Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2015/2002(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0194/2015

Iesniegtie teksti :

A8-0194/2015

Debates :

PV 08/07/2015 - 16
CRE 08/07/2015 - 16

Balsojumi :

PV 09/07/2015 - 12.8
CRE 09/07/2015 - 12.8
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2015)0272

Pieņemtie teksti
PDF 544kWORD 162k
Ceturtdiena, 2015. gada 9. jūlijs - Strasbūra Galīgā redakcija
Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšana
P8_TA(2015)0272A8-0194/2015

Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūcija par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu (2015/2002(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 5. punktu, kā arī 8. un 21. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos kopīgo apspriešanas dokumentu „Ceļā uz jaunu Eiropas kaimiņattiecību politiku”(1), kas tika publicēts 2015. gada 4. martā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos kopīgos paziņojumus „Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu” (COM(2011)0200)(2), kas publicēts 2011. gada 8. martā, un „Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs” (COM(2011)0303)(3), kas publicēts 2011. gada 25. maijā,

–  ņemot vērā Komisijas 2003. gada 11. marta paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Plašāka Eiropa — kaimiņattiecības: jauns ietvars attiecībām ar austrumu un dienvidu kaimiņiem” (COM(2003)0104)(4),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. februāra secinājumus par Eiropas kaimiņattiecību politiku(5) un Padomes 2015. gada 20. aprīļa secinājumus par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās pamatnostādnes par lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) visu cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par Eiropas kaimiņattiecību politiku, proti: 2003. gada 20. novembra rezolūciju par attiecībām ar mūsu austrumu un dienvidu kaimiņiem(6), 2004. gada 20. aprīļa rezolūciju par plašāku Eiropu — jauna kaimiņattiecību politika(7), 2006. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politiku(8), 2007. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas stiprināšanu(9), 2011. gada 7. aprīļa rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas austrumu dimensijas pārskatu(10), 2011. gada 7. aprīļa rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas dienvidu dimensijas pārskatīšanu(11), 2011. gada 14. decembra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu(12), 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politiku, virzību uz spēcīgāku partnerību — EP nostāja attiecībā uz 2012. gada progresa ziņojumiem(13), kā arī 2014. gada 12. marta rezolūciju par prioritāšu izvērtēšanu un noteikšanu ES attiecībām ar Austrumu partnerības valstīm(14),

–  ņemot vērā ES Austrumu partnerības samitā 2015. gada 22. maijā pieņemto Rīgas deklarāciju,

–  ņemot vērā ziņojumu, ko sagatavojusi augsta līmeņa analītiķu grupa nākotnes enerģijas kopienas jomā,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0194/2015),

A.  tā kā Eiropas kaimiņattiecību politika (EKP) tika izstrādāta nolūkā padziļināt Eiropas Savienības (ES) attiecības ar kaimiņvalstīm, uzlabot sadarbību ar tām un stiprināt savstarpējās partnerības, lai tādējādi izveidotu kopīgas stabilitātes, drošības un labklājības telpu, kā uzsvērts LES 8. pantā; tā kā šis mērķis paliek nemainīgs;

B.  tā kā patlaban kaimiņreģionu valstīs notiek pārmaiņas, kas izriet no aizvien lielāka skaita ieilgušu un jaunu drošības problēmu, un šo valstu stabilitāte un drošība ir mazinājusies, kā arī tās skar dziļāka ekonomikas krīze salīdzinot ar laikposmu, kad EKP sāka īstenot;

C.  tā kā pārskatītā politika būtu jābalsta uz savstarpēju atbildību un kopīgām saistībām attiecībā uz ES vērtībām un principiem, tostarp demokrātiju un tiesiskumu, cilvēktiesībām un efektīvām, atbildīgām un pārredzamām valsts iestādēm, un tā kā tas ir kaimiņreģionu valstu iedzīvotāju interesēs tādā pašā mērā kā mūsu pašu interesēs, jo tas nodrošina stabilitāti, drošību un labklājību; tā kā, neraugoties uz sarežģījumiem un problēmām praktiskā līmenī, Eiropas Savienībai ir nelokāmi jāturpina sniegt atbalsts pārejas procesiem visās valstīs, veicinot demokratizāciju, cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskumu;

D.  tā kā plašus kaimiņreģionu valstu apvidus joprojām ietekmē bruņoti vai „iesaldēti” konflikti un krīzes; tā kā partnervalstīm ir jācenšas miermīlīgi atrisināt pašreizējos konfliktus; tā kā konflikti, tostarp „iesaldēti” vai ieilguši konflikti, kavē ekonomiskās, sociālās un politiskās pārmaiņas, kā arī reģionālo sadarbību, stabilitāti un drošību; tā kā ES būtu jārīkojas aktīvāk, lai panāktu miermīlīgu risinājumu pašreizējiem konfliktiem,

E.  tā kā šie konflikti negatīvi ietekmē patiesas un efektīvas EKP daudzpusējas dimensijas izveidi; tā kā miers un stabilitāte ir EKP pamatelementi; tā kā partnervalstīm šie principi ir jāievēro;

F.  tā kā ES stingri nosoda jebkādus cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp vardarbību pret sievietēm un meitenēm, izvarošanu, vergturību, goda aizstāvēšanas noziegumus, piespiedu laulības, bērnu darbu un sieviešu dzimumorgānu kropļošanu;

G.  tā kā notikumi šajā reģionā kopš 2004. gada, bet jo īpaši dažos pēdējos gados, liecina, ka EKP nespēj adekvāti un ātri reaģēt uz strauji mainīgajiem un sarežģītajiem apstākļiem;

H.  tā kā EKP joprojām ir Eiropas Savienības ārpolitikas stratēģiska prioritāte; tā kā EKP pārskatīšana ir jāveic ar mērķi to stiprināt, kā arī cenšoties turpināt progresu ceļā uz visaptverošu un efektīvu ES kopējo ārpolitiku un drošības politiku kopumā;

I.  tā kā Komisija un EĀDD kopīgi ar Padomi un Parlamentu ir centušies pārveidot EKP nolūkā novērst tās nepilnības un pielāgot to jaunajiem apstākļiem katrā konkrētā valstī un starptautiskajā līmenī, īpaši pēc Arābu pavasara; tā kā tas tika atspoguļots jaunajā EKP finanšu instrumentā 2014.–2020. gadam — Eiropas kaimiņattiecību instrumentā (EKI); tā kā, pārskatot EKP, būtu jāņem vērā pašreizējās problēmas, ko rada krīze Austrumukrainā, Krimas okupācija un Da’esh;

J.  tā kā nedrošība, nestabilitāte un nelabvēlīgi sociālie un ekonomiskie apstākļi kaimiņvalstīs var radīt negatīvu ietekmi un apturēt iepriekšējās demokrātiskās tendences;

K.  tā kā kopš jaunās pieejas ieviešanas 2011. gadā politiskie notikumi apkārtējos reģionos liecina, ka ES ir vairāk jāpārdomā tās attiecības ar kaimiņvalstīm, ņemot vērā atšķirīgo reālo situāciju ES teritorijā un ārpus tās; tā kā ES ir jārisina jaunas problēmas kaimiņvalstīs un jāpielāgo sava stratēģija, pārbaudot savas intereses un prioritātes, kā arī novērtējot politikas instrumentus, stimulus un pieejamos resursus un to pievilcību partneru skatījumā;

L.  tā kā EKP 2011. gada pārskats liecināja, ka jaunā pieeja ir jābalsta uz savstarpēju pārskatatbildību un kopīgām saistībām attiecībā uz cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma universālajām vērtībām;

M.  tā kā ES būtu jārīkojas aktīvāk, lai panāktu miermīlīgu risinājumu pašreizējiem konfliktiem, jo īpaši „iesaldētu” un ieilgušu konfliktu gadījumā, kas pašlaik rada nepārvaramu šķērsli EKP pilnvērtīgai attīstībai kā austrumos, tā dienvidos, kavējot labas kaimiņattiecības un reģionālo sadarbību;

N.  tā kā EKP attiecas uz atšķirīgiem kaimiņvalstu reģioniem, aptverot valstis ar dažādām interesēm, mērķiem un iespējām;

O.  tā kā ir nepieciešama diferencēta pieeja un katras valsts vajadzībām pielāgota politika, īpaši tāpēc, ka ES kaimiņreģioni ir sadrumstalotāki nekā jebkad iepriekš un šo reģionu valstis savā starpā atšķiras daudzos aspektos, tostarp attiecībā uz to mērķiem un gaidām saistībā ar ES, kā arī problēmām, ar ko nākas saskarties, un ārējiem faktoriem; tā kā ES divpusējās attiecības ar EKP valstīm atrodas dažādos attīstības posmos; tā kā principa „vairāk par vairāk” efektīva izmantošana ir būtiski svarīga, lai veidotu un diferencētu attiecības ar partnervalstīm, un ES gan resursu, gan citu EKP ietvaros paredzētu stimulu veidā būtu „jāatalgo” valstis, kas demonstrē pastiprinātu sadarbību ar ES un progresu Eiropas vērtību īstenošanā; tā kā ES kaimiņvalstīm būtu jāspēj pašām noteikt savu nākotni neatkarīgi no ārēja spiediena;

P.  tā kā ikgadējos progresa ziņojumos par vērtējamu kritēriju būtu jāuzskata progress, kas panākts saistībā ar konfliktu un pretrunu atrisināšanu starp EKP valstīm;

Q.  tā kā suverēnu valstu teritoriālās integritātes ievērošana ir Eiropas kaimiņvalstu savstarpējo attiecību pamatprincips un jebkuras valsts īstenota citas valsts teritorijas okupācija ir nepieļaujama;

R.  tā kā daudzgadu finanšu shēmas ietvaros līdz 2020. gadam Eiropas Savienībai pieejamie resursi tās „pasaules mēroga dalībnieka” darbībai ir tikai 6 % no kopējā budžeta un aptver visas saistītās programmas, tostarp atbalstu attīstībai un sadarbībai;

S.  tā kā EKP ir sniegusi ieguldījumu vienotas ES nostājas formulēšanā kaimiņvalstīs kopumā; tā kā dalībvalstīm vajadzētu uzņemties svarīgu lomu Eiropas kaimiņreģionos, saskaņojot savus centienus un palielinot ES uzticamību un spēju darboties, ievērojot vienotu ES nostāju;

T.  tā kā Komisijas un EĀDD īstenotajam apspriežu procesam vajadzētu būt vispusīgam un iekļaujošam, lai nodrošinātu, ka apspriedes notiek ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām; tā kā būtu jāuzsver, ka ir būtiski veicināt sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības organizāciju dalību šajā apspriežu procesā; tā kā ir jāveic papildu darbs, lai uzlabotu EKP atpazīstamību un informētību par EKP partnervalstu sabiedriskās domas ietvaros;

U.  tā kā austrumu un dienvidu kaimiņvalstis saskaras ar atšķirīgām problēmām un, lai tās sekmīgi risinātu, EKP ir jābūt elastīgai un pielāgojamai katra reģiona īpašajām vajadzībām un problēmām,

1.  uzsver EKP pārskatīšanas svarīgumu, nepieciešamību un savlaicīgumu; uzsver, ka pārskatītajai EKP ir jābūt tādai, ar ko var ātri un atbilstoši reaģēt konkrētā situācijā un vietā, vienlaikus piedāvājot arī tālejošu stratēģisku redzējumu par to, kā attīstīt attiecības ar kaimiņvalstīm gan divpusējā, gan daudzpusējā satvarā saskaņā ar apņemšanos veicināt pamatvērtības, uz kurām ir balstīta šī politika;

2.  uzsver, ka EKP ir būtiska ES ārpolitikas daļa un tā jāsaglabā kā vienota politika; uzskata, ka EKP ir daļa no ES ārējās darbības, kuras potenciāls un vienreizība meklējams spējā globālas pieejas ietvaros izmantot daudz dažādu instrumentu diplomātijas, drošības, aizsardzības, ekonomikas, tirdzniecības, attīstības un humānās palīdzības nozarēs; uzskata, ka efektīva EKP ir būtiski svarīga, lai stiprinātu ES ārpolitikas uzticamību un tās vietu pasaules mērogā, un ka EKP ir jāapliecina ES patiesā vadošā loma kaimiņreģionos un attiecībās ar mūsu pasaules mēroga partneriem;

3.  uzskata, ka joprojām ir aktuāli EKP sākotnēji izvirzītie mērķi — izveidot uz Savienības kopējām vērtībām un principiem balstītu labklājības, stabilitātes, drošības un labu kaimiņattiecību telpu, sniedzot atbalstu un stimulus tādu būtisku strukturālu reformu īstenošanai kaimiņvalstīs, par kuru īstenošanu tās pašas atbildēs un arī pašas piekritīs to veikšanai, kas ļaus īstenot pastiprinātu sadarbību ar ES; tāpēc uzsver, ka ir jāņem vērā gūtā pieredze, jāatgriežas pie pamatiem un minētie mērķi atkal jāizvirza par darba kārtības prioritāti;

4.  uzsver stratēģisko nozīmi, kura piemīt EKP kā politikai, kas rada daudzslāņainas attiecības un spēcīgu savstarpēju atkarību starp ES un tās partnervalstīm kaimiņreģionos; uzsver, ka būtiska EKP problēma ir saistīta ar jūtamu un konkrētu uzlabojumu nodrošināšanu partnervalstu iedzīvotājiem; uzskata, ka EKP būtu jākļūst par spēcīgāku, vairāk politiski ievirzītu un efektīvāku politiku, arī stiprinot tās pozitīvos elementus, tostarp lielāku uzsvaru uz partnerībām ar sabiedrību, diferenciāciju un pieeju „vairāk pa vairāk”;

5.  uzsver, ka pārskatītās politikas centrā joprojām jābūt vispārējām pamatvērtībām — cilvēktiesībām, tiesiskumam, demokrātijai, brīvībai, vienlīdzībai un cilvēka cieņas ievērošanai, kas veido ES pamatu, kā noteikts ES ar trešām valstīm parakstīto asociācijas nolīgumu 2. pantā; atkārtoti uzsver, ka partnervalstu interesēs ir stiprināt tiesiskumu un atbalstīt demokrātiju un cilvēktiesības, un prasa paredzēt stingrākus nosacījumus attiecībā uz šo vispārējo pamatvērtību ievērošanu; šajā saistībā uzsver ES īpašā pārstāvja (ESĪP) cilvēktiesību jomā un Eiropas Demokrātijas fonda (EDF) nozīmi;

6.  uzsver, ka atjaunotajai politikai ir jābūt stratēģiskākai, mērķtiecīgākai un elastīgākai un ar reālu politisko skatījumu, kā arī tai jābūt politiski motivētai; aicina ES formulēt skaidru un tālejošu politisko skatījumu attiecībā uz EKP un veltīt īpašu uzmanību savām politiskajām prioritātēm austrumu un dienvidu kaimiņvalstīs, ņemot vērā dažādās problēmas, ar kurām saskaras valstis katrā reģionā, kā arī to dažādos mērķus un politiskos centienus; uzsver, ka partnerības ar Austrumu un Vidusjūras reģiona valstīm ir ārkārtīgi svarīgas; aicina uz austrumu un dienvidu kaimiņvalstīs norīkot īpašus pārstāvjus, kuru uzdevums būtu politiski koordinēt pārskatīto politiku un piedalīties visās ES darbībās, kas tiek īstenotas attiecīgajās kaimiņvalstīs;

7.  uzsver dalībvalstu, to kompetences un divpusējo attiecību ar EKP valstīm būtisko nozīmi saskaņotas ES politikas veidošanā; uzsver vajadzību nodrošināt pienācīgu koordināciju starp Augsto pārstāvi /Komisijas priekšsēdētāja vietnieci, Eiropas kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu komisāru, ES delegācijām un ES īpašajiem pārstāvjiem, lai novērstu centienu dublēšanos; uzsver, ka Eiropas Savienības delegācijas ir nozīmīgs dalībnieks EKP īstenošanā;

8.  aicina PV/AP izstrādāt tādus priekšlikumus sadarbībai ar tām Eiropas kaimiņvalstīm, kuras vēlas sadarboties, par paraugu ņemot Eiropas Ekonomikas zonas modeli, kas varētu būt nākamais solis to Eiropas perspektīvā un kas pamatotos uz ciešāku iesaistīšanos ES zonā saistībā ar brīvībām un pilnīgu integrāciju kopējā tirgū, un ietvertu arī ciešāku sadarbību kopējā ārpolitikā un drošības politikā (KĀDP);

9.  mudina noteikt īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa prioritātes un stratēģiskos mērķus, neaizmirstot, ka ar EKP ir jāveido diferencēta pieeja sadarbībai dažādās jomās gan EKP valstu starpā, gan ar šīm valstīm; uzsver, ka definējot savu pieeju, ES ir jāņem vērā savas un attiecīgo atsevišķo valstu intereses un prioritātes, kā arī to attīstības līmenis, ievērojot sabiedrības intereses un mērķus, kā arī šo valstu politiskie centieni un ģeopolitiskā vide;

10.  uzsver, ka par galvenajiem jaunās pieejas aspektiem jāizvirza vietēja mēroga līdzdalība, savstarpēja pārskatatbildība un iekļautība, lai tādējādi nodrošinātu, ka EKP sniegtās priekšrocības valstīs sasniedz visus sabiedrības līmeņus, nevis tiek koncentrētas konkrētu grupu ietvaros;

11.   uzsver savu pārliecību, ka partnervalstu attīstības potenciāla stiprināšanas labad ir jāpaplašina pašreizējais EKP īstenotais politiskais dialogs un jāiekļauj tajā sociālais, ekonomikas un kultūras dialogs, ņemot vērā visus partnervalstu politiskās, sociālās, etniskās un kultūru daudzveidības aspektus; uzsver pozitīvos rezultātus, ko deva teritoriālā sadarbība, tieši iesaistot vietējās pašvaldības;

12.  pauž nožēlu par ierobežotajiem resursiem, kas piešķirti ES sadarbībai ar tās partneriem kaimiņreģionu valstīs, īpaši salīdzinājumā ar daudz lielākiem resursiem, ko EKP valstīs ieguldījušas ieinteresētās puses no trešām valstīm; norāda, ka tas mazina ES spēju atbalstīt un īstenot politikas darbības, kas atbilst ES stratēģiskajām interesēm tās kaimiņvalstīs; uzsver nepieciešamību pilnveidot atbalstu un palielināt līdzekļus, lai efektīvi atalgotu un atbalstītu partnervalstis, kuras ir patiesi apņēmušās īstenot reformas, demokratizāciju un ievērot cilvēktiesības un kuras ir panākušas jūtamu progresu virzībā uz šo mērķu sasniegšanu;

13.  uzsver vajadzību stiprināt pārskatatbildības un pārredzamības mehānismus partnervalstīs, lai nodrošinātu, ka tās spēj apgūt un izmantot līdzekļus efektīvā un atbildīgā veidā; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt efektīvus mehānismus ES atbalsta izmantošanas pārraudzībai un uzraudzībai EKP valstīs, tostarp izmantojot pilsoniskās sabiedrības īstenotu kontroli;

14.  aicina ES uzlabot koordināciju ar citiem līdzekļu devējiem un starptautiskajām finanšu iestādēm, tostarp īstenojot AMICI iniciatīvu, saskaņā ar savu apņemšanos kļūt par atbildīgāku, cienītu un efektīvu pasaules mēroga dalībnieku un uzsver nepieciešamību veikt kopīgu plānošanu ar dalībvalstīm un to starpā; uzsver, ka ir jāuzlabo koordinācija ar dalībvalstīm, kā arī ar reģionālajām un vietējām iestādēm, lai nodrošinātu vienotu, saskaņotu un efektīvu pieeju attiecībā uz īstermiņa un vidēja termiņa mērķiem ES sadarbībā ar kaimiņvalstīm, un aicina Padomē sākt diskusiju par šo jautājumu;

15.  uzsver, ka ES ir jānodrošina pietiekams finansējums, lai īstenotu tās mērķus saistībā ar pastiprinātu iesaisti kaimiņvalstu reģionos; uzskata, ka ārējo finanšu instrumentu vidēja termiņa pārskatā būtu jāņem vērā pārskatītā politika un ka EKI tāpēc jāatspoguļo mērķis padarīt EKP efektīvāku un nodrošināt ES sadarbības ar saviem partneriem paredzamību un ilgtspējību, kā arī atbilstošu procedūras elastību; turklāt prasa nodrošināt lielāku saskaņotību un konsekvenci starp dažādiem ES ārējā finansējuma instrumentiem;

16.  uzsver stimulējošo nozīmi, kas šajā saistībā piemīt Eiropas Demokrātijas fondam, papildinot līdzšinējos ES instrumentus ar jaunu, elastīgāku un reaģētspējīgāku, kā arī finansiāli efektīvāku pieeju, kas nodrošina trūkumu novēršanu; aicina Komisiju piešķirt EDF vairāk līdzekļu;

17.  atzīst, ka attieksmei pret Eiropu un ES kaimiņvalstīs ir faktiska ietekme uz konfliktu, bet noraida jebkādu līdzdalību represijās un cilvēktiesību pārkāpumos kaimiņvalstīs, kas veikti, īstenojot kļūdainus īstermiņa pasākumus stabilitātes panākšanai;

ES mērogā īstenotas rīcības pievienotā vērtība

Eiropas kaimiņattiecību politikas pārveidošana

18.  uzsver nepieciešamību pārveidot EKP, lai izveidotu spēcīgas, noturīgas partnerības ar EKP valstīm, pamatojoties uz ES vērtību un principu saglabāšanu un ievērošanu, kā arī savstarpējo interešu veicināšanu; aicina pamatot politikas tehniskos aspektus ar skaidru politisko redzējumu;

19.  norāda, ka EKP būtu jāizmanto sava metodika un instrumenti, kam būtu jāatbilst dažādu EKP valstu un ES centienu, vajadzību un nosprausto mērķu līmenim;

20.  aicina Komisiju galveno uzmanību pievērst tām nozarēm, kuras tā kopā ar saviem partneriem apzinājusi kā tādas un kurās var panākt progresu un vispārēju pievienoto vērtību, un pakāpeniski paplašināt sadarbību, kas balstīta uz progresu un tālejošiem mērķiem, jo īpaši veicināt ekonomisko izaugsmi un sabiedrības attīstību, sevišķi pievēršoties jaunajām paaudzēm; uzsver, ka ekonomiskās reformas ir jāīsteno kopā ar politiskajām reformām un ka labu pārvaldību iespējams panākt, tikai nodrošinot atklātu, atbildīgu un pārredzamu lēmumu pieņemšanas procesu, kura pamatā ir demokrātiskas iestādes;

21.  uzsver, ka paplašināšanās politika un kaimiņattiecību politika ir divas atšķirīgas politikas ar atšķirīgiem mērķiem; tomēr atkārtoti norāda, ka Eiropas valstis EKP ietvaros, tāpat kā jebkura Eiropas valsts, var pieteikties uzņemšanai Savienībā, ja tās izpilda atbilstības kritērijus un nosacījumus, kas minēti LES 49. pantā; atzīstot, ka vispirms ir īstenojamas reformas un pāreja, bet, nevēloties veicināt nereālistiskas gaidas, tomēr uzstāj, ka attiecībā uz visām valstīm, kuras atbilst šiem nosacījumiem un kuras ir apliecinājušas nepārprotamu eiropeisko tiecību un mērķus, kā stimuls ir jāsaglabā iespēja pievienoties Savienībai;

Atbalsts demokrātijai, tiesu reformai, tiesiskumam, labai pārvaldībai un institucionālās veiktspējas palielināšanai

22.  uzskata, ka centrālais EKP aspekts ir atbalsts demokrātijai, tiesiskumam, labai pārvaldībai, valstiskuma stiprināšanai, kā arī cilvēktiesībām un pamatbrīvībām; uzsver, ka EKP ietvaros nebūtu jāpieņem politikas virzieni, kas veicina šo pamatvērtību apdraudējumu; uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm būtu jāpiedāvā stimuli un zinātība, lai veiktu un atbalstītu demokrātiskās reformas un pārvarētu politiskās, ekonomiskās un sociālās problēmas;

23.  uzsver, ka galvenā uzmanība joprojām jāpievērš tam, lai stiprinātu un konsolidētu demokrātiju, tiesiskumu, labu pārvaldību, tiesu sistēmas neatkarību, cīņu pret korupciju, cieņu pret minoritāšu dažādību un to tiesību, tostarp LGBTI personu, cilvēku ar invaliditāti un etniskām minoritātēm piederošu personu tiesību, ievērošanu; uzsver, ka veidojot valstu iestāžu, tostarp to nacionālo asambleju spējas, kā arī atbalstot pilsonisko sabiedrību, demokrātijas aizstāvības grupas un politiskās partijas, tiks sekmēts politiskais dialogs un plurālisms;

24.  uzsver, ka sieviešu tiesības, dzimumu līdztiesība un tiesības uz nediskrimināciju ir pamattiesības un galvenie ES ārējās darbības principi; uzsver, ka ir svarīgi veicināt bērnu un jauniešu tiesības un dzimumu līdztiesību, kā arī palielināt sieviešu ekonomiskās un politiskās pilnvaras, lai ES kaimiņvalstīs veidotu iekļaujošas, pārtikušas un stabilas sabiedrības;

25.  uzskata, ka pārskatītajai EKP būtu vēl vairāk jāstiprina pamatbrīvību ievērošana EKP valstīs, veicinot tiesības uz vārda, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību, kā arī preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību, kas savukārt veicina ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību ievērošanu;

26.  uzsver, ka ir būtiski attīstīt EKP sociālo dimensiju, sadarbojoties ar partneriem cīņā pret nabadzību un atstumtību, stimulējot nodarbinātību un godīgu izaugsmi, motivējot veidot stabilas darba attiecības, kā arī veicinot izglītību, pienācīgas kvalitātes nodarbinātību, tādējādi risinot arī dažus no galvenajiem neregulārās migrācijas iemesliem;

27.  atzīst ES un kaimiņreģionu valstu kultūras dialoga nozīmi konfliktu novēršanas un miera veidošanas jomā, radošo nozaru attīstībā, vārda brīvības stiprināšanā, sociālās un ekonomiskās attīstības atbalstīšanā, dialoga stiprināšanā ar pilsonisko sabiedrību un starp dažādu kultūru un reliģiju pārstāvjiem, arī lai novērstu aizvien pieaugošu diskrimināciju un vajāšanas, no kā cieš minoritāšu un reliģiskās grupas; aicina stiprināt kultūras attiecību ietvaru, kas ļautu izstrādāt mobilitātes, apmācības un spēju veidošanas un kultūras un izglītības apmaiņas programmas;

28.  uzsver, ka būtu jāstiprina un jāveicina tādas pieejas izmantošana, kas paredz „partnerību ar sabiedrību”; mudina noteikt EKP kopējās intereses un mērķus, apspriežoties ar visām ieinteresētajām personām no dažādām sabiedrības grupām, ne tikai ar iestādēm;

29.  uzsver, ka pārveides un demokratizācijas procesā ir būtiski attīstīt plaukstošu un aktīvu pilsonisko sabiedrību, iekļaujot sociālos partnerus un darījumu aprindas; aicina sniegt turpmāku atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, vietējiem MVU un citiem nevalstiskajiem dalībniekiem, jo tie darbojas kā virzītājspēks reformu procesā, un aicina EKP ietvaros īstenot apņēmīgāku dialogu starp ES un kaimiņvalstu pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem; pasvītro Eiropas uzņēmumu nozīmi un to lomu uzņēmējdarbības starptautisko standartu, tostarp uzņēmumu sociālās atbildības standartu, veicināšanā un izplatīšanā;

Diferenciācija un nosacītība

30.  aicina nodrošināt, ka EKP satvars kļūst piemērotāks konkrētām vajadzībām un elastīgāks, ļaujot pielāgoties starp partnervalstīm pastāvošajai dažādībai, un konsekventi īstenot diferencētu pieeju; uzsver, ka diferenciācijai jānotiek EKP valstu starpā;

31.  uzsver nepieciešamību ieviest iedarbīgu nosacītību attiecībā uz reformu procesiem, kā arī to, ka ES ir jāievēro saskaņotāka pieeja attiecībā uz tās nostāju un nosacītību finansiālo piešķīrumu nodrošināšanai; uzsver, ka ES nevar pārkāpt savas pamatvērtības un dokumentos nostiprinātās pamattiesības un tai ir jānovērš dubultstandartu veidošanās; uzsver, ka attiecībās ar valstīm, kuras progresē, īstenojot reformas, kuru mērķis ir ilgtermiņa politiskā, ekonomiskā un sociālā attīstība un kuras cenšas pilnīgāk integrēties ES, Savienībai būtu jāuzņemas lielākas saistības un jāsniedz tām būtiskāks atbalsts, un katra valsts būtu jāvērtē, ņemot vērā tās sasniegumus šo reformu jomā; uzsver, ka ir svarīgi pilnībā piemērot principu „vairāk par vairāk”;

32.  uzsver, ka asociācijas nolīgumi ir progresīvākais, tomēr ne pēdējais solis attiecībās starp ES un tās kaimiņvalstīm;

33.  uzskata, ka ES būtu jāaicina neasociētās partnervalstis iesaistīties nozaru sadarbībā, ietverot iespēju slēgt jaunus vai stiprināt jau noslēgtos nozaru nolīgumus, piemēram, Enerģētikas kopienas nolīgumu, kas atvieglotu neasociēto partnervalstu integrāciju konkrētās nozaru daļās ES četru pamatbrīvību vienotajā zonā;

34.  uzskata, ka EKP ietvaros īpaša uzmanība pievēršama sadarbībai ekonomiskās pārvaldības jomā, kā arī valsts publisko finanšu stabilitātes jomā;

Drošības dimensija

35.  norāda, ka kaimiņreģionu valstīs lielākās bažas rada miera, drošības un stabilitātes saglabāšana un ka drošības situācija krasi pasliktinās; aicina paredzēt EKP spēcīgu drošības komponentu ar atbilstošiem politikas instrumentiem, kuru līdz šim, diemžēl, ir pietrūcis; uzsver, ka ES būtu jāpievēršas tam, lai palielinātu pašreizējo krīzes pārvaldības instrumentu efektivitāti un lietderīgumu, kas ļautu izveidot spējas krīzes pārvaldības intervences pasākumu spektra paplašināšanai; uzsver, ka drošība, stabilitāte un attīstība ir cieši saistītas un ka ir jāīsteno vispusīga pieeja, lai novērstu draudus drošībai šajā reģionā un šo draudu galvenos cēloņus;

36.  konstatē, ka Sāhelas-Sahāras joslas stabilitāti vajadzētu uzskatīt kā galveno nedrošības punktu gan Āfrikas ziemeļu, gan dienvidu daļā un ka šī reģiona nestabilitāti ir radījusi ieroču, narkotiku un cilvēku tirdzniecības tīklu pārklāšanās, kā rezultātā tiek apdraudēta Eiropas stabilitāte;

37.  aicina ciešāk koordinēt EKP un kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) un kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) plašākas darbības, vienlaikus stiprinot saikni starp iekšējo un ārējo drošību un pievēršoties dažādiem EKP valstu un ES drošības aspektiem; uzsver, ka ir jānodrošina pilnīga saskaņotība un saderība starp EKP pārskatu un Eiropas Drošības stratēģijas pārskatīšanu;

38.  uzsver, ka ir nepieciešama vispārēja politiskā stratēģija, vienlaikus nodrošinot pilnīgu atbilstību starptautiskajiem tiesību aktiem un saistībām, kā noteikts 1975. gada Helsinku konferences Nobeiguma aktā, kas balstīts uz cilvēktiesību, minoritāšu tiesību un pamatbrīvību ievērošanu, neatkarību, suverenitāti un valstu teritoriālo integritāti, robežu neaizskaramību, vienlīdzīgām tiesībām un tautu pašnoteikšanās tiesībām, kā arī uz miermīlīgu konfliktu atrisināšanu; norāda, ka šajā saistībā Apvienoto Nāciju Organizācijas ietvaros būtisku lomu var uzņemties Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), kas ir lielākā par drošību atbildīgā reģionālā organizācija, un uzskata, ka tai būtu jādod jauns impulss, uzņemoties vidutājas lomu; atbalsta partnervalstu tiesības izdarīt neatkarīgu un suverēnu izvēli ārējās un drošības politikas jomā, pieņemot lēmumus bez ārēja spiediena un brīvprātīgi;

39.  aicina nodrošināt, ka pārskatītā politika palīdz partnervalstīm veidot atbilstīgas valsts struktūrvienības drošības jautājumu risināšanai, piemēram, efektīvai tiesībaizsardzībai, izlūkošanai un drošībai, tostarp kiberdrošībai, kuras būtu jāpilnveido, pilnībā ievērojot cilvēktiesības, un jāpapildina ar atbilstīgu parlamentāro pārraudzību; uzsver, ka ES būtu jāiesaistās tādās jomās kā drošības sektora reforma (DSR), bet pēckonflikta apstākļos — atbruņošanās, demobilizācijas un reintegrācijas projektos; aicina ES pievērsties partnervalstu robežkontroles spēju veidošanai; ņem vērā dažu šo valstu līdz šim sniegto un arvien īstenoto ieguldījumu; aicina kaimiņreģionu valstis attiecīgā gadījumā sniegt savu ieguldījumu KDAP misijās; aicina ES veicināt kaimiņvalstu kopīgās iniciatīvas drošības jomā, lai tās spētu uzņemties lielāku atbildību un sniegt pozitīvu ieguldījumu sava reģiona drošībā;

40.  atgādina ES dalībvalstīm par saistībām, ko tās uzņēmušās saskaņā ar Padomes kopējo nostāju par ieroču eksportu (2008/944/KĀDP), kurā ir ietverta arī prasība dalībvalstīm nepiešķirt eksporta atļauju attiecībā uz militārām tehnoloģijām vai ekipējumu uz kādu kaimiņvalsti, ja pastāv acīmredzams risks, ka eksportam paredzēto militāro tehnoloģiju vai ekipējumu varētu izmantot iekšējām represijām un nopietnu starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu izdarīšanā, kas galamērķa valstī provocētu vai paildzinātu bruņotus konfliktus vai saasinātu pastāvošo saspīlējumu vai konfliktus tajā, vai to varētu izmantot agresijā pret citu valsti vai arī, lai ar spēku uzturētu teritoriālas pretenzijas;

41.  uzsver, ka ES kaimiņvalstīs ir aktīvi jāveicina konfliktu miermīlīga risināšana un jāsniedz atbalsts šiem procesiem, kā arī turpmākajai izlīguma politikai, izmantojot dažādus rīkus un instrumentus, pamatojoties uz to potenciālo pievienoto vērtību; uzskata, ka šādos pasākumos būtu jāiekļauj ES īpašo pārstāvju darbība, uzticības veicināšanas programmas, cilvēku savstarpējo kontaktu veicināšana un civilās KDAP misijas; aicina PV/AP un EĀDD izstrādāt inovatīvus pasākumus un pieejas, tostarp sabiedrības informēšanas stratēģijas un neformālas apspriedes, lai veicinātu dialogu un izlīgumu; norāda, ka ES delegācijas ieņem noteicošo lomu agrīnās brīdināšanas mehānismu ieviešanā, veidojot ciešus novēršanas tīklus ar dažādām pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

42.  atkārtoti pauž atbalstu partnervalstu suverenitātei, teritoriālajai integritātei un politiskajai neatkarībai; uzskata, ka EKP būtu jāveicina un jāatbalsta šie principi praksē; uzsver, ka iesaldētie vai ieilgušie konflikti kavē pilnvērtīgu EKP attīstību; tādēļ pauž nožēlu par to, ka, kopš tika uzsākta EKP īstenošana, progress pašreizējo konfliktu atrisināšanā nav panākts; atgādina par savu nostāju, ka kādas partnervalsts teritorijas okupācija ir EKP pamatprincipu un mērķu pārkāpums; uzsver nepieciešamību pēc iespējas ātri panākt miermīlīgu noregulējumu iesaldētajiem konfliktiem, pamatojoties uz starptautisko tiesību normām un principiem; aicina PV/AP aktīvāk iesaistīties šajā procesā, liekot skaidri saprast, ka divpusējo attiecību padziļināšana ir saistīta ar konfliktu miermīlīgu atrisināšanu un starptautisko tiesību ievērošanu; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi īstenot principiālu politiku, kas veicina atbildību par visiem cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem un novērš dubultus standartus, jo īpaši šajā sakarībā;

43.  mudina ES reģionālo konfliktu risināšanā izmantot noskaņojumu un pieredzi, kas gūti vēsturiskajā Eiropas integrācijas procesā, jo divpusējie jautājumi ir jārisina miermīlīgā ceļā, un labas kaimiņattiecības un reģionālā sadarbība ir EKP pamatelementi; šajā saistībā aicina iedzīvotājus un valsts dalībniekus iesaistīties horizontālās partnerībās un mērķsadarbībā ar partneriem Savienībā, kā arī sadarboties ar sabiedrību un jaunākajām paaudzēm, kas ir noteicošais faktors pārmaiņu veicināšanai;

Reģionālās integrācijas veicināšana

44.  uzsver EKP reģionālās dimensijas nozīmi un nepieciešamību sekmēt un veicināt reģionālo sinerģiju un integritāti, īstenojot reģionālās sadarbības programmas; uzsver, ka ir jāstiprina ekonomiskā sadarbība starp EKP valstīm, lai panāktu stabilitāti un labklājību Eiropas kaimiņreģionos;

45.  šajā saistībā aicina ES divpusējās attiecības ar EKP valstīm papildināt ar tās daudzpusējo dimensiju, īstenojot vairāk tādu pasākumu un iniciatīvu šajā jomā, kuros īpaši tiktu stiprināti pārrobežu projekti, attīstītas cilvēku tuvināšanas programmas, izstrādātas reģionālās sadarbības iniciatīvas un vēl vairāk tiktu veicināts aktīvs dialogs ar pilsonisko sabiedrību; uzskata, ka turpmākajā EKP būtu jāpiedāvā reģionāla, iekļaujoša platforma cilvēktiesību jautājumu apspriešanai saskaņā ar EKP pamatprincipiem;

46.  aicina regulāri veikt cilvēktiesību ietekmes novērtējumus, tostarp no dzimumu līdztiesības aspekta, par visiem tirdzniecības nolīgumiem un ES finansiālā atbalsta programmām un projektiem EKP ietvaros;

47.  aicina nodrošināt, ka pārskatītā politika stiprina pastāvošās sadarbības platformas, proti, Savienību Vidusjūrai un Austrumu partnerību, lai aktīvāk atbalstītu reģionālo integrāciju, ja partneru noteiktās prioritātes konkrētā politikas jomā ir līdzīgas, lai risinātu konkrētus jautājumus reģionu līmenī, piemēram, mobilitātes, enerģētikas vai drošības jautājumus, un lai ciešāk tuvinātu partnerus ekonomikas standartu un tiesību aktu ziņā; uzskata, ka ir jāsaskaņo un stratēģiskāk jāveido EKP daudzpusējās struktūras;

48.  uzsver daudzpusēju asambleju, piemēram, Euronest un Savienības Vidusjūrai parlamentārās asamblejas, nozīmi, jo šie forumi nodrošina telpu politiskajam dialogam un atbilstīgos veidos efektīvi sekmē līdzdalību šādā dialogā;

49.  uzsver, ka parlamentārā diplomātija un regulāras divpusējās parlamentārās sanāksmes, ko Eiropas Parlaments organizē ar partnervalstīm kaimiņreģionā, sniedz pievienoto vērtību kā instruments pieredzes apmaiņai un atsevišķo valstu un ES attiecību stāvokļa novērtēšanai; mudina dalībvalstu parlamentus savas divpusējās parlamentārās sanāksmes īstenot EKP ietvaros, lai nodrošinātu saskaņotu pieeju;

50.  uzsver nozīmi, kāda ir ES un Austrumu partnerības valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību konferencei (CORLEAP) un Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību asamblejai (ARLEM), kas ļauj reģionālajiem un vietējiem pārstāvjiem veidot dialogu ar Eiropas Savienības iestādēm un īstenot ekonomisko, sociālo un teritoriālo sadarbību;

51.  uzsver, ka reģionālu pilsoniskās sabiedrības platformu, piemēram, Austrumu partnerības un Dienvidu kaimiņattiecību pilsoniskās sabiedrības foruma, izveide, stiprina ieinteresēto personu daudzpusēju līdzdalību, virzot uz priekšu demokratizācijas un ekonomikas reformu procesu kaimiņreģionos;

Kaimiņvalstu kaimiņi

52.  uzsver nepieciešamību veidot spēcīgas partnerības ar kaimiņvalstīm; norāda — ir svarīgi nodrošināt, ka EKP ietilpst plašākā ES ārpolitikā un ka ir jāņem vērā gan citi stratēģiskie dalībnieki, kuriem ir ietekme kaimiņreģionu valstīs — „kaimiņvalstu kaimiņi” —, gan arī starptautiskas un reģionālas organizācijas, cita starpā risinot kopīgu interešu jautājumus un savstarpējas problēmas, tostarp reģionālās un globālās drošības jomā, vajadzības gadījumā attiecīgi izmantojot pašreizējos divpusējos ietvarus vai daudzpusējo dialogu;

53.  uzsver, ka ES ir reāli jāizvērtē dažādās politikas iespējas, kādas ir tās partneriem, kā arī jāapsver iespējas veidot sadarbību ar kaimiņvalstīm dažādos līmeņos un izvērtēt trešo valstu ārpolitiku tās kaimiņreģionos, nodrošinot tiesības ES un tās suverēnajām partnervalstīm pašām lemt par savstarpējo attiecību veidošanu;

54.  atkārtoti uzsver pārliecību, ka DCFTA noteikumi nerada komerciālas problēmas Krievijas Federācijai un ka asociācijas nolīgumi nebūtu jāuztver kā šķērslis labu attiecību veidošanai starp austrumu partneriem un ikvienu no to kaimiņvalstīm;

55.  aicina ES izstrādāt efektīvus mehānismus to EKP partnervalstu atbalstam, kuras cenšas īstenot vērienīgu Eiropas integrācijas programmu un tādēļ cieš no trešo valstu īstenotiem pretpasākumiem, piespiedu tirdzniecības vai tiešas militārās agresijas; atkārtoti uzsver, ka, lai gan EKP nav vērsta ne pret vienu citu stratēģisko dalībnieku un noraida ideju par „nulles summas” ģeopolitisko konkurenci kaimiņreģionos, ES ir jāpiedāvā ticamas apņemšanās un stingrs politiskais atbalsts partneriem, kuri vēlas ciešāk saskaņot savu politiku ar ES;

56.  aicina ES izmantot to reģionālo organizāciju zināšanas, kurās ES kaimiņvalstis ir pārstāvētas, piemēram, Eiropas Padomes, EDSO, Āfrikas Savienības, kā arī attiecīgo Apvienoto Nāciju Organizācijas un Arābu valstu līgas reģionālo pārstāvniecību zināšanas un tās aktīvi iesaistīt un sadarboties ar tām reģionālo konfliktu noregulēšanā; atgādina, ka tie ir nozīmīgi forumi, ar kuru starpniecību var iesaistīt partnerus reformu veikšanā, risināt cilvēktiesību problēmas un reģionālos jautājumus, kuru risināšanā tiem jāuzņemas lielāka atbildība, un sekmēt demokratizāciju;

Politikas mērķi un instrumenti

Daudzveidīgs piedāvājums — prioritārās nozares

57.  aicina ES izpētīt un sadarbībā ar partneriem apzināt sadarbības un integrācijas stiprināšanas prioritātes dažādās politikas jomās, piemēram, attiecībā uz ekonomikas un cilvēkresursu attīstību, konfliktu un katastrofu novēršanu, infrastruktūru un reģionālo attīstību, vidi, tirdzniecības konkurences politiku, MVU, migrāciju, drošību, enerģētiku un energoefektivitāti, nolūkā radīt labklājības, stabilitātes un labu kaimiņattiecību telpu;

58.  uzskata, ka jaunajā EKP ir jāatspoguļo ES iekšpolitikas un ārpolitikas saskaņošanas mērķis, kā arī ciešā un pieaugošā saistība starp konkrētām iekšējām un ārējām problēmām;

59.  uzskata, ka ciešāka sadarbība nākotnes vienotā digitālā tirgus izveidē un e-pārvaldes reformu un atvērtās pārvaldības risinājumu atbalstīšanā ir viens no instrumentiem pilsoņu līdzdalības veicināšanai;

60.  uzsver cilvēku brīvas pārvietošanās lielo nozīmi un atbalsta mobilitātes veicināšanu kaimiņreģionos drošā un labi pārvaldītā vidē, veicot vīzu režīma atvieglošanu un liberalizāciju, īpaši attiecībā uz studentiem, jauniešiem, māksliniekiem un pētniekiem; aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm vēl vairāk stiprināt mobilitātes partnerības ar kaimiņreģionu valstīm un radīt iespējas cirkulārās migrācijas shēmām, kas migrantiem atvērtu drošus un likumīgus ceļošanas maršrutus; aicina ES skaidri nodalīt tos, kuri patvērumu meklē vajāšanas dēļ, un nelegālos imigrantus, kuri ierodas ekonomisku apsvērumu dēļ; nosoda cilvēku tirdzniecību, kurā lielākais cietušo skaits ir sievietes, un uzsver, ka ir svarīgi stiprināt sadarbību ar partnervalstīm, lai to apkarotu;

61.  aicina Komisiju pievērst uzmanību dzimumu līdztiesības aspektam, veicinot profesionālo un akadēmisko izglītību, kā arī saistībā ar kaimiņreģionu valstīm izveidotajām cirkulārās migrācijas programmām, lai stiprinātu sieviešu līdzdalību šo valstu ekonomikā;

62.  norāda, ka augsts bezdarba līmenis, jo īpaši jauniešu vidū, iespēju trūkums brīvi piekļūt informācijai, sociālā atstumtība un nabadzība, kā arī minoritāšu tiesību aizsardzības trūkums apvienojumā ar sieviešu zemo līdzdalību sociālajā un politiskajā dzīvē, slikta pārvaldība un augsts korupcijas līmenis ir galvenie nestabilitātes iemesli, un pieprasa papildu iesaistīšanos paralēli darbībām padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu (DCFTA) ietvaros; norāda, ka vienīgi izredzes noslēgt tirdzniecības un brīvās tirdzniecības nolīgumus vairs nav pietiekami efektīvs virzītājspēks, lai nostiprinātu mūsu partnerību ar kaimiņvalstīm, īpaši Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm; norāda uz ES kaimiņvalstu reģionālās ekonomiskās sadarbības trūkumu un aicina izveidot apakšreģionālas iniciatīvas, lai veicinātu tirdzniecību starp šīm valstīm;

63.  uzsver, ka ir svarīgi ieguldīt jauniešiem, sievietēm un turpmākajiem līderiem paredzētos projektos, pilnībā izmantojot iespējas, ko sniedz programmā Erasmus+ paredzētās stipendijas, lai veicinātu studentu un pasniedzēju apmaiņu starp EKP valstīm un ES dalībvalstīm nolūkā veidot turpmākos līderus EKP valstīs un ES dalībvalstīs, kā arī vēl vairāk popularizēt akadēmiskos un izglītības projektus, kas jau ir apliecinājuši savu vērtību šajā jomā, piemēram Eiropas Koledža;

64.  aicina Komisiju izpētīt un EKP valstīm piedāvāt dažāda līmeņa līdzdalību, sadarbību un iesaistīšanos ES politikas jomās, programmās un aģentūru, piemēram, Eiropola un FRONTEX, darbībā, muitu pārvaldībā, cīņā pret cilvēku tirdzniecību un ekonomiskajiem un pārrobežu noziegumiem, kā arī Enerģētiskas kopienā, jo tai kā sekmīgam nozares integrācijas nolīgumam var būt lielāka nozīme saistībā ar EKP; uzsver, cik būtiska ir energoapgādes drošība un ciešāka sadarbība starp Eiropas kaimiņreģionu valstīm enerģētikas jomā, lai sasniegtu kopīgu mērķi — nodrošināt cenas ziņā pieņemamas, ilgtspējīgas, efektīvas un nepiesārņojošas enerģijas netraucētu piegādi; aicina pakāpeniski atvērt enerģētikas savienību EKP valstīm; mudina Komisiju veicināt Budapeštas konvencijas īstenošanu cīņai pret kibernoziedzību EKP valstīs un aicināt tās EKP valstis, kuras vēl nav pievienojušās šai konvencijai, izdarīt to;

65.  uzskata, ka lielāks uzsvars liekams uz tādu tehniskās palīdzības programmu izmantošanu kā TAIEX un Twinning, un ka partneri būtu jāiekļauj tādās ES programmās kā Erasmus un „Apvārsnis 2020”, jo tās palīdz koplietot zināšanas un radīt dažāda līmeņa tīklus, kā arī nodrošina pamatu kopīgas kaimiņattiecību telpas izveidei;

66.  uzskata, ka ir jāpastiprina politikas parlamentārā dimensija, sekmējot parlamentu sanāksmju un atbilstoši ES nolīgumiem izveidoto vienoto parlamentāro struktūru, kā arī parlamentāro asambleju efektivitāti; šajā saistībā atzinīgi vērtē Parlamenta pieņemto jauno pieeju parlamentārās demokrātijas atbalstam; uzsver EKP valstu parlamentu nozīmi šo valstu valdību pārskatatbildības nodrošināšanā un mudina stiprināt to uzraudzības spēju; prasa, lai Parlaments tiktu iesaistīts jaunās EKP īstenošanā un lai tas regulāri tiktu informēts par EKP panākto progresu partnervalstīs; uzskata, ka Eiropas politiskajām partijām un grupām dalībvalstu parlamentos, kā arī Eiropas Parlamentam var būt nozīmīga loma un tās var uzņemties lielu atbildību par tādas politiskās kultūras veicināšanu, kas ir balstīta uz pilnīgi funkcionējošām demokrātiskām iestādēm, tiesiskumu, vairākpartiju demokrātiju un sieviešu pilnvērtīgu līdzdalību lēmumu pieņemšanā;

67.  uzsver — lai EKP būtu sekmīga, jānodrošina arī dalībvalstu līdzdalība, arī paplašinot pamatiniciatīvas; tāpēc aicina Komisiju stiprināt politikas koordināciju un finanšu palīdzības kopīgu plānošanu un nodrošināt mehānismus informācijas par EKP valstīm apmaiņai starp dalībvalstīm un ES struktūrvienībām, kā arī apspriedes starp dalībvalstīm, ES struktūrvienībām un kaimiņvalstīm; uzskata, ka ES finansiālā un tehniskā palīdzība būtu jānodrošina atkarībā no veiksmīgas reālu etalonkritēriju izpildes reformu īstenošanas procesā, pamatojoties uz kuru tiek piešķirts turpmākais atbalsts;

Novērtējums un atpazīstamība

68.  uzsver, ka rīcības plānos, kas izveidoti ciešā partnerībā ar atbildīgajām partnervalstu iestādēm un apspriežoties ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, galvenā uzmanība jāpievērš ierobežotam īstenojamu prioritāšu skaitam, un to īstenošana ir jāvērtē regulāri vai kad to liek darīt mainīgie apstākļi, ņemot vērā politikas iespējas, par kurām varētu kopīgi vienoties; norāda, ka ir svarīgi izstrādāt apspriešanās procesu ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām saistībā ar kritēriju noteikšanu;

69.  uzsver, ka progresa ziņojumos galvenā uzmanība būtu jāpievērš rīcības plānos noteikto prioritāšu īstenošanai un tajos būtu jāparāda partnervalstu iesaistīšanās līmenis; atkārto savu aicinājumu ziņojumos minētos datus skatīt perspektīvā, paturot prātā valstu kontekstu un ietverot iepriekšējo gadu tendences; uzskata, ka visas EKP valstu galvenās ieinteresētās puses, tostarp pilsoniskā sabiedrība, būtu patiesi jāiesaista un ar tām jāapspriežas pirms šo ziņojumu sagatavošanas; aicina galvenos dokumentus, piemēram, progresa ziņojumus, darīt viegli pieejamus attiecīgajās ES delegācijas tīmekļa vietnēs un iztulkotus vietējā valodā; aicina ES izmantot kvalitatīvākus līdzekļus partnervalstu sasniegtā progresa mērīšanā un īstenot efektīvus savstarpējās atbilstības pasākumus saistībā ar partneru panākto progresu tādās jomās kā cilvēktiesības, tiesiskums un demokrātija;

70.  uzskata, ka ir jāuzlabo ES palīdzības redzamība, lai partnervalstu un ES dalībvalstu iedzīvotāji skaidri saskatītu ieguvumus, ko sniedz ES atbalsts; aicina Komisiju izstrādāt īpašu mehānismu ES humanitārās palīdzības sniegšanai kaimiņreģionu valstīm, kas atšķirtos no parauga, kurš tiek izmantots trešām valstīm visā pasaulē, un papildus citiem mērķiem nodrošinātu ES un tās politiskajai programmai lielāku atpazīstamību; uzsver tāda mehānisma nozīmi un nepieciešamību, kas spētu nodrošināt pārredzamību attiecībā uz ES piešķirto finansiālo palīdzību;

71.  aicina ES stiprināt savas spējas cīnīties pret nepatiesas informācijas un propagandas kampaņām, kas ir vērstas pret ES un tās dalībvalstīm, jo šādas kampaņas ir vērstas uz ES vienotības un solidaritātes mazināšanu; aicina ES stiprināt savu atpazīstamību, lai ES sniegtais atbalsts un iesaistīšanās partnervalstīs būtu skaidri redzami; uzsver, cik svarīgi ir EKP valstīs veicināt objektīvu, neatkarīgu un neizkropļotu informāciju un plašsaziņas līdzekļu brīvību, kā arī to, cik nepieciešami ir stratēģiskās informēšanas pasākumi par ES iesaisti kaimiņreģionos, tostarp par ES vērtībām un mērķiem, pārskatītās politikas ietvaros izstrādājot visaptverošu, efektīvu un sistemātisku komunikācijas stratēģiju;

72.  aicina ES palielināt savu klātbūtni partnervalstīs, izmantojot interaktīvākus audiovizuālos līdzekļus un sociālos plašsaziņas līdzekļus attiecīgajās vietējās valodās, lai sasniegtu visu sabiedrību; aicina Komisiju sagatavot saprotamu saziņas stratēģiju EKP valstu iedzīvotājiem, lai skaidrotu viņiem ieguvumus no asociācijas nolīgumiem, tostarp no padziļinātās un visaptverošās brīvās tirdzniecības zonas (DCFTA) nolīguma, kas ir instruments šo valstu politiskās sistēmas un ekonomikas modernizācijai;

o
o   o

73.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, EKP valstu valdībām un parlamentiem, Euronest un Savienības Vidusjūrai parlamentārajai asamblejai, Arābu valstu līgai, Āfrikas Savienībai, Eiropas Padomei un EDSO.

(1) JOIN(2015)0006. http://ec.europa.eu/enlargement/neighbourhood/consultation/consultation.pdf
(2) http://eeas.europa.eu/euromed/docs/com2011_200_en.pdf
(3) http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2011:0303:FIN:lv:PDF
(4) http://eeas.europa.eu/enp/pdf/pdf/com03_104_en.pdf
(5) Ārējo attiecību padomes 2008. gada 18. februāra secinājumi -http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/gena/98818.pdf
(6) OV C 87 E, 7.4.2004., 506. lpp.
(7) OV C 104 E, 30.4.2004., 127. lpp.
(8) OV C 287 E, 24.11.2006., 312. lpp.
(9) OV C 282 E, 6.11.2008., 443. lpp.
(10) OV C 296 E, 2.10.2012., 105. lpp.
(11) OV C 296 E, 2.10.2012., 114. lpp.
(12) OV C 168 E, 14.6.2013., 26. lpp..
(13) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0446.
(14) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0229.

Juridisks paziņojums