Indekss 
Pieņemtie teksti
Trešdiena, 2015. gada 2. decembris - BriseleGalīgā redakcija
Īpašās komitejas nodokļu nolēmumu un rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgu pasākumu jautājumos izveide (TAXE 2)
 ES un Lihtenšteinas nolīgums par finanšu konta informācijas automātisku apmaiņu *
 Eiropas Ombuda īpašais ziņojums par patstāvīgo izmeklēšanu attiecībā uz Frontex
 Ilgtspējīga mobilitāte pilsētās

Īpašās komitejas nodokļu nolēmumu un rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgu pasākumu jautājumos izveide (TAXE 2)
PDF 335kWORD 76k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 2. decembra lēmums par Īpašās komitejas nodokļu nolēmumu un rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgu pasākumu jautājumos izveidi (TAXE 2), kompetenci, skaitlisko sastāvu un pilnvaru termiņu (2015/3005(RSO))
P8_TA(2015)0420B8-1335/2015

Eiropas Parlaments,

—  ņemot vērā Priekšsēdētāju konferences priekšlikumu,

—  ņemot vērā Komisijas lēmumu visās dalībvalstīs izmeklēt nodokļu nolēmumu praksi saistībā ar ES valsts atbalsta noteikumiem,

—  ņemot vērā to, ka saskaņā ar ES nodokļu jomas noteikumiem visām dalībvalstīm ir pienākums spontāni paziņot citām dalībvalstīm informāciju par nodokļu nolēmumiem, īpaši tad, ja šāda nolēmuma rezultātā cita dalībvalsts var zaudēt nodokļu ieņēmumus vai uzņēmumam ir iespējams gūt ietaupījumu uz nodokļu rēķina, mākslīgi pārnesot peļņu uz citiem uzņēmumu grupas locekļiem,

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 12. februāra lēmumu(1) par Īpašās komitejas nodokļu nolēmumu un rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgu pasākumu jautājumos (TAXE 1 īpašās komitejas) izveidi, pilnvarām, skaitlisko sastāvu un pilnvaru termiņu,

—  ņemot vērā 2015. gada 25. novembra rezolūciju par nodokļu nolēmumiem un rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem(2),

—  ņemot vērā Reglamenta 197. pantu,

1.  nolemj izveidot Īpašo komiteju nodokļu nolēmumu un rakstura vai ietekmes ziņā tiem līdzīgu pasākumu jautājumos (TAXE 2), kas pētītu, kā tiek piemēroti ES valsts atbalsta un nodokļu jomas tiesības akti attiecību uz dalībvalstu izdotiem nodokļu nolēmumiem un citiem pasākumiem, kas rakstura vai ietekmes ziņā ir līdzīgi šiem nolēmumiem, ja šādu praksi izmanto dalībvalsts vai Komisija, kā arī kaitīgu uzņēmumu ienākuma nodokļa režīmu un praksi Eiropas un starptautiskā līmenī, un šai komitejai vajadzētu:

   a) pilnībā balstīties uz TAXE 1 īpašās komitejas paveikto un pabeigt šo darbu, jo īpaši atrisināt tos nepabeigtos jautājumus, kuri uzsvērti iepriekš minētajā 2015. gada 25. novembra rezolūcijā, spēt piekļūt darbam nepieciešamajiem dokumentiem, tostarp Rīcības kodeksa jautājumu grupas sanāksmju protokoliem, un veidot nepieciešamos kontaktus un organizēt uzklausīšanas, kurās piedalītos starptautisko, Eiropas un valstu iestāžu un dalībvalstu un trešo valstu parlamentu un valdību pārstāvji, kā arī akadēmisko aprindu, uzņēmējdarbības un pilsoniskās sabiedrības, tajā skaitā sociālo partneru pārstāvji, turklāt šajā procesā cieši sadarbojoties ar pastāvīgajām komitejām;
   b) sekot tam, kā dalībvalstis un kompetentās Eiropas iestādes īsteno ieteikumus, kas iekļauti iepriekš minētajā 2015. gada 25. novembra rezolūcijā un sekot līdzi darbam, kas notiek starptautiskajās iestādēs, tostarp Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija un G20, pilnībā ievērojot Ekonomikas un monetārā komiteja kompetenci nodokļu jautājumos;

2.  šajā nolūkā nolemj, ka TAXE 2 īpašajai komitejai tiek piešķirtas šādas pilnvaras:

   a) analizēt un pētīt, kā tiek piemērots Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 107. panta 1. punkts saistībā ar nodokļu nolēmumiem un rakstura vai ietekmes ziņā tiem līdzīgiem pasākumiem, ko dalībvalstis pieņēmušas kopš 1991. gada 1. janvāra;
   b) analizēt un novērtēt, kā Komisija atbilstīgi LESD 108. pantam pastāvīgi uzrauga visas dalībvalstīs esošās atbalsta sistēmas, ierosinot dalībvalstīm piemērotus pasākumus, kas vajadzīgi saistībā ar iekšējā tirgus pakāpenisku attīstību vai darbību, pārbaudot, vai valsts vai no valsts līdzekļiem piešķirtais atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu un netiek izmantots ļaunprātīgi, lemjot par to, vai attiecīgajai valstij noteiktā laika periodā ir jāatceļ vai jāmaina sniegtais atbalsts, un nododot lietu Eiropas Savienības Tiesai, ja attiecīgā valsts nepilda rīkojumus, kā tas, iespējams, ir saistībā ar lielu skaitu nodokļu nolēmumu, kas neatbilst ES noteikumiem par valsts atbalstu;
   c) analizēt un pētīt, kā dalībvalstis pēc 1991. gada 1. janvāra ir ievērojušas noteikumus attiecībā uz pienākumu sadarboties un darīt pieejamus visus nepieciešamos dokumentus, kas iekļauti Padomes 1999. gada 22. marta Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai(3);
   d) analizēt un pētīt, kā dalībvalstis saistībā ar nodokļu nolēmumiem un spontānu informācijas apmaiņu par tiem ar citām dalībvalstīm kopš 1991. gada 1. janvāra ir ievērojušas noteikumus, kas iekļauti Padomes 1977. gada 19. decembra Direktīvā 77/799/EEK par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo nodokļu un apdrošināšanas prēmiju aplikšanu ar nodokļiem(4) un Padomes 2011. gada 15. februāra Direktīvu 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK(5);
   e) analizēt un vērtēt, kāda ir Komisijas prakse attiecībā uz pareizu Direktīvas 77/799/EEK un Direktīvas 2011/16/ES piemērošanu jautājumos, kas skar informācijas par nodokļu nolēmumiem spontānu paziņošanu citām dalībvalstīm;
   f) analizēt un novērtēt, kā dalībvalstis ievēro tādus Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktā nostiprinātos lojālas sadarbības principus kā pienākumu sekmēt Savienības uzdevumu izpildi un atturēties no jebkādiem pasākumiem, kas var apdraudēt Savienības mērķu sasniegšanu, ņemot vērā, ka dažas dalībvalstis, iespējams, ir sekmējušas agresīvu nodokļu pārnešanas plānošanu lielos apmēros, kam varētu būt bijusi būtiska ietekme uz ES un tās valstu publiskā sektora finansēm;
   g) analizēt un novērtēt agresīvu nodokļu pārnešanas plānošanu, ko veica dalībvalstīs dibināti vai strādājoši uzņēmumi, tostarp šīs plānošanas aspektus, kas saistīti ar trešām valstīm, kā arī apmainīties ar šo informāciju ar trešām valstīm;
   h) sniegt jebkādus ieteikumus šajā jomā, ko tā uzskata par vajadzīgiem;

3.  nolemj, ka TAXE 2 īpašajā komitejā būs 45 locekļi (tikpat, cik bija TAXE 1 īpašajā komitejā);

4.  uzskata, ka būtu atbilstīgi, veidojot TAXE 2 īpašo komiteju, pārņemt TAXE 1 īpašās komitejas struktūru;

5.  nolemj, ka TAXE 2 īpašās komitejas pilnvaru laiks ir 6 mēneši, sākot ar 2015. gada 2. decembri;

6.  uzskata — ir atbilstīgi, ka TAXE 2,īpašā komiteja, sava pilnvaru laika beigās apkopojot padarīto, iesniedz rezolūciju vai ziņojumu, ko sagatavojuši divi līdzreferenti.

(1) Šajā dienā pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0039.
(2) Šajā dienā pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0408.
(3) OV L 83, 27.3.1999., 1. lpp.
(4) OV L 336, 27.12.1977., 15. lpp.
(5) OV L 64, 11.3.2011., 1. lpp.


ES un Lihtenšteinas nolīgums par finanšu konta informācijas automātisku apmaiņu *
PDF 311kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 2. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu grozījumu protokolu Nolīgumam starp Eiropas Kopienu un Lihtenšteinas Firstisti, ar kuru nodrošina pasākumus, kas ir līdzvērtīgi tiem pasākumiem, kuri noteikti Padomes Direktīvā 2003/48/EK par tādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, kas gūti kā procentu maksājumi par uzkrājumiem (COM(2015)0395 – C8-0320/2015 – 2015/0175(NLE))
P8_TA(2015)0421A8-0334/2015

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (COM(2015)0395),

–  ņemot vērā grozījumu protokola projektu Nolīgumam starp Eiropas Kopienu un Lihtenšteinas Firstisti, ar kuru nodrošina pasākumus, kas ir līdzvērtīgi tiem pasākumiem, kuri noteikti Padomes Direktīvā 2003/48/EK par tādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, kas gūti kā procentu maksājumi par uzkrājumiem (11798/2015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 115. pantu, kā arī 218. panta 6. punkta otrās daļas b) apakšpunktu un 8. punkta otro daļu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0320/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu, 108. panta 7. punktu un 50. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0334/2015),

1.  apstiprina grozījumu protokola nolīgumam noslēgšanu;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Lihtenšteinas Firstistes valdībai un parlamentam.


Eiropas Ombuda īpašais ziņojums par patstāvīgo izmeklēšanu attiecībā uz Frontex
PDF 433kWORD 115k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 2. decembra rezolūcija par Eiropas Ombuda īpašo ziņojumu par patstāvīgo izmeklēšanu OI/5/2012/BEH-MHZ attiecībā uz Frontex (2014/2215(INI))
P8_TA(2015)0422A8-0343/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Ombuda 2013. gada 7. novembra īpašo ziņojumu par patstāvīgo izmeklēšanu OI/5/2012/BEH-MHZ attiecībā uz Frontex,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. panta 1. punktu, 72. pantu, 228. panta 1. punktu (otro daļu) un 263. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 41. pantu (Tiesības uz labu pārvaldību) un 47. pantu (Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmumu Nr. 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē Ombuda pienākumu izpildi, un it īpaši tā 3. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūciju 1932(2013) „Frontex — pienākumi cilvēktiesību jomā”,

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 26. oktobra Regulu (EK) Nr. 2007/2004, ar ko izveido Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (Frontex regula),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1168/2011, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 2007/2004, ar ko izveido Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei "ES Rīcības plāns par atgriešanu" (COM(2015)0453),

–  ņemot vērā Frontex rīcības kodeksu par Frontex koordinētiem kopīgiem izraidīšanas pasākumiem;

–  ņemot vērā Eiropadomes 2015. gada 15. oktobra sanāksmē pieņemtos secinājumus, jo īpaši to 2.n punktu,

–  ņemot vērā ANO 1951. gada konvenciju par bēgļu statusu (Ženēvas konvencija) un 1967. gada Ņujorkas protokolu par bēgļu statusu,

–  ņemot vērā Reglamenta 220. panta 2. punkta pirmo teikumu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Lūgumrakstu komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A8-0343/2015),

A.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulā (ES) Nr. 1168/2011, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 2007/2004, ar ko izveido Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (turpmāk „Frontex regula”) noteikts, ka Aģentūra nodrošina pamattiesību un bēgļu un patvēruma meklētāju tiesību pilnīgu ievērošanu;

B.  tā kā Frontex tāpat kā citām ES struktūrām, birojiem vai aģentūrām savā darbībā ir jāievēro Pamattiesību harta un tā kā šis pienākums atbilst LESD 263. pantam, kurā paredzēts, ka "tiesību aktos par Savienības struktūru izveidi var paredzēt īpašus nosacījumus un kārtību attiecībā uz prasībām, ko fiziskas un juridiskas personas ceļ pret šo struktūru tiesību aktiem, kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas attiecībā uz šīm personām";

C.  tā kā par pašreiz praksē Frontex koordinētās darbības nevar nošķirt no dalībvalstu darbībām, ko koordinē Frontex, lai Frontex (un tādējādi ar to saprotot arī ES) būtu arī tieša vai netieša ietekme uz personu tiesībām un izraisītu, vismaz, ES ārpuslīgumisku atbildību (skatīt Tiesas spriedumu lietā T-341/07, Sison III); tā kā no šādas atbildības nevar izvairīties tikai tā iemesla dēļ, ka pastāv administratīvas vienošanās, ko noslēgušas dalībvalstis, kuras ir iesaistītas Frontex koordinētās operācijās, ja šādas vienošanās ietekmē pamattiesības;

D.  tā kā Savienībai ir jāpievienojas Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai;

E.  tā kā Frontex regulas 26.a pantā paredzēta pamattiesību stratēģija un pieprasīts, lai Aģentūra izstrādātu, pilnveidotu un īstenotu šādu stratēģiju, kā arī izveidotu Konsultatīvo forumu un ieceltu pamattiesību amatpersonu;

F.  tā kā Rīcības kodeksa visām personām, kuras piedalās Frontex darbībās, 5.a punktā ir uzsvērts, ka Frontex darbību dalībnieki, cita starpā veicina informācijas par tiesībām un procesiem sniegšanu personām, kuras meklē starptautisko aizsardzību;

G.  tā kā Regulas (EK) Nr. 863/2007 9. pantā paredzēts, ka vienību dalībnieki, kas atbildīgi par uzraudzības un novērošanas darbību veikšanu pie ārējām robežām, ievēro Kopienas tiesību aktus un uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktus;

H.  tā kā 2012. gadā Eiropas Ombuds uzsāka patstāvīgo izmeklēšanu par to, kā Frontex īsteno savas saistības pamattiesību jomā;

I.  tā kā Eiropas Ombuda ieteikuma projektā ir iekļauta arī individuālu sūdzību izskatīšanas mehānisma īstenošana;

J.  tā kā Eiropas Ombuds nāca arī klajā ar īpašu ziņojumu, kurā tika pieprasīta individuālu sūdzību izskatīšanas mehānisma īstenošana;

K.  tā kā saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 220. panta 2. punktu Eiropas Ombuds ziņo Parlamentam, ja viņš konstatē administratīvas kļūmes, un par šādiem gadījumiem atbildīgā komiteja var sagatavot ziņojumu;

L.  tā kā Frontex uzdevums ir nodrošināt, lai efektīvi un atbilstīgi pamattiesību noteikumiem tiktu īstenoti kopīgie noteikumi par standartiem un procedūrām dalībvalstu ārējo robežu kontrolei un uzraudzībai, nodrošinot pastiprinātu dalībvalstu operatīvās sadarbības koordināciju, ciešāk koordinējot dalībvalstu savstarpējo darbību , un tā kā šīm darbībām ir nepārprotama ietekme uz cilvēktiesībām, kuru Frontex un ES nav atbilstīgi apsvērusi;

M.  tā kā Frontex kā neatņemamu savas misijas sastāvdaļu veido operatīvo sadarbību arī ar trešām valstīm tādās būtiskās jomās kā informācijas apmaiņa, risku analīze, apmācība, pētniecība un izstrāde, kopīgas operācijas (tostarp kopīgi izraidīšanas pasākumi) un izmēģinājuma projekti;

N.  tā kā saskaņā ar Frontex regulas 14. panta 1. punktu Aģentūra un dalībvalstis ievēro normas un standartus, kas ir vismaz līdzvērtīgi Savienības tiesību aktos noteiktajām normām un standartiem, arī tad, ja sadarbība ar trešām valstīm notiek šo valstu teritorijā;

O.  tā kā Frontex operatīvo sadarbību ar kompetentajām partnervalstu iestādēm veic, izmantojot sadarbības noteikumus, kuri nav juridiski saistoši un nav paredzēti starptautiskajos tiesību aktos un kuru praktiskā īstenošana nav jāuzskata par Frontex un ES starptautisko saistību īstenošanu; tā kā šī situācija rada juridisko nenoteiktību un var uzskatīt, ka tā ir pretrunā Frontex saistībām cilvēktiesību jomā;

P.  tā kā Frontex un dalībvalstīm ir kopīgi, tomēr atšķirīgi pienākumi attiecībā uz to amatpersonu veiktajām darbībām, kas nosūtītas uz vietām Frontex operāciju un izmēģinājuma projektu īstenošanai;

Q.  tā kā Frontex kompetences kopš tās nodibināšanas ir palielinājušās, un Aģentūra kā robežu pārvaldības procesā iesaistītā galvenā ieinteresētā persona būtu jāsauc pie atbildības, tostarp, ja ir izteikti apgalvojumi par pamattiesību pārkāpumiem;

R.  tā kā lielākā daļa dalībnieku Frontex operācijās ir pieaicinātās amatpersonas, ko, atbalstot šo darbību, ir nosūtījušas dalībvalstis, kas nav dalībvalsts, kurā notiek konkrētā operācija;

S.  tā kā saskaņā ar Frontex regulas 2.a pantu rīcības kodeksu piemēro visām personām, kas piedalās Aģentūras darbībās;

T.  tā kā saskaņā ar Frontex regulas 10. panta 3. punktu pieaicinātās amatpersonas, kas piedalās Frontex misijās, drīkst pildīt pienākumus un īstenot pilnvaras, tikai pamatojoties uz uzņēmējas dalībvalsts robežsargu norādījumiem un parasti viņu klātbūtnē;

U.  tā kā tas, ka Frontex operāciju laikā amatpersonas ir tērptas dažādos formastērpos, kuriem piestiprināta Frontex emblēma, apgrūtina personām noteikt, kā pakļautībā ir attiecīgā amatpersona un, galu galā, kam iesniegt sūdzību – vai nu Frontex, vai tieši attiecīgajai dalībvalstij;

V.  tā kā saskaņā ar Frontex regulas 3. panta 1.a punktu Aģentūrai dalībvalstīs nav īstenošanas pilnvaru un tā nevar sodīt dalībvalsti vai tās amatpersonas;

W.  tā kā Frontex kopīgo operāciju plāni ir tiesiski saistoši un saskaņā ar Frontex regulas 3.a panta 1. punktu par tiem ir jāvienojas Frontex izpilddirektoram un uzņēmējai dalībvalstij, apspriežoties ar iesaistītajām dalībvalstīm;

X.  tā kā Frontex jau ir izveidojusi ziņošanas par starpgadījumiem sistēmu, kurā ir iesaistīta Frontex operāciju nodaļa, Frontex juridiskā grupa un Frontex pamattiesību amatpersona, bet galīgo lēmumu pieņem Frontex izpilddirektors; tā kā, izmantojot šo sistēmu, izskata iekšējās sūdzības, kas saņemtas no Frontex darbiniekiem un pieaicinātajām amatpersonām, un tādējādi tā nav paredzēta to tiešo sūdzību izskatīšanai, kuras iesniegušas personas, kas sūdzas par savu pamattiesību pārkāpšanu;

Y.  tā kā individuālo sūdzību izskatīšanas mehānisms Eiropas līmenī jau ir ieviests Eiropas Investīciju bankā, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūrā un Eiropas ombudu tīklā; tā kā būtu jāņem vērā, ka Frontex ir darbības aģentūra, kas pēc savas būtības atšķiras no iepriekš minētajām organizācijām;

Z.  tā kā Komisija ir apņēmusies tuvākajā nākotnē sagatavot pārskatu par Frontex,

Kādēļ Frontex būtu jāizveido individuālo sūdzību izskatīšanas mehānisms?

1.  atzinīgi vērtē Eiropas Ombuda īpašo ziņojumu par patstāvīgo izmeklēšanu attiecībā uz Frontex; atbalsta Frontex centienus, kurā ir ņēmusi vērā 12 no 13 Ombuda ieteikumiem; atzīst ka Frontex pašreizējie pamattiesību aizsardzības pasākumi ir tikai daļa no ziņošanas par starpgadījumiem sistēmas un rīcības kodeksu izstrādes, veidojot Konsultatīvo forumu par pamattiesību jautājumiem un izveidojot pamattiesību amatpersonas biroju;

2.  atbalsta Eiropas Ombuda ieteikumu, ka Frontex vajadzētu izskatīt personu sūdzības par pamattiesību pārkāpumiem, kas pieļauti tās operāciju laikā, un šim nolūkam būtu jānodrošina pietiekams administratīvais atbalsts; aicina Frontex izveidot atbilstošu sūdzību izskatīšanas mehānismu, iekļaujot to ar trešo valstu kompetentajām iestādēm noslēgto sadarbības noteikumos;

3.  pauž nopietnas bažas par to, ka netiek reglamentēta trešo valstu amatpersonu izmantošana kopīgu izraidīšanas pasākumu laikā, kā tas norādīts Eiropas Ombuda ziņojumā, kā arī par pārskatatbildības trūkumu, kas tādējādi būtu vērojams vairumā cilvēktiesību pārkāpumu gadījumu, kuros iesaistītas trešo valstu amatpersonas;

4.  uzskata, ka, ņemot vērā arvien lielākās humanitārās un tiesiskās problēmas pie ES ārējam robežām un to, ka tiek pastiprinātas Frontex operācijas, ir nepieciešams mehānisms, kas ļautu izskatīt individuālas sūdzības par iespējamajiem pamattiesību pārkāpumiem, kuri tiek pieļauti Frontex operāciju gaitā vai sadarbojoties ar trešām valstīm, tādējādi kļūstot par sūdzību izskatīšanas pirmo instanci;

5.  uzskata, ka individuālu sūdzību izskatīšanas mehānisma izveide dotu personām iespēju īstenot tiesības uz efektīvu savu tiesību aizsardzību gadījumos, kad tiek pārkāptas viņu pamattiesības; atzīst, ka šāda sūdzību izskatīšanas mehānisma ieviešana palielinātu pārredzamību un pamattiesību ievērošanu arī saistībā ar Frontex sadarbības noteikumiem, jo Frontex un ES iestādes labāk apzinātos iespējamos pamattiesību pārkāpumus, kas citādi netiktu konstatēti, par tiem netiktu ziņots un tie netiktu atrisināti; uzsver, ka šis pārredzamības trūkums īpaši attiecas uz Frontex sadarbības noteikumiem, kurus Parlaments nevar demokrātiski kontrolēt, jo nav nekāda pienākuma uzklausīt Parlamentu pirms šo pasākumu noteikšanas un Parlaments nav pat informēts par to, kā tie ir īstenoti praksē;

6.  norāda, ka saskaņā ar Frontex regulu, šķiet, ka nav juridisku šķēršļu, lai ieviestu individuālu sūdzību izskatīšanas mehānismu, un ka šāds mehānisms varētu pat ietilpt Frontex regulas 26.a panta 3. punkta darbības jomā, saskaņā ar kuru pamattiesību amatpersona sekmē pamattiesību uzraudzības mehānisma darbību; norāda, ka šāds mehānisms atbilstu ES tiesību aktiem un labas pārvaldības principiem un stiprinātu Aģentūras pamattiesību stratēģijas efektīvu īstenošanu; uzskata, ka būtu jāpastiprina Frontex spējas risināt iespējamos pamattiesību pārkāpumus, jo ES tiesību aktos Aģentūras nozīme arvien palielinās, jo īpaši saistībā ar tās dalību migrācijas plūsmu pārvaldības atbalsta grupās, kas strādā “karstajos punktos”, un saistībā ar operatīvo sadarbību ar partnervalstu kompetentajām iestādēm, izmantojot sadarbības noteikumus;

7.  uzskata, ka Frontex koordinējošajai lomai nevajadzētu ierobežot tās atbildību saskaņā ar starptautiskajiem un ES tiesību aktiem, jo īpaši saistībā ar migrantu un patvēruma meklētāju pamattiesību ievērošanas un aizsardzības nodrošināšanu; atgādina, ka visām Savienības aģentūrām un dalībvalstīm, īstenojot ES tiesību aktus, ir jāievēro Pamattiesību hartas noteikumi;

Individuālu sūdzību izskatīšanas mehānisma struktūra

8.  uzskata — pastāv tiesiska paļāvība pieņemt, ka visās Frontex operācijas iesaistīto pušu rīcība tiek saistīta ar Frontex un plašākā nozīmē — ar ES; uzsver, ka tiesiskajām attiecībām starp Frontex un dalībvalstīm un to atšķirīgajiem, taču kopīgajiem pienākumiem nevajadzētu kavēt pamattiesību aizsardzību un šo tiesību ievērošanu kopīgu operāciju īstenošanā; atgādina, ka Aģentūra nevar sodīt dalībvalstis vai tās amatpersonas; uzskata, ka līdz ar to būtu pienācīgi jāizskata jautājums par Frontex un ES dalībvalstu kompetencēm;

9.  uzsver, ka Frontex ir vajadzīga oficiāla centrāla struktūra individuālu sūdzību izskatīšanai; ierosina, lai Frontex pamattiesību amatpersonas birojam būtu īpaši svarīga nozīme sūdzību izskatīšanā; uzskata, ka birojam jo īpaši būtu jāpārbauda sūdzību pieņemamība, jāatlasa sūdzības, jānodod tās atbildīgajām iestādēm un rūpīgi jāseko līdzi to izskatīšanai;

10.  atzinīgi vērtē to ka Frontex jau ir izstrādājusi detalizētu procedūru, atbilstīgi kurai Aģentūras darbinieki un pieaicinātās amatpersonas izskatītu iekšējos ziņojumus par nopietniem pamattiesību pārkāpumiem; norāda, ka šo procedūru jau izmanto tādu trešo personu iesniegtu sūdzību izskatīšanai, kas nav tieši iesaistītas Frontex darbībā, un iesaka turpmāk balstīties uz šo procedūru, kuras mērķis ir izveidot pilnīgu un pieejamu individuālu sūdzību izskatīšanas mehānismu; uzsver, ka Frontex vajadzētu nodrošināt, lai mehānisms atbilstu pieejamības, neatkarības, efektivitātes un pārredzamības kritērijiem;

Sūdzību iesniegšana un pieņemamība

11.  pauž nostāju, ka personām, kuras uzskata, ka viņām ir nodarījuši kaitējumu robežsargi, kas nēsā Frontex emblēmu, vajadzētu būt tiesībām iesniegt sūdzību; prasa Frontex pilnībā garantēt konfidencialitāti un neizpaust informāciju par sūdzības iesniedzēja identitāti trešām personām bez viņa vai viņas piekrišanas, ja vien tas nav likumīgi noteikts ar tiesas lēmumu; turklāt uzskata, ka Frontex būtu jānodrošina, ka tiek darīts viss iespējamais, lai sūdzību izskatīšanas gaitā būtu novērsti jebkādi interešu konflikti;

12.  atzīst, ka ir vajadzīgi drošības pasākumi, lai nepieļautu sūdzību izskatīšanas mehānisma ļaunprātīgu izmantošanu; tādēļ iesaka nepieņemt anonīmas sūdzības; tomēr uzsver, ka tas neizslēdz iespēju, ka sūdzības iesniedz labticīgas trešās puses, pārstāvot tāda sūdzētāja intereses, kas nevēlas atklāt savu identitāti; turklāt ierosina pieņemtsūdzības tikai par konkrētiem tādu cilvēktiesību pārkāpumiem, kas tiek aizsargātas ar ES tiesību aktiem; uzskata, ka tam nevajadzētu kavēt Frontex sūdzību izskatīšanas procedūrā attiecībā uz iespējamiem pamattiesību pārkāpumiem ņemt vērā arī citus informācijas avotus, tostarp NVO, starptautisko organizāciju un citu attiecīgo ieinteresēto pušu ziņojumus; uzsver, ka ir vajadzīgi skaidri kritēriji attiecībā uz sūdzību pieņemamību un ierosina izveidot sūdzību standarta veidlapu, kurā jānorāda precīza informācija, piemēram, datums un vieta, jo tas atvieglotu lēmumu pieņemšanu par pieņemamību; ierosina, ka kritērijus un standarta veidlapas būtu jānosaka sadarbībā ar konsultatīvo forumu;

13.  uzsver, ka minētajai veidlapai jābūt pieejamai valodās, kuras migranti un patvēruma meklētāji saprot vai kuru ir pamats uzskatīt par viņiem saprotamu, un ka tajā būtu jāiekļauj visa vajadzīgā informācija par to, kā iesniegt sūdzību, tostarp praktiski norādījumi, kas sagatavoti saprotamā veidā; atgādina, ka Regulā (ES) Nr. 656/2014 jau ir paredzēta tulku, juridisko konsultantu un citu attiecīgu ekspertu pieejamība krastā; uzskata, ka būtu jānodrošina iespēja iesniegt sūdzību mutiski personai, kas nēsā Frontex emblēmu, un tas, ka sūdzību attiecīgā amatpersona pienācīgi pierakstītu; prasa Frontex padarīt sūdzību veidlapu pieejamu gan elektroniskā, ar viedtālruņiem savietojamā formātā savā tīmekļa vietnē, gan papīra formātā dalībvalstu skrīninga centros, kā arī nodrošināt iespēju šo veidlapu saņemt no Frontex darbiniekiem un pieaicinātajām amatpersonām, kas piedalās kādā Frontex operācijā;

14.  ierosina Frontex noteikt saprātīgu termiņu sūdzības iesniegšanai un nodrošināt iespēju iesniegt sūdzību pēc Frontex operācijas beigšanas; uzskata, ka tas jo īpaši attiecas uz atgriešanas operācijām; iesaka dalībvalstīm izskatīt sūdzību saprātīgā termiņā saskaņā ar valsts procesuālajiem noteikumiem;

Sūdzības pret pieaicinātajām amatpersonām

15.  atzīst, ka iespējamās sūdzības daudzos gadījumos var attiekties uz pieaicināto amatpersonu rīcību, kuras darbojas noteiktā dalībvalsts pakļautībā, taču nēsā Frontex emblēmu; norāda, ka šie darbinieki, veicot savus uzdevumus, nēsā savas valsts uniformu, uz kurām ne vienmēr redzamā vietā ir uzvārds vai identifikācijas numurs; norāda, lai gan pieaicinātās amatpersonas pienākums ir nēsāt līdzi akreditācijas dokumentu, identifikācijas pieprasīšana var būt šķērslis sūdzības iesniegšanai par amatpersonu; ierosina, ka visām personām ar Frontex emblēmu uz uniformas redzamā vietā jābūt uzvārdam vai identifikācijas numuram;

16.  atgādina, ka Frontex nav pilnvaru uzsākt disciplinārus pasākumus pret personām, kas nav pašu darbinieki, un ka saskaņā ar Frontex regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu disciplināro pasākumu īstenošana ir amatpersonas piederības dalībvalsts ekskluzīvā kompetencē;

17.  pieņem zināšanai, ka dalībvalstis izskata sūdzības pret pieaicinātām amatpersonām ļoti dažādos veidos; pauž bažas, ka dažas dalībvalstis varētu neveikt efektīvus pēcpasākumus iespējamu pamattiesību pārkāpumu gadījumos; aicina Frontex un dalībvalstis cieši sadarboties un veikt pieredzes apmaiņu, lai nodrošinātu pienācīgus pēcpasākumus saistībā ar sūdzībām pret pieaicinātām amatpersonām;

18.  iesaka, lai pamattiesību amatpersonas birojs ar precīzi noteiktas nosūtīšanas sistēmas starpniecību nodotu sūdzību pret pieaicināto amatpersonu kompetentajai valsts iestādei; iesaka šajā sistēmā ietvert pārsūdzības mehānismu gadījumiem, kad sūdzība ir atzīta par nepieņemamu vai ir noraidīta; uzskata, ka ir ļoti svarīgi iesaistīt valstu ombudus vai jebkuras citas attiecīgas struktūras, kas ir kompetentas pamattiesību jomā un pilnvarotas izmeklēt valsts iestāžu un amatpersonu rīcību, jo pamattiesību amatpersonai nav tiesību to darīt; uzsver, ka ir nepieciešama Frontex sadarbība ar valstu cilvēktiesību struktūrām, kā arī ar dalībvalstu robežapsardzības iestādēm;

19.  iesaka noteikt obligātu apmācību ar dzimumu saistītajos jautājumos gan Frontex darbiniekiem, gan pieaicinātajiem darbiniekiem pirms došanās Frontex operācijās, jo īpaši, lai uzlabotu informētību par vardarbību dzimuma dēļ un migrējošo sieviešu neaizsargātību;

20.  uzskata, ka pamattiesību amatpersonai cieši jāsadarbojas ar attiecīgo Frontex operatīvo grupu, jāsekmē izmeklēšana, ko veic valstu iestādes, ja tas ir nepieciešams, sniedzot papildu informāciju par starpgadījumu;

21.  uzsver, ka Frontex būtu cieši jāseko sūdzību izskatīšanai, oficiāli prasot attiecīgajai dalībvalstij sniegt atsauksmes un, ja vajadzīgs, nosūtot brīdinājuma vēstuli, kurā tiktu atgādināts par iespējamu Frontex iejaukšanos, ja pēc vēstules saņemšanas nav veikti attiecīgi pēcpasākumi; atgādina, ka Frontex saistībā ar tās pienākumu uzraudzīt pamattiesību ievērošanu visās tās darbībās ir tiesības saņemt informāciju par pieaicināto amatpersonu pastrādātajiem pamattiesību pārkāpumiem; iesaka, ka Frontex ir cieši jāsadarbojas ne tikai ar valsts iestādēm, bet ar valsts cilvēktiesību iestādēm;

22.  ierosina, ka pamattiesību amatpersonai būtu jāsniedz skaidrojums sūdzības iesniedzējam, tostarp atbildīgās valsts iestādes kontaktinformāciju, ja Frontex neuzsāk attiecīgu turpmāko procedūru;

23.  atgādina, ka Frontex disciplināro procedūru var piemērot arī pieaicinātām amatpersonām un norīkotiem valstu ekspertiem, ja attiecīgā dalībvalsts tam piekrīt; atgādina, ka Frontex var pieprasīt, lai dalībvalsts nekavējoties pārtrauktu pieaicinātās amatpersonas vai norīkotā valsts eksperta līdzdalību Frontex operācijā, ja dalībvalsts nepieļauj disciplinārās procedūras veikšanu, un vajadzības gadījumā pārtrauktu šīs personas darbību pieaicināto amatpersonu grupā;

24.  aicina Frontex izpilddirektoru apsvērt iespēju atsaukt jebkuru amatpersonu, ja konstatēts, ka tā izdarījusi pamattiesību pārkāpumu, no ikvienas Frontex operācijas vai izmēģinājuma projekta; uzsver, ka tam būtu jāattiecas arī uz valsts amatpersonām no partnervalstīm, kas piedalās Frontex operācijās, kas ir daļa no to darba pienākumiem;

25.  uzskata, ka jāizpēta iespēja atsaukt finansiālo atbalstu dalībvalstīm vai apturēt dalībvalsts līdzdalību kopīgās operācijās nopietnu pamattiesību pārkāpumu dēļ; turklāt uzskata, ka, neskarot dzīvību glābšanu, jāpieņem lēmumi par operācijas apturēšanu un, visbeidzot, izbeigšanu, ja notiek nopietni un ilgstoši pamattiesību pārkāpumi;

26.  uzskata, ka skaidri kritēriji par to, kad būtu jāizbeidz Frontex operācijas, būtu jānosaka saskaņā ar ieteikumiem, ko sniedz konsultatīvais forums, pamattiesību amatpersona, citas attiecīgās ieinteresētās puses un NVO, piemēram, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA), ANO augstais komisārs bēgļu jautājumos (UNHCR) un Starptautiskā Migrācijas organizācija (IOM);

27.  uzsver, ka individuālo sūdzību izskatīšanas mehānismu nedrīkstētu izmantot, lai piešķirtu papildu tiesības izmantot kriminālprocesu savā labā personām, kas iesniedz sūdzību; atgādina, ka kriminālizmeklēšanu veic tikai dalībvalsts, kurā notiek operācijas;

Vispārīgi apsvērumi

28.  uzskata, ka individuālu sūdzību mehānisms var būt efektīvs tikai tad, ja iespējamie sūdzību iesniedzēji, kā arī amatpersonas, kas piedalās Frontex operācijās, ir informēti par indivīdu tiesībām iesniegt sūdzību, izmantojot efektīvu informācijas kampaņu, kurā ņemts vērā dzimumu aspekts, visās oficiālajās ES valodās, kā arī citās valodās, kuras patvēruma meklētāji un migranti saprot vai varētu saprast; uzskata, ka ar šadu informācijas kampaņu un pienācīgi strukturētu pieņemamības pārbaudi būtu iespējams ievērojami ierobežot potenciāli nepieņemamo sūdzību skaitu; norāda, ka pirms izraidīšanas operācijas izraidāmā persona būtu jāinformē par viņas tiesībām, tostarp tiesībām iesniegt sūdzību;

29.  ņem vērā, ka individuālo sūdzību izskatīšanas mehānismam vajadzētu būt gan efektīvam, gan pārredzamam; uzsver, ka Pamattiesību birojam jābūt pienācīgi aprīkotam un nodrošinātam ar personālu, lai izskatītu saņemtās sūdzības, un aicina nodrošināt vajadzīgos papildu resursus šim nolūkam;

30.  uzskata, ka konkrētie darba uzdevumi pamattiesību amatpersonai ir pārāk nepilnīgi un tie formulēti neprecīzi; norāda, ka patlaban šīs amatpersonas darba pienākumi ir norādīti tikai paziņojumā par vakanci; ierosina noteikumus, kuros uzskaitīti par pamattiesībām atbildīgās amatpersonas pienākumi, iekļaut Frontex regulas gaidāmajā pārskatīšanā;

31.  uzskata — lai uzlabotu Frontex pārredzamību, pārskatatbildību un efektivitāti un ļautu veikt atsevišķu sūdzību padziļinātu izmeklēšanu, informācija par Frontex līdzekļu izlietojumu būtu regulāri jāsniedz Parlamentam un jāpublicē Frontex tīmekļa vietnē;

32.  atzinīgi vērtē Eiropas ombuda, pamattiesību jomā kompetento Eiropas ombudu tīkla dalībnieku un Frontex Konsultatīvā foruma gatavību atbalstīt Frontex individuālu sūdzību izskatīšanas mehānisma izveidošanu un īstenošanu; aicina Frontex ievērot citu Eiropas struktūru, piemēram, Eiropas Investīciju bankas, labo praksi, cieši sadarbojoties ar Eiropas ombudu;

33.  ierosina Frontex un Eiropas ombudam veidot ciešu sadarbību, lai uzlabotu personu aizsardzību pret iespējamām administratīvām kļūmēm Frontex darbībā, tostarp gadījumos, kad Aģentūra veic darbību ārpus ES ārējām robežām saskaņā ar tās tiešajiem uzdevumiem;

34.  aicina dalībvalstis un partnervalstis, kas ir noslēgušas sadarbības nolīgumus ar Frontex, efektīvi sadarboties ar Aģentūru, lai nodrošinātu sūdzību izskatīšanas mehānisma netraucētu darbību; mudina Frontex sniegt tehnisku palīdzību dalībvalstīm un attiecīgajām trešām valstīm lai nodrošinātu šā mehānisma efektīvu darbību;

35.  uzsver nepieciešamību nodrošināt īpašu aizsardzību nepilngadīgajiem bez pavadības, sievietēm, kuras ir cietušas no vajāšanām viņu dzimuma dēļ, LGBTI un citām neaizsargātām grupām; iesaka Frontex vajadzības gadījumā šajos jautājumos apspriesties ar attiecīgajām ES aģentūrām;

36.  aicina Frontex sniegt publiski pieejamu informāciju par sūdzību izskatīšanas mehānismu saistībā ar tā darbības gada pārskatu; iesaka norādīt saņemto sūdzību skaitu, pamattiesību pārkāpumu veidus, attiecīgās Frontex operācijas un Frontex turpmākos pasākumu saistībā ar veikto darbību; norāda, ka šī informācija palīdzētu Frontex identificēt iespējamos trūkumus un uzlabot savas darba metodes;

37.  iesaka iekļaut noteikumus par individuālo sūdzību izskatīšanas mehānismu gaidāmajā Frontex regulas pārskatīšanā;

o
o   o

38.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ombudam, dalībvalstu parlamentiem un Fronte.


Ilgtspējīga mobilitāte pilsētās
PDF 469kWORD 150k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 2. decembra rezolūcija par ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās (2014/2242(INI))
P8_TA(2015)0423A8-0319/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 17. decembra paziņojumu „Kopīgiem spēkiem virzībā uz konkurētspējīgu un resursu ziņā efektīvu mobilitāti pilsētās” (COM(2013)0913),

–  ņemot vērā 2011. gada 15. decembra rezolūciju par ceļvedi uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu(1),

–  ņemot vērā 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par Eiropas pilsētvides attīstības plānu un tā nākotni saistībā ar kohēzijas politiku(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 30. septembra paziņojumu „Rīcības plāns mobilitātei pilsētās” (COM(2009)0490),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 18. jūlija paziņojumu „ES rīcībpolitiku urbānā dimensija — ES pilsētprogrammas galvenie aspekti”(COM(2014)0490),

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 25. septembra zaļo grāmatu „Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru” (COM(2007)0551),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada decembra Īpašo Eirobarometru Nr. 406 „Eiropiešu attieksme pret mobilitāti pilsētās”,

–  ņemot vērā to, ka Komisija ir izveidojusi Eiropas platformu ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plāniem,

–  ņemot vērā Komisijas 1995. gada 29. novembra zaļo grāmatu „Pilsoņu tīkls: sabiedriskā pasažieru transporta potenciāla īstenošana Eiropā” (COM(1995)0601),

–  ņemot vērā Komisijas 1998. gada 31. marta paziņojumu „Transports un CO2 — kopienas pieejas izstrāde” (COM(1998)0204),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 25. februāra paziņojumu „Parīzes protokols — plāns klimata pārmaiņu apkarošanai pēc 2020. gada” (COM(2015)0081),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvu 2008/50/EK par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai(3),

–  ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 715/2007(4) un Regulu (EK) Nr. 595/2009(5) attiecībā uz autotransporta līdzekļu piesārņotāju emisiju samazināšanu,

–  ņemot vērā 2015. gada 27. oktobra rezolūciju par emisiju mērījumiem autobūves nozarē(6),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 18. decembra paziņojumu „Programma „Tīru gaisu Eiropā”” (COM(2013)0918),

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas pamatnostādnes par gaisa kvalitāti un veselības ekonomiskā novērtējuma instrumentu,

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas ziņojumu „Vides trokšņa izraisīto slimību slogs — Eiropā zaudēto veselīgas dzīves gadu aprēķināšana”,

–  ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras 2013. gada decembra TERM ziņojumu „Ciešāks skats uz pilsētas transportu”,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā 2013. gada 3. jūlija rezolūciju par ceļu satiksmes drošību 2011.–2020. gadā — pirmie soļi ceļā uz traumu novēršanas stratēģiju(7),

–  ņemot vērā 1988. gada 12. oktobra rezolūciju par gājēju aizsardzību un Eiropas Gājēju tiesību hartu(8),

–  ņemot vērā Vīnes Konvenciju par ceļu satiksmi,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „CARS 2020: rīcības plāns konkurētspējīgai un ilgtspējīgai Eiropas autobūves nozarei” (COM(2012)0636),

–  ņemot vērā 2013. gada 10. decembra rezolūciju par CARS 2020: rīcības plāns konkurētspējīgai un ilgtspējīgai Eiropas autobūves nozarei(9),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. jūlija paziņojumu „Ceļā uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai” (COM(2014)0398),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/17/EK, ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Direktīvu 2014/94/ES par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu(11),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 1/2014 „ES atbalstīto sabiedriskā pilsētas transporta projektu efektivitāte”,

–  ņemot vērā Leipcigas hartu par ilgtspējīgām Eiropas pilsētām,

–  ņemot vērā Pilsētas mēru paktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, kā arī Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A8-0319/2015),

A.  tā kā aplēses rāda, ka 2050. gadā līdz pat 82 % ES iedzīvotāju dzīvos pilsētu teritorijās;

B.  tā kā gaidāmais pilsētu iedzīvotāju skaita nozīmīgais pieaugums pilsētu centriem liek risināt sociālus, dzīves kvalitātes un ilgtspējīgas attīstības uzdevumus, kas prasīs holistiskus plānošanas pasākumus;

C.  tā kā mobilitāte pilsētās joprojām ir ievērojami atkarīga no tradicionāli darbināmu automašīnu izmantošanas un tā kā līdz ar to no naftas un naftas produktiem savu enerģijas vajadzību apmierināšanai ir atkarīgi vairāk nekā 96 % ES transporta, kas ir aptuveni viena trešdaļa no visa enerģijas patēriņa;

D.  tā kā pilsētas transports veido līdz 25 % no CO2 emisijas kopējā apjoma un ap 70 % visu emisiju pilsētvidē, kas izraisa klimata pārmaiņas, un tā kā transports ir vienīgā nozare Eiropas Savienībā, kurā siltumnīcefekta gāzu emisija turpina pieaugt;

E.  tā kā saskaņā ar 2013. gadā publicēto Īpašo Eirobarometru Nr. 406 aptuveni puse Eiropas iedzīvotāju ik dienu izmanto personiskās automašīnas, bet tikai 16 % izmanto sabiedrisko transportu un tikai 12 % — velosipēdus;

F.  tā kā saskaņā ar šo pašu ziņojumu ES iedzīvotāji par efektīviem pasākumiem, ar ko uzlabot mobilitāti pilsētās, uzskata zemākas sabiedriskā transporta izmantošanas cenas (59 %), labākus sabiedriskā transporta pakalpojumus (56 %) un veloceliņu infrastruktūras uzlabošanu (33 %);

G.  tā kā apmēram puse veicamo attālumu pilsētu teritorijās nesasniedz piecus kilometrus un tāpēc daudzās pilsētās tos varētu pārvarēt kājām, ar divriteni, sabiedrisko/kolektīvo transportu vai jebkādu citu pieejamo transporta veidu, piemēram, organizējot kopīgus braucienus ar automašīnu;

H.  tā kā dīzeļdegvielas plašā izmantošana transporta vajadzībām, jo īpaši vecākos transportlīdzekļos un transportlīdzekļos, kas nav aprīkoti ar daļiņu filtriem, ir viens no galvenajiem cēloņiem augstajai daļiņu koncentrācijai ES pilsētās un tā kā tāpēc būtu jāveicina alternatīvu degvielu izmantošana pilsētas transporta veidos un pārmaiņas šo transporta veidu lietošanas paradumos, tajā pašā laikā neapdraudot mobilitāti pilsētās;

I.  tā kā saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras informāciju 2011. gadā vairāk nekā 125 miljoni Eiropas iedzīvotāju bija pakļauti trokšņa piesārņojumam, kas pārsniedza 55 dB drošības līmeni, šo piesārņojumu galvenokārt izraisot ceļu satiksmei;

J.  tā kā augstas kvalitātes transporta pakalpojumi ir īpaši svarīgi cilvēkiem, kas dzīvo pilsētu teritorijās, lai apmierinātu viņu mobilitātes vajadzības profesionālajā dzīvē, kā arī mācību, tūrisma un atpūtas darbībās; tā kā ilgtspējīgs pilsētas transports var palīdzēt samazināt enerģijas patēriņu, atmosfēras un trokšņa piesārņojumu, negadījumu skaitu, satiksmes sastrēgumus, zemes izmantošanu un augsnes resursu zaudēšanu apbūves rezultātā;

K.  tā kā ir iespējams veikt mērķtiecīgus pasākumus, kas vērsti uz ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās, un šādi pasākumi ir nepieciešami, lai sasniegtu ES mērķus un īstenotu tiesību aktus saistībā ar transportu un vidi;

L.  tā kā, pienācīgi ievērojot subsidiaritāti, Eiropas Savienībai, atbalstot vietējā līmeņa darbības, būtu jāpalīdz attīstīt integrētu un ilgtermiņa pieeju pilsētu mobilitātei, kas mazinās satiksmes radīto piesārņojumu, sastrēgumus, troksni un ceļu satiksmes negadījumus, jāsniedz pienācīgs atbalsts pilsētām un jānodrošina labāka informācija, koordinācija un sadarbība starp ES dalībvalstīm;

M.  tā kā ir svarīgi uzsvērt sabiedriskā transporta nozīmīgumu pilsētu ekonomikā, arī trūcīgos rajonos, un atzīt tā sniegto sociālo labumu, piemēram, ieguldījumu nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanā un visu iedzīvotāju piekļuves darbvietām nodrošināšanu;

N.  tā kā labs un viegli pieejams sabiedriskais kolektīvais transports vislabāk attur no privātā transporta lietošanas un ir viens no labākajiem veidiem, kā mazināt sastrēgumus;

O.  tā kā 73 % Eiropas iedzīvotāju uzskata, ka ceļu satiksmes drošība pilsētās ir nopietna problēma, un tā kā vairāk nekā 30 % ceļu satiksmes negadījumu, kuros cilvēki zaudē dzīvību vai gūst nopietnas traumas, notiek pilsētu teritorijās, un tajos bieži ir iesaistīti neaizsargāti satiksmes dalībnieki un gājēji;

P.  tā kā 38 % no visiem ceļu satiksmes negadījumiem, kuros iet bojā cilvēki, notiek pilsētu teritorijās un 55 % — uz starppilsētu ceļiem; tā kā negadījumu upuri visbiežāk ir riteņbraucēji un citi neaizsargāti satiksmes dalībnieki un tā kā negadījumi ir saistīti ar lielu transportlīdzekļu koncentrāciju un ātrumu;

Q.  tā kā ilgtspējīgs pilsētas transports ir viens no plašākas teritoriālās plānošanas politikas aspektiem un tā kā pilsētu zaļās zonas var daļēji kompensēt ceļu satiksmes radītā piesārņojuma ietekmi;

R.  tā kā alternatīvu degvielu un transporta līdzekļu izmantošana liek arī atīstīt vajadzīgo infrastruktūru un vienlaikus pielikt pūles, lai mainītu cilvēku pārvietošanās paradumus;

S.  tā kā pilsētas un citas lielākas pilsētu teritorijas kā svarīgi ekonomiskās darbības un inovācijas centri ir pareizi atzītas par izšķiroši svarīgiem mezgliem jaunajā stratēģijā TEN-T un ir galvenais posms pasažieru un kravu pārvadājumu ķēdē;

T.  tā kā multimodāli tīkli un dažādu transporta veidu un pakalpojumu integrēšana pilsētu un tām pieguļošajās teritorijās var palīdzēt uzlabot pasažieru un kravu pārvadājumu efektivitāti, tādējādi palīdzot samazināt oglekļa un citas kaitīgas emisijas;

U.  tā kā valstu un valdību vadītāji, tiekoties 2012. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē par ilgtspējīgu attīstību („Rio+20”), apņēmās atbalstīt ilgtspējīgu transporta tīklu attīstību(12);

V.  tā kā nav tāda risinājuma, kas būtu piemērots pilnīgi visām pilsētu teritorijām, un pilsētas Eiropas Savienībā atrodas atšķirīgās situācijās, un tām ir atšķirīgas vajadzības, jo īpaši saistībā ar ģeogrāfiskajiem un klimatiskajiem apstākļiem, demogrāfisko struktūru, kultūras tradīcijām un citiem faktoriem;

W.  tā kā par mobilitāti pilsētās un pilsētas transporta pārvaldību atbild vietējās un reģionālās pašvaldības, kas izstrādā un īsteno šos publiskās politikas virzienus savās teritorijās saskaņā ar spēkā esošo valsts regulējumu un ES pilsētprogrammu;

X.  tā kā bažas rada tas, ka Komisija izsakās par tādu transporta koncepciju attīstīšanu Eiropas līmenī, kuras pēc tam būtu jāpielāgo atbilstīgi apstākļiem dalībvalstīs; tā kā būtu vēlams nevis pieņemt lejupvērstu pieeju saskaņā ar minētajiem principiem, bet gan — paturot prātā, ka ir vajadzīgi kopīgi noteikumi un standarti, — īstenot augšupvērstu pieeju, kas ietvertu vienlaicīgus eksperimentus uz vietas un līdz ar to sekmētu inovāciju; tā kā līdz ar to tas stingri atbalsta platformu izveidi pieredzes apmaiņai starp vietējām ieinteresētajām personām nolūkā plašāk informēt par veiksmes stāstiem,

1.  uzsver, ka Eiropas līmenī un daudzās pilsētās līdz šim paveiktais darbs ir pozitīvs un būtu jāturpina, un tāpēc atzinīgi vērtē iepriekšminēto Komisijas paziņojumu par mobilitāti pilsētās;

Telpas un infrastruktūras nodošana atpakaļ visiem iedzīvotājiem un pieejamības uzlabošana

2.  norāda, ka zemes izmantojuma plānošana ir vissvarīgākais posms tādu raitu un drošu transporta tīklu izveidē, kas būtu ilgtspējīgi un reāli ietekmētu satiksmes intensitāti un sadalījumu; uzsver, ka drošība vienmēr ir jāskata kā ilgtspējīgas pilsētplānošanas būtisks elements;

3.  ir pārliecināts, ka informācijas sniegšana ES iedzīvotājiem, mazumtirgotājiem, kravas transporta operatoriem un citām pilsētu mobilitātē iesaistītajām ieinteresētajām personām, kā arī apspriešanās ar minētajām iedzīvotāju grupām ir būtiski svarīga, lai plānošanu, attīstību un lēmumu pieņemšanu padarītu pārredzamāku; uzsver, ka šai informācijai vajadzētu būt publiski un viegli pieejamai; norāda, ka nolūkā apmainīties ar ilgtspējīgas mobilitātes risinājumiem ir vēlams sekmēt sadarbību ES līmenī ar attiecīgajām iesaistītajām personām un pilsētu starpā;

4.  ir pārliecināts, ka ilgtermiņa ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plāni (IPMP), ko atbalsta IKT, ir svarīgi rīki, ar ko nodrošināt atbilstošus un drošus mobilitātes risinājumus visiem iedzīvotājiem; aicina kompetentās iestādes šajos plānos ņemt vērā personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām īpašās vajadzības sakaru ziņā; uzsver, ka personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām mobilitātei sevišķi svarīga ir infrastruktūra bez šķēršļiem; uzsver, ka ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānos ir jāiekļauj īpašas stratēģijas attiecībā uz ceļu satiksmes drošību un jāgādā par drošu infrastruktūru ar atbilstošu telpu visneaizsargātākajiem ceļu satiksmes dalībniekiem;

5.  uzsver IPMP nozīmi ES mērķu sasniegšanā attiecībā uz CO2 emisijas, trokšņa, gaisa piesārņojuma un satiksmes negadījumu skaita samazināšanu; uzskata, ka IPMP izstrādei vajadzētu būt svarīgam elementam, ko ņemt vērā, finansējot ES projektus pilsētas transporta jomā, un ka ES finansējums un informatīvais atbalsts varētu stimulēt šādu plānu izstrādi un īstenošanu; aicina Komisiju sniegt kompetentajām iestādēm nepieciešamo konsultatīvo un tehnisko palīdzību IPMP izstrādē, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu;

6.  mudina dalībvalstu iestādes izstrādāt ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānus, kuros dota priekšroka zema emisijas līmeņa transporta veidiem, tostarp elektriskajam transportam un transportlīdzekļiem, ko darbina ar alternatīvām degvielām, un kuros paredzēta intelektisku transporta sistēmu izmantošana; atbalsta satiksmes zonu un intermodālu platformu izveidošanu, kurās priekšroka dota sabiedriskā transporta izmantošanai;

7.  mudina dalībvalstis un Eiropas pilsētas izstrādāt autostāvvietu politiku (autostāvvietu piedāvājums, automašīnu novietošanas intelektisko sistēmu izmantošana, atbilstošu cenu noteikšana), kas varētu būt daļa no integrētas pilsētpolitikas, un vienlaikus pastiprināt centienus nolūkā izveidot funkcionālus intermodālus mezglus, nodrošinot dažādus transporta pakalpojumus un veicinot transporta risinājumu — piemēram, kolektīvā transporta, kopīgas transportlīdzekļu izmantošanas, riteņbraukšanas un nomas pakalpojumu — sekmīgu apvienošanu; prasa labāk savienot piepilsētu autostāvvietas ar dzelzceļa un sabiedriskā transporta pakalpojumiem, piemēram, izmantojot stāvparkus; atgādina, ka ir jānovērš pakalpojumu trūkumi attiecībā uz iedzīvotājiem ar invaliditāti;

8.  uzsver, ka, ņemot vērā vajadzību samazināt nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, ko rada ES transporta sistēmas (kurā izmanto galvenokārt naftu un tās produktus) atkarība no naftas, ESI fondi būtu sistemātiski jāizmanto visaptverošu un integrētu IPMP izstrādei un īstenošanai, lai tie savstarpēji stiprinoši papildinātu pilsētu mobilitātes pasākumus plašākā telpiskās plānošanas kontekstā, neradot papildu transporta vajadzību pārmērīgi izmantot automobiļus un centrā izvirzot integrētu transporta sistēmu, kuras pamatā būtu atsevišķu transporta veidu sadarbība;

9.  ir cieši pārliecināts, ka Komisijas platformai ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plāniem būtu jāsniedz spēcīgs atbalsts pilsētām un reģioniem attiecībā uz IPMP izstrādi un īstenošanu; uzsver, ka ir svarīgi apsvērt pilsētu mobilitātei paredzētus ieguldījumus visās pilsētās neatkarīgi no to lieluma, kā arī to, ka Eiropas pilsētām un reģioniem ir izšķiroša loma ilgtspējīgas mobilitātes pilsētās sekmēšanā un popularizēšanā; aicina Eiropas platformā un dalībvalstu ekspertu grupā pilsētu mobilitātes un transporta jautājumos iesaistīt dažādu lielumu vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjus un dažādu ieinteresēto personu (piemēram, riteņbraucēju apvienību) pārstāvjus;

10.  uzsver, ka IPMP būtu jāatbilst pašreizējai ES darba programmai un mērķiem, jo īpaši mērķiem, kas attiecas uz pāreju no autotransporta uz dzelzceļa transportu, kā noteikts 2011. gada baltajā grāmatā;

11.  mudina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašvaldības novērtēt un revidēt pilsētu mobilitātes plānus atbilstoši stratēģijas „Transports 2050” uzdevumiem un mērķiem;

Vides, dzīves kvalitātes un veselības uzlabošana

12.  īpaši norāda, ka pašreizējais transporta modelis daudzējādā ziņā nelabvēlīgi ietekmē dabiskās vides pamatelementus, tostarp gaisu, ūdeni un augsni, kā arī dažādās ekosistēmas;

13.  pauž pārliecību, ka gaisa piesārņojumam ir vietēja, reģionāla, valsts un pārrobežu dimensija un attiecībā uz šo jautājumu ir vajadzīga visu līmeņu pārvaldes iestāžu rīcība; tādēļ prasa nostiprināt daudzlīmeņu pārvaldības pieeju, kurā visi dalībnieki uzņemas atbildību par pasākumiem, ko var īstenot un kas būtu jāīsteno attiecīgajā līmenī;

14.  aicina pilsētas rūpīgi izvērtēt iedzīvotāju un uzņēmumu vajadzības un transporta veidu specifiku, lai nodrošinātu ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās, un veikt nepieciešamos pasākumus, lai uzlabotu dzīves kvalitāti pilsētās, cita starpā, veicinot pāreju uz ilgtspējīgu transporta veidu izmantošanu, arī iešanu kājām un riteņbraukšanu, un sekmējot integrētu intermodālo un/vai komodālo pārvadājumu politiku;

15.  aicina vietējās pašvaldības ņemt vērā iedzīvotāju labklājību, izstrādājot ilgtspējīgas mobilitātes plānus; jo īpaši aicina kompetentās iestādes veikt pasākumus, lai samazinātu satiksmes troksni pilsētās;

16.  mudina kompetentās iestādes veikt preventīvus pasākumus saskaņā ar piesardzības un samērīguma principu, lai uzlabotu gaisa kvalitāti pilsētās un nodrošinātu, ka gaisu piesārņojošo vielu koncentrācija nepārsniedz Pasaules Veselības organizācijas pamatnostādnēs noteikto līmeni; šajā nolūkā atbalsta vietēju zema emisijas līmeņa zonu izveidi; uzsver, ka kompetentās iestādes ir atbildīgas par drošu un veselīgu mobilitātes risinājumu sniegšanu iedzīvotājiem; uzskata, ka šo risinājumu pamatā varētu būt nedārga, intelektiska, uzticama un pieejama sabiedriskā transporta sistēmas; mudina dalībvalstis, kā arī vietējās pašvaldības iepriekšminēto PVO pamatnostādņu pārsniegšanas riska gadījumā apsvērt iespēju veikt pasākumus, lai uzlabotu piekļuvi sabiedriskajam transportam, piemēram, organizējot satiksmi pēc maiņas principa;

17.  norāda, ka attiecībā uz gaisa piesārņojumu Eiropas pilsētās ir vajadzīga holistiska pieeja; tāpēc aicina Komisiju ierosināt efektīvus pasākumus, kas ļautu dalībvalstīm izpildīt Gaisa kvalitātes direktīvas (Direktīva 2008/50/EK) prasības, jo īpaši paredzot efektīvas un vērienīgas emisijas maksimālās robežvērtības 2025. un 2030. gadam saskaņā ar Direktīvu par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju un nodrošinot to pasākumu labāku koordināciju, kurus īsteno saskaņā ar minētajām direktīvām, nosakot vērienīgus automašīnu emisijas standartus 2025. un 2030. gadam saistībā ar Regulas par CO2 un automobiļiem (Regula (EK) Nr. 443/2009) savlaicīgu pārskatīšanu un nosakot skaidru grafiku personisko transportlīdzekļu emisijas testēšanai reālos ekspluatācijas apstākļos;

18.  aicina Komisiju novērtēt dalībvalstu individuālos plānus par atmosfēras piesārņojuma mērīšanas un novērošanas iekārtu izvietošanu lielākajās pilsētu aglomerācijās, kurās ir gaisa kvalitātes problēmas, ņemot vērā, ka šādu iekārtu nepareiza izvietošana ļoti bieži padara datus neprecīzus un līdz ar to varētu apdraudēt sabiedrības veselību;

19.  ņem vērā ar transportlīdzekļu īpašumu un lietošanu saistītās dzīvesveida izmaiņas (automobiļu koplietošana); mudina Komisiju attīstīt un atbalstīt transporta sistēmas, kas iekļauj kolektīvās un sabiedriskās mobilitātes veidus;

20.  uzskata, ka Komisijai būtu jāizvērtē, kā sabiedrību varētu ietekmēt jauni mobilitātes veidi, kuru pamatā ir sadarbīgā patēriņa modelis, tostarp kopīgu braucienu ar automašīnu organizēšana; uzskata, ka valsts līmenī dalībvalstīm mobilitātes un transporta jautājumos būtu jāievēro koplietojamas pilsētas („shareable city”) koncepcija, jo no tās varētu iegūt iedzīvotāji, it sevišķi mazās un vidēja lieluma pilsētās, kuru sabiedriskā transporta tīkls ir mazāks, un tā varētu ļaut attīstīt uz sadarbību balstītus mobilitātes risinājumus;

21.  uzsver, ka augsti attīstīts, efektīvs, nedārgs, drošs un pieejams sabiedriskais transports ir ilgtspējīgas pilsētu attīstības neatņemama daļa; ir pārliecināts, ka uzticamiem sabiedriskā transporta pakalpojumiem var būt nozīmīga loma satiksmes sastrēgumu, gaisa piesārņojuma un trokšņa samazināšanā pilsētās; tāpēc aicina dalībvalstis popularizēt sabiedrisko transportu ar mērķi palielināt tā izmantošanu līdz 2030. gadam; arī mudina valsts un vietējās pašvaldības veicināt digitālo pakalpojumu pieejamību sabiedriskajā transportā un stacijās, atbalstīt novatorisku mobilitātes veidu izstrādi un ieviest intelektiskus transporta risinājumus un citas jaunākās tehnoloģijas; uzsver, ka automašīnu koplietošanas un kopīgu braucienu organizēšanas pakalpojumi ļauj labāk izmantot esošos resursus un palīdz mazināt automašīnu skaitu pilsētās; atzīst Eiropas satelītnavigācijas programmu Galileo un EGNOS un mobilo ātrgaitas tīklu nozīmīgumu; atbalsta tāda tiesiskā regulējuma izveidi, kas dod iespēju izmantot jaunus mobilitātes veidus un jaunus koplietošanas modeļus, kuros efektīvāk izmanto pašreizējos resursus;

22.  uzsver, ka svarīga ir publiski pieejamā informācija par pilsētas sabiedriskā transporta piedāvājumu, arī ņemot vērā tūristu valodas vajadzības un ieguvumus no ilgtspējīgas tūrisma politikas; mudina vietējās iestādes sniegt reāllaika informāciju internetā un uz pietiekama skaita displeju pilsētās; aicina iestādes un transporta operatorus uzlabot bezmaksas digitālo pakalpojumu pieejamību sabiedriskajā transportā un stacijās;

23.  uzsver sociālos ieguvumus, ko pilsētu teritoriju pieejamības, pilsētvides atjaunošanas, sociālās iekļaušanas un pilsētu tēla uzlabošanas ziņā sniedz ar dzelzceļu savienots sabiedriskais transports;

24.  atzīst sabiedriskā transporta operatoru piedāvāto darbvietu kvalitāti un daudzveidību un attiecīgos ekonomikas ieguvumus; aicina Komisiju uzraudzīt un izvērtēt, kādu ieguldījumu sabiedriskā transporta uzņēmumi sniedz zaļo darbvietu un vidi saudzējošas izaugsmes stratēģiju izveidē nacionālā un Eiropas līmenī;

25.  aicina dalībvalstis, ievērojot vietējo pašvaldību pilnvaras, efektīvi rīkoties, lai nodrošinātu drošību sabiedriskajā transportā;

26.  atgādina, ka individuālai mobilitātei, neizmantojot motorizētos transportlīdzekļus, piemēram, iešanai kājām un riteņbraukšanai, ir lielākais potenciāls CO2 neitralitātes panākšanā;

27.  mudina dalībvalstis pārskatīt savas stratēģijas, lai uzlabotu nemotorizētu transportu ar mērķi apmierināt mobilitātes un pilsētvides uzlabošanas ziņā kopīgās intereses; mudina dalībvalstis vajadzības gadījumā veicināt velosipēdu izmantošanu, cita starpā, nosakot vērienīgus mērķus attiecībā uz riteņbraukšanas rādītājiem 2030. gadā, un uzlabot kājāmiešanas un riteņbraukšanas apstākļus;

28.  mudina Komisiju un dalībvalstis uzlabot informētību par riteņbraukšanu un alternatīviem transporta veidiem, sekmēt pāreju uz ilgtspējīgu transporta veidu izmantošanu un turpināt atbalstīt Eiropas mobilitātes nedēļas kampaņu; aicina pilsētas izveidot ar sabiedrisko transportu saistītas velosipēdu koplietošanas sistēmas; atzinīgi vērtē valsts, reģionālā un vietējā līmeņa iniciatīvas veicināt un organizēt pasākumus „Svētdiena bez automašīnas Eiropas Savienībā” un „ES riteņbraukšanas diena” nolūkā uzlabot pilsētu gaisa kvalitāti;

29.  mudina privātus uzņēmumus, pārvaldes iestādes un ES iestādes turpināt uzlabot mobilitātes pārvaldības pakalpojumus saviem locekļiem, darbiniekiem un apmeklētājiem; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt politikas nostādnes, kuru mērķis ir mudināt uzņēmumus mazināt braucienus uz darbavietām un no tām, cita starpā, atļaujot un sekmējot tāldarbu un veicinot IKT un telekonferenču izmantošanu; uzskata, ka mobilitātes pasākumiem, piemēram, Eiropas mobilitātes pārvaldības platformas (EPOMM) koordinētajiem pasākumiem, ir liels potenciāls atrisināt pilsētu sastrēgumu problēmu un nodrošināt pieejamību visiem;

30.  mudina dalībvalstis un vietējās pašvaldības publiskā iepirkuma procedūrās noteikt prasības attiecībā uz vides rādītāju izpildi, jo īpaši, iepērkot sabiedriskajam transportam vai valsts iestādēm paredzētus transportlīdzekļus;

Enerģijas taupīšana un klimata aizsardzība

31.  uzskata, ka energoefektivitāte, mazoglekļa energoresursu un atjaunojamo energoresursu izmantošana ir būtiski svarīga, lai nodrošinātu ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās un vienlaikus uzlabotu vides apstākļus, un ka, pieņemot pasākumus nolūkā sasniegt ES mērķus CO2 emisijas un energotaupības jomā, būtu jāievēro tehnoloģiskā neitralitāte;

32.  mudina dalībvalstis atbalstīt Transporta baltajā grāmatā noteiktos mērķus līdz 2030. gadam uz pusi samazināt ar tradicionālajām degvielām darbināmu automašīnu izmantošanu pilsētas transportā un līdz 2050. gadam tās pakāpeniski pārtraukt izmantot; aicina pilsētas veicināt un atbalstīt pāreju uz alternatīvu transporta veidu un mazāk piesārņojošu transportlīdzekļu izmantošanu, ņemot vērā to faktisko oglekļa dioksīda pēdu, lai sasniegtu ES mērķi līdz 2050. gadam par 60 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju; atzinīgi vērtē stimulus, kuri mudina ceļotājus izmantot dažādus transporta veidus;

33.  vērš uzmanību uz to, ka emisiju samazināšanai pilsētās svarīga ir elektrisko transportlīdzekļu un ar alternatīvām degvielām (otrās un trešās paaudzes biodegvielas, ūdeņradis, kas iegūts no atjaunojamiem eneroresursiem, saspiesta dabasgāze (CNG) un sašķidrināta dabasgāze (LNG)) darbināmu transportlīdzekļu izmantošana; atgādina Direktīvā 2014/94/ES par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu paredzētos noteikumus un mudina dalībvalstis ciešā sadarbībā ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām un attiecīgo nozari strauji attīstīt šādu infrastruktūru, jo īpaši Eiropas transporta tīklā (TEN-T); aicina publisko un privāto sektoru veicināt uzlādes iekārtu uzstādīšanu kopējās autostāvvietās;

34.  prasa Komisijai un valstu un vietējām iestādēm pēc iespējas veicināt iekšzemes kuģošanu kā integrētu pārvietošanās risinājumu, ar ko panākt videi draudzīgu mobilitāti pilsētās;

35.  uzsver augšupējas pieejas nozīmīgumu; tāpēc stingri atbalsta, piemēram, 6000 personu parakstīto Pilsētas mēru paktu par siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu, un atzinīgi vērtē komisāra M. A. Cañete 2015. gada 13. oktobrī Briselē pausto aicinājumu pieņemt vēl vērienīgāku paktu; atbalsta Komisijas kā šādu iniciatīvu aktīva virzītājspēka pozitīvo lomu;

36.  aicina Komisiju un dalībvalstis Parīzē 2015. gada decembrī plānotās COP 21 konferences darba kārtībā prioritāti piešķirt vērienīgiem pasākumiem ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes jomā; mudina Komisiju aktīvi atbalstīt tās rīcības programmas iniciatīvas, kas attiecas uz integrētu ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās;

Uz viedu mobilitāti vērstas pētniecības politikas centrā — inovācija

37.  atgādina, ka intelektiskās transporta sistēmas (ITS) padara mobilitāti drošāku, efektīvāku, vidi saudzējošāku un raitāku, un tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt ar ITS saistītos centienus, tostarp inovāciju un īstenošanu tādās jomās kā reāllaika kustības informācijas nodrošināšana, lielā mērā automatizēti transportlīdzekļi, vieda infrastruktūra un intelektiskās satiksmes signālsistēmas; atgādina, ka ITS ir svarīgas, lai nodrošinātu precīzus reāllaika satiksmes un kustības datus, tāpēc aicina Komisiju digitālajā programmā pievērst uzmanību mobilitātei pilsētās; mudina ieinteresētās personas cieši sadarboties, lai attīstītu sadarbspējīgus un integrētus mobilitātes pakalpojumus, piemēram, multimodālu sabiedrisko transportu, kopīgi īstenotu mobilitāti un integrētu intermodālo pārvadājumu biļešu iegādes aprīkojumu; prasa Komisijai noteikt par prioritāti tādu novatorisku lietojumprogramu un jaunu tehnoloģiju izstrādi, kuras satiksmes dalībniekiem ļautu proaktīvāk piedalīties transporta sistēmā kā attīstītājiem un datu sniedzējiem, lai veicinātu mobilitātes pakalpojumu platformu attīstību, ievērojot ES noteikumus un datu aizsardzības prasības;

38.  aicina visas iesaistītās personas pilnībā izmantot datu un digitalizācijas sniegtās iespējas, kā arī izmantot ierobežojumu atcelšanu, lai veicinātu jaunus uzņēmējdarbības modeļus;

39.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt izpētes programmas, kas veltītas jaunām tehnoloģijām, jauniem uzņēmējdarbības modeļiem un jaunām integrētām ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes metodēm un pilsētas loģistikai; atbalsta programmas „Apvārsnis 2020” prioritātes attiecībā uz sabiedrības uzdevumiem vieda, videi nekaitīga un integrēta transporta un mobilitātes pilsētās nodrošināšanai, kā arī iniciatīvas „Mobilitāte kā pakalpojums”(Maas) visā Eiropā; uzskata, ka šai programmai ir jāveicina pētniecība un inovācija dzīves kvalitātes, ilgtspējīgas nodarbinātības, demogrāfijas, aktīvas mobilitātes pārmaiņu, vides un klimata politikas jomās; uzskata, ka Komisijai būtu jāņem vērā minētās prioritātes, jānodrošina pietiekams ES finansējums turpmākām pētniecības un izstrādes darbībām pilsētas dzelzceļa sistēmu jomā un jāuzlabo ilgtspējīga transporta risinājumu sniegums;

Mobilitāte pilsētā — vairāk ilgtspējas, drošības un drošuma

40.  norāda, ka rūpīgi izstrādāti drošības priekšnoteikumi, kā arī uzlabota satiksmes un ātruma pārvaldība krasi samazina ceļu satiksmes negadījumos pilsētās bojā gājušo vai smagus ievainojumus guvušo cilvēku skaitu; norāda, ka drošības spēki, kuru uzdevums ir pārvaldīt un kontrolēt satiksmi un konsekventi pārbaudīt satiksmes drošības pārkāpumus, piemēram, ātruma pārsniegšanu, transportlīdzekļa vadīšanu alkohola, narkotisko vielu un medikamentu ietekmē un mobilo tālruņu un citu saziņas un informācijas ierīču izmantošanu, palīdz samazināt ceļu satiksmes negadījumus pilsētās;

41.  aicina dalībvalstis un vietējās pašvaldības līdz 2020. gadam pārskatīt ātruma pārvaldību, ņemot vērā vietējos apstākļus, lai garantētu drošību, cita starpā, dzīvojamajās zonās un skolu un izglītības un sociālo iestāžu tuvumā, un apsvērt drošākas ceļu infrastruktūras attīstīšanu un projektēšanu; aicina dalībvalstis un vietējās iestādes izmantot visus mūsdienīgos risinājumus, tostarp uzlabotu intelektisku satiksmes pārvaldību, lai garantētu drošību visiem satiksmes dalībniekiem, arī kājāmgājējiem; mudina Eiropas pilsētas apmainīties ar labāko praksi attiecībā uz drošības pārvaldību;

Inovācija ilgtspējīga kravu transporta jomā

42.  uzskata, ka novatoriskas, ilgtspējīgas, videi nekaitīgas pilsētas loģistikas stratēģiju izstrāde, kurā iesaistīti privātā un publiskā sektora dalībnieki, ir sevišķi svarīga sastrēgumu un vides problēmu risināšanai pilsētās; uzskata, ka loģistikas pamatā jābūt ilgtspējīgu transporta veidu izmantošanai; aicina labāk optimizēt apgādes ķēdi pilsētu teritorijās, pamatojoties uz jauniem, izmaksu ziņā efektīviem darbības, tehnoloģiju un uzņēmējdarbības modeļa veidiem; norāda, ka būtiska nozīme ir ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plāniem, kuros iekļautas komodalitātes loģistikas stratēģijas, un uzsver, ka attiecīgā gadījumā loģistikas stratēģijās un ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānos ir jāintegrē dzelzceļš, videi nekaitīga iekšzemes kuģošana un jūras ostas; aicina kompetentās iestādes pēc iespējas samazināt smago transportlīdzekļu satiksmi pilsētu centros;

43.  norāda, ka zonas ar augstu apdzīvojuma blīvumu un citas zonas, piemēram, iepirkšanās un mazumtirdzniecības centri saskaras ar palielinātas satiksmes plūsmas un sastrēgumu problēmām, un norāda uz efektīvas un visaptverošas plānošanas politikas nozīmi, lai minētās zonas savienotu ar efektīviem sabiedriskā transporta pakalpojumiem un intelektiskiem piegādes mājās pakalpojumiem;

44.  aicina Komisiju izstrādāt politikas nostādnes nolūkā mudināt kravas pārvadājumu nozari padarīt tās autoparku videi nekaitīgāku un mudināt vietējās iestādes atbalstīt un/vai stimulēt operatorus, lai pilsētas kravas pārvadājumus padarītu ilgtspējīgākus; atgādina, ka dzelzceļam un citiem ilgtspējīgākiem transporta veidiem līdz ar labi plānotu apmaiņu un loģistiku var būt svarīga loma preču nogādāšanā uz pilsētas nomaļajām zonām;

Ārējo izmaksu samazināšana un kvalitatīvāku ieguldījumu veikšana

45.  uzsver, ka ieguldījumu izmaksu un ieguvumu novērtējumi būtu jāvērš uz to, lai pēc iespējas palielinātu ārējos sabiedrības ieguvumus un samazinātu ārējās izmaksas, ko rada, piemēram, klimata pārmaiņas, negadījumi, veselības aizsardzība, troksnis, gaisa piesārņojums un telpas izmantojums;

46.  uzsver, ka mobilitātei pilsētās būtu jāsekmē ES resursefektivitātes mērķu sasniegšana un jo īpaši ar aprites ekonomiku saistīto mērķu sasniegšana, kā arī tā minētajos mērķos būtu pilnībā jāintegrē;

47.  atgādina, ka maksas piemērošana par pilsētas ceļu un autostāvvietu izmantošanu, kas pamatota uz nediskriminācijas un sadarbspējas principiem, kā arī principu „piesārņotājs maksā”, var būt daļa no integrētas pilsētas mobilitātes politikas;

48.  atgādina par ienākumu izmantošanas principu attiecībā uz maksas piemērošanu par autoceļu lietošanu un aicina attiecīgā gadījumā daļu no ienākumiem, kas gūti no ceļu infrastruktūras izmantošanas (maksa par autoceļu lietošanu un/vai Eirovinjete), izmantot, lai uzlabotu ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās;

49.  uzskata, ka mobilitāte pilsētās būtu jāatspoguļo Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta un Eiropas transporta tīkla (TEN-T) pasākumos, kad vien tas ir piemēroti un atbilst TEN-T tiesību aktiem, cita starpā, sniedzot atbalstu pilsētu mezgliem un integrējot pārrobežu zonu pilsētu mobilitātes plānus, jo tādā veidā tiek gan stimulēta ekonomiskā un sociālā attīstība, gan atbalstīta labāka pieejamība; uzskata, ka dažādu transporta veidu un transporta tīklu efektīvi starpsavienojumi, tostarp attiecībā uz pilsētu un tām pieguļošo teritoriju tīkliem un starpreģionālajiem tīkliem, uzlabotu iedzīvotāju mobilitāti; atbalsta integrētu biļešu iegādes sistēmu izveidi, kas potenciāli varētu uzlabot sabiedriskā transporta pieejamību;

50.  aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās pašvaldības izmantot jauno iespēju pilsētu mezglos finansēt pilsētu projektus ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu; atgādina, ka ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu var finansēt sinerģijas projektus, piemērojot papildu līdzfinansējuma likmi transporta projektiem ar enerģētikas un telekomunikāciju komponentu, kam ir sevišķi liels potenciāls pilsētu projektu īstenošanā; aicina Komisiju, pārskatot Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Kohēzijas fonda budžetu, apsvērt iespēju atvēlēt atbilstošu ES finansējumu ilgtspējīgas mobilitātes projektiem; prasa atbildīgajām iestādēm nodrošināt ciešu saikni starp pārdomātu un ilgtspējīgu pilsētu mobilitātes politiku un pilsētu mobilitātes projektiem, kas finansēti no ES fondiem, kā arī noteikt skaidrus finansējuma izlietojuma mērķus un rādītājus, lai izvairītos no projektu neatbilstīgas īstenošanas un nemazinātu ieguvumus ekonomikas un sociālajā jomā; atzīst, ka ir vajadzīgi jauni un ilgtspējīgi veidi, kā finansēt sabiedrisko transportu, kas sekmē vides ilgtspēju, digitalizāciju un pieejamību, stimulē pilsētu teritoriju ekonomiku un rada jaunas darbvietas;

51.  norāda uz nesen izveidoto Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF) un to, ka šajā instrumentā īpaša uzmanība pievērsta un uzsvars likts uz horizontālajām prioritātēm un pārdomātiem un ilgtspējīgiem pilsētu projektiem; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt ilgtspējīgus pilsētu mobilitātes projektus, nodrošināt vajadzīgo sinerģiju starp dažādiem finansējuma avotiem un programmām un attīstīt saikni starp mobilitāti pilsētās, jauno digitālo programmu un enerģētikas savienību;

52.  uzsver, cik svarīgi ir veidot vietējo pašvaldību un pilsētām pieguļošo teritoriju spējas izstrādāt un īstenot integrētas attīstības stratēģijas, lai sekmētu dažādu teritoriju sadarbību un tādējādi veicinātu savstarpējo atkarību un papildināmību;

53.  uzskata, ka ieguldījumi ilgtspējīgā sabiedriskajā transportā ir ne vien reakcija uz pilsētu mobilitātes problēmām, bet ietver arī pilsētvides atjaunošanas elementus, kas ietekmē pilsētas vispārējo ekonomikas sistēmu un veicina zaļas pilsētvides izveidi, kā arī piekļuvi daudzfunkcionāliem centriem (tirdzniecības un dzīvojamās ēkas, atpūtas, kultūras un izglītības iestādes); uzsver, ka nolūkā pilnīgi izmantot ieguldījumu potenciālu izšķirīgi svarīga ir pienācīga mobilitātes un pilsētvides plānošanas koordinācija;

54.  aicina jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas un citus ESI fondus izmantot, lai veicinātu nodarbinātību teritorijās, kas stimulē ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes attīstību; uzsver, ka pilsētu mobilitātes projektu īstenošana labvēlīgi ietekmē visus reģionus un to iedzīvotājus, palīdzot aizpildīt esošas inovatīvas darbvietas attiecīgajās jomās, tostarp profesijās, kurās trūkst darbaspēka;

55.  aicina Komisiju sagatavot viegli pieejamus pārskatus par ES līdzfinansētām pilsētu mobilitātes programmām; turklāt prasa sniegt lietotājam viegli uztveramu informāciju par ES līdzfinansētām iespējām īstenot pilsētas transporta projektus; prasa Komisijai, pārvaldot ES finansētus pilsētu mobilitātes projektus, nodrošināt, ka: a) ir ieviesti pārvaldības instrumenti, lai uzraudzītu pakalpojumu kvalitāti un lietotāju apmierinātības līmeni pēc projektu īstenošanas, b) pilsētu mobilitātes projekti ir iekļauti pārdomātā mobilitātes politikā un c) iepriekš minētos jautājumus risina arī dalībvalstu iestādes; aicina Komisiju, sagatavojot starpposma pārskatu par ESI fondu īstenošanu, sniegt kvalitatīvu un kvantitatīvu analīzi par kohēzijas politikas atbalstu ilgtspējīgai mobilitātei pilsētās;

Efektīvu mobilitātes sistēmu tīklu integrēšana un sadarbības veicināšana

56.  aicina dalībvalstis veicināt daudzlīmeņu pārvaldību nolūkā uzlabot reģionālo, valstu un Eiropas iestāžu sadarbību politikas izstrādē, tostarp tādas pilsētpolitikas veidošanā, īstenošanā un uzraudzībā, kam ir skaidra ietekme uz pilsētu teritorijām;

57.  atsaucas uz Komisijas Pilsoņu tīkla iniciatīvu kā labu pamatu tādu intermodālu ilgtspējīgas mobilitātes ķēžu popularizēšanai un atbalstam, kuru pamatā ir kājāmiešana, riteņbraukšana un sabiedriskais vai kolektīvais transports līdztekus automašīnu koplietošanai un kopīgai izmantošanai un taksometriem;

58.  aicina Komisiju veicināt un atbalstīt apmaiņu ar labāko praksi un norādēm, lai risinātu pilsētu mobilitātes problēmjautājumus un veicinātu prasmju un tehnoloģiju nodošanu ilgtspējīgas mobilitātes jomā, jo īpaši, lai palīdzētu publiskajām un privātajām personām, kas izstrādā ilgtspējīgas mobilitātes risinājumus, un kooperatīvajam, solidārajam un bezpeļņas sektoram; aicina Komisiju izveidot ilgtspējīgas mobilitātes tīklu, ko veidotu labākās prakses piemēri telpiskās plānošanas un telpas izmantošanas jomā; turklāt aicina dalībvalstis mudināt pilsētas, lai tās iesaistītos Eiropas inovācijas partnerībā progresīvām pilsētām un pašvaldībām; aicina Komisiju un dalībvalstis uzsākt sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņas, lai sekmētu tādu mobilitāti, kas ir efektīva, ilgtspējīga un mazāk atkarīga no privāto ar tradicionālajām degvielām darbināmo automašīnu izmantošanas;

59.  atbalsta pilsētu mobilitātes novērošanas centra (Eltis) darbu un uzskata, ka ir jāstiprina komunikācija saistībā ar šo iniciatīvu, tostarp tās portālu;

60.  atzinīgi vērtē Komisijas pūles saskaņot un apvienot ES iniciatīvas pilsētu mobilitātes jomā, piemēram, pētniecības un inovācijas iniciatīvu Civitas 2020, pilsētu mobilitātes novērošanas centru paraugprakses un pieredzes apmaiņai, kā arī platformu ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plāniem; aicina Komisiju pastiprināt centienus samazināt attiecīgo ES iniciatīvu un programmu sadrumstalotību un nesaskaņotību un ņemt vērā tādu programmu kā Urban un Urbact panākumus; aicina Komisiju mudināt dalībvalstu iestādes izveidot izcilības tīklus pilsētu mobilitātes jomā, turpināt iniciatīvas Civitas 2020 centienus un mudināt lielāku skaitu ES iedzīvotāju iesaistīties šajā projektā;

61.  ir pārliecināts, ka, apspriežot turpmākās mobilitātes politikas īstenošanu, būtu vairāk jācenšas tīklā savienot un koordinēt ES izmēģinājuma projektus, piemēram, Civitas, Polis un Eltis, un integrēt pilsētas, ņemot vērā to praktisko pieredzi un zinātību; šajā nolūkā mudina Komisiju sagatavot viegli pieejamus pārskatus par ES līdzfinansētām pilsētu mobilitātes programmām; prasa arī skaidri — lietotājiem viegli uztveramā veidā — informēt par to, kā iespējams saņemt ES līdzfinansējumu pilsētu mobilitātes projektiem; uzsver, ka ir jāfinansē ne vien infrastruktūra, bet arī IT pakalpojumi, uzraudzības procesi un starpreģionālie projekti, kā arī jāveido nozares un Eiropas pilsētu stratēģiskās partnerības nolūkā attīstīt nākotnes pilsētu sistēmas;

62.  iestājas par spēcīgu saikni starp mobilitātes plāniem un pilsētu ilgtspēju un citām uz ilgtspējīgāku un pašpietiekamāku pilsētu vērstām iniciatīvām, piemēram, Viedo pilsētu iniciatīvu un Pilsētas mēru paktu; uzskata, ka ar Pilsētas mēru paktu izveidotā brīvprātīgā apņemšanās var kalpot par atspēriena punktu, ko izmantot, lai vērstos pie visām pusēm, kas ir ieinteresētas izveidot mobilitātes un ilgtspējas plānus, kurus varētu popularizēt izmaksu ziņā efektīvā veidā; atzinīgi vērtē iniciatīvu „CiTIEs — rītdienas pilsētas: ieguldījumi Eiropā” un aicina Komisiju izmantot esošās platformas, lai izstrādātu komunikācijas rīkus, kuru mērķis būtu apvienot ieinteresētās personas ilgtspējīgas pilsētattīstības jomā;

o
o   o

63.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 168 E, 14.6.2013., 72. lpp.
(2) OV C 390 E, 18.12.2012., 10. lpp.
(3) OV L 152, 11.6.2008., 1. lpp.
(4) OV L 171, 29.6.2007., 1. lpp.
(5) OV L 188, 18.7.2009., 1. lpp.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0375.
(7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0314.
(8) OV C 290, 14.11.1988., 51. lpp.
(9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0547.
(10) OV L 134, 30.4.2004., 1. lpp.
(11) OV L 307, 28.10.2014., 1. lpp.
(12) Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcija Nr. 66/288 „Nākotne, kādu mēs vēlamies”, 135. punkts.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika