Indekss 
Pieņemtie teksti
Otrdiena, 2015. gada 24. novembris - StrasbūraGalīgā redakcija
Konkrētu Šengenas acquis tiesību aktu atcelšana ***I
 Konkrētu Šengenas acquis tiesību aktu attiecībā uz policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās atcelšana ***I
 Konkrētu tiesību aktu attiecībā uz policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās atcelšana ***I
 Dalība Konvencijas par dienvidu tunzivju saglabāšanu paplašinātajā komisijā ***
 Apdrošināšanas starpniecība ***I
 Nevienlīdzības samazināšana, īpašu uzmanību pievēršot bērnu nabadzības problēmai
 Kohēzijas politika un marginalizētas iedzīvotāju grupas
 ES loma Apvienoto Nāciju Organizācijā

Konkrētu Šengenas acquis tiesību aktu atcelšana ***I
PDF 387kWORD 63k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2015. gada 24. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko atceļ konkrētus tiesību aktus attiecībā uz policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās (COM(2014)0713 – C8-0277/2014 – 2014/0337(COD))
P8_TA(2015)0396A8-0250/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2014)0713),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 77. panta 2. punkta a), b) un d) apakšpunktu, 78. panta 2. punkta e) un g) apakšpunktu, 79. panta 2. punkta c) un d) apakšpunktu un 87. panta 2. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0277/2014),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2015. gada 21. oktobra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu un 50. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0250/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2015. gada 24. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/..., ar ko atceļ konkrētus Šengenas acquis tiesību aktus

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2016/93.)


Konkrētu Šengenas acquis tiesību aktu attiecībā uz policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās atcelšana ***I
PDF 387kWORD 66k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2015. gada 24. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko atceļ konkrētus tiesību aktus attiecībā uz policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās (COM(2014)0714 – C8-0279/2014 – 2014/0338(COD))
P8_TA(2015)0397A8-0251/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2014)0714),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 82. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 87. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0279/2014),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2015. gada 21. oktobra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu un 50. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0251/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2015. gada 24. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/..., ar ko atceļ konkrētus Šengenas acquis tiesību aktus attiecībā uz policijas sadarbību un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2016/94.)


Konkrētu tiesību aktu attiecībā uz policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās atcelšana ***I
PDF 385kWORD 64k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2015. gada 24. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko atceļ konkrētus tiesību aktus attiecībā uz policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās (COM(2014)0715 – C8-0280/2014 – 2014/0339(COD))
P8_TA(2015)0398A8-0252/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2014)0715),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 82. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 87. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0280/2014),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2015. gada 21. oktobra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu un 50. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0252/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2015. gada 24. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/..., ar ko atceļ konkrētus tiesību aktus attiecībā uz policijas sadarbību un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2016/95.)


Dalība Konvencijas par dienvidu tunzivju saglabāšanu paplašinātajā komisijā ***
PDF 306kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 24. novembra normatīvā rezolūcija par Padomes Lēmuma projektu par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Dienvidu tunzivju saglabāšanas komisiju (CCSBT) par Savienības dalību Konvencijas par dienvidu tunzivju saglabāšanu paplašinātajā komisijā (07134/2015 – C8-0323/2015 – 2015/0036(NLE))
P8_TA(2015)0399A8-0318/2015

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (07134/2015),

–  ņemot vērā vēstuļu apmaiņu, kuras mērķis ir kļūšana par Konvencijas par dienvidu tunzivju saglabāšanu paplašinātās komisijas locekli,

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. panta 2. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C8-0323/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu, 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ieteikumu (A8-0318/2015),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Komisijai par dienvidu tunzivju saglabāšanu.


Apdrošināšanas starpniecība ***I
PDF 392kWORD 87k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2015. gada 24. novembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par apdrošināšanas starpniecību (pārstrādāta redakcija) (COM(2012)0360 – C7-0180/2012 – 2012/0175(COD))
P8_TA(2015)0400A8-0315/2015

(Parastā likumdošanas procedūra, pārstrādāšana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2012)0360),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 53. panta 1. punktu un 62. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7–0180/2012),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 13. decembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Iestāžu 2001. gada 28. novembra nolīgumu par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu(2),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas 2012. gada 9. novembra vēstuli Ekonomikas un monetārajai komitejai saskaņā ar Reglamenta 104. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2015. gada 22. jūlija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 104. un 59. pantu, kā arī 61. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A7-0085/2014),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 26. februāra sēdē pieņemtos grozījumus(3),

–  ņemot vērā Priekšsēdētāju konferences 2014. gada 18. septembra lēmumu par Parlamenta 7. sasaukuma laikā neizskatītajiem jautājumiem,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas papildu ziņojumu (A8-0315/2015),

A.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās grupas atzinumu šajā priekšlikumā nav ietverti nekādi citi būtiski grozījumi kā vien tie, kas tajā skaidri norādīti, un tā kā attiecībā uz spēkā esošo tiesību aktu negrozītajiem noteikumiem priekšlikumā ir paredzēta tikai šo tekstu kodifikācija, negrozot to būtību,

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju, ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas ieteikumus;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2015. gada 24. novembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/... par apdrošināšanas izplatīšanu (pārstrādāta redakcija)

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai (ES) 2016/97.)

(1) OV C 44, 15.02.2013., 95. lpp.
(2) OV C 77, 28.3.2002., 1. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0155.


Nevienlīdzības samazināšana, īpašu uzmanību pievēršot bērnu nabadzības problēmai
PDF 382kWORD 149k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 24. novembra rezolūcija par nevienlīdzības samazināšanu, īpašu uzmanību pievēršot bērnu nabadzības problēmai (2014/2237(INI))
P8_TA(2015)0401A8-0310/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 1989. gada 20. novembrī Ņujorkā pieņemto ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā 2006. gada 13. decembrī Ņujorkā pieņemto ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantu,

–  ņemot vērā pārskatīto Eiropas Sociālo hartu,

–  ņemot vērā Rasu vienlīdzības direktīvu (2000/43/EK) un Nodarbinātības vienlīdzības pamatdirektīvu (2000/78/EK),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra Ieteikumu „Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana” (2013/112/EU),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu „Nodarbinātība un sociālās norises Eiropā 2012. gadā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. februāra paziņojumu „ES plāns par bērnu tiesībām” (COM(2011)0060),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. decembra paziņojumu „Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758),

–  ņemot vērā Komisijas 2006. gada 4. jūlija paziņojumu „Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām” (COM(2006)0367),

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu „Trešais Eiropas dzīves kvalitātes apsekojums — dzīves kvalitāte Eiropā: krīzes ietekme”,

–  ņemot vērā Eurofound 2013. gada ziņojumu „Trešais Eiropas dzīves kvalitātes apsekojums — dzīves kvalitāte Eiropā: sociālā nevienlīdzība”,

–  ņemot vērā 2014. gada 27. novembra rezolūciju par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu(1),

–  ņemot vērā 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par krīzes ietekmi uz aprūpes pieejamību mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupām(2),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par Komisijas paziņojumu „Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā”(3),

–  ņemot vērā 2011. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību(4),

–  ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par sieviešu nabadzības izpausmēm Eiropas Savienībā(5),

–  ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par nevienlīdzības samazināšanu veselības jomā ES(6),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par minimālā ienākuma nozīmi nabadzības apkarošanā un integrējošas sabiedrības attīstības veicināšanā Eiropā(7),

–  ņemot vērā 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par sociālās integrācijas veicināšanu un nabadzības, tostarp bērnu nabadzības, apkarošanu ES(8),

–  ņemot vērā 2008. gada 16. janvāra rezolūciju „Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām”(9),

–  ņemot vērā organizācijas Save the Children („Glābiet bērnus”) 2014. gada ziņojumu „Bērnu nabadzība un sociālā atstumtība Eiropā”,

–  ņemot vērā UNICEF Pētījumu centra 2014. gada ziņojumu „Recesijas laika bērni — ekonomikas krīzes ietekme uz bērnu labklājību bagātajās valstīs”,

–  ņemot vērā Eiropas Nabadzības novēršanas tīkla un Eurochild tīkla 2013. gada ziņojumu „Ceļā uz bērnu labklājību Eiropā — izskaidrojumi par bērnu nabadzību ES”,

–  ņemot vērā Eurochild 2014. gada izvērtēšanas ziņojumu „2014. gada valstu reformu programmas un valstu sociālie ziņojumi no bērnu nabadzības un labklājības perspektīvas”,

–  ņemot vērā 2014. gada 26.‒28. novembrī Bukarestē notikušās Eurochild 11. konferences ziņojumu,

–  ņemot vērā UNICEF Innocenti pētījumu centra 2012. gada ziņojumu „Bērnu nabadzības mērīšana — jauni bērnu nabadzību salīdzinošie rādītāji pasaules bagātajās valstīs”,

–  ņemot vērā pētījumu centra DRIVERS galīgo zinātnisko ziņojumu „Sociālā nevienlīdzība agrīnā vecuma bērnu veselības aprūpē un attīstībā — sistemātisks Eiropas mēroga pārskats” (Londona, 2014. gada septembris),

–  ņemot vērā ES 2013. gada statistikas datus par ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2009. gada 30. septembra atzinumu par tematu „Darbs un nabadzība — ceļā uz visaptverošu pieeju”,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 14. jūlija atzinumu par tematu „Bērnu nabadzība un bērnu labklājība”,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 10. decembra atzinumu par tematu „Minimālais ienākums un nabadzības rādītāji Eiropā”,

–  ņemot vērā Eiropas Neatkarīgo ekspertu tīkla sociālās integrācijas jautājumos sagatavoto kopsavilkuma ziņojumu „Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana — pētījums par valstu politiku”(10),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A8-0310/2015),

A.  tā kā, ja ES vēlas sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķi līdz 2020. gadam nabadzības skarto cilvēku skaitu samazināt par vismaz 20 miljoniem, bērnu nabadzības apkarošanai būtu jānodrošina lielāka politiskā redzamība augstākajā ES politiskajā līmenī;

B.  tā kā saskaņā ar ANO Konvenciju par bērna tiesībām visiem bērniem vajadzētu būt garantētām tiesībām uz izglītību, veselības aprūpes pakalpojumiem, mājokli, aizsardzību, līdzdalību viņus skarošu lēmumu pieņemšanā, atpūtu un brīvo laiku, veselīgu uzturu un aprūpi ģimenes vidē;

C.  tā kā lielākā daļa dalībvalstu līdz šim ir pievērsušas pārāk maz uzmanības ES struktūrfondu izmantošanai, lai samazinātu satraucoši augsto un aizvien pieaugošo bērnu nabadzības līmeni Eiropā un veicinātu viņu sociālo iekļaušanu un vispārēju labklājību;

D.  tā kā sociālā nevienlīdzība būtiski veicina bērnu nabadzības pastiprināšanos un tā kā bērni ir nabadzības riskam visvairāk pakļautā iedzīvotāju grupa 19 dalībvalstīs;

E.  tā kā saskaņā ar Eurostat informāciju galvenie faktori, kas ietekmē bērnu nabadzību, ir labklājības pārdales politika, tas, cik efektīva ir valdības intervence, izmantojot ienākumu atbalstu, atbalsta pakalpojumu sniegšana, darba politika(11), vecāku stāvoklis darba tirgū, kas ir cieši saistīts ar viņu izglītības līmeni, un mājsaimniecības sastāvs; tā kā nodarbinātības veicināšanas pasākumi ir efektīvs nabadzības apkarošanas instruments;

F.  tā kā piektā daļa ES iedzīvotāju ir jaunāki par 18 gadiem; tā kā, neraugoties uz uzņemtajām saistībām, pašlaik Eiropas Savienībā nabadzība vai sociālā atstumtība draud vairāk nekā ceturtajai daļai bērnu;

G.  tā kā Parlaments ir atkārtoti prasījis īstenot pasākumu kopumu sociālo investīciju jomā un atbalsta Komisijas ieteikumu „Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”, kurā ierosināta visaptveroša politika bērnu nabadzības novēršanai un bērnu labklājības veicināšanai, pamatojoties uz trim pīlāriem, proti, atbilstošu resursu pieejamību no Eiropas Sociālā fonda, kvalitatīvu un iekļaujošu pakalpojumu pieejamību un bērnu līdzdalību sabiedrībā un lēmumu pieņemšanā, un kurā bērni ir atzīti par tiesību subjektiem; tomēr pauž nožēlu, ka ES nav veikusi saskaņotus pasākumus, lai to īstenotu ar Eiropas pusgada palīdzību;

H.  tā kā, lai gan bērnu, kuru vecākiem ir ļoti zema darba intensitāte, nabadzības vai sociālās atstumtības risks ir par 56,7 % augstāks, bērnu nabadzības riskam ir pakļautas arī ģimenes ar augstu darba intensitāti (Rumānijā, Lietuvā, Portugālē, Spānijā, Grieķijā, Latvijā, Slovākijā, Polijā un Luksemburgā);

I.  tā kā bērnu nabadzību rada ģimeņu nabadzība, tā kā tāpēc ģimenes ar zemiem ienākumiem un lielas ģimenes ir pakļautas lielākam nabadzības riskam, savukārt ienākumu pārdale būtiski ietekmē sociālās nevienlīdzības ciklu mazināšanu, un tā kā valstu darba samaksas politika un sociālā sistēma, kas aizvien vairāk pasliktinās, palielina nabadzības un sociālās atstumtības risku, tādējādi veicinot bērnu nabadzības palielināšanos, kā tas vērojams dalībvalstīs ar zemāko bērnu nabadzības līmeni, kurās arī vispārējās nabadzības un nevienlīdzības līmenis ir viszemākais;

J.  tā kā laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto bērnu skaits Eiropā (ES 27 un Norvēģija, Islande un Šveice) palielinājās par gandrīz vienu miljonu, tikai laikposmā no 2011. līdz 2012. gadam vien šim skaitlim palielinoties par pusmiljonu(12); tā kā saskaņā ar Eurostat datiem 2013. gadā ES 28 nabadzības vai sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 26,5 miljoni bērnu; tā kā laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam nabadzības vai sociālās atstumtības risks ES 27 palielinājās no 26,5 % līdz 28 %; tā kā 2013. gadā ES 27 dalībvalstīs nabadzības vai sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 28 % no visiem iedzīvotājiem, kas ir jaunāki par 18 gadiem, un tā kā lielākajā daļā valstu bērni ir vairāk pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam nekā pieaugušie;

K.  tā kā sievietes ir pakļautas lielākam nabadzības riskam nekā vīrieši un tā kā sieviešu nabadzības novēršana ir ne vien svarīga pati par sevi, bet tai ir arī liela nozīme bērnu nabadzības mazināšanā;

L.  tā kā aizvien vairāk palielinās nevienlīdzība starp ES dalībvalstīm; tā kā satraukumu rada tas, ka palielinās to bērnu īpatsvars, kuri cieš no nepietiekama uztura, kas izraisa tādu slimību parādīšanos no jauna, kuras ES jau bija izzudušas (piemēram, rahīts); tā kā par bērnu nabadzības palielināšanos liecina arī tas, ka saskaņā ar UNICEF datiem(13) tādās valstīs kā Igaunija, Grieķija un Itālija kopš 2008. gada ir divkāršojies to bērnu īpatsvars, kuri nevar atļauties ēst gaļu vai zivis divas dienas pēc kārtas;

M.  tā kā ANO Bērnu tiesību komiteja noslēguma piezīmēs par dažu valstu jaunākajiem periodiskajiem ziņojumiem pauda bažas par bērnu nabadzības un/vai bērnu nabadzības riska līmeņa paaugstināšanos ekonomikas krīzes dēļ, kas ietekmē daudzu ANO Bērna tiesību konvencijā ietverto tiesību, it īpaši tiesību uz veselību, izglītību un sociālo aizsardzību, īstenošanu, un mudināja attiecīgās iestādes nodrošināt bērnu tiesību ievērošanai paredzēto budžeta pozīciju aizsardzību un tā kā finanšu un ekonomikas krīze ir izraisījusi dzīves un darba apstākļu pasliktināšanos un tādas jaunas grupas parādīšanos, kuru dēvē arī par jaunajiem trūcīgajiem;

N.  tā kā labvēlīga uzņēmējdarbības vide veicina nodarbinātību dalībvalstīs un paplašina nodarbinātības iespējas vecākiem, kuri vēlāk var kalpot par labu piemēru, it īpaši kopienās, kuras nelabvēlīgi ietekmējusi nabadzība un atstumtība vairākās paaudzēs;

O.  tā kā viena vecāka ģimenes, it īpaši tās, kurās ģimenes galva ir vientuļā māte, ir pakļautas lielākam nabadzības vai sociālās atstumtības riskam (49,8 % salīdzinājumā ar 25,2 %) — lai gan saskaņā ar EU-SILC datiem (14) šajā jomā pastāv lielas atšķirības starp valstīm —, kas ir saistīts ar nabadzības feminizēšanos, to sieviešu nesamērīgi lielo īpatsvaru, kuras strādā nestabilu darbu vai brīvprātīgu nepilnas slodzes darbu, nesamērīgo laiku, ko sievietes velta neapmaksāta darba veikšanai, pārtraukumiem sieviešu profesionālajā dzīvē, lai aprūpētu bērnus vai citus ģimenes locekļus, un atšķirību vīriešu un sieviešu darba samaksā;

P.  tā kā bērnu nabadzību var mazināt, uzlabojot bērnu aprūpi un līdz ar to palielinot iespējas darba tirgū, it īpaši sievietēm;

Q.  tā kā bērni un viņu vecāki, audžuvecāki un aprūpētāji ir jāaizsargā no jebkāda veida diskriminācijas, piemēram, tādas, kas balstās uz dzimumu, rasi, ādas krāsu, valodu, reliģiju vai pārliecību, politiskajiem vai citiem uzskatiem, etnisko vai sociālo izcelsmi, nacionālo minoritāti, īpašumu, dzimšanu, invaliditāti, vecumu vai citiem faktoriem, un tā kā bērni no mazaizsargātām iedzīvotāju grupām ir pakļauti lielākam marginalizācijas, nabadzības un sociālās atstumtības riskam, ko apstiprina Eiropas Nacionālo organizāciju darbam ar bezpajumtniekiem federācijas jaunākie ziņojumi, kuros uzsvērta bezpajumtnieku patversmēs uzņemto sieviešu, jauniešu un ģimeņu ar bērniem (it īpaši migrantu ģimeņu) skaita palielināšanās; tā kā lielas viena apgādnieka ģimenes ir vairāk pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam finanšu un ekonomikas krīzes rezultātā īstenotās algu samazināšanas politikas un sociālās aizsardzības sistēmas pasliktināšanās dēļ;

R.  tā kā bērnu nabadzība un sociālā atstumtība var ilgt visu mūžu un izraisīt bezdarba un nabadzības turpināšanos no paaudzes paaudzē; tā kā ir palielinājusies izglītības plaisa starp bērniem no dažādām sociāli ekonomiskajām grupām (11 ES dalībvalstīs agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumus vecuma grupā līdz 3 gadiem saņem ne vairāk kā 15 % bērnu);

S.  tā kā, ņemot vērā to, ka bērnu pamatiemaņas attīstās pirmajos piecos dzīves gados, agrīnajai pirmsskolas izglītībai un aprūpei ir izšķiroša ietekme uz viņu kognitīvo attīstību un tā kā kvalitatīvas izglītības pieejamība ir pamats sekmju gūšanai turpmākajā dzīvē no izglītības, labklājības, nodarbināmības un sociālās integrācijas viedokļa, it īpaši attiecībā uz bērniem, kas aug nelabvēlīgos apstākļos; tā kā ir palielinājusies izglītības plaisa starp bērniem no dažādām sociāli ekonomiskajām grupām; tā kā strādājoši vecāki, kuriem nav pieejams bērnudārzs, bieži ir spiesti atstāt bērnus cita bērna uzraudzībā vai izmantot neoficiālus un nesertificētus maksas aprūpes tīklus, kas apdraud bērnu drošību un labklājību; tā kā pirmsskolas izglītībai var būt svarīga loma nabadzības riskam pakļauto bērnu zemā sociāli ekonomiskā statusa kompensēšanā un ir faktors, kas atvieglo vecāku atgriešanos darba tirgū(15); tā kā ar iekļaujošas izglītības palīdzību tiek risinātas visu skolēnu dažādās vajadzības, palielinot līdzdalību mācību procesā, kā arī kultūru un kopienas vērtību apguvē, un tādējādi tā ir spēcīgs instruments bērnu nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanā;

T.  tā kā bērnu nabadzības un izmantošanas novēršanas darbā galvenā loma ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām un tāpēc tām ir izšķiroša nozīme marginalizācijas un sociālās atstumtības nepieļaušanā, un tā kā attiecīgos gadījumos valstu iestādēm tām būtu jānodrošina pietiekami līdzekļi minēto mērķu īstenošanai;

U.  tā kā vairumā valstu ģimenes sedz lielāko daļu ar izglītību saistīto izdevumu, it īpaši izdevumus, kas saistīti ar mācību materiāliem un transportu; tā kā šie izdevumi ir viens no faktoriem, kas veicina mācību pamešanu; tā kā joprojām pastāv finansiāli, administratīvi un citi praktiski šķēršļi izglītības pieejamībai marginalizētām bērnu grupām;

V.  tā kā sociāli ekonomiskā vide, kādā dzīvo bērni, ietekmē skolā un skolas brīvlaikā pavadītā laika kvalitāti un tā kā nepietiekamā stimulēšana brīvajā laikā nelabvēlīgi ietekmē atšķirību palielināšanos starp bērniem, it īpaši viņu izglītībā;

W.  tā kā mācību pamešanas vidējais līmenis ES 2012. gadā bija 13 %, bet dažās valstīs (Portugālē, Spānijā un Maltā) tas pat pārsniedza 20 %(16);

X.  tā kā pat valstīs, kurās tiesības uz veselības aizsardzību ir noteiktas ar likumu, ir daudz bērnu, kam nav pieejama pienācīga veselības aprūpe, un bērni, kuriem ir ļoti ierobežota piekļuve citiem pakalpojumiem, izņemot neatliekamo medicīnisko palīdzību, piemēram, pediatra vai zobārsta pakalpojumiem, it īpaši tāpēc, ka trūkst pieejamu publisko pakalpojumu; tā kā nabadzīgās ģimenēs dzimušie bērni ir pakļauti lielākam hronisko slimību un veselības problēmu riskam, kas veicina nevienlīdzības turpināšanos;

Y.  tā kā ģimeņu finansiālās problēmas veicina vecāku garīgās veselības pasliktināšanos un ģimeņu izjukšanu, kas savukārt nenoliedzami ietekmē bērnu psiholoģisko un sociālo labklājību;

Z.  tā kā videi, kurā bērns dzīvo, tostarp pirmsdzemdību periodam, ir izšķiroša ietekme uz kognitīvās sistēmas attīstību, saziņas un lingvistiskajām spējām, kā arī sociālajām un emocionālajām spējām, kas vēlākā dzīves posmā ietekmē veselību, labklājību, piedalīšanos sabiedriskajā dzīvē un mācīšanās spējas(17);

AA.  tā kā visiem bērniem ir tiesības uz aizsardzību pret nabadzību, vardarbību un nolaidīgu attieksmi un tā kā pētījumā ir secināts, ka ģimeņu finansiālās grūtības, publisko pakalpojumu samazināšana un nabadzības palielināšanās var pastiprināt vardarbību pret bērniem;

AB.  tā kā bērnu nabadzība ir daudzdimensionāla parādība un tai ir nepieciešama daudzdimensionāla pieeja; tā kā nodarbinātība ir svarīgs faktors, bet tā ne vienmēr attiecīgo bērnu ģimenēm garantē izkļūšanu no nabadzības;

AC.  tā kā bērnu nabadzība rada augstas ekonomiskās izmaksas sabiedrībai, it īpaši saistībā ar palielinātiem sociālā atbalsta izdevumiem;

AD.  tā kā ģimenes, kas ir pakļautas nabadzības riskam, visticamāk, dzīvo antisanitārās un nedrošās zonās un tā kā ES 28 šādos apstākļos joprojām dzīvo 17 % bērnu un 15 ES dalībvalstīs šis rādītājs ir augstāks par vidējo; tā kā pieaugošais to gadījumu skaits, kad nespējas segt mājokļa izmaksas dēļ notiek izlikšana no mājokļa, liek bērniem dzīvot aizvien nedrošākos dzīves apstākļos, kas savukārt negatīvi ietekmē viņu attīstību un turpmākās izredzes;

AE.  tā kā saskaņā ar Eurostat 2012. gada statistikas datiem par ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC) enerģētiskā nabadzība ir problēma, kas skar visas dalībvalstis; tā kā enerģijas cenu pieauguma dēļ daudzi bērni dzīvo neapkurinātā mājoklī un tā rezultātā palielinās saslimstība ar elpošanas ceļu un sirds un asinsvadu slimībām;

AF.  tā kā ģimenes, kurās ir bērni ar veselības problēmām, un tāpat arī vecāki, kuriem ir veselības problēmas, biežāk saskaras ar nabadzības risku, ģimenes iziršanu un grūtībām iekļauties darba tirgū;

AG.  tā kā nākamā ilgtspējīgas attīstības mērķu programma laikposmam pēc 2015. gada un tās universālums sniedz iespēju palielināt investīcijas bērnos un viņu tiesībās;

AH.  tā kā nabadzības riskam pakļauto bērnu vidū īpaši daudz ir migrantu bērnu un viņi ir pakļauti lielākai diskriminācijai valodas šķēršļu dēļ, un tā kā nelegālo imigrantu bērni atrodas vēl sliktākā situācijā; tā kā pašlaik, pastiprinoties migrācijas plūsmām, pieaug to gadījumu skaits, kad imigrantu bērni paliek savā dzimtenē citu ģimenes locekļu vai trešo personu aprūpē, un tā kā tas nelabvēlīgi ietekmē bērnu attīstību, it īpaši emocionālā līmenī;

AI.  tā kā pēdējos gados Eiropas Savienībā politikas līmenī bērnu nabadzībai veltītā pastiprinātā uzmanība un ES valstu vadītāju atbalstošie politiskie paziņojumi tomēr nav noveduši pie bērnu nabadzības līmeņa vērā ņemamas samazināšanās;

AJ.  tā kā ir jāpalielina finansiālais atbalsts mazaizsargātām ģimenēm paredzētām pārtikas palīdzības programmām, jo palielinās to bērnu skaits, kuriem ēdiens pieejams tikai skolā; tā kā šīs programmas ir svarīgas, taču tās nevar uzskatīt par ilgtermiņa risinājumu;

AK.  tā kā vides problēmas, piemēram, piesārņojums, satiksme, piesārņota augsne un apšaubāmas kvalitātes dzeramais ūdens, bieži vien nesamērīgi skar nabadzībā dzīvojošos bērnus,

1.  iesaka dalībvalstīm uzņemties reālas saistības izstrādāt tādu bērnu nabadzības apkarošanas politiku, kurā galvenā uzmanība būtu veltīta bērnu nabadzību veicinošo faktoru novēršanai un tāda sociālā atbalsta kvantitatīvai un kvalitatīvai palielināšanai, kurš paredzēts īpaši bērniem un arī vecākiem, kas ir bezdarbnieki, kā arī nabadzīgiem strādājošajiem (piemēram, bezdarbnieku pabalsti un atbilstoši minimālie ienākumi), un popularizēt darba tiesības, kas garantē sociālās tiesības, tostarp saskaņā ar valsts praksi un koplīgumiem tiesību aktos noteiktu minimālo algu, kas sniegtu lielāku drošību ģimenēm un mazinātu nestabilu nodarbinātību, vienlaikus veicinot tādu nodarbinātību, kas paredz atbilstošas sociālās tiesības;

2.  prasa uzraudzīt un izvērtēt šāda atbalsta efektivitāti, lai politikas nostādnes cīņai pret nabadzību, atstumtību un mācību pamešanu pielāgotu sociālās vienlīdzības prasībām; mudina dalībvalstis izstrādāt un izmantot dažādas ikvienam intervences posmam piemērotas pierādījumu vākšanas metodes;

3.   iesaka Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt ceļvedi, lai īstenotu Komisijas ieteikumā „Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana” iekļauto triju pīlāru pieeju resursu, pakalpojumu un bērnu līdzdalības pieejamības ziņā; uzskata — lai ar triju pīlāru pieejas palīdzību sasniegtu labākus rezultātus, varētu būt noderīgi izstrādāt īpašus precīzus rādītājus bērnu nabadzības līmeņa mērīšanai un šīs parādības visvairāk skarto jomu noteikšanai; aicina dalībvalstis sociālo investīciju jomas pasākumu kopuma un iepriekš minētā Komisijas ieteikuma attiecīgos aspektus efektīvi un visaptverošā veidā integrēt savās ikgadējās valsts reformu programmās un valsts sociālajos ziņojumos un aicina Komisiju noteikt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķa apakšmērķi — mazināt bērnu nabadzību un sociālo atstumtību —, padarīt bērnu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanu redzamu un to precīzi formulēt visos Eiropas pusgada posmos; uzsver, ka bērnu nabadzības mazināšana, investējot bērnos, būtu jāizvirza par vienu no galvenajām prioritātēm 2016. gada izaugsmes pētījumā un jānosaka par svarīgu līdzekli nabadzības mazināšanas mērķa īstenošanai; aicina Komisiju uzraudzīt, kā dalībvalstis, izmantojot tam paredzēto ceļvedi, īsteno minēto Komisijas ieteikumu, nodrošināt, ka tās katru gadu sniedz ziņojumu par šo īstenošanu, kā arī izmantot Eiropas Sociālo fondu šī ieteikuma īstenošanai un izvērtēt ikgadējās valsts reformu programmās ierosināto reformu ietekmi uz nabadzību;

4.  aicina dalībvalstis centienos novērst bērnu nabadzību uzmanību veltīt arī to sieviešu stāvoklim, kuras aprūpē bērnus un ģimenes locekļus ar īpašām vajadzībām un invaliditāti;

5.  iesaka dalībvalstīm Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESIF) līdzekļu izmantošanā un sociālās politikas nostādņu izstrādē lielāku uzmanību veltīt to ģimeņu (jo īpaši viena vecāka ģimeņu) aizsardzībai pret nabadzību, kurās ir bērni ar veselības problēmām;

6.  atkārtoti uzsver, ka liela nozīme ir preventīvai publiskajai politikai, saskaņā ar kuru tiek investēts tādās pārdomātās bērnu labklājības politikas nostādnēs, kas nevis koncentrējas uz bērnu sociālās atstumtības un nabadzības sekām, bet gan atbalsta tādu indivīdu attīstību, kuri spēj iekļauties sabiedrībā un darba tirgū;

7.  uzskata — neaizmirstot par nepieciešamību palīdzēt bērniem, kuri dzīvo nabadzībā, ir pametuši mācības vai ir sociāli atstumti, bērnu un jauniešu atbalsta politikai būtu jāietver būtiski preventīvi elementi, tostarp ilgtermiņa stratēģijas sociālās nevienlīdzības apkarošanai;

8.  iesaka dalībvalstīm ieviest vai palielināt bērniem paredzētā universāla sociālā atbalsta veidus, piemēram, subsidētu vai bezmaksas maltīšu nodrošināšanu, it īpaši mazaizsargātiem un nabadzīgiem bērniem, lai nodrošinātu viņu veselīgu attīstību; aicina dalībvalstis pieņemt aktīvus nodarbinātības pasākumus kā daļu no visaptverošas stratēģijas un politikas, lai atbalstītu kvalitatīvas nodarbinātības, pienācīgu ienākumu, kā arī kvalitatīvu publisko pakalpojumu (īpaši bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes, mājokļa un brīvā laika pavadīšanas iespēju) pieejamību vecākiem, atvieglojot viņiem profesionālās un privātās dzīves saskaņošanu, un pastiprināt bērnu un viņu ģimenes locekļu līdzdalību šādas politikas izstrādē, īstenošanā un uzraudzībā; uzsver, ka universāli risinājumi būtu jākombinē ar specifisku mērķu sasniegšanai paredzētiem pasākumiem, lai atbalstītu vismazāk aizsargātās un vismarginalizētākās bērnu un pusaudžu grupas; pauž nožēlu par dalībvalstu valdībām raksturīgo aizvien pieaugošo tendenci no universāla atbalsta politikas pāriet uz atbalstu, kas ir atkarīgs no ienākumiem, jo ir pierādīts, ka universāla atbalsta politika nodrošina labāku aizsardzību pret bērnu nabadzību(18);

9.   mudina dalībvalstis un Komisiju vienoties par ES standartiem vai ieviest saskaņotu metodoloģiju bērna audzināšanas izmaksu noteikšanai un bērnu nabadzības nepieļaušanai un apkarošanai nepieciešamo resursu noteikšanai;

10.  aicina Komisiju atturēties no ieteikšanas dalībvalstīm pārveidot vai samazināt publiskos pakalpojumus, no elastīgu darba attiecību popularizēšanas un no publisko pakalpojumu privatizēšanas, jo šādi pasākumi ir nepārprotami izraisījuši bērnu sociālo tiesību pavājināšanos;

11.  prasa Komisijai uzsvērt nepieciešamību pēc investīcijām bezmaksas publiskajā izglītībā, precīzi izstrādājot īpašas mācību metodes vismazāk aizsargātajām sociālajām grupām, piemēram, imigrantiem un cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti; uzskata, ka izglītība var būt viena no svarīgākajām prioritātēm, lai nodrošinātu, ka bērni apgūst prasmes, kas viņiem darītu pieejamu labi apmaksātu kvalificētu darbu, tādējādi viņiem ļaujot pašiem izkļūt no nabadzības;

12.  atgādina — lai novērstu bērnu nabadzību, ir jāpieņem dzīves cikla pieeja, kas paredz arī nabadzības riska pārmantošanas no paaudzes paaudzē pārtraukšanu un atspoguļo dažādās agrīnās bērnības, vēlākās bērnības un pusaudža gadu vajadzības, ir jāizmanto pilnībā uz bērnu orientēta pieeja, nosakot to nelabvēlīgo faktoru skaitu, kuriem vienlaikus ir pakļauts katrs bērns, un tādējādi identificējot tos bērnus, kas dzīvo visnelabvēlīgākajos apstākļos, kā arī mērot ne tikai monetāro nabadzību, bet arī daudzdimensiālo trūkumu;

13.  iesaka nodrošināt, lai visiem bērniem šajā svarīgajā viņu attīstības posmā būtu pieejami kvalitatīvi pakalpojumi; uzskata, ka veselības aprūpe, izglītība, atbalsts vecākiem un ģimenei, mājoklis un aizsardzība ir pamatpakalpojumi, ko visbiežāk nodrošina vietējās un reģionālās pašvaldības;

14.  mudina dalībvalstis pieņemt, īstenot un pārraudzīt daudzdimensionālās bērnu nabadzības mazināšanas plānus, galveno uzmanību pievēršot dabiskajām bērnu tiesībām, un noteikt mērķus bērnu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai, galveno uzmanību skaidri veltot bērniem, kuri ir pakļauti vislielākajam nabadzības riskam; atgādina, cik svarīgi ir tas, lai ES dalībvalstis sasniegtu vismaz pirmskrīzes līmeni attiecībā uz faktiskajiem izdevumiem vismazāk aizsargāto bērnu sociālajai aizsardzībai, veselības aprūpei, izglītībai un viņiem paredzētajam sociālajam mājoklim;

15.  mudina dalībvalstis īstenot plānus, lai mazinātu sociālās atstumtības sajūtu bērniem ar apgrūtinātu spēju mācīties, un ieviest efektīvākus mācību moduļus šādiem bērniem paredzētu mācību metožu atbalstam;

16.  aicina dalībvalstis atzīt, ka bērnu nabadzība un sociālā atstumtība ir svarīgākie šķēršļi, kas jāpārvar, ja tās vēlas sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus attiecībā uz nodarbinātības līmeni un investīcijām pētniecībā, izstrādē, enerģētikā un ilgtspējīgā attīstībā;

17.  mudina dalībvalstis lielāku uzmanību veltīt piemērotas ārpusskolas vides radīšanai un pieejamībai, lai bērni varētu pēc stundām un skolas brīvdienās pavadīt laiku jēgpilnās un stimulējošās nodarbēs, un lielāku uzmanību veltīt arī veselības aprūpes pamatpakalpojumu pieejamībai bērniem nelabvēlīgos rajonos un attālos un grūti pieejamos reģionos;

18.  aicina dalībvalstis izvairīties no nabadzībā dzīvojošo un sociālā atstumtībā nonākušo bērnu novirzīšanas uz norobežotiem nelabvēlīgiem rajoniem, šajā nolūkā ieviešot minimālus standartus attiecībā uz bērnu mājokli, kuros tiek ņemtas vērā bērna labākās intereses, un garantējot mājsaimniecībām atbilstošu mājokli, kas apmierina to vajadzības un nodrošina mājsaimniecības locekļu labklājību, privātumu un dzīves kvalitāti, tādējādi veicinot sociālā taisnīguma un kohēzijas panākšanu un sociālās atstumtības un nabadzības apkarošanu;

19.  prasa Komisijai un Parlamentam izmantot daudzgadu finanšu shēmas starpposma pārskatīšanas sniegtās iespējas, lai labāk izmantotu Eiropas Sociālo fondu, Eiropas atbalsta fondu vistrūcīgākajām personām un Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmu, un pārbaudīt, vai bērni ir viena no prioritātēm reģionālo un kohēzijas programmu plānošanā un īstenošanā, it īpaši attiecībā uz pienākumu pakāpeniski likvidēt lielās aprūpes iestādes (spēkā no 2014. gada), lai pastiprinātu vecāku uz adopcijas pamata un audžuvecāku statusu nolūkā nodrošināt to, ka bāreņi un mazaizsargātie bērni var uzaugt ģimenē vai ģimenei pielīdzināmā vidē; mudina arī Komisiju izstrādāt rādītājus bērnu nabadzības analīzei;

20.  mudina Komisiju un dalībvalstis apsvērt to, vai stratēģijas pārtikas jomā, piemēram, uztura dažādošana un pārtikas bagātināšana, kā arī izglītošana par uzturu, pasākumi sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma jomā un visbeidzot pārtikas piedevu izmantošana, būtu jāparedz īpašām iedzīvotāju grupām, lai novērstu nepilnvērtīga vai nepietiekama uztura nelabvēlīgo ietekmi uz bērnu veselību;

21.  iesaka dalībvalstīm valsts budžetā iekļaut redzamas, pārredzamas un līdzdalību veicinošas un pārskatatbildībai pakļautas apropriācijas un izmaksas, lai apkarotu bērnu nabadzību un pildītu savu pienākumu aizsargāt bērnus, tostarp palielinot publiskos izdevumus šo mērķu sasniegšanai; aicina dalībvalstis maksimāli izmantot ESIF, it īpaši Eiropas Sociālo fondu, lai īstenotu visus trīs ieteikuma par ieguldījumu bērnos pīlārus;

22.  iesaka dalībvalstīm izstrādāt pamatnostādnes, lai atbalstītu bērnu līdzdalību politikas sagatavošanā, ieviešot mehānismus, kas veicina un nodrošina bērnu līdzdalību tādu lēmumu pieņemšanā, kuri ietekmē viņu dzīvi, un kas viņiem ļauj un viņus mudina paust uz informāciju balstītu viedokli, nodrošinot, ka šim viedoklim tiek piešķirta pienācīga nozīme un tas tiek atspoguļots svarīgākajos šos bērnus ietekmējošos lēmumos;

23.  iesaka Komisijai un dalībvalstīm noteikt mērķus bērnu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai;

24.  mudina dalībvalstis nepieciešamības gadījumā noslēgt sadarbības līgumus ar institūcijām, kas veicina bērnu izglītību, apmācību kultūras un sporta jomā, kā arī integrāciju un kas apkaro bērnu nabadzību; tomēr iesaka dalībvalstīm nodrošināt šāda atbalsta un tā faktisko rezultātu uzraudzību, kvalitāti, ilgtspēju un atbilstību;

25.  aicina dalībvalstis izstrādāt īpašus tiesību aktus, lai aizsargātu vai pastiprinātu ar maternitāti un paternitāti saistītās tiesības, tostarp īstenojot efektīvus instrumentus, lai nodrošinātu profesionālās un ģimenes dzīves saskaņošanu un saglabātu darbvietu sievietēm pēc viņu atgriešanās no grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, kā arī lai nodrošinātu atbalstu viena vecāka ģimenēm; turklāt uzsver, ka to tiesību aktu pastiprināšana, kuri attiecas uz paternitātes atvaļinājumu, ir svarīgs impulss cīņai pret diskrimināciju dzimuma dēļ darbā, tostarp nevienlīdzīgu darba samaksu; mudina dalībvalstis nodrošināt, ka nevienlīdzīgu attieksmi pret darbiniekiem un uzmākšanos darbiniekiem darba vietā darba devēji nevar pamatot, atsaucoties uz grūtniecību, bērna aprūpi vai ar ģimeni saistītiem jautājumiem;

26.  iesaka dalībvalstīm izstrādāt proaktīvas, universālas un integrētas sociālās politikas nostādnes, lai nepieļautu nabadzību un bērna izņemšanu no ģimenes vides; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka bērnu un jauniešu ievietošana aprūpes iestādēs tiek izmantota tikai ārkārtas apstākļos kā pēdējais līdzeklis un izmantot ES struktūrfondus un ESIF, lai atbalstītu pāreju no bērnu aprūpes iestāžu pakalpojumiem uz aprūpi ģimenē un kopienas sniegtiem pakalpojumiem;

27.  iesaka dalībvalstīm atteikties no bērnu institucionālās aprūpes par labu stabilai uz aprūpi audžuģimenē balstītai sistēmai, kas bērnus un jauniešus labāk sagatavo neatkarīgas dzīves uzsākšanai, mācību turpināšanai vai darbam;

28.  iesaka dalībvalstīm izstrādāt un īstenot tādas integrētas aizsardzības sistēmas bērnu aizsardzībai pret vardarbību, ļaunprātīgu izmantošanu, ekspluatāciju un nolaidīgu attieksmi, kuras nodrošinātu, ka visas atbildīgās personas un sistēmas komponenti visās nozarēs un aģentūrās sadarbojas, kopīgi pildot pienākumus, lai visiem bērniem nodrošinātu aizsargājošu un iespējas palielinošu vidi;

29.  mudina dalībvalstis īstenot tādu politiku, kura atvieglo pienācīgu darbvietu izveidi un saglabāšanu, un izstrādāt apmācību sistēmas, uzlabojot kvalifikāciju un darba apstākļus, paredzot tāldarba un elastīga darbalaika izmantošanas iespējas, kas vecākiem palīdzētu iekļūt darba tirgū vai atgriezties tajā pēc pārtraukuma karjerā;

30.  aicina ES iestādes un aģentūras, dalībvalstu iestādes un citas ieinteresētās personas skaidri noteikt lomas, pienākumus, regulāru dialogu un procedūras gadījumos, kad bērniem ir nepieciešama aizsardzība pārrobežu situācijās;

31.  iesaka dalībvalstīm garantēt brīvas, iekļaujošas un kvalitatīvas publiskās izglītības pieejamību jebkurā vecumā, tostarp agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes un oficiālās un neoficiālās izglītības pieejamību, veicinot bērnu emocionālo, sociālo, kognitīvo un fizisko attīstību, noteikt atbilstošu pedagogu un audzēkņu proporciju un veicināt sociālo daudzveidību izglītībā, lai garantētu bērnu drošību un labklājību, nodrošinātu, ka visi bērni var gūt labumu no iekļaujošas kvalitatīvas izglītības, un tādējādi maksimāli palielinātu izglītības sistēmu ietekmi uz iespēju vienlīdzību un pārrautu nabadzības ciklu;

32.  mudina dalībvalstis palielināt piedāvāto izglītības pakalpojumu kvalitāti, piemērojot individuālu pieeju un veicinot sadarbību starp skolotājiem, sociālajiem darbiniekiem un vecākiem, lai izvairītos no tā, ka bērni un jaunieši pārtrauc mācības;

33.  aicina dalībvalstis īpašu uzmanību veltīt tam, lai pilnveidotu agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes pieejamību par pieņemamām cenām, uzskatot to par sociālu investīciju, kuras mērķis ir novērst nevienlīdzību un problēmas, ar kurām it īpaši saskaras bērni no maznodrošinātām ģimenēm, un veicināt vecāku izpratni par labumiem, ko sniedz aktīva līdzdalība agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes programmās;

34.  aicina dalībvalstis popularizēt iekļaujošu izglītības sistēmu, ne tikai palielinot īpašās apmācības pedagogu skaitu, bet arī integrējot bērnus ar īpašām izglītības vajadzībām parastajās klasēs;

35.  mudina dalībvalstis nodrošināt silīšu un bērnudārzu vispārēju un vienlīdzīgu pieejamību visu sociālo grupu bērniem;

36.  iesaka dalībvalstīm veicināt visu bērnu pilnīgu iesaistīšanos izglītības apguvē, nodrošinot bezmaksas mācību pamatmateriālus, sātīgas maltītes skolā un skolas transportu nabadzīgiem vai nabadzības riskam pakļautiem bērniem, lai palielinātu pašreizējo publisko investīciju efektivitāti šajā jomā un sekmīgāk cīnītos pret nabadzības nodošanu no paaudzes paaudzē;

37.  mudina dalībvalstis garantēt bezmaksas kvalitatīvu publisko veselības aprūpi attiecībā uz profilaksi, vakcinācijas programmām, primāro aprūpi un diagnosticēšanas, ārstēšanas un rehabilitācijas pieejamību, nodrošināt runas traucējumu un psiholoģisko terapiju bērniem, garantēt sievietēm tiesības uz seksuālās un reproduktīvās veselības aizsardzību, nodrošinot jaundzimušo un mātes veselības aprūpi un aprūpi mājās pirmsdzemdību un pēcdzemdību periodā, it īpaši priekšlaicīgu dzemdību gadījumos, un ģimenes ārstu, medmāsu, zobārstu, ģimenes konsultantu un garīgās veselības speciālistu pieejamību visiem bērniem un viņu ģimenēm; aicina dalībvalstis un Komisiju integrēt šos aspektus valstu un ES sabiedrības veselības aizsardzības stratēģijās;

38.  iesaka, lai dalībvalstis sniedz nepieciešamo atbalstu nolūkā visiem bērniem nodrošināt tiesības uz kultūru, sportu un atpūtu, kā arī atklātas telpas un veselīgas vides pieejamību, īpašu uzmanību pievēršot vienlīdzīgas pieejamības un kvalitātes nodrošināšanai nabadzīgiem bērniem, bērniem attālos reģionos, bērniem ar invaliditāti, bērniem, kas pieder pie nacionālām, etniskām, reliģiskām vai lingvistiskām minoritātēm, migrantu bērniem, bērniem, kuri pārvietojas ES teritorijā neatkarīgi no viņu valstspiederības, un pamestiem bērniem; atgādina par tiesībām rotaļāties, kas noteiktas ANO Konvencijā par bērna tiesībām;

39.  uzsver, ka ir jāpastiprina nabadzīgo un sociāli atstumto bērnu aizsardzība pret vardarbību ģimenē;

40.  aicina dalībvalstis, it īpaši tās, kurās sociālā nevienlīdzība ir izteiktāka, saskaņā ar agrīnas iejaukšanās pieeju pastiprināt valsts garantētās sociālās tiesības un uzlabot valsts garantēto pakalpojumu un sociālās aizsardzības pieejamību, sociālā drošības dienestos palielinot to darbinieku un profesionāļu skaitu, kuri strādā ar bērniem un viņu ģimenēm, un pastiprinot medicīnisko, psiholoģisko un sociālo aprūpi, to novirzot uz visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem, it īpaši bērniem;

41.  iesaka dalībvalstīm ieviest mehānismus, kas veicina un nodrošina bērnu līdzdalību tādu lēmumu pieņemšanā, kuri ietekmē viņu dzīvi, un ļaut viņiem un mudināt viņus izteikt uz informāciju balstītu viedokli, nodrošinot, ka šim viedoklim tiek piešķirta pienācīga nozīme un tas tiek atspoguļots svarīgākajos viņus ietekmējošos lēmumos;

42.  atzīst pilsoniskās sabiedrības, tostarp bērnu tiesību aizsardzības organizāciju un nabadzības apkarošanas organizāciju, lomu saskaņotas ES politikas nodrošināšanā un prasa pastiprināt pilsonisko dialogu par bērnu nabadzības nepieļaušanu un novēršanu dalībvalstīs;

43.  mudina Komisiju priekšlaicīgas mācību pamešanas līmeni un bērnu nabadzības novēršanu noteikt par nepārprotamu prioritāti;

44.  aicina dalībvalstis un Komisiju aktīvi piedalīties cīņā pret bērnu tirdzniecību jebkāda veida izmantošanas nolūkā, tostarp darbam, piespiedu laulībām, nelikumīgai adopcijai, nelikumīgām darbībām un seksuālai izmantošanai;

45.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt to Eiropas līmeņa un starpvalstu tīklu darbību, kuri apkaro bērnu un jauniešu nabadzību un sociālo atstumtību; norāda, ka ir īpaši jāatbalsta attālo un vismazāk attīstīto reģionu integrācija šādos tīklos un institūcijās;

46.  uzskata, ka tiesības uz bezmaksas vispārējo izglītību, veselības aizsardzību un sociālo drošību ir pamatnosacījumi nabadzības, it īpaši bērnu nabadzības, apkarošanai; paturot prātā šo mērķi un ņemot vērā publisko pakalpojumu pavājināšanos, aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest garantiju bērniem, lai ikvienam nabadzīgam bērnam būtu pieejama bezmaksas veselības aprūpe, izglītība, bērnu aprūpe, pienācīgs mājoklis un atbilstošs uzturs; šai garantijai vajadzētu būt daļai no Eiropas integrētā plāna bērnu nabadzības apkarošanai, kurš ietvertu gan minēto garantiju bērniem, gan programmas, kas vecākiem piedāvā iespējas izkļūt no sociālās atstumtības un iekļauties darba tirgū, kā arī atbilstošu atbalstu;

47.  aicina dalībvalstis ar pašvaldību palīdzību atbalstīt bērniem un ģimenēm paredzētos vietējos atbalsta centrus — it īpaši kopienās un/vai rajonos, kurus visvairāk skar bērnu nabadzība —, kas sniedz ne tikai juridisku palīdzību un/vai konsultācijas, konsultācijas vecākiem un ar skolu saistītu atbalstu, bet arī apmācību un norādījumus, piemēram, veselīga dzīvesveida un interneta drošas izmantošanas jomā;

48.  iesaka Komisijai un dalībvalstīm izstrādāt statistikas metodes, ar kuru palīdzību nabadzības, sociālās atstumtības, nevienlīdzības, diskriminācijas un bērnu labklājības (vecāku ienākumi, kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu pieejamība, piedalīšanās sociālos un kultūras pasākumos, oficiālu un neoficiālu izglītības pasākumu pieejamība, pakļautība fiziskam riskam, drošība, ģimenes vides stabilitāte un apmierinātība ar dzīves līmeni) mērīšanā integrē daudzdimensionālus rādītājus sadalījumā pēc vecuma, dzimuma un konkrētām mazaizsargāto iedzīvotāju grupām, lai izstrādātu uz informāciju un pierādījumiem balstītu politiku un ņemtu vērā relatīvo nabadzības mērījumu ierobežojumus un UNDP, UNICEF, ESAO un Sociālās aizsardzības komitejas Rādītāju apakšgrupas darbu, neaprobežojoties tikai ar nabadzības un sociālās atstumtības risku (AROPE) raksturojošiem rādītājiem; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt atbilstošus uz visaptverošu pieeju pamatotus risinājumus un pilnībā izmantot datus, kuri apkopoti saistībā ar tādām iniciatīvām kā UNICEF izstrādātā Trūkuma daudzkāršas pārklāšanās analīze (Multi-Overlapping Deprivation Analysis (MODA)); uzsver, ka ir jāizstrādā papildu rādītāji, lai uzlabotu pakalpojumu kvalitātes, rezultātu un pakalpojumu pieejamības novērtēšanu, piemēram, saistībā ar vecāku sociāli ekonomisko statusu un grupu (migranti vai minoritāšu pārstāvji), dzimumu, invaliditāti un ģeogrāfisko aspektu;

49.  aicina Eiropas Ekonomikas un sociālo komiteju un Reģionu komiteju sagatavot atzinumus par investīcijām bērnos;

50.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0070.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0328.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0266.
(4) OV C 153 E, 31.5.2013., 57. lpp.
(5) OV C 199 E, 7.7.2012., 77. lpp.
(6) OV C 199 E, 7.7.2012., 25. lpp.
(7) OV C 70 E, 8.3.2012., 8. lpp.
(8) OV C 9 E, 15.1.2010., 11. lpp.
(9) OV C 41 E, 19.2.2009., 24. lpp.
(10) Eiropas neatkarīgo sociālās integrācijas ekspertu tīkla kopsavilkuma ziņojums „Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana — pētījums par valstu politiku”, Brisele, 2014. gads.
(11) Save the Children ziņojums „Bērnu nabadzība un sociālā atstumtība Eiropā” (Child Poverty and Social Exclusion in Europe), Brisele, 2014. gads, 5. lpp.
(12) Save the Children ziņojums „Bērnu nabadzība un sociālā atstumtība Eiropā” (Child Poverty and Social Exclusion in Europe), Brisele, 2014. gads, 5. lpp.
(13) UNICEF Pētījumu centra 2014. gada ziņojums „Recesijas laika bērni — ekonomikas krīzes ietekme uz bērnu labklājību bagātajās valstīs”, Innocenti Report Card 12, UNICEF Pētījumu centrs, Florence, 2. lpp.
(14) Save the Children ziņojums „Bērnu nabadzība un sociālā atstumtība Eiropā” (Child Poverty and Social Exclusion in Europe), Brisele, 2014. gads, 14. lpp.
(15) Komisijas ziņojums „Pētījums par līdzekļiem politikas īstenošanai bērnu nabadzības jomā” (Study regarding funds for implementing policy regarding child poverty), 2008. gads, 9. lpp.
(16) EU-SILC (Eiropas Savienības statistika par ienākumiem un dzīves apstākļiem).
(17) Drivers, „Universālas un kvalitatīvas agrīnās bērnības programmas, kas atbilst vajadzībai veicināt labāku un vienlīdzīgāku iznākumu bērnībā un turpmākajā dzīvē” (Universal, quality early childhood programmes that are responsive to need promote better and more equal outcomes in childhood and later life), 2014. gads.
(18) Pamatojoties uz Eurofound pētījumu.


Kohēzijas politika un marginalizētas iedzīvotāju grupas
PDF 441kWORD 143k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 24. novembra rezolūcija par kohēzijas politiku un marginalizētām iedzīvotāju grupām (2014/2247(INI))
P8_TA(2015)0402A8-0314/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. un 3. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 151., 153., 162. un 174.–176. pantu,

–  ņemot vērā ES Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Eiropas konvencijas, kas aizsargā cilvēktiesības un pamatbrīvības, jo īpaši Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK) un attiecīgo Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Eiropas Sociālo hartu un attiecīgos Eiropas Sociālo tiesību komitejas ieteikumus, kā arī Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību,

–  ņemot vērā ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām,

–  ņemot vērā SDO Konvenciju par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām neatkarīgās valstīs,

–  ņemot vērā ES diskriminācijas novēršanas direktīvas, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 14. pantu un minētās konvencijas 12. protokolu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2011. gada 5. janvāra Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006(1) (turpmāk „KNR”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi „Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Regulu (ES) Nr. 437/2010, ar ko Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu groza attiecībā uz nelabvēlīgos apstākļos esošu kopienu atbalstam paredzētas mājokļu intervences atbilstību(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1381/2013, ar ko izveido programmu „Tiesības, vienlīdzība un pilsonība” laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 223/2014 par Eiropas atbalsta fondu vistrūcīgākajām personām(6),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 7. janvāra Deleģēto regulu (ES) Nr. 240/2014 par Eiropas rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību saistībā ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem(7),

–  ņemot vērā 2014. gada 26. februāra rezolūciju par Eiropas Komisijas 7. un 8. progresa ziņojumu par ES kohēzijas politiku un 2013. gada stratēģisko ziņojumu par programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā(8),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. decembra rezolūciju par progresu, kas gūts, īstenojot dalībvalstu stratēģijas romu tautības iedzīvotāju integrācijai(9),

–  ņemot vērā 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par sociālajiem mājokļiem Eiropas Savienībā(10),

–  ņemot vērā 2011. gada 9. marta rezolūciju par ES stratēģiju romu integrācijai(11),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par kohēzijas politikas ieguldījumu Lisabonas mērķu un stratēģijas „ES 2020” mērķu sasniegšanā(12),

–  ņemot vērā 2009. gada 11. marta rezolūciju par romu sociālo stāvokli un labāku piekļuvi ES darba tirgum(13),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 23. jūlija sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju „Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē. Ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšana Savienībā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 27. februāra tematisko vadlīniju dokumentu par romiem un marginalizētām iedzīvotāju grupām (tematiskais mērķis Nr. 9 — sociālā iekļaušana un nabadzība),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. aprīļa paziņojumu „Ziņojums par to, kā īsteno ES programmu attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām” (COM(2014)0209),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 21. maija paziņojumu „Romu integrācijas valstu stratēģijas: pirmais solis ES programmas īstenošanā” (COM(2012)0226),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 8. decembra paziņojumu „Eiropas stratēģija Donavas reģionam” (COM(2010)0715),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 12. decembra paziņojumu „Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 9. decembra ieteikumu par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs(14),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 1. jūlija Vadlīnijas par Eiropas strukturālo un investīciju fondu izmantošanu izglītības segregācijas un teritoriālās segregācijas novēršanā (projekts),

–  ņemot vērā 2015. gada 24. februāra jautājumu Komisijai, uz kuru jāatbild rakstiski, par marginalizētu iedzīvotāju grupu finansēšanu (E-002782/2015),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu „Romu integrācijas stratēģijas”(15),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0314/2015),

A.  tā kā kohēzijas politikas mērķis ir uzlabot ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, mazināt sociālās atšķirības, tostarp samazināt un izskaust nabadzību un atstumtību, kas panākams, novēršot segregāciju un veicinot vienlīdzīgu piekļuvi un iespējas visiem iedzīvotājiem, tostarp visvairāk marginalizētajām iedzīvotāju grupām, kā arī tām grupām un visu vecuma grupu cilvēkiem, kas saskaras ar nabadzību un sociālo atstumtību un kam trūkst piekļuves izglītībai, nodarbinātībai, mājokļiem un veselības aprūpes sistēmām;

B.  tā kā ar kohēzijas politiku, kas noteikta 1986. gada Vienotajā Eiropas aktā, ir paredzēts mazināt dažādo reģionu atšķirības un vismazāk attīstīto reģionu atpalicību; tā kā Līgums par Eiropas Savienības darbību kohēziju papildina ar vēl vienu aspektu, minot „ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju”;

C.  tā kā sociālās kohēzijas mērķa sasniegšanas nolūkā marginalizēto iedzīvotāju grupu iekļaušanas politikā vajadzīga Eiropas rīcība un dalībvalstīm ir jāizmanto savas kompetences šajā jomā, īstenojot atbalsta darbības un darbības transnacionālu un nacionālu programmu ietvaros;

D.  tā kā 2010. gadā tika radīta iespēja Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF) izmantot marginalizēto iedzīvotāju grupu finansēšanai; tā kā 2014.–2020. gada kohēzijas politikas tiesiskais regulējums sniedz stratēģisku pieeju;

E.  tā kā Regulā (ES) Nr. 1304/2013 noteikts, ka ESF sniedz atbalstu cilvēkiem, tostarp nelabvēlīgā situācijā esošām grupām, piemēram, ilgstošiem bezdarbniekiem, invalīdiem, migrantiem, etniskajām minoritātēm, sociāli atstumtām kopienām un visu vecuma grupu cilvēkiem, kas saskaras ar nabadzību un sociālo atstumtību;

F.  tā kā 2014.–2020. gada plānošanas periodā vismaz 23,1 % kohēzijas politikas budžeta tiks piešķirts ESF ieguldījumiem; tā kā ERAF un ESF ir īpaša un svarīga loma — katrā dalībvalstī vismaz 20 % no ESF ir paredzēti īpašajam mērķim veicināt sociālo iekļaušanu un apkarot nabadzību un visu veidu diskrimināciju, tāpēc tas ir izšķirīgi svarīgs rīks, ar ko veicināt marginalizēto iedzīvotāju grupu lielāku iekļautību;

G.  tā kā Regulā (ES) Nr. 1303/2013 ir paredzēti vairāki ar nediskriminēšanu, dzimumu un invaliditāti saistīti priekšnosacījumi, kas ir jāievēro(16);

H.  tā kā Komisijas sestais ziņojums par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju liecina, ka ekonomikas krīzes dēļ ir palielinājusies nabadzība un sociālā atstumtība;

I.  tā kā ekonomikas krīze un tās rezultātā pieņemtie budžeta samazinājumi un taupības pasākumi ir izraisījuši daudzas problēmas, kas pašvaldībām bieži ir radījušas smagas budžeta grūtības, novedot pie tā, ka, risinot ar marginalizētām iedzīvotāju grupām saistītus jautājumus un mēģinot uzlabot to iekļaušanu un novērst lielāku segregāciju, iespējas ir ierobežotas, jo politika šajā jomā ir atkarīga galvenokārt — un bieži vien tikai — no Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) finansējuma;

J.  tā kā ekonomikas krīzes sekas un izdevumu samazināšana sabiedrisko pakalpojumu jomā ir īpaši pasliktinājušas sieviešu stāvokli marginalizētās iedzīvotāju grupās;

K.  tā kā sievietes marginalizētās iedzīvotāju grupās saskaras ar smagāku vairākiemeslu diskrimināciju un viņu nodarbinātības līmenis ir daudz zemāks nekā vīriešiem tajās pašās grupās un citām sievietēm;

L.  tā kā iekļaušanas politikas īstenošanā ir iesaistīti un bieži vien ir svarīgi daudzi dažādu līmeņu un nozaru publiskā un privātā sektora dalībnieki, tostarp pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, un tāpēc ir vajadzīga saskaņota un labi koordinēta pieeja;

M.  tā kā marginalizētas iedzīvotāju grupas definīcijas Eiropas Savienības līmenī šobrīd nav; tā kā ziņojums izprotams, vispirms izprotot marginalizāciju, par pamatu ņemot marginalizēto iedzīvotāju grupu īpašu pazīmju un īpašību analīzi, kurā tiktu ņemta vērā to īpašie apstākļi un vajadzības, piemēram, dzīves un darba apstākļi, ierobežota izglītības un veselības aprūpes sistēmu un darba pieejamība, priekšlaicīga mācību izbeigšana līdztekus strukturālai un sistēmiskai atstumtībai, un kuras mērķis būtu nodrošināt minēto grupu sociālekonomisko iekļautību;

N.  tā kā Komisija nav sniegusi marginalizētu iedzīvotāju grupu definīciju, ļaujot par definīciju lemt dalībvalstīm uz nacionālo rādītāju pamata; taču norāda, ka par marginalizāciju var liecināt virkne rādītāju, piemēram, sociālā atstumtība, augsts ilgtermiņa bezdarbs, zems izglītības līmenis, (ārkārtīgi) slikti sadzīves apstākļi, augsts diskriminācijas līmenis un pārāk liela ekspozīcija veselības apdraudējumiem un/vai veselības aprūpes nepieejamība, t. i., runa ir par iedzīvotāju grupām, kas ir visneaizsargātākās un kam visvairāk vajadzīga palīdzība;

O.  tā kā marginalizācija ir sociāla parādība, kas izpaužas kā cilvēku vai kopienu sociāla atstumšana un sistemātiska nepielaišana dalībai un piekļuves liegšana sociālos un politiskos procesos, kas ir svarīgi viņu sociālajai integrācijai; tā kā termins „marginalizētas iedzīvotāju grupas” attiecas uz dažādām grupām un cilvēkiem, piemēram, minoritātēm, romiem, cilvēkiem ar invaliditāti, cilvēkiem, kas dzīvo nabadzībā vai kam draud nabadzība, migrantiem, bēgļiem un sociāli atstumtām sabiedrības grupām; tā kā rasisms, patriarhāts, homofobija, nelabvēlīgi ekonomiskie apstākļi un citi diskriminējoši faktori līdzveido situāciju, kurai raksturīga marginalizēto iedzīvotāju grupu sieviešu daudzveidīga nevienlīdzība un iespēju samazināšanās;

P.  tā kā marginalizētas iedzīvotāju grupas bieži vien ir teritoriālas grupas, piemēram, tādas, kas dzīvo lauku apvidos vai nelabvēlīgā stāvoklī esošos reģionos, grupas ar kopīgām interesēm, piemēram, bēgļi un patvēruma meklētāji, etniskās un lingvistiskās minoritātes, kā arī cilvēki ar invaliditāti, gados vecāki cilvēki, bezpajumtnieki un pirmiedzīvotāji; tā kā dažādu veidu marginalizētās iedzīvotāju grupas saskaras ar līdzīgām grūtībām un dažādu veidu stigmatizāciju un diskrimināciju;

Q.  tā kā Eiropā ir ļoti daudz marginalizēto iedzīvotāju grupu; tā kā to vidū ir arī romi (šo terminu Eiropā saprot dažādi), kas ir lielākā Eiropas etniskā minoritāte un viena no visvairāk marginalizētajām iedzīvotāju grupām;

R.  tā kā kohēzijas politikā marginalizētās iedzīvotāju grupas būtu jāskata visā to daudzveidībā, ņemot vērā īpašas vajadzības; tā kā finansēšanas iespēju attiecināšana uz marginalizētajām iedzīvotāju grupām nozīmē, ka segregācijas izbeigšanas un normalizācijas panākšanas nolūkā darbs jāveic visos līmeņos, izmantojot integrētu un saskaņotu ilgtermiņa pieeju, pastāvīgus risinājumus, iespēcināšanu, mācīšanos no pieredzes un spēju veidošanu, tostarp marginalizēto iedzīvotāju grupu sievietēm un meitenēm, pāreju no iestāžu sniegtas aprūpes uz kopienas sniegtu aprūpi;

S.  tā kā Eiropas kohēzijas politikas stratēģijās sieviešu iespēcināšanai marginalizētajās iedzīvotāju grupās ir jāņem vērā situācija, kādā ir gados vecākas sievietes, sievietes ar invaliditāti, sievietes aprūpētājas un sievietes ar garīgās veselības problēmām;

T.  tā kā vieni no efektīvākajiem sociālās iekļautības un integrācijas līdzekļiem ir mākslas un kultūras projekti, kas veicina starpkultūru sakarus, dalībnieku iespēcināšanu, radošu un sociālu prasmju attīstību un aktīvu līdzdalību vietējās kopienas dzīvē;

U.  tā kā gan formālā, gan ikdienējā izglītība ir svarīgs līdzeklis, ar ko novērst marginalizāciju un vairākiemeslu diskrimināciju, jo tā paver ceļu uz grupu dialogu, atvērtību un savstarpējo izpratni un iespēcina marginalizētas iedzīvotāju grupas; tā kā nedrīkst aizmirst dzimumu līdztiesības perspektīvu izglītībā un tās lomu marginalizēto iedzīvotāju grupu sieviešu un meiteņu iespēcināšanā,

Vispārīgi principi

1.  atgādina, ka steidzami ir jārisina marginalizēto iedzīvotāju grupu jautājums; uzsver, ka kohēzijas politika ir svarīga šo grupu ekonomiskās, sociālās un teritoriālās iekļaušanas atbalstam;

2.  atgādina, ka marginalizētās iedzīvotāju grupas kohēzijas politikas pasākumu uzmanības centrā nonāca sakarā ar aizvien lielākām bažām par sociālo atstumtību un apņemšanos to apkarot, tostarp sakarā ar bažām par romu situāciju un jau sen izskanējušām prasībām uzlabot viņu dzīves apstākļus;

3.  aicina Komisiju publicēt norādījumus par marginalizēto iedzīvotāju grupu definīciju, nosakot marginalizēto iedzīvotāju grupu īpašu pazīmju un īpašību kopu, ņemot vērā visu potenciālo mērķgrupu īpašos apstākļus, grūtības un vajadzības nolūkā veicināt to sociālekonomisko iekļaušanu un iesaistot minēto grupu pārstāvjus; uzsver, ka šādi norādījumi palielinātu kohēzijas politikas efektivitāti ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšanā visā Eiropas Savienībā;

4.  atzinīgi vērtē to, ka 2014.–2020. gada kohēzijas politikas tiesiskajā regulējumā ieviesti jauni elementi, kuri konsolidē sākotnējo pieeju, paplašinot finansēšanas iespējas un iekļaujot mehānismus, ar ko nodrošināt, ka atbalsts marginalizētajām iedzīvotāju grupām saskan ar Eiropas vērtībām un mērķiem un atbilst vajadzībai šīs grupas iesaistīt visā procesā;

5.  aicina Komisiju sniegt detalizētu informāciju par marginalizēto iedzīvotāju grupu finansēšanas iespēju izmantojumu; aicina veikt analīzi, kas ļautu izdarīt atbilstīgus secinājumus un apzināt šķēršļus, kuri kavē plašāku izmantojumu vai liedz sasniegt labākos iespējamos rezultātus;

6.  aicina Komisiju uzraudzīt, kā tiek izmantots Eiropas rīcības kodekss attiecībā uz partnerības principu un pilsoniskās sabiedrības iesaisti; atgādina, ka, sagatavojot un īstenojot ESI fondu programmas, ir jāpiemēro Kopīgo noteikumu regulas (KNR) horizontālie principi, kas iemieso pamattiesības, piemēram, vienlīdzīgu iespēju veicināšanu, diskriminācijas novēršanu un ilgtspējīgas attīstības veicināšanu; atgādina, ka dalībvalstu darbībām, ko finansē no ES kohēzijas politikas līdzekļiem, vajadzētu atbilst pamattiesību principiem un ka tās nedrīkst nekādi palielināt segregāciju;

7.  uzsver, ka ESI fondu finansējuma noteikumos vienlīdzīgas iespējas un nediskriminēšana ir iestrādātas nolūkā izskaust sistēmiskus nevienlīdzības — gan ekonomiskas, gan sociālas, gan uz dzimumu balstītas, kā arī ar kultūras un izglītības pieejamību saistītas nevienlīdzības — cēloņus; uzsver, ka atstumtības cēloņu analīzē būtu jākoncentrējas uz izpratni un informētības palielināšanu par sistēmisko homofobiju un rasismu;

8.  atgādina, ka sieviešu un vīriešu līdztiesība ir princips, kas kohēzijas politikai piemērojams horizontāli; nosoda vairākiemeslu diskrimināciju, ar ko marginalizētās iedzīvotāju grupās īpaši saskaras sievietes, migranti un cilvēki ar invaliditāti;

9.  uzsver, ka kohēzijas politikas īstenošanā ir jāpievēršas izšķirīgi svarīgajai jauniešu un bērnu, pieaugušo un cilvēku ar invaliditāti nabadzības un atstumtības problēmai, tostarp pārejai no iestāžu sniegtas aprūpes uz kopienas sniegtu aprūpi; mudina attiecīgās dalībvalstis veikt pienācīgas darbības un pasākumus, lai izstrādātu un īstenotu šim mērķim paredzētas stratēģijas, izmantojot integrēto pieeju;

10.  norāda, ka, pēc principa „skaidri formulēta, bet ne ierobežota mērķgrupas noteikšana” izstrādājot politiku, kas paredzēta konkrētām mērķgrupām, ir jāparūpējas, lai netiktu izslēgtas citas grupas, kas ir līdzīgos sociālekonomiskajos apstākļos, un lai tādējādi neizsauktu pretestību; uzsver, ka šis princips ir tikai pirmais solis, kas sperts, apzinoties, ka ir nepieciešams pievērst uzmanību visneaizsargātākajām un visvairāk marginalizētajām iedzīvotāju grupām un cilvēkiem;

11.  uzskata, ka būtu vajadzīgas atbildīgas, pārredzamas un demokrātiskas struktūras, kas cīnītos pret korupciju un marginalizēto iedzīvotāju grupu iekļaušanai paredzēto līdzekļu krāpniecisku izmantošanu;

12.  uzskata, ka sabiedrisko pakalpojumu pieejamība ir viens no galvenajiem mērķiem marginalizēto iedzīvotāju grupu iekļaušanas sakarā; aicina dalībvalstis uzlabot pielāgotu veselības informācijas materiālu izplatīšanu, kā arī slimību novēršanas stratēģiju un kopienas veselības aprūpes iniciatīvu izstrādi marginalizētās iedzīvotāju grupās; aicina izveidot specializētas struktūras, piemēram, informācijas punktus, kas sniegtu padomus par jautājumiem, kas saistīti ar veselības aprūpi, darba tirgu un izglītību; pieprasa rīkoties, lai valsts pārvaldes no pieejas, kuras pamatā ir pieprasījums, pārietu uz pretimnākošu pieeju pakalpojumiem;

13.  aicina uzlabot koordināciju un nostiprināt saiknes starp nacionālajām marginalizēto iedzīvotāju grupu stratēģijām, tostarp nacionālajām romu iekļaušanas stratēģijām, nacionālajām nabadzības mazināšanas stratēģijām, citu marginalizētu vai nelabvēlīgākā stāvoklī esošu grupu iekļaušanas stratēģijām, un dzimumu līdztiesības stratēģijām un kohēzijas politiku;

14.  aicina dalībvalstis un Komisiju, īstenojot ES programmu attiecībā uz nacionālajām romu iekļaušanas stratēģijām, piešķirt prioritāti bērnu problēmām, un atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir veicināt, lai bērniem būtu vienlīdzīga piekļuve mājoklim, veselības aprūpei, izglītībai un cilvēcīgiem dzīves apstākļiem;

15.  aicina dalībvalstis un vietējās pašvaldības sekmēt ESF finansējuma izmantošanu ikdienējās mācīšanās un mūžizglītības projektu, kā arī kultūras projektu atbalstam, lai sasniegtu mērķus ieguldīt jaunās prasmēs inovācijas veicināšanai un apkarot bezdarbu, nabadzību un sociālo atstumtību;

16.  paturot prātā reģionālo atšķirību palielināšanos, demogrāfiskās problēmas un situāciju, ar ko saskaras aizvien vairāk jauniešu, kuri ir pametuši vai plāno pamest savu izcelsmes valsti, atgādina, ka 2014.–2020. gada budžeta ciklā kohēzijas politikai ir pieejams mazāks finansējums; uzskata, ka kohēzijas politika joprojām var palielināt dalībvalstīs jau notiekošā darba vērtību un ka, pievēršoties nodarbinātības iespēju uzlabošanai, līdzdalībai sabiedrībā un ieguldījumiem prasmēs, īpaši tajos reģionos, kur tas visvairāk vajadzīgs, kohēzijas politika cita starpā panāks lielāku sociālo iekļautību un nabadzības samazinājumu, nodrošinot pienācīgu elastību, kas dalībvalstīm dos iespēju sniegt specifisku atbalstu atbilstoši vietējām vajadzībām un panākt, ka finansējumu izmanto tur, kur bezdarbs ir visaugstākais un kur finansējumu vajag visvairāk;

17.  aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis darbības programmu īstenošanā ievēro šos principus; aicina Komisiju savu analīzi iekļaut ziņojumos, tostarp par nacionālajām romu integrācijas stratēģijām;

18.  uzsver, ka sabiedrisko pakalpojumu budžeta samazinājumi, ko krīzes laikā veikušas dažas dalībvalstis, ir palielinājuši bezdarbu, ierobežojuši sociālo drošību, pasliktinājuši mājokļu situāciju un izraisījuši veselības problēmas; aicina dalībvalstis efektīvāk izmantot ESF atbalstu, lai uzlabotu sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti un vienlīdzīgu pieejamību marginalizētajām iedzīvotāju grupām un apkarotu jebkāda veida diskrimināciju;

19.  aicina ar kohēzijas fondiem atbalstītu darbību izstrādē ņemt vērā cilvēktiesību perspektīvu un uzsver, ka politikā, kuras mērķis ir atzīt marginalizēto iedzīvotāju grupu sievietes par aktīvām pilsonēm pašām par sevi, būtu jāintegrē kultūras, ekonomiskās un sociālās tiesības un ka visu darbību un politikas izstrādē skaidri jārisina gan atklātā, gan slēptā rasisma problēma;

Programmu sagatavošana

20.  uzsver, ka partnerības principa rezultātam jābūt iesaistei visos līmeņos un ka dalībvalstīm tas jāpiemēro obligāti, nevis tikai pro forma; uzsver, ka, nodrošinot partneru vienlīdzīgu dalību un pārstāvību, ir svarīgi īstenot rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību un ka šajā procesā īpaša uzmanība būtu jāpievērš marginalizēto iedzīvotāju grupu iekļaušanai, lai varētu ņemt vērā to īpašos apstākļus un jebkādas to potenciālās grūtības dot būtisku ieguldījumu partnerībā; pauž bažas par to, ka ļoti maz tiek ievērots partneru iesaistes pienākums saskaņā ar attiecīgajiem principiem, kas paredzēti KNR un Eiropas rīcības kodeksā attiecībā uz partnerību; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt partneru, tostarp visvairāk skarto partneru, iesaisti un ieviest stimulu un paraugprakses apmaiņas sistēmu, kura ietvertu īpašu atbalstu tām vadošajām iestādēm un saņēmējiem, kam šajā jomā ir bijuši īpaši labi rezultāti;

21.  pauž nožēlu par to, ka Komisija ir pieņēmusi partnerības nolīgumus, kas pietiekamā līmenī neietver marginalizētās iedzīvotāju grupas; aicina Komisiju pieņemt pasākumus, ar ko tiktu veicināta marginalizēto iedzīvotāju grupu iekļaušana projektu sagatavošanā, īstenošanā un novērtēšanā, lai tādējādi iespēcinātu attiecīgās iedzīvotāju grupas; iesaka Eiropas pusgada kontekstā nākt klajā ar ieteikumiem, kas būtu piemērots rīks, kā popularizēt darbību, ko veiks dalībvalstis;

22.  aicina dalībvalstis pildīt un Komisiju cieši uzraudzīt konkrētām valstīm adresētos ieteikumus par marginalizēto iedzīvotāju grupu sociālo iekļaušanu;

23.  atzinīgi vērtē to, ka dažas dalībvalstis, tostarp tādas, kam ir sniegti ieteikumi, savās darbības programmās par ieguldījumu prioritāti ir izvēlējušās marginalizēto iedzīvotāju grupu sociālekonomisko integrāciju; taču brīdina, ka šis elements jāintegrē arī tādās politikas jomās kā izglītība un nodarbinātība;

24.  aicina dalībvalstis pilnībā izmantot fondus; uzsver, ka ir īpaši jāpievēršas finansēšanas pasākumiem, kas būtu plašāki nekā mērķtiecīgā darbība saskaņā ar sociālās iekļaušanas, nabadzības un diskriminācijas apkarošanas mērķi un dotu priekšroku integrētai un sistemātiskai pieejai;

25.  uzskata, ka svarīga ir daudzlīmeņu pārvaldība un koordinācija; uzsver, ka nolūkā sasniegt mērķgrupu izšķirīgi svarīgi ir iesaistīt vietējās pašvaldības un vietējās ieinteresētās personas un ka tam ir vajadzīgs maksimālais iespējamais teritoriālais tuvums;

Programmu īstenošana

26.  norāda, ka ir svarīgi izmantot integrētu pieeju; uzskata, ka fondi būtu jāizmanto integrētāk, tostarp ar vairākfondu programmām, sabiedrības virzītu vietējo attīstību, integrētām teritoriālajām investīcijām un šķērsfinansēšanu, kā minēts KNR 98. panta 2. punktā, un ka būtu jāizveido sinerģijas ar citiem ES un dalībvalstu finansēšanas instrumentiem; aicina attiecīgās pārvaldes un iestādes tiekties uz aktīvu sadarbību visos līmeņos, tostarp pārrobežu līmenī;

27.  norāda, ka šķērsfinansēšana šobrīd tiek izmantota ierobežoti un tas daļēji izskaidrojams ar sarežģītajiem noteikumiem, kas izklāstīti KPR 98. panta 2. punktā; uzskata, ka šķērsfinansēšanas noteikumu elastības palielināšana, it sevišķi attiecībā uz marginalizētām iedzīvotāju grupām, varētu palielināt projektu efektivitāti un varētu to ietekmi papildināt ar būtisku pievienoto vērtību; tāpēc aicina Komisiju analizēt šķērsfinansēšanas izmantojumu un lietošanas līmeni;

28.  norāda, ka marginalizētās iedzīvotāju grupas bieži vien dzīvo nelabvēlīgākās pilsētu daļās; uzsver, ka ir svarīgi patiešām īstenot trūcīgāku rajonu urbānās atjaunošanas un reģenerācijas programmas, kas apvienotu integrētas un vietēja līmeņa pieejas un partnerības, risinātu gan ekonomiskas un sociālas, gan teritoriālas grūtības un uzlabotu pilsētvidi, kā arī būtu vērstas uz savienojamības palielināšanu nolūkā šīm iedzīvotāju grupām nodrošināt labāku piekļuvi; uzskata, ka gaidāmajā ES pilsētprogrammā būtu pienācīgi jārisina galvenās grūtības un vajadzības, kas saistītas ar marginalizētām iedzīvotāju grupām pilsētu teritorijās, lai novērstu geto veidošanos un sekmīgi cīnītos pret segregāciju, nabadzību un sociālo atstumtību;

29.  vērš uzmanību uz īpašajām vajadzībām, kas raksturīgas marginalizētām iedzīvotāju grupām lauku apvidos, kalnos un izolētās teritorijās, tostarp uz grūtībām, kas saistītas ar savienojamību, mobilitāti un piekļuvi pakalpojumiem, kā arī ar kultūras un sociālajām iespējām; uzsver, ka ir svarīgi labāk savienot reģionus; norāda arī, ka ģeogrāfisko apstākļu dēļ marginalizācijai bieži tiek pakļauti pārrobežu teritoriju iedzīvotāji un ka tas būtu labāk jāņem vērā, formulējot kohēzijas politiku, it sevišķi attiecībā uz Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi;

30.  uzsver, ka ir jāpalielina ieinteresēto personu, tostarp sabiedrisko pakalpojumu, pārvaldes un pilsoniskās sabiedrības struktūru, spējas, lai iespēcinātu kopienas, it sevišķi — dodot tām iespēju plašāk iesaistīties politikas veidošanā; aicina mērķtiecīgu tehnisko palīdzību un finansēšanu izmantot arī šajā nolūkā;

31.  aicina Komisiju piedāvāt tehnisko atbalstu, kas nepieciešams struktūrfondu pārvaldībā iesaistīto struktūru administratīvās spējas uzlabošanai, un aicina dalībvalstis sniegt konsultācijas un administratīvo palīdzību, piemēram, organizējot mācības, palīdzot ar atbalsta pieteikumiem un sniedzot skaidrojumus, tādējādi uzlabojot marginalizēto iedzīvotāju grupu, piemēram, romu, iespējas saņemt informāciju par Eiropas un valstu finansējuma programmām uzņēmējdarbības un nodarbinātības atbalstam un iesniegt attiecīgos pieteikumus;

32.  uzsver, ka sociālajiem partneriem jābūt pieejamai tehniskajai palīdzībai, lai ne tikai nostiprinātu sociālo partneru spējas, bet arī nodrošinātu to koordināciju un pārstāvību ad hoc komitejās, kas nosaka un īsteno darbības programmas;

33.  norāda, ka Komisijai pēc tam, kad tā būs sniegusi norādījumus par marginalizēto iedzīvotāju grupas definīciju, partnerībā ar marginalizēto iedzīvotāju grupu pārstāvjiem vajadzētu izveidot ad hoc ekspertu padomdevēju grupu un veicināt attiecīgas administratīvo darbinieku apmācības, lai nodrošinātu īpašas zināšanas par marginalizēto iedzīvotāju grupu grūtībām un cīnītos pret diskrimināciju, nolūkā ar konstruktīvu un efektīvu dialogu sekmēt iekļaušanu un integrēti un efektīvi īstenot un uzraudzīt ES finansētus projektus, kas saistīti ar marginalizētām iedzīvotāju grupām, tādējādi panākot to maksimālu ietekmi;

34.  uzskata, ka finansējuma piešķiršanas, izlietojuma, īstenošanas un uzraudzības lēmumu pieņemšanas procesā visos līmeņos — no vietēja un reģionāla līdz dalībvalstu un ES iestāžu līmenim — ir būtiski iekļaut līdztiesības atbalsta struktūras, marginalizēto iedzīvotāju grupu sievietes un sieviešu organizācijas, un pauž nostāju, ka īstenoto programmu uzraudzība un novērtēšana būtu jāuzskata par svarīgu procesu marginalizēto iedzīvotāju grupu sieviešu līdzdalības sekmēšanā;

35.  ņem vērā pieeju, kas paredz, ka pirms ieguldījumu veikšanas jābūt ieviestiem visiem stratēģiskās un operatīvās politikas pasākumiem, tostarp pietiekamām administratīvajām vai institucionālajām spējām; mudina Komisiju rūpīgi uzraudzīt minēto nosacījumu izpildi un nodrošināt, ka attiecīgās dalībvalstis veic papildu darbības, jo īpaši iekļaušanas veicināšanas un nabadzības un diskriminācijas apkarošanas jomā;

Uzraudzība un ieteikumi

36.  norāda, ka, lai ES finansēti projekti būtu efektīvi, tiem ir vajadzīga ilgtermiņa perspektīva un ka ar finansējumu ir jāatbalsta ieguldījumi saņēmēju faktiskajās vajadzībās, ar attiecīgiem mehānismiem nodrošinot, ka tiek sasniegtas mērķgrupas, un pievēršoties atstumtības un marginalizācijas jautājumam; aicina ieviest kvalitātes izvērtēšanas un uzraudzības mehānismus; aicina Komisiju ieviest proaktīvus un uz sadarbību balstītus mehānismus dalībvalstu rīcības uzraudzībai un novērošanai marginalizētām iedzīvotāju grupām izmantotu līdzekļu plānošanas un izvērtēšanas procesos;

37.  uzsver, ka svarīgi marginalizācijas elementi bieži vien ir mājokļa zaudēšana, bezpajumtniecība, liegta izglītība un bezdarbs; tāpēc uzsver, cik svarīga ir marginalizētajām iedzīvotāju grupām labvēlīga integrēta intervence mājokļu, izglītības un nodarbinātības jomā;

38.  paturot prātā, ka nesenā ekonomikas un finanšu krīze ir īpaši smagi skārusi marginalizētās iedzīvotāju grupas, ko nestabila darba tirgus apstākļos bezdarba risks apdraud visvairāk, atgādina, ka labākais veids, kā pārvarēt nabadzību, ir izglītība un darbs un ka tāpēc par prioritāti vajadzētu izvirzīt marginalizēto iedzīvotāju grupu integrāciju sabiedrībā un darba tirgū; ar bažām norāda, ka marginalizēto iedzīvotāju grupu pārstāvji bieži ir sociāli atstumti, tiek diskriminēti un līdz ar to saskaras ar šķēršļiem, kas apgrūtina piekļuvi kvalitatīvai izglītībai, darbam, veselības aprūpei, transportam un informācijai un pakalpojumiem kopumā, un tā ir sarežģīta problēma, kas pienācīgi jārisina, papildinoši izmantojot un efektīvi apvienojot ESI fondus un dalībvalstu resursus; līdz ar to uzsver, ka nolūkā apturēt nabadzības un marginalizācijas ciklu un uzlabot cilvēku profesionālās prasmes un kvalifikāciju ir vajadzīgi īpaši ar esošajām ES programmām, piemēram, Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu, Erasmus+ un „Radošā Eiropa”, saistīti centieni ar mērķi iesaistīt marginalizēto iedzīvotāju grupu pārstāvjus, regulāri uzraugot programmu iesaistes darbību efektivitāti;

39.  aicina fondus izmantot, lai uzlabotu dzīves apstākļus un veicinātu kvalitatīvas, stabilas izglītības, mājokļu, veselības aprūpes, darba, bērnu aprūpes, sociālo dienestu, cietušo atbalsta dienestu un juridisko sistēmu pieejamību marginalizēto iedzīvotāju grupu sievietēm;

40.  uzsver, ka marginalizēto iedzīvotāju grupu pārstāvji ir aktīvi jāiesaista un viņiem jāļauj pilntiesīgi piedalīties uzraudzības pasākumos; norāda, ka vietējā, reģionālā, nacionālā un starptautiskā līmenī var būt gūta ievērojama pieredze; uzsver nepieciešamību izplatīt un sekmīgi izmantot paraugprakses; aicina Komisiju un dalībvalstis analizēt visas esošās paraugprakses, tostarp inovatīvas paraugprakses, kas saistītas ar marginalizēto iedzīvotāju grupu un cilvēku iekļaušanu sabiedrībā, un sākt tīklu veidošanu, tostarp sociālo, jaunatnes un kopienas darbinieku vidū, kā arī akadēmiķu un pētnieku vidū; uzsver, ka ir vajadzīga ES līmeņa tīkla platforma, kas sekmētu paraugprakses apmaiņu un kopīgu problēmu risināšanu un kas varētu kalpot arī par e-mācību līdzekli spēju veidošanai;

41.  aicina Komisiju kohēzijas politikai un marginalizētajām iedzīvotāju grupām pievērsties ikgadējā strukturētajā dialogā ar pilsonisko sabiedrību un organizācijām, kas pārstāv partnerus, vienlaikus nodrošinot marginalizēto iedzīvotāju grupu pārstāvju līdzdalību un sekmējot diskusiju uz kvantitatīvas un kvalitatīvas analīzes pamata;

42.  norāda, ka izpratne par strukturālu un sistēmisku iekļaušanu ir vajadzīga ne tikai visai sabiedrībai kopumā, bet ir arī īpaši svarīga visu pārvaldes līmeņu lēmumu pieņēmēju un ieinteresēto personu un citu iesaistīto publiskā sektora struktūru darbā; aicina visas ieinteresētās publiskā sektora personas un mācību iestādes veikt rūpīgu analīzi par diskriminācijas un marginalizācijas cēloņiem un palielināt informētību par to, ka ir jāizskauž ksenofobija un rasisms, kā arī jebkāda marginalizācija, kas noved pie sistēmiskas atstumtības, tostarp antiromisms; aicina Komisiju stingri piemērot un uzraudzīt ES tiesību aktus diskriminācijas jomā; aicina valsts nodarbinātības dienestus (VND) sniegt kvalitatīvus, uz vajadzībām balstītus pielāgotus pakalpojumus;

43.  uzsver, ka centieniem palīdzēt marginalizētajām iedzīvotāju grupām un tās integrēt jābūt divējādiem: tas darāms tieši, nodrošinot skartajiem cilvēkiem izglītību, tostarp izglītības iestādes, apmācību, profesionālo orientāciju un darba iespējas, kā arī vietējo kopienu un pašvaldību līmenī, lai uzlabotu un/vai mainītu sabiedrības skatījumu, palielinot izpratni par aizspriedumu sekām, uzlabojot sabiedriskos pakalpojumus un pielāgojot sociālās sistēmas;

44.  uzsver, ka izglītība ir pamattiesība, kas paredzēta Līgumā par Eiropas Savienību; uzsver, ka sociālās atstumtības cikla izbeigšanas nolūkā svarīgi ir nodrošināt vienlīdzīgu kvalitatīvas izglītības pieejamību visiem sabiedrības locekļiem; uzskata, ka formāla un neformāla izglītība un ikdienēja mācīšanās, kam raksturīga izglītošanās par daudzveidību, ir pirmais solis ceļā uz marginalizēto iedzīvotāju grupu īstenu politisko, ekonomisko un sociālo iekļaušanu; uzsver, ka ir nepieciešams īstenot programmas, projektus un atbalsta darbības par labu marginalizētajām iedzīvotāju grupām, lai nodrošinātu pirmsskolas izglītību, apmierinātu vajadzību pēc formālās izglītības, vienlaikus piedāvājot arī citu izglītības veidu un mūžizglītības iespējas, it sevišķi attiecībā uz profesionālajām prasmēm un IKT jomā, un uzlabotu piekļuvi medijiem, cita starpā — nolūkā iespēcināt marginalizētu iedzīvotāju grupu sievietes un meitenes;

45.  aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes sekmēt ERAF izmantojumu tādu MVU un sociālo uzņēmumu atbalstam, kuri iesaista marginalizētās iedzīvotāju grupas un tām palīdz; norāda, ka ir nepieciešams atbalstīt darbības par labu marginalizētajām iedzīvotāju grupām, lai palīdzētu un radītu labvēlīgus apstākļus mikrouzņēmējdarbībai, tādējādi saglabājot uzņēmējdarbības daudzveidību;

46.  norāda, ka daudzas nozares tuvākajā laikā būtiski mainīsies, daļēji — plašāka tiešsaistes rīku un risinājumu izmantojuma dēļ; norāda, ka tāpēc apdraudētas būs gan mazkvalificētu, gan vidēji kvalificētu darba ņēmēju darbvietas, un tas īpaši skars cilvēkus no marginalizētām iedzīvotāju grupām, jo šobrīd viņi parasti strādā tieši šādās nozarēs; uzsver, cik svarīga ir visiem pieejama apmācība un pakalpojumi jauno tehnoloģiju un nozaru jomā, jo īpaši attiecībā uz iespējām digitālajā nozarē un zaļajā ekonomikā un it sevišķi visneaizsargātākajām grupām; norāda uz mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu lomu darbvietu saglabāšanā laukos un tāpēc aicina palielināt uzsvaru uz finansējuma pieejamības nodrošināšanu šiem uzņēmumiem;

47.  norāda, cik svarīgi ir iespēcināt marginalizēto iedzīvotāju grupu sievietes, iedrošinot sievietes uzņēmējas un sekmējot sieviešu līdzdalību minētajās grupās;

48.  uzver, cik svarīga loma marginalizēto iedzīvotāju grupu sieviešu iespēcināšanā var būt sociālajai uzņēmējdarbībai, kooperatīviem, savstarpējām apdrošināšanas sabiedrībām un alternatīviem uzņēmumiem; iesaka ar kohēzijas fondiem, it īpaši ESF, atbalstīt tādus ieguldījumus šajā jomā, kuriem ir būtiska dzimumu līdztiesības perspektīva;

49.  aicina Komisiju analizēt, kādi ierobežojumi ir pašreizējai piešķīrumu sistēmai, pēc kā uz IKP pamata nosaka kohēzijas politikas līdzekļu atbalstu, labāk izmantojot pieejamos rādītājus — piemēram, Eurostat EU-SILC datus par ienākumiem un dzīves apstākļiem —, pēc kuriem var apzināt nabadzīgus un sociāli nestabilus Savienības reģionus, lai ES atbalstu marginalizētajām iedzīvotāju grupām padarītu mērķtiecīgāku;

50.  uzsver, ka marginalizētās iedzīvotāju grupas ES politiskajās diskusijās bieži tiek izmantotas tendenciozi politiskiem mērķiem un ka gan partnerattiecību nolīgumos, gan attiecīgajās darbības programmās ir vajadzīga detalizēta strukturālās atstumtības analīze; aicina Komisiju sniegt saskaņotus, konsekventus un skaidrus norādījumus par ES finansētu, ar marginalizētajām iedzīvotāju grupām saistītu projektu izstrādi, īstenošanu un pārvaldību, tostarp padziļinātu analīzi, paraugprakses piemērus un politikas ieteikumus, lai nodrošinātu, ka ES fondi tiek attiecināti uz marginalizētajām iedzīvotāju grupām arī turpmākajā plānošanas periodā;

51.  aicina visās ES finansētajās integrācijas un sociālās iekļaušanas iniciatīvās, programmās, darbībās un finansēšanas mehānismos iestrādāt dzimumu līdztiesības perspektīvu un krustenisko analīzi, lai varētu labāk risināt īpašās marginalizēto iedzīvotāju grupu sieviešu vajadzības un ņemt vērā dažādas strukturālās situācijas un lomas pārstāvošu sieviešu viedokļu un perspektīvu daudzveidību; uzskata, ka ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumi un dzimumu līdztiesības principa ievērošana budžeta plānošanā palīdz izvērtēt, kā finansēšanas prioritātes, finanšu līdzekļu piešķiršana un programmu finansēšanas specifikācijas ietekmē sievietes; uzsver, ka ir nepieciešams sistemātiski vākt un regulāri analizēt pēc dzimumiem dalītus datus;

52.  aicina dalībvalstis pasniegt balvu par priekšzīmīgu apņēmību ES fondu īstenošanā integrēt un iekļaut marginalizētas iedzīvotāju grupas; uzskata, ka šādu balvu par izcilu darbu varētu pasniegt dalībvalstu pašvaldībām vai reģioniem;

53.  aicina dalībvalstis dot iespēju un pamudināt veidot tīklus, kuros iesaistītos pašvaldības un pilsētas, kas nodarbojas ar marginalizētu iedzīvotāju grupu integrāciju; uzskata, ka par šāda tīkla piemēru varētu kalpot Pilsētas mēru pakts par klimata pārmaiņām;

o
o   o

54.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp.
(3) OV L 132, 29.5.2010., 1. lpp.
(4) OV L 347, 20.12.2013., 470. lpp.
(5) OV L 354, 28.12.2013., 62. lpp.
(6) OV L 72, 12.3.2014., 1. lpp.
(7) OV L 74, 14.3.2014., 1. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0132.
(9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0594.
(10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0246.
(11) OV C 199 E, 7.7.2012., 112. lpp.
(12) OV C 161 E, 31.5.2011., 120. lpp.
(13) OV C 87 E, 1.4.2010., 60. lpp.
(14) OV C 378, 24.12.2013., 1. lpp.
(15) OV C 114, 15.4.2014., 73. lpp.
(16) Regulas (ES) Nr. 1303/2013 XI pielikuma II daļa.


ES loma Apvienoto Nāciju Organizācijā
PDF 436kWORD 121k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 24. novembra rezolūcija par ES lomu Apvienoto Nāciju Organizācijā — kā labāk sasniegt ES ārpolitikas mērķus (2015/2104(INI))
P8_TA(2015)0403A8-0308/2015

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību,

–   ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par ES un ANO, jo īpaši 2014. gada 2. aprīļa ieteikumu Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 69. sesiju(1) un 2011. gada 11. maija rezolūciju par ES kā globāla spēka nozīmi daudzpusējās organizācijās(2),

–   ņemot vērā Padomes 2015. gada 22. jūnija secinājumus par ES prioritātēm ANO 70. Ģenerālajā asamblejā,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

–   ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas (UNGA) rezolūciju par Eiropas Savienības līdzdalību ANO darbā(3), ar kuru ES ir piešķirtas tiesības iejaukties Ģenerālās asamblejas darbā, mutiski izklāstīt priekšlikumus un grozījumus, kas pēc kādas dalībvalsts pieprasījuma tiks nodoti balsojumam, un izmantot tiesības atbildēt,

–   ņemot vērā pirmo Drošības padomes priekšsēdētāja 2014. gada 14. februāra paziņojumu, komentējot ES paveikto starptautiskā miera un drošības saglabāšanā(4),

–   ņemot vērā 2001. gada Durbanas Pasaules konferences deklarāciju pret rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un ar to saistīto neiecietību,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta Ārpolitikas ģenerāldirektorāta 2015. gada martā publicēto pētījumu “ANO reformēšana — pašreizējā situācija un turpmākās iespējas”,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Kultūras un izglītības komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A8-0308/2015),

ES mērķi un vispārējās priekšrocības

A.  tā kā Eiropas Savienības nākotne ir saistīta ar globālo mieru, drošību, attīstību un cilvēktiesībām; tā kā problēmas, ar kurām ES saskaras, ir jārisina globāli, un saistībā ar globāliem jautājumiem ir jārīkojas Eiropas līmenī;

B.  tā kā ES ārpolitikas principi un mērķi ir ietverti Līguma par Eiropas Savienību 21. pantā un ir cieši saistīti ar ANO principiem un mērķiem; tā kā LES 21. pantā ir skaidri pausts aicinājums ievērot ANO Statūtu un starptautisko tiesību principus;

C.  tā kā ES ir unikālas iespējas mobilizēt resursus, izmantojot visus pieejamos diplomātiskos, drošības, aizsardzības, ekonomikas, attīstības un humanitāros instrumentus, pilnībā ievērojot ANO Statūtu noteikumus; tā kā šādu instrumentu izmantošana visaptverošā veidā ES sniedz unikālu elastību efektīvi risināt sarežģītākos drošības jautājumus;

D.  tā kā ES ANO uzraudzībā aktīvi piedalās miera, drošības un progresa veicināšanā, izmantojot savu kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) un kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP);

E.  tā kā ES aizstāv savas vērtības, pamatintereses, drošību, neatkarību un integritāti un rīkojas, lai saglabātu mieru, novērstu konfliktus un stiprinātu starptautisko drošību saskaņā ar ANO Statūtu un 1975. gada Helsinku Nobeiguma akta principiem un 1990. gadā pieņemtās Parīzes hartas jaunai Eiropai mērķiem; tā kā ES ir kolektīvās ANO drošības sistēmas daļa, cita starpā īstenojot reģionālu nolīgumu, kā paredzēts Statūtu VIII nodaļā;

F.  tā kā ES veicina ilgtspējīgu ekonomisko, sociālo un vidisko attīstību jaunattīstības valstīs, par galvenajiem mērķiem izvirzot nabadzības izskaušanu, miera un stabilitātes veicināšanu ilgtermiņā un sociālās nevienlīdzības apkarošanu, un sniedz humāno palīdzību iedzīvotājiem, valstīm un reģioniem, kas saskaras ar jebkāda veida krīzēm — dabas vai cilvēka izraisītām;

G.  tā kā ES ir vadošās pozīcijās dažādās savstarpēji saistītās politikas jomās: tirdzniecības, attīstības, humānās palīdzības, vides un cilvēktiesību jomā;

H.  tā kā ES strādā, lai panāktu vides ilgtspēju, veicinot starptautiskus pasākumus un darbības nolūkā saglabāt un uzlabot vides kvalitāti, kā arī dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu;

I.  tā kā ES ir vadoša loma arī vides politikas jomā, jo īpaši cīņā pret klimata pārmaiņām, ne tikai izvirzoties līdera pozīcijās un nosakot sev vērienīgus mērķus, bet arī pasaules mēroga sarunās nelokāmi atbalstot saistošus nolīgumus un konkrētas un izmērāmas darbības;

J.  tā kā ES uzlabo sociālās ilgtspējības un labas pārvaldības pamatu, konsolidējot, atbalstot un veicinot demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un starptautisko tiesību principus;

K.  tā kā saskaņā ar ES līgumiem tā veicina starptautisku sistēmu, kuras pamatā ir ciešāka daudzpusēja sadarbība un laba pasaules mēroga pārvaldība, un ir apņēmusies nodrošināt efektīvu daudzpusējību, kuras pamatā ir ANO; tā kā šāda apņemšanās ir balstīta pārliecībā, ka, lai veiksmīgi reaģētu uz pasaules krīzēm, izaicinājumiem un draudiem, starptautiskajai sabiedrībai ir vajadzīga efektīva daudzpusējā sistēma, kuras pamatā ir universālas tiesības un vērtības;

L.  tā kā ES ārpolitikā lielākā uzmanība ir veltīta divpusējām attiecībām un sadarbībai un partnerībai ar valstīm, valstu grupām un citām reģionālām un starptautiskām organizācijām visā pasaulē; tā kā pēdējās desmitgadēs īpaša uzmanība tiek pievērsta ģeopolitiskajiem mērķiem un problēmām ES tuvējās austrumu un dienvidu kaimiņvalstīs; tā kā ES arī uztur īpašas attiecības ar Āfrikas kontinenta valstīm, kuru izaicinājumiem tā savā rīcībā velta īpašu uzmanību;

M.  tā kā saistībā ar pieaugošo globālo savstarpējo atkarību ES ir jānostiprina sava loma gan divpusējās attiecībās, gan daudzpusējos forumos;

N.  tā kā ES ir bijusi iesaistīta un ir ļoti nozīmīga starptautiskās sarunās un starpniecībā, jo īpaši sarunās starp E3/EU3+3 un Irānu, kā arī Tuvo Austrumu miera procesā;

O.  tā kā ES, kas ir lielākais tirdzniecības bloks pasaulē, ir būtiska ietekme divpusējos un daudzpusējos tirdzniecības nolīgumos un tā ir izstrādājusi aktīvus tirdzniecības politikas pasākumus, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi, nabadzības samazināšanu un vides un dabas resursu aizsardzību;

P.  tā kā ES un tās dalībvalstis kopā ir lielākais finanšu līdzekļu ieguldītājs ANO pamatbudžetā, kā arī tā humānajā palīdzībā, oficiālajā attīstības palīdzībā (OAP) un miera uzturēšanas operācijās; tā kā ES attīstības politika ir ļoti nozīmīga, jo tā aktīvi veicina nabadzības samazināšanu un ekonomisko, sociālo un vides ilgtspēju, tādējādi stiprinot mieru un drošību; tā kā ES kā vienīgā nevalstiskā dalībniece ir iesaistīta vairāk nekā 50 ANO daudzpusējos nolīgumos un konvencijās;

Q.  tā kā Eiropas Savienība ir viena no neatlaidīgākajām cilvēktiesību, pamatbrīvību, kultūras vērtību, daudzveidības, demokrātijas un tiesiskuma aizstāvēm un veicinātājām; tā kā ar minētajiem principiem saistītie noteikumi ir iekļauti visās tās divpusējās partnerībās un ieņem centrālo vietu tās daudzpusējā politikā; tā kā ES vienmēr ir ļoti spēcīgi atbalstījusi starptautisko tiesiskumu;

R.  tā kā ES ir nozīmīga loma, atbalstot ANO darbības abpusēji svarīgās jomās, jo īpaši civiliedzīvotāju aizsardzībā, sevišķi attiecībā uz sievietēm un bērniem bruņotu konfliktu situācijās;

S.  tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir ES pamatvērtība, kas ir atzīta ES Līgumos un Pamattiesību hartā; tā kā ES ir uzņēmusies atbildību par dzimumu līdztiesības integrēšanu visās savās darbībās un politikas jomās, tostarp ārējās sadarbības un attīstības sadarbības politikā;

T.  tā kā cilvēcei ir kopējas vērtības un intereses; tā kā, risinot kopīgas problēmas un veicinot kopējas vērtības un mērķus, būtu jānodrošina taisnīga sloga un ieguvumu sadale;

Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēma

U.  tā kā ANO sistēma ir galvenais pasaules forums pasaules mēroga pārvaldības uzlabošanai un tādējādi ir labākais forums ES vērtību un interešu veicināšanai;

V.  tā kā galvenais mērķis pēc II pasaules kara bija uzturēt mieru un drošību; tā kā Statūtos ievērojama uzmanība tika veltīta ekonomiskās un sociālās attīstības, kā arī cilvēktiesību veicināšanai; tā kā kopš 1970. gadu sākuma ANO darba kārtībā kļuvuši aktuāli jautājumi par vides problēmām; tā kā Brundtland 1987. gada ziņojumā „Mūsu kopējā nākotne” („Our Common Future”) definēts ilgtspējīgas attīstības jēdziens, to skaidrojot kā attīstību, kas ļauj apmierināt pašreizējās vajadzības, neapdraudot turpmāko paaudžu iespējas apmierināt to vajadzības; tā kā Rio konferencē (UNCED) 1992. gadā attīstības un vides politika tika apvienota, lai visā pasaulē efektīvi mazinātu nabadzību un veicinātu ilgtspējīgu attīstību;

W.  tā kā ANO sistēma aptver visas sadarbības jomas un tās centrā ir Drošības padome, kura galvenokārt ir atbildīga par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu un kurai palīdz palīgstruktūras un padomdevējas struktūras;

X.  tā kā ANO sistēma sastāv no 19 specializētajām aģentūrām, tostarp FAO, IFAD, SDO, SVF, UNESCO, UNIDO, PVO un Pasaules Bankas grupas, un tajā ir 11 fondi un programmas, tostarp UNCTAD, UNDP, UNEP, UNFPA, UNHCR, UNICEF, UN-Women un WFP(5), kā arī deviņas funkcionālās komisijas, piecas reģionālās komisijas un daudzas citas tāda paša veida struktūras; tā kā tādas organizācijas kā Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO) un Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (IAEA) arī ir saistītas ar ANO sistēmu;

Y.  tā kā lielākā daļa šo aģentūru, fondu, programmu, komisiju un komiteju darbojas Ekonomikas un sociālo lietu padomes un Ģenerālās asamblejas uzraudzībā, kam dažas no minētajām struktūrām sagatavo ziņojumu;

Z.  tā kā ES un tās dalībvalstīm ir būtiska loma Apvienoto Nāciju Organizācijas principu un mērķu veicināšanā un cilvēces kopējo problēmu risināšanā; tā kā, no otras puses, Eiropai ir vajadzīgi pasaules līmeņa partneri, lai risinātu tās problēmas tādās jomās kā drošība, vides aizsardzība, cilvēktiesības, patvēruma tiesību aizsardzība un finanšu nestabilitāte;

AA.  tā kā Eiropas Savienībai ir īpašs pienākums miera uzturēšanas, attīstības un cilvēktiesību jomā attiecībā pret savām kaimiņvalstīm;

AB.  tā kā ir būtiski svarīgi, lai ANO ietvaros veiktajās darbībās tiktu ievērotas starptautiskās tiesības; tā kā noziegumi, kas paveikti, izmantojot ANO pilnvaras, ir ārkārtīgi kaitējoši organizācijas uzticamībai un nedrīkst palikt nesodīti;

AC.  tā kā valstis ir grupētas ģeogrāfiskos apgabalos, kas bieži izraisa valstu bloku balsojumu; tā kā valstis, kuras ir ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) locekles, pašas bieži un sistemātiski pārkāpj cilvēktiesības, tādējādi mazinot visas UNHRC efektivitāti un uzticamību;

AD.  tā kā ieņēmumi, ko organizācija „Islāma valsts” guvusi laupīšanas un kontrabandas ceļā saistībā ar kultūras un reliģiskas nozīmes vietām Irākā un Sīrijā, tiek izmantoti, lai palīdzētu finansēt organizācijas „Islāma valsts” teroristiskās darbības; tā kā UNESCO un tās Konvencijai par kultūras īpašuma nelikumīga importa, eksporta un īpašumtiesību nodošanas aizlieguma un novēršanas līdzekļiem ir būtiska nozīme Sīrijas un Irākas kultūras mantojuma ārkārtas aizsardzības nodrošināšanā;

AE.  tā kā ES un ANO cieši sadarbojas jutīgākajos krīžu scenārijos, jo īpaši Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā; tā kā to centieni ir vēl vairāk jāveicina, lai rastu politisku un mierīgu risinājumu šādām krīzēm;

AF.  tā kā 2015. gadā ANO Ģenerālajā asamblejā notiks apspriede un tiks pieņemts lēmums par Interneta pārvaldības foruma (IGF) pilnvaru atjaunošanu; tā kā Parlaments ir aicinājis Asambleju atjaunot Interneta pārvaldības foruma pilnvaras, kā arī pastiprināt tā resursus un vairāku ieinteresēto pušu modeli interneta pārvaldībā,

ES ANO sistēmā

1.  atgādina, ka ES un tās dalībvalstīm ir kopīgas ANO Statūtu vērtības un principi, kā noteikts LES 21. panta 1. punktā, un tām ir būtiska nozīme minēto principu, kā arī ANO mērķu veicināšanā Savienības ārējā darbībā; uzskata, ka ES ir vajadzīgi globāli partneri, lai veiksmīgi sasniegtu savus ārpolitikas mērķus, īpaši miera un drošības, terorisma, organizētās noziedzības, reģionālo konfliktu, valstu disfunkcijas un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas jomās;

2.  uzskata, ka daudzu ilgstošu un jaunu drošības izaicinājumu dēļ ES drošības vidē pieaug nestabilitāte un neprognozējamība; uzskata, ka konflikts Austrumukrainā, konflikti Sīrijā un Irākā un organizācijas „Islāma valsts” ietekmes pieaugums, Lībijas krīze un terorisma draudi Āfrikā (jo īpaši Sāhelā, Lībijā un Āfrikas ragā) ir nozīmīgs globāls apdraudējums, kam nepieciešams globāls risinājums; uzskata, ka ES nevar šo apdraudējumu novērst viena pati un tai ir nepieciešams starptautisko partneru atbalsts;

3.  atzinīgi vērtē to, ka ES un tās dalībvalstis aktīvi piedalās ANO sistēmas darbā un dažādos veidos to veicina, un uzskata, ka šim faktam jābūt redzamākam;

4.  atzinīgi vērtē arī ES nozīmīgo ieguldījumu attīstībā un humānajā palīdzībā visā pasaulē; atgādina, ka ES un tās dalībvalstis kopā ir lielākais attīstības un humānās palīdzības veicinātājs pasaulē;

5.  atgādina, ka ES ir kļuvusi par reālu starptautisko dalībnieci un tāpēc tai ANO ir „īpašās novērotājas” statuss ar tiesībām izteikties ANO Ģenerālās asamblejas sanāksmēs pirms atsevišķajām valstīm, līdz ar galveno grupu pārstāvjiem piedaloties debatēs, iesniegt priekšlikumus un grozījumus, atbildēt, vērst uzmanību uz darba kārtības noteikumu neievērošanu un izplatīt dokumentus;

6.  atgādina arī, ka ANO ietvaros ES pārstāv vairāki dalībnieki: Eiropadomes priekšsēdētājs, Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Komisija un ES delegācijas, kā arī tās 28 dalībvalstis, no kurām divas (Francija un Apvienotā Karaliste) ir ANO Drošības padomes (ANO DP) pastāvīgās locekles ar veto tiesībām; uzsver, ka saskaņā ar Līgumu ES dalībvalstīm ir jāsaskaņo sava darbība visos starptautiskajos forumos;

Labākie veidi ES ārpolitikas mērķu sasniegšanai ANO

7.  pauž pārliecību — lai ES labāk sasniegtu savus Līgumā paredzētos ārpolitikas mērķus, tai būtu jācenšas stiprināt pasaules mēroga pārvaldību ANO sistēmā un palielināt savu un tās dalībvalstu ietekmi minētajā sistēmā; atgādina par ES apņemšanos aktīvi atbalstīt visaptverošu ANO sistēmas reformu, lai stiprinātu tās leģitimitāti, reģionālo pārstāvniecību, pārredzamību, pārskatatbildību un efektivitāti, reaģējot uz mūsdienu sarežģītajiem un daudzšķautņainajiem izaicinājumiem; īpaši uzsver, ka ir svarīgi atjaunot Ģenerālās asamblejas darba dzīvīgumu;

8.  uzsver, ka ES vajadzētu būt lielākai ietekmei Ģenerālajā asamblejā, nodrošinot pietiekamu redzamību un politiskās sviras, kas tai ļautu labāk izpildīt savas starptautiskās saistības saskaņā ar Ģenerālās asamblejas 2011. gada 3. maija rezolūciju;

9.  atkārtoti pauž atbalstu parlamentu un reģionālo asambleju lomai ANO sistēmā;

10.  aicina Drošības padomes dalībvalstis ciešā sadarbībā ar ANO Ģenerālo asambleju izvērtēt un pārskatīt neskaidro ANO ģenerālsekretāra amata kandidāta atlases procesu un nodrošināt vienlīdzīgas iespējas vīriešiem un sievietēm, kas kandidē uz šo amatu; aicina visas ANO struktūras un jo īpaši Drošības padomi veltīt pienācīgu uzmanību dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanai ANO sistēmā, bet ES dalībvalstis — uzņemties vadošo lomu šajos centienos, veicinot un sekmējot kandidāšu sieviešu izvirzīšanu; vēlas, lai par nākamo ANO ģenerālsekretāru tiktu ievēlēta sieviete; aicina ES atbalstīt UN Women, ņemot vērā diskrimināciju, kas saistīta ar dzimumidentitāti un dzimuma izpausmi;

11.  uzsver ES pašreizējās prioritātes, kas attiecas uz ANO Ģenerālās asamblejas 70. sesiju un kas ietver jau ilgi pausto Savienības prasību, ka ANO būtu jāracionalizē savas struktūras, budžets un darba metodes, nevairoties no sarežģītām tēmām, piemēram, Drošības padomes reformas;

12.  uzsver, ka Ģenerālajai asamblejai, kas pārstāv visu dalībvalstu valdības, ir jābūt iespējām un līdzekļiem, ar kuriem virzīt ANO sistēmu un koordinēt visas tās darbības;

13.  pauž pārliecību, ka Drošības padome ir jāreformē, lai labāk atspoguļotu jauno pasaules realitāti un efektīvāk risinātu pašreizējās un turpmākās drošības problēmas; mudina valstis, kurām ANO Drošības padomē ir veto tiesības, atturēties no veto tiesību izmantošanas jautājumos par genocīdu un noziegumiem pret cilvēci;

14.  ņemot vērā ES ieguldījumu pasaules miera un drošības sistēmā un Lisabonas līguma mērķi uzlabot Eiropas ārpolitiku, atgādina par ES ilgtermiņa mērķi iegūt vietu paplašinātā ANO Drošības padomē un atkārtoti pauž aicinājumu veikt Eiropas līmeņa debates par tās reformu; atkārtoti aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi (PV/AP) censties rast kopējas ES nostājas jautājumos, kas ir ANO Drošības padomes kompetencē, un uzlabot pastāvošos sadarbības mehānismus, kas vērsti uz to, lai nodrošinātu, ka ES dalībvalstis, kas piedalās Drošības padomē, aizstāv ES kopējo nostāju minētajā forumā; atgādina, ka saskaņā ar LES 34. pantu ANO DP esošajām ES dalībvalstīm ir pastāvīgi jāinformē pārējās dalībvalstis un augstā pārstāve, kā arī jāaizstāv ES nostājas un intereses; tāpat arī atgādina, ka ANO DP dienas kārtības jautājumos, kuros ES ir noteikta pozīcija, minētajām valstīm ir jāprasa uzaicināt augsto pārstāvi, lai viņa izklāstītu Savienības nostāju;

15.  atgādina, ka ar ANO Statūtu VIII nodaļu tiek veicināta reģionālo un apakšreģionālo organizāciju nozīmes palielināšana ANO sistēmā, un aicina ES un EDSO censties palielināt minēto un citu reģionālu organizāciju līdzdalību pasaules mēroga pārvaldībā;

16.  uzskata, ka, turpinot īstenot sadarbību ar ANO, ES būtu vairāk jāizmanto iespējas, ko sniedz partnerības ar ANO specializētajām aģentūrām, fondiem, programmām, komisijām un komitejām; aicina stiprināt ES koordināciju šo struktūru padomēs, lai nodrošinātu, ka ES pauž vienotu viedokli;

17.  uzsver — lai sekmīgāk īstenotu ES ārpolitikas mērķus, tostarp pamatvērtību izplatīšanu, papildus minētajām nepieciešamajām reformām, kas jāveic ANO, ir efektīvāk jākoordinē visas ES ārpolitikas dažādās dimensijas gan divpusējās, gan daudzpusējās attiecībās; atkārtoti aicina uzlabot ES darbības un palīdzības pamanāmību visos daudzpusējos forumos un attiecīgajās vietās;

18.  aicina ES efektīvāk koordinēt savu darbu humānās palīdzības jomā, ko veic, piemēram, Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ĢD, ar attiecīgajām ANO aģentūrām, lai nodrošinātu optimālu efektivitāti ar ierobežotiem resursiem un novērstu darbu nevajadzīgu pārklāšanos;

19.  aicina attiecīgās ES un ANO iestādes pilnībā ievērot un īstenot Finanšu un administratīvo pamatnolīgumu (FAFA); prasa Komisijai ziņot Parlamentam par FAFA un ar to saistīto pamatnostādņu īstenošanu un noteikt, kurās jomās ir vajadzīgi uzlabojumi, un šajā saistībā sniegt attiecīgus priekšlikumus;

20.  uzsver, cik svarīga ir ES un UNDP sadarbība palīdzības efektivitātes jomā; uzsver saistības attiecībā uz pasaules partnerību efektīvai sadarbībai attīstības jomā un mudina visas valstis, kā arī privātā sektora dalībniekus uzņemties šādas saistības;

21.  uzskata, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ļoti veiksmīgi ir sekmējusi Eiropas progresu cilvēktiesību ievērošanas jomā un var būt piemērs citiem reģioniem;

22.  aicina uzlabot profilakses un agrīnās brīdināšanas instrumentus un pilnveidot starpniecības spējas ANO, kā arī noteikt saskaņotākas un sasniedzamākas pilnvaras miera veidošanas un miera uzturēšanas darbībām, kas ietver cilvēktiesību elementu, un skaidras izejas stratēģijas; mudina ES dalībvalstis sniegt nozīmīgāku atbalstu miera veidošanas un miera uzturēšanas darbībām un aicina ES pastiprināt savus starpniecības centienus konfliktu atrisināšanā; ņemot vērā nesenās dažu ekstrēmistu grupu īstenotās zvērības un cilvēktiesību pārkāpumus, kā arī pastāvīgo seksuālo vardarbību konfliktu vietās, tostarp izvarošanu kā kara ieroci, mudina Drošības padomi saskaņā ar doktrīnu par pienākumu aizsargāt noteikt vērienīgu instrumentu kopumu un līdzekļus, lai nodrošinātu šo nežēlīgo noziegumu efektīvu novēršanu un nodrošinātu tiesiskumu un starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu, kā arī mudināt ANO dalībvalstis apkarot cilvēku tirdzniecību un ierobežot papildspēku vervēšanu un finansējumu teroristiskiem grupējumiem, novēršot un apspiežot jaunu dalībnieku vervēšanu, organizēšanu, pārvadāšanu un teroristu kaujinieku aprīkojuma nodrošināšanu, kā arī viņu ceļa un darbību finansēšanu;

23.  aicina ES atbalstīt saskaņotības, sinerģiju un papildināmības stiprināšanu starp miera operāciju pārskatiem, ANO miera veidošanas struktūru un ANO DP Rezolūciju Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību; uzsver, ka ir svarīga sieviešu vienlīdzīga un pilnīga līdzdalība kā aktīvām dalībniecēm konfliktu novēršanā un atrisināšanā, miera sarunās, miera veidošanā, miera uzturēšanā, humānajā palīdzībā un pēckonfliktu atjaunošanā; šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir pārskatījusi savu humānās palīdzības politiku, kurā pašreiz noteikts, ka starptautiskās humanitārās tiesības un/vai cilvēktiesības var pamatot drošu abortu veikšanu sievietēm, kuras cietušas no izvarošanas kara apstākļos;

24.  mudina ES veicināt cilvēka drošības jēdziena plašas definīcijas noteikšanu, to ciešāk sasaistot ar cilvēktiesībām, dzimumu līdztiesību un cilvēces attīstību;

25.  pauž pārliecību, ka ES ir jāapliecina stingrs un apņēmīgs atbalsts Starptautiskajai Krimināltiesai, jo īpaši stiprinot un paplašinot tās attiecības ar ANO, it īpaši Drošības Padomi, un nodrošinot to, lai ES dalībvalstis strauji ratificētu Romas statūtu Kampalas grozījumus, kuros definēts agresijas noziegums; atgādina, ka galvenā atbildība par pārkāpēju tiesāšanu ir pašām valstīm, un atbalsta Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikciju, ja valstu iestādes ir nespējīgas vai nevēlas patiesi izskatīt smagākos noziegumus, kas skar starptautisko kopienu;

26.  atbalsta ES un ANO operatīvās sadarbības pastiprināšanu krīžu pārvaldībā, tostarp sadarbojoties ar ANO gan miera un drošības operāciju analīžu apmaiņā (lai vienotos par kopīgu analīzi), gan to plānošanā (lai vienkāršotu darbības aspektus);

27.  uzskata, ka ir jādara vairāk, lai nodrošinātu, ka ANO dalībvalstis pilda savus solījumus sniegt humāno palīdzību, publicējot regulārus pārskatus par saistību ievērošanu;

28.  atzinīgi vērtē ES apņemšanos panākt lielāku atbildību un pārredzamību ieroču tirdzniecības jomā un atbalsta Ieroču tirdzniecības līguma universalizācijas veicināšanu un pilnīgu īstenošanu, kā arī Pirmās līgumslēdzēju valstu konferences rezultātu īstenošanu; prasa ES turpināt atbalstīt Kodolieroču neizplatīšanas līgumu (KNL) kā pamatu globālajam kodolieroču neizplatīšanas režīmam un būtisku pamatu kodolieroču likvidēšanai saskaņā ar KNL VI pantu; prasa ES arī aktīvi veikt darbības globālas atbruņošanās nolūkā;

29.  uzsver, ka ir svarīgi, lai ES turpinātu aktīvi veicināt līdztiesību un nediskriminēšanu; atzinīgi vērtē pirmo ANO Drošības padomes sanāksmi par LGBTI tiesībām, kas notika 2015. gada 24. augustā, nosodot organizācijas „Islāma valsts” veiktos uzbrukumus LGBTI personām un viņu nogalināšanu Tuvajos Austrumos; mudina ANO Drošības padomi arī turpmāk ņemt vērā LGBTI tiesību pārkāpumus;

30.  atgādina ES nostāju par pilnīgu neiecietību pret nāvessodu; uzsver, ka ir svarīgi, lai ES turpinātu veicināt nāvessoda moratorija pieņemšanu;

31.  pauž pārliecību par to, ka ANO sistēmas ekonomiskā, sociālā, vides un attīstības dimensija ir ievērojami jāpastiprina un ka to varētu panākt, ja tiktu nodrošināts, ka ANO struktūras īsteno politiskāku pieeju un uzlabo savstarpējo sadarbību, kā arī nodrošinot pieejamo līdzekļu efektīvu un pārredzamu izmantošanu; pauž pārliecību par to, ka galvenokārt minētais jāsasniedz ar tās struktūras reformu, kura saskaņā ar ANO Statūtiem ir galvenā atbildīgā par šo uzdevumu, proti, Ekonomikas un sociālo lietu padomi; aicina ES iestādes un dalībvalstis apsvērt iespēju stiprināt to lomu Ekonomikas un sociālo lietu padomē, pārveidojot to par Ilgtspējīgas attīstības padomi;

32.  atzinīgi vērtē Augsta līmeņa politiskā foruma (ALPF) izveidi ilgtspējīgas attīstības jomā, kura uzdevums ir nodrošināt politisko vadību, norādījumus un ieteikumus par attīstības politiku saistībā ar trim ilgtspējīgas attīstības pīlāriem (sociālā, ekonomikas un vides jomā); pauž pārliecību, ka ALPF ir jākļūst par galveno lēmumu pieņēmēju struktūru visos ar ilgtspējīgu attīstību saistītajos jautājumos, tādējādi nodrošinot saskaņotu un efektīvu vajadzību novērtējumu un pieņemot vajadzīgos ceļvežus, lēmumus un saistošus pasākumus attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnēm laikam pēc 2015. gada; uzsver nepieciešamību efektīvi īstenot 2015. gada septembrī ANO samitā pieņemtos ilgtspējīgas attīstības mērķus;

33.  ņemot vērā atkārtotās humanitārās krīzes, kas saistītas ar bēgļiem un migrantiem un kas cilvēkiem rada lielas ciešanas, un ņemot vērā to, ka ilgtspējīga attīstība izcelsmes valstīs ilgākā laikposmā varētu atrisināt humanitāro krīzi, pauž pārliecību, ka būtu jākoordinē visu aģentūru darbs saistībā ar šo jautājumu;

34.  uzskata, ka ar bēgļiem saistītās humanitārās krīzes radītie izaicinājumi ir jautājumi, kas jārisina visaptverošā veidā, atbilstoši solidaritātes principam ES, kā arī ciešā sadarbībā ar ANO un tās aģentūrām;

35.  aicina ES un ANO pastiprināt kopējos centienus, lai panāktu vērienīgu un juridiski saistošu vienošanos ANO Klimata pārmaiņu konferencē, kas 2015. gadā notiks Parīzē, un pēc tam nodrošināt strauju COP21 rezultātu īstenošanu;

36.  uzskata, ka ANO sistēmas ietvaros varētu koordinēt arī Pasaules bankas grupas, Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules tirdzniecības organizācijas darbu, vienlaikus saglabājot to pašreizējās lēmumu pieņemšanas struktūras, lai nodrošinātu, ka to attiecīgie lēmumi tiek pieņemti un pasākumi īstenoti pārskatatbildīgā, efektīvā un saskaņotā veidā, nepieļaujot pārmērības;

37.  atbalsta mērķi daudzpusējā līmenī izveidot ieguldījumu aizsardzības režīmu, ieviešot jaunu sistēmu, kurā tiktu ievērota valstu tiesu jurisdikcija, un aicina Komisiju šo mērķi iekļaut sarunu programmā ieguldījumu nolīgumu izstrādei; uzskata, ka, ja tiktu izveidota pastāvīga starptautiska investīciju strīdu izšķiršanas tiesa, tā varētu ietilpt ANO sistēmā un tai būtu jābalstās uz tiesai pakļauto personu tiesībām un pienākumiem, īpaši uz ESAO daudznacionālo uzņēmumu principiem un ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību principiem; uzskata, ka ANO sistēma ir noderīgs modelis šādai sistēmai, it sevišķi finansējuma aspektā;

38.  uzskata, ka būtu jānoslēdz Dohas attīstības sarunu kārta un ka ANO varētu izmantot savu unikālo pozīciju, lai nodrošinātu, ka jaunattīstības valstīm šīs sarunas noslēdzas sekmīgi; uzskata, ka šajā sakarā ANO varētu darboties kopā ar PTO, kā arī sniegt padomus un norādījumus jaunattīstības valstīm, lai atbalstītu tirdzniecības un ieguldījumu stratēģiju, kā svarīgu dalībnieci iesaistot Eiropas Savienību;

39.  apzinās, ka ir nepieciešams stiprināt un īstenot ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām; mudina ES sekmēt veiksmīgus Starpvaldību darba grupas transnacionālu uzņēmumu un cilvēktiesību jautājumos darba rezultātus;

40.  uzskata, ka ANO būtu jāpanāk uzlabojumi visos jautājumos saistībā ar cilvēku labklājību; uzskata, ka minētie jautājumi ietver kultūras ilgtspēju un kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu, politikas veidošanas pieejā integrējot izglītību, kultūras diplomātiju, mantojuma aizsardzību, radošās nozares un zinātnisko pētniecību;

41.  ieteic nodrošināt ES un ANO sadarbību saistībā ar programmām “Izglītība ārkārtas situācijās” humanitāru krīžu, bruņotu konfliktu un dabas katastrofu gadījumā, turpinot atbalstīt tādas programmas kā UNICEF “Izglītība ārkārtas situācijās un pārejas pasākumi pēc krīzes”, UNHCR kvalitātes izglītības programma bēgļu nometnēs un UNRWA izglītības darbs;

42.  atzinīgi vērtē 2014. gadā ieceltās Komisijas darba organizēšanu kopās, uzticot Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei lielāku atbildību par ES ārpolitikas koordinēšanu, cieši sadarbojoties ar pārējām ES iestādēm; uzsver, ka šīs īpašās kopas darbā galvenā uzmanība ir jāvelta pasaules mēroga politikai;

43.  aicina priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi savā gada ziņojumā par KDAP iekļaut visaptverošu sadaļu par ES globālo ārpolitikas mērķu veicināšanu;

44.  uzskata, ka Parlamentam ir jābūt iespējai tikpat padziļināti un visaptveroši risināt minētās problēmas, cik Komisijai, un attiecīgi organizēt savu darbu; mudina visas Parlamenta komitejas, kuru darbības jomā ir politika ar ārēju un globālu dimensiju, iesniegt par šī ziņojuma sagatavošanu atbildīgajai Ārlietu komitejai savus atzinumus par attiecīgo priekšsēdētāja vietnieces / augstās pārstāves ziņojuma sadaļu;

o
o   o

45.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, ANO Ģenerālajai asamblejai un ANO ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0259.
(2) OV C 377 E, 7.12.2012., 66. lpp.
(3) 2011. gada 3. maija rezolūcija A/RES/65/276 par Eiropas Savienības līdzdalību Apvienoto Nāciju Organizācijas darbā.
(4) Drošības padomes priekšsēdētāja 2014. gada 14. februāra paziņojums S/PRST/2014/4 par sadarbību starp Apvienoto Nāciju Organizāciju un reģionālajām un apakšreģionālajām organizācijām starptautiskā miera un drošības nodrošināšanai.
(5) FAO: Pārtikas un lauksaimniecības organizācija; IFAD: Starptautiskais Lauksaimniecības attīstības fonds; SDO: Starptautiskā darba organizācija; SVF: Starptautiskais valūtas fonds; UNESCO: Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija; UNIDO: Apvienoto Nāciju Organizācijas Industriālās attīstības organizācija; PVO: Pasaules Veselības organizācija; UNCTAD: ANO konference par tirdzniecību un attīstību UNDP: ANO Attīstības programma; UNEP: ANO Vides programma; UNFPA: ANO Iedzīvotāju fonds; UNHCR: Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs; UNICEF: ANO Bērnu fonds; WFP: Pasaules Pārtikas programma.

Juridisks paziņojums