Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2015. gada 15. janvāris - StrasbūraGalīgā redakcija
Krievija, it īpaši Alekseja Navaļnija lieta
 Pakistāna, it īpaši stāvoklis pēc uzbrukuma Pešavaras skolai
 Kirgizstāna – homoseksuālisma propagandas likumprojekts
 2013. gada ziņojums par Eiropas ombuda darbību
 Stāvoklis Lībijā
 Stāvoklis Ukrainā
 Stāvoklis Ēģiptē
 Divu Itālijas jūrnieku lieta
 Vārda brīvība Turcijā — nesenie žurnālistu un plašsaziņas līdzekļu vadošo darbinieku aresti un sistemātiskais spiediens uz plašsaziņas līdzekļiem Turcijā

Krievija, it īpaši Alekseja Navaļnija lieta
PDF 293kWORD 68k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. janvāra rezolūcija par Krieviju, it īpaši Alekseja Navaļnija lietu (2015/2503(RSP))
P8_TA(2015)0006RC-B8-0046/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Krievijas konstitūciju, jo īpaši tās 118. pantu, kurā noteikts, ka tieslietas Krievijas Federācijā pārvalda tikai tiesas, un 120. pantu, kurā noteikts, ka tiesneši ir neatkarīgi un pakļauti tikai Krievijas konstitūcijai un federālajiem likumiem;

–  ņemot vērā iepriekšējos ziņojumus un rezolūcijas par Krieviju, jo īpaši 2012. gada 23. oktobra rezolūciju par kopējiem vīzas saņemšanas ierobežojumiem Krievijas amatpersonām, kuras iesaistītas Sergeja Magņicka lietā(1), 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par tiesiskumu Krievijā(2), 2014. gada 13. marta rezolūciju par Krieviju — Bolotnaja laukuma notikumos iesaistīto demonstrantu notiesāšana(3), 2014. gada 23. oktobra rezolūciju par nevalstiskās organizācijas Memorial (Saharova balvas 2009. gada laureāte) slēgšana Krievijā(4) un Eiropas Parlamenta 2014. gada 2. aprīļa ieteikumu Padomei par kopēju vīzas saņemšanas ierobežojumu noteikšanu Krievijas amatpersonām, kuras iesaistītas Sergeja Magņicka lietā(5),

−  ņemot vērā 2013. gada 11. decembra rezolūciju par 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(6),

−  ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietnieces 2014. gada 30. decembra paziņojumu par Alekseja Navaļnija un viņa brāļa Oļega Navaļnija notiesāšanu Zamoskvoreckas tiesā,

−  ņemot vērā ES un Krievijas 2013. gada 28. novembra apspriedes par cilvēktiesību jautājumiem,

−  ņemot vērā spēkā esošo Partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN) starp ar ko izveido partnerību starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Krievijas Federāciju, no otras puses, un apturētās sarunas par jaunu ES un Krievijas nolīgumu;

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Krievijas Federācija ir Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) pilntiesīga locekle un ir parakstījusi attiecīgo ANO deklarāciju, tādējādi apņemoties ievērot demokrātijas, tiesiskuma un pamatbrīvību, kā arī cilvēktiesību ievērošanas principus; tā kā pēdējos mēnešos daudzos gadījumos ir nopietni pārkāpts tiesiskums un pieņemti ierobežojoši tiesību akti, pastāv nopietnas bažas par to, vai Krievija pilda starptautiskajos un valsts tiesību aktos noteiktās saistības; un tā kā Eiropas Savienība vairākkārt ir piedāvājusi papildu palīdzību un specializētās zināšanas, izmantojot arī partnerību modernizācijai, lai Krievija spētu modernizēt un uzturēt savu konstitucionālo un tiesisko kārtību atbilstīgi Eiropas Padomes standartiem; tā kā ir daudzi tiesvedības procesi, kas tiek īstenoti ar politiski motivētu pamatojumu, lai izskaustu politisko konkurenci un iebiedētu pilsonisko sabiedrību, kā arī atturētu iedzīvotājus no piedalīšanās publiskos mītiņos un protestos, kuros tiek pausts protests pret pašreizējiem šīs valsts vadītājiem;

B.  tā kā A. Navaļnijs regulāri ir nodevis atklātībā informāciju par plašu korupciju augstākajos Krievijas valsts aparāta līmeņos; tā kā viņam pirmo reizi piespriestais piecu gadu sods 2013. gada jūlijā tika uzskatīts par politiski motivētu; tā kā 2014. gada februārī viņam uz diviem mēnešiem tika noteikts mājas arests un 2014. gada martā tika uzlikta elektroniskā aproce, lai pārraudzītu viņa darbības;

C.  tā kā A. Navaļnijs 2013. gada septembrī Maskavas mēra vēlēšanās ieguva 27 % balsu, tādējādi apliecinot sevi par vienu no visievērojamākajiem Kremļa opozīcijas pārstāvjiem;

D.  tā kā A. Navaļnija otro tiesas spriedumu bija paredzēts pieņemt 2015. gada 15. janvārī, bet tiesa neizprotamu iemeslu dēļ to pārcēla uz agrāku datumu — 2014. gada 30. decembri, kad lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju domā tikai par Jaungada brīvdienām; tā kā šo pašu paņēmienu — pārcelšanu uz agrāku datumu — izmantoja arī saistībā ar M. Hodorkovski;

E.  tā kā situācija cilvēktiesību jomā Krievijā pēdējo gadu laikā ir pasliktinājusies un Krievijas varas iestādes ir pieņēmušas vairākus tiesību aktus, kuru teksta redakcija ir neskaidra un kurus izmanto, lai vēl vairāk ierobežotu opozīciju un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, kā arī apgrūtinātu vārda un pulcēšanās brīvību;

F.  tā kā pagājušajā gadā pieņemtie tiesību akti par NVO un tiesībām uz pulcēšanās brīvību ir izmantoti, lai apspiestu pilsoniskās sabiedrību, slāpētu pretējus politiskos uzskatus un iebaidītu NVO, demokrātisko opozīciju un plašsaziņas līdzekļus; tā kā, izmantojot likumu par „ārvalstu aģentiem”, faktiski tika slēgta neatkarīgā cilvēktiesību organizācija Memorial; tā kā šā likuma īstenošanas gaitā tika veiktas vairākas darbības, kuru mērķis bija neļaut pilsoniskās sabiedrības organizācijām, arī organizācijai „Kareivju mātes”, veikt savus darbu un atrunāt tās no šādas darbības;

G.  tā kā 2014. gada decembra beigās Krievijas Federācijas Tieslietu ministrija būtiski grozīja „ārzemju aģentu” sarakstu, iekļaujot tajā vairākas organizācijas, kas ar savu darbību atbalstīja cilvēktiesību aizsardzību, cita starpā Saharova centru, tādējādi ievērojami apgrūtinot to darbību un cilvēktiesību aizsardzību Krievijā;

H.  tā kā dažos pēdējos gados vairāki tiesas procesi un prāvas, piemēram, S. Magņicka, M. Hodorkovska un A. Poļitkovskas lietās, lika apšaubīt Krievijas Federācijas tiesībsargājošo iestāžu neatkarību un objektivitāti; tā kā tādi plašu sabiedrības uzmanību piesaistījušie gadījumi kā A. Navaļnija lieta ir tikai ārpus Krievijas labāk zināmie no visiem tiem gadījumiem, kas kopumā liecina par Krievijas nespēju uzturēt tiesiskumu un nodrošināt saviem pilsoņiem taisnīgu tiesu; tā kā šis tiesas nolēmums ir politiski motivēts mēģinājums sodīt šo cilvēku par to, ka viņš ir viens no ietekmīgākajiem valdības oponentiem;

I.  tā kā pieaug nepieciešamība īstenot stingru, saskaņotu un visaptverošu ES politiku attiecībā uz Krieviju, ko atbalsta visas dalībvalstis, un, sniedzot tai atbalstu un palīdzību, vienlaikus paužot stingru un taisnīgu kritiku;

1.  pauž visnopietnākās bažas par to, ka Krievijā tiesību akti tiek izmantoti kā politisks instruments; uzsver, ka process, lai nosodītu A. Navaļniju, ievērojamu juristu, cīnītāju pret korupciju un sabiedrisko aktīvistu, piespriežot viņam 3 ar pusi gadus ilgu nosacītu sodu, un viņa brāli O. Navaļniju, kuram tika piespriests 3 ar pusi gadus ilgs cietumsods, bija balstīs uz nepamatotām apsūdzībām; stingri nosoda to, ka šī kriminālvajāšana šķiet politiski motivēta;

2.  ar bažām norāda uz to, ka — lai gan A. Navaļnijs neatrodas cietumā — viņa brālis O. Navaļnijs patlaban ir ieslodzīts, un ka šis fakts rada bažas par to, ka ģimenes locekli politisku iemeslu dēļ varētu izmantot, lai iebiedētu un apklusinātu vienu no Krievijas opozīcijas līderiem — A. Navaļniju, atgādina, ka O.Navaļnijs, divu bērnu tēvs un bijušais valsts pasta darbinieks, nekad nav iesaistījies Krievijas opozīcijas kustībā;

3.  mudina Krievijas tiesu un tiesībaizsardzības iestādes pildīt savus pienākumus objektīvi un neatkarīgi, bez politiskās iejaukšanās un nodrošināt, ka tiesas procesi saistībā ar Navaļniju lietu izskatīšanu un visi pārējie pret opozīcijas pārstāvjiem vērstie izmeklēšanas un tiesu procesi atbilst starptautiski pieņemtiem standartiem; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt, ka tiesu lēmumus neietekmē politiska iejaukšanās, tie ir neatkarīgi un tiek pieņemti, pilnībā ievērojot tiesiskuma principus;

4.  pilnībā atbalsta A. Navaļnija sākto kampaņu pret korupciju un Krievijas iedzīvotāju centienus rast risinājumu, kas nodrošina demokrātiju, politisko plurālismu, vienotību un cilvēktiesību ievēršanu;

5.  uzskata, ka Krievijas Federācijai kā Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas loceklei būtu jāievēro saistības, par kuru ievērošanu tā ir parakstījusies; norāda, ka pēdējā laika notikumi liecina par šajā valstī notiekošo virzību prom no tiesiskuma un tiesu iestāžu neatkarības;

6.  aicina Padomes un Komisijas priekšsēdētājus, kā arī Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci turpināt cieši sekot līdzi šādiem gadījumiem, šos jautājumus aktualizēt dažādos sanāksmju formātos un sanāksmēs ar Krievijas pārstāvjiem un ziņot Parlamentam par viedokļu apmaiņu ar Krievijas iestādēm;

7.  uzsver, ka pulcēšanās brīvība Krievijas Federācijā ir paredzēta Krievijas konstitūcijas 31. pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, kuru Krievija ir parakstījusi un kuru Krievijas iestādēm tādēļ ir pienākums ievērot;

8.  mudina Padomi izstrādāt vienotu politiku attiecībā uz Krieviju, saskaņā ar kuru 28 ES dalībvalstīm un ES iestādēm jāpauž spēcīgs kopējs vēstījums par cilvēktiesību nozīmi ES un Krievijas attiecībās un nepieciešamību izbeigt vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvības apspiešanu Krievijā;

9.  lūdz Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci steidzami izstrādāt visaptverošu stratēģiju attiecībām ar Krieviju, kuras mērķis būtu saglabāt Eiropas valstu teritoriālo integritāti un suverenitāti, un vienlaicīgi atbalstīt demokrātijas principu stiprināšanu, cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanu Krievijā;

10.  pauž nopietnas bažas par Krievijā notiekošajiem nepārtrauktajiem uzbrukumiem neatkarīgām cilvēktiesību organizācijām un pilsoniskās sabiedrības grupām, kas ir vēl viens pierādījums neatkarīgu viedokļu apklusināšanai, un šī tendence Eiropas Savienībā rada arvien lielākas bažas; mudina Komisiju un EĀDD, ņemot vērā ES finanšu instrumentu pašreizējo plānošanas posmu, palielināt finansiālo palīdzību Krievijas pilsoniskajai sabiedrībai, izmantojot Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu un pilsoniskās sabiedrības organizācijas un vietējo iestāžu fondus, un ES un Krievijas pilsoniskās sabiedrības forumu iekļaut partnerības instrumentā, lai nodrošinātu stabilu un uzticamu ilgtermiņa atbalstu; atzinīgi vērtē Eiropas Demokrātijas fonda valdes lēmumu ļaut Fondam savā darbībā iekļaut arī Krieviju;

11.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai un Krievijas Federācijas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) OV C 68 E, 7.3.2014., 13. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0284.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0253.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0039.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0258.
(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0575.


Pakistāna, it īpaši stāvoklis pēc uzbrukuma Pešavaras skolai
PDF 296kWORD 71k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. janvāra rezolūcija par Pakistānu, it īpaši stāvokli pēc uzbrukuma Pešavaras skolai (2015/2515(RSP))
P8_TA(2015)0007RC-B8-0050/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Pakistānu, jo īpaši tās, kas tika pieņemtas 2014. gada 27. novembrī(1), 2014. gada 17. aprīlī(2) 2013. gada 10. oktobrī(3) un 2013. gada 7. februārī(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja 2014. gada 16. decembra paziņojumu un Cilvēktiesību apakškomitejas un Delegācijas attiecībām ar Dienvidāziju priekšsēdētāju 2014. gada 17. decembra paziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2014. gada 16. decembra paziņojumu par uzbrukumu skolai Pešavarā, Pakistānā, vietēju ES 2014. gada 24. decembra paziņojumu par nāvessoda izpildes atsākšanu Pakistānā un paziņojumu presei par ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos vizīti Pakistānā gada 2014. gada 29. oktobrī;

–  ņemot vērā Nobela Miera prēmijas laureātes un A. Saharova prēmijas saņēmējas Malala Yousafzai 2014. gada 16. decembra paziņojumu;

–  ņemot vērā Sadarbības nolīgumu starp Pakistānu un ES, attiecību stiprināšanas piecgades plānu, ES un Pakistānas stratēģisko dialogu un VPS+ tirdzniecības preferenču sistēmu,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2014. gada 16. decembra paziņojumu un ANO bērnu tiesību komitejas 2014. gada 17. decembra paziņojumu par teroristu uzbrukumu skolai Pešavarā,

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1989. gada ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 16. novembra secinājumus par reliģijas vai ticības brīvību, kuros Padome uzsver stratēģisko nozīmi, kāda ir šai brīvībai un cīņai pret reliģisko neiecietību,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta jautājumā par tiesībām uz izglītību 2011. gada 5. augusta ziņojumu ANO Ģenerālajā asamblejā par izglītības aizsardzību ārkārtas situācijās,

–  ņemot vērā 2014. gada 12. marta rezolūciju par Pakistānas lomu reģionā un politiskajām attiecībām ar Eiropas Savienību(5),

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram ir pievienojusies arī Pakistāna,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2014. gada 16. decembrī septiņi bruņoti vīri uzsāka nāvējošu uzbrukumu valsts militārajai skolai Pešavarā –– pilsētā, ko no trim pusēm ieskauj federāli pārvaldītie cilšu apgabali (FATA) ––, nogalinot vairāk nekā 140 cilvēkus, tostarp 134 skolēnus, un ievainojot gandrīz tādu pašu skaitu personu;

B.  tā kā šis uzbrukums ir radījis lielu šoku Pakistānā un ārpus tās un to uzskata par nežēlīgāko terorisma aktu Pakistānas vēsturē, jo situāciju saasināja vēl tas, ka militārajiem spēkiem vajadzēja astoņas stundas, pirms tie spēja pārņemt skolu savā kontrolē; tā kā daudzi skolēni un skolas darbinieki minētajā laikā tika nogalināti un ievainoti un smago pārbaudījumu izdzīvojušie ir dziļi psiholoģiski traumēti;

C.  tā kā Taliban kaujinieku šāviens 2012. gada oktobrī trāpīja galvā visu laiku jaunākai Nobela Miera prēmijas laureātei un A. Saharova prēmijas saņēmējai Malala Yousafzai, kad viņa piedalījās kampaņā par meiteņu izglītību Pakistānā;

D.  tā kā Tehrik-e-Taliban Pakistan (TTP) uzņēmās atbildību par slaktiņu un paziņoja, ka viens no uzbrukuma skolai iemesliem bija paust spēcīgu vēstījumu Malala Yousafzai atbalstītājiem, kas iestājas par izglītību sievietēm un bērniem, kā arī atriebties par armijas īstenoto kampaņu pret kaujiniekiem;

E.  tā kā kopš valdības uzbrukumu Taliban un citu militāro grupu kaujiniekiem sākuma FATA apgabalā, kas ir viena no nabadzīgākajām teritorijām Pakistānā, vairāk nekā miljons cilvēku ir pārvietoti uz Afganistānu vai uz citām Pakistānas daļām;

F.  tā kā ticības brīvību un reliģisko iecietību Pakistānā apdraud teroristu vardarbība un plaši izplatītā zaimošanas likumu ļaunprātīga izmantošana; tā kā sievietes un meitenes šādai praksei ir pakļautas divkārši –– gan piespiedu pievēršanas ticībai, gan plaši izplatītās seksuālās vardarbības veidā;

G.  tā kā saskaņā ar Pasaules Koalīcijas par Izglītības aizsardzību pret uzbrukumiem (GCPEA) ziņojumu 2009.–2012. gadā Pakistāna tika īstenoti vairāk nekā 800 uzbrukumi skolām; tā kā kaujinieki arī vervēja bērnus no skolām un madrasām, lai daži tiem kļūtu pat par pašnāvniekiem; tā kā saskaņā ar ziņojumu 2009.–2012. gadā vismaz 30 bērni, desmitiem skolotāju un citu izglītības darbinieku, tostarp viens provinces izglītības ministrs, tika nogalināti uzbrukumos skolām un skolas transportam;

H.  tā kā ANO komiteja par bērna tiesībām ir ierosinājusi Pakistānai izveidot ātrās reaģēšanas sistēmu, kas ziņo par uzbrukumiem izglītības iestādēm, lai nekavējoties tās remontētu un atjaunotu un aizstātu izglītojošos materiālus, lai skolēni un studenti pēc iespējas drīz varētu atkal atsākt attiecīgi skolas vai universitātes apmeklējumu; tā kā saskaņā ar jaunākajām izmaiņām konstitūcijā piekļuve bezmaksas obligātajai izglītībai ir noteikta par vienu no pamattiesībām;

I.  tā kā dažas stundas pēc uzbrukuma skolai Pešavarā ministru prezidents Nawaz Sharif atcēla nāvessoda moratoriju, kas bija spēkā sešus gadus; tā kā līdz šim ir izpildīti vairāku uz nāvi par terorismu notiesāto ieslodzīto nāvessodi; tā kā saskaņā ar Pakistānas amatpersonu sniegto informāciju 500 notiesāto spriedumi varētu tikt izpildīti nākamajās nedēļās; tā kā Pakistānā aptuveni 8 000 cilvēku gaida nāvessoda izpildi;

J.  tā kā 2015. gada 6. janvārī, reaģējot uz slaktiņu skolā, Pakistānas Parlaments pieņēma konstitucionālo grozījumu, ar kuru pilnvaro militārās tiesas nākamos divus gadus tiesāt aizdomās turētos islāmistu kaujiniekus un saskaņā ar kuru dažu nedēļu laikā tiesājamos varēs gan arestēt, gan izpildīt spriedumu; tā kā Pakistānai kā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) dalībniecei ir pienākums atbalstīt un veikt pasākumus, lai nodrošinātu taisnīgas tiesas pamatprasību ievērošanu, un tai ir aizliegts izmantot militāro tiesu, lai tiesātu civiliedzīvotājus laikā, kad darbojas parastās tiesas;

K.  tā kā Pakistāna nesen ir ratificējusi septiņus no deviņiem nozīmīgākajiem starptautiskajiem nolīgumiem cilvēktiesību jomā, tostarp Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai cieņu pazemojošu rīcību un sodīšanu, kas satur virkni noteikumu saistībā ar tiesvedību, tiesībām uz taisnīgu tiesu, vienlīdzību likuma priekšā un nediskrimināciju;

L.  tā kā ANO īpašās referentes ieteikumi par tiesnešu un advokātu neatkarību, ko viņa pauda savā 2013. gada 4. aprīļa ziņojumā, ietver tiesiskās sistēmas reformu, lai nodrošinātu, ka pamattiesības tiek ievērotas un sistēma ir efektīva; tā kā cilvēktiesību organizācijas regulāri vērš uzmanību uz juridiskajā sistēmā pastāvošo korupciju;

M.  tā kā ES un Pakistāna ir padziļinājušas un paplašinājušas divpusējos kontaktus un kā piemērus tam var minēt 2012. gada februārī sākto ES un Pakistānas attiecību stiprināšanas piecgades plānu un otro ES un Pakistānas stratēģisko dialogu 2014. gada martā; tā kā ES un Pakistānas attiecību stiprināšanas piecgades plāna mērķis ir veidot stratēģiskas attiecības un partnerību mieram un attīstībai, pamatojoties uz kopīgām vērtībām un principiem;

N.  tā kā stabilitātei Pakistānā ir būtiska nozīme miera nodrošināšanā Dienvidāzijā un apkārtējos reģionos; tā kā Pakistānai ir svarīga loma Dienvidāzijas stabilitātes veicināšanā un tādēļ varētu cerēt, ka tā rādīs piemēru tiesiskuma un cilvēktiesību stiprināšanā,

1.  stingri nosoda skolēnu brutālo slaktiņu, ko īstenoja no Pakistānas Taliban organizācijas atšķēlusies grupa Tehreek-e-Taliban (TTP), kā šausmīgu un gļēvulīgu aktu, izsaka līdzjūtību uzbrukumā Pešavaras skolai cietušo ģimenēm un pauž atbalstu Pakistānas iedzīvotājiem un iestādēm;

2.  pauž stingru apņemšanos novērst terorisma un reliģiskā ekstrēmisma radītos draudus un gatavību arī turpmāk atbalstīt Pakistānas valdību šajā jomā;

3.  pauž cerību, ka Pakistānas valdība veiks steidzamus un efektīvus pasākumus atbilstoši starptautiski atzītiem tiesiskuma standartiem, lai novērstu drošības draudus, ko rada visas kaujinieku grupas bez izņēmuma, kuras darbojas Pakistānas teritorijā un apkārtējā reģionā; uzsver, ka iestādes nedrīkst atbalstīt nekāda veida terorismu vai ekstrēmismu;

4.  aicina Pakistānas valdību nodrošināt drošību skolās un pārliecināties, ka bērni –– neatkarīgi no dzimuma ––, ejot skolā, nekādā gadījumā netiek iebiedēti; uzskata, ka valdībai būtu jāizrāda daudz noteiktāka apņemšanās un jāstiprina centieni, lai apcietinātu un tiesātu TTP kaujiniekus un visus tos, kuru darbības ir orientētas uz vardarbību skolās, pretējā gadījumā mazināsies šīs valdības starptautiskā uzticamība;

5.  atgādina savu jebkādos apstākļos nemainīgo nostāju pret nāvessodu; pauž nožēlu par Pakistānas ministru prezidenta Nawaz Sharif lēmumu atcelt neoficiālo četrus gadus ilgo nāvessoda moratoriju un prasa nekavējoties atjaunot šo moratoriju;

6.  aicina Pakistānas valdību pretterorisma likumus izmantot tam, lai vērstos pret terora aktiem, nevis lai izskatītu parastas krimināllietas; pauž lielu nožēlu par tāda paātrināta militārā taisnīguma izmantošanu, kurā netiek ievērotas starptautiskā tiesiskuma standartu minimālās prasības, un uzsver, ka piešķirtās VPS+ preferences pagarināšana ir saistīta ar tādu noteiktu pamatstandartu ievērošanu, ko paredz ANO un SDO konvencijas;

7.  atzinīgi vērtē Pakistānas politisko partiju apņemšanos nākt klajā ar valsts plānu terorisma apkarošanai; uzsver, ka cīņā pret terorismu un reliģisko ekstrēmismu ir svarīgi strādāt pie galveno cēloņu novēršanas, tostarp risinot nabadzības jautājumu, nodrošinot reliģisko iecietību un ticības brīvību, stiprinot tiesiskumu un garantējot tiesības un drošu piekļuvi izglītībai gan meitenēm, gan zēniem; aicina izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju, lai novērstu jauniešu radikalizāciju Pakistānā un cīnītos pret „plašo mācību krīzi”, ko UNESCO ir konstatējusi Pakistānā, jo īpaši palielinot ieguldījumus valsts finansētā izglītības sistēmā un pārliecinoties, ka reliģiskajām skolām ir nepieciešamie materiāli, lai jauniešiem nodrošinātu līdzsvarotu un iekļaujošu izglītību;

8.  mudina Pakistānas valdību ievērot nesen ratificētos starptautiskos nolīgumus cilvēktiesību jomā, tostarp Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai cieņu pazemojošu rīcību un sodīšanu, kas iestādēm uzliek pienākumu nodrošināt pamatprasību uz taisnīgu tiesu ievērošanu, tām aizliedzot izmantot militārās tiesas, lai izskatītu tiesvedību pret civiliedzīvotājiem, kamēr darbojas parastās tiesas;

9.  aicina atjaunot starptautisko apņemšanos cīnīties pret teroristu tīklu finansēšanu un sponsorēšanu;

10.  aicina Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini, Eiropas Ārējās darbības dienestu un Padomi uzņemties saistības, lai novērstu terorisma draudus un palīdzētu Pakistānas valdībai un iedzīvotājiem turpināt uz terorisma izskaušanu vērstos centienus;

11.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei, kā arī Pakistānas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0064.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0460.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0422.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0060.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0208.


Kirgizstāna – homoseksuālisma propagandas likumprojekts
PDF 291kWORD 67k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. janvāra rezolūcija par Kirgizstānu – homoseksuālisma propagandas likumprojektu (2015/2505(RSP))
P8_TA(2015)0008RC-B8-0054/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Kirgizstānu un Cenrālāzijas republikām, jo īpaši 2011. gada 15. decembra rezolūciju par ES panākto progresu Vidusāzijas stratēģijas īstenošanā(1),

–  ņemot vērā Kirgizstānas konstitūciju un jo īpaši tās 16., 31., 33. un 34. pantu,

–  ņemot vērā starptautisko cilvēktiesību saistības un instrumentus, tostarp tos, kas ietverti ANO konvencijās par cilvēktiesībām un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, garantējot cilvēktiesības un pamatbrīvības un aizliedzot diskrimināciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kurā tiek garantēta vārda un pulcēšanās brīvība, tiesības uz cilvēka personas, privātās un ģimenes dzīves ievērošanu un tiesības uz vienlīdzību un ir aizliegta diskriminācija šo tiesību īstenošanā;

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2011. gada 17. jūnija Rezolūciju A/HRC/17/19 un 2014. gada 24. septembra Rezolūciju A/HRC/27/32 par cilvēktiesībām, seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra pārstāvja 2014. gada 24. oktobra paziņojumu par Kirgizstānu,

–  ņemot vērā to, ka Kirgizstānas parlamentam Eiropas Padomes Parlamentārā asamblejā (PACE) ir piešķirts „demokrātijas partnera” statuss,

–  ņemot vērā PACE 2014. gada 8. aprīļa Rezolūciju 1984 (2014) par pieprasījumu noteikt Parlamentārās asamblejas demokrātijas partnera statusu, ko iesniedza Kirgizstānas Republikas parlaments, jo īpaši tās 15.24, 15.25 un 15.26 punktu,

–  ņemot vērā Partnerības un sadarbības nolīgumu, ar ko izveido partnerību starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Kirgīzijas Republiku, no otras puses, jo īpaši tā 2. un 92. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, kas pieņemtas 2004. gadā un pārskatītas 2008. gadā, kā arī Padomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās vadlīnijas, lai veicinātu un aizsargātu lesbiešu, homoseksuāļu, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) tiesības,

–  ņemot vērā Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), kas pieņemta 1979. gadā,

–  ņemot vērā Tūkstošgades Attīstības mērķus un programmu laikam pēc 2015. gada,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Kirgizstāna salīdzinājumā ar citām šā reģiona valstīm pēdējo gadu laikā ir panākusi lielu progresu, visvairāk jau kļūstot par parlamentāru demokrātiju, pastiprinot cīņu pret korupciju un apņemoties ievērot vispārējos cilvēktiesību standartus;

B.  tā kā ES ir nepārprotami ieinteresēta, lai Kirgizstāna būtu miermīlīga, demokrātiska un ekonomiski pārticīga valsts; tā kā ES ir apņēmusies, jo īpaši ar savu Vidusāzijas stratēģiju, būt par šā reģiona valstu partneri;

C.  tā kā Centrālāzijas valstīm jārisina daudzas kopīgas problēmas, piemēram, nabadzība un nopietni draudi cilvēku drošībai, nepieciešamība stiprināt demokrātiju, cilvēktiesību ievērošanu, labu pārvaldību un tiesiskumu;

D.  tā kā visas personas ir dzimušas brīvas un vienādas no cieņas un tiesību viedokļa; tā kā visu valstu pienākums ir novērst vardarbību un diskrimināciju, cita starpā to, kas pamatojas uz seksuālo orientāciju, dzimumidentitāti un dzimuma izpausmi;

E.  tā kā LGBTI ir jābauda tādas pašas tiesības kā visiem pārējiem cilvēkiem;

F.  tā kā Kirgizstānas Republika dekriminalizēja vīrieši homoseksualitāti 1998. gadā;

G.  tā kā 2014. gada 15. oktobrī Kirgizstānas parlaments pirmajā lasījumā pieņēma likumprojektu 6‑11804/14, kurā ir iekļauti grozījumu Kriminālkodeksā, Administratīvās atbildības kodeksā, Likumā par miermīlīgu pulcēšanos un Likumā par plašsaziņas līdzekļiem, kuru mērķis ir aizliegt „netradicionālu seksuālo attiecību tiešu vai netiešu popularizēšanu” un kuros ir paredzēts līdz pat vienam gadam ilgs cietumsods;

H.  tā kā daži plašsaziņas līdzekļi un daži politiskie un reliģiskie līderi šajā valstīs aizvien vairāk cenšas iebiedēt LGBTI personas, ierobežot viņu tiesības un attaisnot pret viņiem vērstu vardarbību;

I.  tā kā daudzu valstu un valdību vadītāji , ANO vadītāji, valdību un parlamentu pārstāvji, kā arī Eiropas Savienība, cita starpā arī Padome, Parlaments, Komisija un iepriekšējā augstā pārstāve Catherine Ashton, ir stingri nosodījuši līdzīgus pret propagandu vērstus tiesību aktus;

J.  tā kā diskriminācijas veidi, kas pamatojas uz dzimumu, seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti ir savstarpēji saistīti, un tā kā dažādas NVO un ANO ir norādījuša, ka dzimumu nevienlīdzība joprojām ir ļoti būtiska, un ka sievietes un meitenes Kirgizstānā joprojām cieš no tādas ļaunprātīgas izturēšanās, kā nolaupīšana un piespiedu precības, lai gan 1994. gadā pieņemtā tiesību akta normas, kas to aizliedza, 2013. gada janvārī padarīja vēl stingrākas,

1.  dziļi nožēlo šā likumprojekta iesniegšanas faktu un jebkādu rīcību, kas izraisītu nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos, un aicina visas valstis homoseksualitāti dekriminalizēt nekavējoties;

2.  atkārtoti informē par to, ka seksuālā orientācija un dzimumidentitāte ir jautājumi, kas attiecas uz starptautiskajās cilvēktiesībās noteiktajām indivīda tiesībām uz privāto dzīvi — šajā tiesībās ir paredzēts pienākums aizsargāt līdztiesību un aizliegt diskrimināciju, vienlaikus nodrošinot vārda brīvības īstenošanu;

3.  atgādina Kirgīzijas parlamentam par tā starptautiskajām saistībām un par to, ka Kirgīzija ar Eiropas Savienību ir noslēgusi Partnerības un sadarbības nolīgumu, kurā kā viens no partnerības būtiskiem elementiem ir paredzēta arī cilvēktiesību ievērošana, un prasa, lai tiktu atsaukts Informācijas par netradicionālām seksuālām attiecībām izplatīšanas likuma projekts, kuru pašreiz pārskata parlamenta deputāti;

4.  konstatē, ka minētais likumprojekts ir pieņemts pirmajā lasījumā un ka par to ir vēl jānobalso divreiz, pirms tas tiek nodots prezidentam parakstīšanai, un uzsver, ka jebkāda tiesību akta pieņemšana par „netradicionālajām seksuālajām attiecībām” nedrīkst būt pretrunā Kirgizstānas pienākumiem un saistībām, kuras tā ir uzņēmusies cilvēktiesību jomā;

5.  aicina Kirgizstānas iestādes vēlreiz publiski apliecināt, ka visiem Kirgizstānas iedzīvotājiem ir tiesības nebūt diskriminētiem un neciest no vardarbības seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ, ka jebkādas pretējas darbības ir nelikumīgas un ka par tām pienākas sods;

6.  aicina Kirgizstānas parlamentu ievērot Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūcijā Nr. 1984 (2014) par pieprasījumu noteikt demokrātijas partnera statusu izteiktos ieteikumus, jo īpaši tās 15.24, 15.25 un 15.26 punktā formulētos ieteikumus;

7.  aicina Kirgizstānas parlamentu ievērot Kirgizstānas konstitūciju, tostarp tās 16. pantu, kurā ir teikts, ka Kirgizstānas Republikā netiek pieņemti tiesību akti, kuros cilvēktiesības un pilsoniskās tiesības un brīvības ir noliegtas vai paredzētas atkāpes no tām, kā arī ievērot tās 31., 33. un 34. pantu, kuros ir nostiprināta vārda brīvība, informācijas brīvība un pulcēšanās brīvība, un aicina noraidīt likumprojektu Nr. 6-11804/14;

8.  ir dziļi nobažījies saistībā ar diskusijas par šo likumprojektu un tā iespējamās pieņemšanas negatīvajām sekām, kas vēl vairāk stigmatizēs un diskriminēs LGBTI un veicinās pret minētajām personām vērstus vardarbības aktus; aicina politiķus un reliģiskos vadītājus atturēties no izteikumiem, tostarp naidīgiem izteikumiem un naida kurināšanas, kas vērsti pret LGBTI;

9.  ir norūpējies par iespējamo šāda tiesību akta ietekmi uz starptautiskajiem līdzekļu devējiem, nevalstiskajām organizācijām un humanitārām organizācijām, kas nodarbojas ar LGBTI jautājumiem un HIV profilaksi;

10.  aicina ANO Cilvēktiesību Padomi saistībā ar vispārējo periodisko Kirgizstānas izvērtējumu ņemt vērā to, ka šajā valstī, kā to var secināt no minētā likumprojekta, tiek ignorēts līdztiesības un diskriminācijas aizlieguma princips;

11.  aicina Kirgizstānas iestādes veikt visus pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu iespēju cilvēktiesību aizstāvjiem netraucēti turpināt savu darbu — popularizēt un aizstāvēt cilvēktiesības;

12.  mudina Kirgizstānu laikposmā līdz  ES un Kirgizstānas Republikas Sadarbības padomes 14. sanāksmei turpināt reformas, kas vērstas uz, lai panāktu tiesu sistēmas pārredzamību un neatkarību, etnisko grupu savstarpējo samierināšanos un cilvēktiesību ievērošanu, jo tie ir galvenie faktori, kas nodrošinās šīs valsts ilgtspējīgu attīstību;

13.  atzinīgi vērtē panākumus, kurus Kirgizstānas iestādes guvušas cilvēktiesību jomā laikposmā no ceturtās līdz piektajai ES un Kirgizstānas Republikas Cilvēktiesību dialoga kārtai; cieši piekodina Kirgizstānas iestādēm šajā jomā gūt sekmes arī turpmāk;

14.  aicina Komisiju, Padomi un Ārējās darbības dienestu Kirgizstānas iestādēm aizrādīt, ka iespējamā šā likumaprojekta pieņemšana varētu ietekmēt attiecības ar ES, kā tas paredzēts Partnerības un sadarbības nolīguma 92. panta 2. punktā; papildus tam aicina Padomi un Ārējās darbības dienestu ierosināt šā jautājuma apspriešanu attiecīgajos starptautiskajos forumos, piemēram, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā un ANO;

15.  aicina Kirgizstānas iestādes nodrošināt, lai ātri un efektīvi tiktu izmeklētas apsūdzības par spīdzināšanu un par necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos un lai vainīgās personas tiktu sauktas pie atbildības; turklāt aicina atbrīvot visus sirdsapziņas ieslodzītos, jo īpaši Azimjon Askarov, kamēr nav veikta pilnīga, objektīva un taisnīga izmeklēšana, tostarp nav izmeklēti viņa apgalvojumi par to, ka viņš ir spīdzināts un cietis no sliktas izturēšanās;

16.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai, Kirgizstānas parlamentam un Kirgizstānas prezidentam.

(1) OV C 168 E, 14.6.2013., 91. lpp.


2013. gada ziņojums par Eiropas ombuda darbību
PDF 397kWORD 97k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. janvāra rezolūcija par gada ziņojumu par Eiropas ombuda darbību 2013. gadā (2014/2159(INI))
P8_TA(2015)0009A8-0058/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā gada ziņojumu par Eiropas ombuda darbību 2013. gadā,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 228. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 43. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par statūtiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē Ombuda pienākumu izpildi(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2001. gada septembrī pieņemto Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksu,

–  ņemot vērā lobēšanas pārredzamības un integritātes principus, ko publicējusi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eiropas ombuda darbību,

–  ņemot vērā Reglamenta 220. panta 2. punkta otro un trešo teikumu,

–  ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A8-0058/2014),

A.  tā kā 2014. gada 15. septembrī Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam oficiāli tika iesniegts gada ziņojums par Eiropas ombuda darbību 2013. gadā un tā kā 2014. gada 24. septembrī Briselē ombude Emily O’Reilly iepazīstināja Lūgumrakstu komiteju ar šo ziņojumu;

B.  tā kā LESD 24. pantā ir noteikts princips, ka ikviens Savienības pilsonis var vērsties pie Ombuda, kura institūts izveidots saskaņā ar 228. pantu;

C.  tā kā ar LESD 228. pantu Eiropas ombuds tiek pilnvarots pieņemt sūdzības par kļūdām pārvaldē, kas pieļautas Savienības iestāžu vai struktūru darbībā, izņemot kļūdas, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Savienības Tiesa;

D.  tā kā Pamattiesību hartas 41. pantā noteikts: "Ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un saprātīgos termiņos veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās";

E.  tā kā Hartas 43. pantā noteikts: "Ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības vērsties pie Ombuda ar sūdzībām par Savienības iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Savienības Tiesa";

F.  tā kā šī definīcija attiecas ne tikai uz tiem gadījumiem, kad pārkāptais noteikums vai princips ir juridiski saistošs; tā kā labas pārvaldības principi ir plašāki par tiesību aktu prasībām; tā kā pirmais Eiropas ombuds ir norādījis, ka „administratīvas kļūmes rodas, kad publiska struktūra nedarbojas saskaņā ar tai saistošu noteikumu vai principu”; tā kā tāpēc Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām ne tikai jāpilda savas juridiskās saistības, bet arī jābūt orientētām uz pakalpojumu sniegšanu un jānodrošina sabiedrības locekļiem pienācīga attieksme un savu tiesību pilnīga izmantošana;

G.  tā kā labas pārvaldības jēdziens būtu jāpaplašina, ieviešot jēdzienu „labāka pārvaldība”, ar ko saprot pašlaik notiekošu un nepārtrauktu uzlabojumu procesu;

H.  tā kā Eiropas ombuda galvenā prioritāte ir nodrošināt iedzīvotāju tiesību pilnīgu ievērošanu un tiesības uz labu pārvaldību atspoguļo augstākos standartus, ko sagaida no Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām; tā kā svarīgs Eiropas ombuda uzdevums ir palīdzēt ES iestādēm kļūt atklātākām, efektīvākām un iedzīvotājiem pieejamākām, lai stiprinātu viņu uzticēšanos Savienībai;

I.  tā kā Eiropas Parlaments plenārsēdē 2013. gada 3. jūlijā ievēlēja Emily O’ReillyEmily O’Reilly par Eiropas ombudi, un savu zvērestu viņa nodeva 2013. gada 30. septembrī;

J.  tā kā 2013. gadā 23 245 iedzīvotāji lūguši Ombuda dienestu palīdzību; tā kā, ievērojot iepriekš minēto, 19 418 iedzīvotāji saņēma konsultācijas ar interaktīvās rokasgrāmatas starpniecību Ombuda tīmekļa vietnē, savukārt 1407 pieprasījumos tika izteikta vēlme saņemt informāciju; tā kā 2420 pieprasījumi tika reģistrēti kā sūdzības (2012. gadā to bija 2442); tā kā par 2013. gadā saņemtajām sūdzībām Ombuds ierosināja 2354 lietas;

K.  tā kā Ombudam būtu jāsniedz sīkāka informācija par sūdzību formātu, lai gadu gaitā varētu salīdzināt sūdzības, kas saņemtas elektroniskā formātā, izmantojot Ombuda interaktīvo tīmekļa vietni, un sūdzības, kas saņemtas bezsaistē;

L.  tā kā ombuds 2013. gadā ir uzsācis 350 izmeklēšanas procedūras (2012. gadā to bija 465), no kurām 341 tika uzsāktas, balstoties uz sūdzībām, bet 9 bija patstāvīgas izmeklēšanas;

M.  tā kā Ombuds 2013. gadā ir uzsācis 461 izmeklēšanas procedūru (2012. gadā to bija 465), no kurām 441 tika uzsāktas, balstoties uz sūdzībām, bet 20 bija patstāvīgas izmeklēšanas; tā kā 340 (77,1 %) no pabeigtajam izmeklēšanas procedūrām ierosinātas, pamatojoties uz privātpersonu sūdzībām, bet 101 (22,9 %) no pabeigtajām izmeklēšanas procedūrām ierosinātas, pamatojoties uz uzņēmumu, asociāciju vai juridisku personu sūdzībām;

N.  tā kā 2013. gadā pabeigtās izmeklēšanas procedūras attiecās uz informācijas un dokumentu pieejamības pieprasījumiem (25,6 %), Komisiju kā Līgumu uzraudzītāju (19,1 %), institucionāliem un politiskiem jautājumiem (17,6 %), pārvaldes un civildienesta noteikumiem (16,5 %), konkursiem un atlases procedūrām (14,8 %), līguma slēgšanas tiesībām un dotāciju piešķiršanu (9,5 %) un līgumu izpildi (7,4 %);

O.  tā kā attiecībā uz izmeklēšanas procedūrām, kas 2013. gadā ierosinātas pēc Ombuda iniciatīvas, var identificēt šādas svarīgākās tēmas: pārredzamība ES iestādēs, ētikas jautājumi, iedzīvotāju līdzdalība ES lēmumu pieņemšanā, ES finansētie projekti un programmas, pamattiesības un pakalpojumu kultūra;

P.  tā kā problēmas pārredzamības jomā biežāk ir saistītas ar iestāžu atteikumu nodrošināt piekļuvi dokumentiem vai informācijai, rīkojot sanāksmes aiz slēgtām durvīm, un ar atklātības trūkumu ES ekspertu grupu izveides procesā; tā kā publiska piekļuve dokumentiem ir vienas no tiesībām, kas paredzētas ES Pamattiesību hartā;

Q.  tā kā 2013. gadā Ombuds saņēma vairākas sūdzības par interešu konfliktiem vai darbinieku rotācijas gadījumiem, kad augsta līmeņa valsts sektora darbinieki tika iecelti cieši saistītos privātā sektora amatos un otrādi; tā kā ES pārvaldes iestādēm lielākā nozīme jāpiešķir ētiskai paraugrīcībai; tā kā Ombuds attiecīgi publicēja valsts pārvaldes principus un ētikas standartus; tā kā daudzas NVO apgalvo, ka Komisija nespēj atrisināt tā dēvēto sistēmiskās darbinieku rotācijas problēmu;

R.  tā kā Ombuds strādā ciešā saistībā ar dažādiem tīkliem, vispazīstamākais no kuriem ir Eiropas ombudu tīkls, ko veido vairāk nekā 94 biroji 35 Eiropas valstīs; tā kā sūdzības, kuru izskatīšana neietilpst Ombuda pilnvaru jomā, tiek nosūtītas tīklā iesaistītajam ombudam, kurš ir vispiemērotākais attiecīgā jautājuma pārbaudīšanai; tā kā 52,5 % saņemto sūdzību tiek nosūtītas citiem tīkla dalībniekiem;

S.  tā kā Parlamenta Lūgumrakstu komiteja ir Eiropas ombudu tīkla pilntiesīga locekle; tā kā 2013. gadā Ombuds Lūgumrakstu komitejai ir pārsūtījis 51 jautājumu izskatīšanu; tā kā 178 lietas tika nosūtītas Komisijai, bet 503 — citām iestādēm un struktūrām;

T.  tā kā Ombuds sadarbojas arī ar citām starptautiskām organizācijām, piemēram, ANO; tā kā Ombuds, Parlaments, Komisija, Pamattiesību aģentūra un Eiropas Invaliditātes forums kopā veido ES pamatsistēmu saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām; tā kā šīs pamatsistēmas uzdevums ir aizsargāt Konvenciju un veicināt un uzraudzīt tās īstenošanu ES iestāžu līmenī;

U.  tā kā Ombuda 2013. gada ziņojumā nav precīzu datu par procentuālo daļu sūdzību, kas ietilpa Ombuda pilnvaru jomā, un to daļu, uz kurām Ombuda pilnvaras neattiecas; tā kā visos gada ziņojumos ir svarīgi iekļaut konkrētus skaitļus, lai būtu iespējami salīdzinājumi pa gadiem un viegli varētu saskatīt virzību un tendences attiecībā uz sūdzību pieņemamību vai nepieņemamību; tā kā saskaņā ar ziņojumu no100 tipiskām saņemtām sūdzībām 68 neattiecās uz Ombuda kompetences jomu un tika nosūtītas vai nu dalībvalstu, vai reģionālajiem ombudiem, Parlamenta Lūgumrakstu komitejai vai citām struktūrām, kas nodarbojas ar sūdzību izskatīšanu, piemēram, Eiropas Komisijai, SOLVIT, organizācijai "Your Europa Advice" vai Eiropas patērētāju aizsardzības centriem; tā kā ir vajadzīga pārraudzības procedūra un informācija par sūdzībām, kas nodotas citām iestādēm vai struktūrām, lai iedzīvotāju jautājumi tiktu risinātas objektīvi, taisnīgi un pieņemamā termiņā;

V.  tā kā no 100 tipiskām saņemtām sūdzībām tikai 32 attiecās uz Ombuda kompetences jomu; tā kā saistībā ar 17 no tām nebija pamata uzsākt izmeklēšanas procedūru (9 tika atzītas par nepieņemamām, bet 8 — par pieņemamām, taču tajās norādītie iemesli nebija pietiekami, lai uzsāktu izmeklēšanas procedūru); tā kā no 100 tipiskām saņemtām sūdzībām 15 tika atzītas par pamatotām izmeklēšanas procedūras uzsākšanai; tā kā saistībā ar 4 no tām konflikts tika atrisināts izmeklēšanas procedūras gaitā, 4 sūdzību izskatīšanas rezultātā tika konstatēts, ka nav pieļautas administratīvas kļūmes, 1 sūdzības rezultātā tika konstatēta administratīva kļūme, bet attiecībā uz 6 sūdzībām tika uzskatīts, ka nav pamata turpināt izmeklēšanas procedūru;

W.  tā kā 80 % (40 lietas) izmeklēšanas procedūru, kurās tika konstatētas kļūmes pārvaldībā, attiecīgajai iestādei tika nosūtītas kritiskas piezīmes, bet 18 % (9 lietas) izmeklēšanas procedūru tika izbeigtas, sagatavojot ieteikumu projektu, kurus iestāde pilnība vai daļēji akceptēja; tā kā vienā lietā (2 %) Ombuds sagatavoja "Eiropas ombuda īpašo ziņojumu par izmeklēšanu pēc paša iniciatīvas OI/5/2012/BEH-MHZ attiecībā uz Frontex"; tā kā Ombuds gadā iesniedz vidēji vienu īpašo ziņojumu;

X.  tā kā Parlamentam iesniegtais īpašais ziņojums tika sagatavots pēc visaptverošas un pēc paša iniciatīvas veiktas izmeklēšanas par Frontex pienākumiem attiecībā uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, un tā sagatavošanas galvenais iemesls bija aģentūras atbilde uz Ombuda konkrētiem ieteikumiem par to, kā novērst situāciju, ka patvēruma meklētājiem nav pieejams pārsūdzības mehānisms;

Y.  tā kā īpašais ziņojums ir galējais līdzeklis, ko izmanto Eiropas ombuds, lai risinātu jautājumus saistībā ar Savienības iestāžu, struktūru, biroju vai aģentūru pieļautajām administratīvajām kļūmēm; tā kā Ombudam būtu vairāk jāizmanto savas politiskās pilnvaras un jāattīsta tā rīcībā esošie instrumenti;

Z.  tā kā 2012. gadā 80 % no Ombuda ierosinājumiem tika atbalstīti; tā kā Komisija, uz kuru attiecas proporcionāli visvairāk Ombuda veikto izmeklēšanas procedūru, ņēma vērā 84 % ombuda priekšlikumus; tā kā Ombuds ik gadu publicē izsmeļošu pārskatu par to, kā ES iestādes ir atbildējušas uz Ombuda priekšlikumiem par ES pārvaldības uzlabošanu; tā kā neakceptēto Ombuda priekšlikumu procentuālā daļa — 20 % — ir nopietns apdraudējums, kas varētu vēl vairāk mazināt iedzīvotāju uzticēšanos Eiropas iestāžu efektivitātei;

AA.  tā kā Eiropas Komisija ir iestāde, par kuru Ombuds saņem vairāk sūdzību; tā kā viena no 2013. gadā pabeigtajām izmeklēšanas procedūrām attiecas uz dokumentiem par Apvienotās Karalistes atbrīvojuma klauzulu saistībā ar ES Pamattiesību hartu;

AB.  tā kā 2013. gadā Ombuda pabeigto izmeklēšanas procedūru vidējais ilgums bija 13 mēneši; tā kā 22 % lietu tika pabeigtas 3 mēnešu laikā, 37 % lietu tika pabeigtas laikposmā no 3 līdz 12 mēnešiem, 14 % lietu — laikposmā no 12 līdz 18 mēnešiem, bet 27 % lietu izmeklēšanas procedūrai bija nepieciešams vairāk nekā 18 mēnešu;

AC.  tā kā Ombuda 2013. gada budžets bija EUR 9 731 371 un tā kā Ombuda štatu sarakstā ir 67 amata vietas, tā kā, lai Ombuda sniegtie pakalpojumi būtu efektīvi un atbildes uz iedzīvotāju sūdzībām tiktu sniegtas ātri, ir jānodrošina pietiekami augsts budžeta un cilvēkresursu līmenis;

AD.  tā kā Emily O’Reilly ir pirmā sieviete, kas ievēlēta Eiropas ombuda amatā;

1.  apstiprina Eiropas ombuda iesniegto 2013. gada ziņojumu un apsveic Emily O’Reilly sakarā ar viņas pirmo kā ombudes iesniegto gada ziņojumu, kā arī atzinīgi vērtē viņas apņemšanos turpināt konstruktīvās darba attiecības un sadarbību ar Parlamentu, jo īpaši tā Lūgumrakstu komiteju; atzīst, ka 2013. gads bija pārejas gads un ka gada ziņojuma liela daļa attiecas uz iepriekšējā Eiropas ombuda profesora Nikiforos Diamandouros darbu, un izrāda cieņu viņa atstātajam mantojumam;

2.  apņemas atjaunot Parlamenta praksi aicināt ombudu uz plenārsēdi nekavējoties pēc viņa/viņas ievēlēšanas;

3.  pilnībā atbalsta jaunās ombudes izvirzīto galveno mērķi — palīdzēt nostiprināt pārskatatbildības un pārredzamības struktūras un iestādes Eiropas līmenī, lai veicinātu labu pārvaldību, kas vajadzīga ikvienam ES pilsonim un iedzīvotājam, un uzlabot demokrātijas kvalitāti Savienībā; atgādina par Eiropas ombuda svarīgo uzdevumu, risinot iedzīvotāju problēmas un palīdzot mazināt lielo plaisu starp tiem un ES iestādēm;

4.  uzsver sociālo plašsaziņas līdzekļu kā sakaru kanāla nozīmi un mudina Ombuda darbiniekus tos izmantot plašāk, lai uzlabotu sabiedrības informētību par Ombuda darbību un veicinātu ES iedzīvotāju tiesību ievērošanu; tomēr norāda, ka, digitalizējot Ombuda pakalpojumus, nedrīkstētu atstumt tos iedzīvotājus, kuriem nav piekļuves internetam vai kuri neprot to izmantot; aicina Ombudu īpašu uzmanību pievērst šādu iedzīvotāju vajadzībām, lai ikvienam ES iedzīvotājam nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi un lai tādējādi viņi varētu izmantot visus Ombuda pakalpojumus;

5.  norāda, ka Ombuda gada ziņojums par 2013. gadu ir pilnveidots un ka papildus tradicionālajai drukātajai versijai pašlaik ir pieejama lejuplādējama interaktīvā versija e–grāmatas formātā; turklāt norāda, ka ziņojums ir sadalīts divās daļās, no kurām vienu daļu veido viegli lasāms teksts, kurā norādīti svarīgākie fakti un skaitļi par Ombuda darbu 2013. gadā, bet otra daļa satur padziļinātu atskaiti par Ombuda 2013. gadā izmeklētajām lietām(2);

6.  cildina šo Ombuda jauno pieeju, kuru pieņēma, lai atspoguļotu vēlmi padarīt šo iestādi cik vien iespējams pieejamu un lietotāju interesēm atbilstošu; mudina ieinteresētās puses izlasīt padziļinātas analīzes iedaļu ar nosaukumu: "Labas pārvaldes prakse: Eiropas ombuda lēmumi 2013. gadā" un nopietni ņemt vērā ombuda apsvērumus un ieteikumus;

7.  norāda, ka 2013. gadā visvairāk sūdzību saņemtas no Spānijas (416), kam seko Vācija (269), Polija (248) un Beļģija (153); norāda, ka attiecībā uz uzsāktajām izmeklēšanas procedūrām pa valstīm vadībā ir Beļģija (53), kam seko Vācija (40), Itālija (39) un Spānija (34);

8.  norāda, ka ar pārredzamību saistītie jautājumi izskatīti lielākajā daļā izmeklēšanas procedūru (64,3 %), kuras Ombuds pabeidzis, kas ir pieaugums salīdzinājumā ar 2012. gadu (52,7 %); norāda, ka svarīgākie temati sūdzībās bijuši ētikas jautājumi, iedzīvotāju piedalīšanās ES lēmumu pieņemšanas procesā, ES finansētie projekti, pamattiesības un pakalpojumu kultūra;

9.  uzskata, ka pārredzamība, atvērtība, informācijas pieejamība, iedzīvotāju tiesību ievērošana un augsti ētikas standarti ir būtiski, lai izveidotu un saglabātu pilsoņu un pastāvīgo iedzīvotāju uzticēšanos Eiropas civildienestam; uzsver, ka pašreizējā grūtajā ekonomiskajā situācijā īpaši svarīga ir iedzīvotāju un iestāžu savstarpējā uzticēšanās; piekrīt Ombudam, ka pārredzamība ir progresīvas demokrātijas stūrakmens, jo tā ļauj rūpīgi pārbaudīt publisko iestāžu darbību, novērtēt to veikumu un saukt tās pie atbildības; tāpat piekrīt, ka atklātība un publiska piekļuve dokumentiem veido iestāžu pārbaužu un līdzsvara sistēmas būtisku daļu; atzīst iedzīvotāju tiesības uz privātumu un personas datu aizsardzību;

10.  norāda, ka ieteikumi un kritiskās piezīmes nav juridiski saistoši, tomēr ES iestādes var tos izmantot, lai atrisinātu problēmas, gūtu pieredzi, kas noderēs turpmāk, un novērstu līdzīgu administratīvu kļūmju atkārtošanos; mudina visas Savienības iestādes, struktūras, birojus un aģentūras pilnībā sadarboties ar Ombudu un nodrošināt tā ieteikumu un kritisko piezīmju pilnīgu ievērošanu; atgādina, ka Pamattiesību hartā (41. pants) kā ES pilsoņu pamattiesības ir paredzētas tiesības uz labu pārvaldību;

11.  11. norāda, ka liela daļa Ombuda īstenoto izmeklēšanas procedūru iepriekšējā gadā (64,3 %) attiecās uz Eiropas Komisiju; atzīst, ka Komisija ir iestāde, kuras lēmumi visticamāk tieši ietekmē pilsoņus, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un uzņēmumus, ir likumsakarīgi, ka tā var būt galvenais sūdzību objekts; izprot, ka tālab Komisija ir iestāde, kuras darbību sabiedrība īpaši rūpīgi pārbauda; tomēr ar bažām norāda, ka sūdzību daļa, kas attiecas uz Komisiju, salīdzinājumā ar 2012. gadu, kad tā bija 52,7 %, ir palielinājusies; mudina Ombudu izpētīt iemeslus šim pieaugumam, lai uzlabotu Komisijas pārvaldību un tādējādi palielinātu uzticēšanos ES iestādēm kopumā; aicina jauno Komisiju nekavējoties rīkoties, lai uzlabotu pašreizējo veikumu nolūkā samazināt par Komisiju iesniegto sūdzību skaitu; uzskata, ka Komisijas dalība tādās nepārredzamās struktūrās kā, piemēram, trijotne, neveicina pārredzamību un pārskatatbildību Savienībā, kā arī neatbilst subsidiaritātes principam;

12.  ar bažām konstatē, ka sūdzību procentuālais daudzums, kuras attiecas uz ES aģentūrām, ir gandrīz dubultojies, proti, no 12,5 % 2012. gadā līdz 24 % 2013. gadā; ierosina, lai Ombuds norāda, vai šis pieaugums ir izveidojies tāpēc, ka sabiedrība ir labāk informēta par sūdzību procedūrām, vai arī to izraisījuši citi faktori piemēram, tas, ka ES aģentūras, iespējams, neņem vērā Ombuda ieteikumus, kas sniegti iepriekšējos gados; mudina Ombudu novērot notikumu attīstību aģentūrās un savlaicīgi par to ziņot; atbalsta Ombuda plānus pārbaudīt dažādas aģentūras, lai uzsvērtu labas pārvaldības, pareizas sūdzību izskatīšanas un pakalpojumu kultūras nozīmīgumu;

13.  ar prieku norāda, ka sūdzības attiecībā uz Eiropas Personāla atlases biroju (EPSO) ir samazinājušās vairāk nekā uz pusi no 16,8 % 2012. gadā līdz 7,1 % 2013. gadā; tāpat pauž gandarījumu, ka to sūdzību procentuālais daudzums, kuras attiecas uz Eiropas Parlamentu, ir samazinājies no 5,2 % 2012. gadā līdz 4,3 % 2013. gadā; atzinīgi vērtē Ombuda un EPSO darbu, lai samazinātu sūdzību skaitu par šo aģentūru;

14.  norāda, ka Ombuds 2013. gadā publicēja Eiropas labas administratīvās prakses kodeksa atjauninātu versiju; aicina visas iestādes pilnībā ievērot un īstenot šo kodeksu; aicina jauno Komisiju pieņemt kopīgus un saistošus noteikumus un principus par administratīvo procedūru ES pārvaldē un šajā sakarībā jo īpaši aicina iesniegt regulas projektu; atgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pants nosaka, ka „ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un saprātīgos termiņos veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās”;

15.  mudina visas ES iestādes, struktūras un aģentūras uzlabot savu veikumu, padziļinot apņemšanos attiecībā uz labu pārvaldību un principiem attiecībā uz iedzīvotājiem sniedzamo pakalpojumu kultūru, aicina tās palīdzēt Ombudam, ātri reaģējot uz tā veikto izmeklēšanu un ciešāk sadarbojoties ar to, lai saīsinātu sūdzību izmeklēšanas procedūru termiņus; atbalsta Ombudu centienos vēl vairāk paātrināt izmeklēšanas procedūras un saīsināt atbilžu sniegšanai nepieciešamo laika periodu, lai savlaicīgi un pienācīgi sniegtu pakalpojumus iedzīvotājiem, kas īsteno savas tiesības;

16.  norāda, ka 2012. gadā kopumā tika izpildīti 80 % no Ombuda ieteikumiem, un tas ir nedaudz mazāk kā 2011. gadā, kad tika izpildīti 82 % ieteikumu; atbalsta Ombuda centienus uzlabot izpildīto ieteikumu procentuālo daļu; īpaši mudina Komisiju pielikt visas pūles, lai uzlabotu izpildīto ieteikumu procentuālo daļu; ir nobažījies par to, ka neizpildītie ieteikumi veido 20 %, un mudina Savienības iestādes, struktūras, birojus vai aģentūras pieņemamā termiņā atbildēt un reaģēt uz Ombuda kritiskajām piezīmēm un veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai uzlabotu, reaģēšanas kvotu, nekavējoties izpildot Ombuda ieteikumus un ņemot vērā kritiskās piezīmes; sagaida, ka nākamajā Ombuda gada ziņojumā tiks sniegta precīza informācija par ieteikumu izpildi 2013. gadā,

17.  norāda, ka Ombuds konstatēja kļūmes pārvaldībā 10,8 % no 2013. gadā pabeigtajām izmeklēšanas procedūrām un ka 80 % no šīm lietām attiecīgajai iestādei nosūtītas kritiskas piezīmes; norāda, ka tikai 18 % gadījumu, kas saistīti ar administratīvām kļūmēm, Ombuda ieteikumu projektus iestāde pilnībā vai daļēji akceptēja;

18.  norāda, ka Ombuds iesniedzis Parlamentam vienu īpašo ziņojumu par to, ka Frontex aģentūrā nav mehānisma sūdzību izskatīšanai par pamattiesību pārkāpumiem, kas izriet no aģentūras darba; ir pārliecināts, ka šis īpašais ziņojums tiks apskatīts ziņojumā, kas jāsagatavo Parlamenta Lūgumrakstu komitejai sadarbībā ar tā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju;

19.  mudina Ombudu padziļināt attiecības un sadarbību ar dažādiem tīkliem, jo īpaši Eiropas ombudu tīklu un ES pamatsistēmu saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām; atgādina par Parlamenta aicinājumu Lūgumrakstu komitejas 2012. gada ziņojumā Parlamentam izveidot tīklu, ar kura starpniecību apvienotu lūgumrakstu komitejas dalībvalstīs, kas varētu papildināt Eiropas ombudu tīklu;

20.  atgādina, ka Lūgumrakstu komiteja ir abu iepriekš minēto tīklu pilntiesīga locekle; norāda, ka 2013. gadā Ombuds pārsūtīja Lūgumrakstu komitejai 51 sūdzību; uzskata — ņemot vērā paralēli veikto un reizēm papildinošo darbu, ko Lūgumrakstu komiteja veic ES tiesību aktu pienācīgas īstenošanas nodrošināšanai ikvienā pārvaldības līmenī, tai būtu jāatvēl vairāk resursu, rīkojoties analoģiski kā Eiropas ombuda gadījumā;

21.  pieņem zināšanai Ombuda jauno stratēģiju "Gaidot 2019. gadu", ko veido trīs galvenie pīlāri, raksturojot tos ar vārdiem ietekme, nozīmīgums un pamanāmība; izprot, ka Ombuda nodoms ir panākt lielāku ietekmi, veicot stratēģisku pētījumu par sistēmiskām problēmām, nostiprināt Ombuda lomu, aktīvi iesaistoties svarīgākajās ES mēroga diskusijās, kā arī palielināt iestādes pamanāmību, palielinot tās iesaisti attiecībās ar ieinteresētajām personām un pievēršot uzmanību svarīgākajām lietām;

22.   mudina Ombudu turpināt centienus, lai uzlabotu sakaru kanālus un izmantotu pieredzi, kas gūta Eiropas Pilsoņu gadā (2013. gads), un uzlabot informācijas sniegšanu Eiropas iedzīvotājiem, lai tie būtu pienācīgi informēti par Ombuda sniedzamajiem pakalpojumiem un kompetenču jomu;

23.  atkārtoti uzsver, cik svarīga ir Eiropas pilsoņu iniciatīva kā jauns instruments, kas ļauj pilsoņiem tieši iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesā, sagatavojot Eiropas tiesību aktus;

24.  atzinīgi vērtē nozīmīgu izmeklēšanas procedūru skaitu, kuras Ombuds ir uzsācis, piemēram, izmeklēšanas procedūras attiecībā uz pārredzamības trūkumu Transatlantiskās tirdzniecības un ieguldījumu partnerības (TTIP) sarunās, informantu darbībām ES iestādēs, pārredzamības trūkumu Komisijas ekspertu grupās, darbinieku rotācijas un interešu konfliktu gadījumiem starp publisko un privāto sektoru, pamattiesībām kohēzijas politikā un Eiropas pilsoņu iniciatīvu; gaida šo izmeklēšanas procedūru rezultātus;

25.  atzinīgi vērtē Eiropas Savienības Padomes lēmumu publicēt ES sarunu norādes attiecībā uz pašlaik starp ES un ASV notiekošajām sarunām par TTIP; tāpat atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu publicēt vairāk tekstu, kurus ES apspriež sarunās, un atļaut plašāku piekļuvi citiem dokumentiem saistībā ar sarunām par TTIP; uzskata, ka TTIP sarunu pārredzamības uzmanīga novērošana ir nostiprinājusi Ombuda kā ES pārredzamības uzrauga lomu; apstiprina Ombuda aicinājumu īstenot pārredzamu politikas pieeju un informācijas kampaņu par TTIP, kas jāpieņem Eiropas iestādēm; apņemas sekot apspriešanas rezultātiem par TTIP pārredzamību, cita starpā apsverot lūgumrakstus, kas saņemti saistībā ar šo jautājumu, īpaši ņemot vērā TTIP un citu tirdzniecības sarunu iespējamo ietekmi uz Eiropas iedzīvotāju dzīvi;

26.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un Lūgumrakstu komitejas ziņojumu nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas ombudam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī to ombudiem vai līdzīgām kompetentajām struktūrām.

(1) OV L 113, 4.5.1994., 15. lpp.
(2) http://www.ombudsman.europa.eu/en/activities/annualreports.faces


Stāvoklis Lībijā
PDF 306kWORD 86k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. janvāra rezolūcija par stāvokli Lībijā (2014/3018(RSP))
P8_TA(2015)0010RC-B8-0011/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Lībiju, jo īpaši tās, kas tika pieņemtas 2011. gada 15. septembrī(1), 2012. gada 22. novembrī(2) un 2014. gada 18. septembrī(3),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federikas Mogerīni nesenos paziņojumus par Lībiju, tostarp 2014. gada 16. un 30. decembra un 2015. gada 10. janvāra paziņojumu,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2014. gada 15. augusta, 30. augusta, 20. oktobra, 17. un 18. novembra un 15. decembra secinājumus,

–  ņemot vērā Francijas, Vācijas, Itālijas, Spānijas, Apvienotās Karalistes un ASV valdības 2015. gada 11. janvāra kopīgo paziņojumu par Lībiju,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes 2014. gada 27. augusta rezolūcijas 1970, 1973 (2011) un 2174,

–  ņemot vērā ANO Atbalsta misijas Lībijā (UNSMIL) 2014. gada 4. septembra ziņojumu „Pārskats par starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem Lībijā notiekošajā vardarbībā”, kas atjaunināts 2014. gada 27. decembrī,

–  ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to 1977. gada papildu protokolus un bruņota konflikta pušu pienākumu ievērot starptautiskās humanitārās tiesības un panākt to ievērošanu jebkurā situācijā,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 22. maija Lēmumu 2013/233/KĀDP par Eiropas Savienības Integrētas robežu pārvaldības palīdzības misiju Lībijā (EUBAM Libya),

–  ņemot vērā 2014. gada septembra Lībijai paredzēto Eiropas kaimiņattiecību politikas pasākumu kopumu,

–  ņemot vērā Sāhelas augstākā līmeņa tikšanos, kura notika Mauritānijā 2014. gada 19. decembrī un kurā piedalījās valstu vadītāji no Mauritānijas, Mali, Nigērijas, Čadas un Burkinafaso,

–  ņemot vērā kopīgo paziņojumu, ko 2014. gada 22. septembrī publiskoja 13 valstis(4), apņemoties neiejaukties Lībijas iekšlietās;

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Lībijas iedzīvotāji 2011. gada februārī izgāja ielās, prasot politiskās tiesības, un saskārās ar vispārējām valsts īstenotām represijām, kas izraisīja deviņus mēnešus ilgu pilsonisko konfliktu un Kadafi režīma gāšanu;

B.  tā kā Lībija 2014. gada jūnijā rīkoja trešās vispārējās demokrātiskās un brīvās vēlēšanas, ievēlot Pārstāvju palātu, kas stājās 2012. gada jūlijā ievēlētā Vispārējā nacionālā kongresa vietā;

C.  tā kā, neraugoties uz valsts parlamenta vēlēšanām 2014. gadā jūnijā, Lībijas iedzīvotāju centieniem pēc pulkveža Kadafi krišanas traucē politiskā sašķeltība un vardarbība, kas tagad pārvēršas par plaša mēroga karu; tā kā Tripolē un Tobrukā vairākus mēnešus darbojas konkurējošas valdības un parlamenti;

D.  tā kā Lībija joprojām ir iesaistīta politiskajās cīņās, kas ir pārtapusi par vardarbīgu cīņu par varu divu konkurējošu valdību un neskaitāmu nacionālistu, islāmistu, cilšu un reģionālo spēku starpā un kā rezultātā civiliedzīvotājiem tiek nodarītas vēl lielākas ciešanas, viņi iet bojā, tiek masveidā pārvietoti un humanitārā krīze plešas plašumā;

E.  tā kā tiek ziņots, ka abas puses ir izdarījušas daudzus dažādus starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumus; tā kā UNSMIL lēš, ka pēdējā militārās aktivitātes uzliesmoja dēļ vismaz 400 000 Lībijas iedzīvotāju ir devušies pārvietoti valsts iekšienē, un vēl 150 000, tostarp daudzi ieceļojušie strādājošie, valsti ir pametuši pavisam; tā kā ārvalstu palīdzības sniedzēji un diplomāti, tostarp ES un UNSMIL darbinieki, no Lībijas ir evakuēti; tā kā Lībijas bēgļu masveida pieplūdums kaimiņvalstī Tunisijā rada ievērojamu slodzi šīs valsts iespējām un iekšējai stabilitātei; tā kā tiek lēsts, ka Tunisijā uzturas jau vairāk nekā miljons lībiešu;

F.  tā kā 2014. gada 23. decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos Zaīds Raāds al Huseins norādīja, ka civiliedzīvotāju nesaudzīgo apšaudi varētu uzskatīt par kara noziegumu un par to saukt pie atbildības;

G.  tā kā ANO īpašais sūtnis Bernardino Leons ir aktīvi centies organizēt sarunas starp karojošajiem grupējumiem un uzsākt nacionālo dialogu ceļā uz izlīguma procesu un nacionālās vienotības valdības izveidi; tā kā sarunu pirmā kārta notika 2014. gada 29. septembrī Gadāmisā un turpinājās 2014. gada 11. oktobrī Tripolē, bet nākamā kārta, kurai pēc sākotnējiem plāniem bija jānotiek 2015. gada 5. janvārī, tika pārcelta, jo abas puses nevarēja panākt vienošanos; tā kā UNSMIL ir paziņojusi, ka Lībijas puses tagad ir vienojušās organizēt jaunu sarunu kārtu Ženēvā un paredzamais datums ir 2015. gada 14. janvāris; tā kā abas puses līdz šim nav izrādījušas lielu vēlēšanos vai nav spējušas panākt kompromisu;

H.  tā kā ANO sūtnis Sāhelas reģionā Hirūts Guebre Selasijs ir brīdinājis ANO Drošības padomi, ka krīze Lībijā draud tuvākajā laikā destabilizēt visu reģionu, un ir arī norādījis, ka teroristu un noziedznieku tīkli Lībijā veido arvien ciešākas saiknes ar Mali un Nigērijas ziemeļdaļu, nodarbojoties ar nelegālu tirdzniecību, tostarp ieroču tirdzniecību un narkotiku kontrabandu;

I.  tā kā uz spēles ir Lībijas valsts vienotība un vismaz trijos reģionos (Fezānā, Kirēnaikā un Tripolitānijā) pastāv reāls atdalīšanās risks, ja netiks panākta kompromisa risinājuma un samierināšanas procesa īstenošana;

J.  tā kā nesenās kaujas ir ievērojami veicinājušas teroristu grupējumu, piemēram, ISIS, izplatīšanos un nostiprināšanos valstī; tā kā šīs problēmas nerisināšanas gadījumā tā varētu būt liels drauds reģiona un ES drošībai; tā kā IS Lībijas austrumu atzars 2015. gada 8. janvārī paziņoja, ka ir nogalinājuši reportieri Sofiene Chourabi un operatoru Nadhir Ktari;

K.  tā kā 2015. gada 4. janvārī starptautiski atzītajai valdībai lojālu spēku kara lidmašīnas Dernas ostas militārajā zonā bombardēja Grieķijas naftas tankkuģi, nogalinot vienu apkalpes locekli no Grieķijas un vienu no Rumānijas un ievainojot vēl divus citus; tā kā šo ostu kontrolē islāmistu kaujinieki un tā pēdējā gada laikā piedzīvojusi vairākus uzbrukumus;

L.  tā kā 2015. gada 3. janvārī oficiālā valdības paziņojumā tika apgalvots, ka organizācijas „Islāma valsts” kaujinieki ir nogalinājuši 14 Lībijas armijas karavīrus un ka valdība aicina starptautisko sabiedrību atcelt valstij noteikto ieroču embargo, lai varētu cīnīties pret šiem kaujiniekiem, kurus tā sauc par teroristiem;

M.  tā kā ISIS apmāca kaujiniekus Lībijā un ir izveidojusi savu atzaru valsts austrumos; tā kā 2014. gada 30. decembrī teroristi Tobrukā uzspridzināja automašīnā ievietotu spridzekli, uzbrūkot Pārstāvju palātai tās sesijas laikā; tā kā tiek ziņots, ka Islāma Magribas al-Qaida elementi ir izveidojuši loģistikas centrus Lībijas dienvidu perifērijā; tā kā saskaņā ar oficiālu valdības paziņojumu organizācijas „Islāma valsts” kaujinieki 2015. gada 3. janvārī izpildīja nāvessodu 14 Lībijas armijas karavīriem;

N.  tā kā 2014. gada 28. decembrī bruņotā grupējuma komandieris ģenerālis Haftars organizēja aviouzbrukumus Misratai, kur nostiprinājies bruņotais grupējums „Lībijas rītausma”, un to uzskata par atriebību par bruņoto grupējumu 2014. gada 25. decembra uzbrukumiem lielākajam Lībijas naftas terminālim Sidrā un Lībijas armijas karavīriem Sirtā, no kuriem 22 tika nogalināti;

O.  tā kā Ansar al-Sharia kaujinieki Sirtā, ko kontrolē bruņotie grupējumi, jaunākajā no aizvien lielāka skaita uzbrukumu pret kristiešiem un citām Lībijas reliģiskajām minoritātēm nolaupīja aptuveni 20 Ēģiptes koptu kristiešus; tā kā visas puses aizvien vairāk arī aiztur, nolaupa, spīdzina un nogalina iespējamos kaujiniekus;

P.  tā kā tiek ziņots, ka simtiem migrantu un bēgļu, bēgot no vardarbības Lībijā, ir gājuši bojā, mēģinot šķērsot Vidusjūru, lai nokļūtu Eiropā, un tas ir izraisījis lielu bēgļu krīzi Itālijā un Maltā; tā kā Lībija ir galvenais tādu migrantu ceļojuma sākumpunkts, kuri mēģina sasniegt Eiropu;

Q.  tā kā 2014. gada 6. novembrī Lībijas Augstākā tiesā nolēma, ka jūnijā notikušās parlamenta vēlēšanas, pēc kurām tika izveidota starptautiski atzīta Pārstāvju palāta, kas atrodas Tobrukā, ir nelikumīgas;

R.  tā kā Pārstāvju palāta šo lēmumu ir noraidījusi, paziņojot, ka tiesai nav pilnvaru to pieņemt, ka tas ir pieņemts Tripoles islāmistu bruņoto grupējumu spiediena apstākļos un ka Pārstāvju palāta un valdība turpinās darbu;

S.  tā kā Apvienoto Nāciju Drošības padomes rezolūcija 2174 (2014) atļauj noteikt ceļošanas aizliegumus un iesaldēt līdzekļus, vēršot šos pasākumus pret tām Komitejas noteiktām personām vai struktūrām, kas iesaistās darbībās, kuras apdraud Lībijas mieru, stabilitāti vai drošību, vai kas sniedz atbalstu šādām darbībām un kavē vai cenšas nepieļaut Lībijas politiskās pārejas sekmīgu pabeigšanu;

T.  tā kā izšķiroši svarīgs konflikta elements ir Valsts naftas korporācijas kontrole un pārvaldība; tā kā abas konflikta puses ir iecēlušas savu naftas ministru, cenšoties naftas ieņēmumus novirzīt sev; tā kā nafta veido 95 % no Lībijas valsts ieņēmumiem un 65 % no valsts IKP; tā kā Lībijai ir lielākās naftas rezerves Āfrikā un piektās lielākās naftas rezerves pasaulē,

1.  stingri nosoda straujo vardarbības eskalāciju Lībijā, īpaši vardarbību, kuras mērķis ir civiliedzīvotāji, jo tā nopietni apdraud izredzes nākotnē rast miermīlīgu risinājumu; stingri atbalsta ANO vadītās sarunas Ženēvā un aicina visas konflikta puses piekrist ANO īpašā pārstāvja Bernardino Leona ierosinājumam apturēt militārās darbības, lai radītu labvēlīgu gaisotni;

2.  aicina visas vardarbībā iesaistītās puses piekrist beznosacījumu pamieram, atturēties no rīcības, kas palielinātu sašķeltību un polarizāciju, atklāti paziņot, ka nepieļaus šādu rīcību, un bez ierunām piedalīties Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā pārstāvja Lībijā Bernardino Leona centienos, kuru mērķis ir panākt visu konflikta grupējumu līdzdalību iekļaujošā nacionālajā politiskajā dialogā; stingri pieprasa, lai pienācīga vērība tiktu pievērsta sieviešu un minoritāšu dalībai šajā procesā; atgādina, ka šo konfliktu nevar atrisināt militārā ceļā;

3.  vēlreiz pauž stingru atbalstu Apvienoto Nāciju Organizācijas atbalsta misijai Lībijā; atzinīgi vērtē Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā pārstāvja Lībijā Bernardino Leona nenorimstošos centienus panākt vienošanos par šo politisko dialogu; atzinīgi vērtē to, ka tuvāko dienu laikā Ženēvā paredzēta jauna politiskā dialoga kārta;

4.  aicina ES atbalstīt šos centienus, nekavējoties pieņemot mērķtiecīgas sankcijas, tostarp līdzekļu iesaldēšanu un ceļošanas aizliegumus personām, kas atbildīgas par bruņotu vardarbību un cilvēktiesību pārkāpumiem, kā arī ANO sponsorēto sarunu boikotēšanu;

5.  vēlreiz pauž atbalstu Pārstāvju palātai Tobrukā kā vienīgajai 2014. gada jūnija vēlēšanās izveidotajai likumīgajai varas struktūrai; atkārtoti aicina ievēlēto Pārstāvju palātu un oficiālo valdību savu pienākumu izpildē pamatoties uz tiesiskumu un cilvēktiesībām un ievērot iekļautības principu un valsts intereses, lai aizsargātu visu Lībijas iedzīvotāju tiesības, tostarp reliģisko un etnisko minoritāšu tiesības;

6.  pauž dziļas bažas par to, ka Lībijā aizvien vairāk darbojas ar Al Qaeda saistīti teroristu grupējumi, organizācijas „Islāma valsts” bruņotie grupējumi un citas ekstrēmistu organizācijas un kustības; uzskata, ka reģionam draud iznīcinošs haoss — līdzīgi kā Sīrijā un Irākā; uzskata, ka minētie grupējumi ir liels drauds visa reģiona stabilitātei un drošībai, kā arī Eiropas drošībai; atkārtoti norāda, ka nepieciešams ar visiem līdzekļiem un saskaņā ar ANO Statūtiem un starptautiskajām tiesībām, tostarp piemērojamām starptautiskajām cilvēktiesībām, bēgļu un humanitārajām tiesībām, apkarot terora aktu radītos draudus starptautiskajam mieram un drošībai;

7.  aicina ES un starptautisko sabiedrību arī turpmāk atbalstīt centienus, kuru mērķis ir, pienācīgi ievērojot starptautiskās tiesības, apkarot terorismu un novērst tā izplatīšanos un jaunu bāžu izveidi Lībijā;

8.  uzsver Lībijas konflikta destabilizējošo ietekmi uz citām Sāhelas reģiona valstīm un Eiropas drošību; aicina kaimiņvalstis un reģionālos dalībniekus, īpaši Ēģipti, Kataru, Saūda Arābiju, Turciju un AAE, atturēties no darbībām, kas varētu saasināt pašreizējo šķelšanos un kavēt Lībijas pāreju uz demokrātiju, kā arī pilnībā atbalstīt ANO vadīto Gadāmisas procesu; atgādina, ka tie, kuri aktīvi liek šķēršļus vienprātīgam politiskajam risinājumam, pārkāpj Drošības padomes rezolūcijas par Lībiju un viņiem jārēķinās ar savas darbības sekām;

9.  atzinīgi vērtē nesenos Āfrikas Savienības 2014. gada 3. decembra paziņojumus un Arābu valstu līgas 2015. gada 5. janvāra paziņojumus par atklātu apņemšanos atbalstīt ANO vadīto procesu;

10.  uzsver nepieciešamību īstenot kopīgu un koordinētu visu 28 dalībvalstu rīcību augstās pārstāves uzraudzībā; aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu koordinēt dalībvalstu rīcību un vērst to atbalstu uz valsts veidošanu un institucionālo attīstību, kopā ar dalībvalstīm, ANO, NATO un reģionālajiem partneriem palīdzēt izveidot efektīvus valsts pakļautībā un kontrolē esošus drošības spēkus (bruņotos spēkus un policijas spēkus), kas varētu valstī nodrošināt mieru un kārtību, kā arī atbalstīt pamiera sākšanu un tā pārraudzības mehānisma izveidi; uzsver, ka Eiropas Savienībai par prioritāti būtu jāuzskata arī palīdzība Lībijas tiesu sistēmas reformēšanā, kā arī palīdzība citās jomās, kas ir svarīgas demokrātiskās pārvaldības īstenošanai;

11.  atgādina ES stingro iestāšanos par Lībijas vienotību un teritoriālo integritāti un nepieciešamību novērst terorisma izplatīšanos; atgādina par 2014. gada 27. augustā pieņemto ANO Drošības padomes rezolūciju 2174, ar kuru tiek paplašinātas pašreizējās pret Lībiju vērstās starptautiskās sankcijas, nosakot kriminālatbildību tām personām, kuras iesaistās darbībās, kas apdraud Lībijas mieru, stabilitāti vai drošību, vai kuras sniedz atbalstu šādām darbībām un kavē vai cenšas nepieļaut Lībijas politiskās pārejas sekmīgu pabeigšanu; aicina ES apsvērt iespēju veikt turpmākus pasākumus, tostarp ierobežojošus pasākumus;

12.  uzsver vajadzību nodrošināt saukšanu pie atbildības par visiem cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem; norāda uz UNSMIL paziņojumu, ka daudzi Lībijā izdarītie pārkāpumi ir Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā, un aicina tai piešķirt adekvātus politiskos, loģistikas un finansiālos resursus, lai tā varētu šos noziegumus izmeklēt; uzskata, ka stingrāki starptautiski mehānismi saukšanai pie atbildības var atturēt bruņotus grupējumus no turpmāku pārkāpumu izdarīšanas, un aicina apsvērt iespēju izveidot ANO izmeklēšanas komisiju vai līdzīgu mehānismu, lai izmeklētu cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus;

13.  pauž savu solidaritāti ar Lībijas iedzīvotājiem; uzskata, ka Eiropas Savienībai jāpalīdz Lībijas iedzīvotājiem sasniegt savu vērienīgo mērķi izveidot demokrātisku, stabilu un plaukstošu valsti saskaņā ar saistībām, kas paredzētas ES kaimiņattiecību politikā Vidusjūras reģiona dienvidiem; aicina ES un starptautisko sabiedrību arī turpmāk sniegt humāno, finanšu un politisko palīdzību, lai risinātu humanitāro situāciju Lībijā un iekšēji pārvietoto personu un bēgļu, kā arī to civiliedzīvotāju ciešanas, kuriem nav pieejami pamatpakalpojumi;

14.  aicina visas puses Lībijā garantēt kristiešu un citu tādu reliģisko minoritāšu grupu drošību un brīvību, kuras saskaras ar pieaugošu diskrimināciju un vajāšanu un atrodas krustugunī; aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt, lai turpmākos divpusējos līgumos tiktu ietverti iedarbīgi pārraudzības mehānismi reliģisko minoritāšu cilvēktiesību aizsardzībai;

15.  pieprasa saglabāt galveno Lībijas iestāžu, īpaši centrālās bankas, Valsts naftas korporācijas un valsts ieguldījumu fonda, neitralitāti, jo ANO tām ir atļāvusi no ārvalstīm saņemt ieņēmumus par naftu;

16.  uzteic viesmīlību, ko Tunisija izrādījusi, uzņemot aptuveni 1,5 miljonus Lībijas pilsoņu, kas pēc bēgšanas no vardarbības patlaban atrodas Tunisijā; aicina ES sniegt Tunisijas valdībai finansiālu un loģistikas atbalstu šim uzdevumam;

17.  aicina starptautiskos uzņēmumus pirms jebkādu darījumu noslēgšanas, kuri ir saistīti ar Lībijas naftu, kas pieder Lībijas tautai, pārliecināties, ka ar šādiem darījumiem tieši vai netieši netiek finansēti karojošie bruņotie grupējumi; atkārtoti aicina starptautiskos uzņēmumus, kas darbojas Lībijā, atklāt savus finansiālos darījumus enerģētikas nozarē;

18.  joprojām pauž bažas par ieroču, munīcijas un sprāgstvielu izplatīšanu un ieroču kontrabandu, kas apdraud iedzīvotājus, Lībijas un reģiona stabilitāti;

19.  atgādina aicinājumu augstajai pārstāvei pārskatīt mandātu Eiropas Savienības Robežu pārvaldības misijai Lībijā (EUBAM), kas šobrīd aktīvi nedarbojas un ir izvietota Tunisijā, lai ņemtu vērā to, ka situācija valstī ir dramatiski mainījusies, un lai izveidotu pienācīgi koordinētu Kopējo ārpolitikas un drošības politikas misiju, kura darbotos sadarbībā ar ANO un reģionālajiem partneriem gadījumā, ja tiktu rasts politisks risinājums; uzskata, ka KĀDP misijas mērķim vajadzētu būt palīdzēt īstenot politisku risinājumu, prioritāti piešķirot drošības jomas reformai un jautājumam par atbruņošanos, demobilizāciju un reintegrāciju, un jāreaģē arī uz citām pārvaldībai neatliekamām vajadzībām; turklāt pauž viedokli, ka, ņemot vērā ilgstošo karu Lībijā un arvien pieaugošo nestabilitāti un nopietnos draudus Eiropas drošībai, KĀDP misija būtu jāsagatavo dalībai rīcībā Lībijas stabilizēšanai, ko vadītu un koordinētu ANO Drošības padome;

20.  pauž lielas bažas par migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu likteni Lībijā, jo viņu jau tā nedrošā situācija turpina pasliktināties; aicina ES un dalībvalstis efektīvi atbalstīt Itālijas slavējamos centienus novērst pieaugošo imigrācijas plūsmu no Ziemeļāfrikas, jo īpaši no Lībijas;

21.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Lībijas valdībai un Pārstāvju palātai, ANO ģenerālsekretāram, Arābu valstu līgai un Āfrikas Savienībai.

(1) OV C 51E, 22.2.2013., 114. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0465.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0028.
(4) Alžīrija, Ēģipte, Francija, Vācija, Itālija, Katara, Saūda Arābija, Spānija, Tunisija, Turcija, Apvienotie Arābu Emirāti, Apvienotā Karaliste un Amerikas Savienotās Valstis, kā arī ES un ANO.


Stāvoklis Ukrainā
PDF 309kWORD 91k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. janvāra rezolūcija par stāvokli Ukrainā (2014/2965(RSP))
P8_TA(2015)0011RC-B8-0008/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eiropas kaimiņattiecību politiku un par Austrumu partnerību,

–  ņemot vērā EDSO / Demokrātisko iestāžu un cilvēktiesību biroja (DICB) sākotnējos konstatējumus par parlamenta pirmstermiņa vēlēšanām Ukrainā 2014. gada 26. oktobrī,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) 2014. gada 15. decembra 8. ziņojumu par situāciju cilvēktiesību jomā un ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroja (OCHA) 2014. gada 26. decembra ziņojumu par situāciju Ukrainā Nr. 22,

–  ņemot vērā ES un Ukrainas 2014. gada 27. jūnija asociācijas nolīgumu, kurš ietver padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības nolīgumu (DCFTA), un tā vienlaicīgu ratificēšanu Eiropas Parlamentā un Ukrainas parlamentā (Verkhovna Rada) 2014. gada 16. septembrī,

–  ņemot vērā 2014. gada 5. septembra Minskas protokolu un 2014. gada 19. septembra Minskas memorandu par 12 punktu miera plāna īstenošanu,

–  ņemot vērā ANO 2014. gada 20. novembra ziņojumu par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem Austrumukrainā un cilvēktiesību aizsardzības organizācijas Human Rights Watch ziņojumus par pārkāpumiem Krimā,

–  ņemot vērā NATO un Ukrainas komisijas 2014. gada 2. decembra kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 21. marta, 2014. gada 27. jūnija, 2014. gada 16. jūlija, 2014. gada 30. augusta un 2014. gada 18. decembra secinājumus par Ukrainu,

–  ņemot vērā 2014. gada 15. decembrī notikušās pirmās Asociācijas padomes sanāksmes starp ES un Ukrainu rezultātus,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 17. novembra secinājumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā 2014. gada 26. oktobrī Ukrainā tika rīkotas parlamenta vēlēšanas, kuras noritēja efektīvi, bez traucējumiem un kopumā ievērojot pamattiesības, neraugoties uz austrumu reģionos joprojām notiekošo konfliktu un Krievijas veikto nelikumīgo Krimas aneksiju;

B.  tā kā jaunajai valdībai, kuru veido eiropeiski noskaņoti spēki, ir reformu virzīšanai nepieciešamais konstitucionālais vairākums un tā jau ir pieņēmusi koalīcijas līgumu, kurā noteikti pamati stingram reformu procesam ar mērķi veicināt tālāku integrāciju Eiropā, modernizēt un attīstīt valsti, nodrošināt patiesu demokrātiju un tiesiskumu un veikt konstitucionālas izmaiņas, kā ierosināts P. Porošenko miera plānā;

C.  tā kā tā dēvētās prezidenta un parlamenta vēlēšanas Doņeckā un Luhanskā 2014. gada 2. novembrī bija Ukrainas tiesību aktu un Minskas vienošanos pārkāpums un tāpēc tās nevar tikt atzītas; tā kā šo vēlēšanu rīkošana nelabvēlīgi ietekmēja miera un izlīguma procesu;

D.  tā kā separātisti un Krievijas spēki katru dienu ir pārkāpuši 2014. gada 5. septembra vienošanos par uguns pārtraukšanu; tā kā kopš 2014. gada 9. decembra, pateicoties prezidenta P. Porošenko ierosmei ievērot „klusuma režīmu”, ir ievērojami samazinājies pārkāpumu skaits; tā kā 2014. gada 19. septembra memoranda galvenos punktus Krievijas atbalstītie separātisti tomēr vēl nav īstenojuši; tā kā saskaņā ar uzticamu avotu sniegto informāciju Krievija turpina atbalstīt separātistu kaujiniekus, nemitīgi iepludinot militāro aprīkojumu, algotņus un Krievijas regulārās armijas vienības, tostarp smagos kaujas tankus, sarežģītas pretgaisa aizsardzības sistēmas un artilēriju;

E.  tā kā bruņotā konflikta dēļ Ukrainas austrumdaļā ir gājuši bojā tūkstošiem karavīru un civiliedzīvotāju, vēl daudz lielāks ir ievainoto skaits un simtiem tūkstoši cilvēku ir pametuši savas mājas, vairumam bēgot uz Krieviju, un situācija konflikta zonā rada dziļas bažas gan no humānās palīdzības, gan veselības aizsardzības viedokļa;

F.  tā kā Krimas pussalas nelikumīgā aneksija bija Eiropā pirmais gadījums pēc Otrā pasaules kara, kad notikusi vardarbīga kādas valsts daļas iekļaušana citā valstī, un tādējādi ir pārkāptas starptautiskās tiesības, tostarp ANO Harta, Helsinku Nobeiguma akts un 1994. gada Budapeštas memorands;

G.  tā kā 2014. gada 17. novembra ES Ārlietu padome pieņēma principiālu lēmumu par turpmākām sankcijām, kuras vērstas pret separātistu līderiem;

H.  tā kā gan okupētajā Austrumukrainā, gan Krimā plaši tiek pārkāptas cilvēktiesības un tas īpaši skar Krimas tatārus un ietver iebiedēšanu un jaunus cilvēku pazušanas gadījumus;

I.  tā kā būtu vēlama ciešāka ES un ASV sadarbība ar Ukrainu saistītas politikas jomā;

J.  tā kā Ukrainas parlaments 2014. gada 23. decembrī nobalsoja par valsts neitralitātes statusa izbeigšanu,

1.  pauž pilnīgu solidaritāti ar Ukrainu un tās tautu; atkārtoti izsaka atbalstu Ukrainas neatkarībai, suverenitātei, teritoriālajai vienotībai, robežu neaizskaramībai un Eiropas ceļa izvēlei;

2.  nosoda separātistu un citu neregulāro spēku Austrumukrainā veiktos teroraktus un kriminālnoziegumus;

3.  atzinīgi vērtē 2014. gada 26. oktobra vispārējo vēlēšanu pozitīvo novērtējumu, neraugoties uz problemātiskajiem drošības un politiskajiem apstākļiem, un pēc tam notikušo Verkhovna Rada jaunā sasaukuma inaugurāciju; atzinīgi vērtē prezidenta P. Porošenko, premjerministra A. Jaceņuka un spīkera V. Groismana stingro politisko apņemšanos strādāt kopā un veicināt stingru reformu procesu; stingri mudina Ukrainas jauno valdību un parlamentu nekavējoties pieņemt un īstenot tik ļoti nepieciešamās politiskās un sociāli ekonomiskās reformas, lai veidotu uz tiesiskumu pamatotu demokrātisku valsti ar augstu labklājības līmeni;

4.  pauž nožēlu, ka valsts pašreizējās situācijas dēļ Verkhovna Rada nav pārstāvēti visi Ukrainas iedzīvotāji no visām tās teritorijas daļām; atgādina, ka Ukrainas valdībai un parlamentam ir jānodrošina to iedzīvotāju tiesību un vajadzību aizsardzība, kuri nav pārstāvēti valsts lēmējinstitūcijās;

5.  stingri nosoda Krievijas agresīvo un ekspansīvo politiku, kura apdraud Ukrainas vienotību un neatkarību un rada potenciālus draudus arī ES un kura ietver nelikumīgu Krimas aneksiju un nepieteiktu hibrīdkaru pret Ukrainu, kurā apvienoti kiberkara, regulāro un neregulāro spēku izmantošanas, propagandas, ekonomiskā spiediena, šantāžas enerģētikas jomā, diplomātijas un politiskās destabilizācijas elementi; uzsver, ka šāda rīcība ir pretrunā starptautiskajām tiesībām un ir nopietns izaicinājums Eiropas drošības situācijai; uzsver, ka nav attaisnojuma militāra spēka lietošanai Eiropā, aizbildinoties ar „vēsturiskiem vai drošības iemesliem” vai nepieciešamību aizsargāt „ārvalstīs dzīvojošus tautiešus”; aicina Maskavu izbeigt situācijas saasināšanu, nekavējoties apturot ieroču, algotņu un karaspēka sūtījumus, kas paredzēti separātisko kaujinieku atbalstam, un izmantot savu ietekmi separātistu vidū, lai pārliecinātu viņus iesaistīties politiskajā procesā;

6.  mudina visas puses nekavējoties pilnībā īstenot Minskas protokolu un tādējādi pierādīt savu patieso apņemšanos panākt deeskalāciju un ievērot maksimālu savaldību; aicina Krieviju atļaut starptautiskajiem novērotājiem uzraudzīt Krievijas un Ukrainas robežu, izmantot savu ietekmi pār separātistiem, lai nodrošinātu, ka viņi ievēro pamieru, un konstruktīvi strādāt, lai īstenotu Minskas vienošanās; mudina pieņemt uzticības veicināšanas pasākumus, kas atbalstītu miera iedibināšanas un izlīguma centienus; šajā sakarā uzsver, cik nozīmīgs ir iekļaujošs politiskais dialogs un ekonomikas programma Donbasa tautsaimniecības rehabilitācijai;

7.  aicina jo īpaši saistībā ar gaidāmo 2015. gada marta Padomes sanāksmi turpināt pašreizējo ES sankciju režīmu līdz Krievija pilnībā ievēros un reāli pildīs Minskas saistības, un mudina Komisiju atrast veidus, kā pastiprināt dalībvalstu savstarpējo solidaritāti, ja ar Krieviju saistītā krīze turpināsies; uzsver vajadzību pieņemt skaidrus kritērijus, kuru izpildes gadījumā varētu tikt pārtraukta jaunu ierobežojošu pasākumu pieņemšana pret Krieviju vai varētu tikt atcelti iepriekš pieņemtie pasākumi, un šie kritēriji būtu: pamiera īstenošana, Krievijas spēku, Krievijas atbalstīto nelegālo bruņoto grupējumu un algotņu pilnīga un beznosacījuma atsaukšana no Ukrainas teritorijas, visu sagūstīto, tostarp Nadjas Savčenko, apmaiņa un Ukrainas kontroles atjaunošana visā tās teritorijā, arī Krimā; ja Krievija veiks vēl citas Ukrainu destabilizējošas darbības, aicina Eiropadomi piemērot papildu ierobežojošus pasākumus, kā arī paplašināt to darbības jomu, tajā iekļaujot arī kodolenerģijas nozari un ierobežojot Krievijas struktūru spēju veikt starptautiskus finanšu darījumus; atzīst, ka ES ir jābūt gatavai atbalstīt kaimiņvalstis, kurās būtu jānodrošina tāds pats drošības līmenis kā dalībvalstīs;

8.  uzskata, ka sankcijām vajadzētu ietilpt plašākā ES pieejā attiecībā uz Krieviju un PV/AP centienos stiprināt dialogu; atgādina, ka sankciju vienīgais mērķis ir panākt, lai Krievijas valdība mainītu savu pašreizējo politiku un jēgpilni piedalītos Ukrainas krīzes mierīga atrisinājuma panākšanā; uzskata, ka ES ierobežojošo pasākumu saglabāšana, stiprināšana un atgriezeniskums ir atkarīgi no pašas Krievijas attieksmes un no stāvokļa Ukrainā;

9.  uzsver, ka ir jāsaglabā politiskie un diplomātiskie sakari ar Krieviju, lai būtu iespējams rast diplomātiskus konflikta risinājumus, un tādēļ atbalsta tādus formātus kā „Ženēva” un „Normandija”, ja tas ļauj gūt taustāmus rezultātus;

10.  atbalsta politiku neatzīt Krievijas īstenoto nelikumīgo Krimas aneksiju un šajā sakarā pozitīvi vērtē nesen pieņemtās papildu sankcijas attiecībā uz investīcijām, pakalpojumiem un tirdzniecību, ko īsteno ar Krimu un Sevastopoli;

11.  uzsver, ka asociācijas nolīgumam / DCFTA vajadzētu būt tādu ātru un nepieciešamu reformu ceļvedim, kuras steidzami jāīsteno, neraugoties uz smago kara situāciju daļā Luhanskas un Doņeckas apgabala; aicina Padomi un Komisiju veikt visu nepieciešamo, lai palīdzētu Ukrainai, tai pieņemot minēto reformu regulējumu un, kas ir vēl svarīgāk, tai to arī īstenojot, lai radītu ES un Ukrainas divpusējā asociācijas nolīguma pilnīgas īstenošanas priekšnoteikumus; šajā kontekstā atzinīgi vērtē to, ka ir sākusi darboties Eiropas Savienības padomdevēja misija (ESPM); piekrīt Venēcijas komisijas atzinumam, ka, lai konstitucionālā reforma būtu sekmīga, ir būtiski to sagatavot iekļaujošā veidā, nodrošinot plašas sabiedriskās apspriešanas;

12.  pieprasa Komisijas „Ukrainas atbalsta grupai” sniegt ātrāku un nopietnāku tehnisko palīdzību, tostarp apzināt jomas, kur šāda palīdzība ir nepieciešama, lai palīdzētu Ukrainai izstrādāt un īstenot visaptverošu reformu programmu un nosūtītu padomdevējus un ekspertus no ES iestādēm un dalībvalstīm; aicina Ukrainas iestādes izveidot ES integrācijas un atbalsta koordinācijas ministriju vai biroju un augsta līmeņa ministriju sadarbības koordinācijas komiteju, kurai būtu piešķirtas pilnvaras uzraudzīt un pārraudzīt uz ES vērstā tuvināšanas procesa un reformu progresu un kas varētu sagatavot un koordinēt šo darbību īstenošanu;

13.  ir stingri pārliecināts, ka Ukrainā ir steidzami vajadzīga vērienīga pretkorupcijas programma, kurā ietverts arī princips par absolūtu neiecietību pret korupciju; aicina Ukrainas vadošās amatpersonas izskaust sistemātisko korupciju, nekavējoties un efektīvi īstenojot korupcijas apkarošanas valsts stratēģiju, un uzsver, ka cīņai pret šo praksi ir jākļūst par vienu no jaunās valdības galvenajām prioritātēm; šajā nolūkā iesaka izveidot politiski neatkarīgu korupcijas novēršanas biroju, kam vajadzētu būt pietiekamām spējām un resursiem, lai tas varētu dot nozīmīgu ieguldījumu labi funkcionējošu valsts iestāžu izveidē; atzinīgi vērtē Ukrainas lūgumu Interpolam un aresta ordera izdošanu attiecībā uz bijušo prezidentu V. Janukoviču sakarā ar apsūdzībām par publisko līdzekļu piesavināšanos; aicina dalībvalstis izpildīt Interpola aresta orderi un palīdzēt atgūt nozagtos līdzekļus; atzinīgi vērtē uzņēmumu ombuda izveidi un aicina Ukrainas valdību izstrādāt attiecīgu likumprojektu par šo institūciju;

14.  atgādina, ka 2014. gada 16. jūlijā Eiropas Savienības Padome atcēla ieroču piegādes embargo Ukrainai un līdz ar to šobrīd nav šķēršļu un juridisku ierobežojumu, kas neļautu dalībvalstīm piegādāt Ukrainai aizsardzības ieročus; uzskata, ka ES būtu jāizpēta iespējas, kā atbalstīt Ukrainas valdību valsts aizsardzības spēju stiprināšanā un Ukrainas ārējo robežu aizsardzībā, pamatojoties uz pieredzi, kas gūta, transformējot to ES dalībvalstu bruņotos spēkus, kas ir bijušās Varšavas pakta dalībvalstis, īpaši izmantojot tādu apmācības misiju sistēmu, kas jau tiek nodrošinātas bruņotajiem spēkiem citās pasaules daļās; atbalsta pašlaik veikto nenogalinoša aprīkojuma piegādi;

15.  ņem vērā, ka ir pieņemts likums, kas atceļ valsts 2010. gadā ieviesto „nepievienošanās statusu”; atzīstot Ukrainas tiesības pašai brīvi izdarīt savu izvēli, atbalsta prezidenta P. Porošenko nostāju, ka Ukrainai tagad ir steidzami jāpievēršas politiskām, ekonomiskām un sociālām reformām, un ka iestāšanās NATO ir jautājums, par ko vēlāk visā Ukrainā rīkotā referendumā būtu jāļauj lemt valsts iedzīvotājiem; uzsver, ka Ukrainas tuvināšanās Eiropas Savienībai un šīs valsts pievienošanās NATO ir divi nesaistīti jautājumi;

16.  uzsver, ka liela nozīme ir starptautiskās kopienas apņēmībai atbalstīt ekonomisko un politisko stabilizāciju un reformas Ukrainā; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt vērienīgu palīdzības plānu Ukrainai, kas būtu pamatots uz principu „lielāks atbalsts lielākām reformām” un būtu atkarīgs no nosacījumu izpildes, un pastiprināt centienus palīdzības sniegšanā Ukrainai, cita starpā rīkojot līdzekļu devēju/investīciju konferenci un sadarbojoties ar starptautiskām finanšu institūcijām, lai noteiktu turpmākos pasākumus Ukrainas ekonomiskās un finansiālās atlabšanas veicināšanai; atzinīgi vērtē 11 miljardu EUR vērto Ukrainas atbalsta paketi, kuru paredzēts izmaksāt tuvākajos gados, un Komisijas priekšlikumu piešķirt Ukrainai vēl EUR 1,8 miljardus vidēja termiņa aizdevumu veidā;

17.  šajā sakarībā atkārtoti pauž pārliecību, ka asociācijas nolīgums nav uzskatāms par ES un Ukrainas attiecību galīgo mērķi; turklāt norāda, ka saskaņā ar LES 49. pantu Ukrainai ― tāpat kā jebkurai citai Eiropas valstij ― ir Eiropas perspektīva un tā var iesniegt pieteikumu, lai kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti, ja tā izpilda Kopenhāgenas kritērijus, ievēro demokrātijas principus, pamatbrīvības, cilvēktiesības un minoritāšu tiesības un nodrošina tiesiskumu; aicina ES dalībvalstis ratificēt AN pirms augstākā līmeņa tikšanās Rīgā;

18.  uzsver energoapgādes drošības svarīgumu Ukrainā un uzsver, ka Ukrainas enerģētikas nozare ir jāreformē saskaņā ar saistībām, ko šī valsts uzņēmusies Enerģētikas kopienā; atzinīgi vērtē ES, Krievijas un Ukrainas vienošanos par ziemas pasākumu klāstu, kas paredz Krievijas gāzes piegādi līdz 2015. gada martam un ES izrādīto solidaritāti un palielināto gāzes apjomu, kas tiek sūtīts uz Ukrainu atgriezeniskās plūsmās no dalībvalstīm;

19.  uzsver, ka ir radikāli jāuzlabo ES energoapgādes drošība, enerģētiskā neatkarība un noturība pret ārēju spiedienu, un ka ir jāsamazina ES enerģētiskā atkarība no Krievijas, vienlaikus īstenojot konkrētus alternatīvos pasākumus, lai palīdzētu dalībvalstīm, kuras Krieviju izmanto kā vienīgo piegādātāju; aicina ES īstenot patiesu kopējo ārējo enerģētikas politiku un strādāt, lai izveidotu Eiropas enerģētikas savienību; mudina pilnībā īstenot iekšējo vienoto enerģijas tirgu, tostarp Trešo enerģētikas paketi, un turpināt objektīvi izskatīt lietu pret uzņēmumu Gazprom;

20.  uzsver, ka par prioritāti jāuzskata cauruļvadu projekti, kuri dažādo energopiegādes Eiropas Savienībai, un tādēļ atzinīgi vērtē projekta South Stream apturēšanu; aicina Eiropas enerģētikas kopienu izstrādāt programmu sadarbībai ar Ukrainu, kā arī ar Dienvidkaukāza, Centrālās Āzijas reģiona, Tuvo Austrumu un Vidusjūras reģiona valstīm, lai attīstītu infrastruktūru un ES un tās Eiropas kaimiņvalstu savstarpējo savienojamību neatkarīgi no Krievijas gāzes ģeopolitikas; atzīst, ka stabilas gāzes piegādes Ukrainai ir ļoti svarīgas arī dalībvalstu energoapgādes drošības garantēšanai;

21.  uzsver, ka ES kopā ar Ukrainas iestādēm ir jāpievērš turpmāka uzmanība humanitārajai krīzei Ukrainā un jārisina sevišķi smagā humanitārā situācija, jo īpaši iekšzemē pārvietoto personu situācija; aicina Komisiju un komisāru humānās palīdzības un krīžu pārvarēšanas jautājumos, neiesaistot starpnieku organizācijas, sagatavot stabilas, tiešas un sen jau vajadzīgas humanitāras darbības, kas tiktu īstenotas kā t. s. humānās palīdzības zilie konvoji, kuri būtu nepārprotami marķēti kā nākoši no ES; aicina Komisiju tuvākajos divos mēnešos iesniegt šādu rīcības plānu Parlamentam; uzsver, ka Ukrainai ir vajadzīga turpmāka ES un tās dalībvalstu finansiāla palīdzība, kura palīdzētu šai valstij tikt galā ar smago humanitāro krīzi; atgādina Pasaules Veselības organizācijas brīdinājumus par to, ka Austrumukrainā ir ārkārtas stāvoklis veselības nozarē, jo slimnīcu darbība ir traucēta, trūkst zāļu un vakcīnu, un prasa sniegt plašāku un efektīvāku humāno palīdzību iekšzemē pārvietotām personām, jo īpaši bērniem un vecāka gadagājuma cilvēkiem, un nodrošināt Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai (SSKK) neierobežotu un netraucētu piekļuvi konflikta zonām; atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts ilgi gaidītais tiesību akts par iekšzemē pārvietotām personām, kā arī lēmums, izmantojot Savienības civilās aizsardzības mehānismu, nosūtīt ES ekspertus, kuri konsultēs Ukrainas iestādes par jautājumiem, kas saistīti ar iekšzemē pārvietotām personām;

22.  prasa piešķirt konflikta skartajiem iedzīvotājiem papildu humāno palīdzību un atbalstu; atgādina, ka humānā palīdzība Austrumukrainai ir jāsniedz, pilnībā ievērojot starptautiskās humanitārās tiesības un humānisma, neitralitātes, objektivitātes un neatkarības principus un nodrošinot ciešu koordināciju ar Ukrainas valdību, ANO un SSKK; aicina Krieviju atļaut veikt Donbasam paredzēto humānās palīdzības konvoju starptautisku pārbaudi, lai kliedētu šaubas par šīm kravām;

23.  uzsver, ka Ukrainas krīzes atrisināšanā izšķiroša loma ir EDSO, jo tai ir pieredze bruņotu konfliktu un krīžu risināšanā, un uzsver to, ka gan Krievijas Federācija, gan Ukraina ir šīs organizācijas locekles; pauž nožēlu, ka EDSO Īpašā pārraudzības misija joprojām nav pietiekami nokomplektēta ar darbiniekiem un līdz ar to nespēj veikt savas funkcijas; aicina dalībvalstis, PV / AP un Komisiju arī turpmāk censties nostiprināt EDSO Īpašo pārraudzības misiju Ukrainā ar personālu un aprīkojumu; uzskata — ja Ukrainas iestādes to prasa, Eiropas Savienībai būtu jānosūta ES pārraudzības misija, lai veicinātu Ukrainas un Krievijas robežas efektīvu kontroli un uzraudzību;

24.  aicina PV / AP un Eiropas kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu komisāru veikt viņu pilnvarām atbilstošus pasākumus, lai atvieglotu tāda Ukrainas krīzes politiska risinājuma panākšanu, kuru ievērotu visas iesaistītās puses; uzsver, ka šis risinājums nedrīkst pieļaut iesaldēta konflikta scenāriju Austrumukrainā un Krimā; aicina augsto pārstāvi / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci izstrādāt pieeju, kas principiālu un stingru nostāju par Ukrainas suverenitāti un teritoriālo integritāti un starptautisko tiesību principiem apvieno ar centieniem krīzi Austrumukrainā un Krimā atrisināt sarunās; atkārto, ka ES dalībvalstu vienotība un saskaņotība ir priekšnosacījums sekmīgai ES stratēģijai attiecībā uz Krieviju; šajā sakarā aicina dalībvalstu valdības atturēties no vienpusējas rīcības un retorikas un pastiprināt centienus, lai izstrādātu kopīgu Eiropas nostāju attiecībā uz Krieviju;

25.  pieprasa atsākt patiesu un iekļaujošu valsts mēroga dialogu, kurā varētu arī panākt risinājumu, lai Ukrainas valdība izmaksātu sociālos pabalstus un pensijas un sniegtu humāno palīdzību konflikta zonas iedzīvotājiem; uzskata, ka izšķiroša nozīme ir tam, lai objektīvi un efektīvi izmeklētu visus plaša mēroga vardarbības uzliesmojumus, tostarp Maidanā, Odesā, Mariupolē, Slovjanskā un Rimarskā notikušos; uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām var būt svarīga loma personisko kontaktu un savstarpējās izpratnes sekmēšanā Ukrainā, kā arī demokrātisku pārmaiņu un cilvēktiesību ievērošanas veicināšanā; mudina ES palielināt atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai;

26.  atzinīgi vērtē Francijas valdības lēmumu apturēt Mistral tipa helikopteru bāzes kuģu piegādi un aicina visas dalībvalstis ieņemt līdzīgu nostāju attiecībā uz eksportu, kuru neskar ES lēmumi par sankcijām, jo īpaši attiecībā uz ieročiem un divējāda lietojuma precēm;

27.  aicina Komisiju un Eiropas kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu komisāru divu mēnešu laikā sagatavot un iesniegt Parlamentam komunikācijas stratēģiju cīņai pret Krievijas propagandas kampaņu, kas attiecas uz ES, tās austrumu kaimiņvalstīm un pašu Krieviju, kā arī izstrādāt instrumentus, kuri ļautu ES un tās dalībvalstīm Eiropas un dalībvalstu līmenī vērsties pret šo propagandas kampaņu;

28.  atkārtoti apliecina atbalstu starptautiskajai izmeklēšanai par Malaysian Airlines reisa MH17 lidmašīnas traģiskās notriekšanas apstākļiem un atkārto aicinājumu saukt vainīgos pie atbildības; pauž nožēlu par šķēršļiem, kas radušies izmeklēšanas procesā, un mudina visas iesaistītās puses izrādīt patiesu vēlēšanos sadarboties, nodrošināt drošu un neierobežotu piekļuvi MH17 katastrofas vietai, kā arī atļaut piekļūt visiem citiem attiecīgajiem resursiem, kuri var palīdzēt izmeklēšanā; vēlas saņemt informāciju par izmeklēšanas norisi;

29.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstīm, Ukrainas prezidentam, Austrumu partnerības valstu un Krievijas Federācijas valdībām un parlamentiem, Euronest Parlamentārajai asamblejai, kā arī Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas parlamentārajām asamblejām.


Stāvoklis Ēģiptē
PDF 326kWORD 104k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. janvāra rezolūcija par stāvokli Ēģiptē (2014/3017(RSP))
P8_TA(2015)0012RC-B8-0012/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, jo īpaši 2014. gada 6. februāra rezolūciju par stāvokli Ēģiptē(1) un 2014. gada 17. jūlija rezolūciju par vārda un pulcēšanās brīvību Ēģiptē(2),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2013. gada augusta un 2014. gada februāra secinājumus par Ēģipti,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta paziņojumus par Ēģipti, tostarp 2014. gada 21. septembra paziņojumu par sprādzieniem pie Ēģiptes Ārlietu ministrijas un 2014. gada 3. decembra paziņojumu par tiesu nolēmumiem Ēģiptē,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra Ban Ki-moon un ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos Navi Pillay 2014. gada 23. jūnija paziņojumus par cietumsodiem, kas piespriesti vairākiem žurnālistiem, un apstiprinājumu tam, ka vairākiem Musulmaņu brālības dalībniekiem un atbalstītājiem ir piespriests nāvessods, ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra Ban-Ki-moon 2014. gada 25.oktobra paziņojumu par teroristu uzbrukumiem Sīnājā,

–  ņemot vērā ES un Ēģiptes 2001. gada asociācijas nolīgumu, kurš stājās spēkā 2004. gadā un kuru papildināja 2007. gada rīcības plāns, kā arī Komisijas 2013. gada 20. marta progresa ziņojumu par tā īstenošanu, ņemot vērā Eiropas kaimiņattiecību politiku un visaktuālāko 2014. gada martā publicēto progresa ziņojumu par stāvokli Ēģiptē,

–  ņemot vērā Ēģiptes konstitūciju, ko pieņēma referendumā 2014. gada 14. un 15. janvārī, un jo īpaši tās 65., 70., 73., 75. un 155. pantu,

–  ņemot vērā Ēģiptes 2013. gada 24. novembra likumu Nr. 107 par tiesībām uz publisku pulcēšanos, gājieniem un miermīlīgiem protestiem,

–  ņemot vērā 2014. gadā likumu Nr. 136, kas pieņemts kā prezidenta dekrēts un ar kuru visi publiskie un īpaši svarīgie objekti turpmākos divus gadus būs militārās tiesas jurisdikcijā,

–  ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā(3),

–  ņemot vērā 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību pasaulē(4),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2013. gada īpašo ziņojumu „ES sadarbība ar Ēģipti pārvaldības jomā”,

–  ņemot vērā ES nosūtīto prezidenta velēšanu novērošanas misijas Ēģiptē 2014. gada 22. jūlija galīgo paziņojumu;

–  ņemot vērā Ēģiptes prezidenta Abdel Fattah al-Sisi 2015. gada 1.janvāra runu par islāmistu ekstrēmismu un 2015. gada 6. janvāra runu par nepieciešamību uzturēt miermīlīgas un konstruktīvas attiecības Ēģiptes musulmaņu un kristiešu starpā,

–  ņemot vērā ES Pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē un par cilvēktiesību aizstāvjiem, kā arī ES Pamatnostādnes par lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) visu cilvēktiesību baudīšanas aizsardzību, kā arī ES Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram ir pievienojusies arī Ēģipte,

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā vārda brīvība un pulcēšanās brīvība ir neatņemami demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības balsti; tā kā preses un plašsaziņas līdzekļu brīvība ir ļoti svarīgs demokrātijas un atvērtas sabiedrības elements; tā kā pamatbrīvības, tostarp vārda brīvība un pulcēšanās brīvība, ir nostiprinātas Ēģiptes konstitūcijā, kas pieņemta 2014. gadā;

B.  tā kā Ēģipte jau ilgstoši ir Eiropas Savienības stratēģiskā partnere ar tādiem kopīgiem mērķiem kā stabilitātes, miera un labklājības nodrošināšana Vidusjūras un Tuvo Austrumu reģionos; tā kā Ēģipte kopš 2011. gada revolūcijas ir piedzīvojusi vairākas sarežģītas politiskās problēmas un tās tautai ir vajadzīgs starptautiskās sabiedrības atbalsts un palīdzība ekonomikas, politikas un drošības problēmu risināšanai valstī;

C.  tā kā kopš militārā apvērsuma 2013. gada jūnijā Ēģiptes valdība ir izvērsusi plašu, veicot patvaļīgus arestus, vajāšanu, iebiedēšanu un ieviešot cenzūru pret valdības kritizētājiem, tostarp žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, kā arī politiskajiem oponentiem, arī pret Musulmaņu brālības dalībniekiem, tikai par to, ka viņi īsteno savas tiesības brīvi pulcēties un biedroties, kā arī tiesības uz vārda brīvību; tā kā ziņojumi liecina, ka kopš 2013. gada jūlijā pēc nepieredzēti plašiem masveida arestiem ir apcietināti vairāk nekā 40 000 cilvēku un ap 1400 protestētāju ir gājuši bojā, drošības spēkiem pārmērīgi un patvaļīgi lietojot spēku; tā kā kopš 2013. gada jūlija joprojām īpašas bažas raisa biedrošanās, pulcēšanās un vārda brīvības apdraudējums; tā kā organizācijas Freedom House 2014. gada ziņojumā par brīvību pasaulē Ēģipte ir raksturota kā nebrīva valsts;

D.  tā kā, kopš Ēģiptes armija 2013. gadā sagrāba varu, Ēģiptē ir aizturēti tūkstošiem iedzīvotāju, kas piedalījušies protestos vai pauduši savu pārliecību; tā kā pēc prezidenta al-Sisi ievēlēšanas 2014. gada maijā cilvēku apcietināšana un patvaļīga aizturēšana nav mitējusies; tā kā 2014. gada 11. jūnijā tiesa ievērojamam aktīvistam Alaa Abdul Fattah, kam bija izšķiroša nozīme 2011. gada revolūcijā, un citām personām piesprieda 15 gadu cietumsodu, uzrādot apsūdzību saistībā ar 2013. gada likuma Nr. 107 par tiesībām uz publisku pulcēšanos, gājieniem un miermīlīgām demonstrācijām (Protestu likuma) pārkāpumiem; tā kā arī citi prominenti aktīvisti, piemēram, Mohamed Adel, Ahmed Douma un Ahmed Maher, kā arī tādas vadošās sieviešu tiesību aizstāves kā Yara Sallam un Sana Seif vēl joprojām atrodas ieslodzījumā; tā kā 2014. gada 28. aprīlī Kairas tiesa, kas izskata steidzamas lietas, nolēma aizliegt jaunatnes organizāciju „Sestā aprīļa kustība”;

E.  tā kā Ēģiptes Baheira provinces tiesa Nīlas deltā 2015. gada 10. janvārī piesprieda 21 gadu vecam studentam Karim al-Banna triju gadu cietumsodu par paziņojumu Facebook kontā, ka viņš ir ateists, un par islāma zaimošanu;

F.  tā kā Ēģiptes iestādes ar pieņemtajiem represīvajiem tiesību aktiem ir savilkušas cilpu ap vārda un pulcēšanās brīvību, tādējādi ļaujot valdībai vieglāk apklusināt kritiķus un apspiest protestus;

G.   tā kā parlamenta darbība ir pārtraukta un prezidenta al-Sisi valdība ir izdevusi vairākus represīvus tiesību aktus, piemēram, ar 2014. gada prezidenta dekrētu apstiprināto likumu Nr. 136, kurā noteikts, ka viss sabiedriskais īpašums ir uzskatāms par militāriem objektiem, un kura vistiešākās sekas izpaužas tā, ka par jebkādu noziedzīgu darbību, kas vērsta pret publisko īpašumu, lietu var nodot izskatīšanai militārajās tiesās, turklāt ar atpakaļejošu spēku; tā kā, interpretējot Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu, kurai Ēģipte ir pievienojusies, Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisija ir paudusi viedokli, ka pret civiliedzīvotājiem ierosinātās lietas nekādā gadījumā nebūtu jāizskata militārajās tiesās;

H.  tā kā ANO Vispārējā periodiskajā pārskatā ir formulēti 300 ieteikumi, tostarp ieteikums atbrīvot ikvienu cilvēku, kas apcietināts par vārda brīvības izmantošanu;tā kā septiņas Ēģiptes cilvēktiesību grupas, baidoties no vajāšanas, atteicās piedalīties ANO pārskata sagatavošanā par šīs valsts paveikto;

I.  tā kā preses brīvība Ēģiptē joprojām ir pakļauta lielam spiedienam un turpinās žurnālistu aresti, izmantojot nepamatotas apsūdzības; tā kā 2014. gadā apsūdzībās par nacionālās vienotības un sabiedriskā miera apdraudēšanu, nepareizu ziņu izplatīšanu un sadarbību ar Musulmaņu brālību tika notiesāti vairāki žurnālisti; tā kā Kasācijas tiesa, kas ir Ēģiptes augstākā tiesu instance, savā spriedumā norādīja, ka Al-Jazeera žurnālistu Mohammed Fahmy, Pētera Grestes un Baher Mohamed tiesas prāvā ir pieļauti procesuāli pārkāpumi; tā kā minēto triju žurnālistu lieta tomēr tiks skatīta atkārtoti un viņiem izvirzītās apsūdzības par "ziņu falsifikāciju un līdzdalību Musulmaņu brālībā" nav atceltas; tā kā trīs citi žurnālisti Sue Turton, Dominic Kane un Rena Netjes aizmuguriski ir sodīti ar cietumsodu uz 10 gadiem; tā kā Ēģiptes žurnālisti Mahmoud Abdel Nabi, Mahmoud Abu Zeid, Samhi Mustafa, Ahmed Gamal, Ahmed Fouad un Abdel Rahman Shaheen tika notiesāti vienkārši tikai par leģitīmu darbību īstenošanu; tā kā ir vērojama ārkārtīga Ēģiptes plašsaziņas līdzekļu polarizācija M. Mursi atbalstītājos un oponentos un tā pastiprina Ēģiptes sabiedrības šķelšanos;

J.  tā kā 2014. gada 2. decembrī Ēģiptes krimināltiesa piesprieda provizoriskus nāvessodus 188 apsūdzētām personām un 2014. gadā šī ir jau trešā šāda veida masu notiesāšana; tā kā šādas masu notiesāšanas ir vērstas galvenokārt pret Ēģiptē lielākās opozīcijas kustības — Musulmaņu brālības — dalībniekiem, un iestādes šo kustību 2013. gadā pasludināja par teroristu grupējumu; tā kā šādi sodi ir piespriesti pavisam nesen no virknes sodu un tiesas prāvu, kurās konstatēts daudz procesuālu pārkāpumu un kas ir pretrunā starptautiskajiem tiesību aktiem; tā kā vēl neviens nav saukts pie atbildības par pārmērīgo vardarbības pielietošanu 2013. gada augustā, kad drošības spēki ieņēma apmetnes Rabaa al-Adawiya laukumā un, kā to norāda neatkarīgā Ēģiptes izmeklēšanas komisija, nogalināja 607 demonstrantus, kas pauda atbalstu Mursi;

K.  tā kā lielākā daļa, bet ne visi 2014. gada martā un aprīlī masveida tiesas procesos pret Musulmaņu brālības dalībniekiem un iespējamiem gāztā prezidenta M. Mursi atbalstītājiem piespriestie nāvessodi ir aizstāti ar mūža ieslodzījumu;

L.  tā kā pašreiz apcietinājumā atrodas 167 parlamenta augšpalātas un apakšpalātas locekļi, kas tika ievēlēti 2011. gadā;

M.  tā kā 2014. gada 29. novembrī atbrīvoja bijušo prezidentu Hosnī Mubaraku, viņa bijušo iekšlietu ministru Habib al-Adly un sešus citus palīgus, uzskatot, ka apsūdzības slepkavībā un korupcijā ir bijusi tehniska kļūda; tā kā 2015. gada 13. janvārī Ēģiptes Kasācijas tiesa atcēla apsūdzības par līdzekļu piesavināšanos bijušajam prezidentam Hosnī Mubarakam un diviem viņa dēliem un izdeva rīkojumu atkārtoti izskatīt lietu, pamatojoties uz to, ka nav pareizi ievērotas juridiskās procedūras;

N.  tā kā šie nesenie tiesu prakses piemēri rada nopietnas šaubas par tiesu sistēmas neatkarību un tās spēju nodrošināt atbilstošu saukšanu pie atbildības; tā kā jo īpaši šie spriedumi, ar kuriem piespriež nāvessodus, apdraud Ēģiptes izredzes uz ilgtermiņa stabilitāti;

O.  tā kā Ēģiptē pastāv nopietnas problēmas ekonomikā, kas ietver ārvalstu kapitāla izvešanu, pieaugošo inflāciju, bezdarbu un valsts parādu straujo pieaugumu, kā arī drošības problēmas, ņemot vērā vispārējos terorisma draudus; tā kā drošības apstākļi Sīnājā ir kritiskā stāvoklī, jo džihādistu grupējumi, kas darbojas šajā teritorijā, nogalina simtiem karavīru; tā kā 2014. gada 24. oktobrī teroristu uzbrukumā gāja bojā vismaz 33 karavīri; tā kā terora akti šajā reģionā notiek gandrīz ik dienu; tā kā valsts ir devusi rīkojumu padzīt no mājām tūkstošiem Rafas iedzīvotāju un izveidojusi 500 metru garu buferzonu līdzās Gazas robežai, un tā kā kopš 2014. gada 24. oktobra ir noteikts ārkārtas stāvoklis; tā kā turpina darboties noziedznieku tīkli cilvēku tirdzniecības un kontrabandas maršrutos Sīnāja pussalā un ap to;

P.  tā kā Ēģiptes konstitūcijas 75. pantā noteikts, ka visiem pilsoņiem ir tiesības uz demokrātiskiem pamatiem veidot nevalstiskas apvienības un fondus; tā kā ierosināti jauni tiesību akti vēl vairāk ierobežotu darbu, ko veic vietējās un ārzemju NVO, kuras pauž īpašas bažas par jaunu likumprojektu, kura mērķis ir apturēt naudas un materiālu nokļūšanu teroristu un citu bruņoto grupējumu rīcībā, bet kurš liegtu NVO saņemt ārzemju finansējumu, bez kā daudzas no tām savu darbību nevarētu turpināt; tā kā ar prezidenta 2014. gada 21. septembra dekrētu, ar ko groza kriminālkodeksu, to nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, kuras saņem ārvalstu finansējumu, paredzēti bargi sodi, tostarp arī mūža ieslodzījums, apsūdzot viņus par ļoti neskaidri formulētiem pārkāpumiem, kas "kaitē valsts interesēm";

Q.  ņemot vērā prezidenta al-Sisi runu Kairas Universitātē par nepieciešamību modernizēt un reformēt islāma ideju;

R.  tā kā saskaņā ar Ēģiptes sieviešu tiesību NVO sniegto informāciju vardarbība pret sievietēm kļūst arvien ļaunāka par spīti tam, ka pieņemts jauns likums par seksuālo uzmākšanos, kura piemērošana vēl jānovērtē; tā kā aktīvistes Ēģiptē ir īpaši neaizsargātā stāvoklī un savu miermīlīgo darbību dēļ bieži tiek pakļautas vardarbībai, seksuāliem uzbrukumiem un sastopas ar cita veida pazemojošu izturēšanos; tā kā, neraugoties uz to, ka 2008. gadā ir pieņemts likums, kas paredz kriminālatbildību par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, šī parādība joprojām ir ļoti izplatīta un nav izdevies sekmīgi saukt pie atbildības tos, kas ir vainīgi meiteņu kropļošanā;

S.  tā kā iepriekšējos mēnešos ir pieaudzis apcietināto homoseksuālo vīriešu skaits; tā kā policija visā Ēģiptē sistemātiski rīko reidus iespējamās homoseksuāļu tikšanās vietās; tā kā tiek vajāti un publiski kaunināti LGTB kopienas pārstāvji; tā kā Ēģiptes iniciatīva par personas tiesībām lēš, ka iepriekšējo 18 mēnešu laikā vismaz 150 cilvēki ir apcietināti, apsūdzot viņus par izvirtību; tā kā 2015. gada 12. janvārī Ēģiptes tiesa attaisnoja 26 vīriešus, kuri pirms mēneša tika arestēti reida laikā kādā pirtī Kairā un apsūdzēti par izvirtības piekopšanu;

T.  tā kā 2014. gada prezidenta vēlēšanas Ēģiptē notika apstākļos, kad tika stingri ierobežota vārda brīvība un apspiesti jebkādi, tostarp cilvēktiesību organizāciju, iebildumi un kritika; tā kā ir oficiāli izsludinātas parlamenta vēlēšanas, kas notiks 2015. gada 21. martā un 25. aprīlī;

U.  tā kā Ēģiptes naftas nozare vēsturiski piesaista vislielāko interesi ārvalstu investoru vidū un ieņem pirmo vietu Ēģiptes eksportpreču klāstā; tā kā Persijas līča valstis piešķīra Ēģiptei bezmaksas naftas sūtījumus, atbalstot jauno valdību; tā kā valdība grasās pieņemt jau izziņotu plānu, lai piecu gadu laikā no 2014. gada jūlija atteiktos no subsīdijām enerģētikas jomā, un tās mērķis ir īstenot degvielas apgādes plānu 2015. gada aprīlī, izmantojot viedkartes, lai apzinātu uz kaimiņvalstīm kontrabandas veidā izvestās naftas apmērus un precīzi noteiktu vajadzīgos degvielas daudzumus;

V.  tā kā Ēģipte pēc 2011. gada janvāra revolūcijas ne vienu reizi vien rīkoja sarunas ar SVF un vēlējās saņemt USD 4,8 miljardu aizdevumu, bet sarunas tika pārtrauktas pēc 2013. gada 30. jūnija; tā kā kontakti ir atjaunoti un SVF eksperti 2014. gada novembrī apmeklēja Ēģipti, lai apspriestos par IV pantu — SVF ekspertu novērtējumu par stāvokli valsts finanšu un ekonomikas jomā;

W.  tā kā ES iesaistes līmenim attiecībā uz Ēģipti vajadzētu būt balstītam uz stimuliem atbilstoši Eiropas kaimiņattiecību politikas principam „vairāk par vairāk” un atkarīgam no demokrātisko institūciju, tiesiskuma un cilvēktiesību reformu progresa;

X.  tā kā ES tradicionāli ir Ēģiptes galvenais tirdzniecības partneris, tās īpatsvars veido 22,9 % no Ēģiptes kopējā tirdzniecības apjoma un ES ir lielākais Ēģiptes partneris gan importa, gan eksporta jomā; tā kā pēc ES un Ēģiptes darba grupas izveides Komisija ir apņēmusies sniegt Ēģiptei papildu finansiālu atbalstu par kopējo summu, kas sasniedz gandrīz EUR 800 miljonus; tā kā minēto summu veido dotācijas EUR 303 miljonu apmērā (EUR 90 miljoni no SPRING fondiem, 50 miljoni — mikrofinansiālās palīdzības neatmaksājamais piešķīrums, bet pārējos līdzekļus nodrošina kaimiņattiecību politikas ieguldījumu mehānisms) un aizdevumi 450 miljonu apmērā (makrofinansiālā palīdzība); tā kā ES tomēr sniegs savu finansiālo atbalstu tikai tad, ja tiks izpildīti vajadzīgie politiskie un demokrātiskie nosacījumi un tiks pastiprināti īstenota pāreja uz demokrātiju, pilnībā nodrošinot cilvēktiesību un sieviešu tiesību ievērošanu;

Y.  tā kā 2014. gada 16. jūnijā ES īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos S. Lambrinidis apmeklēja Kairu un tikās ar prezidenta dienestu, Konsultatīvās padomes un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem; tā kā apspriedes galvenokārt bija veltītas jaunajam NVO likumam un tika uzsvērts, cik lielu nozīmi ES piešķir pilsoniskās sabiedrības izšķirošajai lomai Ēģiptē,

1.  uzsver nozīmi, ko ES piešķir sadarbībai ar Ēģipti kā svarīgu kaimiņvalsti un partneri; uzsver Ēģiptes būtisko lomu reģiona stabilitātē; uzsver savu solidaritāti ar Ēģiptes iedzīvotājiem un apņēmību turpināt sniegt atbalstu Ēģiptei tās demokrātisko institūciju veidošanas, cilvēktiesību ievērošanas un aizsardzības un sociālā taisnīguma un drošības sekmēšanas procesā; mudina Ēģiptes valdību pildīt savas starptautiskās saistības, kuras tā uzņēmusies kā nozīmīgs Vidusjūras dienvidu reģiona spēks;

2.  atgādina Ēģiptes valdībai, ka Ēģiptes un tās sabiedrības ilgtermiņa uzplaukums ir atkarīgs no universālo cilvēktiesību aizsardzības un no tādu demokrātisku un pārredzamu iestāžu izveides un nostiprināšanas, kuras nodarbojas ar iedzīvotāju pamattiesību aizsardzību; tāpēc aicina Ēģiptes iestādes pilnībā īstenot starptautisko konvenciju principus;

3.  pauž nopietnas bažas par to, ka Ēģiptē joprojām tiek ierobežotas pamattiesības, proti, vārda, biedrošanās un pulcēšanās brīvība, politiskais plurālisms un tiesiskums; prasa izbeigt jebkādu vardarbību, kūdīšanu, naida kurināšanu, vajāšanu, iebiedēšanu un cenzūru, ko pret politiskajiem oponentiem, protestētājiem, žurnālistiem, blogu autoriem, studentiem, arodbiedrību pārstāvjiem, sieviešu tiesību aktīvistiem, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un minoritātēm vērš Ēģiptes valsts iestādes, drošības spēki un dienesti un citas grupas; nosoda pārmērīgo spēka lietošanu pret protestētājiem;

4.  atzinīgi vērtē to, ka Yasser Ali, bijušais gāztā prezidenta M. Mursi pārstāvis un prominenta persona Musulmaņu brālībā, ir ticis atbrīvots un attaisnots; aicina uzreiz atbrīvot visus politiskos ieslodzītos;

5.  prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus cilvēkus, kuri miermīlīgi izmantojuši savas tiesības uz vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību, kā arī tos, kuri apcietināti saistībā ar iespējamo piederību Musulmaņu brālībai; aicina Ēģiptes iestādes nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu saskaņā ar starptautiskajām normām; mudina Ēģiptes iestādes veikt konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu, ka pilnībā tiek īstenoti jaunās konstitūcijas noteikumi par pamattiesībām un brīvībām, tostarp vārda un pulcēšanās brīvību;

6.  uzsver, ka preses, informācijas un viedokļu brīvība (tiešsaistē un bezsaistē) un politiskais plurālisms ir demokrātijas pamatelementi; aicina Ēģiptes iestādes garantēt, ka minētās brīvības valstī var īstenot bez patvaļīgi noteiktiem ierobežojumiem vai cenzūras, un aicina iestādes nodrošināt vārda brīvību; uzskata, ka visiem žurnālistiem ir atļauts ziņot par situāciju Ēģiptē, nebaidoties no kriminālvajāšanas, ieslodzījuma, iebiedēšanas vai viņu vārda vai izteiksmes brīvības ierobežojumiem;

7.  mudina Ēģiptes iestādes veikt ātru, objektīvu un neatkarīgu izmeklēšanu saistībā ar sūdzībām par pārmērīgu spēka lietošanu, nežēlīgu izturēšanos un citiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp tiesībaizsardzības spēku pārstāvju pieļauto seksuālo vardarbību protestu laikā, sodīt par šīm darbībām atbildīgos, nodrošināt cietušajiem kompensāciju un izveidot neatkarīgu mehānismu drošības spēku uzvedības uzraudzīšanai un izmeklēšanai; aicina Ēģipti ratificēt Romas statūtus un kļūt par Starptautiskās Krimināltiesas dalībvalsti;

8.  aicina Ēģiptes iestādes atcelt nāvessodus, kas piespriesti, neņemot vērā nepieciešamību pēc pienācīga tiesas procesa, kurā tiek ievērotas apsūdzēto personu tiesības, kā arī aicina atcelt represīvos un nekonstitucionālos likumus, kuri ārkārtīgi ierobežo cilvēku pamattiesības un brīvības, jo īpaši ar prezidenta dekrētu apstiprināto 2014. gada likumu Nr. 136; aicina minētās iestādes anulēt visus kopš 2013. gada jūlija taisītos militāro tiesu spriedumus pret civiliedzīvotājiem; prasa atbrīvot 167 parlamenta deputātus, kuri tika ievēlēti 2011. gadā un pašlaik atrodas apcietinājumā; aicina varasiestādes nekavējoties noteikt nāvessodu izpildes moratoriju, kas būtu pirmais solis virzībā uz nāvessoda atcelšanu;

9.  aicina Ēģiptes iestādes atcelt 2013. gada novembrī pieņemto Protestu likumu un iesaistīties patiesā dialogā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un tieslietu ekspertiem, lai pieņemtu tiesību aktus par apvienībām un pulcēšanās brīvību saskaņā ar starptautiskajām normām, kā arī nodrošināt tiesības veidot apvienības, kā tas paredzēts Ēģiptes konstitūcijas 75. pantā, tostarp tiesības saņemt un piešķirt finansējumu; aicina atbildīgās iestādes pārskatīt jauno likumprojektu par nevalstiskajām organizācijām, ko iesniegusi Sociālās solidaritātes ministrija; mudina saskaņot jauno likumprojektu ar Ēģiptes konstitūciju un visiem Ēģiptes parakstītajiem starptautiskajiem līgumiem;

10.  atgādina Ēģiptes valdībai par tās pienākumu garantēt drošību visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu politiskajiem uzskatiem, piederības un konfesijas; uzskata, ka tikai patiesi plurālistiskas sabiedrības izveide un atšķirīgu viedokļu un dzīvesveidu respektēšana var nodrošināt Ēģiptē ilgtermiņa stabilitāti un drošību, un aicina Ēģiptes iestādes iesaistīties dialogā un pārtraukt vardarbību, kā arī izveidot iekļaujošu pārvaldību;

11.  atzinīgi vērtē un mudina turpināt Ēģiptes valdības pasākumus, kas atbalsta reliģisko kopienu tiesību un brīvību ievērošanu; atgādina par Ēģiptes konstitūcijas 235. panta noteikumu, kas paredz, ka jaunievēlētajam parlamentam pirmā likumdošanas termiņa laikā ir jāpieņem likums, kas regulētu baznīcu būvniecību un atjaunošanu tā, ka tiktu garantētas kristiešu reliģijas praktizēšanas tiesības; atzinīgi vērtē to, ka prezidents al-Sisi kļuva par pirmo prezidentu, kas Kairā apmeklēja koptu Ziemassvētku dievkalpojumu, un uzskata, ka tas ir svarīgs, simbolisks apliecinājums, cenšoties panākt vienotību Ēģiptes sabiedrībā;

12.  uzsver, cik svarīga Ēģipte ir uz starptautiskās skatuves, un cer, ka tā turpinās aktīvi darboties tādu patiesu miera sarunu sākšanā, kas pieliks punktu arābu un Izraēlas konfliktam un dot konstruktīvu ieguldījumu centienos panākt stabilitāti Vidusjūras reģionā, jo īpaši pašlaik Lībijā un Tuvajos Austrumos; prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus nolaupītos Ēģiptes pilsoņus, kuri pašlaik atrodas Lībijā, tostarp 2015. gada 3. janvārī nolaupītos 20 Ēģiptes koptus; vēlreiz pauž ES gatavību šā nopietnā apdraudējuma novēršanas nolūkā sadarboties ar Ēģipti kā ar reģionālo partneri;

13.  asi nosoda nesenos teroristu uzbrukumus Sīnāja pussalā un pārējos pret Ēģipti vērstos terora aktus; izsaka visdziļāko līdzjūtību upuru ģimenēm; uzsver to, ka ES un starptautiskajai sabiedrībai ir jāieņem stingra nostāja un jāsadarbojas ar Ēģipti tās cīņā pret terorismu; aicina Ēģiptes iestādes pielikt visas pūles, lai likvidētu noziedznieku tīklus, kas joprojām darbojas cilvēku tirdzniecības un kontrabandas maršrutos Sīnāja pussalā un ap to;

14.  atgādina Ēģiptes iestādēm par to nacionālajām un starptautiskajām juridiskajām saistībām un aicina prioritāti piešķirt cilvēktiesību aizsardzībai un nostiprināšanai un nodrošināt, ka par cilvēktiesību pārkāpumiem sauc pie atbildības, tostarp izmantojot neatkarīgu un neitrālu tiesas spriešanu;

15.  norāda, ka naftas cenu kritums tieši ietekmēs subsīdiju piešķiršanu enerģētikas jomā, tām kļūstot mazākām, kas ir vislielākais izaicinājums pēcrevolūcijas režīmam kopš 25. janvāra revolūcijas; pauž bažas, ka minētajam kritumam var būt milzīga ietekme uz valdības plāniem, no kuriem vissvarīgākais mērķis ir censties saglabāt drošu svārstības rezervi attiecībā pret ārvalstu valūtām;

16.  mudina Ēģiptes valdību pilnībā īstenot valsts stratēģiskās nostādnes par vardarbības pret sievietēm un jebkādas diskriminācijas novēršanu, nodrošinot efektīvu apspriešanos ar sieviešu un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un to iesaistīšanos visā procesā;

17.  pauž sašutumu par pasākumu pastiprināšanos pret LGTB kopienu Ēģiptē, mudina Ēģiptes iestādes pārtraukt krimināli sodīt LGBT, pamatojoties uz tā dēvēto "izvirtības likumu", par to, ka viņi pauž savu seksuālo orientāciju un izmanto tiesības uz pulcēšanos, un atbrīvot visus LGBT, kuri saskaņā ar minēto likumu ir arestēti un ieslodzīti;

18.  aicina Ēģiptes iestādes pilnībā sadarboties ANO cilvēktiesību mehānismu ietvaros, tostarp, apstiprinot vairāku ANO īpašo referentu lūgumus par apmeklējumiem, un īstenot savu apņemšanos atvērt reģionālo ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroju;

19.  atbilstoši secinājumiem, ko ES vēlēšanu novērošanas misija guva 2014. gada prezidenta vēlēšanās, atkārto, ka vēlēšanas neatbilda piemērojamiem starptautiskajiem standartiem un tajās netika pilnībā ievērotas jaunajā konstitūcijā noteiktās pamattiesības, jo bija ierobežota vārda un pulcēšanās brīvība, bet kampaņu finansēšana, tiesības kandidēt un balsot nebija pietiekami reglamentētas; aicina Ēģiptes valdību novērst prezidenta vēlēšanās konstatētos trūkumus, gatavojoties 2015. gada 21. martā un 25. aprīlī paredzētajām parlamenta vēlēšanām;

20.  aicina izstrādāt dalībvalstu kopīgu stratēģiju attiecībā uz Ēģipti; vēlreiz mudina Padomi, PV/AP un Komisiju strādāt kopā saskaņā ar nosacītības principu ("vairāk par vairāk") un ņemt vērā nopietnās ekonomiskās problēmas, ar kurām Ēģipte saskaras, savās divpusējās attiecībās ar šo valsti, kā arī sniedzot tai finansiālu atbalstu; atkārto prasību noteikt skaidrus un kopīgi pieņemtus kritērijus šajā jomā; atkārtoti apstiprina apņemšanos palīdzēt Ēģiptes iedzīvotājiem virzībā uz demokrātijas un ekonomikas reformu;

21.  mudina Kairā esošo ES delegāciju un ES dalībvalstu vēstniecību pārstāvjus piedalīties politiski sensitīvās tiesas prāvās pret Ēģiptes un ārvalstu žurnālistiem, blogu autoriem, arodbiedrību un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem;

22.  atkārto savu aicinājumu PV/AP precizēt īpašos pasākumus, kas veikti, reaģējot uz Ārlietu padomes lēmumu pārskatīt ES atbalstu Ēģiptei, atsaucoties arī uz Revīzijas palātas 2013. gada ziņojumu; pieprasa konkrētāk precizēt, kas notiek ar: i) plānoto tieslietu sistēmas reformu programmu, ii) ES budžeta atbalsta programmām, iii) tirdzniecības un iekšējā tirgus nostiprināšanas programmu un iv) Ēģiptes piedalīšanos ES reģionālās programmās, piemēram, programmās „Euromed Police” un „Euromed Justice” ; aicina Komisiju precizēt, kādi aizsardzības pasākumi ir paredzēti saskaņā ar programmām, kuras finansē no Kaimiņattiecību politikas ieguldījumu mehānisma, saistībā ar korupcijas risku, kā arī ekonomiskajām un finanšu struktūrām, kuras kontrolē armija;

23.  aicina visā ES noteikt aizliegumu eksportēt uz Ēģipti iejaukšanās un novērošanas tehnoloģijas, kuras varētu izmantot, lai izspiegotu pilsoņus un vērstos pret viņiem ar represijām, aicina saskaņā ar Vasenāras vienošanos noteikt aizliegumu eksportēt arī drošības aprīkojumu vai militāro atbalstu, ko varētu izmantot, lai apspiestu miermīlīgus protestus vai pret ES stratēģiskajām un drošības interesēm;

24.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, kā arī Ēģiptes Arābu Republikas prezidentam un viņa pagaidu valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0100.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0007.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0470.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0274.


Divu Itālijas jūrnieku lieta
PDF 284kWORD 57k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. janvāra rezolūcija par divu Itālijas jūrnieku lietu (2015/2512(RSP))
P8_TA(2015)0013RC-B8-0006/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās papildprotokolus,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un jo īpaši tā 9., 10. un 14. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumus par Itālijas jūrnieku (marò) Massimiliano Latorre un Salvatore Girone lietu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2012. gada 10. maija rezolūciju par jūras pirātismu(1),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra Ban Ki-moon pārstāvja 2015. gada 6. janvāra paziņojumu, aicinot abas valstis — Itāliju un Indiju — mēģināt rast saprātīgu un abpusēji pieņemamu risinājumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā 2012. gada 15. februāra naktī Itālijas tirdzniecības kuģis Enrica Lexie, kas bija ceļā no Singapūras uz Džibuti, netālu no Keralas piekrastes (Indijā) nejauši sastapa zvejas traleri St Antony;

B.  tā kā uz Enrica Lexie atradās seši Itālijas jūrnieki (marò), lai aizsargātu kuģi no iespējamiem pirātu uzbrukumiem; tā kā, baidoties no pirātu uzbrukuma un zvejas kuģim tuvojoties, uz to tika veikti brīdinājuma šāvieni un divi Indijas zvejnieki, Valentine alias Jelastine un Ajeesh Pink, traģiskā veidā tika nogalināti;

C.  tā kā 2012. gada 19. februārī Indijas policijas spēku locekļi uzkāpa uz kuģa, konfiscēja jūrnieku ieročus un arestēja tos divus jūrniekus, kuri bija identificēti kā atbildīgie par uguns atklāšanu pret zvejas kuģi;

D.  tā kā šie notikumi izraisīja diplomātisku saspīlējumu, ņemot vērā juridisko nenoteiktību, kas vērojama abu Itālijas jūrnieku lietā; tā kā pat pēc trim gadiem Indijas iestādes joprojām nav izvirzījušas apsūdzības;

E.  tā kā viens no kareivjiem — Massimiliano Latorre — atstāja Indiju, lai pavadītu četrus mēnešus mājās pēc tam, kad bija pārcietis cerebrālo išēmiju, un viņam joprojām ir jāsaņem medicīniskā aprūpe un tā kā S. Girone joprojām atrodas Itālijas vēstniecībā Indijā;

F.  tā kā, abām pusēm atsaucoties uz starptautiskajām tiesībām, Itālija apgalvo, ka incidents notika starptautiskajos ūdeņos un ka jūrnieki būtu jātiesā Itālijā vai starptautiskā tiesā; tā kā Indija tomēr apgalvo, ka var tiesāt jūrniekus, jo incidents notika piekrastes ūdeņos, kas ir Indijas jurisdikcijā;

G.  tā kā 2014. gada 15. oktobrī toreizējā ES augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton sniedza paziņojumu par Indijas iestāžu rīcību, mudinot valdību rast ātru un apmierinošu risinājumu saskaņā ar Starptautisko Jūras tiesību konvenciju un starptautiskajām tiesībām;

H.  tā kā 2014. gada 16. decembrī jaunā ES augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini izteica savu neapmierinātību ar izrādīto iecietības trūkumu attiecībā uz Massimiliano Latorre lūgumu pagarināt viņa uzturēšanās laiku Itālijā, lai saņemtu medicīnisko aprūpi;

I.  tā kā 2015. gada 14. janvārī Indijas Augstākā tiesa piešķīra pagarinājumu, lai ļautu kareivim Latorre uzturēties Itālijā ilgāk, lai saņemtu medicīnisko aprūpi;

J.  tā kā abi jūrnieki ir Eiropas pilsoņi un tā kā 2012. gada 15. februārī viņi atradās uz Itālijas tirdzniecības kuģa, kas bija ceļā netālu no Keralas štata piekrastes, un veica savus uzdevumus kā daļu no starptautiskajām pirātisma apkarošanas darbībām, par kurām ES stingri iestājas,

1.  pauž dziļas skumjas par abu minēto Indijas zvejnieku traģisko nāvi un izsaka līdzjūtību;

2.  uzsver, ka 2012. gada 15. februāra notikuma sekas tomēr būtu jārisina saskaņā ar stingriem tiesiskuma principiem un pilnībā ievērojot iespējami iesaistīto personu cilvēktiesības un juridiskās tiesības;

3.  pauž dziļas bažas par Itālijas jūrnieku turēšanu apcietinājumā bez apsūdzības izvirzīšanas; uzsver, ka jūrniekus nepieciešams repatriēt; uzsver, ka ilgstošā vilcināšanās un jūrnieku pārvietošanās brīvības ierobežojumi nav pieņemami un ir būtiski viņu cilvēktiesību pārkāpumi;

4.  pauž nožēlu par veidu, kādā jautājums ticis risināts, un atbalsta visu iesaistīto pušu centienus steidzami rīkoties, lai rastu saprātīgu un abpusēji pieņemamu risinājumu, kas būtu visu ģimeņu (indiešu un itāliešu), kā arī abu valstu interesēs;

5.  pauž cerību — ņemot vērā Itālijas kā ES dalībvalsts nostāju —, ka tiks atzīts, ka ar incidentu saistītie notikumi ir Itālijas iestāžu un/vai starptautiskas šķīrējtiesas kompetencē;

6.  mudina ES augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos veikt visas nepieciešamās darbības, lai aizsargātu abus Itālijas jūrniekus nolūkā panākt ātru un apmierinošu lietas atrisinājumu;

7.  atgādina Komisijai par to, ka ir svarīgi attiecībās ar Indiju uzsvērt cilvēktiesību stāvokļa jautājumu un līdz ar to — apsvērt turpmākus pasākumus, lai veicinātu labvēlīgu lietas atrisinājumu;

8.  atgādina, ka ES pilsoņu tiesības un drošība trešās valstīs ir jānodrošina ES diplomātiskajai pārstāvniecībai, kurai ir aktīvi jāstrādā, lai aizstāvētu to ES pilsoņu pamata cilvēktiesības, kuri atrodas apcietinājumā jebkādā trešā valstī;

9.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES dalībvalstīm, ANO ģenerālsekretāram un Indijas prezidentam un valdībai.

(1) OV C 261 E, 10.9.2013., 34. lpp.


Vārda brīvība Turcijā — nesenie žurnālistu un plašsaziņas līdzekļu vadošo darbinieku aresti un sistemātiskais spiediens uz plašsaziņas līdzekļiem Turcijā
PDF 367kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. janvāra rezolūcija par vārda brīvību Turcijā — nesenie žurnālistu un plašsaziņas līdzekļu vadošo darbinieku aresti un sistemātiskais spiediens uz plašsaziņas līdzekļiem Turcijā (2014/3011(RSP))
P8_TA(2015)0014RC-B8-0036/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Turciju,

–  ņemot vērā 2014. gada 16. decembrī pieņemtos Vispārējo lietu padomes secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2014. gada 15. decembra paziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eiropas kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu komisāra 2014. gada 14. decembra kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā 2014. gada 8. oktobrī publicēto 2014. gada progresa ziņojumu par Turciju,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. augusta indikatīvo stratēģijas dokumentu par Turciju (2014–2020),

–  ņemot vērā 1996. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, jo īpaši tā 19. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā 2014. gada 14. decembrī Turcijas policija arestēja žurnālistus un plašsaziņas līdzekļu vadošos darbiniekus, tostarp laikraksta Zaman galveno redaktoru Ekrem Dumanlı un Samanyolu audiovizuālās grupas ģenerāldirektoru Hidayet Karaca; tā kā Stambulas tiesneša izdotajā rīkojumā ir teikts, ka par šīm personām tiek veikta kriminālizmeklēšana par tādas organizācijas veidošanu, kas „ar spiedienu, iebiedēšanu un draudiem ir mēģinājusi pārņemt valsts varu”, ko veikusi, „melojot, liedzot cilvēkiem brīvību un viltojot dokumentus”;

B.  tā kā vairākas 2014. gada decembrī arestētās personas ir atbrīvotas; tā kā 2014. gada 19. decembrī Stambulas tiesa paziņoja par Ekrem Dumanlı atbrīvošanu uz pārbaudes laiku un ceļošanas aizlieguma piemērošanu viņam līdz kriminālizmeklēšanas beigām, savukārt Hidayet Karaca līdz izmeklēšanas beigām turpinās atrasties apcietinājumā; tā kā 2014. gada 31. decembrī Stambulas tiesa noraidīja prokurora iebildumus Ekrem Dumanlı un septiņu citu personu atbrīvošanai;

C.  tā kā valdības reakcija uz apsūdzībām korupcijā 2013. gada decembrī radīja ļoti dziļas bažas par tiesu sistēmas neatkarību un objektivitāti un apliecināja aizvien lielāku neiecietību pret politisko opozīciju, publiskiem protestiem un kritiski noskaņotiem plašsaziņas līdzekļiem;

D.  tā kā Turcijā jau ir ļoti liels to žurnālistu skaits, kuri ir ieslodzīti un kuri gaida tiesu, un dažu iepriekšējo gadu laikā ir palielinājies spiediens uz plašsaziņas līdzekļiem, tostarp audiovizuālo grupu īpašniekiem un vadošajiem darbiniekiem, kā arī tiešsaistes un sociālo plašsaziņas līdzekļu platformām; tā kā politiķu paustie iebiedējošie paziņojumi un uzsāktās lietas pret kritiski noskaņotajiem žurnālistiem, kā arī plašsaziņas līdzekļu nozares īpašumtiesību struktūra ir izraisījusi plašsaziņas līdzekļu īpašnieku un žurnālistu pašcenzūru, kā arī žurnālistu atlaišanu no darba; tā kā Turcijas valdība, apsūdzot žurnālistus, galvenokārt piemēro valsts Pretterorisma likumu un Krimināllikuma pantus par teroristu organizācijām;

E.  tā kā 2015. gada 6. janvārī Dijarbakirā tika arestēta Nīderlandes korespondente Frederike Geerdink, nopratināta policijā un tajā pašā dienā atbrīvota pēc tam, kad iejaucās Nīderlandes ārlietu ministrs, kurš tieši tajā laikā atradās vizītē Turcijā, un 7. janvārī citu Nīderlandes žurnālistu Mehmet Ülger arestēja pirms izlidošanas Stambulas lidostā, nopratināja policijas iecirknī un vēlāk tajā pašā dienā atbrīvoja;

F.  tā kā tiesiskuma un pamattiesību, tostarp vārda brīvības ievērošana ir ES pamatvērtības, kuras Turcijai ir oficiāli jāievēro, ņemot vērā tās pieteikumu dalībai ES un ar to saistītās sarunas, kā arī šīs vērtības liek ievērot dalība Eiropas Padomē;

G.  tā kā ES un tās dalībvalstis ir stingri kritizējušas 2014. gada 14. decembra arestus, paužot, ka tie nav savienojami ar Eiropas vērtībām un ar plašsaziņas līdzekļu brīvību; tā kā prezidents R. T. Erdogan ir stingri noraidījis ES pausto kritiku,

1.  nosoda nesenos policijas uzbrukumus un vairāku žurnālistu un plašsaziņas līdzekļu darbinieku aizturēšanu Turcijā 2014. gada 14. decembrī; uzsver, ka šīs darbības liek apšaubīt tiesiskuma un plašsaziņas līdzekļu brīvības ievērošanu, kas ir viens no demokrātijas pamatprincipiem;

2.  atgādina, ka brīva un plurālistiska prese ir ikvienas demokrātijas būtisks elements, tāpat kā pienācīga lietu iztiesāšana, nevainīguma prezumpcija un tiesu iestāžu neatkarība; tādēļ uzsver, ka saistībā ar jaunākajiem arestiem visās lietās i) jāsniedz plaša un pārredzama informācija par apsūdzībām, kas apsūdzētajiem izvirzītas; ii) visiem apsūdzētajiem jāpiešķir pilnīga pieeja apsūdzošajiem pierādījumiem un pilnīgas tiesības uz aizstāvību; iii) jānodrošina, ka lietas izskata pienācīgi, lai apsūdzību patiesumu noteiktu nekavējoties un bez vērā ņemamām šaubām; atgādina Turcijas varas iestādēm, ka attiecībās ar plašsaziņas līdzekļiem un žurnālistiem ir jāievēro vislielākā gādība, jo vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvībai joprojām ir centrālā loma, lai varētu pastāvēt demokrātiska un atvērta sabiedrība;

3.  pauž bažas par atpakaļrāpulību demokrātisko reformu procesā, jo īpaši valdības aizvien mazāko iecietību pret publiskiem protestiem un kritiski noskaņotiem plašsaziņas līdzekļiem; šajā ziņā atzīmē, ka 2014. gada 14. decembra aresti ir nosodāma rīcība, ar ko palielina spiedienu un ierobežojumus uz presi un plašsaziņas līdzekļu izdevumiem, ietverot interneta sociālos plašsaziņas līdzekļus un forumus; atzīmē, ka tīmekļa vietņu slēgšana Turcijā notiek neproporcionālos apmēros; nosoda to, ka daudzi žurnālisti atrodas pirmstiesas apcietinājumā, kuri ar to jau ir saņēmuši sodu, un aicina Turcijas tiesu iestādes pēc iespējas drīz pārskatīt un risināt šīs lietas;

4.  prasa Turcijai strādāt pie reformām, ar kurām jānodrošina atbilstīgas pārbaudes un līdzsvarota kārtība, pilnībā garantējot brīvību, tostarp domas, vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu;

5.  uzsver, cik būtiska ES paplašināšanās procesā ir preses brīvība un demokrātisko vērtību ievērošana; uzsver, ka vairāki Turcijas tiesiskā regulējuma noteikumi un tiesu iestāžu darbinieku rīcība, interpretējot šos noteikumus, joprojām rada šķēršļus vārda brīvībai, tostarp plašsaziņas līdzekļu brīvībai; atgādina, ka vārda brīvība un plašsaziņas līdzekļu plurālisms ir Eiropas pamatvērtības un ka demokrātiskā sabiedrībā neatkarīga prese ir izšķirošs elements, jo tā ļauj pilsoņiem, pamatojoties uz iegūto informāciju, aktīvi piedalīties kolektīvajos lēmumu pieņemšanas procesos un tādējādi nostiprina demokrātiju; šajā ziņā mudina Turcijas valdību prioritārā kārtā pievērsties plašsaziņas līdzekļu brīvības jautājumam un nodrošināt atbilstīgu tiesisko regulējumu, kas saskaņā ar starptautiskajiem standartiem garantē plurālismu; turklāt prasa pārtraukt spiedienu un iebiedēšanu pret kritiski noskaņotiem plašsaziņas līdzekļiem un žurnālistiem;

6.  norāda, ka Rīcības plāns par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumu novēršanu neparedz pārskatīt visus attiecīgos Pretterorisma likuma un Kriminālkodeksa noteikumus, kas tiek izmantoti vārda brīvības ierobežošanai; uzsver, ka šajos tiesību aktos reformas ir vajadzīgas prioritārā kārtā;

7.  uzsver — kā to 2014. gada 16. decembrī apstiprināja Padome —, ka Pirmspievienošanās palīdzības instrumentā (IPA II) 2014.–2020. gadam ir paredzēts prasīt lielāku atbilstību starp finansiālo palīdzību un kopējo progresu, kāds panākts pirmspievienošanās stratēģijas īstenošanā, ietverot pamattiesību un pamatbrīvību pilnīgu ievērošanu;

8.  prasa Pirmspievienošanās atbalsta instrumenta ietvaros lielāku uzmanību pievērst neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem; turklāt šajā ziņā uzsver, cik svarīgi ir arī atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, jo tikai pārredzama un labi funkcionējoša pilsoniskā sabiedrība var radīt uzticību un paļāvību starp dažādajām darbīgas un demokrātiskas sabiedrības grupām;

9.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un Turcijas valdībai un parlamentam.

Juridisks paziņojums