Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2015. gada 10. septembris - StrasbūraGalīgā redakcija
Krievija, it īpaši Estona Kohvera, Oļega Sencova un Oleksandra Kolčenko lietas
 Angola
 Azerbaidžāna
 Migrācija un bēgļi Eiropā
 ES loma Tuvo Austrumu miera procesā
 Stāvoklis Baltkrievijā
 Sociālā uzņēmējdarbība un sociālā inovācija cīņā pret bezdarbu
 Konkurētspējīga ES darba tirgus veidošana 21. gadsimtā
 30.un 31. ikgadējais pārskats par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2012. un 2013. gads)

Krievija, it īpaši Estona Kohvera, Oļega Sencova un Oleksandra Kolčenko lietas
PDF 332kWORD 85k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūcija par Krieviju, it īpaši Estona Kohvera, Oļega Sencova un Oleksandra Kolčenko lietām (2015/2838(RSP))
P8_TA(2015)0314RC-B8-0845/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Krievijas Konstitūciju, jo īpaši tās 118. pantu, kurā teikts, ka tiesu Krievijas Federācijā spriež tikai tiesas, un Konstitūcijas 120. pantu, kas nosaka, ka tiesneši ir neatkarīgi un pakļaujas tikai Krievijas Konstitūcijai un federālajiem tiesību aktiem,

–  ņemot vērā savu 2015. gada 12. marta rezolūciju par Krievijas opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavību un demokrātijas stāvokli Krievijā(1) un ņemot vērā iepriekšējos ziņojumus un rezolūcijas par Krieviju, sevišķi 2015. gada 15. janvāra rezolūciju par Krieviju, it īpaši Alekseja Navaļnija lietu(2), 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju par Nadjas Savčenko lietu(3) un 2015. gada 10. jūnija rezolūciju par ES un Krievijas attiecībām(4),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Federikas Mogerīni (Federica Mogherini) 2015. gada 19. augusta paziņojumu par spriedumu pret Igaunijas policijas virsnieku Estonu Kohveru,

–  ņemot vērā PV/AP 2015. gada 25. augusta paziņojumu par Krievijas tiesas piespriesto sodu Ukrainas pilsoņiem Oļegam Sencovam un Oleksandram Kolčenko,

–  ņemot vērā iepriekšējos ziņojumus un rezolūcijas par Krieviju, sevišķi 2012. gada 23. oktobra ieteikumu Padomei par kopēju vīzas saņemšanas ierobežojumu noteikšanu Krievijas amatpersonām, kuras iesaistītas Sergeja Magņicka lietā(5), 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par tiesiskumu Krievijā(6), 2014. gada 13. marta rezolūciju par Krieviju — Bolotnaja laukuma notikumos iesaistīto demonstrantu notiesāšana(7) un 2014. gada 23. oktobra rezolūciju par nevalstiskās organizācijas „Memoriāls” (Saharova balvas 2009. gada laureātes) slēgšanu Krievijā(8), kā arī 2014. gada 2. aprīļa ieteikumu Padomei par kopēju vīzas saņemšanas ierobežojumu noteikšanu Krievijas amatpersonām, kuras iesaistītas Sergeja Magņicka lietā(9),

–  ņemot vērā septīto periodisko ziņojumu par Krievijas Federāciju(10), kurš tika izskatīts Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komitejas 3136. un 3137. sanāksmē(11), kas notika 2015. gada 16. un 17. martā,

–  ņemot vērā ES un Krievijas 2013. gada 28. novembra apspriedes par cilvēktiesību jautājumiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Krievijas Federācija ir Eiropas Padomes, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) un Apvienoto Nāciju Organizācijas pilntiesīga locekle un ir apņēmusies ievērot gan demokrātijas un tiesiskuma principus, gan pamatbrīvības un cilvēktiesības; tā kā pēdējos mēnešos daudzos gadījumos ir nopietni pārkāpts tiesiskums un ir pieņemti ierobežojoši tiesību akti, pastāv nopietnas bažas par to, vai Krievija pilda starptautiskajos un valsts tiesību aktos noteiktās saistības; un tā kā Eiropas Savienība vairākas reizes ir piedāvājusi sniegt papildu atbalstu un specializētas zināšanas, lai palīdzētu Krievijai modernizēt un uzturēt savu konstitucionālo un tiesisko kārtību atbilstīgi Eiropas Padomes standartiem;

B.  tā kā Krievijas Federālais drošības dienests 2014. gada septembrī no Igaunijas teritorijas nolaupīja Igaunijas policijas virsnieku Estonu Kohveru un pēc tam viņu nelikumīgi arestēja Krievijā un tā kā šāda rīcība ir klajš un rupjš starptautisko tiesību pārkāpums;

C.  tā kā Ukrainas kinorežisors Oļegs Sencovs un pilsoniskās sabiedrības aktīvists Oleksandrs Kolčenko, kuri protestēja pret nelikumīgo Krimas pussalas aneksiju, ko veikusi Krievija, 2014. gada maijā tika arestēti par iespējamu noziedzīgu darbību Krimā; tā kā pret viņiem vērsās kā pret Krievijas pilsoņiem, lai gan viņi abi ir Ukrainas pavalstnieki;

D.  tā kā tiek apgalvots, ka gan Oļegs Sencovs, gan Oleksandrs Kolčenko ir cietuši no spīdzināšanas un ļoti nežēlīgas izturēšanās un ka tā rezultātā viņi ir pretlikumīgi piespiesti atzīt savu vainu un pēcāk šāda atzīšanās ir ieguvusi juridisku spēku;

E.  tā kā Oļegu Sencovu un Oleksandru Kolčenko militārā tiesa ir tiesājusi par noziegumiem, kas ir pilnā civiltiesu jurisdikcijā; tā kā tiesas procesu izkropļoja daudz rupju procesuālo pārkāpumu;

F.  tā kā ziņojumā, ko ANO Cilvēktiesību padomes īpašā referente tiesnešu un advokātu neatkarības jautājumos Gabriela Knaul sniedza 2014. gada aprīlī pēc oficiālas vizītes Krievijas Federācijā, ir paustas nopietnas bažas par iespējamiem tiešiem un netiešiem draudiem tiesu varai, kā arī tiesu varas nevēlamu ietekmēšanu, iejaukšanos tiesu darbā un spiedienu uz tiesu iestādēm;

G.  tā kā ES attiecībām ar Krieviju aizvien vairāk ir vajadzīga stingra, saskaņota un visaptveroša politika, kuru ievēro visas ES dalībvalstis;

H.  tā kā Minskas vienošanās īstenošanas pasākumu kopumā bija paredzēts, ka saskaņā ar pilnīga savstarpīguma principu visi ķīlnieki un visas nelikumīgi aizturētās personas ir jāatbrīvo un jānodrošina viņu apmaiņa;

I.  tā kā dažos pēdējos gados vairāki tiesas procesi un prāvas, tostarp A. Navaļnija, S. Magņicka un M. Hodorkovska lietās, ir likuši apšaubīt Krievijas Federācijas tiesībsargājošo iestāžu neatkarību un objektivitāti;

J.  tā kā ES vairākas reizes ir piedāvājusi sniegt papildu palīdzību un specializētas zināšanas, izmantojot partnerību modernizācijai, lai atbalstītu Krievijas centienus iedibināt demokrātiju un uzturēt savu konstitucionālo un tiesisko kārtību atbilstīgi Eiropas Padomes standartiem,

1.  asi nosoda Pleskavas apgabaltiesas pieņemto spriedumu un arī visu tiesas procesu pret Igaunijas policijas virsnieku Estonu Kohveru, kuram piespriesti 15 gadi cietumsoda pēc tam, kad viņš 2014. gadā nolaupīts no Igaunijas teritorijas, kas ir Eiropas Savienības daļa; uzskata šo lietu gan par starptautisko tiesību, gan vispār par tiesību pamatprincipu pārkāpumu;

2.  mudina Krievijas Federāciju rīkoties saskaņā ar savām starptautiskajām saistībām, nekavējoties atbrīvot Estonu Kohveru un garantēt viņam drošu atgriešanos Igaunijā;

3.  pauž nelokāmu pārliecību, ka jau no paša sākuma Estonam Kohveram nav bijušas nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu, jo nebija atklātas tiesas sēdes, Igaunijas konsulam nebija ļauts piedalīties tiesas sēdēs, Estonam Kohveram bija liegta pienācīga juridiskā palīdzība, turklāt viņam bija liegts tikties ar sievu un ģimenes locekļiem un viņam lika iziet nepamatotu psihiatrisko pārbaudi, par kuru nekas sīkāk nav zināms;

4.  asi nosoda Oļega Sencova un Oleksandra Kolčenko nelikumīgo notiesāšanu un ieslodzīšanu; aicina Krievijas Federāciju viņus nekavējoties atbrīvot un garantēt viņiem drošu atgriešanos Ukrainā; pieprasa, lai Krievijas iestādes nekavējoties veiktu objektīvu un efektīvu izmeklēšanu, pārbaudot iespējamas spīdzināšanas faktu, par ko šajā lietā ziņojuši aizstāvji un liecinieki un ko tiesas procesa laikā prokurors noraidīja; turklāt prasa, lai attiecīgā izmeklēšana būtu pieejama starptautiskajiem novērotājiem;

5.  pieprasa atbrīvot visus nelikumīgi arestētos Ukrainas pilsoņus, tostarp Nadju Savčenko, jo tas ir saskaņā ar pieņemto Minskas vienošanās īstenošanas pasākumu kopumu un ar apņemšanos atbrīvot visus ķīlniekus un visas pārējās personas, kuras ir aizturētas saistībā ar konfliktu Ukrainā;

6.  pauž nožēlu, ka Krievijas Federācijā likums un taisnīgums tiek izmantoti kā politiski instrumenti, pārkāpjot starptautiskās tiesības un standartus, un ka tā rezultātā Ukrainas kinorežisoram Oļegam Sencovam un Oleksandram Kolčenko ir piespriests attiecīgi 20 gadu un 10 gadu cietumsods par to, ka viņi pauduši savu viedokli, aktīvi atbalstot Ukrainas nostāju pret nelikumīgo Krimas aneksiju, ko veikusi Krievijas Federācija; norāda, ka viņus nekādā gadījumā nebija jātiesā militārajai tiesai un ka nedrīkst ņemt vērā nevienu liecību, kas iegūta spīdzināšanas un citu pretlikumīgu paņēmienu izmantošanas rezultātā;

7.  asi nosoda to, ka ir brutāli pārkāpta Ukrainas un Igaunijas valstu teritoriālā integritāte, nelikumīgi nolaupot šo valstu pilsoņus, lai viņus varētu apsūdzēt Krievijas tiesā;

8.  uzsver, ka Krievijas tiesu kompetencē nav spriest tiesu par darbībām, kas veiktas aiz starptautiski atzītās Krievijas teritorijas robežām, un norāda, ka tiesvedība visās trijās lietās nav uzskatāma par leģitīmu; aicina Padomi un Komisiju risināt šīs lietas, sazinoties ar Krievijas iestādēm, un pēc tam par to ziņot Parlamentam; aicina dalībvalstis tieši tāpat rīkoties divpusējās sanāksmēs;

9.  uzsver, ka Krievijas iestādes un tiesu iestāžu personāls ir pilnībā atbildīgi par aizturēto personu drošību un par pienācīgu izturēšanos pret aizturētajiem un ka ir jāievēro pilnīgi visas aizturēto personu tiesības tikties ar ģimenes locekļiem, sazināties ar savas valsts diplomātiskajiem pārstāvjiem, saņemt atbilstošu medicīnisko palīdzību un juridisko un konsulāro atbalstu, kā arī aizturēto personu un viņu juridisko pārstāvju tiesības neierobežoti piekļūt visiem dokumentiem un liecībām, kas saistīti ar apsūdzībām, kuras celtas pret attiecīgajām personām;

10.  vēlreiz stingri nosoda valdības nepārtrauktās represīvās darbības pret opozīciju, vēršoties pret neatkarīgām NVO ar tā saukto „ārvalstu aģentu likumu”, kā arī pastāvīgās un daudzveidīgās represijas pret aktīvistiem, politiskajiem oponentiem un režīma kritiķiem;

11.  atgādina Krievijai, ka ir svarīgi, lai tā pildītu visas savas starptautiskās juridiskās saistības, un ka tiesu nolēmumi ir jāpieņem efektīvi un objektīvi, tiem jābūt neatkarīgiem, pilnībā jāatbilst tiesību aktiem un jāpamatojas uz likumīgiem pierādījumiem, un politiska iejaukšanās nav pieļaujama; uzskata, ka Krievijas Federācijai kā Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas loceklei ir jāievēro saistības, par kuru ievērošanu tā ir parakstījusies;

12.  aicina Padomi izveidot vienotu ES sarakstu, iekļaujot tajā amatpersonas, kuras atbildīgas par Estona Kohvera, Nadjas Savčenko, Oļega Sencova un Oleksandra Kolčenko nolaupīšanu, nelikumīgu arestu un notiesāšanu, lai sarakstā iekļautajām amatpersonām noteiktu un īstenotu vīzu izsniegšanas aizliegumu visā ES teritorijā un iesaldētu visus finanšu aktīvus, kas šīm personām vai viņu tuvākajiem ģimenes locekļiem varētu piederēt Eiropas Savienībā;

13.  prasa īstenot ciešāku pastāvīgo uzraudzību pār cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā un Krievijas nesen anektētajās teritorijās; ir ārkārtīgi nobažījies par to, ka cilvēktiesību stāvoklis Krievijā aizvien vairāk pasliktinās, un aicina Krievijas iestādes ievērot cilvēktiesības, tostarp tiesības uz vārda, biedrošanās un pulcēšanās brīvību un tiesiskumu, gan Krievijā, gan pēc nelikumīgās aneksijas arī Krimā; norāda, ka Krievija joprojām pārkāpj Eiropas Cilvēktiesību konvenciju;

14.  mudina Eiropadomes priekšsēdētāju un PV/AP piedāvāt visaptverošu politikas stratēģiju, kas ļautu ES atgūt iniciatīvu un īstenot nepārprotamāku politiku attiecībā uz Krieviju;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, kā arī Krievijas Federācijas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0074.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0006.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0186.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0225.
(5) OV C 68 E, 7.3.2014., 13. lpp.
(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0284.
(7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0253.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0039.
(9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0258.
(10) CCPR/C/RUS/7.
(11) CCPR/C/SR.3136 un 3137.


Angola
PDF 331kWORD 87k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūcija par Angolu (2015/2839(RSP))
P8_TA(2015)0315RC-B8-0846/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Angolu,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra runaspersonas 2015. gada 12. maija paziņojumu par Angolu,

–  ņemot vērā 2014. gada 17. oktobra kopīgo paziņojumu pēc pirmās Angolas un Eiropas Savienības ministru sanāksmes,

–  ņemot vērā 2012. gada 23. jūlija dokumentu par ES un Angolas kopējo turpmāko virzību,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem un par vārda brīvību,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada jūnija secinājumus par ES pamatnostādņu 10. gadadienu,

–  ņemot vērā LES 21. pantu un ES Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju, kurā ES apņemas arī turpmāk veltīt „visas savas pūles, lai atbalstītu brīvības, demokrātijas un cilvēktiesību aizstāvjus visā pasaulē”,

–  ņemot vērā 2000. gada jūnijā parakstīto Kotonū partnerattiecību nolīgumu,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Angolas valdība pēdējos mēnešos ir vēl intensīvāk vērsusies pret jebkādām iespējamām tās varas apšaubīšanas izpausmēm, tādējādi pārkāpjot cilvēktiesības, ko sargā Angolas konstitūcija; tā kā Angolā joprojām tiek apspiesta pulcēšanās un biedrošanās brīvība un palielinās bažas, ka bruņotie spēki un izlūkošanas dienesti ir kļuvuši par virzītājspēkiem, kas panāk cilvēktiesību aktīvistu apcietināšanu un tiesāšanu;

B.  tā kā 2015. gada 14. martā bez ordera tika apcietināts cilvēktiesību aktīvists José Marcos Mavungo un 2015. gada 28. augustā prokurors António Nito lūdza Kabindas provinces tiesu piespriest Mavungo 12 gadu cietumsodu par kūdīšanu uz sacelšanos, lai gan nebija nekādu pierādījumu, ka viņš ir izdarījis kādus noziegumus;

C.  tā kā tajā pašā dienā tika apcietināts arī jurists Arão Bula Tempo, jo viņš esot piedalījies tā paša protesta organizēšanā; tā kā pēc tam 2015. gada 13. maijā Arão Bula Tempo tika atbrīvots, bet viņš tiks tiesāts sakarā ar apsūdzību musināšanā;

D.  tā kā 2015. gada 28. maijā žurnālistam un cilvēktiesību aktīvistam Rafael Marques uz diviem gadiem tika piespriests nosacīts 6 mēnešu cietumsods par 2011. gadā izdoto grāmatu „Asins dimanti. Korupcija un spīdzināšana Angolā”, kurā sniegta informācija par vairāk nekā 100 nogalināšanas un simtiem spīdzināšanas gadījumu, kuros esot vainojami sargi un kareivji Lundas reģiona dimantu laukos; tā kā sūdzības par cilvēktiesību pārkāpumiem, ko Marques iesniedza valsts prokuroram, netika izskatītas;

E.  tā kā 2015. gada 20.–24. jūnijā par dalību privātā politiskā diskusijā tika apcietināti 15 jaunieši aktīvisti; tā kā pēc tam 2015. gada 30. jūnijā tika apcietināts kapteinis Zenóbio Lázaro Muhondo Zumba, jo viņš esot saistīts ar 15 apcietinātajiem aktīvistiem;

F.  tā kā visas aizturētās personas tika apcietinātas nelikumīgi un patvaļīgi un apsūdzētas sacelšanās gatavošanā un mēģinājumā izdarīt apvērsumu pret prezidentu un citiem valdības locekļiem;

G.  tā kā 15 aizturētie aktīvisti ir pirmstiesas apcietinājumā, pret viņiem nav izvirzītas oficiālas apsūdzības, viņiem ir ierobežota juridiskās palīdzības pieejamība un viņus nevar apmeklēt ģimenes locekļi, kas mēģina sagādāt pārtiku, un viņi ir ieslodzīti vieninieku kamerās;

H.  tā kā aktīvistu apcietināšana un kratīšana viņu mājās notika bez ordera uzrādīšanas; tā kā ir ziņots, ka viņi tika pakļauti fiziskai un psiholoģiskai spīdzināšanai, kā arī nāves draudiem;

I.  tā kā iestādes draud jauno ieslodzīto mātēm, kas ir sākušas aktīvi rīkoties, un valdošā partija MPLA nav pieļāvusi atbalstītāju demonstrācijas par labu viņu atbrīvošanai; tā kā 2015. gada 8. augustā Luandā miermīlīga ieslodzīto aktīvistu radinieku demonstrācija piedzīvoja drošības spēku uzbrukumus un vardarbīgu apspiešanu;

J.  tā kā 2015. gada jūlijā Luandas provincē citu cietumā ieslodzītu aktīvistu apmeklējuma laikā uz laiku tika aizturēti četri cilvēktiesību aizstāvji un Radio Deutsche Welle korespondents, jo viņi esot plānojuši cietumā īstenot politiskus nolūkus;

K.  tā kā Angolas konstitūcijā ir atzītas tiesības miermīlīgi protestēt un biedrošanās un vārda brīvība;

L.  tā kā ir ziņots, ka 2015. gada aprīlī Hvmabo policija sarīkoja reliģiskās sektas Luz do Mundo sekotāju slaktiņu; tā kā saskaņā ar dažādu avotu datiem nogalināti tika desmitiem līdz tūkstošiem cilvēku un daudzi tika pārvietoti; tā kā valdība mēnešiem ilgi nav nekādi rīkojusies, lai tiktu veiktu steidzami nepieciešamā neatkarīgā izmeklēšana, un ir uzstājīgi noliegusi lielā upuru skaita atbilstību faktiem; tā kā ombuds šobrīd gatavo ziņojumu par šiem notikumiem;

M.  tā kā ANO augstais cilvēktiesību komisārs aicināja veikt starptautisku izmeklēšanu par šo notikumu, savukārt tas pamudināja valdību sākt tiesas izmeklēšanu;

N.  tā kā Angolas valdība Luandā un citās pilsētās ir intensificējusi gan liela, gan maza mēroga piespiedu izlikšanu no mājokļa, lai atbrīvotos no cilvēkiem, kas dzīvo neoficiālās apmetnēs, un apturētu ielu tirgotāju, tostarp grūtnieču un sieviešu ar bērniem, darbību;

O.  tā kā 2015. gada martā tika ieviests jauns regulējums, kas paredz lielāku kontroli pār nevalstiskajām organizācijām;

P.  tā kā pilsoniskā sabiedrība ir vairākkārt nosodījusi saikni starp korupciju, dabas resursu noplicināšanu un piesavināšanos, ko veic valdošā elite, un cilvēktiesību pārkāpumiem, kas tiek izdarīti pret personām, kuras apdraud un nosoda status quo;

Q.  tā kā, neraugoties uz Angolas valdības apņemšanos palielināt centienus uzlabot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas (AML/CFT) sistēmu un sasniegto progresu, Finanšu darījumu darba grupa — 1989. gadā pēc G7 iniciatīvas dibināta starpvaldību organizācija, kuras mērķis ir izstrādāt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas politiku, — Angolas AML/CFT sistēmā joprojām saredz stratēģiskas nepilnības;

R.  tā kā saskaņā ar neatkarīgām ziņām ienākumi no naftas, kas ir galvenais valdības ienākumu avots, nav novirzīti ilgtspējīgas attīstības vai vietējo kopienu vajadzībām, bet valdošā elite ir kļuvusi aizvien bagātāka;

S.  tā kā Angolai ir milzīgi minerālresursu un naftas krājumi un tās ekonomika ir viena no visstraujāk augošajām visā pasaulē, it sevišķi pēc pilsoņu kara beigām; tā kā Angolas ekonomikas izaugsme ir ļoti nevienmērīga — lielākā daļa valsts bagātības ir koncentrēta nesamērīgi mazas iedzīvotāju daļas rokās;

T.  tā kā ekonomikas krīze, ko valsts piedzīvo pēc straujās ienākumu no naftas samazināšanās, ticamākais, izsauks jaunus sociālos nemierus un protestus pret valdību;

U.  tā kā 2014. gada oktobrī Angola apstiprināja savu apņēmību īstenot politisko dialogu un sadarbību, par ko panākta vienošanās dokumentā par ES un Angolas kopējo turpmāko rīcību, kura pamatpīlāri ir laba pārvaldība, demokrātija un cilvēktiesības;

V.  tā kā saskaņā ar Kotonū nolīguma starp ES un Angolu 8. pantu informācijas apmaiņa par labu pārvaldību un cilvēktiesībām notiek oficiāla politiskā dialoga veidā vismaz reizi gadā saskaņā ar 2012. gada dokumentu ES un Angolas kopējo turpmāko virzību,

1.  pauž nopietnas bažas par to, ka Angolā strauji pasliktinās stāvoklis attiecībā uz cilvēktiesībām, pamatbrīvībām un demokrātiju, drošības spēki pieļauj nopietnus pārkāpumus un netiek nodrošināta tiesu varas neatkarība;

2.  aicina Angolas iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus cilvēktiesību aizstāvjus, tostarp Marcos Mavungo un t. s. 15+1 grupas aktīvistus, kuri tika apcietināti 2015. gada jūnijā, un atsaukt visas apsūdzības pret viņiem; aicina arī nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus citus aktīvistus, politiskos ieslodzītos vai politiskos pretiniekus, kuri patvaļīgi arestēti un aizturēti vien par saviem politiskajiem uzskatiem, žurnālista darbu vai piedalīšanos miermīlīgās darbībās;

3.  mudina iestādes nodrošināt, lai attiecībā uz ieslodzītajiem netiktu pieļauta nekāda spīdzināšana vai slikta izturēšanās, lai tiktu garantēta viņu pilnīga aizsardzība un lai viņiem varētu piekļūt ģimenes locekļi un advokāti;

4.  aicina Angolas iestādes nekavējoties pārtraukt policijas un drošības spēku veiktu patvaļīgu apcietināšanu, nelikumīgu aizturēšanu un spīdzināšanu; atkārtoti uzsver, ka jāveic ātra, objektīva un rūpīga izmeklēšana saistībā ar visām apsūdzībām par cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp spīdzināšanu, ko veikusi policija un drošības spēki, un vainīgie jāsauc pie atbildības;

5.  pauž nopietnas bažas par pastāvīgajiem mēģinājumiem ierobežot vārda brīvību, plašsaziņas līdzekļu brīvību un miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību, kā arī Angolas iestāžu pieļautajiem arvien biežākajiem šo brīvību pārkāpumiem, un aicina Angolas iestādes nodrošināt tūlītēju un bezierunu šo brīvību ievērošanu; turklāt aicina tās pilnībā īstenot ANO Cilvēktiesību deklarācijas, Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartas un citu Angolas ratificēto starptautisko un reģionālo cilvēktiesību instrumentu prasības;

6.  aicina ES delegāciju Luandā nodrošināt, ka tiek pildītas EĀDD saistības atbalstīt un aizsargāt cilvēktiesību aizstāvjus visā pasaulē, tostarp īstenot konkrētas un uzskatāmas darbības, jo īpaši veicot izmēģinājuma novērošanu, sniedzot politisko un materiālo atbalstu cilvēktiesību aizstāvjiem, viņu advokātiem un ģimenēm, kā arī nodrošinot ES un tās dalībvalstu sistemātisku iesaistīšanos, lai vērstu uzmanību uz cilvēktiesībām visu līmeņu kontaktos ar Angolas iestādēm, tajā skaitā visaugstākajā līmenī; turklāt aicina delegāciju pastiprināt politisko dialogu ar Angolas valdību visās politiskajās, tirdzniecības un attīstības attiecībās, lai nodrošinātu, ka tā pilda valsts līmeņa un starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, kā tas tika solīts 1. Eiropas Savienības un Angolas ministru sanāksmē 2014. gada oktobrī; mudina šā mērķa sasniegšanai izmantot visus nepieciešamos līdzekļus un instrumentus, tostarp Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu;

7.  aicina ES un dalībvalstis atzīt augsto korupcijas līmeni Angolas iestādēs, kas nopietni kaitē cilvēktiesību ievērošanai un attīstībai, un jebkādās turpmākās darbībās ar Angolu īstenot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju un izmantot attiecīgus instrumentus, kā arī 11. EAF ietvaros pārskatīt šīs valsts Nacionālās indikatīvās programmas svarīgākās nozares;

8.  pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz 2007. gadā notikušu valsts mēroga izpēti un lielu programmu cīņai pret mīnām, kājnieku mīnu un sprādzienbīstamo kara palieku radītais apdraudējums joprojām nav droši apzināts; mudina ES uzraudzīt, kontrolēt un novērtēt līdzekļu efektīvu izmantošanu un nodrošināt, ka piešķirtais budžets tiek izmantots efektīvi un mērķtiecīgi, lai panāktu teritorijas pienācīgu atmīnēšanu;

9.  mudina Angolas tiesu iestādes aizstāvēt savu neatkarību no izmantošanas jebkādu politisko spēku interesēs un nodrošināt tiesību aktos atzīto tiesību aizsardzību, piemēram, iespēju vērsties tiesā un tiesības uz taisnīgu tiesu;

10.  mudina Angolas valdību veikt nekavējošu, pārredzamu un uzticamu Huambo slaktiņa izmeklēšanu un sniegt atbalstu pārvietotajiem izdzīvojušajiem; pievienojas ANO prasībai veikt starptautisku un neatkarīgu papildu izmeklēšanu;

11.  turpina paust bažas par to, ka vēl arvien nav īstenoti pasākumi cīņai ar vardarbību pret sievietēm un bērniem; aicina iestādes pastiprināt cīņu pret kaitīgām tradicionālām ieražām, piemēram, to bērnu stigmatizāciju, kuri apsūdzēti par burvestībām;

12.  atgādina par saistībām, ko Angola uzņēmusies saskaņā ar Kotonū nolīgumu, proti, ievērot demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību principus, tostarp vārda brīvību un plašsaziņas līdzekļu brīvību, nodrošināt labu pārvaldību un politiskās varas pārredzamību; mudina Angolas valdību ievērot šīs prasības saskaņā ar Kotonū nolīguma 11.b, 96. un 97. pantu, un, ja tas netiek darīts, aicina Eiropas Komisiju uzsākt attiecīgo procedūru saskaņā Kotonū nolīguma ar 8., 9. un 96. pantu;

13.  mudina ES un dalībvalstis risināt jautājumu par pārredzamību tirdzniecībā ar visu veidu dabas resursiem, tostarp naftu, un jo īpaši pilnībā īstenot un uzraudzīt tos esošos tiesību aktus, kas attiecas uz pārskatiem par katru valsti; aicina Angolas iestādes un ārvalstu uzņēmumus palīdzēt nostiprināt pārvaldību ieguves nozarē, uzņemoties ievērot Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvu un pārskatot to, kā tiek īstenots Kimberlijas process; turklāt aicina Angolas valdību iesniegt plānu par pievienošanos Atklātās pārvaldes partnerībai un nekavējoši izstrādāt konkrētu plānu cīņai ar korupciju, pārredzamības uzlabošanai un publiskās pārskatatbildības palielināšanai;

14.  aicina uz ES un ASV sadarbību un koordināciju Doda-Franka akta 1504. iedaļas īstenošanā;

15.  aicina dalībvalstu pārvaldes iestādes un uzraudzības iestādes rūpīgāk uzraudzīt atbilstību Eiropas tiesību aktiem par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanu, tostarp ar pienācīgu rūpību veikt normatīvo prasību pārbaudes un pienācīgu riska analīzi, jo īpaši attiecībā uz Angolas izcelsmes politiski nozīmīgām personām;

16.  atzinīgi vērtē to, ka Angolas valdība atzinusi problēmas saistībā ar kompensācijām zemes pārņemšanas gadījumos un to, ka plašsaziņas līdzekļu ziņojumi liecina par sadales un kompensācijas mehānismu uzlabošanos; mudina valdību turpināt centienus šajā virzienā;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Āfrikas Savienībai, Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijai, Dienvidāfrikas attīstības kopienas reģiona valstu valdībām, Angolas prezidentam un parlamentam, ASV valdībai, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei, kā arī ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.


Azerbaidžāna
PDF 429kWORD 98k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūcija par Azerbaidžānu (2015/2840(RSP))
P8_TA(2015)0316RC-B8-0856/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Azerbaidžānu, jo īpaši rezolūcijas par stāvokli cilvēktiesību jomā un tiesiskumu,

–  ņemot vērā iedibinātās attiecības starp ES un Azerbaidžānu, kas aizsākās 1999. gadā un ko apliecina Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) rīcības plāna īstenošana, Austrumu partnerības izveide, sarunas par ES un Azerbaidžānas asociācijas nolīgumu un Azerbaidžānas līdzdalība Euronest parlamentārajā asamblejā,

–  ņemot vērā 2015. gada 25. martā publicēto 2014. gada progresa ziņojumu par Azerbaidžānu EKP jomā (SWD(2015)0064),

–  ņemot vērā ES un Azerbaidžānas EKP rīcības plānu,

–  ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja Donald Tusk 2015. gada 22. jūlijā izteiktās piezīmes pēc tikšanās ar Azerbaidžānas prezidentu Ilham Aliyev,

–  ņemot vērā ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos Stavros Lambrinidis vizīti Baku 2015. gada 23.–26. februārī,

–  ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos Zeid Ra’ad Al Hussein 2015. gada 8. septembra paziņojumu, nosodot pilsoniskās sabiedrības un neatkarīgu viedokļu apspiešanu Azerbaidžānā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini un komisāra Johannes Hahn paziņojumus par nesenajiem vadošu žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju aizturēšanas, ieslodzīšanas, notiesāšanas un noslepkavošanas gadījumiem Azerbaidžānā,

–  ņemot vērā ES 2015. gada 19. augusta paziņojumu par cilvēktiesībām Azerbaidžānā, kas tika izteikts EDSO Pastāvīgās padomes īpašajā sanāksmē Nr. 1064 Vīnē,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes ģenerālsekretāra Thorbjørn Jagland nesenos paziņojumus par Khadija Ismayilova lietu, Azerbaidžānas Miera un demokrātijas institūta direktores Leyla Yunus un viņas vīra Arif Yunus lietām un Azerbaidžānas žurnālista Rasim Aliyev slepkavību,

–  ņemot vērā EDSO Parlamentārās asamblejas gadskārtējā sesijā no 2015. gada 5. jūlija līdz 9. jūlijam pieņemto Helsinku deklarāciju, kurā nosodīta žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju nerimstošā vajāšana un ieslodzīšana vairākās EDSO dalībvalstīs, pamatojoties uz politiski motivētām apsūdzībām, un paustas bažas par to, ka turpinās nodokļu un administratīvo tiesību aktu ļaunprātīga izmantošana šādas rīcības attaisnošanai,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2015. gada 23. jūnija rezolūciju par demokrātisku iestāžu darbību Azerbaidžānā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Venēcijas komisijas 2014. gada 15. decembra atzinumu, kurā norādīts, ka nesenie grozījumi tiesību aktos par nevalstiskajām organizācijām vēl vairāk ierobežos NVO darbību Azerbaidžānā,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem un Padomes 2014. gada 23. jūnija secinājumus par šo pamatnostādņu desmito gadskārtu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās Asamblejas 1998. gada 9. decembrī pieņemtās ANO deklarācijas par cilvēktiesību aizstāvjiem noteikumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā vispārējais stāvoklis cilvēktiesību jomā Azerbaidžānā dažu pēdējo gadu laikā ir pastāvīgi pasliktinājies, pieaugot NVO vadītāju, cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu un citu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju iebiedēšanai, represijām un kriminālvajāšanai;

B.  tā kā godalgotā RFE/RL pētnieciskā žurnāliste Khadija Ismayilova pēc vairāku rakstu publicēšanas par korupciju prezidenta ģimenē tika notiesāta uz septiņarpus gadiem cietumā, pamatojoties uz apsūdzībām par līdzekļu piesavināšanos, izšķērdēšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; tā kā cilvēktiesību aizstāvjiem Leyla un Arif Yunus tiesas procesā, kas ne tuvu neatbilda starptautiskajām normām, tika piespriests attiecīgi astoņarpus gadu un septiņu gadu cietumsods, pamatojoties uz apsūdzībām par krāpniecību un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; tā kā plaši pazīstamais cilvēktiesību aktīvists Rasul Jafarov un ļoti cienītais cilvēktiesību advokāts Intigam Aliyev tika notiesāti uz līdzīgu apsūdzību pamata tiesas procesos, ko izkropļoja tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumi, un šobrīd izcieš cietumsodu attiecīgi sešu gadu un trīs mēnešu un septiņarpus gadu apmērā; tā kā ieslodzījumā joprojām atrodas daudzi citi ievērojami Azerbaidžānas pilsoniskās sabiedrības darbinieki, tostarp Anar Mammadli, Rauf Mirkadirov, Ömar Mammadov, Tofiq Yaqublu, Ilgar Mammadov, Nijat Aliyev, Araz Guliyev, Parviz Hashimli, Seymur Hezi, Hilal Mammadov un Taleh Khasmammadov, un tā kā dažu minēto ieslodzīto veselība pastāvīgi pasliktinās;

C.  tā kā Leyla Yunus un Rasul Jafarov, pirms paši tika arestēti, vadīja ievērojamu Azerbaidžānas cilvēktiesību aizstāvju un ekspertu grupu, kas izveidoja sarakstu ar teju simts azerbaidžāņiem, kuri saskaņā ar Eiropas Padomes 2012. gadā pieņemto definīciju ir uzskatāmi par politiski ieslodzītajiem;

D.  tā kā žurnālisti un pilsoniskās sabiedrības līderi, to vidū arī Meydan TV direktors Emin Milli, kurš ir saņēmis nāves draudus un kura ģimenes locekļi ir tikuši arestēti, pamatojoties uz safabricētām apsūdzībām, kā arī žurnālisti, kas sadarbojas ar Meydan TV Azerbaidžānā, tiek pakļauti nepārtrauktai iebiedēšanai un vajāšanai; tā kā Reportieru brīvības un drošuma institūta (IRFS) dibinātājs un cilvēktiesību aizstāvis Emin Huseynov pēc tam, kad pret viņu tika izvirzītas safabricētas apsūdzības, ir meklējis patvērumu Šveicē un viņam ir atņemta Azerbaidžānas pilsonība;

E.  tā kā pret vēl daudziem citiem žurnālistiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem tiek vērsta tiesvedība, ceļošanas aizliegumi un pārvietošanās brīvības ierobežojumi saistībā ar viņu darbību cilvēktiesību jomā; tā kā Azerbaidžānas valdība arī apspiež neatkarīgas grupas, izmantojot jaunus ierobežojošus tiesību aktus par NVO; tā kā šo tiesību aktu dēļ daudzas grupas ir bijušas spiestas faktiski izbeigt savu darbību, kad pēc valdības atteikšanās sniegt atļauju jaunu dotāciju saņemšanai no ārvalstu līdzekļu devēju organizācijām tika iesaldēti to banku konti vai bloķēti to finansējuma avoti;

F.  tā kā kopš 2006. gada miermīlīgiem protestētājiem faktiski ir aizliegts piedalīties demonstrācijās Baku centrā un nesen ir ieviesti jauni, bargi naudassodi un ilgāki administratīvās aizturēšanas periodi tiem, kas organizē nesankcionētas publiskas pulcēšanās un piedalās tajās;

G.  tā kā Baku slimnīcā pēc smagas piekaušanas mira IRFS vadītājs žurnālists Rasim Aliyev, pret kuru pēc sociālajos medijos prezidentam Aliyev paustās kritikas pastāvīgi tika vērsti draudi un iebiedēšanas centieni;

H.  tā kā Azerbaidžāna ir viena no Austrumu partnerības dibinātājvalstīm; tā kā Eiropas Savienības un Austrumeiropas vadītāji ir vairākkārt apstiprinājuši, ka Austrumu partnerība balstās uz kopīgām vērtībām un brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas un tiesiskuma principiem; tā kā Azerbaidžāna vēlas pastiprināt un padziļināt attiecības ar ES, lai izveidotu stratēģisko partnerību;

I.  tā kā ES 2014. gadā nevarēja izmaksāt 11 no tās 13 dotācijām NVO ierobežojošo tiesību aktu dēļ un vēl aizvien saskaras ar nopietniem ierobežojumiem saistībā ar tās spēju finansēt neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības grupas un aktīvistus Azerbaidžānā; tā kā daudzi ES dotāciju saņēmēji vai nu atrodas ieslodzījumā – piemēram, cilvēktiesību aizstāvis Intigam Aliyev – , vai arī ir pametuši valsti un izbeiguši savu darbību;

J.  tā kā EDSO birojs Baku tika slēgts 2015. gada 4. jūlijā, pamatojoties uz Azerbaidžānas iestāžu lēmumu izbeigt saprašanās memorandu starp Azerbaidžānas valdību un EDSO;

K.  tā kā organizācija „Freedom House” uzskata, ka Azerbaidžāna nav brīva, norādot, ka tās masu mediji nav brīvi un tās interneta brīvība ir ierobežota; tā kā pēdējo desmit gadu laikā visas Eirāzijas līmenī Azerbaidžānā visvairāk ir pasliktinājusies demokrātiskā pārvaldība;

L.  tā kā 2015. gada novembrī Azerbaidžānā notiks parlamenta vēlēšanas; tā kā Eiropas Parlaments ir atteicies nosūtīt vēlēšanu novērošanas misiju, jo novērtējumā bija norādīts, ka netiek nodrošināti apstākļi, lai organizētu brīvas un godīgas vēlēšanas, un ierobežojumi attiecībā uz vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību valstī neļauj izveidot vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem kandidātiem un organizēt patiesi konkurētspējīgas vēlēšanas;

M.  tā kā nozaru sadarbība ir abpusēji izdevīga, jo īpaši enerģētikas nozarē; tā kā Azerbaidžānai ir iespējas kļūt par vienu no ES lielākajiem komerciālajiem partneriem,

1.  pauž nopietnas bažas par to, ka valstī arvien vairāk pasliktinās cilvēktiesību stāvoklis, un atgādina, ka ES divpusējā sadarbībā cilvēktiesībām un pamatbrīvībām piešķir īpašu nozīmi, jo tās ir Austrumu partnerības galvenie elementi un arī starptautisko organizāciju, piemēram, Eiropas Padomes un EDSO — kurās ir arī Azerbaidžāna —, fundamentālie pīlāri;

2.  prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot no ieslodzījuma visus politieslodzītos, cilvēktiesību aizstāvjus, žurnālistus un citus pilsoniskās sabiedrības aktīvistus, tostarp Khadija Ismayilova, Leyla Yunus un Arif Yunus, Anar Mammadli, Rasul Jafarov, Intigam Aliyev, Rauf Mirkadirov, Ömar Mammadov, Tofiq Yaqublu, Nijat Aliyev, Araz Guliyev, Parviz Hashimli, Seymur Hezi, Hilal Mammadov, Taleh Khasmammadov un Ilgar Mammadov, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumu un prasa izbeigt visas pret viņiem izvirzītās apsūdzības un pilnībā atjaunojot viņu politiskās un pilsoniskās tiesības un cieņu sabiedrības acīs;

3.  stingri nosoda vēl nepieredzētās represijas pret pilsonisko sabiedrību Azerbaidžānā; atkārtoti pauž dziļas bažas par to ieslodzījumā esošo personu kolēģu likteni, kuri joprojām ir brīvībā, bet pret kuriem tiek veikta kriminālizmeklēšana, ņemot vērā cilvēktiesību aizstāvju, kā arī vietējo un starptautisko NVO ziņojumus par iespējamu safabricētu apsūdzību izmantošanu pret politiķiem, aktīvistiem un žurnālistiem; mudina Azerbaidžānas iestādes izbeigt selektīvas kriminālvajāšanas un ieslodzīšanas praksi, kas tiek īstenota attiecībā uz žurnālistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un citām personām, kuras kritizē valdību, un nodrošināt, ka visas personas, kuras atrodas apcietinājumā, tostarp žurnālisti un politiskie un pilsoniskās sabiedrības aktīvisti var pilnībā izmantot pienācīgas procesuālās tiesības, jo īpaši tiesības uz advokātu pēc savas izvēles un iespēju tikties ar savām ģimenēm, un lai attiecībā uz minētajām personām tiktu īstenoti citi taisnīgas tiesas noteikumi;

4.  atzinīgi vērtē to, ka Azerbaidžānas iestādes Eiropas mediķu grupai ir devušas iespēju tikties ar Leyla un Arif Yunus, un prasa atbrīvot viņus, cita starpā humānu apsvērumu dēļ; vērš uzmanību uz Leyla un Arif Yunus, kā arī Intigam Aliyev ieslodzījuma apstākļiem, kas ir izraisījuši viņu veselības stāvokļa būtisku pasliktināšanos un var radīt dzīvībai bīstamas sekas; aicina Azerbaidžānas varas iestādes atļaut Eiropas mediķu grupai veikt Intigam Aliyev izmeklēšanu un nodrošināt, ka visi ieslodzītie nepieciešamības gadījumā saņem pienācīgu veselības aprūpi;

5.  aicina veikt tūlītēju IRFS vadītāja žurnālista Rasim Aliyev nāves apstākļu izmeklēšanu; ar bažām norāda uz kādas žurnālistu grupas izvirzītajām apsūdzībām par to, ka Aliyev gāja bojā tādēļ, ka viņš slimnīcā nesaņēma atbilstošu palīdzību no viņu ārstējošajiem ārstiem;

6.  atgādina Azerbaidžānas iestādēm, ka sabiedrības labklājība, kas ietver cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, ir būtisks ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes elements;

7.  aicina Azerbaidžānu ievērot un īstenot savas saistības, kuras tā uzņēmusies kā viena no Eiropas Padomes dalībvalstīm; atkārtoti aicina Azerbaidžānas iestādes ievērot visus Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumus, kuri attiecas uz Azerbaidžānu; aicina ievērot 2015. gada 16. jūnija nolēmumu un visus pārējos Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumus;

8.  mudina Azerbaidžānas valdību pilnībā sadarboties ar Eiropas Padomes Venēcijas komisiju, par cilvēktiesībām atbildīgo komisāru un ANO speciālajām procedūrām un ievērot viņu sniegtos ieteikumus attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem, tiesībām uz biedrošanās brīvību un miermīlīgu pulcēšanos, vārda brīvību un patvaļīgu aizturēšanu, lai veiktu grozījumus savos tiesību aktos un pilnveidotu praksi pilnībā atbilstoši ekspertu secinājumiem;

9.  aicina Azerbaidžānas valdību nekavējoties izbeigt represijas pret pilsonisko sabiedrību un cilvēktiesību aizstāvību, nodrošinot pilsoniskās sabiedrības grupām un aktīvistiem iespējas darboties bez liekiem kavēkļiem vai bailēm no vajāšanas, tostarp atceļot likumus, kas stingri ierobežo pilsonisko sabiedrību, atbloķējot nevalstisko grupu un to vadītāju bankas kontus, un atļaujot tiem piekļūt ārvalstu finansējumam;

10.  pauž nožēlu par pasākumiem, ko Azerbaidžānas valdību nemitīgi veic, lai ierobežotu kontaktus starp pilsoniskās sabiedrības grupām, jauniešu aktīvistiem un inteliģenci no Armēnijas un Azerbaidžānas, jo šiem kontaktiem ir ārkārtīgi liela nozīme, lai pārvarētu ieilgušo naidīgumu starp abām valstīm; šajā sakarā atgādina par svarīgo darbu, ko šajā jomā ir paveikuši Leyla Yunus un Arif Yunus;

11.  aicina Azerbaidžānas iestādes gan tiesību aktos, gan praksē un gan tiešsaistē, gan bezsaistē ievērot preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību, garantēt vārda brīvību saskaņā ar starptautiskajiem standartiem un beigt valdības kritikas cenzūru plašsaziņas līdzekļos;

12.  pauž nopietnas bažas par LGBTI personu stāvokli Azerbaidžānā; stingri nosoda visaugstākā līmeņa politiķu naida runu pret LGBTI personām; aicina Azerbaidžānas valdību izbeigt kavēt un iebiedēt LGBTI personu tiesību jomā darbojošos cilvēktiesību aizstāvjus;

13.  uzsver, cik svarīgs ir nopietns un savstarpēji cieņpilns dialogs starp ES un Azerbaidžānas valdību, opozīcijas spēkiem un pilsonisko sabiedrību;

14.  atkārtoti uzsver — kamēr valdība neveic konkrētus pasākumus nolūkā veicināt universālo cilvēktiesību ievērošanu, sarunas par stratēģiskās partnerības nolīgumu ar Azerbaidžānu ir nekavējoties jāaptur;

15.  aicina Padomi, Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) stingri piemērot principu „vairāk par vairāk”, īpaši pievēršot uzmanību cilvēktiesību aizstāvju stāvoklim atbilstīgi ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, tiesu varas neatkarībai, demokrātiskām reformām un pamattiesībām un brīvībām, un skaidri noteikt reformu grafika neievērošanas sekas; ņemot vērā iepriekš minētos incidentus, kuros cilvēktiesību aizstāvji ir cietuši par cilvēktiesību pārkāpumu dokumentēšanu Azerbaidžānā, aicina Komisiju pārskatīt un, ja nepieciešams, uz laiku pārtraukt sniegt visu finansējumu, kas nav saistīts ar cilvēktiesībām, pilsonisko sabiedrību un cilvēku savstarpējo sadarbību vietējā līmenī, kas Azerbaidžānai piešķirts ar Eiropas kaimiņattiecību instrumentu; aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt finansēt cilvēku savstarpējos kontaktus un sadarbību tādās jomās kā pilsoniskā sabiedrība, izglītība un akadēmiskā sfēra, kā arī jauniešu un studentu apmaiņa;

16.  aicina Padomi, Komisiju un Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos stingri un vienoti reaģēt uz Azerbaidžānā pašlaik notiekošajām represijām, lai skaidri paustu nostāju, ka pašreizējā situācija absolūti nepieņemama un ka attiecības nevar turpināties ierastajā režīmā, kamēr valdība nav atbrīvojusi visas sakarā ar politiski motivētām apsūdzībām ieslodzītās personas un izbeigusi represijas, kas pašlaik tiek vērstas pret neatkarīgām pilsoniskās sabiedrības grupām;

17.  mudina Eiropas uzņēmumus, kas darbojas Azerbaidžānā, atklāti pieprasīt augstus cilvēktiesību standartus un ieviest augstus uzņēmumu sociālās atbildības standartus, ņemot vērā to darbību ietekmi uz cilvēktiesību situāciju valstī;

18.  pauž nožēlu, ka ES un Azerbaidžānas cilvēktiesību dialogs nav panācis būtisku progresu attiecībā uz cilvēktiesību stāvokli valstī; aicina EĀDD pastiprināt šo dialogu, lai padarītu to efektīvu un uz rezultātu orientētu, un regulāri ziņot Parlamentam;

19.  aicina ES iestādes veikt rūpīgu izmeklēšanu par prezidenta Aliyev un viņa ģimenes locekļu iespējamo korumpētību, ko atklājis pētnieciskās žurnālistes Khadija Ismaylova darbs;

20.  aicina Padomi izvairīties no dubultās morāles attiecībās ar Austrumu partnerības (AP) valstīm un šajā sakarā apsvērt iespēju piemērot mērķtiecīgas sankcijas un noteikt vīzu aizliegumus visiem politiskajās vajāšanās iesaistītajiem politiķiem, amatpersonām un tiesnešiem;

21.  aicina Azerbaidžānas iestādes sadarboties ar tādu reģionālo organizāciju pārstāvjiem kā Eiropas Padome un EDSO, un atvieglot šo pārstāvju vizītes valstī; stingri nosoda Azerbaidžānas iestāžu lēmumu slēgt EDSO birojus Baku;

22.  norāda, ka neatkarīgie vēlēšanu novērotāji, tostarp EDSO ilgtermiņa novērošanas misijas un valsts novērotāji, visās Azerbaidžānas prezidenta un parlamenta vēlēšanās kopš 2003. gada oktobrī notikušajām prezidenta vēlēšanām ieskaitot ir dokumentējuši smagus vēlēšanu standartu pārkāpumus; pauž nopietnas bažas par to, vai pirms 2015. gada 1. novembrī paredzētajām vēlēšanām pastāv brīvai un godīgai balsošanai piemēroti apstākļi, ņemot vērā to, ka opozīcijas partiju līderi ir ieslodzīti, plašsaziņas līdzekļiem un žurnālistiem nav atļauts strādāt brīvi un bez iebiedēšanas, un valstī ir jūtama baiļpilna gaisotne;

23.  aicina EĀDD un ES dalībvalstis pašreiz neveikt vēlēšanu aktivitāšu novērošanu. Atzīmē, ka DIBC šobrīd darbojas uz vietas un būtu ļoti svarīgi iepazīties ar tās apkopoto informāciju par situāciju valstī;

24.  atgādina par lēmumu uz Azerbaidžānu nosūtīt Eiropas Parlamenta delegāciju un uzsver, cik svarīgi ir to nosūtīt iespējami drīz, lai ar Azerbaidžānas iestādēm apspriestu steidzamus jautājumus, piemēram, cilvēktiesības un konfliktu Kalnu Karabahā;

25.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Ārējās darbības dienestam, Eiropadomei, Komisijai, Azerbaidžānas Republikas valdībai un parlamentam, Eiropas Padomei, EDSO un ANO Cilvēktiesību padomei.


Migrācija un bēgļi Eiropā
PDF 414kWORD 92k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūcija par migrāciju un bēgļiem Eiropā (2015/2833(RSP))
P8_TA(2015)0317RC-B8-0832/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un tai pievienoto protokolu,

–  ņemot vērā 2013. gada 9. oktobra rezolūciju par ES un dalībvalstu pasākumiem Sīrijas konflikta radīto bēgļu plūsmu pārvaldīšanā(1),

–  ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par migrantu plūsmām Vidusjūrā, īpašu uzmanību pievēršot traģiskajiem notikumiem pie Lampedūzas krastiem(2),

–  ņemot vērā 2014. gada 17. decembra rezolūciju par situāciju Vidusjūras reģionā un nepieciešamību pēc holistiskas ES pieejas migrācijai(3),

–  ņemot vērā 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par pēdējā laikā notikušajām traģēdijām Vidusjūrā un ES migrācijas un patvēruma politikas nostādnēm(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. maija Eiropas programmu migrācijas jomā (COM(2015)0240),

–  ņemot vērā Apvienotās ārlietu un iekšlietu padomes 2015. gada 20. aprīļa desmit punktu rīcības plānu par migrāciju,

–  ņemot vērā Eiropadomes īpašā samita 2015. gada 23. aprīļa secinājumus par bēgļu krīzi Vidusjūras reģionā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (PACE) 2012. gada aprīļa ziņojumu „Vidusjūrā zaudētās dzīvības”,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 20. jūlija secinājumus,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības un ES dalībvalstu un iestāžu 2014. gada 28. novembrī pieņemto ES un Āfrikas raga migrācijas ceļa iniciatīvu jeb Hartūmas procesu,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos ziņojumus, jo īpaši 2015. gada maijā publicēto ziņojumu „Mobilitātes izmantošanas iespējas vienas paaudzes laikā — turpmāki pasākumi saistībā ar reģionālo pētījumu par Eiropas Savienības ārējo robežu pārvaldību un tās ietekmi uz migrantu cilvēktiesībām”,

–  ņemot vērā Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) ikgadējo ziņojumu par patvēruma situāciju Eiropas Savienībā 2014. gadā,

–  ņemot vērā Parlamentā 2015. gada 9. septembrī notikušās debates par migrāciju un bēgļiem Eiropā,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā pastāvīgo konfliktu, reģionā valdošās nestabilitātes un cilvēktiesību pārkāpumu rezultātā nepieredzēti liels skaits cilvēku meklē patvērumu ES; tā kā kopš pagājušā gada saistībā ar bērniem iesniegto patvēruma pieteikumu skaits ir palielinājies par 75 %; tā kā vasaras periods atkal liecināja, ka migrācija nav īslaicīga problēma, un rādās, ka bēgļu skaita pieaugums turpināsies, vēlreiz apliecinot to, ka steidzami ir jādara viss iespējamais, lai glābtu to cilvēku dzīvību, kuri bēg no savas valsts un ir briesmās, un to, ka dalībvalstīm jāievēro savas starptautiskās saistības, tostarp attiecībā uz glābšanas pasākumiem jūrā;

B.  tā kā saskaņā ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR) datiem 2800 sievietes, vīrieši un bērni ir pasludināti par mirušiem vai pazudušiem 2015. gadā, kad viņi mēģināja sasniegt drošību Eiropā; tā kā bēgļi un migranti, dodoties uz Eiropu, iet bojā arī uz sauszemes;

C.  tā kā preču un cilvēku kontrabandisti, kas izmanto nelegālo migrāciju un apdraud migrantu dzīvības savas peļņas interesēs, ir atbildīgi par tūkstošiem zaudētu dzīvību un rada smagas problēmas ES un dalībvalstīm; tā kā cilvēku kontrabandisti no savas noziedzīgās darbības gadā gūst peļņu EUR 20 miljardu apmērā; tā kā saskaņā ar Eiropola sniegto informāciju organizēti noziedzīgie grupējumi, kas aktīvi piedalās nelegālo migrantu transportēšanā pāri Vidusjūrai, ir saistīti ar cilvēku, narkotiku un ieroču kontrabandu, kā arī terorismu;

D.  tā kā saskaņā ar Frontex datiem 2015. gadā izcelsmes valstis, no kurām nāk visvairāk patvēruma meklētāju, ir Sīrija, Afganistāna, Eritreja un Irāka; tā kā saskaņā ar Frontex datiem lielākajai daļai cilvēku, kuri no šīm valstīm bēg uz Eiropu, tiek piešķirta aizsardzība;

E.  tā kā reģionālā nestabilitāte, konflikti un IS/Da’esh ietekmes pieaugums kaimiņvalstu konfliktu teritorijās izraisa migrantu masveida pieplūdumu un pārvietotu personu plūsmu un līdz ar to ietekmē to cilvēku skaitu, kuri cenšas sasniegt ES,

F.  tā kā pēdējā Eiropadomes sanāksmē, kura notika 2015. gada 25. un 26. jūnijā, un nākamajā Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksmē, kas notika 2015. gada 20. jūlijā, neizdevās panākt vienošanos par saistošu pārdales mehānismu cilvēku pārcelšanai un pārmitināšanai, un tā vietā tika pieņemts lēmums par brīvprātīgu mehānismu; tā kā dalībvalstis nespēja panākt vienošanos par 40 000 vietu piešķiršanu, lai pārvietotu bēgļus no Grieķijas un Itālijas, un uzņēmās nodrošināt tikai 32 256 vietas;

G.  tā kā 2015. gada 3. septembrī Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks aicināja pārdalīt vismaz 100 000 bēgļu;

H.  tā kā pašreizējās ad hoc lēmumu pieņemšanas vietā ir jāizstrādā ilgtermiņa pieeja migrācijas un patvēruma jomā;

I.  tā kā daudzi pilsoņi ir parādījusī nepieredzēti lietu solidaritāti ar bēgļiem, silti uzņemot viņus un sniedzot ievērojamu atbalstu; tā kā Eiropas iedzīvotāji ar šo attieksmi parāda, ka aizsardzības un līdzjūtības sniegšana tiem, kuriem tā ir vajadzīga, joprojām ir viena no Eiropas vērtībām;

J.  tā kā pašreizējā situācijā ir īpaši labi redzams nožēlojamais valstu valdību solidaritātes trūkums attiecībā uz patvēruma meklētājiem un dalībvalstu nepietiekami koordinētā un saskaņotā rīcība; tā kā tas rada haosu un izraisa cilvēktiesību pārkāpumus; tā kā dažādās atsevišķu dalībvalstu nostājas turpina liecināt par to, ka ES migrācijas politika ir sadrumstalota 28 daļās; tā kā vienotu patvēruma procedūru un standartu trūkums dalībvalstīs rada atšķirīga līmeņa aizsardzību un dažos gadījumos pat neatbilstošas garantijas patvēruma meklētājiem;

K.  tā kā dažas dalībvalstis un to vadītāji ir aktīvi parādījuši gatavību un vēlēšanos uzņemt bēgļus un izveidot pastāvīgu un obligātu mehānismu bēgļu sadalei starp visām dalībvalstīm; tā kā citām dalībvalstīm ir jāseko šim labajam piemēram;

L.  tā kā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas stratēģiskajā ziņojumā par holistisku pieeju migrācijai tiks pilnībā izskatīta ES patvēruma piešķiršanas un migrācijas politika;

M.  tā kā saskaņā ar 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu (Ženēvas konvencija) cilvēki var meklēt patvērumu citā valstī neatkarīgi no tā, kura ir viņu izcelsmes valsts, ja viņiem ir pienācīgi pamatotas bailes no vajāšanas viņu rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai vai politiskās pārliecības dēļ,

1.  pauž dziļu nožēlu un bēdas par to, ka traģiski iet bojā cilvēki, kuri meklē patvērumu ES; mudina ES un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai turpmāk novērstu šo cilvēku bojāeju uz sauszemes vai jūrā;

2.  pauž solidaritāti ar daudzajiem bēgļiem un migrantiem, kuri cieš no konfliktiem, smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, pastāvīgām pārvaldības kļūdām un bargām represijām;

3.  atzinīgi vērtē pūliņus, ko pieliek pilsoniskās sabiedrības grupas un personas visā Eiropā, kuras lielā skaitā sagaida bēgļus un migrantus, kā arī sniedz tiem palīdzību; mudina Eiropas pilsoņus saistībā ar bēgļu krīzi turpināt atbalstīt humāno palīdzību un iesaistīties tajā; uzskata, ka šāda rīcība parāda patiesu Eiropas vērtību ievērošanu un ir cerīga zīme Eiropas nākotnei;

4.  atkārtoti pauž atbalstu 2015. gada 29. aprīļa rezolūcijai par pēdējā laikā notikušajām traģēdijām Vidusjūrā un ES migrācijas un patvēruma politikas nostādnēm, atkārtoti norāda, ka ES, reaģējot uz bēgļu pašreizējo situāciju, ir jābalstās uz solidaritāti un taisnīgu atbildības sadalījumu, kā tas noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 80. pantā, un uz visaptverošu pieeju, ņemot vērā drošu un legālu migrāciju, kā arī visu pamattiesību un pamatvērtību ievērošanu;

5.  atkārtoti norāda uz savām saistībām Šengenas zonā saglabāt atvērtas robežas, vienlaikus nodrošinot ārējo robežu efektīvu pārvaldību; uzsver, ka personu brīva pārvietošanās Šengenas zonā ir viens no lielākajiem Eiropas integrācijas sasniegumiem;

6.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas saistībā ar pārcelšanu un pārmitināšanu, tostarp jaunāko iniciatīvu par liela skaita patvēruma meklētāju, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārcelšanu, ar to aptverot Grieķiju, Itāliju un Ungāriju; apstiprina Komisijas paziņojumu par pastāvīgu pārcelšanas mehānismu, kas būtu jāiedarbina ārkārtas situācijās, ņemot vērā konkrētā dalībvalstī ieradušos bēgļu skaitu, un kas pamatotos uz LESD 78. panta 2. punktu; pauž gatavību strādāt ar jauno ārkārtas pārcelšanas shēmu paātrinātās procedūras ietvaros un pauž apņemšanos vienlaicīgi sekmēt visus pārējos Komisijas ierosinos pasākumus, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis neaizkavē pastāvīgas pārcelšanas shēmu; atgādina Padomei, ka Parlaments noteikti atbalsta saistošu pārcelšanas mehānismu, kurā iespēju robežās ņemtas vērā bēgļu vēlmes;

7.  atzinīgi vērtē operatīvo atbalstu, kuru Komisija sniegs visvairāk iesaistītajām dalībvalstīm, piemēram, Grieķijai, Itālijai un Ungārijai ar „karsto punktu” palīdzību, iesaistot speciālistus no tādām ES aģentūrām kā FRONTEX, Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (ESAO) un Eiropas Policijas birojs (Eiropols), lai palīdzētu dalībvalstīm reģistrēt ierodošos cilvēkus; atgādina dalībvalstīm, ka šādu reģistrācijas centru veiksmīga darbība ir atkarīgs no to vēlēšanās pārvietot bēgļus no „karstajiem punktiem” uz savām teritorijām; uzskata, ka šādā pieejā būtu nepārprotami jāparedz efektīvi mehānismi, ar ko noteikt cilvēkus ar īpašām vajadzībām, lai vēlāk tos nosūtītu uz attiecīgajiem dienestiem;

8.  ņem vērā Komisijas priekšlikumu stiprināt Patvēruma procedūras direktīvas noteikumu par drošu izcelsmes valsti, izveidojot vispārēju ES drošas izcelsmes valstu sarakstu; saprot, ka šī pieeja varētu ierobežot šo valstu iedzīvotāju procesuālās tiesības; atgādina, ka apstiprināto patvēruma pieteikumu īpatsvars starp dalībvalstīm stipri atšķiras, tostarp attiecībā uz konkrētām izcelsmes valstīm; pieprasa veikt pasākumus, lai šī pieeja neapdraudētu neizraidīšanas principu un personu tiesības uz patvērumu, jo īpaši personām, kuras pieder neaizsargātām grupām;

9.  atkārtoti aicina Komisiju grozīt spēkā esošo Dublinas regulu, lai iekļautu tajā pastāvīgu un saistošu sistēmu, saskaņā ar kuru sadalīt patvēruma meklētājus starp 28 dalībvalstīm, ar taisnīgiem un obligātiem izvietošanas nosacījumiem, ņemot vērā integrācijas iespējas un pašu patvēruma meklētāju vajadzības un īpašos apstākļus;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot ievērojamas budžeta iespējas un panākt gatavību 2016. gada budžetā un daudzgadu finanšu shēmas (DFS) noteikumos, kas ļautu ātrāk un nopietnāk atbalstīt ESAO un dalībvalstis saistībā ar to veiktajiem bēgļu uzņemšanas un integrācijas pasākumiem, tostarp pārcelšanas un pārmitināšanas shēmu ietvaros;

11.  aicina visas iesaistītās dalībvalstis strauji un pilnībā transponēt un efektīvi īstenot kopējo Eiropas patvēruma sistēmu; mudina Komisiju pārliecināties, ka visas dalībvalstis pareizi īsteno ES tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka visā ES tiek piemēroti vispārēji, efektīvi, saskanīgi un humāni standarti, ņemot vērā bērnu intereses;

12.  uzskata, ka, īstenojot Atgriešanas direktīvu, ir jāievēro arī procedūras un standarti, kas ļauj Eiropai saskaņā ar neizraidīšanas principu nodrošināt humānu un cieņas pilnu attieksmi pret atpakaļ atgrieztajiem cilvēkiem; atgādina, ka prioritāte ir jāpiešķir brīvprātīgai atgriešanai, nevis piespiedu atgriešanai;

13.  atgādina, ka likumīgas ieceļošanas iespējas ES cilvēkiem, kuriem nepieciešama aizsardzība, ir ļoti ierobežotas, un pauž nožēlu par to, ka viņiem nav citu iespēju, kā vien vērsties pie kontrabandistiem un izmantot bīstamus ceļus, lai rastu aizsardzību Eiropā, jo to viņiem cita starpā liek darīt žogu celšana un ārējo robežu noslēgšana; tādēļ uzskata par svarīgu prioritāti to, lai ES un tās dalībvalstis radītu drošus un legālus ceļus bēgļiem, piemēram, humanitāros koridorus un humanitārās vīzas; uzsver, ka papildus obligātai pārmitināšanas programmai dalībvalstīm būtu jāvienojas par citiem instrumentiem, piemēram, labākām ģimenes atkalapvienošanās iespējām, privātas sponsorēšanas shēmām un elastīgiem vīzu režīmiem, tostarp mācību un darba nolūkos; uzskata, ka ir jāgroza Vīzu kodekss, iekļaujot vairāk konkrētu kopīgu noteikumu par humanitārajām vīzām; aicina dalībvalstis nodrošināt iespēju iesniegt pieteikumu patvērumam to vēstniecībās un konsulātos;

14.  atgādina, ka dalībvalstīm jānosaka stingri kriminālsodi par cilvēku un preču kontrabandu gan uz ES, gan tās teritorijā; aicina dalībvalstis apkarot kriminālos kontrabandistu tīklus, bet vienlaikus nesodīt tos, kuri humānu apsvērumu vadīti brīvprātīgi palīdz migrantiem, tostarp pārvadātājus, aicinot Komisiju apsvērt iespēju pārskatīt Padomes Direktīvu 2001/51/EK; ņem vērā EUNAVFOR Med operāciju, lai apkarotu preču un cilvēku kontrabandu Vidusjūras reģionā;

15.  pauž nožēlu par to, ka dažu dalībvalstu un galēji labējo partiju vadītāji pašreizējo situāciju izmanto, lai sabiedrībā uzkurinātu pret migrāciju vērstu noskaņojumu, vienlaikus vainojot ES minētajā krīzes situācijā, un ka tas palielina pret migrantiem vērstās vardarbības gadījumu skaitu; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt steidzamus pasākumus, lai apkarotu pret migrantiem vērstu vardarbīgu rīcību un naidīgus izteikumus; vēl aicina ES un tās dalībvalstu vadītājus ieņemt skaidru nostāju par labu Eiropas solidaritātei un cilvēka cieņas ievērošanai;

16.  atgādina, ka migrācija ir globāls un komplekss fenomens, kam vajadzīga arī ilgtermiņa pieeja, pievēršoties tā pamatcēloņiem, piemēram, nabadzībai, nevienlīdzībai, netaisnībai, klimata pārmaiņām, korupcijai, sliktai pārvaldībai un bruņotiem konfliktiem; mudina Komisiju un Padomi 2015. gada novembrī paredzētajā Valetas samitā galveno uzmanību veltīt šādiem pamatcēloņiem; uzsver, ka ir vajadzīga holistiska ES pieeja, kas nostiprinātu tās iekšpolitikas un ārpolitikas nostādņu saskaņotību, jo īpaši kopējās ārpolitikas un drošības politikas, attīstības politikas un migrācijas politikas jomā; apšauba plānus saistīt attīstības palīdzību ar plašāku kontroli uz robežām vai ar trešām valstīm noslēgtiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem;

17.  aicina ES, tās dalībvalstis un citus starptautiskos līdzekļu devējus steidzami pildīt solījumus, ko tie uzņēmās 2015. gada jūlijā Adisabebā notikušajā konferencē par attīstības finansēšanu, un uzsver, ka attīstības politikā vairāk jāpievēršas miermīlīgu sabiedrību veidošanai, korupcijas apkarošanai un labas pārvaldības veicināšanai, kā tas norādīts attīstības programmas laikposmam pēc 2015. gada 16. ilgtspējīgas attīstības mērķī;

18.  mudina ES, tās dalībvalstis un starptautisko sabiedrību pastiprināt savu ieguldījumu konfliktu risināšanā, jo īpaši, lai palīdzētu rast ilgtspējīgus politiskus risinājumus konfliktu skartajos reģionos, piemēram, Irākā, Sīrijā un Lībijā, kā arī Tuvajos Austrumos, un sekmēt politisko dialogu, tostarp ar reģionālajām organizācijām, aptverot visus cilvēktiesību elementus nolūkā sniegt atbalstu iekļaujošām un demokrātiskām iestādēm un tiesiskumam, sekmēt vietējo kopienu noturību, kā arī veicināt sociālo un demokrātisko attīstību izcelsmes valstīs un starp to tautām; šajā sakarībā prasa ciešāk sadarboties ar valstīm Arābu valstu līgas un Āfrikas Savienības reģionā, lai pārvaldītu un nometinātu personas, kurām nepieciešama aizsardzība, un piešķirtu tām patvērumu;

19.  aicina Komisiju un Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos sasaukt starptautisku konferenci par bēgļu krīzi, kurā piedalītos ES, tās dalībvalstis, ar ANO saistītās aģentūras, ASV, attiecīgās starptautiskās NVO un arī Arābu valstis, lai izveidotu vispārēju globālu humānās palīdzības stratēģiju;

20.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0414.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0448.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0105.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0176.


ES loma Tuvo Austrumu miera procesā
PDF 436kWORD 87k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūcija par ES lomu Tuvo Austrumu miera procesā (2015/2685(RSP))
P8_TA(2015)0318RC-B8-0836/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par miera procesu Tuvajos Austrumos,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 20. jūlija secinājumus par Tuvo Austrumu miera procesu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Frederikas Mogerīni un viņas runaspersonas nesenos paziņojumus par Izraēlu, okupētajām palestīniešu teritorijām, Tuvo Austrumu miera procesu un ES atbalstu ANO Palīdzības un darba aģentūrai,

–  ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Izraēlas Valsti, no otras puses,

–  ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Pagaidu asociācijas nolīgumu par tirdzniecību un sadarbību starp Eiropas Kopienu, no vienas puses, un Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju (PAO) Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas Palestīniešu pašpārvaldes vajadzībām, no otras puses,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas un ANO Drošības padomes attiecīgās rezolūcijas,

–  ņemot vērā 1949. gada Ceturto Ženēvas konvenciju par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā,

–  ņemot vērā ES Pamatnostādnes starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanai,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā miera nodrošināšana Tuvajos Austrumos aizvien ir starptautiskās sabiedrības galvenā prioritāte un tas ir obligāts priekšnoteikums stabilitātei un drošībai reģionā; tā kā ANO Drošības padome cenšas atsākt miera procesu;

B.  tā kā izraēliešu un palestīniešu konflikts ir jāskata plašākā arābu valstu un Izraēlas konflikta kontekstā; tā kā ES uzskata, ka ir nepieciešams visaptverošs reģionāls risinājums, lai saglabātu mieru Tuvajos Austrumos; tā kā dramatiskā krīze Sīrijā, Da’esh rašanās, pieaugošais radikālisms un terorisma izplatīšanās Tuvajos Austrumos rada nopietnus draudus Izraēlas un visa reģiona drošībai un vēl vairāk pastiprina palestīniešu ciešanas, tomēr arī rada kopīgas arābu valstu un Izraēlas intereses, savukārt kodoldarījums ar Irānu, kura panākšanā ES bija nozīmīga loma, sniedz vēl nebijušu izdevību miera procesam, ko nedrīkstētu palaist garām;

C.  tā kā ES vairākkārt ir apliecinājusi savu atbalstu divu valstu risinājumam, kura pamatā ir 1967. gada robežas, Jeruzaleme kā abu valstu galvaspilsēta, droša Izraēlas Valsts un mierā un drošībā līdzās pastāvoša neatkarīga, demokrātiska, blakusesoša un dzīvotspējīga Palestīnas valsts, un ir aicinājusi atsākt tiešas miera sarunas starp Izraēlu un Palestīniešu pašpārvaldi;

D.  tā kā ES ir Izraēlas nozīmīgākā tirdzniecības partnere un lielākā palīdzības sniedzēja palestīniešiem; tā kā Komisijas priekšsēdētāja vietniece/ Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Frederika Mogerīni vairākkārt ir paudusi apņemšanos atjaunot un pastiprināt ES nozīmi Tuvo Austrumu miera procesā; tā kā 2015. gada aprīlī par jauno ES īpašo pārstāvi Tuvo Austrumu miera procesā tika iecelts Fernando Gentilini; tā kā ES — lai gan tai ir tālejoši plāni un tā ir apņēmusies šajā jomā īstenot efektīvu lomu — joprojām nav izstrādājusi visaptverošu un konsekventu redzējumu attiecībā uz tās iesaistīšanos Tuvo Austrumu miera procesā, kam būtu jāatspoguļo strauji mainīgais reģionālais konteksts,

1.  pauž dziļas bažas par strupceļu Tuvo Austrumu miera procesā un prasa abām pusēm nekavējoties atsākt ticamus centienus panākt mieru; aicina gan izraēliešus, gan palestīniešus nepieļaut darbības, kas varētu izraisīt lielāku saasinājumu, tostarp nepieļaut naidīgus izteikumus un naida kurināšanu publiskajā telpā, kā arī neveikt vienpusējus pasākumus, kas negatīvi ietekmētu sarunu rezultātu un apdraudētu divu valstu risinājuma iespējamību; uzsver, ka konflikta ilglaicīgu risinājumu var panākt vienīgi reģionālā kontekstā, ar visu attiecīgo reģionālo ieinteresēto pušu aktīvu līdzdalību un starptautiskās sabiedrības atbalstu;

2.  atkārtoti pauž stingru atbalstu divu valstu risinājumam, kura pamatā ir 1967. gada robežas, savstarpēja vienošanās par zemes maiņu, Jeruzaleme kā abu valstu galvaspilsēta, droša Izraēlas Valsts un mierā un drošībā līdzās pastāvoša neatkarīga, demokrātiska, blakusesoša un dzīvotspējīga Palestīnas valsts, kā arī savstarpēja atzīšana, ņemot vērā pašnoteikšanās tiesības un pilnībā ievērojot starptautiskās tiesības; uzsver, ka nevardarbīgi līdzekļi un cilvēktiesību un humanitāro tiesību ievērošana ir vienīgais veids, kā panākt taisnīgu un ilgstošu mieru starp izraēliešiem un palestīniešiem;

3.  uzsver, ka dzīvotspējīga divu valstu risinājuma panākšanai, veicot konkrētus pasākumus un pilnībā nodrošinot abu pušu civiliedzīvotāju tiesību ievērošanu, ir jābūt neatliekamai ES un starptautiskās sabiedrības prioritātei; sagaida, ka ES sāks strukturētu dialogu ar Izraēlu par situāciju Jordānas Rietumkrastā un divu valstu risinājuma panākšanu, kurā būtu jāietver arī apmetņu jautājums;

4.  atzinīgi vērtē to pozitīvo lomu un nepieciešamo atbalstu, kuru ES vēlas sniegt, lai sekmētu izraēliešu un palestīniešu konflikta un plašākā arābu valstu un Izraēlas konflikta atrisināšanu miermīlīgā un konstruktīvā veidā, kas būtu ES interesēs drošības ziņā un nodrošinātu stabilitāti un labklājību Tuvajos Austrumos; taču prasa izveidot jaunu ES pieeju, kurā tiešām tiktu ņemtas vērā gan palestīniešu, gan izraēliešu miera un drošības intereses; atzinīgi vērtē PV/AP personīgo apņemšanos un jaunā ES īpašā pārstāvja Tuvo Austrumu miera procesā iecelšanu amatā un stingri atbalsta viņas centienus šajā saistībā;

5.  atzinīgi vērtē ES apņemšanos aktīvi strādāt pie atjaunotas daudzpusējas pieejas miera procesam, apspriežoties ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, un aktīvi atbalstīt puses, lai atjaunotu paļāvību un veidotu uzticēšanās gaisotni, kas nepieciešama, lai pēc iespējas drīz varētu iesaistīties jēgpilnās sarunās; norāda — ES uzskata, ka viens no iespējamiem veidiem, kā veicināt šā mērķa sasniegšanu, ir starptautiskas atbalsta grupas izveide; uzsver, ka ES ir gatava iesaistīties kopīgā darbā ar reģionālajiem partneriem, pamatojoties uz Arābu valstu miera iniciatīvu;

6.  mudina Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un ES īpašo pārstāvi labāk izmantot ES un tās dalībvalstu politiskās attiecības un institucionālās zināšanas, ņemot vērā Eiropas ģeogrāfisko atrašanos blakus Tuvo Austrumu reģionam, kā arī vēsturiskās saiknes un intensīvos ekonomiskos sakarus ar Tuvo Austrumu reģionu, lai uzņemtos īstenu politiskā vidutāja lomu miera procesā starp izraēliešiem un palestīniešiem un plašākā kontekstā starp arābu valstīm un Izraēlu; atgādina dalībvalstīm, ka to pienākums ir aktīvi iesaistīties, lai izveidotu vienotu ES nostāju par Tuvo Austrumu miera procesa problēmām, un ka tām ir jāatturas no jebkādām vienpusējām iniciatīvām, kas vājina ES darbību;

7.  atbalsta ANO Drošības padomes centienus atsākt miera sarunas starp izraēliešiem un palestīniešiem; tomēr mudina ES pildīt savus ietekmīgās starpnieces pienākumus un īstenot stabilu un visaptverošu miera iniciatīvu reģionā; uzskata, ka ES ir jāuzņemas vadošā loma saistībā ar Tuvo Austrumu Kvarteta mērķu pārskatīšanu un īstenošanas formāta izvēli, un šie mērķi ir jāorientē uz konflikta politisku noregulēšanu;

8.  nosoda izraēliešu apmetņu nepārtraukto ekspansiju, kas pārkāpj starptautiskās humanitārās tiesības, kurina naidu palestīniešos un apdraud divu valstu risinājuma dzīvotspēju un izredzes, un prasa Izraēlas iestādēm nekavējoties apturēt un mainīt savu nometināšanas politiku;

9.  neliekot vienlīdzības zīmi starp Izraēlu un tās darbībām okupētajās palestīniešu teritorijās — atzinīgi vērtē ES apņemšanos nodrošināt, lai visos ES un Izraēlas nolīgumos tiktu nepārprotami un skaidri norādīts, ka tie nav piemērojami teritorijām, kuras Izraēla okupēja 1967. gadā, kā tas uzsvērts Ārlietu padomes 2015. gada 20. jūlija secinājumos; atzīmē Komisijas 2013. gada 19. jūlija pamatnostādnes par Izraēlas vienību un šo vienību darbību teritorijās, ko Izraēla okupējusi kopš 1967. gada jūnija, atbilstību ES finansētām dotācijām, godalgām un finanšu instrumentiem, sākot ar 2014. gadu, un 16 ES ārlietu ministru 2015. gada 13. aprīlī nosūtīto vēstuli Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, kurā viņa tiek mudināta kopā ar Komisiju uzņemties vadību, lai pabeigtu darbu pie ES mēroga pamatnostādnēm par izraēliešu apmetņu ražojumu marķēšanu;

10.  uzsver attiecīgo ES iestāžu pienākumu nodrošināt, lai arī turpmāk ES finansējums tieši vai netieši netiktu izmantots teroristu organizācijām vai to darbībām;

11.  uzsver, ka kaujinieku grupējumu veiktā Izraēlas teritorijas apšaude ar raķetēm ir nepieņemama, un norāda uz saasinājuma draudiem; uzsver, ka ES obligāti ir jādarbojas partnerībā ar Izraēlu, Palestīniešu pašpārvaldi, Ēģipti un Jordāniju, lai nepieļautu teroristu grupējumu atkārtotu apbruņošanu Gazas joslā un Jordānas Rietumkrastā, ieroču kontrabandu, raķešu izgatavošanu un tuneļu izbūvi; vēlreiz uzsver neatliekamo uzdevumu, proti, ir jāatbruņo visi teroristu grupējumi Gazas joslā, kā tas norādīts Ārlietu padomes 2014. gada jūlija secinājumos;

12.  ir ļoti nobažījies par kolonistu pieaugošo vardarbību Jordānas Rietumkrastā; atzinīgi vērtē to, ka Izraēlas līderi ir plaši nosodījuši neseno ļaunprātīgās dedzināšanas gadījumu, kas bija vērsts pret Dawabshah ģimeni Dumas ciematā, taču atgādina Izraēlai, ka tā pilnībā ir atbildīga par palestīniešu aizsardzību un visu vardarbīgo kolonistu saukšanu pie atbildības;

13.  atzinīgi vērtē darbu, kuru saskaņā ar kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP) paveikusi Policijas un tiesiskuma misija (EUPOL COPPS) palestīniešu okupētajās teritorijās, palīdzot Palestīniešu pašpārvaldei veidot jaunās Palestīnas valsts institūcijas tādās jomā kā kārtības nodrošināšana un krimināltiesības; prasa pastiprināt KDAP robežu palīdzības misijas (EU BAM Rafah) darbību, piešķirot tai vērienīgākas pilnvaras, pienācīgus līdzekļus un personālu, lai šai misijai būtu konkrēta loma, kontrolējot Gazas joslas robežas ar Ēģipti un Izraēlu;

14.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un Komisiju ziņot Parlamentam par ES finansēto struktūru un projektu iznīcināšanu un nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem palestīniešu okupētajās teritorijās;

15.  aicina Komisiju un EĀDD sniegt finansējumu un aizsardzību reģiona NVO, kuru politiskie mērķi saskan ar Tuvo Austrumu miera procesa vispārējiem mērķiem, un mudina ES iestādes šajā jautājumā attiecīgi sadarboties ar savām līdziniecēm reģionā;

16.  atkārtoti prasa izbeigt Gazas joslas blokādi un nekavējoties atjaunot un atveseļot reģionu pēc 2014. gada vasaras kara, kam vajadzētu būt ES un starptautiskās sabiedrības humānās palīdzības prioritātei; šajā ziņā uzteic ANO Palīdzības un darba aģentūras (UNRWA) varonīgo darbu; mudina līdzekļu devējus iespējami drīz izpildīt finansiālās saistības, kuras tie apņēmās 2014. gada 12. oktobrī Kairā notikušajā Starptautiskajā konferencē par Palestīnu (Gazas atjaunošana);

17.  atzinīgi vērtē nesenos Izraēlas pasākumus nolūkā mazināt ierobežojumus Gazas joslā, taču nosoda joprojām spēkā esošos celtniecības materiālu ievešanas ierobežojumus; uzsver, ka ir svarīgi arī turpmāk īstenot konstruktīvus pasākumus, lai pilnībā nodrošinātu humāno palīdzību un rekonstrukciju un atveseļotu ekonomiku, vienlaikus pievēršoties Izraēlas leģitīmajām bažām par drošību; mudina dalībvalstis pildīt savus solījumus atbalstīt trīspusējo mehānismu, kas paredzēts attiecīgo rekonstrukcijas materiālu uzraudzībai un kontrolei;

18.  mudina Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos strādāt pie tā, lai pilnībā īstenotu ieteikumus, kas ietverti ziņojumā, ko sniegusi ANO Neatkarīgā izmeklēšanas komisija Gazas 2014. gada konflikta lietā, tostarp ieteikumu aktīvi atbalstīt Starptautiskās Krimināltiesas darbu; atzinīgi vērtē to ES dalībvalstu vienprātīgo balsojumu, kuras ir ANO Drošības padomes locekles, atbalstot Drošības padomes 2015. gada 3. jūlija rezolūciju „Pārskatatbildības un tiesiskuma nodrošināšana saistībā ar visiem starptautisko tiesību pārkāpumiem palestīniešu okupētajās teritorijās, tostarp Austrumjeruzalemē”;

19.  uzsver, ka palestīniešu savstarpēja samierināšana ir svarīgs aspekts divu valstu risinājuma panākšanai, un nosoda šķelšanos palestīniešu vidū; atbalsta ES aicinājumu palestīniešu grupējumiem par galveno prioritāti izvirzīt izlīguma panākšanu un Palestīniešu pašpārvaldes atjaunošanu Gazas joslā; mudina palestīniešu spēkus nekavējoties atsākt centienus panākt izlīgumu, jo īpaši sarīkojot prezidenta un likumdevēju vēlēšanas, kuras rīkot vajadzēja jau sen; uzsver, ka Palestīniešu pašpārvaldei šajā ziņā ir jāuzņemas lielāka atbildība un valdības funkcijas Gazas joslā, tostarp drošības un civilās pārvaldes jomā, nodrošinot klātbūtni robežšķērsošanas punktos;

20.  aicina visas konfliktā iesaistītās puses pilnībā ievērot aizturēto un ieslodzīto tiesības, tostarp to tiesības, kuri pieteikuši bada streiku;

21.  pauž dziļas bažas par UNRWA smago finansējuma krīzi; prasa palielināt ES finansiālo atbalstu UNRWA un mudina visus pārējos līdzekļu devējus pildīt savus solījumus šai aģentūrai, kā arī UNRWA turpināt savas pārvaldības uzlabošanu, taču prasa arī risināt palestīniešu bēgļu problēmas cēloņus; izsaka atzinību un pateicību UNRWA par tās neaprakstāmajiem centieniem, pateicoties kuriem bija iespējams 2015./2016. gadu pasludināt par mācību gadu palestīniešu bēgļu bērniem;

22.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim Tuvo Austrumu miera procesā, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, Knesetam, Izraēlas prezidentam un valdībai, Palestīniešu likumdošanas padomei un Palestīniešu pašpārvaldei, Arābu valstu līgas ģenerālsekretāram, Ēģiptes, Jordānijas un Libānas parlamentiem un ANO Palīdzības un darba aģentūras Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos ģenerālkomisāram.


Stāvoklis Baltkrievijā
PDF 326kWORD 80k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūcija par stāvokli Baltkrievijā (2015/2834(RSP))
P8_TA(2015)0319RC-B8-0866/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas un ieteikumus par Baltkrieviju,

–  ņemot vērā Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmi, kas notika 2015. gada maijā Rīgā, un tajā pieņemto deklarāciju;

–  ņemot vērā 2015. gada 28. jūlija dialogu par cilvēktiesībām starp Eiropas Savienību un Baltkrievijas Republiku,

–  ņemot vērā to, ka Baltkrievijas varas iestādes 2015. gada 22. augustā atbrīvoja sešus politieslodzītos, un šai atbrīvošanai sekojošo ES augstās pārstāves / Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Federica Mogherini un kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu komisāra Johannes Hahn 2015. gada 22. augusta paziņojumu par politieslodzīto atbrīvošanu Baltkrievijā;

–  ņemot vērā 2015. gada 11. oktobrī paredzēto valsts prezidenta vēlēšanu tuvošanos,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā, neskatoties uz to, ka kontakti starp Baltkrieviju un Eiropas Savienību, un Amerikas Savienotajām Valstīm kļuvuši intensīvāki, Baltkrievijā joprojām notiek cilvēktiesību pārkāpumi, tostarp cilvēktiesību aizstāvju iebaidīšana, policijas kratīšanas cilvēktiesību organizācijās un to aprīkojuma konfiscēšana, kā arī piespiedu izraidīšana no Baltkrievijas, kā apstiprināts ANO īpašā referenta par situāciju cilvēktiesību jomā Baltkrievijā ziņojumā;

B.  tā kā 2015. gada 18. un 19. jūnijā pirmo reizi kopš 2002. gada Parlamenta delegācija attiecībām ar Baltkrieviju oficiālā vizītē apmeklēja Minsku; tā kā Eiropas Parlamentam pašlaik nav oficiālu attiecību ar Baltkrievijas parlamentu;

C.  tā kā, lai uzlabotos attiecības starp ES un Baltkrieviju, Baltkrievijai ir ievērojami jāsekmē vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvība, ierindas pilsoņu un opozīcijas aktīvistu politisko tiesību ievērošana un tiesiskuma un pamattiesību respektēšana; tā kā Eiropas Savienība joprojām ir stigri apņēmusies turpināt cilvēktiesību, tostarp vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvības, aizstāvēšanu Baltkrievijā;

D.  tā kā ir panākts progress sadarbībā dažās nozaru politikās, piemēram, tādās jomās kā augstākā izglītība, profesionālā apmācība, digitālais tirgus, enerģētikas nozare, pārtikas nekaitīgums un kultūra, pozitīvi ietekmējot konstruktīvas diskusijas uzsākšanu Baltkrievijas sabiedrībā par valstī nepieciešamajām reformām un izpratni par ES; tā kā ES tomēr ir jāpārliecinās, ka tās līdzekļi netiek izmantoti, lai apspiestu pilsoniskās sabiedrības organizācijas, cilvēktiesību aizstāvjus, neatkarīgos žurnālistus un opozīcijas līderus;

E.  tā kā Baltkrievijā kopš 1994. gada nav notikušas brīvas un godīgas vēlēšanas saskaņā ar starptautiski atzītiem standartiem atbilstošām vēlēšanu tiesību normām un tā kā spēkā esošās tiesību normas piešķir milzīgas priekšrocības tagadējam valsts prezidentam; tā kā EDSO un Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību birojs (ODIHR) visā Baltkrievijā ir izvietojis ilgtermiņa velēšanu novērošanas misiju un koordinēs īstermiņa novērotāju darbu;

F.  tā kā 2015. gada 2. aprīlī valsts prezidents Lukašenko parakstīja dekrētu Nr. 3 "Par sociālās atkarības novēršanu”, kas paredz bezdarbnieku piespiedu darbu, piedraudot ar īpašas nodevas maksāšanu valsts budžetā vai administratīvo atbildību naudas soda vai administratīvā aresta veidā;

G.  tā kā 2015. gada 1. janvārī tika pieņemts jauns likums par visa veida plašsaziņas līdzekļiem; tā kā šis likums ļauj valdībai slēgt jebkādus plašsaziņas līdzekļus, tostarp tiešsaistes plašsaziņas līdzekļus, ja tie publicē 'nepiemērotu" saturu;

H.  tā kā Baltkrievijas varas iestādes beidzot ir atbrīvojušas visus sešus politieslodzītos, tostarp bijušos valsts prezidenta amata kandidātus, pēc gadiem ilgas to eksistences noliegšanas;

I.  tā kā 2015. gada 13. jūlijā un 31. jūlijā Padome pārskatīja pret Baltkrieviju noteiktos ierobežojošos pasākumus un grozīja vīzu izsniegšanas aizliegumu un aktīvu iesaldēšanas sarakstu, izslēdzot no tā dažas amatpersonas un uzņēmumus; tā kā patlaban ieceļošanas aizliegums attiecas uz 175 fiziskām personām, tostarp arī Aleksandru Lukašenko, un visām minētajām personām, kā arī 18 ekonomikas struktūrām tiek piemērota aktīvu iesaldēšana ES; tā kā tuvākajos mēnešos ir gaidāms Eiropas Savienības ierobežojošo pasākumu izvērtējums, ņemot vērā jaunākās norises un visus pārējos faktorus, uz kuriem pamatojoties, šie ierobežojošie pasākumi tika pieņemti;

J.  tā kā 2015. gada 28. jūlijā Briselē norisinājās Baltkrievijas un ES dialogs cilvēktiesību jomā, koncentrējoties uz jautājumu loku, kas ietver nacionālas cilvēktiesību institūcijas izveidi, vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību, nāvessodu, cīņu pret necilvēcisku un degradējošu izturēšanos, kā arī bērnu tiesības;

K.  tā kā Ukrainai bija konstruktīva loma nolīguma veicināšanā par uguns pārtraukšanu Ukrainā;

L.  tā kā konflikts Ukrainā ir padziļinājis bailes Baltkrievijas sabiedrībā par starptautiskās situācijas destabilizāciju varas maiņas rezultātā,

M.  tā kā Baltkrievija ir vienīgā valsts Eiropā, kas joprojām piemēro nāvessodu,

1.  joprojām ir ļoti nobažījies par situāciju Baltkrievijā cilvēktiesību un pamatbrīvību jomā, kā arī par nopietnajiem trūkumiem, kurus konstatējuši neatkarīgi starptautiskie novērotāji iepriekšējo vēlēšanu gaitā, un par opozīcijas līderu aktīvo vajāšanu pēc vēlēšanām;

2.  atzinīgi vērtē neseno atlikušo politieslodzīto atbrīvošanu; aicina Baltkrievijas valdību reabilitēt atbrīvotos politieslodzītos un pilnībā atjaunot viņu pilsoniskās un politiskās tiesības; uzsver, ka tas varētu būt pirmais solis, lai uzlabotu attiecības starp Eiropas Savienību un Baltkrieviju; tomēr uzsver, ka līdzīgi pasākumi pagātnē drīzāk bija simboliski žesti un neveicināja situācijas uzlabošanos Baltkrievijas sabiedrībā, kā arī neuzlaboja attiecības ar ES;

3.  aicina Baltkrieviju īstenot gaidāmās valsts prezidenta vēlēšanas saskaņā ar starptautiski atzītiem standartiem, nodrošinot opozīcijai neierobežotu piekļuvi visiem valdības kontrolētajiem plašsaziņas līdzekļiem un ļaujot tai piedalīties vēlēšanās uz vienlīdzīgiem noteikumiem, jo īpaši veidojot neatkarīgas velēšanu komisijas un atļaujot tajās adekvātu pārstāvību visos līmeņos un pārredzamu balsu skaitīšanu;

4.  sagaida, ka varas iestādes izbeigs neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu vajāšanu politisku iemeslu dēļ; mudina izbeigt administratīvas vajāšanas un patvaļīgas Administratīvā kodeksa 22. panta 9. punkta 2. apakšpunkta izmantošanas praksi pret neatkarīgajiem žurnālistiem par sadarbību ar ārvalstu plašsaziņas līdzekļiem bez akreditācijas, jo šāda prakse ierobežo tiesības uz vārda brīvību un informācijas izplatīšanu;

5.  pauž bažas par jauniešu aktīvistu Maksim Piakarski, Vadzim Zharomski un Viachaslau Kasinerau neseno aizturēšanu un pret viņiem vērsto kriminālvajāšanu uz aizdomu pamata par ”ļaunprātīgu huligānismu”, kas ir nesamērīgi, un stingri nosoda vardarbību, ko viņi pārcietuši;

6.  atgādina, ka kopš 2010. gada Baltkrievijā ar nāvi sodīti desmit cilvēki, bet trīs reizes nāvessods izpildīts tikai 2014. gadā vien, un pēdējais nāvessods izpildīts 2015. gada 18. martā; šajā sakarībā mudina Baltkrieviju, kas ir vienīgā valsts Eiropā, kura joprojām piemēro nāvessodu, ieviest vispārēju moratoriju nāvessoda izpildei kā pirmo soli pilnīgai tā atcelšanai;

7.  aicina Baltkrievijas valdību ievērot ANO Komitejas par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām ieteikumus atcelt valstī piespiedu darba elementus;

8.  vērš uzmanību uz mazākumtautību un to kultūras organizāciju situāciju valstī, jo šo organizāciju līderi reizēm tiek aizstāti ar personām, kurām varas iestādes dod priekšroku, tādējādi pārkāpjot vienu no cilvēku pamatbrīvībām, proti, biedrošanās brīvību;

9.  aicina Baltkrievijas varas iestādes visos gadījumos nodrošināt, ka tiek respektēti demokrātijas principi, cilvēktiesības un pamatbrīvības saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un starptautiskajiem un reģionālajiem cilvēktiesību instrumentiem, ko Baltkrievija ir ratificējusi;

10.  norāda uz to, ka 2015. gada 3. septembrī Briselē starp ES un Baltkrieviju notikušas sešas apspriešanu kārtas par modernizācijas jautājumiem, kad delegācijas diskutēja sadarbības iespējas nozīmīgās jomās, pamatojoties uz vienošanām, kas panāktas 2014. un 2015. gadā; mudina EĀDD un Padomi nodrošināt, ka jebkāda valsts iestāžu piedalīšanās dialogā par modernizāciju, kuras mērķis ir attīstīt konkurētspējīgu ekonomiku un veicināt demokrātiskas reformas, kā arī plurālistisku sabiedrību un tiesiskumu, notiek kopā un līdztiesīgi ar demokrātisko opozīciju un pilsonisko sabiedrību, pilnībā respektējot demokrātijas principus;

11.  atbalsta Komisiju tās "kritiskās iesaistes" politikas īstenošanā ar Baltkrievijas varas iestādēm un pauž gatavību veicināt šīs politikas īstenošanu, izmantojot arī Parlamenta delegāciju attiecībām ar Baltkrieviju; tomēr atgādina, ka ES jāsaglabā modrība attiecībā uz to, kādiem nolūkiem tiek piešķirti tās līdzekļi, un tai jānodrošina, ka ar tiem neveicina opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības situācijas pasliktināšanos;

12.  atgādina par savu aicinājumu Komisijai, izmantojot visus finansiālos un politiskos līdzekļus, atbalstīt Baltkrievijas pilsoniskās sabiedrības, neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu un nevalstisko organizāciju pūles Baltkrievijā, lai veicinātu Baltkrievijas tautas centienus;

13.  atzinīgi vērtē panākto progresu nozaru sadarbībā ar Baltkrieviju, cita starpā tādās jomās kā augstākā izglītība, profesionālā apmācība, digitālais tirgus, enerģētikas nozare, pārtikas nekaitīgums un kultūra;

14.  norāda, ka 2014. gada janvārī tika sāktas sarunas par vīzu režīma atvieglošanu ar mērķi uzlabot cilvēku savstarpējos kontaktus un iedrošināt pilsonisko sabiedrību; uzsver, ka nepieciešams paātrināt progresu šajā sakarībā;

15.  atzīst, ka palielinājusies baltkrievu valodas izmantošana sabiedriskajā dzīvē; pieņem zināšanai Baltkrievijas Izglītības ministrijas plānus veicināt baltkrievu valodas lietošanu izglītībā, kā arī to, ka Konstitucionālā tiesa publicē tiesību aktus gan krievu, gan baltkrievu valodā;

16.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu un Komisiju rast jaunus veidus, kā atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas Baltkrievijā; šajā sakarībā uzsver, ka nepieciešams atbalstīt visus neatkarīgos informācijas avotus Baltkrievijas sabiedrībā, tostarp plašsaziņas līdzekļus, kas raida baltkrievu valodā no ārzemēm;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP), Eiropas Ārējās darbības dienestam, Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.


Sociālā uzņēmējdarbība un sociālā inovācija cīņā pret bezdarbu
PDF 439kWORD 124k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūcija par sociālo uzņēmējdarbību un sociālo inovāciju cīņā pret bezdarbu (2014/2236(INI))
P8_TA(2015)0320A8-0247/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā 2013. gada 6. februāra rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību — atbildīgu un pārredzamu uzņēmējdarbības praksi un noturīgu izaugsmi(1),

–  ņemot vērā 2009. gada 19. februāra rezolūciju par sociālo ekonomiku(2),

–  ņemot vērā 2013. gada 2. jūlija rezolūciju par kooperatīvu ieguldījumu krīzes pārvarēšanā(3),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 184. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. aprīļa Regulu (ES) Nr. 346/2013 par Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondiem,

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūciju par sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvu „Labvēlīgu apstākļu izveide sociālajiem uzņēmumiem — sociālās ekonomikas un sociālo inovāciju pamatam”(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 10. martā pieņemto rakstisko deklarāciju(5),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. maija secinājumus par jauniešu uzņēmējdarbības veicināšanu, lai sekmētu jauniešu sociālo iekļautību(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1296/2013 par Eiropas Savienības Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmu („EaSI“), ar ko ieviesa mikrofinansēšanas un sociālās uzņēmējdarbības sadaļu,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 25. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīva” (COM(2011)0682),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 6. maija paziņojumu „Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (COM(2015)0192),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra paziņojumu „Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā” (COM(2013)0083),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A8-0247/2015),

A.  tā kā sociālā un solidārā ekonomika nodrošina darbvietas vairāk nekā 14 miljoniem cilvēku, kas ir aptuveni 6,5 % no ES darba ņēmējiem; tā kā ES ir 2 miljoni sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumu, kas veido 10 % no Savienības uzņēmumiem;

B.  tā kā ekonomiskās un finanšu krīzes rezultātā ir palielinājusies nabadzība un sociālā atstumtība, kā arī ilgtermiņa bezdarbs, jauniešu bezdarbs un sociālā nevienlīdzība;

C.  tā kā ekonomikas un finanšu krīze visvairāk ir ietekmējusi visatstumtākās un neaizsargātākās grupas darba tirgū, piemēram, cilvēkus ar invaliditāti, jauniešus, vecus cilvēkus, sievietes, ilgtermiņa bezdarbniekus un darba ņēmējus nelabvēlīgā situācijā;

D.  tā kā ekonomikas un finanšu krīze būtu jāuzskata par iespēju izstrādāt ilgtspējīgāku Eiropas Savienības ekonomikas modeli, pievēršot lielāku uzmanību sociālajai un teritoriālajai kohēzijai un vides ilgtspējai; tā kā ekonomiskās un finanšu situācijas uzlabojumus ir jāpapildina ar spēcīgu atbalstu iekļaujošai, ilgtspējīgai, kvalitatīvai nodarbinātībai; tā kā sociālā un solidārā ekonomika var veicināt šā mērķa sasniegšanu un ir arī jāuzskata par dzinējspēku šajā pārejā, spējot līdzsvarot sociālos, vides un ekonomiskos aspektus;

E.  tā kā sociālā atbalsta un veselības pakalpojumu sniedzēji, daudzi no kuriem ir sociālie uzņēmumi, ir viena no ES svarīgākajām nodarbinātības izaugsmes jomām, kura no 2009. gada līdz 2013. gadam radīja 1,3 miljonus darbvietu; tā kā tas pierāda nozares divējādo spēju gan radīt jaunas darbvietas pat krīzes laikā, gan arī stiprināt sociālo un teritoriālo kohēziju Eiropā, jo īpaši, palīdzot pakalpojumu lietotājiem atrast darbu;

F.  tā kā konferencē „Sociālās ekonomikas potenciāla īstenošana ES izaugsmei”, kas notika 2014. gada 17. un 18. novembrī Romā, tika atzīts, ka Eiropas valstīs sociālajai un solidārajai ekonomikai ir svarīga loma un tā veicina vairāku svarīgu ES mērķu sasniegšanu, proti, darbvietu izveidošanu un saglabāšanu, sociālo kohēziju, sociālo inovāciju, lauku un reģionālo attīstību un vides aizsardzību;

G.  tā kā paaugstināt nodarbinātības līmeni iedzīvotājiem vecumā no 20 līdz 64 gadiem no 69 % līdz vismaz 75 % un par 25 % samazināt to Eiropas iedzīvotāju skaitu, kuri dzīvo zem valsts nabadzības līmeņa, tādējādi vairāk nekā 20 miljonu cilvēku izglābjot no nabadzības, ir stratēģijas „Eiropa 2020” mērķi, kas vēl nav sasniegti;

H.  tā kā 2014. gada janvāra Strasbūras deklarācijā teikts, ka sociālajiem uzņēmumiem ir jābūt lielākai nozīmei Eiropas nākotnē;

I.  tā kā ES ir reģions, kurā ir vislielākais vecāko iedzīvotāju īpatsvars un vismazākais iedzīvotāju skaita pieaugums pasaulē; tā kā saskaņā ar aplēsēm līdz 2050. gadam ES iedzīvotāju vidējais vecums pārsniegs 50 gadus; tā kā iedzīvotāju novecošanās un demogrāfiskās izmaiņas rada problēmas sociālās labklājības sistēmām;

J.  tā kā sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumi cenšas ne tikai uzlabot ekonomiskos un sociālos apstākļus, bet var arī piedāvāt elastīgus un inovatīvus darba apstākļus un spēj labāk pielāgoties ekonomikas un sociālajiem apstākļiem;

K.  tā kā sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumiem ir raksturīgi demokrātiski pārvaldības mehānismi, biedru vai partneru cieša iesaistīšanās uzņēmuma vadībā un ievērojama darbību pārredzamība, un tie atbilst aizvien pieaugošajām iedzīvotāju prasībām pēc ētiskas, sociāli orientētas un videi draudzīgas rīcības uzņēmējdarbībā;

L.  tā kā sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumi var būt ļoti dažādas sabiedrības, tā kā Eiropas līmeņa tiesiskajā regulējumā netiek atzīta lielākā daļa šo uzņēmumu, bet šos uzņēmumus, kuri pastāv atšķirīgās juridiskās formās, nacionālā mērogā atzīst tikai dažās dalībvalstis;

M.  tā kā kooperatīvi nodrošina ļoti kvalitatīvas, konkrētai vietai piesaistītas darba vietas, ir pieejami visiem un veiksmīgi pārdzīvo krīzi; tā kā kooperatīvi, pateicoties to uzņēmējdarbības modelim, šīs krīzes laikā ir palielinājuši apgrozījumu un izaugsmi, retāk bankrotējot un atlaižot darbiniekus;

N.  tā kā Regulas (ES) Nr. 1296/2013 par Eiropas Savienības Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmu („EaSI“) 2. panta 1. punktā un 2. panta 5. punktā tiek definēti „sociālie uzņēmumi“ un „sociālās inovācijas“;

O.  tā kā sociālā inovācija attiecas uz jaunu ideju izstrādi un īstenošanu — vai nu tie būtu produkti, pakalpojumi vai arī sociālās organizācijas modeļi, kuri izstrādāti ar mērķi reaģēt uz jaunajām sociālajām, teritoriālajām un vides vajadzībām un problēmām, piemēram, sabiedrības novecošanos, iedzīvotāju skaita samazināšanos, darba un ģimenes dzīves saskaņošanu, daudzveidības pārvaldīšanu, jauniešu bezdarba novēršanu, no darba tirgus atstumtāko cilvēku integrāciju un klimata pārmaiņu apkarošanu;

P.  tā kā sociālie ieguldījumi ir ieguldījumi cilvēkos, lai stiprinātu viņu prasmes un spējas un atbalstītu viņus pilnīgai dalībai nodarbinātībā un sociālajā dzīvē; tā kā sociālie ieguldījumi parasti attiecas uz politikas virzieniem izglītības, bērnu aprūpes, veselības aprūpes, apmācības, darba meklēšanas palīdzības un rehabilitācijas jomā;

Q.  tā kā tas, ka netiek atzīti sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumi, kuri dažkārt netiek atzīti pat par ekonomiski ieinteresētām personām, apgrūtina šo uzņēmumu piekļuvi gan publiskajam, gan privātajam finansējumam; tā kā struktūrfondiem un Eiropas programmām būtu jāveicina ekonomikas struktūru modernizācija, tostarp attiecībā uz sociālo un solidāro ekonomiku, ko pārstāv daudzi dažāda veida un lieluma uzņēmumi (kooperatīvi, savstarpējās sabiedrības, fondi, asociācijas un jauni sociālo un solidāro uzņēmumu veidi), no kuriem daudzi ir MVU un mikrouzņēmumi;

R.  tā kā izglītībai un apmācībai ir jābūt prioritārām jomām jauniešu uzņēmējdarbības kultūras veidošanā;

S.  tā kā dzimumu plaisa sociālajā uzņēmējdarbībā ir mazāka, nekā tradicionālajos uzņēmējdarbības veidos; tā kā sievietes sociālās uzņēmējas ievērojami veicina sociālās atstumtības mazināšanu un jaunu attīstības iespēju radīšanu;

T.  tā kā ir jānodrošina apmācība un pārkvalifikācija ilgstošiem bezdarbniekiem sociālajā sektorā, lai tiem sniegtu jaunas iespējas tādā inovatīvā vidē kā sociālā un solidārā ekonomika;

U.  tā kā sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumi, un jo īpaši apmācības un darbā iekārtošanas uzņēmumi, piedāvā darba iespējas īpaši tām personām, kuras ir visvairāk atstumtas no darba tirgus un kurām bezdarbs bieži kļūst par ilgtermiņa bezdarbu; tā kā dalībvalstis varētu apsvērt, kā atbalstīt sociālas un solidārās ekonomikas uzņēmumus, kuri pieņem darbā bezdarbniekus vai pabalstu pieprasītājus, tostarp attiecīgā gadījumā ar nodokļu un sociālo iemaksu samazinājumu;

V.  tā kā svarīgs ir arī sociālās un solidārās ekonomikas papildinošais efekts kopā arī citiem nodarbinātību veicinošiem pasākumiem; tā kā lielāka uzmanība ir jāpievērš risinājumiem, kas sekmē tādu cilvēku reintegrāciju darba tirgū, kuriem trūkst pamatprasmju un konkurētspējas, lai viņi vēlāk spētu izmantot priekšrocības, ko piedāvā sociālās un solidārās ekonomikas inovatīvākie risinājumi;

W.  tā kā sociālajam dialogam ir būtiska loma ES sociālās tirgus ekonomikas darbībā un izšķiroša nozīme konkurētspējas un taisnīguma veicināšanā; tā kā sociālais dialogs un apspriedes ar sociālajiem partneriem, veidojot ES politiku, ir ievērojama sociālā inovācija;

X.  tā kā iepirkums bieži notiek lielu un vienreizēju konkursu veidā par tiesībām sniegt pakalpojumus vai piegādāt preces, un tajos var neļaut piedalīties mazākiem dalībniekiem;

Ievads

1.  atzīmē, ka sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumi, kuriem nav obligāti jābūt bezpeļņas organizācijām, ir tādi uzņēmumi, kuru uzdevums ir īstenot savu sociālo mērķi, proti, vai nu darbvietu radīšanu neaizsargātām sabiedrības grupām, pakalpojumu sniegšanu saviem biedriem, vai arī vispārējas pozitīvas ietekmes radīšanu uz sociālo un vides jomu, un kuri no jauna investē savu peļņu galvenokārt šo mērķu sasniegšanai; norāda, ka sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumiem ir raksturīga apņemšanās ievērot šādas vērtības:

   individuālo un sociālo mērķu prioritāte attiecībā pret kapitāla interesēm;
   demokrātiska dalībnieku pārvaldība;
   dalībnieku un lietotāju un sabiedrības interešu saskaņošana;
   solidaritātes un atbildības principu aizsardzība un piemērošana;
   pārpalikušā finansējuma atkārtota investēšana ilgtermiņa attīstības mērķos vai dalībniekus interesējošu pakalpojumu sniegšanā, vai vispārējas nozīmes pakalpojumos;
   brīvprātīga un atklāta dalība;
   autonoma vadība neatkarīgi no valsts iestādēm;

2.  uzskata, ka Komisijai ir jāatzīst sociālo uzņēmumu dažādība un jānodrošina, ka pasākumi tiek veikti ES līmenī, lai atbalstītu visa veida sociālos un solidāros uzņēmumus;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis konsekventi un nekavējoties īstenot visus pasākumus, kas izklāstīti 2012. gada sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvā; aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm, vietējām un reģionālajām pašvaldībām, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un galvenajiem sociālās un solidārās ekonomikas dalībniekiem pēc iespējas drīz nākt klajā ar iniciatīvas otro posmu, kuram būtu jāpaplašina un jāpadziļina iniciatīvas darbības joma;

4.  atzīmē, ka sociālā un solidārā ekonomika nevar aizstāt labklājības valsti un sabiedriskos pakalpojumus;

5.  atzīmē, ka sociālās uzņēmējdarbības modelis bieži piesaista jauniešus un dod viņiem iespēju meklēt inovatīvus risinājumus pašreizējām ekonomiskajām, sociālajām un vides problēmām;

6.  uzsver, ka sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumiem ir dziļas zināšanas par vietējiem un reģionālajiem apstākļiem, kas tiem sniedz priekšrocību, jo tie labāk pārzina konkrētās vajadzības un var piedāvāt vajadzībām atbilstošus produktus un pakalpojumus, galvenokārt kopienas līmenī, tādējādi uzlabojot sociālo un teritoriālo kohēziju; uzskata, ka ir jāveicina sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumu sadarbība pāri valstu un sektoru robežām, lai iespējotu zināšanu un prakses apmaiņu tā, ka varētu atbalstīt tieši šādu uzņēmumu izaugsmi;

7.  aicina Komisiju un dalībvalstis ierosināt plānus un pasākumus, lai uzlabotu teritoriālo organizāciju, īpaši teritorijās, kas cieš no pastāvīgi nelabvēlīgiem dabas apstākļiem vai demogrāfiskas atpalicības, kas ne tikai palīdzēs izveidot un attīstīt sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumus un veicināt sociālo inovāciju un uzņēmējdarbību, bet arī palīdzēs stiprināt sociālo un teritoriālo kohēziju ES, kā arī atvieglot to demogrāfisko problēmu risināšanu, ar kurām saskaras Savienība;

8.  ar dziļu gandarījumu konstatē to tradicionālo uzņēmumu skaita pieaugumu, kuri savās komercdarbības programmās piemēro uzņēmumu sociālās atbildības stratēģijas; tomēr uzsver, ka šādu stratēģiju piemērošana pats par sevi nav pietiekams priekšnoteikums tam, lai uzņēmumu uzskatītu par sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumu;

9.  uzskata, ka ir svarīgi atklāt, kā radusies mazākā dzimumu plaisa sociālajā uzņēmējdarbībā, lai šos faktorus varētu ņemt vērā politikas veidotāji, veicinot sociālo un tradicionālo uzņēmējdarbību;

10.  uzskata, ka sociālā inovācija sniedz ievērojamu ieguldījumu, lai radītu pamatu tādai izaugsmei, kas veicinātu ilgtspējīgāku un iekļaujošāku sabiedrību, kura sekmē ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; atzīmē, ka sociālās inovācijas mērķim ir jābūt efektīvai pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai, nevis vienkārši samazināt izmaksas;

11.  atzinīgi vērtē to, ka četrās ES dalībvalstīs (Spānijā, Francijā, Portugālē un Beļģijā) pastāv tiesību akti attiecībā uz sociālo un solidāro ekonomiku, savukārt Polija ir izstrādājusi stratēģiju sociālās un solidārās ekonomikas attīstībai un Rumānijā notiek diskusijas par tiesību aktiem sociālās un solidārās ekonomikas reglamentēšanai;

12.  uzskata, ka Komisijai politiski un finansiāli jāatzīst un jāatbalsta bezpeļņas sociālo pakalpojumu sniedzēju nozīme;

13.  uzsver nepieciešamību veicināt prakses apmaiņas starp inovatīviem sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumiem, skolām, akadēmiskajām aprindām un ieinteresētajām personām sociālo ieguldījumu jomā, ņemot vērā arī sabiedrības vajadzības, lai uzlabotu uzņēmējdarbības prasmes un stiprinātu priekšnoteikumus sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumu attīstībai un izaugsmei, kā arī radītu sociālās inovācijas centrus; uzskata, ka ir svarīgi ņemt vērā ieinteresēto personu, tostarp sociālo partneru un patērētāju organizāciju, uzskatus; aicina dalībvalstis veicināt kooperatīvās uzņēmējdarbības modeli;

14.  uzsver, ka ir nepieciešama sadarbība starp visām dalībvalstīm, lai izveidotu vajadzīgos pamatnosacījumus sociālās inovācijas sistēmai visās dalībvalstīs, jo sociālā un solidārā ekonomika pati nespēj novērst smagāko sociālo problēmu simptomus un cēloņus;

Stratēģija “Eiropa 2020”

15.  atzīst, ka ES vēl ir daudz darba, lai sasniegtu mērķus, kuri ir noteikti stratēģijā „Eiropa 2020“, īpaši saistībā ar nodarbinātību, inovāciju un nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanu; atzīmē, ka sociālā un solidārā ekonomika veicina ne tikai ilgtspējīgāku, viedāku un iekļaujošāku ekonomikas modeli, bet arī Eiropas sociālo modeli, un ietilpst vienotajā tirgū, pieprasot skaidru atzīšanu un atbalstu no ES un dalībvalstīm saskaņā ar dažu dalībvalstu konstitūcijām un vairākiem svarīgiem ES dokumentiem; tādēļ pieprasa apsvērt, vai ņemt vērā sociālo un solidāro ekonomiku, pārskatot stratēģiju „Eiropa 2020“, paturot prātā ievērojamos ieguvumus, ko tā var sniegt stratēģijas mērķu sasniegšanā;

16.  norāda, ka līdz ar jaunām demogrāfiskās attīstības tendencēm mainīsies arī patēriņa modeļi un ka attīstīto valstu sabiedrībai novecojot, ne tikai palielināsies pieprasījums pēc sociāliem pakalpojumiem, bet arī pavērsies iespējas veidot sociāli atbildīgus uzņēmumus;

17.  uzsver, ka sociālā un solidārā ekonomika, ņemot vērā tās sociālo un iekļaujošo raksturu, piedāvā darbvietas grupām, kuras visbiežāk tiek izslēgtas no atklāta darba tirgus, tādā veidā sniedzot ieguldījumu solidaritātē un sociālajā kohēzijā, kā arī ekonomiskajā izaugsmē;

18.  uzskata, ka sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumi var izstrādāt procesus, kas ļauj efektīvāk, atbildīgāk un pārredzamāk pārvaldīt izsīkstošos resursus, un var veicināt sociāli atbildīgu pasākumu īstenošanu;

19.  aicina dalībvalstis labāk iekļaut sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumus nodarbinātības un sociālās integrācijas rīcības plānos, kā arī valstu reformu programmās, lai atraisītu un izmantotu šo uzņēmumu darbvietu radīšanas potenciālu un ieguldījumu, ko tie var sniegt stratēģijas „Eiropa 2020“ pamatmērķu sasniegšanā,

20.  atzinīgi vērtē to, ka priekšfinansējuma budžets Eiropas Jaunatnes iniciatīvai ir palielināts līdz 30 %; aicina dalībvalstis koordinēt pasākumus, lai veicinātu sociālo uzņēmējdarbību, izmantojot valsts Garantijas jauniešiem īstenošanas plānus; aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt sociālo uzņēmējdarbību un inovāciju ESF valsts darbības programmās; mudina efektīvi un produktīvi īstenot Garantijas jauniešiem shēmu;

Publiskais iepirkums

21.  uzsver, ka sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumi sastopas ar grūtībām publisko līgumu pieejamībā, piemēram, šķēršļiem, kas ir saistīti ar šo uzņēmumu lielumu un finansiālajām spējām; prasa raiti un efektīvi īstenot jaunās publiskā iepirkuma un koncesijas direktīvas (Direktīvu 2014/24/ES, Direktīvu 2014/25/ES un Direktīvu 2014/23/ES), lai panāktu lielāku sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumu dalību publiskā iepirkuma konkursu procedūrās, uzlabotu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu šādiem uzņēmumiem, sekmētu to lomu un veicinātu sociālo iekļaušanu un sociālo inovāciju; prasa veicināt šo uzņēmumu dalību publiskajā iepirkumā, sniedzot pienācīgas konsultācijas, vienkāršojot tiem paredzētās procedūras un sagatavojot piedāvājumu konkursu tādā veidā, lai padarītu to pieejamu mazākiem uzņēmumiem; pieprasa publiskā iepirkuma procedūrā tiesības slēgt līgumus piešķirt attiecībā uz piedāvājumiem, kuri nodrošina lielāko ekonomisko un sociālo vērtību, nevis zemāko cenu, iekļaujot publiskajos līgumos sociālus vai ar vidi saistītus kritērijus;

22.  ar gandarījumu atzīmē publiskā iepirkuma un koncesiju direktīvas reformu, ar kuru tika iekļautas sociālās klauzulas un kritēriji, lai cita starpā veicinātu sociālo iekļaušanu un sociālo inovāciju, kā arī līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu ar mērķi veicināt nelabvēlīgā situācijā esošu personu nodarbinātību; aicina dalībvalstis pienācīgi īstenot šos iepirkuma principus visās konkursa un atlases procedūrās, plaši pielietojot principu par saimnieciski izdevīgāko konkursa piedāvājumu (MEAT), saskaņā ar vides, sociālajām un darba tiesību saistībām; mudina dalībvalstis publiskā iepirkuma procesos iekļaut sociālās klauzulas un kritērijus, lai stiprinātu neaizsargātu cilvēku stāvokli darba tirgū, samazinātu administratīvo slogu, vienkāršotu procedūras un efektīvāk apkarotu korupciju;

23.  pauž nožēlu, ka Komisijas Digitālā vienotā tirgus stratēģijā Eiropai nav pieminēti sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumi un to iespējamais ieguldījums Savienības mērķus sasniegšanā; pauž nožēlu, ka stratēģijā nav ņemta vērā nepieciešamība visiem nodrošināt pilnīgu, vienlīdzīgu un neierobežotu piekļuvi jaunajām digitālajām tehnoloģijām, tirgiem un telesakariem, jo īpaši attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti; uzsver, ka uz tehnoloģijām balstītas sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumiem var būt izšķiroša nozīme, vienkārši un rentabli risinot sabiedrības problēmas;

Finansējums

24.  pauž nožēlu, ka sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumiem ir vēl sarežģītāk nekā tradicionālajiem uzņēmumiem iegūt gan publisko, gan privāto finansējumu, un tādēļ aicina publiskās iestādes un finanšu pakalpojumu sniedzējus sagatavot plašu piemērotu finanšu instrumentu klāstu, kas efektīvi atbalstīs sociālos uzņēmumus visos to attīstības posmos, jo īpaši to izveidošanas laikā, un izveidot sistēmu, lai apvienotu potenciālos investorus un specializētos fondus;

25.  norāda, ka finansējuma pieejamība ir apgrūtināta, jo finanšu starpniekiem trūkst zināšanu par šo sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumu reālo stāvokli; uzsver nepieciešamību uzlabot šo starpnieku apmācību par šādiem uzņēmumiem, lai veicinātu finansējuma pieejamību šiem uzņēmumiem; tāpēc aicina ieviest Eiropas sociālās uzņēmējdarbības uzticības zīmi, kas ļautu investoriem apzināt fondus ar portfeļiem, kuri ietver sociālos uzņēmumus, kā pirmo minot Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondu;

26.  uzsver nepieciešamību nodrošināt lielāku stimulu tam, lai tiktu radīti un atbalstīti sociālo uzņēmumu tīkli, kas veicinātu tehnoloģiju organizācijas, apmaiņas un izplatīšanas sinerģiju un pakalpojumu attīstību ražotāju starpā dažādos reģionos;

27.  uzsver nepieciešamību veicināt strukturētāku dialogu starp MVU, sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumiem un finanšu iestādēm, izmantojot īpaši šim nolūkam paredzētas tiešsaistes platformas;

28.  ar gandarījumu atzīmē regulas par Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondiem apstiprināšanu;

29.  atzinīgi vērtē to, ka daļa no EaSI programmai paredzētā finansējuma ir paredzēta, lai palīdzētu nodrošināt finansējuma pieejamību sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumiem; uzsver EaSI sociālās uzņēmējdarbības sadaļas, ESF un visu citu attiecīgo ES programmu turpmāko lomu šādu uzņēmumu darbības uzlabošanā; uzsver nepieciešamību palielināt informētību par finansēšanas iespējām; aicina dalībvalstis izveidot nacionālos kontaktpunktus vai vienas pieturas aģentūras, lai palīdzētu sociālās un solidārās ekonomikas dalībniekiem piekļūt ES finansēšanas shēmām;

30.  aicina Komisiju pārskatīt EaSI noteikto maksimālo apjomu aizdevumiem sociālajiem uzņēmumiem un noteikt, vai tas atbilst tirgus apstākļiem;

31.  uzsver, ka nepieciešams atbalstīt sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumus ar pietiekamiem finanšu līdzekļiem vietējā, nacionālā, valsts un ES līmenī, starp dažādiem izņēmumu tipiem izveidojot sinerģiju; aicina dalībvalstis un Komisiju atzīt, ka nepieciešamie līdzekļi ir jādara pieejami; tādēļ uzskata, ka ir nepieciešams uzlabot finansējuma pieejamību sociālajai un solidārajai ekonomikai, izmantojot dažādas formas, piemēram, Eiropas fondus, riska kapitāla fondus, mikrokredītus un kolektīvo finansēšanu;

32.  aicina dalībvalstis stiprināt sabiedriskos pakalpojumus (piemēram, veselības aprūpi un izglītību), izmantojot vietējās iestādes kā virzītājspēku, kas uzlabo pakalpojumu kvalitāti, lai nodrošinātu darba iespējas un paaugstinātu sniegto pakalpojumu līmeni ar mērķi samazināt nabadzību un sociālo atstumtību;

33.  norāda, ka noteikumi par valsts atbalstu nedrīkst būt šķērslis, lai sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumi un sociālie pakalpojumi saņemtu publisko finansējumu; šajā ziņā prasa, lai Komisija būtu elastīga, piemērojot valsts atbalsta noteikumus šādiem uzņēmumiem un pakalpojumiem un sekmētu vietējo un reģionālo iestāžu izpratni par tiem paredzēto valsts atbalstu un tā pareizu piemērošanu;

34.  pauž nožēlu, ka regula, ar ko izveido Eiropas Stratēģisko investīciju fondu atsaucas uz sociālo un solidāro ekonomiku tikai tās apsvērumos; aicina Komisiju turpināt sekmēt sociālo ieguldījumu pieeju atbilstoši sociālo ieguldījumu tiesību aktu paketei un prasa, novērtējot Eiropas Stratēģisko investīciju fonda projektus, ņemt vērā projektus saistībā ar sociālo un solidāro ekonomiku;

35.  kritizē to, ka apmācības un darbā iekārtošanas uzņēmumiem, kas izveidoti, pamatojoties uz partnerību starp sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumiem, parasti tiek liegta piekļuve finansējumam, kurš paredzēts MVU; aicina Komisiju ierosināt jaunu izņēmumu jēdziena “MVU” juridiskajai definīcijai, līdzīgi tiem, kas jau piemēroti atklātām investīciju sabiedrībām, riska kapitāla sabiedrībām un bezpeļņas universitātēm un pētniecības centriem, lai apmācības un darbā iekārtošanas uzņēmumu varētu klasificēt kā autonomu uzņēmumu pat tad, ja citam uzņēmumam atsevišķi vai kopā ar vēl citiem uzņēmumiem ir vairāk nekā 25 % no tā kapitāla vai balsstiesībām tā administratīvajā valdē;

Apmācība

36.  aicina dalībvalstis veicināt uzņēmējdarbības kultūru un kooperatīvās uzņēmējdarbības modeli un izglītības un apmācību plānos iekļaut sociālo uzņēmējdarbību, kā arī sociālās un solidārās ekonomikas principus; aicina dalībvalstis sekmēt universitātēs uzņēmējdarbību inkubatoru izveidi sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumiem;

37.  norāda, ka sociālā un solidārā ekonomika varētu ievērojami palīdzēt samazināt jauniešu bezdarbu ES; aicina dalībvalstis veicināt lielāku sociālās un solidārās ekonomikas iestāžu dalību izglītības un apmācības programmās dalībvalstīs, jo īpaši, izmantojot divējādās apmācības sistēmas;

38.  aicina dalībvalstis aprīkot nodarbinātības centrus tā, lai varētu nodrošināt efektīvu informāciju cilvēkiem, kuri plāno strādāt sociālo un solidāro uzņēmumu sektorā;

39.  norāda, ka daži sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumi ir konkurētspējīgi un tiem ir vadošs stāvoklis savā nozarē, bet citiem nepieciešamas specializētas zināšanas, lai uzsāktu darbību, attīstītos un nodrošinātu vadību; prasa dalībvalstīs izstrādāt izglītojošas programmas, kas īpaši paredzētas un pielāgotas sociālās nozares uzņēmējiem, un īpaši domājot par grupām, kurās ir zemāks nodarbinātības līmenis, piemēram, sievietēm, jauniešiem vai nelabvēlīgā situācijā esošiem darba ņēmējiem, ar mērķi attīstīt uzņēmējdarbības vadības pamatprasmes un zināšanas;

40.  prasa dalībvalstīm veicināt vecāku darba ņēmēju, ilgtermiņa bezdarbnieku un cilvēku ar invaliditāti mūžizglītību un profesionālo orientāciju, izmantojot sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumus, un tādējādi palīdzēt viņiem iekļauties darba tirgū;

41.  norāda, ka pienācīga izpratne par cilvēktiesībām ir būtiska, lai sasniegtu sociālo un solidāro uzņēmumu sociālos mērķus; tādēļ aicina dalībvalstis izstrādāt mācību programmas, ar kurām tās iepazīstinātu sociālās jomas speciālistus ar cilvēktiesību principu pienācīgu īstenošanu Eiropā;

42.  aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā izmantot tādas programmas kā Erasmus +, tādā veidā veicinot studentu un pasniedzēju, kā arī citu inovatīvu uzņēmēju apmaiņas;

43.  norāda, ka nozares, kurās ir plašas iespējas izaugsmei un darbvietu radīšanai, piemēram, „baltā” nozare vai „zaļā” nozare, ir tās, kurās ir liela sociālās un solidārās ekonomikas klātbūtne; attiecīgi mudina dalībvalstis veicināt izglītību un apmācību šajās nozarēs;

Atbalsts un veicināšana

44.  pauž dziļu nožēlu par to, ka sociālā un solidārā ekonomika Eiropas mērogā praktiski netiek atzīta; uzskata, ka labāka datu apkopošana atsevišķi par katru dzimumu, informācijas un labas prakses apmaiņa Eiropas līmenī un plašāka sociālās un solidārās ekonomikas un tās sasniegumu atspoguļošana plašsaziņas līdzekļos veicinātu lielāku sabiedrības dalību sociālajā un solidārajā ekonomikā, padarot šo nozari saprotamāku, atzīstamāku un pamanāmāku;

45.  atbalsta ieceri izveidot daudzvalodu digitālu platformu, kura ļautu sociāliem uzņēmumiem, uzņēmumu inkubatoriem, uzņēmumu klasteriem un personām, kuras iegulda līdzekļus sociālajā uzņēmējdarbībā, apmainīties ar informāciju un atvieglotu informācijas apmaiņu un piekļuvi ES programmu sniegtajam atbalstam; uzskata, ka pirms šādas platformas izveidošanas būtu jāapspriežas ar ieinteresētajām grupām;

46.  prasa Komisijai ciešā sadarbībā ar sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumiem īstenot salīdzinošu pētījumu par sociālās un solidārās ekonomikas nacionālajām sertifikācijas un marķēšanas sistēmām un sekmēt labas prakses apmaiņu;

47.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt uzņēmumu inkubatoru radīšanu sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumiem, kā arī izveidot un efektīvi atbalstīt sociālo investoru un sociālo uzņēmumu datu apmaiņas interneta platformu (Eiropas sociālo inovāciju platforma), par kuras specifikācijām jau iepriekš ir panākta vienošanās;

48.  aicina dalībvalstis uzlabot paraugprakses apmaiņu attiecībā uz iespējamiem veidiem, kā atbalstīt sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumus un sociālos ieguldījumus, tostarp attiecīgā gadījumā par nodokļu atvieglojumiem vai stimuliem uzņēmumiem, kuri nodarbojas ar neaizsargātām grupām, piemēram, cilvēkiem ar invaliditāti;

49.  aicina Komisiju cieši uzraudzīt praktiskos pasākumus, ko dalībvalstis veikušas, lai nodrošinātu tiem cilvēkiem, kuri izvēlējušies sociālo un solidāro uzņēmējdarbību, tādas pašas tiesības kā citiem darba ņēmējiem attiecībā uz sociālo un veselības aizsardzību un darba drošību;

50.  aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstu veiktie pasākumi nerada šķēršļus darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai, lai tie, kas ir izvēlējušies sociālo un solidāro uzņēmējdarbību, var brīvi turpināt darbību visā Savienības teritorijā;

51.  atbalsta viedokli, ka sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumi varētu veidot noteiktu uzņēmumu kategoriju, kurai ir savs juridisks status, ko definē ar citiem mērķiem, kas neaprobežojas tikai ar peļņas gūšanu akcionāriem; aicina Komisiju saskaņā ar Romas stratēģiju, ko pieņēma Eiropas sociālās un solidārās ekonomikas pārstāvji, nākt klajā ar tiesisko regulējumu šādiem uzņēmumiem, izmantojot Eiropas Kooperatīvās sabiedrības, nodibinājumu un savstarpējo sabiedrību statūtus;

52.  aicina Komisiju stiprināt sociālo dialogu sociālajā un solidārajā ekonomikā, lai sekmētu sociālo inovāciju, darba apstākļu uzlabošanu un pilnībā atzītu šīs nozares darbvietu radīšanas potenciālu;

o
o   o

53.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0049.
(2) OV C 76 E, 25.3.2010., 16. lpp.
(3) Pieņemtie teksti,P7_TA(2013)0301.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0429.
(5) OV C 199 E, 7.7.2012., 187. lpp.
(6) OV C 183, 14.6.2014., 18. lpp.


Konkurētspējīga ES darba tirgus veidošana 21. gadsimtā
PDF 469kWORD 166k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūcija par konkurētspējīga ES darba tirgus izveidi 21. gadsimtā: prasmju un kvalifikāciju saskaņošana ar pieprasījumu un darba iespējām, lai atgūtos no krīzes (2014/2235(INI))
P8_TA(2015)0321A8-0222/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 22. oktobra rezolūciju par Eiropas Ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — 2014. gada prioritāšu īstenošana(1),

–  ņemot vērā 2014. gada 15. aprīļa rezolūciju par veidiem, kādos Eiropas Savienība var palīdzēt veidot labvēlīgu vidi uzņēmumiem, uzņēmējdarbībai un jaunu uzņēmumu veidošanai, lai radītu darbvietas(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 29. aprīļa nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu groza attiecībā uz Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas atbalstītajām darbības programmām izmaksātās sākotnējā priekšfinansējuma summas palielināšanu(3),

–  ņemot vērā 2014. gada 17. jūlija rezolūciju par jauniešu nodarbinātību(4),

–  ņemot vērā 2014. gada 16. janvāra rezolūciju par pamattiesību brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā ievērošanu(5),

–  ņemot vērā vienu no prioritātēm Eiropadomes 2014. gada 26.–27. jūnija secinājumos, proti, palīdzēt attīstīt prasmes un atklāt talantus un pavērt dzīves iespējas visiem, veicinot pareizās prasmes saistībā ar mūsdienīgu ekonomiku un mūžizglītību,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 17. janvāra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklu, darba ņēmēju piekļuvi mobilitātes pakalpojumiem un turpmāku darba tirgu integrāciju (COM(2014)0006),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās rezultātu validēšanu(6),

–  ņemot vērā Parlamenta ieteikumu 2006/962/EK un Padomes 2006. gada 18. decembra ieteikumu par pamatprasmēm mūžizglītībā(7),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A8-0222/2015),

A.  tā kā profesijas, kurās darba vakances nevar aizpildīt, jo trūkst kvalificētu darbinieku, dalībvalstīs ievērojami atšķiras;

B.  tā kā saskaņā ar Komisijas datiem(8) aptuveni 12,4 miljoni iedzīvotāju ir bez darba ilgāk nekā gadu, bet no tiem vairāk nekā 6 miljoni nestrādā jau ilgāk nekā divus gadus; tā kā ilgstošam bezdarbam ir negatīva ietekme uz ekonomikas izaugsmi un sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspēju un tas var pārvērsties par strukturālu problēmu;

C.  tā kā darba tirgus nepilnībām, iekšējā pieprasījuma un investīciju trūkumam ir negatīva ietekme uz darbvietu radīšanu, bet konkurētspējīgs ES darba tirgus, kurā tiktu ņemti vērā šie trīs faktori, var palīdzēt sasniegt „Eiropa 2020” mērķus nodarbinātības jomā un attiecībā uz nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanu;

D.  tā kā pieprasījums pēc zemas kvalifikācijas darbaspēka samazinās, bet pieprasījums pēc augsti kvalificēta darbaspēka ievērojami palielinās; tā kā šis Eiropas darba tirgus pavērsiens prasa rīcību saistībā ar darba ņēmēju prasmēm, kā arī sākotnējo un profesionālo apmācību;

E.  tā kā 2012. gadā vienam no trim darba ņēmējiem Eiropā bija vai nu pārāk augsta, vai pārāk zema kvalifikācija konkrētajai darbvietai(9); un tā kā jaunākiem darba ņēmējiem parasti formāli ir pārāk augsta kvalifikācija, taču viņi arī biežāk nekā vecāki darba ņēmēji strādā darbvietās, kas mazākā mērā atbilst viņu prasmēm;

F.  tā kā daži pētījumi norāda uz to, ka automatizācijas dēļ tiks likvidēta ievērojama daļa esošo darbvietu vai to skaits tiks ievērojami samazināts;

G.  tā kā virzība uz ekonomiku, kurā vajadzīga augstāka kvalifikācija, nozīmē to, ka turpmākajos piecos gados sagaidāms, ka arvien lielākā daļā uzņēmumu palielināsies tādu darbvietu skaits, kurām vajadzīgas vadības un pārvaldības prasmes, kā arī augstākas prasmes;

H.  tā kā Eiropas darba ņēmēju mobilitāte vairo viņu nodarbinātības iespējas un ļauj uzlabot Eiropas darba tirgus konkurētspēju,

Ekonomikas krīze un tās ietekme

1.  norāda, ka pēc Eiropas ekonomikas un finanšu krīzes un tai sekojošās ekonomikas lejupslīdes vairākām dalībvalstīm grūtības rada augsts bezdarba līmenis (ES28: 9,8 %), kā arī valsts parāds, zema ekonomikas izaugsme un nepietiekamas investīcijas; norāda uz samazinātajiem publiskā sektora izdevumiem; turklāt pauž bažas, ka daudzās dalībvalstīs jauniešu bezdarba līmenis (ES28: 20,9 %) ir vēl daudz augstāks un ka uzlabojumi un jauniešu bezdarba līmenis, kas ir zemāks par vidējo rādītāju, ir reta parādība;

2.  uzskata, ka ir nepieciešama vērienīga ekonomikas un sociālā politika un darba tirgus reformas, lai veicinātu gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un radītu vairāk darbvietu, kā rezultātā tiktu panākta kvalitatīva un stabila nodarbinātība; turklāt uzsver, ka ir nepieciešama ekonomiski ilgtspējīga sociālās labklājības sistēma, kas ietver bezdarbnieku prasmju uzlabošanu, veicina tādu personu nodarbinātību, kurām nav kvalifikācijas vai ir ļoti zema kvalifikācija, uzskata, ka ir nepieciešami arī stimuli un darba iespējas;

Situācija ES darba tirgū

3.  norāda, ka, pat ja darbaspēka piedāvājums ir pietiekams, lai atbilstu darbaspēka pieprasījumam, joprojām iespējams darbaspēka trūkums kvalitatīvā ziņā, jo prasību neatbilstības dēļ attiecībā uz nozarēm, profesijām vai prasmēm personas, kuras meklē darbu, var nebūt piemērotas vakantajām darbvietām;

4.  pauž bažas par to, ka bezdarba līmenis ES joprojām ir salīdzinoši augsts (2015. gada martā ES28: 9,8 %) un vērā ņemams bezdarba samazinājums ir bijis tikai dažās valstīs, vērš uzmanību uz ievērojamajām atšķirībām starp dalībvalstīm, no kurām zemākais bezdarba līmenis ir Vācijā un Austrijā (aptuveni 5 %), bet augstākais Grieķijā un Spānijā (attiecīgi 26 % un 23 %)(10); tā kā šīs milzīgās atšķirības palielina darba tirgus sadrumstalotības risku gan dalībvalstu iekšienē, gan to starpā, kas var apdraudēt ES ekonomisko stabilitāti un sociālo kohēziju;

5.  vērš uzmanību uz to, ka vidējais sieviešu nodarbinātības līmenis Eiropas Savienībā ir par vairāk nekā 10 % zemāks nekā vīriešu nodarbinātības līmenis, un uzsver, ka mērķis panākt 75 % nodarbinātības līmeni, kā noteikts stratēģijā „Eiropa 2020”, ir atkarīgs no sieviešu nodarbinātības līmeņa paaugstināšanas, īstenojot politiku, kas īpaši vērsta uz darba un ģimenes pienākumu saskaņošanu;

6.  norāda, ka jauniešu bezdarba līmenis ES valstīs ievērojami atšķiras — dažās dalībvalstīs bezdarba līmenis to jauniešu vidū, kas ir vecumā no 16 līdz 25 gadiem, pārsniedz 50 %; uzsver, ka augsts jauniešu bezdarba līmenis ne tikai ietekmē veselu paaudzi, bet arī apdraud līdzsvaru starp paaudzēm;

7.  uzsver, ka joprojām pastāv 26 % atšķirība starp personu ar invaliditāti nodarbinātības līmeni un vidējo nodarbinātības līmeni ES — personu ar invaliditāti nodarbinātības līmenis ir zemāks par 50 %;

8.  pauž nopietnas bažas par jauniešu bezdarba līmeni Eiropā; šai sakarā uzsver, cik būtiska nozīme jauniešu prasmju un darba tirgus pieprasījuma saskaņošanā ir duālajai izglītībai, proti, profesionālajai izglītībai, kas kombinēta ar māceklību;

9.  uzsver, ka, lai radītu labvēlīgu vidi investīcijām, obligāti priekšnosacījumi ir prasmīgs darbaspēks, inovācijas spēja, arvien pieaugoša pirktspēja, kā arī stabila sociāli ekonomiskā un politiskā vide;

10.  norāda uz augsto bezdarba līmeni un, ņemot vērā tā noturību, norāda, ka nepieciešams to nekavējoties mazināt;

11.  norāda, ka Eiropas darba tirgu ietekmē vairāki svarīgi faktori, tai skaitā globalizācija, sabiedrības novecošana un straujas tehnoloģiju izmaiņas, piemēram, digitalizācija un robotizācija, lielāks pieprasījums pēc augsti kvalificēta darbaspēka un zemi kvalificēta darbaspēka piedāvājuma pārpalikums, kas rada atalgojuma polarizāciju;

12.  tomēr norāda uz Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra minētajiem riskiem saistībā ar pastāvošo prasmju neatbilstību un prasmju novecošanu zemā pieprasījuma dēļ, kas veicina augstu bezdarba līmeni;

13.  uzsver, ka dalībvalstīs pastāv ievērojamas atšķirības darba piedāvājumu jomā, tādēļ uzsver, ka darba piedāvājumi ir būtisks elements dinamiskā darba tirgū, kas nodrošina kvalifikācijas un darbvietu atbilstību un rada iespējas un risinājumus uzņēmējiem un darbiniekiem, pauž nopietnas bažas par nemainīgo situāciju dažu dalībvalstu darba tirgos; tādēļ aicina noteikt Eiropas standartu attiecībā uz darba piedāvājumiem dalībvalstīs; datus, kas vajadzīgi šāda standarta noteikšanai, var vākt katru gadu, izmantojot darbaspēka apsekojumu, un starp tiem vajadzētu būt vismaz šādiem rādītājiem: – darba piedāvājumu skaits dalībvalstī; – vidējais bezdarba ilgums;

14.  norāda, ka, no vienas puses, Eiropā ir 24 miljoni bezdarbnieku, tostarp 7,5 miljoni jauniešu, kas nav iesaistīti ne nodarbinātībā, ne izglītībā, ne apmācībā, taču, no otras puses, — 2 miljoni neaizpildītu darba vakanču, un ka Eiropas uzņēmumos ārkārtīgi trūkst kvalificētu darbinieku un darbaspēka ar plaši izmantojamām prasmēm;

15.  norāda, ka, neskatoties uz augstajiem bezdarba rādītājiem dažās dalībvalstīs un neaizpildītajām darba vakancēm citās, ES ietvaros darbaspēka mobilitāte joprojām ir zema (ES27: 0,29 %), kam par iemeslu citu starpā ir pašreizējie šķēršļi darbaspēka mobilitātei, un ka salīdzinājumā ar starptautisko situāciju darbaspēka mobilitāte Eiropas Savienībā ir gandrīz desmit reizes zemāka nekā Amerikas Savienotajās Valstīs un piecas reizes zemāka nekā Austrālijā; vērš uzmanību uz to, ka kopš 2013. gada 7 miljoni Savienības pilsoņu dzīvo vai strādā dalībvalstī, kas nav viņu pilsonības valsts; atgādina arī, ka ES pašlaik ir vairāk nekā 2 miljoni brīvu darbvietu; tādēļ, lai aizpildītu šīs darbvietas, uzsver nepieciešamību pēc godīgas darbaspēka mobilitātes Savienībā;

16.  norāda, ka ES darba tirgus var palīdzēt absorbēt lielās bezdarbas zonas, kas pastāv dažādās Eiropas teritorijās;

17.  uzskata, ka Eiropas darba tirgum ir jāpielāgojas atšķirīgo Eiropas reģionu kultūrai, ražošanas modelim un uzņēmējdarbības videi un ka šīs atšķirības ir jāņem vērā, pieņemot pasākumus, kas darba tirgu padarīs elastīgāku;

18.  atgādina, ka ekonomikas lejupslīdes laikā cilvēkiem ir lielākas grūtības atrast darbu un ka dažkārt viņiem ir jāpieņem darbs ar zemākām izglītības prasībām nekā viņu apgūtā; uzsver, ka tādēļ izaugsme, radot augstas kvalifikācijas darbvietas un veicinot darbvietu izveidošanu ar investīcijām jaunās nozarēs, ir būtiska, lai mazinātu pārāk augsti kvalificēta darbaspēka pārpalikuma izplatību ES ekonomikā;

Konkurētspējīga ES darba tirgus stiprināšana

19.  uzskata, ka, lai nodrošinātu konkurētspējīgu ES darba tirgu, ir nepieciešamas vērienīgas reformas, kas palielina iekļautību, viedu elastību, inovācijas un mobilitāti, kā arī stiprina sociālā dialoga nozīmi, stimulē jaunu darbvietu radīšanu, kā rezultātā ir iespējama kvalitatīva un ilgtspējīga nodarbinātība, palielina produktivitāti un sniedz ieguldījumu cilvēkkapitāla attīstībā, ņemot vērā pastāvīgi mainīgos darba tirgus un ražošanas modeļus;

20.  uzsver nepieciešamību turpināt centienus izglītības, apmācības un darba tirgu tuvināšanai un atkārtoti uzsver, ka gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes un darbvietu radīšana Eiropā būtu jāpanāk ar holistisku pieeju, kas atspoguļo darba tirgus vajadzības un sniedz atbalstu neaizsargātām grupām, uzlabojot darba apstākļus un nodrošinot stimulus;

21.  uzsver, ka valsts nodarbinātības dienestiem ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu, ka darbvietu skaita pieauguma atjaunošana nenotiek, kaitējot zemāk kvalificētiem darbiniekiem;

22.  atgādina, ka ir svarīgi darba tiesību aktus padarīt saprotamākus darba ņēmējiem un darba devējiem, izskaust nodarbinātību kavējošus faktorus un sekmēt tiesisko drošību uzņēmumiem un darbiniekiem;

23.  uzsver, ka jaunieši bieži saskaras ar aizvien lielākām grūtībām pēc izglītības iegūšanas iekļauties darba tirgū, un tāpēc parasti ir vairāk pakļauti bezdarbam un riskam strādāt mazkvalificētos un nestabilos darbos;

24.  uzsver, ka ir liela nozīme Eiropas prasmju, kompetenču, kvalifikāciju un profesiju iniciatīvai (ESCO), kas identificē un klasificē prasmes, kompetences, kvalifikācijas un profesijas, kuras attiecas uz ES darba tirgu un izglītību un apmācību, 25 Eiropas valodās;

25.  uzsver, cik svarīga ir cilvēka attīstība, karjeras elastīgums un personīga iesaistīšanās; šajā sakarā atgādina, ka profesionālā mobilitāte ir pamata nosacījums un ir nepieciešamas ievērojamas investīcijas, lai aktīvi atbalstītu nodarbinātības iespējas un spēju pielāgoties un nepieļautu bezdarbnieku prasmju mazināšanos;

26.  uzsver, cik būtiska nozīme ir ieguldījumiem sociālajā jomā, kuru mērķis ir radīt veicinošu vidi , kas nodrošina darba ņēmējiem iespējas viegli pielāgoties mainīgiem sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem, kā arī pieprasījumam darba tirgos;

27.  uzskata, ka starptautiski konkurētspējīga darbaspēka prasmju bāze ļaus dalībvalstīm apgūt augstvērtīgus globālā tirgus segmentus;

28.  uzsver, ka cirkulārā ekonomika var radīt miljoniem darbvietu Eiropas Savienībā un veicināt ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi;

29.  atgādina, cik svarīga konkurētspējīgam darba tirgum ir darba ņēmēju ģeogrāfiskā un starpnozaru mobilitāte, un uzsver vajadzību samazināt administratīvos un lingvistiskos šķēršļus, kas to ierobežo, kā arī turpināt pilnveidot instrumentus mobilitātes veicināšanai, piemēram, nodrošināt citās dalībvalstīs formālās, neformālās un ikdienējās mācīšanās gaitā iegūto kvalifikāciju ātru atzīšanu, ieviest Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūru, Eiropas CV un Eiropas prasmju pasi, kā arī nodrošināt nozarēm aktuālus svešvalodu kursus un apmācību starpkultūru komunikācijā; mudina paaugstināt informētību un turpināt uzlabot ES mēroga darba portālu EURES, īpaši nodrošinot EURES padomdevēju apmācību un pieejamību pietiekamā skaitā un vienādi visā ES teritorijā, lai EURES padarītu par būtisku instrumentu ES darba tirgū; uzsver, ka liela nozīme ir labākai sadarbībai dalībvalstu nodarbinātības dienestu starpā, kā arī privāto nodarbinātības dienestu un citu ieinteresēto personu iekļaušanai EURES tīklā nākotnē; uzsver, ka liela nozīme ir tādām ES iniciatīvām, kuru mērķis ir veicināt mobilitāti un radīt iespējas, piemēram, ERASMUS+, Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūrai, Europass CV, Eiropas prasmju pasei, Eiropas darbvietu mobilitātes portālam (EURES), zināšanu apvienībām un Eiropas Māceklību aliansei; prasa sniegt vairāk popularizēt šīs iniciatīvas, lai uzlabotu darba tirgu Eiropā;

30.  atkārto, ka jāatraisa sieviešu nozīmīgais ekonomiskais potenciāls Eiropā un ka jārada atbilstīgi apstākļi sievietēm, lai viņas varētu attīstīt savu karjeru un ieņemt augstākus amatus uzņēmumos vai pašas uzsākt uzņēmējdarbību; uzsver, ka ir jāsamazina plaisa starp sieviešu iegūtās izglītības līmeni un sieviešu dalību un stāvokli darba tirgū; atgādina, cik būtiska nozīme ir dzimumu līdztiesībai, tostarp vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību izskaušanai, sieviešu nodarbinātības līmeņa paaugstināšanai un darba un dzīves līdzsvarošanas politikas īstenošanai, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus nodarbinātības jomā;

31.  atzinīgi vērtē pozitīvos rezultātus, kuri gūti, īstenojot darba mobilitātes izmēģinājuma shēmu „Tava pirmā EURES darbvieta” (YfEj), kas sekmīgi sasniedz jauniešus un piedāvā īpaši pielāgotus pakalpojumus gan darba meklētājiem, gan arī darba devējiem; uzsver YfEj shēmas un EURES savstarpējo pozitīvo ietekmi;

32.  tādēļ uzsver, ka liela nozīme ir aktīvai darba politikai, mūžizglītībai un spēju pielāgoties tehnoloģiskajām pārmaiņām uzlabošanai; aicina dalībvalstis paplašināt aktīvas darba tirgus politikas piemērošanas jomas un uzlabot to efektivitāti;

33.  uzskata, ka saskaņota un visaptveroša stratēģija virzībai uz efektīvākiem un savstarpēji izdevīgākiem darba organizācijas veidiem, pilnvērtīgi izmantojot darba ņēmēju zināšanu potenciālu un uzlabojot to darbvietu kvalitāti, palīdzēs veicināt darba tirgus noturību; varētu izstrādāt iesaistošākus un atbalstošākus darba organizācijas veidus, lai nostiprinātu darba ņēmēju iesaistīšanos inovācijā, atbalstītu darba ņēmēju līdzdalību, attīstītu prasmju izmantošanu un tādējādi — uzņēmumu sniegumu;

34.  uzsver, ka, ņemot vērā prognozētās straujās pārmaiņas darba tirgū, šodienas jaunieši ir tie, kuriem nepieciešami ieguldījumi izglītībā un apmācībā; uzsver, ka prasmju apguves politikas mērķim vajadzētu būt ne tikai apmierināt darba tirgus vajadzības, bet arī sniegt cilvēkiem transversālās zināšanas, kas vajadzīgas, lai tie kļūtu par aktīviem un atbildīgiem pilsoņiem; aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā, ka izglītība un apmācība ir ne tikai darba tirgus instruments un līdzeklis nākamo darba ņēmēju izglītošanai, bet pirmām kārtām pamattiesības un vērtība pati par sevi;

Nākotnē vajadzīgo prasmju prognozēšana

35.  uzskata, ka, lai prognozētu nākotnē vajadzīgās prasmes, visos līmeņos, bet jo īpaši tādu profesionālās kvalifikācijas programmu izstrādē, īstenošanā un izvērtēšanā, kas nodrošina efektīvu pāreju no formālās izglītības uz mācīšanos darbvietā, ir cieši jāiesaista darba tirgus ieinteresētās personas, tostarp darba devēju un darba ņēmēju organizācijas, kā arī izglītības un apmācības pakalpojumu sniedzēji;

36.  aicina veidot labāku izpratni par pašreizējām un turpmākajām vajadzībām prasmju jomā, kā arī paplašināt esošo ES prasmju panorāmu, lai labāk identificētu prasmju trūkumu un nepilnības konkrētās nozarēs, profesijās un konkrētos reģionos un lai nodrošinātu, ka informācijas vākšana un apstrāde par jaunām prasmju vajadzībām tiek izplatīta lēmumu pieņēmēju un sabiedrisko iestāžu, izglītības un apmācību sniedzēju, kā arī darba devēju starpā, lai labāk prognozētu nākotnes tendences;

37.  uzskata, ka izglītībai ir būtiska nozīme pētniecības un inovācijas rezultativitātes panākšanā, tādējādi veicinot darbvietu radīšanu augstas kvalifikācijas nozarēs un vairojot Eiropas ekonomikas konkurētspēju;

38.  uzsver, ka liela nozīme ir integrētākām partnerībām un savstarpējai uzticībai starp skolām, augstākās izglītības iestādēm, uzņēmumiem un tamlīdzīgām iestādēm, lai novērtētu turpmākās darba tirgus vajadzības, pārskatītu un ieviestu jaunas profesionālās izglītības programmas, kā arī veicinātu sadarbību un apmaiņu ar labu praksi šajā jomā starp dalībvalstīm un reģionālajām un vietējām iestādēm, cita starpā reģionālā un vietējā līmenī novērojot darba tirgū pastāvošo nelīdzsvarotību; atgādina, ka tajā pašā laikā ir vajadzīga ieinteresēto personu sociālā atbildība, kā arī viņu iesaistīšanās tālākā uzraudzības un prognozēšanas instrumentu izstrādē;

39.  uzskata, ka dalībvalstīm ir būtiska nozīme, nodrošinot eksakto mācību priekšmetu, tostarp matemātikas, pasniedzēju atbilstīgu piedāvājumu, lai jauniešiem sniegtu zināšanas un radītu interesi par zinātni, tehnoloģiju, inženierzinātni un matemātiku;

40.  uzsver, ka ir svarīgi jau no agrīna vecuma pievērsties bērnu vajadzībām skolā; iesaka dalībvalstīm pieņemt un iekļaut mācīšanās procesos inovatīvus mācību un ārpusskolas pasākumus, kā arī reformēt vai modernizēt mācību vidi, mācīšanas metodes un skolotāju kompetences; ierosina pilnveidot skolu mācību programmas dalībvalstīs, iekļaujot tajās vizītes bērniem mācību laikā uz citām valstīm, lai jau agrīnā mācību posmā izglītošanās notiktu ne tikai klašu telpās;

Tālākizglītības un nepārtrauktas visu darba tirgus dalībnieku mācīšanās nozīme

41.  atgādina, ka tiesības uz izglītību ir pamattiesības, un uzsver vajadzību tiekties pēc elastīgākas un individuālākas pieejas karjeras attīstībai, kā arī mūžizglītībai un mācībām visā cilvēka karjeras laikā, atzīst kā publisko, tā privāto personu lomu iepriekš minētā nodrošināšanā, vienlaikus atzīstot, ka tādai darbaudzināšanai un konsultācijām, kas vērstas uz individuālām vajadzībām un liek uzsvaru uz personas prasmju novērtējumu un paplašināšanu, jābūt izglītības un prasmju apguves politikas būtiskam elementam jau agrīnā izglītošanās stadijā;

42.  atzīst, ka ir svarīgi veicināt mācīšanos darbvietā jeb māceklību kā alternatīvu ceļu uz nodarbinātību;

43.  norāda, ka Eiropas politikai attiecībā uz mūžilgu karjeras atbalstu ir bijusi būtiska ietekme uz valstu karjeras atbalsta politiku un ka efektīva mūžilga karjeras atbalsta nodrošināšanai nepieciešamas transversālas programmas visos līmeņos;

44.  norāda, ka jānodrošina dažādu profesionālās virzības ceļu pieejamība jauniešiem un ka Eiropas valstīs atšķiras šādu profesionālās virzības ceļu definīcijas (stažēšanās, māceklība);

45.  uzskata, ka iedzīvotājiem, īpaši ilgstošiem bezdarbniekiem, būtu jāpiedāvā bezdarbnieku apmācības un pārkvalifikācijas programmas, kā arī prasmju novērtēšanas programmas, lai uzlabotu viņu izredzes darba tirgū, turklāt tās būtu jāizstrādā un jāīsteno ciešā sadarbībā ar darba devēju asociācijām, arodbiedrībām, bezdarbniekus pārstāvošām organizācijām un privātiem un valsts nodarbinātības dienestiem, lai darba ņēmēju jaunās prasmes labāk atbilstu darba tirgus vajadzībām nākotnē; uzsver, ka ir jāizstrādā un jāīsteno īpašas nodarbinātības uzlabošanas programmas, lai palīdzētu atkal iekļauties darba tirgū tiem, kas nav bijuši nodarbināti vairākus gadus;

46.  uzsver, ka Komisijai jāstiprina garantijas jauniešiem shēmas valstu īstenošanas plānu uzraudzība, kā arī to efektīva īstenošana dalībvalstīs; ņemot vērā iepriekš minēto, aicina Komisiju rūpīgi izstrādāt skaidrus un nepārprotamus konkrētām dalībvalstīm paredzētus ieteikumus attiecībā uz garantijas jauniešiem īstenošanu un nodarbinātības kvalitāti;

47.  uzsver, ka Eiropas Savienības Revīzijas palāta savā ziņojumā „Jauni un bez darba Eiropā: ES garantijas jauniešiem īstenošanā paredzami šķēršļi” paudusi bažas par shēmai atvēlētā kopējā finansējuma pienācīgumu, jēdziena „kvalitatīvs piedāvājums” definīciju, kā arī par veidu, kādā Komisija veic uzraudzību un ziņo par paveikto;

48.  atgādina, ka ir ārkārtīgi svarīgi darba meklētājiem sniegt īpaši pielāgotus norādījumus un konsultācijas par to, kā meklēt darbu vai kādu turpmāko izglītību un mācības izvēlēties, lai viņu prasmes un zināšanas būtu salīdzināmas un tiktu atzītas un apstiprinātas „kompetences pasēs”, piemēram, Europass, atspoguļojot prasmes un zināšanas, kas apgūtas gan formālajā un neformālajā, gan arī ikdienējā izglītībā, turklāt darba meklētājiem piedāvātajām konsultācijām ir jāspēj optimizēt viņu nodarbinātības iespējas;

49.  uzsver, ka jāuzlabo darbaspēka pielāgošanās spēja kā risinājums, lai cīnītos pret darbaspēka trūkumu nākotnē; aicina dalībvalstis šai nolūkā izmantot struktūrfondus, jo īpaši Eiropas Sociālo fondu;

50.  uzsver, ka tiesības uz izglītību un apmācību ir īpaši būtiskas ilgstošiem bezdarbniekiem; atgādina, ka ilgstošiem bezdarbniekiem lielāko ieguvumu nodrošina pieeja, kas vērsta uz konkrētām viņu vajadzībām, nevis standarta pasākumi; uzsver, ka ilgstoši bezdarbnieki ir jāinformē par viņu tiesībām uz mācībām, ka viņiem paredzētajos pasākumos jāņem vērā to izmantošanas iespējas un ka mācībām jābūt izmaksu ziņā pieejamām, pieņemamas kvalitātes un atbilstošām viņu faktiskajām vajadzībām; atgādina, ka, izpildot šos nosacījumus, ilgstoši bezdarbnieki varēs izmantot prasmju pilnveidi kā iespēju uzlabot savus darba un dzīves apstākļus;

51.  uzsver garantijas jauniešiem kā tāda instrumenta nozīmi, kas, izmantojot māceklību, stažēšanos vai tālākizglītību, palīdz jauniem cilvēkiem pāriet no skolas uz darba dzīvi un iegūt izglītību, prasmes un pieredzi, kas nepieciešama, lai atrastu kvalitatīvu darbu;

52.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt vienlīdzīgas iespējas un piekļuvi izglītībai un apmācībai, jo īpaši nelabvēlīgā situācijā esošām grupām, un sniegt efektīvu atbalstu, lai apkarotu sociālo atstumtību un veicinātu piekļuvi darba iespējām;

Saiknes starp izglītību un nodarbinātību stiprināšana

53.  uzsver nepieciešamību stiprināt un mērķtiecīgāk īstenot pasākumus, kuru mērķis ir līdz 2020. gadam samazināt priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas līmeni līdz mazāk nekā 10 %, kā noteikts stratēģijā “Eiropa 2020”, ņemot vērā, ka ES priekšlaicīga mācību pārtraukšana ir pastāvīga problēma, kas negatīvi ietekmē jauniešu nodarbināmību un sociālo integrāciju;

54.  uzskata, ka vairāk uzmanības būtu jāpievērš duālajai profesionālajai izglītībai ar māceklību un līdzīgām sistēmām, kas paredz mācīšanos darbvietā, un ka prioritāte ir jāpiešķir kvalitātei, nevis akadēmiskumam, jo tas veicina integrāciju darba tirgū un plūstošāku pāreju no izglītošanās uz darba dzīvi un ir izrādījies efektīvs līdzeklis jauniešu nodarbinātības veicināšanai;

55.  uzskata, ka mūsdienu profesionālās izglītības sistēmas ir noteiktu vēsturisku un kultūras norišu rezultāts un ka to veidošanos ietekmējušas dominējošās tiesību normas, tradīcijas, pedagoģijas principi un institucionālās struktūras;

56.  uzsver ārkārtīgi satraucošos datus par tādu jauniešu skaitu, kas nav iesaistīti ne nodarbinātībā, ne izglītībā, ne apmācībā, — vairumā dalībvalstu šādu jauniešu īpatsvars pārsniedz 10 %; uzsver, ka pastāv tieša saikne starp augsto jauniešu bezdarba līmeni un mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu; uzsver, ka, ja netiks īstenota steidzama un izlēmīga rīcība gan Eiropas, gan arī valstu līmenī, pastāv risks, ka veselai jauno eiropiešu paaudzei var tikt liegta iespēja sasniegt pietiekamu izglītības un apmācības līmeni, un tādēļ viņi var tikt izslēgti no darba tirgus, kam būs ārkārtīgi negatīva ietekme uz sociālo situāciju, uz sociālo un teritoriālo kohēziju, kā arī uz Eiropas ekonomikas modeļa ilgtspēju kopumā;

57.  uzsver, ka katras valsts profesionālās izglītības sistēma ir līdzeklis konkrētu mērķu sasniegšanai, kas dalībvalstīs var atšķirties, un ka tādēļ katru valsti var vērtēt, tikai ņemot vērā tās panākumus šo mērķu sasniegšanā; uzsver, ka profesionālās izglītības sistēmas eksports no vienas valsts uz citu iespējams tikai tādā gadījumā, ja attiecīgo valstu nosacījumi ir salīdzināmi vai pielāgojami;

58.  atkārtoti uzsver, cik svarīga ir profesionālā izglītība un apmācība (PIA), lai vairotu jauniešu nodarbinātības iespējas un pavērtu ceļu uz profesionālo kvalifikāciju; aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt PIA atbilstību darba tirgus vajadzībām, padarot to par izglītības sistēmas neatņemamu daļu un nodrošinot šajā sakarā augstus kvalifikācijas standartus un PIA kvalitāti;

59.  norāda, ka, neskatoties uz to, ka Eiropas Savienībā ir 2 miljoni neaizpildītu darbvietu, darba tirgū ir daudz jauniešu ar pārāk augstu kvalifikāciju, kuru prasmes neatbilst darba tirgus pieprasījumam; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi uzlabot sinerģijas starp izglītības sistēmām un darba tirgu, tostarp iepazīstināt ar darbvietām, nodrošināt stažēšanās iespējas un sadarboties ar uzņēmumiem, lai veicinātu un ievērojami paaugstinātu nodarbinātības līmeni un veidotu inovatīvas kopas; uzsver, ka uzņēmumiem var būt būtiska nozīme, iesaistoties savu valstu izglītības sistēmās; uzsver, ka ir nepieciešama gan visaptveroša ilgtermiņa stratēģija, gan tūlītēji pasākumi, lai izglītības sistēmas visos līmeņos, tostarp arodapmācību, pielāgotu pašreizējām un turpmākajām darba tirgus vajadzībām;

60.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu par Eiropas Māceklību aliansi, kuras mērķis ir tuvināt valsts iestādes, uzņēmumus, sociālos partnerus, profesionālās izglītības un apmācības nodrošinātājus, jauniešu pārstāvjus un citus būtiskus dalībniekus, lai popularizētu māceklības shēmas un iniciatīvas Eiropā;

61.  uzsver, cik svarīgas ir duālās izglītības un apmācības programmas, kurās tiek apvienota teorija un praktiskā apmācība un kuras ir būtisks elements darba tirgus vajadzībām atbilstošu prasmju un zināšanu attīstīšanā, un mudina dalībvalstis iekļaut šādas programmas savās mācību programmās, lai sniegtu praktisku pieredzi nolūkā veicināt sekmīgu pāreju no izglītības un apmācības uz darba tirgu;

62.  uzsver, ka ir svarīga profesionālā orientācija un darba pieredze, augsti kvalificētiem nodarbinātības konsultantiem veicot individuālu novērtēšanu un sniedzot karjeras konsultācijas, kas ir orientētas uz individuālām prasmēm, lai nodrošinātu, ka jaunieši ir ieguvuši atbilstīgu informāciju, konsultācijas un norādījumus, lai izdarītu pārdomātu izvēli attiecībā uz savu karjeru;

63.  uzsver nozīmīgo lomu, kas izglītības un apmācības iestādēm ir apmācāmo prasmju un kompetenču attīstīšanā; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt kvalitatīvu un mērķtiecīgu profesionālo orientāciju visā izglītības ciklā, lai palīdzētu jauniešiem pieņemt pareizus lēmumus par izglītības un karjeras izvēli;

64.  norāda, ka, lai veiksmīgi iesaistītos nodarbinātībā, ļoti svarīgi ir pieņemt apzinātus lēmumus, attīstīt pašiniciatīvu, palielināt motivāciju un paaugstināt pašapziņu, un tam būtu jānodrošina arī pienācīgs atbalsts; uzsver kvalitatīvu profesionālo pārmaiņu nozīmi, tostarp pāreju no izglītības uz darba dzīvi un darbvietu maiņu, kā arī pāreju no nodarbinātības uz karjeras pārtraukumu;

65.  atgādina, ka ieguldījumi izglītībā un tādu prasmju attīstīšanā, kas atbilst darba tirgus un sabiedrības prasībām, ir būtiski izaugsmei un konkurētspējai, kā arī Eiropas apziņai, personības attīstībai un pašapziņai; norāda, ka uzņēmējdarbības veicināšanai nepieciešams attīstīt transversālās prasmes, piemēram, radošumu, kritisko domāšanu, darbu komandā un pašiniciatīvu, kas sekmētu jauniešu personības un profesionālo attīstību un atvieglotu viņiem ātrāku iekļaušanos darba tirgū; uzsver, ka šāds ieguldījums būtu jāatbalsta ar spēcīgākām sinerģijām starp Eiropas un valstu iniciatīvām un dažādām izglītības un apmācības jomām un citām attiecīgām jomām, piemēram, nodarbinātību, sociālo politiku, jaunatnes politiku un kultūru un ciešāku sadarbību ar visām ieinteresētajām pusēm, piemēram, sociālajiem partneriem un uzņēmumiem, lai uzturētu mācību programmu atbilstību darba tirgus vajadzībām;

66.  atgādina dalībvalstu apņemšanos investēt augstākajā izglītībā, un tāpēc aicina pakāpeniski paaugstināt izglītības un apmācības standartus visās Eiropas izglītības sistēmās; aicina dalībvalstis atzīt izglītību par būtisku ieguldījumu un apņemties ieguldīt izglītībā vismaz 2 % no IKP un aizsargāt šo nozari no izdevumu samazināšanas; aicina Komisiju arī turpmāk stiprināt izglītības lomu stratēģijā “Eiropa 2020”, stratēģiskās sistēmas “ET 2020” vispārējos mērķus saistot ar stratēģijas “Eiropa 2020” pārskatīšanu;

67.  uzsver, ka mūžizglītības investīcijas cilvēkkapitālā un prasmēs un jo īpaši esošā darbaspēka prasmju uzlabošanā un nekvalificētos darbiniekos ir būtiskas, lai novērstu ilgstošu bezdarbu un sniegtu plašāku piekļuvi kvalitātes darbvietām; aicina ES izvirzīt skaidrus mērķus attiecībā uz mūžizglītības metodēm trūkstošo prasmju jomā un paplašināt izglītību un apmācību komunikācijā, svešvalodās un digitālajās prasmēs vecākiem darba ņēmējiem un jo īpaši mazkvalificētiem darba ņēmējiem, kas vecāki par 30 gadiem, un jauniešiem, kas priekšlaicīgi pametuši mācības;

68.  uzsver, ka nepieciešams pienācīgs finansējums un ka dalībvalstīm un individuāliem darba devējiem jāīsteno kvalitatīvas stažēšanās un māceklības programmas, kā arī mācīšanās skolā; atgādina, ka šīm programmām ir jāatbilst minimālajiem sociālās aizsardzības standartiem;

69.  uzskata, ka ir vajadzīga cieša un sistemātiska partnerība vietējā, reģionālā un valsts līmenī starp valsts iestādēm, darba devēju un darba ņēmēju pārstāvjiem, tostarp valsts un privāto nodarbinātības dienestu pārstāvjiem, un izglītības un mācību iestādēm, lai izveidotu attiecīgo valstu darba tirgiem ilgtermiņa stratēģijas un atrastu labākos veidus, kā atrisināt prasmju neatbilstības problēmu visos aspektos, un aicina dalībvalstis veicināt šādu sadarbību;

70.  uzskata, ka garantija jauniešiem ir pirmais solis virzībā uz tādu pieeju jauniešu vajadzībām saistībā ar nodarbinātību, kas balstīta uz tiesību ievērošanu; atgādina par darba devēju pienākumu piedalīties procesā, kas nodrošina jauniešiem pieejamas profesionālās izglītības programmas un kvalitatīvu stažēšanos; uzsver, ka nedrīkst apdraudēt pienācīgas kvalitātes jauniešu nodarbinātības kvalitatīvo aspektu un ka darba pamatstandartiem, kā arī citiem ar darba kvalitāti saistītiem standartiem, piemēram, darba laikam, minimālajai algai, sociālajai drošībai, arodveselībai un darba drošībai, jābūt galvenajiem aspektiem pasākumos, kas tiek īstenoti;

Darbaspēka mobilitātes veicināšana

71.  atgādina, ka ES pašlaik ir vairāk nekā divi miljoni brīvu darbvietu; uzsver nepieciešamību pēc darbaspēka mobilitātes Savienībā, lai novērstu šo trūkumu, un atkārtoti uzsver, cik svarīgi šajā ziņā ir ERASMUS+ un EURES;

72.  uzsver, cik svarīgi ir veicināt pierobežas darba ņēmēju mobilitāti, vairāk informējot par EURES pārrobežu partnerību esamību, kuras ir izveidotas, lai sekmētu pārrobežu darba ņēmēju mobilitāti un novērstu šķēršļus tai, sniedzot pārrobežu darba ņēmējiem informāciju un padomu par darba iespējām un dzīves un darba apstākļiem abās robežas pusēs; šajā ziņā EURES-T uzskatāms par nozīmīgu instrumentu, ar kuru iespējams sekmīgāk kontrolēt pārrobežu darbvietu izveidi un tiekties panākt labāk integrētu ES darba tirgu;

73.  atgādina, ka kvalificētu trešo valstu darba ņēmēju mobilitāte ir viens no veidiem, kā risināt demogrāfiskās problēmas, darbinieku trūkumu un prasmju neatbilstības problēmu, atgādina arī par nepieciešamību mazināt smadzeņu aizplūšanas sekas;

74.  norāda, ka ES izveides pamatā ir darbinieku brīvas pārvietošanās princips; prasa, lai mobilitātes attīstīšanas nolūkos tiktu veicināta svešvalodu apguve un praktiska izmantošana; uzsver, ka ir svarīgi veicināt valodu un jo īpaši Eiropas valodu mācīšanos mūžizglītības ietvaros, lai veicinātu darba ņēmēju mobilitāti un paplašinātu nodarbinātības iespējas;

Labākās prakses apmaiņa un apstiprināšana ES

75.  uzsver nepieciešamību apmainīties ar labāko praksi starp dalībvalstīm, kā arī reģionālām un vietējām iestādēm un validēt to, kā arī salīdzināt un noteikt tās efektivitāti, jo īpaši attiecībā uz duālās un profesionālās izglītības, māceklības un stažēšanās darbvietā sistēmām un programmām, neformālās un ikdienējās mācīšanās rezultātiem un mūžizglītības stratēģijām, vienlaikus atzīstot katra darba tirgus un izglītības sistēmas īpatnības; norāda uz Eiropas māceklības platformu kā vienu no galvenajiem instrumentiem Eiropas partnerību izveidei un apmaiņai ar labāko praksi māceklības jomā;

76.  uzsver, cik svarīga loma neformālai un ikdienējai apmācībai, brīvprātīgo darbam un mūžizglītībai ir prasmju un kvalifikāciju attīstīšanā, jo īpaši tādu plaši izmantojamu transversālo prasmju kā uzņēmējdarbības prasmju, IKT un personīgo un valodu prasmju attīstīšanā; aicina ES uzlabot piekļuvi pieaugušo izglītībai un otrās iespējas izglītībai; aicina darba devējus un izglītības sniedzējus apstiprināt un atzīt neformālo un ikdienējo mācīšanos;

77.  atgādina, cik svarīgi ir atdzīvināt Boloņas procesu, izmantojot iespēju, ko sniegs 2015. gada maijā Erevānā paredzētā ministru konference, lai izmantotu jaunas un iedarbīgākas sadarbības formas, kas nekavējoties jāīsteno;

78.  uzskata, ka Komisijai būtu jānodrošina, ka Erasmus+ programma visos tās dažādajos veidos, tostarp šīs programmas sporta daļa, tiek pienācīgi īstenota; uzskata, ka ir svarīgi vienkāršot piekļuves nosacījumus, lai programma varētu aptvert pēc iespējas vairāk cilvēku un organizāciju;

Pilsoņu uzņēmējdarbības gara veicināšana: MVU un mikrouzņēmumi

79.  uzskata, ka jāuzlabo vadības un finanšu pārvaldības mācīšana un jāveicina uzņēmējdarbības izglītība jau no mazotnes, jānodrošina nelabvēlīgu ģimeņu bērniem atbalstoša, plaša un kvalitatīva pirmskolas izglītība, lai apzinātu jauniešu potenciālu un nodrošinātu prasmes, kas ļautu viņiem kļūt ne tikai par darba ņēmējiem, bet arī darba devējiem, un kas rosinātu viņus veidot jaunus uzņēmumus un izmantot jaunu tirgu sniegtos ieguvumus;

80.  atzinīgi vērtē tādas programmas kā „Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”, kuru mērķis ir palīdzēt jaunajiem uzņēmējiem iegūt nepieciešamās prasmes uzņēmuma vadībai, un uzskata, ka arī turpmāk jāatbalsta šādas programmas, lai arvien lielākam skaitam jauno uzņēmēju palīdzētu veidot uzņēmumus un gūt panākumus; uzskata, ka būtu jāievieš īpaši atbalsta pasākumi jaunajiem uzņēmējiem, lai veicinātu viņu piekļuvi informācijai, kā arī finansējumam un resursiem, tostarp jauniešiem paredzēti centralizēti informācijas un atbalsta pakalpojumi jau esošās uzņēmējdarbības atbalsta struktūrās;

81.  uzskata, ka neformālā izglītība, jo īpaši jauniešu organizāciju piedāvātā neformālā izglītība, veicina radošumu, pašiniciatīvu un atbildību un var uzlabot jauniešu izredzes darba tirgū;

82.  uzsver nepieciešamību iekļaut uzņēmējdarbības apmācību elementus visos izglītības un apmācības līmeņos, jo tādējādi tiek stiprināts uzņēmējdarbības gars jauniešu vidū jau agrīnā posmā, un tas ir efektīvs veids cīņai ar bezdarbu, sevišķi jauniešu bezdarbu; šajā sakarā mudina uz aktīvu dialogu un sadarbību starp akadēmiskajām aprindām un uzņēmējiem ar mērķi izstrādāt izglītības programmas, kas jauniešiem palīdz apgūt vajadzīgās prasmes un kompetences;

83.  aicina izstrādāt uz nākotni vērstu un uz rezultātu orientētu Eiropas prasmju stratēģiju, lai vadītu valstu stratēģijas prasmju ieguvei un tās integrētu valstu nodarbinātības plānos, nodrošinot vispusīgu pamatu nozaru rīcības plāniem, kas paredzēti nodarbinātības tiesību aktu paketē;

84.  uzsver, cik svarīgi ir atbalstoši un stimulējoši pasākumi MVU, mikrouzņēmumiem un sociālās ekonomikas uzņēmējiem, lai atvieglotu to izveidi un darbību, uzsver arī nepieciešamību nostiprināt labāka regulējuma principu un rīkoties saskaņā ar to, lai atvieglotu kvalificēta darbaspēka pieņemšanu darbā un darbinieku apmācību; šai sakarā uzsver, ka nodokļu slogs būtu jānovirza no darbaspēka uz citiem nodokļu ienākumu avotiem, kas rada mazāk negatīvu ietekmi uz nodarbinātību un izaugsmi, bet vienlaikus nodrošina pienācīgu sociālo aizsardzību;

85.  aicina dalībvalstis samazināt darbaspēka nodokļu slogu;

86.  atgādina, ka gandrīz 99 % Eiropas uzņēmumu ir MVU un ka tie ir galvenais virzītājspēks konkurētspējīga darba tirgus izveidei Eiropā; līdz ar to uzsver, ka ir svarīgi Eiropas tiesību aktus balstīt uz principu „vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem”, lai likvidētu birokrātiskos šķēršļus, ar ko saskaras MVU, un ļautu tiem īstenot visu savu potenciālu darbvietu radīšanā;

87.  uzskata, ka uzņēmējiem vajadzētu investēt darbinieku apmācībā un māceklībā un ka vajadzības gadījumā šī mērķa sasniegšanai ir jāievieš un jāattīsta stimuli uzņēmējiem, jo tas ļaus viņiem paplašināt darbību un radīt jaunas darbvietas; uzskata, ka darba devēju tīklu izveide var palīdzēt MVU un mikrouzņēmumiem piekļūt mācībām un viņiem nepieciešamajam atbalstam;

Inovācija un digitalizācija: jaunas prasmes un darbvietas

88.  uzsver, ka inovācija un digitalizācija ir svarīga izaugsmei, produktivitātei un taisnīgākas, ilgtspējīgākas un iekļaujošas sabiedrības izveidei un ka šajā sakarā ir jānodrošina zināšanas, radošums un prasmes, kā arī jāveicina darba ņēmēju un potenciālo darbinieku, kā arī darba devēju motivācija un apņēmība radīt inovatīvus, radošus un digitālus produktus un pakalpojumus; uzsver nepieciešamību pārvarēt digitālo plaisu un iekļaut digitālās prasmes mūžizglītībā, kā arī integrēt mācību programmās jaunos medijus un jaunās tehnoloģijas; uzsver nepieciešamību attīstīt inovatīvas mācību metodes un palielināt tiešsaistes mācību un tālmācības pieejamību, izmantojot atvērtos izglītības resursus (OER), lai veicinātu visiem vienlīdzīgu piekļuvi izglītībai un apmācībai;

89.  uzsver, ka jāapzina dažādās jaunās nozares un galvenās izaugsmes jomas, kam dalībvalstīm būtu jāpievērš uzmanība, veidojot savu prasmju bāzi;

90.  uzsver darbvietu radīšanas potenciālu, ko piedāvā digitālā vienotā tirgus pabeigšana, enerģētikas savienības veidošana, jaunu darbvietu radīšana ar investīcijām pētniecībā, izstrādē un inovācijā, kā arī sociālās uzņēmējdarbības un sociālās ekonomikas veicināšana, veselības un sociālās aprūpes nozarē strādājošo kvalifikācijas paaugstināšana un transporta tīklu uzlabošana;

91.  uzsver pēdējā laikā vērojamo tendenci, ka uzņēmumi atgriežas Eiropas Savienībā, lai veiktu ražošanu un sniegtu pakalpojumus, un ka šāda tendence nodrošina iespēju radīt darbvietas, jo īpaši jauniešiem; uzskata, ka Eiropas Savienības dalībvalstu ekonomikai piemīt unikāla spēja paātrināt šo darbvietu pārcelšanas procesu, nodrošinot, ka mūsu darbaspēka prasmes atbilst uzņēmumu vajadzībām;

92.  uzsver, cik būtiska nozīme ir studijām zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātikas (STEM) jomā, un uzsver arī šo studiju virzienu nozīmi, lai Eiropa varētu uzņemties svarīgu lomu pasaulē saistībā ar tehnoloģiju attīstības veicināšanu;

93.  atbalsta Komisijas iniciatīvu sadarbībai ar triju prezidentvalstu komandu, lai veicinātu uz uzņēmējdarbību vērstu domāšanu Eiropā un pilnveidotu plaši izmantojamas dzīves prasmes;

94.  uzsver, ka ES saskaras ar prasmju trūkumu zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātikas jomā un ar sociālo zinātņu absolventu pārprodukciju; uzskata, ka ir vajadzīgas papildu iniciatīvas Eiropas un valstu līmenī, lai reaģētu uz šaurajām vietām ar STEM jomām saistītajās darbvietās un studiju programmās; iesaka Komisijai un dalībvalstīm paaugstināt STEM jomas priekšmetu pievilcību un novērtējumu un rosināt jauniešus, tostarp sievietes, studēt STEM jomās;

95.  norāda, ka arī 21. gadsimtā joprojām ir vajadzīga tradicionālā zinātība, kas rada stabilas darbvietas, kuras nevar aizstāt ar ārpakalpojumiem daudzās jomās, kurās Eiropa izceļas; prasa sniegt atbalstu, lai ļautu šīs tradicionālās prasmes saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm, izmantojot apmācības, tās pēc iespējas apvienojot ar jauna veida zinātību, tostarp digitālajām prasmēm, lai maksimāli palielinātu to potenciālu;

Pasākumi gados jaunākiem un vecākiem darba ņēmējiem, kā arī darba ņēmējiem ar invaliditāti

96.  uzsver, ka ir nepieciešami un svarīgi īpaši pasākumi un atbalsts darba devējiem, jo īpaši MVU, lai palīdzētu tiem palielināt kvalitatīvu un ilgtspējīgu nodarbinātību, tie varētu nodrošināt apmācību darbvietā un piedāvāt karjeras attīstības iespējas cilvēkiem, kas darba tirgū ir nelabvēlīgākā situācijā, piemēram, jauniešiem, gados vecākiem darba ņēmējiem, sievietēm, migrantiem, kā arī cilvēkiem ar invaliditāti un ilgstošiem bezdarbniekiem; atzīst un atbalsta valsts un arī privāto nodarbinātības dienestu nozīmi konkurētspējīgu darba tirgu veidošanā; atgādina, cik svarīga ir darba devēju un izglītības iestāžu sociālā un ekonomiskā atbildība attiecībā pret visiem darba ņēmējiem un sabiedrību; uzskata, ka šāda sociālā atbildība būtu jāprasa arī no institūcijām, kas atbildīgas par izglītību un apmācību;

97.  atzīst problēmas, ar kurām saskaras jaunieši, ienākot darba tirgū, atgādina, cik būtiski ir iegūt pirmo darba pieredzi studiju laikā, lai apgūtu nodarbinātības uzsākšanai nepieciešamās prasmes un sekmīgāk un efektīvāk pārietu no izglītības uz darba dzīvi; norāda uz jauniešu uzņēmējdarbībai piemītošo potenciālu un tādēļ norāda, ka darba devēju un dalībvalstu pienākums ir dot jauniešiem iespējas gūt uzņēmējdarbības pieredzi un atbalstīt jauniešus pareizo prasmju apguves procesā; turklāt uzsver, ka šajā jomā liela nozīme ir skolu un darba devēju sadarbībai, un aicina ES iestādes un dalībvalstis veidot uzņēmējdarbību veicinošu vidi un atbalstīt jauniešus, lai viņi varētu iegūt nepieciešamās prasmes, kā arī savas inovatīvās un radošās idejas realizēt sekmīgos uzņēmējdarbības plānos;

Politikas priekšlikumi un ieteikumi

98.  aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes investēt jaunās, inovatīvās un daudzsološās tautsaimniecības nozarēs, lai sekmētu mērķtiecīgas un kvalitatīvas investīcijas ES ar mērķi palielināt izaugsmi un jaunu, kvalitatīvu un ilgtspējīgu nodarbinātību, kā rezultātā rastos kvalitatīvas un uz tiesību ievērošanu balstītas darbvietas un iekļaujoša sabiedrība; uzsver arī, ka ir būtiski, lai dalībvalstis īstenotu ekonomiskos un finanšu pasākumus un veiktu darba tirgus reformas, kuru pamatā ir skaidri noteikti, uz datiem balstīti un izmērāmi rādītāji, kuru efektivitāti iespējams pierādīt;

99.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka darba tirgus reformas mērķi papildus kvalitatīvu darbvietu radīšanas veicināšanai ietvertu arī segmentācijas mazināšanu, neaizsargāto iedzīvotāju grupu iekļaušanu darba tirgū, dzimumu līdztiesības veicināšanu, strādājošo nabadzības mazināšanu un pienācīgas sociālās aizsardzības nodrošināšanu visiem darba ņēmējiem, tostarp pašnodarbinātajiem;

100.  aicina dalībvalstis ieguldīt pirmsskolas izglītībā un agrīnā svešvalodu un informācijas un komunikāciju tehnoloģiju apmācībā pamatizglītības ietvaros;

101.  aicina dalībvalstis pilnībā ņemt vērā automatizācijas nozīmi, jo šī tendence var negatīvi ietekmēt daudzu darbvietu kvantitatīvo nozīmi, un savas mācību programmas orientēt uz bezdarbniekiem, lai viņi apgūtu prasmes, kas noderīgas ar vienveidīgu darbu nesaistītās darbvietās;

102.  aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes apgūt labāko praksi un pāriet pie politikas darbībām, kas nodrošina augstāku nodarbinātības līmeni, mazina nabadzību un nevienlīdzību, un īstenot vērienīgākas reformas, kas balstās uz labāko praksi; aicina dalībvalstis salīdzināt un izvērtēt šādu prakšu efektivitāti, nodrošināt pareizu līdzsvaru starp pielāgojamību un drošību darba ņēmējiem un uzņēmumiem un ņemt vērā dalībvalstu darba tirgu un izglītības sistēmu īpatnības;

103.   aicina panākt, lai pilsētās un reģionos uzsvars tiktu likts uz kvalitatīvu izglītību un apmācību, cīņu pret mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu, kā arī cīņu pret jauniešu bezdarbu, jo jauniešiem steidzami vajadzīgas jaunas iespējas un jādara viss iespējamais, lai sniegtu viņiem atbalstu;

104.  aicina dalībvalstis izstrādāt kopīgus risinājumus, piemēram, izveidot darba devēju tīklus, lai palīdzētu likvidēt šķēršļus, kas liedz darba devējiem īstenot vērienīgākus plānus attiecībā uz darbaspēka attīstību;

105.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un atbalstīt sociālos uzņēmumus, kuri īsteno savu atbildību attiecībā uz vidi, patērētājiem un darba ņēmējiem;

106.  aicina dalībvalstis ieviest minimālo algu, lai samazinātu algu nevienlīdzību, pamatojoties uz katrai dalībvalstij noteiktu diapazonu, kas nodrošinātu cienīgu, likumā vai līgumā noteiktu atalgojumu atbilstīgi praksei attiecīgajā valstī;

107.  aicina dalībvalstis iekļaut savās izglītības programmās, tostarp mūžizglītības stratēģijās, tādas prasmes kā vadīšana, pārvaldība, finanšu izglītība un uzņēmējdarbības uzsākšanas konsultācijas, kā arī komunikācijas tehnoloģijas, un izvirzīt par prioritāti profesionālās izglītības un apmācības (PIA) programmu turpmāko attīstību, tostarp Eiropas amatniecības sekmēšanu, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu darba tirgu un izglītības sistēmu atšķirības un izvairoties no pieejas, kas paredz visiem vienādu risinājumu;

108.  prasa Komisijai attīstīt vienotu Eiropas līmeņa platformu kompetenču atzīšanai un apstiprināšanai konkrētām darbvietām un profesijām, paredzot atzīt arī brīvprātīgā darbā gūtās prasmes;

109.  aicina dalībvalstis īstenot Padomes 2012. gada ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu kā iespēju atzīt neformālās izglītības, jo īpaši brīvprātīgā darba un jauniešu darba, rezultātā iegūtās zināšanas, kā arī atbalstīt mūžizglītības politikas īstenošanu;

110.  aicina dalībvalstis vietējā, reģionālā un valsts līmenī atbalstīt darba tirgus ieinteresēto personu, tostarp darba devēju un darba ņēmēju organizāciju, kā arī valsts un privāto nodarbinātības dienestu ciešu un sistemātisku iesaistīšanu, tostarp sekmējot saziņu un informācijas apmaiņu to starpā, lai veicinātu ciešāku saikni starp izglītību un apmācību un darbvietu, saskaņotu prasmju piedāvājumu ar pieprasījumu un prognozētu un plānotu, kādas prasmes un zināšanas darba tirgū būs vajadzīgas nākotnē;

111.  aicina Komisiju, dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās iestādes nodrošināt finanšu un ekonomiskos stimulus, kas atbalsta iesaistīšanos tālākizglītībā un apmācībā, lai nākotnē nodrošinātu augsti kvalificētu darbaspēku; iesaka balstīt šādus stimulus uz izmērāmiem un ar datiem pamatotiem rādītājiem, kuru efektivitāti iespējams pierādīt;

112.  aicina dalībvalstis piedāvāt atbilstīgas mācības un nodrošināt pastāvīgu profesionālo attīstību pedagogiem un vadošajiem darbiniekiem izglītības jomā, lai palīdzētu viņiem izmantot piemērotākās mācīšanas metodes un ļautu Eiropas jauniešiem attīstīt 21. gadsimtā nepieciešamās prasmes un zināšanas; tādēļ uzsver, cik svarīgi ir izglītot pedagogus un sniegt viņiem uz pieredzi balstītu zinātību, kas apvieno praksi un teoriju, jo īpaši saistībā ar jaunajām tehnoloģijām un digitalizāciju, lai pedagogi varētu nodot šīs zināšanas izglītojamajiem;

113.  aicina dalībvalstis un ES nekavējoties veikt konkrētus pasākumus, lai īstenotu politiku un piemērotu pašreiz spēkā esošos tiesību aktus attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju un akadēmisko nosaukumu savstarpēju atzīšanu Eiropas Savienībā kā iespēju veicināt darbaspēka mobilitāti Savienībā un risināt neaizpildīto darbvietu problēmu;

114.  aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt prognozes par izmaiņām darba tirgos, īpaši saistībā ar problēmām, ko rada globalizācija, kā arī prognozēs par darbvietām un prasmēm dalībvalstīs un pa nozarēm;

o
o   o

115.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0038.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0394.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0110.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0010.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0037.
(6) OV C 398, 22.12.2012., 1. lpp.
(7) OV L 394, 30.12.2006., 10. lpp.
(8) Saskaņā ar Eiropas Komisijas sagatavoto dokumentu "Employment and Social situation: Quarterly Review of March 2015."
(9) Eiropas Komisijas pārskats par nodarbinātību un sociālajām tendencēm Eiropā 2013. gadā.
(10) Saskaņā ar Eiropas Komisijas sagatavoto dokumentu "Employment and Social situation: Quarterly Review", 13.4.2015.


30.un 31. ikgadējais pārskats par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2012. un 2013. gads)
PDF 359kWORD 121k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūcija par 30. un 31. ikgadējo pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2012. un 2013. gads) (2014/2253(INI))
P8_TA(2015)0322A8-0242/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 30. pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2012. gads) (COM(2013)0726),

–  ņemot vērā 31. pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2013. gads) (COM(2014)0612),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu „EU Pilot novērtējuma ziņojums” (COM(2010)0070),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu „Otrais EU Pilot novērtējuma ziņojums” (COM(2011)0930),

–  ņemot vērā Komisijas 2002. gada 20. marta paziņojumu par attiecībām ar sūdzības iesniedzējiem par Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem (COM(2002)0141),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 2. aprīļa paziņojumu „Atjaunināts paziņojums par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Savienības tiesību piemērošanu” (COM(2012)0154),

–  ņemot vērā Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām(1),

–  ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par 29. pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2011. gads)(2),

–  ņemot vērā pētījumu „The impact of the crisis on fundamental rights across Member States of the EU - Comparative analysis”(3),

–  ņemot vērā regulējuma uzlabošanas paketi, ko Komisija pieņēma 2015. gada 19. maijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un 132. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Konstitucionālo jautājumu komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0242/2015),

A.  tā kā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 17. pantā noteiktā Komisijas galvenā funkcija ir būt Līgumu sargātājai;

B.  tā kā saskaņā ar LES 6. panta 1. punktu Eiropas Savienības Pamattiesību hartai (ESPH) ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem un tā attiecas uz Savienības un dalībvalstu iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām tad, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus (ESPH 51. panta 1. punkts);

C.  tā kā saskaņā ar LESD 258. panta 1. un 2. punktu, ja Komisija uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu Līgumos paredzētu pienākumu, tā sniedz argumentētu atzinumu attiecīgajai dalībvalstij un, ja attiecīgā dalībvalsts Komisijas noteiktajā termiņā neizpilda šā atzinuma prasības, Komisija var vērsties Tiesā;

D.  tā kā Pamatnolīgums par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām paredz informācijas apmaiņu par visām pārkāpuma procedūrām, kuru pamatā ir oficiālas paziņojuma vēstules, bet neattiecas uz neoficiālo EU Pilot procedūru, ko izmanto pirms oficiālās pārkāpuma procedūras;

E.  tā kā ESPH 41. pantā tiesības uz labu pārvaldību ir definētas kā ikvienas personas tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu iestādēs un LESD 298. pantā noteikts, ka, veicot uzdevumus, Savienības iestādes un struktūras saņem atvērtas, efektīvas un neatkarīgas Eiropas administrācijas atbalstu;

F.  tā kā ESPH 51. pants paredz, ka dalībvalstīm ir pienākums ievērot hartu tikai situācijās, kad tās īsteno ES tiesību aktus, bet šādu ierobežojumu nenosaka saistībām, kas no hartas izriet ES iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām;

G.  tā kā nesenās finanšu krīzes apstākļos dalībvalstīm ir nācies pieņemt pasākumus, kas neatbilst ES primārajiem tiesību aktiem, it īpaši noteikumiem par sociālo un ekonomisko tiesību aizsardzību,

1.  norāda, ka saskaņā ar 2011. gada 27. oktobra Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem Komisija abiem likumdevējiem ir ziņojusi par šīs deklarācijas īstenošanu;

2.  atzinīgi vērtē Komisijas 30. un 31. gada pārskatu par ES tiesību aktu piemērošanu un norāda, ka saskaņā ar šiem pārskatiem četras jomas, kurās 2012. gadā transponēšanas pienākuma neizpildes procedūras pret dalībvalstīm sāktas visvairāk, bija transports, veselības un patērētāju aizsardzība, vides aizsardzība un jautājumi, kas saistīti ar iekšējo tirgu un pakalpojumiem, savukārt 2013. gadā problemātiskākās jomas bija vide, veselības un patērētāju aizsardzība, iekšējais tirgus un pakalpojumi, kā arī transports; taču atgādina, ka šis ex post novērtējums neaizstāj Komisijas pienākumu efektīvi un savlaicīgi uzraudzīt ES tiesību aktu piemērošanu un īstenošanu, un norāda, ka Parlaments tiesību aktu īstenošanas pārskatīšanā varētu palīdzēt, uzraugot Komisijas darbību;

3.  norāda, ka Eiropas Savienībā, kuras pamatā ir tiesiskuma princips un tiesību normu noteiktība un paredzamība, Eiropas Savienības iedzīvotājiem ir jābūt pirmajiem, kuriem saprotamā, pieejamā, pārredzamā un savlaicīgā veidā tiek darīts zināms (ar interneta un citu līdzekļu starpniecību), vai ir pieņemti valsts akti, kuros ir transponētas Eiropas Savienības tiesības, un kuri akti tie ir un kuras ir valsts iestādes, kas atbild par pareizu to īstenošanu;

4.  norāda, ka iedzīvotāji un uzņēmumi rēķinās ar vienkāršu, paredzamu un uzticamu regulējumu;

5.  mudina Komisiju, izstrādājot un novērtējot tiesību aktus, labāk ņemt vērā slogu, ko tie var radīt MVU;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis koordinēt savus centienus likumdošanas procesa agrākā posmā, lai nodrošinātu to, ka galaiznākumu var īstenot efektīvāk;

7.  norāda, ka ES tiesību nokavētas transponēšanas, nepareizas transponēšanas un sliktas piemērošanas dēļ dalībvalstu situācija var atšķirties un kropļot vienlīdzīgus apstākļus visā ES;

8.  aicina Komisiju pret visām dalībvalstīm izturēties vienlīdzīgi neatkarīgi no to lieluma vai laika, kad tās iestājušās ES;

9.  norāda, ka ES tiesību aktu transponēšana un īstenošana dalībvalstīs joprojām atšķiras; norāda, ka iedzīvotāji, kas vēlas dzīvot, strādāt vai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, ikdienā saskaras ar nemitīgiem sarežģījumiem, ko izraisa atšķirīga ES tiesību aktu īstenošana dalībvalstu tiesību sistēmās;

10.  atgādina, ka saskaņā ar LES 17. pantu Komisijai ir jānodrošina, ka tiek piemērotas Savienības tiesības, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību harta (LES 6. panta 1. punkts), kuras noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām un uz dalībvalstīm, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus (ESPH 51. panta 1. punkts); atgādina, ka Komisija ir pilnvarota ES tiesību aktu izpildes nodrošināšanas nolūkā sākt pienākumu neizpildes procedūras saskaņā ar LESD 258.–260. pantu; taču aicina Komisiju atvieglot Parlamenta darbu likumdevēja statusā, sniedzot tam adekvātu informāciju un paliekot tam atbildīgai;

11.  norāda, ka kopumā 731 pienākumu neizpildes lieta tika izbeigta tāpēc, ka attiecīgā dalībvalsts pierādīja atbilstību ES tiesību aktiem; norāda, ka Tiesa 2013. gadā pieņēma 52 spriedumus saskaņā ar LESD 258. pantu, no kuriem 31 spriedumu (59,6 %) pasludināja pret dalībvalstīm; lai šo statistiku skatītu plašākā kontekstā, atgādina, ka līdz šim 3274 (87,3 %) no Tiesas pieņemtajiem spriedumiem pienākumu neizpildes lietās ir bijuši par labu Komisijai; lūdz Komisiju īpašu uzmanību pievērst visu šo spriedumu faktiskajai izpildei;

12.  atzinīgi vērtē to, ka, sagatavojot dalībvalstīm adresētus jaunus ES tiesību aktus, Komisija arvien vairāk izmanto īstenošanas plānus, jo līdz ar to palielinās savlaicīgas un pareizas īstenošanas izredzes, tiek novērstas transponēšanas un piemērošanas problēmas un tādējādi arī tiek ietekmēts attiecīgo iesniegto lūgumrakstu skaits;

13.  atkārtoti uzsver to, ka Komisijai ir jākoncentrējas uz problēmu efektīvu risināšanu, efektīvu pārvaldību un preventīviem pasākumiem, tomēr ierosina, ka Komisijai papildus oficiālajām pienākumu neizpildes procedūrām vajadzētu apsvērt arī jaunus veidus, kā uzlabot ES tiesību aktu transponēšanu un izpildi;

14.  uzskata, ka ES tiesību akti katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jātransponē pienācīgi un ātri; mudina dalībvalstu iestādes izvairīties no pārmērīgas reglamentēšanas prakses, jo tā bieži rada ievērojamas īstenošanas procesa atšķirības dalībvalstīs un tas, savukārt, pavājina Savienības tiesību ievērošanu, jo iedzīvotāji uzzina par nozīmīgām Eiropas Savienībā pastāvošām atšķirībām; norāda uz vajadzību Eiropas Parlamenta deputātiem sadarboties vēl ciešāk ar nacionālo un reģionālo parlamentu Eiropas lietu komitejām; ar atzinību uzteic Lisabonas līgumā ieviesto jauninājumu, saskaņā ar kuru Tiesa pēc Komisijas pieprasījuma varēs noteikt sodu dalībvalstīm par nokavētu transponēšanu, negaidot otro spriedumu; mudina ES iestādes (Padomi, Komisiju, ECB), nosakot sekundāro tiesību noteikumus vai pieņemot politiku par ekonomikas un sociāliem jautājumiem, kas ietekmē cilvēktiesības un kopējās intereses, ievērot ES primāros tiesību aktus (Līgumus un Pamattiesību hartu);

15.  norāda, ka Komisija lieto terminu „pārmērīga reglamentēšana”, kas attiecas uz pienākumiem, kuri pārsniedz ES prasības, proti, pārmērīgu valsts, reģionālā un vietējā līmenī uzkrājušos normu, pamatnostādņu un procedūru apjomu, kas traucē sasniegt nospraustos politikas mērķus; aicina Komisiju šo terminu skaidri definēt; uzsver, ka ar šādu definīciju ir jādara skaidri zināms tas, ka dalībvalstīm ir tiesības noteikt stingrākus standartus, ja tas nepieciešams, vienlaikus ņemot vērā, ka labāka saskaņošana ES vides tiesību īstenošanā ir svarīga no iekšējā tirgus darbības viedokļa;

16.  norāda, ka novēlotas transponēšanas lietu skaita samazināšanās 2012. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu pamatā izskaidrojama ar to, ka 2012. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem bija mazāk transponējamu direktīvu; taču atzīst, ka statistikas dati par 2013. gadu liecina par īstu novēlotas transponēšanas lietu skaita samazināšanos un gada beigās šāda veida pārkāpumu skaits bija zemākais pēdējos piecos gados, un to varētu uzskatīt par pozitīvu iznākumu LESD 260. panta 3. punktā ieviestajai paātrinātajai soda procedūrai netransponēšanas lietās;

17.  norāda, ka novēlotas transponēšanas lietu skaita samazināšanos 2013., 2012. gadā un pēdējos piecos gados var izskaidrot ar EU Pilot un citu mehānismu (tostarp SOLVIT 2) izmantojumu un ar paātrinātās soda procedūras netransponēšanas lietās ieviešanu LESD 260. panta 3. punktā; uzsver, ka savlaicīgai direktīvu transponēšanai arī turpmāk vajadzētu būt svarīgai Komisijas prioritātei un ka jāpanāk transponēšanas termiņu ievērošana;

18.  norāda, ka jaunu EU Pilot lietu skaita pieaugums, it īpaši vides, nodokļu, tieslietu un muitas jomā, izskatītajā periodā, kā arī vēl nepabeigtu pārkāpuma lietu skaita samazināšanās liecina par pozitīvu ES tiesību aktu īstenošanas tendenci dalībvalstīs un par to, ka EU Pilot ir izrādījies efektīvs līdzeklis potenciālu pienākumu neizpildes gadījumu agrīnai atrisināšanai; taču uzskata, ka vairāk darba būtu jāiegulda ES tiesību aktu izpildes panākšanā, lai nostiprinātu tās pārredzamību un sūdzību iesniedzēju un ieinteresēto personu īstenoto uzraudzību, un pauž nožēlu par to, ka Parlamentam joprojām nav pienācīgas piekļuves informācijai par EU Pilot procedūru un izskatāmajām lietām, lai gan Parlaments šādu informāciju ir vairākkārt pieprasījis; norāda, ka ir nepieciešams nostiprināt EU Pilot juridisko statusu un leģitimitāti, un uzskata, ka to var panākt ar lielāku pārredzamību un sūdzību iesniedzēju un Eiropas Parlamenta plašāku līdzdalību;

19.  tādēļ atkārtoti aicina Komisiju ierosināt saistošus noteikumus regulas veidā atbilstīgi jaunajam tiesiskajam pamatam, proti, LESD 298. pantam, lai nodrošinātu Pamattiesību hartas 41. pantā paredzēto pilsoņu tiesību uz labu pārvaldību pilnīgu ievērošanu;

20.  atzīst, ka par ES tiesību aktu pareizu īstenošanu un piemērošanu pamatā atbild dalībvalstis, un uzsver Eiropas iestāžu pienākumu ievērot ES primāros tiesību aktus, kad tās izstrādā sekundāros ES tiesību aktus vai pieņem, īsteno un uzspiež dalībvalstīm sociālu, ekonomisku vai citas jomas politiku, un uzsver arī to, ka minētajām iestādēm ir pienākums ar visiem to rīcībā esošajiem līdzekļiem palīdzēt dalībvalstīm ievērot demokrātiskās un sociālās vērtības un transponēt ES tiesību aktus taupības un ekonomisku ierobežojumu apstākļos; atgādina, ka ES iestādēm ir saistošs subsidiaritātes un dalībvalstu prerogatīvas princips;

21.  pauž bažas par to, ka taupības pasākumi, kas abos pārskatos skatītajā periodā tika uzspiesti ES dalībvalstīm ar pārmērīgām parādsaistībām, pēc tam iekļauti sekundārajos ES tiesību aktos un vēlāk transponēti valstu tiesību aktos, jo īpaši radikālie publiskā sektora izdevumu samazinājumi, ir būtiski samazinājuši dalībvalstu valsts pārvaldes un tiesu sistēmu spējas pildīt pienākumu pareizi īstenot ES tiesību aktus;

22.  uzskata, ka dalībvalstīm, kam piemērotas ekonomikas korekciju programmas, vajadzētu spēt pildīt savu pienākumu ievērot sociālās un ekonomiskās tiesības;

23.  atgādina, ka ES iestādēm — arī tad, kad tās darbojas starptautisko aizdevēju grupu („trijotņu”) sastāvā, — ir jāievēro Līgumi un Eiropas Savienības Pamattiesību harta;

24.  uzsver, ka ES iestādēm ir ārkārtīgi svarīgi ievērot Līgumus; norāda, ka Komisijai ir jāpalīdz dalībvalstīm pareizi īstenot ES tiesību aktus, lai nostiprinātu atbalstu Eiropas Savienībai un uzticēšanos tās leģitimitātei; mudina Komisiju publiskot apsvērumus, ko dalībvalstis paudušas īstenošanas procesā; uzsver, ka ES tiesību aktu piemērošanas uzlabošanas nolūkā svarīgs ir dalībvalstu parlamentu atbalsts tiesību aktu transponēšanā, un tāpēc aicina intensificēt dialogu ar dalībvalstu parlamentiem, arī tad, kad paustas bažas par subsidiaritāti; norāda, ka izšķirīga loma ir ex post novērtējumiem un cik svarīgi ir uzklausīt dalībvalstu parlamentu viedokļus nolūkā risināt ar tiesību aktiem saistītas bažas un sarežģījumus, kas iepriekš var nebūt bijuši acīmredzami;

25.  norāda, ka tiesības iesniegt lūgumrakstu Parlamentam ir viens no Eiropas pilsonības pamatā esošajiem pīlāriem, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 44. pantā un LESD 227. pantā; norāda, ka šīs tiesības rada vajadzīgus, taču ne pietiekamus līdzekļus, ar ko uzlabot sabiedrības dalību ES lēmumu pieņemšanas procesā, un ka tām ir liela nozīme iespējamo nepilnību un pārkāpumu konstatēšanā un novērtēšanā, kurus dalībvalstis pieļauj, īstenojot ES tiesību aktus, un ES informēšanā par tiem; ņemot vērā iepriekš minēto, uzsver Lūgumrakstu komitejas būtisko nozīmi efektīvas saiknes nodrošināšanā starp ES iedzīvotājiem, Parlamentu, Komisiju un dalībvalstu parlamentiem;

26.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija atzīst, cik lielā mērā sūdzību iesniedzēji palīdz Komisijai konstatēt ES tiesību aktu pārkāpumus;

27.  atgādina, ka Eiropas iestādēm un jo īpaši Komisijai un Padomei pilnībā jāpiemēro un jāievēro ES tiesību akti un judikatūra attiecībā uz pārredzamību un piekļuvi dokumentiem; šajā sakarībā aicina efektīvi piemērot Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem(4) un attiecīgos Eiropas Savienības Tiesas spriedumus;

28.  uzsver, ka ES ir izveidota kā savienība, kuras pamatā ir tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana (LES 2. pants); atkārto, ka ir ārkārtīgi svarīgi rūpīgi uzraudzīt dalībvalstu un ES iestāžu darbību un bezdarbību, un uzsver, ka tas, cik daudz lūgumrakstu un sūdzību attiecīgi Parlaments un Komisija ir saņēmuši par problēmām, kuras Komisija it kā esot atrisinājusi, liecina, ka iedzīvotāji vajadzībai labāk piemērot ES tiesību aktus pievērš aizvien lielāku uzmanību; aicina Komisiju ātrāk un skaidrāk reaģēt uz iedzīvotāju sniegto informāciju par Savienības tiesību pārkāpumiem;

29.  norāda, ka 2013. gadā tika izbeigts liels skaits lietu par pienākumu neizpildi, tās vispār nenododot Tiesai, un tikai apmēram 6,6 % no visām lietām tika pabeigtas ar tiesas nolēmumu; tālab uzskata, ka ir būtiski turpināt dalībvalstu rīcības rūpīgu uzraudzīšanu, ņemot vērā to, ka daži lūgumraksti joprojām attiecas uz problēmām, kuras turpina pastāvēt pat pēc tam, kad jautājuma izskatīšana izbeigta;

30.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija arvien lielāku nozīmi piešķir lūgumrakstiem kā informācijas avotam attiecībā uz iedzīvotāju sūdzībām par publiskajām iestādēm, tostarp par Eiropas Savienību, un par iespējamiem ES tiesību aktu pārkāpumiem to faktiskajā īstenošanā, ko apliecina tas, ka abos gada pārskatos īpaša uzmanība pievērsta lūgumrakstiem; norāda, ka līdz ar to attiecīgi palielinājies ir arī to lūgumrakstu skaits, kurus Lūgumrakstu komiteja ir pārsūtījusi Komisijai, pieprasot informāciju; tomēr pauž nožēlu par to, ka Komisija daudzu lūgumrakstu gadījumā uz pieprasījumu sniegt atzinumu reaģē novēloti;

31.  norāda arī to, ka Lūgumrakstu komitejā nepieciešams konstruktīvs dialogs ar dalībvalstīm, un aicina attiecīgajos lūgumrakstos minētās dalībvalstis nosūtīt pārstāvjus, kas uzstātos komitejas sanāksmēs;

32.  norāda, ka ES pilsoņu vai dalībvalstu iedzīvotāju iesniegtie lūgumraksti attiecas uz ES tiesību aktu pārkāpumiem, jo īpaši pamattiesību, iekšlietu, tieslietu, iekšējā tirgus, veselības, patērētāju, transporta, nodokļu, lauksaimniecības un lauku attīstības un vides jomā; uzskata, ka lūgumraksti liecina par joprojām bieži sastopamiem un plaši izplatītiem ES tiesību aktu nepilnīgas transponēšanas gadījumiem un pienācīgas izpildes trūkumiem, kas izraisa to nepareizu piemērošanu; uzsver, ka dalībvalstīm ir jāpieliek lielāki pūliņi šīs situācijas risināšanā un Komisijai tā ir pastāvīgi jāuzrauga; jo īpaši uzsver, ka iesniegti daudzi lūgumraksti, kuros ziņots par diskrimināciju un šķēršļiem, ar ko saskaras invalīdi;

33.  norāda, ka joprojām ir konstatējamas grūtības veidot dialogu ar dažām dalībvalstīm un reģioniem, kas nevēlas iesniegt pieprasītos dokumentus vai paskaidrojumus;

34.  atzinīgi vērtē Komisijas dienestu apņemšanos nostiprināt informācijas apmaiņu ar Lūgumrakstu komiteju un vēlas atgādināt par savām prasībām:

   a) uzlabot saziņu starp abām pusēm, jo īpaši attiecībā uz to, kā Komisija ierosina un virza pienākumu neizpildes procedūras, tostarp EU Pilot procedūru, lai nodrošinātu, ka Parlaments ir pilnībā informēts tā likumdošanas darba pastāvīgas uzlabošanas nolūkā;
   b) censties Lūgumrakstu komitejai sniegt visu iespējamo attiecīgo informāciju par izmeklēšanu un pienākumu neizpildes procedūrām samērīgā termiņā, lai komiteja uz iedzīvotāju prasībām varētu atbildēt efektīvāk;
   c) Komisijai jāpiekrīt paziņojumu un tiesību aktu grozījumu izstrādē ņemt vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumus un jo īpaši tajos iekļautos konstatējumus un ieteikumus;

35.  pauž nožēlu par to, ka Parlaments, kas kā Eiropas iedzīvotājus nepastarpināti pārstāvoša iestāde un tagad arī pilntiesīga likumdevēja iestāde aizvien ciešāk piedalās sūdzību izskatīšanas procedūrās, jo īpaši ar parlamentāro jautājumu un Lūgumrakstu komitejas darbības starpniecību, joprojām automātiski nesaņem pārredzamu un savlaicīgu informāciju par Eiropas Savienības tiesību aktu īstenošanu, kaut arī šāda informācija ir būtiska ne tikai, lai uzlabotu pieejamību un juridisko noteiktību no Eiropas iedzīvotāju viedokļa, bet arī, lai pieņemtu minētās tiesības uzlabojošus grozījumus; uzskata, ka Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu uzlabota saziņa varētu palīdzēt šo problēmu atrisināt; mudina ES iestādes sadarboties efektīvāk un lietderīgāk un cer, ka Komisija labticīgi piemēros pārskatītā Pamatnolīguma par attiecībām ar Parlamentu klauzulu, kurā tā apņemas darīt pieejamu „Parlamentam kopsavilkuma informāciju par visām pienākumu neizpildes procedūrām, sākot no oficiālas brīdinājuma vēstules, tostarp, ja to pieprasa, par jautājumiem, uz kuriem attiecas pienākumu neizpildes procedūra”;

36.  prasa attiecīgajos Parlamenta ģenerāldirektorātos (IPOL ĢD, EXPO ĢD un Pētniecības ĢD) izveidot galveno to ES tiesību aktu ietekmes autonomu ex post novērtējuma sistēmu, kurus ir pieņēmis Parlaments saskaņā ar koplēmuma un parasto likumdošanas procedūru, tostarp — sadarbojoties ar dalībvalstu parlamentiem;

37.  norāda, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesu „kaitējums, ko radījušas valsts iestādes (..), var būt par pamatu tikai šo iestāžu atbildībai, un tikai valsts tiesām ir ekskluzīva jurisdikcija piespriest kompensāciju par šādu kaitējumu”(5); tālab uzsver, cik svarīgi ir nostiprināt valsts līmenī pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas ļautu sūdzību iesniedzējiem tiešāk un personiskāk aizsargāt savas tiesības;

38.  norāda, ka lielākā daļa iedzīvotāju sūdzību tieslietu jomā attiecas uz pārvietošanās brīvību un personas datu aizsardzību; atkārto, ka tiesības uz brīvu pārvietošanos ir viena no četrām ES pamatbrīvībām, kas paredzētas Līgumā par Eiropas Savienības darbību un ir garantētas visiem Eiropas pilsoņiem; atgādina, ka ES pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties, apmesties uz dzīvi un strādāt citās dalībvalstīs — viena no Eiropas Savienības pamatbrīvībām — ir jāgarantē un jāaizsargā;

39.  uzsver, ka absolūta prioritāte ir kopējās Eiropas patvēruma sistēmas pilnīga transponēšana un efektīva īstenošana; aicina dalībvalstis nežēlot pūles, lai pareizi, savlaicīgi un pilnībā transponētu jauno patvēruma tiesību aktu paketi;

40.  konstatē, ka iekšlietu jomā 2012. gadā nebija pabeigtas 22 pienākumu neizpildes lietas, bet 2013. gadā — 44; pauž nožēlu par to, ka 2013. gadā lielākā daļa pienākumu neizpildes lietu, kas ierosinātas par novēlotu transponēšanu, attiecas uz Direktīvas 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu novēlotu transponēšanu; norāda, ka patvērums joprojām ir joma, kurā iesniegts liels skaits sūdzību;

41.  norāda, ka tieslietu jomā 2012. gadā nebija pabeigta 61 pienākumu neizpildes lieta, bet 2013. gadā — 67; norāda, ka lielākā daļa no šīm lietām attiecās uz pilsonību un personu brīvu pārvietošanos; pauž nožēlu par to, ka lielākā daļa pienākumu neizpildes lietu par novēlotu transponēšanu ierosinātas Direktīvas 2010/64/ES par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā novēlotas transponēšanas dēļ; pauž bažas par to, ka 2013. gadā ievērojami pieaudzis sūdzību skaits tieslietu jomā;

42.  atzinīgi vērtē to, ka iepriekšējos gados panākts ievērojams progress, ES nostiprinot aizdomās turēto un apsūdzēto personu tiesības uz aizstāvību; uzsver, cik ļoti svarīgi ir savlaicīgi, pilnībā un pareizi transponēt visus tiesību aktus, kas paredzēti Padomes ceļvedī aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā; norāda, ka šie pasākumi ir būtiski, lai pienācīgi noritētu ES tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās;

43.  uzsver, ka cilvēku tirdzniecība ir smags noziegums un ir uzskatāma par cilvēktiesību pārkāpumu un cilvēka cieņas aizskārumu, pret ko Savienība nevar izturēties iecietīgi; pauž nožēlu, ka pieaug pārdošanai ES ievesto un pārdošanai no ES izvesto cilvēku skaits; norāda, ka, kaut gan tiesiskais regulējums ir atbilstošs, tā konkrētā īstenošana dalībvalstīs joprojām ir nepilnīga; uzsver, ka šā brīža situācija Vidusjūras reģionā ir palielinājusi cilvēku tirdzniecības risku, un aicina dalībvalstis pret šā nozieguma izdarītājiem vērsties ļoti bargi un pēc iespējas efektīvāk aizsargāt cietušos;

44.  atgādina, ka Lisabonas līguma 36. protokolā paredzētais pārejas periods beidzās 2014. gada 1. decembrī; uzsver, ka pēc šā pārejas perioda nepieciešams agrākā trešā pīlāra pasākumu un to iestrādes dalībvalstu tiesību aktos rūpīgas novērtēšanas process; norāda, ka 2015. gada aprīlī Parlaments nebija informēts par tā brīža situāciju attiecībā uz visiem pirms Lisabonas līguma piemērojamiem tiesiskajiem instrumentiem, kas reglamentē tiesu iestāžu un policijas sadarbību katrā dalībvalstī; aicina Komisiju ievērot lojālas sadarbības principu un nodrošināt Parlamenta piekļuvi šai informācijai, cik vien drīz iespējams;

45.  atgādina, ka Eiropadomes 2014. gada jūnija secinājumos noteikts, ka turpmākajos piecos gados vispārēja prioritāte būs spēkā esošo tiesisko instrumentu un politisko pasākumu konsekventa transponēšana, efektīva īstenošana un nostiprināšana brīvības, drošības un tiesiskuma telpā; prasa Komisijai lielāku uzmanību pievērst ES tiesību aktu konkrētās īstenošanas dalībvalstīs pārraudzībai un nodrošināšanai; uzskata, ka tā ir jānosaka par politisku prioritāti, ņemot vērā bieži novēroto lielo atšķirību starp Savienības līmenī pieņemto politiku un tās īstenošanu dalībvalstu līmenī; mudina dalībvalstu parlamentus vairāk iesaistīties Eiropas debatēs un ES tiesību aktu piemērošanas uzraudzībā, jo īpaši iekšlietu jomā;

46.  uzsver, ka Parlaments 2013. gada 11. septembra rezolūcijā par Eiropas apdraudētajām valodām un lingvistisko daudzveidību Eiropas Savienībā(6) atgādināja, ka Komisijai būtu jāpievērš uzmanība tam, ka dažas dalībvalstis un reģioni ar savu politiku apdraud valodu izdzīvošanu to teritorijā, pat ja šīs valodas nav apdraudētas Eiropas kontekstā, un aicināja Komisiju ņemt vērā administratīvos un juridiskos šķēršļus, ar kuriem saskaras projekti, kas saistīti ar šīm valodām, attiecīgajā valodā runājošās kopienas mazskaitlīguma dēļ; šajā sakarībā aicina Komisiju, izvērtējot ES tiesību piemērošanu, rūpīgi apsvērt pie minoritātēm piederošu personu tiesības;

47.  uzsver, ka ne tikai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, bet arī citās politikas jomās ir nepieciešams uzlabot pilsoņu piekļuvi informācijai un dokumentiem par ES tiesību aktu piemērošanu; aicina Komisiju noskaidrot labākos iespējamos veidus, kā to panākt, kā arī aicina izmantot pastāvošos saziņas līdzekļus, lai uzlabotu pārredzamību, un nodrošināt pienācīgu piekļuvi informācijai un dokumentiem par ES tiesību aktu piemērošanu; aicina Komisiju nākt klajā ar juridiski saistošu instrumentu par iedzīvotāju sūdzību izskatīšanas administratīvo procedūru;

48.  atgādina, ka patiesas Eiropas tiesiskuma telpas netraucēta darbība, kuras pamatā ir dalībvalstu atšķirīgo tiesību sistēmu un tradīciju ievērošana, no ES viedokļa ir ārkārtīgi svarīga un ka pilnīga, pareiza un savlaicīga ES tiesību aktu īstenošana ir viens no priekšnoteikumiem šā mērķa sasniegšanai;

49.  uzsver, ka viena no Septītās vides rīcības programmas prioritātēm ir īstenošanas uzlabošana;

50.  pauž nožēlu par to, ka joprojām ļoti bieži ES vides un veselības tiesību akti tiek transponēti novēloti un nepareizi un dalībvalstis tos piemēro slikti; norāda, ka Komisijas 31. ikgadējais pārskats par ES tiesību aktu piemērošanu apliecina, ka 2013. gadā lielākā pienākumu neizpildes procedūru kategorija bija ar vidi saistītas lietas; atgādina, ka vides politikas neīstenošanas radītās izmaksas — tostarp pienākumu neizpildes procedūras izmaksas — ir augstas un tiek lēstas aptuveni 50 miljardu eiro apmērā gadā (COWI et al., 2011); turklāt uzsver, ka vides politikas īstenošana radītu daudzas sociālekonomiskās priekšrocības, kuras ne vienmēr tiek atspoguļotas izmaksu un ieguvumu analīzēs;

51.  aicina Komisiju būt stingrākai attiecībā uz ES vides tiesību piemērošanu un ātrāk un efektīvi veikt izmeklēšanas par vides piesārņojuma pārkāpumiem;

52.  aicina Komisiju iedarbīgāk vērsties pret vides direktīvu novēlotu transponēšanu un vairāk piemērot naudassodus;

53.  aicina Komisiju iesniegt jaunu priekšlikumu par tiesu iestāžu pieejamību ar vidi saistītās lietās un priekšlikumu par vides inspekcijām — ja iespējams, nepalielinot birokrātisko slogu un administratīvās izmaksas;

54.  uzsver vajadzību nodrošināt augsta līmeņa vides aizsardzību un brīdina pret centieniem saistīt lielo pārkāpumu skaitu ar vajadzību samazināt vides tiesību prasību stingrību;

55.  pauž bažas par to, ka Komisijas saziņas politikā attiecībā uz Normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT) ir pārspīlētas grūtības īstenot vides un veselības tiesību aktus; uzsver, ka REFIT programmas īstenošana nedrīkstētu apdraudēt vides, pārtikas nekaitīguma un veselības standartus; atzīst labāka regulējuma nepieciešamību un uzskata, ka regulējuma vienkāršošana palīdzētu risināt arī īstenošanas laikā konstatētās problēmas; uzskata, ka REFIT būtu jānodrošina rezultāti iedzīvotājiem un uzņēmumiem, pēc iespējas nevienu neapgrūtinot;

56.  atzinīgi vērtē jauno praksi, saskaņā ar kuru Komisija drīkst attiecīgos gadījumos lūgt dalībvalstīm iekļaut paskaidrojošus dokumentus, kad tās Komisijai nosūta paziņojumu par transponēšanas pasākumiem; tomēr atkārto savu prasību pēc obligātajām atbilstības tabulām par direktīvu transponēšanu, kurām vajadzētu būt publiski pieejamām visās Eiropas Savienības valodās, un pauž nožēlu par to, ka Normatīvās atbilstības un izpildes programma (REFIT) bija Komisijas vienpusēja lēmuma rezultāts, attiecībā uz kuru netika rīkots īstens sabiedriskais un parlamentārais dialogs;

57.  norāda, ka attiecībā uz REFIT Komisijai ir jāsekmē dialogs ar iedzīvotājiem, dalībvalstīm, uzņēmumiem un pilsonisko sabiedrību kopumā par tiesību aktu normatīvo atbilstību, lai nodrošinātu gan ES tiesību aktu kvalitāti, gan sociālo aspektu saglabāšanu un lai viens vērtību priekšstats neattīstītos uz cita rēķina;

58.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 304, 20.11.2010., 47. lpp.
(2) Pienemtie teksti, P7_TA(2014)0051.
(3) Politikas departaments C — pilsoņu tiesības un konstitucionālie jautājumi, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai (2015).
(4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.).
(5) Spriedums lietā Nr. 175/84.
(6) Pienemtie teksti, P7_TA(2013)0350.

Juridisks paziņojums