Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas Sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju — „Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē, kas attiecas uz attīstības un labas pārvaldības sekmēšanu ES reģionos un pilsētās” (turpmāk „Sestais kohēzijas ziņojums”), kas publicēts 2014. gada 23. jūlijā,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 4., 162., 174. līdz 178. un 349. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (turpmāk „Kopīgu noteikumu regula”)(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi "Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai" un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Kohēzijas fondu un par Padomes Regulas (EK) Nr. 1081/2006 atcelšanu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1302/2013, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) attiecībā uz šādu grupu izveides un darbības precizēšanu, vienkāršošanu un uzlabošanu(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1300/2013 par Kohēzijas fondu un par Padomes Regulas (EK) Nr. 1084/2006 atcelšanu(6),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (EK, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(8),

–  ņemot vērā „Eiropas Savienības teritoriālās attīstības programma 2020: Ceļā uz iekļaujošu, gudru un ilgtspējīgu Eiropu ar dažādiem reģioniem”, par kuru 2011. gada 19. maijā Gödöllő (Gedellē) Ungārijā neformālā sanāksmē vienojās ministri, kas atbild par teritoriālo plānošanu un teritoriālo attīstību,

–  ņemot vērā Komisijas Septīto progresa ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju “Krīzes reģionālā un pilsētu dimensija” 2013. gada 26. jūnijā,

–  ņemot vērā 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par pārdomātu specializāciju, izcilības centru tīklu izveidi kohēzijas politikas efektivitātei(9),

–  ņemot vērā 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par ES dalībvalstu sagatavotību jaunā kohēzijas politikas plānošanas perioda efektīvam un savlaicīgam sākumam(10),

–  ņemot vērā 2014. gada 26. februāra rezolūciju par Eiropas Komisijas 7. un 8. progresa ziņojumu par ES kohēzijas politiku un 2013. gada stratēģisko ziņojumu par programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā(11),

–  ņemot vērā 2014. gada 26. februāra rezolūciju par attālāko reģionu potenciāla kāpināšanu, veidojot sinerģiju starp ES struktūrfondiem un citām ES programmām(12),

–  ņemot vērā 2014. gada 27. novembra rezolūciju par 2014.–2020. gada kohēzijas politikas sākšanas novilcinājumu(13),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 19. oktobra paziņojumu „Nākamās paaudzes novatorisko finansēšanas instrumentu satvars: ES pašu kapitāla un parāda platformas” (COM(2011)0662),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu „Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. janvāra paziņojumu „Stabilitātes un izaugsmes pakta esošo noteikumu elastīguma pēc iespējas labāka izmantošana” (COM(2015)0012),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu „No Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansēto mazo un vidējo uzņēmumu finansēšanas instrumenti” (Īpašais ziņojums Nr. 2/2012),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju: „Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai”, ko 2014. gada 19. novembrī pieņēma Vispārējo lietu (Kohēzijas) padome,

–  ņemot vērā Reģionu Komitejas 2014. gada 3. decembra atzinumu par sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju(14),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 21. janvāra atzinumu par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Sestajā ziņojumā par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju — ieguldījumi darbvietās un izaugsmē”(15),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 9. marta paziņojumu „Par 2015. gada ES rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā” (COM(2015)0116),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 20. janvāra paziņojumu „Par 2015. finanšu gada vispārējā budžeta grozījuma Nr. 2 projektu” (COM(2015)0016),

–  ņemot vērā par 2013. gada ziņojumu par ES finansiālo interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Kultūras un izglītības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0173/2015),

A.  tā kā nav apstrīdams, ka ES kohēzijas politikai ir izšķirīga loma reģionālo atšķirību samazināšanā, dalībvalstu reģionu ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanā un darbvietu radīšanas atbalstīšanā; tā kā kohēzijas politika, kuras budžets laikposmā līdz 2020. gadam pārsniedz EUR 350 mljrd., ir galvenā ES mēroga politika investīcijām reālajā ekonomikā un ir sevi apliecinājusi kā izaugsmes un darbvietu veidošanas instruments ES; tā kā ekonomiskās krīzes laikā kohēzijas politika ir būtisks instruments, lai uzturētu investīciju līmeni daudzās dalībvalstīs; tā kā vairākās dalībvalstīs tā ir publisko investīciju galvenais avots; tā kā kohēzijas politikas konkrētie un redzamie rezultāti ir apstiprināti ar daudzām dažādām novērtēšanas metodēm;

B.  tā kā jaunākie dati par 2013. gadu liecina par ilgstošu bezdarbu vēsturiski augstā līmenī, kas ir 5,1 % no visiem Savienības darba spējīgajiem iedzīvotājiem; tā kā ilgstošs bezdarbs atstāj būtisku ietekmi uz cilvēkiem visā viņu dzīves laikā un var kļūt par strukturālu bezdarbu, jo īpaši nomaļos reģionos;

C.  tā kā publiskās investīcijas Savienībā pēdējā laikā ir samazinājušies par 15 % reālā izteiksmē un tā kā daudzi reģioni — jo īpaši tie, kurus skar demogrāfiskas problēmas, — nav spējuši pienācīgi sekmēt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu, it sevišķi attiecībā uz stratēģijas pamatmērķi līdz 2020. gadam sasniegt 75 % nodarbinātības līmeni, mērķi par 20 milj. samazināt nabadzībai pakļauto cilvēku skaitu un mērķi ierobežot priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu;

D.  tā kā ir pamatoti, ka kohēzijas politikas mērķi radušies ilgākā laikā, reaģējot uz jauniem draudiem un problēmām, ar kuriem saskaras ES, un ka pati šī politika ir arvien ciešāk saistīta ar ES vispārīgo darba kārtību; tā kā tomēr ir jānostiprina kohēzijas politikas sākotnējā loma — ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšana visos ES reģionos, jo īpaši mazāk attīstītajos un atpalikušajos reģionos; tā kā kohēzijas politika nav uzskatāma tikai par instrumentu stratēģijas „Eiropa 2020” un citu ES attīstības stratēģiju mērķu sasniegšanai, bet arī par ieguldījumu politiku šajās teritorijās;

E.  tā kā saskaņā ar Sesto kohēzijas ziņojumu ekonomiskā krīze ir negatīvi ietekmējusi ilgtermiņa tendenci samazināties reģionālajām atšķirībām, un, neskatoties uz dažām pozitīvām tendencēm, jaunā plānošanas perioda sākumā joprojām ir ļoti lielas dažādu veidu atšķirības starp reģioniem;

F.  tā kā ar tematisko koncentrāciju kohēzijas politikas resursi tiek virzīti ierobežota skaita tādu stratēģisku mērķu sasniegšanai, kuriem ir izaugsmes veicināšanas, darbvietu radīšanas, sociālās iekļaušanas, kā arī vides un klimata pārmaiņu mazināšanas potenciāls;

G.  tā kā strauju izaugsmi un reģionu ekonomisko konverģenci nevar panākt bez labas pārvaldības, jo ir nepieciešams efektīvāk iesaistīt visus partnerus valsts, reģionālajā un vietējā līmenī atbilstoši daudzlīmeņu pārvaldības principam, kā arī sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

H.  tā kā partnerattiecību nolīgumi un darbības programmas ir stratēģiski instrumenti investīciju virzībai dalībvalstīs un reģionos, kas paredzēti Kopīgu noteikumu regulas 14., 16. un 29. pantā ar termiņiem to iesniegšanai un pieņemšanai, saskaņā ar ko partnerattiecību nolīgumiem vajadzēja būt pieņemtiem vēlākais līdz 2014. gada beigām un darbības programmām attiecīgi līdz 2015. gada janvāra beigām;

I.  tā kā neformālā Padome 2011. gadā Gedellē (Ungārijā) aicinājusi 2015. un 2016. gada secīgās prezidentūras novērtēt un apsvērt, vai ir jāpārskata Teritoriālā attīstības programma 2020, ņemot vērā tās darbības praktiskos rezultātus, un pēc tam, iespējams, vadīt tās iespējamo pārskatīšanu;

J.  tā kā saskaņā ar LESD 175. pantu dalībvalstis īsteno un koordinē savu ekonomikas politiku tā, lai sasniegtu mērķi nodrošināt vispārēju harmonisku attīstību un stiprināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, un tā kā jaunajam investīciju plānam Eiropai tādēļ arī būtu jāveicina šo mērķu sasniegšana,

Kohēzijas politikas panākumi un problēmas ekonomiskās un finanšu krīzes kontekstā (2007-2013 plānošanas periodā)

1.  uzsver, ka kohēzijas politika ir galvenais Eiropas Savienības instruments, kuras mērķis ir samazināt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās atšķirības starp Eiropas reģioniem, palielināt to konkurētspēju, samazināt klimata pārmaiņas un enerģētisko atkarību, dodot ieguldījumu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā; uzsver, ka lai gan dažās dalībvalstīs un reģionos ir bijušas grūtības ar līdzfinansējuma nodrošināšanu kohēzijas politikas investīcijām, tie ir būtiski mazinājuši ekonomikas un finanšu krīzes negatīvo ietekmi un veicinājuši stabilitāti reģionos, garantējot finansējuma plūsmas apstākļos, kad valsts un reģionālās publiskās un privātās investīcijas ir ievērojami samazinājušās; uzsver, ka kohēzijas politikas finansējums bija ekvivalents 21 % no publiskajām investīcijām ES kopumā un 57 % kohēzijas valstīs kopā ņemot;

2.  uzsver, ka kohēzijas politika ir apliecinājusi spēju ar elastīgiem pasākumiem samazināt dalībvalstu un reģionu investīciju deficītu, piemēram, samazinot valstu līdzfinansējumu un nodrošinot papildu avansa maksājumus, kā arī novirzot 13 % no kopējā finansējuma (EUR 45 mljrd.) ekonomiskās aktivitātes un nodarbinātības atbalstam ar tiešiem efektiem; tāpēc uzskata, ka ir svarīgi veikt būtisku padziļinātu vidēja termiņa mērķu un finansējuma līmeņu pārskatīšanu, ņemot vērā norises, kas ietekmē sociālo un ekonomisko situāciju dalībvalstīs vai to reģionos;

3.  uzsver, ka Līgumā par Eiropas Savienību ir paredzēts mērķis veicināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un solidaritāti starp dalībvalstīm (LES 3. pants);

4.  atzinīgi novērtē kohēzijas politikas neseno reformu, kas vērsta uz šo problēmu risināšanu un kuras pamatā ir saskanīgi stratēģiski pamatprincipi 2014-2020 ar skaidriem mērķiem un iniciatīvām visām darbības programmām; aicina visas iesaistītās puses nodrošināt kohēzijas politikas jaunā tiesiskā regulējuma pareizu un efektīvu īstenošanu, īpaši pievēršoties darbības pilnveidošanai un labāku rezultātu sasniegšanai; aicina visas iesaistītās puses izveidot pienācīgi funkcionējošus daudzlīmeņu pārvaldības un koordinācijas mehānismus, lai nodrošinātu konsekvenci starp programmām, kas atbalsta stratēģiju „Eiropa 2020” un konkrētām valstīm adresētus ieteikumus;

5.  uzsver, ka kohēzijas politikas efektivitātes nodrošināšanas svarīgs priekšnoteikums ir gan fiskālās un ekonomiskās vides, gan arī normatīvās, administratīvās un institucionālās vides stabilitāte, taču tas nedrīkst apdraudēt tās mērķu sasniegšanu un pašus mērķus; šajā sakarībā atgādina, ka maksājumu atlikšana, kā paredzēts Kopīgo noteikumu regulas 23. pantā, varētu apdraudēt valsts, reģionālo un vietējo iestāžu spēju efektīvi plānot un īstenot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESIF) 2014.–2020. gadu periodam; uzsver — lai sasniegtu gan kohēzijas, gan stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus, šai politikai jābūt labi saskaņotai ar nozaru politiku un jāpanāk sinerģija ar citām ES investīciju programmām; tomēr atgādina, ka saskaņā ar LESD 175. pantu visām ekonomikas politikām jāveicina ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķa sasniegšana;

6.  uzsver, ka ļoti svarīga ir dalībvalstu plānošanas, īstenošanas un novērtēšanas administratīvo spēju palielināšana, lai kohēzijas politiku īstenotu laikus un sekmīgi;

7.  norāda — lai gan kohēzijas politika ir mazinājusi krīzes ietekmi, reģionālās atšķirības joprojām ir lielas un ne visur jau ir sasniegts kohēzijas politikas mērķis samazināt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās atšķirības, sniedzot īpašu atbalstu mazāk attīstītiem reģioniem;

8.  norāda, ka, neraugoties uz krīzi un to, ka vietējās varas iestādes bija spiestas samazināt finansējumu, vietējām un reģionālajām pašpārvaldēm arī turpmāk ir jāapmierina iedzīvotāju pieprasījums pēc pieejamākiem augstas kvalitātes sabiedriskajiem pakalpojumiem;

9.  uzsver Eiropas reindustrializācijas svarīgo nozīmi, lai nodrošinātu, ka dalībvalstīs līdz 2020. gadam rūpnieciskās ražošanas īpatsvars sasniedz vismaz 20 % IKP; tādēļ atgādina, ka ir ārkārtīgi svarīgi aktīvi atbalstīt un stiprināt konkurētspējas, ilgtspējas un tiesiskās paļāvības principu, lai veicinātu nodarbinātību un izaugsmi Eiropā;

Īstenošanas un maksāšanas problēmas

10.  pauž nopietnas bažas par būtisku strukturālu novilcinājumu kohēzijas politikas plānošanas periodu uzsākšanai, kas radušies novēlotas darbības programmu pieņemšanas dēļ, tostarp ar pārnešanas procedūru; norāda, ka šī kavēšanās var palielināt spiedienu uz maksājumiem, jo īpaši 2017. un 2018. gadā, un tādējādi palielina bažas par nožēlas vērtajiem neizpildītajiem maksājumiem, kas 2007.–2013. gadu plānošanas periodā sasniedza aptuveni EUR 25 mljrd.; norāda — lai gan, raugoties plašākā kontekstā, situācija kohēzijas politikā ir labāka nekā lauku attīstības un zivsaimniecības politikās, bažas saglabājas, jo vairākās dalībvalstīs ievērojams skaits programmu vēl nav pieņemtas; uzsver, ka šāda kavēšanās apdraud kohēzijas politikas un ES budžeta uzticamību, efektivitāti un ilgtspēju un rada bažas par valsts, reģionālo un vietējo iestāžu iespējām 2014.—2020. gadu plānošanas periodā efektīvi plānot un apgūt Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESIF); atzinīgi vērtē dalībvalstu un Komisijas centienus šajā sakarībā, tomēr aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka visas atlikušās darbības programmas tiktu pieņemtas bez turpmākas kavēšanās, jo daudzgadu finanšu shēmas (DFS) pārskatīšana jāizmanto nepiešķirto 2014. gada resursu izmantošanai, un ar to saistīto budžeta grozījuma projektu Eiropas Parlaments jau ir apstiprinājis;

11.  atgādina, ka jautājums par pastāvīgi neizpildītajiem maksājumiem skar kohēzijas politiku vairāk nekā jebkuru citu ES politikas jomu, kurā neapmaksāto rēķinu apjoms Eiropas Sociāla fonda (ESF), Eiropas reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Kohēzijas fonda (KF) 2007.–2013. gadu programmās 2014. gada beigās sasniedza EUR 24,8 mljrd., proti, tas pieauga par 5,6 % salīdzinājumā ar 2013. gadu; aicina Komisiju likt lietā visus līdzekļus, lai segtu šo neizpildīto maksājumu rēķinus; uzsver, ka šādā situācijā pirmkārt un visvairāk cieš mazākie un neaizsargātākie kohēzijas līdzekļu saņēmēji, piemēram, MVU, NVO un apvienības, jo tiem ir ierobežotas iespējas sākotnēji pašiem finansēt savus izdevumus;

12.  atzinīgi vērtē to, ka Padome, Komisija un Parlaments ir panākuši vienošanos līdz gada beigām samazināt neapmaksāto rēķinu līmeni, jo īpaši kohēzijas politikas jomā, līdz plānotajam līmenim pašreizējās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) ietvaros, kā noteikts kopīgajā paziņojumā, kas pievienots vienošanās tekstam par 2015. gada budžetu, un ņem vērā Komisijas „Maksājumu plāna daļas ES budžeta atgriešanai uz ilgtspējīga ceļa”, ko saņēma 2015. gada 23. martā; atgādina Komisijai par tās apņemšanos nākt klajā ar maksājumu plānu cik drīz vien iespējams un katrā gadījumā pirms iepazīstināšanas ar 2016. gada budžeta projektu; turklāt atgādina visām iestādēm par apņemšanos vienoties par šo plānu un to īstenot no 2015. gada un līdz pašreizējās DFS starpposma pārskatīšanai;

13.  uzsver to, ka ierosinātā DFS robežlielumu pārskatīšana(16), ar ko saistības EUR 11,2 mljrd. apmērā tiek pārnestas uz DFS regulas 19. panta 2. punkta 1.b izdevumu kategoriju un Finanšu regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto saistību pārpalikums no 2014. gada EUR 8,5 mljrd. apmērā tiek pārnests uz 2015. gadu(17), ļauj novērst 1.b izdevumu kategorijā paredzēto apropriāciju anulēšanu, taču tā pēc būtības nerisina šo plānošanas procesā pieļauto kavējumu pamatproblēmu, ne arī maina to, ka hroniski kavējumi īstenošanas gaitā un sistemātiski maksājumu kavējumi var radīt būtiskas problēmas galīgajiem saņēmējiem;

14.  uzsver, ka iepriekš minētie neizpildītie maksājumi ES budžeta 1.b pozīcijā faktiski ir svarīgākais tiešais faktors, kas apdraud kohēzijas politikas īstenošanu gan iepriekšējā, gan arī tagadējā 2014.–2020. gadu plānošanas periodā; atkārtoti pauž savu nostāju par to, ka neizpildīto maksājumu ietekmi īpaši smagi izjūt kohēzijas politikā iesaistītie uz vietām, dažkārt pat pārāk smagi; tāpēc aicina Komisiju izstrādāt plānu, kurā paredzēti konkrēti pakāpeniski pa posmiem īstenojamu pasākumu termiņi un tiem piesaistīti budžeta līdzekļi, lai vispirms samazinātu un pēc tam pilnīgi izskaustu neizpildītos maksājumus; cer, ka Padome beidzot apzināsies situācijas nopietnību un nestabilitāti, un ir gatava aktīvi palīdzēt rast stabilu risinājumu šai problēmai; ir pārliecināts, ka šo pasākumu pirmais mērķis padarīt 2015. gadu par pirmo, kurā neizpildīto maksājumu samazināšanās kļūst reāli sajūtama;

15.  uzsver, ka ir pilnīgi nepieciešami darbības programmas īstenot uzreiz tiklīdz tās tiek pieņemtas, lai iespējami palielinātu investīciju rezultātus, atbalstītu darbvietu izveidošanu un paaugstinātu produktivitāti un ka Komisijai un dalībvalstīm jādara viss iespējamais, lai paātrinātu to pieņemšanu, neskarot to kvalitāti; pieprasa, lai Komisija, pievēršot uzmanību kvalitātei un krāpšanas apkarošanai, analizētu viss iespējas vienkāršot tās iekšējās procedūras, lai paātrinātu procedūras, kuru pamatā ir divi scenāriji darbības programmu pieņemšanai, lai novērstu jebkādu turpmāku kavēšanos saistībā ar īstenošanas uzsākšanu;

16.  aicina Komisiju, ņemot vērā iepriekš minēto: iesniegt Parlamentam pasākumu uzskaitījumu, kurus tā plāno veicināt, lai pēc iespējas drīzāk atvieglotu darbības programmu īstenošanu, jo īpaši, lai izvairītos no līdzekļu atcelšanas 2017. gadā kopā ar ierosināto grafiku; paskaidrot maksājumu kavējumu ietekmi uz jauno darbības programmu sākšanu; piedāvāt risinājumus šāda kaitējuma ierobežošanai, ciktāl tas ir iespējams; turklāt prasa, lai Komisija saistībā ar ziņojumu par sarunu rezultātiem, kas paredzēts Kopīgo noteikumu regulas 16. panta 3. punktā, izvērtētu 2014.–2020. gada kohēzijas politikas īstenošanas novēlotas sākšanas iespējamo ietekmi uz izaugsmi un darbvietām un sniegtu ieteikumus, ņemot vērā gūtās mācības;

17.  uzskata, ka ar 2014. –2020. gadu DFS, kas izriet no Komisijas ierosinātajiem grozījumiem DFS regulā, pārnesot uz 2015. gadu 2014. gadā piešķirtās apropriācijas , ievērojami palielina saistību atcelšanas risku 2018. gadā attiecībā uz programmām, kuras nepieņēma 2014. gadā, un tādējādi nerosina pilnībā izmantot ES resursus vai efektīvu atbalstu ES ieguldījumiem izaugsmē un nodarbinātībā; aicina Komisiju, sagatavojot 2017. gada stratēģisko ziņojumu, kas paredzēts Kopīgo noteikumu regulas 53. pantā, pietiekami savlaicīgi ierosināt atbilstošus likumdošanas un citus pasākumus, lai izvairītos no saistību atcelšanas riska;

18.  pauž bažas par līdzekļu nepietiekamo apgūšanu 2007.–2013. plānošanas periodā vairākās dalībvalstīs, un brīdina, ka jānovērš ar to saistītie iemesli, kas būtu jāatrisina, lai izvairītos no to pašu problēmu atkārtošanās nākamajā periodā; uzsver, ka kohēzijas politikas efektīvai un sekmīgai īstenošanai ir svarīga administratīvā kapacitāte; uzsver, ka nestabilitāte civildienestā apvienojumā ar vāju politikas koordināciju, var apdraudēt ESIF sekmīgu īstenošanu un apdraud politikas efektīvu pārvaldību vispār;

19.  ierosina, ka nākamā plānošanas perioda sagatavošanai reglamentējošos noteikumus attiecībā uz plānošanu varētu ieviest atsevišķi un pirms budžeta priekšlikumiem, tādējādi atsaistot debates par saturu un naudu un atstājot pietiekami daudz laika, lai rūpīgi sagatavotos programmai; atgādina — lai gan reglamentējošās normas ir ļoti plašas, tās nedotu dalībvalstīm un reģioniem pilnīgas garantijas, un var radīt atšķirīgas interpretācijas; norāda, ka joprojām ir iespējas reglamentējošos noteikumus vienkāršot;

20.  aicina Komisiju rūpīgi apsvērt, ņemot vērā iespējamo ietekmi uz nodarbinātību un izaugsmi, finanšu korekciju vai apturētu maksājumu izmantošanu;

Kohēzijas politika kā pamats pārdomātiem, ilgtspējīgiem un iekļaujošiem ieguldījumiem 2014.–2020. g.

21.  atkārtoti pauž savu nostāju, ka kohēzijas politikas sākotnējā loma ir veicināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un jo īpaši sniedzot atbalstu mazāk attīstītajiem reģioniem; uzsver, ka pēc rakstura un sākotnējā veidojuma, kas noteikts Līgumā, šī politika pēc savas būtības dod ieguldījumu Savienības mērķu sasniegšanā, un jo īpaši stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu par pārdomātu, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi sasniegšanā, kā arī, lai sasniegtu Līguma pamatmērķi stiprināt teritoriālo kohēziju;

22.  atzinīgi novērtē jauno Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (EFSI) un tā iespējamo līdzsvarojošo ietekmi; uzsver, ka ESIF galvenajam mērķim vajadzētu būt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas nodrošināšanai, un uzskata, ka no tā būtu labums visiem ES reģioniem; uzsver nepieciešamību nodrošināt ESIF resursu kopdarbību — un tādējādi savstarpēju papildināmību un sinerģiju starp to un ESIF, vienlaikus saglabājot katra finansiālu nodalīšanu no citām —, un tāpat iesaistītajām pusēm iesaka izmantot pieredzi, kas gūta, īstenojot Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu 2008. gadā, jo īpaši attiecībā uz pārdomātām investīcijām;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis, lai nodrošinātu lielāku saskaņotību un konsekvenci starp visām ES investīciju un attīstības politikām, jo īpaši kohēzijas politiku, kā arī starp ESIF un citiem ES fondiem un valstu un reģionālajiem finansēšanas instrumentiem, lai nodrošinātu papildināmību un sinerģiju, izvairītos no pārklāšanās un dublēšanās un ES finansējumam nodrošinātu augstu Eiropas pievienoto vērtību; aicina Komisiju sniegt pārskatu par sinerģiju nākamajos kohēzijas ziņojumos; ierosina, ka šā jaunā ES investīciju plāna īstenošanā jābalstās uz trijām kopējām iniciatīvām JEREMIE, JESSICA un JASMINE, kas deva iespējas palielināt struktūrfondus no EUR 1,2 mljrd. 2000.–2006. gados līdz EUR 8,4 mljrd. 2007.–2012. gados; aicina veikt plašu un detalizētu analīzi, apspriežoties ar Eiropas Investīciju banku (EIB) un Eiropas Investīciju fondu (EIF);

24.  uzsver, ka kohēzijas politikas tiesību aktos paredzēts paplašināt finanšu instrumentu izmantošanu, lai palielinātu to ieguldījumu 2014.–2020. gados līdz apmēram EUR 25-30 mljrd., paplašinot to tematisko jomu un nodrošinot dalībvalstīm un reģioniem lielāku elastīgumu; uzsver, cik liela nozīme ir finanšu instrumentiem, mobilizējot papildu publiskā vai privātā sektora līdzinvestīcijas, lai novērstu tirgus neveiksmes saskaņā ar stratēģijas „Eiropa 2020” un kohēzijas politikas prioritātēm; atbalsta jo īpaši „MVU iniciatīvu” risku sadalīšanai un aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai finanšu instrumentus padarītu viegli izmantojamus un dalībvalstīm un reģioniem pievilcīgus, tādējādi nodrošinot, ka investīciju divkāršošana finanšu instrumentos tiek panākta tās priekšrocību dēļ un ka tiek labi organizēta šā mērķa interesentu iesaistīšanās; uzsver nepieciešamību nodrošināt pārredzamību, pārskatatbildību un kontroli attiecībā uz finanšu instrumentiem, kuros tiek izmantoti ES naudas līdzekļi;

25.  brīdina, ka EFSI nedrīkstētu apdraudēt kohēzijas politikas plānošanas stratēģisko saskaņotību un ilgtermiņa perspektīvu; uzsver, ka struktūrfondu pārvirzīšana varētu būt nevēlama un tāpēc nepieņemama, jo varētu apdraudēt gan to efektivitāti, gan reģionu attīstību; norāda, ka finanšu piešķīrumus dalībvalstīm saskaņā ar 1.b pozīciju Daudzgadu finanšu plānā 2014.–2020. g. nedrīkst izmainīt EFSI vajadzībām; uzsver, ka dotāciju aizstāšanai ar aizdevumiem, kapitālu vai garantijām gan ir zināmas priekšrocības, tomēr tā jāveic, ievērojot piesardzību un ņemot vērā reģionālās atšķirības un atšķirīgu praksi un pieredzi starp reģioniem attiecībā uz finanšu instrumentu izmantošanu; norāda, ka reģioniem, kuriem visvairāk nepieciešami stimuli, ko rada investīcijas, ir zema administratīvā un absorbcijas kapacitāte;

26.  brīdina, ka elastīgums, izvēloties projektus ESIF finansējumam, rada risku, ka investīcijas tiek novirzītas uz attīstītākajām dalībvalstīm, tādējādi mazinot ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt attiecības starp ESIF un EFSI;

Kohēzijas politikas 2014–2020. gadiem efektivitāte, piemērotība un veiktspējas orientācija

27.  uzsver to, cik svarīgi ir visi pasākumi, kuru mērķis ir uzlabot efektivitāti, vienkāršošanu, efektivitāti un orientāciju uz rezultātiem un kohēzijas politiku, kam būtu jānodrošina pāreja no līdzekļu apguves kritērija uz izdevumu kvalitāti un līdzfinansēto darbību augstu pievienoto vērtību; šajā sakarībā ierosina nākt klajā ar tehniskām korekcijām attiecīgajās ESIF regulās;

28.  atzinīgi novērtē tematisko koncentrāciju, atbalstot investīcijas ar mērķi panākt gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi, kuru mērķis ir izaugsme un darbavietu radīšana, cīņa pret klimata pārmaiņām un enerģētisko atkarību, kā arī nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanu, kā arī pastiprināts uzsvars uz 2014.–2020. g. programmu rezultātiem un to mērāmību, kam vajadzētu veicināt kohēzijas politikas efektivitātes un lietderības paaugstināšanos; vienlaikus atgādina prasību par elastīgumu attiecībā uz reģioniem atkarībā no vietējās un reģionālās specifikas, īpaši smagas krīzes kontekstā, lai mazinātu attīstības līmeņa atšķirības starp dažādiem Eiropas Savienības reģioniem; aicina uz patiesi integrētu un teritoriālu pieeju mērķprogrammās un projektos, kas vērstas uz vietējām vajadzībām;

29.  aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt valsts reformu programmu un darbības programmu saskaņotību, adekvāti reaģējot uz konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem un nodrošināt saskaņotību ar ekonomikas pārvaldības procedūrām, tādējādi ierobežojot priekšlaicīgas pārprogrammēšanas risku;

30.  šajā sakarībā atgādina Parlamenta sākotnējos iebildumus un uzsver savu atbildību par pilnīgu iesaistīšanos, kontroli un pārbaudīšanu; prasa, lai Komisija un Padome sniegtu pilnīgu, pārredzamu un savlaicīgu informāciju par kritērijiem un par visu procedūru, kas var palaist ESIF saistību vai maksājumu apturēšanas procedūru saskaņā ar Kopējo noteikumu regulas 23. panta 15. punktu; norāda, ka lēmums par saistību vai maksājumu apturēšanu ir jāuztver kā galēja nepieciešamība gadījumā, kad visas pārējās iespējas ir izsmeltas, un pēc tam, kad ir veikti novērtējumi par iespējamo ietekmi uz nodarbinātību un izaugsmi, jo saistību vai maksājumu apturēšana varētu būtiski ietekmēt valsts, reģionālās un vietējās iestādes, kā arī kohēzijas politikas mērķu sasniegšanu kopumā; uzskata, ka makroekonomisko nosacījumu mērķis ir paaugstināt kohēzijas politikas ilgtspēju un efektivitāti, un noraida ideju, ka reģioni, apvidi vai iedzīvotāji būtu jāsoda par makroekonomiskiem lēmumiem, ko pieņēmušas valstu valdības; vērš uzmanību uz, iespējams, ievērojamu administratīvo darba slodzi, ko rada līdzekļu pārplānošana; atgādina, ka priekšlikumā attiecībā uz pārplānošanu, ko iesniedz saskaņā ar minētās regulas 23. panta 4. punktu, ir noteikts, ka iepriekš jāapspriežas ar uzraudzības komiteju, kā minēts šīs pašas regulas 49. panta 3. punktā;

31.  norāda, ka pārkāpumu cēlonis lielā mērā ir sarežģītas prasības un regulējums; uzsver, ka pārkāpumu skaitu kohēzijas programmu īstenošanā varētu mazināt, nodrošinot pārvaldības un procedūru vienkāršošanu, savlaicīgi transponējot nesen pieņemto direktīvu un stiprinot administratīvo kapacitāti, jo īpaši mazāk attīstītajos reģionos; tādēļ uzsver nepieciešamību mazināt administratīvo slogu atbalsta saņēmējiem, nodrošinot vajadzīgās pārbaudes, lai nodrošinātu ESIF apropriāciju pareizu izmantošanu, kā arī nepieciešamību veikt pasākumus, lai uzlabotu elastību un uzlabotu pārvaldības un kontroles sistēmas, lielāka uzmanība tiek pievērsta riska novērtējumam un pareizam atbildības sadalījumam starp visām iestādēm, bet tajā pašā laikā nevājinātu izveidotās pastiprinātas kontroles procedūras, lai novērstu pārkāpumus un tādējādi arī novērstu finanšu korekcijas, maksājumu pārtraukšanu un apturēšanu; izsaka bažas par finanšu instrumentu zemo izmaksu līmeni labuma guvējiem, jo īpaši ņemot vērā mērķi paplašināt šo instrumentu izmantošanu; šajā sakarībā prasa dalībvalstīm, pārvaldības iestādēm un citām attiecīgām ieinteresētajām pusēm, kas strādā ar šiem finanšu instrumentiem, lai pilnībā tiktu izmantota sniegtā tehniskā palīdzība ar finanšu instrumentu tehnisko padomdevēju platformas (FI-TAP) un finanšu instrumentu kompasa starpniecību;

Nodarbinātība, MVU, jaunatne un izglītība

32.  uzsver, ka ESIF varētu dot būtisku ieguldījumu krīzes izraisīto nelabvēlīgo tendenču pārvarēšanai, un šim nolūkam būtu jāpaplašina un jāvienkāršo daudzfondu plānošanas radītās integrālās pieejas iespējas ar šo fondu efektīvāku koordināciju un lielāku elastīgumu, jo īpaši nodrošinot labāku ESF un ERAF sinerģijas izmantošanu; uzsver, ka ESF finansētās investīcijas nevar dot optimālus rezultātus, ja nav izveidota attiecīga infrastruktūra un atbilstošas institūcijas; vērš uzmanību uz to, ka ESIF var efektīvi atbalstīt sociālo iekļaušanu un tāpēc tas jāmobilizē, lai palīdzētu integrēt nelabvēlīgākā situācijā esošās un neaizsargātās grupas, piemēram, romus un invalīdus, kā arī, lai atbalstītu pāreju no institucionāliem uz pašvaldību pakalpojumiem bērniem un pieaugušajiem;

33.  aicina Komisiju veltīt īpašu uzmanību minoritāšu grupu stāvoklim Savienībā, jo šīs grupas ir pakļautas dažādu veidu sociālajai atstumtībai un tāpēc tām draud lielāks strukturālā bezdarba risks; uzskata, ka Savienības sociālās kohēzijas politikas plānošanā ir jāņem vērā minoritāšu iekļaušana;

34.  uzsver MVU svarīgo lomu darbvietu izveidošanā un norāda uz to iespējām veicināt pārdomātu izaugsmi un digitālo un mazoglekļa ekonomiku; aicina izveidot labvēlīgu normatīvo vidi, kas veicina šādu uzņēmumu izveidošanu un sekmīgu darbību, jo īpaši tādu uzņēmumu, ko dibinājuši gados jauni cilvēki un tādu, kas atrodas lauku apvidos; uzsver, cik svarīgi ir novērst birokrātiskos šķēršļus, kas noteikti MVU, un atvieglot to piekļuvi finansējumam, kā arī nepieciešamību atbalstīt programmas un apmācību, kas veicina uzņēmējdarbības prasmju attīstību;

35.  uzsver to, ka 99 % ES uzņēmumu ir MVU un Savienībā tie nodrošina 80 % darbvietu;

36.  pauž bažas par pārāk zemu maksimālo apjomu (EUR 5 milj.), ko Komisija noteikusi ERAF atbalstam maza mēroga kultūras un ilgtspējīga tūrisma infrastruktūrām, kas turklāt definēts kā kopējās izmaksas, nevis attiecināmās izmaksas, un uzsver lielo pozitīvo ietekmi, kāda šiem projektiem varētu būt uz reģionālās attīstības sociāli ekonomiskajām sekām, sociālo integrāciju un pievilcību;

37.  piekrīt Komisijas veiktajai analīzei, ka ekonomikas un sociālās prioritātes, jo īpaši attiecībā uz ekonomikas izaugsmi, no vienas puses, un sociālo iekļaušanu, izglītību un ilgtspējīgu attīstību, no otras puses, dažās dalībvalstīs varētu būt labāk līdzsvarotas, pamatojoties uz jēgpilnu dialogu ar partneriem un ieinteresētajām pusēm; uzsver, ka skaidras stratēģijas noteikšana dalībvalstu institucionālās sistēmas uzlabošanai, jo īpaši administratīvo spēju un tiesiskuma kvalitātes palielināšanā, ir būtisks noteicošais faktors, lai gūtu panākumus šo prioritāšu īstenošanā;

38.  uzsver ESF nozīmi attiecībā uz Garantiju jauniešiem un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu, kas ir jāsaglabā, jo jāatbalsta iespējami daudz dzīvotspējīgu darbavietu radīšanas projektu, piemēram, uzņēmējdarbības iniciatīvu veidā;

39.  brīdina, ka jaunatnes bezdarba biedinošais līmenis var izraisīt veselas paaudzes zaudēšanu, jo īpaši mazāk attīstītos reģionos un tajos reģionos, kurus krīze un bezdarbs ir skāruši vissmagāk; atgādina, ka gados jaunu cilvēku plašākai iesaistīšanai darba tirgū arī turpmāk jābūt pašai svarīgākajai prioritātei, kuras sasniegšanai ES ieguldījums ir neatsverams un kurā būtisku ieguldījumu var dot ESF, ERDF, Kohēzijas fonda un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas (JNI) integrēta izmantošana; uzskata, ka jāizmanto uz rezultātu vairāk orientēta pieeja, lai nodrošinātu pieejamo resursu iespējami efektīvu izmantošanu, tādējādi sekmējot nodarbinātību un konkurētspēju, radot lielākus ieņēmumus un dodot ieguvumu visai ES ekonomikai; šajā sakarībā uzsver (Garantijas jauniešiem svarīgo lomu, lai palīdzētu tiem, kas ir jaunāki par 25 gadiem, atrast kvalitatīvu darbu vai iegūt izglītību, prasmes un pieredzi, kas vajadzīgas, lai atrastu darbu; uzsver, ka visi resursi, kas vajadzīgi, lai īstenotu Garantiju jauniešiem un citiem pasākumiem saskaņā ar JNI jānodrošina iespējami drīz; uzskata, ka būtu jāizmanto skaidri un viegli saprotami ietekmes indikatori, ar kuriem varētu pareizi novērtēt ES fondu ieguldījumu izaugsmei un nodarbinātībai;

40.  uzsver, ka ir jāturpina centieni, lai atrastu citas iespējas uzlabot sniegumu attiecībā uz jaunatnes nodarbinātību, jo, lai gan ir pieņemta ESF regula un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīva, labu rezultātu nav; norāda, ka ES ir politiski atbildīga par tūlītēja atbalsta nodrošināšanu jauniešu integrācijai darba tirgū;

41.  uzsver, ka saistībā ar izmaiņām ražošanas modeļos un iedzīvotāju novecošanu ir ievērojami pieaugusi Eiropas Sociālā fonda un investīciju loma darba ņēmēju prasmju pielāgošanā; ir cieši pārliecināts, ka šajā saistībā ESF būtu jāizmanto papildus dalībvalstu pasākumiem; aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, ka pieejamie resursi tiek izmantoti pēc iespējas efektīvāk un lietderīgāk, lai nodrošinātu darba ņēmēju nodarbināmību, sociālo iekļautību un dzimumu līdztiesību; vienlaikus uzsver, ka ESF finansētajās apmācības programmās jāņem vērā arī uzņēmēju un vadības līmeņa darbinieku vajadzības, lai nodrošinātu uzņēmumu — jo īpaši MVU, kas rada lielāko daļu darba iespēju ES, — ilgtspējīgu attīstību;

42.  aicina dalībvalstis un Komisiju turpināt darbu pie EURES platformas uzlabošanas un darbības paplašināšanas, jo tā ir lietderīgs instruments, ar ko veicināt darba ņēmēju mobilitāti Eiropā un jo īpaši pārrobežu mobilitāti, uzlabojot darba ņēmēju zināšanas par Savienības darba tirgu, informējot viņus par darba iespējām un palīdzot kārtot formalitātes; mudina dalībvalstis attīstīt un atbalstīt EURES tīklus, jo īpaši atzīstot to, ka pārrobežu darba ņēmēji pirmie saskaras ar pielāgošanās problēmām un sarežģījumiem profesionālo kvalifikāciju atzīšanā; norāda, ka apvienojot valsts nodarbinātības dienestus, sociālos partnerus, vietējās un reģionālās iestādes, kā arī citas ieinteresētās personas no privātā sektora, šie tīkli veicinās un atbalstīs pārrobežu mobilitāti;

43.  uzstāj, ka ir jāatbalsta kvalitatīvu darbvietu izveide, izmantojot jaunās tehnoloģijas; uzskata, ka Komisijai bezdarba samazināšana ir jāsaista ar digitālās programmas un programmas „Apvārsnis 2020” instrumentiem;

44.  norāda, ka Savienībā joprojām mācības priekšlaicīgi pārtrauc ļoti daudz jauniešu un ka tas ietekmē jauniešu bezdarba līmeni; uzsver, ka šī problēma ir jārisina, modernizējot izglītības sistēmas un mācību programmas ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) atbalstu;

45.  norāda, ka bez efektīvas sadarbības starp izglītības iestādēm un darba tirgus dalībniekiem nav iespējams mazināt augsto bezdarba līmeni gados jaunu absolventu vidū ES; jo īpaši uzsver, ka, mācot darba tirgū vajadzīgās zināšanas un prasmes, jauniešu nodarbinātība ir pieaugusi un sociālās atšķirības ir mazinājušās;

46.  uzsver, ka ir svarīgi darbvietu izveidē ņemt vērā dzimuma aspektu; aicina Komisiju piešķirt pietiekamu finansējumu cīņai pret sieviešu bezdarbu; uzskata, ka tehnoloģiskie sasniegumi, kas pieļauj elastīgāku darbalaiku, varētu nākt par labu sievietēm, un aicina Komisiju dot ieguldījumu šajā jomā;

47.  atkārtoti uzsver nepieciešamību izveidot mazu bērnu aprūpes iestādes, lai palielinātu sieviešu iesaistīšanos darba tirgū, un tādēļ aicina Komisiju atbalstīt inovatīvus projektus šajā virzienā; norāda, ka investīcijas publiskajā infrastruktūrā, piemēram, bērnu aprūpes iestādēs, palielina sieviešu iespējas aktīvi piedalīties ekonomikā un darba tirgū;

48.  aicina ES iestādes un dalībvalstis nolūkā sasniegt ar nodarbinātību un sociālo iekļaušanu saistītos mērķus ņemt vērā to sieviešu vajadzības, kas ir tikko atgriezušās no grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, motivētu darba devējus pieņemt darbā sievietes pēc grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, sekmēt elastīgus darba nosacījumus un veicināt turpmāku izglītību (mūžizglītību), kas palīdzētu sievietēm sekmīgi atsākt profesionālo karjeru;

Politikas pārvaldība

49.  uzsver, ka kohēzijas politika jāīsteno pienācīgi funkcionējošas daudzlīmeņu pārvaldības gaisotnē apvienojumā ar efektīvu atbildes reakciju uz sabiedrības un uzņēmumu vajadzībām un pārredzamu un inovatīvu publisko iepirkumu, un visi šie elementi ir būtiski svarīgi šīs politikas ietekmes paaugstināšanai; šajā sakarībā uzsver, ka, neraugoties uz ES un dalībvalstu līmenī pieņemto lēmumu svarīgo nozīmi, vietējās un reģionālās iestādes bieži vien ir galvenās administratīvi atbildīgās par publiskajām investīcijām un ka kohēzijas politika ir ārkārtīgi svarīgs instruments, kas šīm iestādēm rada iespējas ES spēlēt galveno lomu; atkārtoti uzsver nepieciešamību plaši īstenot partnerības principu, kā noteikts Kopīgo noteikumu regulā un Rīcības kodeksā attiecībā uz partnerību;

50.  iesaka kohēzijas politikas resursus un pieredzi izmantot, lai būtiski atbalstītu valsts iestāžu administratīvo kapacitāti, jo īpaši vietējā un reģionālā līmenī, tostarp arī plašāk izmantojot jaunās tehnoloģijas un izveidojot vienkāršākas procedūras, lai uzlabotu to iespējas sniegt kvalitatīvus pakalpojumus sabiedrībai; aicina Komisiju noteikt administratīvās palīdzības veidus tādos svarīgos jautājumos kā mērķu noteikšana iniciatīvām, to rezultātu novērtēšana, izmantojot atbilstošus indikatorus un nosakot turpmākos pasākumus, kas nepieciešami tādas administratīvās kultūras izveidošanai, kuras pamatā ir monitorings un novērtējums visā ES; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, ka tiek sniegta palīdzība vietējām un reģionālām iestādēm ar inovatīviem finanšu instrumentiem saistītajos jautājumos, kas ir būtiski resursu un investīciju palielināšanai un jautājumos, kas saistīti ar publisko iepirkumu, ko arvien vairāk izmanto kā instrumentu inovāciju un radošuma stimulēšanai;

51.  pauž nožēlu, ka Sestajā kohēzijas ziņojumā nav iekļauts padziļināts novērtējums par panākumiem, kas gūti saistībā ar tehniskās palīdzības instrumentu JASPERS, kas laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam dalībvalstīm nodrošināja tehniskās zināšanas, kuras vajadzīgas kvalitatīvu un vērienīgu projektu sagatavošanai, lai saņemtu ES līdzfinansējumu; atzinīgi vērtē JASPERS platformu sadarbībai ar spēju veidošanas darbībām 2013. gadā un kompetences centru tīklu nodaļas izveidošanu 2014. gadā, kas nodrošina ekspertīzi projektu sagatavošanai 2020.–2014. g. plānošanas periodam; atzinīgi vērtē kompetences centra izveidi administratīvās spējas palielināšanas jautājumos saistībā ar ESIF, lai veicinātu visu ESIF pārvaldībā un īstenošanā iesaistīto dalībvalstu iestāžu kapacitātes paaugstināšanos;

52.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija arvien vairāk pievērš uzmanību pārvaldības nozīmei un piekrīt, ka laba pārvaldība un kvalitatīvi sabiedriskie pakalpojumi, kā arī korupcijas neesamība ir ļoti svarīgi stabilas investīciju vides izveidošanai; aicina izvirzīt vērienīgus mērķus attiecībā uz kohēzijas politikas piešķīrumu krāpnieciskas izmantošanas samazināšanu, kā arī stingri piemērot krāpšanas apkarošanas pasākumus;

53.  ir pārliecināts, ka Eiropas rīcības kodekss attiecībā uz partnerību gan formāli, gan pēc būtības nostiprinās reģionu līdzdalību visos plānošanas posmos, ka tas ir pilnībā jāīsteno un ka tam ir svarīga loma kohēzijas politikas ietekmju palielināšanā un konsolidācijā uz vietām; izsaka atzinību tām dalībvalstīm un reģioniem, kuriem saskaņā ar rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību ir izdevies savus partnerus iesaistīt partnerības nolīgumu un darbības programmu sagatavošanā; tomēr izsaka nopietnas bažas par daudzajiem partnerības principa vājas piemērošanas gadījumiem un prasa Komisijai neapstiprināt programmas, kurās nav bijis pietiekams partneru iesaistīšanas līmenis; uzsver, cik svarīgi ir izplatīt labas prakses piemērus partnerības organizēšanā, kā sīki izklāstīts rīcības kodeksā; turklāt aicina Komisiju regulāri iesniegt Parlamentam ziņojumu par situācijas novērtējumu attiecībā uz partnerības principa īstenošanu;

Teritoriālais aspekts

54.  ar bažām norāda, ka Sestajā kohēzijas ziņojumā nav atsauces uz teritoriālo pieeju un jo īpaši pārrobežu sadarbību, neskatoties uz to, ka tā ir būtisks līdzeklis, lai stiprinātu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; norāda, ka pārrobežu aspektu iekļaušanai varētu būt bagātinoša ietekme attiecībā uz, piemēram, infrastruktūru, darba tirgu un mobilitāti, vidi (tostarp kopīgas rīcības plāniem ārkārtas situācijās), ūdens izmantošanu un novadīšanu, atkritumu apsaimniekošanu, veselības aprūpi, pētniecību un attīstību, tūrismu, sabiedriskajiem pakalpojumiem un pārvaldību, jo visas šīs jomas ietver būtiskus pārrobežu elementus un potenciālu; uzskata, ka 2014.–2020. g. plānošanas periodā Eiropas robežreģionu un pārrobežu reģionu izaugsme, ņemot vērā krīzi, būs labāk pārdomāta, vairāk iekļaujoša un ilgtspējīga, un tā būtiski uzlabosies;

55.  uzsver, ka integrēta un teritoriāla pieeja ir īpaši svarīga, sevišķi ar vidi un enerģētiku saistītajos jautājumos;

56.  atzinīgi novērtē tādu jaunu instrumentu iekļaušanu ieinteresēto pušu un ES politiku integrētai koordinācijai un pievēršanos investīcijām reālām vajadzībām uz vietām, kā piemēram, integrētu teritoriālo investīciju un sabiedrības virzītas vietējās attīstības instrumentu izmantošanai, lai panāktu līdzsvarotu teritoriālo attīstību; norāda uz to, ka ir svarīgi pieņemt instrumentus tādu politiku teritoriālās ietekmes novērtēšanai, kuru galvenais mērķis ir ņemt vērā ES politiku teritoriālo ietekmi uz vietējām un reģionālām iestādēm un pievērst lielāku uzmanību šai ietekmei likumdošanas procesā, ņemot vērā pastāvošās grūtības īstenot integrētu teritoriālo pieeju, kā arī atlikušās regulējuma atšķirības starp ES fondiem un ļoti atšķirīgās pilnvaras vietējām un reģionālajām pašvaldībām starp dalībvalstīm un vadošajām iestādēm; aicina izstrādāt visaptverošu integrētu ES investīciju stratēģiju un nostiprināt ES Teritoriālās attīstības programmu 2020, ko pieņēma Ungārijas prezidentūras laikā 2011. gadā un kuru paredzēts novērtēt 2015. gada prezidentūrām, un kurā iekļauta ES pilsētvides attīstības programma; uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš mazu un vidēja lieluma pilsētu lomas nostiprināšanai;

57.  ar bažām konstatē, ka programmā nav norādīts, kādā veidā ir ņemti vērā ES Teritoriālās attīstības programmas 2020 principi un prioritātes, īstenojot 2007.–2013. g. kohēzijas politikas programmas; aicina īstenot atbilstīgus novērtēšanas mehānismus, kas jāizmanto 2014.–2020. g. laikposmā, lai varētu novērtēt kohēzijas politikas teritoriālo dimensiju;

58.  tomēr izsaka atzinību, ka ziņojumā iekļauti pilsētvides jautājumi, ņemot vērā pilsētu lomu globālajā ekonomikā un to iespējamo ietekmi uz ilgtspēju; norāda uz Eiropas reģionu un pilsētu apņēmību veikt pāreju uz zaļāku izaugsmi, kas atspoguļojas pilsētu mēru paktā; uzskata, ka pienācīgi jārisina problēmas, kas saistītas ar lielajām attīstības atšķirībām starp lauku un pilsētu teritorijām, kā arī to lielpilsētu reģionu problēmas, kas izrāda pretestību, paliekot neaizsargāti;

59.  pauž nožēlu, ka Sestajā kohēzijas ziņojumā nav atsauču uz decentralizētu teritoriālo attīstību, kas ir svarīgs elements, lai panāktu teritoriālo kohēziju un teritoriālo konkurētspēju saskaņā ar ES Teritoriālās attīstības programmu 2020 un ESPON 2013. g. ziņojumu par atvērtas un policentriskas Eiropas veidošanu; uzsver, ka liela nozīme ir mazām un vidēja lieluma pilsētām un to, cik svarīgi ir paplašināt pilsētu un to apkārtējo teritoriju funkcionālo saistību, lai sasniegtu līdzsvarotu teritoriālo attīstību;

60.  aicina stingrāk ievērot LESD 174. panta noteikumus par teritoriālo kohēziju, jo īpaši lauku apvidos, pievēršot pienācīgu uzmanību kohēzijas politikas svarīgajai saistībai ar lauku attīstību, jo īpaši teritorijās, kuras skārusi rūpniecības restrukturizācija, un tādās teritorijās, kas cieš no pastāvīgi nelabvēlīgiem dabas apstākļiem un demogrāfiskas atpalicības, piemēram, attālos ziemeļu reģionos, kuros ir mazs iedzīvotāju blīvums un salās, pārrobežu un kalnu reģionos; iesaka ņemt vērā arī citas demogrāfiskās problēmas, kurām ir liela ietekme uz reģioniem, piemēram, depopulāciju, iedzīvotāju novecošanu un ļoti zemu apdzīvotību; prasa Komisijai, īstenojot kohēzijas politiku, pievērst īpašu uzmanību ģeogrāfiski un demogrāfiski sarežģītākajiem apvidiem;

61.  uzskata, ka Sestajā kohēzijas ziņojumā nav pievērsta pietiekama uzmanība Eiropas teritoriālajai sadarbībai, ņemot vērā, ka tā ir bijusi kohēzijas politikas pilnīgi izstrādāts mērķis 2007.–2013. g. plānošanas periodam; atgādina par Eiropas teritoriālās sadarbības grupas potenciālu ne tikai kā par pārrobežu pārvaldības instrumentu, bet arī kā par līdzekli, kas dod ieguldījumu vispusīgi integrētā teritoriālajā attīstībā;

62.  aicina izveidot ciešāku koordināciju starp kohēzijas politiku un ES kaimiņattiecību politiku, kā arī labāk novērtēt projektu rezultātus un tos plašāk izplatīt;

Kohēzijas politika ilgtermiņa perspektīvā

63.  atgādina, ka, ņemot vērā visu iepriekš minēto, debatēm par ES kohēzijas politiku ir jāpiešķir jauna dinamika; konstatē, ka 2019. gada Parlamenta vēlēšanas būs izšķirīgas, jo tad no jauna ievēlētajam Parlamentam un jaunajai Komisijai būs jāpabeidz stratēģija „Eiropa 2020” un jaunais daudzgadu finanšu plāns, kā arī jānodrošina kohēzijas politikas nākotne pēc 2020. gada ar pienācīgu budžetu un jāsagatavo jauni kohēzijas politikas tiesību akti; norāda, ka apspriežot kohēzijas politiku, jāņem vērā nopietni termiņu ierobežojumi un kavēšanās, kas bija vērojama patlaban esošā plānošanas perioda sākumā;

64.  uzsver administratīvo spēju būtisko nozīmi; aicina visu pārvaldības līmeņu politikas veidotājus kohēzijas politiku īstenošanai plaši izmantot mērķētu tehnisko palīdzību un jo īpaši apvienojumā ar ESIF paplašināt finanšu instrumentu izmantošanu;

65.  uzskata, ka kohēzijas politikas pasākumiem ir būtiska nozīme iekšējo konkurētspējas atšķirību un strukturālās nelīdzsvarotības mazināšanā tajos reģionos, kur tas visvairāk nepieciešams; aicina Komisiju apsvērt iespēju piešķirt priekšfinansējumu, lai veicinātu to, ka attiecīgās dalībvalstis 2014.–2020. g. perioda laikā pilnībā izmanto saņemto finansējumu, vienlaikus nodrošinot budžeta pārskatatbildības principa ievērošanu;

66.  aicina dalībvalstis regulāri valstu parlamentos rīkot augsta līmeņa politiskas debates par ESIF efektivitāti, lietderību un savlaicīgu īstenošanu un par kohēzijas politikas devumu makroekonomikas mērķu sasniegšanā;

67.  aicina regulāri rīkot Padomes sanāksmes, kurās piedalās par kohēzijas politiku atbildīgie ministri, lai pievērstos nepieciešamībai sekot pastāvīgi mainīgajām ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas problēmām ES un rastu to risinājumus;

o
o   o

68.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp. (2) OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp. (3) OV L 347, 20.12.2013., 470. lpp. (4) OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp. (5) OV L 347, 20.12.2013., 303. lpp. (6) OV L 347, 20.12.2013., 281. lpp. (7) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp. (8) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp. (9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0002. (10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0015. (11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0132. (12) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0133. (13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0068. (14) OV C 19, 21.1.2015., 9. lpp. (15) OV C 242, 23.7.2015., 43. lpp.. (16) Priekšlikums Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, COM(2015)0015 final, 20.1.2015. (17) Komisijas lēmums par neautomātiskajiem pārnesumiem no 2014. gada uz 2015. gadu un par saistību apropriācijām, kuras atkal tiek darītas pieejamas 2015. gadā, C(2015)0827 final, 11.2.2015.