Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2015/2112(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0275/2015

Iesniegtie teksti :

A8-0275/2015

Debates :

PV 14/10/2015 - 14
CRE 14/10/2015 - 14

Balsojumi :

PV 14/10/2015 - 15.8
CRE 14/10/2015 - 15.8
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2015)0359

Pieņemtie teksti
PDF 546kWORD 165k
Trešdiena, 2015. gada 14. oktobris - Brisele Galīgā redakcija
Virzība uz jauna starptautiska nolīguma klimata jomā noslēgšanu Parīzē
P8_TA(2015)0359A8-0275/2015

Eiropas Parlamenta 2015. gada 14. oktobra rezolūcija par virzību uz jauna starptautiska nolīguma klimata jomā noslēgšanu Parīzē (2015/2112(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tai pievienoto Kioto protokolu,

–  ņemot vērā UNFCCC 15. Pušu konferenci (COP 15) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto 5. Pušu konferenci (CMP 5), kas notika 2009. gada 7.–18. decembrī Kopenhāgenā, Dānijā, un ņemot vērā Kopenhāgenas vienošanos,

–  ņemot vērā UNFCCC 16. Pušu konferenci (COP 16) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto 6. Pušu konferenci (CMP 6), kas notika no 2010. gada 29. novembra līdz 10. decembrim Kankunā, Meksikā, un ņemot vērā Kankunas vienošanos,

–  ņemot vērā UNFCCC 17. Pušu konferenci (COP 17) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto 7. Pušu konferenci (CMP 7), kas notika no 2011. gada 28. novembra līdz 9. decembrim Durbanā, Dienvidāfrikā, un ņemot vērā Durbanas pastiprinātās rīcības platformu,

–  ņemot vērā UNFCCC 18. Pušu konferenci (COP 18) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto 8. Pušu konferenci (CMP 8), kas notika no 2012. gada 26. novembra līdz 8. decembrim Dohā, Katarā, un ņemot vērā Dohas galīgās vienošanās klimata jautājumā pieņemšanu,

–  ņemot vērā UNFCCC 19. Pušu konferenci (COP 19) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto 9. Pušu konferenci (CMP 9), kas notika 2013. gada 11.–23. novembrī Varšavā, Polijā, un ņemot vērā Varšavas Starptautiskā zaudējumu un kaitējuma kompensēšanas mehānisma izveidi,

–  ņemot vērā UNFCCC 20. Pušu konferenci (COP 20) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto 10. Pušu konferenci (CMP 10), kas notika 2014. gada 1.–12. decembrī Limā, Peru, un ņemot vērā Limas aicinājumu rīcībai klimata jomā,

–  ņemot vērā UNFCCC 21. Pušu konferenci (COP 21) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto 11. Pušu konferenci (CMP 11), kas notiks no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim Parīzē, Francijā,

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 25. novembra rezolūciju par ES stratēģiju Kopenhāgenas konferencei par klimata pārmaiņām (COP 15)(1), 2010. gada 10. februāra rezolūciju par Kopenhāgenas klimata pārmaiņu konferences (COP 15) rezultātiem(2), 2010. gada 25. novembra rezolūciju par klimata pārmaiņu konferenci Kankunā (COP 16)(3), 2011. gada 16. novembra rezolūciju par klimata pārmaiņu konferenci Durbanā (COP 17)(4), 2012. gada 22. novembra rezolūciju par klimata pārmaiņu konferenci Dohā, Katarā (COP 18)(5), 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par klimata pārmaiņu konferenci Varšavā, Polijā (COP 19)(6) un 2014. gada 26. novembra rezolūciju par klimata pārmaiņu konferenci Limā, Peru (COP 20)(7),

–  ņemot vērā 2008. gada decembra ES klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumu,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 27. marta zaļo grāmatu „Klimata un enerģētikas politikas satvars 2030. gadam” (COM(2013)0169),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/101/EK, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai aviācijas darbības iekļautu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā(8),

–  ņemot vērā 2009. gada 4. februāra rezolūciju "2050: nākotne sākas jau šodien — ieteikumi ES turpmākai integrētai politikai saistībā ar klimata pārmaiņām"(9), 2012. gada 15. marta rezolūciju par ceļvedi virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā(10) un 2014. gada 5. februāra rezolūciju par klimata un enerģētikas politikas satvaru 2030. gadam(11),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 25. februāra paziņojumu "Parīzes protokols — plāns klimata pārmaiņu apkarošanai pēc 2020. gada" (COM(2015)0081), kas ir daļa no enerģētikas savienības tiesību aktu kopuma,

–  ņemot vērā 2013. gada aprīlī pieņemto ES stratēģiju par pielāgošanos klimata pārmaiņām un tai pievienoto dienestu darba dokumentu,

–  ņemot vērā ANO Vides programmas (UNEP) 2014. gada novembra kopsavilkuma ziņojumu "Emisiju neatbilstības ziņojums 2014" un UNEP 2014. gada ziņojumu par pielāgošanās nepietiekamību,

–  ņemot vērā 2015. gada 7.–8. jūnijā G7 samitā Elmavas pilī, Vācijā pieņemto valstu vadītāju deklarāciju "Domājam uz priekšu. Rīkojamies kopīgi", kurā atkārtoti pausta apņēmība līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas par 40 % līdz 70 % salīdzinājumā ar 2010. gadu, un ka nepieciešams, lai šis samazinājums būtu tuvāks 70 % nekā 40 %;

–  ņemot vērā Pasaules Bankas ziņojumus "Samaziniet siltumu — kādēļ nav pieļaujama par 4 °C siltāka pasaule", "Samaziniet siltumu — ekstremāli klimatiskie apstākļi, reģionālā ietekme un noturības jautājums" un "Vieda attīstība, ņemot vērā klimata problēmas — ieguvumi, ko nodrošina cīņa pret klimata pārmaiņām",

–  ņemot vērā Starptautiskās Ekonomikas un klimata jautājumu komisijas ziņojumu "Labāka izaugsme, labāks klimats — jaunās klimata ekonomikas ziņojums",

–  ņemot vērā encikliku “Esi slavēts” (Laudato Si');

–  ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) 5. novērtējuma ziņojumu un kopsavilkuma ziņojumu,

–  ņemot vērā 2015. gada 6. martā Latvijas un Eiropas Komisijas UNFCCC iesniegto dokumentu "Iecerētais ES un tās dalībvalstu noteiktais ieguldījums (IVNI)",

–  ņemot vērā ANO Klimata samitā 2014. gada septembrī pieņemto Ņujorkas deklarāciju par mežiem,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu Komitejai — Atmežošanas un meža degradācijas radīto problēmu risinājumi cīņai ar klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības izzušanu (COM(2008)0645),

–  ņemot vērā 2014. gada 23. un 24. oktobra Eiropadomes secinājumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A8-0275/2015),

A.  tā kā klimata pārmaiņas ir ļoti aktuāls un potenciāli neatgriezenisks globāls apdraudējums cilvēku sabiedrībai un biosfērai un līdz ar to ir jārisina starptautiskā līmenī, iesaistoties visām pusēm;

B.  tā kā saskaņā ar 2014. gada IPCC AR5 sniegtajiem zinātniskajiem pierādījumiem klimata sasilšana ir nepārprotama; klimata pārmaiņas notiek, un galvenais cēlonis no 20. gadsimta vidus vērojamajai sasilšanai ir cilvēka darbība; plaši izplatīta un būtiska klimata pārmaiņu ietekme jau ir skaidri redzama dabas un cilvēku sistēmās visos kontinentos un okeānos;

C.  tā kā Kioto protokola ietvaros ES no 1990. gada līdz 2013. gadam par 19 % ir samazinājusi emisijas, savukārt ES IKP ir pieaudzis vairāk nekā par 45 %; tā kā no 1990. gada līdz 2013. gadam globālais emisiju daudzums ir palielinājies par vairāk nekā 50 %;

D.  tā kā saskaņā ar Nacionālās okeānu un atmosfēras administrācijas (NOAA) jaunākajiem rezultātiem pirmo reizi, kopš tiek veikti mērījumi, 2015. gada martā kopējais mēneša vidējais oglekļa dioksīda koncentrācijas apmērs atmosfērā pārsniedza 400 miljondaļiņas;

E.  tā kā ANO Vides programmas (UNEP) 2014. gada ziņojumā par pielāgošanās nepietiekamību norādīts uz bezdarbības milzīgajām izmaksām un secināts, ka pielāgošanās izmaksas jaunattīstības valstīs visticamāk divreiz vai trīsreiz pārsniegs agrāk lēstos 70–100 miljardus USD gadā līdz 2050. gadam, novedot pie pielāgošanās finansējuma trūkuma pēc 2020. gada, ja pielāgošanās pasākumiem netiks piešķirti papildu līdzekļi;

F.  tā kā uzdevums rast finansējumu klimata jomai nav atdalāms no virsuzdevuma — rast finansējumu globālai ilgtspējīgai attīstībai;

G.  tā kā klimata pārmaiņas var saasināt konkurenci par resursiem, piemēram, pārtiku, ūdeni un ganībām, un jau tuvākā nākotnē tas var kļūt par galveno iemeslu tam, ka iedzīvotāji pārvietosies — gan valstu iekšienē, gan pāri to robežām;

H.  tā kā Dohas Klimata konferencē 2012. gada decembrī puses pieņēma grozījumu protokolam, ar kuru izveidoja Kioto protokola otro saistību periodu, kas sākās 2013. gada 1. janvārī un beigsies 2020. gada 31. decembrī, ar juridiski saistošām emisiju samazināšanas saistībām, jaunas gāzes (slāpekļa trifluorīda) iekļaušanu, vērienīgu mehānismu, kas nodrošina vienkāršotu procedūru, lai Puses varētu pielāgot savas saistības, tās palielinot saistību perioda laikā, un, visbeidzot — noteikumu, kas automātiski pielāgo Puses mērķus, lai no 2013. līdz 2020. gadam nepieļautu lielāku emisiju vidējo pieaugumu nekā vidējās emisijas laika posmā no 2008. līdz 2010. gadam;

I.  tā kā UNFCCC Puses COP18 nolēma (Lēmums 23/CP.18) izvirzīt dzimumu līdzsvara mērķi struktūrām, kas izveidotas, pildot konvenciju un Kioto protokolu, lai uzlabotu sieviešu līdzdalību un nodrošinātu iedarbīgāku politiku klimata pārmaiņu jomā, kas vienlīdzīgi risinātu gan sieviešu, gan vīriešu vajadzības, un uzraudzīt progresu, kas panākts ceļā uz mērķi nodrošināt dzimumu līdzsvaru, veicinot klimata politiku, kurā ņemts vērā dzimumu līdztiesības aspekts;

J.  tā kā centieni mazināt klimata pārmaiņas nebūtu jāuzskata par šķērsli ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanai, bet gluži pretēji — tie jāuzskata par virzītājspēku jaunai un ilgtspējīgai ekonomiskajai izaugsmei un nodarbinātībai;

K.  tā kā ES līdz šim ir bijusi līdere globālās sasilšanas mazināšanas jomā un turpinās iesākto arī ceļā uz jauna starptautiska nolīguma klimata jomā noslēgšanu 2015. gada beigās Parīzē; prasa, lai šo mērķi apņemtos īstenot arī citi lielie emitētāji,

Steidzami jārīkojas globālā mērogā

1.  atzīst, ka klimata pārmaiņu izraisīto apdraudējumu apmērs ir ārkārtīgi plašs un bīstams, un ir ļoti nobažījies, ka pasaulē netiek darīts pietiekami, lai nepieļautu, ka globālā sasilšana palielinās ne vairāk kā par 2°C attiecībā pret pirmsrūpniecības laikmetu; aicina valdības nekavējoties veikt saistošus un konkrētus pasākumus, kas vērsti pret klimata pārmaiņām, lai 2015. gadā panāktu vērienīgu un juridiski saistošu vispārēju vienošanos Parīzē šā mērķa sasniegšanai;

2.  atzīmē, ka saskaņā ar IPCC Piektā novērtējuma ziņojuma konstatējumiem pēc 2011. gada pieejamais kopējais oglekļa budžets ir 1010 gigatonnas CO2, lai būtu kaut mazākā cerība nepieļaut globālās vidējās temperatūras paaugstināšanos vairāk nekā par 2 °C attiecībā pret pirmsrūpniecības laikmetu; uzsver, ka jāiesaistās ir visām valstīm un pasākumu novilcināšana sadārdzinās izmaksas un samazinās pieejamo risinājumu skaitu; norāda uz New Climate Economy ziņojumu "Labāka izaugsme, labāks klimats", kurā secināts, ka neatkarīgi no ienākumu līmeņa ikvienai valstij ir iespēja veidot noturīgu ekonomisko izaugsmi, vienlaikus samazinot klimata pārmaiņu radīto milzīgo apdraudējumu; iesaka izmantot nolīgumus un konvencijas, lai iesaistītu ES pievienošanās valstis ES klimata programmās;

3.  atgādina, ka globālās temperatūras paaugstināšanās ierobežošana līdz vidēji 2 °C negarantē izvairīšanos no nozīmīgas negatīvas ietekmes uz klimatu; aicina Pušu konferenci izvērtēt iespēju noteikt globālās temperatūras pieauguma ierobežojumu līdz vidēji 1,5 °C;

4.  norāda uz IPCC Piektā novērtējuma ziņojuma secinājumu, ka, pat pilnībā izbeidzot oglekļa emisijas no rūpnieciski attīstītajām valstīm, netiks nodrošināta 2 °C pieauguma ierobežojuma mērķa sasniegšana, ja jaunattīstības valstis neuzņemsies jaunas nozīmīgākas saistības;

5.  uzskata, ka ir svarīgi visām valstīm nekavējoties iesniegt IVNI, lai radītu ķēdes reakciju un parādītu, ka visas valstis virzās uz viena mērķa sasniegšanu atbilstīgi to situācijām; uzskata, ka IVNI varētu ietvert arī pielāgošanās pasākumus, jo daudzām valstīm tā ir prioritāra nepieciešamība;

6.  atzīst, cik stabila klimata sistēma ir fundamentāli svarīga pārtikas nodrošinājumam, enerģijas ražošanai, ūdensapgādei un sanitārijai, infrastruktūrai, bioloģiskās daudzveidības un zemes un jūras ekosistēmu saglabāšanai, kā arī mieram un labklājībai pasaulē; atgādina, ka klimata pārmaiņas paātrina bioloģiskās daudzveidības bojāeju; šā iemesla dēļ atzinīgi vērtē encikliku „Esi slavēts” (Laudato Si');

7.  atzinīgi vērtē G7 apņemšanos dekarbonizēt pasaules ekonomiku šā gadsimta gaitā un līdz 2050. gadam pārveidot enerģētikas nozari; tomēr atgādina, ka dekarbonizācija ir nepieciešama ātrāk, lai panāktu atbilstību zinātniskajiem atklājumiem un varētu cerēt uz temperatūras pieauguma noturēšanu 2 °C robežās; aicina tās Puses, kuru spēkos ir to izdarīt, īstenot savus dekarbonizācijas mērķus un stratēģijas, prioritāti piešķirot ogļu izmantošanā radušos emisiju izbeigšanai, jo ogles ir vispiesārņojošākais energoavots;

8.  norāda, ka valstis, kurām nav nepieciešamās kapacitātes ieguldījuma izstrādāšanai, var izmantot atbalsta mehānismus, piemēram, Pasaules Vides fondu, ANO Attīstības programmu un Pasaules klimata pārmaiņu aliansi, kā arī Eiropas atbalstu;

Vērienīgs, globāls, juridiski saistošs nolīgums

9.  uzsver, ka 2015.gada protokolam ir jābūt juridiski saistošam un vērienīgam jau no tā pieņemšanas brīža Parīzē un tā mērķim jābūt globālo oglekļa emisiju izbeigšanai līdz 2050. gadam vai ļoti drīz pēc tam, lai pasauli noturētu uz izmaksu ziņā lietderīgas emisiju trajektorijas, kas atbilstu 2 °C mērķim, un uzsver, ka SEG emisiju galējais maksimums tiks sasniegts jau pavisam drīz; prasa ES šajā ziņā sadarboties ar starptautiskajiem partneriem, rādot labākās prakses piemērus; uzsver, ka nolīgumā jānosaka paredzams satvars, kas veicinātu investīcijas un ar oglekļa emisiju samazināšanu un pielāgošanās tehnoloģijām saistītu uzņēmējdarbību;

10.  brīdina par tādiem globālo emisiju samazināšanas veidiem, kas pieļauj būtiskas oglekļa emisijas vēl 2050. gadā un pēc tam, jo tie saistīti ar lielu risku un atkarīgi no nepārbaudītām, energoietilpīgām un dārgām tehnoloģijām CO2 izņemšanai no atmosfēras un uzglabāšanai; atkarībā no pārsniegšanas apjoma šādu emisiju samazināšanas veidu iespējas saglabāt globālās klimata pārmaiņas 2 °C robežās ir atkarīgas no biomasas enerģijas pieejamības un plašas izmantošanas līdztekus oglekļa uztveršanai un uzglabāšanai (BECCS) un atmežošanai, kurai iespējams nebūs pieejamo zemes platību, kā arī no citām nezināmām, vēl izstrādājamām oglekļa dioksīda uztveršanas (CDR) tehnoloģijām;

11.  uzskata, ka vērienīgs un juridiski saistošs starptautisks nolīgums palīdzētu mazināt attiecīgo nozaru, it īpaši energoietilpīgo nozaru, bažas par oglekļa emisiju pārvirzi un jo īpaši par konkurētspējas saglabāšanu;

12.  uzskata, ka gadījumā, ja pastāv neatbilstība starp kopējo IVNI apmēru, kāds noteikts pirms Parīzes konferences, un nepieciešamo SEG emisiju samazināšanas līmeni, kāds nepieciešams, lai nodrošinātu, ka temperatūra nepieaug virs 2 °C attiecībā pret pirmsrūpniecības laikmetu, papildu samazināšanas pasākumu noteikšanai būs jāizstrādā darba programma, kuras īstenošana sāktos 2016. gadā; prasa sākt visaptverošu pārskatīšanas procesu, kas tiktu veikts ik pēc pieciem gadiem, nodrošinātu īstenošanas mehānisma dinamiku un nostiprinātu emisiju samazināšanas saistību vērienīgumu saskaņā ar visjaunākajiem zinātniskajiem datiem; aicina ES atbalstīt juridiski saistošu piecu gadu saistību periodu noteikšanu, kas būtu visatbilstīgākais risinājums, lai nepieļautu iestrēgšanu nepietiekami vērienīgu uzdevumu izvirzīšanā, palielinātu politisko pārskatatbildību un ļautu pārskatīt mērķus, lai tie atbilstu zinātnes atziņām un jebkādām jaunām tehnikas attīstības tendencēm, kas dotu iespēju uzņemties vērienīgākas saistības;

13.  pauž bažas par to, ka līdz šim iesniegto IVNI kopējās ietekmes agrīnajā analīzē ir secināts, ka pašreizējie IVNI (nepārskatītā veidā) veicinātu vidējās pasaules temperatūras paaugstināšanos par 2,7–3,5°C; aicina UNFCCC puses to 21. konferencē Parīzē vienoties par pašreizējo IVNI pārskatīšanu pirms 2020. gada, lai tos pielāgotu jaunākajām zinātnes atziņām un droši sasniedzamam, 2°C mērķa sasniegšanai atbilstīgam kopējam oglekļa dioksīda emisiju apmēram;

14.  prasa ES klimata politiku padarīt stingrāku kopumā, kas palīdzētu dot jaunu stimulu starptautiskām diskusijām klimata jomā un atbilstu ES saistību maksimālajai robežai, proti, līdz 2050. gadam savas SEG emisijas samazināt līdz pat 80–95 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni; norāda saistošo ES mērķi 2030. gadam — samazināt SEG emisijas par vismaz 40 % attiecībā pret 1990. gada līmeni; aicina dalībvalstis apsvērt papildu saistības, par pamatu izmantojot 2030. gada mērķi, tostarp apsvērt pasākumus ārpus ES, lai dotu iespēju pasaulei sasniegt 2 °C ierobežojuma mērķi;

15.  atgādina par 2014. gada 5. februāra rezolūciju, kurā prasīti trīs saistoši mērķi: energoefektivitātes — 40 %, atjaunojamās enerģijas — vismaz 30 % un SEG emisiju samazināšanas — vismaz 40 %, un atkārtoti aicina Padomi un Komisiju, kā daļu no klimata un enerģētikas politikas satvara 2030. gadam, pieņemt un īstenot daudzpusēju pieeju, kuras pamatā būtu kopīgi piemērojami, koordinēti un saskaņoti SEG emisiju samazināšanas, atjaunojamo energoavotu izvēršanas un energoefektivitātes mērķi; atzīmē, ka Parlamenta prasītie energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas mērķi panāktu daudz būtiskāku SEG emisiju samazinājumu līdz 2030. gadam, kas pārsniegtu nosprausto 40 % mērķi;

16.  uzsver, ka nepieciešams efektīvs atbilstības noteikšanas režīms, kas saskaņā ar 2015. gada nolīgumu būtu piemērojams visām pusēm; uzsver, ka 2015. gada nolīgumam ir jāveicina pārredzamība un pārskatatbildība, nosakot kopēju, uz noteikumiem pamatotu režīmu, tostarp pieņemot uzskaites noteikumus un izveidojot uzraudzības, ziņošanas un pārbaužu kārtību; uzskata, ka pārredzamības un pārskatatbildības sistēmai būtu jāattīstās pakāpeniskas konverģences pieejas ietvaros;

17.  uzsver, cik svarīgi ir klimata politikas centrā saglabāt cilvēktiesības, un uzstāj, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jānodrošina, ka Parīzes nolīgumā tiek paredzēti noteikumi, kas nepieciešami, lai pievērstos klimata pārmaiņu cilvēktiesību dimensijai un sniegtu atbalstu nabadzīgākām valstīm, kuru iespējas klimata pārmaiņu ietekme ir izsmēlusi; šajā sakarā uzstāj, ka pilnībā jāievēro vietējo kopienu un pirmiedzīvotāju tiesības, kuri ir īpaši neaizsargāti pret klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi;

18.  uzstājīgi aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka Parīzes nolīgumā tiek atzīts, ka cilvēktiesību aizsardzība un sekmēšana, tostarp dzimumu vienlīdzība, pilnīga un vienlīdzīga sieviešu līdzdalība un taisnīgas darbaspēka pārejas uz pienācīgiem un kvalitatīviem darba apstākļiem visiem aktīva veicināšana, ir priekšnoteikums efektīvai kopējai rīcībai klimata jomā;

Mērķi laika posmam pirms 2020. gada un Kioto protokols

19.  jo īpaši uzsver, ka steidzami ir jāpanāk progress centienos novērst vienu gigatonnu lielo atšķirību, kāda pastāv starp zinātnieku analīzi un pašreizējām pušu saistībām laikposmā līdz 2020. gadam; norāda uz to, cik liela nozīme šīs gigatonnas atšķirības novēršanā ir arī citiem politikas pasākumiem, kuriem jāvelta kopīgi centieni, tostarp energoefektivitātei, ievērojamiem enerģijas ietaupījumiem, atjaunojamajai enerģijai, resursu efektivitātei, pakāpeniskai fluorogļūdeņražu izmantojuma izbeigšanai, ilgtspējīgai ražošanai un patēriņam, pakāpeniskai fosilā kurināmā subsīdiju, tostarp ogļu spēkstaciju tehnoloģiju eksporta finansēšanas, pārtraukšanai un tam, lai nostiprinātu vispārēju oglekļa cenas noteikšanu;

20.  atzīmē, ka ES ir pareizā virzība, lai nodrošinātu SEG emisiju samazināšanu un atjaunojamajai enerģijai nosprausto mērķu sasniegšanu līdz 2020. gadam, un ka ir panākti būtiskus uzlabojumi enerģijas patēriņa jomā, kas noticis, pateicoties energefektīvākām ēkām, produktiem, ražošanas procesiem un transportlīdzekļiem, turklāt tas panākts laikā, kad Eiropas ekonomika ir pieaugusi par 45 %, salīdzinot ar 1990. gadu; uzsver ka „20/20/20 mērķi” SEG emisijām, atjaunojamajai enerģijai un enerģijas taupībai ir bijuši šā progresa virzītājspēks un nodrošinājuši darbvietas dažādās ekonozarēs(12) vairāk nekā 4,2 miljoniem iedzīvotāju, un šīs nozares turpinājušas izaugsmi arī krīzes laikā;

21.  aicina Komisiju un dalībvalstis iesniegt UNFCCC jaunākās ES SEG emisiju prognozes laikam līdz 2020. gadam un paziņot, ka ES pārsniegs savu SEG emisiju samazinājuma mērķi 2020.gadam vismaz par 2 gigatonnām;

22.  precizē — lai gan Kioto protokola darbības joma otrajā saistību periodā būs ierobežota, tas jāuzskata par ļoti nozīmīgu starpposma periodu, un tāpēc aicina Puses, tostarp ES dalībvalstis, cik vien iespējams drīz un ne vēlāk kā līdz 2015. gada decembrim pabeigt otrā saistību perioda ratifikācijas procesu; norāda, ka Parlaments savu darbu ir pabeidzis, dodot piekrišanu, un ka pirms Parīzes konferences ir jāiesaista pilsoniskā sabiedrība un jānodrošina pārredzamība, lai palīdzētu saprast sarunu gaitu un palīdzētu veicināt Pušu savstarpējo uzticēšanos;

Risinājumu programma

23.  aicina ES un tās dalībvalstis sadarboties ar pilsonisko sabiedrību (iestādēm, privāto sektoru, NVO un vietējām kopienām), lai izstrādātu mazināšanas iniciatīvas galvenajās nozarēs (enerģētika, tehnoloģijas, pilsētvide, transports utt.), kā arī pielāgošanās un noturības veicināšanas iniciatīvas, risinot pielāgošanās jautājumus, jo īpaši attiecībā uz ūdens pieejamību, nodrošinājumu ar pārtiku un riska novēršanu; aicina visas valdības un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus atbalstīt un nostiprināt šo rīcības programmu;

24.  uzsver, ka aizvien vairāk nevalstisko dalībnieku rīkojas, lai panāktu dekarbonizāciju un kļūtu noturīgāki pret klimata pārmaiņām; tāpēc uzsver, cik svarīgs ir strukturēts un konstruktīvs dialogs starp valdībām, uzņēmējiem, pilsētām, reģioniem, starptautiskām organizācijām, pilsonisko sabiedrību un akadēmiskajām iestādēm, lai mobilizētu robustu globālu rīcību mazoglekļa un noturīgu sabiedrību veidošanā; uzsver to nozīmi raidot pareizos impulsus ceļā uz Parīzi, kā arī attiecībā uz "Limas – Parīzes Rīcības programmu"; šajā sakarībā norāda, ka Limas – Parīzes rīcības plānā iniciatīvu organizētāji tiek mudināti strādāt ātrāk un apmekēt Parīzes konferenci, lai ziņotu par saviem sākotnējiem rezultātiem;

25.  mudina veidot mehānismus, piemēram, inovatīvu pilsoniskās sabiedrības projektu marķēšana, kas veicinātu dinamiskus risinājumus;

26.  norāda, ka bioekonomika varētu sniegt būtisku ieguldījumu rūpniecības atjaunošanā un jaunu darbvietu izveidē ES un pasaulē kopumā;

27.  uzsver, ka centieni izveidot aprites ekonomiku var būt nozīmīgi mērķu sasniegšanā, nepieļaujot pārtikas izšķērdēšanu un pārstrādājot izejvielas;

28.  atgādina Pusēm un ANO, ka individuālu cilvēku rīcība ir tikpat svarīga, kā valdību un iestāžu rīcība; tādēļ prasa vairāk strādāt pie kampaņām un pasākumiem, lai informētu sabiedrību un veicinātu izpratni par tām mazām un lielām darbībām, kuras var veikt, lai palīdzētu cīņā pret klimata pārmaiņām gan rūpnieciski attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs;

29.  prasa arī, lai uzņēmējdarbības pasaule uzņemtos atbildību un to aktīvi īstenotu, kā arī aktīvi atbalstītu klimata nolīgumu, tostarp pirms tā noslēgšanas;

Visu nozaru visaptveroši centieni

30.  atzinīgi vērtē emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu izveidi pasaulē, tostarp 17 emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas, kuras darbojas četros kontinentos un veido 40 % no pasaules IKP, palīdzot izmaksu ziņā lietderīgi samazināt globālās emisijas; mudina Komisiju veicināt saikni starp ES ETS un citām emisiju kvotu tirdzniecības sistēmām, lai veicinātu starptautiskus oglekļa tirgus mehānismus, lai tādējādi veicinātu vērienīgas saistības klimata jomā un vienlaikus samazinātu oglekļa emisiju pārvirzes risku, nodrošinot līdzvērtīgus konkurences apstākļus; tomēr aicina Komisiju īstenot aizsardzības pasākumus, lai novērstu, ka ES ETS un citu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu sasaistīšana neapdraudētu ES mērķus klimata jomā un ES ETS darbības jomu; prasa izstrādāt noteikumus šo mehānismu izveidei, tostarp noteikumus par uzskaiti un par to, kā nodrošināt, lai starptautiskie tirgi un saiknes starp iekšzemes oglekļa emisiju kvotu tirgiem sniegtu pastāvīgu ieguldījumu klimata pārmaiņu mazināšanas centienos un neapdraudētu ES iekšējos emisiju samazināšanas mērķus;

31.  uzsver nepieciešamību nodrošināt prognozējamu regulatīvo vidi, kura veicina ieguldījumu virzību SEG emisiju samazināšanas pasākumiem un kas sekmē pāreju uz mazoglekļa ekonomiku;

32.  prasa vienoties par nolīgumu, ar ko nozares un emisijas saistītu visaptverošā veidā un ekonomikai kopumā izvirzītu absolūtos mērķus apvienojumā ar emisiju budžetiem, kam būtu jānodrošina pēc iespējas vērienīgāka uzdevuma noteikšana; uzsver, ka saskaņā ar IPCC konstatējumiem zemes izmantošanai (lauksaimniecības, lopkopības, mežkopības un citiem zemes izmantošanas veidiem) ir ievērojams rentabilitātes potenciāls mazināt klimata pārmaiņas un palielināt noturību, un tāpēc uzsver, ka jānostiprina starptautiskā sadarbība, lai optimizētu mežu un mitrzemju oglekļa uztveršanas potenciālu; uzsver, ka nolīgumā būtu jāparedz visaptveroša uzskaites sistēma emisijām un to piesaistei no zemes izmantošanas darbībām (zemes izmantošana, zemes izmantošanas maiņa un mežsaimniecība jeb LULUCF); jo īpaši uzsver, ka ar mazināšanas un pielāgošanās pasākumiem, piešķirot zemes platības, ir jācenšas sasniegt kopējos mērķus un nekaitēt citu ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai;

33.  norāda, ka atmežošana un mežu degradācija rada 20 % no globālajām SEG emisijām, un uzsver mežu nozīmību klimata pārmaiņu mazināšanā, kā arī nepieciešamību uzlabot mežu pielāgošanās spējas un noturību pret klimata pārmaiņām; aicina ES turpināt centienus sasniegt mērķi līdz 2030. gadam apturēt pasaules meža platību samazināšanos un līdz 2020. gadam uz pusi samazināt tropu mežu iznīcināšanu, salīdzinot ar 2008. gadu; uzsver, ka izpildot šīs saistības un atjaunojot 350 miljonus hektāru meža, kā aicināts Ņujorkas deklarācijā par mežiem, līdz 2030. gadam varētu samazināt CO2 emisijas 4,5 līdz 8,8 miljardiem tonnu gadā; uzsver, ka bez būtiskiem mazināšanas centieniem tropisko mežu jomā (REDD+) 2 °C mērķis visticamāk nebūs sasniedzams; turklāt aicina ES paaugstināt starptautisko finansējumu atmežošanas samazināšanai jaunattīstības valstīs;

34.  norāda uz tagadējā REDD+ mazināšanas mehānisma efektivitāti un mudina dalībvalstis iekļaut to klimata pārmaiņu mazināšanas centienos; aicina dalībvalstis iesaistīties brīvprātīgās starptautiskās mazināšanas partnerībās ar jaunattīstības valstīm, kurās īpaši notiek tropu mežu iznīcināšana, lai sniegtu tām finansiālu vai tehnisku palīdzību atmežošanas izbeigšanai, izmantojot ilgtspējīgus zemes izmantojuma politikas virzienus un apsaimniekošanas reformas; turklāt aicina Komisiju ierosināt robustus pasākumus, lai apturētu to preču importu uz ES, kas iegūtas nelegālas mežu izciršanas rezultātā; uzsver, cik nozīmīgi ir uzņēmumi, lai izskaustu pieprasījumu pēc precēm, kas iegūtas nelegālas mežu izciršanas rezultātā;

35.  atgādina, ka transports ir otrā lielākā SEG emitējošā nozare, un uzstāj, ka šajā nozarē ir nepieciešams noteikt vairākus emisiju samazināšanas politikas virzienus; vēlreiz norāda, ka UNFCCC ir jārīkojas, lai efektīvā veidā regulētu un ierobežotu starptautiskās aviācijas un kuģniecības radītās emisijas, ņemot vērā prasības par piemērotību un steidzamību; aicina visas Puses strādāt, izmantojot Starptautisko Civilās aviācijas organizāciju (ICAO) un Starptautisko Jūrniecības organizāciju (IMO), lai izstrādātu globālu politikas satvaru, kas dotu iespēju efektīvi reaģēt un īstenot pasākumus, lai līdz 2016. gada beigām noteiktu atbilstīgus mērķus nepieciešamā emisiju samazinājuma nodrošināšanai, ņemot vērā 2 °C mērķi;

36.  aicina Komisiju piedāvāt COP21 pusēm atbalstu un specializētas zināšanas attiecībā uz valstu ieguldījuma noteikšanu, vienlaikus veicinot izpratni par transporta nozares nozīmi visaptverošu stratēģiju pieņemšanā SEG emisiju samazināšanai;

37.  norāda, ka SEG emisiju patiešām būtiska samazinājuma panākšanai izšķiroši svarīgas ir gan īstermiņa, gan ilgtermiņa transporta emisiju samazināšanas stratēģijas;

38.  uzsver, cik svarīgi ir ņemt vērā salu un tālāko reģionu īpašo situāciju, lai nodrošinātu, ka veikums vides jomā, jo īpaši šajos reģionos, neietekmē mobilitāti un piekļuvi tiem;

39.  uzskata, ka, nepievēršot vairāk uzmanības transporta nozares emisiju samazināšanai, nebūs iespējams sasniegt vispārējos klimata mērķus, jo transports ir vienīgā nozare, kurā siltumnīcefekta gāzu emisijas turpina pieaugt (par 30 % pēdējo 25 gadu laikā); uzsver, ka šos mērķus būs iespējams sasniegt vienīgi ar saistošiem SEG samazināšanas mērķiem un atjaunojamās enerģijas pilnīgu integrēšanu tirgū, tehnoloģiski neitrālu pieeju dekarbonizācijai un pilnīgāk integrētu transporta un investīciju politiku, kurā iestrādāti transporta veidu maiņas politikas virzieni līdztekus tehnoloģiskam progresam, kā arī izvairīšanās no transportēšanas (piemēram, ilgtspējīga loģistika, vieda pilsētvides plānošana un integrētās modalitātes pārvaldība);

40.  norāda, ka vairāk nekā puse no pasaules iedzīvotājiem patlaban dzīvo pilsētās un lielpilsētās un ka pilsētu transports ir viens no galvenajiem SEG emitētājiem transporta nozarē; tāpēc mudina Komisiju un dalībvalstis aktīvi veicināt izpratni par ilgtspējīgas mobilitātes nozīmi pilsētās, lai panāktu mazināšanas saistību izpildi; uzsver, ka atbildīga zemes izmantošana un plānošana, kā arī ilgtspējīgi transporta risinājumi pilsētās efektīvi palīdz sasniegt CO2 emisiju samazināšanas mērķi;

41.  uzsver, ka transporta nozarē ir nepieciešams labs energoavotu sadalījums, un to var sasniegt, veicinot alternatīvos transportlīdzekļus, kas darbināmi ar dabasgāzi un biogāzi, un ar visiem politikas virzieniem ilgtspējīgu transporta veidu veicināšanai, tostarp transporta elektrifikācijas un intelektisku transporta sistēmu veicināšanai; uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš dzelzceļiem, tramvajiem, elektrificētiem autobusiem, elektrotransportlīdzekļiem un elektrovelosipēdiem, ņemot vērā pilna dzīvescikla perspektīvu, kā arī jācenšas pilnībā izmantot atjaunojamos elektroenerģijas avotus; visnotaļ mudina vietējās sabiedriskā transporta iestādes un transporta operatorus kļūt par virzības noteicējiem mazoglekļa autoparku un tehnoloģiju ieviešanā;

42.  uzsver energoefektivitātes un tīru enerģijas tehnoloģiju izvēršanas milzīgās iespējas emisiju samazināšanā; uzskata, ka energoefektivitātes maksimāla palielināšana visas pasaules līmenī ir pirmā virzība uz enerģētikas emisiju samazināšanu, kas arī palīdz mazināt enerģētisko nabadzību;

43.  uzsver, ka bezdarbībai ir ļoti smagas un bieži vien nenovēršamas sekas, jo jāatceras, ka klimata pārmaiņas ietekmē visus pasaules reģionus dažādos, bet ļoti kaitīgos veidos, kas noved pie migrācijas un cilvēku bojāejas, kā arī rada ekonomiskus, ekoloģiskus un sociālus zaudējumus; uzsver, ka ilgtermiņa politikas lēmumu pieņemšanā ļoti svarīgi ir zinātniskie pierādījumi un ka vērienīgi mērķi ir jāpamato ar stingriem zinātniskiem ieteikumiem; uzsver, ka saskaņots globāls politiskais un finansiālais atbalsts pētniecībai, izstrādei un inovācijai tīras un atjaunojamas enerģijas tehnoloģijās un energoefektivitātē ir izšķirīgs, lai sasniegtu mūsu klimata politikas mērķus un sekmētu izaugsmi;

44.  prasa ES pastiprināt centienus, lai regulētu kopējā fluorogļūdeņraža daudzuma pakāpenisku samazināšanu saskaņā ar Monreālas protokolu; atgādina, ka ES ir pieņēmusi vērienīgu tiesību aktu kopumu, lai līdz 2030. gadam par 79 % samazinātu fluorogļūdeņražu izmantošanu, jo ir plaši pieejamas videi nekaitīgas alternatīvas, un to potenciāls ir pilnībā jāizmanto; atzīmē, ka fluorogļūdeņražu izmantošanas izbeigšana ir viegli īstenojams mazināšanas pasākums gan ES, gan ārpus tās, un prasa ES aktīvi iesaistīties globālās rīcības veicināšanā fluorogļūdeņražu jomā;

Pētniecība, tehnoloģiju attīstība un inovācija

45.  uzskata, ka tīru enerģijas tehnoloģiju izmantošana tur, kur tās nodrošina lielāko ietekmi, ir atkarīga no spēcīgas inovāciju spējas izveides un saglabāšanas gan attīstītajās, gan jaunietekmes valstīs;

46.  uzsver, ka tehnoloģiju un uzņēmējdarbības modeļu inovāciju stimulēšana var veicināt gan ekonomisko izaugsmi, gan emisiju samazināšanos; uzsver, ka tehnoloģiju attīstības virzība mazoglekļa tehnoloģiju attīstības virzienā nenotiks automātiski, bet, lai to nodrošinātu, nepieciešami skaidri politikas signāli, tostarp mazinot tirgus un regulatīvos šķēršļus jaunām tehnoloģijām un uzņēmējdarbības modeļiem, kā arī nodrošinot mērķtiecīgus publiskos izdevumus; mudina dalībvalstis paaugstināt valsts investīcijas enerģētikas nozares pētniecībā un izstrādē, lai tādējādi sekmētu resursefektīvu mazoglekļa tehnoloģiju nākošo attīstības vilni;

47.  atzīst, cik nozīmīga ir pētniecība un inovācija cīņā pret klimata pārmaiņām un aicina nolīguma puses netaupīt pūliņus, atbalstot pētniekus un veicinot jaunas tehnoloģijas, ar kurām iespējams sasniegt iespējamos samazināšanas mērķus un īstenot klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumus un pielāgoties tām;

48.  mudina Komisiju lietderīgāk izmantot to, ka trešās valstis var brīvi piedalīties pamatprogrammā „Apvārsnis 2020”, īpaši enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā;

49.  uzskata, ka ES kosmosa politikai un ar to saistītiem ieguldījumiem, tostarp arī satelītnovērošanas sistēmu palaišanai, kam ir būtiska nozīme rūpniecisko avāriju, mežu iznīcināšanas, pārtuksnešošanās un tamlīdzīgā uzraudzībā, kā arī sadarbībai ar partneriem trešās valstīs var būt svarīga nozīme klimata pārmaiņu pasaules tendenču uzraudzībā un ietekmes mazināšanā;

50.  uzsver, ka ES jāpalielina pūliņi, lai sekmētu tehnoloģiju nodošanu vismazāk attīstītajām valstīm (VAV), vienlaikus ievērojot spēkā esošās intelektuālā īpašuma tiesības;

51.  prasa pilnībā atzīt Klimata tehnoloģiju centra un tīkla (CTCN) un Tehnoloģiju izpildkomitejas nozīmi klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās tehnoloģiju attīstības veicināšanā un atbalstīt šo struktūru darbību;

52.  atzinīgi vērtē ES un Amerikas Savienoto Valstu Enerģētikas departamenta sadarbību, īpaši ar klimata pārmaiņām saistīto tehnoloģiju izpētes jomā; uzskata, ka ES un citu lielāko valstu sadarbībai izpētes jomā ir būtisks potenciāls; uzsver, ka ar publiskajiem līdzekļiem finansētu pētījumu rezultātiem jābūt brīvi pieejamiem;

53.  norāda, ka jāapsver Kosmosa jomas nodrošināto iespēju izmantošana, īstenojot klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumus un pielāgojoties tām, jo īpaši attiecībā uz SEG emisiju monitoringu un uzraudzību; mudina Komisiju aktīvi atbalstīt globālu uzraudzības sistēmu CO2 un CH4 emisijām; aicina Komisiju veicināt centienus izstrādāt ES mēroga sistēmu SEG emisiju mērīšanai, autonomi un neatkarīgi izmantojot un paplašinot programmas Copernicus misijas;

Finansējums klimata jomā — Parīzes nolīguma stūrakmens

54.  uzskata, ka īstenošanas līdzekļi — tostarp finansējums klimata jomā, tehnoloģiju nodošana un spēju veidošana — būs izšķiroši svarīgi, lai Parīzes konference panāktu vienošanos, un tāpēc aicina ES un citas valstis sagatavot saturīgu "finanšu paketi" gan attiecībā uz laikposmu pirms 2020. gada, gan periodiem pēc 2020. gada, lai atbalstītu lielākus centienus SEG emisiju samazināšanā, mežu aizsardzībā un pielāgošanās pasākumos; prasa, lai finansējums klimata jomā tiktu iekļauts nolīgumā kā dinamisks elements, kas atspoguļotu mainīgo vides un ekonomisko realitāti un atbalstītu vērienīgākus mazināšanas centienus un pielāgošanās pasākumus; tāpēc aicina visas Puses, kas to var izdarīt, sniegt savu ieguldījumu klimata jomas finansējumam;

55.  prasa ES un tās dalībvalstīm vienoties par plānu paredzama, jauna un papildu finansējuma palielināšanai saskaņā ar tagadējām saistībām, lai ES varētu sniegt taisnīgu ieguldījuma daļu no paredzētajiem USD 100 miljardiem gadā laikposmā līdz 2020. gadam, no dažādiem publiskiem un privātiem līdzekļu avotiem, un risināt līdzekļu plūsmu nelīdzsvarotību starp mazināšanas un pielāgošanās centieniem; prasa ES mudināt visas valstis sniegt savu taisnīgu daļu klimata jomas finansējumā; prasa ieviest spēcīgu uzraudzības un pārskatatbildības sistēmu, lai efektīvi sekotu līdzi un pārbaudītu, kā tiek īstenotas klimata politikas finansēšanas saistības un mērķi; atgādina, ka būtu arī jāpalielina finansējums klimata jomā no kopējā palīdzības budžeta, kā pirmais solis, lai nodrošinātu pilnvērtīgu papildināmību;

56.  prasa noteikt konkrētas ES un starptautiskās saistības, lai nodrošinātu papildu avotus klimata jomas finansējumam, tostarp paredzot daļu no ES ETS kvotām laikposmam 2021. līdz 2030. gadam, kā arī piešķirot ienākumus no ES un starptautiskiem pasākumiem aviācijas un kuģniecības emisiju jomā klimata finansējumam un Klimata pārmaiņu mazināšanas fondam, cita starpā tehnoloģiskiem inovāciju projektiem;

57.  prasa izstrādāt plašu oglekļa cenas noteikšanas mehānismu, kā starptautiski piemērojamu instrumentu emisiju pārvaldībai un piešķirt klimata jomas investīcijām ieņēmumus no emisiju kvotu tirdzniecības un transporta kurināmā veidiem piemērotajām oglekļa maksām; turklāt prasa daļēji izmantot lauksaimniecības subsīdijas, lai nodrošinātu investīcijas atjaunojamās enerģijas ražošanai un izmantošanai lauku saimniecībās; uzsver, cik svarīgi ir mobilizēt privātā sektora kapitālu un rast nepieciešamās investīcijas mazoglekļa tehnoloģijās; prasa, lai valdības un publiskās, kā arī privātās finanšu institūcijas, tostarp bankas, pensiju fondi un apdrošināšanas sabiedrības uzņemtos vērienīgas saistības pielāgot savu aizdošanas un investīciju praksi 2 °C mērķim un izbeigt investīcijas fisilajā kurināmajā, tostarp eksporta kredītus investīcijām fosilajā kurināmajā; prasa noteikt īpašas valsts garantijas, ar ko atbalsta zaļās investīcijas, marķējumu un fiskālu priekšrocību paredzēšanu zaļajiem investīciju fondiem, kā arī "zaļo" obligāciju emitēšanu;

58.  uzskata, ka finanšu sistēmai investīciju lēmumos ir jāiekļauj arī klimata apdraudējuma aspekts; aicina Komisiju, dalībvalstis un visas UNFCCC Puses izmantot visus to rīcībā esošos līdzekļus, lai mudinātu finanšu institūcijas nepieciešamā apjomā novirzīt savas investīcijas, lai finansētu īstenu pareju uz noturīgu mazoglekļa ekonomiku;

59.  aicina veikt konkrētus pasākumus un noteikt to ieviešanas termiņus, ejot tālāk par G-20 valstu apņemšanos 2009. gadā, visu fosilā kurināmā subsīdiju izbeigšanai līdz 2020. gadam,

60.  mudina visprogresīvākos dalībniekus uzņemties brīvprātīgas saistības, lai palīdzētu pārejā uz mazoglekļa ekonomiku, maksimāli izmantojot jau īstenotās paraugprakses; sagaida, ka šāda mobilizēšanās vērsīsies plašumā un turpmāk kļūs strukturētāka, jo īpaši izmantojot reģistrācijas platformas, kas iekļautas Konvencijā par klimata pārmaiņām;

61.  norāda uz to cik cieši saistītas ir Konference par attīstības finansēšanu, ANO samits par ilgtspējīgas attīstības mērķiem un 21. UNFCCC Pušu konference 2015. gadā; atzīst, ka klimata pārmaiņu ietekme nopietni apdraudēs centienus panākt plānoto ilgtspējīgas attīstības satvaru laikam pēc 2015. gada, un viss attīstības finansējuma satvars būs jāpielāgo tā, lai tas būtu piemērots mazoglekļa un klimatnoturīgai pasaulei, kā arī spētu atbalstīt to;

62.  mudina veicināt privātās iniciatīvas finanšu sektorā, jo īpaši G-20 valstu sanāksmē 2015. gada novembrī, bet arī visumā — vairākos īpašos finsnšu jomas pasākumos, kas notiek gatavojoties 2015. gada Parīzes konferencei;

Panākt klimatnoturību, īstenojot pielāgošanās pasākumus

63.  uzsver, ka pielāgošanās pasākumi ir neizbēgama nepieciešamība visām valstīm, ja tās grib mazināt negatīvo ietekmi un pilnībā izmantot iespējas, ko piedāvā klimatnoturīga izaugsme un ilgstpējīga attīstība, un ka pielāgošanās rīcībai ir jābūt jaunā nolīguma centrālajai tēmai; prasa attiecīgi noteikt ilgtermiņa pielāgošanās mērķus; uzsver — rīcība nevilcinoties, lai samazinātu SEG emisijas, pasaules un valstu ekonomikai izmaksās mazāk, un pielāgošanās pasākumu izmaksas arī samazināsies; atzīst, ka pielāgošanās ir nepieciešama, jo īpaši valstīs, kas ir ļoti neaizsargātas pret klimata pārmaiņu ietekmi, un jo īpaši tāpēc, lai nodrošinātu, ka pārtikas ražošana un ekonomiskā attīstība var klimatnoturīgi turpināties; prasa aktīvi atbalstīt visaptverošu pielāgošanās plānu izstrādi jaunattīstības valstīs, ņemot vērā vietējo dalībnieku praksi un pirmiedzīvotāju zināšanas;

64.  atzīst, ka mazināšanas mērķi, kas sasniegti ar valstu noteikto ieguldījumu (VNI) spēcīgi ietekmē arī nepieciešamos pielāgošanās pasākumus; prasa Parīzes nolīgumā noteikt pielāgošanās un tās finansējuma mērķi līdztekus saistībām izstrādāt turpmākas pieejas, lai efektīvi risinātus jautājumus par zaudējumiem un kaitējumu;

65.  uzsver nepieciešamību stiprināt klimata riska pārvaldību un koordināciju ES līmenī un izstrādāt skaidru ES pielāgošanās stratēģiju; prasa īstenot reģionālas pielāgošanās stratēģijas;

66.  atgādina, ka jaunattīstības valstis, jo īpaši vismazāk attīstītās valstis un mazo salu jaunattīstības valstis, vismazāk ir veicinājušas klimata pārmaiņas, ir visneaizsargātākās pret to nelabvēlīgajām sekām un tām ir vismazākās spējas šādām pārmaiņām pielāgoties; prasa, lai atbalsts pielāgošanās centieniem un jautājumi par zaudējumiem un kaitējuma atlīdzināšanu būtu Parīzes nolīguma būtiski elementi, kā arī prasa, lai jaunattīstības valstis saņemtu jūtamu atbalstu, pārejot uz ilgtspējīgiem, atjaunojamiem un mazoglekļa enerģijas veidiem, tādējādi nodrošinot, ka to pielāgošanās vajadzības būs apmierinātas gan īstermiņā, gan ilgtermiņā; prasa nopietni ņemt vērā klimata bēgļu problēmu un tās apjomus, kas rodas globālās sasilšanas izraisītu dabas katastrofu rezultātā;

67.  uzsver, ka šim nolīgumam vajadzētu būt elastīgam, lai ņemtu vērā apstākļus konkrētās valstīs, attiecīgās vajadzības un iespējas jaunattīstības valstīs, un dažu valstu īpašās iezīmes, jo īpaši vismazāk attīstīto valstu un mazu salu valstu gadījumā;

68.  aicina vadošās industrializētās valstis izmantot savu moderno infrastruktūru, lai veicinātu, paātrinātu un attīstītu ilgtspējīgu izaugsmi, un aicina atbalstīt veiktspējas palielināšanu jaunattīstības valstīs, lai nākotnē ekonomiskā izaugsme tiktu nodrošināta visās pasaules daļās, vairs nenodarot kaitējumu videi;

69.  uzsver, cik nozīmīga loma būtu jāuzņemas attīstības veicināšanas kopienai, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai (ESAO) un ESAO Attīstības veicināšanas komitejai (DAC), cieši sadarbojoties ar ieinteresētajām personām un attiecīgajām organizācijām, lai izvērtētu un mazinātu cilvēka visnelabvēlīgāko ietekmi uz klimata pārmaiņām, ar kurām, iespējams, būs grūti tikt galā arī tad, ja globālā sasilšana nebūs augstāka par 2 °C;

70.  apstiprina, ka efektīvai klimata jautājuma risināšanai ir jābūt ES un citu starptautiskās sabiedrības pārstāvju stratēģiskai prioritātei un ka šāda nostāja prasa, lai klimata pasākumi tiktu integrēti visas attiecīgajās politikas jomās un lai politika būtu saskaņota; uzskata, ka ir svarīgi, lai ES veicinātu mazoglekļa attīstības metodes visās attiecīgajās jomās un nozarēs, un prasa ES ieteikt ilgtspējīgas ražošanas un patēriņa modeļus, ietverot norādījumus par to, kā ES plāno samazināt patēriņu un ekonomisko darbību atsaistīt no vides degradācijas;

71.  ar bažām atzīmē, ka laikposmā no 2008. līdz 2013. gadam 166 miljoni cilvēku bija spiesti pamest mājas plūdu, vētru, zemestrīču vai citu katastrofu dēļ; vērš īpašu uzmanību uz to, ka ar klimata pārmaiņām saistītie notikumi atsevišķās Āfrikas daļās varētu saasināt bēgļu krīzi Vidusjūras reģionā; nosoda to, ka vēl līdz šim nav atzīts statuss “klimata bēglis”, un līdz ar to tiek pieļauta juridiska nepilnība, kas skar cietušos, kuri nevar iegūt bēgļa statusu;

72.  prasa, lai lielāki centieni risināt globālās klimata pārmaiņas tiktu īstenoti kopīgi, iesaistoties gan industrializētajām, gan jaunattīstības valstīm saskaņā ar kopējas, bet diferencētas atbildības principu (CBDR);

73.  uzsver, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 5. punktu ES mērķis tās attiecībās ar citām pasaules daļām ir veicināt solidaritāti un Zemes ilgtspējīgu attīstību, kā arī starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu un attīstību; norāda, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 191. panta 1. punktu ES politika attiecībā uz vidi sekmē starptautiska mēroga pasākumus, cīnoties pret klimata pārmaiņām;

Diplomātijas nostiprināšana klimata politikas jomā

74.  uzsver, cik svarīgi lai klimata diplomātija būtu daļa no visaptverošas pieejas ES ārējās darbībās, un šajā ziņā uzsver, cik svarīgi ir, lai ES šajā konferencē uzņemtos vērienīgu un vadošu lomu, paužot vienotu nostāju darbojoties kā vidutājai, centienos panākt vienošanos par starptautisku nolīgumu un saglabājot vienotību šajā jautājumā;

75.  aicina dalībvalstis saskaņot savu nostāju ar ES nostāju šajā jautājumā; uzsver — ES un dalībvalstīm ir ļoti plaši ārpolitikas sakari, un tām ir jāuzņemas līdera loma klimata diplomātijas jomā un jārosina šā tīkla dalībnieku rīcība, lai rastu vienprātību par galvenajiem tematiem, par kuriem jāpanāk vienošanās Parīzes konferencē, proti, klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, finansēšanu, tehnoloģiju izveidi un nodošanu, rīcības un atbalsta pārredzamību un veiktspējas palielināšanu;

76.  atzinīgi vērtē ES Klimata diplomātijas rīcības plānu, kuru 2015. gada 19. janvārī atbalstīja ES Ārlietu padome; sagaida lai Komisija uzņemtos proaktīvu lomu sarunās; aicina to skaidri noteikt, ka klimata pārmaiņas ir viena no tās galvenajām stratēģiskām prioritātēm, un organizēt savu darbu visos līmeņos un visās nozarēs atbilstoši šai nostājai;

77.  uzsver ES vadošo lomu klimata politikā un to, ka nepieciešama koordinācija, kā arī dalībvalstu vienotas nostājas panākšana; mudina Komisiju, dalībvalstis un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) turpināt un palielināt diplomātiskos centienus, gatavojoties konferencei un tās laikā, nolūkā uzlabot savu izpratni par partneru nostājām un mudināt citas Puses veikt efektīvus pasākumus, ar kuriem ievērot 2° C mērķi, un panākt vienošanās un saistības, jo īpaši ASV gadījumā, kuru mērķis būtu samazināt visbūtiskākās emisijas tādā pašā mērā, kā to dara ES iedzīvotāji, kas jau ir darījuši tik daudz, lai līdzsvarotu ekonomikas attīstību ar pasākumiem, kas nepieciešami vides un klimata jomā; aicina ES izmantot tās ietekmi, lai panāktu ciešāku sadarbību klimata jautājumos ar kaimiņvalstīm un ES pievienošanās valstīm;

78.  uzsver, ka lielāki diplomātiskie centieni pirms konferences un tās laikā ir nepieciešami, jo īpaši tāpēc, lai rastu kopēju pamatu jautājumos par Pušu saistību diferencēšanu, ņemot vērā valstu situāciju un jautājumu par zaudējumu un kaitējuma atlīdzību, kādā mērā tie tiks izskatīti nolīgumā;

79.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos izstrādāt uz vispārējiem ārpolitikas mērķiem balstītas klimata ārpolitikas stratēģiskās prioritātes un nodrošināt to, ka ES delegācijas vairāk pievēršas klimata politikai un tam, lai uzraudzītu valstu centienus mazināt klimata pārmaiņas un pielāgoties tām, un sniegtu atbalstu veiktspējas palielināšanā, un ka tām ir līdzekļi, kas vajadzīgi, lai veiktu darbības klimata uzraudzības jautājumos; prasa ES klimata jautājumos ciešāk sadarboties ar kaimiņvalstīm un kandidātvalstīm, mudinot tās pielāgot savas politikas nostādnes ES mērķiem klimata jomā; aicina dalībvalstis un EĀDD izveidot par klimata pārmaiņu jautājumiem atbildīgus kontaktpunktus visās ES delegācijās un dalībvalstu vēstniecībās;

80.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ikvienu pasākumu, ko pieņēmusi kāda no Parīzes nolīguma pusēm un kas attiecas uz mērķi saglabāt siltumnīcefekta gāzu koncentrāciju atmosfērā tādā līmenī, kurš novērstu bīstamu antropogēno iejaukšanos klimata sistēmā, vai uz jebkuru no principiem vai saistībām, kuras ietvertas Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām 3. un 4. pantā, neskars kāds no puses pašreizējiem vai nākotnes nolīgumiem, ciktāl tas attiecas uz investoru un valsts strīdu izšķiršanu;

81.  atzīst, cik svarīgi ir rīkoties, lai cīnītos ar klimata pārmaiņām un novērstu to radīto iespējamo stabilitātes un drošības apdraudējumu, kā arī atzīst klimata diplomātijas nozīmīgumu ceļā uz Parīzes Klimata konferenci;

Eiropas Parlaments

82.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu un mērķus attiecībā uz ES ieguldījumu COP21 klimata konferencē, kas notiks Parīzē 2015. gada decembrī;

83.  apņemas izmantot savu starptautisko ietekmi un dalību starptautiskos parlamentāros tīklos, lai pastāvīgi censtos panākt virzību uz juridiski saistoša un vērienīga starptautiska klimata nolīguma noslēgšanu Parīzē;

84.  Norāda, ka lobija pasākumiem pirms COP21 sarunām un to laikā var būt ietekme uz sarunu rezultātiem; tādēļ uzsver, ka šādiem pasākumiem vajadzētu būt pārredzamiem, skaidri norādītiem COP21 ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām dienas kārtībā un ka visām attiecīgajām ieinteresētajām pusēm vajadzētu būt taisnīgai piekļuvei konferencē;

85.  uzskata, ka Eiropas Parlaments, ņemot vērā, ka tam būs jādod piekrišana ikvienam starptautiskam nolīgumam, noteikti ir jāiekļauj ES delegācijā; līdz ar to sagaida, ka tam ļaus piedalīties ES koordinācijas sanāksmēs Parīzē;

o
o   o

86.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Sekretariātam ar lūgumu to izplatīt visām ārpussavienības līgumslēdzējām pusēm.

(1) OV C 285 E, 21.10.2010., 1. lpp.
(2) OV C 341 E, 16.12.2010., 25. lpp.
(3) OV C 99 E, 3.4.2012., 77. lpp.
(4) OV C 153 E, 31.5.2013., 83. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0452.
(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0443.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0063.
(8) OV L 8, 13.1.2009., 3. lpp.
(9) OV C 67 E, 18.3.2010., 44. lpp.
(10) OV C 251 E, 31.8.2013., 75. lpp.
(11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0094.
(12) Eurostat dati par vides preču un pakalpojumu nozari, kuri iekļauti paziņojumā „Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam no 2020. gada līdz 2030. gadam” (COM(2014)0015).

Juridisks paziņojums