Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2015. gada 9. jūlijs - StrasbūraGalīgā redakcija
Resursu lietderīga izmantošana — ceļā uz aprites ekonomiku
 Pārtikas un lopbarības maksimāli pieļaujamais radioaktīvā piesārņojuma līmenis pēc kodolavārijas ***I
 Kapitāla tirgu savienības izveide
 Eiropas Drošības programma
 Stāvoklis Jemenā
 Drošības problēmas Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā un izredzes uz politisko stabilitāti
 Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšana
 Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanas īstenošana informācijas sabiedrībā
 Eiropas Demokrātijas fonda (EDF) darbību novērtējums
 Stāvoklis Burundi
 Srebreņicas notikumu pieminēšana
 Kambodžas likumprojekti par NVO un arodbiedrībām
 Kongo Demokrātiskā Republika (KDR), it īpaši divu aizturēto cilvēktiesību aktīvistu - Yves Makwambala un Fred Bauma - lieta
 Bahreina, it īpaši Nabeel Rajab lieta
 Divu kristiešu mācītāju stāvoklis Sudānā

Resursu lietderīga izmantošana — ceļā uz aprites ekonomiku
PDF 453kWORD 147k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūcija par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku (2014/2208(INI))
P8_TA(2015)0266A8-0215/2015

Eiropas Parlaments,

‒  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļā uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai ” (COM(2014)0398),

‒  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Resursu efektivitātes iespējas celtniecības nozarē” (COM(2014)0445),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Zaļās rīcības plāns MVU. Atbalsts MVU, kas ļauj vides problēmas pārvērst par darījumdarbības iespējām" (COM(2014)0440),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku " (COM(2015)0080),

‒  ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Ekoloģisko produktu vienotā tirgus izveide — Kvalitatīvāka informācija par produktu un organizāciju ekoloģiskajiem raksturlielumiem" (COM(2013)0196),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Inovācijas ilgtspējīgai izaugsmei: Eiropas bioekonomika” (COM(2012)0060),

‒  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” (COM(2011)0571),

‒  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīva „Resursu ziņā efektīva Eiropa”” (COM(2011)0021),

‒  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropa 2020 — Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. decembra rezolūciju par ekoinovācijām — nodarbinātība un izaugsme ar vides politikas palīdzību(1),

–  ņemot vērā 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par Eiropas stratēģiju attiecībā uz plastmasas atkritumiem vidē(2),

‒  ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju par resursu ziņā efektīvu Eiropu(3),

‒  ņemot vērā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par efektīvu Eiropas stratēģiju izejvielu nodrošināšanai(4),

‒  ņemot vērā Septīto vides rīcības programmu,

–  ņemot vērā ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju (2006) un tā 2009. gada pārskatīšanu,

‒  ņemot vērā Vides padomes 2014. gada 28. oktobra secinājumus "Eiropas pusgada un stratēģijas "Eiropa 2020" ekoloģizācija — starpposma pārskatīšana",

–  ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras kopsavilkuma ziņojumu „Eiropas vide 2015 — pašreizējais stāvoklis un nākotnes perspektīvas”,

‒  ņemot vērā Konvenciju par bioloģisko daudzveidību (KBD),

‒  ņemot vērā UNEP (Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmas) Izziņas darbu par ilgtspējīgu finanšu sistēmu,

‒  ņemot vērā UNEP Starptautiskās Resursu darba grupas secinājumus "Metālu antropogēno plūsmu un aprites vides riski un problēmas" (2013),

‒  ņemot vērā UNEP Starptautiskās Resursu darba grupas secinājumus "Ekonomiskās attīstības atsaiste no resursu izmantošanas un no ietekmes uz vidi" (2011),

–  ņemot vērā lūgumrakstu "Izbeigt pārtikas izšķērdēšanu Eiropā!"

‒  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 10. decembra atzinumu(5),

‒  ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada 12. februāra atzinumu(6),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus (A8-0215/2015),

A.  tā kā resursu neilgtspējīga izmantošana ir pamatcēlonis daudziem kaitējumiem videi, piemēram, klimata pārmaiņām, pārtuksnešošanai, mežu iznīcināšanai, bioloģiskās daudzveidības bojāejai un ekosistēmu pakalpojumu izsīkšanai; tā kā globālā ekonomika izmanto resursus pusotras planētas vērtībā, lai nodrošinātu ražošanas apjomu un absorbētu atkritumus, un tiek lēsts, ka līdz šā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem resursi jau tiks izmantoti divu planētu vērtībā;

B.  tā kā Eiropa, vairāk nekā jebkurš cits pasaules reģions, ir atkarīga no importētiem resursiem un daudzi resursi izsīks salīdzinoši īsā laikā; tā kā Eiropas konkurētspēju iespējams būtiski palielināt, nodrošinot ekonomikā resursiem lielāku pievienoto vērtību un veicinot Eiropas izcelsmes ilgtspējīgas izejvielu piegādes; tā kā, turklāt, lai veicinātu izejvielu piegādes nodrošināšanu, ir jāpastiprina centieni inovācijas partnerību veidošanā starp rūpniecību un atkritumu apsaimniekošanas nozari, kā arī pētniecību, tādējādi palielinot galveno izejvielu otrreizējas pārstrādes potenciālu;

C.  tā kā pāriešana uz aprites ekonomiku savā pamatā ir ekonomikas jautājums attiecībā uz pieeju izejvielām, vai to ilgtspējīgu pieejamību, rūpniecības atjaunošanu un turpmāku Eiropas digitalizāciju, jaunu darbvietu izveidi, problēmām saistībā ar klimata pārmaiņām, nedrošību energoapgādes jomā un resursu trūkumu; tā kā ieguldījumi aprites ekonomikā tādējādi var būt pilnībā saderīgi ar Komisijas nodarbinātības, izaugsmes un konkurētspējas programmu, un tie var radīt situāciju, kurā ieguvēji būs visas ieinteresētās personas;

D.  tā kā saistībā ar resursefektivitāti ir jāņem vērā plašāki ilgtspējības jautājumi, tostarp vides, ētikas, ekonomikas un sociālā dimensija, un resursefektivitātei ir jābūt saskaņotai ar šīm jomām;

E.  tā kā Septītajā Vides rīcības programmā noteiktie mērķi un prioritārās darbības ir saistošas;

F.  tā kā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) Vides programmā secināts, ka "brīvprātīgu pieeju efektivitāte vides jomā bieži vien ir apšaubāma, un to ekonomiskā efektivitāte pārsvarā ir zema"(7);

G.  tā kā virzībai uz aprites ekonomiku nepieciešama sistēmiska maiņa, kas skar visas ieinteresētās personas vērtību ķēdē, kā arī būtiskas inovācijas tehnoloģiju un uzņēmējdarbības jomā, kā arī sabiedrībā kopumā;

H.  tā kā iedzīvotājiem, maziem uzņēmumiem un vietējām varas iestādēm ir īpaša loma resursefektivitātes nodrošināšanā un ekonomiskās izaugsmes atsaistes no resursu patēriņa veicināšanā;

I.  tā kā, lai aprites ekonomika pienācīgi funkcionētu, ir nepieciešami konkurētspējīgi uzņēmumi, un tā kā uzņēmumi paši par sevi ir virzītājspēks pārejā uz aprites ekonomiku;

J.  tā kā ir svarīgi nodrošināt, ka MVU ir ES resursefektivitātes stratēgijas centrā, jo tie ir 99 % no ES uzņēmumiem un nodarbina divas trešdaļas no darbspēka;

K.  tā kā vērienīgs Eiropas aprites ekonomikas tiesību aktu kopums rada jaunas uzņēmējdarbības iespējas, nodrošina pieeju primārajām izejvielām, pagarina to produktīvas izmantošanas laiku (ar atkārtotu izmantošanu, atjaunošanu, otrreizēju pārstrādi vai rezerves daļu izmantošanu), nodrošina augsti kvalitatīvus otrreizējas pārstrādes procesus, kad pienākušas to dzīves cikla beigas, un uzskata visus blakusproduktus un atkritumus par vērtīgām resursu plūsmām turpmākai izmantošanai;

L.  tā kā ilgtspējīga un atbildīga izejvielu ieguve ir izšķiroši svarīga, lai panāktu resursefektivitāti un sasniegtu aprites ekonomikas mērķus;

M.  tā kā ir jāattīsta otrreizējo izejvielu tirgi, lai sasniegtu resursefektivitātes mērķus un nodrošinātu aprites ekonomiku;

N.  tā kā Parlaments ir atkārtoti aicinājis Komisiju noteikt rādītājus un mērķus resursefektivitātei;

O.  tā kā aprites ekonomikas ieviešanā centrālā loma ir to toksisko ķīmisko vielu izmantošanas izbeigšanai, kurām ir pieejamas nekaitīgākas alternatīvas vai kurām tās tiks izstrādātas saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem ķimikāliju jomā;

P.  tā kā Eurostat dati par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu 28 valstu ES skaidri parāda, ka atkritumu apsaimniekošanas politikā joprojām nav nodrošināti vienlīdzīgi konkurences apstākļi un ka spēkā esošo tiesību aktu īstenošana un ieviešana ir saistīta ar būtiskām problēmām;

Q.  tā kā vidēji tikai 40 % no cietajiem atkritumiem tiek izmantoti atkārtoti vai pārstrādāti, bet pārējie nonāk izgāztuvēs vai tos sadedzina;

R.  tā kā lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanai un patēriņam ir būtiska daļa resursu izmantošanā, lielā mērā ietekmējot vidi, sabiedrības veselību, dzīvnieku veselību un labturību; tā kā, lai holistiski risinātu pārtikas resursu nepietiekamības problēmu, ir nepieciešami ilgtspējīgi risinājumi;

S.  tā kā videi kaitīgu subsīdiju, tostarp tiešo un netiešo subsīdiju fosilam kurināmam, atcelšana būtiski samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, palīdzētu cīņā pret klimata pārmaiņām un dotu iespēju izvērst aprites ekonomiku,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu „Ceļā uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai ” (COM(2014)0398); atbalsta Komisijas pieeju aprites ekonomikas veidošanai un inovācijas nodrošināšanai, politikas satvara izveidei, lai atbalstītu resursu efektivitāti un noteiktu resursu efektivitātes mērķi, kā pausts paziņojumā un ieskicējot īpašu politikas satvaru, lai dotu iespēju MVU pārvērst vides jomas izaicinājumus par vides ziņā ilgtspējīgām uzņēmējdarbības iespējām; uzsver — lai virzītos uz aprites ekonomiku, ir nepieciešami likumdošanas pasākumi un aicina Komisiju līdz 2015. gada beigām nākt klajā ar vērienīgu priekšlikumu aprites ekonomikas jomā, kā paziņots tās 2015. gada darba programmā;

2.  uzsver — lai risinātu resursu nepietiekamības problēmu, ir jāsamazina resursu ieguve un izmantošana un ekonomiskā izaugsme ir absolūti jāatsaista no dabas resursu izmantošanas — lai nodrošinātu šo sistēmas maiņu, ir jāveic pasākumu retropolācija, raugoties no 2050. gada ilgtspējības perspektīvas un jārīkojas nekavējoties;

3.  uzsver, ka ražošana un patēriņš ir tās jomas, pie kurām jāstrādā tā, lai nodrošinātu saskaņotību ar plašākiem ilgtspējīgas attīstības mērķiem;

4.  atgādina, ka, neraugoties uz jau vērojamajiem uzlabojumiem resursu efektīvas izmantošanas jomā, pastāvīgais ražošanas apjoma pieaugums ir nomācis šo efektivitātes uzlabojumu ietekmi un resursu ieguve turpina dramatiski pieaugt visā pasaulē, tāpēc steidzami jāsamazina vispārējā resursu ieguve un izmantošana, lai pārvarētu rikošeta efektu; mudina Komisiju ierosināt attiecīgus pasākumus;

5.  atgādina, ka ūdens — gan kā ražošanas procesos izmantots dabas resurss, gan kā sabiedrisks labums, ir jāņem vērā aprēķinot izejvielu patēriņu, un tas jāizmanto efektīvi;

6.  uzsver, ka, uzlabojot resursu izmantošanu ar labākas produktu izstrādes prasībām un ar atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktiem, kas nodrošina pāreju uz augstākām atkritumu hierarhijas pakāpēm (tā veicinot darbības, kuras novērš atkritumu rašanos, un sekmējot produktu un materiālu atkārtotu izmantošanu un pārstrādi), ES uzņēmumi, publiskā sektora iestādes un patērētāji varētu būtiski ietaupīt līdzekļus (aptuveni EUR 600 miljardus jeb 8 % no gada apgrozījuma vērtības) un par 2–4 % varētu samazināt arī siltumnīcefekta gāzu emisijas kopējo gada apjomu; īpaši uzsver, ka tad, ja resursu produktivitāti līdz 2030. gadam izdotos palielināt par 30 %, varētu nodrošināt IKP pieaugumu gandrīz par 1 % un radīt vēl 2 miljonus jaunu, ilgtspējīgu darbvietu(8); atgādina, ka resursu efektīva izmantošana ir Septītās vides rīcības programmas prioritārs mērķis, ar ko ir uzsvērta nepieciešamība stimulēt vides ziņā ilgtspējīgu produktu ražošanu un pakalpojumu sniegšanu un stimulēt patērētāju pieprasījumu pēc tiem, šajā nolūkā īstenojot politiku, kas nodrošina, ka šādi produkti un pakalpojumi ir plašāk pieejami, ka tie ir pieejami par pieņemamāku cenu un ka tie ir funkcionālāki un pievilcīgāki;

7.  ir pārliecināts, ka resursefektivitātes uzlabošanai ir nepieciešami gan likumdošanas pasākumi, gan ekonomiskie stimuli, ārējo izmaksu internalizācija un lielāks finansējums pētniecībai un inovācijai, kā arī sociālas un dzīvesveida pārmaiņas; norāda, ka nepieciešams liels instrumentu klāsts dažādos politikas līmeņos, ņemot vērā subsidiaritāti;

8.  uzskata — lai pilnā apjomā īstenotu aprites ekonomiku, ir nepieciešama visu ieinteresēto personu, reģionu, pilsētu, vietējo kopienu, MVU, NVO, rūpniecības pārstāvju, arodbiedrību un iedzīvotāju iesaiste;

9.  aicina Komisiju visā aprites ekonomikas tiesību aktu kopuma izstrādes procesā iesaistīt vietējās un reģionālās iestādes;

10.  uzsver, ka veiksmīgai pārejai uz aprites ekonomiku izšķiroši svarīga ir sabiedrības izpratne, iedzīvotāju priekšstati un iesaiste; atzīmē — lai veicinātu ilgtspējīgus patēriņa un ražošanas modeļus, vajadzīgā uzmanība un resursi būtu jāvelta izglītošanai un informēšanai, kā arī jāizceļ ieguvumi, kas rastos no pārejas uz resursu ziņā efektīvu aprites ekonomiku;

11.  norāda, ka pārejai uz aprites ekonomiku ir nepieciešams prasmīgs darbspēks, un ka izglītībā un apmācībā ir jāņem vērā tas, ka nepieciešamas zaļās prasmes;

12.  uzsver, ka ES jau ir ieviesusi finanšu instrumentus, kas veicina aprites ekonomiku, jo īpaši programmas "Apvārsnis 2020" un "Life+", un uzsver — ja šie instrumenti tiks izmantoti pienācīgi, tie var palīdzēt veicināt ekoinovāciju un rūpniecisko ekoloģiju ES dalībvalstīs un reģionos;

13.  uzsver, ka juridiskā noteiktība un paredzamība ilgtermiņā ir galvenie nosacījumi, lai pilnībā izmantotu Eiropas Stratēģisko investīciju fonda potenciālu aprites ekonomikai, novirzot investīcijas ilgtspējīgai ekonomikai;

14.  uzsver, ka, īstenojot pāreju uz ilgtspējīgu aprites ekonomiku, vērienīgi mērķi vides jomā būtu jāapvieno ar stingrām sociālajām prasībām, tostarp veicinot pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un veselībai nekaitīgus un drošus darba apstākļus (piemēram, nodrošinot, ka darba ņēmēji darbavietā nav pakļauti kaitīgu vielu iedarbībai);

15.  uzsver nepieciešamību izveidot saskaņotāku tiesisko regulējumu ilgtspējīgai ražošanai un patēriņam, aptverot visu ražošanas ciklu no ilgtspējīgas resursu ieguves līdz enerģijas reģenerācijai produkta dzīves cikla beigās;

Rādītāji un mērķi

16.  uzsver, ka līdz 2050. gadam ir jāpanāk, lai resursu izmantošana ES būtu ilgtspējīga, un ka tāpēc ir absolūti līdz ilgtspējīgiem līmeņiem ir jāsamazina resursu patēriņš, pamatojoties uz uzticamiem resursu patēriņa apjoma mērījumiem visā piegādes ķēdē, strikti piemērojot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju, īstenojot resursu izmantošanu atbilstoši kaskādes principam, jo īpaši biomasas izmantošanas jomā, atbilstoši ilgtspējīgas un atbildīgas ieguves principiem, izveidojot neatjaunojamo resursu noslēgto loku, palielinot atjaunojamo resursu izmantošanu to atjaunojamības robežās, izbeidzot toksisko vielu izmantošanu, jo īpaši, ja ir pieejamas nekaitīgas alternatīvas vai tās tiks izstrādātās saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem ķimikāliju jomā, lai nodrošinātu netoksisku materiālu apriti un uzlabotu ekosistēmu pakalpojumu kvalitāti;

17.  atgādina, ka jau 2012. gadā Parlaments prasīja vienoties par skaidriem, pārliecinošiem un izmērāmiem saimnieciskās darbības rādītājiem, kuros ņemtas vērā klimata pārmaiņas, bioloģiskā daudzveidība un resursefektivitāte no dzīves cikla perspektīvas, un izmantot šos rādītājus par pamatu likumdošanas iniciatīvām un konkrētiem samazināšanas mērķiem;

18.  mudina Komisiju līdz 2015. gada beigām ierosināt pamatrādītāju un vairākus pakārtotos rādītājus resursefektivitātei, iekļaujot arī ekosistēmu pakalpojumus; norāda, ka šo saskaņoto rādītāju izmantošanai jābūt juridiski saistošai sākot ar 2018. gadu un tiem jāvērtē resursu patēriņš, tostarp to imports un eksports ES, dalībvalsts un nozares līmenī, un tajos jāņem vērā produktu un pakalpojumu pilns aprites cikls, un tie jāpamato ar vides ietekmes metodoloģiju, mērot vismaz zemes, ūdens un izejvielu izmantošanu, kā arī oglekli;

19.  mudina Komisiju līdz 2015. gada beigām noteikt resursefektivitātes palielināšanas mērķi ES līmenī — 30 % apmērā līdz 2030. gadam salīdzinājumā ar 2014. gada līmeni, kā arī atsevišķus mērķus katrai dalībvalstij; uzsver, ka pirms resursefektivitātes mērķu īstenošanas, tie jāpamato ar rādītājiem;

20.  mudina Komisiju veicināt resursefektivitātes rādītāju izmantošanu ar starptautiskām konvencijām, lai dotu iespēju salīdzināt nozares un tautsaimniecības un nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, un atbalstītu dialogu un sadarbību ar trešām valstīm;

21.  uzsver, ka šie rādītāji ir jāiekļauj Eiropas pusgadā un visos ietekmes novērtējumos;

Produktu politika un ekodizains

22.  uzsver, cik svarīga ir labi pārdomāta produktu politika, kas palielina to dzīves ciklu, izturīgumu, remonta un pārstrādes iespējas; norāda, ka produkta aprites ciklā izmantoto resursu daudzums, remonta, atkārtotas izmantošanas un pārstrādes iespējas lielā mērā tiek noteiktas jau tā izstrādes posmā; aicina Komisiju veicināt uz dzīves ciklu orientētu produktu politiku, jo īpaši nosakot saskaņotas metodes produktu ekoloģiskās pēdas novērtējumam;

23.  šajā sakarībā aicina Komisiju iesniegt vērienīgu darba programmu, un ar jauniem un atjauninātiem īstenošanas pasākumiem visaptveroši un tālejoši īstenot ekodizaina prasības, kas noteiktas Ekodizaina direktīvā, un sākt ar jau izstrādāto pasākumu nekavējošu pieņemšanu;

24.  mudina Komisiju ierosināt tiesību aktu ekodizaina jomā un citu ar produktu politiku saistīto tiesību aktu pārskatīšanu līdz 2016. gada beigām, pamatojoties uz ietekmes novērtējumu un paredzot šādas svarīgas izmaiņas: paplašināt ekodizaina prasību piemērošanas jomu, lai tās attiecinātu uz visām galvenajām produktu grupām, ne tikai uz produktiem, kas saistīti ar enerģiju; pakāpeniski iekļaut visas attiecīgās resursu efektivitātes pazīmes obligātajās prasībās par produktu izstrādi; ieviest obligātu "produkta pasi", pamatojoties uz šīm prasībām; noteikt, ka jāīsteno pašuzraudzība un trešās personas veikta revīzija, lai nodrošinātu, ka produkts atbilst šiem standartiem; kā arī noteikt horizontālas prasības, tostarp attiecībā uz izturīgumu, remontējamību, atkārtotu izmantojamību un pārstrādājamību;

25.  aicina Komisiju, pamatojoties uz izmaksu-ieguvumu analīzi, novērtēt iespējas noteikt prasības par pārstrādātu izejvielu minimālo sastāvu jaunos produktos, saistībā ar turpmāk paredzēto Ekodizaina direktīvas pārskatīšanu;

26.  mudina Komisiju izstrādāt pasākumus pret plānoto novecošanos un padziļināti izstrādāt produktu standartu kopumu aprites ekonomikā, kurā tiktu paredzēta pārveidošana, remonts, atvieglota demontāža un izejvielu efektīva izmantošana, atjaunojamie resursi un pārstrādāti materiāli produktos;

27.  atgādina, ka standartizētu un modulāru komponentu pieejamībai, demontāžas plānošanai, ilgi kalpojušu produktu izstrādei un efektīviem ražošanas procesiem ir nozīmīga loma veiksmīgā aprites ekonomikā; mudina Komisiju veikt atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka produkti ir izturīgi, viegli atjaunināmi, atkārtoti izmantojami, pielāgojami, pārstrādājami un sadalāmi jaunos resursos, un ka daļas, kuru sastāvā ir bīstamās vielas, ir skaidri identificētas produktu rokasgrāmatās, lai šīs daļas pirms pārstrādes varētu viegli atdalīt;

28.  uzsver, ka ir izšķiroši svarīgi veicināt patērētāju izpratni un viņu proaktīvo lomu;

29.  aicina Komisiju ierosināt pagarināt ilglietojuma patēriņa preču obligāto garantijas laiku, lai pagarinātu produkta paredzamo dzīves ciklu, un precizēt, ka saskaņā ar Direktīvu 1999/44/EK, patēriņa preču tirgotājiem ir jāpārbauda defekti garantijas pirmo divu gadu laikā, un jāpieprasa maksa no patērētāja vienīgi gadījumos, ja defekts radies nepareizas izmantošanas rezultātā;

30.  aicina Komisiju ierosināt atbilstīgus pasākumus attiecībā uz rezerves daļu pieejamību, lai tādējādi nodrošinātu produktu remontējamību to dzīves cikla laikā;

31.  aicina Komisiju, dalībvalstis un Eiropas Ķimikāliju aģentūru (ECHA) pastiprināt centienus, lai saistībā ar REACH aizstātu īpaši bīstamās vielas un ierobežotu to vielu izmantošanu, kas nepieļaujami apdraud cilvēku veselību vai vidi, lai tādējādi vismaz izpildītu Septītā vides rīcības plāna prasības izstrādāt netoksiskus materiālu aprites ciklus, tādējādi nodrošinot, ka pārstrādātus atkritumus ir iespējams izmantot, kā izejvielu lielu, uzticamu avotu Savienībā; šajā sakarībā aicina Komisiju nekavējoties izbeigt tās vienpusējo moratoriju ECHA ieteikumu ievērošanai attiecībā uz īpaši bīstamo vielu iekļaušanu REACH XIV pielikumā, un nevilcinoties iekļaut šīs vielas attiecīgajā pielikumā; saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju uzsver, ka atkritumu rašanās novēršana ir svarīgāka par pārstrādi un, ka, attiecīgi pārstrāde nebūtu jāizmanto kā attaisnojums bīstamo vielu izmantošanas turpināšanai;

32.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai saistībā ar Direktīvu 2011/65/ES par dažu bīstamu vielu izmantošanas ierobežošanu elektriskās un elektroniskās iekārtās, aizstātu īpaši bīstamās vielas, tādējādi izstrādājot netoksiskus materiālu aprites ciklus;

33.  mudina dalībvalstis veikt tirgus efektīvu uzraudzību, lai nodrošinātu, ka gan Eiropas, gan importētie produkti atbilst prasībām par produktu politiku un izstrādi; mudina dalībvalstis, lai nodrošinātu šo tirgus efektīvo uzraudzību, nekavējoties virzīties uz priekšu tirgus uzraudzības regulas pārskatīšanas likumdošanas procedūrā; atzīmē, ka jebkāda turpmāka kavēšanās kaitēs uzņēmumu un iedzīvotāju interesēm;

Ceļā uz bezatkritumu saimniekošanu

34.  jo īpaši uzsver, ka, saskaņā ar Komisijas veikto analīzi, pieņemot jaunus mērķus attiecībā uz atkritumiem, varētu radīt 180 000 darbvietu, padarīt ES konkurētspējīgāku un samazināt pieprasījumu pēc dārgām izejvielām, kuru krājumi ir ierobežoti(9); pauž nožēlu, ka ir atsaukts likumdošanas priekšlikums par atkritumiem(10), taču, ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieka F. Timmermans paziņojumu 2014. gada decembra plenārsēdē, uzskata, ka ir iespēja izstrādāt jaunu un vēl vērienīgāku aprites ekonomikas tiesību aktu kopumu;

35.  mudina Komisiju līdz 2015. gada beigām iesniegt tās solīto priekšlikumu atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktu pārskatīšanai, piemērojot atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas principu, un šajā priekšlikumā:

   noteikt skaidras un nepārprotamas definīcijas;
   izstrādāt atkritumu rašanās novēršanas pasākumus;
   noteikt atkritumu samazināšanas saistošus mērķus sadzīves, komerciālajiem un rūpnieciskajiem atkritumiem, kas jāsasniedz līdz 2025. gadam
   noteikt skaidrus obligātos standartus attiecībā uz prasībām par ražotāju atbildības palielināšanu, lai nodrošinātu pārredzamību, izmaksu lietderību un ražotāju lielākas atbildības shēmas;
   piemērot principu "maksā, kad izmet" attiecībā uz galīgajiem atkritumiem, apvienojumā ar obligātām dalītās savākšanas shēmas papīram, metālam, plastmasai un stiklam, lai veicinātu otrreizējo izejvielu augstu kvalitāti; līdz 2020. gadam ieviest dalīto vākšanu bioatkritumiem;
   palielināt atkritumu pārstrādes/sagatavošanas atkārtotai izmantošanai mērķvērtību līdz vismaz 70 % no cietajiem sadzīves atkritumiem un 80 % no iepakojuma atkritumiem līdz 2030. gadam, pamatojoties uz stingru ziņošanas metodi, kas nepieļauj, ka nepārstrādātie atkritumi (apglabātie vai sadedzinātie) tiek uzrādīti kā pārstrādāt, un izmantot vienotu saskaņotu metodi visām dalībvalstīm ar ārēji pārbaudītu statistiku; – noteikt saistības pārstrādātājiem ziņot par šķirošanas iekārtās ienākošo atkritumu daudzumu, kā arī par pārstrādāto materiālu daudzumu, kas tiek izvests no pārstrādāšanas iekārtām;
   līdz 2020. gadam stingri ierobežot sadedzināšanu ar vai bez enerģijas atguves nepārstrādājamiem un bioloģiski nenoārdāmiem atkritumiem;
   noteikt trijos posmos (2020., 2025. un 2030. gads) saistošu pakāpenisku apglabāšanas samazināšanu, kas īstenota saskaņā ar prasībām par pārstrādi, kā rezultātā nonākot pie apglabāšanas aizlieguma, izņemot dažu bīstamu atkritumu un galīgo atkritumu gadījumus, kad apglabāšana ir vides ziņā vissaprātīgākais risinājums;
   mudināt dalībvalstis ieviest maksu par apglabāšanu poligonos un sadedzināšanu;

36.  uzsver Eiropas atkritumu politikas mērķu nozīmību un pievienoto vērtību ne tikai attiecībā uz juridisko noteiktību, paredzamību un vienlīdzīgu konkurences apstākļu radīšanu iekšējā tirgū, bet arī attiecībā uz to, ka tiek nosargāta un uzlabota dzīves vide visiem ES iedzīvotājiem;

37.  aicina Komisiju izstrādāt vienādus mērķus visām dalībvalstīm, lai nodrošinātu vienādi augstu vides aizsardzības līmeni visā ES, un lai neapdraudētu vienoto tirgu;

38.  mudina Komisiju nodrošināt, ka spēkā esošie atkritumu apsaimniekošanas tiesību akti un mērķi tiek pilnībā un pienācīgi īstenoti, tostarp jo īpaši saistības ieviest dalītās savākšanas shēmas, nodrošināt, ka dalībvalstis pastiprinātu centienus sasniegt noteiktos mērķus un noteikt pasākumus dalībvalstu atbalstam, lai tās varētu ieviest pareizos instrumentus šo mērķu sasniegšanai noteiktajos termiņos;

39.  uzsver — lai vislabāk izmantotu atkritumu apsaimniekošanas pieejamo jaudu ES, ir nepieciešama labāka plānošana un informācijas apmaiņa, tādējādi nepieļaujot jaudas pārpalikumus;

40.  aicina Komisiju padziļināti izpētīt iespējas ierosināt regulatīvo satvaru izejvielu ieguves poligonos veicināšanai, lai atļautu atgūt otrreizējās izejvielas, kas atrodas atkritumu apglabāšanas poligonos un izvērtēt iespējas izstrādāt vides atļauju piešķiršanas sistēmu otrreizējas pārstrādes nozarei;

41.  aicina Komisiju nodrošināt lielāku pārredzamību un stingrāku kontroli, lai nepieļautu atkritumu pārvešanu uz valstīm, kurās ir zemāki vides un sociālie standarti nekā ES;

42.  aicina Komisiju kopīgi ar dalībvalstīm palielināt centienus, lai nepieļautu pēclietošanas atkritumu nelegālu eksportu;

43.  aicina Komisiju noteikt Atkritumu apsaimniekošanas pamatdirektīvā obligātās prasības valstu atkritumu rašanās novēršanas programmām un izstrādāt mērķu un rādītāju kopumu, ar kura palīdzību būtu iespējams salīdzināt dalībvalstu atsevišķos veikumus;

44.  mudina Komisiju risināt specifiskas ar atkritumiem saistītas problēmas un veikt pasākumus, kas paredzēti Komisijas paziņojumā par aprites ekonomiku (COM(2014)0398); mudina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, ka ES līdzekļi tiek mobilizēti, lai palīdzētu sasniegt integrētas atkritumu apsaimniekošanas mērķus, piemēram, dalīto savākšanu un otrreizējas pārstrādes infrastruktūras attīstīšanu;

45.  mudina Komisiju ierosināt mērķi 50 % apmērā līdz 2025. gadam samazināt atkritumus jūrā salīdzinājumā ar 2014. gada līmeni;

46.  uzsver, ka jāformulē mērķi attiecībā uz konkrētu reto metālu savākšanu un pārstrādi, ņemot vērā to aizvien lielāku trūkumu, kā arī lai samazinātu atkarību no to piegādēm;

47.  aicina Komisiju līdz 2015. gada beigām ierosināt mērķus, pasākumus un instrumentus, lai risinātu pārtikas izšķērdēšanas problēmu, tostarp nosakot saistošu mērķi pārtikas atkritumu apjoma samazināšanai ražošanā, mazumtirdzniecībā/izplatīšanā, sabiedriskajā ēdināšanā un viesmīlības nozarē, kā arī mājsaimniecībās par vismaz 30 % līdz 2025. gadam; mudina Komisiju veicināt to, lai dalībvalstīs veidotos konvencijas, kas ierosinātu, ka pārtikas mazumtirdzniecības nozare nepārdotos produktus izdala labdarības organizācijām; aicina Komisiju, veicot ietekmes novērtējumu jaunam attiecīgam likumdošanas priekšlikumam, izvērtēt tā potenciālo ietekmi uz pārtikas atkritumu rašanos;

Ilgtspējīgas ēkas

48.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu „Resursu efektivitātes iespējas celtniecības nozarē” (COM(2014)0445); uzskata, ka nepieciešama pieeja būvniecībai, kuras pamatā būtu ceļvedis un ilgtermiņa mērķi;

49.  aicina Komisiju ierosināt, lai būvniecības nozarē tiktu pilnībā īstenoti aprites ekonomikas principi un prasības, un dziļāk izstrādāt politikas satvaru resursefektivitātei ēkās — tostarp izstrādāt rādītājus, standartus un metodes, kā arī kvalitātes prasības attiecībā uz zemes izmantošanu un pilsētvides plānošanu, arhitektūru, strukturālo inženieriju, būvniecību, uzturēšanu, pielāgojamību, energoefektivitāti, atjaunošanu un otrreizēju pārstrādi; norāda, ka rādītājos saistībā ar ilgtspējīgām ēkām ir jāparedz arī zaļā infrastruktūra, piemēram, zaļie jumti; uzsver, cik svarīgs ir holistisks redzējums attiecībā uz Eiropas ēku fondu, nosakot skaidrus, vērienīgus mērķus vidējam termiņam un ilgtermiņam, kā arī ceļvežus šā redzējuma īstenošanai;

50.  uzskata, ka iekštelpu gaisa kvalitātei, kā arī labjutībai un lietotāju sociālajām vajadzībām ir jābūt integrētām ēku ilgtspējības novērtējumā;

51.  aicina Komisiju saistībā ar vispārējiem resursefektivitātes rādītājiem izstrādāt rādītājus ēku ilgtspējības novērtēšanai visā to dzīves ciklā, izmantojot pieejamos standartus un metodes, kā arī pamatojoties uz vides, ekonomiskās un sociālās ilgtspējības pieeju;

52.  prasa Komisijai noskaidrot vai labāko pieejamo tehnisko paņēmienu principus un standartus varētu piemērot arī visiem ēku materiāliem un daļām, un izstrādāt būvniecības pasi, pamatojoties uz ēkas pilnu aprites ciklu;

53.  uzskata, ka 90 % no apbūvētās vides 2050. gadā pastāv jau patlaban, tādēļ jānosaka īpašas prasības un stimuli renovācijas nozarei, lai līdz 2050. gadam uzlabotu ēku energoefektivitāti; tāpēc aicina Komisiju izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju esošo ēku renovācijai un nostiprināt valstu renovācijas stratēģiju nozīmi, kas ieviestas saskaņā ar Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti

54.  aicina dalībvalstis atbalstīt otrreizējas pārstrādes uzlabošanu, izstrādājot infrastruktūru selektīvai savākšanai un pārstrādei būvniecības nozarē;

55.  aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt pirmsnojaukšanas revīziju potenciālu (kurās novērtētu ēkas pirms demontāžas vai nojaukšanas, lai aprakstītu pieejamos materiālos un noteiktu, kā tos sadalīt otrreizējai pārstrādei) un potenciālu pārstrādājamo materiālu šķirošanai uz vietas (šķirošana uz vietas parasti nodrošina tīrākas sekundārās izejvielas nekā šķirošana citur, un tā var palīdzēt samazināt transportēšanas ietekmi uz vidi, piemēram, sasmalcinot/sablīvējot uz vietas);

56.  atzīmē, ka betons ir viens no visvairāk izmantotajiem materiāliem būvniecības nozarē; aicina Komisiju izvērtēt iespējas betona otrreizējai pārstrādei rūpniecības nozarē, kā tas tiek darīts Vācijā un Šveicē;

Otrreizējo izejvielu tirgu izveide

57.  aicina Komisiju izstrādāt pasākumus, lai stimulētu un atbalstītu augstas kvalitātes otrreizējo izejvielu tirgu izveidi, kā arī attīstītu uzņēmumus, kas nodarbojas ar otrreizējo izejvielu atkārtotu izmantošanu;

58.  uzskata, ka ilgtermiņa un paredzama politikas sistēma palīdzēs veicināt ieguldījumus un pasākumus, kas vajadzīgi, lai pilnībā attīstītu videi nekaitīgāku tehnoloģiju tirgu un veicinātu ilgtspējīgus uzņēmējdarbības risinājumus; uzsver, ka resursu efektivitātes rādītāji un mērķi, pastiprināti ar stingri noteiktu datu vākšanas sistēmu, publiskā un privātā sektora lēmumu pieņēmējiem nodrošinātu nepieciešamās pamatnostādnes ekonomikas pārveidē;

59.  uzsver, ka liela nozīme ir tam, lai Komisija un dalībvalstis veicinātu rūpnieciskās simbiozes programmu izstrādi, kuras atbalstītu rūpnieciskās sinerģijas veidošanu atkārtotas izmantošanas un pārstrādes jomā un kuras palīdzētu uzņēmumiem — jo īpaši MVU — saprast, kā to enerģija, atkritumi un blakusprodukti var kļūt par citiem uzņēmumiem noderīgu resursu; norāda arī uz citām līdzīgām koncepcijām, piemēram, bezatkritumu aprites ciklu („no šūpuļa līdz šūpulim“) un rūpnieciskās ekoloģijas koncepciju;

Citi pasākumi

60.  aicina Komisiju ierosināt obligātas zaļā publiskā iepirkuma procedūras, kurās atkārtoti izmantotiem, saremontētiem, pārveidotiem, atjaunotiem un citiem ilgtspējīgiem resursefektīviem produktiem un risinājumiem ir jāpiešķir prioritāte, un, ja tas netiek darīts, jāpiemēro princips "izpildi vai paskaidro";

61.  uzsver, ka ir vajadzīga principam „piesārņotājs maksā“ atbilstoša fiskālā sistēma, kas nodrošinātu pareizo stimulu, piesaistot investīcijas resursu efektīvai izmantošanai, ražošanas procesu modernizēšanai, kā arī vieglāk remontējamu un izturīgāku produktu ražošanai; prasa, lai dalībvalstis šajā jomā panāktu aizvien lielāku progresu Eiropas pusgada procesā(11);

62.  mudina Komisiju pētīt un ierosināt pasākumus saistībā ar nodokļu sistēmu, samazinātu PVN pārstrādātiem, atkārtoti izmantotiem un resursefektīviem produktiem;

63.  mudina Komisiju un dalībvalstis pilnībā īstenot Zaļās rīcības plānu maziem un vidējiem uzņēmumiem;

64.  mudina Komisiju izstrādāt politikas satvaru attiecībā uz barības vielām, lai kāpinātu to reciklēšanu, veicinātu inovāciju, uzlabotu tirgus apstākļus, un nosacījumus par to ilgtspējīgu izmantošanu iestrādātu ES tiesību aktos par mēslojumu, pārtiku, ūdeņiem un atkritumiem;

65.  mudina Komisiju 2016. gada pirmajā pusgadā nākt klajā ar ziņojumu par ilgtspējīgu pārtiku, kas ticis atlikts vairākkārt kopš 2013. gada; uzsver, ka ņemot vērā to, ka pārtikas ražošana un patēriņš izmanto būtisku daļu no resursiem, šajā ziņojumā holistiski jārisina resursu nepietiekamības problēma pārtikas aprites ķēdē un jāveicina ilgtspējīgas pārtikas politikas izstrādāšana; aicina Komisiju izvērtēt iespējas palielināt videi draudzīga pārtikas iepakojuma izmantošanu, tostarp izvērtējot iespēju pakāpeniski aizstāt pārtikas iepakojumu ar bioloģiskas izcelsmes un bioloģiski noārdāmiem, kompostējamiem materiāliem saskaņā ar Eiropas standartiem,

66.  aicina Komisiju izveidot pastāvīgu resursu efektivitātes platformu, kurā iesaistītu visas attiecīgās ieinteresētās personas, lai veicinātu un atbalstītu jaunāko pētniecības atklājumu piemērošanu, labākās prakses apmaiņu, jaunas industriālās sintēzes un nozaru ekosistēmu veidošanos;

67.  aicina Komisiju izveidot pārnozaru darba grupu ilgtspējīga finansējuma jomā, iesaistot visus ģenerāldirektorātus, lai iekļautu resursu efektivitātes rādītājus uzņēmumu līmeņa integrētajā ziņošanā un grāmatvedībā, vienlaikus ievērojot konkrētas uzņēmējdarbības informācijas konfidencialitāti; turklāt aicina Komisiju izskatīt iespējas, kā iekļaut resursu efektivitātes un vides risku rādītājus, cita starpā, banku kredītreitingos un kapitāla normatīvos, lai izstrādātu visaptverošu apdrošināšanas sistēmu kaitējuma videi gadījumā, kā arī aicina noteikt informācijas prasības ieguldījumu produktiem, veicot pienācīgu ietekmes novērtējumu; uzskata, ka šajā sakarībā Komisija būtu ieguvēja no sadarbības ar UNEP Izziņas darbu par ilgtspējīgu finanšu sistēmu; aicina Komisiju pētīt pašreizējās brīvprātīgās dalībvalstu iniciatīvas, lai, iespējams, apmainītos ar labāko praksi;

68.  aicina Komisiju, ņemot vērā, ka ilgtspējīga un atbildīga primāro izejvielu ieguve ir izšķiroši svarīga resursefektivitātes un aprites ekonomikas mērķu sasniegšanā, pārskatīt Eiropas Resursefektivitātes platfomas politikas ieteikumus attiecībā uz ilgtspējīgas ieguves standartu izstrādi primārajiem materiāliem un izejvielām; šajā sakarībā atzīmē Parlamenta un Padomes kopīgo atbalstu Komisijas priekšlikumiem par metālu un minerālu atbildīgu ieguvi no konflikta zonām;

69.  aicina Komisiju pārskatīt tās kritiski svarīgo izejvielu definīciju, vairāk ņemot vērā ietekmi uz vidi un riskus, kas saistīti ar to ieguvi un apstrādi, kā arī ņemot vērā iespējas tās aizstāt ar otrreizējām izejvielām;

70.  uzsver, ka visam ES finansējumam, tostarp no Eiropas Stratēģisko investīciju fonda, no "Apvārsnis 2020", kohēzijas fondiem un Eiropas Investīciju bankas, ir jābūt mobilizētam resursefektivitātes veicināšanai, atbilstīgi atkritumu apsaimniekošanas hierarhijai, kā arī mudina Komisiju un dalībvalstis izbeigt videi kaitīgās subsīdijas, tostarp tās, kas paredzētas enerģijas ieguvei no rūpniecisko un mājsaimniecības atkritumu bioloģiski noārdāmās frakcijas, sadedzinot, saskaņā ar Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu, kā arī izbeigt tiešās un netiešās subsīdijas fosilam kurināmam;

71.  prasa ES Uzņēmumu un MVU konkurētspējas programmas (COSME), pamatprogrammas „Apvārsnis 2020“ un Eiropas strukturālo un investīciju fondu finansējumu mērķtiecīgāk izmantot tam, lai izstrādātu ilgtspējīgus, inovatīvus un resursu patēriņa ziņā efektīvus risinājumus un jaunus uzņēmējdarbības modeļus (piemēram, līzinga vai produktu apkalpošanas sistēmas), kā arī uzlabotu produktu izstrādi un panāktu materiālu lietderīgāku patēriņu gan saistībā ar paša produkta izmantošanu, gan tā izgatavošanas procesu;

72.  uzsver, cik svarīga pārejā uz aprites ekonomiku ir pētniecība un inovācija, un ka ir svarīgi "Apvārsnis 2020" ietvaros sniegt ieguldījumu tiem pētniecības un inovācijas projektiem, kas var demonstrēt un pārbaudīt lauka apstākļos aprites ekonomikas ekonomisko un vides ilgtspēju; vienlaikus uzsver, ka, pieņemot sistēmisku pieeju, šie projekti var palīdzēt tāda regulējuma izstrādē, kas ir inovācijās pamatots un vieglāk īstenojams, konstatējot iespējamās regulatīvās nenoteiktības, šķēršļus un/vai nepilnības, kas varētu traucēt uz rerursefektivitāti pamatotu uzņēmējdarbības modeļu attīstībā;

73.  prasa, lai Komisija pilnībā izmantotu digitālo programmu un informācijas tehnoloģijas, veicinot resursefektivitāti un pāreju uz aprites ekonomiku;

74.  jo īpaši uzsver, ka ES ir atvērta ekonomika un ka tā piedalās importa un eksporta operācijās pasaules tirgū; vērš uzmanību uz to, ka tāda globāla problēma kā resursu izsmelšana ir jārisina arī starptautiskā līmenī; aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi atbalstīt ANO Vides programmas (UNEP) Starptautiskās Dabas resursu padomes darbu, palīdzot tai analizēt pasaules mērogā kritiskus jautājumus, kas saistīti ar resursiem, un izstrādāt praktiskus risinājumus politikas veidotājiem, rūpniecības nozarei un sabiedrībai;

75.  aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus starptautiskā līmenī, lai uzlabotu produktu izsekojamību;

76.  uzsver, ka, palielinot energoefektivitāti, var samazināt ES energoatkarību un enerģētisko nabadzību, kas skar aptuveni 125 miljonus Eiropas iedzīvotāju; konstatē, ka ir vērts energoefektivitāti uzskatīt par atsevišķu enerģijas avotu, jo tās pieaugums būtiski veicina ES rūpniecības attīstību un darbvietu radīšanu un nodrošina iedzīvotājiem mērenākus rēķinus par patērēto enerģiju.

77.  mudina Komisiju izpētīt, vai spēkā esošie vai paredzētie tiesību akti attiecīgi ar finansiāliem vai institucionāliem šķēršļiem nekavē aprites ekonomikas ieviešanu vai esošo inovatīvo uzņēmējdarbības veidu darbību, vai jaunu uzņēmējdarbības modeļu, piemēram, nomas ekonomikas vai dalīšanās/sadarbības ekonomikas veidošanos; mudina Komisiju uzlabot šos tiesību aktus un nepieciešamības gadījumā novērst attiecīgos šķēršļus; aicina Komisiju pārskatīt attiecīgos tiesību aktus, lai uzlabotu produktu vides rādītājus un resursu izmantošanas efektivitāti visā to dzīves ciklā, un uzlabot esošo instrumentu saskaņotību un izstrādāt līdera pieeju;

78.  prasa Komisijai precizēt attiecīgos ES konkurences politikas aspektus saistībā ar aprites ekonomiku, proti, precizēt kompromisus saistībā ar slepenu vienošanos tirgū un nepieciešamību padziļināt sadarbību starp ražotājiem un piegādātājiem;

79.  aicina Komisiju ziņot Parlamentam par visiem iepriekšminētajiem pasākumiem un līdz 2018. gadam ierosināt turpmāko rīcību;

o
o   o

80.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0584
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0016
(3) OV C 264 E, 13.9.2013., 59. lpp..
(4) OV C 51 E, 22.2.2013., 21. lpp..
(5) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.
(6) OV C 140, 28.4.2015., 37. lpp..
(7) ESAO Vides programma, "Brīvprātīgas pieejas vides politikai", 2003
(8) Komisijas 2014. gada 2. jūlija paziņojums „Ceļā uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai” (COM(2014)0398).
(9) Komisijas dienestu 2014. gada 2. jūlija darba dokuments, kurā īsumā izklāstīts ietekmes novērtējums, kas pievienots atkritumu direktīvu grozīšanai paredzētās direktīvas priekšlikumam (SWD(2014)0208).
(10) Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvas 2008/98/EK par atkritumiem, 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu, 1999/31/EK par atkritumu poligoniem, 2000/53/EK par nolietotiem transportlīdzekļiem, 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem un 2012/19/ES par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (COM(2014)0397).
(11) Green Budget Europe. 2015 Country-Specific Recommendations in Support of the European Semester Process [Konkrētām valstīm adresēti ieteikumi saistībā ar atbalstu Eiropas pusgada procesam], 6. lpp. http://www.foes.de/pdf/2015-02-25_CSR%20Recommendations_FINAL.pdf.


Pārtikas un lopbarības maksimāli pieļaujamais radioaktīvā piesārņojuma līmenis pēc kodolavārijas ***I
PDF 680kWORD 230k
Rezolūcija
Konsolidētais teksts
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai par pārtikas un lopbarības maksimāli pieļaujamo radioaktīvā piesārņojuma līmeni pēc kodolavārijas vai citas radiācijas avārijas situācijas (COM(2013)0943 – C7-0045/2014 – 2013/0451(COD))
P8_TA(2015)0267A8-0176/2015

(Parastā likumdošanas procedūra - pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2013)0943),

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 31. un 32. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to apspriedusies ir (C7-0045/2014),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu, 168. panta 4. punkta b) apakšpunktu un 114. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 25. marta atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. un 39. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A8-0176/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  aicina Komisiju attiecīgi grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2015. gada 9. jūlijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/… par, ar ko nosaka maksimāli pieļaujamo pārtikas un lopbarības maksimāli pieļaujamo radioaktīvā piesārņojuma līmeni pēc kodolavārijas vai citas radiācijas avārijas situācijas [Gr. 1. Šis grozījums attiecas uz visu tekstu.]

P8_TC1-COD(2013)0451


EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu Savienības darbību un jo īpaši tā 31. 168. panta 4. punkta b) apakšpunktu un 32. 114.pantu, [Gr. 2]

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu, kas sagatavots, iepriekš saņemot atzinumu no personu grupas, ko Zinātnes un tehnikas komiteja iecēlusi no dalībvalstu zinātnisko ekspertu vidus(2),

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(3),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu(4), saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(5), [Gr. 3]

tā kā:

(1)  Padomes Direktīvā 96/29/Euratom(6) Direktīvā 2013/59/Euratom16 ir noteikti drošības pamatstandarti darba ņēmēju un iedzīvotāju veselības aizsardzībai pret jonizējošā starojuma radītajām briesmām iedarbības radītajiem draudiem. [Gr. 4]

(1a)  Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 168. pantu, nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbības, būtu jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis. [Gr. 5]

(2)  Pēc avārijas Černobiļas atomelektrostacijā 1986. gada 26. aprīlī atmosfērā izplūda ievērojams daudzums radioaktīvu vielu, piesārņojot pārtiku un lopbarību vairākās Eiropas valstīs tādā līmenī, kas no veselības aizsardzības viedokļa uzskatāms par ievērojamu. būtisku, izraisot dzīvībai bīstamas slimības un veselības stāvokļa pasliktināšanos. Augsts radioaktīvā piesārņojuma līmenis saglabājies arī patlaban. Ņemot vērā, ka izplūdušais radioaktīvais materiāls izraisīja gaisa, ūdens, grunts un veģetācijas piesārņojumu, tika pieņemti pasākumi, lai nodrošinātu to, kas nodrošināja, ka konkrētus lauksaimniecības produktus Savienībā ieved tikai saskaņā ar vienotu kārtību, kas nodrošina lai nodrošinātu gan iedzīvotāju veselības aizsardzību, gan kopējā tirgus saglabāšanu un novērš novērstu novirzes tirdzniecības plūsmās. [Gr. 6]

(2a)  Dalībvalstu pienākums ir kontrolēt, lai netiktu pārsniegti šajā regulā noteiktie līmeņi, jo īpaši uzraugot, kā tiek ievēroti pārtikai un lopbarībai noteiktie drošības standarti. LESD 168. panta 4. punkta b) apakšpunktā paredzēts pieņemt kopējus pasākumus veterinārijas jomā, kuru tiešais mērķis ir cilvēka veselības aizsardzība. Turklāt 114. pantā paredzēta atbilstoša līmeņa saskaņošana, lai iekšējais tirgus darbotos pareizi. [Gr. 7]

(2b)  Ir pierādīts fakts, ka lielākām starojuma devām ir kaitīga un postoša ietekme uz ķermeņa šūnām, un tās var izraisīt vēzi. [Gr. 8]

(2c)  Ir svarīgi noteikt pārtikas produktu pietiekami zemu maksimāli pieļaujamo radioaktīvā piesārņojuma līmeni, lai ņemtu vērā lielāku kumulatīvo devu, kas saņemta ar ilgstoši patērētiem piesārņotiem pārtikas produktiem. [Gr. 9]

(3)  Padomes Regulā (Euratom) Nr. 3954/87(7), kas grozīta ar Regulu (Euratom) Nr. 2218/89(8), paredzēti maksimāli pieļaujamie radioaktīvā piesārņojuma līmeņi, kas piemērojami pēc kodolavārijas vai citas radiācijas avārijas situācijas, kura var izraisīt vai ir izraisījusi pārtikas un lopbarības būtisku radioaktīvu piesārņojumu. Šie maksimāli pieļaujamie līmeņi vēl arvien atbilst jaunākajiem zinātniskajiem ieteikumiem, kas pašlaik pieejami starptautiskā mērogā, un tie būtu periodiski jāpārskata un jāatjaunina, lai ņemtu vērā zinātnes jaunākās atziņas. Maksimāli pieļaujamie līmeņi, kas norādīti I līdz III pielikumā, ir pārskatīti un aprakstīti Starptautiskā Komisijas publikācijā Nr. 105 par radioloģisko aizsardzību. Konkrēti, to pamatā ir references līmenis 1 mSv gadā papildus individuālajai ar pārtiku uzņemtajai devai, un pieņēmums, ka 10 % no gadā patērētās pārtikas daudzuma ir piesārņota. [Gr. 10]

(4)  Pēc avārijas Fukušimas atomelektrostacijā 2011. gada 11. martā Komisija tika informēta, ka radionuklīdu līmenis konkrētos Japānas izcelsmes pārtikas produktos pārsniedza robežvērtības, kas Japānā piemērojamos darbības līmeņus pārtikā. piemērojamas attiecībā uz pārtiku. Šāds piesārņojums var radīt apdraudējumu sabiedrības un dzīvnieku veselībai Savienībā, tāpēc tika pieņemti pasākumi, ar ko paredzēja īpašus noteikumus, kuri reglamentē Japānas izcelsmes pārtikas un lopbarības importu un pārtikas un lopbarības sūtījumus no Japānas, saskaņā ar Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas atzinumu. Būtu jāveic arī pasākumi, lai veiktu uzraudzību un samazinātu no tādām valstīm ievestu pārtikas produktu patēriņa risku, kuras skāruši radioaktīvie nokrišņi pēc citā valstī notikušas kodolavārijas. [Gr. 11]

(5)  Jāizveido sistēma, kas ļauj Eiropas Atomenerģijas kopienai Savienībai pēc kodolkatastrofas vai citas radiācijas avārijas situācijas, kura var izraisīt vai ir izraisījusi pārtikas un lopbarības būtisku radioaktīvo piesārņojumu, noteikt maksimāli pieļaujamā radioaktīvā piesārņojuma līmeņus, lai aizsargātu iedzīvotājus. nodrošinātu iedzīvotāju augsta līmeņa aizsardzību. [Gr. 12]

(6)  Maksimāli pieļaujamie radioaktīvā piesārņojuma līmeņi uz Savienības izcelsmes vai no trešām valstīm importētu pārtiku un lopbarību būtu jāattiecina atbilstoši kodolavārijas vai radiācijas avārijas vietai un apstākļiem, ņemot vērā dabīgo un kumulatīvo radiāciju, tai virzoties augšup pa pārtikas ķēdi. Šie līmeņi būtu periodiski jāpārskata. [Gr. 13]

(7)  Komisija jāinformē par kodolavāriju vai netipiski augstu radioaktīvā starojuma līmeni saskaņā ar Padomes Lēmumu 87/600/Euratom(9) vai saskaņā ar Starptautiskās atomenerģijas aģentūras 1986. gada 26. septembra Konvenciju par kodolnegadījumu operatīvu izziņošanu.

(8)  Lai ņemtu vērā to, zīdaiņu uzturs dzīves pirmajos sešos mēnešos var būtiski atšķirties, un ievērojot zīdaiņu vielmaiņas nenoteiktību dzīves otrajos sešos mēnešos, ir lietderīgi attiecināt uz visiem dzīves pirmajiem 12 mēnešiem zemākā maksimāli pieļaujamā līmeņa piemērošanu zīdaiņu pārtikai. Zemāki maksimāli pieļaujamie līmeņi pārtikas produktiem būtu jāpiemēro grūtniecēm un sievietēm, kuras baro bērnu ar krūti. [Gr. 14]

(9)  Lai sekmētu maksimāli pieļaujamo līmeņu pielāgošanu, jo īpaši saistībā ar zinātnisko informāciju un tehnikas attīstību starptautiskā līmenī, procedūrās Komisijai būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei jauns priekšlikums, lai pielāgotu maksimāli pieļaujamo līmeņu noteikšanai būtu jāietver apspriedes ar Līguma 31. pantā minēto ekspertu grupu. pieļaujamos līmeņus. [Gr. 15]

(9a)  Lai sekmētu maksimāli pieļaujamo līmeņu pielāgošanu, būtu jāparedz procedūras regulārām konsultācijām ar ekspertiem. Komisijai būtu jāizveido ekspertu grupa, pamatojoties uz zinātniskiem un ētiskiem kritērijiem. Komisijai būtu jāpublisko šīs grupas sastāvs un tās locekļu interešu deklarācijas. Pielāgojot maksimāli pieļaujamos līmeņus, Komisijai būtu jākonsultējas arī ar starptautisko iestāžu ekspertiem, kas darbojas radiācijas aizsardzības jomā. [Gr. 16]

(9b)  Šai ekspertu grupai būtu arī jānovērtē radioaktīvā piesārņojuma kumulatīvā ietekme. [Gr. 17]

(9c)  Maksimāli pieļaujamie radioaktīvā piesārņojuma līmeņi būtu jāpublisko un tos vajadzētu regulāri pārskatīt, lai pienācīgi ņemtu vērā jaunākos zinātnes sasniegumus un atziņas, kā tas patlaban ir pieejams starptautiskā līmenī, un reaģētu uz nepieciešamību no jauna pārliecināt sabiedrību un tai nodrošinātu augsta līmeņa aizsardzību, un nepieļautu starptautiskās regulējuma prakses atšķirības. [Gr. 18]

(10)  Lai nodrošinātu, ka pārtika un lopbarība, kas pārsniedz maksimāli pieļaujamos līmeņus, netiek laista Savienības tirgū, pienācīgi dalībvalstīm un Komisijai būtu rūpīgi jāpārbauda atbilstība šiem līmeņiem. Par šo līmeņu neievērošanu būtu jāpiemēro sankcijas un par to attiecīgi jāinformē sabiedrība. [Gr. 19]

(10a)  Noteikumi saistībā ar tādu pasākumu īstenošanas pārbaudēm, kuru nolūks ir novērst piesārņojuma risku, kam pakļauti cilvēki vai dzīvnieki, likvidēt šādu risku vai to samazināt līdz pieņemamam līmenim, ir iekļauti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 882/2004(10). [Gr. 20]

(11)  Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai attiecībā uz iepriekš noteikto pārtikas un lopbarības maksimāli pieļaujamo radioaktīvā piesārņojuma līmeņu piemērošanu, īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011(11).

(12)  Lai pieņemtu tiesību aktus, ar ko piemēro iepriekš noteiktos pārtikas un lopbarības maksimāli pieļaujamos radioaktīvā piesārņojuma līmeņus, būtu jāpiemēro pārbaudes procedūra. Kodolavārijas vai kādas citas radiācijas avārijas gadījumā tomēr jāņem vērā attiecīgie īpašie apstākļi un situācija un jāparedz procedūra, kas dod iespējas iepriekš noteiktos maksimāli pieļaujamos līmeņus ātri pazemināt un vajadzības gadījumā ieviest citu ar avāriju saistīto radionuklīdu (jo īpaši tritija) maksimāli pieļaujamos līmeņus, lai nodrošinātu augstāko iespējamo sabiedrības aizsardzības līmeni. Sabiedrība būtu nekavējoties jāinformē par šo pasākumu un maksimāli pieļaujamajiem līmeņiem. [Gr. 21]

(12a)  Eiropas Komisijai palīdz Augu, dzīvnieku, pārtikas un lopbarības pastāvīgā komiteja, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 178/2002(12). Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai to pārstāvjiem minētajā komitejā būtu atbilstošas zināšanas par aizsardzību pret radiāciju. [Gr. 22]

(13)  Komisijai būtu jāpieņem uzreiz piemērojami īstenošanas akti, ja pienācīgi pamatotos gadījumos saistībā ar konkrētām radiācijas avārijām, kuras var izraisīt vai ir izraisījušas pārtikas un lopbarības būtisku radioaktīvu piesārņojumu, tas kategoriski nepieciešams steidzamu iemeslu dēļ. Sabiedrība būtu nekavējoties jāinformē par šo pasākumu un maksimāli pieļaujamajiem līmeņiem. [Gr. 23]

(13a)  Saskaņā ar šo regulu nosakot maksimāli pieļaujamos līmeņus, būtu jābalstās uz aizsardzības vajadzībām, kādas ir visapdraudētākajām un jutīgākajām sabiedrības grupām, jo īpaši bērniem un ģeogrāfiski izolētās teritorijās dzīvojošām vai pašnodrošinājuma saimniecībās strādājošām personām. Maksimāli pieļaujamie līmeņi būtu jānosaka visiem iedzīvotājiem vienādi, un tiem būtu jābalstās uz zemākajiem līmeņiem. [Gr. 24]

(13b)  Ja Savienības izcelsmes vai no trešām valstīm importēta pārtika vai lopbarība rada nopietnu risku cilvēku un dzīvnieku veselībai vai apkārtējai videi, Komisija īstenošanas aktu veidā būtu jānosaka papildu pasākumus saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 178/2002, lai garantētu augstu cilvēku un dzīvnieku veselības aizsardzības līmeni. Ja iespējams, piemērojamos atļautos maksimālos līmeņus un ārkārtas papildu pasākumus būtu jāapvieno vienā īstenošanas regulā. [Gr. 25]

(13c)  Izstrādājot vai pārskatot īstenošanas aktus, Komisijai galvenokārt būtu jāņem vērā šādi apstākļi: kodolavārijas vai jebkuras citas radiācijas avārijas situācijas atrašanās vieta, veids un ietekmes zona; veids, kādā radioaktīvās vielas ir nokļuvušas gaisā, ūdenī un augsnē, kā arī pārtikā un lopbarībā Savienības teritorijā vai ārpus tās, un to ietekmes zona; risks, ka konstatētais vai potenciālais radioaktīvais piesārņojums varētu nokļūt pārtikā un lopbarībā, un radītā radiācijas deva; piesārņotās pārtikas un lopbarības veids un daudzums, kas var nonākt Savienības tirgū, kā arī maksimāli pieļaujamie līmeņi piesārņotai pārtikai un lopbarībai trešās valstīs. [Gr. 26]

(13d)  Ja notiek kodolavārija vai radiācijas avārija un ir jāpiemēro maksimāli pieļaujamie līmeņi, Komisijai un katrai dalībvalstij būtu jāinformē sabiedrība par spēkā esošajiem līmeņiem. Turklāt sabiedrībai būtu jāsaņem informācija arī par pārtikas produktiem un lopbarību, kuros radioaktivitāte parasti uzkrājas vairāk. [Gr. 27]

(13e)  Attiecīgi būtu jākontrolē atbilstība maksimāli pieļaujamajiem līmeņiem un jāievieš sankcijas par tādu pārtikas produktu tīšu eksportu, importu vai pārdošanu, kuri pārsniedz maksimāli pieļaujamos piesārņojuma līmeņus, [Gr. 28]

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Šajā regulā noteikts maksimāli pieļaujamais radioaktīvā piesārņojuma līmenis pārtikai, kā norādīts I pielikumā, maksimāli pieļaujamais līmenis mazsvarīgai pārtikai, kā norādīts II pielikumā, un maksimāli pieļaujamais radioaktīvā piesārņojuma līmenis lopbarībai, kā norādīts III pielikumā, ko var laist tirgū pēc kodolavārijas vai citas radiācijas avārijas situācijas, kura var izraisīt vai ir izraisījusi pārtikas un lopbarības būtisku radioaktīvu piesārņojumu, un procedūras šo maksimāli pieļaujamo līmeņu piemērošanai. [Gr. 54]

2. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1)  “pārtika” ir jebkura apstrādāta, daļēji apstrādāta vai neapstrādāta viela vai produkts, kas paredzēts cilvēku uzturam vai ko saprātīgi paredzamos apstākļos cilvēki varētu lietot uzturā, tostarp dzērieni, košļājamā gumija un jebkura viela, ieskaitot ūdeni, kas apzināti pievienots pārtikai tās ražošanas, sagatavošanas vai apstrādes laikā, par “pārtiku” neuzskata: atbilst Regulas (EK) Nr. 178/2002 2. pantā noteiktajai definīcijai;

a)  lopbarību;

b)  dzīvus dzīvniekus, ja vien tie nav sagatavoti laišanai tirgū cilvēku uzturam;

c)  augus pirms novākšanas;

d)  zāles Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/83/EK(13) 1. panta 2. punkta nozīmē;

e)  kosmētikas līdzekļus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1223/2009(14) 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē;

f)  tabaku un tabakas izstrādājumus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/37/EK nozīmē(15);

g)  narkotiskās vai psihotropās vielas ANO 1961. gada Vienotās konvencijas par narkotiskajām vielām un ANO 1971. gada Konvencijas par psihotropajām vielām nozīmē;

h)  atliekas un piesārņotājus; [Gr. 29]

2)  “mazsvarīga pārtika” ir pārtika, kam ir maza nozīme uzturā un kas veido tikai nelielu daļu no iedzīvotāju pārtikas patēriņa; [Gr. 55]

3)  “lopbarība” ir jebkura apstrādāta, daļēji apstrādāta vai neapstrādāta viela vai produkts, ieskaitot piedevas, ko paredzēts izbarot dzīvniekiem; kas atbilst Regulas (EK) Nr. 178/2002 3. pantā noteiktajai definīcijai; [Gr. 30]

4)  “laišana tirgū” ir pārtikas vai lopbarības turēšana pārdošanas nolūkā, tostarp piedāvāšana pārdošanai vai jebkura cita veida nodošana par maksu vai bez tās, un pārdošana, izplatīšana un citāda veida nodošana. darbība, kas atbilst Regulas (EK) Nr. 178/2002 3. pantā noteiktajai definīcijai; [Gr. 31]

4a)  „pārtikas/lopbarības kontaktmateriāli” ir iepakojums un citi materiāli, kas paredzēti saskarei ar pārtiku; [Gr. 32]

4b)  „radiācijas avārijas” situācija ir ārkārtēji apstākļi saistībā ar jonizējošā starojuma avotu un prasa nekavējoties veikt pasākumus, lai mazinātu jebkādu nopietnu veselības vai drošības apdraudējumu vai jebkādu nelabvēlīgu ietekmi uz dzīves kvalitāti, īpašumu vai vidi, vai rada apdraudējumu, kas var izraisīt šādas negatīvas sekas. [Gr. 33]

2.a pants

Jāaizliedz prakse pārtikas produktus, kas satur koncentrācijas, kuras ir lielākas par atļautajām saskaņā ar noteikumiem par maksimāli pieļaujamo radioaktīvā piesārņojuma līmeni pārtikā un lopbarībā, sajaukt ar nepiesārņotiem vai nedaudz piesārņotiem pārtikas produktiem, lai iegūtu produktu, kas atbilst šajā regulā paredzētajiem noteikumiem. [Gr. 34]

3. pants

1.  Ja jo īpaši saskaņā ar Eiropas Atomenerģijas kopienas kārtību par operatīvo informācijas apmaiņu radiācijas avārijas situācijā vai arī saskaņā ar Starptautiskās atomenerģijas aģentūras 1986. gada 26. septembra Konvenciju par kodolnegadījumu operatīvu izziņošanu Komisija saņem oficiālu informāciju par avārijām vai citām radiācijas avārijas situācijām, kas liecina rada pārtikas un lopbarības piesārņojumu, ka varētu tikt sasniegti vai ir sasniegti maksimāli pieļaujamie līmeņi pārtikai, mazsvarīgai pārtikai vai lopbarībai,atbilstoši nepieciešamajiem apstākļiem pēc iespējas īsākā laikā pieņem īstenošanas regulu aktu, lai piemērotu šos nosakot maksimāli pieļaujamos līmeņus, kas nedrīkst būt augstāki kā tie līmeņi, kuri norādīti šīs regulas pielikumos. Minēto tiesību aktu pieņem saskaņā ar 5. panta 2. punktā norādīto pārbaudes procedūru. [Gr. 35]

1.a  Maksimāli pieļaujamie radioaktīvā piesārņojuma līmeņi ir jāpublisko, un tos vajadzētu regulāri pārskatīt, lai pienācīgi ņemtu vērā jaunākos zinātnes sasniegumus un atziņas, kā tas attiecīgajā laikā ir pieejams starptautiskā līmenī, un reaģētu uz nepieciešamību no jauna pārliecināt sabiedrību un tai nodrošināt augsta līmeņa aizsardzību, un nepieļautu atšķirības no tādas starptautiskās regulējuma prakses, kas nodrošina augstākus aizsardzības līmeņus. [Gr. 36]

2.  Pienācīgi pamatotas, Kategoriski nepieciešamas steidzamības gadījumā saistībā ar kodolavārijas vai radiācijas avārijas situācijām Komisija pieņem uzreiz piemērojamu īstenošanas regulu aktu saskaņā ar 5. panta 3. punktā norādīto procedūru. [Gr. 37]

3.  Sagatavojot šā panta 1. un 2. punktā minētos īstenošanas aktus un apspriežot to ar 5. pantā minēto komiteju, Komisija ņem vērā pamatstandartus, kas paredzēti saskaņā ar Direktīvu 2013/59/Euratom, tostarp principu, ka jebkādai iedarbībai jābūt iespējami mazai, kā prioritāti ņemot vērā sabiedrības veselības aizsardzības aspektus un ekonomiskos un sociālos faktorus, jo īpaši sabiedrības vismazāk aizsargātās grupas. Sagatavojot minētos aktus, Komisijai palīdz neatkarīgu sabiedrības veselības aizsardzības ekspertu grupa, kurus izraugās, ņemot vērā viņu zināšanas un pieredzi, kas saistīta ar radiācijas aizsardzību un pārtikas nekaitīguma nodrošināšanu ("ekspertu grupa"). Komisija publisko ekspertu grupas sastāvu un tās locekļu interešu deklarācijas. [Gr. 38]

3.a  Šā panta 1. un 2. punktā minētos īstenošanas aktus pieņem, ņemot vērā radiācijas veidu un ietekmes zonu, un tos var pārskatīt tik daudz reižu, cik nepieciešams, ņemot vērā piesārņojuma attīstības tendences. Komisija apņemas veikt pirmo pārskatīšanu ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc kodolavārijas vai radiācijas avārijas, lai vajadzības gadījumā grozītu maksimāli pieļaujamos radioaktivitātes līmeņus un radionuklīdu sarakstu. [Gr. 39]

4. pants

1.  Tiklīdz Komisija pieņem īstenošanas aktu, ar ko piemēro maksimāli pieļaujamos līmeņus, pārtiku vai lopbarību, kas neatbilst minētajiem maksimāli pieļaujamajiem līmeņiem, nelaiž tirgū. [Gr. 40]

Komisija izveido atbildības režīmu kodolenerģijas jomā, lai reaģētu uz problēmām visās dalībvalstīs, kuras varētu ietekmēt kodolavārijas. Minētais režīms nodrošina atbilstošu kompensāciju kodolavāriju gadījumā. [Gr. 41]

Šīs regulas piemērošanas nolūkā no trešām valstīm importētu pārtiku vai lopbarību uzskata par laistu tirgū, ja Savienības muitas teritorijā tām veikta tāda muitas procedūra, kas nav tranzīta procedūra. [Gr. 42]

Dalībvalstis uzrauga, lai to teritorijā tiktu ievēroti maksimāli pieļaujamie radioaktīvā piesārņojuma līmeņi. Tādēļ dalībvalstis uztur pārtikas un lopbarības oficiālās kontroles sistēmu un veic citas apstākļiem piemērotas darbības, tostarp informē sabiedrību par pārtikas un lopbarības nekaitīgumu un riskiem atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 178/2002 17. pantam. [Gr. 43]

2.  Visas dalībvalstis sniedz Komisijai pilnu informāciju par šīs regulas piemērošanu, jo īpaši par: gadījumiem, kad konstatēta neatbilstība maksimāli pieļaujamajiem līmeņiem.

a)  maksimāli pieļaujamo līmeņu regulāro pārbaužu grafiku savas valsts teritorijā;

b)  maksimāli pieļaujamo līmeņu pārsniegšanas gadījumiem;

c)  par kontroli atbildīgo valsts kompetento dienestu noteikšanu.

Komisija šo informāciju iespējami īsākā laikā paziņo pārējām dalībvalstīm.

Par maksimāli pieļaujamo līmeņu pārsniegšanas gadījumiem informē, izmantojot ātrās brīdināšanas sistēmu, kas paredzēta Regulā (EK) Nr. 178/2002.

Komisija piemēro sankcijas tām dalībvalstīm, kuras pašas nav piemērojušas sankcijas par tādas lopbarības laišanu tirgū vai eksportēšanu, kas pārsniedz maksimāli pieļaujamos piesārņojuma līmeņus. [Gr. 44]

3.  Dalībvalstis sniedz informāciju sabiedrībai, galvenokārt, izmantojot tiešsaistes pakalpojumu, par maksimāli pieļaujamajiem līmeņiem, ārkārtas situācijām un konstatētajiem maksimāli pieļaujamo līmeņu pārsniegšanas gadījumiem. Sabiedrība ir jāinformē arī par pārtikas produktiem, kuros radioaktivitāte var akumulēties augstākās koncentrācijās, un jo īpaši par produkta veidu, zīmolu, izcelsmi un analīžu veikšanas datumu. [Gr. 45]

4.  Maksimāli pieļaujamos līmeņos, kas paredzēti šīs regulas pielikumos, ņem vērā radioaktīvo izotopu sabrukšanas ietekmi pārtikas produktu glabāšanas laikā. Atkarībā no piesārņojuma veida, piemēram, ja tas ir piesārņojums ar joda izotopiem, būtu jāveic pārtikas produktu radioaktivitātes līmeņa pastāvīgs monitorings. [Gr. 46]

5.  Komisija līdz 2017. gada 31. martam iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par to, vai ir lietderīgi izveidot mehānismu, ar ko nodrošina kompensāciju lauksaimniekiem, kuru ražotajā pārtikā radioaktīvais piesārņojums pārsniedz maksimāli pieļaujamos piesārņojuma līmeņus, un tāpēc to nedrīkst laist tirgū. Šādam mehānismam būtu jābalstās uz principu „piesārņotājs maksā”. Attiecīgā gadījumā ziņojumam pievieno likumdošanas priekšlikumu, ar ko izveido šādu mehānismu. [Gr. 47]

4.a pants

1.  Komisija līdz 2017. gada 31. martam iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par pielikumos noteikto maksimāli pieļaujamo radioaktīvā piesārņojuma līmeņu piemērotību.

2.  Ziņojumam jānodrošina iespējas verificēt, vai maksimāli pieļaujamie radioaktīvā piesārņojuma līmeņi nodrošina, ka tiek ievērots iedzīvotājiem noteiktais efektīvās devas līmenis 1 mSv/gadā, un nodrošina, ka starojuma devas, ko saņem vairogdziedzeris, ir pietiekami zemākas par PVO īpaši neaizsargātām grupām rekomendēto 10 mGy references līmeni stabilā joda lietošanai.

3.  Ziņojumā apsver iespēju pārskatīt radionuklīdu klasifikāciju un tritija un oglekļa-14 iekļaušanu šīs regulas pielikumos. Novērtējot līmeņus, ziņojumā pievērš uzmanību vismazāk aizsargāto iedzīvotāju grupu, īpaši bērnu, aizsardzībai un pēta, vai uz šī pamata nevajadzētu noteikt maksimāli pieļaujamos līmeņus visām iedzīvotāju kategorijām. [Gr. 48]

5. pants

1.  Komisijai palīdz Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku veselības barības pastāvīgā komiteja, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 178/2002(16) 58. panta 1. punktu. Minēto komiteju uzskata par komiteju Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē. [Gr. 49]

2.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

3.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 8. pantu saistībā ar minētās regulas 5. pantu.

6. pants

Lai nodrošinātu, ka I, II, un III pielikumā šīs regulas pielikumos paredzētajos maksimāli pieļaujamajos līmeņos ir ievēroti jebkādi jauni vai papildu svarīgi dati, kas kļūst pieejami, jo īpaši saistībā ar jaunāko zinātnisko informāciju, Komisija pēc apspriešanās ar Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 31. pantā 3. panta 3. punktā minēto ekspertu grupu ierosina iesniedz Parlamentam un Padomei ziņojumu, kuram vajadzības gadījumā pievieno priekšlikumu par minēto pielikumu pielāgošanu. [Gr. 50]

6.apants

Ja notikusi kodolavārija vai radusies jebkura cita radiācijas avārijas situācija, kas izraisa pārtikas un lopbarības piesārņojumu, Komisija Eiropas Parlamentam un Padomei iesniedz ziņojumu, kurā tā izklāsta saskaņā ar šo regulu veiktos pasākumus un atbilstīgi 4. panta 2. punktam paziņoto informāciju. [Gr. 51]

7. pants

Padomes Regulu (Euratom) Nr. 3954/87, kas grozīta ar Regulu (Euratom) Nr. 2218/1989, un Komisijas Regulu (Euratom) Nr. 944/89(17) un Nr. 770/90(18) atceļ.

Atsauces uz atceltajām regulām uzskata par atsaucēm uz šo regulu un lasa saskaņā ar atbilstības tabulu V pielikumā.

8. pants

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

…,

Eiropas Parlamenta vārdā Padomes vārdā

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

I PIELIKUMS

PĀRTIKAS MAKSIMĀLI PIEĻAUJAMAIS RADIOAKTĪVĀ PIESĀRŅOJUMA LĪMENIS

Maksimāli pieļaujamais līmenis, ko attiecina uz pārtiku, ir šāds.

Pārtika (Bq/kg)(19)

Zīdaiņu pārtika(20)

Piena pārstrādes produkti(21)

Pārējā pārtika, izņemot mazsvarīgo pārtiku(22)

Šķidrā pārtika(23)

Stroncija izotopi, īpaši stroncijs–90

75

125

750

125

Joda izotopi, īpaši jods–131

150

500

2000

500

Plutona un transplutona elementu alfa starus izstarojošie izotopi, īpaši Pu–239, Am–241

1

20

80

20

Visi pārējie radionuklīdi, kuru radioaktīvais periods ir ilgāks par 10 dienām, īpaši Cs–134, Cs–137(24)

400

1000

1250

1000

II PIELIKUMS

MAZSVARĪGAS PĀRTIKAS MAKSIMĀLI PIEĻAUJAMAIS RADIOAKTĪVĀ PIESĀRŅOJUMA LĪMENIS

1.  Mazsvarīgas pārtikas saraksts

KN kods

Apraksts

0703 20 00

Ķiploki (svaigi vai atdzesēti)

0709 59 50 

Trifeles (svaigas vai atdzesētas)

0709 99 40

Kaperi (svaigi vai atdzesēti)

0711 90 70 

Kaperi (iekonservēti īslaicīgai glabāšanai, kas nav derīgi tūlītējai lietošanai)

ex 0712 39 00

Trifeles (kaltētas, veselas, sagrieztas gabaliņos vai šķēlītēs, sasmalcinātas vai pulvera veidā, bez tālākas apstrādes)

0714

Manioks, niedru maranta, saleps, topinambūri, batātes un tamlīdzīgas saknes un bumbuļi ar augstu cietes vai inulīna saturu, svaigi, atdzesēti, saldēti vai kaltēti, arī šķēlītēs vai zirnīšos; sāgo palmas serdes

0814 00 00

Citrusaugļu vai meloņu (ieskaitot arbūzu) mizas, svaigas, saldētas, žāvētas vai īslaicīgai glabāšanai konservētas sālījumā, sērūdenī vai citā konservējošā šķīdumā

0903 00 00

Mate

0904

Piper ģints pipari; kaltēti vai saberzti, vai malti Capsicum ģints vai Pimenta ģints dārzeņi

0905 00 00

Vaniļa

0906

Kanēlis un kanēļkoka ziedi

0907 00 00

Krustnagliņas (veseli augļi, ziedi un stublāji)

0908

Muskatrieksti, muskatriekstu mizas un kardamons

0909

Parastā anīsa, zvaigžņotā anīsa, fenheļa, koriandra, kumīna vai ķimeņu sēklas; kadiķogas

0910

Ingvers, safrāns, kurkuma, mārsils, lauru lapas, karijs un citas garšvielas

1106 20 

Pozīcijas 0714 sāgo palmas serdes un sakņu vai bumbuļu milti, rupja maluma milti un pulveris

1108 14 00

Manioka ciete

1210

Apiņu rogas, svaigas vai žāvētas, arī maltas, pulverī vai zirnīšos; lupulīns

1211

Augi vai augu daļas (ieskaitot sēklas un augļus), ko izmanto galvenokārt parfimērijā, farmācijā vai insekticīdu un fungicīdu pagatavošanai, vai līdzīgiem mērķiem, svaigi vai žāvēti, arī sagriezti, sagrūsti vai saberzti pulverī

1301

Šellaka; dabīgie sveķi, sveķainas vielas, gumijas sveķi un oleosveķi (piemēram, balzami)

1302

Augu sulas un ekstrakti; pektīni, pektināti un pektāti; agars un citi no augu produktiem iegūti recinātāji un iebiezinātāji, arī modificēti

1504

Zivju vai jūras zīdītāju tauki un eļļas, un to frakcijas, arī rafinētas, bet ķīmiski nepārveidotas

1604 31 00

1604 32 00

Kaviārs

Kaviāra aizstājēji

1801 00 00

Kakao pupiņas, veselas vai šķeltas, negrauzdētas vai grauzdētas

1802 00 00

Kakao pupiņu čaumalas, apvalki, miziņas un citi kakao atlikumi

1803

Kakao pasta, attaukota vai neattaukota

2003 90 10

Trifeles (sagatavotas vai konservētas bez etiķa vai etiķskābes)

2006 00 

Dārzeņi, augļi, rieksti, augļu mizas un citādas augu daļas, konservētas cukurā (žāvētas, iecukurotas vai glazētas)

2102

Raugi (aktīvi vai neaktīvi); citi neaktīvi vienšūnu mikroorganismi (izņemot vakcīnas, kas minētas pozīcijā 3002); gatavi cepamie pulveri

2936

Dabiskie vai sintezētie provitamīni un vitamīni (ieskaitot dabiskos koncentrātus), to atvasinājumi, ko izmanto galvenokārt kā vitamīnus, un šo savienojumu maisījumi, arī šķīdinātājā

3301

Ēteriskās eļļas (atbrīvotas vai neatbrīvotas no terpēniem), ieskaitot konkrēteļļas un absolūteļļas; rezinoīdi; ekstrahēti oleosveķi, ēterisko eļļu koncentrāti taukos, negaistošās eļļās, vaskos vai tamlīdzīgās vielās, kas iegūti ar tvaiku absorbēšanu vai macerāciju; terpēnu blakusprodukti, kas radušies, atbrīvojot ēteriskās eļļas no terpēniem; ēterisko eļļu ūdens destilāti un ūdens šķīdumi

2.  Maksimāli pieļaujamais līmenis, kas piemērojams 1. punktā iekļautajai mazsvarīgajai pārtikai, ir šāds.

(Bq/kg)

Stroncija izotopi, īpaši stroncijs–90

7500

Joda izotopi, īpaši jods–131

20 000

Plutona un transplutona elementu alfa starus izstarojošie izotopi, īpaši Pu–239, Am–241

800

Visi pārējie radionuklīdi, kuru radioaktīvais periods ir ilgāks par 10 dienām, īpaši Cs–134, Cs–137(25)

12 500

[Gr. 57]

III PIELIKUMS

LOPBARĪBAS MAKSIMĀLI PIEĻAUJAMAIS RADIOAKTĪVĀ PIESĀRŅOJUMA LĪMENIS

Maksimāli pieļaujamais līmenis attiecībā uz cēziju–134 un cēziju–137 ir šāds.

Mājdzīvnieki

Bq/kg(26), (27)

Cūkas

1250

Mājputni, jēri, teļi

2500

Citi

5000

IV PIELIKUMS

ATCELTĀS REGULAS

Padomes Regula (Euratom) Nr. 3954/87

(OV L 371, 30.12.1987., 11. lpp.)

Padomes Regula (Euratom) Nr. 2218/89

(OV L 211, 22.7.1989., 1. lpp.)

Komisijas Regula (Euratom) Nr. 944/89

(OV L 101, 13.4.1989., 17. lpp.)

Komisijas Regula (Euratom) Nr. 770/90

(OV L 83, 30.3.1990., 78. lpp.)

V PIELIKUMS

ATBILSTĪBAS TABULA

Regula (Euratom) Nr. 3954/87

Regula (Euratom) Nr. 944/89

Regula (Euratom) Nr. 770/90

Šī regula

1. panta 1. punkts

1. pants

1. pants

1. pants

1. panta 2. punkts

2. pants

2. panta 1. punkts

3. panta 1. punkts un 3. panta 2. punkts

2. panta 2. punkts

-

3. panta 1. punkts

-

3. panta 2. punkts

3. panta 3. punkts

3. panta 3. punkts un 3. panta 4. punkts

-

4. pants

-

5. panta 1. punkts

6. pants

5. panta 2. punkts

-

6. panta 1. punkts

4. panta 1. punkts

6. panta 2. punkts

4. panta 2. punkts

2. pants

II pielikuma 2. punkts

---

---

1. pants

---

III pielikums

5. pants

7. pants

-

---

---

---

7. pants

8. pants

8. pants

Pielikums

I pielikums

Pielikums

II pielikuma 1. punkts

Pielikums

III pielikums

---

---

---

IV pielikums

---

---

---

V pielikums

(1) OV C 226, 16.7.2014., 68. lpp.
(2)OV C, , . lpp.
(3)OV C , , . lpp.
(4)OV C , , . lpp.
(5) Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes ... lēmums.
(6)Padomes 1996. 2013. gada 13. maija 5. decembra Direktīva 96/29/Euratom, kas 2013/59/Euratom, ar ko nosaka drošības pamatstandartus darba ņēmēju un iedzīvotāju veselības aizsardzībai pret jonizējošā starojuma radītajām briesmām radītajiem draudiem un atceļ Direktīvu 89/618/Euratom, Direktīvu 90/641/Euratom, Direktīvu 96/29/Euratom, Direktīvu 97/43/Euratom un Direktīvu 2003/122/Euratom (OV L 159, 29.6.1996., 1. lpp.). (OV L 13, 17.1.2014., 1. lpp.).
(7)Padomes 1987. gada 22. decembra Regula (Euratom) Nr. 3954/87 par pārtikas produktu un lopbarības maksimāli pieļaujamo radioaktīvā piesārņojuma līmeni pēc kodolavārijas vai citas radiācijas avārijas situācijas (OV L 371, 30.12.1987., 11. lpp.).
(8) Padomes 1989. gada 18. jūlija Regula (Euratom) Nr. 2218/89, ar ko groza Regulu (Euratom) Nr. 3954/87 par pārtikas produktu un lopbarības maksimāli pieļaujamo radioaktīvā piesārņojuma līmeni pēc kodolavārijas vai citas radiācijas avārijas situācijas (OV L 211, 22.7.1989., 1. lpp.).
(9)Padomes 1987. gada 14. decembra Lēmums 87/600/Euratom par Kopienas noteikumiem par operatīvu informācijas apmaiņu radiācijas avāriju gadījumos (OV L 371, 30.12.1987., 76. lpp.).
(10) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 882/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem (OV L 165, 30.4.2004., 1. lpp.).
(11)Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regula (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).
(12) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.).
(13)Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīva 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 28.11.2001., 67. lpp.).
(14)Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 30. novembra Regula Nr. 1223/2009 par kosmētikas līdzekļiem (OV L 342, 22.12.2009., 59. lpp.).
(15)Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 5. jūnija Direktīva 2001/37/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu (OV L 194, 18.7.2001., 26. lpp.).
(16)Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regula (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.).
(17) Komisijas Regula (Euratom) Nr. 944/89 (1989. gada 12. aprīlis) par mazsvarīgo pārtikas produktu maksimāli pieļaujamo radioaktīvā piesārņojuma līmeni pēc kodolavārijas vai citas radiācijas avārijas situācijas (OV L 101, 13.4.1989., 17. lpp.).
(18) Komisijas Regula (Euratom) Nr. 770/90 (1990. gada 29. marts) par barības maksimāli pieļaujamo radioaktīvā piesārņojuma līmeni pēc kodolavārijas vai citas radiācijas avārijas (OV L 83, 30.3.1990., 78. lpp.).
(19)Koncentrētiem vai žāvētiem produktiem piemērojamo līmeni aprēķina, pamatojoties uz atjaunotu, patēriņam gatavu produktu. Lai nodrošinātu šajā regulā noteikto maksimāli pieļaujamo līmeņu ievērošanu, dalībvalstis var sniegt ieteikumus par atšķaidīšanas noteikumiem.
(20)Zīdaiņu pārtika tiek definēta kā pārtika, kas paredzēta zīdaiņu barošanai dzīves pirmajos divpadsmit mēnešos, kas nodrošina šādas personu kategorijas vajadzības pēc barības vielām un kas noformēta mazumtirdzniecībai iesaiņojumā, kurš skaidri apzīmēts un marķēts ar šādiem uzrakstiem: “Mākslīgais maisījums zīdaiņiem”, “Mākslīgais papildu ēdināšanas maisījums zīdaiņiem”, “Mākslīgais piena maisījums zīdaiņiem” un “Mākslīgais papildu ēdināšanas piena maisījums zīdaiņiem” saskaņā ar Direktīvas 2006/141/EK 11. un 12. pantu.
(21)Piena pārstrādes produkti tiek definēti kā produkti, uz kuriem attiecas turpmāk norādītie KN kodi, un vajadzības gadījumā to vēlākie grozījumi: 0401, 0402 (izņemot 0402 29 11).
(22)Mazsvarīga pārtika un attiecīgais tai piemērojamais līmenis ir noteikts II pielikumā.
(23)Šķidrā pārtika, kā definēts kombinētās nomenklatūras pozīcijā 2009 un 22. nodaļā. Vērtības aprēķinātas, ņemot vērā ūdensvada ūdens patēriņu, un tādas pašas vērtības būtu jāattiecina arī uz dzeramo ūdeni.
(24)Ogleklis–14, tritijs un kālijs–40 šajā grupā netiek iekļauti.
(25)Ogleklis–14, tritijs un kālijs–40 šajā grupā netiek iekļauti.
(26)Šie līmeņi paredzēti, lai veicinātu pārtikai noteiktā maksimāli pieļaujamā līmeņa ievērošanu; šo līmeņu noteikšana visos apstākļos negarantē to, ka tie tiks ievēroti, un nemazina prasības attiecībā uz cilvēku uzturam paredzēto dzīvnieku izcelsmes produktu piesārņojuma līmeņa monitoringu.
(27)Šie līmeņi attiecas uz lopbarību, kas ir gatava patēriņam.


Kapitāla tirgu savienības izveide
PDF 434kWORD 125k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūcija par kapitāla tirgu savienības izveidi (2015/2634(RSP))
P8_TA(2015)0268B8-0655/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 18. februāra Zaļo grāmatu “Kapitāla tirgu savienības veidošana” (COM(2015)0063),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 15. maija paziņojumu “Finanšu regulējuma programmas pārskats” (COM(2014)0279),

–  ņemot vērā 2014. gada 11. marta rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Eiropas finanšu uzraudzības sistēmas pārskatīšanu(1),

–  ņemot vērā Komisijas pārskata ziņojumus par Eiropas finanšu uzraudzības sistēmu (COM(2014)0509 par Eiropas uzraudzības iestādēm (EUI) un COM(2014)0508 par Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju (ESRK)),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 27. marta paziņojumu “Eiropas ekonomikas ilgtermiņa finansēšana” (COM(2014)0168),

–  ņemot vērā 2014. gada 26. februāra rezolūciju par Eiropas ekonomikas ilgtermiņa finansējumu(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu “Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par Zaļo grāmatu “Kapitāla tirgu savienības veidošana” (O-000075/2015 – B8-0564/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Parlaments 2014. gada 26. februāra rezolūcijā par Eiropas ekonomikas ilgtermiņa finansējumu uzsvēra, ka “ir jāuzlabo piekļuve kapitāla tirgiem, izmantojot jaunus finansējuma avotus”, un vienlaikus norādīja, ka “komercbankas varētu nemainīgi būt finansējuma galvenais avots un ka ir svarīgi, lai dalībvalstis ieviestu jaunus avotus, papildinot jau izveidotos mehānismus un novēršot finansējuma trūkumu, vienlaikus nodrošinot pienācīgas normatīvās un uzraudzības pamatnostādnes, kas pielāgotas reālās ekonomikas vajadzībām”;

B.  tā kā Komisija 2014. gada 27. marta paziņojumā “Eiropas ekonomikas ilgtermiņa finansēšana” izpētīja iespējas veikt konkrētus pasākumus, lai dažādotu finansējumu, attīstītu Eiropas kapitāla tirgus un uzlabotu piekļuvi finansējumam, īpaši MVU, piemēram, attiecībā uz akciju un korporatīvo obligāciju tirgiem, vienkāršu un pārredzamu vērtspapīrošanu, segtām obligācijām un privātiem kapitālieguldījumiem;

C.  tā kā Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers ir paziņojis, ka Komisijas pirmā stratēģiskā prioritāte ir “stiprināt Eiropas konkurētspēju un veicināt ieguldījumus darbavietu veidošanā”;

D.  tā kā nepietiekami regulēti un kontrolēti kapitāla tirgi bija galvenais iemesls tam, kāpēc sākās finanšu krīze; tā kā šis fakts ir pienācīgi jāatspoguļo visos jaunos priekšlikumos, īpaši par vērtspapīrošanu;

E.  tā kā, sākoties finanšu krīzei, ES iestādes iesniedza vairākus tiesību aktus, kuru mērķis bija novērst to, ka šāda krīze atkārtojas, un radīt finansiāli stabilu vidi, kas ir svarīga patiesi noturīgai izaugsmei; tā kā šie tiesību akti būtu jāuzskata par satvaru, kurā kapitāla tirgu savienība (KTS) attīstās, nevis par šķērsli tai;

F.  tā kā, samazinoties kapitāla tirgu sadrumstalotībai, varētu pazemināties kapitāla izmaksas un vienlaikus panākt labāku tā sadalījumu, tādējādi atbalstot uzņēmumu, īpaši MVU, izaugsmi un darbvietu radīšanu ES;

G.  tā kā dažādas ES iestādes un privātais sektors pašlaik izstrādā risinājumus vai ieteikumus, lai turpmāk attīstītu kapitāla tirgus, piemēram, attiecībā uz vienkāršu un pārredzamu vērtspapīrošanu, privātiem kapitālieguldījumiem, dalībfinansējumu, Eiropas segtām obligācijām un sākotnējiem publiskiem piedāvājumiem (SPP);

H.  tā kā visi iepriekšējie regulatīvie centieni (Kapitāla prasību direktīva (CRD), Finanšu instrumentu tirgu direktīva II (MiFID II) un Finanšu instrumentu tirgu regula (MiFIR)) ir jāpapildina un jāpilnveido, izmantojot KTS,

Ekonomiskais pamatojums

1.  atzīmē, ka vairāku desmitgažu laikā investīcijas reālajā ekonomikā Eiropā ir salīdzinoši samazinājušās, neraugoties uz to, ka Eiropas un pasaules finanšu sektora apjoms tajā pašā laikposmā ir stipri palielinājies; norāda, ka reālā ekonomika joprojām ir lielā mērā atkarīga no bankām, kas padara ekonomiku neaizsargātu pret stingrākiem noteikumiem banku aizdevumu piešķiršanai;

2.  atzīmē, ka kopš krīzes sākuma, kuru izraisīja finanšu sektora sabrukums, ar publisku intervenci ir panākta pietiekama likviditāte, taču tas līdz šim nav palielinājis reālās ekonomikas pieprasījumu pēc finansējuma;

3.  norāda, ka pirms krīzes Eiropā nebija maz pārrobežu plūsmu, taču tās koncentrējās starpbanku aizdevumos un parādos, kurus bieži turēja investori ar augstu riska darījumu attiecību pret pašu kapitālu, kā rezultātā riski tika pārnesti iekšējā tirgū;

4.  atzīmē, ka par prioritāti kļuva banku nozares stabilitātes atjaunošana ES, aizstājot ilgtermiņa investīciju un reālās ekonomikas finansēšanu;

5.  norāda, ka apdrošināšanas nozarē ir daudz neizmantota kapitāla, ko vajadzētu izmantot efektīvāk, uzlabojot tiesisko regulējumu, proti, pārskatot kapitāla prasības atsevišķiem investīciju veidiem, kuras veic apdrošināšanas nozare;

6.  norāda, ka, neraugoties uz iespējām, ko piedāvā labi izveidots ES kapitāla tirgu, nav iespējams izvairīties no tā, ka pastāv ievērojami šķēršļi citās jomās, piemēram, nodokļu uzlikšanā, īpaši prakse, kas veicina parādsaistību, nevis pašu kapitāla veidošanu, kā arī maksātnespējas un grāmatvedības tiesību akti; uzskata, ka šajās jomās ES saskaņošana automātiski nedotu papildu priekšrocības un ka šajā sakarībā Eiropā nav nepieciešams pagarināt starptautisko finanšu pārskatu standartu (IFRS) piemērošanu;

7.  uzsver, ka kopš krīzes finansiālā integrācija ir samazinājusies un bankas un investori atgriežas savos vietējos tirgos;

8.  uzsver, ka pieprasījumu un piedāvājumu var veicināt, veidojot uzticību reālajai ekonomikai, proti, gan dalībvalstu, gan Savienības līmenī skaidri apņemoties veicināt investīcijām labvēlīgu vidi un tiesisko noteiktību investoriem, formulēt ilgtermiņa mērķus attiecībā uz stabilizējošu, konkurētspējīgu un izaugsmi veicinošu tiesisko regulējumu, kā arī stimulēt un dažādot investīcijas infrastruktūrā, tādējādi ļaujot uzņēmumiem plānot ilgtermiņā;

9.  atzīst, ka Eiropas nākotne ir atkarīga no tās inovācijas spējas; uzskata — lai radītu gudru, noturīgu un iekļaujošu izaugsmi uzņēmums ir svarīgs ne tikai inovācijām labvēlīgs tiesiskais regulējums, bet arī vienkārša, atbilstoša un diversificēta piekļuve finansējumam;

10.  norāda, ka Eiropas uzņēmumiem paredzēto finansēšanas nosacījumu uzlabošana ir jābalsta uz lielāku ekonomikas un finanšu stabilitāti, kas ietver reformu īstenošanu visās dalībvalstīs;

11.  uzsver, ka nepilnīgi kapitāla tirgi ir izraisījusi kļūdainu riska novērtēšanu un to, ka dzīšanās pēc peļņas netiek saistīta ar faktiski izraisīto risku, kā rezultātā tirgi ir neobjektīvi nelabvēlīgi pret tādām juridiskām personām kā MVU; uzskata, ka vienam no KTS mērķiem vajadzētu būt tirgu efektivitātes uzlabošanai un taisnīgu, atbilstīgu un ekonomiski pamatotu riska un peļņas attiecību nodrošināšanai ES kapitāla tirgos;

Īstena Eiropas pieeja

12.  uzskata — lai gan, piemēram, ASV no finanšu krīzes ir atguvusies straujāk nekā ES, kas daļēji skaidrojams ar vairāk diversificētu finanšu sistēmu, ES ir jāveido sava īstena KTS versija, kurā var izmantot pieredzi, kas gūta citās pasaules daļās, bet ne vienkārši to reproducēt; tomēr uzsver, ka ir jārod saprātīgs risinājums attiecībā uz tādu pašu vai līdzīgu trešo valstu standartu atzīšanu, lai nodrošinātu Eiropas un starptautisko finanšu tirgu saderību;

13.  uzskata, ka īstenā Eiropas pieejā attiecībā uz kapitāla tirgiem būtu pienācīgi jāņem vērā starptautiskās norises, lai Eiropa arī turpmāk būtu pievilcīga starptautiskajiem investoriem, tiesību aktos izvairoties no nevajadzīgām atšķirībām un dublēšanās;

14.  uzsver — lai gan Eiropā, rēķinot procentos no IKP, krāj vairāk nekā ASV (attiecīgi 20 % un 17 %), uzkrājumi ES kopieguldījumu fondos ir tikai 50 % no ASV uzkrājumu līmeņa un uzkrājumi pensiju fondos — tikai 35 %; turklāt norāda, ka ES akciju tirgi, korporatīvo obligāciju tirgi un vērtspapīrošana ir attiecīgi 60 %, 35 % un 20 % apmērā no ASV līmeņa;

15.  uzsver, ka Komisijai ir jāņem vērā atšķirīgais ekonomikas un kultūras konteksts MVU jomā katrā no dalībvalstīm, lai novērstu nevēlamas sekas, kas izriet no KTS īstenošanas, jo tas var saasināt pastāvošo nelīdzsvarotību starp dalībvalstīm attiecībā uz piekļuvi finansējumam;

16.  aicina Komisiju izveidot Eiropas pieeju, lai stiprinātu finansējuma avotu dažādošanu un investīcijas Eiropas uzņēmumos, veidojot tādu KTS, kas pamatojas uz Eiropas banku sektora un kapitāla tirgu raksturlielumiem un savstarpējo atkarību, paturot prātā Eiropas uzņēmumu finansēšanas modeļa īpatnības, un uz nepieciešamību attīstīt uzticamus nebanku finansējuma avotus, lai panāktu izaugsmi, un papildināt tos ar veidiem, kā tirgus dalībnieki var dabūt parāda kapitālu, pašu kapitālu un riska kapitālu tieši no tirgus; norāda, ka Komisijai būtu jāpaļaujas ne tikai uz izvērtēšanu, kurā veikts salīdzinājums ar citām jurisdikcijām; vērš Komisijas uzmanību uz to, ka nedrīkst atstāt bez ievērības kultūras atšķirības un jānodrošina piemēroti risinājumi, lai tās pārvarētu; turklāt uzskata, ka Komisijai kapitāla tirgu reformās būtu jāņem vērā jaunākie tehnoloģiskie sasniegumi;

17.  aicina Komisiju atzīt, ka uzņēmējdarbības modeļu un finanšu tirgu dažādība dalībvalstīs var būt priekšrocības, kuras Eiropai kopumā ir vērts aizsargāt;

18.  uzsver, ka KTS sākšanai un pamatā esošajiem tiesību aktiem vajadzētu orientēties uz kapitāla tirgu darbību visā ES, vienotā tirgus izveides pabeigšanu un noturīgas izaugsmes veicināšanu; uzsver, ka pēc krīzes ir veikti pasākumi attiecībā uz banku sektora, taču pagaidām ne kapitāla tirgu uzraudzību; uzsver, ka pastāv atšķirības starp finanšu sektoriem un tādēļ ir vajadzīgi atšķirīgi risinājumi; tomēr uzsver, ka attiecībā uz līdzīgām finanšu darbībām dalībniekiem ir jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi un ka galvenajam mērķim visās nozarēs jābūt tam, lai tiktu uzlabota kapitāla sadale visā Eiropas ekonomikā un tiktu labāk izmantoti kapitāla uzkrājumi, ar kuriem pašlaik netiek veiktas nekādas darbības;

19.  uzsver, ka šim nolūkam ir jāveic pamatota un visaptveroša analīze, kurā tiktu ņemta vērā visu pēdējos gados pabeigto likumdošanas procedūru kumulatīvā ietekme uz Eiropas kapitāla tirgiem; norāda, ka tas nozīmē arī to, ka rūpīgi jāizvērtē, vai ir nepieciešams pārskatīt stingrās kapitāla prasības, ko piemēro banku un apdrošināšanas nozarē;

20.  uzsver, ka ar KTS iniciatīvām nebūtu no jauna jāizgudro velosipēds, bet gan jāatzīst, ka uzņēmumu finansēšana Eiropā ir balstīta uz labi izstrādātām, vēsturiski izveidotām struktūrām, kuras, neraugoties uz to ierobežojumiem, ir izrādījušās veiksmīgas un noturīgas pret krīzēm, un ka turpmāka dažādošana un jaunu kanālu uzstrādāšana varētu būt lietderīga, lai nodrošinātu, ka dažādiem uzņēmumiem ir lielāka piekļuve finansējumam;

21.  norāda, ka tradicionālie finansēšanas kanāli, izmantojot bankas, bieži vien neatbalsta inovatīvus uzņēmumus un MVU; uzsver, ka finansējuma pieejamības trūkums, īpaši MVU, ir viens no būtiskākajiem šķēršļiem izaugsmei ES; uzsver — lai gan MVU joprojām ir grūti iegūt banku kredītus, ir nepieciešamas alternatīvas banku finansējumam, proti, uzlabojot uzņēmējdarbības vidi riska kapitālam, aizdošanai bez finanšu institūciju starpniecības, privātiem kapitālieguldījumiem, MVU aizņēmumu vērtspapīrošanai un krājaizdevu sabiedrību veidošanai, bet arī standartizējot noteikumus par publiskā un privātā sektora partnerībām (PPP) visā ES;

22.  uzsver, ka efektīvāka kapitāla sadale ES ne vienmēr radīs lielākas pārrobežu kapitāla plūsmas; atgādina, ka nekustamā īpašuma burbuļu veidošanos dažās dalībvalstīs pirms krīzes zināmā mērā veicināja pārāk liels kapitāla pieplūdums;

23.  uzsver nepieciešamību apzināt esošās finanšu struktūras, kas ir izrādījušās efektīvas un tāpēc būtu saglabājamas, kā arī struktūras, kuras ir būtiski jāuzlabo; uzskata, ka efektīvas struktūras būtu jāveicina arī vietējām un decentralizētām finanšu iestādēm;

24.  atgādina, cik veiksmīgas ir bijušas ES mēroga iniciatīvas, piemēram, pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumi (PVKIU), kas ļāva izveidoties ES investīciju fondiem, kuri darbojas visās dalībvalstīs un kur aktīvi ir gandrīz EUR 8 triljoni; uzskata, ka alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieku (AIFP) direktīva arī ir labs piemērs;

25.  atzinīgi vērtē Eiropas ilgtermiņa ieguldījumu fondu (EIIF) regulas pieņemšanu; uzskata, ka EIIF varētu atkārtot panākumus, kas gūti ar PVKIU, veicinot lielāka kapitāla piešķiršanu ilgtermiņa projektiem, kuriem vajadzīgs finansējums, piemēram, infrastruktūras un enerģētikas nozarē, īpaši pārrobežu līmenī; aicina Komisiju izpētīt, kā ilgtermiņā ārkārtas investīciju programmas, piemēram, Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), var efektīvi sasaistīt ar regulāru ES finansējumu; uzskata, ka institucionālie investori būtu jāaicina sniegt Eiropas kapitāla tirgiem līdzekļus, ko tie pārvalda; uzskata, ka institucionālajiem investoriem un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem tie var ienākt tirgū, ir jābūt lielai nozīmei, veidojot KTS;

26.  atgādina iepriekš veikto darbu ar finanšu tirgu integrāciju, piemēram, finanšu pakalpojumu rīcības plānu (1999), Giovannini ziņojumu un de Larosière ziņojumu, un aicina Komisiju izmantot šos ziņojumus savā kapitāla tirgu savienības rīcības plānā;

27.  aicina Komisiju padziļināti analizēt katrā valstī kapitāla tirgos pastāvošo situāciju, lai visaptverošā ekonomiskā analīzē novērtētu, kur un kādā mērā pastāv ES mēroga šķēršļi investīcijām, izmantojot kapitāla tirgus, un norādīt, kādā veidā, tostarp ar neleģislatīvu un uz tirgu orientētu pieeju, šos šķēršļus var novērst vai samazināt līdz minimumam; uzskata, ka šāda analīze ir priekšnosacījums tam, lai KTS būtu veiksmīga; aicina Komisiju šo procesu paātrināt;

28.  aicina Komisiju noteikt pārrobežu riskus, ko ES finanšu un kapitāla tirgos rada institucionālas, tiesiskas un regulatīvas atšķirības starp dalībvalstīm, un novērst tās ar efektīviem pasākumiem nolūkā vienkāršot pārrobežu kapitāla plūsmas un samazināt starp investoriem pastāvošo iekšējo konfliktu;

29.  aicina Komisiju apsvērt arī piedāvājuma pusi, konkrētāk, analizēt un risināt galvenos cēloņus, kāpēc privātie un institucionālie investori nespēj piesaistīt un pārnest pietiekamu kapitālu, lai uzlabotu atsevišķus finanšu pakalpojumus un palielinātu ilgtermiņa investīcijas reālajā ekonomikā;

30.  ierosina, lai Komisijai sekmētu gan investoru, gan uzņēmumu kā kapitāla tirgu lietotāju finanšu izglītošanu un uzlabotu ES datu un izpētes pieejamību, standartizējot un uzlabojot datu vākšanu, lai ļautu gan uzņēmumiem, gan investoriem saprast salīdzinošās izmaksas un ieguvumus, kas saistīti ar dažādiem pakalpojumiem, kurus sniedz kapitāla tirgus dalībnieki;

31.  aicina Komisiju izpētīt veidus, kā samazināt informācijas nelīdzsvarotību kapitāla tirgos par labu MVU, pievēršoties kredītreitingu aģentūru tirgum un šķēršļiem, kas rodas jauniem šajā tirgū ienākušiem dalībniekiem; uzsver ideju par neatkarīgām Eiropas kredītreitingu aģentūrām, kuras piedāvātu reitingus, kas izmaksu ziņā ir lietderīgi arī mazām investīcijām;

32.  atzinīgi vērtē Komisijas ieceri pārskatīt Prospektu direktīvu, lai novērstu nepilnības pašreizējā prospektu regulējumā; uzsver, ka ir svarīgi vienkāršot procedūras, proporcionāli atceļot administratīvo slogu emitentiem un iekļaušanai biržas sarakstā, īpaši attiecībā uz MVU un uzņēmumiem ar vidēji lielu kapitālu; uzskata, ka varētu būt vērts izpētīt veidus, kā labāk pielāgot prasības atbilstoši aktīvu un/vai investoru un/vai emitentu veidam; norāda — ja sniedzamā informācija būtu standartizēta un padarīta pieejama digitālā formātā, palielinātos pārredzamība un samazinātos darījumu izmaksas;

33.  aicina Komisiju nodrošināt lielāku skaidrību par to, kā KTS darbosies kopā ar pārējiem diviem Eiropas investīciju plāna pīlāriem, proti, Eiropas Stratēģisko investīciju fondu un Eiropas Investīciju konsultāciju centru;

34.  uzsver, ka ir svarīgi kapitāla tirgu iniciatīvas apvienot ar citām politikas programmām, piemēram, vienotā digitālā tirgus izveidi un notiekošajām reformām uzņēmējdarbības tiesību un korporatīvās pārvaldības jomā, lai panāktu saskaņotību un konsekvenci starp dažādām regulatīvajām un neregulatīvajām iniciatīvām un tādējādi maksimāli palielinātu dažādu politikas pasākumu pozitīvo blakusietekmi uz ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu;

Kapitāla tirgu savienības uzbūves elementi

35.  uzskata, ka KTS būtu jāievieš pakāpeniski un ka tai jābūt trīs prioritātēm: pirmkārt, stimulēt visefektīvāko noguldījumu novirzīšanu, padziļinot un dažādojot uzņēmumiem pieejamos finanšu avotus, un piedāvāt plašākas investēšanas iespējas, labāku pārredzamību un portfeļa diversifikāciju noguldītājiem un investoriem; otrkārt, veiksmīgāk mazināt riskus, radot savstarpēji integrētākus pārrobežu tirgus, uzlabojot finanšu sistēmas noturību pret dziļu finanšu krīžu nelabvēlīgām sekām un mīkstinot idiosinkrātisko šoku ietekmi; treškārt, nodrošināt, ka pastāv efektīvs papildu kanāls reālās ekonomikas finansēšanai;

36.  aicina Komisiju vajadzības gadījumā nākt klajā ar priekšlikumiem pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus, jo īpaši attiecībā uz kredītreitingu aģentūrām un revīzijas uzņēmumiem, lai palielinātu un pilnībā nodrošinātu investoru aizsardzību;

37.  uzsver nepieciešamību likvidēt pašreizējos šķēršļus pārrobežu finansējumam, īpaši attiecībā uz MVU, lai veicinātu ieguvumus no KTS visu lielumu uzņēmumiem visos ģeogrāfiskajos apgabalos;

38.  uzsver, ka KTS izveides pamatprincipam ir jābūt vēl vairāk koncentrēties uz kapitāla tirgu gala lietotājiem, t. i., uzņēmumiem un investoriem, un atzīt, ka tirgi pastāv priekš uzņēmumiem un investoriem; tāpēc uzskata, ka ES politikai jābūt vērstai uz to, lai nodrošinātu, ka kapitāla tirgi nodrošina uzņēmumiem labāku piekļuvi kapitālam un investoriem daudzveidīgas, pārredzamas un pieņemamas noguldījumu iespējas;

39.  aicina Komisiju sagatavot atbilstīgus priekšlikumus, lai nodrošinātu, ka KTS darbojas paralēli skaidrai stratēģijai, kā novērst ēnu banku sistēmas negatīvo ietekmi;

40.  uzsver — lai veicinātu minēto prioritāšu sasniegšanu, KTS iniciatīvām būtu jātiecas ierobežot sarežģītību, vienlaikus palielinot efektivitāti un samazinot izmaksas par starpniecības ķēdēm starp noguldītājiem un investīcijām, uzlabojot galalietotāju izpratni par starpniecības ķēdi un tās izmaksu struktūru, uzlabojot investoru aizsardzību, ar atbilstīgiem prudenciāliem noteikumiem nodrošinot starpniecības ķēdes stabilitāti un to, ka starpnieki var bankrotēt un tikt aizstāti, radot minimālu traucējumu finanšu sistēmai un reālajai ekonomikai;

41.  atzinīgi vērtē Komisijas plānu izvērtēt finanšu jomas regulējuma vispārējo ietekmi, jo īpaši pēdējo piecu gadu tiesību aktus; uzsver nepieciešamību ņemt vērā minētās prioritātes, veicot pārskatus par spēkā esošajiem finanšu noteikumiem;

42.  uzsver, ka banku veiktā finansēšana un starpnieka loma kapitāla tirgos ir svarīgi pīlāri uzņēmējdarbības finansēšanā; uzsver, ka KTS ir jābalsta uz banku nozīmīgās lomas papildināšanu, nevis to aizstāšanu, jo banku finansējumam vajadzētu arī turpmāk būt svarīgam Eiropas ekonomikas finansēšanā; uzsver to, cik būtiska nozīme ir banku individualizētiem pakalpojumiem mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu finansēšanā, ko var izmantot arī alternatīvu finansēšanas metožu nodrošināšanā; atgādina par stratēģisko dimensiju, ko sniedz spēcīgs un daudzveidīgs Eiropas banku sektors; aicina Komisiju izpētīt MVU piekļuvi banku aizdevumiem visā Savienībā un novērst nepamatotus šķēršļus;

43.  uzsver, ka MVU vajadzētu būt plašākajai pieejamajai iespējai izvēlēties finansēšanas struktūras, lai tie paši varētu izvēlēties finansēšanas iespējas ar atšķirīgām izmaksām un sarežģītības pakāpi, tostarp hipotekāros kredītus un finansējumu, kas balstās uz vērtspapīrošanu;

44.  uzsver nepieciešamību veicināt tādu vidi, kur vairāk mājsaimniecību un uzņēmumu uzkrājumi nonāk finanšu instrumentos, kurus investē kapitāla tirgos, un kur investori tiek rosināti novirzīt kapitālu pāri dalībvalstu robežām; uzsver vajadzību ieviest atbilstīgus aizsardzības pasākumus, jo īpaši attiecībā uz mājsaimniecībām, lai nodrošinātu pilnīgu izpratni par investīciju kapitāla tirgos priekšrocībām un trūkumiem; uzsver, cik būtiski ir paplašināt piekļuvi finanšu izglītībai, lai vairotu investoru, un jo īpaši privāto investoru, uzticību kapitāla tirgiem; arī uzsver, ka finanšu izglītībai jābūt vērstai uz MVU, mācot tos izmantot kapitāla tirgus;

45.  uzsver, ka KTS iniciatīvām būtu jāsniedz iespēja aizņēmējiem piekļūt finansējumam no tirgus avotiem, atbalstot lielāku aizņēmumu veidu dažādību, piemēram, kapitāla vērtspapīri un korporatīvās obligācijas, kā arī netiešās finansēšanas formas, kurās bankas un finanšu tirgi sadarbojas;

46.  uzsver, ka efektīvas KTS izveidei ir svarīgi veicināt visaptverošu investīciju iespēju salīdzinājumu, ko dara pieejamu finanšu dalībniekiem; šajā sakarībā aicina nostiprināt vienotu sistēmu, lai nodrošinātu salīdzināmību un pārredzamību starp dažādiem finanšu instrumentiem, jo īpaši pareizi īstenojot pasākumus, kas šim nolūkam paredzēti finanšu instrumentu tirgu direktīvā (MiFID), apdrošināšanas starpniecības direktīvā (IMD) un komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu regulā (KPIAIP); uzsver, ka ir svarīga tiesību aktu saskaņotība kopumā un starp minētajiem dokumentiem jo īpaši, lai izvairītos no regulējuma arbitrāžas un visos tirgos nodrošinātu augstākos investoru aizsardzības standartus;

47.  uzskata, ka KTS ir jārada atbilstoša normatīvā vide, kas sekmē pārrobežu piekļuvi informācijai par uzņēmumiem, kuri meklē kredīta, kvazikapitāla un kapitāla struktūras, lai veicinātu nebanku finansējuma modeļu veidošanos, tostarp kolektīvo finansēšanu un vienādranga aizdevumus; uzskata, ka šādas informācijas izpaušanai mazajiem un vidējiem uzņēmumiem vajadzētu būt brīvprātīgai; uzsver, ka investoru aizsardzības noteikumiem būtu vienādā mērā jāattiecas uz visiem finansēšanas modeļiem neatkarīgi no tā, vai tie ir daļa no banku vai nebanku finansējuma modeļiem; uzskata, ka šādai videi būtu nepieciešama arī stingrāka sistēmiskā noturība un sistēmiski nozīmīgo finanšu starpnieku uzraudzība ārpus banku sektora;

48.  uzskata, ka dažu finanšu instrumentu standartizācija un to pieejamība visā iekšējā tirgū var būt piemērots instruments, kā sekmēt likviditāti, stiprināt vienotā tirgus darbību un padarīt iespējamu sniegt visaptverošu Eiropas kapitāla tirgu pārskatu un uzraudzību kopā ar paraugpraksi attiecībā uz pienācīgi izstrādātiem dalībvalstu standartiem; uzsver nepieciešamību saglabāt iespēju emitēt īpašam nolūkam sagatavotus finanšu instrumentus, kas atbilst konkrētu emitentu un investoru vajadzībām;

49.  atgādina, ka vēsturisks finanšu pakalpojumu rīcības plāna pārskats aicina apsvērt divas nepilnības, kas atklājās pēc tā īstenošanas uzsākšanas, — vajadzību uzmanīgi apsvērt to īpašo ietekmi uz eurozonas darbību, ko rada pasākumi saistībā ar iekšējo tirgu, un vajadzību vienlaicīgi uzlabot tirgus integrāciju un uzraudzību; aicina Komisiju, izstrādājot rīcības plānu, izdarīt visus vajadzīgos secinājumus no šī precedenta;

50.  uzsver, ka tiesiskajai un uzraudzības sistēmai vajadzētu ievērojami palīdzēt izvairīties no pārmērīga riska uzņemšanās un nestabilitātes finanšu tirgos; uzsver, ka labam KTS projektam jābūt kopā ar stingru ES un valsts mēroga uzraudzību, tostarp ar pienācīgiem makroprudenciāliem instrumentiem; uzskata, ka viena no iespējām, kā uzlabot uzraudzības konverģenci, ir piešķirt lielāku lomu Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei (EVTI);

51.  aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt kapitāla tirgus kredītriskus un attiecīgo pieredzi 2007. un 2008. gada finanšu krīzes rašanās laikā un risināt jebkādas ar to saistītās problēmas;

Kapitāla tirgu tuvināšana MVU

52.  norāda, ka iespējamo izmaiņu vai papildinājumu esošajā tiesiskajā regulējumā finanšu starpniekiem mērķim vajadzētu būt novērst šķēršļus mazo un vidējo starpnieku ienākšanai tirgū un uzlabot piekļuvi finansējumam, īpaši inovatīviem jaundibinātiem uzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem, un nodrošināt riskam atbilstošus prudenciālos standartus;

53.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2007/36/EK attiecībā uz akcionāru ilgtermiņa iesaistīšanas veicināšanu un Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz paziņojuma par korporatīvo pārvaldību dažiem elementiem (COM(2014)0213); jo īpaši uzskata, ka šis priekšlikums varētu būt līdzeklis, kā atbalstīt pievilcīgu vidi akcionāriem, uzlabojot kapitāla investīciju ķēdes efektivitāti; uzsver, ka stabils un praksē īstenojams korporatīvās vadības satvars stiprinātu KTS;

54.  uzsver, ka kapitāla tirgu sarežģītībai nevajadzētu novest pie MVU izstumšanas, jo tie ir uzņēmumi, kuriem visvairāk nepieciešama piekļuve papildu finansējumam, jo īpaši tajās dalībvalstīs, kuras saskaras vai saskārās ar ekonomiskām grūtībām; uzsver, ka labvēlīga vide veiksmīgai MVU finansēšanai ietver nepieciešamību pēc MVU labvēlīgiem ekonomiskajiem un reglamentējošiem apstākļiem gan ES, gan dalībvalstīs; jo īpaši uzsver, ka uzmanība būtu jāpievērš iespējamai procedūru vienkāršošanai attiecībā uz MVU un uzņēmumu ar vidēji lielu kapitālu piekļuvi SPP, vienlaikus nodrošinot, ka tiek saglabāti stingri kritēriji, kā novērtēt uzņēmumu noturību un atbilstību SPP; aicina Komisiju izskatīt iespējas, ko vēl var darīt, lai palīdzētu MVU piesaistīt investīcijas;

55.  atgādina, ka informācijas trūkums par MVU finanšu stāvokli ir viens no lielākajiem šķēršļiem investīcijām šāda veida uzņēmumos; aicina padziļināti apsvērt veidus un līdzekļus, kā uzlabot investoru piekļuvi pārredzamiem un salīdzināmiem datiem par MVU, vienlaicīgi cik vien iespējams ierobežojot šiem uzņēmumiem nosakāmo papildu slogu;

56.  mudina izveidot daudzveidīgu un pievilcīgu finansējuma bāzi Eiropas publiskajos tirgos visu lielumu uzņēmumiem, vienlaikus ES finanšu regulējumā, kas ietekmē pieaugošas izaugsmes uzņēmumus, veicinot principu “vispirms domāt par mazākajiem” un pārskatot ES Finanšu regulējumu, lai par 30–50 % samazinātu administratīvās izmaksas uzņēmumiem saistībā ar to iekļaušanu biržas sarakstā;

57.  uzskata, ka, ņemot vērā MVU un uzņēmumu ar vidēji lielu kapitālu nozīmi attiecībā uz jaunu darbvietu izveidi, ir labāk jāizmanto pašreizējās nebanku finansējuma iespējas, piemēram, attīstot specializētus sekundāros tirgus (piemēram, MVU izaugsmes tirgi) un vienkāršu, pārredzamu un standartizētu vērtspapīrošanu; atzinīgi vērtē iniciatīvu izveidot stabilu un pārredzamu vērtspapīrošanas tirgu, izstrādājot īpašu tiesisko regulējumu ar vienotu augstas kvalitātes vērtspapīrošanas definīciju savienojumā ar efektīvām riska kontroles, vērtēšanas un pārvaldīšanas metodēm; tomēr uzsver, ka MVU ir ļoti dažādi un ka vērtspapīrošana nav vienīgais pieejamais instruments; tādēļ aicina Komisiju izmantot dažādas pieejas un dažādos forumos apsvērt, kā uzlabot MVU finansēšanu;

58.  atbalsta ierosinājumus uzlabot Eiropas uzņēmumu, jo īpaši MVU, iespējas piekļūt datiem; tajā pašā laikā vērš uzmanību uz to, ka izmaksas par tirgus datiem ir nelielas salīdzinājumā ar kopējām darījumu izmaksām;

59.  mudina Komisiju stiprināt spējas uzraudzīt ārpus regulētās banku darbības sektora veiktu banku darbībai līdzīgu starpniecības darbību veidus, apjomu un tendences un īstenot atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tiem piemēro principu „vienādi riski, vienādi noteikumi”;

60.  norāda, ka privātā kapitāla un riska kapitāla izmantošana piedāvā interesantas finansējuma iegūšanas alternatīvas, jo īpaši jaunizveidotiem uzņēmumiem; aicina Komisiju izstrādāt papildu instrumentus, pamatojoties uz pieredzi, kas gūta ar Eiropas riska kapitāla fondiem un Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondiem, lai novērstu ES riska kapitāla tirgu būtiskus trūkumus, piemēram, informācijas trūkumu investoriem; uzskata, ka, specializēta datubāze, kurā brīvprātīgi apkopotu informācija par MVU un jaundibinātiem uzņēmumiem, varētu būt noderīgs līdzeklis, lai sniegtu informāciju investoriem, tādējādi beigās paplašinot tirgus dalībnieku skaitu un vēl jo vairāk stiprinot riska kapitāla tirgus starp dalībvalstīm;

61.  atzinīgi vērtē centienus atbalstīt privātu kapitālieguldījumu tirgu attīstību, izmantojot standarta dokumentus un definīcijas un vienlaikus nodrošinot, ka potenciālie investori ir pietiekami informēti par šāda veida investīciju riskiem un ieguvumiem;

62.  aicina Komisiju nodrošināt, ka visas izmaiņas tajos jaunajos priekšlikumos par fondu fondiem, kas ir daļa no KTS, nerada nepilnības sistēmiskā un specifiskā riska vispārējā novērtējumā un pārvaldībā;

63.  uzstāj, ka, veidojot KTS, ir nepieciešams stiprināt un uzlabot ES koordināciju starptautiskā līmenī, jo īpaši G20 ietvaros, Starptautiskajā Vērtspapīru komisiju organizācijā (IOSCO), Starptautiskajā grāmatvedības standartu padomē (IASB) un Bāzeles komitejā;

Saskaņota ES kapitāla tirgu tiesiskā regulējuma izstrāde

64.  uzsver, cik svarīga ir dalībfinansēšana, kas var palīdzēt mazināt riskus un samazināt pārmērīgu parāda līmeni un aizņemto līdzekļu īpatsvaru finanšu sistēmā; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt un novērst pārāk apgrūtinošo regulējumu attiecībā uz privāto uzņēmumu dalībfinansēšanu; uzsver, cik svarīgi ir risināt jautājumu par nodokļu radīta stimula izvēlēties aizņēmuma finansējumu dalībfinansēšanas vietā;

65.  apzinās, ka maksātnespējas noteikumu dažādība sarežģī izveidot pārrobežu aktīvu portfeļus un līdz ar to sarežģī arī vērtspapīrošanas procesu; šajā sakarībā norāda uz Komisijas ierosinājumu risināt pārrobežu maksātnespējas jautājumu tiktāl, ciktāl tas vajadzīgs, lai sasniegtu labi funkcionējošu KTS; aicina izveidot sanācijas un noregulējuma režīmu iestādēm, kas nav bankas, jo īpaši centrālo darījumu partneriem (CCP);

66.  atgādina maksājumu sistēmu un vērtspapīru norēķinu nozīmi vērtspapīrošanas tirgū un šajā nolūkā aicina izstrādāt Eiropas tirgus infrastruktūru, kā arī koordinēti un saskaņotāk uzraudzīt izšķirīgi svarīgu tirgus infrastruktūru, jo īpaši iespēju izveidot vērtspapīrošanas datu repozitoriju, kas reģistrētu katru vērtspapīrošanas dalībnieku, apkopotu riska darījumus un plūsmas starp tirgus dalībniekiem, uzraudzītu politikas iniciatīvu efektivitāti un lietderību un konstatētu iespējamas pārkaršanas rašanos, kā arī samazinātu informācijas asimetriju;

67.  uzsver, ņemot vērā IKT nozīmi, vajadzību pievērsties kiberuzbrukumu apdraudējumam un padarīt visu finanšu sistēmu izturīgu pret šādiem uzbrukumiem;

68.  mudina Komisiju uzlabot finanšu informācijas salīdzināmību un kvalitāti, analizējot pašreizējos grāmatvedības standartus, arī globālā līmenī un attiecībā uz konservatīviem vērtēšanas modeļiem un prasību proporcionalitāti; apzinās, ka nesen pārskatītie Eiropas grāmatvedības tiesību akti vispirms ir jāpārbauda praksē;

69.  uzsver nepieciešamību veikt ietekmes novērtējumu un izmaksu un ieguvumu analīzi attiecībā uz jebkādiem papildu tiesību aktiem, tostarp deleģētajiem un īstenošanas aktiem; norāda, ka jaunie tiesību akti ne vienmēr var būt piemērota politikas reakcija uz šīm problēmām un ka būtu jāizskata iespēja izmantot neleģislatīvu un uz tirgu balstītu pieeju, kā arī dažos gadījumos jau pastāvošus valstu risinājumus; aicina Komisiju attiecīgajos tiesību aktos ievērot proporcionalitāti, lai palielinātu pozitīvu ietekmi uz MVU un uzņēmumiem ar vidēji lielu kapitālu;

70.  uzskata, ka pilnībā funkcionējošas KTS uzbūves elementiem jābūt ieviestiem ne vēlāk kā 2018. gadā; atkārto prasību izstrādāt visaptverošu analīzi par pašreizējo stāvokli ES kapitāla tirgos un par ES mēroga šķēršļiem; aicina Komisiju paātrināt darbu pie rīcības plāna un pēc iespējas agrāk ierosināt normatīvus un nenormatīvus priekšlikumus ar mērķi līdz 2018. gada beigām izveidot pilnībā integrētu vienoto ES kapitāla tirgu;

71.  norāda, ka vienmēr attīstībā esošā digitālā vide būtu jāuztver kā iespēja uzlabot sniegumu un palielināt sniegto vērtību kapitāla tirgu nozarē uzņēmumiem, investoriem un sabiedrībai kopumā;

o
o   o

72.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai un Padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0202.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0161.


Eiropas Drošības programma
PDF 436kWORD 134k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūcija par Eiropas Drošības programmu (2015/2697(RSP))
P8_TA(2015)0269B8-0676/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3.,6., 7. un 21. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 4., 16., 20., 67., 68., 70.-72., 75., 82.-87. un 88. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 6., 7., 8., 10. panta 1. punktu, 11., 12., 21., 47.-50., 52. un 53. pantu,

–  ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK), Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas, Ministru komitejas, cilvēktiesību komisāra un Venēcijas komisijas konvencijas, ieteikumus, rezolūcijas un ziņojumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 28. aprīļa paziņojumu par Eiropas Drošības programmu (COM(2015)0185),

–  ņemot vērā Komisijas stratēģiju Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā (COM(2010)0573) un darbības pamatnostādnes attiecībā uz pamattiesību ņemšanu vērā ietekmes novērtējumos (SEC(2011)0567),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C-293/12 un C-594/12, ar ko pasludina par spēkā neesošu Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Direktīvu 2006/24/EK par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu,

–  ņemot vērā 2014. gada 16. aprīļa Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 513/2014, ar ko kā daļu no Iekšējās drošības fonda izveido finansiālā atbalsta instrumentu policijas sadarbībai, noziedzības novēršanai un apkarošanai un krīžu pārvarēšanai un atceļ Padomes Lēmumu 2007/125/TI(1),

–  ņemot vērā 2011. gada 14. decembra rezolūciju par ES pretterorisma politiku — galvenie sasniegumi un nākotnes uzdevumi(2),

–  ņemot vērā 2014. gada 27. februāra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā (2012. gads)(3),

–  ņemot vērā 2014. gada 12. marta rezolūciju par ASV Nacionālās drošības aģentūras novērošanas programmu, novērošanas struktūrām dažādās dalībvalstīs un ietekmi uz ES pilsoņu pamattiesībām un transatlantisko sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā(4),

–  ņemot vērā 2014. gada 17. decembra rezolūciju par Eiropas Savienības iekšējās drošības stratēģijas atjaunošanu(5),

–  ņemot vērā 2015. gada 11. februāra rezolūciju par terorisma apkarošanas pasākumiem(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 28. aprīļa plenārsēdē notikušās debates par Eiropas Drošības programmu,

–  ņemot vērā jautājumus Padomei un Komisijai par Eiropas Drošības stratēģiju (O-000064/2015 – B8-0566/2015 un O-000065/2015 – B8-0567/2015),

–  ņemot vēra Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Savienības iekšējās drošības apdraudējumi ir kļuvuši sarežģītāki, tā kā tiem ir hibrīda raksturs un tie ir asimetriski nekonvencionāli, starptautiski, dinamiski un grūti paredzami, tā kā tie pārsniedz ikvienas atsevišķas dalībvalsts spēju, un tā kā to dēļ vairāk kā jebkad agrāk ES ir jānodrošina saskanīga, visaptveroša, daudzlīmeņu un koordinēta reakcija, kurā pilnībā būtu ņemta vērā pamattiesību ievērošana;

B.  tā kā ES drošības politikas attīstīšana ir kopīgs uzdevums, kas jāveic visām dalībvalstīm, ES iestādēm un aģentūrām, pilsoniskajai sabiedrībai un tiesībaizsardzības iestādēm, koordinējot un saskaņojot pūliņus, lai sasniegtu kopīgu mērķi, un kura pamatā ir tiesiskas valsts princips un pamattiesību ievērošana; tā kā nolūkā sasniegt apmierinošu iznākumu, šo kopējo mērķu un prioritāšu konkrētā īstenošana būtu jāsaista ar precīzu kompetenču dalījumu starp ES līmeni un valstu līmeni, pamatojoties uz subsidiaritātes principu, un ar spēcīgu un efektīvu parlamentāro un tiesu iestāžu īstenoto kontroli;

C.  tā kā LES 4. panta 2. punktā noteiktā valsts drošības izņēmumu nevar izmantot, lai valsts drošības aģentūras varētu pārkāpt citu dalībvalstu intereses, tostarp ekonomiskās intereses, citu dalībvalstu pilsoņu un iedzīvotāju tiesības un Eiropas Savienības un trešo valstu tiesību aktus un politikas nostādnes plašākā mērogā;

D.  tā kā būtu jāpievērš uzmanība vajadzībai saprast daudzos Eiropas un universālo normu un vērtību pārkāpumus, ņemot vērā iekšējās un ārējās drošības sadarbību pēc 9/11;

E.  tā kā brīvība, drošība un tiesiskums ir mērķi, kas ir jāīsteno paralēli; tā kā nolūkā nodrošināt brīvību un tiesiskumu, īstenojot drošības pasākumus, vienmēr ir jāievēro demokrātija, tiesiskas valsts princips un pamattiesības, piemērojot nepieciešamības un proporcionalitātes principu, un tā kā tie būtu pienācīgi jākontrolē demokrātijas iestādēm un par tiem jāsniedz atskaites; tā kā Eiropas Drošības programmā nav pietiekami ņemta vērā tiesiskuma un profilakses dimensija;

F.  tā kā virkne noziedzības pamatcēloņu, piemēram, pieaugošā nevienlīdzība, nabadzība, rasu un ksenofobiskā vardarbība un naida noziegumi nevar tikt risināta tikai ar drošības pasākumu palīdzību, bet gan minētās parādības ir jānovērš plašākas politikas ietvaros, tostarp uzlabotas sociālās, nodarbinātības, izglītības, kultūras un ārējās politikas ietvaros;

G.  tā kā Eiropas Drošības programmas profilakses aspekts ir īpaši būtisks laikposmā, kad pieaug ekonomiskā un sociālā netaisnība, kas kaitē sociālajai saskaņai un pamattiesību un publiskās brīvības efektivitātei; tā kā šādu profilakses politikas nostādņu svarīgam elementam, no vienas puses, vajadzētu būt ieslodzījumu aizstājošiem pasākumiem un reintegrācijas pasākumiem, no otras puses;

H.  tā kā, beidzoties Līgumiem pievienotajā 36. protokolā paredzētajam pārejas periodam, Komisija un Eiropas Savienības Tiesa ir ieguvusi pilnas tiesības attiecībā uz agrākā trešā pīlāra instrumentiem, demokrātisko un pamattiesību pārskatatbildību attiecinot arī uz noteiktajiem pasākumiem, kas ir bijuši svarīgi, veidojot brīvības, drošības un tiesiskuma zonu;

I.  tā kā kibernoziedzība un kiberveicināta noziedzība ietekmē ES iedzīvotājus, Eiropas Savienības iekšējo tirgu un intelektuālo īpašumu, un pārticību; tā kā, piemēram, robottīkls kā viens no kibernoziedzības veidiem ietekmē miljoniem datoru un tūkstošiem mērķu vienlaikus;

J.  tā kā iekšējās un ārējās drošības robežas aizvien vairāk zaudē kontrastainumu, kā rezultātā dalībvalstīm ir jāsadarbojas ciešāk un jākoordinē sava darbība vairāk, lai panāktu visaptverošu daudzdimensionālu pieeju;

K.  tā kā svarīgai Drošības programmas daļai vajadzētu būt tam, ka īpaša uzmanība tiek pievērsta visu terorismā un noziegumos cietušo personu atbalstam un aizsardzībai visā ES,

1.  pieņem zināšanai Komisijas ierosināto Eiropas Drošības programmu 2015.-2020. gadam un tajā noteiktās prioritātes uzskata, ka, ņemot vērā problēmas, ar kurām patlaban saskaras Savienība, terorisms, vardarbīgs ekstrēmisms, pārrobežu organizētā noziedzība un kibernoziedzība, ir visnopietnākie draudi, attiecībā uz kuriem ir nepieciešama saskaņota rīcība valsts, ES un globālā mērogā; norāda, ka Programmai vajadzētu būt izstrādātai elastīgi, lai tā varētu reaģēt uz nākotnē iespējamiem jauniem izaicinājumiem;

2.  atkārto vajadzību noziedzības pamatiemeslus novērst arī turpmāk, tostarp nevienlīdzību, nabadzību un diskrimināciju; turklāt uzsver vajadzību nodrošināt atbilstošus resursus sociālajiem darbiniekiem, pašvaldību un valsts policistiem un tiesu amatpersonām, kuru budžets dažās dalībvalstīs ir ievērojami samazināts;

3.  prasa nodrošināt pareizu līdzsvaru starp profilakses politiku un represīviem pasākumiem, lai aizsargātu brīvību, drošību un tiesiskumu; uzsver, ka drošības pasākumi vienmēr būtu jāveic saskaņā ar tiesiskas valsts principu un pamattiesību aizsardzību, piemēram, tiesību uz privātumu un datu aizsardzību, vārda brīvību un biedrošanās brīvību aizsardzību un tiesību aktos paredzētās kārtības ievērošanu; tāpēc aicina Komisiju, īstenojot Eiropas Drošības programmu, pienācīgi ņemt vērā neseno Eiropas Savienības Tiesas spriedumu par Datu saglabāšanas direktīvu (spriedums apvienotajās lietās C-293/12 un C-594/12), kurā ir prasīts pieņemt visus instrumentus, kas nodrošina atbilstību proporcionalitātes, nepieciešamības un tiesiskuma principam un satur atbilstošās aizsardzības garantijas par pārskatatbildību un tiesību aizsardzības līdzekļiem tiesā; pieprasa, lai Komisija pilnībā novērtētu sprieduma ietekmi uz visiem instrumentiem, kuros ir reglamentēta datu saglabāšana tiesībaizsardzības nolūkā;

4.  atgādina, ka, lai Eiropas Savienība kļūtu par pamattiesību solīdu aizstāvi gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā, sava drošības politika, cīņa pret terorismu un cīņa pret organizēto noziedzību, un tās partnerība ar trešām valstīm drošības jomā tai ir jābalsta uz visaptverošu pieeju, kas integrētu visus faktorus, kuru dēļ cilvēki iesaistās terorismā vai organizētajā noziedzībā, un tādējādi aptvertu ekonomiskās un sociālās politikas nostādnes, kas ir izstrādātas un īstenotas, pilnībā ievērojot pamattiesības, un ko kontrolētu tiesas un demokrātijas institūcijas un izvērtētu padziļināti;

5.  atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi Programmu balstīt uz tiesiskas valsts un pamattiesību pilnīgas ievērošanas principu, kas būtu jāgarantē, pienācīgi īstenojot tiesu kontroli, nodrošinot lielāku pārredzamību, pārskatatbildību un demokrātisko kontroli, labāk piemērojot un īstenojot spēkā esošos tiesību instrumentus, panākot vienotāku starpiestāžu un starpnozaru pieeju un izveidojot ciešāku saikni ar drošības iekšējo un ārējo dimensiju; aicina Komisiju un Padomi, īstenojot Programmu, stingri ievērot šos principus; norāda, ka Parlaments šos principus padarīs par galvenajiem Programmas īstenošanas uzraudzības principiem;

6.  atzinīgi vērtē īpašo uzmanību, kas Programmā pievērsta pamattiesībām, un jo īpaši atzinīgi vērtē Komisijas apņēmību stingri novērtēt visus tajā ierosinātos drošības pasākumus, ne tikai vērtējot šo pasākumu lietderību no tās mērķu sasniegšanas viedokļa, bet arī no atbilstības pamattiesībām viedokļa; uzsver vajadzību Komisijai tās novērtēšanā iesaistīt visas attiecīgās struktūras un aģentūras, un jo īpaši ES Pamattiesību aģentūru, Eiropas Datu aizsardzības uzraugu, Eiropolu un Eurojust; lūdz Komisijai sniegt visu informāciju un dokumentus par šo novērtējumu, lai Parlaments varētu efektīvi veikt demokrātisko kontroli;

7.  šajā sakarībā atgādina par tādu pasākumu nosodījumu, kas izraisīja nevainīgu cilvēku personas datu plašo, sistēmisko un visaptverošo vākšanu, jo īpaši, ņemot vērā tās iespējami smagās sekas uz tiesībām uz taisnīgu tiesu, diskriminācijas aizliegumu, privātumu un datu aizsardzību, preses, domas un vārda brīvību un pulcēšanās un biedrošanās brīvību, un radīja lielas iespējas no politiskajiem pretiniekiem iegūto informāciju izmantot ļaunprātīgi; pauž nopietnas bažas par masu uzraudzības pasākumu lietderību, jo bieži vien tie „tīklu izmetˮ pārāk plaši un tādēļ virspusē nonāk pārāk daudz maldīgu pozitīvo un negatīvo elementu; brīdina par masu uzraudzības bīstamību, jo tā padara mazāk svarīgu nepieciešamību investēt, iespējams, lētākos, efektīvākos un mazāk traucējošos kontroles pasākumos;

8.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai visos drošību reglamentējošajos tiesību aktos tiktu ievērotas bērna intereses;

9.  konstatē, ka ES nav vienojusies par jēdziena „valsts drošībaˮ nozīmi, ES tiesību aktos radot nedefinētu regulējumu, kurā tiek lietots jēdziens „valsts drošībaˮ;

10.  uzskata, ka nolūkā iedzīvotājos viest lielāku uzticību drošības politikas nostādnēs, ES iestādēm un aģentūrām, un dalībvalstīm būtu, īstenojot politikas izstrādes un īstenošanas procesu, jānodrošina pārredzamība, pārskatatbildība un demokrātiskā kontrole; atzinīgi vērtē Komisijas ieceri Parlamentam un Padomei regulāri iesniegt atjauninātu informāciju par Programmas īstenošanu; atkārto savu nodomu rīkot regulāru uzraudzību, sadarbojoties ar valstu parlamentiem, par Programmas pienācīgu īstenošanu un virzību; ar interesi konstatē Komisijas priekšlikumu izveidot ES Drošības konsultatīvo forumu; prasa, lai šajā forumā tiktu nodrošināta visu attiecīgo ieinteresēto personu līdzsvarota pārstāvība, un cer saņemt lielāku apjomu informācijas par to, jo īpaši attiecībā uz Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu precīzo lomu, uzdevumu, delegāciju sastāvu un pilnvarām un dalību tajā;

11.  uzsver vajadzību uzlabot demokrātisko un tiesas iestāžu īstenoto kontroli pār dalībvalstu izlūkdienestiem; konstatē, ka Parlamentam, Tiesai un Ombudam nav pietiekošu pilnvaru efektīvi veikt Eiropas drošības politikas nostādņu kontroli;

12.  aicina Komisiju un Padomi pēc iespējas ātrāk izstrādāt ceļvedi vai līdzīgu mehānismu, lai nodrošinātu Programmas efektīvu un funkcionālo īstenošanu, iesniegt to Parlamentam un sākt tā īstenošanu tuvāko sešu mēnešu laikā; uzskata, ka ES politikas cikliskā pieeja (identificējot un novērtējot kopīgos draudus un vājos punktus, nospraužot politiskās prioritātes un izstrādājot stratēģiskos un operatīvos plānus, efektīvi īstenojot ar precīzi noteiktiem atbildīgajiem, grafiku un mērķiem un veicot izvērtējumu) varētu panākt nepieciešamo Programmas īstenošanas saskanību un pēctecību, ja politisko prioritāšu un stratēģisko mērķu izvirzīšanā tiek pienācīgi iesaistīts Parlaments; cer šos jautājumus apspriest ar Komisiju un Pastāvīgo komiteju operatīvai sadarbībai iekšējās drošības jautājumos (COSI) arī turpmāk;

13.  atzinīgi vērtē Programmas pamatā esošo principu vispirms pilnībā piemērot un īstenot spēkā esošos drošības jomu reglamentējošos tiesību aktus, nevis ierosināt jaunus; atkārto vajadzību pēc ātrākas un efektīvākas nozīmīgo datu un informācijas apmaiņas, vienlaikus īstenojot atbilstošas datu un privātuma aizsardzības garantijas; tomēr pauž nožēlu par to, ka, neskatoties uz daudziem Parlamenta aicinājumiem, joprojām nav veikts šā brīža ES instrumentu efektivitātes izvērtējums, tostarp, ņemot vērā jaunos drošības draudus, ar kuriem saskaras ES, un atlikušo trūkumu izvērtējums; uzskata, ka šāds izvērtējums ir nepieciešams, lai nodrošinātu to, ka Eiropas drošības politika ir efektīva, vajadzīga, samērīga, saskanīga un visaptveroša; aicina Komisiju prioritārā kārtā veikt šādu funkcionālo izvērtējumu par šā brīža ES instrumentiem, resursiem un finansējumu iekšējās drošības jomā, jo tas ir paredzēts Programmas īstenošanas ceļvedī; atkārtoti aicina Padomi un Komisiju visaptveroši izvērtēt pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā iekšējās drošības jomā īstenoto pasākumu īstenošanu, izmantojot LESD 70. pantā paredzēto procedūru;

14.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija uzmanību ir pievērsusi robežpārvaldībai, kas ir svarīgs pārrobežu noziedzības un terorisma profilakses aspekts; uzsver, ka ES robežu drošība būtu jāpastiprina, īstenojot regulāras pārabudes, izmantojot izveidotās datubāzes, piemēram, SIS; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos iesniegt savu pārskatīto priekšlikumu par viedrobežu līdz 2016. gada sākumam;

15.  atbalsta Komisijas aicinājumu piemērot vienotāku starpiestāžu un starpnozaru pieeju un atbalsta ierosinātos pasākumus, ar kuriem uzlabo informācijas apmaiņu un apmaiņu ar paraugpraksi un pastiprina operatīvo sadarbību dalībvalstu starpā un ar ES aģentūrām; atkārtoti prasa, lai vairāk tiktu izmantoti patlabanējie instrumenti un tādas datubāzes kā SIS un ECRIS un kopīgas izmeklēšanas grupas; aicina Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, ar kuriem paātrina aģentūru kopīgi veicamo darbu pabeigšanu; konstatē ar nožēlu, ka Programmā nav paredzēts pietiekami liels tādu konkrētu pasākumu skaits, kas stiprinātu tiesiskuma dimensiju; prasa nodrošināt tiesiskās sadarbības krimināllietās visu aspektu integrāciju un turpmāku pilnveidi, tostarp stiprinot aizdomās turēto un apsūdzēto personu, upuru un liecinieku tiesības un uzlabojot spēkā esošo ES savstarpējās atzīšanas instrumentu īstenošanu;

16.  pilnībā atbalsta Komisijas prioritāri izvirzīto uzdevumu palīdzēt dalībvalstīm vairot savstarpējo uzticēšanos, pilnībā izmantot esošos informācijas apmaiņas instrumentus un veicināt kompetento iestāžu pārrobežu operatīvo sadarbību; uzsver šādas pārrobežu operatīvās sadarbības svarīgumu, jo īpaši pierobežas reģionos;

17.  aicina Komisiju ātri iesniegt likumdošanas priekšlikumu par Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 1987/2006 par otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmas (SIS II)(7) izveidi, darbību un izmantošanu, lai harmonizētu brīdinājuma kritērijus un obligātā kārtā brīdinātu par notiesātām personām vai personām, kas tiek turētas aizdomās par terorismu;

18.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par to, ka jānovērtē Eiropas Policijas reģistru norāžu sistēmas (EPRIS) nepieciešamība un iespējamā pievienotā vērtība, lai atvieglotu pārrobežu piekļuvi valstu policijas reģistros iekļautajai informācijai, un pilnībā atbalsta dalībvalstu grupas pilotprojektu, kas plānots, lai izveidotu mehānismus, kuri nodrošinās automātisku pārrobežu meklēšanu valstu norādēs, pamatojoties uz "rezultāts ir / rezultāta nav" sistēmu; uzsver, ka pārrobežu piekļuve informācijai ir svarīga, jo īpaši pierobežas reģionos;

19.  uzsver kopējo izmeklēšanas grupu (KIG) nozīmi tādu īpašu gadījumu izmeklēšanā, kuriem ir pārrobežu raksturs, un aicina dalībvalstis izmantot šo veiksmīgo rīku daudz regulārāk; aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumus par tādu tiesisko regulējumu, kas ļautu izveidot daļēji pastāvīgas vai pastāvīgas KIG regulāru apdraudējumu, piemēram, ar nelegālo narkotiku tirdzniecību, cilvēktirdzniecību un motociklistu bandām saistīto problēmu, risināšanai, jo īpaši pierobežas reģionos;

20.  pauž nožēlu par to, ka šāda noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšana un konfiscēšana vēl netiek sistemātiski izmantota visos attiecīgos pārrobežu gadījumos, un prasa pastiprināt dalībvalstu un Komisijas centienus šajā jomā;

21.  uzsver, ka trūkst demokrātiskas un tiesu iestāžu pārraudzības attiecībā uz pārrobežu sadarbību starp valstu izlūkošanas aģentūrām; pauž bažas par to, ka demokrātisko un tiesu iestāžu pārraudzību spēcīgi kavē noteikums par trešo personu piekļuvi dokumentiem;

22.  norāda, ka robežas starp ārējo un iekšējo drošību kļūst nenoteiktākas, un tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos nodrošināt drošības politikas iekšējās un ārējās dimensijas darbu tandēmā; aicina Komisiju un dalībvalstis regulāri novērtēt programmas ietekmi uz ES ārējās drošības stratēģiju un otrādi, tostarp saistības ievērot un veicināt pamatbrīvības, pamattiesības, demokrātiskās vērtības un principus, kas ietverti starptautiskajās konvencijās un nolīgumos, ko tās ir ratificējušas vai parakstījušas; uzsver, ka jāturpina stiprināt saiknes, sinerģijas un saskaņotību starp programmu un stratēģiju, jo īpaši risinot problēmas saistībā ar jauniem, daudzveidīgiem un hibrīdiem apdraudējumiem, ar kuriem saskaras Eiropa, un vienlaikus ievērojot Savienības vērtības un pamattiesības; aicina Komisiju regulāri ziņot Parlamentam par visiem turpmākajiem pasākumiem, kuru mērķis ir pilnveidot saikni starp drošības politikas iekšējo un ārējo dimensiju, un par tās sadarbību ar trešām valstīm drošības jomā, lai Parlaments kopā ar valstu parlamentiem varētu īstenot demokrātiskās kontroles tiesības;

23.  uzsver nozīmi un aktualitāti, kāda ir PV/AP pašreiz veiktajai stratēģijas pārskatīšanai, kura viņai uzticēta ar Eiropadomes 2013. gada decembra lēmumu un kuras rezultātā būtu jāpieņem jauna Eiropas drošības stratēģija; plašā stratēģijā, kas ietver ārpolitikas un drošības politikas jautājumus, būtu jānosaka un jāizklāsta ES intereses, prioritātes, mērķi, pašreizējie un jaunie draudi, uzdevumi un iespējas, kā arī ES instrumenti un līdzekļi mērķu sasniegšanai;

24.  prasa sadarbības nolīgumos ar trešām valstīm iekļaut stingras cilvēktiesību klauzulas, jo īpaši nolīgumos par sadarbību drošības jomā ar Ziemeļāfrikas un Persijas līča reģiona valstīm; prasa pārskatīt sadarbību ar nedemokrātiskām valstīm, kurās netiek pietiekami ievērotas cilvēktiesības;

25.  uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi pievērsties bruņotu konfliktu, ekstrēmisma un nabadzības pamatcēloņiem trešās valstīs, jo šie cēloņi rada ar drošību saistītas problēmas ES; mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP), Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus atbalstīt iekļaujošas, plurālistiskas un labi funkcionējošas valstis, kurās ir spēcīga un dzīvotspējīga pilsoniskā sabiedrība, kas var nodrošināt iedzīvotājiem brīvību, drošību, tiesiskumu un nodarbinātību;

26.  mudina PV/AP saskaņā ar Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūciju par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu iesniegt kopējās nostājas projektu par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu(8);

27.  pauž atzinību par Komisijas steidzamo aicinājumu pabeigt darbu saistībā ar ES PDR direktīvas pieņemšanu; atgādina par tās apņemšanos pabeigt darbu līdz gada beigām; uzsver, ka PDR direktīvā būtu jāievēro pamattiesības un datu aizsardzības standarti, tostarp attiecīgā Tiesas judikatūra, un vienlaikus jānodrošina efektīvs ES līmeņa instruments; aicina Komisiju turpināt atbalstīt šo procesu, sniedzot jebkādus atbilstošus papildelementus, lai ES PDR direktīva būtu noderīga un samērīga; aicina visos turpmākajos priekšlikumos par jaunu instrumentu izveidi drošības jomā, piem., PDR, sistemātiski ietvert informācijas apmaiņas un dalībvalstu sadarbības mehānismus;

28.  piekrīt Komisijai, ka ir ārkārtīgi svarīgi atbalstīt pasākumus, kas saistīti ar apmācību, pētniecību un inovāciju, un Eiropas Policijas akadēmijas (CEPOL) svarīgo darbu šajā jomā; uzskata, ka tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonām paredzētajām apmācības un apmaiņas programmām ir būtiska nozīme Eiropas tiesībaizsardzības kultūras un paraugprakses veicināšanā šajā jomā; uzskata, ka lielāki ieguldījumi ir nepieciešami pētniecībā un inovācijā, kas saistīta ar drošību, tostarp profilakses jomā;

29.  norāda, ka strauji mainīgajā drošības situācijā ir nepieciešama elastīga, pielāgoties spējīga un reaģējoša pieeja, tehnisko spēju attīstība un programmā noteikto prioritāro pasākumu pārskatīšana; šajā sakarībā norāda, ka varētu izmantot LESD 222. pantu, kurā noteikts, ka Eiropadomei regulāri jāizvērtē draudi Savienībai, tostarp pamatojoties uz esošajiem draudu izvērtējumiem, kurus veikušas dalībvalstis un Eiropols, un ka Eiropas Parlaments un valstu parlamenti ir jāinformē par izvērtējuma rezultātiem un papildu pasākumiem;

Terorisms

30.  atzinīgi vērtē programmā ietvertos pasākumus terorisma apkarošanai, teroristu finansēšanas problēmas risināšanai, cīņai pret apdraudējumu, ko izraisa tie ES valstspiederīgie un iedzīvotāji, kuri dodas uz ārvalstīm terorisma nolūkā (ārvalstu kaujinieki), un radikalizācijas novēršanai; atzīmē ierosinājumu Eiropolā izveidot jaunu struktūru — Eiropas Terorisma apkarošanas centru — un aicina Komisiju turpināt precizēt šīs struktūras konkrētās funkcijas, uzdevumus, pilnvaras un pārraudzību, jo īpaši ņemot vērā to, ka attiecīgajos līmeņos ir jānodrošina pienācīga demokrātiska un tiesu iestāžu pārraudzība, to panākot arī ar Eiropola mandāta pašreizējo pārskatīšanu; uzsver, ka pastiprināta informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm ir būtiska cīņā pret terorismu un ka šī apmaiņa būtu jāveic strukturētāk;

31.  nosoda jebkādu analīzi, kas rada neskaidrību par tādiem jēdzieniem kā terorisms, nedrošība, islāms un migranti;

32.  ņemot vērā nesenos teroristu uzbrukumus Briselē, Parīzē, Kopenhāgenā un Saint-Quentin-Fallavier, atgādina, ka ES steidzami labāk jānovērtē draudi ES drošībai un cīņā pret terorismu jākoncentrējas uz tūlītēji risināmiem prioritāriem uzdevumiem — nostiprināt ES robežu drošību, uzlabot spējas ziņošanai par interneta saturu, cīnīties pret nelegālu šaujamieroču tirdzniecību un uzlabot informācijas apmaiņu un operatīvo sadarbību starp valstu tiesībaizsardzības un izlūkošanas dienestiem;

33.  atgādina, ka cīņā pret teroristu tīkliem un organizētajiem noziedzīgajiem grupējumiem ir ārkārtīgi svarīgi izsekot un pārtraukt finanšu plūsmas, tostarp plūsmas, kurām neizmanto SWIFT sistēmu; atzinīgi vērtē centienus, kas īstenoti, lai nodrošinātu taisnīgu un līdzsvarotu līdzdalību Teroristu finansēšanas izsekošanas programmā (TFTP);

34.  uzsver, ka vietējā terorisma draudi ES sasniedz bīstami jaunus līmeņus, kopš islāma fundamentālisti savā kontrolē pārņēma teritorijas Sīrijā un Irākā, izvērsa visā pasaulē propagandas kampaņu par spēku apvienošanu ar džihādistiem un uzbrukumu veikšanu ES teritorijā;

35.  uzsver, ka centienos novērst ārvalstu kaujinieku radīto apdraudējumu un terorisma draudus kopumā ir jāizmanto daudzlīmeņu pieeja, ar ko visaptveroši varētu risināt tādus pamatfaktorus kā radikalizācija, sociālās kohēzijas un iekļautības veicināšana un reintegrācijas atvieglošana, popularizējot politisko un reliģisko iecietību, tiešsaistē paustās musināšanas uz terora aktiem analizēšana un pretpropagandas izvēršana, atturēšana izbraukt no valsts nolūkā pievienoties teroristu organizācijām, rekrutēšanas un iesaistīšanās bruņotos konfliktos novēršana, teroristu organizācijām un personām, kuras vēlas šādām organizācijām pievienoties, sniegtā finansiālā atbalsta pārtraukšana, attiecīgos gadījumos nodrošinot stingru saukšanu pie atbildības un sniedzot tiesībaizsardzības iestādēm piemērotus instrumentus, kas tām ļautu veikt savus pienākumus, pilnībā ievērojot pamattiesības;

36.  aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm izstrādāt patiesu stratēģiju attiecībā uz kaujiniekiem no Eiropas un jo īpaši tiem, kas atgriežas no konflikta zonām, vēlas pamest teroristu organizācijas, kuras viņus ir savervējušas, un kas izrāda vēlmi integrēties sabiedrībā, — šāda stratēģija patlaban Drošības programmā nav iekļauta; uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš situācijai, kādā atrodas gados jauni kaujinieki no Eiropas;

37.  atkārto savu apņemšanos nodrošināt atbildību par plašiem pamattiesību pārkāpumiem, kuri izdarīti, aizbildinoties ar cīņu pret terorismu, jo īpaši saistībā ar CIP īstenotajām darbībām — ieslodzīto pārvešanu un nelikumīgu turēšanu ieslodzījumā Eiropas valstīs, un sākt atklātu un pārredzamu izmeklēšanu; prasa nodrošināt aizsardzību tām personām, kuras atklāj šādus pārkāpumus, piemēram, žurnālistiem un ziņotājiem;

Radikalizācija

38.  piekrīt, ka radikalizācijas novēršanai ir jābūt ES prioritātei; pauž nožēlu par to, ka programmā nav konkrētāku pasākumu, lai risinātu radikalizācijas problēmu Eiropā, un aicina Komisiju steidzami un visaptveroši rīkoties, lai pastiprinātu pasākumus, kuru mērķis ir novērst radikalizāciju un vardarbīgu ekstrēmismu, nepieļaujot ekstrēmistu ideoloģijas izplatīšanu un sekmējot integrāciju un iekļaušanos; aicina Komisiju stiprināt Radikalizācijas izpratnes tīklu (RIT), kurā apvienojušies visi attiecīgie dalībnieki, kas iesaistīti iniciatīvās izskaust radikalizāciju tās sākumstadijā, un precizēt jaunierosinātā RIT Izcilības centra pilnvaras, uzdevumus un darbības jomu; iesaka šajā struktūrā iekļaut arī vietējā un valsts līmeņa lēmējus, lai panāktu ekspertu un ieinteresēto personu izstrādāto ieteikumu praktisku īstenošanu; prasa konkrētākus pasākumus, lai cīnītos pret radikalizāciju internetā un pret interneta tīmekļa vietņu vai sociālo mediju izmantošanu nolūkā izplatīt Eiropā radikālas ideoloģijas; atzinīgi vērtē to, ka Eiropolā izveidota vienība ziņošanai par interneta saturu, lai atbalstītu dalībvalstis to centienos sadarbībā ar nozares pārstāvjiem identificēt un likvidēt vardarbīga ekstrēmisma saturu tiešsaistē, kā arī aicina Komisiju nodrošināt papildu līdzekļus vienības darbībai; pauž nožēlu par to, ka trūkst konkrētu pasākumu, kas stiprinātu interneta kā informētības palielināšanas līdzekļa nozīmi cīņā pret radikalizāciju un turklāt proaktīvā veidā izplatītu internetā informāciju, kas palīdzētu cīnīties pret teroristu propagandu;

39.  norāda, ka ar sekmīgas drošības politikas palīdzību ir jārisina ekstrēmisma pamatfaktori, piemēram, radikalizācija, neiecietība un diskriminācija, veicinot politisku un reliģisku iecietību, attīstot sociālo kohēziju un iekļaušanos un veicinot reintegrāciju;

40.  uzskata, ka ar Komisijas finanšu un operatīvo atbalstu būtu jāizstrādā plaši pētniecības un konkrēti pasākumi, lai, izmantojot efektīvus komunikācijas kanālus, veicinātu kopējās vērtības — iecietību, plurālismu, vārda un apziņas brīvības ievērošanu — un pamattiesības kopumā un dalītos tajās ar visiem Eiropas iedzīvotājiem; uzskata, ka programmā būtu jāakcentē arī nepieciešamība cīnīties pret nepareiziem priekšstatiem par reliģijām, jo īpaši islāmu, kuras savā būtībā nav tādas, kas sekmē radikalizāciju un terorismu;

41.  pauž bažas par to, ka nesen ir sācis palielināties pret Eiropas iedzīvotājiem vērstu naida noziegumu skaits, tostarp tiešsaistē; aicina dalībvalstis aizsargāt savus valstspiederīgos no turpmākiem uzbrukumiem un nepieļaut naida kurināšanu vai jebkādas neiecietības izpausmes, kas pamatojas uz izcelsmi, ticību vai reliģiju, tostarp izglītojot jauniešus un veicinot iekļaujošu dialogu;

Organizētā noziedzība

42.  piekrīt, ka cilvēktirdzniecība ir fenomens, kas Eiropas līmenī jārisina efektīvāk; tomēr stingri noraida jebkādu saikni starp nelikumīgu migrāciju un terorismu; norāda, ka Eiropas Savienībā nav legālu iekļūšanas ceļu, lai meklētu aizsardzību, un tas rada pastāvīgu pieprasījumu pēc nelegāliem iekļūšanas ceļiem, tādējādi apdraudot neaizsargātus migrantus, kuriem nepieciešama starptautiska aizsardzība;

43.  uzsver nopietno organizētās noziedzības problēmu saistībā ar cilvēktirdzniecību; vērš uzmanību uz ārkārtīgi smago vardarbību un nežēlību, ar kādu pret šo īpaši neaizsargāto grupu izturas noziedznieki; atzinīgi vērtē esošo regulējumu un piekrīt nepieciešamībai izstrādāt stratēģiju laika posmam pēc 2016. gada, kurā tiktu iesaistīts Eiropols un Eurojust, ņemot vērā to īpašās zināšanas šajā jomā;

44.  atzīst, ka cīņā pret organizēto noziedzību ir vajadzīga stingra Eiropas rīcība; atbalsta Komisijas apņemšanos risināt šo jautājumu; aicina Komisiju jo īpaši cieši sadarboties cilvēktirdzniecības problēmas risināšanā, turklāt sadarboties arī ar trešām valstīm, lai novērstu migrantu nelikumīgu ievešanu, tādējādi izvairoties no jaunām traģēdijām Vidusjūrā;

45.  norāda, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš notikumiem pārrobežu organizētās noziedzības jomā attiecībā uz ieroču nelikumīgu tirdzniecību, cilvēktirdzniecību un nelegālo narkotiku ražošanu un pārdošanu; ar gandarījumu norāda, ka programmā ir atzīts narkotiku problēmas dinamiskais raksturs un jo īpaši tās saistība ar organizēto noziedzību, kā arī jaunais tirgus inovācijas radītais apdraudējums saistībā ar jaunu un ierastu narkotiku tirdzniecību un pārdošanu; uzsver, ka steidzami jāpieņem ierosinātais tiesību aktu kopums par jaunām psihoaktīvām vielām un mudina Padomi panākt progresu šajā jomā;

46.  uzskata, ka līdzās ES instrumentiem organizētās noziedzības un terorisma apkarošanai Eiropas Drošības programmā jāiekļauj arī aizsardzības mehānismi šajos smagajos noziegumos cietušajiem, lai nepieļautu, ka viņi atkārtoti kļūst par noziedzīga nodarījuma upuriem; norāda, ka cietušo aizsardzība būtu jāuzskata par svarīgu instrumentu cīņā pret organizēto noziedzību un terorismu, jo tā sūta skaidru vēstījumu likumpārkāpējiem, ka sabiedrība nepadosies vardarbībai un jebkurā gadījumā aizsargās cietušos un viņu cieņu;

Kibernoziedzība

47.  uzsver, ka teroristu organizācijas un organizētas noziedzīgas grupas arvien vairāk izmanto kibertelpu visu veidu noziegumu veicināšanai un ka kibernoziedzība un IT atvieglināta noziedzība ir galvenais drauds ES iedzīvotājiem un ES ekonomikai; norāda, ka digitālajā laikmetā ir nepieciešama jauna pieeja tiesībaizsardzības un tiesu iestāžu sadarbības jomā, lai vērstos pret kibernoziedzību; norāda, ka jauni tehnoloģiju sasniegumi pastiprina kibernoziedzības ietekmi gan apmēra, gan ātruma ziņā, un tādēļ aicina Komisiju rūpīgi analizēt tiesībaizsardzības un tiesu iestāžu pilnvaras un viņu tiešsaistē un bezsaistē īstenojamās likumīgās un tehniskās iespējas, kas ļauj tām efektīvi vērsties pret kibernoziedzību, un vienlaikus uzsver, ka visi pasākumi jāīsteno, stingri ievērojot pamattiesības, tiem jābūt nepieciešamiem un samērīgiem un jāatbilst ES un valstu tiesību aktiem; aicina jo īpaši Komisiju pārliecināties par to, ka tiesības izmantot šifrēšanu joprojām paliek neskartas visā Eiropas Savienībā un ka dalībvalstis neīsteno nevienu pasākumu, kas ierobežo personu tiesības izmantot šifrēšanu, tajā pašā laikā sarunu noklausīšanās, kas tiek veikta policijas izmeklēšanas vai tiesas procesa kontekstā, vienmēr ir iespējama ar atbilstošu tiesu iestādes atļauju; aicina Komisiju drīzāk piešķirt Eiropola Ziņošanas par interneta saturu vienībai resursus, kas nepieciešami tās darbībai, nevis turpināt štata vietu iekšēju pārvietošanu, kā tas notiek ar personālu arī Eiropas Kibernoziegumu novēršanas centrā (EC3), kurā nedrīkst trūkt darbinieku;

48.  uzsver pētniecības un inovācijas būtisko nozīmi ES modernizēšanā atbilstoši mainīgajiem drošības apstākļiem; uzsver tādas konkurētspējīgas ES drošības nozares nozīmi, kas veicina ES autonomiju drošības jomā; atkārtoti prasa uzlabot autonomiju ES IT drošības jomā un apsvērt ES ražotu drošības ierīču un drošības pakalpojumu izmantošanu kritiskās infrastruktūras un sabiedrisko pakalpojumu vajadzībām;

49.  aicina Komisiju sākt atbilstošu izpratnes un gatavības kampaņu par riskiem, kas saistīti ar nopietniem kibernoziegumiem, lai uzlabotu noturību pret tiem;

50.  atzinīgi vērtē EC3 paveikto cīņā ar smagiem starptautiskiem kibernoziegumiem un ar IT līdzekļiem veicinātiem noziegumiem; uzsver EC3 nozīmīgo lomu, sniedzot atbalstu dalībvalstīm, jo īpaši cīņā pret bērnu seksuālu izmantošanu; atgādina par Komisijas paziņojumiem, kuros tā solīja nodrošināt EC3 ar nepieciešamajiem speciālistiem un budžetu, lai uzlabotu Eiropas sadarbības jomas, kam nav pievērsta uzmanība kopš centra izveides 2013. gadā;

51.  prasa, lai Komisija veiktu tādu pasākumu pilnu novērtējumu, kurus īsteno, lai apkarotu bērnu seksuālu izmantošanu tiešsaistē, kā arī, lai tā novērtētu to, vai ir vai nav nepieciešami papildu tiesību akti, un noskaidrotu, vai Eiropolam ir pietiekami daudz speciālo zināšanu, resursu un darbinieku, ar kuriem var novērst šo briesmīgo noziegumu;

Finansējums

52.  pauž nožēlu par to, ka Komisijas 2016. gada budžeta projektā ir paredzēts palielināt Eiropola budžetu tikai par aptuveni EUR 1,5 miljoniem, kas nenodrošina tam nepieciešamos resursus, lai izveidotu programmā paredzēto Eiropas Terorisma apkarošanas centru un Ziņošanas par interneta saturu vienību;

53.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētāja pirmā vietnieka Frans Timmermans paziņojumu Eiropas Parlamentā, ka Komisija saskaņos pieejamos finanšu resursus ar programmas prioritātēm; šajā sakarībā vēlreiz uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai attiecīgajām ES aģentūrām būtu pienācīgi cilvēku un finanšu resursi, kas ļaus izpildīt jau esošos un turpmākos uzdevumus saskaņā ar programmu; gatavojas rūpīgi pārbaudīt Iekšējās drošības fonda īstenošanu un ES un valstu līmenī novērtēt tā turpmākās vajadzības;

o
o   o

54.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 150, 20.5.2014., 93. lpp.
(2) OV C 168 E, 14.6.2013., 45. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0173.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0230.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0102.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0032.
(7) OV L 381, 28.12.2006., 4. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0172.


Stāvoklis Jemenā
PDF 419kWORD 93k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūcija par stāvokli Jemenā (2015/2760(RSP))
P8_TA(2015)0270RC-B8-0680/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Jemenu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Federikas Mogerīni 2015. gada 26. marta paziņojumu par stāvokli Jemenā,

–  ņemot vērā PV/AP Federikas Mogerīni un humānās palīdzības un krīžu pārvarēšanas komisāra Hrista Stiljanida 2015. gada 1. aprīļa kopīgo paziņojumu par Jemenā notiekošo cīņu ietekmi,

–  ņemot vērā PV/AP Federikas Mogerīni un humānās palīdzības un krīžu pārvarēšanas komisāra Hrista Stiljanida 2015. gada 11. maija kopīgo paziņojumu par Jemenā ierosināto pamieru,

–  ņemot vērā PV/AP Federikas Mogerīni un humānās palīdzības un krīžu pārvarēšanas komisāra Hrista Stiljanida 2015. gada 3. jūlija kopīgo paziņojumu par krīzi Jemenā,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 20. aprīļa secinājumus par Jemenu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 2014 (2011), Nr. 2051 (2012), Nr. 2140 (2014), Nr. 2201 (2015) un Nr. 2216 (2015),

–  ņemot vērā Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes un Eiropas Savienības Apvienotās padomes (GCC-EU) un ministru 2015. gada 24. maijā notikušās 24. sanāksmes līdzpriekšsēdētāju paziņojumu;

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2015. gada 25. jūnija paziņojumu presei par stāvokli Jemenā,

–  ņemot vērā 2014. gada 21. septembra Miera un nacionālās partnerības nolīgumu, 2014. gada 25. janvāra Nacionālā dialoga konferences rezultātus un 2011. gada 21. novembra Persijas līča sadarbības padomes iniciatīvu,

–  ņemot vērā ANO Statūtus,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā pašreizējo krīzi Jemenā ir izraisījusi iepriekšējo valdību nespēja apmierināt Jemenas iedzīvotāju leģitīmās vēlmes pēc demokrātijas, ekonomikas un sociālās attīstības, stabilitātes un drošības; tā kā šī nespēja ir radījusi labvēlīgus apstākļus, lai izplatītos vardarbīgi konflikti, jo nav izveidota iekļaujoša valdība, nedarbojas patiesa varas dalīšana, sistemātiski netiek ņemta vērā spriedze starp daudzajām valstī dzīvojošām ciltīm, valda nedrošība un ir paralizēta ekonomika;

B.  tā kā pašreizējais konflikts Jemenā ir aptvēris 20 no 22 provincēm; tā kā saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) jaunākajiem konsolidētajiem datiem laika posmā no 2015. gada 19. marta līdz 5. maijam ir nogalināti vismaz 1439 cilvēki un vēl 5951 cilvēks ir ievainots, un daudzi no tiem ir civiliedzīvotāji; tā kā kopš karadarbības sākšanās vairāk nekā 3000 cilvēku ir nogalināti un vairāk nekā 10 000 ir ievainoti;

C.  tā kā Jemena ir viena no visnabadzīgākajām valstīm Tuvajos Austrumos, tajā ir augsts bezdarba un analfabētisma līmenis un netiek sniegti pamatpakalpojumi; tā kā humānā palīdzība patlaban ir nepieciešama 20 miljoniem cilvēku, tostarp aptuveni 9,4 miljoniem Jemenas bērnu, vairāk nekā 250 000 bēgļu un 335 000 iekšzemē pārvietoto personu;

D.  tā kā nesenās norises rada nopietnus riskus šā reģiona stabilitātei, jo īpaši Āfrikas raga, Sarkanās jūras un plašāka Tuvo Austrumu reģiona stabilitātei.

E.  tā kā 2015. gada 26 martā Saūda Arābijas vadītā koalīcija, kurā ietilpst Apvienotie Arābu Emirāti, Bahreina, Ēģipte, Jordānija, Katara, Kuveita, Maroka un Sudāna, pēc Jemenas prezidenta Abd-Rabbu Mansour Hadi lūguma sāka Jemenā militāru operāciju pret Houthi nemierniekiem; tā kā tiek ziņots, ka Saūda Arābijas vadītā koalīcija Jemenā izmanto starptautiski aizliegtu kasešu munīciju un tā kā par šo jautājumu ANO augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos pašlaik veic izmeklēšanu;

F.  tā kā Houthi bruņotās grupas un ar tām saistītie spēki Jemenā ir izraisījuši daudzu civiliedzīvotāju bojāeju, tostarp izmantojot pretgaisa munīciju, kas detonē pēc nogāšanās apdzīvotās vietās, nogalinot un sakropļojot civiliedzīvotājus;

G.  tā kā vairākos gadījumos Saūda Arābijas vadītās militārās koalīcijas veikto gaisa uzbrukumu rezultātā ir nogalināti civiliedzīvotāji, kas ir starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums, un tā kā ir jāveic visi iespējamie pasākumi, lai nepieļautu vai cik iespējams ierobežotu civiliedzīvotāju bojāeju;

H.  tā kā papildus gaisa uzbrukumiem Saūda Arābija veic Jemenas jūras blokādi, kas ir izraisījis dramatiskas sekas civiliedzīvotājiem — 22 miljoniem cilvēku jeb gandrīz 80 % iedzīvotāju ir steidzami nepieciešamas pārtikas, ūdens un zāļu piegādes;

I.  tā kā 2015. gada 15. jūnijā saistībā ar ANO miera sarunām ANO ģenerālsekretārs Ban Ki–moon aicināja atjaunot humāno vienošanos par uguns pārtraukšanu vismaz uz divām nedēļām, kamēr ilgst ramadāns, lai varētu sniegt kritisko atbalstu visiem Jemenas iedzīvotājiem, kam tas ir vajadzīgs, bet tā kā vienošanās netika panākta; tā kā 2015. gada 19. jūnijā diplomātiskajās sarunās, kurās vidutāja pienākumus veica ANO īpašais sūtnis Ismail Ould Cheikh Ahmed, Jemenas karojošās puses nespēja panākt vienošanos par uguns pārtraukšanu;

J.  tā kā tiek lēsts, ka 2015. gada 30. jūnijā 1200 ieslodzītie, tostarp aizdomās turēti Al-Qaeda locekļi, aizbēga no Taizas pilsētas centrālā cietuma; tā kā 2015. gada aprīlī aptuveni 300 ieslodzītie jau ir izbēguši no cita cietuma Hadramutas provincē; tā kā Jemenā notiek teroristu uzbrukumi, piemēram, 2015. gada 17. jūnijā notika uzbrukumi Sanā, tostarp pret trijām mošejām, izraisot lielu skaitu bojāgājušo un cietušo;

K.  tā kā 2015. gada 1. jūlijā ANO izsludināja Jemenā trešā līmeņa ārkārtas situāciju; tā kā saskaņā ar ārkārtas plānu ANO centīsies sniegt palīdzību 11,7 miljoniem cilvēkiem, kuriem tā visvairāk ir vajadzīga; tā kā tiek norādīts, ka veselības aprūpes sistēma ir tuvu sabrukumam, jo nedrošās situācijas, degvielas trūkuma un nepietiekamo krājumu dēļ ir slēgtas vismaz 160 veselības aprūpes iestādes;

L.  tā kā 15,9 miljoniem cilvēku Jemenā ir nepieciešama humānā palīdzība; tā kā vismazāk aizsargātajiem bērniem, nedrošībai arvien palielinoties, nebūs pieejama nepieciešamā veselības aprūpe vai ēdināšanas pakalpojumi;

M.  tā kā konflikts ir smagi skāris 9,9 miljonus bērnu, jo kopš 2015. gada marta ir nogalināti 279 un ievainoti 402 bērni; tā kā vismaz 1,8 miljoni bērnu ir zaudējuši piekļuvi izglītībai, jo konfliktu dēļ ir slēgtas skolas, palielinot risku, ka viņus varētu vervēt vai izmantot bruņoti grupējumi un vai viņi varētu tikt citādi ļaunprātīgi izmantoti; tā kā saskaņā ar UNICEF datiem līdz pat trešdaļa visu kaujinieku Jemenā ir bērni un vismaz 140 no tiem ir savervēti tikai laikposmā no 2015. gada 26. marta līdz 24. aprīlim; tā kā 2014. gadā tika apstiprināti dati par 156 bērnu savervēšanu un izmantošanu bruņotos grupējumos; tā kā 2015. gadā šis skaits jau bija divkāršojies;

N.  tā kā UNICEF aplēses liecina, ka vairāk nekā pusmiljonam bērnu vecumā līdz pieciem gadiem draud akūta uztura nepietiekamība, savukārt 1,2 miljoniem bērnu vecumā līdz pieciem gadiem draud vidēji nopietna akūta uztura nepietiekamība, šiem rādītājiem kopš krīzes sākuma pieaugot divas reizes;

O.  tā kā veselības aprūpes sistēma ir uz sabrukuma robežas, jo līdz ar pārtraukumu vakcinācijas pakalpojumu sniegšanā aptuveni 2,6 miljonus bērnu vecumā līdz 15 gadiem apdraud risks inficēties ar masalām un 2,5 miljoni bērnu var saslimt ar diareju, kas var būt nāvējošs apstāklis un kas strauji izplatās konfliktu un iedzīvotāju pārvietošanas laikā; tā kā pieaug saslimstība ar tropu drudzi, hroniskās slimības tiek nepietiekami ārstētas, būtiski trūkst medicīniskā aprīkojuma un personālam neļauj piekļūt saslimušajiem cilvēkiem;

P.  tā kā valstī ir strauji izsīkst degvielas krājumi un tā kā tas jau tagad ievērojami ierobežo palīdzības izplatīšanu un drīz izraisīs dzīvībai bīstamu ūdens trūkumu, jo sausuma skartā Jemenas ūdensapgāde ir pilnībā atkarīga no dziļurbuma sūkņiem, ko darbina ar degvielu;

Q.  tā kā Jemenu tieši skar humanitārā krīze Āfrikas ragā, jo vairāk nekā 250 000 bēgļu, lielākoties no Somālijas, nespēj izkļūt no šīs valsts un dzīvo nedrošos apstākļos; tā kā turklāt saskaņā ar valdības aprēķiniem Jemenā ir izmitināts vairāk nekā viens miljons migrantu no Etiopijas;

R.  tā kā humānās palīdzības organizācijas, drošības situācijai pasliktinoties, no valsts ir izvedušas lielāko daļu no saviem starptautiskajiem darbiniekiem; tā kā tikai nedaudzas organizācijas spēj darboties Jemenā un to veiktie pasākumi ir ārkārtīgi ierobežoti;

S.  tā kā Al-Qaeda Arābijas pussalā (AQAP) ir spējusi gūt labumu no politiskās un drošības situācijas pasliktināšanās Jemenā, paplašinot savu klātbūtni un palielinot teroristu uzbrukumu skaitu un apjomu;

T.  tā kā tā sauktā Islāma valsts (ISIS)/Da’esh ir iedibinājusi savu klātbūtni Jemenā un veikusi teroristu uzbrukumus šiītu mošejām, nogalinot simtiem cilvēku; tā kā tiek sagaidīts, ka gan AQAP, gan ISIS/Da’esh izmantos drošības vakuumu Jemenā, lai palielinātu savas spējas un plānotu uzbrukumus pret Jemenas drošības spēkiem un jebkādu rietumvalstu klātbūtni;

U.  tā kā šā bruņotā konflikta eskalācija apdraud Jemenas kultūras mantojumu; tā kā 2015. gada 2. jūlijā Pasaules mantojuma komiteja Apdraudētā pasaules mantojuma sarakstā iekļāva divus objektus Jemenā: Sanas vecpilsētu un mūru ieskauto Šibāmas vecpilsētu;

V.  tā kā ES ir noteikusi ieroču embargo un papildu mērķtiecīgas sankcijas pret Houthi grupējuma vadītāju un bijušā prezidenta Ali Abdullah Saleh dēlu; tā kā divi citi Houthi grupējuma dalībnieki, kā arī bijušais prezidents Ali Abdullah Saleh kopš 2014. gada decembra ir pakļauti šādiem pašiem ierobežojumiem;

W.  tā kā 2015. gadā Komisijas Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ģenerāldirektorāts (ECHO) ir piešķīris EUR 25 miljonus, lai visā valstī palīdzētu kopienām, kas cieš no akūtas uztura nepietiekamības, konfliktiem un piespiedu pārvietošanas; tā kā 2014. gadā kopējais ES finansējums no dalībvalstīm un Komisijas humānajai palīdzībai Jemenā sasniedza EUR 100,8 miljonus, no kuriem EUR 33 miljonus piešķīra ECHO;

X.  tā kā ANO pārskatītajā aicinājumā sniegt humāno palīdzību ir lūgusi USD 1,6 miljardus un tā kā pagaidām ir piešķirti tikai 10 % no šīs summas,

1.  pauž nopietnas bažas par politiskās, drošības un humānās situācijas straujo pasliktināšanos Jemenā; prasa, lai visas karojošās puses nekavējoties pārtrauktu vardarbību; izsaka dziļu līdzjūtību upuru ģimenēm; uzsver, ka ES ir atkārtoti apliecinājusi savu apņemšanos arī turpmāk sniegt atbalstu Jemenai un tās iedzīvotājiem;

2.  atkārtoti pauž stingru atbalstu Jemenas vienotībai, suverenitātei, neatkarībai un teritoriālajai integritātei un apliecina solidaritāti Jemenas tautai;

3.  nosoda destabilizējošās vienpusējās darbības, ko veic Houthi grupējums un bijušajam prezidentam Ali Abdullah Saleh lojālās militārās vienības; nosoda arī Saūda Arābijas vadītās koalīcijas īstenotos gaisa uzbrukumus un Jemenas jūras blokādi, kuru dēļ gāja bojā tūkstošiem cilvēku, situācija Jemenā tika vēl vairāk destabilizēta, ir radušies labvēlīgāki apstākļi jaunu teroristu un ekstrēmistu organizāciju, piemēram, ISIS/Da’esh un AQAP, darbības paplašināšanai un ir pasliktinājies jau tā kritiskais humanitārais stāvoklis;

4.  mudina visas Jemenas puses, jo īpaši Houthi grupējumu, strādāt pie tā, lai ar dialogu un apspriedēm atrisinātu savas domstarpības; aicina visus reģionālos dalībniekus konstruktīvi sadarboties ar Jemenas pusēm, lai mazinātu krīzi un nepieļautu turpmāku nestabilitāti reģionā; aicina visas puses atturēties no uzbrukumiem kultūras mantojuma objektiem un ēkām, neapšaudot, nebombardējot un neizmantojot tos militārām vajadzībām;

5.  atzinīgi vērtē to, ka ES ir atkārtoti apliecinājusi savu stingro iesaisti un apņēmību vērsties pret apdraudējumu, ko rada ekstrēmistu un teroristu grupas, piemēram, AQAP, lai neļautu tām turpināt izmantot pašreizējo stāvokli;

6.  nosoda visus vardarbības aktus un mēģinājumus vai draudus lietot vardarbību nolūkā iebiedēt tos, kas iesaistījušies ANO vadītajās apspriedēs; uzsver, ka ANO rīkotā iekļaujošā politiskā dialoga vadītājiem jābūt pašiem jemeniešiem, lai rastu Jemenas krīzei vienprātīgu politisku risinājumu atbilstīgi GCC iniciatīvai un tās īstenošanas mehānismam, visaptverošās Nacionālā dialoga konferences rezultātiem, Miera un nacionālās partnerības nolīgumam un attiecīgajām ANO Drošības padomes rezolūcijām;

7.  kategoriski nosoda ISIS/Da’esh teroristu uzbrukumus šiītu mošejām Sanā un Saādā, kuru rezultātā tika nogalināti un ievainoti simtiem cilvēku, kā arī nosoda ekstrēmistisko reliģisko ideoloģiju izplatīšanos, kuras ir šo noziedzīgo nodarījumu pamatā;

8.  pauž bažas par AQAP spēju izmantot savā labā politiskās un drošības situācijas pasliktināšanos Jemenā; prasa visām konfliktā iesaistītajām pusēm apliecināt stingru apņēmību cīnīties pret ekstrēmistu un teroristu grupām, piemēram, ISIS/Da'esh un AQAP, nosakot šo cīņu par augstāko prioritāti;

9.  nosoda bērnu vervēšanu un izmantošanu, ko veic konfliktā iesaistītās puses;

10.  pauž pilnīgu atbalstu ANO un tās ģenerālsekretāra īpašā sūtņa Jemenā Ismail Ould Cheikh Ahmed starpniecības centieniem miera sarunās starp pusēm; atbalsta Omānas centienus panākt pamieru starp Houthi grupējumu un Jemenas valdībai lojālajiem spēkiem kā pirmo soli virzībā uz politisku risinājumu sarunu ceļā;

11.  uzsver, ka konfliktam var būt tikai politisks, iekļaujošs un sarunu ceļā rasts risinājums; tādēļ prasa visām Jemenas iesaistītajām pusēm censties atrisināt domstarpības dialoga, kompromisa un varas dalīšanas ceļā, kā rezultātā tiktu izveidota nacionālās vienotības valdība, lai atjaunotu mieru, novērstu ekonomikas un finanšu sistēmas sabrukumu un novērstu humanitāro krīzi;

12.  aicina panākt humāno vienošanos par uguns pārtraukšanu, lai steidzami varētu sniegt Jemenas iedzīvotājiem tik nepieciešamo palīdzību, kas varētu glābt daudzu cilvēku dzīvības; prasa visām puses atbalstīt steidzamas humānās palīdzības piegādi visā Jemenas teritorijā, kā arī nodrošināt humānās palīdzības sniedzējiem steidzamu, drošu un netraucētu piekļuvi cilvēkiem, kuriem nepieciešama humāna palīdzība, tostarp medicīniskā palīdzība, saskaņā ar objektivitātes, neitralitātes un neatkarības principiem; atgādina arī, ka tādēļ ir svarīgi vēl vairāk atvieglot kuģu komerciālajai kuģu satiksmei piekļuvi Jemenai;

13.  aicina visas puses ievērot starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās cilvēktiesības, nodrošināt civiliedzīvotāju aizsardzību un atturēties no tiešiem uzbrukumiem civilajai infrastruktūrai, jo īpaši medicīnas iestādēm un ūdensapgādes sistēmām, kā arī neizmantot civilās ēkas militārām vajadzībām, un steidzami sadarboties ar ANO un humānās palīdzības organizācijām, lai sniegtu atbalstu visiem, kam tas ir nepieciešams;

14.  uzsver, ka ir nepieciešama koordinēta humānās palīdzības darbība ANO vadībā, un mudina visas valstis dot savu ieguldījumu humanitāro vajadzību apmierināšanā; aicina starptautisko kopienu dot ieguldījumu ANO pārskatītajā aicinājumā sniegt humāno palīdzību;

15.  prasa veikt neatkarīgu starptautisku izmeklēšanu par visiem iespējamiem starptautisko cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem;

16.  norada uz Konstitūcijas projekta izstrādāšanas komitejas darbā gūtajiem panākumiem un aicina izstrādāt iekļaujošu un pārredzamu konstitūciju, kura atbilst Jemenas iedzīvotāju leģitīmajiem centieniem un atspoguļo Nacionālā dialoga konferences rezultātus, un rīkot referendumu par konstitūcijas projektu un savlaicīgas vispārējas vēlēšanas, lai novērstu turpmāku drošības un humanitārās situācijas pasliktināšanos Jemenā;

17.  atgādina, ka reliģijas un ticības brīvība ir viena no pamattiesībām, un stingri nosoda jebkādu Jemenā īstenotu vardarbību vai diskrimināciju, pamatojoties uz reliģisko piederību vai ticību; atkārtoti pauž atbalstu visām iniciatīvām, kuru mērķis ir veicināt dialogu un savstarpējo cieņu starp reliģiskajām un citām kopienām; aicina visas reliģiskās autoritātes veicināt toleranci un uzņemties iniciatīvu, lai nepieļautu naida kurināšanu, sektantismu, vardarbību un ekstrēmistu radikālisma pieaugumu;

18.  aicina PV/AP kopā ar dalībvalstīm steidzami panākt atbalstu ANO par vērienīgu starptautisku rīcības plānu nolūkā nodrošināt Jemenas ūdensapgādi, jo šādai rīcībai varētu būt izšķiroša nozīme, lai varētu veiksmīgi noslēgt iespējamu miera procesu un dot iedzīvotājiem iespējas uzlabot situāciju lauksaimniecībā, paēdināt sevi un atjaunot valsti;

19.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes ģenerālsekretāram, Arābu valstu līgas ģenerālsekretāram un Jemenas valdībai.


Drošības problēmas Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā un izredzes uz politisko stabilitāti
PDF 549kWORD 171k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūcija par drošības problēmām Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā un izredzēm uz politisko stabilitāti (2014/2229(INI))
P8_TA(2015)0271A8-0193/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 8. un 21. pantu,

–  ņemot vērā Partnerattiecību un sadarbības nolīgumu (PSN) starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Irākas Republiku, no otras puses, un Parlamenta 2013. gada 17. janvāra nostāju attiecībā uz šo nolīgumu(1),

–  ņemot vērā 2003. gada 12. decembrī pieņemto Eiropas Drošības stratēģiju un Eiropas Savienības Padomes 2008. gada 11. decembra paziņojumu par spēju veidošanu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2011. gada 8. marta kopīgo paziņojumu „Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu” (COM(2011)0200),

–  ņemot vērā G8 valstu sākto Dovilas partnerību valstu un valdību līderu Dovilas samitā 2011. gada 21. maijā;

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu „Jauna atbilde mainīgam kaimiņreģionam” (COM(2011)0303,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2015. gada 6. februāra kopīgo paziņojumu „Sīrijai un Irākai, kā arī Da’esh draudu novēršanai paredzētās ES reģionālās stratēģijas elementi” (JOIN(2015)0002),

–  ņemot vērā deklarāciju, kas pieņemta Eiropas Savienības un Arābu valstu līgas ārlietu ministru trešajā sanāksmē Atēnās 2014. gada 11. jūnijā un saprašanās memorandu, ko 2015. gada 19. janvārī Briselē parakstīja Eiropas Ārējās darbības dienests un Arābu valstu līgas Ģenerālsekretariāts,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 30. augustā pieņemtos secinājumus par Irāku un Sīriju,

–  ņemot vērā 2014. gada 15. septembrī Parīzē rīkotajā starptautiskajā konferencē par mieru un drošību Irākā pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2014. gada 17. novembra secinājumus par Tuvo Austrumu miera procesu,

–  ņemot vērā 2014. gada 15. decembra Ārlietu padomes secinājumus par Eiropas Savienības reģionālo stratēģiju attiecībā uz Sīriju un Irāku,

–  ņemot vērā 2015. gada 9. februāra Ārlietu padomes secinājumus par terorisma apkarošanu,

–  ņemot vērā 2011. gada 24. marta rezolūciju par Eiropas Savienības attiecībām ar Persijas līča Sadarbības padomi(2),

–  ņemot vērā 2011. gada 10. marta rezolūciju par ES nostāju attiecībā uz Irānu(3),

–  ņemot vērā 2011. gada 14. decembra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 10. maija rezolūciju „Tirdzniecība pārmaiņu veicināšanai — ES tirdzniecības un ieguldījumu stratēģija Vidusjūras dienvidu reģionam pēc arābu valstu atmodas revolūcijām”(5),

–  ņemot vērā 2014. gada 11. marta rezolūciju par Saūda Arābiju, tās attiecībām ar ES un tās lomu Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā(6),

–  ņemot vērā 2014. gada 18. septembra rezolūciju par stāvokli Irākā un Sīrijā un IS ofensīvu, tostarp minoritāšu vajāšanu(7),

–  ņemot vērā 2015. gada 15. janvāra rezolūciju par stāvokli Lībijā(8),

–  ņemot vērā 2015. gada 12. februāra rezolūciju par humanitāro krīzi Irākā un Sīrijā, jo īpaši saistībā ar „Islāma valsti” (IS)(9),

–  ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par attiecībām starp Eiropas Savienību un Arābu valstu līgu un sadarbību terorisma apkarošanas jomā(10),

–  ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par organizācijas „ISIS/Da'esh” nesenajiem uzbrukumiem un cilvēku, it īpaši asīriešu, nolaupīšanas gadījumiem Tuvajos Austrumos(11),

–  ņemot vērā secinājumos, kas tika pieņemti Lībijas pašvaldību pārstāvju 2015. gada 23. marta sanāksmē Briselē, ko sasauca Apvienoto Nāciju Organizācijas atbalsta misija Lībijā un organizēja Eiropas Savienība,

–  ņemot vērā ES un Vidusjūras dienvidu reģiona valstu ārlietu ministru sanāksmi 2015. gada 13. aprīlī Barselonā, ko Spānija, Latvijas prezidentūra un ES organizēja, lai apspriestu Eiropas kaimiņattiecību nākotni,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 2139 (2014), Nr. 2165 (2014) un Nr. 2191 (2014), kurās ANO un tās partneriem tiek atļauts pāri robežām un konflikta līnijām sniegt humāno palīdzību Sīrijā, nesaņemot valsts piekrišanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A8-0193/2015),

A.  tā kā konflikti Sīrijā, Irākā, Jemenā un Lībijā un pieaugošā spriedze Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas (MENA) reģionā ievērojami destabilizē situāciju šajā reģionā; tā kā pastāv saikne starp Sāhelas reģiona fronti un Tuvo un Vidējo Austrumu fronti cīņā pret terorismu, un šīs frontes ir netālu no Āfrikas raga, kas ir jutīgs apgabals; tā kā šādas situācijas sekas attiecībā uz drošību visā reģionā ir katastrofālas, jo ilgtermiņā rada kaitējumu politiskajai un ekonomiskajai attīstībai, kritiskajai infrastruktūrai un sabiedrības kohēzijai reģionā; tā kā riski, ko šāda notikumu attīstība rada Eiropas drošībai, pilsoņiem un interesēm, ir nopietni; tā kā ir liels skaits civiliedzīvotāju upuru un teroraktu, kas izdarīti pret civiliedzīvotājiem; tā kā ir veikti smagi cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumi, jo īpaši pret etniskajām un reliģiskajām minoritātēm; tā kā šo konfliktu dēļ rodas smaga humanitārā krīze, notiek daudzu iedzīvotāju pārvietošana un tiek radītas milzīgas grūtības gan bēgļiem, gan kopienām, kuras viņus uzņem; tā kā ir pastāvīgas grūtības saskatīt saskaņotu konflikta risināšanas stratēģiju un izveidot leģitīmu un uzticamu pamatu iekļaujošam dialogam ar dažādiem iesaistītajiem dalībniekiem;

B.  tā kā ir nepieciešams pārskatīt ES rīcību MENA reģionā, ņemot vērā arābu nemieru ietekmi uz attiecīgajām valstīm, tādējādi radušos jauno un sarežģīto situāciju un nepieciešamību apkarot ISIS un citas teroristu organizācijas; tā kā ir nepieciešams pastiprināt spiedienu pret autoritāriem režīmiem, lai panāktu iekļaujošas politikas īstenošanu; tā kā mērķis stabilizēt šo reģionu ir ne tikai drošības problēma, bet arī skar ekonomiku, politiku un sociālo jomu, mudinot Savienību un dalībvalstis vidējā un ilgākā termiņā izveidot stratēģisku, globālu un daudzpusīgu politiku un sadarbību ar reģiona dalībniekiem;

C.  tā kā teroristu organizācija ISIL/Da’esh Irākas ziemeļos un Sīrijā ir sākusi sistemātiskas etniskās tīrīšanas kampaņas, pret etniskām un reliģiskām minoritātēm izdarot kara noziegumus, tostarp masveida slepkavības un cilvēku nolaupīšanas; tā kā ANO jau ir ziņojusi par mērķtiecīgām slepkavībām, pievēršanu reliģijai piespiedu kārtā, nolaupīšanām, sieviešu pārdošanu, sieviešu un bērnu paverdzināšanu, bērnu vervēšanu spridzinātāju pašnāvnieku uzbrukumiem, seksuālu un fizisku vardarbību un spīdzināšanu; tā kā ISIL/Da’esh ir uzbrukusi kristiešu, jezīdu, turkmēņu, šabaku, kakaiešu, sābiešu un šiītu kopienām, kā arī daudziem arābiem un sunnītiem;

D.  ņemot vērā to, ka MENA reģiona valstīs šobrīd ir ģeopolitiski nestabila situācija, kas var ievērojami un neparedzami izmainīt reģionālo līdzsvaru dažādās jomās; tā kā reģionā saasinās krīzes un konflikti ar etniskiem un sektantiskiem aspektiem, palielinās paramilitāro grupu ietekme un dažas reģiona valstis vai režīmi ir vāji vai sabrukuši; tā kā šī situācija izraisa daudzus cilvēktiesību pārkāpumus; tā kā MENA valstīm un starptautiskajai sabiedrībai ir kopīgas drošības intereses saistībā ar cīņu pret terorismu un iekļaujošas demokrātiskas reformas atbalstīšanu šajā reģionā;

E.  tā kā konflikti Irākā un Sīrijā tāpat kā konflikts Jemenā un Lībijā saasina reģionālo un starptautisko saspīlējumu; tā kā reliģiski un etniski iemesli tiek izmantoti kā instruments, lai īstenotu ar politiku un varu saistītas intereses; tā kā tas rada risku, ka sunnītu un šiītu konfrontācija var paplašināties aiz šo valstu ģeogrāfiskajām robežām;

F.  tā kā Tunisija ir ievērojamākais piemērs demokratizācijai pēc Arābu pavasara apvērsumiem, bet 2015. gada 18. martā to skāra ISIL/Da’esh teroristu uzbrukums, tādējādi atgādinot par nepieciešamību spēcīgi un ilgstoši sniegt atbalstu reģiona valstīm, jo īpaši Tunisijai;

G.  tā kā sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības veicināšanai saskaņā ar ES 2008. gada vadlīnijām attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un meitenēm ir jābūt galvenajam elementam ES dialogā ar MENA reģiona valstīm politisko tiesību un cilvēktiesību jomā; tā kā sieviešu iesaistīšanai un līdzdalībai MENA valstu sabiedriskajā, politiskajā, ekonomiskajā un kultūras jomā ir ļoti būtiska nozīme, lai ilgtermiņā sekmētu stabilitāti, mieru un ekonomisko labklājību; tā kā sieviešu un meiteņu iespēju veicināšanai, izmantojot izglītību, ir ļoti liela nozīme, lai palielinātu viņu lomu visās minētajās jomās; tā kā pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas cīnās par sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību, var būt svarīga nozīme sieviešu iespēju veicināšanā MENA valstīs;

H.  tā kā dalībvalstu ietekme šajā reģionā ir ļoti nevienmērīga; tā kā ir nepieciešams palielināt Eiropas Savienības ietekmi; tā kā ilgtermiņa politiskā un ekonomiskā stabilitāte MENA reģionā ir Savienībai stratēģiski ļoti svarīgs jautājums; tā kā šajā sakarā Savienībai ir jāuzņemas būtiska loma, veicinot konfliktu risināšanu un demokrātisku pārvaldību MENA reģionā;

I.  tā kā līdz šim ES palīdzība MENA valstīm ir bijusi pārāk fragmentāra un to nespēja pietiekami ātri pielāgot attiecīgo valstu politiskajām un ekonomiskajām vajadzībām, tādējādi negatīvi ietekmējot ES spēju šajā reģionā uzņemties nozīmīgu lomu;

J.  tā kā līdz šim ES atbalsts MENA valstīm, piemēram, izmantojot Eiropas kaimiņattiecību politiku, bieži vien tika sniegts, pamatojoties uz vienādu un nemainīgu stratēģisko koncepciju un nepietiekami ņemot vērā attiecīgo valstu īpatnības, kā arī neidentificējot pilsoniskās sabiedrības partnerus, kam ir nepieciešams atbalsts un palīdzība spēju veidošanai; tā kā mēģinājumiem pāriet uz demokrātiju pēc tā dēvētā Arābu pavasara nemieriem būtu vajadzīgs aktīvs atbalsts, pamatojoties uz organizētu ilgtermiņa pieeju;

K.  tā kā apvērsumi MENA reģionā ietekmē ES spēju atbalstīt savas politiskās un demokrātiskās vērtības; tā kā šie apvērsumi ietekmē ES ekonomiskās attiecības ar minētajām valstīm un var apdraudēt ES energoapgādes drošību;

L.  tā kā ES bija spiesta veikt ārkārtas pasākumus, reaģējot uz secīgajām krīzēm MENA reģionā, kuras neizdevās prognozēt, neraugoties uz dažiem signāliem, un tā nespēja nedz izvērtēt to pamatelementus, nedz aptvert arābu 2011. gada nemieru sarežģīto raksturu, ar tiem saistītās cerības un perspektīvas; tā kā ļoti svarīgi ir tas, ka ES nav spējusi reaģēt uz nepieciešamību pēc ilgtermiņa stratēģijas, lai veicinātu un atbalstītu patiesi demokrātisku pāreju, ekonomikas attīstību un politisko stabilitāti; tā kā Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) saskaņā ar Eiropadomes 2013. gada decembrī piešķirtajām pilnvarām sāka ļoti svarīgu stratēģisko pārdomu procesu; tā kā Komisija un Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) sāka plašu apspriežu procesu ar mērķi pārskatīt Eiropas kaimiņattiecību politiku (EKP); tā kā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) struktūra sniedz iespēju veikt atsevišķu valstu politisko un stratēģisko analīzi, kas būtu nozīmīgs faktors, plānojot palīdzību šā reģiona valstīm, tostarp EKP ietvaros;

M.  tā kā Eiropas Savienībai, lai tā varētu pozitīvi ietekmēt MENA valstis, ir jāspēj piedāvāt vairāk nekā tikai ekonomiskās sadarbības perspektīvu, proti, plaša mēroga politisku un stratēģisku partnerību;

N.  tā kā 2015. gada 26.–30. jūnijā Tunisijā, Kuveitā un Jemenā uzbrukumos, par kuriem atbildību uzņēmās ISIL/Da’esh, tika nogalināti 92 cilvēki un vairāki simti tika ievainoti; tā kā šie uzbrukumi vēlreiz uzsvēra nepieciešamību efektīvi novērst drošības problēmas un politiskās stabilitātes trūkumu šajā reģionā;

Draudu novēršana un drošības situācija

1.  aicina ES un dalībvalstis izmantot holistisku un vērienīgu pieeju, lai novērstu galvenos iemeslus, kuru dēļ MENA reģionā strauji pasliktinās situācija; atbalsta starptautisko kampaņu pret ISIL/Da’esh un atzinīgi vērtē koalīcijas partneru apņemšanos īstenot kopīgu stratēģiju; atzinīgi vērtē jo īpaši to ES dalībvalstu darbību, kas piedalās starptautiskajā koalīcijā pret ISIS vai nu dodot tiešus militārus triecienus, vai piedaloties loģistikas, finanšu un humanitārajā jomā; tomēr prasa nodrošināt lielāku iesaistīšanos visās jomās un uzsver nepieciešamību pēc labāk formulētām darbībām; norāda, ka šos pasākumus būtu lietderīgi koordinēt ES aizbildnībā, vajadzības gadījumā kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) operācijas ietvaros, un šajā sakarā aicina ES izveidot pietiekamas operatīvās spējas un ieviest patiesu kopējo Eiropas aizsardzību; tomēr uzsver, ka ir jāatrod konkrētajiem apstākļiem pielāgots risinājums, ievērojot politiskās un starpreģionālās atšķirības, lai apkarotu ISIL/Da’esh, al-Nusra fronti un citus teroristu grupējumus; aicina ES uzņemties galveno lomu reģionālā dialoga sekmēšanā, iesaistot visas reģiona ieinteresētās personas, jo īpaši Arābu valstu līgu, Saūda Arābiju, Ēģipti, Turciju un Irānu; atgādina, cik svarīgi ir risināt vietējo iedzīvotāju likumīgās prasības, jo īpaši 2011. gada arābu nemieros paustās prasības, lai varētu nodrošināt ilgtermiņa stabilitāti reģionā; norāda, ka Arābu valstu līga nesen paziņoja par pastāvīgas ātrās reaģēšanas vienības izveidi, kura īpaši cīnīsies pret ISIS un citām jaunām teroristu grupām;

2.  uzsver, ka ir svarīga pastāvīga ES politiskā klātbūtne augstākajā līmenī, lai ilgtermiņā nodrošinātu stratēģisku politisko dialogu un patiesas kopīgas debates ar MENA valstīm par šo valstu vajadzībām reģiona stabilitātes panākšanai; uzsver, ka Eiropas Savienība būs efektīva dalībniece starptautiskajā arēnā tikai tad, ja tā spēs paust vienotu nostāju; tādēļ aicina ES steidzami ieviest patiesu kopējo ārpolitiku ar ciešu koordināciju starp iekšējām un ārējām darbībām; aicina PV/AP sadarboties ar ES ārlietu ministriem vai reģiona pārstāvju atzītiem politiķiem, viņas vadībā un Savienības vārdā nodrošināt pastāvīgu augsta līmeņa dialogu ar reģiona valstīm; atgādina par nepieciešamību noteikt galvenās partnervalstis un balstīties uz tām, lai nodrošinātu politisko stabilitāti un drošību ilgtermiņā;

3.  uzsver, ka 2015. gadā ir svarīgi un nepieciešami efektīvi īstenot šādas iniciatīvas — atbalstīt spēju veidošanas projektus un pasākumus MENA valstīs, apkarot radikalizāciju un vardarbīgu ekstrēmismu, veicināt starptautisku sadarbību, novērst pašreizējās krīzes un to cēloņus un stiprināt sadarbību ar galvenajām valstīm, tostarp stiprināt politisko dialogu ar Arābu valstu līgu, Islāma sadarbības organizāciju, Āfrikas Savienību un citām attiecīgām reģionālām koordinācijas struktūrām, piemēram, Sāhelas G5 grupu;

4.  uzstāj, ka MENA reģiona stabilitāte un drošība ir ļoti svarīga ES drošībai; atgādina, ka ISIL/Da’esh grupējums un citas teroristu organizācijas ir veidojušās Irākā un Sīrijā jau daudzus gadus un to mērķis ir panākt reģionālu ietekmi; norāda, ka šī grupējuma uzvaras ir gūtas tāpēc, ka šajās valstīs ir iestāžu, demokrātijas un drošības krīzes un vāji noteiktas savstarpējās robežas; uzsver, ka ISIL/Da’esh un al-Nusra frontes rekrutēšanas iespējas un paplašināšanos veicina ekonomiskā, politiskā, sociālā un kultūras krīze, kas norisinās šajā reģionā; aicina ES kopā ar arābu pasauli izvērtēt dziļākos cēloņus un izstrādāt vispusīgu pieeju, kas balstītos uz drošību, demokrātiskas pārvaldības spējām un politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību, kurā viens no pamatprincipiem būtu iekļautība; uzskata, ka, ja šīm problēmām netiks rasts ilgtspējīgs risinājums, jebkuras darbības, kas vērstas uz ISIL/Da’esh un citu teroristu grupējumu radīto draudu neitralizēšanu, sastapsies ar pastāvīgām un pieaugošām grūtībām;

5.  norāda, ka EUR 1 miljards ir piešķirts ES stratēģijai „Sīrijai un Irākai, kā arī ISIL/Da’esh draudu novēršanai paredzētās ES reģionālās stratēģijas elementi”, no kā 400 miljoni ir atvēlēti humānajai palīdzībai; atzinīgi vērtē centienus ES humāno palīdzību pielāgot vajadzībām atbilstoši dzimumam un vecumam; prasa īpašu uzmanību pievērst Jordānijai un Libānai, kuras salīdzinājumā ar savu iedzīvotāju skaitu uzņem visvairāk bēgļu; uzsver, ka ir svarīgi, ka šīs abas valstis nodrošina bēgļiem drošu iekļūšanu to teritorijā un ievēro neizraidīšanas principu; atgādina arī par bēgļu krīzes izraisītajām sekām Irākas Kurdistānas reģionālajai valdībai (KRG); pauž bažas par to, ka bēgļu nometnes, kurās valda galēja nabadzība un trūkums, var kļūt par radikalizācijas perēkļiem; uzskata, ka ilgtermiņā tās ir destabilizējošs faktors uzņēmējām valstīm, un tādēļ prasa rast ilgtermiņa risinājumus, lai palīdzētu gan bēgļiem, gan šos cilvēkus uzņēmušajām valstīm; aicina ES sadarboties ar citiem partneriem, proti, UNHCR un UNICEF, lai risinātu problēmas, kas ir saistītas ar bēgļu un iekšzemē pārvietotu personu nometnēm Irākā, Jordānijā, Libānā un Turcijā, jo īpaši attiecībā uz jauniešu un bērnu izglītības iespēju trūkumu; atzinīgi vērtē jaunajā stratēģijā un Stabilitātes un miera veicināšanas instrumentā paredzēto finansējumu iedzīvotājiem, kuri uzņem bēgļus; aicina ES dalībvalstis palielināt savas saistības attiecībā uz bēgļu krīzi, visneaizsargātākajiem bēgļiem nodrošinot finanšu resursus un atbalstu saistībā ar mītnesvietas maiņu;

6.  norāda, ka pastāvīgi palielinās patvēruma pieteikumu skaits no Sīrijas un Irākas, un aicina ES dalībvalstis palielināt savus centienus uzņemt patvēruma meklētājus un ātri izskatīt jau iesniegtos pieteikumus;

7.  atzinīgi vērtē dažu MENA reģiona valstu līdzdalību starptautiskajā koalīcijā pret ISIL/Da’esh; mudina šo valstu valdības un starptautisko sabiedrību pastiprināt centienus nepieļaut starptautiskā terorisma un karu Sīrijā un Lībijā finansēšanu; atkārto savu aicinājumu visām reģiona valstīm nepieļaut, ka privātpersonas un privātas un publiskas struktūras finansē vai veicina finansējuma piešķiršanu teroristu organizācijām un tiem Sīrijas valdības pārstāvjiem un uzņēmumiem, kam ir piemērotas ES sankcijas, kurām jābūt pietiekami bargām; prasa tām iesaistīties reģionālās sadarbības sistēmās kapitāla aprites uzraudzībai, izveidojot sadarbību starp Persijas līča sadarbības padomi (GCC), Arābu valstu līgu, Islāma sadarbības organizāciju (OIC) un ES iestādēm; uzsver steidzamo vajadzību ieviest efektīvu sodu sistēmu, kas būtu saskaņota ar Arābu valstu līgu, OIC un GCC, lai izbeigtu ISIL/Da’esh finansēšanu no starptautisko dalībnieku puses un teroristu organizācijas nelikumīgi iegūtas naftas tirdzniecību; šajā sakarā uzsver steidzamo vajadzību uzlabot muitas iestāžu sadarbību pie Turcijas, Irākas un Sīrijas robežas, lai neļautu ISIL/Da’esh pārdot nelikumīgi iegūtu naftu;

8.  uzsver, ka ir svarīgi ilgtermiņā uzturēt stratēģisko dialogu ar Arābu valstu līgu, IOC un GCC; šajā sakarā atzinīgi vērtē 2014. gada 11. jūnijā Atēnās pieņemto deklarāciju, kā arī 2015. gada janvārī parakstīto saprašanās memorandu un prasa panākt to pilnīgu īstenošanu; uzsver, ka ļoti svarīga nozīme ir ES un Arābu valstu līgas, IOC un GCC regulārām augstākā līmeņa sanāksmēm; uzsver, ka Arābu valstu līgai būs jāuzņemas galvenā loma centienos pārvarēt krīzi; uzskata, ka minētās krīzes liecina par to, ka Arābu līgas valstīm šī organizācija ir jāpārveido, lai tā patiesi kļūtu par lēmumu pieņemšanas struktūru, kas spēj pieņemt saistošus lēmumus; norāda uz Eiropas Savienības un GCC stratēģisko sadarbību; uzsver, ka GCC var būt pozitīva politiska ietekme uz krīžu un konfliktu pārvaldību MENA valstīs;

9.  turklāt uzsver, ka ir svarīgi uzturēt reģionālos dialogus ar Turciju un Irānu; atzinīgi vērtē neseno nolīgumu par Irānas kodolenerģijas programmu, ko noslēdza ES3+3 un Irāna, un pauž cerību, ka tas būs pamatā galīgam visaptverošam nolīgumam, kas tiks noslēgts paredzētajā termiņā; aicina PV/AP un dalībvalstis gadījumā, ja tiks panākts galīgs nolīgums par kodolenerģijas jautājumu, rīkot padziļinātas konsultācijas ar Irānu un vienlaikus nodrošināt tās apņemšanos ievērot kodolieroču neizplatīšanu, līdz to apstiprinās attiecīgās starptautiskās struktūras, tostarp Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (SAEA); šajā nolūkā mudina ES aktīvi iesaistīties uzticības vairošanas pasākumos starp Irānu un Saūda Arābiju; uzsver, ka ir jāpalielina sadarbība ar Turciju cīņā pret terorismu; uzstāj, ka Turcijai kā NATO dalībvalstij var būt liela loma cīņā pret ISIL/Da’esh un attiecībā uz stāvokļa stabilizēšanu Irākā un Sīrijā; aicina Turciju novērst dažas neskaidrības un pilnībā uzņemties stabilizējoša spēka lomu reģionā, efektīvi kontrolējot savu robežu ar Sīriju un ieņemot aktīvāku nostāju cīņā pret ISIL/Da’esh sadarbībā ar ES;

10.  aicina reģiona valstis atturēties no terorisma un ieroču eksporta uz kaimiņvalstīm, jo tas var vēl vairāk destabilizēt situāciju;

11.  atgādina, ka ir jārada apstākļi, kuri ļautu atsākt Izraēlas un Palestīniešu pašpārvaldes miera sarunas, lai panāktu galīgu konflikta atrisinājumu, kas paredz abu valstu līdzāspastāvēšanu mierā un drošībā, pamatojoties uz 1967. gada robežām un par abu valstu galvaspilsētu nosakot Jeruzalemi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; atkārtoti pauž nopietnas bažas par to, ka strauji pasliktinās humanitārā situācija Gazas joslā; pauž nopietnas bažas par Izraēlas apmetņu politiku Rietumkrastā; pauž dziļas bažas par dialoga apstāšanos un pieaugošo spriedzi starp izraēliešiem un palestīniešiem; prasa abām pusēm, ES un starptautiskajai sabiedrībai šajā sakarā īstenot nopietnus un pārliecinošus centienus; atzinīgi vērtē un atbalsta augstās pārstāves F. Mogherini lēmumu, ka ES ir pastiprināti jāiesaistās Tuvo Austrumu miera procesā un jāveicina šis process; mudina visas puses atturēties no jebkādas rīcības, kas pasliktinātu situāciju, piemēram, kūdīšanas, provokācijām, pārmērīga spēka lietošanas un atriebības; atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu 2002. gada arābu miera iniciatīvai un aicina Arābu valstu līgu un Izraēlu to īstenot; uzsver, ka diskusijas par miera procesa atsākšanos un par Palestīniešu pašpārvaldes īstenoto Gazas joslas administratīvo un politisko kontroli lielā mērā iegūtu, ja tiktu iesaistīta Arābu valstu līga; uzsver to, cik būtiski svarīga nozīme bija Ēģiptei, lai panāktu vienošanos par galīgu uguns pārtraukšanu Hamas un Izraēlas konfliktā 2014. gada vasarā; aicina starptautiskos līdzekļu devējus ievērot Kairas konferencē 2014. gada oktobrī pieņemtās saistības;

12.  pauž pilnīgu atbalstu konkrētām darbībām, kas ES jāveic spēcīgas KDAP ietvaros, lai veicinātu stabilitāti un drošību MENA valstīs; pauž nožēlu par to, ka KDAP misijas un operācijas reģionā (EUBAM Libya, EUPOL COPPS un EUBAM Rafah) ir pārāk mazas un nepietiekamas, ņemot vērā drošības problēmu apmēru šajā reģionā, un prasa veikt stratēģisku pārskatīšanu attiecībā uz šiem pasākumiem; norāda, ka ES, pamatojoties uz šo apņemšanos ievērot cilvēktiesības un tiesiskumu, varētu būt nozīmīga loma, sniedzot konkrētu palīdzību un apmācību, lai apgūtu specifiskas prasmes tādās jomās kā krimināltiesību reforma, drošības sektora reforma (DSR), atbruņošanās, demobilizācija un reintegrācija (ADR), robežu uzraudzība, cīņa pret terorismu un radikalizāciju un ieroču un narkotiku kontrabandas un cilvēktirdzniecības novēršana; prasa īpašu uzmanību pievērst Lībijai; uzsver to, cik svarīgs ir dialogs un sadarbība ar Arābu valstu līgu (AVL) un Āfrikas Savienību, lai partnervalstis varētu attīstīt prasmes un piesaistīt nepieciešamos militāros līdzekļus un cilvēkresursus, lai cīnītos pret ekstrēmismu;

13.  stingri iebilst pret bezapkalpes lidaparātu izmantošanu, lai veiktu par terorismu aizdomās turēto personu nogalināšanu bez tiesas sprieduma un ekstrateritoriāli, un aicina aizliegt šādu lidaparātu izmantošanu šim nolūkam;

14.  aicina ES dalībvalstu un MENA valstu iestādes ievērot spīdzināšanas aizliegumu, kas īpaši paredzēts ANO Konvencijā pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās un sodīšanas veidiem, kuru lielākā daļa minēto valstu ir parakstījušas un ratificējušas; atkārtoti norāda, ka atzīšanās, kas iegūta spīdzināšanas rezultātā, ir spēkā neesoša, un nosoda šo praksi;

15.  it īpaši pauž bažas par to, ka dažādās politiskās krīzes reģionā ir mazinājušas dalībvalstu spējas iegūt informāciju; atgādina, ka ir ļoti svarīgi veicināt ES dalībvalstu un MENA valstu ciešāku sadarbību cīņā pret terorismu, ievērojot cilvēktiesību un starptautisko tiesību sistēmu; prasa īstenot sistemātisku un efektīvu sadarbību starp šīm valstīm un Eiropolu un Interpolu, lai palīdzētu tām attīstīt nepieciešamās struktūras un resursus pretterorisma jomā un cīņai pret organizēto noziedzību, tostarp cilvēktirdzniecību, īstenojot integrētas aizsardzības sistēmas, kas galvenokārt izveidotas, lai aizsargātu katras iesaistītās personas cilvēktiesības, ja ir ieviesti atbilstoši cilvēktiesību aizsardzības pasākumi; uzsver 5+5 dialogu, kas papildina Savienības Vidusjūrai (SV) rīcību un ļauj strādāt pie sadarbības drošības jomā; uzsver nepieciešamību pārvarēt trūkumus, kas pastāvīgi vērojami attiecībā uz sadarbību ar ārvalstu kaujinieku izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīm; papildus aicina ES dalībvalstis apkopot resursus, lai stiprinātu esošos mehānismus (Frontex, Eurosur) un ieviestu Eiropas PDR, lai uzlabotu kontroli uz ES ārējām robežām; uzsver, ka ir jāpastiprina aktīvā sadarbība starp ārlietu un iekšlietu ministriem, jo īpaši attiecībā uz tiesu un policijas sadarbību un informācijas apmaiņu;

16.  atgādina, ka steidzami jārod politisks risinājums Sīrijas konfliktam; norāda, ka pastāvīga risinājuma nolūkā steidzami ir nepieciešams Sīrijas vadīts un uz pāreju vērsts iekļaujošs politiskais process, pamatojoties uz 2012. gada 30. jūnija Ženēvas paziņojumu un saskaņā ar attiecīgajām ANO rezolūcijām, lai saglabātu valsts vienotību, suverenitāti un teritoriālo nedalāmību; atzinīgi vērtē Sīrijas Nacionālās koalīcijas centienus paplašināt savu sastāvu un iesaistīt citas opozīcijas grupas, tostarp Nacionālās Koordinācijas komisijas neseno iesaistīšanu, lai noteiktu opozīcijas redzējumu par politisko pāreju; atbalsta ANO īpašā sūtņa Staffan de Mistura centienus izbeigt bruņotos konfliktus un atsākt politisko dialogu; uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt un atbalstīt Sīrijas demokrātisko opozīciju; atgādina par nepieciešamību saukt pie atbildības par noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un rupjiem cilvēktiesību pārkāpumiem, ko Bashar Al-Assad režīms veicis konflikta laikā;

17.  prasa ikvienā iniciatīvā ar mērķi pārtraukt kaujas Sīrijā ņemt vērā starptautiskās humanitārās tiesības un starptautisko cilvēktiesību prasības, kas ir piemērojamas gan kara, gan miera laikā, kā arī starptautisko krimināltiesību prasības; aicina Eiropas Savienību palielināt spiedienu uz Asada režīmu ievērot ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 2139 (2014), Nr. 2165 (2014) un Nr. 2191 (2014) un pastiprināt centienus piegādāt humāno palīdzību, tostarp reģionos, ko kontrolē Sīrijas mērenā opozīcija un atbalstīt to spēju veidošanu; atzinīgi vērtē apņemšanās, kas paustas Kuveitas III konferencē, un aicina ES un citus starptautiskos līdzekļu devējus izpildīt savas finansiālās saistības, reaģējot uz krīzi Sīrijā; atbalsta Komisijas ieteikumu veicināt administrācijas un sabiedrisko pakalpojumu atjaunošanu izpostītajos reģionos Sīrijā un aicina nekavējoties palīdzēt atjaunot Kobanes pilsētu;

18.  pauž spēcīgas bažas par humanitāro situāciju Sīrijā, kas jau četrus gadus pasliktinās; norāda, ka humānās palīdzības pieejamība ir samazinājusies palīdzības tīšas apgrūtināšanas dēļ un tas nekavējoties ir jāpārtrauc; ar spēcīgām bažām norāda, ka pēdējo divu gadu laikā ir gandrīz dubultojies to cilvēkus skaits, kuri dzīvo palīdzību sniedzošajām aģentūrām grūti pieejamās vai nepieejamās zonās;

19.  norāda, ka ir dokumentēta kara laikā veikta sieviešu un meiteņu izvarošana, jo īpaši Sīrijā, Irākā un Da’esh kontrolētajās teritorijās; mudina, lai sievietēm, kas bruņotā konflikta laikā ir tikušas izvarotas, ES finansētos humānās palīdzības punktos tiktu piedāvāts pilns seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumu spektrs, tostarp aborti, ievērojot starptautiskā humanitārās tiesības, ANO Drošības padomes rezolūcijas un Ženēvas konvenciju kopīgo 3. pantu, ar kuru tiek garantēta visa ievainotām un slimām personām nepieciešamā medicīniskā aprūpe, nepieļaujot nekādu nelabvēlīgu nošķiršanu;

20.  uzsver, ka Irākas valdībai ir jāatbalsta tāds politiskās atbildības, varas un no naftas pārdošanas gūto ieņēmumu sadalījums iekļaujošā veidā, kurā būtu jāņem vērā visu reliģisko un etnisko grupu, jo īpaši sunnītu minoritātes, intereses; prasa to uzskatīt par svarīgu priekšnosacījumu ES un Irākas partnerattiecību nolīguma īstenošanai; aicina Irākas valdību nekavējoties nodrošināt aizsardzību etniskajām un reliģiskajām minoritātēm, novērst šiītu paramilitāro grupējumu vardarbību pret sunnītu minoritāti, kā arī nodrošināt drošu patvērumu un būtiski nepieciešamo palīdzību bēgļiem, kas aizbēguši no ISIS terora; norāda uz panākto vienošanos starp Irākas valdību un Irākas Kurdistānas reģionālo valdību (KRG), mudina to pilnībā īstenot un aicina Irāku pilnībā ievērot KRG finansiālās tiesības, kas paredzētas konstitūcijā; uzsver Bagdādes un Erbīlas sadarbības nozīmīgumu un mudina to vēl vairāk pastiprināt Irākas un reģiona drošības un ekonomiskās labklājības nolūkā; mudina ES atbalstīt Irākas valdības politisko, administratīvo un militāro spēju veidošanu, jo īpaši ar mērķi risināt problēmas, ko rada sociālekonomiskā krīze un nepietiekama cilvēktiesību aizsardzība;

21.  pauž pārliecību, ka nolūkā panākt ilgstošu drošību reģionos, kas jau atbrīvoti no ISIS vai citiem teroristu grupējumiem, ir nepieciešams turpināt stabilizēt šīs zonas; norāda, ka to var paveikt, sniedzot humāno palīdzību, izmantojot atmīnēšanas programmas un uzraudzību;

22.  stingri nosoda 2015. gada 18. martā notikušo uzbrukumu Bardo muzejā Tunisā, par ko atbildību uzņēmās Islāma valsts; pauž bažas par teroristu tīklu rekrutēšanas iespējām valstī, ko vada nacionālās vienotības valdība, kurā iesaista mērenā islāma partija Ennahda; pauž bažas arī par Tunisijas slikti uzraudzīto robežu ar Lībiju, jo īpaši par narkotiku un ieroču kontrabandu, un atzinīgi vērtē neseno sadarbību starp Tunisiju un ES un tās dalībvalstīm šajā jomā; joprojām pauž bažas par Lībijas bēgļu milzīgo pieplūdumu Tunisijā, kas rada spēcīgu spiedienu uz valsts stabilitāti, un atzinīgi vērtē Tunisijas nodrošināto uzņemšanu, kas pašlaik skar vairāk nekā miljonu Lībijas bēgļu; uzsver, ka ir svarīgi, lai ES un Tunisija turpinātu īstenot un stiprināt sadarbību drošības jomā, jo īpaši ieviešot kopīgas drošības programmas; uzskata, ka ir būtiski, lai Tunisijas jautājumam tiktu piešķirts lielāks atbalsts, īstenojot konkrētas saistības ekonomikas un investīciju jomā, lai atbalstītu trauslo pāreju uz demokrātiju, apzinoties, ka visa reģiona un ES interesēs ir Tunisijas eksperimentā gūt pozitīvu iznākumu; mudina Komisiju uzsvērt demokratizācijas nozīmīgumu un sūtīt simbolisku ziņu pēc apvērsumiem arābu valstīs, sarīkojot ES un MENA samitu Tunisā;

23.  pauž nopietnas bažas par drošības un humanitārā stāvokļa pasliktināšanos Lībijā; pauž nopietnas bažas par teroristu grupu paplašināšanās šajā valstī, jo īpaši par ISIL/Da’esh, kas izmanto politisko vakuumu un vardarbības eskalāciju; uzsver, ka ir svarīgi steidzami veikt pasākumus, lai samazinātu un izskaustu teroristu organizāciju ietekmi Lībijas teritorijā; pauž satraukumu par īpaši smagu situāciju valsts dienviddaļā, kas tiek izmantota kā platforma organizētajai noziedzībai un bruņotiem grupējumiem; uzsver nepieciešamību saglabāt Lībijas teritoriālo integritāti un nacionālo vienotību, ko var panākt tikai ar tādu politiku, kas paredz iesaistīt visus labi zināmos dalībniekus; atkārtoti apliecina atbalstu ANO vadītajām sarunām, ko organizē ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis Bernardino Léon, sarunu ceļā meklējot risinājumu, kas novedīs pie Lībijas vienotības valdības izveides; atzinīgi vērtē Alžīrijas un Marokas centienus veicināt dialogu Lībijas teritorijā; uzsver, ka ES jau ir paudusi gatavību ieviest ierobežojošus pasākumus pret tiem, kas traucē dialoga procesam saskaņā ar ANO DP Rezolūciju Nr. 2174 (2014); uzsver, ka ES jābūt gatavai sniegt atbalstu Lībijas iestādēm, tiklīdz būs rasts politisks risinājums un nodrošināts pamiers; uzsver, ka ES ir jāatbalsta centieni, kas vērsti uz atbruņošanos, demobilizāciju un reintegrāciju (ADR) un drošības sektora reformu (DSR) Lībijā, tiklīdz būs inaugurēta vienotības valdība un pēc tās pieprasījuma; tomēr brīdina, ka gadījumā, ja politiskās sarunas noved strupceļā un pieaug bruņotais konflikts, ES ir jābūt gatavai iesaistīties jebkādās ANO DP pilnvarotās miera uzturēšanas darbībās;

24.  pauž bažas par drošības situācijas pasliktināšanos Jemenā; uzsver, ka politiskā krīze ir kļuvusi par drošības un humanitāro krīzi, kas destabilizē situāciju visā Arābijas pussalā un arī ārpus tās — visās MENA valstīs; atbalsta ANO centienus atsākt sarunas; uzsver, ka tikai plaša politiskā vienprātība mierīgu pārrunu ceļā starp galvenajiem politiskajiem grupējumiem un no bailēm brīvos apstākļos var sniegt ilgtspējīgu risinājumu pašreizējai krīzei un saglabāt valsts vienotību un teritoriālo nedalāmību; aicina ES un dalībvalstis īstenot konkrētus pasākumus, lai palīdzētu civiliedzīvotājiem un izbeigtu krīzi;

25.  stingri nosoda uzbrukumus civilajai infrastruktūrai un iedzīvotājiem Jemenā, kuros nogalināti daudzi cilvēki, ievērojami pasliktinot jau tā nelabvēlīgo situāciju humanitārajā jomā; aicina ES kopīgi ar starptautiskajiem un reģionālajiem dalībniekiem iesaistīties tūlītēja pamiera nodrošināšanā un vardarbības izbeigšanā pret civiliedzīvotājiem; aicina sadarbībā ar citiem līdzekļu devējiem darīt pieejamus papildu līdzekļus, lai novērstu humanitāro krīzi un sniegtu būtiski nepieciešamo palīdzību tiem, kuriem tā ir vajadzīga;

26.  mudina Komisiju kopīgi ar MENA reģiona valstīm strukturāli risināt problēmu, kas saistīta ar jauniešiem, kuri pamet ES, lai cīnītos ISIS/Da’esh un citu teroristisko organizāciju pusē Sīrijā un Irākā; aicina dalībvalstis veikt piemērotus pasākumus, lai novērstu kaujinieku izbraukšanu no savas valsts teritorijas saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2170 (2014), un izstrādāt kopēju stratēģiju drošības dienestiem un ES aģentūrām attiecībā uz džihādistu pārraudzību un kontroli; prasa īstenot sadarbību ES un starptautiskā līmenī, lai ar attiecīgiem tiesiskiem līdzekļiem vērstos pret ikvienu personu, kas tiek turēta aizdomās par līdzdalību terora aktos, un īstenotu citus preventīvus pasākumus, kuru mērķis ir konstatēt un novērst radikalizāciju; aicina dalībvalstis pastiprināt sadarbību un informācijas apmaiņu savā starpā un ar ES struktūrām;

27.  uzsver, ka ir svarīgi, lai savā cīņā pret terorismu Ēģiptes valdība ievērotu pamata cilvēktiesības un politiskās brīvības, pārtrauktu mierīgo protestantu un aktīvistu sistemātisko arestēšanu un nodrošinātu tiesības uz taisnīgu tiesu; norāda, ka atzinīgi vērtētu nāves soda aizliegumu, kas varētu sniegt labumu tiem politisko un sociālo organizāciju pārstāvjiem, kuri nesen tikuši notiesāti;

28.  atzinīgi vērtē provizorisko nolīgumu par Nīlas upes plūsmu, kas 2015. gada 23. martā panākts starp Ēģipti, Sudānu un Etiopiju; uzsver, ka kopīga vienošanās par Nīlas ūdeņu izmantošanu ir būtiski svarīga visu iesaistīto valstu drošībai; uzsver, ka ES jābūt gatavai veicināt turpmāku dialogu starp visām pusēm, ja tiek uzskatīts, ka tas palīdzētu sarunās;

Globālās stratēģijas pilnveidošana demokrātijas un cilvēktiesību jomā

29.  pauž pārliecību, ka demokrātijas trūkums ir viens no galvenajiem iemesliem politiskajai nestabilitātei reģionā un ka cilvēktiesību un demokrātijas pamatprincipu ievērošana ilgtermiņā ir visspēcīgākais līdzeklis pret pastāvīgo nestabilitāti MENA reģiona valstīs; aicina ES un dalībvalstis aplūkot MENA reģionu ne tikai saistībā ar īstermiņa drošības apdraudējumiem un nodrošināt aktīvu un ilgtspējīgu atbalstu reģiona sabiedrību demokrātiskajiem centieniem; uzsver nepieciešamību veikt līdzsvarotas darbības holistiskas un vērienīgas uz demokrātiju vērstas pieejas ietvaros, drošības politiku papildinot ar cilvēktiesību jomu, kas ir viena no ES prioritātēm; uzsver, cik svarīgi ir uzlabot ilgtermiņa stabilitāti MENA reģionā, turpinot ES atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, jo īpaši izmantojot Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR) un Pilsoniskās sabiedrības kaimiņattiecību instrumentu, kā arī jaunos demokrātijas atbalsta instrumentus, piemēram, Eiropas Demokrātijas fondu (EDF); aicina dalībvalstis solidāri un apņēmīgi sniegt fonda budžetam pietiekamu finansējumu, lai nodrošinātu elastīgāko un efektīvāko atbalstu vietējiem demokrātisko pārmaiņu dalībniekiem reģionā; aicina EĀDD paaugstināt centienus Eiropas vērtību izplatīšanai un skaidrošanai, jo īpaši izmantojot regulāru saziņu ar iestādēm un vienlaikus arī ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem;

30.  atzinīgi vērtē PV/AP un Komisijas uzsāktās plašās konsultācijas par EKP pārskatīšanu; aicina Komisiju, EĀDD, Padomi un dalībvalstis izstrādāt efektīvākus un inovatīvus EKP politiskos un stratēģiskos aspektus; atzinīgi vērtē ES un Vidusjūras dienvidu reģiona valstu ārlietu ministru sanāksmi; atgādina, ka šī sanāksme bija pirmā reize septiņu gadu laikā, kad tikās ārlietu ministri; uzskata, ka ministriem būtu jātiekas ik gadu; aicina EĀDD un Komisiju arī turpmāk veicināt demokrātiskas reformas un atbalstīt demokrātiskos dalībniekus MENA reģionā, jo īpaši ES kaimiņvalstīs; uzsver, ka ir svarīgi saglabāt pašreizējo līdzsvaru līdzekļu sadalījumā attiecībā uz EKP finansējumu; atgādina, ka valstīm, kuras ir guvušas panākumus reformu īstenošanā un kuras ievēro Eiropas politiku, būtu jāpiešķir izšķirošs papildu atbalsts, īpašu uzmanību pievēršot Tunisijai, un uzsver nepieciešamību veicināt sieviešu tiesības;

31.  aicina ES un dalībvalstis izveidot īpašu atbalsta un rehabilitācijas programmu sievietēm un meitenēm, kuras ir cietušas no seksuālās vardarbības un paverdzināšanas konflikta zonās MENA reģionā, jo īpaši Sīrijā un Irākā; mudina MENA reģiona valstu valdības, ANO, ES un attiecīgās NVO ņemt vērā to, ka sievietes un meitenes bēgļu gaitās ir īpaši neaizsargātas, it sevišķi tās, kuras ir nošķirtas no ģimenes, un sniegt viņām pienācīgu aizsardzību, kā arī pielikt lielākas pūles, palīdzot no seksuālās vardarbības cietušām personām, vienlaikus izstrādājot tādu sociālo politiku, kas nodrošina viņu reintegrāciju sabiedrībā; aicina bruņotos konfliktos iesaistītās puses ievērot ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 (2000), veikt pasākumus sieviešu un meiteņu aizsardzībai, jo īpaši pret seksuālu vardarbību, kontrabandu un seksuālo pakalpojumu tirdzniecību, kā arī cīnīties pret vainīgo nesodāmību; mudina MENA reģiona valstu valdības parakstīt un ratificēt Stambulas konvenciju, kas ir iedarbīgs instruments visaptverošā cīņā ar vardarbību pret sievietēm un meitenēm, tostarp vardarbību ģimenē un sieviešu dzimumorgānu kropļošanu;

32.  uzsver reformu veicināšanas iespējas, ko rada sarunas par asociācijas nolīgumiem; uzsver, ka ir jāizveido saikne visās rīcības jomās, lai ES varētu pilnīgi un konsekventi padziļināt savas attiecības; uzsver, ka šajos nolīgumos ir jāiekļauj reāli un faktiski stimuli partneriem, lai reformas kļūtu saistošākas, efektīvākas un jūtamākas civiliedzīvotājiem;

33.  uzsver, ka ES un MENA valstīm ir jāsadarbojas ciešāk, pamatojoties uz savstarpēji pieņemamiem mērķiem, kuru pamatā ir kopējas intereses; norāda uz ieguvumiem, ko var gūt, koordinējot ES palīdzību MENA valstīm ar citiem starptautiskajiem līdzekļu devējiem; aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem, kā uzlabot minēto koordināciju, un uzsver vajadzību koordinēt ārkārtas palīdzību ar ilgtermiņa attīstības palīdzību;

34.  pauž stingru pārliecību, ka vietējās demokrātijas attīstība un efektīva vietējā pārvaldība ir būtiski svarīgi faktori stabilizācijai MENA valstīs, tāpēc aicina veikt vietējo un reģionālo iestāžu apvienību institucionalizāciju un spēju veidošanu MENA valstīs;

35.  nosoda pastāvīgos reliģijas un ticības brīvības tiesību pārkāpumus reģionā un atkārtoti uzsver nozīmīgumu, ko ES piešķir šim jautājumam; vēlreiz norāda, ka domu, pārliecības un ticības brīvība ir pamata cilvēktiesības; tādēļ uzsver nepieciešamību efektīvi apkarot reliģisko minoritāšu jebkāda veida diskrimināciju; prasa MENA valstu valdībām aizstāvēt reliģisko plurālismu; aicina Eiropas Savienību pastiprināt centienus saistībā ar reliģisko minoritāšu aktīvas aizsardzības veicināšanu un droša patvēruma nodrošināšanu; atzinīgi vērtē ES vadlīniju par reliģijas un ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību pieņemšanu 2013. pārskata gadā un aicina ES iestādes un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību šo vadlīniju īstenošanai gan starptautiskos un reģionālos forumos, gan divpusējās attiecībās ar trešām valstīm; mudina PV/AP un EĀDD iesaistīties pastāvīgā dialogā ar NVO, reliģiskajām vai ticības grupām un reliģiskajiem līderiem;

36.  pauž pārliecību, ka kultūras sadarbība un diplomātija, kā arī akadēmiskā sadarbība un reliģiskais dialogs ir būtiski, lai apkarotu terorismu un visa veida radikālismu; uzsver, ka gan Eiropā, gan MENA reģionā viens no līdzekļiem pret radikalizāciju ir arī izglītība un kritiskās domāšanas attīstība, un tāpēc aicina ES un dalībvalstis atbalstīt šajā sakarā nepieciešamās investīcijas; uzsver, ka ir ļoti svarīgi veicināt kultūras un akadēmiskās apmaiņas, tostarp ar islāma pārstāvjiem MENA valstīs un musulmaņu kopienām Eiropā; mudina partnervalstis piedalīties ES kultūras programmās; aicina Komisiju atkārtoti apsvērt Eiropas Parlamenta priekšlikumu papildus programmai Erasmus+ izveidot vērienīgu Eiropas un Vidusjūras valstu Erasmus programmu; aicina Komisiju nekavējoties veltīt īpašu uzmanību programmām Erasmus+, kas veidotas Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm; mudina apmaiņas programmās iekļaut arī dalībniekus no tām MENA valstīm, kuras nav EKP dalībnieces;

37.  uzsver, ka ir jāsagatavo iedarbīgs Eiropas atbildes vēstījums, kas būtu kopīgs visām dalībvalstīm, to pretnostatot džihādistu propagandai un vietējai radikalizācijai, ņemot vērā digitālo rīku, interneta un sociālo tīklu izmantošanu, iesaistot Eiropas vietējās iestādes un strādājot ar tām Eiropas iedzīvotāju kopienām, kurām ir spēcīgas kultūras saiknes ar MENA valstīm; uzskata, ka šim atbildes vēstījumam vajadzētu balstīties uz to kopējo vērtību veicināšanu, kuru pamatā ir cilvēktiesību universālums, un tam būtu jādiskreditē ideja par konfliktu starp reliģijām un konfliktu starp civilizācijām; prasa pieņemt darbā EĀDD darbiniekus, kas runā MENA reģiona valodās, lai palielinātu saziņas efektivitāti; norāda uz nepieciešamību izplatīt pozitīvu vēstījumu ar konkrētiem piemēriem par ES un MENA valstu attiecībām un sadarbību; uzsver vajadzību šajā reģionā uzlabot priekšstatu par ES un dalībvalstīm;

38.  uzsver EKP radītās iespējas kultūru un reliģiju dialoga jomā; uzsver saikni, kas pastāv starp apmaiņu un sadarbību kultūras un izglītības jomā starp ES un EKP valstīm, no vienas puses, un starp atvērtas pilsoniskās sabiedrības, demokrātijas un tiesiskuma attīstību un stiprināšanu, kā arī pamatbrīvību un cilvēktiesību veicināšanu, no otras puses;

39.  uzsver, ka ir svarīgi veidot tiešu dialogu ar MENA valstu pilsonisko sabiedrību, lai labāk apzinātu tās vēlmes; uzsver savu atbalstu attiecībā uz apspriešanos un atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām un jaunajai paaudzei EKP ietvaros; īpaši uzsver, cik svarīgi ir iesaistīt šo valstu jauniešus dialogā, pamatojoties uz atklātām un tiešām attiecībām un ievērojot līdztiesību; atgādina vēlēšanu novērošanas misiju nozīmi un aicina Eiropas Parlamentu un EĀDD šādas misijas nosūtīt uz visām reģiona valstīm pēc šo valstu valdību uzaicinājuma, ja ir reālas izredzes uz patiesi demokrātiskām vēlēšanām, un nodrošināt, ka šādu misiju rezultātā nenotiek manipulētu rezultātu leģitimizācija; prasa regulāri veikt pēcpasākumus saistībā ar šādu misiju sagatavotajiem ieteikumiem;

40.  uzsver vajadzību apliecināt, cik būtiska loma ir Savienībai Vidusjūrai, kas ir unikāls forums dialogam par partnerību starp Eiropas Savienību un visām Vidusjūras reģiona valstīm un kam jākļūst par virzītājspēku investīcijām reģiona ilgtspējīgai sociālekonomiskajai attīstībai; norāda, ka Savienībai Vidusjūrai vajadzētu spēt piesaistīt nepieciešamo finansējumu šiem projektiem; atbalsta virzienu, kurā virzās ministru sanāksmju darbs; prasa plašāk izplatīt rezultātā iegūtās programmas un darbības, tostarp kopīgās vēlēšanu novērošanas misijas un kopīgās novērtēšanas misijas, un īstenot ciešāku sadarbību ar Eiropas Savienību; atgādina, ka ir svarīgi atjaunināt Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu parlamentāro asambleju un atjaunot tās politisko vērienu, lai problēmas saistībā ar drošību un stabilitāti Vidusjūras reģionā risinātu tādā veidā, kas būtu patiesi pieņemams abām pusēm;

41.  pauž dziļas bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem, jo īpaši pret mazaizsargātām iedzīvotāju grupām MENA valstīs, kurās risinās konflikti; uzskata, ka bērni ir viena no visneaizsargātākajām grupām, un tāpēc atkārtoti pauž, ka ir jāpastiprina centieni īstenot pārskatīto īstenošanas stratēģiju ES vadlīnijām par bērniem un bruņotu konfliktu; mudina ES vēl vairāk padziļināt savu sadarbību ar ANO īpašo pārstāvi jautājumos par bērniem un bruņotu konfliktu, atbalstot saistītos rīcības plānus un pārraudzības un ziņošanas mehānismus;

Ciešāka sadarbība ekonomikas attīstības jomā

42.  norāda, ka MENA reģionu īpaši skar nabadzība un nevienlīdzība; pauž pārliecību, ka ekonomiskā un sociālā attīstība apvienojumā ar demokrātijas un tiesiskuma stiprināšanu ir nepieciešama politiskās stabilitātes nodrošināšanai; pauž bažas par jauniešu stāvokli, un uzskata, ka ir būtiski, lai viņiem būtu pienācīgas un likumīgas nākotnes izredzes; uzsver, ka korupcijas apkarošanai MENA valstīs ir būtiska nozīme ne tikai Eiropas investīciju piesaistē un ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības veicināšanā, bet arī drošības izaicinājumu risināšanā; uzsver saikni starp pārredzamību, tiesiskumu un terorisma apkarošanu un to, ka visi šie jautājumi ir jārisina kopā; aicina EĀDD, Eiropas Komisiju un ES dalībvalstis pastiprināt sadarbību MENA valstīs korupcijas apkarošanas jomā, kam jābūt prioritātei cīņā pret terorismu;

43.  uzskata, ka ES un MENA valstu stratēģiskajam dialogam vajadzētu radīt jaunu impulsu ilgtspējīgai ekonomikas attīstībai, lai novērstu nevienlīdzību un sniegtu jaunas darba un izglītības perspektīvas — galvenokārt jauniešiem; uzsver, ka ir svarīgi radīt nosacījumus MENA valstu piekļuvei ES vienotajam tirgum, vienlaikus nodrošinot nepieciešamo aizsardzību; uzsver, ka ir svarīgi veicināt Eiropas investīcijas MENA valstīs, tostarp enerģētikas un infrastruktūras projektos, ar stratēģisko mērķi veicināt ilgtspējīgu attīstību un demokrātisku pārskatatbildību;

44.  atgādina, ka 2015. gads ir Eiropas gads attīstībai, kura mērķis ir mudināt vairāk Eiropas iedzīvotāju iesaistīties nabadzības izskaušanā pasaulē un kurš sakrīt ar starptautiskās sabiedrības plāniem vienoties par ilgtspējīgas attīstības mērķu kopumu; aicina publiskās iestādes visos valdības līmeņos MENA valstīs padarīt šo mērķu sasniegšanu par prioritāti;

45.  uzsver, ka labāks dialogs par enerģētikas jautājumiem Vidusjūras reģionā varētu palīdzēt veicināt reģionālo sadarbību, sekmēt reģiona stabilitāti un nodrošināt ekoloģisko integritāti; tāpēc ierosina ES vairāk iesaistīties enerģētikas diplomātijā MENA reģionā, kā noteikts Enerģētikas savienībā; uzsver energoapgādes stratēģisko un ekonomisko nozīmīgumu ES dienvidu kaimiņvalstīs; atzinīgi vērtē Eiropas un Vidusjūras gāzes platformas izveidi un apliecina, ka ir jāveicina Eiropas un Vidusjūras starpsavienojumi gāzes un elektroenerģijas nozarēs;

46.  atbalsta augstākās un profesionālās izglītības finansēšanu MENA valstīs nolūkā radīt plašu profesionālās kompetences potenciālu; norāda, ka ES cirkulārās mobilitātes programma profesionālās izglītības jomā būtu, cik vien iespējams, jāpaplašina, iekļaujot tajā visas MENA valstis, izmantojot elastīgus un dinamiskus rīkus, piemēram, mobilitātes partnerības;

47.  aicina ES apstiprināt savu iesaistīšanos visos reģiona valstu ekonomiskās attīstības posmos, izmantojot visu tai pieejamo rīku palīdzību; atgādina, ka šie rīki var būt diapazonā no humānās palīdzības līdz padziļinātiem un visaptverošiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem un ļauj aptvert procesu no krīzes beigām līdz stabilu iestāžu izveidei;

48.  pauž nožēlu, ka ir vajadzīgs vismaz viens gads, lai piešķirtu makrofinansiālo palīdzību valstīm ar ļoti trauslu finanšu situāciju; mudina ES ļoti ātri mobilizēt un pārvirzīt vajadzīgo finansējumu; mudina ieviest jaunu ES atbalsta procesuālo aspektu gan attiecībā uz atbalstu, kas sniegts, izmantojot ES ārējās darbības finanšu instrumentus, gan makrofinansiālā atbalsta līmenī; makrofinansiālās palīdzības kontekstā uzsver, ka ES ir pienācīgi jānovērtē no saņēmējvalstīm prasīto pasākumu sociālekonomiskā un cilvēktiesību ietekme, lai nodrošinātu, ka šāda palīdzība neveicina nestabilitāti, piemēram, vājinot sabiedriskos pakalpojumus; aicina līdzekļu devējus no arābu valstīm koordinēt savu palīdzību Arābu valstu līgā un Persijas līča sadarbības padomē un, cik vien iespējams, ar ES;

49.  aicina Eiropas Investīciju banku (EIB) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku (ERAB) koordinēt savas investīciju stratēģijas ar Savienību Vidusjūrai, lai radītu pozitīvas sinerģijas;

50.  aicina ES veidot partnerattiecības ar reģiona valstīm, kuras neatrodas tai tieši blakus; piekrīt tam, ka ir jānoslēdz konvencija par brīvās tirdzniecības zonas izveidi starp ES un GCC, ciktāl ir iespējams abpusēji izdevīgs nolīgums, kas ES sniegtu lielāku klātbūtni un papildu ietekmi reģionā, jo īpaši atsākot sarunas par jaunu kopējas rīcības programmu; atgādina, ka šāds nolīgums starp GCC un EBTA stājās spēkā 2014. gada 1. jūlijā;

51.  mudina ES turpināt apspriedes par sarunu sākšanu par pilnīgiem un padziļinātiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem ar atsevišķām reģiona valstīm saskaņā ar saistībām, ko ES uzņēmās pēc Dovilas partnerības; atgādina, ka tirdzniecības attiecību attīstība ir daļa no ES ārpolitikas un palīdz sasniegt miera, labklājības un stabilitātes mērķus;

52.  uzsver, ka MENA valstu reģionālā integrācija ļautu stiprināt politiskās saites, kā arī veicinātu tirdzniecību un attīstību; aicina MENA valstis diversificēt savu ekonomiku un importu; norāda, ka lielākā daļa MENA valstu tirdzniecības notiek ar valstīm ārpus MENA reģiona; pauž nožēlu par strupceļu, kurā ES nonākusi attiecībā uz Arābu Magribas savienību (AMU); aicina ES pielikt visas pūles diplomātiskā, politiskā un finanšu līmenī, lai palīdzētu panākt Magribas valstu reģionālo integrāciju, izmantojot AMU vai pamatojoties uz ģeogrāfiski plašāko Agadiras nolīgumu;

53.  atzinīgi vērtē Ārlietu padomes sniegto atbalstu iniciatīvai par investīciju koordināciju Vidusjūras dienvidu reģionā (AMICI); uzsver, ka ir svarīgas iniciatīvas, kuras veicina ES ārējās darbības saskaņotību un efektivitāti;

54.  atbalsta ciešāku sadarbību transporta jomā, jo īpaši ciešāk sasaistot ES un partnervalstu infrastruktūras tīklus, lai veicinātu preču pārvadājumus un cilvēku pārvietošanos;

o
o   o

55.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Reģionu komitejai, visu ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Arābu valstu līgas ģenerālsekretāram, Savienības Vidusjūrai ģenerālsekretāram un to dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0023.
(2) OV C 247 E, 17.8.2012., 1. lpp.
(3) OV C 199 E, 7.7.2012., 163. lpp..
(4) OV C 168 E, 14.6.2013., 26. lpp..
(5) OV C 261 E, 10.9.2013., 21. lpp..
(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0207.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0027.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0010.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0040.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0077.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0071.


Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšana
PDF 544kWORD 162k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūcija par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu (2015/2002(INI))
P8_TA(2015)0272A8-0194/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 5. punktu, kā arī 8. un 21. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos kopīgo apspriešanas dokumentu „Ceļā uz jaunu Eiropas kaimiņattiecību politiku”(1), kas tika publicēts 2015. gada 4. martā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos kopīgos paziņojumus „Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu” (COM(2011)0200)(2), kas publicēts 2011. gada 8. martā, un „Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs” (COM(2011)0303)(3), kas publicēts 2011. gada 25. maijā,

–  ņemot vērā Komisijas 2003. gada 11. marta paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Plašāka Eiropa — kaimiņattiecības: jauns ietvars attiecībām ar austrumu un dienvidu kaimiņiem” (COM(2003)0104)(4),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. februāra secinājumus par Eiropas kaimiņattiecību politiku(5) un Padomes 2015. gada 20. aprīļa secinājumus par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās pamatnostādnes par lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) visu cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par Eiropas kaimiņattiecību politiku, proti: 2003. gada 20. novembra rezolūciju par attiecībām ar mūsu austrumu un dienvidu kaimiņiem(6), 2004. gada 20. aprīļa rezolūciju par plašāku Eiropu — jauna kaimiņattiecību politika(7), 2006. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politiku(8), 2007. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas stiprināšanu(9), 2011. gada 7. aprīļa rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas austrumu dimensijas pārskatu(10), 2011. gada 7. aprīļa rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas dienvidu dimensijas pārskatīšanu(11), 2011. gada 14. decembra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu(12), 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politiku, virzību uz spēcīgāku partnerību — EP nostāja attiecībā uz 2012. gada progresa ziņojumiem(13), kā arī 2014. gada 12. marta rezolūciju par prioritāšu izvērtēšanu un noteikšanu ES attiecībām ar Austrumu partnerības valstīm(14),

–  ņemot vērā ES Austrumu partnerības samitā 2015. gada 22. maijā pieņemto Rīgas deklarāciju,

–  ņemot vērā ziņojumu, ko sagatavojusi augsta līmeņa analītiķu grupa nākotnes enerģijas kopienas jomā,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0194/2015),

A.  tā kā Eiropas kaimiņattiecību politika (EKP) tika izstrādāta nolūkā padziļināt Eiropas Savienības (ES) attiecības ar kaimiņvalstīm, uzlabot sadarbību ar tām un stiprināt savstarpējās partnerības, lai tādējādi izveidotu kopīgas stabilitātes, drošības un labklājības telpu, kā uzsvērts LES 8. pantā; tā kā šis mērķis paliek nemainīgs;

B.  tā kā patlaban kaimiņreģionu valstīs notiek pārmaiņas, kas izriet no aizvien lielāka skaita ieilgušu un jaunu drošības problēmu, un šo valstu stabilitāte un drošība ir mazinājusies, kā arī tās skar dziļāka ekonomikas krīze salīdzinot ar laikposmu, kad EKP sāka īstenot;

C.  tā kā pārskatītā politika būtu jābalsta uz savstarpēju atbildību un kopīgām saistībām attiecībā uz ES vērtībām un principiem, tostarp demokrātiju un tiesiskumu, cilvēktiesībām un efektīvām, atbildīgām un pārredzamām valsts iestādēm, un tā kā tas ir kaimiņreģionu valstu iedzīvotāju interesēs tādā pašā mērā kā mūsu pašu interesēs, jo tas nodrošina stabilitāti, drošību un labklājību; tā kā, neraugoties uz sarežģījumiem un problēmām praktiskā līmenī, Eiropas Savienībai ir nelokāmi jāturpina sniegt atbalsts pārejas procesiem visās valstīs, veicinot demokratizāciju, cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskumu;

D.  tā kā plašus kaimiņreģionu valstu apvidus joprojām ietekmē bruņoti vai „iesaldēti” konflikti un krīzes; tā kā partnervalstīm ir jācenšas miermīlīgi atrisināt pašreizējos konfliktus; tā kā konflikti, tostarp „iesaldēti” vai ieilguši konflikti, kavē ekonomiskās, sociālās un politiskās pārmaiņas, kā arī reģionālo sadarbību, stabilitāti un drošību; tā kā ES būtu jārīkojas aktīvāk, lai panāktu miermīlīgu risinājumu pašreizējiem konfliktiem,

E.  tā kā šie konflikti negatīvi ietekmē patiesas un efektīvas EKP daudzpusējas dimensijas izveidi; tā kā miers un stabilitāte ir EKP pamatelementi; tā kā partnervalstīm šie principi ir jāievēro;

F.  tā kā ES stingri nosoda jebkādus cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp vardarbību pret sievietēm un meitenēm, izvarošanu, vergturību, goda aizstāvēšanas noziegumus, piespiedu laulības, bērnu darbu un sieviešu dzimumorgānu kropļošanu;

G.  tā kā notikumi šajā reģionā kopš 2004. gada, bet jo īpaši dažos pēdējos gados, liecina, ka EKP nespēj adekvāti un ātri reaģēt uz strauji mainīgajiem un sarežģītajiem apstākļiem;

H.  tā kā EKP joprojām ir Eiropas Savienības ārpolitikas stratēģiska prioritāte; tā kā EKP pārskatīšana ir jāveic ar mērķi to stiprināt, kā arī cenšoties turpināt progresu ceļā uz visaptverošu un efektīvu ES kopējo ārpolitiku un drošības politiku kopumā;

I.  tā kā Komisija un EĀDD kopīgi ar Padomi un Parlamentu ir centušies pārveidot EKP nolūkā novērst tās nepilnības un pielāgot to jaunajiem apstākļiem katrā konkrētā valstī un starptautiskajā līmenī, īpaši pēc Arābu pavasara; tā kā tas tika atspoguļots jaunajā EKP finanšu instrumentā 2014.–2020. gadam — Eiropas kaimiņattiecību instrumentā (EKI); tā kā, pārskatot EKP, būtu jāņem vērā pašreizējās problēmas, ko rada krīze Austrumukrainā, Krimas okupācija un Da’esh;

J.  tā kā nedrošība, nestabilitāte un nelabvēlīgi sociālie un ekonomiskie apstākļi kaimiņvalstīs var radīt negatīvu ietekmi un apturēt iepriekšējās demokrātiskās tendences;

K.  tā kā kopš jaunās pieejas ieviešanas 2011. gadā politiskie notikumi apkārtējos reģionos liecina, ka ES ir vairāk jāpārdomā tās attiecības ar kaimiņvalstīm, ņemot vērā atšķirīgo reālo situāciju ES teritorijā un ārpus tās; tā kā ES ir jārisina jaunas problēmas kaimiņvalstīs un jāpielāgo sava stratēģija, pārbaudot savas intereses un prioritātes, kā arī novērtējot politikas instrumentus, stimulus un pieejamos resursus un to pievilcību partneru skatījumā;

L.  tā kā EKP 2011. gada pārskats liecināja, ka jaunā pieeja ir jābalsta uz savstarpēju pārskatatbildību un kopīgām saistībām attiecībā uz cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma universālajām vērtībām;

M.  tā kā ES būtu jārīkojas aktīvāk, lai panāktu miermīlīgu risinājumu pašreizējiem konfliktiem, jo īpaši „iesaldētu” un ieilgušu konfliktu gadījumā, kas pašlaik rada nepārvaramu šķērsli EKP pilnvērtīgai attīstībai kā austrumos, tā dienvidos, kavējot labas kaimiņattiecības un reģionālo sadarbību;

N.  tā kā EKP attiecas uz atšķirīgiem kaimiņvalstu reģioniem, aptverot valstis ar dažādām interesēm, mērķiem un iespējām;

O.  tā kā ir nepieciešama diferencēta pieeja un katras valsts vajadzībām pielāgota politika, īpaši tāpēc, ka ES kaimiņreģioni ir sadrumstalotāki nekā jebkad iepriekš un šo reģionu valstis savā starpā atšķiras daudzos aspektos, tostarp attiecībā uz to mērķiem un gaidām saistībā ar ES, kā arī problēmām, ar ko nākas saskarties, un ārējiem faktoriem; tā kā ES divpusējās attiecības ar EKP valstīm atrodas dažādos attīstības posmos; tā kā principa „vairāk par vairāk” efektīva izmantošana ir būtiski svarīga, lai veidotu un diferencētu attiecības ar partnervalstīm, un ES gan resursu, gan citu EKP ietvaros paredzētu stimulu veidā būtu „jāatalgo” valstis, kas demonstrē pastiprinātu sadarbību ar ES un progresu Eiropas vērtību īstenošanā; tā kā ES kaimiņvalstīm būtu jāspēj pašām noteikt savu nākotni neatkarīgi no ārēja spiediena;

P.  tā kā ikgadējos progresa ziņojumos par vērtējamu kritēriju būtu jāuzskata progress, kas panākts saistībā ar konfliktu un pretrunu atrisināšanu starp EKP valstīm;

Q.  tā kā suverēnu valstu teritoriālās integritātes ievērošana ir Eiropas kaimiņvalstu savstarpējo attiecību pamatprincips un jebkuras valsts īstenota citas valsts teritorijas okupācija ir nepieļaujama;

R.  tā kā daudzgadu finanšu shēmas ietvaros līdz 2020. gadam Eiropas Savienībai pieejamie resursi tās „pasaules mēroga dalībnieka” darbībai ir tikai 6 % no kopējā budžeta un aptver visas saistītās programmas, tostarp atbalstu attīstībai un sadarbībai;

S.  tā kā EKP ir sniegusi ieguldījumu vienotas ES nostājas formulēšanā kaimiņvalstīs kopumā; tā kā dalībvalstīm vajadzētu uzņemties svarīgu lomu Eiropas kaimiņreģionos, saskaņojot savus centienus un palielinot ES uzticamību un spēju darboties, ievērojot vienotu ES nostāju;

T.  tā kā Komisijas un EĀDD īstenotajam apspriežu procesam vajadzētu būt vispusīgam un iekļaujošam, lai nodrošinātu, ka apspriedes notiek ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām; tā kā būtu jāuzsver, ka ir būtiski veicināt sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības organizāciju dalību šajā apspriežu procesā; tā kā ir jāveic papildu darbs, lai uzlabotu EKP atpazīstamību un informētību par EKP partnervalstu sabiedriskās domas ietvaros;

U.  tā kā austrumu un dienvidu kaimiņvalstis saskaras ar atšķirīgām problēmām un, lai tās sekmīgi risinātu, EKP ir jābūt elastīgai un pielāgojamai katra reģiona īpašajām vajadzībām un problēmām,

1.  uzsver EKP pārskatīšanas svarīgumu, nepieciešamību un savlaicīgumu; uzsver, ka pārskatītajai EKP ir jābūt tādai, ar ko var ātri un atbilstoši reaģēt konkrētā situācijā un vietā, vienlaikus piedāvājot arī tālejošu stratēģisku redzējumu par to, kā attīstīt attiecības ar kaimiņvalstīm gan divpusējā, gan daudzpusējā satvarā saskaņā ar apņemšanos veicināt pamatvērtības, uz kurām ir balstīta šī politika;

2.  uzsver, ka EKP ir būtiska ES ārpolitikas daļa un tā jāsaglabā kā vienota politika; uzskata, ka EKP ir daļa no ES ārējās darbības, kuras potenciāls un vienreizība meklējams spējā globālas pieejas ietvaros izmantot daudz dažādu instrumentu diplomātijas, drošības, aizsardzības, ekonomikas, tirdzniecības, attīstības un humānās palīdzības nozarēs; uzskata, ka efektīva EKP ir būtiski svarīga, lai stiprinātu ES ārpolitikas uzticamību un tās vietu pasaules mērogā, un ka EKP ir jāapliecina ES patiesā vadošā loma kaimiņreģionos un attiecībās ar mūsu pasaules mēroga partneriem;

3.  uzskata, ka joprojām ir aktuāli EKP sākotnēji izvirzītie mērķi — izveidot uz Savienības kopējām vērtībām un principiem balstītu labklājības, stabilitātes, drošības un labu kaimiņattiecību telpu, sniedzot atbalstu un stimulus tādu būtisku strukturālu reformu īstenošanai kaimiņvalstīs, par kuru īstenošanu tās pašas atbildēs un arī pašas piekritīs to veikšanai, kas ļaus īstenot pastiprinātu sadarbību ar ES; tāpēc uzsver, ka ir jāņem vērā gūtā pieredze, jāatgriežas pie pamatiem un minētie mērķi atkal jāizvirza par darba kārtības prioritāti;

4.  uzsver stratēģisko nozīmi, kura piemīt EKP kā politikai, kas rada daudzslāņainas attiecības un spēcīgu savstarpēju atkarību starp ES un tās partnervalstīm kaimiņreģionos; uzsver, ka būtiska EKP problēma ir saistīta ar jūtamu un konkrētu uzlabojumu nodrošināšanu partnervalstu iedzīvotājiem; uzskata, ka EKP būtu jākļūst par spēcīgāku, vairāk politiski ievirzītu un efektīvāku politiku, arī stiprinot tās pozitīvos elementus, tostarp lielāku uzsvaru uz partnerībām ar sabiedrību, diferenciāciju un pieeju „vairāk pa vairāk”;

5.  uzsver, ka pārskatītās politikas centrā joprojām jābūt vispārējām pamatvērtībām — cilvēktiesībām, tiesiskumam, demokrātijai, brīvībai, vienlīdzībai un cilvēka cieņas ievērošanai, kas veido ES pamatu, kā noteikts ES ar trešām valstīm parakstīto asociācijas nolīgumu 2. pantā; atkārtoti uzsver, ka partnervalstu interesēs ir stiprināt tiesiskumu un atbalstīt demokrātiju un cilvēktiesības, un prasa paredzēt stingrākus nosacījumus attiecībā uz šo vispārējo pamatvērtību ievērošanu; šajā saistībā uzsver ES īpašā pārstāvja (ESĪP) cilvēktiesību jomā un Eiropas Demokrātijas fonda (EDF) nozīmi;

6.  uzsver, ka atjaunotajai politikai ir jābūt stratēģiskākai, mērķtiecīgākai un elastīgākai un ar reālu politisko skatījumu, kā arī tai jābūt politiski motivētai; aicina ES formulēt skaidru un tālejošu politisko skatījumu attiecībā uz EKP un veltīt īpašu uzmanību savām politiskajām prioritātēm austrumu un dienvidu kaimiņvalstīs, ņemot vērā dažādās problēmas, ar kurām saskaras valstis katrā reģionā, kā arī to dažādos mērķus un politiskos centienus; uzsver, ka partnerības ar Austrumu un Vidusjūras reģiona valstīm ir ārkārtīgi svarīgas; aicina uz austrumu un dienvidu kaimiņvalstīs norīkot īpašus pārstāvjus, kuru uzdevums būtu politiski koordinēt pārskatīto politiku un piedalīties visās ES darbībās, kas tiek īstenotas attiecīgajās kaimiņvalstīs;

7.  uzsver dalībvalstu, to kompetences un divpusējo attiecību ar EKP valstīm būtisko nozīmi saskaņotas ES politikas veidošanā; uzsver vajadzību nodrošināt pienācīgu koordināciju starp Augsto pārstāvi /Komisijas priekšsēdētāja vietnieci, Eiropas kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu komisāru, ES delegācijām un ES īpašajiem pārstāvjiem, lai novērstu centienu dublēšanos; uzsver, ka Eiropas Savienības delegācijas ir nozīmīgs dalībnieks EKP īstenošanā;

8.  aicina PV/AP izstrādāt tādus priekšlikumus sadarbībai ar tām Eiropas kaimiņvalstīm, kuras vēlas sadarboties, par paraugu ņemot Eiropas Ekonomikas zonas modeli, kas varētu būt nākamais solis to Eiropas perspektīvā un kas pamatotos uz ciešāku iesaistīšanos ES zonā saistībā ar brīvībām un pilnīgu integrāciju kopējā tirgū, un ietvertu arī ciešāku sadarbību kopējā ārpolitikā un drošības politikā (KĀDP);

9.  mudina noteikt īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa prioritātes un stratēģiskos mērķus, neaizmirstot, ka ar EKP ir jāveido diferencēta pieeja sadarbībai dažādās jomās gan EKP valstu starpā, gan ar šīm valstīm; uzsver, ka definējot savu pieeju, ES ir jāņem vērā savas un attiecīgo atsevišķo valstu intereses un prioritātes, kā arī to attīstības līmenis, ievērojot sabiedrības intereses un mērķus, kā arī šo valstu politiskie centieni un ģeopolitiskā vide;

10.  uzsver, ka par galvenajiem jaunās pieejas aspektiem jāizvirza vietēja mēroga līdzdalība, savstarpēja pārskatatbildība un iekļautība, lai tādējādi nodrošinātu, ka EKP sniegtās priekšrocības valstīs sasniedz visus sabiedrības līmeņus, nevis tiek koncentrētas konkrētu grupu ietvaros;

11.   uzsver savu pārliecību, ka partnervalstu attīstības potenciāla stiprināšanas labad ir jāpaplašina pašreizējais EKP īstenotais politiskais dialogs un jāiekļauj tajā sociālais, ekonomikas un kultūras dialogs, ņemot vērā visus partnervalstu politiskās, sociālās, etniskās un kultūru daudzveidības aspektus; uzsver pozitīvos rezultātus, ko deva teritoriālā sadarbība, tieši iesaistot vietējās pašvaldības;

12.  pauž nožēlu par ierobežotajiem resursiem, kas piešķirti ES sadarbībai ar tās partneriem kaimiņreģionu valstīs, īpaši salīdzinājumā ar daudz lielākiem resursiem, ko EKP valstīs ieguldījušas ieinteresētās puses no trešām valstīm; norāda, ka tas mazina ES spēju atbalstīt un īstenot politikas darbības, kas atbilst ES stratēģiskajām interesēm tās kaimiņvalstīs; uzsver nepieciešamību pilnveidot atbalstu un palielināt līdzekļus, lai efektīvi atalgotu un atbalstītu partnervalstis, kuras ir patiesi apņēmušās īstenot reformas, demokratizāciju un ievērot cilvēktiesības un kuras ir panākušas jūtamu progresu virzībā uz šo mērķu sasniegšanu;

13.  uzsver vajadzību stiprināt pārskatatbildības un pārredzamības mehānismus partnervalstīs, lai nodrošinātu, ka tās spēj apgūt un izmantot līdzekļus efektīvā un atbildīgā veidā; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt efektīvus mehānismus ES atbalsta izmantošanas pārraudzībai un uzraudzībai EKP valstīs, tostarp izmantojot pilsoniskās sabiedrības īstenotu kontroli;

14.  aicina ES uzlabot koordināciju ar citiem līdzekļu devējiem un starptautiskajām finanšu iestādēm, tostarp īstenojot AMICI iniciatīvu, saskaņā ar savu apņemšanos kļūt par atbildīgāku, cienītu un efektīvu pasaules mēroga dalībnieku un uzsver nepieciešamību veikt kopīgu plānošanu ar dalībvalstīm un to starpā; uzsver, ka ir jāuzlabo koordinācija ar dalībvalstīm, kā arī ar reģionālajām un vietējām iestādēm, lai nodrošinātu vienotu, saskaņotu un efektīvu pieeju attiecībā uz īstermiņa un vidēja termiņa mērķiem ES sadarbībā ar kaimiņvalstīm, un aicina Padomē sākt diskusiju par šo jautājumu;

15.  uzsver, ka ES ir jānodrošina pietiekams finansējums, lai īstenotu tās mērķus saistībā ar pastiprinātu iesaisti kaimiņvalstu reģionos; uzskata, ka ārējo finanšu instrumentu vidēja termiņa pārskatā būtu jāņem vērā pārskatītā politika un ka EKI tāpēc jāatspoguļo mērķis padarīt EKP efektīvāku un nodrošināt ES sadarbības ar saviem partneriem paredzamību un ilgtspējību, kā arī atbilstošu procedūras elastību; turklāt prasa nodrošināt lielāku saskaņotību un konsekvenci starp dažādiem ES ārējā finansējuma instrumentiem;

16.  uzsver stimulējošo nozīmi, kas šajā saistībā piemīt Eiropas Demokrātijas fondam, papildinot līdzšinējos ES instrumentus ar jaunu, elastīgāku un reaģētspējīgāku, kā arī finansiāli efektīvāku pieeju, kas nodrošina trūkumu novēršanu; aicina Komisiju piešķirt EDF vairāk līdzekļu;

17.  atzīst, ka attieksmei pret Eiropu un ES kaimiņvalstīs ir faktiska ietekme uz konfliktu, bet noraida jebkādu līdzdalību represijās un cilvēktiesību pārkāpumos kaimiņvalstīs, kas veikti, īstenojot kļūdainus īstermiņa pasākumus stabilitātes panākšanai;

ES mērogā īstenotas rīcības pievienotā vērtība

Eiropas kaimiņattiecību politikas pārveidošana

18.  uzsver nepieciešamību pārveidot EKP, lai izveidotu spēcīgas, noturīgas partnerības ar EKP valstīm, pamatojoties uz ES vērtību un principu saglabāšanu un ievērošanu, kā arī savstarpējo interešu veicināšanu; aicina pamatot politikas tehniskos aspektus ar skaidru politisko redzējumu;

19.  norāda, ka EKP būtu jāizmanto sava metodika un instrumenti, kam būtu jāatbilst dažādu EKP valstu un ES centienu, vajadzību un nosprausto mērķu līmenim;

20.  aicina Komisiju galveno uzmanību pievērst tām nozarēm, kuras tā kopā ar saviem partneriem apzinājusi kā tādas un kurās var panākt progresu un vispārēju pievienoto vērtību, un pakāpeniski paplašināt sadarbību, kas balstīta uz progresu un tālejošiem mērķiem, jo īpaši veicināt ekonomisko izaugsmi un sabiedrības attīstību, sevišķi pievēršoties jaunajām paaudzēm; uzsver, ka ekonomiskās reformas ir jāīsteno kopā ar politiskajām reformām un ka labu pārvaldību iespējams panākt, tikai nodrošinot atklātu, atbildīgu un pārredzamu lēmumu pieņemšanas procesu, kura pamatā ir demokrātiskas iestādes;

21.  uzsver, ka paplašināšanās politika un kaimiņattiecību politika ir divas atšķirīgas politikas ar atšķirīgiem mērķiem; tomēr atkārtoti norāda, ka Eiropas valstis EKP ietvaros, tāpat kā jebkura Eiropas valsts, var pieteikties uzņemšanai Savienībā, ja tās izpilda atbilstības kritērijus un nosacījumus, kas minēti LES 49. pantā; atzīstot, ka vispirms ir īstenojamas reformas un pāreja, bet, nevēloties veicināt nereālistiskas gaidas, tomēr uzstāj, ka attiecībā uz visām valstīm, kuras atbilst šiem nosacījumiem un kuras ir apliecinājušas nepārprotamu eiropeisko tiecību un mērķus, kā stimuls ir jāsaglabā iespēja pievienoties Savienībai;

Atbalsts demokrātijai, tiesu reformai, tiesiskumam, labai pārvaldībai un institucionālās veiktspējas palielināšanai

22.  uzskata, ka centrālais EKP aspekts ir atbalsts demokrātijai, tiesiskumam, labai pārvaldībai, valstiskuma stiprināšanai, kā arī cilvēktiesībām un pamatbrīvībām; uzsver, ka EKP ietvaros nebūtu jāpieņem politikas virzieni, kas veicina šo pamatvērtību apdraudējumu; uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm būtu jāpiedāvā stimuli un zinātība, lai veiktu un atbalstītu demokrātiskās reformas un pārvarētu politiskās, ekonomiskās un sociālās problēmas;

23.  uzsver, ka galvenā uzmanība joprojām jāpievērš tam, lai stiprinātu un konsolidētu demokrātiju, tiesiskumu, labu pārvaldību, tiesu sistēmas neatkarību, cīņu pret korupciju, cieņu pret minoritāšu dažādību un to tiesību, tostarp LGBTI personu, cilvēku ar invaliditāti un etniskām minoritātēm piederošu personu tiesību, ievērošanu; uzsver, ka veidojot valstu iestāžu, tostarp to nacionālo asambleju spējas, kā arī atbalstot pilsonisko sabiedrību, demokrātijas aizstāvības grupas un politiskās partijas, tiks sekmēts politiskais dialogs un plurālisms;

24.  uzsver, ka sieviešu tiesības, dzimumu līdztiesība un tiesības uz nediskrimināciju ir pamattiesības un galvenie ES ārējās darbības principi; uzsver, ka ir svarīgi veicināt bērnu un jauniešu tiesības un dzimumu līdztiesību, kā arī palielināt sieviešu ekonomiskās un politiskās pilnvaras, lai ES kaimiņvalstīs veidotu iekļaujošas, pārtikušas un stabilas sabiedrības;

25.  uzskata, ka pārskatītajai EKP būtu vēl vairāk jāstiprina pamatbrīvību ievērošana EKP valstīs, veicinot tiesības uz vārda, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību, kā arī preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību, kas savukārt veicina ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību ievērošanu;

26.  uzsver, ka ir būtiski attīstīt EKP sociālo dimensiju, sadarbojoties ar partneriem cīņā pret nabadzību un atstumtību, stimulējot nodarbinātību un godīgu izaugsmi, motivējot veidot stabilas darba attiecības, kā arī veicinot izglītību, pienācīgas kvalitātes nodarbinātību, tādējādi risinot arī dažus no galvenajiem neregulārās migrācijas iemesliem;

27.  atzīst ES un kaimiņreģionu valstu kultūras dialoga nozīmi konfliktu novēršanas un miera veidošanas jomā, radošo nozaru attīstībā, vārda brīvības stiprināšanā, sociālās un ekonomiskās attīstības atbalstīšanā, dialoga stiprināšanā ar pilsonisko sabiedrību un starp dažādu kultūru un reliģiju pārstāvjiem, arī lai novērstu aizvien pieaugošu diskrimināciju un vajāšanas, no kā cieš minoritāšu un reliģiskās grupas; aicina stiprināt kultūras attiecību ietvaru, kas ļautu izstrādāt mobilitātes, apmācības un spēju veidošanas un kultūras un izglītības apmaiņas programmas;

28.  uzsver, ka būtu jāstiprina un jāveicina tādas pieejas izmantošana, kas paredz „partnerību ar sabiedrību”; mudina noteikt EKP kopējās intereses un mērķus, apspriežoties ar visām ieinteresētajām personām no dažādām sabiedrības grupām, ne tikai ar iestādēm;

29.  uzsver, ka pārveides un demokratizācijas procesā ir būtiski attīstīt plaukstošu un aktīvu pilsonisko sabiedrību, iekļaujot sociālos partnerus un darījumu aprindas; aicina sniegt turpmāku atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, vietējiem MVU un citiem nevalstiskajiem dalībniekiem, jo tie darbojas kā virzītājspēks reformu procesā, un aicina EKP ietvaros īstenot apņēmīgāku dialogu starp ES un kaimiņvalstu pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem; pasvītro Eiropas uzņēmumu nozīmi un to lomu uzņēmējdarbības starptautisko standartu, tostarp uzņēmumu sociālās atbildības standartu, veicināšanā un izplatīšanā;

Diferenciācija un nosacītība

30.  aicina nodrošināt, ka EKP satvars kļūst piemērotāks konkrētām vajadzībām un elastīgāks, ļaujot pielāgoties starp partnervalstīm pastāvošajai dažādībai, un konsekventi īstenot diferencētu pieeju; uzsver, ka diferenciācijai jānotiek EKP valstu starpā;

31.  uzsver nepieciešamību ieviest iedarbīgu nosacītību attiecībā uz reformu procesiem, kā arī to, ka ES ir jāievēro saskaņotāka pieeja attiecībā uz tās nostāju un nosacītību finansiālo piešķīrumu nodrošināšanai; uzsver, ka ES nevar pārkāpt savas pamatvērtības un dokumentos nostiprinātās pamattiesības un tai ir jānovērš dubultstandartu veidošanās; uzsver, ka attiecībās ar valstīm, kuras progresē, īstenojot reformas, kuru mērķis ir ilgtermiņa politiskā, ekonomiskā un sociālā attīstība un kuras cenšas pilnīgāk integrēties ES, Savienībai būtu jāuzņemas lielākas saistības un jāsniedz tām būtiskāks atbalsts, un katra valsts būtu jāvērtē, ņemot vērā tās sasniegumus šo reformu jomā; uzsver, ka ir svarīgi pilnībā piemērot principu „vairāk par vairāk”;

32.  uzsver, ka asociācijas nolīgumi ir progresīvākais, tomēr ne pēdējais solis attiecībās starp ES un tās kaimiņvalstīm;

33.  uzskata, ka ES būtu jāaicina neasociētās partnervalstis iesaistīties nozaru sadarbībā, ietverot iespēju slēgt jaunus vai stiprināt jau noslēgtos nozaru nolīgumus, piemēram, Enerģētikas kopienas nolīgumu, kas atvieglotu neasociēto partnervalstu integrāciju konkrētās nozaru daļās ES četru pamatbrīvību vienotajā zonā;

34.  uzskata, ka EKP ietvaros īpaša uzmanība pievēršama sadarbībai ekonomiskās pārvaldības jomā, kā arī valsts publisko finanšu stabilitātes jomā;

Drošības dimensija

35.  norāda, ka kaimiņreģionu valstīs lielākās bažas rada miera, drošības un stabilitātes saglabāšana un ka drošības situācija krasi pasliktinās; aicina paredzēt EKP spēcīgu drošības komponentu ar atbilstošiem politikas instrumentiem, kuru līdz šim, diemžēl, ir pietrūcis; uzsver, ka ES būtu jāpievēršas tam, lai palielinātu pašreizējo krīzes pārvaldības instrumentu efektivitāti un lietderīgumu, kas ļautu izveidot spējas krīzes pārvaldības intervences pasākumu spektra paplašināšanai; uzsver, ka drošība, stabilitāte un attīstība ir cieši saistītas un ka ir jāīsteno vispusīga pieeja, lai novērstu draudus drošībai šajā reģionā un šo draudu galvenos cēloņus;

36.  konstatē, ka Sāhelas-Sahāras joslas stabilitāti vajadzētu uzskatīt kā galveno nedrošības punktu gan Āfrikas ziemeļu, gan dienvidu daļā un ka šī reģiona nestabilitāti ir radījusi ieroču, narkotiku un cilvēku tirdzniecības tīklu pārklāšanās, kā rezultātā tiek apdraudēta Eiropas stabilitāte;

37.  aicina ciešāk koordinēt EKP un kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) un kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) plašākas darbības, vienlaikus stiprinot saikni starp iekšējo un ārējo drošību un pievēršoties dažādiem EKP valstu un ES drošības aspektiem; uzsver, ka ir jānodrošina pilnīga saskaņotība un saderība starp EKP pārskatu un Eiropas Drošības stratēģijas pārskatīšanu;

38.  uzsver, ka ir nepieciešama vispārēja politiskā stratēģija, vienlaikus nodrošinot pilnīgu atbilstību starptautiskajiem tiesību aktiem un saistībām, kā noteikts 1975. gada Helsinku konferences Nobeiguma aktā, kas balstīts uz cilvēktiesību, minoritāšu tiesību un pamatbrīvību ievērošanu, neatkarību, suverenitāti un valstu teritoriālo integritāti, robežu neaizskaramību, vienlīdzīgām tiesībām un tautu pašnoteikšanās tiesībām, kā arī uz miermīlīgu konfliktu atrisināšanu; norāda, ka šajā saistībā Apvienoto Nāciju Organizācijas ietvaros būtisku lomu var uzņemties Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), kas ir lielākā par drošību atbildīgā reģionālā organizācija, un uzskata, ka tai būtu jādod jauns impulss, uzņemoties vidutājas lomu; atbalsta partnervalstu tiesības izdarīt neatkarīgu un suverēnu izvēli ārējās un drošības politikas jomā, pieņemot lēmumus bez ārēja spiediena un brīvprātīgi;

39.  aicina nodrošināt, ka pārskatītā politika palīdz partnervalstīm veidot atbilstīgas valsts struktūrvienības drošības jautājumu risināšanai, piemēram, efektīvai tiesībaizsardzībai, izlūkošanai un drošībai, tostarp kiberdrošībai, kuras būtu jāpilnveido, pilnībā ievērojot cilvēktiesības, un jāpapildina ar atbilstīgu parlamentāro pārraudzību; uzsver, ka ES būtu jāiesaistās tādās jomās kā drošības sektora reforma (DSR), bet pēckonflikta apstākļos — atbruņošanās, demobilizācijas un reintegrācijas projektos; aicina ES pievērsties partnervalstu robežkontroles spēju veidošanai; ņem vērā dažu šo valstu līdz šim sniegto un arvien īstenoto ieguldījumu; aicina kaimiņreģionu valstis attiecīgā gadījumā sniegt savu ieguldījumu KDAP misijās; aicina ES veicināt kaimiņvalstu kopīgās iniciatīvas drošības jomā, lai tās spētu uzņemties lielāku atbildību un sniegt pozitīvu ieguldījumu sava reģiona drošībā;

40.  atgādina ES dalībvalstīm par saistībām, ko tās uzņēmušās saskaņā ar Padomes kopējo nostāju par ieroču eksportu (2008/944/KĀDP), kurā ir ietverta arī prasība dalībvalstīm nepiešķirt eksporta atļauju attiecībā uz militārām tehnoloģijām vai ekipējumu uz kādu kaimiņvalsti, ja pastāv acīmredzams risks, ka eksportam paredzēto militāro tehnoloģiju vai ekipējumu varētu izmantot iekšējām represijām un nopietnu starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu izdarīšanā, kas galamērķa valstī provocētu vai paildzinātu bruņotus konfliktus vai saasinātu pastāvošo saspīlējumu vai konfliktus tajā, vai to varētu izmantot agresijā pret citu valsti vai arī, lai ar spēku uzturētu teritoriālas pretenzijas;

41.  uzsver, ka ES kaimiņvalstīs ir aktīvi jāveicina konfliktu miermīlīga risināšana un jāsniedz atbalsts šiem procesiem, kā arī turpmākajai izlīguma politikai, izmantojot dažādus rīkus un instrumentus, pamatojoties uz to potenciālo pievienoto vērtību; uzskata, ka šādos pasākumos būtu jāiekļauj ES īpašo pārstāvju darbība, uzticības veicināšanas programmas, cilvēku savstarpējo kontaktu veicināšana un civilās KDAP misijas; aicina PV/AP un EĀDD izstrādāt inovatīvus pasākumus un pieejas, tostarp sabiedrības informēšanas stratēģijas un neformālas apspriedes, lai veicinātu dialogu un izlīgumu; norāda, ka ES delegācijas ieņem noteicošo lomu agrīnās brīdināšanas mehānismu ieviešanā, veidojot ciešus novēršanas tīklus ar dažādām pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

42.  atkārtoti pauž atbalstu partnervalstu suverenitātei, teritoriālajai integritātei un politiskajai neatkarībai; uzskata, ka EKP būtu jāveicina un jāatbalsta šie principi praksē; uzsver, ka iesaldētie vai ieilgušie konflikti kavē pilnvērtīgu EKP attīstību; tādēļ pauž nožēlu par to, ka, kopš tika uzsākta EKP īstenošana, progress pašreizējo konfliktu atrisināšanā nav panākts; atgādina par savu nostāju, ka kādas partnervalsts teritorijas okupācija ir EKP pamatprincipu un mērķu pārkāpums; uzsver nepieciešamību pēc iespējas ātri panākt miermīlīgu noregulējumu iesaldētajiem konfliktiem, pamatojoties uz starptautisko tiesību normām un principiem; aicina PV/AP aktīvāk iesaistīties šajā procesā, liekot skaidri saprast, ka divpusējo attiecību padziļināšana ir saistīta ar konfliktu miermīlīgu atrisināšanu un starptautisko tiesību ievērošanu; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi īstenot principiālu politiku, kas veicina atbildību par visiem cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem un novērš dubultus standartus, jo īpaši šajā sakarībā;

43.  mudina ES reģionālo konfliktu risināšanā izmantot noskaņojumu un pieredzi, kas gūti vēsturiskajā Eiropas integrācijas procesā, jo divpusējie jautājumi ir jārisina miermīlīgā ceļā, un labas kaimiņattiecības un reģionālā sadarbība ir EKP pamatelementi; šajā saistībā aicina iedzīvotājus un valsts dalībniekus iesaistīties horizontālās partnerībās un mērķsadarbībā ar partneriem Savienībā, kā arī sadarboties ar sabiedrību un jaunākajām paaudzēm, kas ir noteicošais faktors pārmaiņu veicināšanai;

Reģionālās integrācijas veicināšana

44.  uzsver EKP reģionālās dimensijas nozīmi un nepieciešamību sekmēt un veicināt reģionālo sinerģiju un integritāti, īstenojot reģionālās sadarbības programmas; uzsver, ka ir jāstiprina ekonomiskā sadarbība starp EKP valstīm, lai panāktu stabilitāti un labklājību Eiropas kaimiņreģionos;

45.  šajā saistībā aicina ES divpusējās attiecības ar EKP valstīm papildināt ar tās daudzpusējo dimensiju, īstenojot vairāk tādu pasākumu un iniciatīvu šajā jomā, kuros īpaši tiktu stiprināti pārrobežu projekti, attīstītas cilvēku tuvināšanas programmas, izstrādātas reģionālās sadarbības iniciatīvas un vēl vairāk tiktu veicināts aktīvs dialogs ar pilsonisko sabiedrību; uzskata, ka turpmākajā EKP būtu jāpiedāvā reģionāla, iekļaujoša platforma cilvēktiesību jautājumu apspriešanai saskaņā ar EKP pamatprincipiem;

46.  aicina regulāri veikt cilvēktiesību ietekmes novērtējumus, tostarp no dzimumu līdztiesības aspekta, par visiem tirdzniecības nolīgumiem un ES finansiālā atbalsta programmām un projektiem EKP ietvaros;

47.  aicina nodrošināt, ka pārskatītā politika stiprina pastāvošās sadarbības platformas, proti, Savienību Vidusjūrai un Austrumu partnerību, lai aktīvāk atbalstītu reģionālo integrāciju, ja partneru noteiktās prioritātes konkrētā politikas jomā ir līdzīgas, lai risinātu konkrētus jautājumus reģionu līmenī, piemēram, mobilitātes, enerģētikas vai drošības jautājumus, un lai ciešāk tuvinātu partnerus ekonomikas standartu un tiesību aktu ziņā; uzskata, ka ir jāsaskaņo un stratēģiskāk jāveido EKP daudzpusējās struktūras;

48.  uzsver daudzpusēju asambleju, piemēram, Euronest un Savienības Vidusjūrai parlamentārās asamblejas, nozīmi, jo šie forumi nodrošina telpu politiskajam dialogam un atbilstīgos veidos efektīvi sekmē līdzdalību šādā dialogā;

49.  uzsver, ka parlamentārā diplomātija un regulāras divpusējās parlamentārās sanāksmes, ko Eiropas Parlaments organizē ar partnervalstīm kaimiņreģionā, sniedz pievienoto vērtību kā instruments pieredzes apmaiņai un atsevišķo valstu un ES attiecību stāvokļa novērtēšanai; mudina dalībvalstu parlamentus savas divpusējās parlamentārās sanāksmes īstenot EKP ietvaros, lai nodrošinātu saskaņotu pieeju;

50.  uzsver nozīmi, kāda ir ES un Austrumu partnerības valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību konferencei (CORLEAP) un Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību asamblejai (ARLEM), kas ļauj reģionālajiem un vietējiem pārstāvjiem veidot dialogu ar Eiropas Savienības iestādēm un īstenot ekonomisko, sociālo un teritoriālo sadarbību;

51.  uzsver, ka reģionālu pilsoniskās sabiedrības platformu, piemēram, Austrumu partnerības un Dienvidu kaimiņattiecību pilsoniskās sabiedrības foruma, izveide, stiprina ieinteresēto personu daudzpusēju līdzdalību, virzot uz priekšu demokratizācijas un ekonomikas reformu procesu kaimiņreģionos;

Kaimiņvalstu kaimiņi

52.  uzsver nepieciešamību veidot spēcīgas partnerības ar kaimiņvalstīm; norāda — ir svarīgi nodrošināt, ka EKP ietilpst plašākā ES ārpolitikā un ka ir jāņem vērā gan citi stratēģiskie dalībnieki, kuriem ir ietekme kaimiņreģionu valstīs — „kaimiņvalstu kaimiņi” —, gan arī starptautiskas un reģionālas organizācijas, cita starpā risinot kopīgu interešu jautājumus un savstarpējas problēmas, tostarp reģionālās un globālās drošības jomā, vajadzības gadījumā attiecīgi izmantojot pašreizējos divpusējos ietvarus vai daudzpusējo dialogu;

53.  uzsver, ka ES ir reāli jāizvērtē dažādās politikas iespējas, kādas ir tās partneriem, kā arī jāapsver iespējas veidot sadarbību ar kaimiņvalstīm dažādos līmeņos un izvērtēt trešo valstu ārpolitiku tās kaimiņreģionos, nodrošinot tiesības ES un tās suverēnajām partnervalstīm pašām lemt par savstarpējo attiecību veidošanu;

54.  atkārtoti uzsver pārliecību, ka DCFTA noteikumi nerada komerciālas problēmas Krievijas Federācijai un ka asociācijas nolīgumi nebūtu jāuztver kā šķērslis labu attiecību veidošanai starp austrumu partneriem un ikvienu no to kaimiņvalstīm;

55.  aicina ES izstrādāt efektīvus mehānismus to EKP partnervalstu atbalstam, kuras cenšas īstenot vērienīgu Eiropas integrācijas programmu un tādēļ cieš no trešo valstu īstenotiem pretpasākumiem, piespiedu tirdzniecības vai tiešas militārās agresijas; atkārtoti uzsver, ka, lai gan EKP nav vērsta ne pret vienu citu stratēģisko dalībnieku un noraida ideju par „nulles summas” ģeopolitisko konkurenci kaimiņreģionos, ES ir jāpiedāvā ticamas apņemšanās un stingrs politiskais atbalsts partneriem, kuri vēlas ciešāk saskaņot savu politiku ar ES;

56.  aicina ES izmantot to reģionālo organizāciju zināšanas, kurās ES kaimiņvalstis ir pārstāvētas, piemēram, Eiropas Padomes, EDSO, Āfrikas Savienības, kā arī attiecīgo Apvienoto Nāciju Organizācijas un Arābu valstu līgas reģionālo pārstāvniecību zināšanas un tās aktīvi iesaistīt un sadarboties ar tām reģionālo konfliktu noregulēšanā; atgādina, ka tie ir nozīmīgi forumi, ar kuru starpniecību var iesaistīt partnerus reformu veikšanā, risināt cilvēktiesību problēmas un reģionālos jautājumus, kuru risināšanā tiem jāuzņemas lielāka atbildība, un sekmēt demokratizāciju;

Politikas mērķi un instrumenti

Daudzveidīgs piedāvājums — prioritārās nozares

57.  aicina ES izpētīt un sadarbībā ar partneriem apzināt sadarbības un integrācijas stiprināšanas prioritātes dažādās politikas jomās, piemēram, attiecībā uz ekonomikas un cilvēkresursu attīstību, konfliktu un katastrofu novēršanu, infrastruktūru un reģionālo attīstību, vidi, tirdzniecības konkurences politiku, MVU, migrāciju, drošību, enerģētiku un energoefektivitāti, nolūkā radīt labklājības, stabilitātes un labu kaimiņattiecību telpu;

58.  uzskata, ka jaunajā EKP ir jāatspoguļo ES iekšpolitikas un ārpolitikas saskaņošanas mērķis, kā arī ciešā un pieaugošā saistība starp konkrētām iekšējām un ārējām problēmām;

59.  uzskata, ka ciešāka sadarbība nākotnes vienotā digitālā tirgus izveidē un e-pārvaldes reformu un atvērtās pārvaldības risinājumu atbalstīšanā ir viens no instrumentiem pilsoņu līdzdalības veicināšanai;

60.  uzsver cilvēku brīvas pārvietošanās lielo nozīmi un atbalsta mobilitātes veicināšanu kaimiņreģionos drošā un labi pārvaldītā vidē, veicot vīzu režīma atvieglošanu un liberalizāciju, īpaši attiecībā uz studentiem, jauniešiem, māksliniekiem un pētniekiem; aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm vēl vairāk stiprināt mobilitātes partnerības ar kaimiņreģionu valstīm un radīt iespējas cirkulārās migrācijas shēmām, kas migrantiem atvērtu drošus un likumīgus ceļošanas maršrutus; aicina ES skaidri nodalīt tos, kuri patvērumu meklē vajāšanas dēļ, un nelegālos imigrantus, kuri ierodas ekonomisku apsvērumu dēļ; nosoda cilvēku tirdzniecību, kurā lielākais cietušo skaits ir sievietes, un uzsver, ka ir svarīgi stiprināt sadarbību ar partnervalstīm, lai to apkarotu;

61.  aicina Komisiju pievērst uzmanību dzimumu līdztiesības aspektam, veicinot profesionālo un akadēmisko izglītību, kā arī saistībā ar kaimiņreģionu valstīm izveidotajām cirkulārās migrācijas programmām, lai stiprinātu sieviešu līdzdalību šo valstu ekonomikā;

62.  norāda, ka augsts bezdarba līmenis, jo īpaši jauniešu vidū, iespēju trūkums brīvi piekļūt informācijai, sociālā atstumtība un nabadzība, kā arī minoritāšu tiesību aizsardzības trūkums apvienojumā ar sieviešu zemo līdzdalību sociālajā un politiskajā dzīvē, slikta pārvaldība un augsts korupcijas līmenis ir galvenie nestabilitātes iemesli, un pieprasa papildu iesaistīšanos paralēli darbībām padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu (DCFTA) ietvaros; norāda, ka vienīgi izredzes noslēgt tirdzniecības un brīvās tirdzniecības nolīgumus vairs nav pietiekami efektīvs virzītājspēks, lai nostiprinātu mūsu partnerību ar kaimiņvalstīm, īpaši Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm; norāda uz ES kaimiņvalstu reģionālās ekonomiskās sadarbības trūkumu un aicina izveidot apakšreģionālas iniciatīvas, lai veicinātu tirdzniecību starp šīm valstīm;

63.  uzsver, ka ir svarīgi ieguldīt jauniešiem, sievietēm un turpmākajiem līderiem paredzētos projektos, pilnībā izmantojot iespējas, ko sniedz programmā Erasmus+ paredzētās stipendijas, lai veicinātu studentu un pasniedzēju apmaiņu starp EKP valstīm un ES dalībvalstīm nolūkā veidot turpmākos līderus EKP valstīs un ES dalībvalstīs, kā arī vēl vairāk popularizēt akadēmiskos un izglītības projektus, kas jau ir apliecinājuši savu vērtību šajā jomā, piemēram Eiropas Koledža;

64.  aicina Komisiju izpētīt un EKP valstīm piedāvāt dažāda līmeņa līdzdalību, sadarbību un iesaistīšanos ES politikas jomās, programmās un aģentūru, piemēram, Eiropola un FRONTEX, darbībā, muitu pārvaldībā, cīņā pret cilvēku tirdzniecību un ekonomiskajiem un pārrobežu noziegumiem, kā arī Enerģētiskas kopienā, jo tai kā sekmīgam nozares integrācijas nolīgumam var būt lielāka nozīme saistībā ar EKP; uzsver, cik būtiska ir energoapgādes drošība un ciešāka sadarbība starp Eiropas kaimiņreģionu valstīm enerģētikas jomā, lai sasniegtu kopīgu mērķi — nodrošināt cenas ziņā pieņemamas, ilgtspējīgas, efektīvas un nepiesārņojošas enerģijas netraucētu piegādi; aicina pakāpeniski atvērt enerģētikas savienību EKP valstīm; mudina Komisiju veicināt Budapeštas konvencijas īstenošanu cīņai pret kibernoziedzību EKP valstīs un aicināt tās EKP valstis, kuras vēl nav pievienojušās šai konvencijai, izdarīt to;

65.  uzskata, ka lielāks uzsvars liekams uz tādu tehniskās palīdzības programmu izmantošanu kā TAIEX un Twinning, un ka partneri būtu jāiekļauj tādās ES programmās kā Erasmus un „Apvārsnis 2020”, jo tās palīdz koplietot zināšanas un radīt dažāda līmeņa tīklus, kā arī nodrošina pamatu kopīgas kaimiņattiecību telpas izveidei;

66.  uzskata, ka ir jāpastiprina politikas parlamentārā dimensija, sekmējot parlamentu sanāksmju un atbilstoši ES nolīgumiem izveidoto vienoto parlamentāro struktūru, kā arī parlamentāro asambleju efektivitāti; šajā saistībā atzinīgi vērtē Parlamenta pieņemto jauno pieeju parlamentārās demokrātijas atbalstam; uzsver EKP valstu parlamentu nozīmi šo valstu valdību pārskatatbildības nodrošināšanā un mudina stiprināt to uzraudzības spēju; prasa, lai Parlaments tiktu iesaistīts jaunās EKP īstenošanā un lai tas regulāri tiktu informēts par EKP panākto progresu partnervalstīs; uzskata, ka Eiropas politiskajām partijām un grupām dalībvalstu parlamentos, kā arī Eiropas Parlamentam var būt nozīmīga loma un tās var uzņemties lielu atbildību par tādas politiskās kultūras veicināšanu, kas ir balstīta uz pilnīgi funkcionējošām demokrātiskām iestādēm, tiesiskumu, vairākpartiju demokrātiju un sieviešu pilnvērtīgu līdzdalību lēmumu pieņemšanā;

67.  uzsver — lai EKP būtu sekmīga, jānodrošina arī dalībvalstu līdzdalība, arī paplašinot pamatiniciatīvas; tāpēc aicina Komisiju stiprināt politikas koordināciju un finanšu palīdzības kopīgu plānošanu un nodrošināt mehānismus informācijas par EKP valstīm apmaiņai starp dalībvalstīm un ES struktūrvienībām, kā arī apspriedes starp dalībvalstīm, ES struktūrvienībām un kaimiņvalstīm; uzskata, ka ES finansiālā un tehniskā palīdzība būtu jānodrošina atkarībā no veiksmīgas reālu etalonkritēriju izpildes reformu īstenošanas procesā, pamatojoties uz kuru tiek piešķirts turpmākais atbalsts;

Novērtējums un atpazīstamība

68.  uzsver, ka rīcības plānos, kas izveidoti ciešā partnerībā ar atbildīgajām partnervalstu iestādēm un apspriežoties ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, galvenā uzmanība jāpievērš ierobežotam īstenojamu prioritāšu skaitam, un to īstenošana ir jāvērtē regulāri vai kad to liek darīt mainīgie apstākļi, ņemot vērā politikas iespējas, par kurām varētu kopīgi vienoties; norāda, ka ir svarīgi izstrādāt apspriešanās procesu ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām saistībā ar kritēriju noteikšanu;

69.  uzsver, ka progresa ziņojumos galvenā uzmanība būtu jāpievērš rīcības plānos noteikto prioritāšu īstenošanai un tajos būtu jāparāda partnervalstu iesaistīšanās līmenis; atkārto savu aicinājumu ziņojumos minētos datus skatīt perspektīvā, paturot prātā valstu kontekstu un ietverot iepriekšējo gadu tendences; uzskata, ka visas EKP valstu galvenās ieinteresētās puses, tostarp pilsoniskā sabiedrība, būtu patiesi jāiesaista un ar tām jāapspriežas pirms šo ziņojumu sagatavošanas; aicina galvenos dokumentus, piemēram, progresa ziņojumus, darīt viegli pieejamus attiecīgajās ES delegācijas tīmekļa vietnēs un iztulkotus vietējā valodā; aicina ES izmantot kvalitatīvākus līdzekļus partnervalstu sasniegtā progresa mērīšanā un īstenot efektīvus savstarpējās atbilstības pasākumus saistībā ar partneru panākto progresu tādās jomās kā cilvēktiesības, tiesiskums un demokrātija;

70.  uzskata, ka ir jāuzlabo ES palīdzības redzamība, lai partnervalstu un ES dalībvalstu iedzīvotāji skaidri saskatītu ieguvumus, ko sniedz ES atbalsts; aicina Komisiju izstrādāt īpašu mehānismu ES humanitārās palīdzības sniegšanai kaimiņreģionu valstīm, kas atšķirtos no parauga, kurš tiek izmantots trešām valstīm visā pasaulē, un papildus citiem mērķiem nodrošinātu ES un tās politiskajai programmai lielāku atpazīstamību; uzsver tāda mehānisma nozīmi un nepieciešamību, kas spētu nodrošināt pārredzamību attiecībā uz ES piešķirto finansiālo palīdzību;

71.  aicina ES stiprināt savas spējas cīnīties pret nepatiesas informācijas un propagandas kampaņām, kas ir vērstas pret ES un tās dalībvalstīm, jo šādas kampaņas ir vērstas uz ES vienotības un solidaritātes mazināšanu; aicina ES stiprināt savu atpazīstamību, lai ES sniegtais atbalsts un iesaistīšanās partnervalstīs būtu skaidri redzami; uzsver, cik svarīgi ir EKP valstīs veicināt objektīvu, neatkarīgu un neizkropļotu informāciju un plašsaziņas līdzekļu brīvību, kā arī to, cik nepieciešami ir stratēģiskās informēšanas pasākumi par ES iesaisti kaimiņreģionos, tostarp par ES vērtībām un mērķiem, pārskatītās politikas ietvaros izstrādājot visaptverošu, efektīvu un sistemātisku komunikācijas stratēģiju;

72.  aicina ES palielināt savu klātbūtni partnervalstīs, izmantojot interaktīvākus audiovizuālos līdzekļus un sociālos plašsaziņas līdzekļus attiecīgajās vietējās valodās, lai sasniegtu visu sabiedrību; aicina Komisiju sagatavot saprotamu saziņas stratēģiju EKP valstu iedzīvotājiem, lai skaidrotu viņiem ieguvumus no asociācijas nolīgumiem, tostarp no padziļinātās un visaptverošās brīvās tirdzniecības zonas (DCFTA) nolīguma, kas ir instruments šo valstu politiskās sistēmas un ekonomikas modernizācijai;

o
o   o

73.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, EKP valstu valdībām un parlamentiem, Euronest un Savienības Vidusjūrai parlamentārajai asamblejai, Arābu valstu līgai, Āfrikas Savienībai, Eiropas Padomei un EDSO.

(1) JOIN(2015)0006. http://ec.europa.eu/enlargement/neighbourhood/consultation/consultation.pdf
(2) http://eeas.europa.eu/euromed/docs/com2011_200_en.pdf
(3) http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2011:0303:FIN:lv:PDF
(4) http://eeas.europa.eu/enp/pdf/pdf/com03_104_en.pdf
(5) Ārējo attiecību padomes 2008. gada 18. februāra secinājumi -http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/gena/98818.pdf
(6) OV C 87 E, 7.4.2004., 506. lpp.
(7) OV C 104 E, 30.4.2004., 127. lpp.
(8) OV C 287 E, 24.11.2006., 312. lpp.
(9) OV C 282 E, 6.11.2008., 443. lpp.
(10) OV C 296 E, 2.10.2012., 105. lpp.
(11) OV C 296 E, 2.10.2012., 114. lpp.
(12) OV C 168 E, 14.6.2013., 26. lpp..
(13) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0446.
(14) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0229.


Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanas īstenošana informācijas sabiedrībā
PDF 441kWORD 135k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūcija par to, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (2014/2256(INI))
P8_TA(2015)0273A8-0209/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 4., 26., 34., 114., 118. un 167. pantu,

–  ņemot vērā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 27. pantu,

–  ņemot vērā 1994. gada Līgumu par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS),

–  ņemot vērā UNESCO 2005. gada 20. oktobra Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11., 13., 14., 16., 17., 22. un 52. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvu 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā(1),

–  ņemot vērā Bernes konvenciju par literatūras un mākslas darbu aizsardzību un jo īpaši trīsposmu pārbaudi,

–  ņemot vērā Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) 1996. gada 20. decembra Līgumu par autortiesībām,

–  ņemot vērā WIPO 1996. gada 20. decembra Līgumu par izpildījumu un fonogrammām,

–  ņemot vērā WIPO Līgumu par audiovizuālo izpildījumu, kas noslēgts Pekinā 2012. gada 24. jūnijā WIPO diplomātiskajā konferencē par audiovizuālo izpildījumu aizsardzību,

–  ņemot vērā Eiropas Patentu iestādes (EPO) un Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (OHIM) 2013. gada septembra kopīgo pētījumu „Intelektuālā īpašuma tiesības intensīvi izmantojošās nozares — ieguldījums ekonomiskajā veiktspējā un nodarbinātībā Eiropas Savienībā”,

–  ņemot vērā Marrākešas līgumu, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/26/ES par autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārvaldījumu un muzikālo darbu tiesību lietošanai tiešsaistē daudzteritoriālo licencēšanu iekšējā tirgū(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/37/ES, ar ko groza Padomes Direktīvu 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/28/ES par dažiem atļautiem nenosakāmu autortiesību subjektu darbu izmantošanas veidiem(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/116/EK par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņiem(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 27. septembra Direktīvu 2011/77/ES, ar ko groza Direktīvu 2006/116/EK par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņiem(6),

–  ņemot vērā Padomes 1993. gada 27. septembra Direktīvu 93/83/EEK par dažu noteikumu saskaņošanu attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, kas piemērojamas satelītu apraidei un kabeļu retranslācijai(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/115/EK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā(9), ar ko groza Padomes Direktīvu 92/100/EEK(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. septembra Direktīvu 2001/84/EK par tālākpārdošanas tiesībām par labu mākslas oriģināldarba autoram(11),

–  ņemot vērā 2014. gada 27. februāra rezolūciju par privātās kopēšanas nodevām(12),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par atbalstu Eiropas kultūras un radošajām nozarēm, izmantojot šo nozaru potenciālu ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības veicināšanā(13),

–  ņemot vērā 2012. gada 11. septembra rezolūciju par audiovizuālo darbu izplatīšanu tiešsaistē Eiropas Savienībā(14),

–  ņemot vērā 2010. gada 22. septembra rezolūciju par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu iekšējā tirgū(15),

–  ņemot vērā sabiedrisko apspriešanu par ES autortiesību noteikumu pārskatīšanu, ko Komisija rīkoja no 2013. gada 5. decembra līdz 2014. gada 5. martam,

–  ņemot vērā 2012. gada 16. februāra rezolūciju par Lūgumrakstu Nr. 0924/2011, ko Eiropas Neredzīgo savienības (EBU)/ Karaliskā nacionālā neredzīgo cilvēku institūta (RNIB) vārdā iesniedza Apvienotās Karalistes valstspiederīgais Dan Pescod, par neredzīgu cilvēku piekļuvi grāmatām un citai drukātai produkcijai(16),

–  ņemot vērā Komisijas zaļo grāmatu „Audiovizuālo darbu izplatīšana tiešsaistē Eiropas Savienībā: iespējas un problēmas ceļā uz digitālo vienoto tirgu”(COM(2011)0427),

–  ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu „Autortiesības uz zināšanām balstītā ekonomikā” (COM(2008)0466),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Intelektuālā īpašuma tiesību vienotais tirgus. Radošuma un inovācijas veicināšana, lai nodrošinātu ekonomikas izaugsmi, kvalitatīvas darbavietas un augstas kvalitātes produktus un pakalpojumus Eiropā” (COM(2011)0287),

–  ņemot vērā 2011. gada 20. septembra saprašanās memorandu par pamatprincipiem komerciāli nepieejamu darbu digitalizācijā un to pieejamības nodrošināšanā nolūkā veicināt grāmatu un zinātnisko žurnālu digitalizāciju un pieejamību Eiropas bibliotēkām un līdzīgām iestādēm;

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A8-0209/2015),

A.  tā kā Direktīvas 2001/29/EK pārskatīšanai ir būtiska nozīme jaunrades un inovācijas, kultūras daudzveidības, ekonomikas izaugsmes, konkurētspējas, digitālā vienotā tirgus un zināšanu un informācijas pieejamības veicināšanā un vienlaikus — literāru un mākslas darbu autoru tiesību pietiekamas atzīšanas un aizsardzības nodrošināšanā;

B.  tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 167. pantā noteikts, ka Eiropas Savienība veicina dalībvalstu kultūras uzplaukumu un dažādību, jo īpaši ar jaunradi mākslā un literatūrā;

C.  tā kā Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā mērķis bija pielāgot tiesību aktus autortiesību un blakustiesību jomā, lai ņemtu vērā tehnoloģiju attīstību;

D.  tā kā Direktīva 2001/29/EK arī skar vairākas ES saistības saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem, tostarp Bernes konvencijas par literatūras un mākslas darbu aizsardzību noteikumiem, WIPO Līgumu par autortiesībām un Līgumu par izpildījumu un fonogrammām;

E.  tā kā Komisija un dalībvalstis veic ievērojamus ieguldījumus Eiropas kultūras mantojuma iestāžu bagātīgo kolekciju digitalizācijā un pieejamības tiešsaistē nodrošināšanā, lai iedzīvotāji varētu piekļūt materiāliem no jebkuras vietas pasaulē un izmantojot jebkādas ierīces;

F.  tā kā Eiropas kultūras un jaunrades nozares ir ES ekonomikas izaugsmes un darbvietu izveides dzinējspēks un sniedz būtisku ieguldījumu ES ekonomikā, jo saskaņā ar jaunākajām aplēsēm šajās nozarēs ir nodarbināti vairāk nekā 7 miljoni cilvēku un tās veido vairāk nekā 4,2 % ES IKP, un tā kā 2008.–2012. gada ekonomikas krīzes laikā kultūras nozares turpināja veidot jaunas darbvietas;

G.  tā kā EPO un OHIM 2013. gada septembra kopīgais pētījums parāda, ka intelektuālā īpašuma tiesības intensīvi izmantojošās nozares veido aptuveni 39 % no kopējās ekonomiskās darbības Eiropas Savienībā ar vērtību apmēram EUR 4700 miljardi gadā un tieši nodarbina 26 % iedzīvotāju (jeb rada 56 miljonus darbvietu), netiešajai nodarbinātībai veidojot papildu 9 % no visa darbvietu skaita Eiropas Savienībā;

H.  tā kā digitālā revolūcija ir nesusi jaunas saziņas metodes un līdzekļus un pavērusi ceļu jauniem izteiksmes veidiem, kas, gan radot šaubas par tradicionālajām trīspusējām attiecībām starp radošo darbu autoriem, kultūras uzņēmējiem un lietotājiem, ir stimulējuši uz zināšanām balstītas ekonomikas veidošanos, radot jaunas darbvietas un palīdzot veicināt kultūru un inovāciju;

I.  tā kā ikvienai politiskai iniciatīvai attiecībā uz digitālo vienoto tirgu ir jāatbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartai un jo īpaši tās 11., 13., 14., 16., 17. un 22. pantam;

J.  tā kā kultūru un valodu daudzveidība sniedzas pāri valstu robežām, dažām Eiropas valodām tiekot izmantotām saziņā vairākās valstīs;

K.  tā kā Pamattiesību harta aizsargā vārda brīvību, informācijas brīvību un humanitāro un eksakto zinātņu brīvību un garantē personas datu un kultūru un valodu daudzveidības aizsardzību, tiesības uz īpašumu un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, tiesības uz izglītību un tiesības veikt uzņēmējdarbību;

L.  tā kā autora tiesības uz savu radošo darbu aizsardzību jāturpina piemērot arī digitālajā laikmetā;

M.  tā kā ir jāapsver pasākumi, ar ko veicina kultūras apmaiņas turpmāku attīstību un uzlabo juridisko noteiktību nozarē; tā kā kopš Direktīvas 2001/29/EK piemērošanas ir izveidoti daudzi radoši tiešsaistes pakalpojumi un patērētājiem līdz šim nekad nav bijis pieejams tik plašs radošo un kultūras darbu klāsts; tā kā lietotājiem ir vajadzīga piekļuve bagātīgam un daudzveidīgam kvalitatīva satura piedāvājumam;

N.  tā kā 2008. gadā ar ES iniciatīvu izveidotās Eiropas digitālās bibliotēkas harmoniska un sistemātiska attīstība ir padarījusi pieejamus darbus no dalībvalstu bibliotēkām;

O.  tā kā radošie darbi ir starp galvenajiem avotiem, ko izmanto digitālās ekonomikas un informācijas tehnoloģijas nozares dalībnieki, piemēram, meklējumprogrammas, sociālie plašsaziņas līdzekļi un platformas ar lietotāju radītu saturu, taču teju visa radošo darbu sniegtā vērtība tiek nodota šiem digitālajiem starpniekiem, kas atsakās maksāt atlīdzību autoriem vai piedāvā ārkārtīgi zemu samaksu;

P.  tā kā ar Direktīvu 2011/77/ES un Direktīvu 2006/116/EK tika saskaņoti autortiesību un blakustiesību aizsardzības noteikumi, pilnībā saskaņojot katra darba veida un ar to saistīto tiesību aizsardzības periodus dalībvalstīs;

Q.  tā kā ES likumdevējiem ir pienākums veicināt autortiesību un blakustiesību skaidru juridisku regulējumu, ko var saprast visas ieinteresētās personas un it sevišķi sabiedrība kopumā un kas nodrošina tiesisko noteiktību;

R.  ņemot vērā vairāku interneta starpnieku konkurences priekšrocības un aizvien lielāko ietekmīgumu un šā stāvokļa nelabvēlīgo ietekmi uz autoru radošo potenciālu un citu radošo darbu izplatītāju pakalpojumu attīstību;

S.  tā kā, izstrādājot autortiesību un blakustiesību juridisko regulējumu, būtu jāņem vērā nepieciešamība veicināt novatoriskus ražošanas un tirdzniecības modeļus, izmantojot jauno tehnoloģiju sniegtās priekšrocības, lai uzlabotu ES uzņēmumu konkurētspēju;

T.  tā kā Komisijas 2014.–2019. gada programmas prioritāte un galvenais jautājums ir izaugsme un darbvietas,

1.  norāda, ka autortiesības ir materiāls veids, kā nodrošināt, lai radošo darbu autori saņem atlīdzinājumu un lai tiek finansēts radošais process;

2.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, proti, apspriešanās rīkošanu par autortiesībām, kas izraisīja lielu interesi no dažnedažādu ieinteresēto personu puses, tostarp kultūras nozarē un pilsoniskajā sabiedrībā(17);

3.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos jaunajā Komisijas pilnvaru termiņā turpināt ES digitalizācijas programmas, ieskaitot autortiesību jautājumu, pilnveidošanu; atzinīgi vērtē Komisijas 2015. gada darba programmu, ciktāl tajā tiek solīts izveidot digitālā vienotā tirgus paketi, kurā ietilpst tiesību akta priekšlikums, kura mērķis ir autortiesību noteikumu modernizēšana nolūkā tos pielāgot digitālajam laikmetam;

4.  atgādina, ka autortiesības un blakustiesības aizsargā un veicina gan jaunu produktu un pakalpojumu attīstīšanu un tirdzniecību, gan to radošā satura izveidi un izmantošanu, tādējādi sekmējot konkurētspējas, nodarbinātības un inovāciju attīstību dažādās ES rūpniecības nozarēs;

5.  uzsver, ka autortiesības ir tikai tik iedarbīgas, cik iedarbīgi ir to aizsardzībai paredzētie izpildes pasākumi, un ka plaukstošu un novatorisku radošo nozari var nodrošināt tikai ar stingru autortiesību izpildi;

6.  norāda, ka autortiesību un blakustiesību esamība neatņemami norāda uz teritorialitāti; uzsver, ka šis princips un pasākumi, ar ko nodrošina satura pārnesamību, nav savstarpējā pretrunā;

7.  uzsver, ka Direktīvas 2001/29/EK pārskatīšanā jāturpina garantēt princips, ka tiesību turētāji saņem taisnīgu atlīdzību; prasa atkārtoti apstiprināt teritorialitātes principu, tādējādi dodot iespēju ikvienai dalībvalstij nodrošināt taisnīgas atlīdzības principa ievērošanu saskaņā ar sevis pašas kultūras politiku;

8.  norāda, ka kopš Direktīvas 2001/29/EK piemērošanas ir pieaudzis lietotājiem likumīgi pieejamo darbu klāsts; turklāt norāda, ka pārrobežu piekļuve dažādiem lietojumiem, ko patērētājiem piedāvā tehnoloģiskais progress, var prasīt uz faktiem balstītus pašreizējā tiesiskā regulējuma uzlabojumus, lai turpinātu attīstīt dažāda kultūras un radošā satura legālo tiešsaistes piedāvājumu, tā nodrošinot Eiropas kultūras daudzveidības pieejamību;

9.  atgādina, ka ģeogrāfisko ierobežojumu dēļ patērētājiem pārāk bieži tiek liegta pieeja atsevišķiem uz saturu orientētiem pakalpojumiem un tas ir pretrunā Direktīvas 2001/29/EK mērķim — iekšējā tirgus četru brīvību īstenošanai; tāpēc mudina Komisiju ierosināt atbilstošus risinājumus, ar ko uzlabot pakalpojumu un ar autortiesībām aizsargāta satura pārrobežu pieejamību patērētājiem;

10.  uzskata, ka Direktīvā 2014/26/ES par autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārvaldījumu izmantotās pieejas sniegto pieredzi var izmantot attiecībā uz citiem satura veidiem, taču jautājumus saistībā ar pārnesamību un ģeogrāfisko bloķēšanu nevar atrisināt ar vienu visaptverošu risinājumu, bet tie, iespējams, prasītu vairākus atšķirīgus intervences pasākumus — gan regulatīvus, gan tirgus virzītus;

11.  uzsver, ka ES jaunrades darbi ir viens no tās bagātākajiem resursiem un to potenciālajiem lietotājiem vajadzētu būt iespējai samaksāt un tos izmantot pat tad, ja tos tirgo tikai citā dalībvalstī;

12.  pievērš uzmanību tam, ka, ja raidorganizācijas vēlas pārraidi visā Eiropā, var izmantot Direktīvā 2014/26/ES par autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārvaldījumu paredzēto daudzteritoriālās licencēšanas iespēju;

13.   norāda, ka filmu un televīzijas satura materiālu finansēšana, ražošana un kopražošana lielā mērā ir atkarīga no ekskluzīvām teritoriālajām licencēm, ko piešķir vietējiem izplatītājiem dažādās platformās, kuras atspoguļo dažādu Eiropas tirgu kultūras īpatnības; ņemot to vērā, uzsver, ka iespēja saskaņā ar līgumslēgšanas brīvību izvēlēties teritoriālā seguma apjomu un izplatīšanas platformas veidu sekmē ieguldījumus filmās un televīzijas satura materiālos un veicina kultūras daudzveidību; aicina Komisiju nodrošināt, lai pirms ikvienas autortiesību modernizēšanas iniciatīvas īstenošanas tiktu veikts visaptverošs pētījums par šādas iniciatīvas iespējamo ietekmi uz filmu un televīzijas materiālu ražošanu, finansēšanu un izplatīšanu, kā arī uz kultūras daudzveidību;

14.  uzsver, ka nozarē īstenotajai ģeogrāfiskajai bloķēšanai nebūtu jākavē ES dalībvalstīs dzīvojošu kultūras minoritāšu piekļuve tādam saturam vai pakalpojumiem viņu valodā, kuri pieejami bez maksas vai par kuriem ir samaksāts;

15.  atbalsta iniciatīvas, kuru mērķis ir vairot likumīgi iegūta un likumīgi publiskota satura tiešsaistes pakalpojumu pārnesamību ES, vienlaikus pilnībā ievērojot autortiesības un tiesību īpašnieku intereses;

16.  atgādina, ka Eiropas kultūras tirgus ir dabiski neviendabīgs Eiropas kultūras un valodu daudzveidības dēļ; atzīmē, ka šī dažādība drīzāk jāuztver kā priekšrocība, nevis šķērslis vienotajam tirgum;

17.  ņem vērā teritoriālo licenču nozīmību ES, īpaši attiecībā uz audiovizuālo darbu un filmu ražošanu, kā pamatā galvenokārt ir raidorganizāciju pirmsiegādes vai pirmsfinansēšanas sistēmas;

18.  ar bažām norāda uz nelikumīgu tiešsaistes pakalpojumu skaita pieaugumu un aizvien biežāk novērojamo pirātismu, un, vispārīgāk, uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem — tendenci, kas nopietni apdraud dalībvalstu ekonomiku un jaunradi Eiropas Savienībā;

19.  uzsver, ka jebkuras autortiesību regulējuma reformas pamatā jābūt augsta līmeņa aizsardzībai, jo tiesības ir būtisks intelektuālās jaunrades aspekts un nodrošina stabilu, nepārprotamu un elastīgu juridisko bāzi, kas veicina investīcijas un izaugsmi kultūras un radošajā nozarē, vienlaikus novēršot juridisko nenoteiktību un neatbilstību, kas negatīvi ietekmē iekšējā tirgus darbību;

20.  uzsver, ka līdz ar svarīgo uzdevumu paplašināt digitālā vienotā tirgus darbības struktūras ir jāīsteno arī pasākumi, lai nodrošinātu, ka analogais vienotais tirgus turpina darboties pienācīgi;

21.  norāda, ka nozarēs, kurās ir ļoti liels autortiesību īpatsvars, Eiropas Savienībā ir nodarbināti vairāk nekā septiņi miljoni cilvēku; tāpēc prasa Komisijai nodrošināt, lai tad, ja likumdošanas iniciatīvas mērķis ir autortiesību modernizēšana, vispirms būtu vispusīgi izvērtēta šādas iniciatīvas ietekme uz izaugsmi un nodarbinātību (ex ante novērtējums) un būtu veikta arī tās potenciālo izmaksu un ieguvumu analīze;

22.  uzsver, ka ES tiesību aktus, kuri reglamentē autortiesības, ir jāpārskata ar pienācīgi noteiktu mērķi un pamatojoties uz pārliecinošiem datiem, lai garantētu Eiropas radošo nozaru pastāvīgu attīstību;

23.  atzīst, ka komerciālas darbības, kas pārkāpj autortiesības, rada nopietnus draudus digitālā vienotā tirgus darbībai un dažāda kultūras un radošā satura legālā tiešsaistes piedāvājuma izveidei;

24.  uzskata, ka ir obligāti jānodrošina radošo darbu autoriem un veidotājiem spēcīgākas pozīcijas un izdevīgāka atlīdzība saistībā ar viņu darbu digitālu izplatīšanu un izmantošanu;

Ekskluzīvas tiesības

25.  atzīst, ka ir jānodrošina autoru un izpildītāju radošā un mākslinieciskā darba juridiskā aizsardzība; apliecina, ka kultūras un zināšanu izplatīšana ir sabiedrības interesēs; atzīst, ka šo darbu laišanai tirgū nozīmīga ir producentu un izdevēju darbība un ka ir jāpanāk, lai taisnīgi un pienācīgi būtu atalgoti visu kategoriju tiesību subjekti; prasa nodrošināt autoriem un izpildītājiem spēcīgākas līgumslēdzēja pozīcijas attiecībā pret citiem tiesību subjektiem un starpniekiem, šajā nolūkā jo īpaši apsverot saprātīgu laikposmu, kurā trešās personas varētu izmantot no autoriem saņemtās tiesības un kuram beidzoties tās šīs tiesības zaudētu, jo līgumattiecību īstenošanai var būt raksturīgs nevienlīdzīgs spēku samērs; šajā sakarībā uzsver to, cik nozīmīga ir līgumslēgšanas brīvība;

26.  norāda, ka samērīgai autortiesību un citu tiesību objektu aizsardzībai ir liela nozīme, tostarp arī no kultūras viedokļa, un ka saskaņā ar LESD 167. pantu Savienībai ir jārīkojas, ņemot vērā kultūras aspektus;

27.  uzsver, ka autoriem un izpildītājiem ir jāsaņem vienlīdz taisnīga atlīdzība gan digitālajā, gan analogajā vidē;

28.  aicina Komisiju, ņemot vērā pašas noteikto labāka regulējuma mērķi, izvērtēt attiecīgam nolūkam paredzētus atbilstošus pasākumus, kas varētu uzlabot juridisko noteiktību; aicina Komisiju izpētīt, kā vienotais Eiropas autortiesību akts ietekmē nodarbinātību un inovāciju, kā tas ietekmē autoru, izpildītāju un citu tiesību subjektu intereses un vai šī akta ietekmē patērētājiem kļūst pieejamāka reģionu kultūras daudzveidība;

29.  norāda, ka tik trauslā mijiedarbību sistēmā, kādā tiek producēts un finansēts radošais darbs, ekskluzīvas tiesības un līgumslēgšanas brīvība ir būtiskākie elementi, jo tie ļauj līdzsvarotāk sadalīt risku, sniedz iespēju dažādiem dalībniekiem iesaistīties kopīgos projektos, kas paredzēti kultūras ziņā daudzveidīgai auditorijai, un nodrošina pamatu stimulam investēt profesionāla satura darbu tapšanā;

30.  iesaka Savienības likumdevējam gan sabiedrības interešu, gan personas datu aizsardzības nolūkā apsvērt to, kā vēl vairāk samazināt ierobežojumus, kas nepieļauj publiskā sektora informācijas atkalizmantošanu; norāda, ka tiesību akti šādā nolūkā būtu jāgroza, ņemot vērā Direktīvu 2013/37/ES, autortiesību sistēmas pamatprincipus un attiecīgo Eiropas Savienības Tiesas judikatūru;

31.  aicina Komisiju efektīvi garantēt sabiedriskā īpašuma darbu aizsardzību, jo tiem pēc definīcijas nepiemēro autortiesību aizsardzību; tāpēc mudina Komisiju skaidri norādīt, ka neaizsargāta darba gadījumā nav aizsargāta arī šāda darba digitalizācija, ja vien tās rezultātā netop jauns, savādāks darbs; tāpat aicina Komisiju pārbaudīt, vai tiesību subjektiem var būt tiesības savus darbus pilnībā vai daļēji neaizsargāt;

32.  aicina Komisiju atbilstoši Bernes konvencijā noteiktajiem starptautiskajiem standartiem vēl vairāk saskaņot autortiesību aizsardzības jēdzienu, aizsardzības jēdzienu tomēr necenšoties paplašināt; mudina dalībvalstis racionāli pabeigt Direktīvas 2006/116/EK un Direktīvas 2011/77/ES transponēšanu un īstenošanu;

Izņēmumi un ierobežojumi

33.  aicina Savienības likumdevēju arī turpmāk ņemt vērā Direktīvā 2001/29/EK noteikto mērķi, proti, garantēt autortiesību un blakustiesību pienācīgu aizsardzību kā vienu no galvenajiem veidiem, kas nodrošina Eiropas kultūras jaunradi, un saglabāt taisnīgu līdzsvaru starp aizsargātu tiesību objektu dažādu kategoriju īpašniekiem un lietotājiem, kā arī starp dažādu kategoriju tiesību subjektiem; turklāt uzsver — veicot grozījumus šīs jomas tiesību aktos, būtu jāgarantē, ka ar autortiesībām un blakustiesībām aizsargāti darbi un pakalpojumi neatkarīgi no to formāta ir pieejami cilvēkiem ar invaliditāti;

34.  uzsver, ka autortiesības un blakustiesības ir Eiropas kultūras un radošo nozaru tiesiskais regulējums, izglītības un pētniecības nozaru tiesiskais regulējums un regulējums nozarei, kura gūst labumu no šo tiesību izņēmumiem un ierobežojumiem, un ka minētās tiesības ir šo nozaru darbības un tajās iespējamās nodarbinātības pamats;

35.  norāda, ka izņēmumi un ierobežojumi ir jāpiemēro tieši tādā nolūkā, kādam tie paredzēti, un attiecīgi ņemot vērā konkrētas digitālās un analogās vides īpašības, vienlaikus saglabājot līdzsvaru starp tiesību subjektu un sabiedrības interesēm; tāpēc aicina Komisiju izvērtēt iespēju pārskatīt vairākus spēkā esošos izņēmumus un ierobežojumus, lai tos labāk pielāgotu digitālajai videi, rēķinoties ar digitālās vides pastāvīgu attīstību un konkurētspējas nepieciešamību;

36.  uzsver, cik liela nozīme ir tam, lai izņēmumi un ierobežojumi būtu pieejami personām ar invaliditāti; šajā sakarībā atzīmē Marrākešas līguma noslēgšanu, jo tas nodrošinās, ka grāmatas būs vieglāk pieejamas personām ar redzes traucējumiem, un mudina minēto līgumu nevilcinoties ratificēt, negaidot, ka ratificēšanas vajadzībām tiks pārskatīts ES tiesiskais regulējums; ir pārliecināts, ka minētais līgums ir solis pareizajā virzienā, bet ka daudz vēl ir jāpaveic, lai saturs būtu brīvi pieejams cilvēkiem ar dažādiem spēju traucējumiem;

37.  akcentē Eiropas kultūras daudzveidības nozīmi un norāda, ka atšķirīga izņēmumu īstenošana dalībvalstīs var apgrūtināt iekšējā tirgus funkcionēšanu ne vien saistībā ar pārrobežu darbību attīstību, bet arī ar ES globālo konkurētspēju un inovāciju un ka tā var radīt juridisku nenoteiktību gan autoriem, gan lietotājiem; uzskata, ka tādēļ dažiem izņēmumiem un ierobežojumiem vienotāki noteikumi varētu būt izdevīgāki; tomēr atzīmē, ka atšķirības var būt pamatotas, jo ir jāļauj dalībvalstīm pieņemt likumus konkrētu valsts kultūras un ekonomikas interešu kontekstā un saskaņā ar proporcionalitātes un subsidiaritātes principiem;

38.  aicina Komisiju izvērtēt minimālo standartu piemērošanu saistībā ar dažādiem izņēmumiem un ierobežojumiem un tad panākt, lai visi Direktīvā 2001/29/EK minētie izņēmumi un ierobežojumi būtu pienācīgi īstenoti un lai iekšējā tirgū kultūras daudzveidība būtu vienādi pieejama pārrobežu mērogā, kā arī vairot juridisko noteiktību;

39.  uzskata, ka ir stingrāk jānosaka izņēmumi iestādēm, kuras darbojas sabiedrības interesēs, piemēram, bibliotēkām, muzejiem un arhīviem, lai veicinātu visaptverošu kultūras mantojuma pieejamību, tostarp ar tiešsaistes platformu starpniecību;

40.  aicina Komisiju rūpīgi apsvērt pamattiesību aizsardzību, sevišķi diskriminācijas apkarošanu vai preses brīvības aizsardzību; šajā sakarībā atgādina, ka šādu izņēmumu gadījumā būtu jānodrošina taisnīga atlīdzība;

41.  atgādina, ka kultūras un radošajās nozarēs svarīga ir mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) darbība, kas rada darbvietas un izaugsmi Eiropas Savienībā; uzsver, ka lielākā daļa MVU kultūras un radošajās nozarēs ne vien izmanto iespēju elastīgi piemērot autortiesību noteikumus, nodrošinot kultūras un radošo darbu tapšanu, finansēšanu un izplatīšanu, bet arī izstrādā novatoriskus risinājumus, kas garantē, ka lietotājiem ir tiešsaistē pieejami vietējā tirgus pieprasījumam un specifikai pielāgoti radošie darbi;

42.  ar interesi konstatē, ka digitālajos tīklos rodas jauni darbu izmantošanas veidi, jo īpaši transformējoša lietošana, un uzsver, ka ir jāmeklē risinājumi, kas efektīvu aizsardzību, kura garantē pienācīgu atlīdzību un taisnīgu kompensāciju radošo darbu autoriem, ļauj nodrošināt līdz ar kultūras preču un zināšanu pieejamību, kas savukārt ir vajadzīga sabiedrībai;

43.  uzsver — ja izņēmums vai ierobežojums jau ir spēkā, jauniem satura izmantošanas veidiem, kas iespējami, pateicoties tehnoloģiju progresam vai jauniem tehnoloģiju lietošanas veidiem, būtu pēc iespējas vairāk jāatbilst spēkā esošajam izņēmumam vai ierobežojumam, ja vien jaunais ir līdzīgs esošajam izmantošanas veidam, jo ir jāvairo juridiskā noteiktība, un tas būtu jāpārbauda, veicot testu trijos posmos; atzīst, ka ar tik elastīgu attiecīgo izņēmumu un ierobežojumu interpretāciju tos varētu pielāgot atšķirīgiem apstākļiem un sociālajām vajadzībām dažādās valstīs;

44.  īpaši uzsver to, ka ir jāgarantē izņēmumu un ierobežojumu tehnoloģiskā neitralitāte un turpmāka savietojamība, pienācīgi ņemot vērā mediju konverģences ietekmi, un vienlaikus jāstrādā arī sabiedrības interesēs, veicinot stimulus, kas palīdz radīt, finansēt un izplatīt jaunus darbus, un ka ir jānodrošina, lai šie darbi būtu sabiedrībai pieejami ar jauniem, novatoriskiem un aizraujošiem risinājumiem;

45.  ierosina pārskatīt pakalpojumu sniedzēju un starpnieku saistības, lai precizētu viņu juridisko statusu un ar autortiesībām saistīto atbildību, kā arī lai garantētu, ka radošajā procesā un piegādes ķēdē ir veikta pienācīga pārbaude, un lai radošo darbu autoriem un tiesību subjektiem Eiropas Savienībā būtu nodrošināta taisnīga atlīdzība;

46.  uzstāj, ka digitālā tirgus attīstība nav iespējama, ja vienlaikus nav nodrošināta radošo un kultūras nozaru attīstība;

47.  uzsver, ka izņēmums attiecībā uz karikatūrām, parodijām un stilizācijām ir vitālai demokrātiskai diskusijai nozīmīgs faktors; ir pārliecināts, ka ar izņēmumu būtu jāpanāk līdzsvars starp radošo darbu autoru un oriģinālo prototipu interesēm un tiesībām, no vienas puses, un aizsargātā darba lietotāja vārda brīvību, no otras puses, jo lietotājs paļaujas uz izņēmumu, kas noteikts attiecībā uz karikatūru, parodiju vai stilizāciju;

48.  uzsver, ka ir pienācīgi jāizvērtē teksta un datu automātiskas analīzes metožu (piemēram, tekstizraces un datizraces vai satura izguves) izmantošana pētniecības nolūkā, ja vien ir saņemta atļauja lasīt darbu;

49.  uzstāj, ka digitālā tirgus attīstība ir cieši saistīta ar radošo un kultūras nozaru attīstību un ka abiem šiem procesiem ir jānotiek vienlaicīgi, jo tikai tā var sasniegt noturīgu labklājību;

50.  atzīmē, ka tiesības uz privātīpašumu ir viens no mūsdienu sabiedrības stūrakmeņiem; turklāt norāda, ka vieglāk pieejami izglītības materiāli un kultūras preces ir ārkārtīgi svarīgi zināšanu sabiedrības attīstībai un ka likumdevējiem tas būtu jāņem vērā;

51.  prasa noteikt izņēmumu pētniecības un izglītības mērķiem, kuram būtu jāattiecas ne vien uz izglītības iestādēm, bet arī uz akreditētām izglītības vai pētniecības darbībām, tostarp darbībām tiešsaistē un pārrobežu darbībām, kas saistītas ar kompetento iestāžu vai tiesību aktos atzītu izglītības iestādi vai institūciju vai kas ietilpst izglītības programmas darbības jomā;

52.  uzsver, ka jaunu izņēmumu vai ierobežojumu ES tiesību sistēmā, kura reglamentē autortiesības, drīkst ieviest tikai ar pienācīgu pamatojumu, ko nodrošina rūpīga un objektīva ekonomiskā un juridiskā analīze;

53.  atzīst, ka bibliotēkas ir svarīgas zināšanu pieejamībai, un aicina Komisiju izvērtēt, vai būtu jāpieņem izņēmums, kas ļauj sabiedriskajām un zinātniskajām bibliotēkām likumīgi izsniegt ikvienam digitāla formāta darbus personiskai lietošanai uz noteiktu laiku ar interneta vai bibliotēkas tīklu starpniecību, un tā nodrošināt, lai bibliotēkas spētu efektīvi un aktuālā veidā pildīt savu pienākumu izplatīt zināšanas, kurš ir sabiedrības interesēs; iesaka par e-grāmatu izsniegšanu to autoriem nodrošināt tikpat taisnīgu kompensāciju, kādu viņi saņem par iespiestu grāmatu izsniegšanu, ievērojot valsts teritorijā noteiktos ierobežojumus;

54.  aicina Komisiju apsvērt iespēju noteikt izņēmumu, kas ļauj bibliotēkām saturu digitalizēt konsultāciju, katalogu kārtošanas un arhivēšanas vajadzībām;

55.  uzsver, cik būtiski ir ņemt vērā secinājumus, kas gūti vairāku eksperimentu rezultātā, kurus grāmatizdevēji ir veikuši, lai izveidotu taisnīgus, līdzsvarotus un dzīvotspējīgus uzņēmējdarbības modeļus;

56.  norāda, ka dažās dalībvalstīs ir ieviesta kompensāciju shēmu obligāta licencēšana; uzsver, ka ir jāgarantē, lai arī turpmāk būtu iespējamas darbības, kas atļautas ar izņēmumu; atgādina, ka kompensācija par izņēmumu un ierobežojumu īstenošanu būtu jāapsver tikai tādā gadījumā, ja darbības, uz kurām būtu jāattiecas izņēmumam, ir kaitējušas tiesību subjektam; turklāt aicina Eiropas Intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu novērošanas centru sagatavot rūpīgu zinātnisko analīzi, izvērtējot šos dalībvalstu pasākumus un to ietekmi uz katru attiecīgo ieinteresēto personu;

57.  atgādina, ka izņēmums attiecībā uz kopēšanu privātām vajadzībām ir svarīgs un ka tas var būt tehniski neierobežots, ja vien radošo darbu autori saņem taisnīgu atlīdzību; aicina Komisiju, pamatojoties uz zinātniskiem pierādījumiem, analizēt Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūciju par nodevām par kopēšanu privātām vajadzībām(18) un jaunākā Komisijas īstenotā starpniecības procesa rezultātus(19) un analizēt arī to, cik dzīvotspējīgi ir pasākumi, ar ko pašlaik tiesību subjektiem nodrošina taisnīgu atlīdzību par reprodukcijām, kuras fiziskas personas radījušas privātai lietošanai, šajā kontekstā jo īpaši izvērtējot pārredzamības pasākumus;

58.  norāda, ka nodevas par kopēšanu privātām vajadzībām vajadzētu reglamentēt tā, lai iedzīvotāji būtu informēti par nodevas faktisko apmēru un par to, kāpēc šāda nodeva ir noteikta un kā tā tiks izmantota;

59.  uzsver, ka nodevām par digitālo tehnoloģiju ražojumu iegādi būtu jākļūst pārredzamākām un optimālākām, lai aizsargātu tiesību subjektu un patērētāju tiesības, un tas būtu jāpanāk, ņemot vērā Direktīvu 2014/26/ES par autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārvaldījumu un muzikālo darbu tiesību lietošanai tiešsaistē daudzteritoriālo licencēšanu iekšējā tirgū;

60.  uzsver, ka skaidrāks un pārredzamāks autortiesību regulējums ir būtisks autortiesību izmantotājiem, jo īpaši attiecībā uz lietotāju radītu saturu un autortiesību nodevām, jo šāds regulējums veicinātu radošumu un tiešsaistes platformu turpmāku attīstību, kā arī nodrošinātu, ka autortiesību subjekti saņem pienācīgu atlīdzību;

61.  norāda, ka ir svarīgi ievērot Direktīvas 2001/29/EK 6. panta 4. punktu, un uzsver, ka ar līgumu vai līguma noteikumiem nevajadzētu kavēt izņēmumu vai ierobežojumu efektīvu īstenošanu un liegt piekļuvi saturam, uz kuru neattiecas autortiesību vai blakustiesību aizsardzība;

62.  aicina izplatītājus publicēt visu tiem pieejamo informāciju par tehnoloģiskajiem pasākumiem, kas veicami, lai garantētu attiecīgā satura sadarbspēju;

63.  uzsver nepieciešamību nodrošināt plašāku sadarbspēju, jo īpaši starp programmatūru un galiekārtu, jo sadarbspējas trūkums kavē inovāciju, mazina konkurenci un kaitē patērētājiem; ir pārliecināts, ka sadarbspējas trūkuma dēļ rodas viena konkrēta produkta vai pakalpojuma dominējošs stāvoklis tirgū, kas savukārt slāpē konkurenci un ierobežo patērētāju izvēli Eiropas Savienībā;

64.  norāda, ka, ņemot vērā tehnoloģiju straujo attīstību digitālajā tirgū, autortiesību jomā ir nepieciešams tehnoloģiski neitrāls autortiesību regulējums;

65.  atzīst, ka samērīgi un efektīvi piespiedu izpildes pasākumi ir svarīgi radošo darbu autoru, tiesību subjektu un patērētāju atbalstam;

66.  aicina Komisiju un Savienības likumdevēju apsvērt risinājumus, kas ļautu novirzīt vērtību no satura uz pakalpojumiem; uzsver, ka mūsdienu digitālajā vidē ir jāpielāgo starpnieka statusa definīcija;

67.  uzsver, ka patērētāji bieži saskaras ar dažādiem ierobežojumiem un ka patērētāju tiesību jēdziens autortiesību regulējumā ļoti bieži nav reglamentēts; aicina Komisiju novērtēt spēkā esošā autortiesību regulējuma efektivitāti, raugoties no patērētāju viedokļa, un izstrādāt skaidru un visaptverošu patērētāju tiesību kopumu;

o
o   o

68.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem

(1) OV L 167, 22.6.2001., 10. lpp.
(2) OV L 84, 20.3.2014., 72. lpp.
(3) OV L 175, 27.6.2013., 1. lpp.
(4) OV L 299, 27.10.2012., 5. lpp.
(5) OV L 372, 27.12.2006., 12. lpp.
(6) OV L 265, 11.10.2011., 1. lpp.
(7) OV L 248, 6.10.1993., 15. lpp.
(8) OV L 157, 30.4.2004., 45. lpp.
(9) OV L 376, 27.12.2006., 28. lpp.
(10) OV L 346, 27.11.1992., 61. lpp.
(11) OV L 272, 13.10.2001., 32. lpp.
(12) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0179.
(13) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0368.
(14) OV C 353 E, 3.12.2013., 64. lpp.
(15) OV C 50 E, 21.2.2012., 48. lpp.
(16) OV C 249 E, 30.8.2013., 49. lpp.
(17) Eiropas Komisija, MARKT ĢD, Ziņojums par atbildēm uz sabiedrisko apspriešanu par ES autortiesību noteikumu pārskatīšanu, 2014. gada jūlijs.
(18) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0179.
(19) António Vitorino 2013. gada 31. janvāra ieteikumi, kas tapuši pēc jaunākā starpniecības procesa, kuru Komisija īstenoja attiecībā uz nodevām par kopēšanu un reproducēšanu privātām vajadzībām.


Eiropas Demokrātijas fonda (EDF) darbību novērtējums
PDF 654kWORD 107k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūcija par ES jauno pieeju cilvēktiesībām un demokrātijai — darbību, ko Eiropas Demokrātijas fonds (EDF) veicis kopš tā izveides, novērtējums (2014/2231(INI))
P8_TA(2015)0274A8-0177/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2., 6., 8. un 21. pantu,

–  ņemot vērā 2012. gada 29. marta ieteikumu Padomei par Eiropas Demokrātijas fonda (EDF) iespējamo izveides kārtību(1),

–  ņemot vērā 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam(2),

–  ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā(3),

–  ņemot vērā ES 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, ko Padome pieņēma 2014. gada 23. jūnijā,

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 12. marta rezolūciju par 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 236/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko paredz kopīgus noteikumus un procedūras, lai īstenotu Savienības instrumentus ārējās darbības finansēšanai(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 235/2014, ar ko izveido finanšu instrumentu demokrātijai un cilvēktiesībām visā pasaulē(6),

–  ņemot vērā 2009. gada 18. maija Padomes secinājumus „Atbalsts demokrātiskai pārvaldībai — izveidot uzlabotu ES sistēmu”(7),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 17. novembra secinājumus par demokrātijas atbalstu Eiropas Savienības ārējās attiecībās(8),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 13. decembra secinājumus, kuros bija ietverts 2010. gada progresa ziņojums un izmēģinājuma valstu saraksts(9),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 20. jūnija secinājumus par Eiropas kaimiņattiecību politiku(10),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 1. decembra secinājumus par Eiropas Demokrātijas fondu(11),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 25. jūnija secinājumus par cilvēktiesībām un demokrātiju(12) un Padomes 2012. gada 25. jūnijā pieņemto ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju(13),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 31. janvāra secinājumus par ES atbalstu attiecībā uz ilgtspējīgām pārmaiņām pārejas sabiedrībās(14),

–  ņemot vērā ES Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2015. gada 4. marta kopīgo apspriešanās dokumentu „Ceļā uz jaunu Eiropas kaimiņattiecību politiku” (JOIN(2015)0006),

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta 2013. gada pārskatu(15),

–  ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu „Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs. Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšana” (COM(2011)0303),

–  ņemot vērā toreizējam Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam Jerzy Buzek un toreizējai Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un priekšsēdētāja vietniecei Catherine Ashton adresēto 2011. gada 25. novembra vēstuli par atbalstu EDF izveidei,

–  ņemot vērā EDF valdes 2014. gada 3. decembra lēmumu atcelt sākotnējos EDF darbības ģeogrāfiskos ierobežojumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un 132. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0177/2015),

A.  tā kā demokrātijas veicināšana un atbalstīšana, tiesiskums un cilvēktiesību un pamatbrīvību universāluma un nedalāmības ievērošana atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienību 21. pantam un ES Pamattiesību hartai spieder pie ES ārpolitikas pamatmērķiem;

B.  tā kā ES uzskata, ka īstenas demokrātiskas kultūras veicināšanā izšķirīgs demokrātijas veidošanas procesā ir atbildības princips;

C.  tā kā daudzās ES dalībvalstīs pēdējos gadu desmitos ir sekmīgi īstenots sabiedrības demokrātiskas pārveides process, un šīs valstis šajā jomā ir uzkrājušas lielu pieredzi, kas varētu būt noderīga EFD darbā un kuru var un vajag izmantot ekspertu un politiskajā līmenī EFD darbam;

D.  tā kā notikumi, kas norisinājušies Arābu pavasarī un austrumu kaimiņreģionā, ir izraisījuši cilvēktiesību veicināšanai un demokrātijas atbalstam izmantoto ES politikas instrumentu pārveidi;

E.  tā kā vairākās pasaules valstīs, kurās darbojas EDF, mazinās leģitīmas pilsoniskās sabiedrības rīcības brīvība un pilsoniskās sabiedrības organizāciju finansēšanas iespējas, jo autoritāri režīmi izmanto arvien sarežģītākus līdzekļus, kā ierobežot NVO un demokrātiju atbalstošu personu un organizāciju, tostarp EDF finansējuma saņēmēju, darbu;

F.  tā kā ES kaimiņvalstīm pēdējos gados ir bijis jārisina daudzi politiski, drošības un ekonomikas problēmuzdevumi, kas nelabvēlīgi ietekmē demokratizācijas centienus un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu;

G.  tā kā valstīs, kurās darbojas EDF, ir jāveicina objektīvas un neatkarīgas informācijas pieejamība un jāstiprina plašsaziņas līdzekļu vide, tostarp interneta un sociālie plašsaziņas līdzekļi, aizsargājot plašsaziņas līdzekļu un vārda brīvību un cīnoties ar visiem sociālās un politiskās cenzūras veidiem; tā kā šajās valstīs ir arī jāatbalsta demokratizācijas centieni, tostarp jānostiprina tiesiskums un cīņa pret korupciju;

H.  tā kā EDF izveide līdztekus citām ES programmām, piemēram, Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentam (EIDHR) un Eiropas Kaimiņattiecību politikas (EKP) pilsoniskās sabiedrības instrumentam, papildina ierasto uz valsti orientēto pieeju ar līdzsvarotāku, ilgākam termiņam paredzētu un uz sabiedrību orientētu perspektīvu, kas ir ļoti nepieciešama un kurā uzmanība ir pievērsta tiešai sadarbībai ar vietējām un reģionālām aktīvistu kustībām un demokrātiski noskaņotiem politikā iesaistītiem dalībniekiem;

I.  tā kā tādu demokrātijas atbalsta pasākumu ietekmes novērtējums, kādus, piemēram, veic EDF, pēc savas būtības ir grūts uzdevums, jo īpaši ne tikai tāpēc, ka politisko pārmaiņu procesi attiecīgajās valstīs ir pēc būtības nelineāri un notiek ilgtermiņā, bet arī tāpēc, ka šie pasākumi ir konfidenciāla rakstura;

J.  tā kā jaunās informācijas tehnoloģijas un sociālie mediji ir kļuvuši par nozīmīgiem instrumentiem cīņā par demokrātiju un tādēļ tiem jāieņem izcila vieta Eiropas demokrātijas atbalsta darba kārtībā;

K.  tā kā uz 2015. gada 30. jūniju EDF bija finansējis 186 iniciatīvas, piešķirot kopā vairāk par 5,2 miljoniem EUR dienvidu kaimiņreģionā un vairāk nekā 5,3 miljonus EUR austrumu kaimiņreģionā un citur;

L.  tā kā EDF darbību finansē ar unikālu līdzfinansēšanas režīmu, administratīvo budžetu nodrošinot Komisijai, bet praktisko darbību — no dalībvalstu un trešo valstu maksājumiem;

Vispārējs novērtējums

1.  atzinīgi vērtē EDF līdzšinējo darbu, ņemot vērā pašlaik sarežģīto starptautisko stāvokli, un uzskata, ka tas ir sasniedzis savu galveno mērķi, proti, „sekmēt un veicināt demokratizāciju un stabilas un ilgtspējīgas demokrātijas ieviešanu valstīs, kurās norisinās pārejas process, un sabiedrībās, kas cīnās par demokratizāciju”(16), tostarp „sniedzot atbalstu tiem, kam tā trūkst’ cīnoties pret korupciju, veicinot dialogu par daudzveidību un nevardarbību, veicinot sociālo un politisko līdzdalību un aizsargājot aktīvistus un žurnālistus, kas uz vietām dara visu iespējamo, lai nodrošinātu un paātrinātu demokrātisko procesu sākšanos, padarot pieejamāku taisnīgumu;

2.  ar gandarījumu atzīst, ka, neraugoties uz īso darbības laiku, ierobežotajiem līdzekļiem un grūtībām novērtēt demokrātijas atbalsta pasākumu ietekmi, EDF pilda Parlamenta ieteikumus un kvalitatīvi papildina to atbalstu, ko ES jau sniedz demokrātijai, izmantojot ātru, elastīgu, augšupvērstu un uz pieprasījumu balstītu finansēšanas režīmu sniedza tieši saņēmējiem finansiāli izdevīgākajā veidā un papildinot citus ES instrumentus, pateicoties EDF valdes nelielajam administratīvajam slogam un EDF noteikto procedūru vienkāršumam;

3.  uzskata, ka EDF kā demokrātijas atbalsta līdzeklis ir palīdzējis samazināt gan politisko, gan personīgo risku;

4.  uzsver pilnīgu un pastāvīgu atbalstu ES plaši sazarotajiem centieniem atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, sociālās kustības un aktīvistus visā pasaulē; atkārtoti pauž savu nostāju, ka ir svarīgi nodrošināt EDF darbību un jau esošo ES ārējo finansēšanas instrumentu, jo īpaši EIDHR un Eiropas Kaimiņattiecību instrumenta (EKI), komplementaritāti, jo to visu mērķis ir veicināt demokrātijas principu un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu ES robežu tuvumā;

5.  atzinīgi vērtē EDF konsekvento iesaistīšanos vārda un biedrošanās brīvību, plašsaziņas līdzekļu brīvības, tiesiskuma veidošanas un nostiprināšanas, cīņas pret korupciju, sociālā un politiskā plurālisma atbalstīšanā — centienos, kuru nolūks ur veicināt demokrātisku režīmu izveidošanos gan ES austrumu, gan dienvidu kaimiņvalstīs;

6.  uzskata, ka EDF īstenotās iniciatīvas ir pierādījušas fonda unikālās vienojošās un trūkumu novēršanas spējas gadījumos, kad nebija iespējams iegūt ES dalībvalstu un trešo valstu finansējumu;

7.  prasa ES un dalībvalstīm izstrādāt holistisku pieeju, lai atbalstītu politisko pāreju un demokratizāciju trešās valstīs, kas ietver cilvēktiesību ievērošanu, tiesiskuma veicināšanu, pārredzamību, pārskatatbildību, saskaņu, likumību un demokrātisko institūciju, tostarp likumdošanas iestāžu, nostiprināšanu;

Finansējums

8.  aicina EDF dibinātājas puses, jo īpaši visas dalībvalstis un Komisiju dot ieguldījumu vai palielināt sava ieguldījuma daļu EDF saskaņā ar saistībām, ko tās ir uzņēmušās;

9.  atgādina, ka 2015. gadā 26. aprīlī EDF finansējumu ir apsolījušas un iemaksājušas tālāk minētās dalībvalstis: Beļģija, Bulgārija, Čehijas Republika, Dānija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Nīderlande, Polija, Rumānija, Slovākija, Spānija, Šveice, Ungārija, Vācija un Zviedrija, bet pārējās 12 dalībvalstis vēl to nav izdarījušas;

10.  uzsver, ka nolūkā saglabāt un turpmāk attīstīt EDF efektivitāti, ir būtiski svarīgi ilgtermiņā nodrošināt pietiekamu, stabilu, pārredzamu un paredzamu finansējumu;

11.  aicina Komiosijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eiropas Kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās komisāru nesen sāktajā EKP pārskatīšanā ņemt vērā EDF pievienoto vērtību un apsvērt iespējas, kā EDF nodrošināt ilgtspējīgu finansējumu;

12.  aicina Beļģiju vismaz izvērtēt iespēju atmaksāt daļu vai visus no EDF un tā darbiniekiem saņemtos nodokļu ieņēmumus, piešķirot tos kā finansējumu EDF projektiem; atgādina, ka saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem EDF darbojas kā privāts fonds;

13.  atzinīgi vērtē finanšu ieguldījumus no Ziemeļeiropas, Centrāleiropas un dažām Dienvideiropas dalībvalstīm; aicina pārējās dienvidu dalībvalstis, no kurām vairākām ir īpaši ciešas vēsturiskas, ekonomiskas vai kultūras saites ar dienvidu kaimiņvalstīm, pielikt īpašus pūliņus, lai dotu ieguldījumu EDF, piešķirot finansējumu vai norīkojot fonda labā strādāt darbiniekus;

14.  atzinīgi vērtē finanšu ieguldījumu, ko EDF saņēmis no tādiem ES partneriem kā Šveice un Kanāda; mudina citas valstis, jo īpaši Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstis, atbalstīt EDF;

15.  aicina visus EED donorus nodrošināt EDF Izpildkomitejas pilnīgu autonomiju, izraugoties līdzekļu saņēmējus, pamatojoties uz valdes apstiprinātu darba plānu, un aicina izbeigt līdzekļu iezīmēšanu pēc līdzekļu devēja konkrētām valstīm vai projektiem;

Cilvēkresursi

16.  prasa nostiprināt EDF sekretariāta spējas, kas izpaustos arī kā pienācīgs cilvēkresursu nodrošinājums, kas ļautu tam paveikt savus jaunos uzdevumus;

17.  mudina dalībvalstis materializēt izteikto interesi par valstu ekspertu nosūtīšanu uz EDF sekretariātu;

EDF ģeogrāfisko pilnvaru paplašināšana un līdzsvars starp austrumu un dienvidu kaimiņreģioniem

18.  atzinīgi vērtē EDF darbības ģeogrāfisko ierobežojumu atcelšanu, kas pieņemta fonda valdes 2014. gada 3. decembra sanāksmē;

19.  pauž atzinību EDF par ģeogrāfiskā līdzsvara saglabāšanu starp ES austrumu un dienvidu kaimiņreģioniem projektu finansēšanā;

Dotācijas un saņēmēji

20.  uzskata, ka ir izšķirīgi svarīgi EDF līdzekļu saņēmējiem nodrošināt ilgtspējīgu finansējumu ilgtermiņā, nostiprinot papildinošas saiknes ar citiem divpusējiem līdzekļu devējiem un Eiropas ārējiem finanšu instrumentiem, jo īpaši EIDHR, kas attiecīgos gadījumos,kad tas ir lietderīgi, varētu pārņemt savā ziņā vidēja termiņa finansiālo atbalstu „nobriedušiem” EDF līdzekļu saņēmējiem, un šajā nolūkā:

   a) aicina EDF un Komisiju izveidot kontaktgrupu ar mērķi identificēt piemērotāko veidu, kā EDF līdzekļu saņēmējus varētu pārvest uz EIDHR finansiālo atbalstu; un
   b) aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) iesniegt konkrētus priekšlikumus par plānošanas saskarnēm un sadarbības mehānismiem ar EDF, kas ilgākā laikā varētu nodrošināt koherenci un ilgtspēju;

21.  aicina EDF turpināt aktīvi strādāt valstīs, kur iespējas piešķirt ārēju finansējumu pilsoniskajai sabiedrībai ir ļoti apgrūtinātas vai gadījumos, kad valsts finansējums ir diskriminējošs un to piešķir tikai zināmām organizācijām vai pilsoniskajām sabiedrībām; atbalsta EDF centienus izpētīt inovatīvus līdzekļus, lai atbalstītu pārmaiņu aģentus īpaši sarežģītā politiskā vidē;

22.  stingri mudina valdi turpināt atbalstīt demokrātiskos politiskos aktīvistus un sniegt finansējumu iekļaujošiem politiskiem procesiem; uzskata, ka EDF jāiesaistās un jāatbalsta jaunu politisko partiju veidošanās un to konsolidācija ar skaidru apņemšanos ievērot demokrātiskos principus, kad vien tas ir iespējams partnerībā ar esošajiem politiskajiem fondiem;

23.  atzinīgi vērtē EDF uzraudzības un novērtēšanas norādījumus; tomēr uzsver, ka šiem īstenošanas norādījumiem jābūt samērīgiem ar EDF darbības vērienu un cilvēkresursiem;

24.  mudina EDF arī turpmāk ņemt vērā jaunu tehnoloģiju izstrādi, integrējot dotācijās ar tehnoloģijām saistītu atbalstu;

25.  atzinīgi vērtē EDF dotācijas, kas piešķirtas saņēmējiem Ukrainā, kas ir sekmīgs piemērs efektīvajam atbalstam politiskajiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, kuri pēc tam kļūst par demokrātiski ievēlētiem pārstāvjiem; atzinīgi vērtē EED atbalstu, ko tās sniedz visiem demokrātijas veicināšanas aktīvistiem, kas darbojas ES kaimiņvalstīs, tādējādi cenšoties uzturēt konsolidētu demokrātisko režīmu attīstību;

26.  atzinīgi vērtē EDF dotācijas, kas piešķirtas saņēmējiem dažās dienvidu kaimiņreģiona valstīs, jo tās demonstrē EDF demokrātijas veicināšanas pievienoto vērtību īpaši nelabvēlīgā vidē;

27.  stingri mudina EDF pievērst lielāku uzmanību grupām, kas cieš no sociālas atstumtības vai politiskas marginalizācijas, cita starpā atbalstot sieviešu kustības, kuru mērķis ir veicināt sieviešu tiesības un lielāku sieviešu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē, etniskās un lingvistiskās minoritātes, LGBTI cilvēktiesību aktīvistus, reliģiskās minoritātes, kuras tiek vajātas, un pilsoniskos aktīvistus, kas saistīti ar reliģiskajām kopienām, kā arī vietējās kustības, neaizsargātas vai jaunas politiskās kustības, arodbiedrības, blogerus un jauno plašsaziņas līdzekļu aktīvistus;

28.  aicina EDF izvērst, kad un ja tas ir vajadzīgs, sadarbību pilsonisko aktīvistu grupām, kas saistītas ar reliģiskajām kopienām, tostarp reliģiskajām minoritātēm, kuras tiek vajātas; atgādina, ka baznīca bija svarīga Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu komunistisko režīmu pretiniece un tai bija svarīga loma šo reģionu valstu demokrātiskas pārveides procesos;

29.  mudina EDF pastiprināt savu atbalstu jauniem līderiem un jaunievēlētiem sieviešu, jauniešu vai minoritāšu pārstāvjiem politiskās pārejas valstīs;

30.  aicina dalībvalstis ar EDF starpniecību turpināt sniegt finansiālu palīdzību Krievijas pilsoniskajai sabiedrībai un medijiem; norāda, ka nesenie notikumi, piemēram, ierobežojumi, kas noteikti pilsoniskās sabiedrības organizācijām, politiskās opozīcijas apspiešana un agresīvas mērķtiecīgas dezinformācijas kampaņas valsts kontrolētajos plašsaziņas līdzekļos acīmredzami kalpo, lai apzināti veidotu pamatu ārkārtīgi nacionālistiskam politiskajam klimatam, kam ir raksturīga antidemokrātiska retorika, represijas un naida runas;

Parlamenta un EDF sadarbība

31.  atzinīgi vērtē to, ka EDF saskaņā ar EDF statūtu 8. panta 4. punktu pirmo reizi ir iesniedzis savu gada ziņojuma Ārlietu komitejā; uzsver, cik svarīgi ir to sagatavot ik gadu, un ka tā ir laba iespēja analizēt informāciju un panākt jaunu sinerģiju;

32.  prasa nodrošināt reālu saikni starp EDF, Demokrātijas atbalsta un vēlēšanu koordinācijas grupu (DEG) un attiecīgajām parlamentārajām komitejām un pastāvīgajām delegācijām; mudina EP deputātus atbalstīt EDF un izcelt EDF darbu attiecīgos pasākumos un EP delegāciju apmeklējumu laikā uz trešām valstīm, tostarp tiekoties ar atbalsta saņēmējiem;

33.  prasa izvērst sadarbību starp EDF, tā atbalsta saņēmējiem un Saharova balvas tīklu;

34.  aicina EDF turpināt izvērst sadarbību ar Parlamenta Jauno līderu forumu;

Politikas saskaņotība un koordinācija

35.  mudina gan dalībvalstis, gan ES iestādes nodrošināt demokratizācijas veicināšanas centienu īstenu iekšēju un ārēju saskaņotību un atzīt EDF lomu šādā aspektā;

36.  mudina ES delegācijas un dalībvalstu diplomātiskās pārstāvniecības valstīs, kurās darbojas EDF, pievērst EDF uzmanību potenciālajiem atbalsta saņēmējiem un informēt potenciālos saņēmējus par EDF; attiecīgi mudina EDF darbiniekus uz ciešu sadarbību ar attiecīgo ES un dalībvalstu diplomātisko personālu saistībā ar potenciālajiem saņēmējiem, kurus EDF nevar atbalstīt, abpusēji ievērojot informācijas sensitivitāti un visu iesaistīto pušu drošību;

37.  mudina ES delegācijas un dalībvalstu diplomātiskās pārstāvniecības strukturēti sadarboties, lai atvieglotu vīzu piešķiršanu tiem EDF dotāciju saņēmējiem, kuri uzaicināti ierasties Eiropas Savienībā;

38.  atzinīgi vērtē EĀDD un Komisijas centienus izplatīt informāciju par EDF to darbiniekiem, jo īpaši ES delegācijās;

39.  aicina sasaukt EDF valdes trīsgadu sanāksmi ministru līmenī, lai pārdomātu ES demokrātijas atbalsta politiku un EDF turpmākās stratēģiskās prioritātes;

Sadarbība ar citām demokrātijas atbalsta iestādēm

40.  aicina EDF atbilstīgi EDF statūtiem turpināt sadarboties ar Eiropas organizācijām, piemēram, Eiropas Padomi, IDEA (Starptautisko Demokrātijas un vēlēšanu palīdzības institūtu) un Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju;

41.  aicina EDF veicināt sadarbību ar galvenajiem dalībniekiem un starptautiskajām, reģionālajām un valsts līmeņa organizācijām, kas darbojas demokrātijas atbalsta jomā Eiropas Savienībā vai trešās valstīs, kurās darbojas EDF;

42.  mudina EDF apzināt sadarbības iespējas ar starptautiskajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, cita starpā ar Austrumu partnerības Pilsoniskās sabiedrības forumu un Annas Lindes fondu;

Citi ieteikumi

43.  aicina EDF turpināt izstrādāt jaunus un novatoriskus demokrātijas atbalsta veidus un instrumentus, tostarp tādus, kas paredzēti politikā iesaistītiem dalībniekiem vai aktīvistiem, un apmainīties ar paraugpraksi nolūkā pielāgoties apstākļiem, kuri vairākās autoritāru režīmu vadītās valstīs kļūst arvien sarežģītāki, šajās valstīs īpašu vērību veltot jaunajiem medijiem un vietējām iniciatīvām; uzsver, ka ir svarīgi šajā sakarā izstrādāt attiecīgo valstu apstākļiem pielāgotas stratēģijas;

44.  aicina EDF tā demokrātiskā gara vārdā tā valdes sastāvā pilnībā pārstāvēt visas Eiropas Parlamenta politiskās grupas, pamatojoties uz D 'Hondt sistēmu un nodrošinot, ka katrai politiskajai grupai valdē ir vismaz viena vieta;

45.  atzinīgi vērtē to, ka EDF līdzšinējie sasniegumi ir labi zināmi sabiedrībai, un uzskata, ka, turpinot izcelt EDF unikalitāti un pievienoto vērtību un regulāri plaši darot zināmu par tās uzdevumu, varētu palielināt EDF spēju piesaistīt līdzekļus;

o
o   o

46.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas Demokrātijas fondam.

(1) OV C 257 E, 6.9.2013., 13. lpp.
(2) OV C 33 E, 5.2.2013., 165. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0470.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0076.
(5) OV L 77, 15.3.2014., 95. lpp.
(6) OV L 77, 15.3.2014., 85. lpp.
(7) http://register.consilium.europa.eu/doc/srv?l=LV&f=ST%209908%202009%20INIT
(8) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/gena/111250.pdf
(9) https://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/118433.pdf
(10) http://www.consilium.europa.eu/press/press-releases/latest-press-releases/newsroomrelated?bid=122917&grp=24311&lang=lv
(11) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/126505.pdf
(12) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/131171.pdf
(13) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/131181.pdf
(14) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/135130.pdf
(15) http://eeas.europa.eu/library/publications/2013/3/2013_eeas_review_lv.pdf
(16) EDF statūtu 2. pants, kas pieejams šajā tīmekļa vietnē: https://www.democracyendowment.eu/about-eed/


Stāvoklis Burundi
PDF 340kWORD 96k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūcija par stāvokli Burundi (2015/2723(RSP))
P8_TA(2015)0275RC-B8-0657/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Burundi,

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2014. gada 10. aprīļa paziņojumu par stāvokli Burundi,

–  ņemot vērā Arušas Miera un samierināšanās vienošanos attiecībā uz Burundi;

–  ņemot vērā Burundi konstitūciju,

–  ņemot vērā Austrumāfrikas valstu kopienas valstu vadītāju paziņojumu, ar ko viņi nāca klajā 2015. gada 31. maijā Dāresalāmā, Tanzānijā,

–  ņemot vērā Burundi bijušo valsts vadītāju, politisko partiju un pilsoniskās sabiedrības organizāciju steidzamo aicinājumu, kas tika izteikts 2015. gada 28. maijā Bužumburā,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības 2015. gada 13. jūnija augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtos lēmumus par stāvokli Burundi,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 22. jūnija secinājumus par Burundi,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / augstās pārstāves Federica Mogherini 2015. gada 28. maija paziņojumu par lēmumu apturēt Burundi vēlēšanu novērošanas misijas darbību un PV/AP pārstāvja 2015. gada 29. jūnija paziņojumu par situāciju Burundi,

–  ņemot vērā ĀKK un EK Apvienotās parlamentārās asamblejas prezidija 2015. gada 14. jūnija lēmumu apturēt asamblejas pilnvarotās Burundi vēlēšanu novērošanas misijas darbību minētajā valstī izveidojušās situācijas dēļ,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem un ES cilvēktiesību pamatnostādnes par vārda brīvību, un Padomes 2014. gada jūnija secinājumus, kuros tā apņēmās pastiprināt savu darbu saistībā ar cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu (ACDEG),

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Burundi konstitūcijas 96. pantā un Arušas Miera un samierināšanās vienošanās 7. panta 3. punktā ir noteikts, ka prezidents var atrasties amatā ne ilgāk kā divus termiņus; tā kā prezidents Pierre Nkurunziza amatā atrodas kopš 2005. gada, tiekot atkārtoti ievēlēts 2010. gada vēlēšanās, kuras opozīcija pēc valdības apsūdzēšanas iebiedēšanā boikotēja;

B.  tā kā prezidents Nkurunziza 2015. gada 26. aprīlī paziņoja, ka kandidēs uz trešo pilnvaru termiņu, norādot, ka viņam uz to ir tiesības, jo pirmajā pilnvaru termiņā viņu amatā iecēla likumdevēji, un līdz ar to radīja valstī jukas, izraisot plašus protestus un neveiksmīgu militāru apvērsumu, kas notika 2015. gada maijā;

C.  tā kā pēc šā paziņojuma izdarīšanas 2015. gada 14. maijā tika arestēti 17 virsnieki pēc neveiksmīga valsts apvērsuma mēģinājuma, kuru vadīja bijušais armijas ģenerālmajors Godefroid Niyombare, kas aizbēga no valsts, un saistībā ar kuru virknē sprādzienu uzbrukumu, kā arī īstenojot citu vardarbīgu rīcību, tika nogalināti vairāk nekā 70 cilvēki;

D.  tā kā no valsts aizbēguši ir divi Neatkarīgās valsts vēlēšanu komisijas (CENI) vadošie locekļi līdz ar Konstitucionālās tiesas vecāko tiesnesi, kam bija uzdots lemt par prezidenta trešā pilnvaru termiņa likumību, un Nacionālās asamblejas priekšsēdētāju, kas visi atsaucās uz bailēm par savu drošību; tā kā 2015. gada 25. jūnijā pēc tam, kad tika apšaubījis prezidenta tiesības tikt ievēlētam uz trešo pilnvaru termiņu, no valsts aizbēga arī Burundi viceprezidents Gervais Rufyikiri;

E.  tā kā policija pielietoja pārmērīgu spēku miermīlīgu protestēju apspiešanā un tā rezultātā tika zaudētas dzīvības; tā kā saskaņā ar policijas datiem laikposmā no 2015. gada 26. aprīļa līdz 12. maijam saistībā ar protestiem tika aizturēti 892 cilvēki, no kuriem 568 tika vēlāk atbrīvoti; tā kā 280 no aizturētajiem ir nodoti prokuratūras pārziņā;

F.  tā kā vardarbību vēl vairāk pastiprina ar valsts iestādēm saistītu paramilitāro grupējumu darbība; tā kā NVO un cilvēktiesību aizstāvji ir nosodījuši CNDD-FDD (Nacionālā padome demokrātijas aizsardzībai — Demokrātijas aizsardzības spēki) paramilitāro grupējumu iefiltrēšanos policijas un bruņotajos spēkos;

G.  tā kā opozīcijas partijas un pilsoniskā sabiedrība ignorēja vēlēšanas, norādot uz valsts iestāžu izmantošanu vienas partijas interesēs, CNDD-FDD jaunatnes paramilitārā grupējuma (Imbonerakure) īstenoto vardarbību un iebiedēšanu, uzticības trūkumu CENI (Burundi neatkarīgā valsts vēlēšanu komisija) un valdības stratēģijām nolūkā mazināt līdzdalību vēlēšanu procesā, cita starpā, vēlētāju reģistrācijas grūtībām un vēlēšanu apgabalu mainīšanu par labu valdošajai partijai; tā kā valstī valdošais stāvoklis ir licis Burundi katoļu baznīcai atsaukt savus mācītājus, kurus tā bija pilnvarojusi palīdzēt vēlēšanu organizēšanā, paziņojot, ka tā nevar atbalstīt vēlēšanas, kurās ir daudz pārkāpumu;

H.  tā kā Burundi valdošā partija ir boikotējusi atsākušās starpniecības sarunas ANO koordinatora Abdoulaye Bathily — kuru tā ir aicinājusi atkāpties no amata — un ANO, Āfrikas Savienības (ĀS), Austrumāfrikas valstu kopienas un Lielo ezeru reģiona starptautiskās konferences pārstāvju „koordinēšanas” grupas vadībā;

I.  tā kā starptautiskajai sabiedrībai ir nozīmīga loma reģionā, jo tā nodrošina Arušas vienošanās ievērošanu, un tā kā tādas iestādes kā Starptautiskā Krimināltiesa pilda sevišķi svarīgas funkcijas, veicot neatkarīgu izmeklēšanu par vardarbību un noziegumiem, kas īstenoti Burundi;

J.  tā kā, neraugoties uz starptautiskās sabiedrības aicinājumiem atlikt vēlēšanas un neņemot vērā pilsoniskās sabiedrības un opozīcijas īstenoto vēlēšanu boikotu, 2015. gada 29. jūnijā notika likumdevējas varas vēlēšanas un 2015. gada 15. jūlijā ir plānota prezidenta vēlēšanu norise;

K.  tā kā 2015. gada 29. jūnijā ES no Burundi atsauca savu vēlēšanu novērošanas misiju, uzskatot, ka likumdevējas varas vēlēšanu organizēšana, ja nav izpildīti minimālie nosacījumi, lai nodrošinātu vēlēšanu uzticamību, pārredzamību un iekļautību, krīzi var tikai saasināt;

L.  tā kā ANO nosūtītie vēlēšanu novērotāji paziņoja, ka 2015. gada 29. jūnija vēlēšanas notika saspīlētas politiskās krīzes apstākļos un vispārēju baiļu un iebiedēšanas gaisotnē vairākās valsts daļās, secinot, ka apstākļi nav bijuši labvēlīgi brīvām, uzticamām un iekļaujošām vēlēšanām;

M.  tā kā vēlēšanu procesu joprojām būtiski izkropļo neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem noteiktie ierobežojumi, pārmērīga spēka lietošana pret demonstrantiem, opozīcijas partiju un pilsoniskās sabiedrības iebiedēšanas gaisotne un neuzticēšanās vēlēšanu iestādēm, kas licis ES pieņemt lēmumu apturēt savas vēlēšanu novērošanas misijas darbību;

N.  tā kā Austrumāfrikas valstu kopiena (EAC) un Āfrikas Savienība (ĀS) ir paziņojušas, ka patlaban nav labvēlīgu apstākļu vēlēšanu organizēšanai un ka Burundi konstitūcijā paredzētajā grafikā šādus apstākļus nebūs iespējams nodrošināt;

O.  tā kā ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs (UNHCR) ziņo, ka no Burundi uz kaimiņvalstīm ir aizbēguši ap 127 000 cilvēku, izraisot ārkārtas humanitāro situāciju Kongo Demokrātiskajā Republikā, Ruandā un Tanzānijā, kur tiek ziņots par holeras uzliesmojumu;

P.  tā kā politiskais strupceļš, kas izveidojies Burundi, un drošības un ekonomikas situācijas pasliktināšanās būtiski ietekmē iedzīvotājus un apdraud visu reģionu, Burundi saskaroties ar smagāko krīzi kopš 12 gadus ilgā pilsoņu kara etnisko grupu starpā — kurā, kā lēsts, līdz 2005. gadam dzīvību zaudēja ap 300 000 cilvēku;

Q.  tā kā, reaģējot uz iepriekšējām Eiropas Parlamenta rezolūcijām un jo īpaši saistībā ar tajās iekļautajām atsaucēm uz Kotonū nolīguma 96. pantu, ES pārstāvji ir uzstājuši, ka vēlēšanu procesā ir jāpiedalās visiem valsts politiskajiem spēkiem saskaņā ar vēlēšanu ceļvedi un Rīcības kodeksu vēlēšanu jomā (Code de bonne conduite en matière électorale);

R.  tā kā ES ir apturējusi Burundi vēlēšanu atbalstam paredzētās atlikušās summas (EUR 1,7 miljoni) izmaksu, ņemot vērā to, ka patlaban nav izpildīti priekšnosacījumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu uzticamu un raitu vēlēšanu procesu, kas noritētu miermīlīgi, iekļaujoši un pārredzami, kā arī nepārkāpjot politiskās brīvības, tostarp vārda brīvību;

S.  tā kā arī Beļģija ir paziņojusi par vēlēšanām paredzētās palīdzības apturēšanu, izvēloties nepiešķirt pusi no vēlēšanām iedalītajiem EUR 4 miljoniem un pārtraucot dalību policijas sadarbības pasākumā, ko tā finansēja kopā ar Nīderlandi; tā kā arī Francija ir apturējusi sadarbību ar Burundi drošības jomā un Vācija ir paziņojusi, ka aptur visu divpusējo sadarbību, kurā iesaistīta Burundi valdība;

T.  tā kā vārda brīvību garantē Burundi konstitūcija, kā arī starptautiskie un reģionālie nolīgumi, kurus Burundi ir ratificējusi, un tās ievērošana ir daļa no valsts stratēģijas labai pārvaldībai un cīņai pret korupciju, kā arī būtisks nosacījums brīvām, godīgām, pārredzamām un miermīlīgām vēlēšanām; tā kā plašsaziņas līdzekļu darbība tomēr tiek galēji ierobežota, ko izraisījusi privāto raidorganizāciju slēgšana maija vidū, tas, ka žurnālisti ir masveidā pametuši valsti, un pastāvīgie draudi pret tiem, kas joprojām atrodas Burundi;

U.  tā kā ES sniedz ievērojamu ieguldījumu Burundi gada budžetā, no kā apmēram pusi veido starptautiskās palīdzības finansējums, un ir nesen Burundi — vienai no nabadzīgākajām valstīm pasaulē — piešķīrusi EUR 432 miljonus no Eiropas Attīstības fonda 2014.–2020. gada laikposmam, lai cita starpā palīdzētu uzlabot pārvaldību un pilnveidotu pilsonisko sabiedrību;

V.  tā kā pašreizējā situācija ietekmē visu Burundi iedzīvotāju ekonomisko un sociālo dzīvi; tā kā valsts galvaspilsētā Bužumburā notiekošo vardarbīgo demonstrāciju dēļ ir slēgta lielākā daļa skolu un universitāšu, valsts valūta ir zaudējusi vērtību, pieaudzis bezdarbs un samazinājušies nodokļu ieņēmumi, jo ir slēgti tirdzniecības centri un sarukusi tirdzniecība ar kaimiņvalstīm,

1.  pauž dziļas bažas par to, ka politiskā un humanitārā situācija Burundi un plašākā reģionā aizvien vairāk pasliktinās; aicina nekavējoties izbeigt vardarbību un oponentu politisku iebiedēšanu un nekavējoties atbruņot visus ar politiskajām partijām saistītos bruņotos jaunatnes grupējumus; izsaka līdzjūtību vardarbības upuriem un dzīvību zaudējušajiem un prasa nekavējoties sniegt humāno palīdzību tiem iedzīvotājiem, kuri bijuši spiesti atstāt savas mājas;

2.  nosoda Burundi valdības lēmumu tomēr rīkot vēlēšanas, neraugoties uz nestabilo politisko un drošības situāciju un ņemot vērā to, ka vēlēšanu procesu joprojām būtiski izkropļo neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem noteiktie ierobežojumi, pārmērīga spēka lietošana pret demonstrantiem, opozīcijas partiju un pilsoniskās sabiedrības iebiedēšanas gaisotne un neuzticēšanās vēlēšanu iestādēm; mudina Burundi iestādes saskaņā ar Āfrikas Savienības paustajiem aicinājumiem atlikt 2015. gada 15. jūlijā paredzētās prezidenta vēlēšanas un iesaistīt visas ieinteresētās personas centienos izveidot labvēlīgus apstākļus miermīlīgam, uzticamam, brīvam un godīgam vēlēšanu procesam;

3.  aicina visus, kas iesaistīti vēlēšanu procesā, arī par vēlēšanu organizēšanu un drošības pasākumiem atbildīgās iestādes, ievērot saistības saskaņā ar Arušas vienošanos un atgādina, ka ar šo vienošanos izbeidza pilsoņu karu un ka tā ir pamatā Burundi konstitūcijai; uzsver, ka ir svarīgi panākt vienprātīgu vienošanos par vēlēšanu grafiku, pamatojoties uz tehnisko novērtējumu, kas jāveic ANO;

4.  atkārtoti uzsver, ka vienīgi ar dialogu un vienprātību, iesaistot Burundi valdību, opozīciju un pilsonisko sabiedrību, un saskaņā ar Arušas vienošanos un Burundi konstitūciju var panākt ilglaicīgu politisku risinājumu, garantējot drošību un demokrātiju visu Burundi iedzīvotāju interesēs; aicina visas Burundi ieinteresētās personas atsākt dialogu par visām jomām, kurās pastāv atšķirīgi uzskati; tādēļ atbalsta ĀS, EAC un ANO veiktos starpniecības centienus un ir gatavs sniegt atbalstu, lai īstenotu konkrētos pasākumus, par kuriem nesen paziņojusi ĀS;

5.  vēlreiz pauž atbalstu EAC neatslābstošajiem centieniem un uzsver, cik svarīgi ir pasākumi, par ko vienojās augstākā līmeņa sanāksmēs Dāresalāmā 2015. gada 13. un 31. maijā, tostarp aicinājums atlikt vēlēšanas un nekavējoties pārtraukt vardarbību, atbruņot ar politiskajām partijām saistītos jauniešu grupējumus, sākt dialogu starp Burundi ieinteresētajām personām, kā arī reģiona apņemšanās nestāvēt malā, ja situācija pasliktinātos, tā nodrošinot pamatu politiskam un vienprātīgam krīzes risinājumam;

6.  atgādina, ka ES partnerattiecības ar Burundi reglamentē Kotonū nolīgums un ka visām pusēm ir pienākums ievērot un īstenot šā nolīguma noteikumus, jo īpaši attiecībā uz cilvēktiesībām; norāda, ka Burundi arī ir parakstījusi un ratificējusi Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu un ka tādēļ tai ir pienākums ievērot vispārējās cilvēktiesības un vārda brīvību; tādēļ aicina Burundi valdību ļaut īstenot patiesas un atklātas politiskās debates bez iebiedēšanas un atturēties no tiesu iestāžu ļaunprātīgas izmantošanas nolūkā neļaut darboties politiskajiem konkurentiem;

7.  pieņem zināšanai dialogu starp ES un Burundi iestādēm, kas risinājās saskaņā ar Kotonū nolīguma 8. pantu; tomēr uzskata, ka joprojām tiek pārkāpti būtiski Kotonū nolīguma pamatelementi, jo īpaši attiecībā uz cilvēka pamattiesību un demokrātijas principiem, un tādēļ aicina Komisiju sākt 96. panta procedūru, lai veiktu atbilstīgus pasākumus;

8.  aicina Komisiju šajā sakarībā nekavējoties no jauna izvērtēt ES atbalstu, lai to pārvirzītu nolūkā palielināt finanšu atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai un koncentrēt uzmanību uz humāno palīdzību pretstatā centrālā budžeta atbalstam, vienlaikus paturot prātā īpaši veiksmīgo Burundi armijas lomu miera uzturēšanas misijā Somālijā;

9.  atbalsta Ārlietu padomes 2015. gada 22. jūnija aicinājumu Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) sagatavot sarakstu ar ierobežojošiem pasākumiem un vīzu un ceļošanas aizliegumiem pret tiem, kas atbildīgi par vardarbību, represijām un nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem, kā arī pret personām, kuras aktīvi kavē politiska risinājuma panākšanu ĀS un EAC ierosinātajā satvarā, un arī aicina PV/AP veikt nepieciešamos pasākumus, lai iesaldētu visu šo personu līdzekļus ES dalībvalstīs;

10.  pauž dziļas bažas par cietušo personu un nopietnu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumu skaitu, par ko tiek ziņots kopš krīzes sākšanās, jo īpaši par tādiem pārkāpumiem, kuru īstenošana tiek piedēvēta Imbonerakure dalībniekiem; norāda uz iebiedēšanu un apdraudējumu, ar ko saskaras cilvēktiesību aizstāvji, politiskie aktīvisti un žurnālisti, un uz opozīcijas partiju locekļu patvaļīgu arestu; prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visas personas, kas ir apcietinātas par to, ka ir īstenojušas savas tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos un viedokļa paušanu;

11.  prasa, lai nekavējoties tiktu pārtraukta Imbonerakure dalībnieku īstenotā vardarbība un iebiedēšana; aicina CNDD-FDD nekavējoties veikt pasākumus, lai atbruņotu jauniešu paramilitāro grupējumu un neļautu tā biedriem iebiedēt oponentus un uzbrukt tiem, kā arī mudina nodrošināt, lai tie, kuri ir atbildīgi par ļaunprātīgu rīcību, tiktu tiesāti; prasa veikt neatkarīgu starptautisku izmeklēšanu par apgalvojumiem, ka CNDD-FDD apbruņo un apmāca savu jaunatnes spārnu; tāpat prasa opozīcijas partiju līderiem novērst vardarbību, kas ir vērsta pret šo partiju oponentiem;

12.  atkārtoti norāda, ka personas, kas ir atbildīgas par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, nedrīkst palikt nesodītas un ka tās ir individuāli jāsauc pie atbildības un jātiesā; uzskata, ka ir īpaši svarīgi, lai saskaņā ar ĀS paziņojumu tiktu nekavējoties izvietoti cilvēktiesību novērotāji un militārie eksperti;

13.  norāda, ka noteiktu spēku centieni pārvērst nemierus par etnisku konfliktu neizdodas un ka politisko nesaskaņu iemesli Burundi nav viennozīmīgi etniski; uzskata, ka tas apliecina Arušas vienošanās sekmīgos rezultātus, izveidojot etniski līdzsvarotu armiju un policijas spēkus; tāpēc aicina Starptautiskās Krimināltiesas prokuroru cieši uzraudzīt plašsaziņas līdzekļus saistībā ar etniskā naida kurināšanu, kā arī uzraudzīt politisko vadītāju runas;

14.  šajā sakarībā atgādina, ka ir svarīgi ievērot Rīcības kodeksu vēlēšanu jomā un ar ANO starpniecību sagatavoto vēlēšanu ceļvedi, ko politiskie spēki parakstīja 2013. gadā, un pilnībā atbalsta ANO un reģionālos centienus, kuru mērķis ir novērst turpmāku politiskās vardarbības pieaugumu;

15.  aicina nekavējoties atcelt ierobežojumus plašsaziņas līdzekļiem un piekļuvei internetam un vēlreiz nosoda atkārtotos uzbrukumus Radio Publique Africaine, kas ir viena no galvenajām valsts ziņu aģentūrām; uzskata, ka likumīgas vēlēšanas var notikt tikai tad, ja plašsaziņas līdzekļi spēj darboties bez ierobežojumiem un žurnālisti — ziņot bez iebiedēšanas;

16.  atzinīgi vērtē humānās palīdzības organizāciju un kaimiņvalstu iestāžu darbību, rūpējoties par to personu vajadzībām, kuras bēg no krīzes, un piedāvājot aizsardzību bēgļiem; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par papildu EUR 1,5 miljonu piešķiršanu, lai atvieglotu humanitāro situāciju; tomēr brīdina, ka gan ES, gan tās dalībvalstīm ir steidzami jādubulto saistības, ņemot vērā milzīgo bēgļu pieplūdumu jau tā nestabilā reģionā, informāciju par holeras uzliesmojumiem un satraucošos ziņojumus par seksuālo vardarbību; uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju ne tikai medicīnas un uztura palīdzības jomā, bet arī reintegrācijas un psiholoģiskās palīdzības jomā tiem, kas ir spiesti bēgt;

17.  aicina ES un tās dalībvalstis pildīt visas saistības attiecībā uz ANO reģionālo plānu reaģēšanai uz bēgļu pieplūdumu no Burundi, kam līdz 2015. gada septembrim ir vajadzīgi USD 207 miljoni, lai palīdzētu sagaidāmajiem 200 000 Burundi bēgļiem, tostarp palielinot pašreizējos piešķīrumus šim reģionam;

18.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Burundi valdībai un Lielo ezeru reģiona valstu valdībām, Austrumāfrikas valstu kopienas valdībām, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini, Āfrikas Savienībai, ANO ģenerālsekretāram, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un Panāfrikas parlamentam.


Srebreņicas notikumu pieminēšana
PDF 401kWORD 74k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūcija par Srebreņicas notikumu pieminēšanu (2015/2747(RSP))
P8_TA(2015)0276RC-B8-0716/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 7. jūlija(1) un 2009. gada 15. janvāra(2) rezolūcijas par Srebreņicu,

–  ņemot vērā normas, kas paredzētas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un kurās atzītas ikviena cilvēka tiesības uz dzīvību un personas brīvību un drošību, un uz domas, pārliecības un ticības brīvību,

–  ņemot vērā 2008. gada 16. jūnijā Luksemburgā parakstīto un 2015. gada 1. jūnijā spēkā stājušos Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Bosniju un Hercegovinu, no otras puses,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 1993. gada 25. maija Rezolūciju Nr. 827, 2004. gada 9. jūlija Rezolūciju Nr. 1551 un 2004. gada 22. novembra Rezolūciju Nr. 1575,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā 2015. gada 11. jūlijā aprit 20. gadadiena kopš genocīda un etniskās tīrīšanas, kas tika pastrādāta Bosnijas kara laikā Srebreņicā un tās apkārtnē un kam vajadzētu kļūt par jaunu atgādinājumu tam, cik bīstami ir galēji nacionālisma paveidi un sabiedrībā valdoša neiecietība, kura vēl vairāk saasinājās karadarbības apstākļos;

B.  tā kā 1995. gada 11. jūlijā serbu karaspēks ģenerāļa Ratko Mladiča vadībā un toreizējā Serbu Republikas prezidenta Radovana Karadžiča pakļautībā ieņēma Bosnijas pilsētu Srebreņicu, kas ar ANO Drošības padomes 1993. gada 16. aprīļa Rezolūciju Nr. 819 bija pasludināta par drošu zonu;

C.  tā kā vairāku dienu ilgajā slaktiņā pēc Srebreņicas krišanas Bosnijas serbu spēki ģenerāļa Mladiča vadībā, kā arī paramilitārās vienības, tostarp nelikumīgas policijas vienības, nogalināja vairāk nekā 8000 musulmaņu vīriešu un zēnu, kuri bija meklējuši drošību šajā teritorijā, ko aizsargāja Apvienoto Nāciju Organizācijas Aizsardzības spēki (UNPROFOR); tā kā gandrīz 30 000 sieviešu, bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku tika piespiedu kārtā izraidīti, īstenojot plaša mēroga etniskās tīrīšanas kampaņu, kas šo notikumu padara par lielāko kara noziegumu, kāds Eiropā noticis pēc Otrā pasaules kara beigām;

D.  tā kā Srebreņicas traģiskie notikumi izdzīvojušajiem atstāja dziļas emocionālas rētas un radīja paliekošus šķēršļus Bosnijas un Hercegovinas etnisko grupu politiskās samierināšanās centieniem;

E.  tā kā Srebreņicas masu slepkavības par genocīdu atzina gan Starptautiskais Kara noziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai (ICTY) 2004. gada 19. aprīļa spriedumā par pārsūdzības lietu Prosecutor v. Radislav Krstić, lietas Nr.: IT-99-33, gan Starptautiskā Tiesa (ICJ) 2007. gada 27. februārī lietā par Konvencijas par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to piemērošanu (Bosnia and Herzegovina v. Serbia and Montenegro), 127. lpp., 297. punkts;

F.  tā kā Bosnijas serbu kaujinieki daudzkārtēji pārkāpa Ženēvas konvencijas, vēršoties pret Srebreņicas civiliedzīvotājiem, tostarp deportējot tūkstošiem sieviešu, bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku un izvarojot ļoti daudz sieviešu;

G.  tā kā, neraugoties uz centieniem atklāt un ekshumēt masu un individuālas apbedījuma vietas, gandrīz 1200 vīriešu un zēnu no Srebreņicas vēl nav atrasti un identificēti;

H.  tā kā 1999. gadā ANO ģenerālsekretārs ziņojumā par Srebreņicas ieņemšanu paziņoja, ka ANO nav īstenojusi savas pilnvaras, jo īpaši attiecībā uz tā dēvēto drošo zonu aizsardzību, un tādējādi ir līdzatbildīga;

I.  tā kā ES balstās uz mierīgas līdzāspastāvēšanas un tās dalībnieku lojālas sadarbības principiem; tā kā viens no svarīgākajiem Eiropas integrācijas procesa virzītājspēkiem ir vēlme nepieļaut to, ka Eiropā atkal notiek karš un noziegumi, pārkāpjot starptautiskās humanitārās tiesības;

J.  tā kā 2015. gada 30. janvārī ICTY paturēja spēkā spriedumus pieciem augsta ranga Bosnijas serbu armijas virsniekiem, kuri bija notiesāti par līdzdalību 1995. gada Srebreņicas genocīdā; tā kā daži no notiesātajiem virsniekiem bija pakļauti tieši bijušajam Bosnijas serbu armijas vadītājam Ratko Mladičam, kurš pašlaik ICTY tiek tiesāts par dažādiem noziegumiem, tostarp genocīdu,

1.  piemin un godina visus Srebreņicas genocīda un bijušajā Dienvidslāvijā notikušo karu laikā izdarīto visu nežēlīgo noziegumu upurus; pauž līdzjūtību un solidaritāti ar upuru ģimenēm, daudzas no kurām dzīvo neziņā par savu tuvinieku likteni;

2.  visasākajā veidā nosoda Srebreņicas genocīdu; svinīgi paziņo, ka šādi šausminoši noziegumi nekad vairs nedrīkst atkārtoties, un norāda, ka darīs visu, kas ir tā spēkos, lai tādus nepieļautu; iebilst pret jebkādu genocīda noliegšanu, relativizēšanu un kļūdainu interpretēšanu;

3.  uzsver to, ka Bosnijas un Hercegovinas politiskajiem pārstāvjiem ir jāpieņem pagātne, lai kopā sekmīgi strādātu nolūkā sasniegt labāku nākotni visiem valsts iedzīvotājiem; uzsver to, ka šajā grūtajā procesā nozīmīga loma var būt kaimiņvalstīm, reliģiskajām organizācijām, pilsoniskajai sabiedrībai, mākslai, kultūrai, plašsaziņas līdzekļiem un izglītības sistēmām;

4.  uzsver ICTY paveiktā darba nozīmīgumu un nepieciešamību paātrināt tiesas procesus un pārsūdzības un izbeigt tos bez nepamatotas kavēšanās; atkārtoti uzsver, ka lielāka uzmanība jāpievērš tam, lai tiesāšana par kara noziegumiem notiktu vietējā līmenī;

5.  atkārtoti pauž ES atbalstu Bosnijas un Hercegovinas un visu Rietumbalkānu valstu Eiropas perspektīvai un turpmākajam pievienošanās procesam; uzskata, ka vislabākais veids, kā veicināt samierināšanos un pārvarēt naidu un nesaskaņas, ir reģionālā sadarbība un Eiropas integrācijas process;

6.  mudina izstrādāt izglītības un kultūras programmas, kas veicina izpratni par šādu nežēlīgu noziegumu cēloņiem un uzlabo informētību par vajadzību sargāt mieru un veicināt cilvēktiesības un iecietību starp reliģiskajām kopienām; pauž atbalstu tādām pilsoniskās sabiedrības organizācijām kā Srebreņicas un Žepa anklāvu māšu asociācijai par vadošo lomu izpratnes veicināšanā un stabilāka pamata veidošanā visu valsts iedzīvotāju samierināšanai;

7.  izsaka nožēlu par to, ka ANO Drošības padome, uz kuru gulst galvenā atbildība par starptautiskā miera un drošības saglabāšanu, nepieņēma rezolūciju Srebreņicas genocīda piemiņai - tas jo īpaši raisa nožēlu, ņemot vērā, ka Starptautiskā tiesa, kas ir ANO galvenā tiesu iestāde, ir noteikusi, ka Srebreņicā pastrādātie noziegumi bija genocīds;

8.  atzinīgi vērtē Bosnijas un Hercegovinas Ministru padomes vienbalsīgi pieņemto lēmumu pasludināt 11. jūliju par sēru dienu Bosnijā un Hercegovinā;

9.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām, Bosnijas un Hercegovinas un tās administratīvo vienību valdībai un parlamentam, kā arī Rietumbalkānu reģiona valstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 157 E, 6.7.2006., 468. lpp.
(2) OV C 46 E, 24.2.2010., 111. lpp.


Kambodžas likumprojekti par NVO un arodbiedrībām
PDF 324kWORD 75k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūcija par Kambodžas likumprojektiem par NVO un arodbiedrībām (2015/2756(RSP))
P8_TA(2015)0277RC-B8-0689/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Kambodžu,

–  ņemot vērā ANO īpašās referentes jautājumā par miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību 2015. gada 22. jūnija paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību komitejas 2015. gada 27. aprīļa noslēguma apsvērumus par otro periodisko ziņojumu par Kambodžu,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta 2014. gada 15. augusta ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Kambodžā,

–  ņemot vērā dažādās Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) konvencijas, jo īpaši Konvenciju par biedrošanās brīvību un tiesību apvienoties aizsardzību (Nr. 87) un Konvenciju par tiesībām apvienoties organizācijās un slēgt koplīgumus (Nr. 98),

–  ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā 1997. gadā noslēgto sadarbības nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Kambodžas Karalisti,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Kambodžas aktīvajai pilsoniskajai sabiedrībai, jo īpaši aktīvistiem zemes tiesību jautājumos, arodbiedrību biedriem, žurnālistiem un opozīcijas partiju biedriem, ir bijusi svarīga korektīva loma;

B.  tā kā 2015. gada 5. jūnijā Kambodžas valdība apstiprināja likumprojektu par biedrībām un nevalstiskajām organizācijām (LANGO); tā kā 2015. gada 16. jūnijā likumprojekts tika nosūtīts izskatīšanai Kambodžas Nacionālajā asamblejā;

C.  tā kā ES ir Kambodžas lielākais partneris attīstības palīdzības ziņā un 2014.–2020. gada laikposmam veikts jauns piešķīrums EUR 410 miljonu apmērā; tā kā ES atbalsta daudzas cilvēktiesību iniciatīvas, ko īsteno Kambodžas nevalstiskās organizācijas (NVO) un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kā arī piedalījusies valsts un pašvaldību vēlēšanu novērošanā, vienlaikus sniedzot atbalstu vēlēšanu procesam; tā kā Kambodža ir ļoti atkarīga no attīstības palīdzības;

D.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā referente jautājumā par miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību ir norādījusi, ka pilsoniskā sabiedrība Kambodžā nav varējusi piedalīties LANGO izstrādē;

E.  tā kā vairākas ietekmīgas NVO ir norādījušas, ka ar LANGO tiek turpināti iepriekšējie un iekšzemes un starptautiskās opozīcijas dēļ vēlāk atsauktie mēģinājumi pieņemt tiesību aktu, kas uzliktu nepamatotus ierobežojumus tiesībām uz biedrošanās brīvību un vārda brīvību un radītu juridisku pamatu politiski nevēlamu NVO patvaļīgai slēgšanai vai liegumam tās reģistrēt, tostarp tādu NVO, kurās darbojas cilvēktiesību aizstāvji;

F.  tā kā tiesības uz vārda brīvību ir noteiktas Kambodžas konstitūcijas 41. pantā, savukārt 35. pants garantē tiesības uz politisko līdzdalību;

G.   tā kā miermīlīgas pulcēšanās tiesības paredzētas gan Kambodžas konstitūcijā, gan Vispārējo cilvēktiesību deklarācijas 20. pantā un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 21. pantā;

H.  tā kā tiesības piedalīties valsts lietu kārtošanā ir nostiprinātas Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. pantā un tā kā tiesības uz biedrošanās brīvību, ko aizsargā šī pakta 22. pants, ir būtisks papildinājums un nereti iespēja šādai līdzdalībai; tā kā pārredzamība un atbildība ir būtiski darbotiesspējīgas demokrātijas elementi;

I.  tā kā ir sagaidāms, ka pēc šāda likuma pieņemšanas valstī ik gadu nevarēs īstenot USD 600–700 miljonu vērtus attīstības projektus; tā kā LANGO radītu ierobežojumus budžetiem, kas apdraudētu starptautisko NVO spēju īstenot izmaksu ziņā lietderīgus projektus;

J.  tā kā likumprojekts par arodbiedrību darbības regulējumu pārkāptu tiesības organizēties un varētu ievērojami ierobežot neatkarīgo arodbiedrību, tajā skaitā jau pastāvošo arodbiedrību, tiesības; tā kā likumprojektā paredzētas nepamatoti augstas minimālās prasības attiecībā uz to darba ņēmēju skaitu, kuriem jāapliecina pievienošanās arodbiedrībai, vēl pirms tā var tikt dibināta (20 %); tā kā likumprojektā paredzētas visaptverošas pilnvaras Darba ministrijas amatpersonām attiecībā uz streiku apstiprināšanu un arodbiedrības reģistrācijas apturēšanu, aizbildinoties ar patvaļīgiem iemesliem un neievērojot pienācīgas procesuālās prasības; tā kā likumprojektā paredzēts, ka mājsaimniecībā nodarbinātām personām nav tiesību apvienoties arodbiedrībās, ka arodbiedrību vadītājiem jāpakļaujas izglītības prasībām, kas diskriminē sievietes un nepilsoņus, ka ir aizliegti kontakti ar NVO, turklāt likumprojektā noteiktas neiedarbīgi zemas soda naudas tiem darba devējiem, kuri pārkāpj darba tiesības;

K.  tā kā kopš 2014. gada maija apspriešanās, kurā aicināja piedalīties vietējās darba tiesību grupas, Kambodžas iestādes vairs nav rīkojušas nevienu sabiedrisko apspriešanos par turpmākajiem likumprojekta variantiem; tā kā valdības amatpersonu periodiski paziņojumi plašsaziņas līdzekļos liecina par to, ka arodbiedrību likums tiks pieņemts 2015. gadā;

L.  tā kā Kambodžā reģistrētas apmēram 5000 NVO, kuras sniedz palīdzību tādās jomās kā cilvēktiesības, veselības aprūpe, pilsoniskā sabiedrība un lauksaimniecība;

M.  tā kā 2015. gada 16. jūnijā ministru prezidents Hun Sen tikšanās laikā ar ES vēstnieku Kambodžā Jean-François Cautain norādīja, ka Nacionālā asambleja plāno rīkot NVO likumprojekta apspriešanu un izteica vēlmi tajā iesaistīt pilsonisko sabiedrību un attīstības partnerus,

1.  mudina Kambodžas valdību atsaukt LANGO likumprojektu;

2.  mudina Kambodžas valdību atzīt likumīgo un lietderīgo lomu, kāda ir pilsoniskajai sabiedrībai, arodbiedrībām un politiskajai opozīcijai, veicinot Kambodžas vispārējo ekonomisko un politisko attīstību; atgādina, ka pilsoniskā sabiedrība ir viens no galvenajiem balstiem jebkuras valsts attīstībā; uzsver, ka likumam par biedrībām un nevalstiskajām organizācijām vajadzētu radīt labvēlīgu vidi pilsoniskajai sabiedrībai, lai tā turpinātu sniegt ieguldījumu Kambodžas attīstībā;

3.  aicina Kambodžas valdību atsaukt likumprojektu par arodbiedrību darbības regulējumu, publiskot pašreizējo projektu un vēl pirms projekta atkārtotas iesniegšanas izskatīšanai apspriesties ar ekspertiem un arodbiedrību biedriem, lai to pārstrādātu, nodrošinot atbilstību starptautiskajām tiesībām un SDO konvencijām, jo īpaši Konvencijai par biedrošanās brīvību un tiesību apvienoties aizsardzību (Nr. 87) un Konvencijai par tiesībām apvienoties organizācijās un slēgt koplīgumus (Nr. 98);

4.  pievienojas ANO īpašās referentes viedoklim, ka šādi tiesību akti būtu jāpieņem tikai visaptverošā līdzdalības procesā, kas ir pietiekami iesaistošs, lai nodrošinātu visu ieinteresēto personu ieguldījumu tā saturā;

5.  prasa, lai pilsoniskajai sabiedrībai un Kambodžas iedzīvotājiem tiktu dots pietiekami daudz laika pārskatīt un apspriest ikvienu tiesību aktu, un lai tie varētu iesniegt komentārus saviem ievēlētajiem pārstāvjiem vēl pirms par tiesību aktiem tiek balsots;

6.  aicina, lai ikvienā tiesību akta projektā tiktu ievēroti starptautiski atzītie vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvības principi, kurus Kambodža ir apņēmušies ievērot, ratificējot Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, un šie akti nedrīkstētu radīt pārmērīgus ierobežojumus pilsoniskās sabiedrības spējai darboties efektīvi un brīvi;

7.  mudina Kambodžas valdību turpināt stiprināt demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību un pamatbrīvību, jo īpaši vārda un pulcēšanās brīvības, ievērošanu;

8.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos atbalstīt aicinājumu atsaukt LANGO likumprojektu un likumprojektu par arodbiedrību darbības regulējumu un nekavējoties apspriest šo jautājumu ar Kambodžas valdību;

9.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociācijas sekretariātam, ANO Cilvēktiesību padomei un Kambodžas Karalistes valdībai un Nacionālajai asamblejai.


Kongo Demokrātiskā Republika (KDR), it īpaši divu aizturēto cilvēktiesību aktīvistu - Yves Makwambala un Fred Bauma - lieta
PDF 334kWORD 87k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūcija par Kongo Demokrātisko Republiku (KDR), it īpaši divu aizturēto cilvēktiesību aktīvistu ‒‒ Yves Makwambala un Fred Bauma ‒‒ lietu (2015/2757(RSP))
P8_TA(2015)0278RC-B8-0690/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par Kongo Demokrātisko Republiku (KDR), jo īpaši 2013. gada 12. septembra rezolūciju(1) un ar tos saistīto ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas kopīgo rezolūciju,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta runaspersonas paziņojumus par stāvokli Kongo Demokrātiskajā Republikā, jo īpaši 2015. gada 21. janvāra paziņojumu,

–  ņemot vērā ES delegācijas Kongo Demokrātisko Republikā paziņojumus par cilvēktiesību stāvokli šajā valstī, jo īpaši 2015. gada 11. februāra paziņojumu,

–  ņemot vērā ES ikgadējo ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju, ko Padome pieņēma 2015. gada 22. jūnijā,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 19. janvāra secinājumus par Kongo Demokrātisko Republiku,

–  ņemot vērā starptautisko sūtņu grupas Lielo ezeru reģionā 2015. gada 22. janvāra paziņojumu par stāvokli KDR,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības (ĀS) īpašā referenta cilvēktiesību aizstāvju jautājumos un ĀS īpašā referenta cietumu un apcietinājuma apstākļu jautājumos 2015. gada 12. februāra kopīgo paziņojumu presei par cilvēktiesību stāvokli pēc notikumiem, kas KDR norisinājās saistībā ar grozījumiem vēlēšanu likumā,

–  ņemot vērā 2000. gada jūnijā parakstīto Kotonū partnerattiecību nolīgumu,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem un ES cilvēktiesību pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē,

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un 1966. gadā pieņemto Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu, ko KDR ratificēja 1982. gadā,

–  ņemot vērā KDR konstitūciju, jo īpaši tās 22., 23., 24. un 25. pantu,

–  ņemot vērā aicinājumu „Atbrīvot Filimbi aktīvistus”, ko 2015. gada 15. jūnijā iesniedza vairāk nekā 200 cilvēktiesību grupas,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2015. gada 19–21. janvārī visā valstī sākās protesti pret vēlēšanu likuma projektu, kas ļautu pagarināt prezidenta pilnvaru laiku pretēji konstitūcijas noteikumiem, kā arī pieprasītu pirms valsts vēlēšanu organizēšanas rīkot, iespējams, ļoti ilgu tautas skaitīšanu;

B.  tā kā saskaņā ar varas iestāžu datiem protestos gāja bojā 27 cilvēki, lai gan citi avoti ziņoja par 42 nāves gadījumiem, un tā kā 350 cilvēki tika arestēti, daži no kuriem vēl joprojām atrodas apcietinājumā bez tiesas procesa vai piespiedu kārtā ir pazuduši;

C.  tā kā 2015. gada janvāra protestu laikā varas iestādes atslēdza interneta un mobilo teksta ziņojumu pakalpojumus;

D.  tā kā parlamenta pieņemtā vēlēšanu likuma galīgajā variantā šis pretrunīgais noteikums netika iekļauts;

E.  tā kā līdz ar protestu sākšanos varas iestādes sāka bargi vērsties pret cilvēktiesību aktīvistiem un opozīcijas politiķiem, kuri piedalījās miermīlīgās demonstrācijas pret šo noteikumu, tostarp pret Christopher Ngoyi, Jean-Claude Muyambo, Vano Kiboko un Cyrille Dowe, kuri joprojām atrodas apcietinājumā, kā šķiet, politisku iemeslu dēļ;

F.  tā kā 2015. gada 15. martā, kad tika dibināta demokrātiju atbalstoša jaunatnes kustība Filimbi, KDR Nacionālās Izlūkošanas aģentūra arestēja un bez apsūdzības izvirzīšanas paturēja apcietinājumā vairāk nekā 30 cilvēku, tostarp starptautiskos dalībniekus un KDR aktīvistus, mūziķus, uzņēmējus un žurnālistus;

G.  tā kā lielākā daļa no šiem aktīvistiem un viņu atbalstītājiem tika atbrīvoti, bet ārzemnieki izraidīti no valsts, un tā kā Yves Makwambala un Fred Bauma joprojām tiek turēti Kinšasā Makalas cietumā un tiek apsūdzēti par līdzdalību apvienībā, kas dibināta ar mērķi uzbrukt cilvēkiem un īpašumiem, organizēt sazvērestību pret valsts vadītāju un mēģinājumiem vai nu iznīcināt vai mainīt „konstitucionālo režīmu”, kā arī kūdīt cilvēkus ar ieročiem vērsties pret valsts varas iestādēm; tā kā varas iestādes ir arī apsūdzējušas Fred Bauma par miera traucēšanu, bet Yves Makwambala — par valsts vadītāja publisku apvainošanu laikā, kad viņi īstenoja savas vārda, miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvības;

H.  tā kā Filimbi tika veidota kā platforma, lai iedrošinātu KDR jauniešus miermīlīgi un ar atbildības sajūtu īstenot pilsoniskos pienākumus;

I.  tā kā 2015. gada martā un aprīlī Gomā (KDR austrumu daļā), valsts varas iestādes arestēja un vēlāk atlaida 15 jaunatnes kustības LUCHA aktīvistus, kuri piedalījās miermīlīgā demonstrācijā, pieprasot atbrīvot savus Kinšasā arestētos kolēģus; tā kā četriem no šiem aktīvistiem ir izvirzīta apsūdzība par musināšanu nepakļauties valsts iestādēm;

J.  tā kā 2015. gada 27. martā KDR Nacionālā asambleja izveidoja parlamentāro informācijas misiju, lai vāktu informāciju un ziņojumus par šiem arestiem; tā kā šī misija savā ziņojumā secināja, ka nav pierādījumu, kas liecinātu, ka Filimbi vadītāji un dalībnieki ir iesaistīti teroristiskos vai citos vardarbīgos noziegumos vai to plānošanā, un aicināja rast politisku risinājumu viņu nekavējošai atbrīvošanai;

K.  tā kā 2015. gada 15. jūnijā 14 starptautiskās organizācijas un 220 KDR Kongo cilvēktiesību organizācijas aicināja nekavējoties atbrīvot šos abus aktīvistus;

L.  tā kā šajā sakarībā Maluku, 80 km attālumā no Kinšasas, tika atrasts masu kaps ar 421 cilvēka mirstīgajām atliekām;

M.  tā kā tieslietu ministrs nesen atzina, ka KDR tieslietu sistēmu skar daudzas problēmas, tostarp patronāža, ietekme, tirgošanās ar ietekmi, korupcija, nesodāmība un tiesas lēmumu nevienlīdzība;

N.  tā kā preses brīvību ierobežo žurnālistiem izteiktie draudi un pret viņiem vērstie uzbrukumi un daudzi plašsaziņas līdzekļi ir slēgti vai pakļauti pretlikumīgai cenzūrai;

O.  tā kā nākamās valsts mēroga vēlēšanas ir plānotas 2016. gada novembrī, un tās saskarsies gan ar organizatoriskām, gan finansiālām grūtībām;

P.  tā kā pilsoniskās sabiedrībai KDR bija nozīmīga loma 2013. gada politiskās pārejas procesā, 2006. gada un 2011. gada vēlēšanās, līgumu par derīgo izrakteņu ieguvi pārskatīšanā, 2013. gadā notikušajā Kongo līdzdalības pārtraukšanā Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvā; 2013. gada vēlēšanu likuma un tiesību aktu pret seksuālo vardarbību izstrādāšanā;

Q.  tā kā valdības reakcija uz pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos ir mēģinājums izturēties pret aktīvistiem un aizstāvības organizācijām kā pret politiskajiem pretiniekiem nolūkā mazināt to ietekmi;

R.  tā kā 2014. gada jūnijā ES nosūtīja turpmāko pasākumu misiju, un tā norādīja, ka ir jānodrošina vēlētāju sarakstu atjaunināšana, jārada apstākļi godīgai konkurencei starp kandidātiem, kā arī jāpastiprina pilsonisko brīvību aizsardzība, vēlēšanu strīdu izšķiršanas sistēma un cīņa pret nesodāmību;

S.  tā kā ES no 11. Eiropas Attīstības fonda ir piešķīrusi EUR 620 miljonus KDR nacionālajai indikatīvajai programmai 2014.–2020. gadam, kuras prioritātes ir pārvaldības un tiesiskuma, tostarp tiesu sistēmas, policijas un armijas reformu nostiprināšana,

1.  pauž nožēlu par 2015. gada janvārī notikušo protestu laikā bojā gājušajiem un patvaļīgo vardarbību un arestiem, kas tika vērsti pret demonstrantiem, kā arī vēršanos pret aktīvistiem un politiskajiem oponentiem, jo īpaši saistībā ar notikumiem, kas risinājās 2015. gada martā, kad tika dibināta Filimbi kustība;

2.  aicina KDR iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Yves Makwambala un Fred Bauma un atcelt visas apsūdzības, kas vērstas pret šim cilvēkiem un citiem Filimbi vadītājiem, kā arī pret visiem pārējiem aktīvistiem, savas pārliecības dēļ arestētajiem un tiem politiskajiem oponentiem, kuri ir patvaļīgi apcietināti un tiek turēti ieslodzījumā tikai savu politisko uzskatu dēļ vai arī par piedalīšanos miermīlīgās demonstrācijās;

3.  atbalsta KDR Nacionālās asamblejas aicinājumus panākt ātru politisko risinājumu, kas ļautu Filimbi un citu miermīlīgu pilsoniskās sabiedrības apvienību biedriem īstenot savu vārda un pulcēšanās brīvību, nebaidoties no apsūdzībām vai vajāšanas;

4.  mudina iestādes nodrošināt, kas ieslodzītie netika un netiek pakļauti spīdzināšanai vai cietsirdīgai izturēšanai, un garantēt viņu ģimenēm un advokātiem pilnīgu aizsardzību un piekļuvi saviem radiniekiem un aizstāvamajiem;

5.  uzskata faktu, ka NIA vairāk nekā 48 stundu laikā nav izvirzījusi šiem aizturētajiem nekādu apsūdzību, liedzot viņiem jurista palīdzību un neļaujot viņiem stāties tiesas priekšā, par acīmredzamu KDR konstitūcijā garantēto tiesību pārkāpumu;

6.  aicina KDR valdību kopīgi ar starptautiskajiem partneriem sākt pilnīgu, rūpīgu un pārredzamu izmeklēšanu par 2015. gada janvāra un marta notikumiem un par visām citām konstatētajām pretlikumīgām darbībām vai liegumu īstenot tiesības vai brīvības; uzsver, ka pie atbildības jāsauc ikviens ierēdnis, kas tiek turēts aizdomās par valsts un starptautiskajos tekstos garantēto tiesību vai brīvību pārkāpumiem;

7.  pauž nopietnas bažas par valsts iestāžu nepārtrauktajiem centieniem ierobežot vārda, miermīlīgas pulcēšanās un apvienošanās brīvības un par šo iestāžu veiktajiem minēto brīvību pārkāpumiem, jo pareizs politiskais klimats ir būtisks priekšnoteikums, lai KDR nākamgad plānotais vēlēšanu cikls būtu sekmīgs;

8.  īpaši nožēlo to, ka šie pārkāpumi ir vērsti tieši pret opozīcijas vadītājiem un jaunatnes kustībām;

9.  aicina KDR iestādes nodrošināt, ka iepriekšminētās brīvības tiek nekavējoties un bez nosacījumiem ievērotas, jo īpaši vēlēšanu periodā, kā tas ir garantēts KDR konstitūcijā un starptautiskajās cilvēktiesībās;

10.  atgādina, ka cieņa pret politisko daudzveidību un opozīciju, atklātas un miermīlīgas politiskās debates un konstitūcijā paredzēto vārda, miermīlīgas pulcēšanās, apvienošanās un informēšanas brīvības pilnīga ievērošana ir obligāti priekšnoteikumi, lai garantētu demokrātiskas vēlēšanas, kas ir ticamas, iekļaujošas, miermīlīgas un savlaicīgas; uzsver, ka šādas garantijas ir ārkārtīgi svarīgas, jo īpaši Lielo ezeru reģionā, un tās ir atkarīgas arī no Adisabebas miera, drošības un sadarbības nolīguma sekmīgas īstenošanas; šajā sakarībā atbalsta starptautisko sūtņu grupas Lielo ezeru reģionā centienus;

11.  mudina KDR parlamentu, senātu un valsts prezidentu Joseph Kabila īstenot visus nepieciešamos pasākumus, lai stiprinātu demokrātiju un nodrošinātu, ka valsts pārvaldē patiesi tiek iesaistīti visi politiskie spēki, pilsoniskā sabiedrība un demokrātiju aizstāvošas kustības, kas pauž KDR tautas gribu, pamatojoties uz konstitūcijas un tiesību normām un uz brīvām un godīgām vēlēšanām;

12.  mudina attīstīt tādas platformas kā Filimbi, kas dod iespēju demokrātiskajiem spēkiem tikt uzklausītiem un veicina jauniešu līdzdalību vēlēšanu procesā, no kura tie ir bijuši netaisnīgi izslēgti;

13.  atgādina par saistībām, kuras KDR apņēmusies pildīt saskaņā ar Kotonū nolīgumu, proti, ievērot demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību principus, kuri ietver vārda brīvību un plašsaziņas līdzekļu brīvību, kā arī labu pārvaldību un politiskās varas pārredzamību; mudina KDR valdību ievērot šos noteikumus atbilstīgi Kotonū nolīguma 11. panta b) punktam un 96. un 97.panta un, ja tas netiks darīts, prasa Komisijai sākt atbilstīgu procedūru saskaņā ar Kotonū nolīguma 8., 9. un 96. pantu;

14.  uzsver, ka ES turpmākā atbalsta vēlēšanu procesam KDR veidam un apjomam jābūt atkarīgiem no tā, cik sekmīgi tiks īstenoti ES 2011. gada vēlēšanu novērošanas misijas un 2014. gada turpmāko pasākumu misijas ieteikumi, kā arī no vēlēšanu grafika ievērošanas un ticama budžeta iesniegšanas;

15.  mudina ES delegāciju sekot līdzi notikumu gaitai un izmantot visus atbilstīgos mehānismus un instrumentus, tostarp Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu, lai atbalstītu cilvēktiesību aizstāvjus un demokrātiju atbalstošas kustības;

16.  mudina KDR tiesu iestādes aizstāvēt savu neatkarību no izmantošanas jebkādu politisko spēku interesēs un nodrošināt tiesību aktos atzīto tiesību, piemēram, piekļuves tiesām un tiesību uz taisnīgu tiesu, aizsardzību;

17.  mudina KDR varas iestādes pārtraukt centienus mazināt pie Kinšasas atrastā masu kapa nozīmīgumu un atkārto ES un ANO aicinājumu steidzami veikt pārredzamu un ticamu izmeklēšanu, lai pazudušo cilvēku ģimenēm dotu pārliecību un izbeigtu dažādos apgalvojumus;

18.  pauž nožēlu par plašsaziņas līdzekļu slēgšanu un pretlikumīgo cenzēšanu, kā arī telesakaru slēgšanu uz laiku;

19.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Āfrikas Savienībai, Lielo ezeru reģiona valstu valdībām, KDR prezidentam, premjerministram un parlamentam, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei un ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0388.


Bahreina, it īpaši Nabeel Rajab lieta
PDF 419kWORD 85k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūcija par Bahreinu, it īpaši Nabeel Rajab lietu (2015/2758(RSP))
P8_TA(2015)0279RC-B8-0703/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Bahreinu, proti, 2014. gada 6. februāra rezolūciju par Bahreinu, it īpaši Nabeel Rajab, Abdulhadi al-Khawaja un Ibrahim Sharif lietām(1);

–  ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Federikas Mogerīnī runaspersonas 2015. gada 17. jūnija paziņojumu par al-Wefaq ģenerālsekretāra Ali Salman notiesāšanu Bahreinā;

–  ņemot vērā Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes un Eiropas Savienības (GCC-EU) Apvienotās padomes un ministru 2015. gada 24. maijā notikušo 24. sanāksmi,

–  ņemot vērā Arābu valstu līgas Ministru padomes 2013. gada 1. septembrī Kairā pieņemto lēmumu Manamā, Bahreinā izveidot Arābu valstu cilvēktiesību tiesu,

–  ņemot vērā Bahreinas valdības 2014. gada septembra ziņojumu par to, kā Bahreinas valdība īsteno Bahreinas neatkarīgās izmeklēšanas komisijas 2014. gada februāra ieteikumus un par vispārējā regulārā pārskata (UPR) atjaunināšanu,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, Konvenciju par bērna tiesībām un Arābu Cilvēktiesību hartu, kuriem Bahreina ir pievienojusies,

–  ņemot vērā 2004. gada jūnijā pieņemtās un 2008. gadā atjauninātās ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par apatrīdisma samazināšanu,

–  ņemot vērā jauno ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju, kurā cilvēktiesību aizsardzība un uzraudzīšana ir noteiktas par visu ES politikas virzienu integrālu daļu, un kurā ir īpaša sadaļa par cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību,

–  ņemot vērā ES Īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos Stavros Lambrinidis vizīti Bahreinā 2015. gada maija beigās,

–  ņemot vērā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 5. un 19. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Bahreina ir apsolījusi panākt progresu tās reformās cilvēktiesību jomā pēc tam, kad Bahreinas neatkarīgā izmeklēšanas komisija (BICI) 2011. gada 23. novembrī nāca klajā ar sākotnējo ziņojumu un 2012. gada 21. novembrī ar rezultātu novērtējuma ziņojumu;

B.  tā kā atzinīgi vērtējams tas, ka Bahreinas iekšlietu ministrijā ir izveidots Ombuda birojs, kā arī ir izveidota Ieslodzīto un aizturēto tiesību komisija un Īpašā izmeklēšanas vienība; tā kā šīm iestādēm būtu jākļūst vēl objektīvākām, pārredzamākām un neatkarīgākām no valdības institūcijām;

C.  tā kā kopš 2011. gada sacelšanās Bahreinas varas iestādes aizvien vairāk izmanto represīvus pasākumus pret pilsoniskās sabiedrības aktīviem pārstāvjiem un pret miermīlīgām organizācijām; tā kā 2014. gada 10. jūnijā 47 valstis , tostarp visas 28 ES dalībvalstis, ANO Cilvēktiesību Padomes 26. sesijā parakstīja kopīgo paziņojumu, kurā paustas nopietnas bažas par cilvēktiesību situāciju Bahreinā; tā kā kopīgajā paziņojumā bija skaidri norādītas tās jomas, kas raisa vislielākās bažas, tostarp ilgi ieslodzījuma termiņi par tiesību uz miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību izmantošanu, tas, ka nav pietiekamu garantiju tam, ka tiesa būs taisnīga, demonstrāciju apspiešana, personu, kas izmanto savas tiesības uz vārda un uzskatu brīvību pastāvīga iebiedēšana un ieslodzīšana, nežēlīga apiešanās un spīdzināšana aizturēšanas iestādēs, patvaļīga pilsonības atņemšana bez pienācīga tiesas procesa, nepietiekama saukšana pie atbildības par cilvēktiesību pārkāpumiem;

D.  tā kā Bahreinas cilvēktiesību aizstāvis un Bahreinas cilvēktiesību centra (BCHR) priekšsēdētājs, Starptautiskās cilvēktiesību federācijas (FIDH) ģenerālsekretāra vietnieks un Human Rights Watch Tuvo Austrumu nodaļas padomdevējas komitejas loceklis Nabeel Rajab tika notiesāts uz sešiem mēnešiem ieslodzījumā vienkārši par to, ka viņš miermīlīgi izmantoja savas tiesības uz vārda brīvību; tā kā Nabeel Rajab tika apcietināts 2014. gada 1. oktobrī pēc tam, kad viņš apmeklēja Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomiteju, un viņam tika izvirzītas apsūdzības par to, ka viņš publicējis tvītus par savu līdzpilsoņu iespējamo sadarbību ar IS/Da’esh; tā kā viņš tika apsūdzēts valsts iestāžu un armijas apvainošanā; tā kā 2013. gada novembrī ANO Darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos Nabeel Rajab apcietinājumu raksturo kā patvaļīgu;

E.  tā kā Nabeel Rajab, kopš viņš 2002. gadā izveidoja Bahreinas Cilvēktiesību centru, ir bijuši piespriesti vairāki cietumsodi; tā kā Nabeel Rajab ir izvirzītas arī citas apsūdzības, kas saistītas ar viņa vārda brīvību un patlaban viņam draud 10 gadi ieslodzījumā par to, ka viņš it kā esot "apvainojis pilnvarotu struktūru" un "izplatījis baumas kara apstākļos";

F.  tā kā līdzīgi kā Nabeel Rajab daudzi cilvēktiesību aizstāvji, piemēram, Naji Fateel, Dānijas cilvēktiesību aizstāvis Adbulhadi Al-Khawaja, Zviedrijas politiskais aktīvists Mohammed Habib Al-Muqdad un citi no tās sauktās "Bahrain 13" grupas, ir tikuši aizturēti, pakļauti tiesu vajāšanām Bahreinā, ieslodzīti un atrodas ilgā vai mūža ieslodzījumā tieši par to, ka viņi aizstāvēja cilvēktiesības; tā kā ir ziņas, ka pret lielāko daļu no viņiem ir tikusi vērsta vardarbība, nežēlīga apiešanās un fiziska vai psiholoģiska spīdzināšana;

G.   tā kā saskaņā ar BCHR datiem vairāk nekā 3000 ieslodzīto ir patvaļīgi aizturēti, daudzi no viņiem cilvēktiesību aizstāvji, kas ieslodzīti un atrodas ilgā vai mūža ieslodzījumā, kas ir tieša represija par viņu darbību; tā kā ir ziņas, ka pret lielāko daļu no viņiem ir tikusi vērsta vardarbība, nežēlīga apiešanās un fiziska vai psiholoģiska spīdzināšana;

H.  tā kā 2015. gada 16. jūnijā Bahreinas galvenās opozīcijas partijas al-Wefaq ģenerālsektretārs Šeihs Ali Salman tika notiesāts uz četriem gadiem ieslodzījumā saistībā ar 2011. gada pret valdību vērstajiem protestiem, kas notika reģiona "Arābu pavasara" sacelšanās kontekstā; tā kā ir ziņas, ka viņa juristiem tiesa liedza izklāstīt mutiskus argumentus, un viņiem netika dota nekāda pienācīga iespēja pārbaudīt pierādījumus; tā kā ANO neatkarīgo ekspertu grupa, no kuras daļa ir pazīstama kā Cilvēktiesību Padomes Īpašās procedūras grupa, ir mudinājusi Bahreinas varas iestādes atbrīvot Šeihu Ali Salman;

I.  tā kā kopš 2012.gada Bahreina nepamatoti izmanto pretterorisma likumus, lai patvaļīgi atsauktu aktīvistu un opozīcijas locekļu, tostarp 9 nepilngadīgo, pilsonību, šādi viņus represējot par viedokļu atšķirību; tā kā saskaņā ar vairākiem ziņojumiem 2015. gadā vien vairāk nekā 100 aktīvistiem, protestētājiem un politiķiem tika atņemta pilsonība, padarot lielāko daļu no viņiem par bezvalstniekiem, pārkāpjot ANO Konvenciju par apatrīdisma samazināšanu;

J.  tā kā nāvessoda piemērošana politiski motivētās lietās kopš 2011. gada ir pieaugusi; tā kā kopš 2011. gada vismaz septiņiem cilvēkiem politiskajās lietās ir piespriests nāvessods, un četriem no viņiem tas piespriests 2015. gadā vien;

K.  tā kā Bahreinas Neatkarīgā izmeklēšanas komisija (BICI), ko ar Karalisko rīkojumu izveidoja, lai izmeklētu 2011. gada notikumus Bahreinā un ziņotu par tiem, ir iesniegusi vairākus ieteikumus cilvēktiesību un politisko reformu jomā; tā kā ir gūti panākumi tiesu un tiesībaizsardzības sistēmu pārveidošanā, bet valdība nav pilnībā izpildījusi šīs komisijas galvenos ieteikumus, proti, atbrīvot protestu vadītājus, kas notiesāti par to, ka viņi izmantoja savas tiesības uz vārda un miermīlīgas pulcēšanās brīvību; tā kā samierināšanās sarunas, kas pazīstamas kā Nacionālais Dialogs, ir nonākušas strupceļā; tā kā dažas grupas joprojām nav pārstāvētas politiskajā sistēmā un drošības spēki joprojām bauda visatļautību;

1.  prasa atsaukt apsūdzības un nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus cilvēktiesību aizstāvjus, politiskos aktīvistus un citus cilvēkus, kas apcietināti un apsūdzēti par iespējamiem pārkāpumiem saistībā ar vārda, miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību, tostarp Nabeel Rajab, Sheikh Ali Salman un "Bahrain 13";

2.  atzīst Bahreinas varas iestāžu apņēmību īstenot Bahreinas Neatkarīgās izmeklēšanas komisijas (BICI) 2011. gada ieteikumus un ANO vispārējā regulārā pārskata (UPR) par Bahreinu, kā arī citu ANO mehānismu ieteikumus, kā arī atzīst, ka Bahreinas varas iestādes nesen atbrīvojušas vairākus ieslodzītos, kas apsūdzēti noziegumos saistībā ar politiskās biedrošanās un vārda brīvību; mudina Bahreinas valdību strauji īstenot visus BICI un ziņojumā un UPR paustos ieteikumus, lai izbeigtu visus cilvēktiesību pārkāpumus un ievērotu cilvēktiesības un pamatbrīvības, saskaņā ar Bahreinas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā;

3.  pauž visdziļākās bažas par pretterorisma likumu nepamatotu izmantošanu Bahreinā, lai pārkāptu cilvēktiesības, tostarp atņemot pilsonību;

4.  nosoda pastāvīgo spīdzināšanas un citas cietsirdīgas, pazemojošas attieksmes vai sodu izmantošanu pret ieslodzītajiem, miermīlīgu protestu dalībniekiem un opozīcijas locekļiem, ko veic Bahreinas varas iestādes, un mudina Bahreinas valdību ievērot tās saistības un pienākumus saskaņā ar ANO Konvenciju pret spīdzināšanu;

5.  mudina Bahreinas valdību sadarboties ar ANO īpašajiem referentiem (proti, spīdzināšanas, pulcēšanās brīvības, tiesnešu un juristu neatkarības un cilvēktiesību aizstāvju jautājumos) un nosūtīt viņiem pastāvīgu uzaicinājumu;

6.  norāda uz Bahreinas valdības pašreizējiem centieniem veikt kriminālkodeksa un tiesisko procedūru reformas un mudina turpināt šo procesu; mudina Bahreinas valdību darīt visu, lai nodrošinātu objektīvu un taisnīgu tiesu sistēmu, taisnīgu tiesu un garantētu tās ombuda, Īpašās izmeklēšanas vienības un Valsts Cilvēktiesību iestādes objektivitāti;

7.  prasa nekavējoties ratificēt Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvo protokolu, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) Otro fakultatīvo protokolu, kura mērķis ir atcelt nāvessodu, Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu un Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību;

8.  aicina Bahreinas varas iestādes īstenot nacionālā konsensa dialogu, lai panāktu paliekošu un iekļaujošu nacionālo samierināšanos un ilgtspējīgus šīs krīzes politiskos risinājumus; norāda, ka ilgtspējīgā politiskajā procesā ir jābūt iespējai brīvi paust leģitīmu un miermīlīgu kritiku; šajā sakarībā atgādina Bahreinas varas iestādēm, ka šiītu minoritātes un tās miermīlīgo politisko pārstāvju iesaistīšanai, pamatojoties uz cilvēka cieņas, respektēšanas un taisnīguma principiem, vajadzētu būt neatņemamai daļai no jebkuras uzticamas nacionālās samierināšanās un ilgtspējīgu reformu stratēģijas;

9.  atzinīgi vērtē opozīcijas līdera Ibrahim Sharif priekšlaicīgo atbrīvošanu no ieslodzījuma 2015. gada jūnijā, pēc tam, kad viņš saņēma karalisko apžēlošanu; uzskata, ka šīs lēmums ir apsveicams un nozīmīgs solis, lai Bahreinā veicinātu uzticēšanos un paļāvību;

10.  mudina PV/AP turpināt visos darījumos ar Bahreinu vērst uzmanību uz to, cik nozīmīgas ir reformas un samierināšanās; visnotaļ aicina izveidot ES-Bahreinas darba grupu cilvēktiesību jautājumos, bet atzīmē, ka ES-Bahreinas cilvēktiesību dialogs nevar aizstāt visaptverošu dialogu starp valdību un opozīciju pašā Bahreinā;

11.  atzīmē ombuda, Ieslodzīto un aizturēto tiesību komisijas (PDRC) un Valsts Cilvēktiesību iestādes (NIHR) ieteikumus, jo īpaši attiecībā uz ieslodzīto tiesībām un viņu apstākļiem cietumā, tostarp attiecībā uz iespējamo nežēlīgo apiešanos un spīdzināšanu; mudina šīs iestādes turpināt darbu neatkarīgi, objektīvi un pārredzami un aicina Bahreinas varas iestādes pilnībā īstenot minētos ieteikumus;

12.  prasa ES ātri rīkoties, lai izstrādātu visaptverošu stratēģiju attiecībā uz to, kā ES un Komisija varētu censties aktīvi panākt ieslodzīto aktīvistu un pārliecības dēļ ieslodzīto atbrīvošanu; aicina EĀDD un dalībvalstis nodrošināt, ka ES delegācija Rijādā un dalībvalstu vēstniecības Bahreinā pienācīgi īsteno ES pamatnostādnes cilvēktiesību jautājumos, it īpaši cilvēktiesību aizstāvju un spīdzināšanas jautājumos, un ziņo par to īstenošanu;

13.  prasa noteikt ES eksporta aizliegumu asaru gāzei un masu kontroles līdzekļiem, kamēr nav veikta izmeklēšana par to nepienācīgu izmantošanu un kamēr nav saukti pie atbildības tie, kas vainojami šādā nepienācīgā izmantošanā;

14.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Bahreinas Karalistes valdībai un parlamentam, kā arī Persijas līča sadarbības padomes locekļiem.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0109.


Divu kristiešu mācītāju stāvoklis Sudānā
PDF 323kWORD 76k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūcija par divu kristiešu mācītāju stāvokli Sudānā (2015/2766(RSP))
P8_TA(2015)0280RC-B8-0707/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sudānu,

–  ņemot vērā cilvēktiesību ekspertu 2014. gada 19. maija ziņojumu, kas izdots ANO Cilvēktiesību padomes īpašo procedūru ietvaros,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un ANO Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā 2000. gada Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā 2013. gada ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvību,

–  ņemot vērā Sudānas valsts cilvēktiesību plānu, kas pieņemts 2013. gadā, pamatojoties uz visu cilvēku universāluma un līdztiesības principiem,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas, jo īpaši 2007. gada 18. decembra rezolūciju Nr. 62/149, 2008. gada 18. decembra rezolūciju Nr. 63/168, 2010. gada 21. decembra rezolūciju Nr. 65/206, 2012. gada 20. decembra rezolūciju Nr. 67/176 un 2014. gada 18. decembra rezolūciju Nr. 3/69 par moratorija izsludināšanu attiecībā uz nāvessoda piemērošanu, kurās tā aicināja valstis, kurās nāvessods joprojām pastāv, noteikt nāvessodu izpildes moratoriju ar mērķi to pilnībā atcelt,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Dienvidsudānas prezbiterāņu evaņģēliskās baznīcas mācītāju Michael Yat Sudānas vizītes laikā 2014. gada 21. decembrī pēc viņa sprediķa Hartumas Ziemeļu baznīcā (Sudānas prezbiterāņu evaņģēliskās baznīcas filiāle) aizturēja Sudānas valsts izlūkošanas un drošības dienests (NISS); tā kā viņu arestēja tūlīt pēc dievkalpojuma, kurā viņš esot nosodījis pretrunīgi vērtējamo baznīcu zemju un īpašumu tirdzniecību un attieksmi pret kristiešiem Sudānā;

B.  tā kā mācītāju Peter Yen Reith arestēja 2015. gada 11. janvārī pēc tam, kad viņš bija nosūtījis vēstuli Sudānas Reliģijas lietu birojam, lūdzot informāciju par mācītāju Michael un vēloties vairāk uzzināt par viņa arestu;

C.  tā kā abi vīrieši tika turēti apcietinājumā bez saziņas iespējām līdz 2015. gada 1. martam un 2015. gada 4. maijā viņiem abiem tika izvirzīta apsūdzība par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem saskaņā ar 1991.gada Sudānas Kriminālkodeksu, cita starpā apsūdzot viņus par: noziedzīgiem nodarījumiem grupā (21. pants), konstitucionālās iekārtas apdraudējumu (51. pants), kara veicināšanu pret valsti (50. pants), spiegošanu (53. pants), oficiālu dokumentu prettiesisku iegūšanu vai izplatīšanu (55. pants), naida kurināšanu (64. pants), sabiedriskās kārtības traucēšanu (69. pants) un zaimošanu (125. pants);

D.  tā kā, atzīstot personu par vainīgu apsūdzībās, pamatojoties uz Sudānas kriminālkodeksa 50. vai 53. pantu, tiek piespriests nāvessods;

E.  tā kā 2015. gada 1. jūlijā Sudānas iestādes pārstāvji ieradās, lai iznīcinātu daļu no Bahri evaņģēliskās baznīcas kompleksa; tā kā baznīcas advokāts Mohamed Mustafa, kurš ir arī abu arestēto mācītāju advokāts, un Bahri evaņģēliskās baznīcas mācītājs Hafez sūdzējās, ka valsts iestādes darbinieks iznīcināja kompleksa nepareizo daļu; tā kā abas minētās personas apcietināja par valsts ierēdņa traucēšanu viņa pienākumu veikšanā; tā kā valsts ierēdnis turpināja iznīcināt kompleksa nepareizo daļu;

F.  tā kā kopš Dienvidsudānas atdalīšanās 2011. gadā draudi baznīcas līderiem, pret kristiešu kopienām vērsta iebiedēšana un baznīcu īpašumu iznīcināšana Sudānā ir turpinājusies paātrinātā tempā;

G.  tā kā 12 kristiešu jaunietes no Nūbas kalnu teritorijas tika arestētas 2015. gada 25. jūnijā, kad viņas iznāca no baptistu baznīcas, vainojot viņas nepiedienīga apģērba nēsāšanā; tā kā divas no šīm meitenēm nākamajā dienā atbrīvoja, neizvirzot apsūdzību, bet pārējās 10 atbrīvoja pret drošības naudu;

H.  tā kā kristiešu meitenēm būs jāstājas tiesas priekšā un pret viņām tiks izvirzīta apsūdzība saskaņā ar Sudānas Kriminālkodeksa 152. pantu, kurā teikts: “ikviens, kas sabiedriskā vietā uzvedas nepienācīgi, rīkojas pretēji sabiedrības morāles normām, nēsā nepieklājīgu, sabiedrības morāles normām neatbilstīgu vai sabiedrības jūtas aizskarošu apģērbu, tiek sodīts, piemērojot pēršanu, kas nedrīkst pārsniegt četrdesmit sitienus, sodanaudu, vai abus šos sodus”;

I.  tā kā Sudānas ratificētā Āfrikas Harta par cilvēktiesībām un tautu tiesībām ietver tiesības uz dzīvību un spīdzināšanas un nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas sodīšanas un izturēšanās aizliegumu, bet tā kā valstī par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem joprojām tiek veikti nāvessodi, locekļu amputācijas, pēršana vai cita veida miesassodi;

J.  tā kā vispārēja nāvessoda moratorija noteikšanai nolūkā to pilnībā atcelt arī turpmāk ir jābūt vienam no starptautiskās sabiedrības galvenajiem mērķiem, kā 2014. gada 18. decembrī uzsvēra ANO Ģenerālajā asamblejā,

1.  aicina Sudānas iestādes atsaukt visas apsūdzības pret mācītāju Michael Yat un mācītāju Peter Yen Reith un aicina nekavējoties un bez nosacījumiem viņus atbrīvot; vienlaikus aicina Sudānas valdību nodrošināt, ka līdz abu mācītāju atbrīvošanai viņi netiek pakļauti spīdzināšanai vai jebkādai citai nežēlīgai rīcībai un ka viņu fiziskā un garīgā integritāte tiek pienācīgi ievērota;

2.  prasa ES delegācijai Sudānā uzraudzīt tiesas procesus un palīdzēt mācītājiem; aicina ES uzņemties vadību, lai vērstu uzmanību uz nopietniem un plaši izplatītiem pārkāpumiem cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību jomā šajā valstī un lai nosodītu šos pārkāpumus;

3.  atgādina Sudānas iestādēm par to saistībām valstu un starptautiskā līmenī aizsargāt reliģijas un ticības brīvību; atkārtoti apstiprina, ka reliģijas, apziņas un ticības brīvība ir vispārējas cilvēktiesības, kas ir jāaizsargā visur un attiecībā uz ikvienu personu; asi nosoda jebkādu vardarbību un iebiedēšanu, kas ierobežo tiesības pēc paša gribas piederēt vai nepiederēt kādai reliģijai vai pieņemt kādu reliģiju, tostarp draudu, fiziska spēka un sodu izmantošanu, lai ticīgos vai neticīgos piespiestu atteikties no viņu reliģijas vai pieņemt reliģiju;

4.  nosoda 12 kristiešu meiteņu arestu; aicina Sudānas valdību izbeigt tiesvedību pret 10 meitenēm, kuru vaina vēl nav noskaidrota;

5.  aicina Sudānas valdību atcelt visus tiesību aktus, kas diskriminē reliģijas dēļ, un aizsargāt minoritāšu grupu, tostarp visu reliģisko pārliecību cilvēku, identitāti;

6.  nosoda kristiešu vajāšanu un iejaukšanos baznīcas lietās; mudina Sudānas valdību atturēties no šādām darbībām; aicina Sudānu atcelt tiesību aktus par atteikšanos no ticības un izbeigt baznīcu un citu reliģisko objektu slēgšanu;

7.  aicina Sudānas valdību reformēt valsts tiesu sistēmu saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, lai aizsargātu cilvēku pamattiesības un brīvības, un nodrošināt visu iedzīvotāju cilvēktiesību aizsardzību, jo īpaši attiecībā uz sieviešu diskrimināciju, reliģiskajām minoritātēm un nelabvēlīgā situācijā esošām grupām;

8.  atkārtoti nosoda nāvessodu jebkādos apstākļos un atkārtoti norāda uz vajadzību ieviest vispasaules moratoriju ar mērķi atcelt nāves sodu; tādēļ aicina Sudānas valdību atcelt nāvessodu, kā arī pēršanas praksi, kas joprojām ir spēkā, un mīkstināt piespriestos nāvessodus;

9.  pauž bažas par aizvien pieaugošajām represijām pret opozīcijas pārstāvjiem; stingri nosoda Oumdourman tiesas 2015. gada 6. jūlija lēmumu, ar kuru Kongresa partijas priekšsēdētāja vietniekam Mastour Ahmed Mohamed un vēl diviem tās vadītājiem – Assem Omar un Ibrahim Mohamed – piesprieda 20 sitienus ar pletni, kas izpildāmi nekavējoties; pauž atbalstu jo īpaši ANO, ES, Āfrikas Savienības un trijotnes (Norvēģijā, Apvienotā Karaliste un ASV) īstenotajiem centieniem vienoties par Sudānas situācijas risinājumu un atbalsta pilsoniskās sabiedrības un opozīcijas partiju centienus veicināt visaptverošu miera procesu;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Sudānas Republikas valdībai, Āfrikas Savienībai, ANO ģenerālsekretāram, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un Panāfrikas parlamentam.

Juridisks paziņojums