Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2015. gada 21. maijs - StrasbūraGalīgā redakcija
Zimbabve, cilvēktiesību aizstāvja Itai Dzamara lieta
 Rohingu bēgļu ciešanas, tostarp masu kapi Taizemē
 Svazilenda, cilvēktiesību aktīvistu Thulani Maseko un Bheki Makhubu lieta
 Kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošana
 Kopējās drošības un aizsardzības politikas finansēšana
 Drošības un aizsardzības spējas Eiropā

Zimbabve, cilvēktiesību aizstāvja Itai Dzamara lieta
PDF 329kWORD 81k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 21. maija rezolūcija par Zimbabvi, cilvēktiesību aizstāvja Itai Dzamara lietu (2015/2710(RSP))
P8_TA(2015)0210RC-B8-0465/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Zimbabvi, jo īpaši 2013. gada 7. februāra rezolūciju(1),

–  ņemot vērā vietējos ES paziņojumus par Itai Dzamara nolaupīšanu 2015. gada 11. martā un 2015. gada 9. aprīlī,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos ES vārdā sniegto 2014. gada 19. februāra paziņojumu par ES un Zimbabves attiecību pārskatīšanu,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 17. februāra Lēmumu 2014/98/KĀDP(2) un 2015. gada 19. februāra Lēmumu 2015/277/KĀDP(3), ar ko groza Lēmumu 2011/101/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Zimbabvi,

–  ņemot vērā Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) pārstāvja 2013. gada 18. janvāra paziņojumu par nesenajiem uzbrukumiem cilvēktiesību aizstāvjiem pirms vēlēšanām,

–  ņemot vērā vispārējo politisko nolīgumu, ko 2008. gadā parakstīja trīs galvenās politiskās partijas ZANU PF, MDC-T un MDC,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2012. gada 23. jūlija secinājumus par Zimbabvi un Padomes 2012. gada 27. februāra Īstenošanas lēmumu 2012/124/KĀDP(4) par ierobežojošiem pasākumiem pret Zimbabvi,

–  ņemot vērā 1981. gada 27. jūnijā pieņemto Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartu, kuru Zimbabve ir ratificējusi,

–  ņemot vērā Zimbabves konstitūciju,

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā tiek ziņots, ka 2015. gada 9. martā pieci neidentificēti bruņoti cilvēki Harares priekšpilsētā nolaupīja Itai Dzamara, kurš ir ievērojams Zimbabves cilvēktiesību aktīvists, kustības "Occupy Africa Unity Square" līderis un prezidenta R. Mugabe politiskais pretinieks; tā kā līdz viņa atrašanās vieta nav zināma un ir nopietnas bažas par viņa drošību un tiesību aizstāvību;

B.  tā kā mēnešos pirms nolaupīšanas I. Dzamara vadīja virkni miermīlīgu protesta akciju pret politiskās un ekonomiskās situācijas pasliktināšanos Zimbabvē; tā kā divas dienas iepriekš I. Dzamara uzrunāja politisku demonstrāciju, ko rīkoja opozīcijā esošā Demokrātisko pārmaiņu kustība Tsvangirai (MDC-T), un aicināja uz masu protestiem pret arvien pieaugošajām represijām un ekonomiskās situācijas pasliktināšanos valstī, pieprasot prezidentam R. Mugabe atkāpties no amata un aicinot īstenot vēlēšanu sistēmas reformas;

C.  tā kā līdz šim valdība klusē par I. Dzamara pazušanu, kas sabiedrībā radījis aizdomas, ka valsts varētu būt par to atbildīga; tā kā valdošā partija ZANU-PF noliedz viņa piespiedu pazušanas faktu un apgalvo, ka notikušo sarīkojušas opozīcijas partijas;

D.  tā kā Augstākās tiesas 2015. gada 13. marta lēmums lika Zimbabves iestādēm uzsākt I. Dzamara meklēšanu un ik pēc divām nedēļām ziņot tiesai par sasniegto, līdz tiktu noteikta viņa atrašanās vieta; tā kā par Augstākās tiesas lēmuma izpildi atbildīgās iestādes to ignorējušas un valsts iestādēm vēl jāsāk tā pildīšana;

E.  tā valdošās partijas ZANU PF atbalstītāji un formās tērpti policisti jau vairākkārt uzbrukuši I. Dzamara; tā kā 2014. gada novembrī aptuveni 20 formās tērpti policisti saslēdza I. Dzamara roku dzelžos un piekāva viņu līdz bezsamaņai, uzbrūkot arī viņa advokātam Kennedy Masiye;

F.  tā kā 2015. gada 27. aprīlī aizturēja 11 cilvēkus, kad viņi Hararē piedalījās gājienā, lai paustu atbalstu pazudušajam I. Dzamara; tā kā šos aktīvistus apcietināja un turēja ieslodzījumā sešas stundas;

G.  tā kā pēc I. Dzamara nolaupīšanas viņa sieva Sheffra Dzamara iesniedza prasību Harares Augstākajā tiesā, lai piespiestu policiju un Centrālo izlūkošanas organizāciju (CIO) uzsākt viņas vīra meklēšanu; tā kā tiesas sēdes laikā policija un CIO noliedza, ka tām jelkas zināms par I. Dzamara atrašanās vietu; tā kā S. Dzamara aprīļa sākumā informēja, ka neidentificēti vīrieši viņu pastāvīgi novēro un ka viņa baidās par savu dzīvību;

H.  tā kā pašreizējā cilvēktiesību un demokrātijas situācija Zimbabvē turpina pasliktināties un pastāvīgi tiek ziņots par cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju aizskaršanu un viņu cilvēktiesību pārkāpumiem;

I.  tā kā policija nereti ļaunprātīgi izmanto spēkā esošos likumus, piemēram, Sabiedriskās kārtības un drošības likumu (POSA) un Aktu par piekļuvi informācijai un privātuma aizsardzību (AIPPA), lai aizliegtu likumīgas publiskas sanāksmes un pulcēšanos;

J.  tā kā ikvienas demokrātijas būtiskas sastāvdaļas ir pulcēšanās brīvība, biedrošanās brīvība un vārda brīvība;

K.  tā kā 2015. gada februārī ES atsāka atbalsta sniegšanu Zimbabvei, kas tiek īstenots EUR 234 miljonu vērtas valsts indikatīvās programmas veidā, un kura mērķis ir palīdzēt Zimbabvei kļūt par demokrātiskāku un pārtikušāku valsti, savukārt Eiropadome nolēma atstāt spēkā vairākas sankcijas pret Zimbabvi; tā kā aktīvu iesaldēšana un ceļošanas aizliegums ir spēkā vairs tikai attiecībā uz prezidentu R. Mugabe, viņa sievu un vienu aizsardzības nozares uzņēmumu; tā kā paliek spēkā arī ES ieroču embargo;

L.  tā kā pēc referenduma 2013. gada 16. martā tika pieņemta jauna valsts konstitūcija, kurā uzsvērts mērķis sakārtot politisko sistēmu, taču praksē progress ir lēns un cilvēktiesību situācija ir nestabila,

1.  stingri nosoda cilvēktiesību aizstāvja Itai Dzamara piespiedu pazušanu un prasa viņu nekavējoties atbrīvot bez jebkādiem nosacījumiem;

2.  mudina Zimbabves valdību veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai atrastu Itai Dzamara un sauktu pie atbildības visus atbildīgos par viņa pazušanu; aicina valdību pilnībā izpildīt Augstākās tiesas lēmumu, kurā tai doti norādījumi meklēt Itai Dzamara;

3.  aicina Zimbabves iestādes gādāt par viņa laulātās un ģimenes, kā arī viņa kolēģu un atbalstītāju drošību;

4.  ir nopietni nobažījies sakarā ar cilvēktiesību organizāciju ziņojumiem par pieaugošu politisku vardarbību un politiskas opozīcijas vajāšanu, kā arī par nopietniem ierobežojumiem un iebiedēšanu, ar ko saskaras cilvēktiesību aizstāvji, kurus bieži piekauj policija un arestē, izmantojot par ieganstu nepatiesas apsūdzības; pauž nožēlu, ka kopš iepriekšējām vēlēšanām un jaunās konstitūcijas pieņemšanas 2013. gadā, ir panākts tikai neliels progress tiesiskuma un jo īpaši cilvēktiesību vides reformu jomā;

5.  mudina Zimbabves varas iestādes izmeklēt apsūdzības par iespējamu policijas un valsts amatpersonu pielietotu pārmērīgu spēku un iespējamiem citiem cilvēktiesību pārkāpumiem un saukt tos pie atbildības;

6.  atgādina par Zimbabves valdības vispārējo atbildību gādāt par visu pilsoņu drošību; prasa Zimbabves iestādēm īstenot Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas, Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartas un reģionālo cilvēktiesību instrumentu noteikumus, ko Zimbabve ir ratificējusi;

7.  atgādina, ka saskaņā ar Vispārējo politisko nolīgumu (VPN) Zimbabve ir apņēmusies nodrošināt, ka gan tās tiesību akti, gan procesuālas tiesības un praktiskā darbība atbilst starptautiskajiem cilvēktiesību principiem un noteikumiem, tostarp tiem, kas paredz pulcēšanās, biedrošanās un vārda brīvību;

8.  atzinīgi vērtē Zimbabves Cilvēktiesību komisijas izveidi, tomēr pauž bažas, ka tai nav nodrošināta nozīmīga kapacitāte, lai tā varētu darboties neatkarīgi un īstenot mērķus to akūto cilvēktiesību problēmu risināšanā, ar kurām saskaras šī valsts;

9.  tādēļ aicina starptautiskās sabiedrības saskaņotu rīcību, jo īpaši tas attiecas uz Āfrikas dienvidu attīstības kopienas (SADC) darbībām; uzskata, ka šai reģionālajai organizācijai kā VPN garantam ir svarīga nozīme, cita starpā kategoriski prasot minētā nolīguma un jo īpaši tā 13. panta īstenošanu, lai nodrošinātu, ka policija un citi drošības spēki izbeigtu partizānu cīņas metodes;

10.  mudina Zimbabves valdību un prezidentu R. Mugabe ievērot savas starptautiskās saistības un to starptautisko nolīgumu noteikumus, kurus parakstījusi Zimbabve un ar kuros garantēta tiesiskuma respektēšana un pilsonisko un politisko tiesību ievērošana;

11.  aicina ES, pamatojoties uz Kotonū nolīguma 8. pantu, intensīvāk iesaistīties politiskajā dialogā par cilvēktiesībām, un jo īpaši mudināt valdību atcelt vai attiecīgi grozīt Sabiedriskās kārtības un drošības aktu un Aktu par informācijas pieejamību un privātās dzīves aizsardzību, lai izbeigtu to ļaunprātīgu izmantošanu;

12.  pauž nožēlu par to, ka Ekonomisko partnerattiecību pagaidu nolīgumā, kuru noslēdza ar četrām Austrumāfrikas un Āfrikas dienvidu valstīm, tostarp Zimbabvi, nav iekļauta iedarbīga un izpildāma cilvēktiesību klauzula;

13.  norāda uz ES lēmumu par sankciju atcelšanu un atbalsta mērķtiecīgus pasākumus, kas pašlaik joprojām ir spēkā attiecībā uz valsts prezidentu un viņa laulāto, kā arī ieroču embargo, kas ir reakcija uz politisko un cilvēktiesību situāciju Zimbabvē;

14.  uzskata, ka demokrātijas veicināšana un cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošana ir būtiskas, lai Zimbabve kļūtu par brīvu un plaukstošu valsti;

15.  aicina ES delegāciju Harārē turpināt piedāvāt atbalstu Zimbabves, lai uzlabotu situāciju cilvēktiesību jomā; uzstāj — ES ir jānodrošina, ka ar Zimbabvei piešķirto attīstības finansējums tiek efektīvi risinātas iedzīvotāju vajadzības, galvenokārt ar pilsoniskās sabiedrības organizāciju starpniecību, un ka tiek īstenotas ar šo atbalstu finansētās politiskās un ekonomiskās reformas;

16.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, EĀDD, Zimbabves valdībai un parlamentam, Āfrikas dienvidu attīstības kopienai, Āfrikas Savienības komisijai, Panāfrikas parlamentam, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai un Nāciju sadraudzības ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0059.
(2) OV L 50, 20.2.2014., 20. lpp.
(3) OV L 47, 20.2.2015., 20. lpp.
(4) OV L 54, 28.2.2012., 20. lpp.


Rohingu bēgļu ciešanas, tostarp masu kapi Taizemē
PDF 403kWORD 79k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 21. maija rezolūcija par rohingu bēgļu ciešanām, tostarp masu kapiem Taizemē (2015/2711(RSP))
P8_TA(2015)0211RC-B8-0469/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Birmu/Mjanmu un rohingiem, jo īpaši 2012. gada 20. aprīļa(1), 2012. gada 13. septembra(2), 2012. gada 22. novembra(3) un 2013. gada 13. jūnija(4) rezolūciju, un 2013. gada 23. maija rezolūciju par vispārējo tarifa preferenču pieejamības atjaunošanu attiecībā uz Mjanmu/Birmu(5),

–  ņemot vērā 2009. gada 5. februāra rezolūciju par Birmas bēgļu stāvokli Taizemē(6),

–  ņemot vērā ANO Bēgļu aģentūras (UNHCR) 2015. gada 6. maija paziņojumu par rohingu masu kapiem Taizemē,

–  ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR),

–  ņemot vērā ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un tai 1967. gadā pievienoto protokolu,

–  ņemot vērā Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas cilvēktiesību deklarāciju, jo īpaši 13., 15., 16. un 18. punktu,

–  ņemot vērā UNHCR 2015. gada 15. maija aicinājumu reģiona valdībām veikt meklēšanas un glābšanas operācijas un brīdinājumu par iespējamu humanitāro katastrofu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā, saasinoties reģionālā mēroga krīzei, tiek lēsts, ka tūkstošiem rohingu un citu bēgļu joprojām atrodas laivās Andamanu jūrā un Malakas šaurumā, — dažus no viņiem tur ar nelieliem pārtikas un ūdens krājumiem ir pametuši nelikumīgie pārvadātāji, un tā kā viņus dzen atpakaļ jūrā, kad viņu laivas iepeld teritoriālajos ūdeņos;

B.  tā kā militārā policija 2015. gada 1. un 4. maijā atklāja vismaz 30 rohingu musulmaņu mirstīgās atliekas kādā nometnē, kur, iespējams, notiek cilvēktirdzniecība Sonkhlas provinces Sadau rajonā Taizemes un Malaizijas robežas tuvumā; tā kā pēc dažām dienām tika konstatēta vēl viena nometne ar vismaz pieciem citiem kapiem;

C.  tā kā rohingi joprojām tiek vajāti un diskriminēti un viņiem patvaļīgi ir atņemta Birmas/Mjanmas pilsonība, tādēļ viņi joprojām ir bezvalstnieki; tā kā 2015. gada 1. aprīlī Birmas valdība anulēja viņiem izsniegtās pagaidu personas apliecības, tādējādi atņemot balsstiesības; tā kā joprojām valda nesodāmība par noziegumiem un nežēlīgu izturēšanos pret viņiem;

D.  tā kā liels skaits rohingu devās prom no Birmas/Mjanmas kopš vardarbības uzliesmojuma 2012. gadā, kad tika izpostītas apmetnes un bojā gāja simtiem cilvēku; tā kā daudzus no aizbēgušajiem ir notvērušas kontrabandistu bandas, kas darbojas Bengālijas līcī;

E.  tā kā saskaņā ar UNHCR 2015. gada 8. maija periodisko ziņojumu laikposmā no 2015. gada janvāra līdz martam kontrabandistu laivās iekāpa aptuveni 25 000 rohingu un bangladešiešu; tā kā tas ir gandrīz divreiz vairāk nekā tajā pašā laikposmā 2014. gadā;

F.  tā kā vairāki tūkstoši rohingu ir bēguši no vajāšanas, šķērsojot jūru, un tā kā daudzi simti ir zaudējuši dzīvību, nogrimstot laivām vai tāpēc, ka viņiem tika liegta iespēja izkāpt krastā;

G.  tā kā pēc represijām cilvēktirgotāji pievērsās jūras ceļiem; tā kā arvien vairāk ir gadījumu, kad cilvēktirgotāji migrantus pamet jūrā;

H.  tā kā cilvēktirgotāji joprojām kontrabandas ceļā caur Taizemi un citām reģiona valstīm izved tūkstošiem rohingu un citu migrantu, dažos gadījumos izmantojot korumpētu vietējo iestāžu palīdzību Taizemē, un viņi tiek turēti nebrīvē necilvēcīgos apstākļos džungļu nometnēs Dienvidtaizemē, kur viņu sagūstītāji viņus spīdzina, tur badā un piekauj līdz nāvei, lai izspiestu izpirkuma maksu no viņu ģimenēm un radiniekiem, vai pārdod verdzībā;

I.  tā kā pēc rohingu masu kapu atklāšanas Taizemē UNHCR pieprasīja veikt kopīgus atbildes pasākumus, mudinot reģiona valstis pastiprināt sadarbību attiecībā uz kontrabandas un cilvēktirdzniecības apkarošanas pasākumiem, vienlaikus nodrošinot cietušo personu aizsardzību;

J.  tā kā rohingu jautājums netika apspriests nesenajā ASEAN 26. samitā, kas 2015. gada 26.–28. aprīlī notika Malaizijā;

K.  tā kā no 2010. līdz 2015. gadam Komisijas Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ģenerāldirektorāts (ECHO) sniedza humāno palīdzību neaizsargātām personām Rakhainas štatā aptuveni EUR 57,3 miljonu apjomā; tā kā 2015. gadā ECHO finansē projektus visā Rakhainas štatā, lai risinātu dažas no visneatliekamākajām vajadzībām, kas ir rohingiem ziemeļu ciematos, tostarp attiecībā uz pārtiku un uzturu, veselības pamatpakalpojumiem un citu galveno mājsaimniecības priekšmetu piegādi, un lai atbalstītu kopš 2012. gada pārvietotos iedzīvotājus;

L.  tā kā ECHO kopš 2013. gada ir piešķīris Starptautiskajai Migrācijas organizācijai (IOM) EUR 325 000, lai nodrošinātu pārtiku, galvenos mājsaimniecības priekšmetus, veselības aprūpi un aizsardzību aptuveni 3 000 Taizemē aizturēto rohingu vīriešu, sieviešu un bērnu;

1.  pauž visdziļāko norūpētību par rohingu bēģļu sūro likteni un par patlaban atklātā jūrā un teritoriālajos ūdeņos zonā starp Mjanmu, Bangladešu, Taizemi un Indonēziju notiekošo humanitāro krīzi un ir satriekts, uzzinot par to, kas tika atrasts, nesen veicot vairāku desmitu līķu ekshumāciju no masu apbedījumu vietām, kas atrodas Dienvidtaizemē cilvēku tirdzniecības nometņu tuvumā; izsaka līdzjūtību bojāgājušo ģimenēm;

2.  aicina Taizemes varas iestādes nekavējoties veikt pilnīgu un uzticamu kriminālizmeklēšanu par rohingu musulmaņu masu apbedījumiem un nepieciešamības gadījumā to darīt ar ANO atbalstu, lai nodrošinātu atbildīgo personu saukšanu pie atbildības;

3.  atzinīgi vērtē to, ka Taizemes valdība ir atzinusi cilvēku tirdzniecības problēmas pastāvēšanu Taizemē un šajā reģionā un atsevišķu korumpētu iestāžu līdzdalību cilvēku kontrabandā; aicina Taizemes valdību un tās amatpersonas izbeigt jebkādu līdzdalību kriminālo bandu veiktajā rohingu un citu migrantu tirdzniecībā Taizemē;

4.  aicina visas reģiona valstis stiprināt sadarbību, īstenojot kontrabandas un cilvēku tirdzniecības apkarošanas pasākumus, vienlaikus aizsargājot cietušās personas; uzsver Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas lielo nozīmi šā jautājuma risināšanā; mudina šā reģiona valstu valdības piedalīties drīzumā paredzētajā reģionālajā sanāksmē, kas ir veltīta migrantu situācijai un kuru rīkos Taizeme 2015. gada 29. maijā Bangkokā; atzinīgi vērtē to, ka Dienvidaustrumāzijas valstu asociācija ir izstrādājusi Konvenciju pret personu un jo sevišķi sieviešu un bērnu tirdzniecību, kas šīs asociācijas valstu vadītājiem būtu jāparaksta 2015. gadā;

5.  aicina reģiona valstis parakstīt un ratificēt ANO Konvenciju par bēgļu statusu un rohingu patvērumu meklētājiem nodrošināt vismaz pagaidu aizsardzību, vienlaikus atbalstot Birmas valdību, kura cenšas panākt šīs problēmas pamatā esošo cēloņu novēršanas ilgtermiņa vienlīdzīgus risinājumus;

6.  papildus tam aicina Birmas/Mjanmas valdību mainīt tās politiku un veikt visu nepieciešamo, lai izbeigtu rohingu minoritātes vajāšanu un pret viņiem vērsto diskrimināciju; atkārto savu iepriekš paustos aicinājumus grozīt vai atcelt 1982. gada pilsonības likumu, lai nodrošinātu, ka rohingiem ir līdzvērtīga iespēja iegūt Birmas pilsonību;

7.  atzinīgi vērtē ievērojami novēloto Aung San Suu Kyi opozīcijas partijas Nacionālā demokrātijas līga preses sekretāra 2015. gada 18. maija paziņojumu, ka Birmas/Mjanmas valdībai rohingu minoritātei būtu jāpiešķir pilsonība;

8.  mudina Indonēzijas, Malaizijas un Taizemes vadītājus par galveno prioritāri uzskatīt tādu migrantu un bēgļu dzīvību glābšanu, kuri atrodas laivās Bengālijas līcī un Andamanu jūrā, nespējot nokļūt krastā, un atzinīgi vērtē Malaizijas un Indonēzijas 2015. gada 20. maija deklarāciju par to, ka tās sniegs pagaidu patvērumu jūrā atrastām personām;

9.  atzinīgi vērtē Eiropas Savienības un starptautisko organizāciju sniegto palīdzību, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja palīdzību Mjanmas/Birmas un Taizemes rohingiem un ES humanitāro palīdzību, kas ir sniegta iekšzemē pārvietotām personām Arakanas/Rakhainas pavalstī, nereģistrētiem rohingiem un neaizsargātiem pamatiedzīvotājiem Bangladešā un rohingu un bangladešiešu migrantiem, kuri patlaban atrodas imigrantu aizturēšanas centros (vīrieši) vai sociālās labklājības centros (sievietes un bērni) Taizemē;

10.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos šo jautājumu risināt augstākajā politiskajā līmenī, uzturot attiecības ar Taizemi un Birmu/Mjanmu un citām Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas dalībvalstīm;

11.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Birmas/Mjanmas valdībai un parlamentam, Taizemes valdībai un parlamentam, Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas ģenerālsekretāram, Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas Starpvaldību cilvēktiesību komisijai, ANO īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos Mjanmā, ANO augstajam komisāram bēgļu jautājumos, ANO Cilvēktiesību padomei un pārējo reģiona valstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 258 E, 7.9.2013., 79. lpp.
(2) OV C 353 E, 3.12.2013., 145. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0464.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0286.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0228.
(6) OV C 67 E, 18.3.2010., 144. lpp.


Svazilenda, cilvēktiesību aktīvistu Thulani Maseko un Bheki Makhubu lieta
PDF 330kWORD 83k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 21. maija rezolūcija Svazilenda, cilvēktiesību aktīvistu Thulani Maseko un Bheki Makhubu lieta (2015/2712(RSP))
P8_TA(2015)0212RC-B8-0473/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Svazilendas 2000. gada likumu „Par darba attiecību jautājumiem” (Industrial Relations Act) (ar grozījumiem),

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātības nodrošināšanai Svazilendā,

–  ņemot vērā Vispārējo periodisko pārskatu (UPR) par Svazilendu, kas iesniegts 2011. gada 4. oktobra ANO Cilvēktiesību padomes sēdē,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2012. gada 31. oktobrī apstiprināto ES Vispārējo preferenču sistēmu (VPS),

–  ņemot vērā ES paziņojumu Starptautiskās Darba konferences 103. sesijā 2014. gada 6. jūnijā Ženēvā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos runaspersonas 2014. gada 30. jūlija paziņojumu par žurnāla „The Nation” redaktora Bheki Makhubu un cilvēktiesību advokāta Thulani Maseko notiesāšanu,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas (ACHPR) Rezolūciju Nr. 286 par vārda brīvību Svazilendas Karalistē,

–  ņemot vērā ES 2014. gada 1. aprīļa vietējo paziņojumu par žurnāla „The Nation” redaktora Bheki Makhubu un cilvēktiesību advokāta Thulani Maseko neseno arestu un turēšanu apcietinājumā,

–  ņemot vērā ACHPR īpašā referenta vārda brīvības un informācijas pieejamības jautājumos Āfrikā 2014. gada 28. marta paziņojumu presei par Thulani Rudolf Maseko un Bheki Makhubu arestu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Svazilenda ir absolūta monarhija, ko vada karalis Mswati III, kurš 1973. gadā izsludināja ārkārtas stāvokli, kas tagad, pēc 41 gada, joprojām ir spēkā, kuram ir neierobežota vara pār ministru kabinetu, parlamentu un tiesu varu un kura vadīšanas laikā ievērojami ir pasliktinājusies situācija cilvēktiesību jomā un dzīves līmenis, savukārt hroniska nabadzība ir pieaugusi, vienlaikus mazinoties tiesiskuma ievērošanai, kas jo īpaši izpaudusies kā politisko partiju darbības aizliegšana ar likumu; tā kā darba ņēmēju pamattiesību pārkāpumi ir kļuvuši sistemātiski un Svazilendas valdība pēdējo desmit gadu ir pārkāpusi arodbiedrību tiesības un cilvēktiesības un nav ievērojusi SDO intervences sakarā ar tās Konvenciju Nr. 87;

B.  tā kā Thulani Maseko — Svazilendas Arodbiedrību kongresa jurists — 2014. gada 17. martā tika arestēts pēc tam, kad bija uzrakstījis rakstu, kurā kritizēja Svazilendas tiesu sistēmas neatkarības trūkumu; tā kā 2015. gada 19. martā pēc tam, kad viņš publiskoja atklātu vēstuli, kurā pauda nosodījumu par apstākļiem ieslodzījuma vietā, viņam bez advokāta bija jāstājas cietuma disciplinārās komitejas priekšā, un pēc tam viņš tika pārvietots uz vieninieku kameru; tā kā neraugoties uz to, ka viņš ir apstrīdējis minēto lēmumu, vēl nav paziņots, kad šo jautājumu izskatīs Augstā tiesa (High Court);

C.  tā kā žurnāla „The Nation”, kas tiek uzskatīts par vienīgo neatkarīgo laikrakstu valstī, komentētājs un galvenais redaktors Bheki Makhubu, tika arestēts pēc tam, kad publicēja rakstu, kurā kritizēja tiesu sistēmu, un apsūdzēts „tiesu varas autoritātes graušanā” un „necieņā pret tiesu”;

D.  tā kā 2014. gada 17. jūlijā Svazilendas Augstā tiesa notiesāja Thulani Maseko un Bheki Makhubu par necieņu pret tiesu, piespriežot divu gadu cietumsodu, kas šķiet nesamērīgi bargs salīdzinājumā ar sodu, ko par šādu pārkāpumu piespriež citos gadījumos, respektīvi, 30 dienu cietumsodu vai naudas sodu; tā kā lietu iztiesājošās tiesnešu kolēģijas priekšsēdētājs Mpendulo Simelane bija minēts vienā no T. Maseko laikrakstā publicētajiem rakstiem, kas ir nepārprotams interešu konflikts un šķērslis lietas taisnīgai izskatīšanai;

E.  tā kā vajāšana, ko Svazilendas tiesu vara īsteno pret kritisku viedokļu paudējiem, neaprobežojas tikai ar T. Maseko un B. Makhubu lietu, bet ir daļa no plašākas un satraucošas vārda brīvības ierobežošanas tendences minētajā valstī, kur vārda brīvību un informācijas pieejamību ierobežo 32 likumi un kur kopš 1973. gada ir aizliegta politisko partiju darbība;

F.  tā kā Svazilendas iestādes nolūkā iebiedēt aktīvistus un ierobežot tiesības uz vārda, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību papildus kritisku viedokļu paudēju apsūdzēšanai necieņā pret tiesu aktīvi izmanto 2008. gada likumu „Par cīņu pret terorismu” un 1938. gada likumu „Par musināšanu un graujošām darbībām”, un tā kā iestādes 2014. gada septembrī ierosināja vēl vienu tiesvedības procedūru pret T. Maseko saskaņā ar likumu „Par musināšanu un graujošām darbībām” saistībā ar apsūdzību musināšanā, kas pret viņu pirmoreiz tika celta 2009. gadā; tā kā starptautiskās organizācijas, pamatojoties uz vairākiem apsvērumiem, ir nosodījušas likumu „Par cīņu pret terorismu” kā nesaderīgu ar Svazilendas cilvēktiesību ievērošanas saistībām;

G.  tā kā 2014. gada aprīlī septiņi cilvēki tika apcietināti un viņiem izvirzīja apsūdzības par terorisma aktiem tikai tādēļ, ka viņi valkāja T-kreklus ar politiskiem uzrakstiem; tā kā, uzrunājot parlamentu 2014. gada 7. augustā, Svazilendas ministru prezidents Barnabas Sibusiso Dlamini teica, ka divi arodbiedrības līderi, kas apmeklēja Āfrikas valstu augsta līmeņa sanāksmi Vašingtonā, būtu jānožņaudz par valdības kritizēšanu un ka tikai atzītām arodbiedrībām būtu jāatļauj svinēt 1. maija svētkus;

H.  tā kā 2014. gada 8. oktobrī Svazilendas darba un sociālā nodrošinājuma ministre Winnie Magagula nekavējoties apturēja visu federāciju darbību, atlaižot Svazilendas Arodbiedrību kongresu (TUCOSWA), Svazilendas Apvienoto arodbiedrību organizāciju (ATUSWA), Svazilendas Darba devēju un Tirdzniecības palātas federāciju (FSE&CC) un vairākas citas struktūras, un tā kā Svazilendas valdības ratificētās SDO Konvencijas Nr. 87 5. pantā par biedrošanās brīvību ir atzītas darba ņēmēju organizāciju tiesības pievienoties federācijām un konfederācijām pēc savas izvēles;

I.  tā kā Svazilendas valdība pilnībā ignorēja starptautiskās arodbiedrību kustības ieteikumus un atkārtotos aicinājumus ievērot tiesības, kuras ir garantētas Svazilendas ratificētajās starptautiskajās konvencijās, jo īpaši SDO Konvencijā Nr. 87, un pilnībā atcēla darba ņēmēju tiesības brīvi biedroties un īstenot arodbiedrību pasākumus;

J.  tā kā pēc Starptautiskās Arodbiedrību konfederācijas organizētās faktu vākšanas misijas Svazilendā 2015. gada 14.–16. maijā nolūkā novērtēt progresu biedrošanās brīvības jomā un tikties ar politisko tiesību un cilvēktiesību aktīvistiem TUCOSWA visbeidzot tika reģistrēta no jauna; tā kā, neraugoties uz minēto, iestādes nav devušas nekādas garantijas, ka tās neiejauksies arodbiedrību vadīšanā un organizācijā, un tā kā arodbiedrību sanāksmēs bija vērojama faktiska policijas klātbūtne;

K.  tā kā 2014. gada 15. jūlijā ES pabeidza sarunas ar SADC EPN grupu (tostarp Svazilendu) par ekonomisko partnerattiecību nolīgumu (EPN), kurš jāizskata Eiropas Parlamentam 2015. gada otrajā pusgadā, lai to, iespējams, apstiprinātu;

L.  tā kā 2014. gada novembrī Svazilenda saskaņā ar Āfrikas Izaugsmes un iespēju aktu (AGOA) zaudēja preferenciālās tirdzniecības nolīgumu ar ASV pēc tam, kad valdība nespēja īstenot reformu pasākumus, kurus tā bija brīvprātīgi apņēmusies veikt 2013. gadā, tostarp risināt jautājumu par pulcēšanās, biedrošanās un vārda brīvības ierobežojumiem, piemēram, T. Maseko un B. Makhubu turēšanu ieslodzījumā, un par grozījumiem Terorisma apspiešanas likumā, Sabiedriskās kārtības likumā un Darba attiecību jautājumu likumā;

M.  tā kā ES no 11. Eiropas Attīstības fonda (EAF) ir piešķīrusi EUR 62 miljonus nacionālajai indikatīvajai programmai 2014.–2020. gadam, kuras prioritātes cita starpā ir labas pārvaldības, pārredzamības, pārskatatbildības, tiesu sistēmas neatkarības, tiesiskuma veicināšana un drošības nostiprināšana,

1.  prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot T. Maseko un B. Makhubu, ņemot vērā to, ka viņu turēšana ieslodzījumā ir tieši saistīta ar viņu tiesību uz vārda un uzskatu brīvību īstenošanu; prasa arī nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus pārliecības un politisko uzskatu dēļ ieslodzītos, tostarp Tautas vienotās demokrātiskās kustības priekšsēdētāju Mario Masuku un Svazilendas Jaunatnes kongresa ģenerālsekretāru Maxwell Dlamini; nosoda skarbos apstākļus, kādos atrodas abi ieslodzītie, un aicina Svazilendas iestādes garantēt viņu fizisko un psiholoģisko integritāti jebkuros apstākļos;

2.  atgādina par saistībām, kuras Svazilenda apņēmusies pildīt saskaņā ar Kotonū nolīgumu, proti, ievērot demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību principus, kuri ietver vārda brīvību un plašsaziņas līdzekļu brīvību; pauž dziļas bažas par demokrātijas un pamattiesību ierobežošanu Svazilendā un par arvien brutālāko veidu, kādā valdība reaģē uz kritiku;

3.  norāda, ka T. Maseko un B. Makhubu lietā pieņemtais spriedums ir daudz bargāks nekā citi spriedumi līdzīgās lietās, un uzskata to par skaidru mēģinājumu apklusināt aktīvistus un līdzekli citu personu atturēšanai, kā minējis galvenais tiesnesis; pieprasa Svazilendas valdībai likt iestādēm nekavējoties pārtraukt žurnālistu, juristu, neatkarīgo tiesnešu, arodbiedrību amatpersonu un parlamentāriešu iebiedēšanu, kuri ir saskārušies ar vardarbīgu izturēšanos, tikuši apcietināti, apsūdzēti vai pret kuriem izdarīts cita veida spiediens tādēļ, ka viņi ir aizstāvējuši cilvēktiesības, tiesiskuma ievērošanu vai politisko reformu īstenošanu;

4.  aicina Svazilendas valdību saskaņā ar starptautiskajām saistībām iesaistīties patiesā dialogā ar arodbiedrībām par likumdošanas reformām, kas nodrošinās darba ņēmēju tiesību ievērošanu;

5.  aicina Svazilendas iestādes saskaņā ar starptautiskajām un reģionālajām saistībām cilvēktiesību jomā un Svazilendas konstitūciju, jo īpaši tās 24. pantu, veikt konkrētus pasākumus, lai ievērotu un veicinātu vārda brīvību, garantētu demokrātiju un viedokļu dažādību, un izveidot tiesisko regulējumu, atļaujot politisko partiju reģistrāciju, darbību un pilnīgu līdzdalību;

6.  uzsver, ka tiesu sistēmas neatkarība ir būtisks demokrātijas princips, kas jāievēro;

7.  uzskata, ka politisko aktīvistu ieslodzīšana un arodbiedrību aizliegšana ir nepārprotams Svazilendas saistību — demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanas — pārkāpums, kuras tā apņēmusies pildīt saskaņā ar Kotonū nolīgumu, kā arī saskaņā ar SADC ekonomisko partnerattiecību nolīgumā iekļauto ilgtspējīgas attīstības sadaļu, kurai Eiropas Parlamenta atbalsts būs atkarīgs no tā, vai tiek pildītas saistības, tostarp saistības ievērot starptautiskās konvencijas, jo īpaši tādus svarīgus SDO standartus kā konvencijas Nr. 87 un Nr. 98;

8.  atgādina, ka ES piešķir Svazilendai VPS tirdzniecības preferences, lai sniegtu tirdzniecības stimulus nolūkā nodrošināt cilvēku un darba pamattiesības un labu pārvaldību; uzskata, ka arodbiedrību aizliegšana un politisko oponentu ieslodzīšana ir pretrunā šiem mērķiem;

9.  tādēļ aicina Komisiju ievērot pienākumu uzraudzīt to, kā Svazilenda ievēro cilvēktiesības un darba un vides konvencijas saskaņā ar VPS, un sākt izmeklēšanu, lai noskaidrotu, vai ir bijuši nopietni un regulāri VPS aizsargāto darba tiesību pārkāpumi;

10.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Svazilendas valdībai, Āfrikas dienvidu attīstības kopienas dalībvalstu valdībām, Starptautiskajai Darba organizācijai, Āfrikas Savienībai un ANO ģenerālsekretāram.


Kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošana
PDF 448kWORD 140k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 21. maija rezolūcija par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (pamatojoties uz Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku) 2014/2220(INI))
P8_TA(2015)0213A8-0054/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā kopējās drošības un aizsardzības politikas ieviešanu (pamatojoties uz Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitikas un drošības politiku),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Eiropas Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (12094/14), jo īpaši daļas, kas attiecas uz Eiropas drošības un aizsardzības politiku,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) V daļas 2. un 3. pantu un jo īpaši 21., 24. un 36. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 19.-20. decembra secinājumus,

–  ņemot vērā starpparlamentārās konferences jautājumos par kopējo ārpolitiku un drošības politiku un kopējo drošības un aizsardzības politiku 2014. gada 4. aprīļa un 2014. gada 7. novembra secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropas drošības stratēģiju „Droša Eiropa labākā pasaulē”, ko 2003. gada 12. decembrī pieņēma Eiropadome, un ņemot vērā ziņojumu par tās īstenošanu ar nosaukumu „Sniegt drošību mainīgā pasaulē”, ko Eiropadome apstiprināja 2008. gada 11. un 12. decembrī,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 25. novembra un 2014. gada 18. novembra secinājumus par kopējo drošības un aizsardzības politiku,

–  ņemot vērā Augstās pārstāves un Eiropas Aizsardzības aģentūras vadītājas 2014. gada 7. jūlija progresa ziņojumu par Eiropadomes 2013. gada decembra secinājumu īstenošanu,

–  ņemot vērā Augstās pārstāves un Komisijas kopīgo paziņojumu „ES visaptverošā pieeja ārējiem konfliktiem un krīzēm” un saistītos Padomes 2014. gada 12. maija secinājumus,

–  ņemot vērā kopīgo paziņojumu „Eiropas Savienības kiberdrošības stratēģija — atvērta un droša kibertelpa” un saistītos Padomes 2013. gada 25. jūnija secinājumus, kā arī 2014. gada 18. novembrī pieņemto ES kiberaizsardzības politikas satvaru,

–  ņemot vērā 2014. gada 24. jūnijā pieņemto Eiropas Savienības Jūras drošības stratēģiju un 2014. gada decembrī pieņemto ES Jūras drošības stratēģijas rīcības plānu,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 24. jūnija lēmumu par kārtību, kādā Savienība īsteno solidaritātes klauzulu,

–  ņemot vērā 2014. gada 18. novembrī pieņemto politikas satvaru sistemātiskai un ilgtermiņa sadarbībai aizsardzības jomā,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 24. jūlija paziņojumu „Ceļā uz konkurētspējīgāku un efektīvāku aizsardzības un drošības nozari” (COM(2013)0542) un 2014. gada 24. jūnija īstenošanas ceļvedi (COM(2014)0387),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīvu 2009/43/EK, ar ko vienkāršo noteikumus un nosacījumus ar aizsardzību saistīto ražojumu sūtījumiem(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/81/EK, ar kuru koordinē procedūras attiecībā uz to, kā līgumslēdzējas iestādes vai subjekti, kas darbojas drošības un aizsardzības jomā, piešķir noteiktu būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības, un ar kuru groza Direktīvas 2004/17/EK un 2004/18/EK(2),

–  ņemot vērā tā rezolūcijas par kopējo drošības un aizsardzības politiku, jo īpaši 2013. gada 21. novembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu(3) un rezolūciju par Eiropas aizsardzības tehnoloģisko un rūpniecisko bāzi(4), un 2013. gada 12. septembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas jūrlietu aspektiem(5) un rezolūciju par ES militārajām struktūrām — pašreizējais stāvoklis un turpmākās perspektīvas(6),

–  ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kiberdrošību un kiberaizsardzību(7),

–  ņemot vērā tā 2014. gada 3. aprīļa rezolūciju par ES vispārējo pieeju un tās ietekmi uz ES ārējās darbības konsekvenci(8),

–  ņemot vērā tā 2013. gada 13. jūnija ieteikumu Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos / Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, Padomei un Komisijai par EĀDD organizatoriskās struktūras un darbības pārskatīšanu 2013. gadā(9) un Padomes 2013. gada 17. decembra secinājumus par EĀDD pārskatu par 2013. gadu(10),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Reglamenta 132. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0054/2015),

Vispārējā drošības situācija

1.  uzskata, ka daudzo ilgstošo un jauno drošības problēmu dēļ drošības vide ES un tās austrumu un dienvidu kaimiņvalstīs kļūst arvien nestabilāka un nepastāvīgāka; uzskata, ka karš Ukrainas austrumu daļā, konflikti Sīrijā un Irākā, ko izraisījusi teroristiskās organizācijas ISIS ietekmes palielināšanās, krīze Lībijā un terorisma draudi Āfrikā (īpaši Sāhelā, Lībijā un Āfrikas ragā) tiešā veidā apdraud Savienības drošību; turklāt uzskata, ka ASV stratēģija, kas paredz pievērst pastiprinātu uzmanību Āzijas un Klusā okeāna reģionam, un finanšu krīzes atstātās sekas uz dalībvalstu aizsardzības budžetiem un spējām tikai pastiprina nepieciešamību Savienībai un dalībvalstīm uzņemties lielāku atbildību par savu drošību un aizsardzību; uzstāj, ka Eiropas Savienība spēs efektīvi reaģēt uz iepriekš uzskaitītajiem drošības apdraudējumiem tikai tad, ja tās struktūras un dalībvalstis kopīgi, patiesi un saskaņoti sadarbosies KĀDP un KDAP kontekstā;

2.  uzskata, ka tāds nedrošības līmenis pie ES robežām un tās tuvējās kaimiņvalstīs, kāds ir šobrīd, nav bijis, kopš 1990. gadu beigās tika izveidota EDAP/KDAP; pauž bažas, ka Savienība nav spējīga vienoti un konsekventi stāties pretī šiem apdraudējumiem un pārlieku bieži var būt spiesta paļauties uz vienas vai dažu dalībvalstu iniciatīvām vai ad hoc aliansēm, kurās tās loma ir minimāla vai otršķirīga;

3.  uzskata, ka ES un tās dalībvalstīm steidzami jāpielāgojas šīm jaunajām drošības problēmām, jo īpaši efektīvi izmantojot esošos KDAP līdzekļus, tostarp labāk sasaistot tos ar ES ārlietu instrumentiem, humāno palīdzību un attīstības politiku, stingrāk koordinējot valstu pasākumus un apvienojot resursus un vajadzības gadījumā pragmatiski un elastīgi ieviešot jaunus Eiropas solidaritātes mehānismus; uzsver, ka robežšķirtne starp ārējo un iekšējo drošību kļūst aizvien nekonkrētāka; tādēļ aicina uzlabot ārējo un iekšējo instrumentu konsekvenci un PV/AP vadībā palielināt sadarbību un koordināciju starp dalībvalstīm, īpaši tādās jomās kā pretterorisma operācijas, cīņa pret organizēto noziedzību, kiberdrošība un migrācijas pārvaldība;

4.  uzsver, ka ES spēks un nozīmīgums ir tās spējā mobilizēt resursus un vienlaikus likt lietā lielu klāstu diplomātisku, drošības, aizsardzības, ekonomikas, tirdzniecības, attīstības un humānās palīdzības instrumentu, kas pilnībā atbilst ANO Statūtu noteikumiem; uzsver, ka KDAP militārie un civilie līdzekļi ir neatņemama šīs visaptverošās pieejas daļa;

No 2013. gada decembra Eiropadomes līdz 2015. gada jūnija Eiropadomei: vai KDAP tiešām ir prioritāte?

5.  atzinīgi vērtē 2013. gada decembra Eiropadomes sanāksmes secinājumus, kuros atzīta nepieciešamība palielināt KDAP efektivitāti, pamanāmību un ietekmi, sekmēt spēju attīstību un nostiprināt Eiropas aizsardzības nozari;

6.  pauž nožēlu, jo īpaši tāpēc, ka palielinās nestabilitāte ārvalstīs, par to, ka 2013. gadā dotie politiskie stimuli nav noveduši pie ciešākas sadarbības un pamatīgas un straujas tādu praktisku pasākumu īstenošanas, kas atbilstu deklarētajam mērķtiecības līmenim; uzskata, ka šobrīd Savienības rīcībā gandrīz nav operatīvo, spēju un ražošanas resursu, kas ļautu izlēmīgi rīkoties, lai novērstu un pārvaldītu starptautiskas krīzes un aizstāvētu savu stratēģisko autonomiju un stratēģiskās intereses, kas atbilst Lisabonas līguma 21. pantā minētajām vērtībām un normām; aicina dalībvalstis nekavējoties veikt konkrētus pasākumus;

7.  atzinīgi vērtē jaunās Augstās pārstāves / Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Federica Mogherini iecelšanu amatā; ļoti atzinīgi vērtē viņas pirmos paziņojumus un lēmumu vadīt Ārlietu padomi un Aizsardzības padomi, tādējādi parādot savu ieinteresētību KDAP; cer, ka viņas nostājas rezultātā notiks pozitīvas pārmaiņas KDAP attīstībā; aicina AP/PV uzņemties vadību darbā, kas saistīts ar KDAP turpmāku īstenošanu un Eiropas aizsardzības spēju apvienošanu un kopīgu izmantošanu; aicina Komisiju turpināt aizsardzības jautājumu darba grupas darbu AP/PV vadībā komisāru līmenī, lai nodrošinātu politiskās vadlīnijas un uzraudzību;

8.  sagaida, ka līdz 2015. gada jūnija Eiropadomei, kam būs no jauna jāpievēršas aizsardzības jautājumiem, dalībvalstis un ES iestādes spēs pieņemt konkrētus pasākumus atbilstoši saistībām, kas tika noteiktas 2013. gada decembrī; pauž gandarījumu par to, ka valstu vadītāji ir apstiprinājuši, ka Aizsardzības padomes sanāksme notiks 2015. gada 25. un 26. jūnijā, un aicina tajā kritiski novērtēt nepietiekamo īstenošanu un palielināt spiedienu uz aizsardzības jomas birokrātiju, lai tiktu īstenoti lēmumi, kuri tika pieņemti augstākajā politiskajā līmenī 2013. gada decembrī; uzsver, ka 2015. gada jūnija Eiropadomes sanāksmē ir jāmudina nepakļāvīgās dalībvalstis piešķirt vairāk līdzekļu aizsardzībai un pievērsties tām krīzes pārvaldības jomām, kurās ES var sniegt patiesu pievienoto vērtību;

9.  uzskata, ka gaidāmajā Eiropadomē aizsardzības jautājumos būtu jāpieņem lēmumi, kas ļautu uzlabot Savienības un dalībvalstu spējas attiecībā uz teritoriālo aizsardzību, pilnībā papildinot NATO spējas, un attiecībā uz spēju reaģēt uz iekšējās drošības problēmām, kā arī attīstīt dislocējamas spējas, kas vajadzīgas, lai sniegtu jēgpilnu ES ieguldījumu krīzes pārvaldībā, nostiprināt Eiropas Aizsardzības aģentūru, pastiprināt Eiropas aizsardzības un rūpniecisko bāzi, sākt tādas visaptverošas drošības koncepcijas izstrādāšanu, kas apvienos drošības iekšējo un ārējo dimensiju;

KDAP misijas un operācijas

10.  pauž nožēlu par to, ka arī pašās nesenākajās KDAP militārajās operācijās bija vērojami strukturāli trūkumi, kas tām raksturīgi jau vairākus gadus, proti neefektīva tūlītējā reakcija uz civilām un militārām darbībām, ilgstošs un neelastīgs lēmumu pieņemšanas process, nepieciešamība pēc lielākas dalībvalstu solidaritātes misiju finansēšanas jomā, misijas mandātu neatbilstība to īstenošanas videi, ierobežots budžets, spēku formēšanas problēma un reaģētspējas trūkums loģistikas un finanšu jomā;

11.  uzskata, ka KDAP misiju un operāciju finansēšanas jautājums ir būtisks, ja vēlas nodrošināt šīs politikas nākotni; pauž nožēlu, ka 2013. gada decembra Padomes sanāksmē uzsāktā diskusija par šo jautājumu pagaidām nav vainagojusies ar kādu konkrētu priekšlikumu; aicina KDAP operāciju un misiju izvietošanas izmaksas, īpaši ES kaujas grupu izmantošanas un spēku izmitināšanas infrastruktūras izmaksas, izdevumus, kas saistīti ar karaspēku ieejas punktu izveidi operāciju veikšanas vietās un pārtikas un degvielas nodrošinājuma krājumiem, ja tie ir nepieciešami, sistemātiski finansēt, izmantojot Athena mehānismu; prasa arī izmantot šo mehānismu uz divpusēja pamata no dalībvalstīm saņemtā finansējuma, kā arī no trešām valstīm un starptautiskām organizācijām saņemtā finansējuma pārvaldīšanai, tādējādi ļaujot tām finansiāli piedalīties operācijā, kā arī īpaši pamatotos gadījumos ļaujot atbalstīt trešo valstu dalību ES krīzes reaģēšanas operācijās un misijās;

12.  mudina īstenot turpmākus centienus, lai paātrinātu finansējuma piešķiršanu civilajām misijām un vienkāršotu lēmumu pieņemšanas procedūras un īstenošanas pasākumus; šajā sakarā uzskata, ka Komisijai, izmantojot deleģētos aktus un saskaņā ar Finanšu regulas 210. pantu, būtu jāievieš konkrēti iepirkuma noteikumi krīzes pārvarēšanas pasākumiem KDAP ietvaros, lai atvieglotu ātru un elastīgu operāciju īstenošanu;

13.  prasa izveidot priekšfinansējuma mehānismu, kas palīdzētu tām dalībvalstīm, kuras vēlas piedalīties kādā KDAP misijā, segt izmaksas, tādējādi atvieglojot lēmuma pieņemšanu par misijas uzsākšanu;

14.  uzsver, ka ES ieguldījums starptautiskajā drošībā, krīzes pārvarēšanā, miera uzturēšanā, īstenojot ES civilās un militārās misijas un operācijas, ir svarīga daļa no Savienības visaptverošās pieejas; norāda, ka pārāk daudzu kopš 2009. gada veikto ES civilo un militāro misiju mērķis ir bijis padarīt Savienību redzamāku cīņā pret krīzi, nevis veikt stratēģiskus pasākumus, kas būtu balstīti uz padziļinātu analīzi un plānošanu; uzskata, ka šīm misijām, kuru sakarā vajadzētu uzsvērt un uzteikt personāla profesionalitāti un iesaistīšanos, vajadzētu būt patiesiem un efektīviem politikas instrumentiem, kas tiek izmantoti atbildīgi un ir daļa no vispārējas rīcības stratēģijas, īpaši darbībai ES kaimiņvalstīs; atbalsta pašreiz notiekošo EĀDD krīzes vadības struktūru pārskatīšanu; aicina PV/AP padarīt pašreizējās struktūras daudz efektīvākas, lai tās varētu ātrāk un atbilstošāk reaģēt uz jaunām krīzēm, cita starpā samazinot paralēlo struktūru skaitu;

15.  uzskata, ka apmācības, prasmju un vadības prasmju ziņā atbilstīgs un kvalificēts personāls ir sekmīgas misijas svarīgs aspekts;

16.  apšauba, piemēram, palīdzības misijas izvietošanas un uzturēšanas pie Lībijas robežām (EU BAM Libye) piemērotību, pastāvot tāda institucionālajai un drošības videi, kas nekad nav gādājusi par misijas atbilstību noteiktajiem pamatmērķiem; aicina, ņemot vērā nesenos satraucošos notikumus, atkārtoti novērtēt vajadzības attiecībā uz Lībiju, lai pienācīgi risinātu drošības problēmas, tostarp tās, kas saistītas ar pašreizējiem pretterorisma centieniem Mali un Sāhelas reģionā;

17.  uzskata, ka ir jāveic to 17 ES misiju efektivitātes novērtēšana, kuras pašlaik tiek īstenotas ārvalstīs;

18.  tāpat, ņemot vērā situāciju Gazas joslā, pauž nožēlu, ka Padomes diskusijas par ES robežu palīdzības misiju Rafas robežšķērsošanas punktā (EU BAM Rafah) joprojām nav pabeigtas; pieprasa šīs misijas atsākšanu, kā arī tās uzdevumu, sastāva un līdzekļu pārskatīšanu, lai ar tās palīdzību varētu kontrolēt Gazas joslas robežas ar Ēģipti un Izraēlu;

19.  atzinīgi vērtē ES visaptverošo iesaistīšanos operācijās Āfrikas ragā, tostarp KDAP misijās un tādās operācijās kā EUTM Somalia, EUNAVFOR Atlanta un EUCAP Nestor; šajā sakarā norāda, ka EUCAP Nestor darbība tiek izvērsta sarežģītā institucionālajā un operatīvajā vidē, piedaloties daudziem starptautiskajiem, tostarp ES, dalībniekiem; tādēļ aicina Padomi un EĀDD racionalizēt misijas mērķus;

20.  cer, ka ar abām šogad uzsāktajām civilajām misijām — Eiropas Savienības misiju civilās drošības sektora reformai Ukrainā (EUAM Ukraine) un Eiropas Savienības KDAP misiju Mali (EUCAP Sahel Mali) — tiks veiksmīgi īstenoti attiecīgie uzdevumi un ka to ietvaros uzmanība tiks vērsta uz skaidri noteiktiem, izvērtējamiem un ilgtspējīgiem mērķiem;

21.  atzīmē, ka kopš 2013. gada jūnija ir izveidota noliktava, kuras mērķis ir nodrošināt KDAP civilajām misijām nepieciešamo līdzekļu ātru izvietošanu; uzskata, ka, lai šī noliktava tiktu efektīvi izmantota, tai jābūt attiecīgās misijas vadītāja rīcībā un jākalpo viņa noteiktajām vajadzībām, nevis jābūt atkarīgai no Komisijas lēmumiem; prasa, lai katru gadu tiktu sagatavota atskaite par šīs noliktavas darbību, kas ļautu izvērtēt tās pievienoto vērtību attiecībā uz civilo misiju izvietošanas ātrumu;

22.  atzinīgi vērtē šobrīd veikto izpēti saistībā ar tāda kopīgo pakalpojumu centra izveidi, kas nodrošinātu līdzekļu savstarpēju pieejamību KDAP civilajām misijām un padarītu misiju izvietošanu efektīvāku; aicina izveidot kopīgu pakalpojumu centru; uzskata, ka visefektīvākais risinājums būtu EĀDD pakļautībā izveidot vienu institucionālo struktūru, kas centralizētu un racionalizētu civilo misiju pakalpojumus (cilvēkresursu, informātikas, loģistikas u. c. pakalpojumus), kas šobrīd tiek iedalīti atsevišķi katrai misijai;

23.  norāda, ka KDAP militārās operācijas arvien biežāk ir bruņoto spēku apmācības misijas (piem., EUTM Mali un EUTM Somalia); uzteic lēmumu par šādu operāciju veikšanu, bet pieprasa pielāgot to mandātus katras atsevišķās situācijas apstākļiem; uzskata, ka izveidotajām vienībām ir jābūt pilnībā gatavām uz operatīvu darbību, tostarp spējīgām īstenot uzbrukuma operācijas; pauž nožēlu, ka ļoti reti tiek plānotas misijas ar izpildu mandātu; uzskata, ka, ņemot vērā pastāvīgos draudus ES kaimiņvalstīs, Savienība nevar atļauties koncentrēties tikai uz pēckrīzes instrumentiem vai krīzes pārvarēšanas palīginstrumentiem, drīzāk tai jāspēj piedalīties visos krīzes pārvarēšanas posmos saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem;

24.  pauž nožēlu par pastāvīgām spēku veidošanas problēmām, kas rodas militāro misiju uzsākšanas laikā; norāda, ka, izņemot EUTM Mali, kurā efektīvi piedalās 23 dalībvalstis, pārējās pašlaik notiekošajās ES militārajās operācijās katrā piedalās ne vairāk kā sešas dalībvalstis; mudina dalībvalstis piešķirt operācijām vairāk spēku, ja to rīcībā ir attiecībās nepieciešamās spējas; uzsver, ka ir jāizstrādā kopīga sadarbības pieeja, lai risinātu ar spēku veidošanu saistītās problēmas; atzinīgi vērtē trešo valstu ieguldījumu, kas apstiprina KDAP ietvaros izveidoto partnerību dzīvotspēju; aicina dalībvalstis vairāk iesaistīties ES militārajās operācijās un veikt ieguldījumus atbilstīgi to rīcībā esošajiem resursiem un spējām šādas līdzdalības īstenošanai;

25.  uzskata, ka, ņemot vērā to, ka gan ES civilās misijas (EUCAP), gan militārās misijas (EUTM) ir vērstas uz apmācību, ir jāizveido strukturāla politika, kas šādas misijas padara par ilgtermiņa pasākumiem, nodrošinot finansiālo un materiālo palīdzību, kurām ir efektīvi mandāti un mērķi, kas ir piemēroti situācijai; uzskata, ka šāda jauna politika, kas būtu daļa no Savienības sadarbības un attīstības centieniem, ļautu turpināt darbu, kas tiek veikts iniciatīvu Train and Equip un E2I ietvaros, lai ilgtermiņā nostiprinātu trešo valstu spējas (aprīkojums, ieroči, infrastruktūra, darba samaksa) un to bruņotie spēki būtu pietiekami darbotiesspējīgi; šajā sakarā mudina Komisiju izpētīt inovatīvus finansējuma avotus;

26.  norāda uz 2013. gada novembra sanāksmē pausto vēlēšanos palielināt ES kaujas vienību savietojamību un elastību, lai tās varētu norīkotas visu veidu krīzes pārvarēšanas uzdevumiem; tomēr norāda, ka līdz šim ir panākts tikai viens ļoti ierobežots uzlabojums — ierosināts, ka izmaksas, kas saistītas ar ES kaujas vienību stratēģisko transportu uz operāciju zonu, sedz no Athena mehānisma; atzīst, ka konstruktīvas attieksmes trūkums visu dalībvalstu starpā ir bijis politisks un operatīvs šķērslis kaujas vienību izvietošanai;

27.  atzinīgi vērtē pēdējās neoficiālās Aizsardzības padomes sanāksmes pozitīvo paziņojumu, ka tiks pētītas Līguma par Eiropas Savienību 44. pantā piedāvātās iespējas; tomēr pauž nožēlu, ka šobrīd viedokļu atšķirība šajā jautājumā neļauj noteikt, kā būtu izmantojami 44. panta noteikumi; uzskata, ka 44. panta piemērošana ļautu ievērojami uzlabot Savienības rīcības elastību un ātrumu un tādējādi tās spēju novērst tai radītos draudus; aicina dalībvalstis, kas nav ieinteresētas vai kam nav līdzekļu dalībai KDAP operācijās, būt konstruktīvām, ļaujot citām valstīm rīkoties, ja tās vēlas;

28.  turklāt mudina AP/PV izpētīt citu saistošo Lisabonas līguma pantu, jo īpaši to pantu, kas attiecas uz sākumfondu (LES 41. pants), pastāvīgu ciešāku sadarbību (LES 46. pants), solidaritātes klauzulu (LESD 222. pants) un savstarpējās aizsardzības klauzulu (LES 42. pants), piedāvātās iespējas;

29.  mudina rūpīgi izpētīt iespēju, paredzot kārtību nepieciešamās savietojamības nodrošināšanai, izmantot tādus daudzpusējos štābus kā, piemēram, Strasbūras Eirokorpuss, kas jau ir izveidoti un kas ir pierādījuši savu efektivitāti operācijās;

30.  pauž pārsteigumu, ka joprojām nav kopējas ES stratēģijas jauno ES drošības problēmu risināšanai; atzinīgi vērtē Padomes ieceri un PV/AP apņemšanos sākt stratēģisko pārdomu procesu attiecībā uz ārpolitikas un drošības politikas izaicinājumiem un iespējām; atgādina, ka šī procesa mērķis ir izveidot jaunu kopīgo Eiropas drošības stratēģiju, lai noteiktu jaunos ģeostratēģiskos scenārijus, draudus un jaunos globālos izaicinājumus, kā arī definētu, kādus pasākumus KĀDP un KDAP ietvaros ES var veikt, lai uz tiem reaģētu; aicina AP/PV sākt visaptverošu procesu Baltās grāmatas par Eiropas drošību un aizsardzību izstrādāšanai, lai pilnveidotu ES stratēģiskos mērķus un spēju veidošanas procesus; gaida nākamo AP/PV paziņojumu, kura mērķis ir novērtēt pārmaiņu ietekmi uz vidi pasaulē un konstatēt no tās izrietošās problēmas un iespējas ES;

31.  atzinīgi vērtē Padomes 2014. gada 18. novembrī pieņemto ES kiberaizsardzības politikas satvaru, kurā noteiktas piecas prioritātes attiecībā uz KDAP kiberaizsardzības jomā un precizēta dažādu dalībnieku loma; atzinīgi vērtē satvara mērķi atbalstīt valstu kiberaizsardzības spēju attīstību un pastiprināt to saziņas tīklu aizsardzību, kas tiek izmantoti KDAP instrumentiem; uzsver to, ka ir svarīgi panākt vienāda līmeņa kiberaizsardzību visās dalībvalstīs, lai būtu iespējams panākt pienācīgu progresu sadarbībā kiberaizsardzības jomā, un nostiprināt mūsu spējas pretoties kiberuzbrukumiem un kiberterorismam, cer, ka šis rīcības plāns būs sākuma punkts ceļā uz sistemātiskāku kiberaizsardzības jautājumu iekļaušanu dalībvalstu drošības stratēģijās un palielinās ES iestāžu informētību par kiberaizsardzības jautājumu nozīmīgumu; turklāt aicina izstrādāt saskaņotu Eiropas stratēģiju, lai nodrošinātu kritisko (digitālo) infrastruktūru pret kiberuzbrukumiem, vienlaikus aizsargājot un veicinot iedzīvotāju digitālās tiesības un brīvības; atgādina, ka ir vajadzīga lielāka skaidrība un pienācīgs tiesiskais regulējums, ņemot vērā grūtības noteikt kiberuzbrukumos vainojamos, un norāda, ka nepieciešams samērīgi un atbilstīgi reaģēt visos kontekstos;

32.  norāda uz tiešiem draudiem kiberjomā un uzsver, ka ES ir vajadzīga noturība un gatavība reaģēt uz kiberkrīzi, arī KDAP kontekstā, tādēļ mudina visas dalībvalstis nekavējoties būtiski pilnveidot savas kiberaizsardzības spējas; uzsver, ka nepieciešams ieguldīt augsti kvalificētā cilvēkkapitālā, pētniecībā un attīstībā; uzsver, ka ir jāveido sinerģija un papildināmība starp civilajām un militārajām kiberdrošības un aizsardzības jomām ES; uzsver, ka ir svarīgi pastiprināt sadarbību ar NATO kiberaizsardzības jomā;

33.  uzsver to, cik nozīmīga ir sadarbība drošības un aizsardzības jomā starp ES un citām starptautiskajām institūcijām, jo īpaši ANO, NATO, Āfrikas Savienību un EDSO; atzinīgi vērtē 2014. gada septembrī Velsā notikušā NATO samita deklarāciju, kurā tika atkārtoti apstiprināts atbalsts KDAP attīstībai; cer, ka tiks īstenoti pasākumi, lai veicinātu abpusēju abu organizāciju stiprināšanu;

Spēju joma

34.  uzskata, ka 2008. gada ekonomikas un finanšu krīzes ietekmē ir samazināti valstu aizsardzības budžeti un ka šī samazināšana ir notikusi bez jebkādas koordinācijas dalībvalstu starpā, tādējādi apdraudot Savienības stratēģisko autonomiju un dalībvalstu spējas segt savu bruņoto spēku vajadzības un kaitējot Savienības pienākumiem un spējām gādāt par drošību pasaules mērogā; uzsver, ka ir svarīgi dalībvalstīm savstarpēji veikt iepriekšēju plānošanu stratēģiskiem ieguldījumiem, kad tās iegādājas un atjauno aprīkojumu;

35.  pauž stingru pārliecību, ka ES ir ļoti ieinteresēta, lai jūras vide būtu droša, atvērta un tīra un tādējādi būtu iespējama brīva preču un cilvēku pārvietošanās un miermīlīga, legāla, godīga un ilgtspējīga okeānu bagātību izmantošana; uzskata, ka tādēļ būtu jāpilnveido gan civilais, gan militārais ES institucionālais satvars, lai īstenotu Eiropas Savienības Jūras drošības stratēģiju; norāda, ka lielāko daļu stratēģisko resursu, kritisko infrastruktūru un spēju kontrolē dalībvalstis un ka to vēlme uzlabot sadarbību ir ļoti būtiska Eiropas drošībai;

36.  atzinīgi vērtē 2014. gada 18. novembra sanāksmē pieņemto politisko satvaru attiecībā uz sistemātisku ilgtermiņa sadarbību aizsardzības jomā, kura pamatā ir spēju plānošanas procesa konverģence un informācijas apmaiņa; šā iemesla dēļ uzsver, ka dalībvalstīm jāturpina īstenot EAA rīcības kodekss aprīkojuma apvienošanas un koplietošanas jomā, lai daudz efektīvāk prognozētu spēju trūkumus nākotnē un sistematizētu sadarbību spēju uzlabošanas nolūkā; aicina AP/PV sniegt pierādījumus konkrētiem pasākumiem, kas tiks veikti, lai pastiprinātu sadarbību aizsardzības jomā; saistībā ar to, ka palielinās nekoordinēta divpusēja vai daudzpusēja sadarbība aizsardzības jomā, aicina dalībvalstis iesaistīties pastāvīgajā strukturētajā sadarbībā (PESCO), lai uzlabotu koordinēšanu un izmantotu ES finansējumu sadarbībai miera laikā; aicina AP/PV iesniegt reālistiskus plānus sekmīgai PESCO sākšanai;

37.  atzinīgi vērtē 2014. gada novembra Padomē pieņemto EAA 2014. gada spēju attīstības plānu, kurā noteiktas spēju attīstības 16 prioritātes; atzinīgi vērtē arī EAA veikto darbu pie sadarbības datubāzes (Codaba), kurā apzinātas dalībvalstu sadarbības iespējas, tādējādi paverot ceļu dažādu veidu sadarbības uzsākšanai; aicina dalībvalstis, veidojot savas militārās spējas, pievērst pienācīgu uzmanību šiem instrumentiem; aicina nekādā gadījumā nepieļaut tādu iniciatīvu dublēšanu, kas jau tiek īstenotas citviet, un pievērst lielāku uzmanību tādu darbību apzināšanai, kuras var sniegt reālu pievienoto vērtību;

38.  pauž pārsteigumu, ka joprojām nav ES līmeņa nodokļu stimulu sadarbības un resursu apvienošanas sekmēšanai; norāda uz 2013. gada decembra Padomes aicinājumu izpētīt šādus mehānismus un pauž nožēlu, ka ir pagājis gads, bet diskusijas vēl aizvien nav novedušas pie nekādiem konkrētiem pasākumiem šai jomā; norāda, ka Beļģijas valdība jau ad hoc kārtībā piešķir PVN atvieglojumus noteiktu EAA projektu, piemēram, satelītkomunikāciju projektu, sagatavošanas posmiem; uzskata, ka šādiem atvieglojumiem ir jābūt sistemātiskiem un tie jāpiemēro arī noteiktām spēju infrastruktūrām un programmām, balstoties uz NATO pastāvošā mehānisma piemēru vai uz ES mehānismiem, kas paredzēti civilās pētniecības infrastruktūrai; aicina attīstīt jebkādus citus stimulus, ar ko varētu sekmēt sadarbību Eiropas ieinteresēto pušu starpā;

39.  atzinīgi vērtē pastāvošos sadarbības modeļus, tādus kā Eiropas Gaisa transporta pavēlniecība (EATC), un pauž gandarījumu, ka, pievienojoties jaunām dalībvalstīm, sistēma turpina paplašināties; pauž nožēlu, ka šis modelis, kas pastāv jau vairākus gadus, vēl nav pielāgots citu veidu aizsardzības spējām; aicina izmantot EATC modeli citās operatīvā atbalsta jomās, lai novērstu būtiskus spēju trūkumus;

40.  norāda, ka progress, kas panākts apvienošanas un kopīgas izmantošanas jomā, ir minimāls; atzinīgi vērtē uzlabojumus, kas, iegādājoties MRTT lidaparātu floti, panākti degvielas uzpildē lidojuma laikā; pauž nožēlu, ka līdz šim ļoti mazs skaits dalībvalstu ir piedalījušās šajā projektā, un aicina pievienoties dalībvalstis, kurām trūkst spēju šajā jomā; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāturpina apvienošanas un koplietošanas projekti, īpaši pievēršoties 16 spēju jomām, ko tās KDAP kontekstā apzinājušas kopā ar EAA Eiropas Savienības Militāro štābu;

41.  norāda uz Padomes vēlēšanos attīstīt kopējus projektus ES spēju pastiprināšanas jomā, kas citu starpā ietver distances vadības gaisa kuģu sistēmas (RPAS) un valdību satelītkomunikācijas; norāda, ka attiecībā uz RPAS jāizveido normatīvais regulējums to sākotnējai integrēšanai Eiropas gaisa satiksmes sistēmā līdz 2016. gadam, pienācīgi ņemot vērā civilās un militārās vajadzības, kā arī vajadzību ievērot starptautiskās tiesības; aicina Komisiju īsi izklāstīt, kā programmas „Apvārsnis 2020” līdzekļus, kuri paredzēti civilajai un militārajai pētniecībai, var izmantot RPAS iekļaušanai Eiropas gaisa telpā;

42.  atzinīgi vērtē panāktos uzlabojumus ES satelītu pakalpojumu jomā (Galileo, Copernicus, EGNOS); uzskata, ka jāpanāk šādu kosmosa pakalpojumu, īpaši Copernicus, operatīvā darbība, lai apmierinātu KDAP misiju un operāciju vajadzības pēc augstas izšķirtspējas satelītattēliem; atzinīgi vērtē projekta Ariane 6 uzsākšanu; pauž nožēlu, ka tehnisku un komerciālu iemeslu dēļ Savienība turpina iepirkt Krievijā izgatavotās starta iekārtas, kas ir pretrunā tās mērķim panākt noteikta līmeņa stratēģisko autonomiju, un tādēļ uzsver nepieciešamību arī turpmāk attīstīt tehnoloģijas, kas ir izmantojamas kā civiliem, tā militāriem mērķiem un kas aizsargās mūsu neatkarību;

43.  aicina Savienību mudināt dalībvalstis izpildīt NATO noteiktos spēju mērķus, kas paredz, ka vismaz 2 % no IKP jāatvēl aizsardzības jomas izdevumiem un vismaz 20 % no aizsardzības jomas budžeta jānovirza galvenajām ar aprīkojumu saistītajām vajadzībām, tostap pētījumiem un izstrādei;

Aizsardzības preču rūpniecība

44.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu, kura mērķis ir uzlabot MVU piekļuvi aizsardzības tirgiem, kas pašlaik ir ārkārtīgi specifiski dažādu iemeslu dēļ, proti: pieprasījumu veido gandrīz tikai un vienīgi valsts pasūtījumi, tirgū ir ierobežots skaits uzņēmumu, produktu izstrādei un darbības uzturēšanai nepieciešamas ilgs laiks un atsevišķas tehnoloģijas ir stratēģiskas tehnoloģijas;

45.  norāda uz Komisijas 2013. gada jūlija paziņojumu „Ceļā uz konkurētspējīgāku un efektīvāku aizsardzības un drošības nozari”, kā arī 2014. gada jūnijā pieņemto šā paziņojuma īstenošanas ceļvedi, kurā izklāstīti tajā ierosinātie priekšlikumi, jo īpaši attiecībā uz iekšējā tirgus jomā pieņemto Direktīvas 2009/81/EK un Direktīvas 2009/43/EK labāku īstenošanu, neskarot dalībvalstu suverēnās tiesības, kas izriet no LESD 346. panta;

46.  uzskata, ka visi minētie pasākumi ir atkarīgi no kopīgi pieņemta lēmuma par to, kas ietilpst Eiropas aizsardzības un tehniskajā un rūpnieciskajā pamatā (EDTIB), lai varētu paredzēt, kuri uzņēmumi vai stratēģiskie pasākumi varētu gūt no tiem labumu, ņemot vērā dalībvalstu atšķirīgo aizsardzības rūpniecības kapacitāti; uzskata, ka minēto lēmumu varētu jo īpaši balstīt uz virkni kritēriju, piemēram, ekipējuma un tehnoloģiju izstrāde ES, uzņēmumu iespējas kontrolēt pašu izstrādātā aprīkojuma un tehnoloģiju īpašumtiesības un izmantošanas tiesības, kā arī pārliecība, ka tad, ja uzņēmumu īpašnieku vidū ir ārvalstu partneri, tiem nav pārmērīgu balsstiesību, kas apdraudētu uzņēmumu iespējas lemt par savu darbību; uzsver, ka ir jānosaka nozīmīgākie ES aizsardzības resursi (t. i., galvenās rūpnieciskās spējas un kritiskās tehnoloģijas);

47.  atgādina, ka līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā ES rūpniecības, kosmosa un pētniecības politika ir attiecināma arī uz aizsardzības jomu; norāda, ka Savienības programmas citās jomās, piemēram, saistībā ar iekšējo drošību, robežu drošību un katastrofu pārvaldību, kā arī izstrādi, rada ievērojamas iespējas kopīgi attīstīt spējas attiecībā uz šīm politikas jomām un KDAP misiju īstenošanu; aicina Komisiju ieviest pastāvīgas procedūras sadarbībai starp Komisiju, EĀDD, EAA un dalībvalstīm kopējā tirgus, rūpniecības, kosmosa, pētniecības un izstrādes jomās; aicina Komisiju izveidot pastāvīgu saikni starp ES iestādēm un aģentūrām, kuras veido iekšējās drošības (Frontex, Europol, ENISA) un ārējās drošības un aizsardzības (Eiropas Aizsardzības aģentūra, EĀDD) jomas;

48.  atzīmē Komisijas priekšlikumus attiecībā uz labāku Direktīvas 2009/81/EK (iepirkumi aizsardzības vajadzībām) un Direktīvas 2009/43/EK (ar aizsardzību saistīto ražojumu sūtījumi iekšējā tirgū) īstenošanu; uzskata, ka ir arī jānosaka, kāds aprīkojums un tehnoloģijas uzskatāmas par tādiem, kam ir augsta stratēģiskā vērtība un uz ko neattiecas ne Direktīva 2009/81/EK (aprīkojums būtisku drošības interešu aizsardzībai), ne Direktīva 2004/18/EK (aprīkojums, kura izmantošana ir saistīta ar aizsardzības jomu, bet nav raksturīga tikai šai jomai vien); uzskata, ka Eiropas uzņēmumiem, kas darbojas šajā nozarē, nepieciešams īpašs tiesiskais un finanšu regulējums, kas tiem ļautu būt konkurētspējīgiem un tajā pašā laikā garantētu ES stratēģisko autonomiju;

49.  norāda uz Padomes nodomu ieviest Eiropas piegādes drošības režīmu, saskaņā ar kuru dalībvalstis piedāvātu cita citai palīdzību, lai ātri reaģētu uz to vajadzībām drošības jomā; sagaida, ka Komisija sagatavos šā režīma īstenošanas iespēju ceļvedi, kā arī publicēs zaļo grāmatu par stratēģiskos aizsardzības uzņēmumos veiktu ārvalstu investīciju kontroli; atzinīgi vērtē stingrāka EAA pamatnolīguma par piegādes drošību starp dalībvalstīm pieņemšanu kā būtisku brīvprātīgu un juridiski nesaistošu mehānismu dalībvalstīm, lai palielinātu savstarpējo atbalstu un palīdzību piegādes drošības jomā; aicina EAA kopā ar Komisiju izstrādāt papildu instrumentus un iniciatīvas, lai veicinātu ES mēroga piegādes drošību un atbalstītu dalībvalstis jaunā pamatnolīguma īstenošanā;

50.  aicina Komisiju skaidri identificēt un mobilizēt tos Eiropas finanšu līdzekļus un instrumentus, kuru mērķis ir palīdzēt izveidot Eiropas kopējo aizsardzības nozares tirgu;

51.  atzinīgi vērtē pieņemtās izmaiņas Vasenāras režīma eksporta kontroles sarakstos attiecībā uz uzraudzības un iejaukšanās tehnoloģijām, kuras nesen tika ieviestas arī Eiropas līmenī; tomēr uzsver, ka ir jāpanāk vēl vairāk, lai novērstu tādu tehnoloģiju nekontrolētu ražošanu un eksportu, kuras var izmantot, lai uzbruktu ES kritiskajai infrastruktūrai un pārkāptu cilvēktiesības; tādēļ aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk iesniegt regulas priekšlikumu par divējāda lietojuma preču eksportu;

52.  uzskata, ka neviena valdība nevar viena pati uzsākt patiesi liela mēroga pētniecības un tehnoloģiju attīstības programmas; atgādina par Padomes 2008. gada decembra deklarāciju par spēju stiprināšanu un dalībvalstu apņemšanos sasniegt kopīgo mērķi novirzīt 2 % no aizsardzības jomas izdevumiem pētniecības finansēšanai; aicina AP/PV un EAA vadītāju sniegt informāciju par pašreizējo situāciju; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus attiecībā uz sinerģiju izveidi starp civilo un aizsardzības jomas pētniecību; šajā sakarā uzsver, ka „Apvāršņa 2020” pētniecības programma piedāvā vērā ņemamas iespējas spēju attīstīšanai; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pētniecības misijas, kuras sniedz atbalstu Savienības ārpolitikas pasākumiem, tostarp tehnoloģijas attīstību divējāda izmantojuma tehnoloģiju jomā ar mērķi uzlabot civilās aizsardzības un militāro spēku sadarbspēju, kā norādīts īpašajā programmā, ar ko īsteno pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”; aicina Komisiju un dalībvalstis iekļaut attiecīgās pētniecības darbības gada darba programmās; atzinīgi vērtē arī sagatavošanās darbību uzsākšanu un cer, ka KDAP jomā nākamais solis būs finansējums attiecīgajam pētniecības virzienam, kas tiks paredzēts nākamajā daudzgadu finanšu shēmā; uzsver, ka ir svarīgi īstenot izmēģinājuma projektu attiecībā uz pētniecību KDAP jomā, ko kopīgi īsteno Komisija un EAA, kā Parlaments to bija ierosinājis 2015. gada budžetā, lai tiktu ņemti vērā Aģentūras īstenotie Savienības mērķi un Savienības budžets; šajā sakarā pauž nožēlu, ka Komisija nav iesniegusi Parlamentam LESD 185. panta iespēju novērtējumu, kas tika pieprasīts 2013. gada 21. novembra rezolūcijā par Eiropas aizsardzības tehnoloģisko un rūpniecisko bāzi;

53.  tomēr aicina ievērot vislielāko rūpību jautājumos attiecībā uz šīs aizsardzības jomas sagatavošanās darbības pārvaldību, intelektuālā īpašuma tiesībām, līdzfinansējumu un dalības noteikumiem; mudina dalībvalstis pilnībā iesaistīties lēmumu pieņemšanā, lai izvairītos no birokrātiskām izmaiņām un lai garantētu programmu atbilstību KDAP un dalībvalstu stratēģiskajām vajadzībām;

54.  atgādina, ka pētniecība aizsardzības jomā ir īpaši jutīga un stratēģiska gan ražotāju konkurētspējai, gan ES stratēģiskajai autonomijai, un prasa, lai tiktu ieviesta atbilstoša intelektuālā īpašuma politika, kas saistīta ar drošību un aizsardzību, lai aizsargātu pētniecības rezultātus; gaida Komisijas un ražotāju, kas darbojas aizsardzības jomā, priekšlikumus par šo tematu;

55.  norāda uz Komisijas priekšlikumiem, kuru mērķis ir veicināt vienotu standartu un sertifikācijas procedūru ieviešanu aizsardzības aprīkojumam; šajā sakarā sagaida, ka tiks izdots EAA un Komisijas ceļvedis ražošanas standartu izstrādei aizsardzības nozarē un noteiktas EAA un EASA iespējas uzlabot militāro sertifikātu savstarpēju atzīšanu ES; pauž nožēlu par Eiropas standartizācijas organizāciju nevēlēšanos piešķirt standartizācijas zīmogus aizsardzības nozares produktiem;

o
o   o

56.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, NATO ģenerālsekretāram, NATO Parlamentārās asamblejas prezidentam, ANO ģenerālsekretāram, EDSO priekšsēdētājam, EDSO Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam, Āfrikas Savienības asamblejas priekšsēdētājam un Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas ģenerālsekretāram.

(1) OV L 146, 10.6.2009., 1. lpp.
(2) OV L 216, 20.8.2009., 76. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0513.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0514.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0380.
(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0381.
(7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0457.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0286.
(9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0278.
(10) http://eeas.europa.eu/library/publications/2013/3/2013_eeas_review_lv.pdf.


Kopējās drošības un aizsardzības politikas finansēšana
PDF 421kWORD 107k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 21. maija rezolūcija par kopējās drošības un aizsardzības politikas finansēšanu (2014/2258(INI))
P8_TA(2015)0214A8-0136/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) V sadaļu, jo īpaši 21., 24., 41., 42., 43., 44., 45. un 46. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(3) kopā ar tās vēlākiem grozījumiem,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 18/2012 „Eiropas Savienības palīdzība Kosovai tiesiskuma jomā”,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 18. decembra secinājumus,

–  ņemot vērā Padomes 2013 gada 25. novembra un 2014. gada 18. novembra secinājumus par kopējo drošības un aizsardzības politiku,

–  ņemot vērā priekšsēdētāja vietnieces / augstās pārstāves (PV/AP) un Eiropas Aizsardzības aģentūras vadītājas 2014. gada 7. jūlija progresa ziņojumu par Eiropadomes 2013. gada decembra secinājumu īstenošanu,

–  ņemot vērā PV/AP un Komisijas kopīgo paziņojumu „ES visaptverošā pieeja ārējiem konfliktiem un krīzēm” un ar to saistītos Padomes 2014. gada 12. maija secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropas Aizsardzības aģentūras 2014. gada ziņojumu un 2013. gada finanšu pārskatu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2014. gada 3. aprīļa rezolūcija par ES vispārējo pieeju un tās ietekmi uz ES ārējās darbības konsekvenci(4),

–  ņemot vērā Eiropadomes sanāksmē Helsinkos 1999. gada 11. decembrī pieņemtos Padomes prezidentūras secinājumus (pamatmērķis 2003. gadam) un Padomes 2004. gada 17. maijā pieņemto pamatmērķi 2010. gadam,

–  ņemot vērā civilo pamatmērķi 2010. gadam, kas ministru līmenī tika apstiprināts Civilo spēju uzlabošanas konferencē un ko ņēma vērā 2007. gada 19. novembra Vispārējo lietu un ārējo attiecību padome,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas un Budžeta komitejas kopīgās apspriedes saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas un Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0136/2015),

A.  tā kā Savienībā un ārpus tās drošības vide kļūst aizvien sarežģītāka, rodoties jauniem riskiem un draudiem, kurus neviena dalībvalsts nevar pārvarēt viena pati, un tādēļ ir nepieciešams nostiprināt KDAP, lai tā kļūtu par iedarbīgāku politikas instrumentu un patiesu garantiju ES iedzīvotāju drošībai un Eiropas interešu un vērtību veicināšanai; tā kā Savienībai ir jānostiprina savas ārējās robežas;

B.  tā kā budžeta līdzekļu samazinājumi aizsardzības jomas izdevumiem un pašlaik vēl vērojamā funkciju pārklāšanās liek no jauna pārdomāt KDAP misiju un operāciju finansēšanu, panākot, ka budžeta piešķīrumi tiek izmantoti labāk un izmaksu ziņā lietderīgāk, vienlaikus nodrošinot visu misiju un operāciju (gan civilo, gan militāro) pienācīgu demokrātisko kontroli ES iestāžu līmenī;

C.  tā kā 2013. gada decembrī Eiropadome nolēma pārskatīt ES misiju un operāciju finansiālos aspektus, tostarp Athena mehānismu, lai nodrošinātu, ka procedūras un noteikumi ļauj Savienībai ātrāk, elastīgāk un efektīvāk izvietot ES civilās misijas un militārās operācijas;

D.  tā kā saskaņā ar Lisabonas līguma noteikumiem Savienības augstais pārstāvis ir arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieks, Eiropas Aizsardzības aģentūras vadītājs un arī Eiropas Savienības Ārlietu padomes priekšsēdētājs; tā kā saskaņā ar LES 45. pantu Eiropas Aizsardzības aģentūra „vajadzības gadījumā pilda uzdevumus sadarbībā ar Komisiju”,

1.  norāda, ka ES un tās dalībvalstis piešķir ļoti lielu finansējumu dažādām miera uzturēšanas un krīžu pārvarēšanas operācijām visā pasaulē, bet KDAP civilajām un militārajām misijām un operācijām tiek piešķirta ļoti neliela daļa no visa finansējuma; atzīst KDAP intervenču nozīmi miera panākšanā, vienlaikus mudinot dalībvalstis paust pamanāmāku nostāju attiecībā uz konfliktu novēršanu, pēckonfliktu atjaunošanu un ilgtspējīga miera stāvokļa saglabāšanu konfliktu pārņemtās teritorijās; ir pārliecināts, ka ES nevar atļauties koncentrēt uzmanību tikai uz pēckrīzes instrumentiem vai uz atbalstu krīzes beigu posmā;

2.  aicina PV/AP un dalībvalstis pilnībā atraisīt KDAP misiju un operāciju ātrākas un elastīgākas izmantošanas potenciālu, ko sniedz Lisabonas līgums, jo īpaši tā 44. pants par KDAP uzdevuma īstenošanu, ko veic dalībvalstu grupa, un 46. pants par pastāvīgo strukturēto sadarbību; 

3.  ar bažām konstatē, ka, lai gan kopīgais aizsardzības gada budžets ir apmēram EUR 190 miljardi, dalībvalstis aizvien vēl nespēj izpildīt 1999. gadā pieņemtos Helsinku pamatmērķus; atgādina par vērienīgajiem ES noteiktajiem civilajiem pamatmērķiem; aicina nostiprināt ES pozīcijas aizsardzības jomā NATO kontekstā un pauž nožēlu par to, ka trūkst doktrīnas, kas ļautu īstenot operāciju veidā LES 43. pantā minētos uzdevumus (paplašinātos Pētersbergas uzdevumus); stingri iestājas par ciešāku koordināciju un sadarbību drošības un aizsardzības jomā NATO kontekstā starp dalībvalstīm un ES līmenī, jo īpaši apvienojot un kopīgi izmantojot resursus, spējas un līdzekļus; aicina Komisiju steidzami veikt analīzi par izaicinājumiem un vajadzībām drošības un aizsardzības jomā;

4.  norāda, ka pēdējo gadu laikā finansējuma līmenis civilajām KDAP misijām, kurām līdzekļus piešķir no ES budžeta KĀDP sadaļas, ir samazinājies un ir sagaidāms, ka tas paliks nemainīgs kā daļa no daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam; pauž nožēlu par to, ka civilās misijas ir ietekmējusi vispārējā maksājumu apropriāciju nepietiekamība, kuras dēļ Komisijai, lai samazinātu šīs nepietiekamības ietekmi, nācās atlikt EUR 22 miljonu izmaksāšanu uz 2015. gadu; tomēr atzinīgi vērtē to, ka ir apzināta iespēja ietaupīt apmēram EUR 16 miljonus, kas dotu iespēju finansēt turpmākas misijas, ja tuvākajā nākotnē pēc tām rastos vajadzība;

Līdzekļu taupīšanas un efektivitātes palielināšanas iniciatīvas

5.  atzinīgi vērtē konkrētos pasākumus un pragmatiskos risinājumus, ko pašreizējo finanšu noteikumu ietvaros nesen ieviesusi Komisija, lai saīsinātu finansējuma piešķiršanas procedūras attiecībā uz KDAP civilajām misijām; tomēr pauž nožēlu par to, ka joprojām ir ievērojama kavēšanās ar pamataprīkojuma un pakalpojumu iepirkumiem KDAP misijām KĀDP ietvaros, daļēji tāpēc, ka bieži vien lēmumu pieņemšanas process Padomē norit lēni, bet arī tāpēc, ka trūkst konsolidētas pieejas finanšu noteikumu piemērošanā KDAP misijām, un tam ir negatīva ietekme uz misiju īstenošanu un personālu, kā arī potenciāli uz misiju drošību;

6.  mudina Komisiju samazināt šos trūkumus, izstrādājot konkrētu kārtību finanšu noteikumiem, kuri attiecas uz civilajām KDAP misijām, kā arī pielāgot pašreizējās pamatnostādnes šo noteikumu vajadzībām, lai veicinātu ātru, elastīgu un efektīvāku misiju īstenošanu, vienlaikus garantējot ES resursu pareizu finanšu pārvaldību un pienācīgu Savienības finansiālo interešu aizsardzību; uzskata, ka budžets būtu jānodod civilās operācijas komandierim gluži tāpat, kā tas tiek nodots ES delegāciju vadītājiem;

7.  prasa Komisijai un dalībvalstīm veikt ikgadēju drošības un aizsardzības politikai veltīto izdevumu kopējās summas novērtējumu, ietverot pārredzamu izklāstu par publisko iepirkumu, lai turpmāk varētu pēc iespējas efektīvāk pārvaldīt šajā jomā plānoto budžetu;

8.  stingri mudina izveidot kopīgu pakalpojumu centru un integrētu resursu pārvaldības sistēmu, kas palīdzētu palielināt civilo misiju izvietošanas ātrumu un izmaksefektivitāti; pauž nožēlu par to, ka šī iniciatīva pagaidām ir iestrēgusi; norāda, ka pašlaik tiek apspriesta misiju atbalsta platforma, bet aicina Komisiju un EĀDD turpināt darbu pie patiesi kopīga pakalpojumu centra izveides;

9.  uzskata, ka pastāvīgie ierobežojumi EĀDD Civilās plānošanas un īstenošanas centra administratīvajam budžetam ir jānovērš, jo ikgadējie budžeta piešķīrumi ir pārāk nelieli, lai veiktu visus plānošanas, izpildes un atbalsta uzdevumus, īpaši laikā, kad vairākas misijas tiek uzsāktas gandrīz vienlaicīgi;

10.  uzskata, ka pastāvīgā KDAP noliktava, kas pašlaik kalpo tikai jaunajām KDAP civilajām misijām, būtu pēc iespējas drīz jāpapildina, paplašinot darbības jomu, lai tā aptvertu arī esošās misijas, uzlabojot tajā uzglabātā aprīkojuma pieejamību, kā arī palielinot vajadzīgā aprīkojuma daudzveidību; ierosina, ka turpmāk KDAP noliktavu vajadzētu pārvaldīt kopīgajam pakalpojumu centram;

11.  uzsver, ka misijām ir jānodrošina pienācīgs personāls, kā to paredz dažādas dalībvalstu apņemšanās šajā jomā (piemēram, civilais pamatmērķis 2010. gadam, daudzgadu civilo spēju attīstības plāns); tomēr pauž nožēlu par to, ka ir grūti KDAP misijām rekrutēt (un noturēt) kvalificētu personālu pietiekamā skaitā; mudina plaši izmantot ātri izvietojamās civilās reaģēšanas grupas, kas palielinātu ES spēju reaģēt ātri, veicinātu ātru misiju izveidi un padarītu efektīvāku reaģēšanu uz krīzēm;

12.  pauž nožēlu par nepārredzamību un augstajām izmaksām atlases procesā, kurā izvēlas privātos uzņēmumus, kas sargā KDAP civilo misiju darbinieku drošību; aicina izstrādāt drošības pamatlīgumu, kas būtu paredzēts tieši KDAP civilajām misijām, lai pazeminātu privāto drošības uzņēmumu piemērotās maksas un lai atlases procesu padarītu pārredzamāku; uzskata, ka šajā jomā priekšroka būtu jādod Eiropas uzņēmumiem;

Saskaņotība un papildināmība

13.  uzskata, ka KDAP ir daļa no plašākas ārējās KĀDP dimensijas un ES ārējās darbības kā tādas, kā arī daļa no kopējā tirgus un rūpniecības, kosmosa, pētniecības un attīstības politikas iekšējās dimensijas; pauž ciešu pārliecību, ka ir jānodrošina dažādu instrumentu saskaņotība un papildināmība, lai panāktu apjomradītus ietaupījumus un maksimāli palielinātu ES izdevumu ietekmi; pauž pārliecību, ka ES ir vairāk instrumentu un lielāks ietekmes potenciāls nekā jebkurai citai pārvalstiskai institūcijai, jo tās drošības un aizsardzības politiku ir iespējams pastiprināt ar visaptverošu pieeju, izmantojot citu veidu ES instrumentus un finansēšanas mehānismus; tādēļ uzskata, ka KĀDP resursus vajadzētu izmantot lietpratīgāk, jo īpaši nodrošinot labāku koordināciju starp KDAP instrumentiem un dažādajām Komisijas pārvaldītajām ES finansējuma piešķiršanas programmām;

14.  aicina tur, kur iespējams, izveidot labākas civilās un militārās jomas sinerģijas un īpaši tās ņemt vērā plānošanas procesu sākumā, sevišķi tādās jomās kā telpas, medicīniskie pakalpojumi, loģistika, transports un misiju drošība, vienlaikus respektējot dažādās komandķēdes un skaidri nošķirot civilo misiju un militāro operāciju atšķirīgo dabu, uzdevumus un darbības režīmus;

15.  uzsver iespējamos ietaupījumus, ko varētu gūt, veicinot ES līmeņa sinerģijas militārajā jomā, tostarp transporta, mācību un medicīniskās palīdzības jomā; uzsver Eiropas Aizsardzības aģentūras nozīmi, jo tā veicina aizsardzības ekipējuma un izvietošanas spēju sadarbspēju un sinerģijas starp ES dalībvalstīm, bet pauž dziļu nožēlu par to, ka, lai gan šo aģentūru vada PV/AP, tā ir pakļauta Padomei un tiek pilnīgi finansēta no avotiem, kas ir ārpus Savienības budžeta, un tāpēc tai netiek piemērota Eiropas demokrātiskā kontrole;

16.  atzinīgi vērtē krīžu pārvarēšanas procedūru pārskatīšanu, par kuru tika panākta vienošanās 2013. gadā, jo šīs pārskatīšanas rezultātā ir uzlabojusies KDAP misiju plānošana un sākšana; tomēr uzsver, ka ir jādara vairāk, lai pārvarētu pastāvošo apcirkņveida pieeju, kuras dēļ dažādas ES ārpolitikas mašinērijas daļas darbojas nošķirti;

17.  aicina Komisiju izstrādāt pastāvīgas finanšu procedūras sadarbībai starp Komisiju, EĀDD, EAA, EKA un dalībvalstīm KDAP un kopējā tirgus, rūpniecības, kosmosa, pētniecības un izstrādes politikas jomā; aicina Komisiju un Padomi izstrādāt pastāvīgus finanšu noteikumus, lai ES iekšējās drošības jomas dalībniekus (piemēram, Frontex, Eiropolu un ENISA) saistītu ar ārējo drošību (piemēram, EAA, EĀDD);

18.  atzinīgi vērtē KDAP izpētes izmēģinājuma projekta īstenošanu, ko veic Komisija un EAA, kā Parlaments bija ierosinājis 2015. gada budžetā, paredzot aģentūrai īstenot Savienības mērķus un budžetu; šajā sakarā pauž nožēlu par to, ka Komisija Parlamentam neiesniedza novērtējumu par LESD 185. panta potenciālu, kā prasīts 2013. gada 21. novembra rezolūcijā par Eiropas aizsardzības tehnoloģisko un rūpniecisko bāzi(5);

19.  atzinīgi vērtē 2014. gada 24. jūnijā pieņemto Komisijas īstenošanas ceļvedi paziņojumam par Eiropas aizsardzības un drošības nozari; šajā sakarā aicina Komisiju ieinteresēto personu novērtējumā izklāstīt, kā potenciālie atbalsta saņēmēji un valstu un reģionālās pārvaldes ir gatavas izmantot minētos līdzekļus (ESI fondus, ERAF, ESF, INTERREG V); šajā sakarā pauž nožēlu par to, ka Komisijas priekšlikumi var tikt ierosināti pārāk vēlu, lai varētu ietekmēt pašreiz notiekošo valstu un reģionālo pārvalžu resursu sadali vai pārdalīt ES finansējumu, sekmējot spēcīgāku Eiropas aizsardzības tehnisko un rūpniecisko pamatu (EDTIB);

20.  atzinīgi vērtē iniciatīvu „Apmācība un ekipējums”, kas pārejas vai izejas stratēģijas ietvaros nodrošinātu partneru spēju veidošanu, atvieglojot finansējuma piešķiršanu dažādas tehnikas un nenāvējoša ekipējuma iegādei trešo valstu drošības un aizsardzības spēkiem, kā arī atbalsta EĀDD un Komisijas kopīgu pieeju šim jautājumam; atbalsta tādu projektu vienību izveidi, kurās varētu iesaistīties ieinteresētās dalībvalstis vai trešās valstis un kuras, sniedzot projekta atbalstu, palīdzētu uzņēmējvalstīm ātri piegādāt un iepirkt visu drošībai vajadzīgo, un uzskata, ka šādas vienības būtu jāizmanto sistemātiski;

21.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus, kuru mērķis ir Direktīvas 2009/81/EK (par publiskā iepirkuma līgumiem) un Direktīvas 2009/43/EK (par ar aizsardzību saistīto ražojumu sūtījumiem iekšējā tirgū) labāka īstenošana; aicina Komisiju ņemt vērā to, ka Eiropas uzņēmumiem, kas darbojas aizsardzības jomā, ir vajadzīgs īpašs tiesiskais un finansiālais režīms, lai tie varētu būt konkurētspējīgi un lai atbalstītu valstu centienus konsolidēt aizsardzības spējas;

Militāro operāciju finansēšana

22.  atzīst, ka dalībvalstis finansē militāras operācijas ārpus ES budžeta un ka to kopīgās izmaksas sedz no Athena mehānisma; uzsver, ka Athena mehānisms ir būtiski svarīgs šo operāciju izvietošanai un ka tas ir dalībvalstu solidaritātes instruments, kurš dalībvalstis, īpaši tās, kam trūkst finanšu un operatīvo resursu, mudina līdzdarboties KDAP operācijās; tomēr pauž nožēlu par to, ka kopīgo izmaksu faktiskais īpatsvars aizvien vēl ir neliels (saskaņā ar aplēsēm apmēram 10–15 % no visām izmaksām) un ka valstu segtā augstā izmaksu un atbildības daļa militārās operācijās, kuru pamatā ir princips, ka izmaksas sedz attiecīgā dalībvalsts, ir pretrunā solidaritātes un sloga dalīšanas principam un vēl vairāk attur dalībvalstis no aktīvas līdzdalības KDAP operācijās; pauž bažas, ka šī situācija, jo īpaši saistībā ar dalībvalstu nevēlēšanos piedalīties operāciju spēku formēšanā, kavē KDAP operāciju ātru izvietošanu un apdraud to vispārējo efektivitāti; uzskata, ka ir jānodrošina ilgtermiņa finansējums militārajām misijām;

23.  šajā sakarā pauž nožēlu par to, ka Athena mehānisma pārskatīšanā, kas bija jāpabeidz līdz 2014. gada beigām, gūti vien ļoti ierobežoti rezultāti, piemēram, atsevišķu izmaksu priekšfinansējuma izveide nolūkā paātrināt izvietošanu; pauž nožēlu par to, ka Padome nav panākusi vienošanos Athena sistemātisko kopīgo izmaksu sarakstā iekļaut ES kaujas vienību stratēģiskās izvietošanas izmaksu finansējumu, tā vietā uz divu gadu periodu vien pieņemot atjaunojamu lēmumu; aicina nākamajā aizsardzībai veltītajā Eiropadomes sanāksmē apsvērt to kopīgo izmaksu paplašināšanu, kas var pretendēt uz Athena finansējumu, piemēram, KDAP operāciju un misiju izvietošanas izdevumu (infrastruktūrai spēku izvietošanai, izdevumiem saistībā ar spēku ienākšanas punktu izveidi operāciju teritorijās un vajadzības gadījumā pārtikas un degvielas drošības krājumiem) automātisku finansēšanu;

24.  atbalsta iniciatīvas, kuru mērķis ir izpētīt iespējas piesaistīt un pārvaldīt finanšu iemaksas Athena mehānismā no trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām; atbalsta arī kopīgas finansēšanas iespēju, kas ļautu mazākam skaitam iesaistīto valstu finansēt atsevišķas misiju darbības izmaksas, ar nosacījumu, ka šādus ieguldījumus pārvaldītu Athena un tie papildinātu, nevis aizstātu kopīgās izmaksas;

25.  atgādina, ka Lisabonas līgums nodrošina ES jaunus KDAP noteikumus, kas vēl nav izmantoti; mudina Padomi izmantot LES 44. pantu, kas ļauj grupai dalībvalstu, kuras to vēlas, īstenot kādu KDAP uzdevumu; uzskata, ka ir steidzami jāpanāk ātrāks lēmumu pieņemšanas process; uzskata, ka militāro operāciju ad hoc finansēšanas mehānismiem vajadzētu aptvert vairāk izdevumu nekā tradicionālās kopīgās izmaksas, ko sedz Athena mehānisms;

26.  aicina Padomi šā finanšu gada laikā sākt darbības sākumfonda izveidi (paredzēts LES 41. panta 3. punktā), lai bez vilcināšanās varētu finansēt militāro operāciju sākuma fāzes, kas kalpotu arī kā spēcīgs instruments kapacitātes veidošanai; aicina Padomi ierosināt priekšlikumu par to, kā krīzes situācijā varētu ātri apspriesties ar Parlamentu; norāda, ka civilajām misijām ir atsevišķs budžets sagatavošanās pasākumiem, bet militāro misiju izvietošana un efektivitāte būs strukturāli apgrūtināta, kamēr šāda iespēja netiks izmantota arī tām; stingri mudina dalībvalstis iesaistīties LES 46. pantā paredzētajā pastāvīgajā strukturētajā sadarbībā, kas ļautu arī ievērojami ātrāk sasniegt steidzami nepieciešamo ES ātrās reaģēšanas spējas uzlabošanu; šajā sakarā pauž nožēlu par to, ka Padomes 2014. gada 18. novembrī pieņemtajam Politikas satvaram sistemātiskai un ilgtermiņa sadarbībai aizsardzības jomā trūkst saturiskuma, jo dokumentā ir vien aprakstīta pašreizējā prakse; tādēļ aicina Komisiju iesniegt vajadzīgo priekšlikumu, lai skaidri norādītu, kā ES budžets var palīdzēt iedibināt pastāvīgo strukturēto sadarbību (PESCO) un veicināt militāro sadarbību miera laikā saskaņā ar PESCO;

27.  ir pārsteigts, ka joprojām nav Eiropas līmeņa nodokļu stimulu, kas veicinātu sadarbību un kopīgu izmantošanu; ņem vērā Padomes 2013. gada decembra aicinājumu apsvērt šādus stimulus un pauž nožēlu, ka gadu ilgušās diskusijas joprojām nav novedušas ne pie kādiem konkrētiem pasākumiem šajā jomā; norāda, ka Beļģijas valdība jau šobrīd piemēro ad hoc PVN atbrīvojumus konkrētu EAA projektu sagatavošanas posmiem, piemēram, satelītsakaru projektiem; uzskata, ka šādi atbrīvojumi būtu jāpiemēro vispārēji un ka tie būtu jāattiecina arī uz infrastruktūru un konkrētām ar kapacitāti saistītām programmām, pamatojoties uz NATO esošā mehānisma vai ES esošā civilās pētniecības infrastruktūras mehānisma piemēru; aicina izstrādāt citus stimulus, kas sekmētu Eiropas sadarbību kapacitātes jomā;

Pārredzamība un pārskatatbildība

28.  uzsver, ka pārredzamība un pārskatatbildība ir ne tikai būtiski svarīgas prasības saistībā ar demokrātisko kontroli, bet arī priekšnoteikums pienācīgai tādu misiju darbībai un uzticamībai, kas tiek īstenotas zem ES karoga; vēlreiz uzsver, cik svarīgi Parlamenta skatījumā ir pārraudzīt, kā dažādās KDAP misijas tiek iekļautas budžetā; atzinīgi vērtē 2013. gada 2. decembra iestāžu nolīgumā iekļautos ziņošanas mehānismus, piemēram, ceturkšņa ziņojumus par KĀDP budžetu un kopīgās apspriežu sanāksmes par KĀDP; atzinīgi vērtē PV/AP apņemšanos atsvaidzināt minētās sanāksmes un ieviest atbilstīgu elastīgumu attiecībā uz šādu sanāksmju tvērumu, lai Parlamentam nodrošinātu pilnīgu informāciju par militārajām misijām un par Politikas un drošības komitejas darbu un darbakārtību; uzskata, ka lielāks finansēšanas un misiju un operāciju īstenošanas elastīgums un efektivitāte nedrīkst apdraudēt panākto pozitīvo attīstību attiecībā uz KDAP intervenču pārredzamību un pārskatatbildību; aicina Komisiju plaši interpretēt Finanšu regulas 49. panta 1. punkta g) apakšpunktu un ierosināt izveidot KĀDP budžeta sadaļā atsevišķas budžeta pozīcijas katrai KDAP civilajai misijai un automātiski ietvert gada darbības pārskatā informāciju par katru misiju, norādot dalībniekus un izmaksas;

29.  gaida iniciatīvas, kas viestu skaidrību un konsekvenci civilajām misijām piemērojamajos finansēšanas un darbības noteikumos; atzinīgi vērtē to, ka saistībā ar notiekošajām diskusijām par finansēšanas noteikumu elastīgumu Komisija ir apņēmusies sagatavot īpašu kārtību KDAP misijām un piemērot esošās vadlīnijas šo misiju vajadzībām;

No vārdiem pie darbiem

30.  mudina PV/AP īstenot KDAP vadību un uzņemties vadošo lomu apcirkņveida pieejas novēršanā, nodrošinot koordināciju starp Padomi, Komisiju un EĀDD un garantējot, ka Komisija un EĀDD darbojas saskaņoti; ierosina ES īpašajiem pārstāvjiem piešķirt mandātu uzlabot dialogu un sadarbību starp dažādiem ES dalībniekiem, kas iesaistīti operācijās, lai palielinātu ES rīcības saskaņotību un panāktu, ka finansējums no dažādiem avotiem ir nevis trūkums, bet priekšrocība;

31.  uzskata, ka nākamajā aizsardzībai veltītajā Eiropadomes sanāksmē jāizmanto iespēja padziļināti apspriest KDAP misiju un operāciju finansēšanas kārtības reformas un nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem nolūkā palielināt to efektivitāti un lietderību; mudina dalībvalstis turēties pie apņemšanās, ko tās paudušas 2013. gada decembra Eiropadomes sanāksmē; uzskata, ka nākamajā aizsardzībai veltītajā Eiropadomes sanāksmē ir jāpieņem konkrēti pasākumi, kā stiprināt Savienības aizsardzības spējas papildus NATO darbībām, uzturēt un konsolidēt Eiropas Aizsardzības aģentūru un atbalstīt kopīgu rūpniecisko un tehnoloģisko pamatu;

32.  aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstu centienus īstenot Eiropadomes lēmumus par aizsardzības spēju stiprināšanu, ņemot vērā budžeta ierobežojumus, kas skar dažas dalībvalstis;

o
o   o

33.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomes priekšsēdētājam, PV/ AP, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, NATO ģenerālsekretāram un NATO Parlamentārās asamblejas vadītajam.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(2) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(3) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0286.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0514.


Drošības un aizsardzības spējas Eiropā
PDF 429kWORD 121k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 21. maija rezolūcija par Eiropas aizsardzības tirgos notiekošo norišu ietekmi uz drošības un aizsardzības spējām Eiropā (2015/2037(INI))
P8_TA(2015)0215A8-0159/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) V sadaļu,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 19. un 20. decembra secinājumus par kopējo drošības un aizsardzības politiku,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 18. novembra secinājumus par kopējo drošības un aizsardzības politiku,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 24. jūlija paziņojumu „Ceļā uz konkurētspējīgāku un efektīvāku aizsardzības un drošības nozari” (COM(2013)0542) un ar to saistīto 2014. gada 24. jūnijā pieņemto īstenošanas ceļvedi (COM(2014)0387,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīvu 2009/43/EK, ar ko vienkāršo noteikumus un nosacījumus ar aizsardzību saistīto ražojumu sūtījumiem(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/81/EK, ar kuru koordinē procedūras attiecībā uz to, kā līgumslēdzējas iestādes vai subjekti, kas darbojas drošības un aizsardzības jomā, piešķir noteiktu būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības, un ar kuru groza Direktīvas 2004/17/EK un 2004/18/EK(2),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un aprīkojuma eksporta kontroli,

–  ņemot vērā politikas satvaru sistemātiskai ilgtermiņa sadarbībai aizsardzības jomā, ko Padome pieņēma 2014. gada 18. novembrī,

–  ņemot vērā aktualizēto Parakstītāju dalībvalstu pamatnolīgumu par piegādes drošību, ko Eiropas Aizsardzības aģentūras valde parakstīja 2013. gada novembrī, un ar to saistīto prioritāšu noteikšanas rīcības kodeksu, ko EAA valde pieņēma 2014. gada maijā,

–  ņemot vērā 2013. gada 21. novembra rezolūciju par Eiropas aizsardzības tehnoloģisko un rūpniecisko bāzi(3) un 2011. gada 14. decembra rezolūciju par finanšu krīzes ietekmi uz aizsardzības nozari ES dalībvalstīs(4),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. un 54. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A8-0159/2015),

A.  tā kā jaunais Eiropas aizsardzības tirgus tiesiskais regulējums tika izveidots 2009. gadā ar aizsardzības tiesību aktu paketi un visas 28 dalībvalstis ir transponējušas jaunos noteikumus savos tiesību aktos; tā kā šo jauno tiesību aktu būtība ir ieviest tādu regulējumu, kas balstītos uz pārredzamību, nediskrimināciju un konkurenci un kas būtu piemērots aizsardzības nozares īpatnībām;

B.  tā kā dalībvalstis ir vienojušās par nepieciešamību izveidot Eiropas aizsardzības aprīkojuma un pakalpojumu tirgu; tā kā Eiropadome ir pat aicinājusi izveidot ES mēroga piegādes drošības režīmu; tā kā atbilstošām spējām, aprīkojuma piegādei un ES stratēģiskajai autonomijai ir izšķiroša nozīme attiecībā uz Eiropas Savienības un tās kaimiņvalstu drošību;

C.  tā kā KDAP ietvaros īstenoto miera uzturēšanas un drošības misiju panākumi daudzējādi ir atkarīgi no spējas reaģēt ātri un bez kavēšanās un tā kā līdz ar to galvenais aspekts ir nepieciešamība izveidot patiesu Eiropas aizsardzības tirgu nolūkā novērst pārklāšanos un samazināt birokrātiju;

D.  tā kā konsolidācijas, rentabilitātes un pārredzamības trūkums Eiropas aizsardzības tirgos nozīmē, ka var turpināt pieaugt Eiropas aizsardzības nozares atkarība no ārējiem faktoriem, turklāt tas notiek laikā, kad tieša un daudzveidīga apdraudējuma līmenis Eiropas drošībai ir tik augsts, kāds kopš aukstā kara laika nav pieredzēts,

E.  tā kā pēdējos gados visās dalībvalstīs satraucošā līmenī ir samazinājušās investīcijas ar aizsardzības nozari saistītā pētniecībā un tehnoloģiju izstrādē un kopējās investīcijas, ko Eiropas sadarbības satvarā iegulda ar aizsardzības nozari saistītā pētniecībā un tehnoloģiju izstrādē;

Norises aizsardzības tirgos ir novedušas pie Eiropas autonomijas apdraudējuma

1.  joprojām pauž nopietnas bažas par izplatītajiem un lielākoties nekoordinētajiem aizsardzības budžeta samazinājumiem lielākajā daļā dalībvalstu; uzsver, ka aizsardzības budžeta samazināšana vājina dalībvalstu aizsardzības potenciālu un raisa šaubas par to gatavību nodrošināt savu un Eiropas drošību; uzskata, ka šie nekoordinētie samazinājumi līdz ar strukturālām problēmām un negodīgu un nepārredzamu praksi rada draudus Savienībai, jo tā zaudē kontroli pār stratēģiskajiem aktīviem un spējām un netiek izmantotas iespējas, ko attiecībā uz Līguma par Eiropas Savienību 21. pantā minētās ES labklājības un miera sasniegšanu, tās piegāžu drošību un tās iedzīvotāju un interešu aizsardzību varētu sniegt dalībvalstu aizsardzības politikas virzienu koordinācija un aizsardzības aktīvu apvienošana un koplietošana;

2.  pauž dziļas bažas par to, ka ES tiešajās kaimiņvalstīs uzliesmo bruņoti konflikti, izceļas zemas intensitātes krīzes, norisinās hibrīdkarš un ārēju spēku vadīta karadarbība, rodas valsts disfunkcija, pastiprinās nestabilitāte un bieži tiek pārkāptas cilvēktiesības, kā arī to, ka ES iekšienē un ārpus tās pastāv terorisma apdraudējums; uzskata, ka pašreizējie draudi drošībai ir kopīgi visai ES un ka tie ir jānovērš vienoti un saskaņoti, apvienojot civilos un militāros resursus un izmantojot tos kopīgi; šajā sakarībā stingri uzskata, ka ir svarīgi neizšķērdēt resursus un ka ir īpaši būtiski lietderīgāk izmantot nodokļu maksātāju naudu un panākt progresu Eiropas aizsardzības aprīkojuma tirgus izveidē, kā arī izveidot konkurētspējīgu Eiropas Aizsardzības tehnoloģisko un rūpniecības bāzi (EDTIB), kas spētu radīt sinerģijas ar plašākas pārrobežu koordinācijas starpniecību un nodrošinātu KDAP nepieciešamās spējas; arī uzskata — lai garantētu drošību un stabilitāti Eiropas Savienībā un tās kaimiņvalstīs, būs ārkārtīgi svarīgi palielināt to ES darbību efektivitāti un izmaksu lietderīgumu, kuras ir daļa no NATO operācijām;

3.  tādēļ pauž bažas par to, ka dalībvalstis lēni un nekonsekventi īsteno 2009. gada aizsardzības tiesību aktu paketes direktīvas, un aicina Komisiju veikt konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu, ka šīs direktīvas tiek precīzi īstenotas, uzraugot, kā dalībvalstis tās transponējušas, lai nepieļautu tirgus izkropļošanu; atzīst, ka jaunu tiesību aktu ieviešana ir ilgstošs process, bet brīdina, ka nepareiza un atšķirīga tiesību aktu piemērošana var radīt sliktas prakses standartus, tādējādi apdraudot direktīvās noteikto mērķu sasniegšanu un līdz ar to arī Eiropas aizsardzības aprīkojuma tirgus izveidi un vājinot EDTIB izstrādi; uzsver, ka aizsardzības tiesību aktu paketei vajadzētu arī palīdzēt Eiropā radīt stimulus sadarbībai aizsardzības jomā, un mudina Komisiju un EAA šajā nolūkā cieši sadarboties; ar nožēlu atgādina, ka kopīgie iepirkumi aizsardzības nozarē ir tajā pašā līmenī un ka pēdējos gados šādu iepirkumu īpatsvars ir pat samazinājies;

4.  brīdina par risku, ka Eiropas aizsardzības tirgus kļūst atkarīgāks no ārējiem faktoriem laikā, kad drošības vide kļūst arvien sarežģītāka un problemātiskāka; jo īpaši brīdina par to, ka tādu faktoru kopums kā nesaskaņoti dalībvalstu aizsardzības budžeti, tirgus sadrumstalotība, kas aizvien vēl pastāv, neraugoties uz jaunajiem iekšējā tirgus noteikumiem, arvien pieaugošā aizsardzības nozares atkarība no eksporta ārpus ES un tas, ka dažās dalībvalstīs palielinās ārvalstu investīcijas Eiropas aizsardzības nozarē, kas varētu novest pie pārredzamības trūkuma un kontroles mazināšanās pār dalībvalstu un Eiropas stratēģiskā aizsardzības aprīkojuma ražošanu un stratēģiskajiem aktīviem un tehnoloģijām;

5.  uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, kā ES autonomiju un neatkarību ietekmē noteikti projekti, piemēram, sadarbība ar Krieviju sensitīvās jomās kā satelītu palaišana ar raķetēm Soyuz un stratēģiski aviopārvadājumi; uzsver, ka dalībvalstīm vajadzētu pārskatīt savu militāro/aizsardzības ražošanas nozaru prioritātes un sniegt stimulus to attīstībai, ciktāl to pieļauj ES tiesību akti;

6.  uzsver, ka augsti konkurētspējīga, mūsdienīga un integrēta Eiropas industriālās aizsardzības stratēģija ir būtiski svarīga, lai nodrošinātu Eiropas aizsardzības spējas un panāktu pozitīvu netiešo ietekmi uz citām saistītām ekonomikas nozarēm; norāda, ka lielāka sadarbība ekonomikas resursu un cilvēkkapitāla izmantošanā ir būtiski svarīga, lai panāktu progresu civilmilitārajā pētniecībā, kas ļautu samazināt mūsu atkarību no ārējiem faktoriem, panākt piegāžu drošību un nodrošināt ražošanai izejmateriālus, īpaši kritiski svarīgos izejmateriālus;

7.  norāda — lai arī 2013. gada decembra Eiropadome tā arī nespēja pienācīgi reaģēt uz pastāvošo situāciju, tā tomēr noteica virkni darbības virzienu, lai uzlabotu kopējo drošības un aizsardzības politiku, un vienojās 2015. gada jūnijā pārskatīt progresu; pauž nožēlu, ka, neraugoties uz turpmāku drošības vides pasliktināšanos gan ES, gan uz austrumiem un dienvidiem no ES, kas apdraud ES drošību, nekāds reāls progress pašreizējo drošības problēmu risināšanā un apdraudējuma novēršanā nav panākts;

8.  prasa Eiropadomei izdarīt secinājumus un veikt konkrētus pasākumus, lai pārvarētu sadrumstalotību Eiropas aizsardzības tirgū; aicina Eiropadomi nodrošināt īpašas pamatnostādnes aizsardzības politikai un Eiropas aizsardzības tirgum, ņemot vērā aizsardzības nozares īpatnības, lai palielinātu pārredzamību un konkurētspēju, un nodrošināt aizsardzības spēju pieejamību, kuras vajadzīgas, lai garantētu drošību Eiropā un īstenotu KĀDP mērķus;

Budžeta samazinājumu izraisīta Eiropas pieprasījuma samazināšanās: nepieciešamība pēc turpmākas sadarbības

9.  uzskata, ka gadiem ilgusī aizsardzības budžetu nesaskaņošana dalībvalstīs ir jākompensē ar ciešāku dalībvalstu sadarbību un koordināciju, tostarp formulējot aizsardzības budžeta piešķiršanas politiku un saskaņojot stratēģiskās izvēles, kas attiecas uz militārā un civilmilitārā aprīkojuma iegādi, atbilstīgi pārredzamiem publiskā iepirkuma standartiem; uzsver, ka ir būtiski starp dalībvalstīm veikt iepriekšēju plānošanu stratēģiskiem ieguldījumiem aprīkojuma iegādei un atjaunošanai; atkārtoti aicina īstenot konsolidāciju visā ES, lai veicinātu konkurētspējīgu un neatkarīgu EDTIB; uzsver, ka efektīvas un pārredzamas EDTIB izveide ir būtiski svarīga, lai Eiropa spētu aizsargāt savus iedzīvotājus, intereses un vērtības saskaņā ar Līgumā nospraustajiem mērķiem un izpildīt savu kā drošības garantētājas pienākumu; aicina Komisiju izveidot rūpniecības stratēģiju, kurā būtu noteiktas galvenās spējas, uz ko varētu balstīt EDTIB;

10.  atgādina, ka 28 ES dalībvalstis kopā ir otrajā vietā pasaulē aizsardzības izdevumu un ieroču eksporta ziņā; uzskata, ka tas apliecina to, ka ES dalībvalstīm un Savienībai vēl aizvien ir svarīga loma starptautiskajā ieroču tirdzniecībā un aizsardzības jomas iepirkumos; uzskata, ka 190 miljardi EUR, ko veido visu dalībvalstu aizsardzības izdevumi, ir milzīgs nodokļu maksātāju līdzekļu apjoms; arī atgādina — daudzi nesen veikti pētījumi liecina par to, ka galvenā problēma ir tā, ka 28 ES dalībvalstu aizsardzības budžeti tiek tērēti ārkārtīgi nelietderīgi, kā dēļ rodas ilgi kavējumi un augstas izmaksas un daudzos gadījumos helikopteri, kaujas lidmašīnas un citas tehnoloģijas nav izmantojamas, lai arī ir pilnīgi jaunas; uzsver nepieciešamību padziļināti restrukturizēt attiecības starp valstu aizsardzības administrācijām un aizsardzības nozares ražotājiem un ieviest stingrus kvalitātes kritērijus iepirkuma projektu iznākumiem;

11.  uzskata, ka pašreizējiem budžeta ierobežojumiem ES dalībvalstīs vajadzētu kļūt par iespēju ciešākai un labākai sadarbībai aizsardzības aprīkojuma iepirkumu jomā, lai nodrošinātu labāku nodokļu maksātāju naudas izlietojumu un pienācīgas militārās spējas visā ES, kā arī panāktu ilgtspējīgu piegādes drošības sistēmu; uzskata, ka dalībvalstīm ir jāizvēlas starp efektīvāku sadarbību, saskaroties ar kopējām problēmām, vai stratēģisku spēju zaudēšanu un nespēju aizsargāt valstu un Eiropas iedzīvotājus un intereses;

12.  atgādina, ka ir jāpanāk lielāka dalībvalstu aizsardzības plānošanas procesu saskaņotība, un šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka Padomē ir pieņemts politikas satvars sistemātiskai ilgtermiņa sadarbībai aizsardzības jomā; tomēr pauž nožēlu par to, ka tas ir nesaistošs un ka ar to nav ieviests skaidrs un strukturēts process; uzsver, ka Eiropadomei vajadzētu šo dokumentu vērtēt atzinīgi, lai tas kļūtu par svarīgāko virzītājspēku; mudina dalībvalstis savos nacionālajos aizsardzības pārskatos prasīt atbalstu no Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) un ES Militārajā komitejā sniegt informāciju par valsts ieguldījumu plāniem un prioritātēm; aicina dalībvalstis uzsākt pastāvīgo strukturēto sadarbību (PESCO), jo tā palīdzēs labāk koordinēt un izmantot ES finansējumu, kas piešķirts miera laika sadarbībai; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) sniegt reālistiskus plānus par PESCO uzsākšanu;

13.  prasa piešķirt prioritāti sadarbībai un resursu apvienošanai un koplietošanai un šajā sakarībā izveidot iniciatīvas; aicina Eiropas Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu, kurā būtu izskaidrots, kā šim mērķim varētu izmantot nodokļu iniciatīvas, kas nekropļo tirgu; norāda uz Beļģijas lēmumu piešķirt atbrīvojumus no PVN maksāšanas EAA ad hoc projektiem un uzskata, ka šim piemēram vajadzētu kļūt par normu attiecībā uz jebkādu sadarbību, kas notiek EAA ietvaros; atzinīgi vērtē EAA darbu pie kopīgā iepirkumu mehānisma izveides un sagaida, ka šajā mehānismā būs iekļauti pasākumi, kas stimulēs sadarbību aizsardzības aprīkojuma iegādes un atbalsta jomā;

14.  atgādina, ka "Apvārsnis 2020", COSME un Eiropas strukturālie un investīciju fondi paredz iespēju aizsardzības aprīkojuma ražotājiem, īpaši MVU, pieteikties ES finansējuma saņemšanai civilmilitāriem un citiem projektiem; aicina Komisiju un dalībvalstis palīdzēt uzņēmumiem, īpaši MVU, pienācīgi izmantot iespējas iegūt Eiropas finansējumu projektiem, kuri saistīti ar aizsardzības nozari;

15.  norāda, ka pēdējā laikā ES aizvien biežāk nācies saskarties ar draudiem un problēmām kibertelpā, kas ir nopietns drauds kā dalībvalstīm, tā ES kopumā; uzskata, ka šādi draudi ir pienācīgi jānovērtē un jāveic pasākumi ES līmenī, lai nodrošinātu dalībvalstīm tehniskus un cita veida drošības pasākumus;

16.  aicina Eiropadomes 2015. gada jūnija sanāksmē izskatīt jautājumu par nepieciešamību padarīt integrētākus publiskā iepirkuma un līgumu piešķiršanas procesus kiberdrošības jomā un palielināt koordināciju dalībvalstu starpā, lai Savienība varētu ātri reaģēt uz liela mēroga starptautiskiem draudiem, piemēram, kiberterorismu un kiberuzbrukumiem;

17.  atkārtoti aicina AP/PV un Padomi izstrādāt vienotu ES nostāju attiecībā uz bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu, vislielāko nozīmi piešķirot cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību ievērošanai un risinot tādus jautājumus kā tiesiskais satvars, samērīgums, atbildība, civiliedzīvotāju aizsardzība un pārredzamība;

Pieaugoša atkarība no ārējiem faktoriem: nepieciešamība pēc kopējas pieejas

18.  brīdina par to, ka, lai kompensētu zaudējumus, ko rada apgrozījuma samazināšanās Eiropā, Eiropas aizsardzības aprīkojuma ražošanas uzņēmumi aizvien vairāk eksportē ārpus ES; pauž bažas par iespējamiem šādas pieejas trūkumiem, piemēram, sensitīvu tehnoloģiju un intelektuālā īpašuma tiesību nodošanu saviem turpmākajiem konkurentiem un ražošanas pārvietošanu ārpus ES, pakļaujot riskam Eiropas piegāžu drošību; uzskata, ka ir nopietna stratēģiska kļūda pakļaut ES riskam, ļaujot EDTIB kļūt atkarīgai no klientiem ārpus ES esošās lielvarām, kurām ir atšķirīgas stratēģiskās intereses;

19.  atgādina, ka ES kopējā nostājā par ieroču eksportu ir noteikts militāro tehnoloģiju un aprīkojuma kontroles eksporta kontroles vispārējais jēdziens, pamatojoties uz kuru tiek koordinētas valstu eksporta kontroles sistēmas; uzskata, ka ir saskaņotāk jāpiemēro tās astoņi kritēriji, lai nodrošinātu ne tikai to, ka ārpolitikas un drošības politikas pamatmērķiem ir prioritāte pār īstermiņa ekonomiskajām interesēm, bet arī vienlīdzīgu konkurences apstākļu pastāvēšanu Eiropas nozarēm;

20.  mudina dalībvalstis ievērot Kopējās nostājas principus, kā arī saistībā ar ikgadējiem ziņojumiem sniegt pilnīgu informāciju par sava aizsardzības aprīkojuma eksportu uz trešām valstīm; aicina Padomi un PV/AP izskatīt iespējas, kā uzlabot ziņošanas prasību ievērošanu un palielināt eksporta kontroles pārredzamību un publisko pārbaudi; atgādina, ka Kopējās nostājas piemērošana ir būtiski svarīga ES principu un vērtību ievērošanai, īpaši starptautisko cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību jomā, kā arī saistībā ar ES pienākumiem vietējās, reģionālās un globālās drošības jomā;

21.  norāda uz Komisijas paziņojumu par civilmilitāro preču eksporta politikas pārskatīšanu un šajā sakarībā uzsver nepieciešamību nodrošināt tādu kontroles kārtību, kas nerada šķēršļus brīvai preču un tehnoloģiju apritei iekšējā tirgū un nenoved pie atšķirīgas ES noteikumu interpretācijas; mudina Komisiju nekavējoties nākt klajā ar jaunu tiesību akta priekšlikumu, lai atjauninātu civilmilitāro ražojumu eksporta kontroles režīmu, uzlabotu tā konsekvenci, efektivitāti, pārredzamību un ietekmi uz cilvēktiesībām, vienlaikus nodrošinot godīgus konkurences apstākļus; uzsver, ka šajā priekšlikumā ir jāņem vērā tas, ka mainās drošības apdraudējums, kā arī ātrums, ar kādu attīstās tehnoloģijas, īpaši izlūkošanas un ielaušanās programmatūra un aprīkojums, un jāpievērš uzmanība informācijas par programmatūru vājajām vietām pārdošanai;

22.  norāda, ka pieaugošais civilmilitāro tehnoloģiju izmantojums ne tikai rada priekšrocības, jo palielinās sinerģija starp aizsardzības nozari un komerciālo ražošanu, bet arī padara aizsardzības nozari atkarīgu no civilajām piegāžu ķēdēm, kuras savu ražošanu bieži izvieto ārpus Eiropas; prasa Komisijai un EAA sniegt informāciju par iespējamu pieaugošas internacionalizācijas risku un par to, kāda ietekme pārmaiņām aizsardzības nozares ražotāju īpašumtiesībās var būt uz piegāžu drošību, kā arī norāda uz paaugstinātajiem draudiem Eiropas un dalībvalstu drošībai, tostarp ES digitālajai infrastruktūrai; aicina Komisiju savlaicīgi informēt Parlamentu par to, kādā stadijā ir Zaļā grāmata par aizsardzības un sensitīvu drošības preču rūpniecības spēju kontroli, par ko tika paziņots 2014. gada beigās, un prasa sniegt informāciju par izziņotās ieinteresēto personu sanāksmes rezultātiem; ;

23.  atzinīgi vērtē EEA un Komisijas darbu pie ES mēroga piegāžu drošības (SoS) režīma izveides, ko izstrādāt uzdeva Eiropadome, un sagaida, ka 2015. gada jūnijā apstiprināšanai valstu un to valdību vadītājiem tiks piedāvāts rīcības plāns ar konkrētiem veicamajiem pasākumiem; aicina Eiropas Komisiju un EAA sniegt sīku informāciju par to, kādā apjomā ir sagatavošanās darbā ir iekļauts Parlamenta priekšlikums par "visaptverošu ES mēroga piegādes drošības režīmu (...), kas balstās uz savstarpējo garantiju sistēmu un risku un vajadzību analīzi, iespējams, izmantojot pastāvīgās strukturētās sadarbības juridisko pamatu”(5); uzskata, ka Komisijas izmantotās metodes, piemēram, kartēšana un monitorings, ir bijušas nepietiekamas; uzsver nepieciešamību orientēties uz jaunu pieeju tam, kā nodrošināt brīvu militārā aprīkojuma apriti visu 28 dalībvalstu bruņotajiem spēkiem;

24.  uzskata, ka dalībvalstu savstarpēja SoS nodrošināšana ir būtiski svarīgs elements integrēta Eiropas aizsardzības tirgus izveidē; atzinīgi vērtē EEA atjaunināto SoS pamatsatvaru, kas ir līdzeklis savstarpējas uzticēšanās un solidaritātes nostiprināšanai, taču pauž nožēlu, ka tas nerada nekādus juridiski saistošus pienākumus; uzskata, ka ES mēroga SoS režīmam ir jābalstās uz esošo tiesību aktu, īpaši uz direktīvas par sūtījumiem Eiropas Savienībā, pilnīgu piemērošanu, lai novērstu šķēršļus aizsardzības jomas ražojumu apritei ES;

Iekšējā tirgus noteikumu potenciāla pilnīga izmantošana

25.  uzsver, ka Komisijas pieņemtā aizsardzības tiesību aktu kopuma mērķis ir atbalstīt Eiropas aizsardzības jomas konkurētspēju un viens no tā uzdevumiem ir ierobežot problēmas, kuras rada Eiropas aizsardzības tirgus fragmentācija, noteikta protekcionistiska attieksme, piešķirot līgumtiesības aizsardzības iepirkumos, un koordinācijas trūkums starp dažādu dalībvalstu kontroles režīmiem, kas attiecas uz aizsardzības jomas ražojumu sūtījumiem;

26.  uzsver, ka vienotā aizsardzības tirgus izveide nodrošinātu pilnīgu pārredzamību un novērstu centienu dublēšanos, kas rada tirgus traucējumus; norāda, ka KDAP miera un drošības misiju panākumi lielākoties ir atkarīgi no to ātrās reaģēšanas spējām un ka turpmāka integrācija ir būtisks faktors procesu optimizēšanai un izmaksu samazināšanai;

27.  norāda — lai pabeigtu vienotā Eiropas aizsardzības tirgus izveidi, nepieciešams ļoti konkurētspējīgs, uz inovācijām un tehnoloģijām orientēts rūpnieciskais pamats, kurā ciešāka pārrobežu sadarbība var radīt sinerģiju, un ka civilmilitārās pētniecības attīstībai ir būtiska nozīme, lai garantētu mūsu neatkarību un piegādes drošību, jo īpaši attiecībā uz īpaši svarīgām precēm;

28.  norāda — lai stiprinātu Eiropas aizsardzības jomu un tehnoloģisko inovāciju un gūtu ievērojamus ietaupījumus, Eiropā jāpanāk apjomradīti ietaupījumi un jāizveido kopējs ES tirgus iepirkumiem aizsardzības jomā, arī tāpēc, lai veicinātu modernu, integrētu un konkurētspējīgu Eiropas aizsardzības nozari; uzsver, ka ir pilnībā jāizmanto iekšējā tirgus noteikumi, lai novērstu pašreizējo Eiropas aizsardzības un drošības nozares fragmentāciju, kas izraisa aizsardzības aprīkojuma programmu dublēšanos un pārredzamības trūkumu attiecībās starp valstu aizsardzības pārvaldības iestādēm un aizsardzības nozari, izmantojot ciešāku pārrobežu sadarbību; mudina dalībvalstis atcelt valstu noteikumus, kas neatbilst Direktīvai 2009/43/EC un Direktīvai 2009/81/EC un neļauj izveidot iekšējo tirgu iepirkumiem aizsardzības jomā un pareizi īstenot un ieviest Direktīvu 2009/81/EK par sensitīviem iepirkumiem aizsardzības un drošības jomā un Direktīvu 2009/43/EK par aizsardzības jomas ražojumu sūtījumiem; aicina Komisiju veikt konkrētus pasākumus, kas nodrošinātu direktīvu pareizu īstenošanu, un pārbaudīt un uzraudzīt nacionālās procedūras šo direktīvu transponēšanai valstu tiesību aktos, lai pārliecinātos, ka tās nerada tirgus traucējumus;

29.  lai iespējami labāk izmantotu resursus, aicina Komisiju mudināt dalībvalstis veikt kopīgus iepirkumus, izmantojot tādas centralizētas iepirkuma struktūras kā EAA, kā paredzēts Direktīvā Nr. 2009/81/EK;

30.  mudina Komisiju palielināt centienus vienlīdzīgu spēles noteikumu panākšanai Eiropas aizsardzības tirgos, lai apkarotu dalībvalstu protekcionisma praksi, veicinot pārrobežu sadarbību un labāku piekļuvi piegādes ķēdēm aizsardzības jomā un veicot pasākumus tādas situācijas izbeigšanai, kad vienas dalībvalstis ir tikai aizsardzības tehnoloģiju piegādātājas, bet citas — tikai to pircējas; šajā sakarībā uzskata, ka izņēmumu izmantošana, kā to paredz Direktīva 2009/81/EK, ir pienācīgi jāpamato; aicina Komisiju informēt Parlamentu par to, kādu ietekmi rada jau publicētie septiņi norādījumu kopumi (attiecīgi piemērošanas joma, izslēgšana, pētniecība un izstrāde, piegādes drošība, informācijas drošība, apakšuzņēmuma līgumu slēgšana, kompensāciju piešķiršana), un norāda, ka 2015. gadā Komisija plāno izdot vēl divus citus norādījumu kopumus; uzskata, ka šie norādījumi Komisijai paver lielisku iespēju izveidot dialogu ar dalībvalstīm par tematiem, kas nav iepriekš apspriesti strukturētā un atklātā veidā, un pieprasa sniegt informāciju par rezultātiem, kas panākti šādā dialogā ar dalībvalstīm;

31.  atzīmē, ka LESD 346. panta pašreizējais formulējums un tā īstenošana praksē joprojām dalībvalstīm dod lielu rīcības brīvību attiecībā uz tā piemērošanu un tādējādi ļauj aizsardzības jomas līgumiem nepiemērot ES tiesību aktus, kas attiecas uz iepirkumiem aizsardzības jomā; tādēļ prasa dalībvalstīm pareizi un efektīvi piemērot LESD 346. pantu saskaņā ar prasībām, kas paredzētas ES noteikumos, direktīvās par iekšējo tirgu un noteikumos par iepirkumiem aizsardzības jomā; atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas iedibināto judikatūru 346. pantā noteiktie pasākumi būtu jāveic tikai skaidri paredzētos izņēmuma gadījumos, un tos nevajadzētu veikt ārpus šādiem gadījumiem; brīdina, ka nepareiza atkāpšanās no noteikumiem par vienoto tirgu būtiski kaitē ES konkurencei, mazina pārredzamību, veicina korupciju un tādā veidā kavē ES aizsardzības tirgus izveidi, kā arī apdraud EDTIB darbību un pārliecinošu militāro iespēju attīstību;

32.  ņem vērā, ka ilgtermiņā Eiropas aizsardzības nozares iekšējā tirgus labāku darbību veicinās pilnīga kompensāciju piešķiršanas pārtraukšana; tādēļ aicina Komisiju turpināt pārbaudīt, vai dalībvalstis pakāpeniski pārtrauc tādu kompensāciju piešķiršanu, kam nav pienācīga pamatojuma saskaņā ar Līguma 346. pantu; uzskata, ka tas ir ļoti svarīgi Eiropas aizsardzības nozares iekšējā tirgus netraucētai darbībai un pārredzamībai, kā arī vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem visiem piegādātājiem, jo īpaši MVU;

33.  atgādina, ka pamatlīgumu un apakšlīgumu slēgšanai un līgumu sadalīšanai daļās jābūt veidiem, kā jau izveidotas piegādes ķēdes padarīt pieejamas maziem un vidējiem uzņēmumiem; tomēr atgādina, ka jāievēro pārredzamības principi, kas attiecas uz apakšlīgumu slēgšanu un kopīgu atbildību; aicina dalībvalstis, EAA un Komisiju kopīgi strādāt, tostarp ar galvenajiem līgumslēdzējiem, lai nodrošinātu pilnīgu MVU informētību par dažādiem vērtību ķēdes posmiem, jo tas palīdzētu šiem uzņēmumiem nostiprināt un atvieglot savu piekļuvi iepirkumiem aizsardzības jomā un stāties pretī ģeogrāfiski nevienmērīgajai Eiropas tehnoloģiju un aizsardzības bāzes attīstībai;

34.  atzīmē, ka nozare joprojām ļoti ierobežotā veidā ir pieņēmusi Direktīvas par aizsardzības jomas ražojumu sūtījumiem galvenos instrumentus, jo īpaši vispārīgās licences un aizsardzības uzņēmumu sertifikāciju, un ka dalībvalstu administratīvajā sadarbībā ir nepilnības, kas neļauj nodrošināt atbilstošus kontroles pasākumus, kuri novērstu sūtījumu licenču noteikumu pārkāpumus; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt efektīvu šo instrumentu lietošanu praksē un tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu kopā ar dalībvalstīm izveidot darba grupu jautājumos, kas attiecas uz direktīvas par sūtījumiem Eiropas Savienībā saskaņošanu;

35.  atzinīgi vērtē Komisijas 2014. gada ceļvedi „Ceļā uz konkurētspējīgāku un efektīvāku aizsardzības un drošības nozari” un tajā minēto Komisijas apņemšanos izpētīt, kā mazināt trešo valstu pieprasīto kompensāciju iespējamās negatīvās sekas un kā tās ietekmē iekšējo tirgu un Eiropas rūpniecību; uzsver, ka ir svarīga šī ceļveža laicīga īstenošana un nepieciešamības gadījumā – papildu pasākumu veikšana; pauž stingru atbalstu Komisijas centieniem sniegt praktiskus norādījumus MVU par Eiropas fondu izmantošanu civilmilitāros projektos;

36.  atgādina, ka dalībvalstīm ir steidzami jāuzlabo pārredzamība Komisijai un ES aģentūrām attiecībā uz iepirkuma procedūrām aizsardzības nozarē; uzsver, ka, īpašas iepirkuma procedūras, piemēram, sarunu procedūra bez iepriekš publicēta paziņojuma par līgumu, būtu jāizmanto tikai izņēmuma gadījumos un atbilstoši Direktīvai 2009/81/EK jāpamato tikai ar prevalējošiem vispārējas nozīmes iemesliem, kas ir saistīti ar aizsardzību un drošību; mudina Komisiju nodrošināt pienācīgu uzraudzību, lai 2016. gadā saskaņā ar grafiku būtu iespējams iesniegt Parlamentam un Padomei visaptverošus ziņojumus par abām direktīvām;

37.  atgādina, ka ir svarīgi, lai atbildīgās pārraudzības iestādes regulāri pārbaudītu aizsardzības un drošības aprīkojumu, tostarp grāmatvedības pareizību;

38.  uzsver, ka stratēģisko partneru sadarbība ir svarīga piegādes drošībai Eiropā un tādējādi palīdz Komisijai un dalībvalstīm ņemt vērā iepirkumus aizsardzības jomā, slēdzot starptautiskus tirdzniecības nolīgumus;

Aizsardzības iepirkuma paketes pārskatīšana

39.  aicina, lai Komisija īstenošanas ziņojumos par Direktīvu 2009/81/EK un Direktīvu 2009/43/EK, kurus tā 2016. gadā iesniegs Parlamentam un Padomei, rūpīgi izvērtētu, vai un kādā apmērā to noteikumi ir pareizi īstenoti un vai to mērķi ir sasniegti, kā arī attiecīgi sagatavotu tiesību aktu priekšlikumus, ja ziņojumu secinājumos konstatēta šāda nepieciešamība;

40.  uzsver, ka dalībvalstīm ir jānosaka pienākums arī turpmāk sniegt īpašus ziņojumus kopā arī noteikumiem par atbilstošiem konfidencialitātes aizsargpasākumiem;

41.  atgādina, ka ES publiskā iepirkuma noteikumu modernizācija saskaņā ar 2014. gadā pieņemto Direktīvu 2014/24/ES un Direktīvu 2014/25/ES ir paredzēta tam, lai nodrošinātu pārredzamību apakšuzņēmumu līgumu ķēdē un vides, sociālo un darba tiesību aktu īstenošanā; uzsver, ka jaunās direktīvas rada iespēju vienkāršot procedūras, piemēram, izmantot elektronisko iepirkumu, pieprasījuma apvienošanu un ekonomiski izdevīgākā piedāvājuma izmantošanu, ko var pielāgot aizsardzības un drošības sektora specifikai;

42.  nolūkā veidot inovatīvu un konkurētspējīgu Eiropas rūpniecību un iespējami labāk izmantot drošības un aizsardzības budžetu aicina iepirkumā aizsardzības jomā ieviest jauno „inovācijas partnerības” procedūru, ļaujot līgumslēdzējām iestādēm ieviest šo procedūru, lai attīstītu un pēc tam iegādātos jaunus un inovatīvus ražojumus, pakalpojumus vai darbus un vienlaikus nodrošinātu nepieciešamos tirgus stimulus, kā arī atbalstītu inovatīvu risinājumu attīstību, neierobežojot piekļuvi tirgum;

43.  uzsver, ka aizsardzības un drošības aprīkojuma iepirkuma procedūrās jāņem vērā, ka ir jānodrošina maksimālā aizsardzība un drošība civiliedzīvotājiem.

o
o   o

44.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomes priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem, NATO Parlamentārajai asamblejai un NATO ģenerālsekretāram.

(1) OV L 146, 10.6.2009., 1. lpp.
(2) OV L 216, 20.8.2009., 76. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0514.
(4) OV C 168 E, 14.6.2013., 9. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0514.

Juridisks paziņojums