Indekss 
Pieņemtie teksti
Trešdiena, 2015. gada 25. novembris - StrasbūraGalīgā redakcija
2015.gada vispārējā budžeta grozījuma Nr. 8 projekts: pašu resursi un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs
 Elastības instrumenta izmantošanu steidzamiem budžeta pasākumiem, lai risinātu bēgļu krīzi
 ES Solidaritātes fonda izmantošana — avansa maksājumu nodrošināšana 2016. gada budžetā
 2016.gada budžeta procedūra - kopīgais dokuments
 Nodokļu nolēmumi un citi rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgi pasākumi
 Atļaujas piešķiršana bis(2-etilheksil)ftalāta (DEHP) izmantošanai
 Eiropas iedzīvotāju radikalizēšanās un teroristu kustību veiktās viņu vervēšanas nepieļaušana
 ES stratēģiskais satvars par drošību un veselības aizsardzību darbā laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam

2015.gada vispārējā budžeta grozījuma Nr. 8 projekts: pašu resursi un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs
PDF 398kWORD 70k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 25. novembra rezolūcija par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2015. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 8/2015 projektu, pašu resursi un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs (13439/2015 – C8-0341/2015 – 2015/2269(BUD))
P8_TA(2015)0404A8-0337/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(1) un jo īpaši tās 41. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2015. finanšu gada vispārējo budžetu, ko galīgajā variantā pieņēma 2014. gada 17. decembrī(2),

–  ņemot vērā budžeta grozījumu Nr. 1/2015, ko galīgajā variantā pieņēma 2015. gada 28. aprīlī(3),

–  ņemot vērā budžeta grozījumus Nr. 2/2015, Nr. 3/2015, Nr. 4/2015 un Nr. 5/2015, kurus galīgajā variantā pieņēma 2015. gada 7. jūlijā(4),

–  ņemot vērā budžeta grozījumu Nr. 6/2015, ko galīgajā variantā pieņēma 2015. gada 14. oktobrī,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(5),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 21. aprīļa Regulu (ES, Euratom) Nr. 2015/623, ar kuru groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(7),

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 7. jūnija Lēmumu 2007/436/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu(8),

–  ņemot vērā budžeta grozījuma Nr. 8/2015 projektu, ko Komisija pieņēma 2015. gada 19. oktobrī (COM(2015)0545),

–  ņemot vērā nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 8/2015 projektu, ko Padome pieņēma 2015. gada 10. novembrī un nosūtīja Eiropas Parlamentam tajā pašā dienā (13439/2015 – C8-0341/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 88. un 91. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0337/2015),

A.  tā kā budžeta grozījuma Nr. 8/2014 projekts attiecas uz tradicionālo pašu resursu (proti, muitas nodokļu) prognožu pārskatīšanu, budžeta līdzekļu sadali attiecībā uz vēl palikušo 2014. gada PVN un NKI pašu resursu atlikumu un budžeta līdzekļu sadali attiecībā uz 2015. gada PVN un NKI pašu resursu atlikumu;

B.  tā kā ar budžeta grozījuma Nr. 8/2015 projektu arī tiek atjauninātas citu ieņēmumu prognozes;

C.  tā kā budžeta grozījuma Nr. 8/2015 projektā ir arī paredzēts par EUR 123 474 samazināt saistību un maksājumu apropriācijas Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja budžetā;

D.  tā kā ar budžeta grozījuma Nr. 8/2015 projektu tiks panākts uz NKI balstīto dalībvalstu iemaksu samazinājums EUR 9,4 miljardu apmērā,

1.  ņem vērā Komisijas iesniegto budžeta grozījuma Nr. 8/2015 projektu un attiecīgo Padomes nostāju;

2.  norāda, ka ar visiem budžeta grozījuma Nr. 8/2015 projekta elementiem dalībvalstu iemaksas Savienības budžetā tiek samazinātas par EUR 9 403,4 miljoniem;

3.  uzsver — lai risinātu pašreizējo bēgļu krīzi, ir nepieciešams ievērojams finanšu līdzekļu papildinājums;

4.  norāda, ka joprojām nav īstenotas dalībvalstu finanšu saistības, kas attiecībā uz Āfrikai paredzēto trasta fondu, Sīrijai paredzēto trasta fondu un ANO aģentūrām, kuras atbalsta bēgļus, tika atkārtoti apstiprinātas ES valstu vai valdību vadītāju 2015. gada 23. septembra neformālajā sanāksmē par migrāciju, 2015. gada 15. oktobra Eiropadomes sanāksmē un 2015. gada 11. un 12. novembra Valletas samitā; pauž nožēlu par to, ka, pamatojoties uz Komisijas datiem, 2015. gada novembra sākumā dalībvalstis joprojām nebija iemaksājušas EUR 2,3 miljardus;

5.  norāda, ka būs nepieciešami papildu finanšu centieni, lai sniegtu humāno palīdzību tranzīta maršrutos un risinātu problēmas, ko rada nepieredzēta skaita bēgļu uzņemšana Eiropas pilsētās un reģionos;

6.  pauž dziļu nožēlu par to, ka samierināšanas procesā netika panākts stingrs kompromiss par saistībā ar budžeta grozījuma Nr. 8/2015 projektu atmaksāto summu izmantošanu bēgļu krīzes risināšanai; tomēr sagaida, ka dalībvalstis pilnībā ievēros savas iepriekšējās saistības;

7.  apstiprina Padomes nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 8/2015 projektu;

8.  uzdod priekšsēdētājam paziņot, ka budžeta grozījums Nr. 8/2015 ir pieņemts galīgajā variantā, kā arī nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

9.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Revīzijas palātai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(2) OV L 69, 13.3.2015., 1. lpp.
(3) OV L 190, 17.7.2015., 1. lpp.
(4) OV L 261, 7.10.2015.
(5) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(6) OV L 103, 22.4.2015., 1. lpp.
(7) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(8) OV L 163, 23.6.2007., 17. lpp.


Elastības instrumenta izmantošanu steidzamiem budžeta pasākumiem, lai risinātu bēgļu krīzi
PDF 409kWORD 71k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2015. gada 25. novembra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par elastības instrumenta izmantošanu steidzamiem budžeta pasākumiem, lai risinātu bēgļu krīzi, saskaņā ar 12. punktu Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (COM(2015)0514 – C8-0308/2015 – 2015/2264(BUD))
P8_TA(2015)0405A8-0336/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0514 – C8-0308/2015),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(1), un jo īpaši tās 11. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 21. aprīļa Regulu (ES, Euratom) 2015/623, ar kuru groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3) un jo īpaši tā 12. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2016. finanšu gada vispārējā budžeta projektu, ko Komisija pieņēma 2015. gada 24. jūnijā (COM(2015)0300) un kas grozīts ar grozījumu vēstuli Nr. 1/2016 (COM(2015)0317) un Nr. 2/2016 (COM(2015)0513),

–  ņemot vērā nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2016. finanšu gada vispārējā budžeta projektu, ko Padome pieņēma 2015. gada 4. septembrī un Eiropas Parlamentam nosūtīja 2015. gada 17. septembrī (11706/2015 – C8-0274/2015),

–  ņemot vērā 2015. gada 28. oktobrī pieņemto nostāju par 2016. finanšu gada vispārējā budžeta projektu(4),

–  ņemot vērā Samierināšanas komitejas 2015. gada 14. novembrī apstiprināto kopīgo dokumentu (14195/2015 – C8-0353/2015),

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0336/2015),

A.  tā kā pēc tam, kad ir tikušas izskatītas visas iespējas pārdalīt saistību apropriācijas 3. un 4. izdevumu kategorijā, tiek atzīts par nepieciešamu attiecībā uz saistību apropriācijām izmantot elastības instrumentu;

B.  tā kā Komisija ir ierosinājusi izmantot elastības instrumentu, lai papildinātu Eiropas Savienības 2016. finanšu gada vispārējā budžeta finansējumu, par EUR 1504 miljoniem saistību apropriācijās pārsniedzot 3. izdevumu kategorijai noteikto maksimālo apjomu, lai finansētu pasākumus saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā;

C.  tā kā papildus galīgajai summai, kas par EUR 1506 miljoniem pārsniedza 3. izdevumu kategorijai noteikto maksimālo apjomu, saistībā ar 2016. gada budžetu sasauktā Samierināšanas komiteja atbalstīja Parlamenta delegācijas priekšlikumu par elastības instrumenta turpmāku izmantošanu, par EUR 24 miljoniem pārsniedzot 4. izdevumu kategorijai noteikto maksimālo apjomu, lai risinātu bēgļu krīzes radīto problēmu ārējo dimensiju;

D.  tā kā līdz ar to 2016. finanšu gadā elastības instrumentam paredzētā kopējā summa, kas ietver 2014. un 2015. finanšu gadā neizlietotos līdzekļus, ir pilnībā izsmelta,

1.  norāda, ka 2016. gadam paredzētais 3. un 4. izdevumu kategorijas maksimālais apjoms nenodrošina pietiekamus līdzekļus, lai varētu finansēt svarīgus un steidzamus pasākumus migrācijas un bēgļu jomā;

2.  tāpēc atbalsta elastības instrumenta izmantošanu EUR 1530 miljonu apmērā saistību apropriācijās;

3.  atbalsta arī ierosinājumu piešķirt attiecīgas maksājumu apropriācijas EUR 734,2 miljonu apmērā 2016. gadā, EUR 654,2 miljonu apmērā 2017. gadā, EUR 83 miljonu apmērā 2018. gadā un EUR 58,6 miljonu apmērā 2019. gadā;

4.  atkārtoti norāda, ka DFS regulas 11. pantā paredzētā elastības instrumenta izmantošana vēlreiz pierāda, cik būtiski ir Savienības budžetā nodrošināt lielāku elastīgumu; norāda, ka šīs papildu apropriācijas varēja piešķirt, tikai pateicoties iespējai pārnest neizlietotos līdzekļus no 2014. un 2015. finanšu gada elastības instrumenta; uzsver, ka nav līdzekļu, kurus pārnest uz 2017. finanšu gadu, līdz ar to nebūs iespējams pārsniegt elastības instrumentam noteikto maksimālo gada apjomu EUR 471 miljona apmērā (2011. gada cenās);

5.  atkārtoti pauž savu jau izsenis pausto nostāju, ka, neskarot iespēju maksājumu apropriācijas caur elastības instrumentu izmantot konkrētām budžeta pozīcijām bez iepriekšējas saistību apropriāciju paredzēšanas, maksājumi, kas izriet no iepriekš caur elastības instrumentu uzņemtām saistībām, var tikt iegrāmatoti tikai papildus maksimālajam apjomam;

6.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

7.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

8.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par elastības instrumenta izmantošanu steidzamiem budžeta pasākumiem, lai risinātu bēgļu krīzi

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam (ES) 2016/253.)

(1) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(2) OV L 103, 22.4.2015., 1. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0376.


ES Solidaritātes fonda izmantošana — avansa maksājumu nodrošināšana 2016. gada budžetā
PDF 401kWORD 67k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2015. gada 25. novembra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par ES Solidaritātes fonda izmantošanu saskaņā ar 11. punktu Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību — avansa maksājumu nodrošināšana 2016. gada budžetā (COM(2015)0281 – C8-0133/2015 – 2015/2123(BUD))
P8_TA(2015)0406A8-0335/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0281 – C8-0133/2015),

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 11. novembra Regulu (EK) Nr. 2012/2002, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu(1),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2), un jo īpaši tās 10. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3) un jo īpaši tā 11. punktu,

–  ņemot vērā Samierināšanas komitejas 2015. gada 14. novembrī apstiprināto kopīgo projektu (14195/2015 – C8-0353/2015),

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0335/2015),

A.  tā kā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 2012/2002 4. a panta 4. punktu,avansa maksājumiem tiek atvēlēta summa EUR 50 000 000 apmērā, izmantojot Savienības vispārējā budžeta apropriācijas,

1.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

2.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

3.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošanu avansa maksājumu nodrošināšanai

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam (ES) 2016/252.)

(1) OV L 311, 14.11.2002., 3. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.


2016.gada budžeta procedūra - kopīgais dokuments
PDF 573kWORD 209k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2015. gada 25. novembra normatīvā rezolūcija par Samierināšanas komitejā budžeta procedūras laikā apstiprināto Eiropas Savienības 2016. finanšu gada vispārējā budžeta kopīgo dokumentu (14195/2015 – C8-0353/2015 – 2015/2132(BUD))
P8_TA(2015)0407A8-0333/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā kopīgo budžeta dokumentu, ko apstiprinājusi Samierināšanas komiteja, un Parlamenta, Padomes un Komisijas paziņojumus (14195/2015 – C8-0353/2015),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2016. finanšu gada vispārējā budžeta projektu, ko Komisija pieņēma 2015. gada 24. jūnijā (COM(2015)0300),

–  ņemot vērā nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2016. finanšu gada vispārējā budžeta projektu, ko Padome pieņēma 2015. gada 4. septembrī un Eiropas Parlamentam nosūtīja 2015. gada 17. septembrī (11706/2015 – C8-0274/2015),

–  ņemot vērā grozījumu vēstules Nr. 1/2016 (COM(2015)0317) un Nr. 2/2016 (COM(2015)0513) attiecībā uz Eiropas Savienības 2016. finanšu gada vispārējā budžeta projektu,

–  ņemot vērā 2015. gada 28. oktobra rezolūciju par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2016. finanšu gada vispārējā budžeta projektu(1) un tajā ietvertos budžeta grozījumus,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 7. jūnija Lēmumu 2007/436/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(3),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 90. pantu un 91. pantu,

–  ņemot vērā ziņojumu, ko sagatavojusi Parlamenta delegācija Samierināšanas komitejā (A8-0333/2015),

1.  apstiprina Samierināšanas komitejas pieņemto kopīgo budžeta dokumentu, kuru veido šādu dokumentu kopums:

   negrozīto budžeta pozīciju saraksts salīdzinājumā ar budžeta projektu vai Padomes nostāju;
   finanšu shēmas izdevumu kategoriju kopsummas;
   budžeta summas pozīciju pa pozīcijai;
   konsolidēts dokuments, kurā norādītas visu samierināšanas procesā grozīto pozīciju summas un galīgais teksts;

2.  apstiprina Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgos paziņojumus, kas pievienoti šai rezolūcijai;

3.  apstiprina savu paziņojumu par Iestāžu nolīguma 27. punkta piemērošanu;

4.  uzdod priekšsēdētājam paziņot, ka Eiropas Savienības 2016. finanšu gada vispārējais budžets ir pieņemts galīgajā variantā, un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.  uzdod priekšsēdētājam šo normatīvo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un pārējām attiecīgajām iestādēm un struktūrām, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

PIELIKUMS

GALĪGĀ VERSIJA 14.11.2015.

2016. gada budžets – Kopīgie secinājumi

Kopīgos secinājumus veido šādas sadaļas:

1.  2016. gada budžets

2.  2015. gada budžets — budžeta grozījums Nr. 8/2015

3.  Kopīgie paziņojumi

KOPSAVILKUMA PĀRSKATS

A.  2016. gada budžets

Saskaņā ar kopīgo secinājumu elementiem:

–  kopējais saistību apropriāciju apjoms 2016. gada budžetā ir EUR 155 004,2 miljoni; kopumā 2016. gadam saglabājas rezerve līdz DFS noteiktajam maksimālajam apjomam EUR 2331,4 miljonu apmērā saistību apropriācijās;

–  kopējais maksājumu apropriāciju apjoms 2016. gada budžetā ir EUR 143 885,3 miljoni;

–  ir izmantots 2016. gada elastības instruments, lai nodrošinātu EUR 1506,0 miljonus saistību apropriācijās 3. izdevumu kategorijā (“Drošība un pilsoniskums”) un EUR 24,0 miljonus saistību apropriācijās 4. izdevumu kategorijā (“Globālā Eiropa”);

–  2016. gada maksājumu apropriācijas, kas atbilst plānotajai elastības instrumenta izmantošanai 2014., 2015. un 2016. gadā, Komisijas ir aplēsusi EUR 832,8 miljonu apmērā.

B.  2015. gada budžets

Saskaņā ar kopīgo secinājumu elementiem:

–  ir pieņemts Komisijas ierosinātais budžeta grozījuma Nr. 8/2015 projekts.

1.  2016. gada budžets

1.1.  „Slēgtās” pozīcijas

Ja šajos secinājumos nav norādīts citādi, ir apstiprinātas visas budžeta pozīcijas, kuras Padome vai Parlaments nav grozījuši, un tās pozīcijas, par kurām Parlaments attiecīgajos lasījumos ir piekritis Padomes ierosinātajiem grozījumiem.

Par pārējām budžeta pozīcijām Samierināšanas komiteja ir panākusi vienošanos secinājumos, kas iekļauti turpmākajā 1.2.–1.6. sadaļā.

1.2.  Horizontālie jautājumi

Decentralizētās aģentūras

Visām decentralizētām aģentūrām paredzētā ES iemaksa (saistību apropriācijās un maksājumu apropriācijās) un štata vietu skaits ir noteikts tāds, kādu to ir ierosinājusi Komisija budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstulēm Nr. 1 un Nr. 2/2016, ar šādiem pielāgojumiem, par kuriem ir vienojusies Samierināšanas komiteja:

–  palielināt no maksām finansētās štata vietas Eiropas Ķīmisko vielu aģentūrai (ECHA darbības biocīdu jomā, + 3 štata vietas) un samazināt apropriācijas par EUR 1 350 000;

–  palielināt no maksām finansētās štata vietas Eiropas Aviācijas aģentūrai (EASA, + 6 štata vietas);

–  palielināt no maksām finansētās štata vietas Eiropas Zāļu aģentūrai (EMA, + 3 štata vietas);

–  palielināt štata vietas un ar tām saistītās apropriācijas Energoregulatoru sadarbības aģentūrai (ACER, + 5 štata vietas un + EUR 325 000);

–  palielināt štata vietas un ar tām saistītās apropriācijas Pamattiesību aģentūrai (FRA, + 2 štata vietas un + EUR 130 000);

–  palielināt štata vietas un ar tām saistītās apropriācijas Eurojust (+ 2 štata vietas un + EUR 130 000);

–  palielināt apropriācijas Eiropas Banku iestādei (EBI, + EUR 928 000);

–  samazināt apropriācijas Eiropas Aģentūrai lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (eu-LISA, - EUR 260 000).

Izpildaģentūras

Izpildaģentūrām paredzētā ES iemaksa (saistību apropriācijās un maksājumu apropriācijās) un štata vietu skaits ir noteikts tāds, kādu to ir ierosinājusi Komisija budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstulēm Nr. 1 un Nr. 2/2016, a.

Izmēģinājuma projekti / sagatavošanas darbības

Visaptverošs pasākumu kopums, kuru veido 89 izmēģinājuma projekti / sagatavošanas darbības (IP/SD) par kopējo summu EUR 64,9 miljoni saistību apropriācijās, ir apstiprināts tāds, kādu to ir ierosinājis Parlaments.

Ja uz kādu izmēģinājuma projektu vai sagatavošanas darbību attiecas jau pieņemts juridiskais pamats, Komisija var ierosināt apropriāciju pārvietojumu uz atbilstošo juridisko pamatu, lai atvieglotu attiecīgās darbības īstenošanu.

Šajā pasākumu kopumā ir pilnībā ievēroti maksimālie apjomi, kas izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām noteikti Finanšu regulā.

1.3.  Finanšu shēmas izdevumu kategorijas — saistību apropriācijas

Ņemot vērā minētos secinājumus par „slēgtajām” budžeta pozīcijām, aģentūrām, izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām, Samierināšanas komiteja vienojās par turpmāk minētajām summām.

1.a izdevumu kategorija

Saistību apropriāciju apjoms ir noteikts tāds, kādu to Komisija ierosināja budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstulēm Nr. 1 un Nr. 2/2016, ar šādiem pielāgojumiem, par kuriem ir vienojusies Samierināšanas komiteja:

—  palielinātas “Apvārsnis 2020” paredzētās saistības, ar šādu sadalījumu:

(EUR)

Budžeta pozīcija

Nosaukums

2016. gada budžeta projekts (t. sk. GV Nr. 1 un 2)

2016. gada budžets

Starpība

02 04 02 01

Vadošā pozīcija kosmosa jomā

158 446 652

159 792 893

1 346 241

02 04 02 03

Inovācijas palielināšana mazos un vidējos uzņēmumos (MVU)

35 643 862

35 738 414

94 552

02 04 03 01

Resursefektīvas un pret klimata pārmaiņām noturīgas ekonomikas izveide un ilgtspējīga izejvielu piegāde

74 701 325

75 016 498

315 173

05 09 03 01

Nodrošināt pietiekamu apgādi ar nekaitīgu un augstvērtīgu pārtiku un bioloģiskajiem produktiem

212 854 525

214 205 269

1 350 744

06 03 03 01

Resursu ziņā efektīvas, videi draudzīgas, drošas un integrētas Eiropas transporta sistēmas izveide

109 250 820

110 916 737

1 665 917

08 02 01 03

Eiropas pētniecības infrastruktūru stiprināšana, ieskaitot e-infrastruktūras

183 108 382

183 905 321

796 939

08 02 02 01

Vadība nanotehnoloģiju, progresīvu materiālu, lāzertehnoloģijas, biotehnoloģijas un progresīvas ražošanas un apstrādes jomā

502 450 912

504 175 361

1 724 449

08 02 02 03

Inovācijas paplašināšana mazos un vidējos uzņēmumos (MVU)

35 967 483

36 120 567

153 084

08 02 03 01

Veselības un labklājības uzlabošana visa mūža garumā

522 476 023

524 745 272

2 269 249

08 02 03 02

Nekaitīgas, veselīgas un augstas kvalitātes pārtikas un citu bioproduktu pietiekamu krājumu nodrošināšana

141 851 093

142 233 804

382 711

08 02 03 03

Pāreja uz uzticamu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu enerģētikas sistēmu

333 977 808

335 369 074

1 391 266

08 02 03 04

Resursefektīvas, videi draudzīgas, drošas un integrētas Eiropas transporta sistēmas izveide

330 992 583

331 555 393

562 810

08 02 03 05

Resursefektīva un pret klimata pārmaiņām noturīga ekonomika un ilgtspējīga izejvielu piegāde

283 265 173

284 530 369

1 265 196

08 02 03 06

Iekļaujošas, novatoriskas un domājošas Eiropas sabiedrības veicināšana

111 929 624

112 411 389

481 765

08 02 06

Zinātne kopā ar sabiedrību un sabiedrībai

53 267 640

53 497 266

229 626

09 04 01 01

Pētniecības stiprināšana nākotnes un jauno tehnoloģiju jomā

213 825 023

215 400 890

1 575 867

09 04 01 02

Eiropas pētniecības infrastruktūras stiprināšana, ieskaitot e-infrastruktūru

97 173 367

97 889 261

715 894

09 04 02 01

Vadošā loma informācijas un komunikācijas tehnoloģijā (LEIT)

718 265 330

723 681 812

5 416 482

09 04 03 01

Veselības un labklājības uzlabošana visa mūža garumā

117 323 526

118 188 002

864 476

09 04 03 02

Iekļaujošas, novatoriskas un domājošas Eiropas sabiedrības veicināšana

36 289 820

36 564 471

274 651

09 04 03 03

Drošas Eiropas sabiedrības veicināšana

45 457 909

45 791 092

333 183

10 02 01

„Apvārsnis 2020“ – Uz klientu orientēts zinātnisks un tehnisks atbalsts Savienības politikai

24 646 400

25 186 697

540 297

15 03 05

Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūts – izglītības, pētniecības, un inovācijas zināšanu trīsstūra integrēšana

219 788 046

224 938 881

5 150 835

18 05 03 01

Drošas Eiropas sabiedrības veicināšana

134 966 551

136 092 171

1 125 620

32 04 03 01

Pāreja uz drošu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu energosistēmu

322 875 370

324 676 361

1 800 991

Kopā

31 828 018

—  palielinātas “COSME” paredzētās saistības, ar šādu sadalījumu:

(EUR)

Budžeta pozīcija

Nosaukums

2016. gada budžeta projekts (t. sk. GV Nr. 1 un 2)

2016. gada budžets

Starpība

02 02 01

Uzņēmējdarbības veicināšana un Savienības uzņēmumu konkurētspējas un piekļuves tirgiem uzlabošana

108 375 000

110 264 720

1 889 720

02 02 02

Finansējuma pieejamības uzlabošana mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) kapitāla un aizņēmumu veidā

160 447 967

172 842 972

12 395 005

Kopā

14 284 725

—  palielinātas “Erasmus+” paredzētās saistības, ar šādu sadalījumu:

(EUR)

Budžeta pozīcija

Nosaukums

2016. gada budžeta projekts (t. sk. GV Nr. 1 un 2)

2016. gada budžets

Starpība

15 02 01 01

Izcilības un sadarbības veicināšana Eiropas izglītības un apmācības nozarē un šīs nozares atbilstības darba tirgum veicināšana

1 451 010 600

1 457 638 273

6 627 673

Kopā

6 627 673

Tādējādi, kā arī ņemot vērā decentralizētās aģentūras, izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības, saistību līmenis ir noteikts EUR 19 010,0 miljonu apmērā, bez rezerves 1.a izdevumu kategorijas maksimālajās robežās un paredzot iespēju izmantot vispārējo saistību rezervi EUR 543 miljonu apmērā.

1.b izdevumu kategorija

Saistību apropriāciju apjoms ir noteikts tāds, kāds tas ir ierosināts budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstulēm Nr. 1 un Nr. 2/2016.

Ņemot vērā izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības, saistību līmenis ir noteikts EUR 50 831,2 miljonu apmērā, saglabājot rezervi EUR 5,8 miljonu apmērā 1.b izdevumu kategorijas maksimālajās robežās.

2. izdevumu kategorija

Saistību apropriāciju apjoms ir noteikts tāds, kādu to Komisija ierosināja budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstulēm Nr. 1 un Nr. 2/2016, ar papildu samazinājumu EUR 140,0 miljonu apmērā, kas ir radies no lielākiem ELGF piešķirtajiem ieņēmumiem un palielinājumu budžeta pozīcijā 11 06 62 01. Līdz ar to Samierināšanas komiteja vienojās par šādām summām:

(EUR)

Budžeta pozīcija

Nosaukums

2016. gada budžeta projekts (t. sk. GV Nr. 1 un 2)

2016. gada budžets

Starpība

05 03 01 10

Pamata maksājuma shēma (PMS)

16 067 000 000

15 927 000 000

-140 000 000

11 06 62 01

Zinātniskie ieteikumi un informācija

8 485 701

8 680 015

194 314

Kopā

-139 805 686

Ņemot vērā decentralizētās aģentūras, izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības, saistību līmenis ir noteikts EUR 62 484,2 miljonu apmērā, saglabājot rezervi EUR 1777,8 miljonu apmērā 2. izdevumu kategorijas maksimālajās robežās.

3. izdevumu kategorija

Saistību apropriāciju apjoms ir noteikts tāds, kādu to Komisija ierosināja budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstulēm Nr. 1 un Nr. 2/2016, ar šādiem pielāgojumiem, par kuriem ir vienojusies Samierināšanas komiteja:

(EUR)

Budžeta pozīcija

Nosaukums

2016. gada budžeta projekts (t. sk. GV Nr. 1 un 2)

2016. gada budžets

Starpība

09 05 05

Rīcība saistībā ar multividi

24 186 500

26 186 500

2 000 000

17 04 01

Augstāka dzīvnieku veselības statusa un augsta dzīvnieku aizsardzības līmeņa nodrošināšana Savienībā

177 000 000

171 925 000

-5 075 000

17 04 02

Laicīga augiem kaitīgo organismu atklāšana un to izskaušanas nodrošināšana

14 000 000

12 000 000

-2 000 000

17 04 03

Iedarbīgu, efektīvu un uzticamu oficiālo kontroļu nodrošināšana

50 401 000

47 401 000

-3 000 000

17 04 04

Fonds ārkārtas pasākumiem dzīvnieku un augu veselības jomā

20 000 000

19 000 000

-1 000 000

Kopā

-9 075 000

Tādējādi, kā arī ņemot vērā decentralizētās aģentūras, izmēģinājuma projektus, sagatavošanas darbības un elastības instrumenta izmantošanu migrācijas jomā, saistību līmenis ir noteikts EUR 4052,0 miljonu apmērā, bez rezerves 3. izdevumu kategorijas maksimālajās robežās un paredzot iespēju izmantot EUR 1 506,0 miljonus no elastības instrumenta.

4. izdevumu kategorija

Saistību apropriāciju apjoms ir noteikts tāds, kādu to Komisija ierosināja budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstulēm Nr. 1 un Nr. 2/2016, ar šādiem pielāgojumiem, par kuriem ir vienojusies Samierināšanas komiteja:

(EUR)

Budžeta pozīcija

Nosaukums

2016. gada budžeta projekts (t. sk. GV Nr. 1 un 2)

2016. gada budžets

Starpība

13 07 01

Finansiālais atbalsts Kipras turku kopienas ekonomiskās attīstības veicināšanai

31 212 000

33 212 000

2 000 000

21 02 07 03

Cilvēces attīstība

161 633 821

163 633 821

2 000 000

21 02 07 04

Pārtikas un uztura nodrošinājums un ilgtspējīga lauksaimniecība

187 495 232

189 495 232

2 000 000

21 02 07 05

Migrācijas un patvēruma jautājumi

45 257 470

57 257 470

12 000 000

22 02 01 01

Atbalsts politiskajām reformām un ar to saistītai pakāpeniskai likumdošanas pielāgošanai Savienības acquis

188 000 000

190 000 000

2 000 000

22 02 01 02

Atbalsts ekonomikas, sociālajai un teritoriālajai attīstībai un ar to saistītai pakāpeniskai likumdošanas pielāgošanai Savienības acquis

326 960 000

327 960 000

1 000 000

22 02 03 01

Atbalsts politiskajām reformām un ar to saistītai pakāpeniskai likumdošanas pielāgošanai Savienības acquis

240 300 000

255 300 000

15 000 000

22 02 03 02

Atbalsts ekonomikas, sociālajai un teritoriālajai attīstībai un ar to saistītai pakāpeniskai likumdošanas pielāgošanai Savienības acquis

321 484 000

340 484 000

19 000 000

22 04 01 01

Vidusjūras reģiona valstis – Cilvēktiesības un mobilitāte

135 000 000

144 000 000

9 000 000

22 04 01 02

Vidusjūras reģiona valstis – Nabadzības mazināšana un ilgtspējīgas attīstības veicināšana

636 900 000

640 900 000

4 000 000

22 04 01 03

Vidusjūras reģiona valstis – Uzticēšanās veidošanas pasākumi, drošība un konfliktu novēršana un risināšana

116 000 000

131 000 000

15 000 000

22 04 01 04

Atbalsts miera procesam un finansiāla palīdzība Palestīnai un ANO Palīdzības un darba aģentūrai Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA)

272 100 000

290 100 000

18 000 000

22 04 02 03

Austrumu partnerība – Uzticēšanās veidošanas pasākumi, drošība un konfliktu novēršana un risināšana

8 000 000

9 300 000

1 300 000

22 04 03 03

Atbalsts citu veidu sadarbībai starp vairākām kaimiņvalstīm – visaptveroša programma

189 500 000

193 500 000

4 000 000

23 02 01

Neatliekamas, efektīvas un vajadzībām pielāgotas humānās un pārtikas palīdzības sniegšana

1 035 818 000

1 061 821 941

26 003 941

Kopā

132 303 941

Tādējādi, kā arī ņemot vērā izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības, saistību līmenis ir noteikts EUR 9167,0 miljonu apmērā, bez rezerves 4. izdevumu kategorijas maksimālajās robežās un paredzot iespēju izmantot elastības instrumentu EUR 24,0 miljonu apmērā.

5. izdevumu kategorija

ES iestādēm paredzētais štata vietu skaits un apropriāciju apjoms ir noteikts tāds, kādu to budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstulēm Nr. 1 un Nr. 2/2016, ir ierosinājusi Komisija, ar šādiem izņēmumiem:

–  Eiropas Parlamenta budžeta lasījums ir apstiprināts, paredzot samazinājumu par 9 štata vietām;

–  Padomes budžeta lasījums ir apstiprināts;

–  Tiesas budžeta lasījums ir apstiprināts, papildus piešķirot 7 štata vietas (+ EUR 300 000);

–  ir apstiprināts Eiropas Parlamenta lasījums attiecībā uz Eiropas Ekonomikas un sociālo lieto komitejas un Reģionu komitejas budžetu.

Tiek sagaidīts, ka 2015. gada 26. novembrī Komisija apstiprinās ziņojumu par to, kādu ietekmi uz budžetu radīs 2015. gada algu pielāgojums, kuru ar atpakaļejošu spēku no 2015. gada 1. jūlija piemēros attiecībā uz visu ES iestāžu darbinieku algām un pensijām.

Tādējādi, ņemot vērā izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības, saistību līmenis ir noteikts EUR 8935,2 miljonu apmērā, saglabājot rezervi EUR 547,8 miljonu apmērā 5. izdevumu kategorijas maksimālajās robežās.

Eiropas Savienības Solidaritātes fonds

Saistību apropriāciju apjoms ir noteikts tāds, kādu to Komisija ierosināja budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstulēm Nr. 1 un Nr. 2/2016, paredzot Eiropas Savienības Solidaritātes fonda izmantošanu EUR 50 miljonu apmērā, lai veiktu avansa maksājumus.

1.4.  Maksājumu apropriācijas

Kopējais maksājumu apropriāciju apjoms 2016. gada budžetā ir noteikts EUR 143 885,3 miljonu apmērā, tostarp paredzot elastības instrumenta izmantošanu EUR 832,8 miljonu apmērā.

Maksājumu apropriāciju sadalījums ir noteikts tāds, kādu to Komisija ierosināja budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstulēm Nr. 1 un Nr. 2/2016, ar turpmāk minētajiem pielāgojumiem, par kuriem ir vienojusies Samierināšanas komiteja.

1.  Pirmkārt, ir ņemts vērā to saistību apropriāciju apjoms, kas noteikts nediferencētajiem izdevumiem, kuru maksājumu apropriāciju apjoms pēc definīcijas ir vienāds ar saistību apropriāciju apjomu. Tas attiecas arī uz decentralizētajām aģentūrām, kurām ES iemaksa maksājumu apropriācijās ir noteikta 1.2. sadaļā ierosinātajā apjomā. Ar šo principu tiek panākts budžeta samazinājums EUR 140,0 miljonu apmērā.

2.  Maksājumu apropriācijas visiem jaunajiem izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām tiek noteiktas 50 % apmērā no atbilstošajām saistību apropriācijām vai Parlamenta ierosinātajā apjomā, ja tas ir mazāks. Jau esošo izmēģinājuma projektu un sagatavošanas darbību pagarināšanas gadījumā maksājumu apropriāciju apjoms tiek noteikts tāds, kā norādīts budžeta projektā, plus 50 % no atbilstošajām jaunajām saistību apropriācijām, vai Parlamenta ierosinātajā apjomā, ja tas ir mazāks. Ar šo principu tiek panākts budžeta palielinājums EUR 29,5 miljonu apmērā.

3.  Maksājumu apropriācijām paredzētie izdevumi tiek samazināti par EUR 460,1 miljonu ar šādu sadalījumu:

(EUR)

Budžeta pozīcija

Nosaukums

2016. gada budžeta projekts (t. sk. GV Nr. 1 un 2)

2016. gada budžets

Starpība

02 05 01

Globālās satelītu radionavigācijas infrastruktūru un pakalpojumu („Galileo“) izveide un nodrošināšana līdz 2020. gadam

308 000 000

297 000 000

-11 000 000

02 05 02

Ar satelītiem saistītu pakalpojumu sniegšana, uzlabojot GPS veiktspēju, lai līdz 2020. gadam pakāpeniski aptvertu visu Eiropas Civilās aviācijas konferences (ECAC) valstu reģionu (EGNOS)

215 000 000

207 000 000

-8 000 000

02 05 51

Eiropas satelītu navigācijas programmu pabeigšana (EGNOS un GALILEO)

17 000 000

16 000 000

-1 000 000

02 06 01

Darbības pakalpojumu sniegšana, kuru pamatā ir novērošana no kosmosa un in situ dati (Copernicus)

125 000 000

121 000 000

-4 000 000

02 06 02

Savienības autonomas Zemes novērošanas spējas izveide (Copernicus)

475 000 000

459 000 000

-16 000 000

04 02 19

Eiropas Sociālā fonda pabeigšana – Reģionālā konkurētspēja un nodarbinātība (2007.–2013. gads)

1 130 000 000

1 109 595 811

-20 404 189

04 02 61

Eiropas Sociālais fonds – Pārejas reģioni – Mērķis “Ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai”

930 000 000

927 965 850

-2 034 150

04 02 62

Eiropas Sociālais fonds – Attīstītākie reģioni – Mērķis “Ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai”

2 200 000 000

2 178 091 258

-21 908 742

04 02 63 01

Eiropas Sociālais fonds – Operatīvā tehniskā palīdzība

12 000 000

7 200 000

-4 800 000

05 04 05 01

Lauku attīstības programmas

3 268 000 000

3 235 000 000

-33 000 000

05 04 60 01

Pasākumi, kas veicina ilgtspējīgu lauku attīstību un teritorijas un vides ziņā līdzsvarotāku, klimatam labvēlīgāku, noturīgāku, konkurētspējīgāku un novatoriskāku Savienības lauksaimniecības nozari

8 574 000 000

8 487 000 000

-87 000 000

13 03 18

Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) pabeigšana – Reģionālā konkurētspēja un nodarbinātība

2 345 348 000

2 302 998 509

-42 349 491

13 03 61

Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) – Pārejas reģioni – Mērķis “Ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai”

1 863 122 000

1 860 036 800

-3 085 200

13 03 62

Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) – Vairāk attīstīti reģioni – Mērķis “Ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai”

2 775 630 000

2 750 605 336

-25 024 664

13 03 64 01

Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) – Eiropas teritoriālā sadarbība

328 430 000

284 930 000

-43 500 000

13 03 65 01

Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) – Operatīvā tehniskā palīdzība

66 215 941

57 415 941

-8 800 000

13 03 66

Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) – Inovatīvas darbības ilgtspējīgas pilsētu attīstības jomā

53 149 262

48 649 262

-4 500 000

13 04 01

Kohēzijas fonda projektu pabeigšana (līdz 2007. gadam)

90 000 000

70 000 000

-20 000 000

13 04 60

Kohēzijas fonds (KF) – Mērķis “Ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai”

4 100 000 000

4 077 806 436

-22 193 564

13 04 61 01

Kohēzijas fonds – Operatīvā tehniskā palīdzība

22 106 496

20 606 496

-1 500 000

32 05 01 02

ITER iekārtu būvniecība, ekspluatācija un izmantošana – ITER Eiropas kopuzņēmums – Kodolsintēze enerģētikas vajadzībām (F4E)

150 000 000

131 000 000

-19 000 000

32 05 51

ITER Eiropas kopuzņēmuma pabeigšana – Kodolsintēze enerģētikas vajadzībām (F4E) (2007–2013)

350 000 000

289 000 000

-61 000 000

Kopā

-460 100 000

4.  1.–3. punktā noteikto maksājumu apropriāciju kopējais apjoms attiecīgajos izdevumu posteņos ir par EUR 570,6 miljoniem zemāks nekā tas, kādu to Komisija ierosināja budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstulēm Nr. 1 un Nr. 2/2016.

1.5.  Budžeta piezīmes

Ir apstiprināti Eiropas Parlamenta vai Padomes ieviestie grozījumi budžeta piezīmju tekstā, ar nosacījumu, ka tie nedrīkst grozīt vai paplašināt pašreizējā juridiskā pamata darbības jomu, skart iestāžu administratīvo neatkarību vai apgrūtināt darbību un ka tos ir iespējams finansēt ar pieejamajiem resursiem (kā norādīts izpildes iespēju vēstules pielikumā).

1.6.  Jaunas budžeta pozīcijas

Ja Samierināšanas komitejas apstiprinātajos kopīgajos secinājumos vai abu budžeta lēmējiestāžu attiecīgajos lasījumos nav noteikts citādi, budžeta nomenklatūra, kas ierosināta Komisijas iesniegtajā budžeta projektā, kas grozīts ar grozījumu vēstulēm Nr. 1 un Nr. 2/2016, netiek mainīta, izņemot izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības un budžeta panta 18 04 01 (“Eiropas Pilsoņu iniciatīva”) sadalīšanu divos posteņos: 18 04 01 01 (“Eiropa pilsoņiem — Stiprināt vēsturisko atmiņu un palielināt sabiedriskās līdzdalības iespējas Savienības līmenī”) un 18 04 01 02 (“Eiropas Pilsoņu iniciatīva”).

2.  2015. gada budžets

Budžeta grozījuma Nr. 8/2015 projekts (BGP) ir apstiprināts Komisijas ierosinātajā redakcijā.

3.  Kopīgie paziņojumi

3.1.  Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgs paziņojums par Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu

Eiropas Parlaments, Padome un Komisija atgādina, ka jaunatnes bezdarba samazināšana joprojām ir ļoti svarīga un kopēja politiska prioritāte, un tādēļ tie atkārtoti apstiprina apņēmību šīs problēmas risināšanai pēc iespējas labāk izmantot pieejamos budžeta resursus, un jo īpaši Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu.

Tie atgādina, ka saskaņā ar Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 1311/2013 (2013. gada 2. decembris), ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, 14. panta 1. punktu "Rezerves, kas ir atstātas pieejamas līdz DFS noteiktajam maksimālajam apjomam saistību apropriācijām 2014.–2017. gadam, ir vispārējā DFS rezerve saistībām, kas jādara pieejama, pārsniedzot DFS noteiktos maksimālos apjomus 2016.–2020. gadam politikas mērķiem, kas saistīti ar izaugsmi un nodarbinātību, īpaši jaunatnes nodarbinātību".

Saistībā ar DFS starpposma pārskatīšanu Komisija ņems vērā Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas izvērtējumā gūtos rezultātus, ko attiecīgā gadījumā papildinās ar priekšlikumiem attiecībā uz iniciatīvas turpinājumu līdz 2020. gadam.

Padome un Parlaments apņemas drīzumā izskatīt Komisijas šajā sakarā iesniegtos priekšlikumus.

3.2.  Kopīgs paziņojums par maksājumu prognozi 2016.–2020. gadam

Pamatojoties uz pašreizējo vienošanos par maksājumu plānu 2015.–2016. gadam, Eiropas Parlaments, Padome un Komisija ir gandarīti par pasākumiem, kas veikti, lai pakāpeniski atbrīvotos no neizpildītajiem maksājumu pieprasījumiem 2007.–2013. gada kohēzijas programmās un lai uzlabotu uzraudzību pār jebkādiem nesamaksāto rēķinu uzkrājumiem visās izdevumu kategorijās. Tie atkārtoti apņemas novērst – tostarp izveidojot agrīnas brīdināšanas sistēmu – līdzīgu uzkrājumu rašanos nākotnē.

Eiropas Parlaments, Padome un Komisija visa gada gaitā aktīvi uzraudzīs 2016. gada budžeta īstenošanas stāvokli saskaņā ar maksājumu plānu, par kuru panākta vienošanās; it īpaši 2016. gada budžetā paredzētās apropriācijas dos Komisijai iespēju līdz 2016. gada beigām līdz apmēram EUR 2 miljardu apjomam samazināt gada beigu uzkrājumus ar neizpildītajiem maksājumu pieprasījumiem 2007.–2013. gada kohēzijas programmās.

Eiropas Parlaments, Padome un Komisija turpinās pārraudzīt maksājumu īstenošanu un atjauninātās prognozes, saskaņā ar Iestāžu nolīguma pielikuma 36. punktu tiekoties šim jautājumam veltītās iestāžu sanāksmēs, kurām 2016. gadā politiskajā līmenī būtu jānotiek vismaz trīs reizes.

Šajā sakarībā Eiropas Parlaments, Padome, Komisija atgādina, ka minētajās sanāksmēs būtu jāpievēršas arī ilgāka termiņa prognozēm par maksājumu paredzamo dinamiku līdz 2014.–2020. gada DFS beigām.

3.3.  Eiropas Parlamenta paziņojums par Iestāžu nolīguma 27. punkta piemērošanu

Eiropas Parlaments ir apņēmies turpināt kopējā štata vietu skaita samazināšanu štatu sarakstā un to panākt līdz 2019. gadam saskaņā ar norādīto grafiku, ņemot vērā, ka 2016. gada neto samazinājums būs 18 štata vietas.

Parlamenta apstiprināto štata vietu kopskaita gada samazinājums salīdzinājumā ar iepriekšējā gada plānu

Paredzētais samazinājums, lai panāktu 5 % mērķi(6)

2017

2018

2019

2017-2019

179

-60

-60

-59

-179

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0376.
(2) OV L 163, 23.6.2007., 17. lpp.
(3) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(4) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(5) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(6) Eiropas Parlaments uzskata, ka mērķis par 5 % samazinājumu neattiecas uz politisko grupu štatu sarakstā iekļautajām pagaidu štata vietām.


Nodokļu nolēmumi un citi rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgi pasākumi
PDF 864kWORD 470k
Rezolūcija
Pielikums
Pielikums
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2015. gada 25. novembra rezolūcija par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem (2015/2066(INI))
P8_TA(2015)0408A8-0317/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 4. un 13. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 107., 108., 113., 115., 116., 175. un 208. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 12. februāra lēmumu par Īpašās komitejas nodokļu nolēmumu un rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgu pasākumu jautājumos izveidi, pilnvarām, skaitlisko sastāvu un pilnvaru termiņu(1),

–  ņemot vērā Starptautiskā Pētnieciskās žurnālistikas konsorcija (ICIJ) atklājumus par nodokļu nolēmumiem un cita veida kaitējošu praksi Luksemburgā, kuri ir kļuvusi pazīstami ar nosaukumu LuxLeaks,

–  ņemot vērā iznākumu G7, G8 un G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmēm par starptautiskiem nodokļu jautājumiem, it īpaši sanāksmēm, kas notika Elmavā 2015. gada 7. un 8. jūnijā, Brisbenā 2014. gada 15. un 16. novembrī, Sanktpēterburgā 2013. gada 5. un 6. septembrī, Lohairnā 2013. gada 17. un 18. jūnijā un Pitsburgā 2009. gada 24. un 25. septembrī,

–  ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) 1998. gada ziņojumu “Kaitējoša nodokļu konkurence — jauns globāls jautājums”,

–  ņemot vērā ESAO 2013. gada ziņojumu “Nodokļu bāzes samazināšana un peļņas novirzīšana (BEPS)”, ESAO rīcības plānu attiecībā uz BEPS un turpmākās publikācijas,

–  ņemot vērā nesen notikušo Eiropadomes sanāksmju secinājumus par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (2013. gada 14. marts), par nodokļiem (2013. gada 22. maijs), par automātisko informācijas apmaiņu (2014. gada 18. decembris), par nodokļu bāzes samazināšanu un peļņas novirzīšanu (BEPS), automātisko informācijas apmaiņu pasaules mērogā un kaitējošiem nodokļu pasākumiem (2014. gada 18. decembris) un par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (2014. gada 27. jūnijs),

–  ņemot vērā Ekonomikas un finanšu (ECOFIN) padomes secinājumus un 2015. gada 22. jūnija ziņojumu Eiropadomei par nodokļu jautājumiem,

–  ņemot vērā Rīcības kodeksa jautājumu (uzņēmējdarbības nodokļi) grupas pusgada ziņojumus Padomei par Rīcības kodeksu,

–  ņemot vērā Administratīvās sadarbības direktīvu(2), Procentu un honorāru maksājumu direktīvu(3) un Komisijas jaunākos likumdošanas priekšlikumus to grozīšanai,

–  ņemot vērā Padomes 1990. gada 23. jūlija Direktīvu 90/435/EEK par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs(4) (Mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīvu), kurā jaunākie grozījumi izdarīti 2015. gadā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīvu 2014/56/ES, ar kuru groza Direktīvu 2006/43/EK, ar ko paredz gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligātās revīzijas(5),

–  ņemot vērā Padomes 1999. gada 22. marta Regulu (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus LESD 108. panta piemērošanai(6),

–  ņemot vērā Padomes 1977. gada 19. decembra Direktīvu 77/799/EEK par dalībvalstu kompetento iestāžu savstarpēju palīdzību attiecībā uz tiešo nodokļu un apdrošināšanas prēmiju aplikšanu ar nodokļiem(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 26. februāra paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejai par ES Kopējā iekšējo cenu noteikšanas foruma darbību strīdu novēršanas un strīdu izšķiršanas procedūras jomā un par iepriekšēju cenu noteikšanas nolīgumu pamatnostādnēm ES (COM(2007)0071),

–  ņemot vērā Komisijas 1998. gada 10. decembra paziņojumu par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasākumiem, kas attiecas uz tiešo nodokļu uzlikšanu uzņēmumiem(9) ,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 17. jūnija paziņojumu “Taisnīga un efektīva uzņēmumu ienākumu nodokļa sistēma Eiropas Savienībā: piecas galvenās rīcības jomas” (COM(2015)0302),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 18. marta paziņojumu par nodokļu pārredzamību cīņā pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un pret nodokļu apiešanu (COM(2015)0136),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 6. decembra paziņojumu “Rīcības plāns, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas” (COM(2012)0722),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 6. decembra ieteikumu par agresīvu nodokļu plānošanu (C(2012)8806),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 6. decembra ieteikumu par pasākumiem nolūkā mudināt trešās valstis piemērot minimālos labas pārvaldības standartus nodokļu lietās (C(2012)8805),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 27. jūnija paziņojumu par konkrētiem veidiem, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, tostarp attiecībā uz trešām valstīm (COM(2012)0351),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada priekšlikumu Padomes direktīvai par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB) (COM(2011)0121) un Parlamenta 2012. gada 19. aprīļa nostāju par to(10),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 25. oktobra paziņojumu “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011)0681),

–  ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju 1997. gada 1. decembra rezolūciju par rīcības kodeksu uzņēmējdarbības nodokļu jomā(11) un Rīcības kodeksa jautājumu grupas (uzņēmējdarbības nodokļi) regulāros ziņojumus Padomei,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2014. gada 30. aprīļa ieteikumu par ziņotāju aizsardzību,

–  ņemot vērā Simmons & Simmons 1999. gada ziņojumu par administratīvo praksi, kas minēts Rīcības kodeksa grupas 1999. gada Primarolo ziņojuma 26. punktā (SN 4901/99) un šī ziņojuma atjauninājumu 2009. gadā,

–  ņemot vērā grozījumus, ko Parlaments 2015. gada 8. jūlijā pieņēma attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes priekšlikumu direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2007/36/EK attiecībā uz akcionāru ilgtermiņa iesaistīšanas veicināšanu un Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz paziņojuma par korporatīvo pārvaldību dažiem elementiem(12),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. jūlija rezolūciju par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšanu kā sarežģītiem jautājumiem, kas risināmi saistībā ar pārvaldību, sociālo aizsardzību un attīstību jaunattīstības valstīs(13),

–  ņemot vērā 2015. gada 25. marta rezolūciju par gada pārskatu nodokļu jomā(14),

–  ņemot vērā 2015. gada 11. marta rezolūciju par 2013. gada ziņojumu par ES finansiālo interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu(15),

–  ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu(16),

–  ņemot vērā 2013. gada 21. maija rezolūciju par cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu oāzēm(17),

–  ņemot vērā 2012. gada 19. aprīļa rezolūciju par aicinājumu pēc konkrētiem pasākumiem, lai apkarotu krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas(18),

–  ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par nodokļiem un attīstību — sadarbība ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu labu pārvaldību nodokļu lietās(19),

–  ņemot vērā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par labas pārvaldības veicināšanu nodokļu lietās(20),

–  ņemot vērā dažādās parlamentārās uzklausīšanas — un tām sekojošos ziņojumus par to pašu tematu —, kas tika rīkotas dalībvalstu parlamentos un it īpaši Apvienotās Karalistes parlamenta Pārstāvju palātā, ASV Senātā un Francijas Nacionālajā asamblejā,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Īpašās komitejas nodokļu nolēmumu un rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgu pasākumu jautājumos ziņojumu (A8-0317/2015),

LuxLeaks: fakti un skaitļi

A.  tā kā LuxLeaks skandāls, kas izcēlās 2014. gada 5. novembrī, kad Starptautiskais Pētnieciskās žurnālistikas konsorcijs nodeva atklātībai konfidenciālus dokumentus aptuveni 28 000 lappušu garumā, kuros izklāstītas Luksemburgas nodokļu pārvaldes iestādes un vairāk nekā 300 daudznacionālu korporāciju vairāk nekā 500 privātas vienošanās par nodokļiem laikposmā no 2002. līdz 2010. gadam, atklājot to, cik lielā mērā tiek izmantoti slepeni darījumi, kuros figurē sarežģītas finanšu struktūras ar mērķi iegūt milzīgus nodokļu samazinājumus; tā kā daudzos gadījumos Luksemburgas meitasuzņēmumu — kas uzņēmējdarbībā apgroza simtiem miljonu euro — klātbūtne Luksemburgā un šajā valstī veiktā saimnieciskā darbība ir niecīga;

B.  tā kā ar uzņēmumu nodokļa bāzes samazināšanas un agresīvas nodokļu plānošanas praksi saistītie jautājumi starptautiskā līmenī ir zināmi un tiek analizēti vismaz vairākus gadu desmitus; tā kā LuxLeaks šiem jautājumiem pievērsa sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu uzmanību, atklājot apšaubāmu praksi nodokļu jomā, kuru īsteno grāmatvedības uzņēmumi vienā konkrētā dalībvalstī; tā kā Komisijas veikto izmeklēšanu un Parlamenta īpašās komitejas darba rezultātā tika atklāts, ka tas nav vienīgais gadījums, bet gan Eiropā un ārpus tās plaši izplatīta prakse, kas izpaužas kā nodokļu pasākumu īstenošana, samazinot dažu lielo korporāciju kopējās nodokļu saistības, lai mākslīgi palielinātu attiecīgās valsts nodokļu bāzi uz citu valstu rēķina, no kurām dažās tiek īstenoti taupības pasākumi;

C.  tā kā šāda rīcība — kas bieži vien iznīcina saikni starp vietu, kurā tiek radīta vērtība, un vietu, kurā gūtajai peļņai tiek uzlikts nodoklis, — neaprobežojas ar nodokļu nolēmumiem, bet ietver plašu klāstu kaitējošas nodokļu prakses veidu, ko valstu nodokļu pārvaldes iestādes īsteno ES un ārpus tās;

D.  tā kā šādas prakses pakļaušana publiskai kontrolei ir daļa no demokrātiskas kontroles; tā kā, ņemot vērā šādas prakses nelabvēlīgo ietekmi uz sabiedrību kopumā, tā var pastāvēt tikai tik ilgi, cik tā paliek neatklāta vai tiek pieļauta; tā kā pētnieciskie žurnālisti, nevalstiskais sektors un akadēmiskās aprindas ir palīdzējuši atklāt nodokļu apiešanas gadījumus un informēt par tiem sabiedrību; tā kā tik ilgi, kamēr minētos gadījumus nav iespējams novērst, to atklāšanai vajadzētu būt daļai no sistemātiskākas ziņošanas un informācijas apmaiņas mehānismiem, nevis būt atkarīgai no atsevišķu ziņotāju drosmes un ētikas izjūtas;

Dalībvalstu pieeja regulējumam uzņēmumu ienākuma nodokļa jomā

E.  tā kā 2012. gadā Savienības 28 dalībvalstīs no uzņēmumu ienākuma nodokļa gūtie ieņēmumi vidēji bija 2,6 % no IKP(21);

F.  tā kā atbilstoši Līgumam tiešo nodokļu uzlikšana ir dalībvalstu kompetencē; tā kā tiktāl, cik sniedzas ES kompetence nodokļu uzlikšanas jomā, šās kompetences īstenošanai Padomē parasti piemēro vienprātības prasību; tā kā tādēļ — neraugoties uz nesenajiem notikumiem ES integrācijā, kuri saistīti ar iekšējo tirgu un citām ES Līgumos ietvertām jomām, piemēram, starptautiskās tirdzniecības nolīgumiem, vienoto valūtu, ekonomisko un fiskālo pārvaldību, kā arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas principiem un tiesību aktiem, — uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlikšanas jomā ES līmenī vēl nav pieņemti svarīgi lēmumi; tā kā dalībvalstīm ir jāievēro Eiropas tiesību akti konkurences jomā un jānodrošina, ka to tiesību akti nodokļu jomā ir saderīgi ar iekšējā tirgus principiem un nerada konkurences izkropļojumu; tā kā, piešķirot katrai dalībvalstij veto tiesības, vienprātības noteikums Padomē mazina stimulu no pašreizējā stāvokļa pāriet uz tādu risinājumu, kas orientēts uz ciešāku sadarbību; tā kā — ja vien netiek izmantota LESD 116. pantā paredzētā procedūra — lai mainītu vienprātības prasību tiešo nodokļu jautājumos, būtu jāgroza Līgums;

G.  tā kā pašreizējā situācija, kad katrai dalībvalstij ir veto tiesības, nozīmē to, ka visām dalībvalstīm ir jārīkojas izlēmīgi un jāsadarbojas, risinot šo Eiropas mēroga problēmu, kas ir izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešana;

H.  tā kā, neskaitot dažus apsveicamus izņēmumus, dalībvalstu politiskie pārstāvji nav bijuši pietiekami pretimnākoši nodokļu apiešanas, tostarp nodokļu nolēmumu, problēmas risināšanā;

I.  tā kā Eiropas iekšējā tirgū kapitāls plūst brīvi un lieli uzņēmumi ziņo par savu darbību konsolidēti, bet nodokļus iekasē valstu nodokļu iestādes, un informācijas apmaiņa starp tām ir visai ierobežota;

J.  tā kā pabeigtā iekšējā tirgū lēmumus par investēšanu un uzņēmumu izvietošanu nevajadzētu ietekmēt nekādiem mākslīgiem tirgus izkropļojumiem; tā kā globalizācija, digitalizācija un kapitāla brīva aprite tomēr rada labvēlīgus apstākļus intensīvākai nodokļu konkurencei starp dalībvalstīm un konkurencei ar trešām valstīm, lai piesaistītu investīcijas un uzņēmumus; tā kā ir svarīgi paturēt un piesaistīt uzņēmumus Eiropā, bet tas nedrīkstētu izpausties kā potenciāli kaitējošas nodokļu shēmas, kuru galvenais mērķis ir veicināt investīcijas un piesaistīt papildu saimniecisko darbību, reaģējot uz līdzīgiem kaimiņvalstīs īstenotiem pasākumiem, vai kuras ir paredzētas, lai novērstu to, ko uzskata par iepriekš pastāvošu nelīdzsvarotību dalībvalstu starpā relatīvas labklājības, lieluma vai perifēras atrašanās vietas ziņā; tā kā turklāt dažās jurisdikcijās, šķiet, pastāv korelācija starp piesaistošu uzņēmumu ienākuma nodokļa režīmu un augstu valsts labklājības līmeni; tā kā optimāla nodokļu sistēmas struktūra ir atkarīga no daudziem faktoriem, un tāpēc tā katrā valstī ir atšķirīga; tā kā kaitējoša nodokļu konkurence dalībvalstu starpā ierobežo vienotā tirgus potenciālu;

K.  tā kā, tā vietā lai koncentrētos tikai uz pievilcīgas uzņēmējdarbības vides veicināšanu, piemēram, ar labu infrastruktūru un augstas kvalitātes darbaspēku, tostarp izmantojot produktivitāti sekmējošus izdevumus, un nodrošinātu nodokļu sistēmas stabilitāti un prognozējamību, valstis, piedaloties nodokļu konkurences spēlē, izmanto savus tiesību aktus apvienojumā ar savu nodokļu nolīgumu tīkliem, lai popularizētu sevi kā valstis, kurās investēt, kā mezglus, caur kuriem virzīt finanšu plūsmas, vai kā valstis, kurās reģistrēt peļņu, tādējādi piesaistot uzņēmumus vai pastkastītes uzņēmumus uz partnervalstu rēķina un radot negodīgu praksi to starpā; tā kā, atsevišķi ņemot, ikviena valsts ir skaidri ieinteresēta dzīvot uz citu valstu rēķina, t. i., būt pirmajai, kas izstrādā un īsteno specifiskas nodokļu shēmas un noteikumus, lai piesaistītu nodokļu bāzi, un būt pēdējai, kas piedalās jebkādā ar sadarbību un koordinēšanu saistītā darbībā, lai risinātu nodokļu apiešanas problēmu;

L.  tā kā starp dalībvalstīm pastāv konkurence nodokļu jomā; tā kā Savienības dalībvalstu lojālas sadarbības princips ir izklāstīts LES 4. pantā; tā kā dalībvalstīm lojālas sadarbības princips būtu pilnībā jāpiemēro nodokļu konkurences jautājumos;

M.  tā kā dažas dalībvalstis ieņem divkosīgu nostāju attiecībā uz nodokļu apiešanu, no vienas puses, sūdzoties par savas nodokļu bāzes samazināšanos, lai gan vienlaikus tās ir atbildīgas par tādu pastāvošo valsts un starptautisko nodokļu sistēmu koncepciju, kas šādu samazināšanos padara iespējamu, un, no otras puses, tomēr kavējot jebkādas tādas izmaiņas savā nodokļu sistēmā, kuras paredz pāreju uz koordinētāku risinājumu; tā kā saistībā ar pilnīgu kapitāla mobilitāti ES un Komisijas pausto mērķi ieviest kapitāla tirgu savienību būtu pilnībā jāņem vērā valstu nodokļu sistēmu un ieņēmumu savstarpējā atkarība un ietekme, paturot prātā individuālu dalībvalstu pieņemto lēmumu plašās labvēlīgās un nelabvēlīgās pārrobežu sekas, jo vienas valsts nodokļu stimuls nozīmē citas valsts nodokļu bāzes samazināšanos;

N.  tā kā mēs vērojam paradoksu, ka brīvā konkurence starp dalībvalstīm nodokļu jautājumos ir izraisījusi konkurences noteikumiem neatbilstošu rīcību un konkurences izkropļojumus;

O.  tā kā valstu tautsaimniecības ir guvušas ļoti lielu labumu no Eiropas vienotā tirgus ieviešanas, jo tās ir kļuvušas konkurētspējīgākas un pievilcīgākas globalizētas ekonomikas apstākļos, un tā kā nodokļu konverģence starp dalībvalstīm galu galā radīs tādu pašu ietekmi;

P.  tā kā likumdevēji un nodokļu pārvaldes iestādes, kurām bieži vien ir nepietiekami resursi, nespēj paredzēt inovatīvas nodokļu apiešanas shēmas, ko izstrādā un popularizē daži nodokļu konsultanti, īpaši ļoti lieli grāmatvedības uzņēmumi, juristi un starpniekuzņēmumi, bet gan tikai reaģēt uz tām, turklāt dažreiz ar būtisku nokavēšanos; tā kā, konkrētāk, pieredze liecina, ka ES iestādes, kurām būtu jānovērš jaunu kaitējošu nodokļu pasākumu ieviešana (piemēram, dalībvalstu 1998. gadā izveidotā Rīcības kodeksa jautājumu grupa vai Komisija kā Līgumu izpildes uzraudzītāja), ir izrādījušās nespējīgas vērsties pret šādu nevēlamu notikumu attīstību, dažreiz reaģējot neefektīvi vai pamatojoties uz pārāk ierobežotu mandātu, un ka Eiropas Savienībā ir ieviesti daudzi jauni un nereti agresīvi nodokļu apiešanas pasākumi vai nolīgumi, piemēram, patentiem labvēlīgs nodokļu režīms; tā kā Eiropas Savienībā un visā pasaulē daudznacionālās korporācijas nodokļu apiešanas shēmu izstrādē paļaujas uz labi organizētas kvalificētu nodokļu konsultantu nozares, kā arī banku un citu finanšu pakalpojumu sniedzēju kompetenci; tā kā šīs nozares pārstāvji vienlaikus darbojas arī struktūrās, kas nodokļu jautājumos konsultē valdības un publiskas institūcijas, piemēram, ES Labas nodokļu pārvaldības platformā; tā kā pastāv bažas par interešu konfliktiem, kas varētu rasties tādēļ, ka vieni un tie paši uzņēmumi sniedz konsultācijas gan publiskām iestādēm, gan privātām daudznacionālām korporācijām;

Q.  tā kā visai nodokļu plānošanai būtu jānotiek saskaņā ar tiesību aktiem un piemērojamiem nolīgumiem; tā kā līdz ar to vispiemērotākā reakcija uz agresīvu nodokļu plānošanu ir laba likumdošana un starptautiskā koordinācija attiecībā uz vēlamajiem rezultātiem;

R.  tā kā tiesību aktu īstenošana ir izšķiroša, lai sasniegtu paredzētos mērķus; tā kā šāda īstenošana ir valsts pārvaldes iestāžu pārziņā un tām bieži vien ir maz stimulu savstarpēji sadarboties Eiropas līmenī; tā kā šī situācija palielina un pasliktina diverģenci, ko jau rada tiesību aktu noteikumu atšķirības Savienībā;

S.  tā kā iestāžu trijotne (Eiropas Komisija, Eiropas Centrālā banka un Starptautiskais Valūtas fonds), kas uzrauga finansiālo un fiskālo korekciju programmas dalībvalstīs, piemēram, Portugālē un Grieķijā, nemēģināja novērst nodokļu amnestiju, nodokļu nolēmumus, nodokļu atvieglojumus un nodokļa atbrīvojuma shēmas, kas bija un ir netaisnīgi diskriminējoši, jo no tiem gūst labumu korporācijas un fiziskas personas, kas izvairās no nodokļu maksāšanas pilnā apmērā, tie būtiski samazina valsts ieņēmumus un palielina slogu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un iedzīvotājiem, kuriem jau tā ir uzlikti pārāk lieli nodokļi;

T.  tā kā nodokļu noziegumu un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas izmeklēšana un kriminālvajāšana, kas bieži vien ir saistīta ar finanšu operācijām un juridiskām personām vairākās jurisdikcijās, ir ārkārtīgi sarežģīta; tā kā darbinieki, kas dalībvalstīs ir atbildīgi par izmeklēšanu un nodokļu noziegumus un citus finanšu noziegumus izdarījušo likumpārkāpēju kriminālvajāšanu, bieži vien ir nepietiekami apmācīti un viņiem nav pietiekamu resursu;

U.  tā kā taupības politikas pasākumi un budžeta ierobežošana pēdējos gados ir ievērojami samazinājusi nodokļu pārvaldes iestāžu spēju izmeklēt nodokļu noziegumus un kaitējošu nodokļu praksi; tā kā šie samazinājumi radīja īpaši lielu kaitējumu valstīs, kurās tika piemērotas trijotnes vadītās finansiālās palīdzības programmas, jo tajās valsts ieņēmumu pieaugums tika panākts, uzliekot pārmērīgi lielus nodokļus MVU un iedzīvotājiem, bet tajā pašā laikā lielām korporācijām un turīgām personām, kas nemaksā nodokļus pilnā apmērā, bieži tika piemērota nodokļu amnestija, nodokļu nolēmumi un citi nodokļu atbrīvojumi un atbalsta shēmas, kā tas bija Portugālē un Grieķijā;

Nodokļu nolēmumi un kaitējoša nodokļu prakse

V.  tā kā dalībvalstīs nodokļu nolēmumi ietver daudzus un dažādus prakses veidus, no ad hoc politikas līdz skaidri ierobežotai tiesību aktu piemērošanai, iespējamās piemērošanas jomas un aptverto jautājumu, saistošā rakstura, izmantošanas biežuma, atklātības, ilguma un maksas veikšanas ziņā; tā kā starptautiskā līmenī nav vispārpieņemtas nodokļu nolēmuma definīcijas, izņemot Komisijas atsaukšanos uz tiem kā uz jebkāda veida saziņu vai jebkādu citu instrumentu vai darbību ar līdzīgu ietekmi, kuru veic konkrētā dalībvalsts vai kura tiek veikta šīs dalībvalsts vārdā attiecībā uz nodokļu jomas tiesību aktu interpretēšanu vai piemērošanu;

W.  tā kā nodokļu nolēmumi pēc savas būtības nav problemātiski, jo tie var — un tāds ir to sākotnējais mērķis — sniegt juridisku noteiktību nodokļu maksātājam un samazināt finansiālu risku godīgiem uzņēmumiem gadījumos, kad nodokļu jomas tiesību akti vai to konkrēta piemērošana konkrētos apstākļos nav skaidra vai tiek atšķirīgi interpretēta, īpaši attiecībā uz sarežģītiem darījumiem, un līdz ar to ļaut nākotnē izvairīties no iespējamiem strīdiem starp nodokļu maksātāju un nodokļu iestādi;

X.  tā kā saistībā ar ciešākām un uz lielāku sadarbību orientētām attiecībām starp nodokļu pārvaldes iestādēm un nodokļu maksātājiem nodokļu nolēmumu prakse ir attīstījusies kā instruments, ar kura palīdzību var novērst atsevišķiem darījumiem piemērojamā nodokļu režīma aizvien pieaugošo sarežģītību aizvien sarežģītākā, globalizētākā un digitalizētākā ekonomikā; tā kā — lai gan dalībvalstis apgalvo, ka nolēmumi nedod rīcības brīvību, bet ir tikai veids, kā precizēt nodokļu jomā spēkā esošos tiesību aktos, vienlaikus paturot šos nolēmumus slepenībā, — Parlamenta īpašās komitejas darbs ir apstiprinājis, ka nodokļu nolēmumus var izdot bez tiesiskā regulējuma, izmantojot neoficiālus vai diskrecionārus pasākumus, ar kuriem atbalsta nodokļu virzītas struktūras, kas paļaujas uz nodokļu plānošanas instrumentiem, kurus parasti izmanto daudznacionālas korporācijas, lai samazinātu savu nodokļu iemaksu; tā kā šis jautājums, šķiet, ir īpaši svarīgs attiecībā uz nolēmumiem, kas saistīti ar cenu noteikšanu pārvedumiem uzņēmuma iekšienē (iepriekšējas vienošanās par cenas noteikšanu), bet ne tikai tajos; tā kā, nodrošinot juridisko noteiktību tikai dažiem atsevišķiem dalībniekiem, nolēmumi var radīt nevienlīdzību starp uzņēmumiem, kuriem tie tiek izdoti, un tās pašas nozares uzņēmumiem, kam tie nav pieejami;

Y.  tā kā nedz ESAO, nedz Eiropas Komisija nav pieprasījusi izbeigt nodokļu nolēmumu piemērošanas praksi kā tādu;

Z.  tā kā iepriekšējiem nodokļu nolēmumiem nevajadzētu nekādā veidā ietekmēt darījumiem piemērojamo nodokļu režīmu, nedz arī tikt piemērotiem tikai atsevišķiem nodokļu maksātājiem, bet gan vienādos apstākļos tiem vajadzētu būt tādai pašai ietekmei kā pamatā esošo nodokļu noteikumu ex post piemērošanai; tā kā līdz ar to šajā ziņojumā galvenā uzmanība netiek strikti koncentrēta tikai uz nodokļu nolēmumiem, bet arī — saskaņā ar Parlamenta īpašajai komitejai (TAXE) piešķirtajām pilnvarām — uz jebkuru rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgu nodokļu pasākumu, uz ko var attiecināt kaitējošu nodokļu praksi šī jēdziena vispārējā nozīmē, proti, pasākumiem, kuru mērķis ir piesaistīt nerezidentu uzņēmumus vai darījumus uz citu nodokļu jurisdikciju rēķina, kurās parasti šie darījumi būtu jāapliek ar nodokli, un/vai pasākumiem, ar kuriem tiek priviliģēti tikai daži uzņēmumi, tādējādi kropļojot konkurenci;

AA.  tā kā kaitējošai nodokļu praksei zināmā mērā var būt šādas nevēlamas sekas: pārredzamības trūkums, patvaļīga diskriminācija, konkurences izkropļojumi un nevienlīdzīgi konkurences apstākļi iekšējā tirgū vai ārpus tā, ietekme uz vienotā tirgus integritāti un uz nodokļu sistēmas taisnīgumu, stabilitāti un leģitimitāti, lielāku nodokļu uzlikšana mazāk mobiliem ekonomikas faktoriem, lielāka ekonomiskā nevienlīdzība, negodīga konkurence starp valstīm, nodokļu bāzes samazināšanās, sociālā neapmierinātība, neuzticēšanās un demokrātijas deficīts;

AB.  tā kā būtu jāatzīst, ka, lai gan MVU joprojām ir galvenais ekonomikas un nodarbinātības virzītājspēks Eiropā, daudznacionāliem uzņēmumiem arī ir būtiska nozīme investīciju, ekonomikas izaugsmes un darbvietu nodrošināšanā; tā kā tas, ka tās godīgi maksā nodokļus valstīs, kurās notiek faktiskā saimnieciskā darbība un vērtības radīšana, joprojām ir ļoti svarīgs minēto uzņēmumu ieguldījums Eiropas sabiedrības labklājībā un ilgtspējībā;

Īpašās komitejas darbs

AC.  tā kā 2015. gada 26. februārī izveidotā par attiecīgo jautājumu kompetentā īpašā komiteja ir noturējusi 14 sanāksmes, kurās tā uzklausīja Komisijas priekšsēdētāju Jean-Claude Juncker, konkurences komisāri Margrethe Vestager, ekonomikas un finanšu, nodokļu un muitas komisāru Pierre Moscovici, amatā esošo Padomes priekšsēdētāju Pierre Gramegna, Francijas finanšu ministru Michel Sapin, Vācijas finanšu ministru Wolfgang Schäuble, Itālijas finanšu ministru Pier Carlo Padoan un Spānijas finanšu ministru Luis de Guindos, ESAO pārstāvjus, kā arī ziņotājus, pētnieciskos žurnālistus, ekspertus, akadēmiķus un daudznacionālo korporāciju, profesionālo apvienību, arodbiedrību, NVO un ES dalībvalstu parlamentu pārstāvjus (sk. 1. pielikumu); tā kā, lai izpētītu savu pilnvaru trešo valstu dimensijas specifiskos aspektus, TAXE komitejas delegācija apmeklēja Šveici un faktu vākšanas braucienu vadīšanas nolūkā šādas dalībvalstis: Beļģiju, Luksemburgu, Īriju, Nīderlandi un Apvienoto Karalisti; tā kā tika organizētas arī tikšanās ar Gibraltāra un Bermudu Salu valdības pārstāvjiem; tā kā, lai gan visas šīs darbības deva iespēju gūt dažādas un nenovērtējamas atziņas par nodokļu sistēmām un praksi visā Eiropas Savienībā, tās nepalīdzēja noskaidrot visus būtiskos jautājumus, tostarp atlikušās neatbilstības Komisijas priekšsēdētāja Jean-Claude Juncker paziņojumos par Krecké ziņojuma jau ilgi slepenībā turēto lappusi;

AD.  tā kā dažreiz komitejas darbu apgrūtināja tas, ka vairākas dalībvalstis un Padome neatbildēja savlaicīgi (sk. 2. pielikumu) un galu galā nenosūtīja visus prasītos dokumentus vai vienkārši sniedza formālas atbildes, kurās gandrīz nemaz netika pieminēta nosūtīto pieprasījumu būtība; tā kā no 17 uzaicinātajām daudznacionālajām korporācijām, tikai četras piekrita ierasties uz tikšanos ar komitejas locekļiem 2015. gada jūnijā un jūlijā, atbildot uz pirmo uzaicinājumu; tā kā vēl 11 daudznacionālās korporācijas piekrita ierasties uz tikšanos ar komitejas locekļiem tikai pēc tam, kad TAXE komiteja bija nobalsojusi par ziņojumu, un pēc atkārtotiem uzaicinājumiem, tādēļ bija jāsasauc jauna ārkārtas sanāksme īsi pirms balsojuma plenārsēdē (sk. 3. pielikumu); tā kā arī Komisija pilnībā nesadarbojās un nenosūtīja visus Rīcības kodeksa jautājumu grupas sanāksmju darba dokumentus un neformālo sanāksmju piezīmes, dažu dalībvalstu nepiekāpības dēļ piedāvājot tikai ierobežotu apspriežu procedūru; tā kā tādēļ bija jāpagarina komitejas pilnvaru laiks;;

AE.  tā kā šī ziņojuma pieņemšanas laikā Komisija joprojām veica vairākas izmeklēšanas par valsts atbalstu gadījumos, kad bija notikušas ar nodokļu nolēmumiem vai citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem apstiprinātas vienošanās par transfertcenu noteikšanu, kuri ietekmē atsevišķiem daudznacionālu korporāciju meitasuzņēmumiem piešķirto ar nodokli apliekamo peļņu,

Pārskats par dalībvalstīs uzņēmumu ienākuma nodokļa jomā izmantoto praksi

1.  atgādina, ka rūpnieciski attīstītajās valstīs izmantotie uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlikšanas modeļi tika izstrādāti 20. gadsimta pirmajā pusē — laikā, kad pārrobežu aktivitāte bija neliela; norāda, ka ekonomikas globalizācija un digitalizācija ir radikāli mainījušas globālo vērtību ķēdi un tirgu darbības veidu un ka lielākajai daļai lielo uzņēmumu tagad ir transnacionāla struktūra un tādēļ ir jāskatās tālāk par valsts nodokļu noteikumiem; uzsver, ka valstu un starptautiskie noteikumi nodokļu jomā nav attīstījušies vienādā tempā ar uzņēmējdarbības vidi;

2.  uzsver nepieciešamību kā neatņemamu daļu no strukturālas reformas dalībvalstīs izstrādāt līdzsvarotu un taisnīgu nodokļu politiku;

3.  atzīmē — lai gan uzņēmumiem, kas darbojas pāri robežām, kļūst aizvien grūtāk ievērot dažādās nodokļu sistēmas, globalizācija un digitalizācija tiem ir atvieglojusi darbību organizēšanu ar ārzonas finanšu centru palīdzību un sarežģītu struktūru izveidi nolūkā samazināt savu vispārējo nodokļu iemaksu; pauž bažas par to, ka ekonomikas un parādu krīzes, kā arī budžeta konsolidācijas dēļ lielākā daļa dalībvalstu ir būtiski samazinājušas savu nodokļu pārvaldes iestāžu personālu; uzsver, ka valstu nodokļu pārvaldes iestādēm vajadzētu būt pietiekamiem resursiem, tostarp cilvēkresursiem, lai varētu efektīvi darboties nolūkā nepieļaut, konstatēt un vērsties pret agresīvu nodokļu plānošanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu, kas ievērojami samazina to nodokļa bāzi, un lai nodrošinātu labāku un taisnīgāku nodokļu iekasēšanu un nodokļu sistēmas uzticamību; norāda — pētījumi liecina, ka kvalificēti darbinieki nodokļu pārvaldes iestādēs nodrošina valstij ievērojami lielāku ieņēmumu iekasēšanu nekā ar viņiem saistītie izdevumi, jo nodokļu pārvaldes iestāžu efektivitātei ir tieša pozitīva ietekme uz nodokļu ieņēmumiem;

4.  uzsver atšķirību starp, no vienas puses, atsevišķu nodokļu un valsts pārvaldes iestāžu kaitējošo praksi, ļaujot daudznacionālām korporācijām novirzīt peļņu, lai izvairītos no nodokļu uzlikšanas teritorijās, kurās peļņa tika gūta, un, no otras puses, valdību konkurenci nolūkā piesaistīt ārvalstu tiešās investīcijas (ĀTI) vai saglabāt saimnieciskās darbības valstī, pilnībā ievērojot ES tiesību aktus;

5.  uzsver, ka saskaņā ar Līgumā noteikto subsidiaritātes principu dalībvalstīm atļauts noteikt pašām savu uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi un nodokļu bāzi, kamēr saskaņā ar Līgumu nav panākta vienošanās par stingrākiem nodokļu konverģences pasākumiem; tomēr uzsver arī to, ka pārāk sarežģītie dalībvalstu nodokļu sistēmu noteikumi kopā ar šo sistēmu atšķirībām rada nepilnības, ko daudznacionālas korporācijas izmanto agresīvai nodokļu plānošanai, tādējādi izraisot nodokļu bāzes samazināšanos, peļņas novirzīšanu, pēc iespējas zemāku standartu noteikšanu un, visbeidzot, tādu ekonomisko iznākumu, kas nav optimāls; uzsver, ka šāda veida nodokļu apiešanas rezultātā, kopumā ņemot, zaudētāji ir visu valstu budžeti, jo kaitējošas prakses radītā nodokļu ieņēmumu palielināšanās (pateicoties atkāpēm, īpašiem atskaitījumiem vai nepilnībām) vienā dalībvalstī nekompensē nodokļu ieņēmumu samazināšanos citās dalībvalstīs; norāda, ka turpmāku nodokļu bāzes samazināšanos, kaitējošu nodokļu konkurenci un cenšanos noteikt pēc iespējas zemāku nodokļa likmi var novērst tikai vienota koordinētāka dalībvalstu pieeja, kuras īstenošanas rezultātā būtu jāizveido kopējs satvars, saskaņā ar kuru katra dalībvalsts noteiktu savas nodokļa likmes;

6.  atgādina, ka dažās dalībvalstīs uzņēmumu ienākuma nodoklis oficiāli ir lielāks nekā citās, tomēr praksē, dēļ atskaitījumiem un nepilnībām, no kuriem labumu gūst iekšzemes uzņēmējdarbība, šīs likmes ir ievērojami zemākas, līdz ar to faktiskā nodokļa likme ir zemāka nekā dalībvalstīs, kurās oficiāli ir zema likme;

7.  norāda uz to, ka zemāks uzņēmumu ienākuma nodoklis dažās dalībvalstīs var dod salīdzinoši lielus nodokļu ieņēmumus nekā augstākas nodokļu likmes;

8.  atzīmē, ka saskaņā ar Komisijas datiem(22) tiesību aktos noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa likme ES laikposmā no 1995. līdz 2014. gadam ir samazinājusies par 12 procenta punktiem — no 35 % līdz 23 %; uzsver — lai mazinātu ieņēmumu zudumu, vienlaikus ar šo nodokļa likmes samazināšanu ir tikusi paplašināta nodokļu bāze un salīdzinoši stabilos šajā laikposmā no uzņēmumu ienākuma nodokļa gūtos ieņēmumus var izskaidrot arī ar izteiktu inkorporācijas tendenci, proti, pāreju no atsevišķām uzņēmējdarbības juridiskajām formām, piemēram, no individuāla uzņēmuma, uz korporācijas statusu, kā rezultātā attiecīgi notiek pāreja no iedzīvotāju ienākuma nodokļa uz uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi;

9.  norāda, ka vairums dalībvalstu iztērēja lielas summas nodokļu stimuliem, ar kuriem bija paredzēts nodrošināt konkurences priekšrocības MVU, bet Komisija apgalvo(23), ka trijās no četrām dalībvalstīm šos mēģinājumus apdraud starptautiskās nodokļu plānošanas ietekme, kas tika apsekotas nesenā pētījumā; norāda, ka šāda ietekme MVU rada neizdevīgākus konkurences apstākļus, neraugoties uz lielajām ar nodokļiem saistītajām izmaksām, lai atbalstītu šos uzņēmumus, un ka šādi rezultāti grauj valstu politikas veidotāju nodomu;

10.  uzsver aizvien pieaugošo atšķirību starp tiesību aktos noteiktajām un faktiskajām nodokļa likmēm, īpaši tām, ko piemēro uzņēmumiem, kuri darbojas starptautiskā mērogā, jo atšķirība vismaz daļēji atspoguļo dažādās atkāpes un atbrīvojumus no vispārējā nodokļu režīma — vai nu tie būtu likumdevēja paredzēti konkrētu mērķu sasniegšanai, vai arī panākti agresīvas nodokļu plānošanas rezultātā, proti, radot pilnīgi mākslīgu kārtību tikai nodokļu uzlikšanas nolūkā;

11.  uzsver, ka nodokļu sistēmu neatbilstība globālā līmenī izraisa ievērojamu nodokļu bāzes samazināšanos un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, bet rīcība tikai ES līmenī šos jautājumus neatrisinās;

12.  atzīmē 28 valstu nodokļu sistēmu lielo dažādību Eiropas Savienībā gan nodokļu bāzes definīcijas, gan nodokļu likmes ziņā un to, ka šī dažādība ir pat vēl lielāka, ja ņem vērā tās īpašās jurisdikcijas ar autonomām nodokļu sistēmām, kas ir saistītas ar ES dalībvalstīm (aizjūras teritorijas un Apvienotās Karalistes atkarīgās teritorijas); pauž nožēlu par to, ka Eiropas Savienībā pašlaik nav ne kopīgas definīcijas, ne pamatnostādņu attiecībā uz tādiem pamatjēdzieniem un pamatelementiem kā līdzsvars starp nodokļa uzlikšanu nodokļa gūšanas vietā un nodokļa uzlikšanu rezidences vietā, pastāvīgā darījumdarbības vieta un ar nodokli apliekamās personas, ekonomiskā būtība un ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas noteikumi, procentu un honorāru definīcija, nemateriālo aktīvu traktēšana, parāda un pašu kapitāla traktēšana, nemaz nerunājot par to, ko var un ko nevar atskaitīt no nodokļa bāzes, kā rezultātā dalībvalstu nodokļu sistēmas ir nekoordinētas; uzsver, ka šīs definīcijas nepieciešams saskaņot;

13.  uzsver, ka valstu preferenciālie režīmi un dažādo nodokļu sistēmu neatbilstības vienotajā tirgū rada iespējas apiet nodokļu maksāšanu; norāda, ka šo nevēlamo ietekmi vēl vairāk pastiprina daudzie divpusējie nodokļu nolīgumi starp dalībvalstīm un trešām valstīm un tajos iekļautie nepietiekami stingri noteikumi par ļaunprātīgas rīcības novēršanu;

14.  norāda, ka šo nekoordinēto nodokļu satvaru Eiropas Savienībā nelabvēlīgi ietekmē arī acīmredzams sadarbības trūkums starp dalībvalstīm; šajā sakarībā uzsver, ka dalībvalstis ne vienmēr ņem vērā savu nodokļu pasākumu ietekmi uz citām dalībvalstīm — ne tikai šo pasākumu izstrādē, bet arī informācijas apmaiņā par to īstenošanu —, tādējādi nodokļu jomā de facto īstenojot politiku, kas balstās uz sava ekonomiskā stāvokļa uzlabošanu uz citu valstu rēķina, un tas ir pretrunā Eiropas projekta pašiem pamatiem; norāda, ka automātiska, sistemātiska un efektīva informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm ļautu ņemt vērā nodokļu režīmu, ko piemēro konkrētām ienākumu plūsmām vai darījumiem citās dalībvalstīs; uzsver, ka iepriekš minētā rīcība arī veicina nepieņemamas situācijas rašanos, kurā kādā dalībvalstī daudznacionālo korporāciju radītu peļņu Eiropas Savienībā bieži vien apliek ar ļoti zemu nodokli vai vispār neapliek ar nodokli;

15.  uzskata, ka iekšējā tirgū nodokļu politika un konkurences politika ir jāuztver kā vienas monētas divas puses, un aicina Komisiju pārskatīt un uzlabot konkurences politikas un valsts atbalsta jomā pieejamos instrumentus un resursus;

16.  uzsver, ka, neraugoties uz vēl nebijušu ES integrācijas procesa padziļināšanos pēdējos 30 gados, īpaši saistībā ar vienoto tirgu un ekonomikas un monetāro savienību, dalībvalstu nodokļu sistēmu konverģence ES ir bijusi niecīga; pauž nožēlu par to, ka valstu nodokļu sistēmu koordinācija būtiski atpaliek salīdzinājumā ar citās jomās ES līmenī īstenotajiem koordinēšanas centieniem, īpaši saistībā ar Eiropas pusgadu, lai gan, izņemot pasākumu būtiskumu attiecībā uz izdevumiem, būtiska daļa no politikas pasākumu kopuma fiskālās konsolidācijas nodrošināšanai attiecas tieši uz ieņēmumu pusi; uzskata, ka šo aspektu vajadzēja minēt piecu priekšsēdētāju 2015. gada jūnija ziņojumā “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana”;

17.  uzsver, ka trūkst politiskās gribas, lai panāktu valstu fiskālās politikas pasākumu konverģenci, un tas mudina dalībvalstis izvēlēties divpusēju pieeju, lai gan kopēja pieeja būtu efektīvāka; atgādina par iespēju strādāt, lai panāktu fiskālo konverģenci, izmantojot ciešāku sadarbību; šajā ziņā atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu vēlmi ieviest finanšu darījuma nodokli;

Agresīvas nodokļu plānošanas instrumenti un to ietekme

18.  uzsver, ka dažu daudznacionālu korporāciju īstenotā nodokļu apiešana var izraisīt to, ka Eiropas jurisdikcijās radītajai peļņai piemērotās faktiskās nodokļu likmes ir tuvas nullei, un norāda, ka šādas daudznacionālas korporācijas vietās, kurās tās darbojas, gūst labumu no dažādām sabiedriskām precēm un pakalpojumiem, taču nemaksā savu pienākošos daļu, tādējādi veicinot valstu nodokļu bāzes samazināšanos un lielāku nevienlīdzību; turklāt uzsver, ka iespēja novirzīt peļņu ir pieejama tikai tiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar pārrobežu darbību, un tādējādi konkurenti, kuri darbojas tikai vienā valstī, atrodas sliktākā situācijā;

19.  ar lielām bažām atzīmē to, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa apiešana tieši ietekmē valstu budžetus un šī nodokļa sloga sadalījumu starp nodokļu maksātāju kategorijām, kā arī starp ekonomikas faktoriem (par labu vismobilākajiem faktoriem, tādiem kā kapitāls ĀTI veidā); pauž nožēlu par to, ka papildus konkurences izkropļojumiem un nevienlīdzīgiem konkurences apstākļiem tas rada ārkārtīgi satraucošu situāciju, kurā intensīvu fiskālās konsolidācijas un strukturālas reformas centienu kontekstā daži no maksātspējīgākajiem nodokļu maksātājiem sniedz nesamērīgi mazāku ieguldījumu nekā ekonomikas, finanšu un parādu krīzes visvairāk skartie nodokļu maksātāji, piemēram, vienkāršie iedzīvotāji un uzņēmumi, kas neizmanto agresīvu nodokļu plānošanu, — tie bieži vien ir MVU kategorijā un nereti šādas nodokļu ziņā salīdzinoši nelabvēlīgas situācijas dēļ nespēj konkurēt ar daudznacionālām korporācijām; uzsver, ka šāda situācija var vairot neuzticēšanos demokrātijai un ietekmēt vispārējo nodokļu saistību izpildi, īpaši valstīs, kur tiek īstenotas korekciju programmas; pauž nožēlu par to, ka ziņotāji, kas sabiedrības interesēs valstu iestādēm sniedz izšķiroši svarīgu informāciju par pārkāpumiem, ļaundarību, krāpšanu vai nelikumīgu darbību vai praksi, var tikt pakļauti kriminālvajāšanai un viņiem var rasties personiska un ekonomiskas rakstura sekas; ar lielām bažām norāda, ka pat žurnālisti, kuri atklāj nelikumīgu vai prettiesisku praksi, dažkārt ir saskarušies ar līdzīgām sekām;

20.  norāda, ka SVF pētījumā(24), kas aptver 51 valsti, secināts, ka peļņas novirzīšana starp nodokļu jurisdikcijām rada ieņēmumu zudumu vidēji 5 % apmērā no pašreizējiem no uzņēmumu ienākuma nodokļa gūtajiem ieņēmumiem, bet valstīs, kas nav ESAO locekles, — gandrīz 13 % apmērā; turklāt norāda, ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju ekonometriskie dati liecina par to, ka laika gaitā ir palielinājies ĀTI jutīgums pret uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlikšanu; uzsver, ka saskaņā ar pētījumu krāpšanas nodokļu jomā, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, kas ietver arī ēnu ekonomiku, un nodokļu apiešanas kombinētās ietekmes dēļ ES katru gadu zaudē aptuveni EUR 1 triljonu potenciālo nodokļu ieņēmumu(25) un tiek lēsts, ka nodokļu apiešanas dēļ valstu budžeti katru gadu zaudē aptuveni EUR 50–70 miljardus, bet šie ieņēmumu zudumi visā Eiropas Savienībā faktiski varētu būt EUR 160–190 miljardi, ja tiktu ņemti vērā īpašie nodokļu režīmi, nodokļu iekasēšanas neefektivitāte un līdzīgas šādas darbības(26); tā kā ANO Tirdzniecības un attīstības komisija ir aprēķinājusi, ka jaunattīstības valstis gadā zaudē ieņēmumus aptuveni USD 100 miljardu apmērā, jo daudznacionālās korporācijas apiet nodokļu maksāšanu; uzsver, ka, ņemot vērā nelielo pārredzamību un dažādās pasaules valstīs izmantotos atšķirīgos grāmatvedības un konceptuālos satvarus, kas ietekmē salīdzināmu un jēgpilnu datu ieguvi un jebkādas aplēses ticamību, šie skaitļi būtu jāskata piesardzīgi un tie var nepietiekami lielā mērā atspoguļot patiesos zudumus valstu budžetiem;

21.  norāda, ka nodokļu plānošanas stratēģijas var balstīties uz korporāciju strukturēšanu, to filiāļu finansēšanas kārtību vai transfertcenu noteikšanu, kas nav saistīta ar faktiskajām saimnieciskajām darbībām, ļaujot mākslīgi novirzīt peļņu starp jurisdikcijām nolūkā samazināt uzņēmumu vispārējo nodokļu iemaksu; ar lielām bažām norāda, ka Eiropas Savienībā tiek izmantots aizvien lielāks skaits pastkastītes uzņēmumu, kas ir uzņēmumi tikai pēc nosaukuma un ko izmanto vienīgi tādēļ, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas; kā konkrētu piemēru tam min McDonalds, par kuru arodbiedrību koalīcijas ziņojumā tika parādīts, ka tā nodokļu prakse Eiropas valstīm laikposmā no 2009. līdz 2013. gadam ir izmaksājusi vairāk nekā vienu miljardu euro zaudētos nodokļos(27);

22.  uzskata, ka, neraugoties uz efektīvajiem savstarpējiem ekonomiskajiem sakariem un mijiedarbību iekšējā tirgū, valstu preferenciālie režīmi un dalībvalstu nodokļu sistēmu zemais koordinācijas un/vai konverģences līmenis rada daudzas neatbilstības, kas paver iespējas agresīvai nodokļu plānošanai, dubultai atskaitīšanai un dubultai nodokļu neuzlikšanai, piemēram, izmantojot vienu vai vairākās šādas prakses: ļaunprātīga transfertcenu noteikšana, atskaitījumu izvietošana augstu nodokļu jurisdikcijās, aizdevumu veidā iegūto līdzekļu tālāknodošana ar pārvades uzņēmumu palīdzību, riska pārvešana, finanšu hibdrīdprodukti, neatbilstību izmantošana, nodokļu arbitrāža, honorāru maksājumu nolīgumi, izdevīgāku nolīguma nosacījumu meklēšana un aktīvu tirdzniecības izvietošana zemu nodokļu jurisdikcijās;

23.  uzsver, ka Parlamenta īpašā komiteja faktu vākšanas braucienu laikā piecās dalībvalstīs un Šveicē konstatēja, ka vairāki valstu nodokļu pasākumi, kurus daudznacionālas korporācijas bieži izmanto apvienotā veidā, var kļūt par kaitējošu nodokļu praksi, īpaši šādi pasākumi (sarakstā minēti tikai daži piemēri):

   nodokļu nolēmumu vai vienošanos par norēķiniem ļaunprātīga izmantošana nolūkā veikt kaut ko vairāk nekā tikai vienkārši precizēt spēkā esošos tiesību aktus un saņemt preferenciālu nodokļu režīmu;
   atšķirīgā pastāvīgās darījumdarbības vietas un nodokļa uzlikšanas rezidences vietas definīcija;
   ekonomiskās būtības niecīga ņemšana vērā vai vispār neņemšana vērā, kas ļauj izveidot īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības (piemēram, pastkastītes uzņēmumus, fiktīvus uzņēmumus utt.) ar labvēlīgāku nodokļu režīmu;
   fiktīvu procentu atskaitīšana (ļauj uzņēmumiem no saviem ar nodokli apliekamajiem ienākumiem atskaitīt fiktīvus procentus, kas aprēķināti, pamatojoties uz to akcionāru pašu kapitālu);
   virspeļņas nolēmumu prakse (ar kuras palīdzību uzņēmums var no nodokļu pārvaldes iestādes iegūt rakstisku apstiprinājumu, ka tā ar nodokli apliekamie ienākumi neietver peļņu, kas netiktu gūta uzņēmuma autonomas darbības rezultātā);
   neskaidri vai nekoordinēti transfertcenu noteikšanas noteikumi;
   vairāki preferenciālie režīmi, īpaši attiecībā uz nemateriālajiem aktīviem (patentiem, zināšanām vai intelektuālajam īpašumam piemērojamie labvēlīgākie nodokļu režīmi);
   atbrīvojumi no nodokļa ieturēšanas vai nodokļu atmaksa saistībā ar procentu maksājumiem, dividendēm un honorāriem, izmantojot divpusējus nodokļu nolīgumus un/vai valsts tiesību normas;
   atšķirības dalībvalstu izmantotajos juridiskajos apzīmējumos (hibrīdvienības vai hibrīdaizdevumi, kad procentu maksājumu kļūst par dividendēm, kurām neuzliek ar nodokli);
   Šveices gadījumā — īpaši nodokļu režīmi kantonu līmenī, kas tiek piemēroti ārvalstu kontrolētiem uzņēmumiem, bet netiek piemēroti valsts kontrolētiem uzņēmumiem (tā sauktie nošķirošie režīmi);
   efektīvu vispārīgu vai specifisku ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas noteikumu trūkums vai šādu noteikumu vājas izpildes nodrošināšana vai interpretācija,
   un struktūras, kuras var padarīt neskaidru aktīvu faktisko īpašnieku un uz kurām informācijas apmaiņas sistēmas var neattiekties, piemēram, trasti un t. s. brīvostas;

24.  pieņem zināšanai to, ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju(28) 72 % no peļņas novirzīšanas gadījumiem ES notiek pa transfertcenu noteikšanas un intelektuālā īpašuma izvietošanas kanāliem;

25.  uzsver, ka daudzas dalībvalstis pēdējos gados ir izstrādājušas īpašas uzņēmumu ienākuma nodokļa samazināšanas shēmas, lai piesaistītu mobilos nemateriālos aktīvus, piemēram, ienākumus no intelektuālā īpašuma; atzīmē nodokļa likmes samazināšanas un nodokļu atlaižu veidu, kā arī piedāvāto shēmu dažādību (inovācijai, intelektuālajam īpašumam, zināšanām un patentiem piemērojami labvēlīgāki nodokļu režīmi u. c.); uzsver, ka dažās dalībvalstīs nodokļu maksātājiem, lai iegūtu nodokļu atvieglojumus, intelektuālais īpašums nemaz nav jārada pašiem un/vai savā valstī, bet tikai jāiegādājas ar tāda uzņēmuma palīdzību, kura rezidences vieta ir konkrētajā jurisdikcijā; tādēļ uzsver, ka jebkādiem nodokļu atvieglojumiem attiecībā uz pētniecību un izstrādi jābūt saistītiem ar reāliem izdevumiem minētajā jurisdikcijā;

26.  turklāt uzsver, ka pētniecības un izstrādes izmaksas var jau prasīt atskaitīt no nodokļiem saskaņā ar valstu nodokļu sistēmām, pat nepiemērojot patentiem labvēlīgāku nodokļu režīmu, un ka tādējādi patentiem labvēlīgs nodokļu režīms veicina nodokļu apiešanu tādā veidā, kas ir pretrunā sistēmai;

27.  uzskata šādas shēmas par piemēriem kaitējošai nodokļu konkurencei starp valstīm, jo, lai gan šo shēmu saikne ar reālo ekonomiku un ietekme uz to lielākajā daļā gadījumu ir neesoša, tās samazina citu valstu, tai skaitā dalībvalstu, nodokļu ieņēmumus; norāda, ka, pārskatot pētniecības un izstrādes nodokļu stimulus, Komisija(29) konstatē, ka, “šķiet, ka patentiem labvēlīgu nodokļu režīmu rezultātā drīzāk notiek uzņēmumu ienākumu pārvietošana nekā inovācijas stimulēšana”;

28.  uzsver, ka ekonomikas vidē, kurai raksturīgs vairāk nemateriālu aktīvu, transfertcenu noteikšanu bieži vien nelabvēlīgi ietekmē salīdzināmu darījumu un kritēriju trūkums, kas apgrūtina nesaistītu uzņēmumu darījuma principa — saskaņā ar kuru starp vienas korporatīvās grupas vienībām veiktu darījumu cena būtu jānosaka tādā pašā veidā, kā starp neatkarīgām vienībām veiktu darījumu cena, — pareizu piemērošanu;

29.  norāda, ka pašreizējās transfertcenu noteikšanas pamatnostādnes atstāj daudznacionālām korporācijām ievērojamu rīcības brīvību novērtēšanas metožu izvēlē un izmantošanā; uzsver, ka daudznacionālās korporācijas pretēji minēto pamatnostādņu garam jebkādu kopīgu standartu trūkumu transfertcenu noteikšanā un paredzētās dažādās atkāpes, izņēmumus un alternatīvas izmanto, lai savus ar nodokli apliekamos ienākumus kalibrētu atkarībā no jurisdikcijas un samazinātu savas vispārējās nodokļu saistības, piemēram, ļaunprātīgi izmantojot izmaksu pieskaitīšanas metodi, patvaļīgi nosakot peļņas normu vai apšaubāmā veidā no aprēķiniem izslēdzot atsevišķus izdevumus; uzsver, ka labākais veids, kā risināt transfertcenu noteikšanas problēmu ES līmenī, ir veikt kopējas nodokļu bāzes konsolidāciju, kas izslēdz nepieciešamību pēc šādām cenām;

30.  uzsver, ka nodokļu pārvaldes iestādes nespēj pienācīgi pārraudzīt daudznacionālo korporāciju vai to pārstāvju iesniegtos transfertcenu noteikšanas dokumentus, jo bieži vien šīm pārvaldes iestādēm nav pienācīga aprīkojuma un pietiekami daudz darbinieku, lai kritiski un rūpīgi izskatītu šīs analīzes un to rezultātus vai ietekmi;

31.  pauž nožēlu, ka tādā ekonomiskajā kontekstā, kurā 60 % pasaules tirdzniecības notiek grupu iekšienē(30), šīs tīri ekonomiskās koncepcijas piemērošanas pamatnostādnes valstu līmenī ir sadrumstalotas un līdz ar to pakļautas neatbilstībām starp dalībvalstīm un juridiskiem strīdiem;

32.  turklāt uzsver, ka, neraugoties uz ļoti lielo skaitu tādu juridisko strīdu ES, kuri saistīti ar to pašu transfertcenu noteikšanas principu atšķirīgu interpretēšanu, Eiropas līmenī joprojām nav ieviests efektīvs strīdu izšķiršanas mehānisms; atzīmē, ka saskaņā ar ES Arbitrāžas konvenciju iesniegto lietu par transfertcenu noteikšanu izskatīšana var prasīt līdz pat astoņiem gadiem, veicinot juridisko nenoteiktību uzņēmumiem un nodokļu pārvaldes iestādēm;

33.  uzsver lielo grāmatvedības uzņēmumu, tostarp t. s. Lielā četrinieka, izšķiroši svarīgo lomu nolēmumu un nodokļu apiešanas shēmu izstrādē un popularizēšanā, izmantojot valstu tiesību aktu nesaskaņotību; uzsver, ka šie uzņēmumi, kas, šķiet, ievērojamu daļu savu ienākumu gūst no pakalpojumu sniegšanas nodokļu jomā un dominē lielākās daļas dalībvalstu revīzijas tirgos un globālajā nodokļu konsultēšanas pakalpojumu tirgū, veido šauru oligopolu; uzskata, ka šāda situācija nevar turpināties, neradot kaitējumu vienotā tirgus darbībai Lielā četrinieka darbības jomās; vērš uzmanību uz interešu konfliktu, ko rada pretruna saistībā ar to, ka tie paši uzņēmumi, no vienas puses, sniedz konsultācijas par nodokļu jautājumiem nodokļu pārvaldes iestādēm, un, no otras puses, sniedz nodokļu plānošanas pakalpojumus daudznacionālām korporācijām, kas izmanto nepilnības valstu tiesību aktos nodokļu jomā; uzskata, ka ir jāveicina laba prakse šajā jomā un būtu jāuzlabo esošie rīcības kodeksi; tomēr apšauba uzņēmumu rīcības kodeksu un korporatīvās sociālās atbildības politikas pasākumu efektivitāti šī jautājuma risināšanā; uzsver, ka ES un visā pasaulē nodokļu nolēmumi ir kļuvuši par vispārpieņemtu uzņēmējdarbības praksi, ne tikai lai iegūtu juridisko noteiktību vai noslēgtu izdevīgus darījumus nodokļu jomā, bet arī gadījumos, kad tiesību akti nepieļauj nekādu interpretēšanas brīvību; pauž bažas par nodokļu konsultācijas nozares aprēķiniem, ka pietiek ar to, ka pastāv 50 % iespēja, ka nodokļu plānošanas shēma ir likumīga, lai tā tiktu ieteikta klientiem(31);

34.  aicina nodokļu iestādes uzlabot un dažādot to zinātības avotus un būtiski uzlabot ietekmes novērtējuma procesu nolūkā mazināt risku, ko rada jaunu nodokļu pasākumu neparedzētas sekas; atgādina dalībvalstīm, ka nodokļu iztrūkumu, nodokļu sistēmas netaisnīgumu un nodokļu politikas zemu ticamību būtiski sekmē ne tikai atšķirības starp nodokļu sistēmām, bet arī pārmērīgi sarežģītas valstu nodokļu sistēmas un maza stabilitāte ar pārāk biežām izmaiņām; šajā sakarībā uzsver, ka nodokļu sadrumstalotība rada šķērsli Eiropas kapitāla tirgu savienības izveidei;

Pašreizējais stāvoklis un ES, starptautiskās un valstu darbības izvērtējums

35.  atzīst, ka pēc ekonomikas krīzes un piedevām LuxLeaks skandāla daudznacionālo korporāciju praktizētā agresīvā nodokļu plānošana ir ieņēmusi svarīgu vietu dalībvalstu, ES, ESAO un G20 politiskajā darba kārtībā, tomēr pauž nožēlu, ka, izņemot G20 sponsorēto ESAO projektu BEPS, kurš tikko ir pabeigts un valstīs vēl nav īstenots, līdz šim no praktiskā viedokļa nav sasniegts vērā ņemams progress;

36.  ņemot vērā iepriekš minēto, atzīmē, ka daudzas dalībvalstis ir ieviesušas vai plāno pieņemt pasākumus nodokļu apiešanas novēršanai, īpaši attiecībā uz procentu maksājumu atskaitīšanas iespēju ierobežošanu, ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas noteikumiem, pastāvīgas darījumdarbības vietas definīcijas uzlabošanu (tostarp ekonomiskās būtības testu izstrādi, lai efektīvāk noteiktu to, vai uzņēmuma darbība ir apliekama ar nodokli), kaitējošu nodokļu praksi īstenojošu uzņēmumu iespējamu izslēgšanu no publiskā iepirkuma konkursiem vai nodokļu plānošanas shēmu publicēšanu, kuri var būt lietderīgi, lai samazinātu laikposmu starp konkrētu shēmu noteikšanu un korektīvas darbības, tostarp likumdošanas līmenī, pieņemšanu;

37.  tomēr pauž bažas, ka, ņemot vērā sadarbības pieejas trūkumu, dalībvalstu vienpusēji veiktie pasākumi, lai novērstu nodokļu bāzes samazināšanos, var veicināt sarežģītības palielināšanos, radot jaunas neatbilstības un līdz ar to — vairāk iespēju nodokļu apiešanai iekšējā tirgū; uzsver, ka jebkādām atšķirībām veidā, kā dalībvalstis īsteno starptautiskās vai ES pamatnostādnes, var būt vienādas sekas;

38.  atzinīgi vērtē dažādās Komisijas iniciatīvas un likumdošanas priekšlikumus, ar ko tā nākusi klajā pēdējos 20 gados, tostarp visjaunāko priekšlikumu, kura mērķis ir uzlabot dalībvalstu nodokļu sistēmu koordināciju nolūkā stiprināt iekšējo tirgu, risināt dubultas nodokļu uzlikšanas vai neuzlikšanas jautājumus un aizsargāt dalībvalstu tiesības uz nodokļu efektīvu uzlikšanu; tomēr pauž nožēlu, ka vienprātības prasības dēļ un tāpēc, ka atsevišķas dalībvalstis nemainīgi uzskata, ka tās var gūt lielāku labumu individuāli no nekoordinētu nodokļu sistēmu nepilnībām nekā kolektīvi no koordinētas nodokļu sistēmas, Padome līdz šim ir pieņēmusi tikai nedaudzus no minētajiem priekšlikumiem;

39.  atzinīgi vērtē to, ka ir publicēts jauns nodokļu politikas pasākumu kopums, un aicina Komisiju censties nodrošināt taisnīgu nodokļu sistēmu, kuras pamatā ir princips, ka nodokļus uzliek tajā dalībvalstī, kurā tiek gūta peļņa, tādējādi nepieļaujot iekšējā tirgus izkropļojumus un negodīgu konkurenci;

40.  uzsver, ka dalībvalstu 1998. gadā izveidotā Rīcības kodeksa jautājumu grupa (turpmāk “Grupa”) 1990. gadu beigās un 2000. gadu sākumā darīja iespējamu tā laika viskaitējošākās individuālās nodokļu prakses likvidēšanu, izmantojot divējādu ieteikuma tiesību izmantošanas pieeju, kas paredz to spēkā esošo nodokļu pasākumu atcelšanu, kuri rada kaitējošu nodokļu konkurenci un atturēšanos nākotnē ieviest jebkādus šāda veida pasākumus ( t. s. apturēšana);

41.  pauž nožēlu par to, ka Grupas darbs, šķiet, ir zaudējis impulsu; atzīmē, ka dažus no vairāk nekā 100 pasākumiem, kas tika atcelti tās darbības rezultātā, dalībvalstis ir aizstājušas ar nodokļu pasākumiem, kuriem ir līdzīga kaitējoša ietekme; atzīmē, ka nodokļu iestādes ir darbojušās pretēji Grupas ieteikumiem, izveidojot jaunas struktūras ar tādu pašu kaitējošu ietekmi kā Grupas atceltajām struktūrām; pauž nožēlu, ka līdzšinējie mēģinājumi stiprināt tās pārvaldi un pilnvaras, kā arī pielāgot un paplašināt Rīcības kodeksā izklāstītās darba metodes un kritēriju kopumu, lai cīnītos pret jauniem kaitējošas nodokļu prakses veidiem pašreizējā ekonomiskajā vidē, nav bijuši sekmīgi; atbalsta Komisijas jaunāko priekšlikumu šajā jomā, kas izklāstīts tās 2015. gada 17. jūnija rīcības plānā taisnīgas un efektīvas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas nodrošināšanai Eiropas Savienībā;

42.  pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz vērienīgajiem mērķiem, kuri tiek sludināti kopš 1997. gada, nodokļu konkurence starp dalībvalstīm joprojām pastāv, un tā rodas nevis tādēļ, ka ir atšķirīgas nodokļu likmes, bet gan vairāk tādēļ, ka atšķiras valstu noteikumi, ar kuriem nosaka, kas ir ar nodokli apliekamā peļņa, — to jau vairākas desmitgades ilustrē atšķirības starp nominālajām un faktiskajām uzņēmumu ienākuma nodokļa likmēm, ko dalībvalstis piemēro;

43.  pauž nožēlu, ka Grupas sākotnējais statuss un pārvaldes kārtība pieļāva pārāk lielu rīcības brīvību politiskām sarunām un kompromisiem centienos panākt plašu vienprātību (proti, faktiski gandrīz pilnīgu vienprātību, paredzot iespēju neapmierinātību paust zemsvītras piezīmēs) par kaitnieciskas prakses izvērtēšanu, tādējādi negatīvi ietekmējot tās darba uzticamību un pilnīgumu un dažreiz izraisot to, ka apzināti netika publicēti ziņojumi un netika veikti nekādi turpmāki pasākumi saistībā ar tiem, piemēram, Simmons & Simmons 1999. gada ziņojums par administratīvo praksi; pauž nožēlu par to, ka spēkā esošo pasākumu atcelšanu nelabvēlīgi ietekmēja kavēšanās politiskā līmenī un dažos gadījumos tika pieļauta jaunu labuma guvēju iekļaušana sarakstā pēc attiecīgā termiņa beigām, kas zināmā mērā ir saistīts ar Grupas ļoti vājo pārskatabildību un pārraudzības mehānismiem;

44.  uzsver — lai gan Rīcības kodeksā noteiktās pieejas, kas paredz katra gadījuma izskatīšanu atsevišķi, izmantošanas rezultātā dalībvalstis tagad vairāk sacenšas vispārējo pasākumu jomā, tā nenovērš uzņēmumu ienākumu nodokļa sadrumstalotā satvara sistēmiskos trūkumus ES, kuram nepieciešama daudz pamatīgāka pārskatīšana;

45.  atzīmē arī centienus, kas īstenoti, izveidojot Platformu labai pārvaldībai nodokļu jomā, kura pie viena sarunu galda pulcē dažādas ieinteresētās personas, lai panāktu vienprātību nodokļu apiešanas jautājuma risināšanā, it īpaši starptautiskā kontekstā, un Kopējo transfertcenu noteikšanas forumu, kas izdod pamatnostādnes par tehniskiem jautājumiem saistībā ar transfertcenu noteikšanu; uzsver, ka līdz šim minētās struktūras ir sniegušas ieguldījumu nelielu labojumu izdarīšanā uzņēmumu ienākuma nodokļa satvarā; pauž nožēlu par to, ka Kopējā transfertcenu noteikšanas foruma izdotajās pamatnostādnēs līdz šim nav pietiekami risināts jautājums par nodokļu apiešanu; pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz nesenajām dalībnieku sastāva izmaiņām, Kopējā transfertcenu noteikšanas foruma sastāvs joprojām ir nelīdzsvarots; turklāt iebilst pret to, ka nodokļu eksperti piedalās transfertcenu noteikšanas pamatnostādņu sagatavošanā un vienlaikus var konsultēt klientus par agresīvas nodokļu plānošanas stratēģiju, izmantojot transfertcenu noteikšanu, un tādējādi var atrasties interešu konfliktā;

46.  uzsver — neraugoties uz to, ka ES tiesību akti (Mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīva, Procentu un honorāru maksājumu direktīva, Uzņēmumu apvienošanas direktīva un Administratīvās sadarbības direktīva) aptver nedaudzus aspektus, kas saistīti ar uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlikšanu, ar to palīdzību ir bijis iespējams atrisināt konkrētus jautājumus, ar kuriem saskaras dalībvalstis un uzņēmumi, kas darbojas vairākās valstīs; uzsver, ka šiem pasākumiem, kas sākotnēji bija paredzēti dubultas nodokļu uzlikšanas novēršanai, ir zināma neplānota, pat pretēja cerētajam, ietekme uz nodokļu apiešanu un dažreiz tie noved pie nodokļu neuzlikšanas nevienā no abām valstīm; atzinīgi vērtē to, ka Padome nesen pieņēma grozījumus Mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīvā, kuru mērķis bija ieviest vispārēju klauzulu par ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu un risināt hibrīdaizdevumu neatbilstības problēmu un kuri stāsies spēkā 2015. gada beigās, un cer, ka šie grozījumi palīdzēs likvidēt dažas no nodokļu apiešanas iespējām ES;

47.  atgādina Padomes Direktīvas 2011/16/ES par administratīvo sadarbību noteikumus, kuru mērķis ir īstenot apmaiņu ar visu attiecīgo finanšu informāciju; uzskata, ka automātiskai, tūlītējai un visaptverošajai nodokļu informācijas apmaiņai un efektīvai apstrādei būtu spēcīga preventīva ietekme attiecībā uz izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un kaitējošas nodokļu prakses ieviešanu un tā ļautu dalībvalstīm un Komisijai savā rīcībā iegūt visu nepieciešamo informāciju, lai reaģētu uz šādu praksi;

48.  pauž nožēlu par to, ka pašreizējais leģislatīvais un uzraudzības satvars informācijas apmaiņai par nodokļu pasākumiem nav efektīvs, jo līdzšinējā pieredze liecina — pašreizējās prasības informācijas apmaiņu veikt spontāni vai pēc pieprasījuma netiek ievērotas; pauž nožēlu, ka praktiski neviena dalībvalsts neapmainās ar informāciju, kas varētu ietekmēt ES partnervalstis; pauž nožēlu par sadarbības trūkumu starp Komisiju un dalībvalstu kompetentajām iestādēm;

49.  pauž nožēlu, ka dalībvalstis gandrīz nekad spontāni neapmainās ar informāciju par nodokļiem; atzinīgi vērtē automātisku informācijas apmaiņu, kuras pamatā vairs nav savstarpība; vērš uzmanību uz tādas sistēmas strukturālās izstrādes problēmām, kura balstās uz diskrētumu attiecībā uz to, kas būtu vai nebūtu paziņojams, un kuru papildina vājas pārraudzības sistēmas, kas būtiski apgrūtina jebkāda informācijas apmaiņas prasības pārkāpuma konstatēšanu;

50.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos veicināt automātisko nodokļu informācijas apmaiņu kā gaidāmo Eiropas un starptautisko standartu pārredzamības jomā; mudina to vispirms pildīt Līgumu noteikumu ievērošanas uzraudzītājas pienākumu un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu spēkā esošo ES tiesību aktu un Līgumos noteiktā dalībvalstu lojālas sadarbības principa pienācīgu ievērošanu; atzinīgi vērtē ekspertu grupas priekšlikumu par automātisku apmaiņu ar finanšu konta informāciju, kura mērķis ir izskatīt iespējas atbalstīt jaunattīstības valstis saistībā ar automātisku informācijas apmaiņu, noslēdzot vienpusējus nolīgumus par šādu apmaiņu;

51.  norāda, ka visļaunprātīgākās un kropļojošākās kaitējošās nodokļu prakses novēršanā var noderēt valsts atbalsta noteikumi un sankcijas un ka tiem var būt būtiska preventīva ietekme;

52.  atzinīgi vērtē Komisijas 2015. gada marta nodokļu pārredzamības tiesību aktu kopumu par automātisku informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm par to nodokļu nolēmumiem un 2015. gada jūnija rīcības plānu taisnīgas un efektīvas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas nodrošināšanai ES; tomēr uzsver, ka šos dokumentus var uzskatīt tikai par pirmajiem soļiem pareizajā virzienā un ka steidzami ir jāpieņem konsekvents tiesību aktu un administratīvās koordinācijas satvars, arī MVU un to daudznacionālo korporāciju interesēs, kuras palīdz veicināt patiesu ekonomikas izaugsmi un godīgi maksā nodokļus iekšējā tirgū;

53.  atzinīgi vērtē neseno vienošanos par ESAO BEPS rīcības plānu, kas pēc G7 un G20 augstākā līmeņa sanāksmēs izteiktiem secīgiem aicinājumiem rīkoties paredz risināt atsevišķus jautājumus, kuri skar starptautiskās uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas darbību, minēto jautājumu risināšanai ierosinot sistemātisku rīcību pasaules mērogā; pauž nožēlu par jaunattīstības valstu novēloto un nevienlīdzīgo iekļaušanu ESAO BEPS procesā, kurā tām būtu bijis jāpiedalās taisnīgi; pauž nožēlu arī par to, ka daži BEPS rīcības plāna iznākumi nebija tālejošāki, piemēram, tādās jomās kā kaitējoši nodokļu režīmi, digitālā ekonomika un pārredzamība;

54.  norāda, ka pēc starptautiskās nodokļu sistēmas sensitīvo vietu sistemātiskas analīzes BEPS rīcības plāns tika iedalīts 15 rīcības punktos, no kuriem septiņus 2014. gada novembrī atbalstīja G20, bet pārējos — 2015. gada oktobrī; uzsver, ka, ņemot vērā izmaiņas uzņēmējdarbības vidē, minēto darbību mērķis ir risināt jautājumus, kas saistīti ar pārredzamību, piemēram, izdodot pamatnostādnes par pārskatu sniegšanu atsevišķi pa valstīm, būtības trūkumu attiecībā uz atsevišķām vienošanās par nodokļu apiešanu un starptautisko noteikumu lielāku saskaņotību;

55.  tomēr brīdina neiziet uz kompromisu, kas var mazināt sākotnējo nodomu vērienīgumu vai novest pie atšķirīgas interpretācijas valstu līmenī; turklāt uzsver, ka līdz šim gandrīz nav bijis nekādas efektīvas uzraudzības pār to, kā tiek īstenotas ESAO pamatnostādnes valstīs, kuras tās atbalstīja, un ka pat vislabāk izstrādātie risinājumi nevar būt efektīvi, ja tos pienācīgi neuzrauga un neīsteno;

56.  uzsver ES un ESAO darbības papildinošo raksturu šajā jomā; uzskata, ka, ņemot vērā ES integrācijas pakāpi, tai koordinēšanas un konverģences ziņā, kuru mērķis ir nepieļaut nekāda veida kaitējošu nodokļu konkurenci iekšējā tirgū, ir jāiet tālāk par BEPS priekšlikumiem; pauž pārliecību, ka ES, novēršot nelabvēlīgu ietekmi uz tās konkurētspēju, vienlaikus varētu ieviest efektīvākus instrumentus, lai nodrošinātu godīgu nodokļu konkurenci un dalībvalstu tiesības efektīvi uzlikt nodokļus to teritorijā radītajai peļņai;

Komisijas veiktā izmeklēšana valsts atbalsta jomā — pārskats un rezultāti

57.  uzsver, ka iekšējā tirgū jaunpienācēji un uzņēmumi, tostarp MVU, kas neizmanto agresīvu nodokļu praksi, atrodas sliktākā situācijā nekā daudznacionālās korporācijas, kuras var novirzīt peļņu vai īstenot cita veida agresīvu nodokļu plānošanu, izmantojot dažādus lēmumus un instrumentus, kas ir pieejami tikai tām tāpēc, ka tās ir lielas un spēj nodarboties ar uzņēmējdarbību starptautiskā mērogā; ar bažām atzīmē, ka no iepriekš minētās situācijas izrietošās mazākās nodokļu saistības vienādos apstākļos ļauj daudznacionālām korporācijām gūt lielāku pēcnodokļu peļņu un tādējādi vienotajā tirgū rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus tiem šo korporāciju konkurentiem, kas neizmanto agresīvu nodokļu plānošanu un nodrošina saikni starp vietu, kurā peļņa tiek radīta, un vietu, kurā tai tiek uzlikts nodoklis; norāda, ka šis vienlīdzīgu konkurences apstākļu izkropļojums, no kura gūst labumu daudznacionālie uzņēmumi, ir pretrunā vienotā tirgus pamatprincipam;

58.  uzsver, ka ESAO(32) norāda uz dažu daudznacionālo korporāciju izmantoto stratēģiju, kas tām ļauj maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli pat tikai 5 % apmērā, kamēr mazāki uzņēmumi tajā pašā laikā maksā nodokli līdz pat 30 % apmērā, un pauž dziļas bažas par to, ka saskaņā ar dažiem pētījumiem(33) pārrobežu uzņēmumu ienākuma nodokļa iemaksa vidēji ir līdz pat par 30 % mazāka nekā to iekšzemes uzņēmumu ienākuma nodokļa iemaksa, kuri darbojas tikai vienā valstī; uzskata par nepieņemamu to, ka minētās stratēģijas rezultātā dažas daudznacionālas korporācijas faktiski var maksāt ļoti zemu uzņēmumu ienākuma nodokli, savukārt dažiem MVU ir jāmaksā pilna nodokļu daļa;

59.  uzsver, ka šo izkropļoto lēmumu rezultātā, kurus ekonomikas dalībnieki pieņem, pamatojoties uz gaidāmo pēcnodokļu peļņu, līdzekļi Eiropas Savienībā netiek sadalīti optimāli un pazeminās konkurences līmenis, tādējādi ietekmējot izaugsmi un nodarbinātību;

60.  uzsver, ka daži kaitējošas nodokļu prakses veidi var ietilpt ar nodokļiem saistītā valsts atbalsta noteikumu piemērošanas jomā, īpaši ciktāl tie tādā pašā veidā var nodrošināt selektīvas priekšrocības un radīt konkurences izkropļojumus iekšējā tirgū; atzīmē, ka iepriekš Valsts atbalsta grupa un Rīcības kodeksa jautājumu grupa savā darbā viena otru atbalstīja, īpaši 1999. gadā un divtūkstošo gadu pirmajā pusē; uzsver, ka ES konkurences noteikumu ievērošanas nodrošināšana ieteikuma rakstura lēmumu pieņemšanas procesu Grupā papildināja ar juridisku spiedienu, daļēji kompensējot to, ka ES līmenī trūkst jebkādu citu efektīvu instrumentu nodokļu apiešanas novēršanai;

61.  atzīst pēdējos 20 gados notikušās būtiskās izmaiņas Komisijas analītiskajā satvarā, ko tā piemēro ar nodokļiem saistītajam valsts atbalstam, jo tās ļāva panākt lielāku skaidrību ar nodokļu pasākumiem saistītā valsts atbalsta definēšanas un analīzes jomā, kā arī sistemātiskāk rīkoties, lai šādus pasākumus novērstu; konkrētāk, atzīmē Komisijas 1998. gada pamatnostādnes par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasākumiem, kas attiecas uz tiešo nodokļu uzlikšanu uzņēmumiem, 2004. gada ziņojumu par šo jautājumu un vairākus svarīgus divtūkstošajos gados pieņemtus judikatūras lēmumus; saistībā ar Komisijas veicināto valsts atbalsta modernizāciju atzinīgi vērtē 2014. gadā sākto pamatnostādņu projekta sabiedrisko apspriešanu, kuras mērķis ir skaidrot LESD 107. pantā minēto valsts atbalsta jēdzienu, kas ietver ar nodokļiem, īpaši nodokļu nolēmumiem, saistītus valsts atbalsta elementus;

62.  norāda, ka pēdējās desmitgadēs ir izveidojusies aizvien pastāvīgāka Eiropas Tiesas (turpmāk “Tiesa”) judikatūra par valsts atbalsta tiesību normu piemērošanu dalībvalstu nodokļu pasākumiem un pēdējā lieta šajā jautājumā tika izskatīta 2011. gadā par Gibraltāru(34);

63.  norāda, ka Tiesa uzsvēra principu, kas nosaka, ka būtība ir svarīgāka par formu, un to, ka tādēļ pasākuma ekonomiskā ietekme ir atsauces kritērijs tā izvērtēšanai;

64.  tādēļ norāda, ka Tiesa no valsts atbalsta aizlieguma izsecināja tālejošas prasības attiecībā uz dalībvalstu likumdošanas pienākumu nodokļu jautājumos;

65.  norāda, ka valsts noteiktās sistēmas rakstura un vispārējās struktūras jēdziens ir galvenais atskaites punkts, izvērtējot to, vai tiešo vai netiešo nodokļu pasākumi ir selektīvi un līdz ar to — vai tie ir saderīgi ar iekšējo tirgu, un ka jebkurš valsts atbalsts būtu jāizvērtē saistībā ar iepriekš pastāvošo līdzsvaru; uzsver — tā kā ES kritērijs iespējamo izkropļojumu novēršanai ir valsts noteiktā atskaites sistēma(35), spēkā esošie konkurences noteikumi nevar aptvert visus konkurences izkropļojumus un kaitējošas nodokļu prakses veidus iekšējā tirgū; tādēļ norāda, ka minēto noteikumu ievērošanas pilnīga nodrošināšana vien neatrisinātu uzņēmumu ienākuma nodokļa apiešanas problēmu ES;

66.  norāda, ka saskaņā ar datiem, ko Parlamenta kompetentajai īpašajai komitejai(36) sniegusi Komisija, kopš 1991. gada Komisija ir oficiāli izskatījusi tikai 65 ar nodokļiem saistīta valsts atbalsta gadījumus, no kuriem 7 bija nodokļu nolēmumi, un ka dalībvalstis bija oficiāli informējušas tikai par 10 no šiem gadījumiem;

67.  uzsver, ka 2000. gadu otrajā pusē ar nodokļiem saistītā valsts atbalsta jomā Komisija ir izskatījusi tikai nedaudzas lietas un ka nesenā tiesvedība šajā jomā ietver šādas darbības:

   izmeklēšanas par nodokļu nolēmumu praksi sākšana septiņās dalībvalstīs 2013. gada jūnijā, to paplašinot līdz visām dalībvalstīm 2014. gada decembrī;
   izmeklēšanas sākšana 2013. gada oktobrī par to, vai Gibraltāra uzņēmumu ienākuma nodokļa režīms ir labvelīgāks atsevišķiem uzņēmumiem, kura 2014. gada oktobrī tika pagarināta, lai pārbaudītu arī nodokļu nolēmumus minētajā teritorijā;
   vienlaikus atsevišķas izmeklēšanas sākšana par intelektuālajam īpašumam piemērotajiem nodokļu režīmiem (patentiem labvēlīgāki nodokļu režīmi);
   oficiālas izmeklēšanas sākšana 2014. gada jūnijā šādās trīs lietās: Apple Īrijā, Fiat Finance and Trade Luksemburgā un Starbucks Nīderlandē, kuras tika pabeigtas 2015. gada oktobrī, un vēlāk — 2014. gada oktobrī — izmeklēšana par Amazon Luksemburgā;
   oficiālas izmeklēšanas sākšana 2015. gada februārī par nodokļu shēmu (virspeļņas nolēmumu sistēmu) Beļģijā;

68.  uzsver, ka Komisijas pašlaik veiktās un pabeigtās izmeklēšanas un LuxLeaks atklātie gadījumi liecina par to, ka dažas dalībvalstis nepilda savu juridisko pienākumu(37) informēt Komisiju par visiem potenciālas valsts atbalsta piešķiršanas gadījumiem;

69.  uzsver, ka šīs izmeklēšanas izgaismoja tikai nedaudzus dažu tipisku kaitējošas nodokļu prakses veidus, kas, izmantojot transfertcenu noteikšanu, ietekmē dažām daudznacionālo korporāciju filiālēm piešķirtās ar nodokli apliekamās peļņas apmēru; pauž bažas par to, ka Komisijas kompetento dienestu pašreizējie resursi varētu ierobežot to spēju tikt galā ar ievērojami lielāku lietu skaitu un veikt sistemātiskas pārbaudes, lai pārliecinātos, vai cita veida prakse, kas nepamatojas uz transfertcenu noteikšanu, uzņēmumu ienākuma nodokļa jomā, iespējams, nav pretrunā tiesību aktiem par valsts atbalstu;

70.  stingri atbalsta Komisijas pieeju, kas paredz atvēlēt visu nepieciešamo laiku, lai rūpīgi un ar pienācīgu centību izskatītu attiecīgās lietas; uzskata, ka izmeklēšanu iznākums ļaus izstrādāt precīzākas un efektīvākas pamatnostādnes ar nodokļiem saistītā valsts atbalsta un transfertcenu noteikšanas jomā un liks dalībvalstīm atbilstoši pielāgot savu praksi; aicina Komisiju tomēr notiekošās izmeklēšanas par valsts atbalstu saistībā ar nodokļiem pabeigt tik drīz, cik vien tas ir praktiski iespējams, neskarot to kvalitāti un ticamību, un ar lielu interesi gaida izmeklēšanu rezultātus; aicina Komisiju regulāri ziņot Parlamentam par šīm izmeklēšanām; aicina Komisiju pieprasīt atgūt katru iztrūkstošo euro, ja notiekošā izmeklēšanā apstiprināsies, ka valsts atbalsts ir bijis nelikumīgs;

71.  uzsver — ja pašreiz notiekošo izmeklēšanu rezultātā tiks konstatēti ES noteikumu pārkāpumi, dalībvalstij, kura ir apstiprinājusi attiecīgo nodokļu pasākumu, varētu būt jāatgūst attiecīgajiem uzņēmumiem nelikumīgi piešķirtā valsts atbalsta summa; uzsver — lai gan iepriekš minētajam varētu būt būtiska nelabvēlīga ietekme uz konkrētās valsts reputāciju, de facto tā ir prēmija par neatbilstību, kas šaubu gadījumā dalībvalstis diezvai atturēs no nelikumīgas valsts atbalsta prakses izmantošanas un kaitējošu nodokļu atvieglojumu piešķiršanas, bet tā vietā atbrīvo tās no pienākuma ievērot ES noteikumus par valsts atbalstu un nemazina finansiālus zaudējumus, kas rodas skarto dalībvalstu budžetiem; kopumā uzskata, ka valsts atbalsta noteikumos būtu jāparedz sankcijas, kas ir efektīvs līdzeklis, lai atturētu no nelikumīga valsts atbalsta piešķiršanas;

72.  norāda arī uz to, ka gadījumā, ja pārrobežu filiāles savstarpēji ļaunprātīgi vienojas par transfertcenas noteikšanu, pastāv iespējamība, ka tiks pielāgoti ne tikai tās dalībvalsts nodokļu ieņēmumi, kura piemērojusi izdevīgo nodokļu režīmu (atbalsta atgūšana), bet tas pats notiks arī ar pārējo valstu nodokļu ieņēmumiem, kurās noticis attiecīgais darījums (transfertcenu noteikšanas un līdz ar to arī ar nodokli apliekamo ienākumu ex post pielāgošana); uzsver, ka dažos gadījumos tas var izraisīt nodokļu dubultu uzlikšanu;

73.  atgādina, ka nodokļu nolēmumu mērķim vajadzētu būt juridiskajai noteiktībai un leģitīmu cerību radīšanai tiem, kas gūst labumu no šiem nolēmumiem; ņemot vērā apstākļus, kuros valstu nolēmumus var apstrīdēt, piesaucot ES līmeņa noteikumus valsts atbalsta jomā, uzsver, ka pastāv risks, ka dalībvalstu individuālie nolēmumu pieprasījumi tiks masveidā paziņoti, lai Komisija tos varētu iepriekš apstiprināt nolūkā novērst juridisko neskaidrību nodokļu pārvaldes iestādēm un uzņēmumiem; uzsver, ka lielāka jauda Komisijā un uzlabots informācijas sniegšanas process ir piemēroti veidi, kā tikt galā ar lielāku paziņojumu plūsmu, kā arī lielāka pārredzamība, kas no dalībvalstīm tiek prasīta nodokļu jautājumos;

Trešās valstis

74.  pauž bažas, ka dažu daudznacionālo korporāciju īstenotās kaitējošās nodokļu prakses negatīvās sekas jaunattīstības valstis(38), šķiet, skar daudz vairāk nekā attīstās valstis, jo ieņēmumi no uzņēmumu ienākuma nodokļa jaunattīstības valstīs veido lielāku valsts ieņēmumu daļu un tām arī nav pietiekami stipra publisko finanšu sistēma, regulatīvā vide un administratīvā veiktspēja, lai nodrošinātu nodokļu atbilstību un novērstu šādu nodokļu praksi; norāda, ka SVF(39) uzskata, ka agresīvas nodokļu plānošanas dēļ jaunattīstības valstis relatīvā izteiksmē zaudē trīs reizes vairāk nekā attīstītās valstis; uzsver, ka ar Lisabonas līguma 208. pantu dalībvalstīm uzlikts pienākums pielāgot savu politiku tā, lai atbalstītu attīstību jaunattīstības valstīs; norāda, ka visaptveroša ex post analīze par dalībvalstu nodokļu prakses sekām, kuras konstatējumi būtu jāpublisko, palīdzētu virzīt politikas veidošanu, lai nodrošinātu, ka šāda prakse nesamazina citu dalībvalstu vai trešo valstu nodokļu bāzi;

75.  uzsver, ka tajā pašā laikā nedaudzie uzvarētāji globālajā nodokļu konkurencē, kas ir valstis ar ļoti pievilcīgu uzņēmumu ienākuma nodokļa politiku gan ES, gan ārpus tās, uzrāda dažus to lielumam un reālajai ekonomiskajai darbībai neproporcionālus ekonomiskos pamatrādītājus, īpaši, aplūkojot, piemēram, rezidentu uzņēmumu skaitu uz vienu iedzīvotāju, reģistrētās ārvalstu peļņas apjomu, ĀTI vai izejošās finanšu plūsmas salīdzinājumā ar IKP utt.; norāda, ka tas liecina par šo valstu nodokļu bāzes un ienākošo finanšu plūsmu mākslīgo raksturu un par pastāvošo nodokļu sistēmu pieļauto saiknes trūkumu starp vietu, kurā tiek radīta vērtība, un vietu, kurā tai tiek uzlikts nodoklis;

76.  uzsver, ka minētā nodokļu konkurence nebūt nav raksturīga tikai dalībvalstīm, tostarp to atkarīgajām vai asociētajām teritorijām, un ka lielākajai daļai aplūkojamo prakses veidu ir starptautiska dimensija, kas izpaužas kā peļņas novirzīšana uz zemu nodokļu vai beznodokļu jurisdikcijām vai slepenību nodrošinošām jurisdikcijām, kurās bieži vien nenotiek nekāda būtiska saimnieciskā darbība; pauž nožēlu, ka dalībvalstīm nav koordinētas pieejas attiecībā uz visām minētajām jurisdikcijām ne tikai pret kaitējošu nodokļu praksi vērstas kopīgas rīcības un reaģēšanas ziņā, bet arī, neraugoties uz Komisijas centieniem, šo jurisdikciju identificēšanas un attiecīgo kritēriju ziņā; tādēļ stingri atbalsta Komisijas 2012. gada priekšlikumu, kurā ne tikai paredzēta pārredzamība un informācijas apmaiņa, bet iekļauti arī svarīgi kritēriji godīgas konkurences nodrošināšanai, kā arī Komisijas 2015. gada 17. jūnija nodokļu jomas pasākumu kopuma neseno publicēšanu, kurā iekļauts to jurisdikciju saraksts, kuras nesadarbojas, kas noteikts, izmantojot kopsaucēja pieeju, pamatojoties uz valsts līmenī izveidotajiem sarakstiem; uzsver, ka šāda saraksta izveide ir priekšnosacījums atbilstošai pret šādām jurisdikcijām vērstai darbībai; uzskata, ka šim sarakstam vajadzētu būt pirmajam procesam, kurš jāatkārto, līdz tiek iegūta stingra un objektīva jēdziena “nodokļu oāze” definīcija, un šis saraksts varētu kļūt par pamatu turpmākajiem sarakstiem, kas tiktu sagatavoti, pamatojoties uz skaidriem, iepriekš zināmiem kritērijiem; mudina Komisiju izvērtēt, vai Eiropas jurisdikcijas ievēro šos kritērijus;

77.  uzsver, ka ESAO šajā jomā veiktajā darbā ir sasniegti zināmi rezultāti pārredzamības un informācijas apmaiņas ziņā; īpaši atzinīgi vērtē to, ka gandrīz 100 valstis 2015. gada jūnijā parakstīja ESAO Konvenciju par savstarpēju administratīvo palīdzību nodokļu lietās (“Kopīgā konvencija”), kas paredz valstu administratīvo sadarbību nodokļu novērtēšanā un iekasēšanā, īpaši ar nolūku apkarot nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

78.  tomēr uzsver, ka ESAO darbs pie iepriekšējā to nodokļu oāžu saraksta, kuras nesadarbojas, balstījās uz politisku procesu, kas noveda pie patvaļīgiem kompromisiem jau posmā, kad tika noteikti sarakstu izveides kritēriji, piemēram, prasība noslēgt nodokļu nolīgumus ar 12 citām valstīm, un tā rezultātā neviena jurisdikcija netika iekļauta to nodokļu oāžu sarakstā, kuras nesadarbojas; uzsver, ka ESAO pašreizējā pieeja joprojām balstās uz kritērijiem, kas paredz nodokļu pārredzamību un informācijas apmaiņu, bet nav pietiekami visaptveroši, lai novērstu atsevišķu nodokļu prakses veidu kaitīgumu; norāda — lai kādi arī nebūti ESAO nopelni, iepriekš minētais mazina tās ESAO pieejas atbilstību, kuru tā izmanto to nodokļu jurisdikciju identificēšanai, kuras ir nodokļu apiešanas un kaitējošas nodokļu konkurences pīlāri visā pasaulē; īpaši uzsver to, ka šajā pieejā netiek izmantoti nekādi kvalitatīvie rādītāji, lai varētu objektīvi izvērtēt atbilstību labai pārvaldības praksei vai analizēt tādus kvantitatīvos datus kā bilancē atspoguļotā peļņa, ienākošās un izejošās finanšu plūsmas un to saikne vai tās trūkums ar ekonomisko realitāti konkrētajā jurisdikcijā;

79.  turklāt uzsver, ka šos sarakstus var izmantot valsts līmenī, lai trešām valstīm piemērotu valsts noteikumus protekcionisma un nodokļu apiešanas novēršanas jomā (tādus kā gūtā labuma ierobežošana, galvenā mērķa testa piemērošana, noteikumi par kontrolētām ārvalstu korporācijām u. c.), un ka līdz ar to šādu sarakstu ierobežojumi var ierobežot arī kaitējošas nodokļu prakses novēršanai paredzēto valsts līmeņa pasākumu piemērošanas jomu un efektivitāti;

80.  pauž pārliecību, ka godīgas konkurences nodrošināšana iekšējā tirgū un dalībvalstu nodokļu bāzes aizsargāšana lielā mērā ir atkarīga no tā, kā tiks risināta problēma, kas saistīta ar visvājāko posmu mijiedarbībā ar zemu nodokļu vai beznodokļu jurisdikcijām un slepenību nodrošinošām jurisdikcijām, jo tas, ka pastāv t. s. nodokļu vārti uz trešām valstīm (piemēram, nodokļa neieturēšana) — neatkarīgi no to īstenotās nodokļu prakses — būtiski palielina nodokļu apiešanas iespējas ES;

81.  uzsver, ka koordinēta dalībvalstu pieeja gan attiecībā uz jaunattīstības, gan attīstītajām valstīm varētu izrādīties daudz efektīvāka kaitējošas nodokļu prakses novēršanā un savstarpības veicināšanā nodokļu jautājumos;

82.  uzsver, ka, reaģējot uz ES un G20 izdarīto spiedienu nodokļu pārredzamības jautājumā un saistībā ar finanšu, ekonomikas un parādu krīzi dažas trešās valstis beidzot ir parakstījušas nodokļu informācijas apmaiņas nolīgumu ar ES un tam būtu jāuzlabo sadarbība ar šīm valstīm; norāda, ka ar Šveici šāds nolīgums tika parakstīts 2015. gada maijā pēc ilga pārejas perioda, kurā šī nozīmīgā ES tirdzniecības partnervalsts, izmantoja privileģētu piekļuvi vienotajam tirgum, taču tajā pašā laikā nesadarbojās citās jomās, īpaši nodokļu uzlikšanas jomā;

83.  norāda, ka, neraugoties uz notiekošajām sarunām par līdzīgu sadarbības nolīgumu parakstīšanu ar Sanmarīno, Monako, Lihtenšteinu un Andoru, progress joprojām ir lēns; pauž nožēlu par to, ka Komisijai nav līdzīga Eiropas līmeņa mandāta risināt sarunas par automātiskas informācijas apmaiņas nolīgumiem ar aizjūras teritorijām, uz kurām patlaban attiecas ES Uzkrājumu nodokļa direktīva;

84.  ar bažām norāda, ka daudzas jaunattīstības valstis uzskata, ka tās ir īpaši neaizsargātas pret korporāciju īstenoto nodokļu apiešanu un ka galvenais to budžetā nenonākušo ieņēmumu iemesls ir daudznacionālo korporāciju praktizētā transfertcenu noteikšana(40); turklāt uzsver — minētās valstis uzskata, ka tās atrodas ļoti neizdevīgā darījumu slēgšanas pozīcijā attiecībās ar atsevišķām daudznacionālajām korporācijām vai ārvalstu tiešajiem investoriem, kas pasaules valstīs meklē izdevīgākos noteikumus, kuri paredz nodokļu subsīdijas un atbrīvojumus no nodokļa maksāšanas; pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar aplēsēm neiekasēto nodokļu ieņēmumu dēļ valstu budžeti katru gadu zaudē aptuveni EUR 91(41) līdz 125 miljardus(42);

85.  atgādina dalībvalstīm, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu tām ir saistošs princips par politikas saskaņotību attīstībai un tām ir jānodrošina, lai to nodokļu politika nelabvēlīgi neietekmētu ES mērķus attīstības jomā; mudina dalībvalstis veikt analīzi par to nodokļu politikas pasākumu sekām un to ietekmi uz jaunattīstības valstīm, kā ieteicis SVF;

Secinājumi un ieteikumi

86.  atskatoties uz īpašajai komitejai piešķirto mandātu un neraugoties uz dažādajiem ierobežojumiem un šķēršļiem, ar ko nācās saskarties faktu vākšanas braucienos un ko radīja citas ES iestādes, dažas dalībvalstis un daudznacionālās korporācijas, secina, ka:

   neskarot valsts atbalsta jomā pašlaik notiekošo Komisijas izmeklēšanu iznākumu, apkopotā informācija liecina par to, ka vairākos gadījumos dalībvalstis nav ievērojušas LESD 107. panta 1. punktu, jo tās ir ieviesušas nodokļu nolēmumus un citus rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgus pasākumus, ar kuriem, piemērojot labvēlīgāku nodokļu režīmu atsevišķiem uzņēmumiem, ir izkropļota konkurence iekšējā tirgū;
   dažas dalībvalstis nav pilnībā nodrošinājušas LESD 108. pantu īstenošanu, jo tās nav Komisijai oficiāli paziņojušas par visiem saviem nodomiem piešķirt ar nodokļiem saistītu valsts atbalstu, līdz ar to pārkāpjot arī atbilstošos Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 noteikumus; uzsver, ka tā rezultātā Komisija nespēja saskaņā ar LESD 108. pantu pastāvīgi pārskatīt visas atbalsta piešķiršanas shēmas, jo tai nebija pieejama visa attiecīgā informācija, vismaz līdz 2010. gadam, proti, par periodu, kuru neaptver pašlaik notiekošās izmeklēšanas;
   dalībvalstis nav ievērojušas Padomes Direktīvā 77/799/EEK un Direktīvā 2011/16/ES noteiktos pienākumus, jo tās nav veikušas un joprojām neveic spontānu informācijas apmaiņu, pat gadījumos, kad tam bija skaidrs pamats — neraugoties uz šajās direktīvās paredzēto rīcības brīvību, — paredzēt, ka var rasties nodokļu zudumi citās dalībvalstīs vai ka nodokļu ietaupījumus var izraisīt mākslīga peļņas pārvešana grupas robežās;
   dažas dalībvalstis nav ievērojušas lojālas sadarbības principu, kas noteikts LES 4. panta 3. punktā, jo tās nav veikušas visus atbilstošos vispārējos vai konkrētos pasākumus, lai nodrošinātu savu pienākumu izpildi;
   nebija iespējams veikt analīzi par individuāliem Kopienas tiesību aktu neievērošanas gadījumiem saistībā ar iepriekšējos ievilkumos minēto tādēļ, ka dalībvalstis, Padome un Komisija nebija sniegušas sīku informāciju;
   visbeidzot, Komisija nav izpildījusi savu Līgumu noteikumu ievērošanas uzraudzītājas lomu, kā noteikts LES 17. panta 1. punktā, jo tā nav rīkojusies šajā jomā un nav veikusi visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis izpilda savus pienākumus, īpaši tos, kas izklāstīti Padomes Direktīvās 77/799/EEK un 2011/16/ES, neraugoties uz sniegto informāciju, kas apliecina pretējo; Komisija ir pārkāpusi savus pienākumus, kas noteikti Lisabonas līguma 108. pantā, par iekšējā tirgus darbību, jo tā iepriekš nav sākusi izmeklēšanas par valsts atbalstu;

87.  nosoda to, ka vairāki pieprasītie Rīcības kodeksa grupas sanāksmju dokumenti par nodokļiem komitejai netika atklāti vai tika atklāti tikai daļēji, lai gan daži no tiem jau bija izsniegti privātpersonām, kuras to bija pieprasījušas, izmantojot procedūru, kas nepieciešama, lai piekļūtu dokumentiem, un ka tā rezultātā Eiropas Parlaments bija mazāk informēts par dalībvalstu nostāju nodokļu jautājumos nekā Eiropas iedzīvotāji; pauž nožēlu arī par to, ka Komisija ir darījusi pieejamus mazāk par 5 % no pieprasīto dokumentu skaita, t. i., aptuveni 5500 dokumentus; pauž nožēlu par Komisijas un Padomes vājo sadarbību ar komiteju, tādējādi kavējot tās pilnvaru izpildi;

88.  ņemot vērā to, ka Parlamentam pašreiz nav parlamentāro izmeklēšanas pilnvaru, aicina Padomi un Komisiju steidzami sniegt piekrišanu attiecībā uz neapstiprināto priekšlikumu Eiropas Parlamenta regulai par sīki izstrādātiem noteikumiem, kas reglamentē Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību īstenošanu(43), lai piešķirtu patiesas izmeklēšanas pilnvaras, kas vajadzīgas, lai tas varētu īstenot parlamentārās tiesības veikt izmeklēšanu;

89.  aicina Komisiju izpētīt, vai par minētajiem pārkāpumiem joprojām var iesniegt prasību Tiesā;

90.  aicina dalībvalstis ievērot principu par nodokļu uzlikšanu peļņai tur, kur tā radusies;

91.  aicina tās dalībvalstis un ES institūcijas, kuras ir politiskā līmenī līdzatbildīgas par pašreizējo situāciju, izbeigt kaitējošu nodokļu konkurenci un pilnībā sadarboties, lai likvidētu nodokļu sistēmu neatbilstību — un atturēties no turpmākas neatbilstības radīšanas — un kaitējošos nodokļu pasākumus, kas rada nepieciešamos apstākļus daudznacionālo korporāciju īstenotajai masveida nodokļu apiešanai un nodokļu bāzes samazināšanai iekšējā tirgū; šajā sakarībā aicina dalībvalstis paziņot Komisijai un pārējām dalībvalstīm par tādām būtiskām izmaiņām savos tiesību aktos par nodokļu uzlikšanu uzņēmumiem, kuras varētu ietekmēt to faktiskās nodokļu likmes vai kādas citas dalībvalsts nodokļu ieņēmumus; uzsver, ka dalībvalstīm, kurām ir izšķiroša nozīme saistībā ar nodokļu apiešanas sekmēšanu, vajadzētu uzņemties atbildību un vadīt centienus uzlabot sadarbību nodokļu jomā Eiropas Savienībā;

92.  aicina ES valstu un to valdību vadītājus uzņemties jaunas skaidras politiskas saistības steidzami rīkoties, lai atrisinātu šo situāciju, kas vairs nav ilgāk pieļaujama, vēl jo vairāk tādēļ, ka tā ietekmē valstu budžetus, kuri jau tā ir pakļauti fiskālās konsolidācijas pasākumiem, un citu nodokļu maksātāju, tostarp MVU un iedzīvotāju, nodokļu iemaksas; šajā sakarībā uzsver, ka tas ir paredzējis ciešā sadarbībā ar valstu parlamentiem pilnībā pildīt savus uzdevumus un ir gatavs ieviest efektīvāku politisko pārbaudi;

93.  aicina Komisiju pildīt Līgumu noteikumu ievērošanas uzraudzītājas pienākumu, nodrošinot, ka tiek pilnībā ievēroti ES tiesību akti un dalībvalstu lojālas sadarbības princips; mudina Komisiju saskaņā ar pilnvarām, kas tai piešķirtas ar Līgumu, veikt turpmākas tiesiskas darbības, kas būtu pašsaprotamas; tādēļ aicina Komisiju uzlabot savu iekšējo veiktspēju, iespējams, izveidojot īpašu nodokļu departamentu tās dienestos, kas nodarbotos gan ar aizvien lielāku valsts atbalsta paziņojumu plūsmu konkurences politikas jomā, gan ar savu plašāko atbildību par jaunu pasākumu koordinēšanu attiecībā uz nodokļu pārredzamību;

94.  aicina dalībvalstis sniegt Komisijai visu nepieciešamo informāciju, lai tā var netraucēti veikt savu Līgumu noteikumu ievērošanas uzraudzītājas lomu;

95.  aicina Komisiju veicināt labu praksi saistībā ar transfertcenu noteikšanu un nosakot aizdevumu cenu un finanšu maksas noteikšanu grupas iekšējiem darījumiem, lai tās atbilstu dominējošajām tirgus cenām;

96.  uzsver, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes noteikšana joprojām pilnībā ir dalībvalstu ziņā; tomēr uzstāj — lai garantētu godīgu konkurenci starp uzņēmumiem iekšējā tirgū, nodokļu konkurencei Eiropas Savienībā un ar trešām valstīm būtu jāpiemēro skaidrs noteikumu satvars; aicina dalībvalstis pirmkārt nodrošināt uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, kuru cita starpā raksturo ekonomiska, finansiāla un politiska stabilitāte, kā arī juridisko noteiktību un vienkāršus nodokļu noteikumus; ņemot vērā ar uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlikšanu, tostarp ar kaitējošas nodokļu prakses un tās ietekmi, saistīto jautājumu izšķiroši svarīgo lomu fiskālās ilgtspējas nodrošināšanā, aicina Komisiju rūpīgāk tos risināt saistībā ar Eiropas pusgadu un attiecīgos rādītājus, tostarp aplēses par nodokļu iztrūkumu, ko rada izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešana, iekļaut makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūrā;

97.  aicina dalībvalstis, īpaši tās dalībvalstis, kuras saņem finansiālu palīdzību, īstenot strukturālas reformas, apkarot krāpšanu nodokļu jomā un vērsties pret agresīvu nodokļu plānošanu;

98.  šajā sakarībā aicina Komisiju rast pareizo līdzsvaru starp fiskālo un ekonomisko konverģenci un nodrošināt, ka pasākumi paredz atbalstīt izaugsmi, investīcijas un darbvietas;

99.  uzskata, ka cita starpā visaptveroša, pārredzama un efektīva automātiska nodokļu informācijas apmaiņa un obligāta kopēja konsolidētā uzņēmumu ienākuma nodokļa bāze ir būtiski priekšnoteikumi tam, lai panāktu tādas nodokļu sistēmas ieviešanu ES līmenī, kura atbilst iekšējā tirgus pamatprincipiem un aizsargā tos;

100.  ņemot vērā attiecīgā jautājuma sarežģīto raksturu, aicina dalībvalstis un ES iestādes pašreizējās situācijas uzlabošanas nolūkā īstenot dažādus papildpasākumu kopumus, paturot prātā nepieciešamību mazināt sarežģītību visām ieinteresētajām personām un līdz minimumam samazināt uzņēmumu un nodokļu pārvaldes iestāžu izmaksas, kas nepieciešamas atbilstības nodrošināšanai; tādēļ uzsver, ka nodokļu shēmu vienkāršošanai vajadzētu būt pirmajam solim, lai nodrošinātu skaidrību ne tikai dalībvalstīm, bet arī to iedzīvotājiem, kas pašlaik ir izslēgti no informācijas apmaiņas;

101.  aicina Komisiju turpināt empīriski pētīt iespēju ierobežot saistītām korporācijām veikto honorāru maksājumu atskaitīšanu no uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes maksājumiem, kas būtu veids, kā vērsties pret peļņas novirzīšanu grupas iekšienē;

102.  uzsver to, ka, neraugoties uz atkārtotiem uzaicinājumiem, no kopumā 17 daudznacionālajām korporācijām(44) tikai četras sākotnēji piekrita ierasties komitejā, lai apspriestu starptautiskās nodokļu plānošanas jautājumus; uzskata, ka 13 daudznacionālo korporāciju — dažas no tām ir sabiedrībā ļoti plaši pazīstamas — sākotnējais atteikums sadarboties ar Parlamenta komiteju ir nepieņemams un ļoti kaitē Eiropas Parlamenta godam un pilsoņiem, kurus tas pārstāv; tomēr norāda, ka 11 daudznacionālās korporācijas(45) beigās piekrita ierasties uz tikšanos ar komitejas locekļiem tikai pēc tam, kad TAXE komiteja bija nobalsojusi par ziņojumu, un īsi pirms balsojuma plenārsēdē, bet divas daudznacionālās korporācijas(46) joprojām atteicās to darīt; tādēļ iesaka kompetentajām iestādēm apsvērt iespēju liegt šiem uzņēmumiem piekļuvi Parlamenta telpām, kā arī nopietni apsvērt iespēju paredzēt skaidrus noteikumus un papildināt pienākumus, kuri noteikti Rīcības kodeksā, kas paredzēts Pārredzamības reģistrā iekļautajām organizācijām(47), attiecībā uz sadarbību ar Parlamenta komitejām un citām politiskajām struktūrām;

103.  prasa sākt izmeklēšanu par finanšu iestāžu lomu kaitējošas nodokļu prakses atbalstīšanā;

Sadarbība un koordinācija iepriekšēju nodokļu nolēmumu jomā

104.  pauž nožēlu par 2015. gada 6. oktobra politisko vienošanos Padomē, kas neatbilst Komisijas 2015. gada marta likumdošanas priekšlikumam, ar ko groza Direktīvu 2011/16/ES attiecībā uz obligāto automātisko informācijas apmaiņu nodokļu jomā; uzsver, ka minētais likumdošanas priekšlikums paredzēja ne tikai kopīgu satvaru informācijas par nodokļu nolēmumiem reģistrēšanai un automātiskai apmaiņai, bet arī noteikumus, kas Komisijai ļautu efektīvi uzraudzīt direktīvas īstenošanu dalībvalstīs un nodrošināt, ka nolēmumi negatīvi neietekmē iekšējo tirgu; uzsver, ka Padomes nostājas pieņemšana neļautu izmantot visus ieguvumus no automātiskās apmaiņas ar nolēmumiem, īpaši attiecībā uz efektīvu īstenošanu, un tādēļ aicina Padomi pieturēties pie Komisijas priekšlikuma un pienācīgi ņemt vērā Parlamenta atzinumu par to, īpaši attiecībā uz direktīvas darbības jomu (visi nodokļu nolēmumi, nevis tikai pārrobežu), laikposmu, kurā to piemēro ar atpakaļejošu spēku (būtu jāapmainās ar nodokļu nolēmumiem, kuri joprojām ir spēkā), un informāciju, ko sniedz Komisijai, kurai vajadzētu būt piekļuvei nodokļu nolēmumiem;

105.  aicina dalībvalstis visos starptautiskajos forumos atbalstīt automātisko informācijas apmaiņu starp nodokļu pārvaldes iestādēm kā jaunu vispārējo standartu; īpaši aicina Komisiju, ESAO un G20 veicināt šādu informācijas apmaiņu, izmantojot visatbilstošākos un efektīvākos instrumentus integrējošā globālajā procesā; uzstāj, ka būtu jāveic konkrēti pasākumi, lai nodrošinātu, ka automātiska informācijas apmaiņa kļūst patiesi globāla un tādējādi efektīva, vienlaikus ievērojot konfidencialitātes prasības, proti, būtu jāatbalsta jaunattīstības valstu centieni pilnveidot savas spējas, lai tās varētu pilnībā piedalīties automātiskajā informācijas apmaiņā; uzsver, ka Eiropas Savienībā automātiska informācijas apmaiņa varētu notikt, izmantojot centrālu ES mēroga reģistru, kurš būtu pieejams Komisijai un kompetentajām valsts iestādēm;

106.  aicina dalībvalstis rēķināties ar to, ka jebkādi nodokļu nolēmumi, īpaši gadījumos, kad tie ir saistīti ar transfertcenu noteikšanu, būtu jāsagatavo sadarbībā ar visām iesaistītajām valstīm, ka attiecīgās informācijas apmaiņai starp attiecīgajām valstīm būtu jānotiek automātiski, visaptveroši un bez kavēšanās un ka jebkāda valsts līmeņa darbība ar mērķi mazināt nodokļu apiešanu un novērst nodokļu bāzes samazināšanu ES, tostarp revīzijas, būtu jāveic kopīgi, pienācīgi ņemot vērā programmas “Fiscalis 2020” īstenošanā gūto pieredzi; atkārtoti pauž viedokli, ka par visu nolēmumu pamatelementiem, kas ietekmē citas dalībvalstis, ne tikai būtu jānotiek informācijas apmaiņai starp nodokļu pārvaldes iestādēm un Komisiju, bet tie arī būtu jāiekļauj pārskatos, kurus atsevišķi pa valstīm sniedz daudznacionālās korporācijas;

107.  šajā sakarībā uzsver, ka citas dalībvalstis var ietekmēt ne tikai pārrobežu, bet arī iekšzemes nolēmumi, un tāpēc prasa automātisko informācijas apmaiņu attiecināt uz visiem nolēmumiem, ko izdevusi dalībvalsts valdība vai nodokļu iestāde vai jebkura tās teritoriāla vai administratīva struktūra vai kas izdoti to vārdā un kas direktīvas spēkā stāšanās dienā joprojām ir spēkā; stingri uzstāj uz to, ka ir būtiski, lai Komisija iesaistītos datu par nolēmumiem vākšanā un analīzē;

108.  turklāt prasa izstrādāt tādu satvaru, ar kura palīdzību varētu efektīvi kontrolēt automātiskās informācijas apmaiņas īstenošanu un savākt un publicēt statistiku par apmainīto informāciju, kā arī, konkrētāk, prasa Komisijai līdz 2016. gada 31. decembrim izveidot drošu centrālo direktoriju nolūkā sekmēt informācijas apmaiņu starp iesaistītajām nodokļu iestādēm; atgādina, ka, izveidojot sistēmu automātiskai informācijas apmaiņai par nodokļu nolēmumiem, tiks savākts ļoti daudz informācijas, tāpēc varētu būt grūti konstatēt patiesi problemātiskus gadījumus; uzsver, ka šī situācija papildus tam, ka 28 dalībvalstīs ir dažādas valodas un administratīvā prakse, rada nepieciešamību, lai Komisija un dalībvalstis rastu veidu, kā viedi, tostarp izmantojot informācijas tehnoloģiju, apstrādāt iegūtos datus, kuru ir daudz un kuri ir daudzveidīgi, lai automātisku informācijas apmaiņu Savienībā padarītu tiešām efektīvu un lietderīgu;

109.  aicina Komisiju izpētīt, kā ilgtermiņā var izveidot ES mēroga verifikācijas sistēmu, ar kuras palīdzību Komisija rūpīgi pārbaudītu nodokļu nolēmumus, lai palielinātu sistēmas noteiktības, konsekvences, vienveidīguma un pārredzamības līmeni un pārbaudītu, vai tiem nav kaitējošas ietekmes uz citām dalībvalstīm;

110.  uzsver, ka nolūkā nodrošināt pārredzamību pilsoņiem Komisijai būtu jāpublicē ikgadējs ziņojums, kurā apkopoti svarīgākie gadījumi, kas iekļauti drošā centrālajā direktorijā, un ka, šādi rīkojoties, Komisijai būtu jāņem vērā konfidencialitātes noteikumi, kas paredzēti Savstarpējās palīdzības direktīvā;

111.  aicina Komisiju apsvērt iespēju ES līmenī noteikt kopēju satvaru nodokļu nolēmumiem, tostarp kopējus kritērijus, konkrētāk:

   prasību nolēmumus sagatavot, pamatojoties uz visaptverošu seku analīzi, tostarp nodokļu nolēmumu ietekmi uz citu valstu nodokļu bāzēm, un iesaistot visas attiecīgās personas un valstis;
   to publisku atklāšanu vai nu pilnā, vai vienkāršotā veidā, taču pilnībā ievērojot konfidencialitātes prasības;
   pienākumu publicēt nodokļu nolēmumu piešķiršanas, atteikšanas un atsaukšanas kritērijus;
   vienlīdzīgas attieksmes un pieejamības nodrošināšanu visiem nodokļu maksātājiem;
   rīcības brīvības nepieļaušanu un pilnīgu atbilstību pamatā esošajiem noteikumiem nodokļu jomā;

112.  prasa Komisijai noteikt kopīgas ES pamatnostādnes par to, kā piemērot ESAO nesaistītu pušu darījuma principu, kura mērķis ir saskaņot ES dalībvalstu praksi attiecībā uz transfertcenu noteikšanu tādā veidā, ka, sagatavojot transfertcenu nolīgumus, valstu pārvaldes iestādes spēj salīdzināt līdzīgus uzņēmumus un ne tikai līdzīgus darījumus;

113.  uzskata, ka taisnīgā un efektīvā nodokļu sistēmā vajadzīgs atbilstošs pārredzamības un konfidencialitātes līmenis; tādēļ ir pārliecināts, ka dalībvalstu nodokļu pārvaldes iestādēm un attiecīgā gadījumā Komisijai vajadzētu būt pieejamai informācijai par jebkura juridiskā instrumenta un/vai nodokļu nolēmuma tiešajiem labuma guvējiem;

114.  aicina Komisiju izmantot cita starpā Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai, — kurā jēdziens “nodokļu noziegumi” ir iekļauti jēdziena “noziedzīga darbība” plašajā definīcijā —, lai konstatētu atsevišķu juridisko instrumentu tiešos labuma guvējus;

115.  aicina Komisiju izveidot tās iekšienē centrālu publisku reģistru par visiem likumīgajiem uzņēmumu ienākuma nodokļa atbrīvojumiem, atskaitījumiem un atlaidēm kopā ar kvantitatīvu budžeta ietekmes novērtējumu par katru dalībvalsti;

Kopējā konsolidētā uzņēmumu ienākuma nodokļa bāze (KKUINB)

116.  atzinīgi vērtē rīcības plānu, ko Komisija ierosināja 2015. gada 17. jūnijā, lai novērstu nodokļu apiešanu un veicinātu uzņēmumu ienākuma nodokļa taisnīgu un efektīvu uzlikšanu Eiropas Savienībā; aicina Komisiju paātrināt to tiesību aktu grozījumu iesniegšanu, kuri nepieciešami, lai ES mērogā ātri ieviestu obligātu kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB), kas atrisinātu ne tikai preferenciālo režīmu un dalībvalstu nodokļu sistēmu neatbilstības jautājumu, bet arī lielāko daļu jautājumu, kuri saistīti ar nodokļu bāzes samazināšanos Eiropas līmenī (īpaši transfertcenu noteikšanas jautājumus); aicina Komisiju nekavējoties atsākt 2011. gadā beigto darbu pie priekšlikuma Padomes direktīvai, ar ko izveido KKUINB, ņemot vērā Parlamenta nostāju šajā jautājumā un jaunus faktorus, kuri ir parādījušies kopš tā laika, un ietverot jaunākos secinājumus, kas gūti ESAO veiktajā darba, īpaši standartus, kas izriet no rīcības plāna par nodokļu bāzes samazināšanu un peļņas novirzīšanu (BEPS), lai 2016. gadā varētu sagatavot konsolidētu tekstu;

117.  aicina Komisiju savos priekšlikumos iekļaut noteikumus, kuru mērķis ir skaidrot pētniecībā un izstrādē veikto investīciju un pastāvīgās darījumdabības vietas definīciju saskaņā ar ekonomisko būtību, aptverot arī digitālo ekonomiku; norāda uz pētniecībā un izstrādē veikto investīciju nozīmīgumu un nepieciešamību atvieglot, nevis kavēt, investēšanu digitālajā ekonomikā un tās izaugsmi, nodrošinot ES ekonomikai, kas sāk attīstīties šajā sektorā, spēju konkurēt ar citiem šī sektora dalībniekiem ASV un citās valstīs; uzsver, ka esošie pierādījumi liecina, ka patentiem labvēlīgāki nodokļu režīmi nepalīdz stimulēt inovāciju un var radīt ievērojamu nodokļu bāzes samazināšanos, jo peļņa tiek novirzīta; vienlaikus uzsver, ka līdz minimumam ir jāsamazina šādu sistēmu ļaunprātīga izmantošana un ka to var panākt, dalībvalstīm koordinējot savu darbību un nosakot kopējus standartus un definīcijas attiecībā uz to, ko var uzskatīt par pētniecības un izstrādes veicināšanu un ko ne; uzsver, ka ar BEPS iniciatīvā ieteikto tā saukto saiknes pieeju patentiem labvēlīgiem nodokļu režīmiem nepietiks, lai pietiekami mazinātu problēmas, kas saistītas ar patentiem labvēlīgākiem nodokļu režīmiem;

118.  uzsver — lai atjaunotu saikni starp nodokļu uzlikšanu un ekonomisko būtību un nodrošinātu, ka nodokļus maksā valstīs, kurās notiek faktiskā saimnieciskā darbība un vērtības radīšana, kā arī lai novērstu pastāvošo neatbilstību, sadalījuma formulā vajadzētu izmantot nozaru nošķiršanu, lai ņemtu vērā to specifiskās iezīmes, īpaši attiecībā uz digitālajiem uzņēmumiem, jo digitālajā ekonomikā nodokļu iestādēm ir grūtāk konstatēt, kur vērtība ir radīta; aicina Komisiju rūpīgi apsvērt Parlamenta nostāju attiecībā uz KKUINB un pieņemt sadalījuma formulu, kas atspoguļo uzņēmumu faktiskās saimnieciskās darbības; aicina Komisiju turpināt darbu pie konkrētiem šī sadales mehānisma izstrādes variantiem, īpaši lai paredzētu ikvienas dalībvalsts nodokļu ieņēmumu ietekmi uz katru nozari saskaņā ar valsts ekonomikas struktūru; turklāt uzsver, ka KKUINB ir noderīgs līdzeklis BEPS apkarošanai un Eiropas pievienotās vērtības radīšanai neatkarīgi no tā, vai nodokļu ieņēmumi tiek daļēji izmantoti kā jauns ES pašu resursu veids;

119.  stingri atbalsta pēc iespējas drīzāku pilnas KKUINB ieviešanu, atbalsta Komisijas pieeju, kas kā pirmo pasākumu 2015. gada jūnija rīcības plānā paredz vienkāršas (bez konsolidācijas) KUINB ieviešanu, taču norāda, ka tā atstās neatrisinātus vairākus jautājumus, īpaši uzņēmumiem, kas darbojas vienotajā tirgū, jo KUINB neparedz zaudējumu kompensēšanu ar konsolidācijas palīdzību un nenovērš ar transfertcenu noteikšanu — kas ir viens no galvenajiem daudznacionālo korporāciju izmantotajiem nodokļu apiešanas instrumentiem — saistīto birokrātiju un neskaidrību, kā arī faktiski neizbeidz nodokļu bāzes pārvirzi Savienībā; tādēļ mudina Komisiju noteikt konkrētu un īsu termiņu, kurā KKUINB iniciatīvā jāiekļauj “konsolidācijas elements”; aicina Komisiju atturēties no jebkādas šī pasākuma ietekmes papildu izvērtēšanas, jo tas ir iekļauts ES darba kārtībā jau gadu desmitiem ilgi, ir bijis plaša sagatavošanās darba temats un kopš tā oficiālās iesniegšanas 2011. gadā joprojām atrodas Padomē;

120.  kamēr ES līmenī nav pieņemta un pilnībā īstenota pilna KKUINB, aicina Komisiju nekavējoties rīkoties, lai nodrošinātu efektīvu nodokļu uzlikšanu, mazinātu peļņas novirzīšanu (galvenokārt ar transfertcenu noteikšanas palīdzību), kamēr nav veikta konsolidācija, sagatavotu pagaidu režīmu, kurš paredzētu kompensēt pārrobežu peļņu un zaudējumus un kurš būtu pagaidu rakstura un ar pietiekamām garantijām, ka tas neradīs turpmāku iespēju agresīvai nodokļu plānošanai, un visās attiecīgajās direktīvās iekļaut arī atbilstošus un efektīvus noteikumus par ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu; aicina Komisiju pārbaudīt, vai spēkā esošās direktīvas un direktīvu projekti nodokļu un uzņēmējdarbības tiesību jomā ir piemēroti, lai varētu panākt efektīvu nodokļu uzlikšanu; aicina Padomi sagatavoties minēto noteikumu ātrai pieņemšanai; uzsver — lai sasniegtu vienu no tās mērķiem, proti, samazināt birokrātiju, kopējas konsolidētās nodokļa bāzes piemērošana būtu jāapvieno ar kopēju uzskaites noteikumu īstenošanu un administratīvās prakses atbilstošu saskaņošanu nodokļu jomā;

121.  aicina Komisiju sagatavot skaidrus tiesību aktus par ekonomiskās būtības, vērtības radīšanas un pastāvīgās darījumdarbības vietas definēšanu, lai it īpaši risinātu pastkastītes uzņēmumu jautājumu un attiecībā uz pētniecību un izstrādi izstrādātu tādus ES kritērijus un tiesību aktus, kas būtu savienojami ar ESAO darbu šajā jomā, bet neaprobežotos ar to, jo dalībvalstis pašlaik pārstrādā savu stratēģiju šajā jomā, bieži vien vienlaikus pārskatot arī subsīdijas; uzsver, ka šādos tiesību aktos būtu skaidri jānorāda, ka jāpastāv tiešai saiknei starp preferenciāliem režīmiem, ko piešķir nodokļu pārvaldes iestāde, un pamatā esošajām pētniecības un izstrādes darbībām; aicina Komisiju pārskatīt ES tiesību aktus par kontrolētajām ārvalstu sabiedrībām un to piemērošanu saskaņā ar Eiropas Tiesas spriedumu Cadbury Schweppes lietā (C-196/04), lai nodrošinātu to, ka kontrolēti ārvalstu uzņēmumi tiek pilnībā izmantoti arī situācijas, kas neattiecas tikai uz pilnībā fiktīvu kārtību, nolūkā novērst nodokļu pilnīgas neuzlikšanas gadījumus; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus par to, kā saskaņot noteikumus par kontrolētiem ārvalstu uzņēmumiem Eiropas Savienībā;

122.  tā kā nav nevienas vispārēji pieņemtas definīcijas, aicina Komisiju arī veikt turpmākas analīzes un pētījumus, lai definētu agresīvu nodokļu plānošanu un kaitējošus nodokļu prakses veidus, it īpaši par dubultās nodokļu neuzlikšanas nolīgumu pārkāpumiem un savstarpēji neatbilstīgiem hibrīdrežīmiem, ņemot vērā dažādo negatīvo ietekmi, ko tie var atstāt uz sabiedrību, nodrošināt to uzraudzību un precīzāk identificēt nodokļu apiešanas ietekmi Eiropas Savienībā un jaunattīstības valstīs; aicina Komisiju arī izstrādāt metodiku, kā novērtēt nodokļu iztrūkumu, kas rodas saistībā ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu, kā tā paziņojusi savā 2015. gada marta priekšlikumā, kā arī nodrošināt, ka šāda novērtēšana notiek regulāri, lai pārraudzītu panākumus, un izstrādāt atbilstošus politiskos atbildes pasākumus; prasa Komisijai veikt nepieciešamos pasākumus, lai noskaidrotu visu dalībvalstu atkarīgo jurisdikciju precīzu statusu un līdzekļus, ar kuru palīdzību varētu mainīt to praksi, lai novērstu nodokļu bāzes samazināšanos ES;

123.  atgādina, ka notiek ne tikai krāpšanās ar uzņēmumu ienākuma nodokļiem, bet arī ievērojama krāpšanās ar pārrobežu PVN — nodokli, kuram ir būtiska nozīme visām valsts kasēm; aicina Komisiju izstrādāt pasākumus, lai šo problēmu risinātu, tostarp lai panāktu labāku koordināciju šajā jautājumā starp valstu nodokļu iestādēm;

Rīcības kodekss attiecībā uz uzņēmējdarbības nodokļiem

124.  prasa steidzami pārstrādāt Rīcības kodeksu attiecībā uz uzņēmējdarbības nodokļiem un pārveidot par tā izpildi atbildīgo darba grupu, ņemot vērā to, ka tās vērtība līdz šim ir izrādījusies apšaubāma, gan lai likvidētu reālus šķēršļus, kas pašlaik traucē efektīvi novērst kaitējošu nodokļu praksi, gan lai palīdzētu panākt ES mēroga koordināciju un sadarbību nodokļu politikas jautājumos;

125.  aicina dalībvalstis, ievērojot labas sadarbības principu, atbalstīt priekšlikumus, kas iekļauti Komisijas 2015. gada 17. jūnija rīcības plānā taisnīgas un efektīvas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas nodrošināšanai ES; uzskata, ka lielāka pārredzamība un pārskatatbildība vairotu Grupas leģitimitāti; tādēļ iestājas par Grupas pārvaldības un pilnvaru pārveidošanu, tostarp ieceļot pastāvīgu politiski atbildīgu priekšsēdētāju, uzlabojot Grupas darba metodes, iekļaujot tajās iespējamu izpildes nodrošināšanas mehānismu, nodrošinot, ka Grupā regulāri piedalās finanšu ministri vai vecākās amatpersonas, lai palielinātu tās pamanāmību, un veicot intensīvāku informācijas apmaiņu Grupas iekšienē, lai efektīvi risinātu ar BEPS saistītos jautājumus; prasa arī atjaunināt un paplašināt Rīcības kodeksā izklāstītos kritērijus, lai aptvertu jaunus kaitējošas nodokļu prakses veidus, tostarp trešās valstīs; aicina Grupas priekšsēdētāju un Padomi regulāri ziņot kompetentajai Parlamenta komitejai par Grupas darbību un apmainīties ar viedokļiem, īpaši par tās pusgada ziņojumu iesniegšanu ECOFIN padomei;

126.  plašākā kontekstā aicina Padomi atbalstīt patiesas demokrātiskās kontroles veicināšanu pārrobežu nodokļu jautājumos ES līmenī atbilstoši tam, kas jau ir ieviests citās jomās, kurās dalībvalstīm vai citām neatkarīgām iestādēm, piemēram, Eiropas Centrālajai bankai un vienotā uzraudzības mehānisma valdei, ir ekskluzīva kompetence; aicina Padomi un dalībvalstis apsvērt iespēju izveidot augsta līmeņa darba grupu nodokļu politikas jautājumos, kā to ierosināja arī Komisijas priekšsēdētājs; uzsver, ka šādā nodokļu komitejā, kas atskaitītos Parlamentam, pēc Ekonomikas un finanšu komitejas parauga būtu Padomes un Komisijas pārstāvji, kā arī neatkarīgi eksperti un tā vispārīgāk pārraudzītu leģislatīvo un neleģislatīvo nodokļu politiku un ziņotu ECOFIN padomei; prasa, lai Parlamentam tiktu piešķirtas iniciatīvas tiesības ierosināt izskatīt Rīcības kodeksa jautājumu grupā jebkuru valsts pasākumu, kuru Parlaments uzskata par tādu, kas atbilst Rīcības kodeksā iekļautajiem kaitējošas nodokļu konkurences kritērijiem;

127.  aicina Komisiju otro reizi atjaunināt Simmons & Simmons 1999. gada ziņojumu par administratīvo praksi, kas minēts Rīcības kodeksa grupas 1999. gada Primarolo ziņojuma 26. punktā (SN 4901/99),

128.  mudina Padomi un dalībvalstis, pienācīgi ievērojot Līgumus un dalībvalstu kompetenci tiešo nodokļu jautājumos, uzlabot Grupas pārredzamību, pārskatatbildību un uzraudzības darbu un aicina Komisiju ierosināt pamatregulējumu saskaņā ar Kopienas metodi; uzskata, ka ir svarīgi plašākai sabiedrībai sniegt vairāk informācijas par Grupas darbu;

129.  aicina Komisiju pilnībā īstenot ES Ombuda ieteikumus par ekspertu grupu sastāvu un pieņemt ceļvedi, lai nodrošinātu, ka ekspertu grupas sastāvs ir līdzsvarots; uzstāj, ka, strādājot pie šī mērķa īstenošanas, būtu nekavējoties jāsāk reformēt pašreizējo struktūru un sastāvu; uzsver, ka šādu reformu rezultātā likumdošanas procesa vajadzībām netrūktu tehnisku zināšanu, jo tās varētu iegūt, izmantojot sabiedriskās apspriešanas vai publiskas ekspertu uzklausīšanas, kurās varētu piedalīties visu interešu pārstāvji; aicina Komisiju pieņemt skaidru interešu konflikta definīciju un stabilas politikas nostādnes, lai pieļautu, ka tie, kuri riskē nonāk šādos interešu konfliktos, kā arī tādu organizāciju pārstāvji, kuras ir notiesātas par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas vai jebkādu citu kriminālpārkāpumu, ir jebkādas ekspertu vai padomdevēju struktūras aktīvi locekļi;

Valsts atbalsts

130.  ļoti atzinīgi vērtē un atbalsta Komisijas kā kompetentās konkurences iestādes vadošo lomu pašlaik notiekošajā izmeklēšanā par piešķirto valsts atbalstu, kas saistīts ar nodokļu nolēmumiem; uzskata par nepieņemamu, ka vairākas dalībvalstis patur slepenībā projektus, kas ir saņēmuši valsts atbalstu, un ka šāda prakse atkārtojas; mudina Komisiju pilnībā izmantot ES konkurences noteikumos paredzētās pilnvaras, lai risinātu ar kaitējošu nodokļu praksi saistītos jautājumus un piemērotu sankcijas dalībvalstīm un uzņēmumiem, par kuriem ir konstatēts, ka tie ir bijuši iesaistīti šādā praksē; uzsver, ka Komisijai ir jāpiešķir vairāk resursu — gan finansējuma, gan personāla ziņā —, lai uzlabotu tās spēju vienlaikus veikt visas vajadzīgās fiskālā valsts atbalsta izmeklēšanas; uzsver, ka dalībvalstīm ir pilnībā jāsadarbojas izmeklēšanās un jāatbild uz Komisijas informācijas pieprasījumiem;

131.  aicina Komisiju saistībā ar tās valsts atbalsta modernizācijas iniciatīvu vēlākais līdz 2017. gada vidum pieņemt jaunas pamatnostādnes, paskaidrojot, kas ir ar nodokļiem saistīts valsts atbalsts un atbilstoša transfertcenu noteikšana, lai novērstu juridiskās neskaidrības gan noteikumus ievērojošiem nodokļu maksātājiem, gan nodokļu pārvaldes iestādēm, nodrošinot atbilstošu satvaru dalībvalstu nodokļu praksei un neatturot tās no leģitīmas nodokļu nolēmumu izmantošanas; apšauba Arbitrāžas konvencijas lietderīgumu, jo tā nepalīdz efektīvi izšķirt strīdus, īpaši transfertcenu noteikšanas jautājumos; uzskata, ka šis instruments būtu jāpārstrādā un jāpadara efektīvāks vai arī jāaizstāj ar tādu ES strīdu izšķiršanas mehānismu, kurā izmanto efektīvākas abpusējas vienošanās procedūras;

132.  aicina Komisiju tās izmeklēšanas veikt arī par citām daudznacionālajām korporācijām, kas minētas LuxLeaks skandālā, un arī par pasākumiem, kuri rakstura vai ietekmes ziņā ir līdzīgi transfertcenu noteikšanai;

133.  aicina Komisiju saskaņā ar valsts atbalsta modernizācijas iniciatīvā dalībvalstīm paredzēto plašāko atbildību apsvērt iespēju izveidot dalībvalstu nodokļu pārvaldes iestāžu tīklu, lai apmainītos ar labāko praksi un konsekventāk novērstu jebkādu tādu pasākumu ieviešanu, kuri varētu būt uzskatāmi par nelikumīgu valsts atbalstu; aicina Komisiju pastiprināt sinerģiju starp (reformētās) Rīcības kodeksa jautājumu grupas darbībām un Komisijas īstenoto konkurences noteikumu ievērošanas nodrošināšanu ar nodokļiem saistītā valsts atbalsta jomā;

134.  pieņem zināšanai, ka spēkā esošo valsts atbalsta kontroles noteikumu mērķis ir novērst pret konkurenci vērsto praksi, atgūstot uzņēmumiem nepamatoti piešķirtas priekšrocības; aicina Komisiju apsvērt iespēju grozīt spēkā esošos noteikumus, lai saistībā ar konstatētajiem ES valsta atbalsta noteikumu pārkāpumiem atgūtās summas varētu piešķirt dalībvalstīm, kas cietušas no nodokļu bāzes samazināšanās, nevis atdot dalībvalstīm, kuras piešķīrušas nelikumīgo ar nodokļiem saistīto valsts atbalstu, kā tas ir pašlaik, vai arī tās iekļaut ES budžetā; aicina Komisiju grozīt spēkā esošos noteikumus, lai nodrošinātu, ka valsts atbalsta noteikumu pārkāpumu gadījumā var pieņemt sankcijas pret attiecīgajām valstīm un uzņēmumiem;

Pārredzamība

135.  uzskata, ka Savienībai ir potenciāls kļūt par paraugu un pasaules mēroga līderi nodokļu pārredzamības ziņā;

136.  uzsver, ka pārredzamībai ir izšķiroši svarīga loma nolūkā palielināt daudznacionālo korporāciju publisko pārskatabildību un atbalstīt nodokļu pārvaldes iestādes, kad tās veic izmeklēšanas; uzsver, ka tai var būt spēcīga atturoša ietekme un tā var mainīt rīcību gan saistībā ar risku sabojāt noteikumus neievērojošo uzņēmumu reputāciju, gan saistībā ar pienākumu sniegt informāciju kompetentajām iestādēm, kas var pieņemt atbilstošus korektīvus pasākumus un sankcijas; uzsver, ka vajadzība pēc pārredzamības būtu jālīdzsvaro ar vajadzību aizsargāt sensitīvas komercintereses un ievērot datu aizsardzības noteikumus;

137.  uzskata, ka daudznacionālu uzņēmumu darbību lielāka pārredzamība ir būtiska, lai nodrošinātu, ka nodokļu pārvaldes iestādes var efektīvi risināt BEPS problēmu; attiecīgi atkārtoti pauž nostāju, ka daudznacionālajām korporācijām visās nozarēs savos finanšu pārskatos atsevišķi par katru dalībvalsti un trešo valsti, kas ir to pastāvīgā darījumdarbības vieta, būtu skaidri un visaptveroši jāatklāj virkne apkopoto rādītāju, tostarp peļņa un zaudējumi pirms nodokļu nomaksas, nodarbināto personu skaits, turētie aktīvi un pamatinformācija par nodokļu nolēmumiem (ziņošana par katru valsti atsevišķi); uzsver, ka ir svarīgi šo informāciju darīt zināmu sabiedrībai, iespējams, centralizēta ES reģistra veidā; turklāt uzsver, ka MVU un uzņēmumi ar vidēji lielu kapitālu, kas nav daudznacionālas korporācijas, no tāda pienākuma būtu jāatbrīvo; aicina Padomi līdz 2015. gada beigām pieņemt Parlamenta nostāju attiecībā uz Akcionāru tiesību direktīvu, par kuru nobalsoja 2015. gada jūlijā; uzsver, ka pārredzamības prasības būtu jāizstrādā un jāīsteno tā, lai tās ES uzņēmumiem nerada neizdevīgākus konkurences apstākļus;

138.  turklāt prasa, lai dalībvalstis īstenotu plašāku pārskatu sistēmu par katru valsti atsevišķi, kura būtu pieejama nodokļu iestādēm, balstītos uz attiecīgo ESAO standartu un paredzētu iekļaut detalizētāku informāciju, piemēram, nodokļu deklarācijas un grupas iekšējos darījumus; uzsver, ka uzņēmumiem ne tikai jāsniedz nodokļu informācija citām nodokļu pārvaldes iestādēm, bet arī jāuzlabo strīdu izšķiršanas satvars, lai precizētu katras puses attiecīgās tiesības un izvairītos no jebkādas negatīvas blakusiedarbības; uzsver, ka trešo valstu nodokļu pārvaldes iestādēm informācija būtu jānosūta tikai to valstu iestādēm, kurās ir spēkā kārtība, kas ir līdzvērtīga ES Arbitrāžas konvencijā paredzētajai kārtībai; turklāt aicina izstrādāt saskaņotus grāmatvedības standartus, kas it īpaši ļautu atklāt sīkāku informāciju par honorāru maksājumiem;

139.  prasa Komisijai atbalstīt šo nostāju saskaņā ar tās agrākajiem izvērtējumiem un nostājām un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tās piemērošanas joma tiek paplašināta, iekļaujot tajā visas daudznacionālās korporācijas, kas darbojas iekšējā tirgū, un aicina ESAO atbalstīt šīs nostājas piemērošanas jomas attiecināšanu uz visu pasauli, lai nodrošinātu, ka visiem uzņēmumiem, kuri iesaistās pārrobežu darbībā, tiek noteikti līdzīgi pienākumi; uzsver — lai gan darbība, kuras mērķis ir pārredzamības uzlabošana, ir nepieciešama, tā nav pietiekama jautājuma vispusīgai risināšanai un ka ir būtiski jāpārveido arī valstu, ES un starptautiskā nodokļu sistēma;

140.  uzsver, ka pašreizējā starptautisko nodokļu sistēmu nepārredzamība ļauj daudznacionālajām korporācijām izvairīties no nodokļiem, apiet valsts nodokļu tiesību aktus un novirzīt savu peļņu uz nodokļu oāzēm; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka kompetentajām iestādēm ir pilnīga piekļuve centrālajiem reģistriem gan par uzņēmumu, gan trastu faktiskajām īpašumtiesībām saskaņā ar Ceturto direktīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu; aicina dalībvalstis ātri transponēt Ceturto direktīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, nodrošinot plašu un vienkāršotu piekļuvi informācijai, kas glabājas centrālos faktisko īpašnieku reģistros; atkārto savu nostāju, ka šiem reģistriem vajadzētu būt publiskiem;

141.  atzinīgi vērtē darbu, ko Komisija veikusi, lai izveidotu Eiropas nodokļu maksātāja identifikācijas numuru (TIN); aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par TIN, pamatojoties uz izklāstu par Eiropas TIN, kas iekļauts Komisijas 2012. gada rīcības plānā, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (22. darbība); atgādina — tiek uzskatīts, ka TIN ir vislabākais nodokļu maksātāju identifikācijas veids, un tādēļ mudina šo projektu paātrināt; aicina Komisiju arī aktīvi darboties, lai izveidotu līdzīgu identifikācijas numuru pasaules mērogā, tādu kā Regulatīvās uzraudzības komitejas globālais juridiskās personas identifikators (LEI);

142.  turklāt uzsver, ka pārredzamība ir nozīmīga arī pašreizējās valsts atbalsta izmeklēšanās par nodokļu nolēmumiem;

143.  aicina Komisiju izskatīt iespējas, kā Eiropas Savienībā ieviest līdzīgus noteikumus kā ASV Valdības grāmatvedības standartu padomes (GASB) noteikums(48), kas paredz, ka valsts un vietējām valdībām ir jāziņo par to, cik daudz ieņēmumu tās zaudē uzņēmumu ienākuma nodokļu atvieglojumu dēļ, kuri tiek piešķirti ekonomiskās attīstības nolūkā;

Ziņotāju aizsardzība

144.  aicina Komisiju līdz 2016. gada jūnijam ierosināt ES tiesisko regulējumu ziņotāju un līdzīgu personu efektīvai aizsardzībai; uzsver — nav pieņemams, ka pilsoņiem vai žurnālistiem, kuri, rīkojoties sabiedrības interesēs, atklāj informāciju vai ziņo par iespējamiem pārkāpumiem, ļaundarību, krāpšanu vai nelikumīgu darbību, īpaši par nodokļu apiešanas, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas gadījumiem vai jebkādu citu rīcību, kas pārkāpj ES pamatprincipus, netiek nodrošināta tiesiskā aizsardzība, bet gan viņi var tikt pakļauti kriminālvajāšanai;

145.  aicina Komisiju izskatīt virkni instrumentu, ar kuru palīdzību varētu nodrošināt aizsardzību pret nepamatotu kriminālvajāšanu, ekonomiskām sankcijām un diskrimināciju, vienlaikus nodrošinot konfidencialitātes un komercnoslēpumu aizsardzību; šajā sakarībā vērš uzmanību uz ASV pieņemto Doda-Frenka likumu (Dodd-Frank Act), kas paredz gan atlīdzību ziņotājiem par oriģinālas informācijas sniegšanu iestādēm, gan viņu aizsardzību pret kriminālvajāšanu un darba zaudēšanu, paturot prātā, ka šādai atlīdzībai nevajadzētu būt stimulam publiskot komercnoslēpumus; ierosina izveidot neatkarīgu Eiropas iestādi, kas būtu atbildīga par šīs informācijas vākšanu un izmeklēšanu veikšanu, kā arī Eiropas mēroga ziņotāju kopfondu, lai nodrošinātu, ka ziņotāji saņem pietiekamu finansiālo palīdzību, kurus abus finansētu, šim nolūkam izmantojot noteiktu daļu no atgūtajiem līdzekļiem vai uzliktās sodanaudas; uzskata, ka aizsardzība būtu jāpiešķir arī ziņotājiem, ja viņi informē sabiedrību pēc tam, kad viena mēneša laikā pēc paziņošanas valsts vai ES līmenī kompetentajām iestādēm tās nav reaģējušas;

Korporatīvā sociālā atbildība

146.  uzskata, ka atbildīgas nodokļu stratēģijas īstenošana ir uzskatāma par korporatīvās sociālās atbildības pamatelementu, īpaši atbilstoši atjauninātajai uzņēmumu sociālās atbildības definīcijai, proti, “uzņēmumu atbildība par to ietekmi uz sabiedrību”(49); pauž nožēlu par to, ka lielākā daļa uzņēmumu to neietver savos uzņēmumu sociālās atbildības ziņojumos; uzsver, ka agresīva nodokļu plānošana nav savienojama ar uzņēmumu sociālo atbildību; aicina Komisiju šo elementu iekļaut atjaunotā ES stratēģijā attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību un pienācīgi definēt tā saturu;

Trešo valstu dimensija

ESAO

147.  atbalsta ESAO BEPS rīcības plānu, vienlaikus atzīstot, ka tas ir kompromiss, kas nav pietiekoši tālejošs, lai atbilstu nodokļu apiešanas problēmas mērogam, un ka šiem priekšlikumiem vajadzētu būt par pamatu turpmākai rīcībai ES un pasaules līmenī; aicina ESAO, tās dalībvalstis un visas citas valstis, kas ir apņēmušās izveidot stingru uzraudzības instrumentu, kura mērķis ir novērtēt minēto pamatnostādņu īstenošanā sasniegto progresu, iegūt pierādījumus par to efektivitāti un, iespējams, veikt korektīvus pasākumus;

148.  iesaka pastiprināt institucionālo saikni un sadarbību starp ESAO un Komisiju, lai arī turpmāk nodrošinātu abu procesu saderību un nepieļautu dubultus standartus; aicina dalībvalstis ātri transponēt valsts tiesību aktos visus ES tiesību aktus, kas pamatojas uz ESAO pamatnostādnēm, tādējādi padarot ES par pionieri ESAO ieteikumu īstenošanā; tomēr uzsver, ka ESAO pieeja joprojām balstās uz ieteikuma tiesībām, un, lai reaģētu uz vienotā tirgus vajadzībām, tās darbība būtu jāpapildina ar pienācīgu ES līmeņa tiesisko regulējumu, piemēram, pret BEPS vērstas direktīvas veidā, kura jomās, kas nav pietiekami aptvertas, ietu tālāk par ESAO BEPS iniciatīvu;

Nodokļu oāzes

149.  prasa izstrādāt kopēju ES pieeju nodokļu oāzēm; aicina Komisiju, pamatojoties uz tās 2012. gada decembra ieteikumu par pasākumiem nolūkā mudināt trešās valstis piemērot minimālos labas pārvaldības standartus nodokļu lietās (t. i., vērienīgāku mērķu noteikšana, neaprobežojoties tikai ar informācijas apmaiņu un pārredzamību, bet paredzot arī godīgu nodokļu konkurenci un efektīvu nodokļu uzlikšanu), it īpaši turpināt darbu pie tā, lai izstrādātu un pieņemtu Eiropas definīciju, kritēriju kopumu nodokļu oāžu identificēšanai neatkarīgi no to atrašanās vietas un atbilstošas sankcijas pret valstīm, kuras sadarbojas ar nodokļu oāzēm, un uzņēmumiem, kas tās izmanto agresīvas nodokļu plānošanas nolūkā, kā arī pie šādām jurisdikcijām piemērojamu atbilstošu kopīgu pasākumu noteikšanas; atsaucas uz Parlamenta iepriekšminētajā 2013. gada 21. maija rezolūcijā par cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu oāzēm iekļauto šādu iespējumu pasākumu sarakstu(50); atkārtoti uzsver, ka patiesi Eiropas līmeņa saraksti, kas tiek regulāri atjaunināti un kas pamatojas uz visaptverošiem, pārredzamiem, stabiliem, objektīvi pārbaudāmiem un kopīgi pieņemtiem indikatoriem, būtu efektīvāks līdzeklis labas pārvaldības nodokļu jomā popularizēšanai un ar nodokļiem saistītās attieksmes maiņai pret šādām jurisdikcijām un šādās jurisdikcijās;

150.  aicina Komisiju iekļaut Eiropas melnajā sarakstā teritorijas, kas piešķir nodokļu priekšrocības juridiskām personām, neprasot veikt būtisku saimniecisko darbību attiecīgajā valstī, nodrošina ļoti zemu faktisko nodokļu likmju piemērošanu un negarantē automātisku nodokļu informācijas apmaiņu ar citām jurisdikcijām;

151.  īpaši uzsver nepieciešamību nodrošināt to, ka izejošām finanšu plūsmām tiek uzlikts nodoklis vismaz vienu reizi, piemēram, uzliekot ienākumu izcelsmes vietā ieturamo nodokli vai piemērojot līdzīgus pasākumus, lai nepieļautu to, ka peļņa atstāj ES neaplikta ar nodokli, un aicina Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu šajā nolūkā, piemēram, paredzot pārskatīt Mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīvu un Procentu un honorāru maksājumu direktīvu; uzstāj, ka ir jāievieš noteikta sistēma, lai nodrošinātu, ka attiecīgās operācijas apstiprināšanas nolūkā valstu nodokļu iestādēm tiek iesniegts un Komisijai paziņots apstiprinošs dokuments, tādējādi aizsargājot vienoto tirgu un saglabājot saikni starp vietu, kurā tiek radīta peļņa un ekonomiskā vērtība, un vietu, kurā tām tiek uzlikts nodoklis; uzsver, ka šādai sistēmai vajadzētu būt rūpīgi izplānotai, lai izvairītos no nodokļu dubultas uzlikšanas un strīdiem; aicina Komisiju, lai tā, atbalstot ESAO popularizēto daudzpusējo pieeju nodokļu jautājumiem, kuras mērķis ir racionalizēt vienošanās nodokļu jomā un nodrošināt to, ka peļņai tiek uzlikts nodoklis vietā, kurā tiek radīta vērtība, vienlaikus pastiprinātu ES lomu starptautiskajā arēnā, paužot vienotu nostāju, un strādātu pie kopīga ES satvara divpusējiem nolīgumiem nodokļu jautājumos un daudzo atsevišķo divpusējo nodokļu nolīgumu progresīvas aizstāšanas ar ES un trešo valstu jurisdikciju nolīgumiem; uzsver, ka tas būtu vispiemērotākais veids, kā ātri novērst izdevīgāku nolīguma nosacījumu meklēšanu; aicina dalībvalstis starplaikā savos nodokļu nolīgumos nekavējoties iekļaut ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas klauzulas saskaņā ar BEPS priekšlikumiem;

152.  uzskata, ka līdzās brīvās tirdzniecības nolīgumu sagatavošanai ir jāpastiprina sadarbība nodokļu jomā, novēršot to, ka vienā tirgū konkurējoši uzņēmumi apiet nodokļus, un nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus; tādēļ prasa Komisijai visos ES brīvās tirdzniecības nolīgumos iekļaut tādus nodokļu noteikumus, kas partnervalstīm uzliktu par pienākumu piemērot labu pārvaldību un nodrošināt savstarpību nodokļu jautājumos; uzsver, ka labs pamats minētās koncepcijas īstenošanai ir darbs, ko sākusi Platforma labai pārvaldībai nodokļu jomā; uzsver, ka to pašu varētu attiecināt arī uz ES sadarbības nolīgumiem;

153.  aicina ES iestādes nesadarboties ar jurisdikcijām, kuras tiek uzskatītas par nesadarbīgām nodokļu jautājumos, kā arī ar uzņēmumiem, kas notiesāti par krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas vai agresīvu nodokļu plānošanu; prasa, lai tādas iestādes kā Eiropas Investīciju banka (EIB) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB), izmantojot savus finanšu starpniekus, vairs nesadarbotos ar nesadarbīgām nodokļu jurisdikcijām; turklāt aicina ES iestādes apņemties nepiešķirt ES finansējumu uzņēmumiem, kas notiesāti par krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas vai agresīvu nodokļu plānošanu;

154.  aicina Komisiju izmantot visus tās rīcībā esošos instrumentus, lai atbalstītu koordinētāku pieeju attīstītajām valstīm nolūkā veicināt savstarpību nodokļu jautājumos, īpaši attiecībā uz informācijas apmaiņu ar ASV pēc Ārvalstu konta nodokļa atbilstības akta stāšanās spēkā; ņemot vērā ES un Šveices 2015. gada 27. maija nolīgumu par finanšu konta informācijas automātisku apmaiņu, aicina Komisiju vienotā tirgus aizsardzības nolūkā arī rūpīgi uzraudzīt nolīgumā paredzēto pakāpenisko atteikšanos no dažiem kaitējošas nodokļu prakses veidiem Šveicē saskaņā ar BEPS pamatnostādnēm un to, ka nākotnē netiek ieviesti jauni kaitējoši nodokļu pasākumi; aicina Komisiju pašreiz notiekošajās sarunās ar Šveici ierosināt Šveices tiesību aktos ieviest noteikumus par kontrolētiem ārvalstu uzņēmumiem; uzstāj, ka Komisijai jānodrošina, lai Šveice sekotu ES pieejai nodokļu jomā, un jāziņo par to Parlamentam;

155.  atgādina, ka visas dalībvalstis ir izvēlējušās daudzpusēju pieeju, kas paredz automātisku informācijas apmaiņu, izmantojot Konvenciju par savstarpēju administratīvo palīdzību nodokļu lietās un 2014. gadā pārskatot attiecīgās ES direktīvas(51); uzsver, ka šīs abas iniciatīvas ir izšķiroši elementi, lai cīnītos pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un banku noslēpumu, jo tās ietver pienākumu finanšu iestādēm paziņot nodokļu pārvaldes iestādēm plašu informāciju par rezidentiem, kuriem ir ienākumi, kas gūti no ārvalstīs turētiem aktīviem;

Jaunattīstības valstis

156.  uzsver, ka, plānojot pasākumus un izstrādājot politiku nodokļu apiešanas novēršanai, valsts, ES un starptautiskā līmenī īpaša uzmanība būtu jāpievērš situācijai jaunattīstības valstīs, īpaši vismazāk attīstītajās valstīs, kuras uzņēmumu veiktā nodokļu apiešana skar visvairāk un kurām parasti ir ļoti šaura nodokļu bāze un zema nodokļu ieņēmumu attiecība pret IKP; uzsver, ka minētajiem pasākumiem un politikai būtu jāveicina tādu publisko ieņēmumu radīšana, kas ir samērīgi ar šo valstu teritorijā radīto pievienoto vērtību, lai varētu pienācīgi finansēt to attīstības stratēģijas, Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanu un attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada; ņemot vērā iepriekš minēto, atzinīgi vērtē ANO Ekspertu komitejas par starptautisko sadarbību nodokļu jautājumos darbu; prasa Komisijai atbalstīt jaunattīstības valstu intereses pastāvošajās starptautiskajās iniciatīvās un iekļaut jaunattīstības valstu pārstāvjus Platformā labai pārvaldībai nodokļu jomā;

157.  aicina ES un ESAO BEPS dalībniekus nodrošināt, ka jaunais ESAO izstrādātais globālais automātiskas informācijas apmaiņas standarts ietver pārejas periodu, kas paredzēts jaunattīstības valstīm, kuras nepietiekamas administratīvās spējas dēļ pašlaik nespēj ievērot savstarpības prasības attiecībā uz automātisku informācijas apmaiņu;

158.  aicina Komisiju ierosināt turpmākus pasākumus, kuru mērķis ir palīdzēt uzlabot administratīvo spēju jaunattīstības valstīs, īpaši nodokļu jomā, lai varētu īstenot efektīvu informācijas apmaiņu ar to pārvaldes iestādēm; prasa izveidot jaunattīstības valstīm paredzētu platformu, īstenojot izmēģinājuma projektus par automātisku informācijas apmaiņu; aicina jaunattīstības valstis veicināt reģionālus nolīgumus vai citus veidus, kā sadarboties nodokļu jautājumos, lai tās varētu uzlabot savu stāvokli sarunās ar ārvalstu tiešajiem investoriem un daudznacionālām korporācijām un risināt kopīgu interešu jautājumus;

159.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka to attīstības palīdzības aģentūru rīcībā ir pietiekamas specializētās tehniskās zināšanas, lai risinātu nodokļu jautājumus saistībā ar attīstības politiku, kuru avots ir it īpaši finanšu ministrijas un nodokļu pārvaldes iestādes;

160.  atsaucas uz rīcības plānu, kas aprakstīts Parlamenta 2015. gada 8. jūlija rezolūcijā par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšanu kā sarežģītiem jautājumiem, kas risināmi saistībā ar pārvaldību, sociālo aizsardzību un attīstību jaunattīstības valstīs; mudina visas valstis un starptautiskās organizācijas, piemēram, ANO, piedalīties integrējošā procesā un sniegt savu ieguldījumu G20/ESAO nodokļu programmas īstenošanā, risinot BEPS jautājumu un veicinot starptautisko pārredzamību nodokļu jomā un nodokļu informācijas apmaiņu pasaules līmenī, piemēram, izstrādājot vienotu kopīgu ziņošanas standartu attiecībā uz automātisko informācijas apmaiņu vai faktisko īpašumtiesību publisku atklāšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt lielākas lomas piešķiršanu ANO turpmākajās starptautiskajās diskusijās par nodokļiem, piemēram, atbalstot globālas nodokļu struktūras izveidi ANO paspārnē;

Nodokļu konsultanti

161.  norāda uz problemātisko un apšaubāmo pretstatījumu, kas rodas no tā, ka vieni un tie paši uzņēmumi, no vienas puses, sniedz konsultācijas nodokļu jomā, revīzijas un konsultēšanas pakalpojumus, kas ir paredzēti nodokļu pārvaldes iestādēm, piemēram, nodokļu sistēmu izstrādei vai nodokļu iekasēšanas uzlabošanai, un, no otras puses, sniedz nodokļu plānošanas pakalpojumus daudznacionālām korporācijām, iespējams, izmantojot trūkumus valsts tiesību aktos nodokļu jomā;

162.  norāda, ka pastāv Eiropas tiesiskais regulējums, kas ietver jaunāko revīzijas tirgus reformu paketi, kuru Parlaments atzinīgi novērtēja 2014. gada 3. aprīļa rezolūcijā(52); aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstīs attiecīgie tiesību aktu noteikumi tiek piemēroti atbilstoši noteiktajā termiņā un saskaņā ar izvirzītajiem mērķiem;

163.  aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem pamatnostādnēm attiecībā uz nozari, kas sniedz konsultāciju pakalpojumus nodokļu jautājumos, un ES līmeņa nesaderības režīma izveidi attiecībā uz nodokļu konsultantiem un attiecīgā gadījumā attiecībā uz bankām, izveidojot satvaru, kas efektīvi novērš interešu konfliktus starp publiskajam un privātajam sektoram sniegtajiem pakalpojumiem;

164.  turklāt aicina Komisiju sāk izmeklēšanu nolūkā novērtēt koncentrācijas pakāpi minētajā nozarē un no tā izrietošo konkurences izkropļojumu; iesaka, lai šajā izmeklēšanā tiktu arī konkrētāk izvērtēts, vai nodokļu konsultāciju un revīzijas funkciju apvienojums vienā un tajā pašā uzņēmumā var izraisīt interešu konfliktu, un ierosināt attiecīgus pasākumus, tostarp ieviešot mehānismus, kuru mērķis ir nošķirt konsultāciju uzņēmumu departamentus;

165.  prasa, lai Komisija steidzami izvērtē iespēju ieviest tiesisko regulējumu, kas paredz pietiekamas sankcijas pret uzņēmumiem, bankām, grāmatvedības uzņēmumiem un finanšu konsultantiem, par kuriem ir pierādīts, ka tie īsteno vai veicina nelikumīgu nodokļu apiešanu un agresīvu nodokļu plānošanu; uzsver, ka šīm sankcijām vajadzētu būt preventīvām un tās cita starpā var ietvert naudassodus, aizliegumu piekļūt finansējumam no ES budžeta, aizliegumu ieņemt jebkādu padomdevēja lomu ES iestādēs un ārkārtējos un atkārtotos gadījumos uzņēmējdarbības licences anulēšanu;

Turpmākie valsts līmenī veicamie pasākumi

166.  mudina, ievērojot ES un ESAO regulatīvo satvaru, valsts līmenī veikt turpmākus pasākumus, lai risinātu nodokļu apiešanas problēmu, jo nekoordinēta reaģēšana var izraisīt turpmāku neatbilstību un radīt iespējas izvairīties no nodokļu maksāšanas pilnā apmērā; uzsver, ka vislabākais veids, kā apkarot nodokļu bāzes samazināšanos, ir sadarbība, nevis preferenciālu režīmu vienpusēja ieviešana nolūkā piesaistīt investīcijas;

167.  aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes par nodokļu amnestiju, ko dalībvalstis piešķir nolūkā definēt apstākļus, kādos šāda amnestija atbilstu ES Līgumu noteikumiem par brīvu kapitāla apriti, pakalpojumu sniegšanas brīvību, valsts atbalstu un noteikumiem par nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizāciju, un ES kopējo nostāju pret nodokļu oāzēm; atgādina par nepieciešamību šādu praksi izmantot ļoti piesardzīgi, lai nedotu stimulu tiem, kas apiet nodokļus, gaidīt nākamo amnestiju;

168.  aicina dalībvalstis ieviest sistēmu, kas paredz nodokļus par honorāru maksājumiem ieturēt to izcelsmes vietā, lai nodrošinātu, ka honorāri, kas izmaksāti trešām valstīm, uz kurām neattiecas divpusēji nodokļu nolīgumi, arī tiek aplikti ar nodokli;

169.  mudina katru dalībvalsti pirms jebkādu tādu nodokļu pasākumu ieviešanas, kuriem var būt pārrobežu sekas, vajadzības gadījumā ar Komisijas tehnisko atbalstu veikt ietekmes novērtējumus, kas aptver sekas citās valstīs; prasa, lai nodokļu apiešanas jautājuma risināšanā tiktu plaši iesaistīti dalībvalstu parlamenti, jo nevienam nodokļu režīmam vai pasākumam nevajadzētu palikt ārpus likumdevēja īstenotas pienācīgas izvērtēšanas un demokrātiskas kontroles;

170.  stingri mudina dalībvalstis pārtraukt un no jauna izvērtēt savām nodokļu pārvaldes iestādēm paredzēto resursu samazināšanu, palielināt ieguldījumus nodokļu pārvaldes iestādēs un to efektivitāti, kā arī nodrošināt efektīvu personāla un tehnoloģiju pārdali un speciālo zināšanu uzlabošanu, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar kaitējošas nodokļu prakses attīstību un ietekmi, šai praksei kļūstot aizvien sarežģītākai; aicina Komisiju sniegt tehnisku atbalstu šādiem centieniem, īpaši saistībā ar programmu “Fiscalis 2020”; turklāt aicina dalībvalstis censties panākt vienkāršākus, efektīvākus un pārredzamākus nodokļu režīmus, kas ir dalībvalstu, iedzīvotāju un uzņēmumu interesēs;

171.  atgādina, ka publiskais iepirkums veido 16 % no IKP Eiropas Savienībā; prasa izvērtēt iespēju publiskā iepirkuma procedūrās ieviest kritērijus, kas saistīti ar nodokļiem, pārredzamību vai sadarbību, kad nākamo reizi tiks grozīta Publiskā iepirkuma direktīva; turklāt aicina dalībvalstis apsver iespēju izslēgt no dalības publiskajā iepirkumā uzņēmumus, par kuriem ir pierādīts, ka tie ir bijuši iesaistīti agresīvā nodokļu plānošanā un nodokļu apiešanas shēmas;

172.  visbeidzot, uzsver, ka Padomē piemērotais vienprātības noteikums, saskaņā ar kuru ikvienai dalībvalstij ir veto tiesības, mazina motivāciju no pašreizējā stāvokļa pāriet uz risinājumu, kas orientēts uz ciešāku sadarbību; aicina Komisiju attiecīgā gadījumā nevilcināties piemērot LESD 116. pantu, kas paredz šādi: “Ja Komisija konstatē, ka atšķirības dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktos rada konkurences izkropļojumu iekšējā tirgū un ka šis izkropļojums jānovērš, tā apspriežas ar attiecīgajām dalībvalstīm. Ja tāda apspriede nepanāk vienošanos, kas likvidē šo izkropļojumu, Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru ar kvalificētu balsu vairākumu pieņem vajadzīgās direktīvas. [..]”;

173.  apņemas turpināt tā īpašās komitejas sākto darbu, risinot šķēršļus, kas tai traucēja pilnībā īstenot savu mandātu, un nodrošināt tās ieteikumu izpildes uzraudzību; uzdod savām kompetentajām struktūrām noteikt labāko institucionālo veidu, kā to sasniegt;

174.  atkārtoti prasa piekļuvi visiem attiecīgajiem ES dokumentiem; aicina priekšsēdētāju šo pieprasījumu nosūtīt Komisijai un Padomei un skaidri norāda, ka Parlaments ir apņēmies izmantot visus tā rīcībā esošos līdzekļus, lai šo mērķi sasniegtu;

175.  aicina kompetento komiteju ziņot par minēto ieteikumu izpildi nākamajā normatīvajā patstāvīgajā ziņojumā par šo pašu tematu;

176.  aicina kompetento komiteju, kura ir atbildīga par konstitucionālajiem jautājumiem, izpildīt ieteikumus attiecībā uz saistošu sadarbības klauzulu iekļaušanu Rīcības kodeksā, kas paredzēts Pārredzamības reģistrā iekļautajām organizācijām, un izmaiņām noteikumos par ES iestāžu savstarpējo piekļuvi dokumentiem, lai labāk tos saskaņotu ar LES izklāstīto lojālas sadarbības principu;

o
o   o

177.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomei, Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, valstu parlamentiem, G20 un ESAO.

1. PIELIKUMS

SANĀKSMĒS PIEDALĪJUŠOS PERSONU SARAKSTS

(KOMITEJAS SANĀKSMES UN DELEGĀCIJAS)

Datums

Uzstājās

30.3.2015.  

—  Pierre Moscovici, ekonomikas un finanšu, nodokļu un muitas komisārs

16.4.2015.

—  Serge Colin, Finanšu nozarē strādājošo apvienības priekšsēdētājs

—  Fernand Müller, UFE Fiskālās komitejas priekšsēdētājs

—  Paulo Ralha, Portugāles Nodokļu jomā strādājošo apvienības priekšsēdētājs

—  François Goris (Publiskajā sektorā strādājošo nacionālās apvienības priekšsēdētājs), pārstāvot Eiropas Neatkarīgo arodbiedrību konfederāciju

—  Nadja Salson, Eiropas Sabiedrisko pakalpojumu arodbiedrību federācija

—  Henk Koller, Eiropas Nodokļu konsultantu federācijas priekšsēdētājs

—  Olivier Boutellis-Taft, Eiropas Grāmatvežu federācijas izpilddirektors

—  Ravi Bhatiani, Independent Retail Europe Juridiskās nodaļas vadītāja

05.5.2015.

—  Margrethe Vestager, konkurences komisāre

—  Wolfgang Nolz, Rīcības kodeksa jautājumu grupas vadītājs

—  Jane McCormick, vecākā partnere nodokļu jautājumos, Eiropas, Tuvējo Austrumu un Āfrikas reģionā par nodokļu jautājumiem atbildīgā vadītāja, KPMG

—  Chris Sanger, partneris, galvenais par nodokļu jautājumiem atbildīgais vadītājs, Ernst&Young

—  Stef van Weeghel, PwC partneris, par starptautisko nodokļu politiku atbildīgais vadītājs

—  Bill Dodwell, par nodokļu politiku atbildīgais vadītājs, Deloitte UK

11.5.2015.  

Publiska uzklausīšana par nodokļu nolēmumiem un kaitniecisku nodokļu praksi

—  Stephanie Gibaud, ziņotāja un UBS bijusī darbiniece

—  Lutz Otte, ziņotājs un bijušais darbuzņēmējs informācijas un tehnoloģiju jomā uzņēmumā Julius Baer

—  Kristof Clerix, Starptautiskais Pētnieciskās žurnālistikas konsorcijs (ICIJ)

—  Edouard Perrin, ICIJ loceklis

—  Richard Brooks, ICIJ loceklis

—  Lars Bové, ICIJ loceklis

—  Xavier Counasse, Le Soir žurnālists

—  Dominique Berlin, Parīzes Eiropas lietu koledža, Parīzes 2. universitāte

—  Gabriel Zucman, pasniedzējs, Londonas Ekonomikas un politisko zinātņu skola

—  Achim Doerfer, jurists nodokļu uzlikšanas jomā, rakstnieks un filozofs juridiskos jautājumos

12.5.2015.

Delegācija vizītei uz Beļģiju

—  Jacques Malherbe, Lēvenas Katoļu universitāte

—  Axel Haelterman, Lēvenas Katoļu universitāte

—  Werner Heyvaert, nodokļu eksperts, Jones Day

—  Wim Wuyts, par nodokļu jautājumiem atbildīgais vadītājs – Beļģijas Uzņēmumu federācijas (FEB-VBO) Nodokļu komitejas priekšsēdētājs, un Hilde Wampers, par nodokļu jautājumiem atbildīgā priekšsēdētāja vietniece — finanšu grupa, FEB-VBO

—  Christophe Quintard, (arodbiedrības FGTB eksperts, bijušais nodokļu revidents)

—  Eric van Rompuy (priekšsēdētājs) un citi federālā parlamenta Finanšu un budžeta komitejas locekļi

—  Steven Van den Berghe, Nodokļu nolēmumu dienesta vadītājs

—  Johan Van Overtveld, finanšu ministrs (2015. gada 17. jūnija sanāksme)

18.5.2015.  

Delegācija vizītei uz Luksemburgu

—  Wim Piot, par nodokļu jautājumiem atbildīgais vadītājs, PWC Luxembourg

—  Nicolas Mackel, Luxembourg for Finance izpilddirektors

—  Christine Dahm, asociācija Cercle de Coopération des ONG du développement direktore, un Mike Mathias, asociācijas loceklis

—  Eugène Berger (priekšsēdētājs) un citi parlamenta Finanšu komitejas locekļi

—  Pierre Gramegna, finanšu ministrs

—  Pascale Toussing, par nodokļu jautājumiem atbildīgā direktore, Finanšu ministrija, un nodokļu pārvaldes iestādes locekļi

22.5.2015.  

Delegācija vizītei uz Berni (Šveicē)

—  Markus R. Neuhaus, PwC Switzerland valdes priekšsēdētājs, PwC ģenerāldirektora biroja loceklis

—  Frank Marty, Economie Suisse valdes loceklis, par finanšu pakalpojumiem un nodokļu jautājumiem atbildīgais vadītājs

—  François Baur, Economie Suisse pastāvīgais pārstāvis Briselē, par Eiropas lietām atbildīgais vadītājs

—  Martin Zogg, Swiss Holdings izpildkomitejas loceklis, par iekšzemes un starptautisko nodokļu uzlikšanu atbildīgais vadītājs

—  Urs Kapalle, par finanšu politiku un nodokļu jautājumiem atbildīgais direktors, Swiss Bankers Association

—  Mark Herkenrath, Alliance Sud, apvienības Global Alliance for Tax Justice loceklis

—  Olivier Longchamp, apvienība Declaration of Berne

—  Jacques de Watteville, valsts sekretārs starptautiskajos finanšu jautājumos

—  Christoph Schelling, vēstnieks, Nodokļu politikas nodaļas vadītājs

—  Adrian Hug, Šveices Federālās nodokļu pārvaldes iestādes direktors

—  Ruedi Noser, Valsts padomes loceklis, Ekonomikas lietu un nodokļu komitejas vadītājs

—  Urs Schwaller, Pavalstu padomes loceklis

—  Ulrich Trautmann, Tirdzniecības un ekonomikas lietu nodaļas vadītājs, Eiropas Savienības delegācija Šveicē un Lihtenšteinā

—  Marco Salvi, vecākais pētnieks, Avenir Suisse

27.5.2015.

Tikšanās ar Gibraltāra valdības pārstāvjiem (ar TAXE koordinatoriem)

—  Fabian Picardo, galvenais ministrs

—  Joseph Garcia, galvenā ministra vietnieks

28.5.2015.  

Delegācija vizītei uz Dublinu (Īrijā)

—  Martin Lambe, Īrijas Nodokļu institūta direktors

 Michael Noonan, finanšu ministrs

—  Niall Cody, Ieņēmumu komisijas priekšsēdētājs

—  Liam Twomy (priekšsēdētājs) un citi parlamenta (Oireachtas) Finanšu komitejas locekļi + Eiropas lietu apvienotās komitejas locekļi

—  Frank Barry, Dublinas Trīsvienības koledža

—  Seamus Coffey, Korkas Universitātes koledža

—  Feargal O’Rourke, par nodokļu jautājumiem atbildīgais vadītājs, PWC

—  Conor O’Brien, par nodokļu jautājumiem atbildīgais vadītājs, KPMG

—  Jim Clarken, Oxfam Ireland izpilddirektors

—  Micheál Collins, Nevina Ekonomisko pētījumu institūts (NERI)

29.5.2015.  

Delegācija vizītei uz Hāgu (Nīderlandē)

—  Sjoera Dikkers, Nīderlandes parlamenta deputāte, un citi Nīderlandes parlamenta Finanšu komitejas locekļi

—  Bartjan Zoetmulder, Nīderlandes Nodokļu konsultantu asociācija

—  Hans Van den Hurk, Māstrihtas universitāte

—  Indra Römgens, SOMO (neatkarīga bezpeļņas pētniecības un tīkla organizācija)

—  Francis Weyzig, Oxfam

—  Pieterbas Plasman, Nodokļu nolēmumu birojs

—  Eric Wiebes, Nīderlandes valsts sekretārs nodokļu jautājumos

1.6.2015.

Publiska uzklausīšana par nodokļu nolēmumu un citu pasākumu starptautisko dimensiju

—  Mario Monti, senators, bijušais konkurences komisārs un muitas, nodokļu un iekšējā tirgus komisārs

—  Tove Maria Ryding, par politiku un aizstāvību nodokļu jomā atbildīgā vadītāja, Eiropas Tīkls parāda un attīstības jautājumu risināšanai

—  Antoine Deltour, ziņotājs, bijušais revidents, Pwc Luxembourg

17.06.2015.

Starpparlamentārā sanāksme par agresīvu nodokļu plānošanu un parlamentu demokrātiskās kontroles lomu

Trīsdesmit septiņi deputāti no astoņpadsmit šādu valstu parlamentiem:

AT, BE, CY, CZ, FR, DE, GR, HU, IE, IT, LT, LU, MT, PL, PT, RO, ES un SV.

Heinz Zourek, Komisijas Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors

—  Pascal Saint-Amans, ESAO Nodokļu politikas un pārvaldes centra ģenerāldirektors

18.6.2015.

Delegācija vizītei uz Londonu (Apvienotajā Karalistē)

David Gauke, parlamenta deputāts, Valsts kases valsts sekretārs finanšu jautājumos

Jim Harra, Ieņēmumu un muitas dienesta Uzņēmumu ienākuma nodokļa nodaļas ģenerāldirektors

Fergus Harradence, departamenta direktors, Uzņēmumu ienākuma nodokļa vienība, Uzņēmējdarbības un starptautisko nodokļu grupa, Valsts kase

Andrew Dawson, Nodokļu nolīgumu grupas vadītājs, galvenais sarunu vedējs Apvienotās Karalistes nodokļu nolīgumu jomā

Maura Parsons, direktora vietniece, par transfertcenu noteikšanas jautājumiem atbildīgās grupas vadītāja, Ieņēmumu un muitas dienesta Starptautiskās uzņēmējdarbības departaments, un Ieņēmumu un muitas dienesta Transfertcenu noteikšanas jautājumu padomes priekšsēdētāja

—  Meg Hillier (priekšsēdētāja), Margaret Hodge (bijusī priekšsēdētāja) un Guto Bebb, Pārstāvju palātas Publisko kontu komitejas loceklis

—  Prem Sikka, grāmatvedības profesors, Eseksas Uzņēmējdarbības skola, Eseksas universitāte

—  Frank Haskew, Anglijas un Velsas Zvērinātu grāmatvežu institūta Nodokļu fakultāte, un Ian Young, par starptautisko nodokļu jautājumiem atbildīgais vadītājs

—  Will Morris, Nodokļu komitejas un ESAO Uzņēmējdarbības un rūpniecības konsultatīvās komitejas priekšsēdētājs, Lielbritānijas Rūpniecības konfederācija

—  Richard Collier, vecākais nodokļu partneris, PwC

Joseph Stead, Christian Aid

—  Meesha Nehru, programmu direktore, Fair Tax Mark

23.6.2015.

Viedokļu apmaiņa ar daudznacionālām korporācijām

—  Nathalie Mognetti, galvenā nodokļu inspektore, Total S.A.

—  Martin McEwen, par nodokļu jautājumiem atbildīgais vadītājs, SSE plc

—  Christian Comolet-Tirman, direktors, fiskālie jautājumi, BNP Paribas Group

25.6.2015.

Tikšanās ar Bermudu valdības pārstāvjiem (ar TAXE koordinatoriem)

—  Everard Bob Richards, ministru prezidenta vietnieks un finanšu ministrs

—  Alastair Sutton, ES norīkotais Bermudu valdības juriskonsults

2.7.2015.

—  Richard Murphy, Tax Research LLP, un Tax Justice Network līdzdibinātājs

—  Guillaume de la Villeguérin, par nodokļu un muitas jautājumiem atbildīgais Airbus viceprezidents

17.9.2015.

—  Jean-Claude Juncker, Eiropas Komisijas priekšsēdētājs

—  Pierre Moscovici, ekonomikas un finanšu, nodokļu un muitas komisārs

—  Margrethe Vestager, konkurences komisāre

22.9.2015.

—  Pierre Gramegna, ECOFIN padomes priekšsēdētājs, Luksemburgas finanšu ministrs

—  Dr. Wolfgang Schäuble, Vācijas federālais finanšu ministrs

—  Luis de Guindos, Spānijas ekonomikas un konkurētspējas ministrs

—  Michel Sapin, Francijas finanšu un valsts kontu ministrs

—  Pier Carlo Padoan, Itālijas ekonomikas un finanšu ministrs

16.11.2015

Viedokļu apmaiņa ar daudznacionālām korporācijām

—  Monique Meche, viceprezidente, globālā publiskā politika, Amazon

—  Malte Lohan, globālo korporatīvo lietu direktors, Anheuser-Busch InBev SA

—  Mark Hubbard, galvenais par nodokļu jautājumiem atbildīgais vadītājs, Barclays Bank Group

—  Delphine Reyre, par Dienvideiropas publisko politiku atbildīgā direktore, Facebook

—  Iain McKinnon, par grupas nodokļiem atbildīgais vadītājs, HSBC

—  Krister Mattsson, par korporatīvajām finansēm, apdrošināšanu, nodokļiem un naudas līdzekļiem atbildīgais vadītājs, IKEA grupa

—  Irene Yates, viceprezidente, korporatīvie nodokļi, McDonald’s Eiropa

—  Werner Schuster, par nodokļu jautājumiem atbildīgais viceprezidents, Philip Morris International

—  Nicklas Lundblad, galvenais direktors, publiskā politika un attiecības ar valdībām, Google

—  John Stowell, vecākais viceprezidents, korporatīvie nodokļi, The Walt Disney Company

—  Robert Jordan, viceprezidents, vispārējais nodokļu padomdevējs, Coca-Cola Company

2. PIELIKUMS

ATBILŽU SARAKSTS PA VALSTĪM/ IESTĀDĒM

(stāvoklis 2015. gada 16. novembrī)

Valsts

Atbilde

1. pieprasījums 23.4.2015. – Termiņš 31.5.2015.

Zviedrija

29/5/2015

Džērsija

29/5/2015

Gērnsija

31/5/2015

Luksemburga

1/6/2015

Somija

2/6/2015

Slovākija

3/6/2015

Īrija

5/6/2015

Nīderlande

8/6/2015

Apvienotā Karaliste

8/6/2015

Francija

10/6/2015

Čehija

11/6/2015

Latvija

16/6/2015

Beļģija

16/6/2015

Malta

18/6/2015

1. atgādinājums 29.06.2015. – Termiņš 9.07.2015.

Portugāle

30/6/2015

Polija

2/7/2015

Lietuva

3/7/2015

Ungārija

7/7/2015

Horvātija

8/7/2015

Igaunija

10/7/2015

Grieķija

10/7/2015

Spānija

10/7/2015

Gibraltārs

13/8/2015

Dānija

26/8/2015

Vācija

2/9/2015

Rumānija

3/9/2015

Itālija

17/9/2015

Pēdējais atgādinājums 21.09.2015.

Austrija

21/9/2015

Kipra

22/9/2015

Bulgārija

28/9/2015

Slovēnija

28/9/2015

IESTĀDES

Atbilde

Komisija

29/4/2015

3/6/2015

31/8/2015

23/10/2015

9/11/2015

Padome

29/5/2015

15/6/2015

27/7/2015

3. PIELIKUMS

DAUDZNACIONĀLĀS KORPORĀCIJAS, KAS BIJA UZAICINĀTAS PIEDALĪTIES KOMITEJAS SANĀKSMĒS

Nosaukums

Uzaicinātā persona/ Pārstāvis(-e)

Situācija 2015. gada 16. novembrī

Airbus

Guillaume de La Villeguérin,

par nodokļu un muitas jautājumiem atbildīgais viceprezidents

Piedalījās — 2.7.2015.

BNP Paribas

Christian Comolet-Tirman,

direktors, fiskālie jautājumi

Piedalījās — 23.6.2015.

SSE plc

Martin McEwen, par nodokļu jautājumiem atbildīgais vadītājs

Piedalījās — 23.6.2015.

Total S.A.

Nathalie Mognetti,

galvenā nodokļu inspektore

Piedalījās — 23.6.2015.

Amazon

Monique Meche, viceprezidente, globālā publiskā politika

Piedalījās — 16.11.2015.

Anheuser-Busch InBev

Malte Lohan, globālo korporatīvo lietu direktors

Piedalījās — 16.11.2015.

Barclays Bank Group

Mark Hubbard, galvenais par nodokļu jautājumiem atbildīgais vadītājs

Piedalījās — 16.11.2015.

Coca-Cola Company

Robert Jordan, viceprezidents, vispārējais nodokļu padomdevējs

Piedalījās — 16.11.2015.

Facebook

Delphine Reyre, par Dienvideiropas publisko politiku atbildīgā direktore

Piedalījās — 16.11.2015.

Google

Nicklas Lundblad, galvenais direktors, publiskā politika un attiecības ar valdībām

Piedalījās — 16.11.2015.

HSBC Bank plc

Iain McKinnon, par grupas nodokļiem atbildīgais vadītājs

Piedalījās — 16.11.2015.

IKEA grupa

Krister Mattsson, par korporatīvajām finansēm, apdrošināšanu, nodokļiem un naudas līdzekļiem atbildīgais vadītājs

Piedalījās — 16.11.2015.

McDonald’s Europe

Irene Yates, viceprezidente, korporatīvie nodokļi

Piedalījās — 16.11.2015.

Philip Morris

International

Werner Schuster, par nodokļu jautājumiem atbildīgais viceprezidents

Piedalījās — 16.11.2015.

The Walt Disney Company

John Stowell, vecākais viceprezidents, korporatīvie nodokļi

Piedalījās — 16.11.2015.

Fiat Chrysler Automobiles

Sergio Marchionne,

izpilddirektors

Atteicās piedalīties notiekošās izmeklēšanas dēļ.

Walmart

Shelley Broader,

prezidents un izpilddirektors, EMEA reģions

Atteicās piedalīties.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0039.
(2) Padomes 2011. gada 15. februāra Direktīva 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK (OV L 64, 11.3.2011., 1. lpp.) — par dalībvalstu kompetento iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo nodokļu jomā.
(3) Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīva 2003/49/EK par kopīgu nodokļu sistēmu, ko piemēro procentu un honorāru maksājumiem, kurus veic asociēti uzņēmumi dažādās dalībvalstīs (OV L 157, 26.6.2003., 49. lpp.).
(4) OV L 225, 20.8.1990., 6. lpp.
(5) OV L 158, 27.5.2014., 196. lpp.
(6) OV L 83, 27.3.1999., 1. lpp.
(7) OV L 336, 27.12.1977., 15. lpp.
(8) OV L 141, 5.6.2015., 73. lpp.
(9) OV C 384, 10.12.1998., 3. lpp.
(10) OV C 258 E, 7.9.2013., 134. lpp.
(11) OV C 2, 6.1.1998., 2. lpp.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0257.
(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0265.
(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0089.
(15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0062.
(16) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0444.
(17) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0205.
(18) OV C 258 E, 7.9.2013., 53. lpp..
(19) OV C 199 E, 7.7.2012., 37. lpp.
(20) OV C 341 E, 16.12.2010., 29. lpp.
(21) Tendences nodokļu uzlikšanā Eiropas Savienībā, 2014. gada izdevums, Eurostat.
(22) Tendences nodokļu uzlikšanā Eiropas Savienībā, Eurostat statistikas grāmatas, 2014. gada izdevums.
(23) Eiropas Komisija (2015), SME taxation in Europe – an empirical study of applied corporate income taxation for SMEs compared to large enterprises (Nodokļu uzlikšana MVU Eiropā — empīrisks pētījums par piemēroto uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlikšanu MVU salīdzinājumā ar lielajiem uzņēmumiem).
(24) SVF 2014. gada 9. maija politikas dokuments Spillovers in international corporate taxation (Kādas sekas var rasties starptautiskajā uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlikšanā) un 2015. gada 29. maija politikas dokuments Base Erosion, Profit Shifting and Developing Countries (Bāzes samazināšanās, peļņas novirzīšana un jaunattīstības valstis).
(25) Richard Murphy (FCA) 2012. gada 10. februāra ziņojums Closing the European Tax Gap (Eiropas nodokļu iztrūkuma mazināšana).
(26) Dr. Benjamin Ferrett, Daniel Gravino un Silvia Merler, European added value of legislative report on bringing Transparency, coordination and convergence to corporate tax policies in the European Union (Eiropas pievienotā vērtība, kas piemīt normatīvajam ziņojumam par pārredzamības, koordinēšanas un konverģences nodrošināšanu uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pasākumos Eiropas Savienībā), Eiropas Parlaments.
(27) Unhappy meal – €1 Billion in Tax Avoidance on the Menu at McDonald’s (Nesātīga maltīte — €1 miljards saistībā ar nodokļu apiešanu McDonalds ēdienkartē), EPSU et al., 2015. gada februāris.
(28) Komisijas dienestu 2015. gada 17. jūnija darba dokuments par uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlikšanu Eiropas Savienībā (SWD(2015)0121).
(29) Pētījums par pētniecības un izstrādes nodokļu stimuliem, nodokļu politikai veltīto publikāciju sērijas 2014. gada izdevums Nr. 52, Eiropas Komisija.
(30) Transfer pricing: Keeping it at arm’s length (Transfertcenu noteikšana — izvairīšanās aplūkot šo jautājumu), OECD Observer 230, 2002. gada janvāris (labots 2008. gadā).
(31) Apvienotās Karalistes parlamenta Pārstāvju palāta, mutiska liecība, kas sniegta Publisko kontu komitejā 2013. gada 31. janvārī.
(32) ESAO 2013. gada 12. februāra paziņojums presei “OECD urges stronger international co-operation on corporate tax” (ESAO mudina uz ciešāku starptautisko sadarbību uzņēmumu ienākuma nodokļa jomā).
(33) SME taxation in Europe – an empirical study of applied corporate income taxation for SMEs compared to large enterprises (Nodokļu uzlikšana MVU Eiropā — empīrisks pētījums par piemēroto uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlikšanu MVU salīdzinājumā ar lielajiem uzņēmumiem), Eiropas Komisija, 2015. gada maijs, un P. Egger, W. Eggert un H. Winner (2010), Saving taxes through foreign plant ownership (Ietaupīšana uz nodokļu rēķina, izmantojot īpašumtiesības uz ārvalstu uzņēmumiem), Journal of International Economics 81, 99.–108. lpp.
(34) C-106/09 P un C-107/09 P, Komisija pret Gibraltāra un Apvienotās Karalistes valdību, 2011. gada 15. novembra spriedums.
(35) Ja dalībvalstu pieņemtie pasākumi attiecas uz visu nodokļu sistēmu, tie ir pielāgojumi vispārējai fiskālajai politikai, nevis valsts atbalstam.
(36) Komisāres M. Vestager 2015. gada 29. aprīlī TAXE komitejai nosūtītā dienesta vēstule.
(37) Pienākums sadarboties un sniegt visus nepieciešamos dokumentus, kas noteikts Padomes 1999. gada 22. marta Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus LESD 108. panta piemērošanai.
(38) SVF politikas dokuments “Spillovers in international corporate taxation” (Blakusefekti starptautiskajā uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlikšanā), 2014. gada 9. maijs.
(39) SVF darba dokuments “Base Erosion, Profit Shifting and Developing Countries” (Bāzes samazināšanās, peļņas novirzīšana un jaunattīstības valstis), 2015. gada maijs.
(40) Pētījums “Tax revenue mobilisation in developing countries: issues and challenges” (Nodokļu ieņēmumu mobilizēšana jaunattīstības valstīs — risināmie jautājumi), Eiropas Parlaments, 2014. gada aprīlis.
(41) 2015. gada ziņojums par investīcijām pasaulē, ANO Tirdzniecības un attīstības konference.
(42) Organizācijas “Christian Aid” 2008. gada ziņojums.
(43) OV C 264 E, 13.9.2013., 41. lpp.
(44) Airbus, BNP Paribas, SSE plc, Total S.A.
(45) Amazon, Anheuser-Busch InBev, Barclays Bank Group, Coca-Cola Company, Facebook, Google, HSBC Bank plc, IKEA, McDonald’s Corporation, Philip Morris, Walt Disney Company.
(46) Fiat Chrysler Automobiles, Walmart.
(47) Rīcības kodekss izklāstīts 2014. gada Iestāžu nolīguma par Pārredzamības reģistru 3. pielikumā.
(48) Tracking corporate tax breaks: a welcome new form of transparency emerges in the US (Uzņēmumu nodokļu atvieglojumu izsekošana: ASV rodas jauna atzinīgi vērtējama pārredzamības forma), Tax Justice Network.
(49) Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu Komitejai “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību”, COM(2011)0681, 6. lpp.
(50) Daži no šādiem pasākumiem: apturēt vai pārtraukt spēkā esošo dubultu nodokļu uzlikšanas konvenciju darbību melnajā sarakstā iekļautajās jurisdikcijās, noteikt aizliegumu piekļūt ES publiskajam iepirkumam par precēm un pakalpojumiem tiem uzņēmumiem, kuri reģistrēti melnajā sarakstā iekļautajās jurisdikcijās, un atteikt tiem valsts atbalsta piešķiršanu, aizliegt ES finanšu iestādēm un finanšu konsultantiem veidot vai saglabāt meitasuzņēmumus un filiāles melnajā sarakstā iekļautajās jurisdikcijās un apsvērt licenču anulēšanu Eiropas finanšu iestādēm un finanšu konsultantiem, kas saglabā filiāles un turpina darboties melnajā sarakstā iekļautajās jurisdikcijās, ieviest īpašu nodokli visiem darījumiem, kas saistīti ar melnajā sarakstā iekļautajām jurisdikcijām, izskatīt vairākas iespējas Eiropas Savienībā neatzīt to uzņēmumu juridisko statusu, kuri reģistrēti melnajā sarakstā iekļautajās jurisdikcijās, piemērot tarifa barjeras tirdzniecībai ar melnajā sarakstā iekļautajām trešām valstīm.
(51) ES Uzkrājumu nodokļa direktīva un Direktīva par administratīvo sadarbību.
(52) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0283 un P7_TA(2014)0284.


Atļaujas piešķiršana bis(2-etilheksil)ftalāta (DEHP) izmantošanai
PDF 355kWORD 99k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 25. novembra rezolūcija par projektu Komisijas Īstenošanas lēmumam XXX, ar ko saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1907/2006 piešķir atļauju izmantot bis(2-etilheksil)ftalātu (DEHP) (D041427 – 2015/2962(RSP))
P8_TA(2015)0409B8-1228/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1907/2006 piešķir atļauju izmantot bis(2‑etilheksil)ftalātu (DEHP) (D 041427),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1907/2006(1), un jo īpaši tās 64. panta 8. punktu,

–  ņemot vērā atzinumus Risku novērtēšanas komitejas (RAC) un Sociālās un ekonomiskās analīzes komitejas (SEAC)(2) saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1907/2006 64. panta 5. punkta trešo daļu sniegtos atzinumus,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011(3) 11. pantu,

–  ņemot vērā Direktīvu 2008/98/EK(4) un jo īpaši tās 4. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) Nr. 1386/2013(5) un jo īpaši tā pielikuma 43. punkta viii) apakšpunktu,

–  ņemot vērā Komisijas Deleģēto direktīvu (ES) 2015/863(6),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku(7)

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 106. panta 2. un 3. punktu,

A.  tā kā DEHP ir iekļauts Regulas (EK) Nr. 1907/2006 (REACH regula) XIV pielikumā, jo tas ir klasificēts kā 1B kategorijas reproduktīvajai funkcijai toksiska viela; tā kā toksiskās iedarbības dēļ uz reproduktīvo funkciju DEHP ir iekļauts REACH kandidātvielu sarakstā;

B.  tā kā Komisija ar projektu īstenošanas lēmumam par bis(2‑etilheksil)ftalāta (DEHP), dibutilftalāta (DBP) un benzilbutilftalāta (BBP) un diizobutilftalāta (DIBP) identificēšanu par vielām, kas rada ļoti lielas bažas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1907/2006  57. panta f) punktu, vēlas identificēt DEHP par vielu, kas rada ļoti lielas bažas;

C.  tā kā jau 2000. gadā, pamatojoties uz Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Kopienas stratēģiju attiecībā uz endokrīnajiem disruptoriem (COM(1999)0706), DEHP tika iekļauts 1. pielikumā, kurā ir noteikts saraksts ar 553 vielām, kas klasificētas I kategorijā, par kurām ir liecības, ka uz vismaz vienas sugas veselīgiem dzīvniekiem tās darbojas kā endokrīnie disruptori(8);

D.  tā kā DEHP ir viena no pirmajām sešām vielām, kuru lietošana saskaņā ar REACH regulu ir jāizbeidz, par ko Komisija paziņoja 2011. gada 17. februārī(9);

E.  tā kā 2014. gada 12. decembrī dalībvalstu komiteja (MSC) vienprātīgi nolēma identificēt DEHP par vielu, kas rada ekvivalenta līmeņa bažas tā endokrīnā disruptora īpašību dēļ vidē(10); tā kā MSC vienprātīgi atzina, ka attiecībā uz DEHP ir zinātniski pierādīta tā endokrīnā disruptora aktivitāte, kā arī cēloņsakarība starp šo aktivitāti un kaitīgo iedarbību uz cilvēka veselību;

F.  tā kā Komisija ņem vērā MSC vienprātību jautājumā par to, ka šie četri ftalāti, tostarp DEHP, ir endokrīnie disruptori, un ka šāda veida kaitīgās iedarbības dēļ tie klasificēti kā reproduktīvai funkcijai toksiskas vielas un saskaņā ar REACH regulas 57. panta c) punktu identificētas kā vielas, kas izraisa ļoti lielas bažas; tā kā Komisija arī norāda, ka lielākā daļa MSC locekļu uzskata, ka bažu līmenis ir ekvivalents to izraisītajai iedarbībai;

G.  tā kā 2015. gada 21. oktobrī Komisija iesniedza projektu īstenošanas aktam, ar kuru DEHP identificē kā vielu ar endokrīnā disruptora īpašībām, kuras iedarbība uz cilvēku veselību saskaņā ar REACH regulas 57. panta f) punktu izraisa ekvivalenta līmeņa bažas;

H.  tā kā RAC atzinumā tiek atzīta ne tikai DEHP iedarbība uz endokrīno sistēmu, bet arī tas, ka šī viela ir iekļauta XIV pielikumā, jo tā klasificēta kā reproduktīvai funkcijai toksiska viela (57. panta c) punkts), nevis pamatojoties uz tās kā endokrīnā disruptora īpašībām (57. panta f) punkts); tā kā tādēļ DEHP pašreizējais novērtējums attiecas tikai uz tā reproduktīvo toksicitāti;

I.  tā kā DEHP ir jāidentificē kā viela, kas rada ļoti lielas bažas, jo atbilst REACH regulas 57. panta f) punktā noteiktajiem kritērijiem kā viela ar endokrīno disruptoru īpašībām, par kuru ir pieejamas zinātniski pamatotas liecības par iespējamu nopietnu kaitīgu ietekmi uz cilvēka veselību, kas rada bažas, kuru līmenis ir ekvivalents ar citām vielām, kas minētas REACH regulas 57. panta a) līdz e) punktā;

J.  tā kā pieteikuma iesniedzējs norādījis atļaujas pieteikumā par pietiekamas kontroles veidu ir norādījis REACH regulas 60. panta 2. punktā minēto; tā kā tomēr saskaņā ar REACH regulas 60. panta 3. punkta a) apakšpunktu pietiekamas kontroles veids neattiecas uz vielām, kas atbilst kritērijiem, lai tās klasificētu kā kancerogēnas, mutagēnas vai reproduktīvajai funkcijai toksiskas vai saskaņā ar minētās regulas 57. panta f) punktu, ja tām nav iespējams noteikt robežvērtību saskaņā ar šīs regulas I pielikuma 6.4. iedaļu;

K.  tā kā ir pierādīta DEHP kaitīgā iedarbība uz zīdītāju endokrīno sistēmu, kas in vivo pētījumos galvenokārt konstatēta kā augļa testosterona līmeņa pazemināšanās; tā kā šie atzinumi vēl papildus pamatoti ar, arī in vivo, konstatētu gēnu steroidogēniskās biosintēzes mehānisma pazeminātu regulāciju; tā kā izmēģinājumos ar žurkām novēroti tādi kaitīgās iedarbības veidi kā krūts dziedzeru retensijas palielināšanās, anoģenitālā attāluma samazināšanās, ģenitāliju anomālijas, spermatozoīdu skaita samazināšanās un sēklinieku izmaiņas, kā arī polinukleozs gonocīts, tubulāra atrofija un Leidiga šūnu hiperplāzija;

L.  tā kā zinātniski pierādīts, ka DEHP iedarbība attīstības paaugstinātas jutības periodos var izraisīt neatgriezeniskus attīstības defektus ar smagiem attīstības un vairošanās traucējumiem, kas uzskatāmi par īpaši nopietniem gan attiecībā uz cilvēku veselību, gan uz savvaļas dzīvniekiem arī tāpēc, ka šāda veida kaitīgums pēc iedarbības agrīnos dzīves posmos var izpausties tikai vēlāk;

M.  tā kā saskaņā ar RAC atzinumu, kas pamatojas uz saistībā ar pieteikumos sniegto informāciju, pieteikumu iesniedzēji uzskatāmi neparāda, ka riski strādājošo veselībai, ko rada lietojumi, par kuriem iesniegts pieteikums, tiek pietiekami kontrolēti saskaņā ar REACH regulas 60. panta 2. punktu; tā kā saskaņā ar RAC atzinumu tāpēc nav lietderīgi piešķirt atļauju, pamatojoties uz šo noteikumu;

N.  tā kā, neraugoties uz RAC atzinumu, Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja (SEAC) secināja, ka šo lietojumu atļaušana ir samērīga un tādējādi sociālie un ekonomiskie ieguvumi, ko rada lietojumi, uz kuriem attiecas pieteikums, atsver šo lietojumu radītos riskus cilvēka veselībai; tā kā SEAC atzinumā apstiprināts, ka pieteikuma iesniedzēja iesniegtā sociālā un ekonomiskā analīze ir būtiski nepilnīga, tostarp nav strādājošo veselībai nenovērsto risku ietekmes novērtējuma;

O.  tā kā SEAC ir zinātniska komiteja, kuras uzdevums saskaņā ar REACH regulas 64. panta 4. punkta b) apakšpunktu ir novērtēt sociāli ekonomiskos faktorus un tehniski iespējamās alternatīvas, kuras saistītas ar šīs vielas lietojumiem, kas aprakstīti pieteikumā, un tā kā tās uzdevums nav sniegt secinājumus par atļaujas izdošanas samērīgumu gadījumos, kad netiek pietiekami kontrolēts sabiedrībai radītais risks;

P.  tā kā ķīmisko vielu radīto risku novērtēšana un pārvaldība, kā arī attiecīgas drošības informācijas sniegšana tās lietotājiem ir pieteikuma iesniedzēja pienākums; tā kā SEAC nevarēja kvantitatīvi novērtēt ilgstošas lietošanas samērīgumu, jo nebija iespējams kvantitatīvi novērtēt strādājošo veselībai nenovērstos riskus;

Q.  tā kā REACH regulas mērķis ir nodrošināt augsta līmeņa cilvēka veselības aizsardzību un vides aizsardzību, tostarp alternatīvas metodes vielu bīstamības novērtēšanai, kā arī vielu brīvu apriti iekšējā tirgū, paaugstinot konkurētspēju un veicinot inovācijas;

R.  tā kā pieteikumi attiecas uz ļoti dažādiem lietojumiem, tostarp izmantošanu atkārtoti pārstrādāta plastificēta PVH sastāvā, kas satur DEHP kompozītu un sauso maisījumu veidā, un atkārtoti pārstrādāta plastificēta PVH, kas satur DEHP, rūpnieciskai izmantošanai plastmasu pārstrādes uzņēmumos PVH izstrādājumu ražošanai; tā kā tik plaša atļaujas joma lielā mērā varētu apturēt DEHP aizstāšanu, kas paredzēta ar tās iekļaušanu REACH regulas XIV pielikumā;

S.  tā kā PVH sastāvā DEHP plaši izmanto patēriņa preču, piemēram, tekstilizstrādājumu, mēbeļu un būvmateriālu ražošanā; tā kā ar šo plastmasu nav ķīmiski saistīts, tas viegli nonāk vidē;

T.  tā kā atļaujas pieteikumā galvenā vērība būtu jāpievērš šīs vielas izmantošanai, un tā kā tā ir atkārtoti pārstrādātu materiālu sastāvā, piešķirot atļauju, tas nav jāņem vērā;

U.  tā kā SEAC norādīja, ka bija iespējams izmantot postindustriālos atkritumus ar zemu DEHP saturu kā alternatīvu izejmateriālu, kas palielinātu arī no tā iegūto reciklātu kvalitāti, bet nešķiet ticami, ka pārstrādātājs spētu pārnest kvalitatīvu otrreizējo izejvielu cenu kāpumu uz pakārtotajiem lietotājiem, jo viņi ražo izstrādājumus, kas atrodas zemākajā vērtību spektrā; tā kā SEAC konstatēja, ka alternatīva plastmasas pārstrādātājiem izmantot svaigu PVC ar citiem ne SVHC plastifikatoriem kā izejvielu, nevis atkārtoti pārstrādātu materiālu, netika ņemta vērā, jo pieteikuma iesniedzējs norādīja, ka plastmasas pārstrādes uzņēmumi varētu saglabāt konkurētspēju arī ar papildu izmaksām par nelietota svaiga PVC izmantošanu;

V.  tā kā nav pieņemami pieļaut potenciāli daudzus vīriešu neauglības gadījumus vienkārši tikai tāpēc, ka plastificētā PVH pārstrādātājiem un pakārtotajiem lietotājiem tiek atļauts ietaupīt izmaksas zemas vērtības izstrādājumu ražošanai, lai tādējādi konkurētu ar zemas kvalitātes importu;

W.  tā kā, lai gan DEHP ir daudzi dažādi aizstājēji, pieteikuma iesniedzēji nav snieguši visaptverošu analīzi par tirgū pieejamajām alternatīvām, lai aizstātu DEHP izmantošanu lietojumiem, par kuriem iesniegts pieteikums;

X.  tā kā viens no argumentiem, ko SEAC izteicis par labu atļaujas došanai, ir tas, ka “ir politisks un sociāls stimuls, lai veicinātu atkritumu pārstrādi kā dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas veidu”; tā kā šis arguments neņem vērā vienkāršoto atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju, kas noteikta Direktīva 2008/98/EK 4. pantā, saskaņā ar kuru preventīva darbība ir svarīgāka nekā pārstrāde; tā kā šāds vienkāršots arguments neņem vērā arī precīzi noteikto Septīto vides rīcības programmu, kurā pausts aicinājums izstrādāt netoksisku materiālu aprites ciklus tā, lai pārstrādātos atkritumus Eiropas Savienībā varētu izmantot kā lielu un būtisku izejmateriālu avotu;

Y.  tā kā turklāt Parlaments 2015. gada 9. jūlija rezolūcijā par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku ir uzsvēris, ka atkārtota pārstrāde nebūtu jāizmanto kā attaisnojums bīstamo vielu izmantošanas turpināšanai; tā kā DEHP ir viela, kuru par bīstamu ir atzinusi attiecīgā nozare(11),

Z.  tā kā DEHP lietojums elektriskajās un elektroniskajās iekārtās ir ierobežots saskaņā ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2015/863; tā kā inter alia šī iespēja tika atbalstīta, sniedzot novērtējumu par DEHP drošāku alternatīvu pieejamība, kā arī pozitīvu sociālekonomiskās ietekmes novērtējumu(12)

AA.  tā kā SEAC uzskata, ka, pamatojoties uz informāciju, ko sniedzis lūgumraksta iesniedzējs, tā nevar secināt, ka rastos neto sociālās izmaksas gadījumā, ja atļauja netiek piešķirta; tā kā tādēļ, ka pieteikuma iesniedzēji nav uzskatāmi parādījuši vielas izmantošanas sociālās un ekonomiskās priekšrocības un sociālās un ekonomiskās sekas, ko rada atteikums izdot atļauju, kā paredzēts REACH regulas 60. panta 4. punkta c) apakšpunktā;

AB.  tā kā atļaujas došana lietojumam ar tik daudziem trūkumiem būtu ļoti slikts precedents turpmākajiem lēmumiem par atļaujas piešķiršanu saskaņā ar REACH regulu;

AC.  tā kā REACH regulas 1. panta trešajā daļā ir norādīts, ka tās pamatā ir piesardzības princips, un tā kā neskaidrību gadījumos apsvērumi, kas attiecas uz cilvēka veselības un vides aizsardzību, ir svarīgāki par vispārējiem ekonomiskiem apsvērumiem;

AD.  tā kā Komisija ir atbildīga Eiropas sabiedrībai par iedzīvotāju un vides aizsardzību pret bīstamām ķīmiskām vielām, vienlaikus veicinot inovāciju, tostarp drošāku vielu un produktu izmantošanu, lai veicinātu noturīgu ekonomiku,

1.  uzskata, ka Komisijas īstenošanas lēmuma projekts pārsniedz Regulā (EK) Nr. 1907/2006 paredzētās īstenošanas pilnvaras;

2.  prasa Komisijai atsaukt īstenošanas lēmuma projektu un iesniegt komitejai jaunu projektu, kurā tiek noraidīti pieteikumi atļaujas saņemšanai, lai izmantotu atkārtoti pārstrādātu plastificētu PVH, kas satur DEHP;

3.  aicina Komisiju nekavējoties izbeigt DEHP izmantošanu visiem vēl atlikušajiem lietojumiem, jo vairāk tādēļ, ka ir plaši pieejamas plastificētajam PVH un DEHP drošākas alternatīvas;

4.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp.).
(2) http://echa.europa.eu/documents/10162/b50d9fc3-f6db-4e91-8a95-c8397bb424d2http://echa.europa.eu/documents/10162/8d9ee7ac-19cf-4b1a-ab1c-d8026b614d7a
(3) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).
(4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (OV L 312, 22.11.2008., 3. lpp.).
(5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Lēmums (ES) Nr. 1386/2013 par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam “Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem” (OV L 354, 28.12.2013., 171. lpp).
(6) Komisijas 2015. gada 31. marta Deleģētā direktīva (ES) 2015/863 ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/65/ES II pielikumu groza attiecībā uz ierobežota izmantojuma vielu sarakstu (OV L 137, 4.6.2015., 10. lpp.).
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0266.
(8) http://ec.europa.eu/environment/archives/docum/pdf/bkh_annex_01.pdf
(9) http://europa.eu/rapid/press-release_IP-11-196_en.htm?locale=en
(10) http://echa.europa.eu/view-article/-/journal_content/title/the-member-state-committee-unanimously-agreed-to-identify-the-phthalate-dehp-as-an-svhc-because-of-its-endocrine-disrupting-properties-in-the-environm
(11) http://www.vinylplus.eu/uploads/docs/VinylPlus_Progress_Report_2015_English.pdf
(12) http://www.umweltbundesamt.at/fileadmin/site/umweltthemen/abfall/ROHS/finalresults/Annex6_RoHS_AnnexII_Dossier_DEHP.pdf


Eiropas iedzīvotāju radikalizēšanās un teroristu kustību veiktās viņu vervēšanas nepieļaušana
PDF 574kWORD 198k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 25. novembra rezolūcija par Eiropas iedzīvotāju radikalizēšanās un teroristu kustību veiktās viņu vervēšanas nepieļaušanu (2015/2063(INI))
P8_TA(2015)0410A8-0316/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3.,5., 6., 7., 8., 10. un 21. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 4., 8., 10., 16., 67., 68., 70., 71., 72., 75., 82., 83., 84., 85., 86., 87. un 88. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) publikācijas „Apsekojums attiecībā uz minoritātēm un diskrimināciju Eiropas Savienībā — 2. pārskata ziņojums: musulmaņi” un „FRA apsekojums par ebreju tautības iedzīvotāju pieredzi un uzskatiem attiecībā uz naida noziegumiem un diskrimināciju Eiropas Savienības dalībvalstīs”,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2004. gada 8. oktobrī pieņemto rezolūciju par terorisma izraisītajiem draudiem starptautiskajam mieram un drošībai,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 6., 7. un 8. pantu, 10. panta 1. punktu, 11., 12., 21., 48., 49., 50. un 52. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 25. februārī pieņemto ES iekšējās drošības stratēģiju,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 22. novembra paziņojumu „ES iekšējās drošības stratēģija darbībā — pieci soļi pretim drošākai Eiropai” (COM(2010)0673) un Eiropas Radikalizācijas izpratnes tīkla izveidi,

–  ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par otro ziņojumu par ES iekšējās drošības stratēģijas īstenošanu(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 15. janvāra paziņojumu „Radikalizācijas, kas rada terorismu un vardarbīgu ekstrēmismu, novēršana: ES atbildes pasākumu efektivitātes stiprināšana” (COM(2013)0941),

–  ņemot vērā pārskatīto ES Radikalizācijas un teroristu vervēšanas apkarošanas stratēģiju, ko Tieslietu un iekšlietu padome pieņēma 2014. gada 19. maija sanāksmē un Padome apstiprināja 2014. gada 5. un 6. jūnija sanāksmē (9956/14),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 20. jūnija paziņojumu par ES iekšējās drošības stratēģijas 2010. līdz 2014. gadam nobeiguma īstenošanas ziņojumu (COM(2014)0365),

–  ņemot vērā Eiropola ziņojumu par stāvokli terorisma jomā un terorisma tendencēm ES 2014. gadā,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2014. gada 24. septembrī pieņemto rezolūciju par terora aktu izraisītajiem draudiem starptautiskam mieram un drošībai (Rezolūcija Nr. 2178 (2014)),

–  ņemot vērā ES terorisma apkarošanas koordinatora ziņojumu Eiropadomei 2014. gada 24. novembrī (15799/14),

–  ņemot vērā 2014. gada 17. decembra rezolūciju par Eiropas Savienības iekšējās drošības stratēģijas atjaunošanu(2),

–  ņemot vērā Tieslietu un iekšlietu padomes 2014. gada 9. oktobra un 5. decembra sanāksmēs pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā Tieslietu un iekšlietu padomes 2015. gada 11. janvāra neoficiālās sanāksmes paziņojumu,

–  ņemot vērā 2015. gada 28. janvāra plenārsēdē notikušās debates par terorisma apkarošanas pasākumiem,

–  ņemot vērā 2015. gada 11. februāra rezolūciju par terorisma apkarošanas pasākumiem(3),

–  ņemot vērā neformālo Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksmi Rīgā 2015. gada 29. un 30. janvārī,

–  ņemot vērā Tieslietu un iekšlietu padomes 2015. gada 12. un 13. marta sanāksmju secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 28. aprīļa paziņojumu par Eiropas Drošības programmu (COM(2015)0185),

–  ņemot vērā Tiesas spriedumu par Datu saglabāšanas direktīvu,

–  ņemot vērā 2015. gada 19. maijā pieņemto Eiropas Padomes Konvencijas par terorisma novēršanu papildprotokolu un Eiropas Padomes rīcības plānu cīņai pret vardarbīgu ekstrēmismu un radikalizāciju, kas izraisa terorismu,

–  ņemot vērā Komisijas zaļo grāmatu „Savstarpējās uzticēšanās stiprināšana Eiropas tiesiskuma telpā — Zaļā grāmata par ES tiesību aktu krimināltiesību jomā piemērošanu saistībā ar brīvības atņemšanu” (COM(2011)0327),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A8-0316/2015),

A.  tā kā vairāk nekā 5000 Eiropas iedzīvotāju ir pievienojušies teroristu organizācijām un citiem militāriem grupējumiem, jo īpaši organizācijai „Islāma valsts” (ISIS), Jahbat al-Nusra un citām organizācijām ārpus Eiropas Savienības, it sevišķi Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas (MENA) reģionā; tā kā šī parādība kļūst aizvien izplatītāka un nozīmīgāka;

B.  tā kā radikalizēšanās ir kļuvusi par terminu, ko izmanto, lai aprakstītu parādību, ka cilvēki pieņem neiecietīgus viedokļus, uzskatus un idejas, kas varētu izraisīt vardarbīgu ekstrēmismu;

C.  tā kā nesenie teroristu uzbrukumi Francijā, Beļģijā, Tunisijā un Kopenhāgenā skaidri parāda drošības apdraudējumu, ko rada „ārvalstu” kaujinieku (tie bieži vien ir ES valstspiederīgie) klātbūtne un pārvietošanās Eiropas un tās kaimiņvalstu teritorijā; tā kā ES ir paudusi visstingrāko nosodījumu šiem uzbrukumiem un ir apņēmusies kopā ar dalībvalstīm cīnīties pret terorismu ES teritorijā un ārpus tās;

D.  tā kā briesmīgie teroristu uzbrukumi, kuros Parīzē 2015. gada 13. novembrī tika nogalināti un ievainoti simtiem cilvēku, no jauna apliecināja, ka steidzami ir nepieciešama saskaņota dalībvalstu un Eiropas Savienības rīcība, lai novērstu radikalizāciju un cīnītos pret terorismu;

E.  tā kā Eiropas Savienībā ir nozīmīgi terorisma draudi, jo īpaši tajās dalībvalstīs, kas bija vai joprojām ir militāri iesaistītas aizjūras operācijās Tuvajos Austrumos un Āfrikā;

F.  tā kā šo „Eiropas kaujinieku” radikalizēšanās ir sarežģīta un dinamiska parādība, kuras pamatā ir virkne pasaules mēroga, socioloģisku un politisku faktoru; tā kā šī parādība nav raksturīga tikai vienam konkrētam iedzīvotāju tipam, bet skar vīriešus un sievietes, un īpaši jaunus Eiropas iedzīvotājus, kuri nāk no visdažādākajiem sociālajiem slāņiem un kuriem visiem kopīgs ir tas, ka viņi jūtas sabiedrībā neiederīgi; tā kā radikalizācijas iemesli var vienlīdz būt sociālekonomiski, ideoloģiski, personiski vai psiholoģiski un tāpēc tos var izprast, tikai ņemot vērā katras attiecīgās personas pagātni;

G.  tā kā terorisma un radikalizēšanās dēļ rodas stereotipiski priekšstati par reliģijām, kas savukārt izraisa jaunus naida noziegumu un naidu kurinošu izteikumu uzplūdus, kuriem pamatā ir rasisms, ksenofobija vai neiecietība pret kādu viedokli, ticību vai reliģiju; tā kā ir jānorāda, ka viens no radikalizēšanās cēloņiem ir aplama reliģijas izmantošana, nevis pati reliģija;

H.  tā kā radikalizēšanās nav jāsaista ne ar vienu konkrētu ideoloģiju vai reliģiju, jo var rasties jebkurā no tām;

I.  tā kā viens no argumentiem, ko izmanto vardarbīgie ekstrēmisti, vervējot jauniešus, ir tas, ka pēc daudziem terorisma apkarošanas gadiem palielinās islamofobija un ka Eiropa vairs nav vieta, kur musulmaņi ir vēlami vai var dzīvot vienlīdzīgos apstākļos un praktizēt savu ticību, nesaskaroties ar diskrimināciju un stigmatizāciju; tā kā tas var radīt bezspēcības sajūtu, agresīvas dusmas, vilšanos, vientulību un izolētību no sabiedrības;

J.  tā kā radikalizācijas apkarošana nevar attiekties tikai uz islāmistu radikalizāciju; tā kā reliģiska radikalizācija un vardarbīgs ekstrēmisms skar arī visu Āfrikas kontinentu; tā kā politiska radikalizācija skāra arī Eiropu 2011. gadā, kad Anders Behring Breivik veica uzbrukumus Norvēģijā;

K.  tā kā gadiem ilgi pārliecinoši lielāko daļu teroristu uzbrukumu ES valstīs ir īstenojušas separātistu organizācijas;

L.  tā kā saskaņā ar Eiropola datiem 2013. gadā ES notika 152 teroristu uzbrukumi, no kuriem diviem bija reliģisks motīvs un 84 uzbrukumu pamatā bija etniski nacionālistiski vai separātiski uzskati, savukārt 2012. gadā ES notika 219 teroristu uzbrukumi, no kuriem sešiem bija reliģisks motīvs;

M.  tā kā cīņa pret terorismu un Eiropas iedzīvotāju radikalizēšanās novēršana, kā arī teroristu organizāciju veiktās viņu vervēšanas nepieļaušana faktiski paliek galvenokārt dalībvalstu kompetencē, taču sadarbība Eiropas mērogā ir būtiski svarīga efektīvai un lietderīgai informācijas apmaiņai starp tiesībaizsardzības iestādēm nolūkā apkarot teroristu radīto pārrobežu apdraudējumu; tā kā ir nepieciešama Eiropas līmenī koordinēta pieeja, kura sniedz patiesu pievienoto vērtību, vajadzības gadījumā saskaņojot vai tuvinot tiesību aktus, kas piemērojami teritorijā, kurā Eiropas iedzīvotāji var brīvi pārvietoties, un veicot efektīvus terorisma novēršanas un apkarošanas pasākumus; tā kā ES cīņā pret nopietnu un organizētu starptautisko noziedzību vienai no prioritātēm vajadzētu būt cīņai pret šaujamieroču nelikumīgu tirdzniecību;

N.  tā kā cilvēktiesībām jābūt Savienības terorisma apkarošanas un radikalizācijas novēršanas politikas centrā, taču vienlaikus ir jārod pareizais līdzsvars starp sabiedrības drošību un iedzīvotāju pamattiesību ievērošanu, tostarp tiesību uz drošību, privātumu, kā arī vārda, reliģijas un biedrošanās brīvību ievērošanu;

O.  tā kā ebreju kopienas ir viens no teroristu un antisemītu uzbrukumu mērķiem, kā rezultātā ebreju kopienas Eiropā izjūt aizvien lielāku nedrošību un bailes;

P.  tā kā terorisma un ārvalstu kaujinieku skaita pieaugums vairākās Eiropas valstīs ir kāpinājis neiecietību pret etniskām un reliģiskām kopienām; tā kā, veicot īpašus pasākumus, lai novērstu teroristu ekstrēmismu, papildus ir vajadzīga vissaptveroša pieeja diskriminācijas apkarošanai kopumā un jo īpaši islāmofobijas un antisemītisma apkarošanai;

Q.  tā kā jau šobrīd Eiropā pastāv vairāki instrumenti, kuru mērķis ir Eiropas iedzīvotāju radikalizēšanās novēršana, un tā kā ES un tās dalībvalstīm būtu pilnībā jāizmanto minētie instrumenti un jācenšas tos pastiprināt, lai ņemtu vērā problēmas, ar ko patlaban saskaras ES un tās dalībvalstis; tā kā joprojām vērojama absolūti nepamatota dalībvalstu nevēlēšanās sadarboties sensitīvās jomās, piemēram, informācijas un izlūkdatu apmaiņā; tā kā, ņemot vērā aizvien lielāku teroristu radikalizēšanos, kas ir pilnīgā pretrunā Eiropas vērtībām, ir jāievieš jauni instrumenti, un tam jānotiek saskaņā ar Pamattiesību hartu;

R.  tā kā visos dalībvalstu un ES veiktajos pasākumos ir svarīgi ievērot pamattiesības un pilsoniskās brīvības, proti, tiesības uz privātumu, tiesības uz drošību, tiesības uz datu aizsardzību, nevainības prezumpciju, tiesības uz taisnīgu tiesu un lietas izskatīšanu likumā paredzētajā kārtībā, vārda brīvību un reliģijas brīvību; tā kā Eiropas iedzīvotāju drošībai ir jāsaglabā viņu tiesības un brīvības; tā kā šie divi principi ir vienas un tās pašas monētas divas puses;

S.  tā kā dalībvalstīs īstenotā rīcība radikalizācijas riska novēršanai un teroristu organizāciju veiktās vervēšanas nepieļaušanai dažādās dalībvalstīs mēdz ievērojami atšķirties; tā kā dažas dalībvalstis jau ir sākušas īstenot iedarbīgus pasākumus, kamēr citas šīs parādības apkarošanā nerīkojas pietiekami efektīvi;

T.  tā kā ir steidzami nepieciešama koordinēta Eiropas mēroga rīcība saistībā ar Eiropas iedzīvotāju radikalizēšanās un teroristu organizāciju veiktās vervēšanas nepieļaušanu, lai ierobežotu šo aizvien vairāk izplatīto parādību un līdz ar to apturētu Eiropas iedzīvotāju došanos uz konflikta zonām, mazinātu valstī palikušo iedzīvotāju radikalizāciju un nepieļautu citu terora aktu īstenošanu;

U.  tā kā tā ir starptautiska parādība un pieredzi var gūt no daudzām vietām pasaulē;

V.  tā kā šobrīd, risinot problēmas saistībā ar Eiropas iedzīvotāju radikalizāciju un iesaistīšanos teroristu organizāciju darbībā vervēšanas rezultātā, svarīgi ir lielāku nozīmi piešķirt un vairāk pievērsties profilakses, nevis atbildes pasākumiem; tā kā ekstrēmisma, radikalizācijas un teroristu vervēšanas Eiropas Savienībā apkarošanas stratēģija var būt efektīva tikai tad, ja to izstrādā līdztekus integrācijas un sociālās integrācijas stratēģijai, tostarp atgriezušos tā dēvēto ārvalstu kaujinieku reintegrācijas un radikalizācijas novēršanas stratēģijai;

W.  tā kā noteikti interneta izmantošanas veidi veicina radikalizāciju, dodot iespēju fanātiķiem visā pasaulē sazināties citam ar citu un savervēt viegli ietekmējamas personas, pat fiziski netiekoties un grūti izsekojamā veidā;

X.  tā kā ir svarīgi skaidri nošķirt rīcību, kuras mērķis ir sagatavot un/vai atbalstīt teroristu uzbrukumus vai terora aktus, un ekstrēmistu darbības vai uzskatus, kam nepiemīt „mens rea” un kas nav „actus reus”;

Y.  tā kā teroristu radikalizācija, šķiet, ir saistāma ar faktoriem gan Savienības iekšienē, gan ārpus tās;

Z.  tā kā teroristu radikalizācijas apkarošanai ir jābūt daļai no vispārējas pieejas, kuras mērķis ir nodrošināt atvērtu Eiropu un kuras pamatā ir kopīgas vērtības;

AA.  tā kā jauniešu radikalizācija nebūtu jānošķir no tās sociālā un politiskā konteksta un ir jāpēta plašākā konflikta socioloģijas un vardarbības pētījumu mērogā;

AB.  tā kā teroristu radikalizācijas cēloņi nav pietiekami pētīti; tā kā integrācijas trūkumu nevar uzskatīt par teroristu radikalizācijas galveno cēloni;

AC.  tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesu tas, ka persona ir bijusi tādas organizācijas locekle, kura savas līdzdalības terora aktos dēļ ir iekļauta Kopējās nostājas 2001/931/KĀDP pielikuma sarakstā, un tas, ka šāda persona ir aktīvi atbalstījusi bruņotu cīņu, kurā piedalījusies minētā organizācija, automātiski nenozīmē, ka ir būtisks iemesls uzskatīt, ka minētā persona ir izdarījusi „smagu nepolitisku noziegumu” vai īstenojusi „darbības, kas ir pretējas ANO mērķiem un principiem”; no otras puses, tas, vai ir nopietns pamats uzskatīt, ka persona ir izdarījusi tādu noziegumu vai ir vainīga tādu darbību veikšanā, ir jānosaka katrā gadījumā atsevišķi, pamatojoties uz konkrētu faktu izvērtējumu un to, vai attiecīgā persona var tikt atzīta par individuāli atbildīgu šādu darbību veikšanā;

AD.  tā kā, lai varētu anulēt bēglim piešķirtu uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz to, ka minētais bēglis atbalsta šādu teroristu organizāciju, kompetentajām iestādēm tomēr ir pienākums valsts tiesu iestāžu uzraudzībā individuāli izvērtēt konkrētos faktus saistībā ar attiecīgās organizācijas un bēgļa darbībām,

I.Eiropas pievienotā vērtība terorisma apkarošanā

1.  ņemot vērā dramatiskos notikumus Parīzē, nosoda nāvējošus uzbrukumus, izsaka līdzjūtību cietušajiem un viņu ģimenēm un pauž solidaritāti ar viņiem, vēlreiz apstiprinot nepieciešamību vērsties pret vardarbību; turklāt nosoda stereotipu izmantošanu un ksenofobisku un rasistisku retoriku un praksi no to privātpersonu un iestāžu puses, kas tieši vai netieši saista teroristu uzbrukumus ar bēgļiem, kuri patlaban bēg no savām valstīm un meklē drošāku dzīvesvietu, bēgot no kara un vardarbības aktiem, kas ik dienas notiek viņu izcelsmes valstīs;

2.  uzsver, ka terorismu nevar un nevajadzētu saistīt ar kādu konkrētu reliģiju, valstspiederību vai kultūru;

3.  pauž bažas, ka tad, ja netiks novērsti apstākļi, kas veicina terorisma izplatīšanos, turpmākajos gados varētu pastiprināties parādība, ko raksturo ES iedzīvotāju došanās uz citām valstīm, lai pievienotos džihādistu vai citu ekstrēmistu grupējumiem, kā arī šo personu radītais drošības apdraudējums pēc atgriešanās ES un tās kaimiņvalstīs, jo īpaši ņemot vērā militārās darbības pašreizējo eskalāciju MENA reģionā; aicina veikt visaptverošu pētījumu par to atsevišķās valstīs un ES mērogā veikto pasākumu efektivitāti, kuru mērķis ir novērst un apkarot terorismu;

4.  aicina Komisiju prioritārā kārtā izstrādāt rīcības plānu, ar ko īstenot ES Radikalizācijas un teroristu vervēšanas apkarošanas stratēģiju, pamatojoties uz paraugprakses apmaiņu un prasmju apvienošanu Eiropas Savienībā, dalībvalstu veikto pasākumu izvērtēšanu un sadarbību ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām, pilnībā ņemot vērā starptautiskās konvencijas cilvēktiesību jomā un īstenojot daudzpusēju un daudznozaru līdzdalības un konsultatīvu pieeju; uzskata, ka Komisijai būtu jādod ieguldījums un jāatbalsta dalībvalstis, tām izstrādājot efektīvu un intensīvu komunikācijas stratēģiju, kuras mērķis ir novērst Eiropas valstspiederīgo un ES dzīvojošo trešo valstu valstspiederīgo radikalizāciju un teroristu organizāciju veiktu viņu vervēšanu;

5.  aicina dalībvalstis saskaņot savas stratēģijas un apmainīties ar to rīcībā esošo informāciju un gūto pieredzi, ieviest labas prakses paņēmienus gan valsts, gan Eiropas līmenī, sadarboties ar mērķi īstenot jaunus pasākumus, apkarojot radikalizāciju un teroristu vervēšanu, atjauninot attiecīgos valstu profilakses politikas pasākumus un izveidojot ekspertu tīklus, pamatojoties uz desmit prioritārajām rīcības jomām, kas noteiktas ES Radikalizācijas un teroristu vervēšanas apkarošanas stratēģijā; uzsver, ka ir svarīgi sekmēt un stiprināt pārrobežu sadarbību tiesībaizsardzības iestāžu starpā un ir ārkārtīgi būtiski nodrošināt pienācīgus resursus un apmācību vietējiem policijas spēkiem;

6.  pieprasa sniegt pilnīgu informāciju par Padomes rīcības plāniem un pamatnostādnēm attiecībā uz pašreizējo ES Radikalizācijas un teroristu vervēšanas apkarošanas stratēģiju;

7.  uzskata, ka Eiropas Padomes Konvencijai par terorisma novēršanu pievienotais papildprotokols, kā arī ANO Drošības padomes Rezolūcija Nr. 2178 dalībvalstīm un Eiropas iestādēm būtu jāizmanto, lai vienotos par vienotu pieeju kriminālatbildības noteikšanai personām, kuras tiek uzskatītas par „ārvalstu kaujiniekiem”; aicina Komisiju, izmantojot Radikalizācijas izpratnes tīkla (RAN) jaunā Izcilības centra atbalstu, veikt padziļinātus pētījumus par radikalizācijas galvenajiem iemesliem, procesu un dažādajām ietekmēm, kas to sekmē;

8.  aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar Eiropolu un terorisma apkarošanas koordinatoru sagatavot gada ziņojumu par drošības situāciju Eiropā, tostarp attiecībā uz radikalizācijas riskiem un ietekmi uz cilvēku dzīvības un fiziskās integritātes drošību Eiropas Savienībā, un katru gadu sniegt Parlamentam pārskata ziņojumu;

9.  uzstāj, ka ir svarīgi pilnībā izmantot jau pieejamos instrumentus, lai nepieļautu Eiropas iedzīvotāju radikalizāciju un vervēšanu, ko veic teroristu organizācijas, un pret to cīnītos; uzsver, ka ir svarīgi izmantot visus attiecīgos iekšējos un ārējos instrumentus holistiskā un visaptverošā veidā; iesaka, lai Komisija un dalībvalstis izmantotu pieejamos līdzekļus, jo īpaši tos, ko nodrošina Iekšējās drošības fonds (IDF), izmantojot IDF politikas instrumentu, lai atbalstītu projektus un pasākumus, kuru mērķis ir nepieļaut radikalizāciju; uzsver, ka Radikalizācijas izpratnes tīklam un tā Izcilības centram var būt liela nozīme, lai sasniegtu minēto mērķi, t. i., visaptverošā veidā apkarotu Eiropas iedzīvotāju radikalizāciju; prasa nodrošināt lielāku šā tīkla atpazīstamību un vairāk informācijas par to personām, kas apkaro radikalizāciju;

II.Novērst vardarbīgu ekstrēmismu un teroristu radikalizāciju cietumos

10.  uzsver, ka cietumi joprojām ir viena no vidēm, kas sekmē radikālu un vardarbīgu ideoloģiju izplatīšanos un teroristu radikalizāciju; aicina Komisiju sekmēt labas prakses apmaiņu dalībvalstu starpā, lai novērstu teroristu radikalizācijas pieaugumu Eiropas cietumos; mudina dalībvalstis nekavējoties rīkoties, lai novērstu cietumu pārpildītību, kas ir akūta problēma daudzās dalībvalstīs un būtiski palielina radikalizācijas risku un samazina rehabilitācijas iespējas; atgādina, ka valsts jauniešu aizsardzības iestādes vai ieslodzījuma vai rehabilitācijas centri arī var kļūt par nepilngadīgo — kuri ir sevišķi neaizsargāts mērķis — radikalizācijas vietām;

11.  mudina Komisiju, balstoties uz labāko praksi, publicēt pamatnostādnes par pasākumiem, kas jāpiemēro Eiropas cietumos, lai novērstu ieslodzīto radikalizāciju un vardarbīgu ekstrēmismu, pilnībā ievērojot cilvēktiesības; norāda, ka to ieslodzīto nošķiršana, kuri ir līdzdarbojušies vardarbīgā ekstrēmismā vai kurus jau ir savervējušas teroristu organizācijas, no pārējiem cietumniekiem ir iespējams pasākums, lai novērstu radikālu terorisma ideoloģiju spiedienu uz citiem, tos iebiedējot, un ierobežotu radikalizāciju cietumos; tomēr brīdina, ka ikviens no šādiem pasākumiem būtu jāīsteno, tikai izvērtējot konkrēto gadījumu, un jāpamato ar tiesas nolēmumu, un uz to būtu jāattiecina kompetentu tiesu iestāžu veikta pārskatīšana; turklāt iesaka Komisijai un dalībvalstīm izvērtēt pierādījumus un gūto pieredzi saistībā ar ieslodzīto nošķiršanu cietumos ar mērķi ierobežot radikalizācijas izplatīšanos; uzskata, ka šāds izvērtējums ir jāizmanto kā pamats dalībvalstu cietumu sistēmās izmantojamās kārtības pilnveidošanai; tomēr norāda, ka minētajiem pasākumiem vajadzētu būt samērīgiem un to īstenošanā pilnībā jāievēro ieslodzītā pamattiesības;;

12.  atbalsta tādas specializētas apmācības ieviešanu, kas paredzēta visiem soda izciešanas iestāžu darbiniekiem, citām soda izciešanas sistēmā iesaistītajām personām, reliģiskajiem darbiniekiem un NVO personālam, kas saskaras ar ieslodzītajiem, lai mācītu viņus agrīnā posmā atpazīt izturēšanos ar tendenci uz radikālu un ekstrēmismam raksturīgu uzvedību, novērst to un reaģēt uz to; uzstāj, ka ir svarīgi atbilstoši apmācīt un pieņemt darbā reliģijas, filozofijas un laicīgās jomas pārstāvjus, lai tie ne tikai pienācīgi apmierinātu ieslodzīto kultūras un garīgās vajadzības soda izciešanas iestādēs, bet arī sekmētu potenciāli radikālu izteikumu ierobežošanu;

13.  mudina Eiropas cietumos ieviest izglītojošas programmas, nodrošinot tām pienācīgu finansējumu, ar mērķi sekmēt ieslodzīto kritisko domāšanu, reliģisko toleranci un reintegrāciju sabiedrībā, kā arī sniegt īpašu atbalstu tiem ieslodzītajiem, kuri ir jauni, neaizsargāti un kurus vairāk apdraud radikalizācija un teroristu organizāciju vervēšana, un īstenot minētās programmas, pilnībā ievērojot ieslodzīto cilvēktiesības; uzskata, ka papildpasākumi būtu jānodrošina arī pēc atbrīvošanas no cietuma;

14.  atzīst, ka šādos centienos izšķiroša nozīme ir cietuma videi, kurā pilnībā tiek ievērotas ieslodzīto cilvēktiesības un kura atbilst starptautiskajām un reģionālajām normām, tostarp ANO Standarta minimuma noteikumiem attiecībā uz izturēšanos pret cietumniekiem;

III.Nepieļaut teroristu radikalizāciju interneta vidē

15.  norāda, ka interneta vide rada īpašus sarežģījumus, ņemot vērā tā globālo un pārrobežu raksturu, kura dēļ ir iespējamas juridiskas nepilnības un jurisdikcijas pretrunas, līdz ar to vervētāji un personas ar radikāliem uzskatiem no visām pasaules malām var attālināti un vienkārši sazināties, nepastāvot fiziskām robežām un vajadzībai izveidot bāzi un meklēt patvērumu konkrētā valstī; atgādina, ka internets un sociālie tīkli tiek izmantoti kā svarīgas platformas radikālisma un fundamentālisma veicināšanai, jo tajos iespējams ātri un plaši izplatīt naidu kurinošus un terorismu slavinošus vēstījumus; pauž bažas par šādu terorismu slavinošu vēstījumu ietekmi jo īpaši uz jaunākiem cilvēkiem, kas ir sevišķi viegli ietekmējama sabiedrības daļa; uzsver izglītības un sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņu lomu, novēršot radikalizāciju internetā; apliecina savu atbalstu vārda brīvībai ne tikai bezsaistē, bet arī tiešsaistē, un uzskata, ka tai vajadzētu būt pamatā visiem regulatīvajiem pasākumiem, kuru mērķis ir novērst radikalizāciju internetā un sociālajos plašsaziņas līdzekļos; norāda uz Eiropas līmenī uzsākto dialogu ar interneta uzņēmumiem, lai nepieļautu nelikumīga satura izplatīšanu tiešsaistē un to ātri izdzēstu saskaņā ar ES un valstu tiesību aktiem, vienlaikus cieši ievērojot vārda brīvības principu; aicina īstenot efektīvu stratēģiju tāda nelikumīga satura identificēšanai un dzēšanai, ar ko aicina uz vardarbīgu ekstrēmismu, vienlaikus ievērojot pamattiesības un vārda brīvību, un jo īpaši veicināt efektīvu tādu vēstījumu izplatīšanu, kuru mērķis ir neitralizēt teroristu propagandu;

16.  atgādina, ka interneta un sociālo plašsaziņas līdzekļu uzņēmumiem un pakalpojumu sniedzējiem ir juridisks pienākums sadarboties ar dalībvalstu iestādēm un īsā laikā dzēst jebkādu nelikumīgu saturu, ar ko izplata vardarbīgu ekstrēmismu, un to darīt, pilnībā ievērojot tiesiskumu un pamattiesības, tostarp vārda brīvību; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja veikt tiesiskas darbības, tostarp kriminālvajāšanu, pret interneta un sociālo plašsaziņas līdzekļu uzņēmumiem un pakalpojumu sniedzējiem, kuri atsakās pildīt administratīvu vai juridisku prasību dzēst nelikumīgu vai terorismu slavinošu saturu savās interneta platformās; uzskata, ka interneta platformu atteikšanās sadarboties vai apzināta nesadarbošanās, līdz ar to ļaujot šādam nelikumīgam saturam izplatīties, būtu jāuzskata par līdzdalību, ko var klasificēt kā noziedzīgu nodomu vai nolaidību, un ka šādos gadījumos atbildīgās personas ir saucamas pie atbildības;;

17.  aicina kompetentās iestādes nodrošināt stingrāku uzraudzību tīmekļa vietnēm, kurās tiek kūdīts uz naidu;

18.  uzsver, ka internets ir efektīva platforma tāda vēstījuma izplatīšanai, ar ko pauž atbalstu cilvēktiesību ievērošanai un iebilst pret vardarbību; uzskata, ka interneta nozares dalībniekiem un pakalpojumu sniedzējiem būtu jāsadarbojas ar dalībvalstu iestādēm un pilsonisko sabiedrību, lai, pamatojoties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, izplatītu spēcīgus un pievilcīgus vēstījumus, ar ko nodrošina pretdarbību uz naidu kurinošām runām un radikalizācijai tiešsaistē; aicina digitālās platformas sadarboties ar dalībvalstīm, pilsonisko sabiedrību un organizācijām, kas ir specializējušās teroristu radikalizācijas novēršanas un naidu kurinošu vēstījumu izvērtēšanas jomā, lai palīdzētu izplatīt profilaktiskus vēstījumus, aicinot veicināt kritisko domāšanu un radikalizācijas novēršanas procesu, kā arī identificētu inovatīvus juridiskos risinājumus nolūkā apkarot naidu kurinošus un terorismu slavinošus vēstījumus, līdz ar to padarot radikalizāciju tiešsaistē sarežģītāku; aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt šādu pretēji vērstu vēstījumu izplatīšanu tiešsaistē un cieši sadarboties ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām nolūkā stiprināt kanālus, kuros izplata un veicina demokrātisku un nevardarbīgu informāciju;

19.  atbalsta jauniešu izpratnes veicināšanas programmu īstenošanu attiecībā uz naidu kurinošiem izteikumiem tiešsaistē un ar tiem saistītajiem riskiem, kā arī plašsaziņas līdzekļu un interneta izglītību popularizējošu programmu īstenošanu; atbalsta apmācības programmu īstenošanu nolūkā mobilizēt, apmācīt un izveidot jaunu aktīvistu tīklus, lai tiešsaistē aizstāvētu cilvēktiesības;

20.  uzskata, ka atšķirīga viedokļa veidošana — arī trešās valstīs — ir viens no veidiem, kā mazināt teroristisko grupējumu ietekmi MENA reģionā; aicina ES pastiprināt atbalstu tādām iniciatīvām kā SSCAT (Sīrijas stratēģiskās komunikācijas padomdevēju grupa) un veicināt šāda veida projektu īstenošanu un finansēšanu trešās valstīs;

21.  uzskata, ka interneta nozarei un pakalpojumu sniedzējiem, izmantojot tīmekļa vietņu indeksāciju, ir jāpopularizē radikalizēšanās nepieļaušanas vēstījumi, nevis terorismu slavinoši vēstījumi; uzskata, ka Eiropolā būtu jāizveido īpaša Eiropas sadarbības vienība nolūkā apmainīties ar labu praksi starp dalībvalstīm, vienlaikus pastāvīgi sadarbojoties ar interneta operatoriem, lai izceltu vēstījumus, kas ļauj atspēkot naidu kurinošos un terorismu slavinošos izteikumus, tā apgrūtinot radikalizāciju interneta vidē; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pretējas iedarbības vēstījumu un vājināšanas pasākumu efektīvu izmantošanu;

22.  atbalsta tādu pasākumu ieviešanu kā ikvienam interneta lietotājam pieejama iespēja vienkārši un ātri iezīmēt internetā un sociālajos tīklos izplatītu nelikumīgu saturu un par to paziņot kompetentajām iestādēm, tostarp izmantojot uzticības tālruņus, un šajā procesā ievērot pamatbrīvības, jo īpaši vārda brīvību, un ES un dalībvalstu tiesību aktus;

23.  norāda uz nopietnām bažām par to, ka teroristu organizācijas aizvien vairāk izmanto šifrēšanas tehnoloģijas, kuru dēļ tiesībaizsardzības iestādēm ir neiespējami atklāt un lasīt viņu saziņu un viņu veikto radikalizācijas propagandu, pat ja ir tiesas nolēmums; aicina Komisiju steidzami pievērsties šīm bažām savā dialogā ar interneta un IT uzņēmumiem;

24.  uzskata, ka ikvienai dalībvalstij būtu jāizveido īpaša vienība, kuras uzdevums būtu iezīmēt internetā atrodamu nelikumīgu saturu un sekmēt šāda satura identificēšanu un dzēšanu; atzinīgi vērtē lēmumu Eiropolā izveidot ES vienību ziņošanai par interneta saturu (IRU), kas būs atbildīga par nelikumīga satura identificēšanu un dalībvalstu atbalstīšanu šajā jomā, vienlaikus pilnībā ievērojot visu iesaistīto personu pamattiesības; ierosina, ka šīm vienībām būtu jāsadarbojas ar ES terorisma apkarošanas koordinatoru un Eiropolā izveidoto Eiropas Terorisma apkarošanas centru, kā arī ar šajā jomā aktīvajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām; turklāt mudina dalībvalstis šajos jautājumos sadarboties savā starpā un ar attiecīgajām ES struktūrām;

25.  atzinīgi vērtē to, ka no 2016. gada 1. janvāra darbību sāks Eiropas Terorisma apkarošanas centrs (ETAC), kurā ietilps Eiropas vienība satura iezīmēšanai; uzsver, ka ir jānodrošina finanšu resursi, kas nepieciešami, lai izpildītu Eiropolam uzticētos papildu uzdevumus saistībā ar Eiropas Terorisma apkarošanas centra izveidi; aicina centra izveidē un tā pilnvaru, uzdevumu un finansējuma noteikšanā pienācīgi iesaistīt Parlamentu;

26.  uzskata, ka radikalizēšanu interneta vidē var ierobežot tikai tad, ja pastiprina cīņai ar kibernoziedzību pieejamo ES instrumentu klāstu; iesaka palielināt Eiropas Kibernoziegumu centra (EC3), kā arī Eiropola un Eurojust pilnvaras un resursus, lai minētais centrs varētu efektīvi rīkoties, labāk identificējot un apkarojot apdraudējumu internetā un labāk identificējot teroristu organizāciju izmantotos paņēmienus; atgādina, ka Eiropolā un dalībvalstīs ir jādarbojas pienācīgi apmācītiem ekspertiem, lai reaģētu uz šo specifisko apdraudējumu; aicina PV/AP reorganizēt ES Situāciju centru (SitCen) un Izlūkdatu centru (IntCen) un nodrošināt to darbības saskaņošanu ar terorisma apkarošanas koordinatoru, lai labāk izsekotu kriminālas darbības tiešsaistē un naidu kurinošu vēstījumu izplatību saistībā ar radikalizāciju un terorismu; mudina dalībvalstis būtiski palielināt informācijas apmaiņu to starpā un ar attiecīgajām ES struktūrām un aģentūrām;

27.  uzskata, ka visos ES un valstu mēroga pasākumos saistībā ar vardarbīga ekstrēmisma izplatīšanos Eiropas iedzīvotāju vidū un viņu vervēšanu, ko veic teroristu organizācijas, būtu jāievēro ES pamattiesības un attiecīgā Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību Tiesas judikatūra, tostarp nevainīguma prezumpcijas princips, tiesiskās noteiktības princips, tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesu, pārsūdzības tiesības un nediskriminācijas princips;

IV.Radikalizācijas nepieļaušana, izmantojot izglītību un sociālo integrāciju

28.  uzsver izglītības iestāžu un izglītības sistēmas svarīgo lomu radikalizācijas nepieļaušanā; atgādina, ka šīm iestādēm ir ārkārtīgi svarīga nozīme, palīdzot veicināt sabiedrības integrāciju, kritiskās domāšanas attīstību un nediskrimināciju; aicina dalībvalstis mudināt izglītības iestādes nodrošināt kursus un akadēmiskās programmas, kuru mērķis ir stiprināt izpratni un iecietību, jo īpaši attiecībā uz dažādām reliģijām, reliģiju, filozofisko sistēmu un ideoloģiju vēsturi; uzsver nepieciešamību mācīt Savienības pamatvērtības un demokrātiskos principus, piemēram, cilvēktiesības; uzsver, ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, ka to izglītības sistēmās ievēro un veicina ES vērtības un principus un ka to darbība nav pretrunā nediskriminācijas un integrācijas principiem;

29.  mudina dalībvalstis nodrošināt, lai ikvienā skolā (no pamatskolas līdz vidusskolai) īsteno izglītojošas programmas par interneta lietošanu nolūkā izglītot un apmācīt atbildīgus, kritiski domājošus un likumpaklausīgus interneta lietotājus;

30.  uzsver, ka svarīgi ir dot skolotājiem lielākas iespējas ieņemt aktīvu nostāju pret visa veida diskrimināciju un rasismu; uzsver izglītības un kompetentu un atbalstošu pasniedzēju būtisko lomu, lai ne tikai nostiprinātu sociālās saites, radītu piederības sajūtu, attīstītu zināšanas, prasmes un kompetences, integrētu pamatvērtības, uzlabotu sociālās, pilsoniskās un starpkultūru kompetences, kritisko domāšanu un plašsaziņas līdzekļu lietošanas prasmes, bet arī palīdzētu jauniešiem — ciešā sadarbībā ar vecākiem un ģimenēm — kļūt par aktīviem, atbildīgiem un atvērtiem sabiedrības locekļiem; uzsver, ka skolas var veidot skolēnu noturīgumu pret radikalizāciju, nodrošinot drošu vidi un laiku diskutēšanai un pretrunīgu un jutīgu jautājumu izpētīšanai; norāda, ka pusaudži ir īpaši viegli ietekmējama grupa, jo atrodas savas dzīves grūtā posmā, kad viņi attīsta savu vērtību sistēmu un meklē jēgu, un vienlaikus ir ļoti iespaidojami un viegli manipulējami; atgādina, ka grupas, kā arī indivīdi var radikalizēties, un atzīst, ka reakcija uz individuālu un grupas radikalizāciju var veidoties dažādi; uzsver, ka sabiedrībai ir pienākums sniegt jauniešiem labākas izredzes un izpratni par dzīves jēgu, jo īpaši ar kvalitatīvas izglītības un apmācības palīdzību; uzsver izglītības iestāžu lomu, mācot jaunatni atpazīt un pārvaldīt riskus un veikt drošākas izvēles un veicinot spēcīgu piederības, vienotas kopienas un aprūpes atbalsta sajūtu un atbildību par citiem; uzsver, ka jāizmanto dažādās iespējas, ko piedāvā profesionālā izglītība un akadēmiskie kursi, lai jaunieši saskartos ar atšķirīgām nacionālajām, reģionālajām, reliģiskajām un etniskajām identitātēm, kādas ir Eiropā;

31.  uzsver, ka Eiropas daudzveidība un tās multikulturālās kopienas ir neatņemama tās sociālās uzbūves sastāvdaļa un būtisks kultūras kapitāls; uzskata, ka ikvienai politikai radikalizācijas pārvarēšanā jābūt jutīgai un samērīgai, lai ievērotu un nostiprinātu kopienu sociālo uzbūvi;

32.  uzsver, ka ir svarīgi apvienot deradikalizācijas programmas ar tādiem pasākumiem kā partnerību nodibināšana ar kopienas pārstāvjiem, ieguldījums sociālos un kaimiņattiecību projektos, kuru mērķis ir novērst ekonomisko un ģeogrāfisko atstumtību, kā arī mentoru sistēmas atsvešinātiem un atstumtiem jauniešiem, kurus uzskata par pakļautiem radikalizācijas riskam; atgādina, ka visām dalībvalstīm ir pienākums rūpīgi īstenot ES pretdiskriminācijas instrumentus un veikt efektīvus pasākumus, ar kuriem novērst diskrimināciju, naidīgus izteikumus un naida noziegumus un kuri būtu daļa no radikalizācijas apkarošanas stratēģijas;

33.  aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, tām sākot komunikācijas kampaņu, lai veicinātu jauniešu un uzraudzības personāla izpratni par radikalizācijas jautājumiem; uzsver, ka apmācībā un izpratnes veidošanas kampaņās par prioritāti būtu jāpadara agrīna iejaukšanās, lai aizsargātu personas un novērstu jebkādu radikalizācijas risku; aicina dalībvalstis nodrošināt izglītības personālam īpašu apmācību un piemērotas metodes, lai viņi spētu atpazīt jebkādas uztraucošas izmaiņas uzvedībā, identificēt līdzdalības aprindas, kas ar atdarināšanu sekmē radikalizāciju, un lai pienācīgi uzraudzītu jauniešus, kurus varētu savervēt teroristu organizācijas; turklāt mudina dalībvalstis veikt ieguldījumus un finansiāli atbalstīt specializētās struktūras skolu tuvumā, kas kalpo par kontaktpunktiem, kuri dod iespēju jauniešiem un arī viņu ģimenēm, skolotājiem un attiecīgajiem ekspertiem iesaistīties ģimenēm pieejamās ārpusskolas aktivitātēs, tostarp psiholoģiskās konsultācijās; uzsver, ka ir svarīgi, lai šajā jomā būtu skaidras vadlīnijas, neapdraudot skolotāju, jaunatnes darbinieku un citu darbinieku primāro lomu, kuri galvenokārt rūpējas par personas labklājību, jo pārmērīga valsts iestāžu rīcība varētu būt neproduktīva;

34.  norāda uz iespējām, ko programma „Radošā Eiropa” piedāvā dalībvalstīm un plašsaziņas līdzekļu izglītības ekspertiem; atzīmē, ka ES programmas izglītības, kultūras, sociālo aktivitāšu un sporta jomās ir būtiski pīlāri to darbību atbalstam, ko veic dalībvalstis, lai pārvarētu nevienlīdzību un novērstu marginalizāciju; uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt jaunus pasākumus, lai veicinātu Eiropas vērtības izglītībā kā daļu no Eiropas stratēģiskā satvara sadarbībai izglītības un apmācības jomā; tādēļ uzstāj, ka cita starpā jācenšas nodot un ievērot pilsoniskās vērtības, izmantojot programmas „Eiropa pilsoņiem”, „Erasmus+” un “Radošā Eiropa”;

35.  uzstāj, ka būtiski ir iesaistīties starpkultūru dialogā ar dažādām kopienām, līderiem un ekspertiem, lai palīdzētu panākt labāku radikalizācijas izpratni un tās novēršanu; uzsver, ka visām reliģiskajām kopienām ir atbildība un nozīmīga loma cīņā pret fundamentālismu, naidu kurinošiem izteikumiem un terorisma propagandu; vērš dalībvalstu uzmanību uz jautājumu par reliģisko līderu apmācību, — kurai, ja iespējams, vajadzētu notikt Eiropā — lai novērstu naidīga un vardarbīga ekstrēmisma kurināšanu kulta vietās Eiropā un nodrošinātu, ka šie līderi atbalsta Eiropas vērtības, kā arī par reliģiju, filozofiju un sekulārās sabiedrības pārstāvju apmācību, kuri strādā labošanas iestādēs; tomēr atzīst — lai gan kulta vietas var būt kontaktpunkti, liela daļa no indoktrinācijas un vervēšanas procesa notiek neformālākās sanāksmēs vai internetā;

36.  uzsver, ka izšķiroša nozīme ir tam, lai par radikalizācijas nepieļaušanu atbildību uzņemtos ikviena ieinteresētā persona vietējā, valsts, Eiropas vai starptautiskā līmenī; mudina veidot ciešu sadarbību starp visiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem valsts un pašvaldību līmenī un plašāku sadarbību starp vietējiem dalībniekiem, piemēram, apvienībām un NVO, lai atbalstītu terorisma upurus un viņu ģimenes, kā arī personas, kas ir radikalizējušās, un viņu ģimenes; šajā saistībā pieprasa izveidot šādiem vietējiem dalībniekiem piemērotu apmācību un sniegt viņiem papildu finansiālo atbalstu; tomēr uzsver, ka NVO un citu pilsoniskās sabiedrības dalībnieku finansējums būtu jānošķir no finansiālā atbalsta terorisma apkarošanas programmām;

37.  uzskata, ka pilsoniskajai sabiedrībai un vietējiem dalībniekiem ir izšķiroša loma viņu dzīvesvietai vai organizācijai pielāgotu projektu izstrādē un arī liela loma kā integrējošam faktoram attiecībā uz Eiropas iedzīvotājiem, kuri ir nošķīrušies no sabiedrības un kurus vilina teroristu radikalizācija; uzskata, ka ir būtiski veidot izpratni, informēt un apmācīt tos darbiniekus, kuri atrodas „priekšējās rindās” (skolotājus, izglītības darbiniekus, policistus, bērnu aizsardzības darbiniekus un veselības aprūpes darbiniekus), lai nostiprinātu spēju uz vietas apkarot radikalizāciju; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāatbalsta tādu struktūru izveide, kuras īpaši sekmē jauniešu ievirzi, kā arī sadarbību ar ģimenēm, skolām, slimnīcām, universitātēm utt.; atgādina, ka šādus pasākumus var īstenot tikai ar ilgtermiņa sociālā ieguldījuma programmām; norāda, ka šīs jomas apvienības un organizācijas, kas nav saistītas ar valdību, var sasniegt izcilus rezultātus tādu iedzīvotāju reintegrācijā sabiedrībā, kuri bijuši ceļā uz radikalizāciju;

38.  uzskata, ka katrā dalībvalstī ir obligāti jāievieš palīdzības un konsultatīva brīdināšanas sistēma, kas ģimenēm un kopienas locekļiem ļautu iegūt atbalstu vai viegli un ātri paziņot par pēkšņām uzvedības izmaiņām, kuras varētu liecināt par teroristu radikalizēšanos vai personas izceļošanu nolūkā pievienoties teroristu organizācijai; šajā saistībā norāda, ka uzticības tālruņu dienesti ir darbojušies sekmīgi un tie ļauj ziņot par tādām personām no draugu loka un ģimenēm, par kurām ir aizdomas, ka tās ir radikalizējušās, un arī palīdz draugiem un ģimenēm risināt šādu destabilizējošu situāciju; aicina dalībvalstis izskatīt iespēju izveidot šādu sistēmu;

39.  atgādina, ka islamofobijas pastiprināšanās Eiropas Savienībā veicina musulmaņu atstumtību no sabiedrības, kas savukārt varētu sekmēt mazāk aizsargātu personu pievienošanos vardarbīgām ekstrēmistu organizācijām; uzskata, ka tādas organizācijas kā Da’esh propagandas un vervēšanas nolūkā manipulatīvi izmanto islamofobiju Eiropā; tāpēc iesaka pieņemt Eiropas satvaru nacionālo stratēģiju pieņemšanai par islamofobijas apkarošanu, lai pārvarētu diskrimināciju, kas liek šķēršļus izglītības, nodarbinātības un mājokļu pieejamībai;

40.  uzsver, ka nesenā pētījumā uzmanība ir pievērsta tam, ka arvien vairāk ir sieviešu, ko ir radikalizējušas un savervējušas teroristu organizācijas, un pierāda viņu lomu vardarbīgā ekstrēmismā; uzskata, ka, izstrādājot stratēģijas radikalizācijas nepieļaušanai, ES un dalībvalstīm vismaz zināmā mērā būtu jāņem vērā dzimuma aspekts; aicina Komisiju atbalstīt vispārējas programmas, kuru mērķis ir iesaistīt jaunas sievietes centienos panākt lielāku līdztiesību un nodrošināt atbalsta tīklus, kuros viņas var droši tikt uzklausītas;

41.  uzsver, cik svarīga ir sieviešu loma radikalizācijas novēršanā;

V.Aktīvāka informācijas apmaiņa par teroristu radikalizāciju Eiropā

42.  atkārtoti apliecina savu apņemšanos strādāt, lai līdz 2015. gada beigām pabeigtu ES direktīvu par pasažieru datu reģistru (PDR), un garantēt, ka šī direktīva atbildīs pamattiesībām un tajā nebūs nekādas diskriminējošas prakses, kuras pamatā būtu ideoloģiska, reliģiska vai etniska stigmatizācija, un pilnībā tiks ievērotas ES iedzīvotāju datu aizsardzības tiesības; tomēr atgādina, ka ES PDR direktīva būs tikai viens pasākums cīņā pret terorismu un ka ir nepieciešama holistiska, vērienīga un visaptveroša stratēģija par terorisma apkarošanu un cīņu pret organizēto noziedzību, kura ietvertu ārpolitiku, sociālo politiku, izglītības politiku, tiesībaizsardzību un tiesu iestādes, lai novērstu Eiropas iedzīvotāju vervēšanu teroristu organizācijās;

43.  aicina Komisiju uzlabot ES lietpratību attiecībā uz radikalizācijas novēršanu, izveidojot Eiropas tīklu, kurš sevī ietvertu informāciju, ko sniedz Radikalizācijas izpratnes tīkls (RAN) un Politikas attiecībā uz polarizāciju un radikalizāciju plānošanas tīkls (PPN), kā arī informāciju, kuru snieguši eksperti, kas specializējušies plašā sociālo zinātņu disciplīnu klāstā;

44.  uzstāj, ka ir obligāti jāpastiprina ātra un efektīva informācijas apmaiņa starp dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādēm, kā arī starp dalībvalstīm un attiecīgajām aģentūrām, jo īpaši optimizējot Šengenas informācijas sistēmas (SIS) un vīzu informācijas sistēmas (VIS), Eiropola drošas informācijas apmaiņas tīkla lietojumprogrammas (SIENA) un Eiropola kontaktpunkta „Ceļotāji” izmantošanu un datu ievadīšanu tajos par Eiropas iedzīvotājiem, kas bijuši radikalizēti; uzsver, ka intensīvāka informācijas apmaiņa starp tiesībaizsardzības iestādēm uzlabos dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos, kā arī pastiprinās ES iestāžu, piemēram, Eiropola, Eurojust un Eiropas Policijas akadēmijas (CEPOL), nozīmi un efektīvu resursu nodrošināšanu tām;

45.  prasa Eiropas Savienībai jautājumu par teroristu radikalizāciju iekļaut apmācībā, ko nodrošina CEPOL;

46.  uzsver, cik svarīgi ir īstenot specializētu Eiropas apmācības programmu tiesu sistēmas darbiniekiem, lai uzlabotu viņu informētību par radikalizācijas dažādajiem veidiem;

47.  uzsver, ka dalībvalstu labāku sadarbību, kuras mērķis ir apkarot Eiropas iedzīvotāju radikalizāciju un viņu savervēšanu, raksturo arī intensīva informācijas apmaiņa un sadarbība starp tiesu iestādēm un ar Eurojust; norāda, ka Eiropas līmenī uzlabota informācija par terorismā aizdomās turētu personu sodāmību ļautu paātrināt viņu atklāšanu un veicinātu sekmīgu uzraudzību, viņiem gan atstājot valsti, gan atgriežoties valstī; tādēļ atbalsta Eiropas Sodāmības reģistru informācijas sistēmas (ECRIS) reformu un labāku izmantošanu; mudina Komisiju izvērtēt Eiropas Policijas reģistru norāžu sistēmas (EPRIS) izveidošanas iespēju un tās pievienoto vērtību; uzsver, ka šādā informācijas apmaiņā jāievēro starptautiskie līgumi un ES tiesības, kā arī pamattiesības, jo īpaši personas datu aizsardzība, un ka ir svarīgi īstenot drošības pasākumu efektīvu demokrātisko pārraudzību;;

48.  uzskata, ka cīņā pret nopietnu un organizētu starptautisko noziedzību vienai no ES prioritātēm vajadzētu būt cīņai pret ieroču nelegālo tirdzniecību; jo īpaši uzskata, ka vēl vairāk jāuzlabo sadarbība saistībā ar informācijas apmaiņas mehānismiem un aizliegto ieroču izsekojamību un iznīcināšanu;

VI.Spēcīgāka atturēšana no teroristu radikalizācijas

49.  uzskata, ka pasākumi, kuru mērķis ir novērst Eiropas iedzīvotāju radikalizēšanos un to, ka viņus savervē teroristu organizācijas, būs pilnībā iedarbīgi tikai tad, ja tos papildinās efektīvu, atturošu un skaidri formulētu krimināltiesisko sodu klāsts visās dalībvalstīs; uzskata, ka, efektīvi nosakot kriminālatbildību par ārvalstīs teroristu organizāciju rindās veiktiem terora aktiem, dalībvalstis sev nodrošinātu nepieciešamos instrumentus teroristu radikalizācijas izskaušanai Eiropas iedzīvotāju vidū, vienlaikus pilnībā izmantojot spēkā esošos ES policijas un tiesu iestāžu sadarbības instrumentus krimināllietās; uzskata, ka tiesībaizsardzības un tiesu iestādēm (tiesnešiem un prokuroriem) būtu vajadzīga pietiekama spēja novērst, atklāt un sodīt šādus aktus un ka tās būtu pienācīgi un nepārtraukti jāapmāca attiecībā uz noziegumiem, kas saistīti ar terorismu;

50.  prasa nostiprināt veiktspēju Eurojust Koordinācijas centram, kuram būtu jāuzņemas izšķiroša loma, veicinot dalībvalstu tiesu iestāžu kopīgu rīcību pierādījumu vākšanā, un jāpadara efektīvāka kriminālvajāšana par noziegumiem, kas saistīti ar terorismu; šajā saistībā uzskata, ka gan dalībvalstu starpā, gan starp dalībvalstīm un trešām valstīm, ar kurām Eurojust ir noslēdzis sadarbības līgumus, būtu vairāk jāizmanto kopējo izmeklēšanas grupu instruments;

51.  norāda, ka kriminālvajāšana par terora aktiem, ko trešās valstīs veic Eiropas pilsoņi vai trešo valstu valstspiederīgie, kas dzīvo ES, prasa, lai pierādījumu vākšana trešās valstīs būtu iespējama, pamatojoties uz cilvēktiesību pilnīgu ievērošanu; tādēļ prasa, lai ES strādā pie tiesu un tiesībaizsardzības iestāžu sadarbības nolīgumu noslēgšanas ar trešām valstīm, lai atvieglotu pierādījumu vākšanu minētajās valstīs ar nosacījumu, ka visas puses ievēro stingras tiesību normas un procedūras, tiesiskumu, starptautiskās tiesības un pamattiesības un pakļaujoties pārbaudei tiesā; tāpēc atgādina, ka pierādījumu vākšana, iztaujāšana un citas līdzīgas izmeklēšanas metodes ir jāizmanto, ievērojot stingrus juridiskos standartus, un tām ir jāatbilst ES tiesību aktiem, principiem un vērtībām, kā arī starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; šajā saistībā brīdina, ka starptautiskās tiesības aizliedz izmantot nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu rīcību, spīdzināšanu, sodīšanu bez tiesas un nolaupīšanu un ka tādas metodes nevar izmantot pierādījumu vākšanai par kriminālnoziegumiem, kas veikti ES teritorijā vai ko ES pilsoņi veikuši ārpus tās teritorijas;;

52.  atzinīgi vērtē drošības/pretterorisma ekspertu iekļaušanu vairākās svarīgākās ES delegācijās, lai stiprinātu šo delegāciju spējas sniegt ieguldījumu Eiropas terorisma apkarošanas centienos un efektīvāk uzturētu sakarus ar attiecīgajām vietējām iestādēm, vienlaikus turpinot palielināt Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) veiktspēju terorisma apkarošanas jomā;

53.  tādēļ mudina izveidot sadarbības nolīgumus starp Eurojust un trešām valstīm atbilstoši tiem, kādi jau izveidoti ar ASV, Norvēģiju un Šveici, tomēr uzsverot, ka ir nepieciešams nodrošināt pilnīgu atbilstību starptautiskajiem cilvēktiesību aktiem un ES datu aizsardzības un privātās dzīves neaizskaramības noteikumiem; norāda, ka šādi nolīgumi vispirms būtu jāizstrādā ar tām valstīm, ko terorisms ir īpaši skāris, piemēram, MENA reģiona valstīm; turklāt uzskata, ka Eurojust sadarbības prokuroru nodarbināšana attiecīgajās valstīs, īpaši dienvidu kaimiņvalstīs, veicinātu lielāku informācijas apmaiņu un ļautu labāk sadarboties efektīvā cīņā pret terorismu, vienlaikus ievērojot cilvēktiesības;

VII.Teroristu organizāciju savervēto un radikalizēto Eiropas iedzīvotāju izceļošanas novēršana un sagatavošanās viņu atpakaļuzņemšanai

54.  atgādina, ka Eiropas Savienībai ir steidzami jāpastiprina savu ārējo robežu kontrole, pamatojoties uz pamattiesību pilnīgu ievērošanu; uzsver, ka ieceļošanu Eiropas Savienībā un izbraukšanu no tās varēs efektīvi izsekot tikai tad, ja dalībvalstis pie ES ārējām robežām īstenos paredzētās obligātās un sistemātiskās kontroles; aicina dalībvalstis pienācīgi izmantot pastāvošos instrumentus, piemēram, SIS un VIS, tostarp attiecībā uz nozagtām, pazaudētām un viltotām pasēm; uzskata arī, ka šajā nolūkā vienai no ES prioritātēm jābūt Šengenas kodeksa labākai piemērošanai;

55.  aicina dalībvalstis nodrošināt saviem robežsargiem sistemātisku piekļuvi Eiropola informācijas sistēmai, kurā var būt informācija par personām, uz kurām krīt ar terorismu saistītas aizdomas, par ārvalstu kaujiniekiem un naida sludinātājiem;

56.  aicina dalībvalstis apmainīties ar labas prakses piemēriem attiecībā uz izceļošanas un atgriešanās pārbaudēm un iedzīvotāju finanšu līdzekļu iesaldēšanu saistībā ar to, lai nepieļautu, ka iedzīvotāji piedalās teroristiskās darbībās konflikta zonās trešās valstīs, un attiecībā uz pārvaldības pasākumiem, kad viņi atgriežas Eiropas Savienībā; jo īpaši uzsver, ka dalībvalstīm pēc kompetentās tiesu iestādes pieprasījuma saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un pilnībā ievērojot proporcionalitātes principu būtu vajadzīga iespēja konfiscēt pases saviem iedzīvotājiem, kas plāno pievienoties teroristu organizācijām; uzskata, ka lēmumu par ierobežojumiem attiecībā uz personas pārvietošanās brīvību, kas ir pamattiesības, var pieņemt tikai tad, ja tiesu iestāde ir pienācīgi izvērtējusi pasākuma nepieciešamību un samērīgumu; atbalsta arī terorismā aizdomās turamu un teroristu darbībās iesaistītu personu kriminālvajāšanu, kad šādas personas atgriežas Eiropā;

57.  prasa veikt starptautiskas iemaksas ANO Attīstības programmas (UNDP) apstiprinātajā finansējuma mehānismā, lai veicinātu tūlītēju stabilizāciju teritorijās, kas atbrīvotas no Da’esh;

58.  aicina PV/AP un Padomi rast veidu, kā skaidri nosodīt desmit gadus sniegto finansiālo un ideoloģisko atbalstu, ko dažas Persijas līča valstu valdības un ietekmīgas personas sniegušas ekstrēmām islāma kustībām; aicina Komisiju pārskatīt ES attiecības ar trešām valstīm, lai efektīvāk apkarotu terorismam sniegto materiālo un nemateriālo atbalstu; atgādina, ka saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) pašreizējo pārskatīšanu ir jānostiprina EKP instrumentu drošības aspekts un veiktspēja, lai sekmētu partneru labāku noturību un spējas pašiem nodrošināt savu drošību, pamatojoties uz tiesiskuma ievērošanu;

59.  atgādina, ka pašreizējo instrumentu, piemēram, SIS, SIS II un VIS sistēmu, Interpola SLTD sistēmas un Eiropola kontaktpunkta „Ceļotāji”, pareiza izmantošana ir pirmais solis ārējo robežu nostiprināšanā, lai atklātu Eiropas pilsoņu un ES dzīvojošu ārvalstnieku iespējamo izceļošanu nolūkā veikt terora aktus, iziet teroristu apmācību vai piedalīties ar nekonvencionāliem ieročiem bruņotā konfliktā teroristu organizāciju rindās; mudina dalībvalstis sadarbību un informācijas apmaiņu par aizdomās turētiem ārvalstu kaujiniekiem uzlabot ar tām dalībvalstīm, kas atrodas pie ES ārējām robežām;

60.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka visi ārvalstu kaujinieki pēc viņu atgriešanās Eiropā tiek pakļauti juridiskai kontrolei un vajadzības gadījumā administratīvi aizturēti līdz laikam, kad notiek pienācīga kriminālvajāšana;

61.  ir stingri pārliecināts, ka, izstrādājot jebkādu politiku terorisma un radikalizācijas jomā, nepieciešams apkopot ES politikas iekšējo un ārējo dimensiju zināšanas un resursus; šajā saistībā uzskata, ka, pamatojoties uz šādu holistisku pieeju, var izstrādāt pienācīgu risinājumu cīņai pret terorismu un teroristu vervēšanu Eiropas Savienībā un tās kaimiņvalstīs; tāpēc mudina, lai Komisija un EĀDD gan AP/PV, gan Komisijas priekšsēdētāja pirmā vietnieka vadībā un pēc viņu norādījumiem un ar terorisma apkarošanas koordinatora atbalstu kopīgi darbotos tādas politiskās pieejas izveidošanā, kura efektīvi apvieno instrumentus sociālajā politikā (ietverot nodarbinātību, integrāciju un pretdiskrimināciju), humanitārās palīdzības, attīstības, konfliktu risināšanas, krīzes pārvaldības, tirdzniecības, enerģētikas un jebkurā citā politikas jomā, kam varētu būt iekšēja/ārēja dimensija;

VIII. Eiropas Savienības iekšējās un ārējās drošības saikņu stiprināšana

62.  uzsver, ka izšķiroši svarīgi ir Eiropas Savienībai, ciktāl tas iespējams, izveidot ciešu sadarbību ar trešām valstīm, īpaši tranzītvalstīm un galamērķa valstīm, attiecībā uz ES tiesību aktiem, principiem un vērtībām un starptautiskajiem principiem cilvēktiesību jomā, lai varētu atklāt ES pilsoņus un Eiropā dzīvojošus trešo valstu valstspiederīgos, kuri izceļo nolūkā cīnīties teroristu organizāciju rindās vai atgriežas pēc tam; arī uzsver nepieciešamību — saistībā ar divpusējām attiecībām un ar reģionālajām organizācijām, piemēram, Āfrikas Savienību un Arābu Valstu Līgu, — pastiprināt politisko dialogu un kopīgās rīcības plānus cīņai ar terorismu un radikalizāciju;

63.  ņem vērā PV/AP F. Mogherini vēlmi atbalstīt radikalizācijas novēršanas projektus trešās valstīs, tostarp Jordānijā, Libānā un Irākā, kā arī Sāhelas/Magribas reģionā, kā uzsvērts ziņojumā par pasākumu īstenošanu pēc Eiropadomes sanāksmes 2015. gada 12. februārī; uzsver, ka tagad jānodrošina, lai šie projekti pēc iespējas ātrāk saņemtu nepieciešamo finansējumu;

64.  aicina ES paplašināt sadarbību ar reģionālajiem partneriem, lai ierobežotu ieroču nelikumīgu tirdzniecību, jo īpaši pievēršoties terorisma izcelsmes valstīm, un cieši uzraudzīt tāda bruņojuma eksportu, ko varētu izmantot teroristi; prasa arī nostiprināt ārpolitikas instrumentus un sadarbību ar trešām valstīm nolūkā apkarot teroristu organizāciju finansēšanu; vērš uzmanību uz 2015. gada 16. novembrī notikušās G 20 augstākā līmeņa sanāksmes secinājumu, kurā Finanšu darījumu darba grupa (FATF) ir aicināta rīkoties ātrāk un efektīvāk, kad nedrīkst ļaut teroristu organizācijām saņemt finansējumu;;

65.  mudina ES īstenot mērķtiecīgu un aktualizētu drošības un pretterorisma dialogu ar Alžīriju, Ēģipti, Irāku, Izraēlu, Jordāniju, Maroku, Libānu, Saūda Arābiju, Tunisiju un Persijas līča sadarbības padomi, tostarp attiecībā uz pagātnes vai pašreizēju valstisku iesaisti teroristisko darbību atbalstīšanā; uzskata arī, ka būtu jāuzlabo sadarbība ar Turciju atbilstoši Vispārējo lietu padomes 2014. gada decembra secinājumiem;

66.  aicina Padomi pastāvīgi pārskatīt un pilnveidot 2015. gada 16. martā pieņemto ES reģionālo stratēģiju attiecībā uz Sīriju un Irāku un Stratēģiju attiecībā uz terorisma apkarošanu un ārvalstu kaujiniekiem, ņemot vērā izmaiņas drošības situācijā ES dienvidu kaimiņvalstīs, un citas iniciatīvas, piemēram, Komisijas izveidoto RAN; turklāt aicina dalībvalstis veicināt vispārēju cieņu un izpratni kā svarīgus elementus cīņā pret terorismu gan Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs, gan trešās valstīs;

67.  pauž pārliecību, ka nolūkā izveidot šādu ciešāku sadarbību Komisijai un jo īpaši EĀDD nepieciešams pastiprināt centienus palielināt un uzlabot zināšanas jomās, kas aptver terorisma apkarošanu, ar nekonvencionāliem ieročiem bruņotus konfliktus un radikalizāciju, un arī pastiprināt un dažādot valodu prasmes, piemēram, arābu, urdu, krievu un ķīniešu (mandarīnu) valodā, ņemot vērā, ka pašreiz šādu prasmju Eiropas informācijas un izlūkošanas dienestos ļoti trūkst; uzskata, ka ir absolūti nepieciešams, lai Eiropas aicinājums apkarot terorismu, radikalizāciju un vardarbību būtu sadzirdams aiz tās robežām, izmantojot motivējošu un efektīvu stratēģisko komunikāciju;

68.  atbalsta ciešāku starptautisko sadarbību un valstu izlūkdienestu informācijas apmaiņu nolūkā identificēt tos ES iedzīvotājus, kuri varētu radikalizēties, tikt savervēti un izceļot, lai pievienotos džihādistu vai citu ekstrēmistu grupām; uzsver, ka ir jāatbalsta MENA reģiona un Rietumbalkānu valstu centieni apturēt ārvalstu kaujinieku plūsmu un novērst to, ka džihādistu organizācijas izmanto politisko nestabilitāti šo valstu teritorijās;

69.  atzīst, ka teroristu tīklu īstenotā personu radikalizācija un vervēšana ir pasaules mēroga parādība; uzskata, ka līdz ar to uz šo parādību jāreaģē ne tikai vietējā vai ES mērogā, bet arī starptautiskā mērogā; uzskata, ka tāpēc ir nepieciešams nostiprināt sadarbību ar trešām valstīm, lai atklātu vervēšanas tīklus un pastiprinātu drošību pie attiecīgo valstu robežām; atgādina arī, ka, izmantojot diplomātisku un politisku dialogu un izlūkdienestu sadarbību, ir jāpastiprina sadarbība ar galvenajiem partneriem, kas saskaras ar līdzīgām problēmām;

70.  atgādina, ka terorisma globālais mērogs prasa efektīvu un vienotu starptautisku reakciju, lai sekmīgi novērstu ieroču nelikumīgu tirdzniecību uz valstīm, kuras apdraud starptautisko mieru un drošību;

71.  atzinīgi vērtē Komisijas 2015. gada aprīlī veikto EUR 10 miljonu budžeta piešķīrumu, lai finansētu programmu, ar kuru partnervalstīm palīdz apkarot radikalizāciju Sāhelas/Magribas reģionā un apturēt ārvalstu kaujinieku plūsmu no Ziemeļāfrikas, Tuvajiem Austrumiem un Rietumbalkāniem (pirmā kārta EUR 5 miljonu apmērā, lai finansētu tehnisko palīdzību, ar kuru palielināt krimināltiesību speciālistu spējas izmeklēt, izvirzīt apsūdzību un izskatīt lietas par ārvalstu kaujiniekiem vai iespējamiem ārvalstu kaujiniekiem; otrā kārta EUR 5 miljonu apmērā, lai finansētu radikalizācijas apkarošanas programmas Sāhelas/Magribas reģionā); uzsver, ka svarīgi ir stingri uzraudzīt šo līdzekļu pareizu izmantošanu, lai nodrošinātu, ka ar tiem nefinansē projektus, kas saistīti ar pievēršanu citai ticībai, indoktrināciju un citiem ekstrēmistu mērķiem);

IX.Labas prakses apmaiņas veicināšana attiecībā uz deradikalizāciju

72.  uzskata, ka visaptverošu politiku, ar ko novērst teroristu organizāciju veikto Eiropas iedzīvotāju radikalizāciju un vervēšanu, varēs īstenot tikai tad, ja līdztekus tiks īstenota deradikalizācijas un iekļaušanas politika; tāpēc prasa, lai ES starp dalībvalstīm un ar trešām valstīm, kuras jau guvušas pieredzi un sasniegušas šajā jomā pozitīvus rezultātus, veicina labas prakses apmaiņu par deradikalizācijas struktūru izveidi, kas ļautu novērst to, ka Eiropas pilsoņi un Eiropas Savienībā legāli dzīvojoši trešo valstu valstspiederīgie izceļo no ES vai kontrolētu viņu atgriešanos tajā; atgādina, ka ir nepieciešams sniegt atbalstu arī šādu personu ģimenēm;

73.  ierosina dalībvalstīm izvērtēt ideju par mentoru vai palīgu konsultantu ieviešanu to ES iedzīvotāju deradikalizācijas procesā, kuri no konfliktu zonām atgriezušies vīlušies par tur pieredzēto, lai tādā veidā atbalstītu viņus, kad notiek viņu reintegrācija sabiedrībā ar atbilstošām programmām; uzsver, ka šajā ziņā ir jāuzlabo labas prakses apmaiņa starp dalībvalstīm; uzsver, ka mentoriem vajadzētu būt gataviem dot ieguldījumu īpašās programmās, šim nolūkam izmantojot atbilstošu apmācību;

74.  prasa īstenot strukturētu ES mēroga komunikācijas kampaņu, izmantojot tādu bijušo Eiropas izcelsmes ārvalstu kaujinieku piedzīvoto, kuri ir sekmīgi deradikalizējušies un kuru traumatiskā pieredze palīdz atklāt dziļi atbaidošo un maldīgo reliģisko aspektu, kas saistīts ar pievienošanos tādām teroristu organizācijām kā ISIS; mudina dalībvalstīs izveidot platformas, kas ļautu tikties aci pret aci un iesaistīties dialogā ar bijušajiem kaujiniekiem; turklāt uzsver, ka arī saskare ar terorisma upuriem šķiet iedarbīga metode terorisma reliģiskā vai ideoloģiskā nozīmīguma radikālās retorikas atmaskošanai; ierosina šo kampaņu izmantot par instrumentu, lai sniegtu atbalstu deradikalizācijas procesam cietumos, skolās un visās iestādēs, kuras pievērš uzmanību profilaksei un rehabilitācijai; turklāt aicina Komisiju atbalstīt, jo īpaši ar finansējumu, un koordinēt šādas valstu komunikācijas kampaņas;

X.Teroristu tīklu likvidēšana

75.  uzsver, ka nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizācija, izvairīšanās no nodokļiem un citi fiskālās jomas noziegumi dažos gadījumos ir nozīmīgs terorisma finansēšanas avots, kas apdraud mūsu iekšējo drošību, un ka tāpēc prioritārai jābūt tādu noziegumu izsekošanai un apkarošanai, kuri skar ES finanšu intereses;

76.  uzsver, ka tādas teroristu organizācijas kā IS/Daesh un Jabhat al-Nusra ir uzkrājušas Irākā un Sīrijā ievērojamus finanšu resursus, kas iegūti no naftas pārdošanas melnajā tirgū, zagtu preču pārdošanas, personu nolaupīšanas un izspiešanas, banku kontu piesavināšanās un antīku priekšmetu kontrabandas; tāpēc prasa steidzami atklāt valstis un starpniekus, kas veicina šādu melno tirgu, un apturēt to darbības;

77.  pauž atbalstu pasākumiem, kuru mērķis ir vājināt teroristu organizācijas no iekšienes un mazināt to pašreizējo ietekmi uz ES pilsoņiem un Eiropas Savienībā legāli dzīvojošiem trešo valstu valstspiederīgajiem; mudina Komisiju un kompetentās aģentūras izvērtēt teroristu tīklu likvidēšanas un finansējuma izsekošanas iespējas; šajā nolūkā prasa uzlabot dalībvalstu finanšu izlūkošanas vienību sadarbību un ātri transponēt un īstenot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas paketi; mudina Komisiju ierosināt regulējumu par to, kā atklāt un bloķēt terorisma finansēšanas kanālus un novērst to finansēšanas veidus; aicina Komisiju tādēļ no jauna izvērtēt kopīgas Eiropas teroristu finanšu izsekošanas sistēmas izveidi; mudina dalībvalstis īstenot augstākos pārredzamības standartus attiecībā uz piekļuvi informācijai par visu korporatīvo struktūru faktiskajiem īpašniekiem Eiropas Savienībā un neskaidrās jurisdikcijās, kas var būt mehānismi teroristu organizāciju finansēšanai;

78.  atzinīgi vērtē to, ka nesen ir pieņemta Eiropas Drošības programma, kurā ierosināti nozīmīgi pasākumi, ar ko uzlabot cīņu pret terorismu un radikalizāciju, piemēram, Eiropas Terorisma apkarošanas centrs Eiropolā; aicina dalībvalstis visā pilnībā izmantot spēkā esošos pasākumus un aicina Komisiju iezīmēt pietiekamus finanšu resursus un cilvēkresursus, lai varētu efektīvi izpildīt darbības, ko tā ierosinājusi;

79.  atkārtoti aicina Komisiju steidzami pārskatīt ES tiesību aktus šaujamieroču jomā, pārskatot Padomes Direktīvu 91/477/EEK, lai valstu policijas un izmeklēšanas iestādes vieglāk varētu veikt savus pienākumus, atklājot un apkarojot ieroču nelikumīgu tirdzniecību melnajā tirgū un tumšajā tīklā, kā arī aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu par parasto šaujamieroču dezaktivēšanas standartiem, lai dezaktivēti šaujamieroči tiktu neatgriezeniski padarīti lietošanai nederīgi;

80.  prasa pieņemt saskaņotu pieeju, lai naidu kurinošus izteikumus tiešsaistē un bezsaistē, kad radikāļi musina citus neievērot un pārkāpt pamattiesības, definētu kā noziedzīgu nodarījumu; ierosina šo konkrēto nodarījumu iekļaut attiecīgajos Padomes pamatlēmumos;

81.  aicina dalībvalstis iesaistīties centienos izsekot ārējās finansējuma plūsmas un nodrošināt un apliecināt pārredzamību savās attiecībās ar konkrētām Persijas līča valstīm, lai pastiprinātu sadarbību, kuras mērķis ir izsekot terorisma un fundamentālisma finansējumu Āfrikā un Tuvajos Austrumos, kā arī atsevišķu organizāciju finansējumu Eiropā; mudina dalībvalstis sadarboties, lai izskaustu melno naftas tirgu, kas teroristu organizācijām nodrošina būtiskus ienākumus; uzskata, ka dalībvalstīm nevajadzētu vilcināties izmantot ierobežojošus pasākumus pret personām un organizācijām, ja ir ticami pierādījumi par terorisma finansēšanu vai cita veida līdzdalību terorismā;

82.  ir gatavs stingri noraidīt jebkādus centienus svītrot ziņojuma aspektus, kuros uzmanība vērsta uz terora aktu un ekstrēmisma aktu apkarošanu visās to izpausmēs; uzskata, ka ir nelietderīgi un neefektīvi saraut saikni starp radikalizācijas apkarošanu un tās izpausmju apkarošanu; aicina Padomi izveidot Eiropas džihādistu un aizdomās turēto džihāda teroristu melno sarakstu;

o
o   o

83.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Eiropas Padomei, Āfrikas Savienībai, Savienības Vidusjūrai dalībvalstīm, Arābu valstu līgai un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0384.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0102.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0032.


ES stratēģiskais satvars par drošību un veselības aizsardzību darbā laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam
PDF 627kWORD 153k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 25. novembra rezolūcija par ES stratēģisko satvaru par drošību un veselības aizsardzību darbā laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam (2015/2107(INI))
P8_TA(2015)0411A8-0312/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā preambulu un 3. un 6. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 3., 6., 9., 20., 151., 152., 153., 154., 156., 159. un 168. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 1., 3., 27., 31., 32. un 33. pantu,

–  ņemot vērā 1996. gada 3. maija Eiropas Sociālo hartu, jo īpaši tās I sadaļu un II sadaļas 3. pantu,

–  ņemot vērā 1944. gada 10. maija Filadelfijas deklarāciju par Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) mērķiem un uzdevumiem,

–  ņemot vērā SDO konvencijas un ieteikumus saistībā ar drošību un veselības aizsardzību darbā,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 27. februāra secinājumus par ES stratēģisko satvaru par drošību un veselības aizsardzību darbā laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam (6535/15) un Padomes 2015. gada 5. oktobra secinājumus par jaunu drošības un veselības aizsardzības darbā programmu labāku darba apstākļu panākšanai,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1338/2008 attiecībā uz Kopienas statistiku par sabiedrības veselību un veselības aizsardzību un drošību darbā(1),

–  ņemot vērā Padomes 1989. gada 12. jūnija Direktīvu 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā(2) (pamatdirektīva), un tās atsevišķās direktīvas,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 20. jūnija Direktīvu 2007/30/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 89/391/EEK, tās atsevišķās direktīvas, kā arī Padomes Direktīvas 83/477/EEK, 91/383/EEK, 92/29/EEK un 94/33/EK, lai vienkāršotu un racionalizētu ziņojumus par praktisko īstenošanu(5),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par ES stratēģisko satvaru par drošību un veselības aizsardzību darbā no 2014. līdz 2020. gadam (COM(2014)0332),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par darba kvalitātes un produktivitātes uzlabošanu: Kopienas stratēģija par drošību un veselības aizsardzību darbā 2007. līdz 2012. gadam (COM(2007)0062),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par atjauninātu sociālo programmu — iespējas, pieejamība un solidaritāte 21. gadsimta Eiropā (COM(2008)0412),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par Eiropas sociālo partneru pieņemtā Pamatnolīguma par stresu darbā īstenošanu (SEC(2011)0241),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020) un tās galveno uzdevumu, proti, panākt, ka līdz desmitgades beigām nodarbinātības līmenis Eiropas Savienībā sasniedz 75 %, tostarp panākot sieviešu un vecāku darba ņēmēju lielāku iesaistīšanos un migrantu labāku integrāciju darbaspēkā,

–  ņemot vērā Komisijas balto grāmatu “Atbilstīgu, drošu un noturīgu pensiju programma” (COM(2012)0055),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Stratēģijas „Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei novērtējums” (COM(2014)0130),

–  ņemot vērā Gada izaugsmes pētījumu par 2015. gadu (COM(2014)0902) un Vienoto nodarbinātības ziņojumu (COM(2014)0906),

–  ņemot vērā Parlamenta 2001. gada 20. septembra rezolūciju par uzmākšanos darba vietā(6),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam, ar ko nosūta Eiropas pamatnolīgumu par uzmākšanās un vardarbības novēršanu darbavietā (COM(2007)0686),

–  ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 24. februāra rezolūciju par drošības un veselības aizsardzības veicināšanu darba vietās(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 6. jūlija rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Eiropas veselības aprūpes darbinieku aizsardzību pret asins saindēšanos no injekciju adatu ievainojumiem(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 15. janvāra rezolūciju par Kopienas stratēģiju veselības aizsardzībai un drošībai darbā 2007.–2012. gadam(10),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 26. marta rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(11),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 15. decembra rezolūciju par Eiropas stratēģijas drošībai un veselības aizsardzībai darbā laikposmam no 2007. līdz 2012. gadam termiņa vidusposma pārskatīšanu(12),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 14. marta rezolūciju par azbesta radītu arodveselības apdraudējumu un izredzēm pilnībā izņemt visu atlikušo azbestu(13),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par efektīvām darba pārbaudēm kā stratēģiju darba apstākļu Eiropā uzlabošanai(14),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 11. decembra atzinumu un Reģionu komitejas 2015. gada 12. februāra atzinumu par Komisijas paziņojumu par ES stratēģisko satvaru par drošību un veselības aizsardzību darbā no 2014. līdz 2020. gadam,

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju,

–  ņemot vērā 2013. gadā sākto vienoto rīcību garīgās veselības un labklājības jomā,

–  ņemot vērā principu “vispirms domāt par mazākajiem” un Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktu,

–  ņemot vērā Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (EU-OSHA) pašreizējo kampaņu “Veselīgas darbavietas uzvar stresu”,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A8-0312/2015),

A.  tā kā labi darba apstākļi, kas aizsargā fizisko un garīgo veselību, ir katra darba ņēmēja pamattiesības(15), kas ir vērtība pati par sevi;

B.  tā kā ekonomikas krīzes dēļ ir palielinājusies darba nestabilitāte un radušies atipiski nodarbinātības veidi, kā arī samazinājušies uzņēmumu un jo īpaši MVU ienākumi; tā kā tādēļ nedrīkst aizmirst, cik svarīga ir drošība un veselības aizsardzība darbā, kā arī jāņem vērā augstās sociālās un individuālās izmaksas, ko rada darba aizsardzības prasību neievērošanas dēļ radušies negadījumi darbā;

C.  tā kā arodveselība un drošība darbā ir viena no sabiedrības pamatinteresēm, kā arī ieguldījums, kas labvēlīgi ietekmē uzņēmumu produktivitāti un konkurētspēju un arī uzlabo sociālās drošības sistēmu ilgtspēju, kā arī ļauj cilvēkiem saglabāt labu veselību darbā līdz pat tiesību aktos noteiktajam pensionēšanās vecumam; tā kā negadījumi darbā un arodslimības ir liels slogs sabiedrībai un arodveselības un drošības uzlabojumi visā Eiropā var sekmēt ekonomikas atveseļošanos un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu, saistībā ar kuru visai maz ir panākts virzībā uz vienu no tās mērķiem, proti, nodrošināt, ka vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem nodarbinātības līmenis ir 75 %;

D.  tā kā arodrisku novēršana, veselības aizsardzības un drošības veicināšana un darba ņēmēju aizsardzība darba vietā ir priekšnoteikums tam, lai uzlabotu darba apstākļus un līdz ar to aizsargātu darba ņēmēju veselību, kas savukārt rada ievērojamas sociālās un ekonomiskās priekšrocības gan attiecīgajiem darba ņēmējiem, gan visai sabiedrībai kopumā; tā kā ES 28 dalībvalstīs no katriem desmit uzņēmumiem, kas veic regulārus riska novērtējumus, deviņi to uzskata par lietderīgu arodveselības un darba drošības pārvaldības veidu(16);

E.  tā kā LESD 153. pantā ir noteikts, ka Savienība atbalsta un papildina dalībvalstu darbību, lai jo īpaši uzlabotu darba vidi nolūkā aizsargāt darba ņēmēju veselību un drošību;

F.  tā kā ES iedzīvotāju novecošana ir viena no galvenajām dalībvalstu problēmām; tā kā dažādās sociālprofesionālajās grupās un atkarībā no darba smaguma paredzamais mūža ilgums ir atšķirīgs; tā kā papildus balsta un kustību aparāta slimībām darba ņēmēji vecumā pēc 55 gadiem jo īpaši ir pakļauti vēža, sirds slimību, elpceļu problēmu un miega traucējumu riskam(17); tā kā laikposmā no 2010. līdz 2013. gadam veselīgu dzīves gadu rādītājs ir pazeminājies par 1,1 gadu sievietēm un 0,4 gadiem vīriešiem, kas liecina par to, ka ir jāpagarina paredzamais veselīgas dzīves ilgums, kas arī ļautu lielākam cilvēku skaitam palikt darba tirgū līdz viņi sasniedz tiesību aktos noteikto pensionēšanās vecumu;

G.  tā kā dažādi vēža veidi ir galvenais ar darbu saistītās mirstības cēlonis(18), pēc kura seko sirds un elpceļu slimības, savukārt ar negadījumiem darbā ir saistīta tikai neliela daļa no nāves gadījumiem; tā kā hroniskas veselības problēmas, tādas kā balsta un kustību aparāta slimības, ES ir plaši izplatītas un var ierobežot cilvēku spēju iesaistīties vai palikt apmaksātā darbā(19), un tā kā ir būtiski jau agrīnā posmā apzināt riskam pakļautos darba ņēmējus;

H.  tā kā administratīvie šķēršļi un tiešās izmaksas, ko uzņēmumiem rada darba aizsardzības politika, kas veicina labjutību, kvalitatīvu darba vidi un produktivitāti, ir ievērojami zemākas nekā tās, kas saistītas ar arodslimībām un negadījumiem, kuru novēršana ir ES regulatīvā satvara mērķis(20); tā kā saskaņā ar dažiem pētījumiem uzņēmumu ieguvumi no preventīviem pasākumiem var būt visai ievērojami(21);

I.  tā kā darbā gūtu nāvējošu ievainojumu rādītājs dalībvalstīs un dažādās ekonomikas nozarēs ir ievērojami atšķirīgs, kā arī būtiski atšķirīga ir to darba ņēmēju proporcionālā attiecība, kuri uzskata, ka viņu fiziskā un garīgā veselība un drošība ir apdraudēta darba dēļ(22), un šāda situācija liecina par to, ka lielāka uzmanība ir jāpievērš darba aizsardzības tiesību aktu īstenošanai un izpildei, kas ir nozīmīgs elements darba ņēmēju veselības un produktivitātes saglabāšanā;

J.  tā kā ar darbu saistītais stress jo īpaši un psihosociālie riski kopumā ir aizvien lielāka problēma darba ņēmējiem un darba devējiem ES un gandrīz puse no visiem strādājošiem uzskata to par ikdienišķu parādību savā darba vietā; tā kā ar darbu saistītais stress rada darba kavējumus, nelabvēlīgi ietekmē produktivitāti un ik gadu šīs problēmas dēļ notiek gandrīz puse no visiem darbdienu kavējumiem; tā kā pasākumi psihosociālo risku pārvaldībai ir atšķirīgi katrā dalībvalstī(23);

K.  tā kā stingri, labi īstenoti un izpildīti darba aizsardzības tiesību akti ir nozīmīgs priekšnoteikums darba aizsardzības prasību ievērošanai, kas saglabā darba ņēmēju veselību un produktivitāti visā darba dzīves laikā; tā kā darba inspekcijām ir nozīmīga loma darba aizsardzības politikas īstenošanā reģionālā un vietējā līmenī un tā kā juridisko saistību izpilde ir galvenais iemesls, kura dēļ daudzi uzņēmumi paredz darba aizsardzības noteikumus un ievieš preventīvus pasākumus(24);

L.  tā kā visaptveroša darba ņēmēju iesaistīšana, līdzdalība un pārstāvība uzņēmuma līmenī un vadības apņemšanās ir ārkārtīgi svarīga, lai sekmīgi novērstu riskus darba vietā(25), un tā kā zemāks nelaimes gadījumu un arodslimību rādītājs ir arodbiedrību pārvaldītajās darbavietās;

M.  tā kā negadījumu darba vietā novēršana kopumā var būt rezultatīva tikai tad, ja visos aspektos par svarīgāko tiks uzskatīts nevis ražošanas process, bet gan cilvēks;

N.  tā kā ir vajadzīgi pietiekami resursi, lai pienācīgi tiktu galā gan ar jaunajiem un nākotnes, gan tradicionālajiem darba aizsardzības riskiem, kas ietver azbesta, nanomateriālu un psihosociālos riskus; tā kā daudzi darba ņēmēji, tostarp būvstrādnieki, ir potenciāli pakļauti azbesta apdraudējumam;

O.  tā kā nestabila nodarbinātība nelabvēlīgi ietekmē arodveselību un drošību un apdraud pašreizējās arodveselības un drošības struktūras; tā kā nestabila nodarbinātība var izslēgt darba ņēmējus no apmācības un piekļuves darba aizsardzības pakalpojumiem un darba nestabilitāte ir saistīta ar mentālu stresu(26); tā kā Pamatdirektīvā 89/391/EEK ir noteikta darba devēju atbildība sistemātiskas preventīvas politikas ieviešanā, kas attiecas uz visiem riskiem; tā kā darba ārpakalpojumu dēļ, kas ietver apakšlīgumus un pagaidu aģentūru darbu, var būt sarežģīti noteikt, kurš atbild par darba drošības noteikumiem; tā kā nedeklarēts darbs un fiktīva pašnodarbinātība ir liela problēma, kas apgrūtina darba aizsardzības pasākumu īstenošanu un apdraud darba ņēmēju veselību un drošību;

P.  tā kā sociālajiem partneriem ir svarīga nozīme darba drošības politikas noteikšanas un īstenošanas procesā gan valstu, gan starptautiskā un ES līmenī; tā kā ar LESD 153. un 155. pantu nosaka sociālo partneru darbības jomu un pilnvaras apspriest un īstenot nolīgumus, kas saistīti ar drošību un veselības aizsardzību darbā;

Q.  tā kā ES tiesiskā regulējuma mērķis ir panākt, lai visiem darba ņēmējiem tiktu novērsta iespēja ciest no negadījumiem darbā un sliktas veselības; tā kā — jo mazāks uzņēmums, jo sliktāk darba ņēmēji var būt informēti par drošības un veselības aizsardzības darbā riskiem; tā kā nav pierādīta nekāda saistība starp negadījumu skaitu un uzņēmuma lielumu; tā kā negadījumu skaits ir atkarīgs no ražošanas veida un darbības nozares(27);

R.  tā kā arodslimību datu pieejamība un salīdzināmība ES līmenī ir nepietiekama(28);

S.  tā kā ir jāapkaro seksuāla uzmākšanās darbā un jānovērš tās izraisītā nedrošības sajūta;

T.  tā kā darba tirgus segregācija, darba samaksas atšķirības, darba laiks, darba vietas, nestabili darba apstākļi, seksisms un diskriminācija dzimuma dēļ, kā arī atšķirības, kas saistītas ar konkrētiem maternitātes fiziskās izpausmes aspektiem, ir faktori, kas varētu ietekmēt sieviešu darba apstākļus;

U.  tā kā pastāv stereotips, ka sievietes tiek nodarbinātas darbos, kuros riska līmenis ir zemāks, un tā kā Eiropā pastāv vispārējs uzskats, ka darba dalījums starp sievietēm un vīriešiem nekad nav neitrāls, un tā kā kopumā šis dalījums neļauj skaidri saskatīt sieviešu veselības problēmas, kā rezultātā attiecībā uz sieviešu darbvietām tiek veikts mazāk preventīvu darbību;

V.  tā kā Eiropas Savienībā sievietes daudz biežāk ir nodarbinātas pakalpojumu nozarē, nevis rūpniecībā, un sievietes galvenokārt strādā veselības aizsardzības un sociālajā nozarē, mazumtirdzniecībā, rūpnieciskajā ražošanā, izglītībā un uzņēmējdarbībā, turklāt aizvien vairāk sieviešu strādā nepilnu darba laiku vai veic gadījuma darbus, kas atstāj būtisku ietekmi uz darba aizsardzību;

W.  tā kā sievietes var saskarties ar īpašiem riskiem, tostarp balsta un kustību aparāta slimībām vai noteiktiem vēža veidiem, tādiem kā krūts vai endometrija vēzis, ko izraisa dažu darbvietu īpatnības, kurās pārsvarā ir nodarbinātas sievietes(29);

X.  tā kā sievietes neatkarīgi no darba veida biežāk nekā vīrieši cieš no darba izraisītām veselības problēmām(30) un viņas ir jo īpaši uzņēmīgas pret vecuma slimībām; tā kā līdz ar to darba aizsardzības pasākumi ir jāveic, pamatojoties uz dzimuma un dzīves cikla pieeju;

Y.  tā kā vides piesārņojums un darba vides riska faktori var radīt veselības apdraudējumu reproduktīvajai sistēmai, kas var ietekmēt topošos vecākus vai nedzimušo bērnu;

Z.  tā kā empīriski pētījumi liecina par to, ka pārāk maz sieviešu ieņem amatus, kas ir saistīti ar lēmumu pieņemšanu par drošību un veselības aizsardzību;

AA.  tā kā sievietēm lauku teritorijās ir lielākas grūtības īstenot savas darba un veselības aizsardzības tiesības un viņas saskaras ar lielākām grūtībām piekļūt pamata valsts veselības aprūpes pakalpojumiem, īpašām ārstniecības procedūrām un agrīnai vēža diagnosticēšanai,

ES stratēģiskais satvars par drošību un veselības aizsardzību darbā

1.  uzsver, ka visiem darba ņēmējiem, tostarp publiskajā sektorā, ir tiesības uz visaugstākā līmeņa drošību un veselības aizsardzību darba vietā, kas ir jāgarantē neatkarīgi no darba devēja lieluma, darba veida, līgumattiecībām vai dalībvalsts, kurā darba ņēmēji tiek nodarbināti; aicina Komisiju izstrādāt īpašas stratēģijas, kas aptvertu visus nodarbinātības veidus saskaņā ar ES drošības un veselības aizsardzības darbā regulatīvo satvaru; uzsver, ka ir vajadzīgi skaidri un efektīvi darba drošības noteikumi;

2.  atzinīgi vērtē to, ka ES stratēģiskajā satvarā par drošību un veselības aizsardzību darbā ir aptvertas daudzas nozīmīgas darbības jomas; tomēr pauž nožēlu par to, ka Komisija šajā satvarā nav noteikusi konkrētus mērķus; šajā saistībā uzsver, ka gadījumā, ja pēc 2016. gadā veiktās pārskatīšanas ES darba drošības tiesību aktu ex post novērtēšanā tiek gūti zinātniski pierādījumi un rezultāti, satvarā vairāk ir jāietver konkrētāki likumdošanas un/vai neleģislatīvi pasākumi, kā arī īstenošanas un izpildes instrumenti;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis attiecībā uz arodslimībām un negadījumiem darbā izvirzīt indikatīvus samazināšanas mērķus, ņemot vērā ES stratēģiskā satvara par drošību un veselības aizsardzību darbā 2016. gada pārskatīšanu, un, veicot šā satvara pārskatīšanu, aicina balstīties uz salīdzinošās izvērtēšanas jaunākajiem zinātniskajiem konstatējumiem; mudina Komisiju īpašu prioritāti piešķirt tām nozarēm, kurās darba ņēmēji ir pakļauti lielākiem riskiem, un izstrādāt ieteikumus un mudināt apmainīties ar labu praksi darba aizsardzības politikas īstenošanas jomā;

4.  pauž nožēlu, ka pašlaik kavējas ES stratēģiskā satvara par drošību un veselības aizsardzību darbā izstrāde; uzskata, ka pret daudzām problēmām, ar kurām saskaras Eiropas darba ņēmēji, uzņēmumi un darba tirgi, tostarp problēmām, kuras ir konstatējusi Komisija, ir laikus un efektīvi jāvēršas ar pasākumiem;

5.  uzsver, ka ir būtiski nodrošināt nekaitīgus un fiziskajai un garīgajai veselībai drošus darba apstākļus visā cilvēku darba dzīves laikā, lai sasniegtu izvirzīto mērķi proti, panākt, ka visiem darba ņēmējiem novecošana ir aktīva un veselīga; uzskata, ka arodslimību un negadījumu darbā novēršana un lielākas uzmanības pievēršana arodrisku kumulatīvajām sekām rada pievienoto vērtību darba ņēmējiem un visai sabiedrībai kopumā;

6.  uzsver, ka ir vajadzīgi konkrēti pasākumi cīņai pret krīzes sekām, atbalstot uzņēmumus, kas cenšas uzlabot drošību un veselības aizsardzību darbā;

Valstu stratēģijas

7.  uzsver, ka valstu darba drošības stratēģijas ir būtiskas un panāk darba drošības uzlabojumus dalībvalstīs; uzsver, ka ir jāmudina regulāri ziņot par panākto progresu; uzskata, ka arī turpmāk ir būtiski ierosināt un koordinēt politiku ES līmenī, vienlaikus lielāku uzmanību pievēršot spēkā esošo darba drošības tiesību aktu īstenošanai un izpildei, lai nodrošinātu, ka visiem darba ņēmējiem ir laba arodveselība un augsts drošības līmenis; uzskata, ka gan Eiropas, gan valstu līmenī darba drošības politika ir jāsaskaņo ar citām valsts politikas jomām un ka atbilstības prasībām ir jābūt skaidrām, lai uzņēmumiem un jo īpaši MVU tās būtu viegli ievērot; uzskata, ka ir jāīsteno integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai, lai labāk atspoguļotu specifiskos riskus, kādiem darbā attiecīgi ir pakļauti vīrieši un sievietes;

8.  aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, ka valstu darba drošības stratēģijās ir atspoguļots ES stratēģiskais satvars par drošību un veselības aizsardzību darbā un ka tās ir pilnībā pārredzamas un atvērtas sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības ieguldījumam, tostarp veselības nozares ieinteresētajām personām, saskaņā ar dalībvalstu tradīcijām un praksi; uzskata, ka apmaiņa ar labu praksi, kā arī sociālais dialogs ir nozīmīgs līdzeklis arodveselības un darba drošības uzlabošanā;

9.  mudina dalībvalstis savu valstu stratēģijās iekļaut konkrētajai situācijai atbilstīgus mērķus, kas būtu izmērāmi un salīdzināmi; uzskata, ka ir jāmudina ieviest mehānismus, ar ko regulāri un pārredzamā veidā ziņot par panākto progresu; uzsver, cik nozīmīgi ir uzticami dati;

Īstenošana un atbilstība

10.  atzīst, cik būtiski ir ņemt vērā mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu, kā arī konkrētu publisko pakalpojumu nozaru situāciju, īpašās vajadzības un grūtības panākt atbilstību saistībā ar darba drošības pasākumu īstenošanu uzņēmuma līmenī; uzsver, ka izpratnes palielināšana, apmaiņa ar labu praksi, konsultācijas, lietotājiem draudzīgi ieteikumi un tiešsaistes platformas ir ārkārtīgi svarīgas, lai palīdzētu MVU un mikrouzņēmumiem efektīvāk ievērot darba drošības regulatīvās prasības; aicina Komisiju, EU-OSHA un dalībvalstis arī turpmāk izstrādāt praktiskus instrumentus un pamatnostādnes, ar kuriem sekmēt, atvieglot un uzlabot MVU un mikrouzņēmumu atbilstību darba drošības prasībām;

11.  aicina Komisiju stratēģiskā satvara pārskatīšanā arī turpmāk ņemt vērā MVU un mikrouzņēmumu īpašo raksturu un situāciju, lai šiem uzņēmumiem palīdzētu sasniegt mērķus, kādi izvirzīti drošībai un veselības aizsardzībai darbā; uzsver, ka pašlaik par MVU var uzskatīt apmēram 99 % no visiem uzņēmumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis darīt vairāk, lai savāktu uzticamus datus par faktisko darba drošības prasību īstenošanu mikrouzņēmumos un mazajos uzņēmumos;

12.  atzinīgi vērtē EU-OSHA tiešsaistes interaktīvo rīku riska novērtēšanai (OiRA), kā arī citus dalībvalstu e-rīkus, kuri veicina riska novērtēšanu un kuru mērķis ir panākt atbilstību un profilakses pieeju, jo īpaši mikrouzņēmumos un mazajos uzņēmumos; mudina dalībvalstis izmantot Eiropas finansējumu darba drošības pasākumiem kopumā un e-rīku izstrādei, jo īpaši nolūkā atbalstīt MVU; uzsver, cik svarīgas ir izpratnes palielināšanas kampaņas, piemēram, veselīgas darba vietas kampaņas darba drošības jomā, un uzsver, cik būtiski ir palielināt darba devēju un darba ņēmēju izpratni par galvenajām darba drošības tiesībām un pienākumiem;

13.  aicina dalībvalstis un sociālos partnerus ierosināt iniciatīvas, ar kurām aktualizēt veselības un drošības jomas pārstāvju un vadītāju prasmes atbilstīgi valstu tiesībām un praksei; aicina dalībvalstis atbalstīt darba ņēmēju aktīvu iesaistīšanu preventīvo darba drošības pasākumu īstenošanā, nodrošinot, ka veselības un drošības jomas pārstāvji var saņemt apmācību ārpus pamata moduļiem;

14.  uzsver, cik būtiski ir veicināt savstarpējas paļāvības, uzticības un mācīšanās kultūru, ar ko darba ņēmējus mudinātu piedalīties veselīgas un drošas darba vides izveidē, kas sekmētu arī darba ņēmēju sociālo integrāciju un uzņēmumu konkurētspēju; šajā ziņā uzsver, ka darba ņēmējiem nav jācieš no represijām par norādīšanu uz darba drošības problēmām;

15.  norāda, ka darba drošības labas pārvaldības un rezultativitātes priekšnoteikumi ir labi īstenojami un izpildāmi tiesību akti, kā arī ar darba ņēmēju un darba ņēmēju pārstāvju līdzdalību veikts un pilnībā dokumentēts riska novērtējums, kas darba vietā ļauj ieviest piemērotus preventīvus pasākumus;

16.  aicina Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai uzraudzītu darba drošības tiesību aktu īstenošanu un izpildi dalībvalstīs; uzskata, ka ES direktīvu par drošību un veselības aizsardzību darbā praktiskās īstenošanas dalībvalstīs ex post novērtējums sniedz labu iespēju šo uzdevumu īstenot, un sagaida, ka ar spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu saistītie konstatējumi tiks ņemti vērā un iekļauti stratēģiskā satvara pārskatā;

Izpilde

17.  uzskata, ka izšķiroša nozīme ir tam, lai visā ES tiktu nodrošināti līdzvērtīgi konkurences apstākļi un izskausta negodīga konkurence un sociālais dempings; uzsver, ka darba inspekcijām ir liela nozīme, lai tiktu ievērotas darba ņēmēju tiesības uz fiziski un garīgi drošu un veselībai nekaitīgu darba vidi un lai darba devējiem, jo īpaši MVU un mikrouzņēmumiem, tiktu sniegtas konsultācijas un ieteikumi; mudina dalībvalstis ievērot SDO standartus un pamatnostādnes par darba inspekcijām, lai darba inspekcijām būtu pietiekami liels personāls un resursi un lai uzlabotu darba inspektoru apmācību, kā to iesaka Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja(31); atzinīgi vērtē sadarbību starp valstu darba inspekcijām Vecāko darba inspektoru komitejā (SLIC);

18.  vērš uzmanību uz grūtībām īstenot tiesību aktus arodveselības un darba drošības jomā attiecībā uz darba ņēmējiem, kuri iesaistās nedeklarētās darbībās; atgādina, ka darba inspekcijām ir liela nozīme nedeklarēta darba izskaušanā; aicina dalībvalstis veikt stingrākas inspekcijas un uzlikt attiecīgus sodus darba devējiem, kas izmanto nedeklarētus darba ņēmējus; mudina Komisiju un dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai apkarotu nedeklarētu darbu; uzsver, ka lielākā daļa no nāves gadījumiem darbā notiek darbietilpīgās nozarēs, kurās nedeklarēts darbs ir biežāk sastopams nekā citās nozarēs;

19.  uzskata, ka darba drošības tiesību aktu efektīva piemērošana lielā mērā ir atkarīga arī no darba inspekcijām; uzskata, ka resursi ir jānovirza uz nozarēm, kuras ir atzītas par tādām, kas rada lielāko risku darba ņēmējiem; mudina attiecīgās iestādes papildus izlases veida inspekcijām īstenot uz risku balstītu uzraudzību un vērsties pret vairākkārt pieķertiem noteikumu pārkāpējiem, lai sauktu pie atbildības darba devējus, kas neievēro darba drošības prasības; aicina dalībvalstis nodrošināt informācijas apmaiņu un uzlabot koordinēšanu starp darba inspekcijām, lai uzlabotu pārrobežu sadarbību;

Tiesiskais regulējums

20.  atzinīgi vērtē centienus uzlabot tiesiskā regulējuma kvalitāti un sagaida turpmāku progresu šajā jomā; tomēr atgādina Komisijai, ka darba drošības direktīvu iesniegšanai REFIT un tiesību aktu grozīšanai ir jābūt demokrātiskai un pārredzamai, ir jāiesaista sociālie parteri un nekādā gadījumā nedrīkst mazināt drošību un veselības aizsardzību darbā; šajā saistībā uzsver, ka ir jāņem vērā arī izmaiņas, ko darba vietās rada tehnoloģiskā attīstība; norāda, ka dalībvalstis ir tiesīgas pieņemt augstākus standartus par darba drošības prasību minimumu; taču uzskata, ka spēkā esošie noteikumi ir jāuzlabo, inter alia nepieļaujot pārklāšanos un veicinot darba drošības labāku integrēšanu citās politikas jomās, vienlaikus saglabājot un cenšoties paaugstināt darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā;

21.  uzsver, ka darba ņēmēju un sociālo partneru līdzdalība visos līmeņos saskaņā ar valsts tiesībām un praksi ir priekšnosacījums efektīvai darba drošības tiesību aktu īstenošanai un ka sociālo partneru iesaistīšana ES līmenī var nodrošināt, ka darba drošības stratēģiskais satvars ir aktuāls Eiropas darba devējiem un darba ņēmējiem; aicina sociālos partnerus un Komisiju iesaistīties konstruktīvā dialogā par to, kā uzlabot spēkā esošo tiesisko regulējumu, un uzskata, ka ir jānostiprina sociālo partneru loma;

Ar darbu saistīto slimību un jauno un nākotnes risku novēršana

22.  uzsver, cik būtiski ir aizsargāt darba ņēmējus, lai tie netiktu pakļauti tādu vielu iedarbībai, kas ir kancerogēnas, mutagēnas un toksiskas reproduktīvajai sistēmai; šajā sakarībā uzsver, ka sievietes bieži vien tiek pakļautas vairāku šādu vielu vienlaicīgai iedarbībai, kas var radīt draudus veselībai, tostarp viņu pēcnācēju dzīvotspējai; vēlreiz stingri aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu Direktīvas 2004/37/EK pārskatīšanai, vajadzības gadījumā uz zinātnisku pierādījumu pamata pievienojot vēl citas saistošas robežvērtības attiecībā uz darbinieku pakļaušanu kaitīgu vielu iedarbībai darbā, un sadarbībā ar Darba drošības un veselības aizsardzības padomdevēja komiteju izstrādāt novērtēšanas sistēmu, kuras pamatā ir skaidri un izsmeļoši kritēriji; uzskata, ka šajā saistībā būtu jārisina iespējamā regulatīvā pārklāšanās, ko rada netīša neatbilstība;

23.  uzsver nepieciešamību ieviest darba ņēmēju stingrāku aizsardzību, ņemot vērā ne tikai attiecīgo vielu iedarbības periodu, bet arī to ķīmisko un/vai toksisko vielu sajaukumu, kura iedarbībai viņi tiek pakļauti; norāda, ka daudzi veselības aprūpes darbinieki savā darba vietā joprojām tiek pakļauti bīstamu ķīmisku vielu iedarbībai; aicina Komisiju veikt darbības attiecībā uz ķīmisko vielu riska faktoriem veselības aprūpes nozarē un darba drošības stratēģiskajā satvarā iekļaut konkrētus noteikumus par veselības aprūpes darbinieku pakļaušanu bīstamu zāļu iedarbībai; mudina Komisiju nodrošināt, lai pienācīgi tiktu aizsargāti visi darba ņēmēji, kas tieši vai netieši iesaistīti asu medicīnisko ierīču izmantošanā vai nolietoto ierīču apglabāšanā; norāda, ka šajā ziņā vajadzības gadījumā būtu jāpārskata Direktīva 2010/32/ES par asu instrumentu radītu ievainojumu novēršanu slimnīcu un veselības aprūpes nozarē;

24.  norāda, ka daudzi darba ņēmēji savā darba vietā joprojām tiek pakļauti azbesta iedarbībai; aicina Komisiju cieši sadarboties ar sociālajiem partneriem un dalībvalstīm, lai veicinātu un koordinētu dalībvalstu centienus izstrādāt nacionālos rīcības plānus, nodrošināt pienācīgu finansējumu un veikt atbilstīgus pasākumus azbesta pārvaldībai un drošai aizvākšanai;

25.  atkārtoti aicina(32) Komisiju izstrādāt un ieviest modeli azbesta noteikšanai un reģistrēšanai saskaņā ar Direktīvas 2009/148/EK 11. pantu; prasa rīkot Eiropas kampaņu par azbestu un mudina dalībvalstis piešķirt kompensācijas darba ņēmējiem, kas tikuši pakļauti azbesta iedarbībai;

26.  aicina Komisiju veikt pasākumus saistībā ar vienu no izplatītākajām ar darbu saistītajām veselības problēmām Eiropā un nekavējoties iesniegt priekšlikumu visaptverošam juridiskam instrumentam par balsta un kustību aparāta slimībām nolūkā uzlabot šo slimību profilakses efektivitāti un risināt to cēloņus, ņemot vērā šīs problēmas iemeslu daudzveidību un specifiskos riskus, ar kādiem saskaras sievietes; norāda, ka to ES tiesību aktu konsolidēšana, ar ko nosaka prasību minimumu darba ņēmēju aizsardzībai no pakļaušanas ergonomiskiem riska faktoriem, var sniegt ieguvumus gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem, padarot tiesisko regulējumu vieglāk īstenojamu un atvieglojot atbilstības panākšanu šim regulējumam; uzsver arī, cik būtiski ir apmainīties ar labu praksi un nodrošināt, lai darba ņēmēji labāk izprastu un būtu vairāk informēti par ergonomiskiem riska faktoriem;

27.  aicina dalībvalsts pēc iespējas drīz īstenot 2002. gada 25. jūnija Direktīvu 2002/44/EK par minimālajām veselības un drošības prasībām attiecībā uz darba ņēmēju pakļaušanu riskiem, ko rada fizikāli faktori;

28.  vērš Komisijas uzmanību uz to, cik svarīgi ir uzlabot preventīvos pasākumus attiecībā uz endokrīnās sistēmas darbības traucējumus izraisošu vielu iedarbību darba vietā, jo šīs vielas dažādos veidos nelabvēlīgi ietekmē abu dzimumu darba ņēmēju, kā arī viņu pēcnācēju veselību(33); prasa Komisijai nekavējoties izstrādāt visaptverošu stratēģiju par endokrīnās sistēmas darbības traucējumus izraisošām vielām, un vajadzības gadījumā tajā varētu ietvert ES pesticīdu un biocīdu tirdzniecības tiesību aktu īstenošanu un pastiprināt noteikumus par arodrisku novēršanu; uzsver, ka ES atbalsts drošāku alternatīvu pētniecībai ir izšķirīgs attiecībā uz piesardzības un aizstāšanas principu piemērošanu;

29.  atzinīgi vērtē Komisijas iesaistīšanos ES stratēģiskajā satvarā par drošību un veselības aizsardzību darbā no 2014. līdz 2020. gadam nolūkā uzlabot ar darbu saistīto slimību novēršanu, jo īpaši nanotehnoloģiju un biotehnoloģiju jomā; uzsver, ka nanomateriālu izplatīšana un izmantošana ir neskaidra, un uzskata, ka ir jāveic turpmāki pētījumi par iespējamiem darba drošības riskiem saistībā ar nanotehnoloģijām; šajā ziņā uzskata, ka ir jāpiemēro piesardzības princips, lai samazinātu iespējamos apdraudējumus to darba ņēmēju veselībai un drošībai, kas saskaras ar nanotehnoloģijām;

30.  vērš Komisijas uzmanību uz to, ka aizvien vairāk darba ņēmēju cieš no hroniskām slimībām darba vietā; uzskata, ka ir jānodrošina piekļūstamu un drošu darbvietu pieejamība cilvēkiem, kas cieš no nedziedināmām slimībām, hroniskiem un ilgtermiņa veselības traucējumiem un invaliditātes; mudina dalībvalstis pievērst uzmanību cilvēku ar hroniskām slimībām paturēšanai darbā un integrēšanai, kā arī atbalstīt darba vietu saprātīgu pielāgošanu, kas nodrošinās savlaicīgu atgriešanos darbā; aicina Komisiju veicināt integrācijas un rehabilitācijas pasākumus cilvēkiem ar invaliditāti un atbalstīt dalībvalstu centienus, palielinot izpratni un apzinot labu praksi un apmainoties ar to tādos jautājumos kā darba vietas aprīkojums un pielāgojumi; mudina Eurofound sīkāk izpētīt un analizēt nodarbinātības iespējas un nodarbināmības pakāpi cilvēkiem ar hroniskām slimībām;

31.  atzīmē, ka tehnoloģiska inovācija var sniegt labumu visai sabiedrībai kopumā; tomēr pauž bažas par jaunajiem riskiem, ko rada šīs pārmaiņas; šajā saistībā atzinīgi vērtē Komisijas ieceri izveidot darba drošības speciālistu un zinātnieku tīklu, lai labāk risinātu nākotnes uzdevumus; uzsver, ka aizvien vairāk tiek izmantoti kolaboratīvie viedroboti, piemēram, rūpnieciskajā ražošanā, slimnīcās un veco ļaužu aprūpes iestādēs; aicina Komisiju un dalībvalstis apzināt potenciālos darba drošības riskus, kas izriet no tehnoloģiskās inovācijas, un veikt atbilstīgus pasākumus to novēršanai;

32.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un īstenot programmu psihosociālo risku, tostarp stresa, depresijas un izdegšanas sindroma, skarto darba ņēmēju sistemātiskai uzraudzībai, pārvaldībai un atbalstam, lai inter alia izstrādātu efektīvus ieteikumus un pamatnostādnes šo risku apkarošanai; uzsver, ka ar darbu saistītais stress ir atzīts par ievērojamu traucēkli produktivitātei un dzīves kvalitātei; šajā ziņā norāda, ka garīgo veselību un psihosociālos riskus var ietekmēt daudzi faktori un ne vienmēr tie ir saistīti ar darbu; tomēr atzīmē, ka psihosociālie riski un ar darbu saistītais stress ir strukturāla problēma, kas ir saistīta ar darba organizāciju, un ka psihosociālo risku un ar darbu saistītā stresa novēršana un pārvaldība ir iespējama; uzsver, ka, 2016. gadā pārskatot darba drošības stratēģisko satvaru, ir jāveic pētījumi, jāuzlabo profilakse un jāapsver iespēja īstenot jaunus pasākumus, pamatojoties uz apmaiņu ar labāko praksi un instrumentiem reintegrācijai darba tirgū;

33.  atzinīgi vērtē kampaņu “Veselīgas darba vietas pārvalda stresu”; uzsver, ka iniciatīvās ar darbu saistītā stresa novēršanai ir jāiekļauj dzimuma dimensija, ņemot vērā specifiskos darba apstākļus, kādos strādā sievietes;

34.  vērš uzmanību uz mobinga problēmu un iespējamām sekām, kādas tā var atstāt uz psihosociālo veselību; norāda, cik svarīgi ir apkarot uzmākšanos un vardarbību darbā, un tāpēc aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem apsvērt iespēju iesniegt tiesību akta priekšlikumu, balstoties uz pamatnolīgumu par uzmākšanos un vardarbību darbā; tāpēc mudina dalībvalstis izstrādāt efektīvas nacionālās stratēģijas vardarbības darbā apkarošanai;

35.  aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt mērķorientētu pieeju, ar kuru izskaust nestabilu nodarbinātību un kurā ņemtu vērā nelabvēlīgās sekas, kādas šāda nodarbinātība atstāj uz arodveselību un drošību; uzsver, ka darba ņēmējiem, ar kuriem noslēgti atipiski līgumi, ir lielākas grūtības piekļūt apmācībai un darba drošības pakalpojumiem; uzsver, ka ir ļoti svarīgi uzlabot veselību un drošību visiem darba ņēmējiem visu veidu nodarbinātībā, ietverot tos, kuri var būt mazāk aizsargāti, piemēram, jaunieši un cilvēki, kas ilglaicīgi bijuši bez darba; aicina dalībvalstis ievērot prasības, kas noteiktas Direktīvā 96/71/EK, lai apkarotu sociālo dempingu, un šajā kontekstā aicina veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai īstenotu un aizsargātu norīkoto darba ņēmēju tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi arodveselības un drošības jomā;

36.  uzsver, ka arī mājsaimniecību sektorā veiktais darbs ir jāņem vērā, apsverot veidus, kā uzlabot drošību un veselības aizsardzību darbā; mudina darba devējus un politikas veidotājus nodrošināt un sekmēt pienācīgu darba un privātās dzīves līdzsvaru, ņemot vērā to, ka aizvien lielākam skaitam darba ņēmēju darbs ir jāapvieno ar aprūpi; uzsver, cik būtiski ir novērst pārmērīgi garas darba stundas, lai darbu labāk varētu saskaņot ar privāto dzīvi; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvu 2003/88/EK un šajā ziņā uzsver, cik būtiski ir uzraudzīt atbilstību noteikumiem par maksimālo darba laiku;

37.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt atbilstīgu politiku, ar ko risināt darbaspēka novecošanās jautājumu; uzskata, ka darba drošības tiesiskajam regulējumam ir jāveicina ilgtspējīga darba dzīve un veselīga novecošana; aicina dalībvalstis veicināt rehabilitācijas un reintegrācijas pasākumus vecākiem darba ņēmējiem, īstenojot rezultātus, kas gūti, ieviešot ES izmēģinājuma projektu par vecāku darba ņēmēju veselību un drošību;

38.  uzsver, cik būtiski ir arodveselības un drošības pasākumos iekļaut specifiskās problēmas un riskus, tostarp uzmākšanos, ar kādiem darbā sastopas sievietes; aicina Komisiju un sociālos partnerus nodrošināt sieviešu un vīriešu vienlīdzīgāku pārstāvību visos sociālā dialoga procesos; mudina Komisiju darba drošības stratēģiskā satvara 2016. gada pārskatā iekļaut arī dzimumu līdztiesības dimensiju; aicina Komisiju izstrādāt Eiropas stratēģiju vardarbības pret sievietēm darba vietā apkarošanai un saistībā ar šo procesu izvērtēt, vai ir jāpārskata Direktīva 2006/54/EK, lai paplašinātu tās darbības jomu, iekļaujot jaunus vardarbības un uzmākšanās veidus; aicina dalībvalstis īstenot Komisijas Ieteikumu 92/131/EEK, lai veicinātu izpratni par seksuālas uzmākšanās un citiem ar dzimumu saistītas ļaunprātīgas izturēšanās veidiem;

39.  vērš Komisijas uzmanību uz lomu, kāda nozaru sociālajā dialogā iesaistītajām komitejām var būt saistībā ar nozarēm raksturīgo darba drošības problēmu risināšanu un potenciālas pievienotās vērtības veidošanu, noslēdzot vienošanās starp sociālajiem partneriem un izmantojot viņu visaptverošās zināšanas par attiecīgajai nozarei raksturīgo situāciju;

40.  uzsver, ka Komisijai ir jāvāc dati, jāveic pētījumi un jāizstrādā uz dzimuma un vecuma faktoriem balstītas statistikas metodes preventīvu pasākumu novērtēšanai nolūkā pievērsties īpašajām problēmām, ar kādām darbā saskaras mazāk aizsargātas grupas, tostarp sievietes;

41.  uzsver, cik būtiski ir vairāk ieguldīt risku novēršanas politikā, kā arī attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību darbā veicināt, izstrādāt un atbalstīt preventīvu pasākumu politiku; aicina dalībvalstis veicināt izpratnes veidošanu un lielāku vērību veltīt preventīviem pasākumiem un arodveselībai un drošībai visu līmeņu skolu programmās, tostarp māceklībā; uzskata, ka ir svarīgi ražošanas procesos pēc iespējas agrāk orientēties uz preventīviem pasākumiem un veicināt sistemātisku preventīvo programmu īstenošanu, pamatojoties uz riska novērtējumiem, kas mudina darba devējus un darba ņēmējus piedalīties drošas un veselīgas darba vides veidošanā; norāda, ka daudzās dalībvalstīs preventīvo dienestu kvalitāte ir izšķirīgais faktors, kas palīdz uzņēmumiem, jo īpaši MVU, veikt riska novērtējumu un īstenot atbilstīgus preventīvos pasākumus; aicina Komisiju analizēt preventīvo dienestu uzdevumus un apmācības prasības, kas noteiktas dalībvalstu tiesību aktos;

42.  uzsver, ka sievietes ir jāiesaista lēmumu pieņemšanas procesos, kas saistīti ar labākas drošības un veselības aizsardzības prakses iedibināšanu viņu darba vidē;

43.  aicina Komisiju uzmanību pievērst arī jautājumam par darba izraisītām saslimšanām ar vēzi, tādām kā deguna dobuma vēzis, ar ko biežāk saslimst gadījumos, kad strādājošo elpošanas sistēma nav pietiekami aizsargāta pret samērā parastiem putekļu veidiem, kas rodas, apstrādājot koksni, ādu, pulverveida vielas, audumus, niķeli un citus materiālus;

44.  mudina dalībvalstis nodrošināt visiem iedzīvotājiem vienlīdzīgas iespējas īstenot savas darba tiesības un vienlīdzīgu piekļuvi publiskiem veselības aprūpes pakalpojumiem, īpaši sievietēm lauku teritorijās un citām mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām;

Statistikas dati

45.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot uzticamu un salīdzināmu datu vākšanu par arodslimībām, arodekspozīciju un bīstamību visās nozarēs, tostarp valsts sektorā, lai apzinātu labāko praksi un izveidotu vienotu datubāzi par arodekspozīciju, neradot nesamērīgas izmaksas; uzsver, cik būtiski ir iesaistīt nacionālos ekspertus un pastāvīgi atjaunināt datubāzi; mudina dalībvalstis un Komisiju vākt vairāk datu par riskiem, kas saistīti ar digitalizāciju, darba drošību uz ceļiem un ietekmi, kāda krīzei varētu būt bijusi uz arodveselību un darba drošību;

46.  aicina Komisiju un dalībvalstis vākt konkrētam dzimumam un vecumam raksturīgus kvalitatīvus statistiskas datus par slimībām, kas saistītas ar darbu, lai pastāvīgi uzlabotu un vajadzības gadījumā pielāgotu tiesisko regulējumu atbilstīgi jaunajiem un nākotnes riskiem;

47.  aicina dalībvalstis valsts mērogā veikt pētījumus par darba izraisīto balsta un kustību aparāta slimību izplatību ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vidū atbilstīgi sadalījumam pēc dzimuma, vecuma un saimnieciskās darbības jomas, lai novērstu un mazinātu šādu slimību izplatību;

48.  uzsver, cik būtiski ir atjaunināt un nodrošināt ar darbu saistīto slimību vienotus veselības rādītājus un definīcijas, ietverot stresu darbā, un apkopot ES mēroga statistikas datus, lai noteiktu mērķus arodsaslimšanas gadījumu mazināšanai;

49.  uzsver, ka daudzām dalībvalstīm ir grūtības datu vākšanā; prasa uzlabot EU-OSHA un Eurofound darbu; mudina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka darba devēji ziņo par negadījumiem darbā;

Starptautiskie centieni

50.  aicina Padomi un Komisiju nodrošināt, ka visi tirdzniecības nolīgumi ar trešām valstīm uzlabo darba vidi nolūkā aizsargāt darba ņēmēju veselību un drošību;

51.  uzsver, ka ES ir ieinteresēta un tai ir pienākums paaugstināt darba standartus, tostarp arodveselības un drošības līmeni pasaules mērogā;

52.  mudina Komisiju darba drošības jomā nostiprināt sadarbību ar starptautiskajām organizācijām, tostarp SDO, ESAO, G20 un PVO;

53.  pauž nožēlu, ka ne visas dalībvalstis ir ratificējušas SDO Konvenciju Nr. 187 par stimulējošu pamatu drošībai un veselības aizsardzībai darbā; aicina dalībvalstis ratificēt minēto konvenciju;

o
o   o

54.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 354, 31.12.2008., 70. lpp.
(2) OV L 183, 29.6.1989., 1. lpp.
(3) OV L 299, 18.11.2003., 9. lpp.
(4) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.
(5) OV L 165, 27.6.2007., 21. lpp.
(6) OV C 77 E, 28.3.2002., 138. lpp.
(7) OV C 304 E, 1.12.2005., 400. lpp.
(8) OV C 303 E, 13.12.2006., 754. lpp.
(9) OV C 102 E, 24.4.2008., 321. lpp.
(10) OV C 41 E, 19.2.2009., 14. lpp.
(11) OV C 99 E, 3.4.2012., 101. lpp.
(12) OV C 168 E, 14.6.2013., 102. lpp..
(13) Pieņemtie teksti P7_TA(2013)0093.
(14) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0012.
(15) Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 1. punkts: “Ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem”.
(16) Otrais Eiropas uzņēmumu apsekojums par jaunajiem un nākotnes riska veidiem (ESENER-2), EU-OSHA (2015).
(17) Eurofound: “Novecojoša darbaspēka darba apstākļi”, Eurofound (2008).
(18) EU-OSHA direktora paziņojums, 18.11.2014.
(19) Ziņojums par nodarbinātības iespējām cilvēkiem ar hroniskām slimībām, Eurofound (2014).
(20) Eiropas stratēģijas drošībai un veselības aizsardzībai darbā laikposmam no 2007. līdz 2012. gadam novērtējums, EK (2013), un Negadījumu darbā un ar darbu saistīto veselības problēmu sociālekonomiskās izmaksas, EK (2012).
(21) Berechnung des internationalen “Return on Prevention” für Unternehmen: Kosten und. Nutzen von Investitionen in den betrieblichen Arbeits- und Gesundheitsschutz, DGUV (2013).
(22) Darba apstākļu 5. apsekojums, Apkopojuma ziņojums, Eurofound (2012).
(23) Otrais Eiropas uzņēmumu apsekojums par jaunajiem un nākotnes riska veidiem (ESENER-2), EU-OSHA (2015).
(24) Otrais Eiropas uzņēmumu apsekojums par jaunajiem un nākotnes riska veidiem (ESENER-2), EU-OSHA (2015).
(25) Darba ņēmēju pārstāvība un konsultēšana par drošību un veselības aizsardzību darbā, EU-OSHA (2012).
(26) Elastīgi darba veidi: “ļoti atipiski” līgumu noteikumi, Eurofound (2010), un Veselība un labjutība darbā: uz Eiropas darba apstākļu 5. apsekojumu balstīts ziņojums, Eurofound (2012).
(27) Darba apstākļu 5. apsekojums, Apkopojuma ziņojums, Eurofound (2012), un Eiropas uzņēmumu 3. apsekojums, Eurofound (2015).
(28) Ziņojums par pašreizējo situāciju saistībā ar arodslimību sistēmām ES dalībvalstīs un EBTA/EEZ valstīs, EK (2013).
(29) EU-OSHA, 2013, Jauni riski un tendences saistībā ar sieviešu darba aizsardzību.
(30) Arodveselības un darba drošības riski attiecībā uz neaizsargātākajiem darba ņēmējiem, EP Politikas departaments A, Ekonomikas un zinātnes politikas nodaļa (2011), 40. lpp.
(31) OV C 230, 14.7.2015., 82. lpp.
(32) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0093.
(33) The Cost of Inaction, Nordon (2014) un Rapport sur les perturbateurs endocriniens, le temps de la précaution, Gilbert Barbier (2011).

Juridisks paziņojums