Indekss 
Pieņemtie teksti
Otrdiena, 2015. gada 15. decembris - StrasbūraGalīgā redakcija
Vienošanās ar Šveices Konfederāciju par kārtību, kādā tā piedalās Eiropas Patvēruma atbalsta birojā ***
 ES un Dominikas nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
 ES un Vanuatu nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
 ES un Trinidādas un Tobāgo nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
 ES un Samoa nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
 ES un Grenādas nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
 ES un Austrumtimoras nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
 ES un Sentlūsijas nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
 ES un Sentvinsentas un Grenadīnu nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
 ES un Apvienoto Arābu Emirātu nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
 Saprašanās memorands starp Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju un Eurojust *
 Metodes un procedūra, lai darītu pieejamus tradicionālos, PVN un NKI pašu resursus, un pasākumi, lai izpildītu kases vajadzības *
 Pieprasījums atcelt Georgios Kyrtsos imunitāti
 Pieprasījums atcelt Stelios Kouloglou imunitāti
 Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana — Somijas pieteikums EGF/2015/005 FI/Datorprogrammēšana
 ES preču zīme ***II
 Dalībvalstu tiesību akti attiecībā uz preču zīmēm ***II
 Ziemeļaustrumu Atlantijas zvejniecībā piemērojamā kontroles un noteikumu izpildes shēma ***I
 Ārkārtas tirdzniecības pasākumu piemērošanas apturēšana attiecībā uz Bosniju un Hercegovinu ***I
 Apvienoto Arābu Emirātu un Eiropola stratēģiska sadarbība cīņā pret smagiem noziegumiem un terorismu *
 Virzība uz Eiropas enerģētikas savienību
 Eiropas elektrotīkla sagatavošana 2020. gadam
 Eiropas Progresa mikrofinansēšanas instrumenta īstenošana
 Jauna KZP — tehnisko pasākumu un daudzgadu plānu struktūra

Vienošanās ar Šveices Konfederāciju par kārtību, kādā tā piedalās Eiropas Patvēruma atbalsta birojā ***
PDF 310kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Vienošanos starp Eiropas Savienību un Šveices Konfederāciju par kārtību, kādā tā piedalās Eiropas Patvēruma atbalsta birojā (18079/2013 – C8-0027/2014 – 2013/0422(NLE))
P8_TA(2015)0424A8-0345/2015

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (18079/2013),

–  ņemot vērā vienošanās projektu starp Eiropas Savienību un Šveices Konfederāciju par kārtību, kādā tā piedalās Eiropas Patvēruma atbalsta birojā (18078/2013),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 74. pantu un 78. panta. 1. un 2. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C8‑0027/2014),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. pantu 1. punkta pirmo un trešo daļu un 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A8-0345/2015),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Patvēruma atbalsta birojam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Šveices Konfederācijas valdībai un parlamentam.


ES un Dominikas nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
PDF 306kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Dominikas Sadraudzību par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (07189/2015 – C8-0143/2015 – 2015/0050(NLE))
P8_TA(2015)0425A8-0322/2015

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (07189/2015),

–  ņemot vērā nolīguma projektu starp Eiropas Savienību un Dominikas Sadraudzību par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (07111/2015),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8–0143/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A8-0322/2015),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod tā priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Dominikas Sadraudzības valdībai un parlamentam.


ES un Vanuatu nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
PDF 306kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Vanuatu Republiku par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (07192/2015 – C8-0149/2015 – 2015/0052(NLE))
P8_TA(2015)0426A8-0329/2015

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (07192/2015),

–  ņemot vērā nolīguma projektu starp Eiropas Savienību un Vanuatu Republiku par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (07119/2015),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8-0149/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A8-0329/2015),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Vanuatu Republikas valdībai un parlamentam.


ES un Trinidādas un Tobāgo nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
PDF 305kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Trinidādas un Tobāgo Republiku par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (07196/2015 – C8-0151/2015 – 2015/0054(NLE))
P8_TA(2015)0427A8-0323/2015

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (07196/2015),

–  ņemot vērā nolīguma projektu starp Eiropas Savienību un Trinidādas un Tobāgo Republiku par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (07129/2015),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8-0151/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A8-0323/2015),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Trinidādas un Tobāgo Republikas valdībai un parlamentam.


ES un Samoa nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
PDF 306kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Samoa Neatkarīgo Valsti par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (07195/2015 – C8-0146/2015 – 2015/0056(NLE))
P8_TA(2015)0428A8-0320/2015

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (07195/2015),

–  ņemot vērā nolīguma projektu starp Eiropas Savienību un Samoa Neatkarīgo Valsti par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (07127/2015),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8-0146/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A8-0320/2015),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Samoa Neatkarīgās Valsts valdībai un parlamentam.


ES un Grenādas nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
PDF 305kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Grenādu par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (07190/2015 – C8-0144/2015 – 2015/0057(NLE))
P8_TA(2015)0429A8-0326/2015

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (07190/2015),

–  ņemot vērā nolīguma projektu starp Eiropas Savienību un Grenādu par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (07113/2015),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8-0144/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A8-0326/2015),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Grenādas valdībai un parlamentam.


ES un Austrumtimoras nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
PDF 306kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Austrumtimoras Demokrātisko Republiku par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (07194/2015 – C8-0147/2015 – 2015/0058(NLE))
P8_TA(2015)0430A8-0327/2015

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (07194/2015),

–  ņemot vērā nolīguma projektu starp Eiropas Savienību un Austrumtimoras Demokrātisko Republiku par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (07125/2015),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8–0147/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A8-0327/2015),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Austrumtimoras Demokrātiskās Republikas valdībai un parlamentam.


ES un Sentlūsijas nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
PDF 305kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Sentlūsiju par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (07187/2015 – C8-0145/2015 – 2015/0060(NLE))
P8_TA(2015)0431A8-0321/2015

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (07187/2015),

–  ņemot vērā nolīguma projektu starp Eiropas Savienību un Sentlūsiju par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (07107/2015),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8–0145/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A8-0321/2015),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Sentlūsijas valdībai un parlamentam.


ES un Sentvinsentas un Grenadīnu nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
PDF 306kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Sentvinsentu un Grenadīnām par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (07191/2015 – C8-0148/2015 – 2015/0061(NLE))
P8_TA(2015)0432A8-0325/2015

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (07191/2015),

–  ņemot vērā nolīguma projektu starp Eiropas Savienību un Sentvinsentu un Grenadīnām par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (07115/2015),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8-0148/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A8-0325/2015),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Sentvinsentas un Grenadīnu valdībai un parlamentam.


ES un Apvienoto Arābu Emirātu nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
PDF 305kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Apvienotajiem Arābu Emirātiem par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (07185/2015 – C8-0124/2015 – 2015/0062(NLE))
P8_TA(2015)0433A8-0324/2015

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (07185/2015),

–  ņemot vērā nolīguma projektu starp Eiropas Savienību un Apvienotajiem Arābu Emirātiem par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (07103/2015),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8-0124/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A8-0324/2015),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Apvienoto Arābu Emirātu valdībai un parlamentam.


Saprašanās memorands starp Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju un Eurojust *
PDF 312kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam, ar ko apstiprina to, ka Eurojust slēdz Saprašanās memorandu starp Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju un Eurojust (11595/2015 – C8-0303/2015 – 2015/0811(CNS))
P8_TA(2015)0434A8-0353/2015

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes projektu (11595/2015),

–  ņemot vērā ar Amsterdamas līgumu grozītā Līguma par Eiropas Savienību 39. panta 1. punktu un Protokola Nr. 36 par pārejas noteikumiem 9. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0303/2015),

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 28. februāra Lēmumu 2002/187/TI, ar ko izveido Eurojust, lai pastiprinātu cīņu pret smagiem noziegumiem(1), un jo īpaši tā 26. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 16. aprīļa spriedumus(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0353/2015),

1.  apstiprina Padomes projektu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 63, 6.3.2002., 1. lpp.
(2) Tiesas 2015. gada 16. aprīļa spriedumi apvienotajās lietās C-317/13 un C-679/13Parlaments/Padome, EU:C:2015:223 un lietā C-540/13 Parlaments/Padome, EU:C:2015:224.


Metodes un procedūra, lai darītu pieejamus tradicionālos, PVN un NKI pašu resursus, un pasākumi, lai izpildītu kases vajadzības *
PDF 488kWORD 75k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai, ar ko groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 609/2014 par metodēm un procedūru, lai darītu pieejamus tradicionālos, PVN un NKI pašu resursus, un par pasākumiem, lai izpildītu kases vajadzības (COM(2015)0447 – C8-0277/2015 – 2015/0204(NLE))
P8_TA(2015)0435A8-0357/2015

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2015)0447),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 322. panta 2. punktu un Euratom līguma 106.a pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0277/2015),

—  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

—  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0357/2015),

A.  tā kā ir paredzēts, ka Padomes Lēmums 2014/335/ES, Euratom(1) stāsies spēkā 2016. gada sākumā;

B.  tā kā minētajam lēmumam ir pievienota Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 609/2014(2), kas stājas spēkā tajā pašā dienā, kad minētais lēmums;

C.  tā kā atbilstīgie pašlaik spēkā esošie tiesību akti, kas saistīti ar Padomes Lēmumu 2007/436/EK, Euratom(3), 2014. gada beigās bija jāpārskata sakarā ar to, ka dažu dalībvalstu PVN un NKI pašu resursu korekciju summas bija ārkārtīgi augstas;

D.  tā kā ņemot vērā pieredzi, kas gūta saistībā ar 2014. gada  korekcijām, ir jāpārskata arī Regula (ES, Euratom) Nr. 609/2014;

E.  tā kā par dalībvalstu iemaksām Savienības budžetā būtu nevis jāvienojas politiski, bet gan jāīsteno tehnisks process, lai nodrošinātu kases vajadzības;

F.  tā kā parasti un pat krīzes un nopietnu fiskālo grūtību laikā dalībvalstis līdz šim ir bez būtiskas kavēšanās pilnā apmērā iemaksājušas Savienības budžetā no NKI un PVN aprēķinātās summas;

G.  tā kā, lai nodrošinātu pārredzamību, ik gadu par PVN un NKI iemaksu bilances korekciju aprēķināšanu un pamatā esošajiem datiem ir jāiesniedz ziņojums Parlamentam un jāpaziņo tam Savienības budžetā veikto dalībvalstu iemaksu datumi un summas;

H.  tā kā Komisijas priekšlikumā ir ietvertas arī izmaiņas attiecībā uz noteikumiem par procentiem, kā arī daudzi tehniskāki jautājumi un precizējumi;

I.  tā kā tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Regula (ES, Euratom) Nr. 609/2014,

1.  uzsver, ka ir nepieciešami efektīvi noteikumi par to, kā dalībvalstis nodrošina, ka tās savlaicīgi veic iemaksas Savienības budžetā, lai Komisija varētu efektīvi pārvaldīt savus finanšu līdzekļus;

2.  atbalsta Komisijai piešķirto iespēju prasīt dalībvalstīm trīs divpadsmitās daļas no PVN un NKI resursiem iemaksāt gada pirmajā pusē, lai Komisija varētu samazināt lielāku daļu no iepriekšējā gadā neveiktajiem maksājumiem Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondā un Eiropas strukturālajos un investīciju fondos un samazināt kavējuma procentu summu;

3.  jo īpaši uzsver nepieciešamību veikt savlaicīgus maksājumus Savienības budžeta līdzekļu saņēmējiem; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ierosināto grozījumu attiecībā uz Regulas (ES, Euratom) Nr. 609/2014 12. pantu, kura mērķis ir ne tikai palielināt stimulu savlaicīgi veikt maksājumus, padarot jebkādu novēlotu maksājumu veikšanu dārgāku, bet arī nodrošināt samērīgumu, procentu likmes maksimālo palielinājumu nosakot ne vairāk kā 20 procentu punktu apmērā;

4.  uzsver, ka iemaksu korekcijām piemērojamajām metodēm ierosināto grozījumu mērķis ir nepieļaut tādu negadījumu atkārtošanos, kas būtu līdzīgi 2014. gadā notikušajam;

5.  uzsver, ka jautājums par šīm iemaksu korekcijām būtu jārisina pēc iespējas automātiskāk, lai izvairītos no politiskas iejaukšanās attiecībā uz saskaņoto veidu, kādā tiek finansēts Savienības budžets, un līdz minimumam samazinātu dalībvalstu rīcības brīvību attiecībā uz Savienības budžetā iemaksājamo NKI korekciju rezultātā radušos papildu summu iemaksas grafiku;

6.  tāpēc piekrīt Komisijas priekšlikumam mainīt korekcijām atbilstošo summu paziņošanas grafiku un jo īpaši datumu, līdz kuram tās jādara pieejamas, pārceļot to no 1. decembra uz gada sākumu, tādējādi atvieglojot valsts kasēm iespējamo korekciju finansēšanas pārvaldi;

7.  atbalsta arī Komisijas priekšlikumu, kas paredz — lai novērstu zaudējumus Savienības budžetā, katra dalībvalsts nodrošina, ka summas, kuras tā ir ieskaitījusi pašu resursu kontā, netiek samazinātas, piemērojot negatīvas procentu likmes vai citas maksas, kamēr tām ir jāatrodas šajā kontā;

8.  norāda uz ievērojami atšķirīgajiem veidiem, kā dalībvalstis veic grāmatvedību attiecībā uz iemaksām Savienības budžetā, un aicina Komisiju izpētīt ieteikumus šajā jomā, lai atvieglotu salīdzināšanu dalībvalstu starpā;

9.  uzsver to, ka pašu resursu sistēma joprojām ir pārāk sarežģīta un ar nākamo daudzgadu finanšu shēmu tā ir būtiski jāpārveido; ņemot vērā šo situāciju, uzsver, ka priekšlikumu sagatavošanā par to, kā novērst pašreizējās sistēmas trūkumus, sevišķi nozīmīga loma ir augsta līmeņa grupai pašu resursu jautājumā;

10.  apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

11.  aicina Komisiju attiecīgi grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu;

12.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi nepievienoties Parlamenta apstiprinātajam tekstam;

13.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

14.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai.

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums
Grozījums Nr. 1
Regulas priekšlikums
1. pants – 4. punkts
Regula (ES, Euratom) Nr. 609/2014
10.bpants – 5. punkts – 3. daļa
Komisija informē dalībvalstis par summām, kas rodas šā aprēķina rezultātā, līdz tā gada 1. februārim, kas seko gadam, kurā ir iesniegti dati korekcijām. Katra dalībvalsts tā paša gada jūnija mēneša pirmajā darbdienā ieraksta neto summu 9. pantā minētajā kontā.
Komisija informē dalībvalstis un Eiropas Parlamentu par summām, kas rodas šā aprēķina rezultātā, līdz tā gada 1. februārim, kas seko gadam, kurā ir iesniegti dati korekcijām. Katra dalībvalsts tā paša gada jūnija mēneša pirmajā darbdienā ieraksta neto summu 9. pantā minētajā kontā.

(1) Padomes 2014. gada 26. maija Lēmums 2014/335/ES, Euratom par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu (OV L 168, 7.6.2014., 105. lpp.).
(2) Padomes 2014. gada 26. maija Regula (ES, Euratom) Nr. 609/2014 par metodēm un procedūru, lai darītu pieejamus tradicionālos, PVN un NKI pašu resursus, un par pasākumiem, lai izpildītu kases vajadzības (OV L 168, 7.6.2014., 39. lpp.).
(3) Padomes 2007. gada 7. jūnija Lēmums 2007/436/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 163, 23.6.2007., 17. lpp.).


Pieprasījums atcelt Georgios Kyrtsos imunitāti
PDF 313kWORD 68k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra lēmums par pieprasījumu atcelt Georgios Kyrtsos imunitāti (2015/2238(IMM))
P8_TA(2015)0436A8-0358/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā pieprasījumu atcelt Georgios Kyrtsos imunitāti, kuru Grieķijas Augstākās tiesas prokuratūra nosūtījusi 2015. gada 21. jūlijā saistībā ar Atikas austrumdaļas Darba inspekcijas sūdzību par darba algas neizmaksāšanu(1), par kuru paziņots plenārsēdē 2015. gada 9. septembrī.

–  ņemot vērā to, ka Georgios Kyrtsos atteicās no savām tiesībām tikt uzklausītam saskaņā ar Reglamenta 9. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 2. panta 20. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta, 2011. gada 6. septembra un 2013. gada 17. janvāra spriedumus(2),

–  ņemot vērā Grieķijas Republikas Konstitūcijas 62. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 5. panta 2. punktu, 6. panta 1. punktu un 9. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0358/2015),

A.  tā kā Grieķijas Augstākās tiesas prokurora vietnieks ir pieprasījis atcelt Eiropas Parlamenta deputāta Georgios Kyrtsos imunitāti saistībā ar iespējamu juridisku vēršanos pret pārkāpumu, ko viņš esot izdarījis;

B.  tā kā saskaņā ar 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu Eiropas Parlamenta locekļiem savā valstī ir imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem;

C.  tā kā Grieķijas Republikas konstitūcijas 62. pantā ir noteikts, ka parlamenta deputātus parlamentārā sasaukuma laikā nedrīkst saukt pie atbildības, aizturēt, ieslodzīt vai kā citādi ierobežot viņu brīvību, ja nav iepriekš saņemta parlamenta atļauja;

D.  tā kā pret Georgios Kyrtsos tiek izvirzīti prasījumi saistībā ar to, ka viņš nav izmaksāju daļu no algas vienam no viņa bijušajiem nodarbinātajiem;

E.  tā kā šī apsūdzība ir saistīta ar bijušā nodarbinātā tādās divās laikrakstu izdošanas firmās 2013. gada algas daļu, kuru vadītājs tajā laikā bijis Georgios Kyrtsos, un ir vērsta pret Georgios Kyrtsos kā šo firmu vadītāju;

F.  tā kā iespējamajam nodarījumam pavisam noteikti nav nekāda sakara ar Georgios Kyrtsos kā Eiropas Parlamenta deputāta darbību, tas drīzāk ir saistīts ar viņa iepriekšējo amatu, kad viņš bija divu laikrakstu izdošanas firmu vadītājs;

G.  tā kā viņš netiek saukts pie atbildības par viedokļiem, kurus viņš ir paudis, vai balsojumiem, kurus ir veicis, pildot Eiropas Parlamenta deputāta pienākumus 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. panta izpratnē;

H.  tā kā nav pamata aizdomām par to, ka nolūka ierosināt kriminālprocesu pamatā ir vēlme kaitēt deputāta politiskajai darbībai (fumus persecutionis), ņemot vērā, ka kriminālprocesu ierosināja vairākus gadus pirms tam, kad Georgios Kyrtsos sāka pildīt Eiropas Parlamenta deputāta amatu,

1.  nolemj atcelt Georgios Kyrtsos deputāta imunitāti;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu nekavējoties nosūtīt Grieķijas iestādēm.

(1) Atsauces dokuments: ABM:IB/2014/8927.
(2) Tiesas 1964. gada 12. maija spriedums, Wagner/Fohrmann un Krier, 101/63, ECLI:EU:C:1964:28; Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedums, Wybot/Faure u. c., 149/85, ECLI:EU:C:1986:310; Vispārējās tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedums, Mote/Parlaments, T-345/05, ECLI:EU:T:2008:440; Tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedumi, Marra/De Gregorio un Clemente, C-200/07 un C-201/07, ECLI:EU:C:2008:579; Tiesas 2010. gada 19. marta spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-42/06, ECLI:EU:T:2010:102; Tiesas 2011. gada 6. septembra spriedums, Patriciello, C-163/10, ECLI: EU:C:2011:543; Vispārējās tiesas 2013. gada 17. janvāra spriedumi, Gollnisch/Parlaments, T-346/11 un T-347/11, ECLI:EU:T:2013:23.


Pieprasījums atcelt Stelios Kouloglou imunitāti
PDF 312kWORD 68k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra lēmums par pieprasījumu atcelt Stelios Kouloglou imunitāti (2015/2239(IMM))
P8_TA(2015)0437A8-0356/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā pieprasījumu atcelt Stelios Kouloglou imunitāti, kuru Grieķijas Augstākās tiesas prokuratūra nosūtījusi 2015. gada 7. augustā saistībā ar apsūdzību apmelošanā un neslavas celšanā(1), par kuru paziņots plenārsēdē 2015. gada 9. septembrī,

–  ņemot vērā to, ka Stelios Kouloglou atteicās no savām tiesībām tikt uzklausītam saskaņā ar Reglamenta 9. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta, 2011. gada 6. septembra un 2013. gada 17. janvāra spriedumus(2),

–  ņemot vērā Grieķijas Republikas Konstitūcijas 62. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 5. panta 2. punktu, 6. panta 1. punktu un 9. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0356/2015),

A.  tā kā Grieķijas Augstākās tiesas prokuratūra ir pieprasījusi atcelt Eiropas Parlamenta deputāta Stelios Kouloglou imunitāti saistībā ar iespējamu pret viņu vērstu vajāšanu par nodarījumu, ko viņš varētu būt izdarījis;

B.  tā kā saskaņā ar 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu Eiropas Parlamenta locekļiem savā valstī ir imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem;

C.  tā kā Grieķijas Republikas konstitūcijas 62. pantā ir noteikts, ka parlamenta deputātus parlamentārā sasaukuma laikā nedrīkst saukt pie atbildības, aizturēt, ieslodzīt vai kā citādi ierobežot viņu brīvību, ja nav iepriekš saņemta parlamenta atļauja;

D.  tā kā Stelios Kouloglou tiek apsūdzēts Patras cietuma darbinieku apmelošanā un neslavas celšanā;

E.  tā kā apsūdzības ir saistītas ar apgalvojumiem, ko Stelios Kouloglou paudis presei 2010. gadā (laikā, kad viņš bija žurnālists un gatavoja galvenokārt televīzijas reportāžas) par atsevišķu Patras cietuma darbinieku godīgumu;

F.  tā kā iespējamajam nodarījumam pavisam noteikti nav nekāda sakara ar Stelios Kouloglou kā Eiropas Parlamenta deputāta darbību, tas drīzāk ir saistīts ar viņa iepriekšējo darbību, kad viņš bija televīzijas žurnālists;

G.  tā kā viņš netiek saukts pie atbildības par viedokļiem, kurus viņš ir paudis, vai balsojumiem, kurus ir veicis, pildot Eiropas Parlamenta deputāta pienākumus 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. panta izpratnē;

H.  tā kā nav pamata aizdomām par to, ka nolūka ierosināt kriminālprocesu pamatā ir vēlme kaitēt deputāta politiskajai darbībai (fumus persecutionis), ņemot vērā, ka kriminālprocesu ierosināja vairākus gadus pirms tam, kad Stelios Kouloglou sāka pildīt Eiropas Parlamenta deputāta amatu,

I.  tā kā Grieķijas iestādes ir pieprasījušas, lai Eiropas Parlaments sniedz atbildi vēlākais līdz 2015. gada 7. oktobrī, pretējā gadījumā būs pagājuši noilguma termiņi, taču Parlamenta procedurālās prasības neļauj pieņemt lēmumu tik īsā termiņā;

J.  tā kā Juridiskā komiteja, ņemot vērā Grieķijas Augstākās tiesas spriedumu Nr. 1126/1994, ir atzinusi, ka noilguma termiņi jebkurā gadījumā ir apturēti uz vismaz trim gadiem, kamēr Stelios Kouloglou ir Eiropas Parlamenta deputāts;

1.  nolemj atcelt Stelios Kouloglou deputāta imunitāti;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu nekavējoties nosūtīt Grieķijas iestādēm.

(1) Atsauces dokuments: ABM:IΓ/2011/11882.
(2) Tiesas 1964. gada 12. maija spriedums, Wagner/Fohrmann un Krier, 101/63, ECLI:EU:C:1964:28; Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedums, Wybot/Faure u. c., 149/85, ECLI:EU:C:1986:310; Vispārējās tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedums, Mote/Parlaments, T-345/05, ECLI:EU:T:2008:440; Tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedumi, Marra/De Gregorio un Clemente, C-200/07 un C-201/07, ECLI:EU:C:2008:579; Tiesas 2010. gada 19. marta spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-42/06, ECLI:EU:T:2010:102; Tiesas 2011. gada 6. septembra spriedums, Patriciello, C-163/10, ECLI: EU:C:2011:543; Vispārējās tiesas 2013. gada 17. janvāra spriedumi, Gollnisch/Parlaments, T-346/11 un T-347/11, ECLI:EU:T:2013:23.


Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana — Somijas pieteikums EGF/2015/005 FI/Datorprogrammēšana
PDF 423kWORD 84k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu saskaņā ar 13. punktu Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (Somijas pieteikums – EGF/2015/005 FI/Datorprogrammēšana) (COM(2015)0553 – C8-0332/2015 – 2015/2298(BUD))
P8_TA(2015)0438A8-0362/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0553 – C8-0332/2015),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1309/2013 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014–2020) un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1927/2006(1) (EGF regula),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2), un jo īpaši tās 12. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3) (2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgums) un jo īpaši tā 13. punktu,

–  ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīguma 13. punktā paredzēto trialoga procedūru,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0362/2015),

A.  tā kā Savienība ir izveidojusi likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darba ņēmējiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējušas lielas strukturālas pārmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos vai globālā finanšu un ekonomikas krīze, un lai palīdzētu viņiem no jauna iekļauties darba tirgū;

B.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju finansiālajai palīdzībai, ko Savienība sniedz atlaistiem darbiniekiem, ir jābūt dinamiskai un tā jāsniedz pēc iespējas drīz un efektīvi, un lēmumi par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF) izmantošanu ir jāpieņem, pienācīgi ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu;

C.  tā kā EGF regulas pieņemšana atspoguļo Parlamenta un Padomes panākto vienošanos no jauna iekļaut ar krīzi saistīto fonda izmantošanas kritēriju, noteikt Savienības finansiālo ieguldījumu 60 % apmērā no ierosināto pasākumu kopējām paredzamajām izmaksām, palielināt EGF pieteikumu izskatīšanas efektivitāti Komisijā un samazināt vērtēšanas un apstiprināšanas laiku Parlamentā un Padomē, paplašināt atbalsttiesīgo darbību un saņēmēju loku, ietverot arī pašnodarbinātas personas un jauniešus, un finansēt stimulus savu uzņēmumu izveidei;

D.  tā kā Somija ir iesniegusi pieteikumu EGF/2015/005 FI/Datorprogrammēšana, lai saņemtu finansiālu ieguldījumu no EGF saistībā ar 1603 darbinieku atlaišanu 69 uzņēmumos, kas darbojas NACE 2. red. 62. nodaļas (“Datorprogrammēšana, konsultēšana un saistītas darbības”)(4) nozarē vairākos NUTS 2. līmeņa reģionos, kuri aptver visu Somiju, un tā kā tiek lēsts, ka pasākumos varētu piedalīties 1200 atlaistie darbinieki;

E.  tā kā pieteikums atbilst EGF regulā noteiktajiem atbilstības kritērijiem,

1.  piekrīt Komisijai, ka EGF regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi ir ievēroti un ka līdz ar to Somija saskaņā ar minēto regulu ir tiesīga saņemt finansiālu ieguldījumu EUR 2 623 200 apmērā, kas ir 60 % no kopējām izmaksām, proti, EUR 4 372 000, 1603 atlaistajiem darbiniekiem;

2.  norāda, ka Somijas iestādes pieteikumu finansiālā ieguldījuma saņemšanai no EGF iesniedza 2015. gada 12. jūnijā un ka Komisija pieteikuma novērtējuma sagatavošanu pabeidza 2015. gada 6. novembrī un tajā pašā dienā par to paziņoja Parlamentam; atzinīgi vērtē to, ka novērtēšana notikusi ātri — mazāk nekā piecu mēnešu laikā;

3.  norāda, ka pēdējos gados IKT nozarē nodarbinātības sadalījums starp Savienības un citām ekonomikām ir attīstījies Savienībai par sliktu, un uzsver — lai gan Somijā tehnoloģijas nozarē 2008. gadā tika nodarbināti kopumā 326 000 cilvēku, 2014. gadā šo uzņēmumu nodarbināto skaits bija 276 000, kas atbilst vidējam samazinājumam gadā par aptuveni 3 % (10 000 darbinieki); norāda, ka notikumi, kas izraisīja šo darba ņēmēju atlaišanu, ir izmaiņas, kas pēdējos gados ietekmēja uzņēmumu Nokia, kam ir bijusi liela ietekme uz IKT nozari Somijā; tā kā operētājsistēmu izstrāde mobilajiem tālruņiem Nokia nodrošināja ar darbu tūkstošiem cilvēku Somijā un minētās funkcijas tagad ir pārceltas uz valstīm ārpus Eiropas; norāda, ka minēto darbinieku atlaišana vēl vairāk pasliktinās bezdarba situāciju IKT nozarē reģionos, kuros ir augsts bezdarbs;

4.  norāda, ka darbinieku atlaišana IKT nozarē visvairāk ietekmē Oulu reģionu Ziemeļostrobotnijā, kur IKT nozare gadiem ilgi ir bijusi ekonomikas stūrakmens; pauž nožēlu par to, ka 2015. gada pavasarī Ziemeļostrobotnijā IKT nozarē bija aptuveni 1500 nenodarbinātu darba meklētāju un ka daudzos gadījumos bezdarbs ir kļuvis ilgstošs, jo trešdaļa no bezdarbniekiem ar augstākās izglītības diplomu ir bijuši bez darba vairāk nekā gadu;

5.  norāda, ka līdz šim attiecībā uz NACE 2. red. 62. nodaļu (“Datorprogrammēšana, konsultēšana un saistītas darbības”) ir iesniegts vēl viens EGF pieteikums, kas pamatots ar globālo finanšu un ekonomikas krīzi(5); norāda — lai gan globāli šajā jomā vērojams pieaugums, Eiropā tā ir samazinājusies, jo uzņēmumi un pakalpojumi ir pārcelti uz Ķīnu, Indiju, Taivānu un citām ārpus Eiropas esošām valstīm;

6.  atzinīgi vērtē to, ka Somijas iestādes, lai steidzami palīdzētu darba ņēmējiem, individualizētos pakalpojumus atlaistajiem darbiniekiem nolēma sniegt no 2014. gada 1. augusta — labu laiku pirms lēmuma par EGF atbalsta piešķiršanu ierosinātajam saskaņotajam pasākumu kopumam un ka tādēļ par pakalpojumiem, kuri jau tiek sniegti, varēs saņemt EGF atbalstu;

7.  norāda, ka Somija plāno īstenot septiņu veidu pasākumus atlaistajiem darbiniekiem, uz kuriem attiecas šis pieteikums: i) izaugsmes veicināšanas pasākumi un citi sagatavošanās pasākumi, ii) nodarbinātības un uzņēmējdarbības pakalpojumi, iii) apmācība, iv) algas subsīdijas, v) uzņēmējdarbības sākšanas dotācijas, vi) orientācija uz uzņēmējdarbību un pakalpojumi jauniem uzņēmējiem un vii) piemaksas par ceļa izdevumiem, nakšņošanas un pārcelšanās izmaksām;

8.  atzinīgi vērtē pasākumus, kas paredzēti uzņēmējdarbības atbalstam, uzņēmējdarbības sākšanas dotāciju veidā, kā arī pasākumus, kuri paredzēti orientācijai uz uzņēmējdarbību, un pakalpojumus jauniem uzņēmējiem; uzskata, ka šie pasākumi būs vislietderīgākie tad, ja tos dalībniekiem piedāvās apvienojumā;

9.  īpaši atzinīgi vērtē ierosinātos pasākumus, kuru mērķis ir jaunu uzņēmumu dibināšana un ar kuriem tika sekmēta uzņēmējdarbība un pakalpojumi jauniem uzņēmējiem;

10.  norāda, ka algas subsīdiju atlaistajiem darbiniekiem būtu vēlams maksāt tikai tad, ja dalībniekiem piedāvātais darbs atbilst pienācīgas kvalitātes prasībām attiecībā uz prasmju līmeni un līguma darbības ilgumu; iesaka, pieņemot lēmumu par algas subsīdijas piešķiršanu un nosakot, cik procentuāli lielu daļu no algas tā segs, koncentrēties uz to, lai darba meklētāja specializētās zināšanas atbilstu subsidētajam amatam;

11.  atzinīgi vērtē to, ka Somijas iestādes atlaistajiem darbiniekiem piedāvā daudzus dažādus pasākumus;

12.  norāda, ka saskaņotais individualizēto pakalpojumu kopums ir sagatavots, apspriežoties ar sociālajiem partneriem un reģionālajām iestādēm;

13.  atgādina, ka saskaņā ar EGF regulas 7. pantu saskaņotajam EGF atbalstīto individualizēto pakalpojumu kopumam vajadzētu būt tādam, kurā ir ņemtas vērā turpmākās darba tirgus perspektīvas un nepieciešamās prasmes, un tam jābūt saderīgam ar pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku, kurā tiek efektīvi izmantoti resursi;

14.  atgādina, ka ir svarīgi uzlabot visu darba ņēmēju nodarbinātības iespējas, pielāgojot apmācību un atzīstot darba ņēmēju profesionālās darbības laikā iegūtās prasmes un kompetences; pauž cerību, ka saskaņotajā pasākumu kopumā piedāvātā apmācība tiks pielāgota ne tikai atlaisto darbinieku vajadzībām, bet arī attiecīgā brīža uzņēmējdarbības videi;

15.  atgādina, ka finansēto pasākumu mērķim vajadzētu būt darba meklētāju iespēju uzlabošanai, lai viņi vēlāk varētu tikt nodarbināti darba tirgū;

16.  norāda, ka iestādes lēš — 18,31 % (daudz mazāk nekā maksimāli atvēlētie 35 %) no izmaksām tiks atvēlēti pabalstiem un stimuliem;

17.  aicina Komisiju turpmākajos priekšlikumos precīzāk norādīt nozares, kurās darbinieki varētu atrast darbu, un to, vai piedāvātā apmācība atbilst turpmākajām ekonomikas perspektīvām un darba tirgus vajadzībām reģionos, kuros notikusi atlaišana;

18.  cer, ka Komisija pārraudzīs un novērtēs piešķirtās naudas izlietojumu un šo informāciju izmantos turpmākajos pieteikumos, lai EGF izmantošana vairāk atbilstu idejām par budžeta līdzekļu sadali atkarībā no darbības rezultātiem;

19.  norāda — Somijas iestādes apstiprina, ka atbalsttiesīgās darbības netiek finansētas no citiem Savienības finanšu instrumentiem; atkārtoti aicina Komisiju gada pārskatos sniegt šo datu salīdzinošu novērtējumu, lai nodrošinātu, ka ir pilnībā ievēroti spēkā esošie noteikumi un ka Savienības finansētus pakalpojumus nav iespējams sniegt divreiz;

20.  atzinīgi vērtē uzlaboto procedūru, kuru Komisija ieviesa pēc Parlamenta pieprasījuma paātrināt dotāciju piešķiršanu; norāda, ka jaunais grafiks nozīmē, ka visam būs jānotiek ātrāk, un tas var ietekmēt to, cik efektīvi tiks sniegti norādījumi par pieprasījumu sagatavošanu;

21.  prasa, lai Komisija nodrošina publisku piekļuvi visiem dokumentiem par EGF pieteikumiem;

22.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

23.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

24.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (Somijas pieteikums –

EGF/2015/005 FI/Datorprogrammēšana)

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam (ES) 2015/2457.)

(1) OV L 347, 20.12.2013., 855. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 1893/2006, ar ko izveido NACE 2. red. saimniecisko darbību statistisko klasifikāciju, kā arī groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3037/90 un dažas EK regulas par īpašām statistikas jomām (OV L 393, 30.12.2006., 1. lpp.).
(5)EGF/2011/016 IT/Agile (COM(2013)0120).


ES preču zīme ***II
PDF 384kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi, Komisijas Regulu (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi, un atceļ Komisijas Regulu (EK) Nr. 2869/95 par maksām, kas jāmaksā Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (10373/1/2015 – C8-0351/2015 – 2013/0088(COD))
P8_TA(2015)0439A8-0354/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (10373/1/2015 – C8‑0351/2015),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(1) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0161),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 76. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ieteikumus otrajam lasījumam (A8-0354/2015),

1.  apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;

2.  konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;

3.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

4.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir pienācīgi ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, 25.2.2014., P7_TA(2014)0118.


Dalībvalstu tiesību akti attiecībā uz preču zīmēm ***II
PDF 382kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un padomes direktīvu, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (pārstrādāta redakcija) (10374/1/2015 – C8-0352/2015 – 2013/0089(COD))
P8_TA(2015)0440A8-0355/2015
KĻŪDU LABOJUMI

(Parastā likumdošanas procedūra: otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (10374/1/2015 – C8-0352/2015),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 11. jūlija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(2) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0162),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 76. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskā komiteja ieteikumus otrajam lasījumam (A8-0355/2015),

1.  apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;

2.  konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;

3.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

4.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir pienācīgi ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 372, 12.11.2013., 42. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, 25.2.2014., P7_TA(2014)0119.


Ziemeļaustrumu Atlantijas zvejniecībā piemērojamā kontroles un noteikumu izpildes shēma ***I
PDF 387kWORD 63k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1236/2010 par kontroles un noteikumu izpildes shēmu, kura piemērojama apgabalā, uz ko attiecas Konvencija par turpmāko daudzpusējo sadarbību Ziemeļaustrumu Atlantijas zvejniecībā (COM(2015)0121 – C8-0076/2015 – 2015/0063(COD))
P8_TA(2015)0441A8-0294/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0121),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0076/2015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 27. maija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0294/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2015. gada 15. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/..., ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1236/2010 par kontroles un noteikumu izpildes shēmu, kura piemērojama apgabalā, uz ko attiecas Konvencija par turpmāko daudzpusējo sadarbību Ziemeļaustrumu Atlantijas zvejniecībā

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2016/96.)

(1) OV C 332, 8.10.2015., 81. lpp.


Ārkārtas tirdzniecības pasākumu piemērošanas apturēšana attiecībā uz Bosniju un Hercegovinu ***I
PDF 485kWORD 69k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1215/2009, ar ko ievieš ārkārtas tirdzniecības pasākumus tām valstīm un teritorijām, kas piedalās vai ir saistītas ar Eiropas Savienības asociācijas un stabilizācijas procesu, un aptur tās piemērošanu attiecībā uz Bosniju un Hercegovinu (COM(2014)0386 – C8-0039/2014 – 2014/0197(COD))
P8_TA(2015)0442A8-0060/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2014)0386),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 207. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0039/2014),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2015. gada 9. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A8-0060/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju(1);

2.  pieņem zināšanai Padomes un Komisijas deklarācijas, kas pievienotas šai rezolūcijai;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2015. gada 15. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/..., ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1215/2009, ar ko ievieš ārkārtas tirdzniecības pasākumus tām valstīm un teritorijām, kas piedalās vai ir saistītas ar Eiropas Savienības asociācijas un stabilizācijas procesu, un aptur tās piemērošanu attiecībā uz Bosniju un Hercegovinu

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2015/2423.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

PADOMES DEKLARĀCIJA

Padome izņēmuma kārtā piekrīt deleģēt Komisijai pilnvaras pieņemt deleģētu aktu par palīdzības apturēšanu, pamatojoties uz šīs regulas 1. panta 1. punktu, lai nodrošinātu, ka pasākumi saistībā ar Rietumbalkāniem tiktu pieņemti laikus. Šāda piekrišana neskar turpmākus leģislatīvos priekšlikumus tirdzniecības jomā, kā arī ārējo attiecību jomu kopumā.

KOMISIJAS DEKLARĀCIJA

Ņemot vērā šo regulu, Komisija atsauc apņemšanos, ko tā paudusi Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām 15. punktā - sniegt Eiropas Parlamentam pilnīgu informāciju un dokumentāciju par tās sanāksmēm ar valstu ekspertiem saistībā ar deleģēto aktu sagatavošanu.

(1) Ar šo nostāju aizstāj 2015. gada 30. aprīlī pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0177).


Apvienoto Arābu Emirātu un Eiropola stratēģiska sadarbība cīņā pret smagiem noziegumiem un terorismu *
PDF 313kWORD 63k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam, ar ko apstiprina to, ka Eiropas Policijas birojs (Eiropols) noslēdz Nolīgumu starp Apvienotajiem Arābu Emirātiem un Eiropolu par stratēģisku sadarbību cīņā pret smagiem noziegumiem un terorismu (10510/2015 – C8-0275/2015 – 2015/0809(CNS))
P8_TA(2015)0443A8-0351/2015

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes projektu (10510/2015),

–  ņemot vērā ar Amsterdamas līgumu grozītā Līguma par Eiropas Savienību 39. panta 1. punktu un Protokola Nr. 36 par pārejas noteikumiem 9. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8–0275/2015),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 6. aprīļa Lēmumu 2009/371/TI, ar ko izveido Eiropas Policijas biroju (Eiropolu)(1), un jo īpaši tā 23. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra Lēmumu 2009/934/TI, ar ko pieņem īstenošanas noteikumus, kuri reglamentē Eiropola attiecības ar partneriem, tostarp personas datu un klasificētas informācijas apmaiņu(2), un jo īpaši tā 5. un 6. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra Lēmumu 2009/935/TI, ar kuru nosaka to trešo valstu un organizāciju sarakstu, ar kurām Eiropols slēdz nolīgumus(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0351/2015),

1.  apstiprina Padomes projektu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  aicina Komisiju pēc jaunās Eiropola regulas (2013/0091(COD)) stāšanās spēkā izvērtēt sadarbības nolīgumā iekļautos noteikumus; aicina Komisiju informēt Parlamentu un Padomi par šāda izvērtējuma rezultātiem un vajadzības gadījumā iesniegt ieteikumu atļaujas saņemšanai uzsākt no jauna starptautiskas sarunas par nolīgumu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī Eiropolam.

(1) OV L 121, 15.5.2009., 37. lpp.
(2) OV L 325, 11.12.2009., 6. lpp.
(3) OV L 325, 11.12.2009., 12. lpp.


Virzība uz Eiropas enerģētikas savienību
PDF 560kWORD 298k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra rezolūcija par virzību uz Eiropas enerģētikas savienību (2015/2113(INI))
P8_TA(2015)0444A8-0341/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 191., 192. un 194. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom) dibināšanas līgumu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku” (COM(2015)0080) un tā pielikumus,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas enerģētiskās drošības stratēģija” un pievienotos darba dokumentus (COM(2014)0330),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas gāzes sistēmas īstermiņa izturētspēja. Gatavība iespējamajam apgādes pārtraukumam no austrumiem 2014./2015. gada rudenī un ziemā” (COM(2014)0654),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par energoapgādes drošību un starptautisko sadarbību “ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām” (COM(2011)0539),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par to, kā tiek īstenots Paziņojums par energoapgādes drošību un starptautisko sadarbību un Enerģētikas padomes 2011. gada novembra secinājumi (COM(2013)0638),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 13. novembra paziņojumu “Otrais stratēģiskais enerģētikas pārskats: ES energoapgādes drošības un solidaritātes rīcības plāns” (COM(2008)0781),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu “Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. oktobra paziņojumu “Spēcīgāka Eiropas rūpniecība izaugsmei un ekonomikas atveseļošanai” (COM(2012)0582),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 15. novembra paziņojumu “Kā panākt, lai iekšējais enerģijas tirgus patiešām funkcionētu” (COM(2012)0663) un pievienotos darba dokumentus, un Parlamenta 2013. gada 10. septembra rezolūciju par pasākumiem iekšējā enerģijas tirgus darbības nodrošināšanai(1),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Virzība uz iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanu” (COM(2014)0634),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam — projekts integrētam Eiropas enerģētikas tīklam” (COM(2010)0677),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 29. janvāra paziņojumu “Enerģētikas cenas un izmaksas Eiropā” (COM(2014)0021),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 22. janvāra paziņojumu “Eiropas rūpniecības atdzimšana” (COM(2014)0014),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 14. novembra ziņojumu “Eiropas oglekļa tirgus stāvoklis 2012. gadā” (COM(2012)0652),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. septembra paziņojumu “Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” (COM(2011)0571) un Parlamenta 2012. gada 24. maija rezolūciju par resursu ziņā efektīvu Eiropu(2),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Energoefektivitāte un tās ieguldījums enerģētiskajā drošībā un klimata un enerģētikas politikas satvarā 2030. gadam” (COM(2014)0520),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” (COM(2011)0112),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. decembra paziņojumu “Enerģētikas ceļvedis 2050” (COM(2011)0885) un Parlamenta 2013. gada 14. marta rezolūciju par “Enerģētikas ceļvedi 2050” –– enerģija nākotnei(3),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Ekoizaugsmei piemītošā nodarbinātības potenciāla pilnvērtīga izmantošana” (SWD(2012)0092),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Par Eiropas turpmāko rīcību oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas jomā” (COM(2013)0180),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam no 2020. gada līdz 2030. gadam” (COM(2014)0015),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2015. gada 19. un 20. marta secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. aprīļa Regulu (ES) Nr. 347/2013, ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, groza Regulu (EK) Nr. 713/2009, Regulu (EK) Nr. 714/2009 un Regulu (EK) Nr. 715/2009, un Komisijas 2013. gada 14. oktobra paziņojumu “Ilgtermiņa redzējums infrastruktūras jomā Eiropai un ārpus tās” (COM(2013)0711), kurā noteikts pirmais Savienības mēroga energoinfrastruktūras kopīgu interešu projektu (KIP) saraksts,

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (COM(2011)0665),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 994/2010 par gāzes piegādes drošības aizsardzības pasākumiem un Padomes Direktīvas 2004/67/EK atcelšanu,

–  ņemot vērā trešo enerģētikas paketi,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Lēmumu 994/2012/ES, ar ko izveido informācijas apmaiņas mehānismu attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas jomā,

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 12. jūnija rezolūciju par sadarbības veidošanu enerģētikas politikā ar partneriem ārpus ES robežām — stratēģiska pieeja drošas, ilgtspējīgas un konkurētspējīgas energoapgādes nodrošināšanai(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 21. novembra rezolūciju par slānekļa gāzi un slānekļa eļļu ― rūpnieciskie, enerģētiskie u. c. aspekti(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 17. februāra rezolūciju par stratēģiju “Eiropa 2020”(6),

–  ņemot vērā Parlamenta pētījumu “Eiropas integrācijas trūkuma radīto izmaksu apzināšana, 2014–2019”,

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 5. februāra rezolūciju par klimata un enerģētikas politikas satvaru 2030. gadam(7),

–  ņemot vērā 2015. gada 15. decembra rezolūciju par "Elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāja sasniegšana – Eiropas elektrotīkla sagatavošana 2020. gadam"(8);

–  ņemot vērā Enerģētikas hartas nolīgumu, jo īpaši tā 7. un 20. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Ārlietu komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A8-0341/2015),

A.  tā kā saskaņā ar LESD 194. pantu Eiropas enerģētikas politikai ir jānodrošina enerģijas tirgus darbība, jānodrošina energoapgādes drošība, jāveicina energoefektivitāte, ietaupījumi un atjaunojamās enerģijas attīstība, kā arī jāveicina energotīklu starpsavienojumi; tā kā dalībvalstu energoresursu struktūras noteikšana joprojām ir dalībvalstu kompetence un līdz ar to energoresursu struktūra ir ārkārtīgi daudzveidīga;

B.  tā kā, lai izveidotu noturīgu Enerģētikas savienību ar nākotnē vērstu klimata pārmaiņu politiku, tās pamatā ir jābūt pārejai uz ilgtspējīgu, nākotnē vērstu enerģētikas sistēmu, kuras galvenie pīlāri ir energoefektivitāte, atjaunojamā enerģija, vislabākais Eiropas energoresursu izmantojums un vieda infrastruktūra; tā kā, lai radītu ekonomikas izaugsmi un darbvietas un panāktu, ka ES šajās jomās ir vadībā, ir vajadzīgs stabils ilgtermiņa tiesiskais regulējums;

C.  tā kā enerģētiskās drošības stratēģijā ir jāiekļauj izmaksu ziņā efektīvas darbības, ar kurām ierobežot enerģijas pieprasījumu, un jāparedz vienlīdz efektīvas darbības, ar kurām pārvarēt lielus un neizbēgamus piegādes pārtraukumus, kā arī jāievieš solidaritātes un koordinācijas mehānismi, kas aizsargātu un nostiprinātu enerģijas ražošanu, viedpārvades un sadales infrastruktūru un starpsavienojumus; tā kā šādai infrastruktūrai ir jāspēj izmantot dažādu veidu atjaunojamos energoresursus un jābūt iekļautai pilnībā integrētā un labi funkcionējošā iekšējā enerģijas tirgū, kas ir Enerģētikas savienības būtiska daļa ar diversificētām ārējām piegādēm un piegādes maršrutiem;

D.  tā kā Parlaments divreiz prasīja par saistošiem 2030. gada klimata un enerģētikas mērķiem noteikt vismaz 40 % CO2 emisiju samazinājumu, vismaz 30 % atjaunojamo energoresursu izmantojumu un 40 % energoefektivitātes uzlabojumu, kas būtu jāpanāk, īstenojot individuālos valstu mērķus; tā kā saistoši valstu un ES energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu mērķi rada izaugsmi un darbvietas, un līdz ar to varētu panākt, ka ES kļūst par tehnoloģiju līderi šajās jomās;

E.  tā kā — lai saņemtu nepieciešamo atbalstu no iedzīvotājiem un nozares dalībniekiem, tad pasākumos, ar kuriem izveido Enerģētikas savienību un cenšas sasniegt klimata un enerģētikas mērķus, pilnībā ir jāņem vērā ietekme uz enerģijas cenām un uzmanība jāpievērš sinerģijai un padziļinātai tirgus integrācijai, kas palīdzēs samazināt kopējās izmaksas un uzlabot ES ekonomikas konkurētspēju; šajā ziņā visos nepieciešamajos ietekmes novērtējumos pilnībā ir jāņem vērā pašreizējās un turpmākās slēptās un neatgūstamās izmaksas, kas izriet no tradicionālās enerģētikas politikas;

F.  tā kā Enerģētikas savienība ir jāveido kā jauns Eiropas enerģētikas modelis, kura pamatā ir stingrs transversāls juridiskais pamats un konstruktīvi mērķi; tā kā Enerģētikas savienības pārvaldībai ir jābūt pārredzamai, garantējot stabilu satvaru, iesaistot Parlamentu lēmumu pieņemšanas procesā un vienlaikus palielinot pašvaldību un iedzīvotāju lomu;

G.  tā kā izšķiroša nozīme ir tam, lai ES un dalībvalstis atzītu, cik būtiski ir iekļaut uz patērētājiem orientētas iniciatīvas, tādas kā kooperatīvi, kopienu mēroga atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes projekti, un uzsver, ka ir jānovērš ekonomiskie, administratīvie un tiesiskā regulējuma šķēršļi, lai iedzīvotāji varētu aktīvi piedalīties enerģētikas sistēmā;

H.  tā kā Eiropas enerģētikas sistēmas ilgtspēju apdraud klimata pārmaiņas, konkurētnespējīgas enerģijas cenas un ārkārtīgi liela atkarība no neuzticamiem trešo valstu piegādātājiem;

I.  tā kā, veidojot noturīgu Enerģētikas savienību ar vērienīgu klimata politiku, pamatmērķis ir nodrošināt pāreju uz jaunu enerģētikas modeli, kas ļauj mājsaimniecībām un uzņēmumiem ražot un patērēt drošu, ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un izmaksu ziņā pieejamu enerģiju;

J.  tā kā Enerģētikas savienības ietvaros ir jārisina enerģētiskās nabadzības problēma, radot iespējas neaizsargātiem patērētājiem, uzlabojot energoefektivitāti visneaizsargātākajiem un izstrādājot koriģējošus pasākumus, lai enerģija kļūtu pieejama tiem, kam tā ir nepieciešama;

K.  tā kā enerģētisko nabadzību var definēt kā mājsaimniecības nespēju saņemt energoapgādi pienācīgā līmenī, proti, lai nodrošinātu komforta un veselības pamata līmeni, kam iemesls ir tādi faktori kā zemi ienākumi, augstas enerģijas cenas un nekvalitatīvs dzīvojamais fonds;

L.  tā kā Enerģētikas savienības nākotnes redzējumam ir jābūt tādam, kurā dalībvalstis atzītu, ka savas valsts iedzīvotāju drošā, ilgtspējīgā un izmaksu ziņā pieejamā energoapgādē tās ir atkarīgas cita no citas, pamatojoties uz īstenu solidaritāti un uzticamību, kā arī Eiropas Savienības nostājai vajadzētu būt vienotai globālos darījumos; tā kā līdz ar to katrai dalībvalstij ir pienākums par prioritāti noteikt energoefektivitāti un enerģijas pieprasījuma samazināšanu, lai saglabātu energoapgādes drošību visā ES un tās dalībvalstīs;

M.  tā kā ES enerģētikas un klimata politikai ir jābūt savstarpēji papildinošai un abu šo jomu mērķiem ir jābūt tādiem, kas viens otru nostiprina; tā kā līdz ar to Enerģētikas savienībai ir jāpapildina Eiropas reindustrializācijas un izaugsmes mērķi un jāveicina pāreja uz ilgtspējīgu ekonomiku, kura lielākoties būtu balstīta uz energoefektivitāti un atjaunojamo enerģiju, kas sekmēs Eiropas ekonomikas vispārējo konkurētspēju, vienlaikus efektīvi novēršot oglekļa emisiju pārvirzi;

N.  tā kā ES importē vairāk nekā pusi no kopējās patērētās enerģijas, sevišķi augsta ir ES atkarība no jēlnaftas (vairāk nekā 90 %), dabasgāzes (66 %) un akmeņogļu (72 %) importa un kopējās importa izmaksas 2013. gadā bija vairāk nekā EUR 400 miljardi; tā kā aptuveni 40 % no ES galīgā enerģijas patēriņa un aptuveni 60 % no ES gāzes importa izmanto ēkās, un līdz ar to ES enerģijas pieprasījuma ierobežošana ir nozīmīgs faktors virzībā uz enerģētisko neatkarību;

O.  tā kā naftas cena pasaulē ir būtiski samazinājusies, kas sniedz ES iespēju veikt plašus pasākumus mūsu enerģētikas nozares pārveidošanai, investējot atjaunojamās enerģijas ražošanā, izmantojot ēku un rūpniecības energoefektivitātes potenciālu un attīstot viedinfrastruktūru; tā kā par fosilā kurināmā importu iztērētā nauda ir niecīgs ieguldījums Savienības investīcijās, darbvietās un izaugsmē un tā kā šīs naudas novirzīšana iekšējām investīcijām stimulētu izaugsmi un radītu kvalitatīvas darbvietas augsti kvalificētam vietējam darbaspēkam;

P.  tā kā daudzas valstis ir ārkārtīgi atkarīgas no viena vienīga piegādātāja, kas tās var padarīt mazaizsargātas no piegādes pārrāvumiem;

Q.  tā kā ES ir ļoti atkarīga no enerģijas importa no Krievijas, kura sevi ir parādījusi kā neuzticamu partneri un kura enerģijas piegādes izmanto kā politisku ieroci;

R.  tā kā par nozīmīgu Krievijas ārpolitikas daļu ir kļuvusi stratēģijas izstrādāšana un īstenošana attiecībā uz stratēģiskajiem resursiem, jo īpaši naftu un dabasgāzi, lai tādējādi izdarītu politisku spiedienu uz citām valstīm; norāda, ka tā tas ir noticis ar vairākām Krievijas kaimiņvalstīm un dažām Eiropas Savienības dalībvalstīm;

S.  tā kā naftas un dabasgāzes izmantošana ārpolitikas mērķiem un citu valstu destabilizācijai apdraud ekonomikas izaugsmi un — vēl jo bīstamāk — demokrātijas stabilitāti Eiropā un suverēnu valstu neatkarību;

T.  tā kā Eiropas enerģētiskā drošība ir jāattīsta tā, lai tā aizsargātu gan Eiropas drošību, gan Eiropas valstu suverenitāti, ietverot gan ES dalībvalstis, gan Austrumu partnerības valstis;

U.  tā kā enerģētiskās drošības politikā ir jāpievēršas vajadzībai nodrošināt stabilas piegādes no dažādiem enerģijas avotiem, nodrošinot Eiropas ekonomikai transportam, ražošanai un mājokļiem nepieciešamo enerģiju tādā veidā, kas atbalsta konkurētspēju un klimata politiku, un vienlaikus šai politikai ir jāsamazina atkarība no tiem, kuri apzināti vēlas izmantot energoresursus savu politisko mērķu sasniegšanai nolūkā ietekmēt politiskos procesus citās valstīs;

V.  tā kā nevienai dalībvalstij nav jācieš no nelabvēlīgiem, ES tiesību aktiem neatbilstošiem līgumu nosacījumiem, ar kuriem izmanto šo valstu nestabilo stāvokli enerģijas tirgū, pamatojoties vienīgi uz ģeogrāfiskiem un vēsturiskiem faktoriem;

W.  tā kā Krievijas un tranzītvalsts Ukrainas 2006. un 2009. gada gāzes strīdu dēļ daudzas ES valstis cieta no smagiem energoapgādes traucējumiem; tā kā piegādes pārrāvumi liecina, ka līdz šim veiktie pasākumi nav bijuši pietiekami, lai novērstu Eiropas paļaušanos uz Krievijas gāzi;

X.  tā kā jau pašlaik ir iespējams veikt visu ar enerģētiku saistīto nolīgumu ex-post novērtējumu par to atbilstību ES tiesībām, inter alia piemērojot konkurences un enerģētikas jomu reglamentējošos noteikumus; tā kā valstu un ES mērogā veiktu ex-ante atbilstības pārbaužu nepietiekamības dēļ tiek radīti smagi tirgus izkropļojumi; tā kā Komisija šos trūkumus ir atzinusi un ir apņēmusies nostiprināt ex-ante novērtējumu noteikumus par gāzes piegādes komerclīgumiem;

Y.  tā kā līdz 2020. gadam ES enerģētikas nozarē vien ir jāiegulda vairāk nekā EUR 1 triljons un tā kā uz katru līdz 2020. gadam energoinfrastruktūrā neieguldīto euro pēc 2020. gada būs vajadzīgi jau 4,3 euro, lai sasniegtu tos pašus mērķus, kas radītu nevajadzīgu slogu nākamajām paaudzēm;

Z.  tā kā ES ir jānodrošina šo investīciju finansēšana, mobilizējot visus pieejamos publiskos (struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas (EIB)) un privātos resursus, mudinot novirzīt mājsaimniecību ietaupījumus un ilgtermiņa investoru (pensiju fondu un apdrošināšanas sabiedrību) līdzekļus, kā arī radot Eiropas Savienībai jaunas finansēšanas spējas;

AA.  tā kā ES ražošanas nozarē elektroenerģijas cenas pirms nodokļu vai nodevu atbrīvojumu piemērošanas energoietilpīgām nozarēm ir vairāk nekā divas reizes augstākas kā ASV un Krievijā, par 20 % augstākas nekā Ķīnā, taču par 20 % zemākas nekā Japānā;

AB.  tā kā gāzes cenu ziņā Eiropas rūpniecība joprojām cieš no ievērojami nelabvēlīgas konkurences, kas rodas galvenokārt tāpēc, ka ilgtermiņa līgumos ar Krieviju ir iekļauts naftas cenu indekss;

AC.  tā kā cenu atšķirībām ar citām tautsaimniecībām var būt nelabvēlīga ietekme uz mūsu rūpniecības konkurētspēju, jo īpaši mūsu energoietilpīgajās nozarēs;

AD.  tā kā konkurētspējīgas enerģijas cenas ir ārkārtīgi būtiskas, lai līdz 2020. gadam sasniegtu ES reindustrializācijas 20 % mērķus;

AE.  tā kā ES uzņēmumi atjaunojamās enerģijas nozarē, no kuriem daudzi ir MVU, Eiropā nodarbina 1,2 miljonus cilvēku un tiem pieder 40 % no visiem atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju patentiem pasaulē, kas ES padara par pasaules līderi; tā kā nākotnē šī līderība ir jāsaglabā, īstenojot stabilu ES atjaunojamās enerģijas stratēģiju;

AF.  tā kā, lai gan pasaulē tieši ES visvairāk iegulda atjaunojamos energoresursos, 2014. gada Pasaules enerģētikas pārskatā ir prognozēts, ka laikposmā līdz 2040. gadam pasaulē enerģijas pieprasījums palielināsies par 37 % un ogļu pieprasījums — par 15 %; tā kā ES tiek prognozēts, ka temperatūras paaugstināšanās būs ievērojami zemāka dēļ tā, ka panākti ļoti lieli energoefektivitātes uzlabojumi;

AG.  tā kā ES gāzes tirgus neefektivitātes dēļ sociālie zaudējumi gadā pārsniedz EUR 11 miljardus, kam iemesls inter alia ir infrastruktūras trūkums un zems tirgus likviditātes un pārredzamības līmenis;

AH.  tā kā ekonomiski un fiziski integrētāks vienotais enerģijas tirgus varētu nodrošināt ievērojamus efektivitātes ieguvumus;

AI.  tā kā enerģijas mazumtirdzniecības tirgus nedarbojas pienācīgi, jo daudzās dalībvalstīs patērētājiem ir pārāk mazas iespējas izvēlēties starp piegādātājiem; tā kā tirgus koncentrācijas jautājumi ir jārisina ES konkurences politikā, lai ļautu patērētājiem mainīt piegādātājus, tādējādi paaugstinot konkurenci un samazinot cenas; tā kā uzmanība ir jāpievērš tam, ka mazāk informēti iedzīvotāji, kuri retāk mēdz salīdzināt un mainīt piegādātājus, varētu joprojām maksāt pēc nekonkurētspējīgiem un novecojušiem tarifiem;

AJ.  tā kā integrēta Eiropas gāzes un elektroenerģijas tirgus izveides pabeigšanai ir izšķiroša nozīme, lai panāktu energoapgādes drošību un īstenotu pasākumus virzībā uz Enerģētikas savienību; tā kā Komisijai ir pienākums nodrošināt, ka visas dalībvalstis īsteno un ievēro visas trešās enerģētikas paketes daļas nolūkā izveidot integrētu elektroenerģijas un gāzes tirgu;

AK.  tā kā starpsavienojumu 10 % mērķa sasniegšana, elektroenerģijas un gāzes lielākas pārrobežu pārvades jaudas nodrošināšana, kā arī pašreizējā tīkla papildu nostiprināšana palielinās enerģētisko drošību, ļaus labāk integrēt ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem un līdzsvaros piegādi un pieprasījumu starp dalībvalstīm, vienlaikus veicinot cenu konverģenci patērētāju interesēs;

AL.  tā kā sagaidāms, ka konverģenci un izmaksu optimizāciju sekmēs arī padziļināta dalībvalstu reģionālā sadarbība;

AM.  tā kā Enerģētikas kopiena ir instruments, ar ko paplašināt enerģētikas iekšējo tirgu, tajā iekļaujot ES kaimiņvalstis, kas līdz ar to veicina uz kopīgiem principiem un tiesiskumu balstītas Eiropas enerģētikas telpas izveidi;

AN.  tā kā Enerģētikas savienība atbilst vairākkārtīgiem Parlamenta aicinājumiem izveidot īstenu Eiropas Enerģētikas kopienu, balstoties uz stabilu vienoto enerģijas tirgu, ārpussavienības enerģijas iepirkumu koordinēšanu un kopīgu Eiropas finansējumu pētniecībai un inovācijai jaunu ilgtspējīgu energotehnoloģiju jomā;

AO.  tā kā lielākā mērā ir jāsaskaņo ES enerģētikas politikas ārējā dimensija, un pagaidām tās potenciāls vēl nav pilnībā izmantots nolūkā veicināt energoapgādes drošību un Savienības konkurētspēju;

AP.  tā kā papildus Eiropas enerģētiskās drošības stratēģijā identificētajiem 33 infrastruktūras projektiem lielāka uzmanība ir jāpievērš elektroenerģijas sadales tīklu modernizācijai un pārejai no oglēm un gāzes uz biomasu, lai uzlabotu energoapgādes drošību;

AQ.  tā kā ir konstatēts, ka oglekļa dioksīda uztveršana un uzglabāšana var būtiski sekmēt cīņu pret klimata pārmaiņām un jo īpaši var palīdzēt samazināt izmaksas, ko rada pāreja uz dekarbonizētu enerģijas tirgu un mazoglekļa ekonomiku;

AR.  tā kā Enerģētikas savienības izveidi visvairāk sekmē tādi faktori kā piegāžu dažādošana, iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšana, energoefektivitātes un ietaupījumu uzlabojumi, Eiropas energoresursu, tostarp atjaunojamās enerģijas izmantojuma turpmāka veicināšana un pētniecības un izstrādes darbības;

AS.  tā kā ir jāveicina un jāatbalsta vietējo tradicionālo naftas un gāzes resursu izmantošana, pilnībā ievērojot ES acquis, gan tradicionālajos ieguves apgabalos (piemēram, Ziemeļjūrā), gan jaunatklātajos apgabalos (piemēram, Vidusjūras austrumu daļā un Melnajā jūrā);

AT.  tā kā vietējiem energoresursiem vienmēr ir jābūt ilgtspējīgiem un drošiem;

AU.  tā kā ES tiecas panākt, lai līdz 2020. gadam rūpniecības ieguldījums ES IKP būtu 20 %, un, lai šo vērienīgo mērķi sasniegtu, enerģijas cenām ir jābūt konkurētspējīgām, kā arī ir jāpaaugstina enerģijas produktivitāte,

Enerģētikas savienības dimensijas

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku”; atzīmē Komisijas izklāstītos piecus Enerģētikas savienības pīlārus; prasa, lai saskaņā ar šiem pīlāriem īstenotā politika vienmēr veicinātu energoapgādes drošību, dekarbonizāciju, ekonomikas ilgtermiņa ilgtspēju un nodrošinātu pieņemamas un konkurētspējīgas enerģijas cenas;

2.  atgādina, ka enerģija ir sociāls sabiedrības labums un ka tādējādi ES būtu jāpievērš cieša uzmanība enerģētiskajai nabadzībai un jāveicina konkrēti pasākumi šīs problēmas risināšanai; tādēļ uzstāj, ka enerģētikas savienībai būtu jānodrošina vienlīdzīga piekļuve enerģijai visiem, jāveicina enerģijas cenu pieņemamība patērētājiem, jāveicina tādi savienojumi un enerģijas infrastruktūra, kam būtu stratēģiska nozīme iedzīvotāju labklājības veicināšanā, kā arī jānostiprina regulējums;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai visiem tiesību aktu priekšlikumiem, kuri attiecas uz Enerģētikas savienības izveidi, piemērotu parasto likumdošanas procedūru, līdz ar to pilnībā iesaistot Parlamentu un nodrošinot efektīvu demokrātisko uzraudzību; sagaida, ka Enerģētikas savienības pārvaldības satvars pēc 2020. gada būs vērienīgs, uzticams, pārredzams, demokrātisks un pilnībā iekļaus Parlamentu, kā arī nodrošinās 2030. gadam izvirzīto klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanu, jo īpaši, pilnībā īstenojot, izpildot un atjauninot spēkā esošos tiesību aktus klimata un enerģētikas jomā; prasa Komisijai, neskarot citas ziņošanas saistības, reizi gadā sniegt ziņojumu par Enerģētikas savienības īstenošanu, tostarp detalizētu informāciju par tiesību aktu īstenošanu enerģētikas jomā un par panākumiem virzībā uz 2020. un 2030. gada mērķu sasniegšanu, kā arī prasa izstrādāt un atjaunināt ziņojumā iekļaujamo būtiskāko rādītāju kopumu, lai varētu novērtēt Enerģētikas savienības izveides progresu; šādos rādītājos cita starpā varētu norādīt, piemēram, starpsavienojumu spēju, tirgus integrāciju, enerģijas importa samazinājumu, dažādošanas līmeni, enerģijas cenas un izmaksas, kopienas un vietēja mēroga energoražošanas attīstību un enerģētiskās nabadzības un neaizsargātības līmeni; norāda uz Enerģētikas padomes 2015. gada 26. novembra secinājumiem par Enerģētikas savienības pārvaldības sistēmu un aicina Komisiju ātri iesniegt Parlamentam un Padomei tiesību akta priekšlikumu, ņemot vērā Padomes secinājumus un Parlamenta viedokli, kas pausts šajā ziņojumā; piekrīt Padomes secinājumiem, ka valstu enerģētikas un klimata plāni 2021.–2030. gada periodam būtu ne tikai jāorientē uz 2030. gada mērķu sasniegšanu, bet tajos būtu jāatspoguļo arī ilgtermiņa perspektīva, jo īpaši pieņemtais ES mērķis līdz 2050. gadam samazināt emisijas par 80–95 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni;

4.  aicina dalībvalstis izstrādāt ilgtermiņa stratēģijas, ņemot vērā ilgtermiņa mērķi panākt, ka līdz 2050. gadam siltumnīcefekta gāzu emisija tiek samazināta līdz 80–95 %, turklāt pasaules lielākajiem piesārņotājiem būtu jāīsteno līdzīgi centieni;

5.  atzīst, ka nevar neņemt vērā tautas nobalsošanā pieņemtos lēmumus par enerģētikas jautājumiem;

6.  uzsver, ka Enerģētikas savienībai ir jāpieņem visaptveroša pieeja, galveno uzmanību pievēršot tādiem aspektiem kā pilnībā integrēta enerģijas iekšējā tirgus izveide, energoapgādes drošība, vislabākais ES energoresursu izmantojums, enerģijas pieprasījuma ierobežošana un siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšana, pamatojoties galvenokārt uz atjaunojamiem energoresursiem un ES mēroga oglekļa dioksīda emisiju tirgu, kā arī pētniecību un inovāciju, kuras mērķis ir kļūt par līderi energotehnoloģiju jomā; uzsver, ka Enerģētikas savienības centrā ir jābūt iedzīvotājiem un viņi ir jānodrošina ar drošu, ilgtspējīgu un cenu ziņā pieejamu enerģiju;

7.  konstatē, ka Eiropadomes mērķi, kas klimata un enerģētikas jomā izvirzīti laikposmam līdz 2030. gadam, ir vāji, proti, par 40 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju, Eiropas energoresursu struktūrā atjaunojamo energoresursu īpatsvaru palielināt līdz 27 % un par 27 % uzlabot energoefektivitāti; atgādina, ka Parlaments ir atkārtoti prasījis par saistošiem 2030. gada klimata un enerģētikas mērķiem noteikt vismaz 40 % iekšzemes samazinājumu siltumnīcefekta gāzu emisijām, vismaz 30 % atjaunojamo energoresursu izmantojumu un 40 % energoefektivitātes uzlabojumu, kas būtu jāpanāk, īstenojot individuālos valstu mērķus;

Energoapgādes drošība, solidaritāte un uzticamība

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis censties vairāk, lai Eiropas iedzīvotājiem un uzņēmumiem nodrošinātu ilgtspējīgākas un konkurētspējīgākas cenas un importētās enerģijas izmaksas, izmantojot dažādotu piegādi (energoavotus, piegādātājus un maršrutus); šajā ziņā aicina Komisiju veicināt attiecīgo energoinfrastruktūras prioritāro koridoru būvniecību, kā tas noteikts Eiropas enerģētikas tīklu (TEN-E) regulas I pielikumā un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) regulas I pielikuma II daļā, īpašu uzmanību pievēršot dalībvalstīm, kurās ir augsts energoatkarības līmenis; aicina Komisiju par prioritāti noteikt tagadējo iekšējo veiktspēju, ietverot Eiropas energoresursus;

9.  atzīst, ka ar pašreizējiem kopīgu interešu projektu (KIP) sarakstā iekļautajiem projektiem nepietiek, lai sasniegtu Eiropas mērķi starpsavienot Ibērijas pussalu ar Eiropas kontinentālo daļu; mudina TEN-E reģionālo grupu un Komisiju noteikt papildu projektus, ko iekļaut nākamajā KIP 2015. gada sarakstā, lai būtiski palielinātu starpsavienojumu jaudu starp Spāniju un Franciju;

10.  uzsver, ka labi attīstītai un pilnībā integrētai infrastruktūrai, kas rada iespēju uzlabot piegādes dažādošanu un pārrobežu plūsmas, ir izšķirīga nozīme, lai panāktu energoapgādes drošību gan normālos, gan ārkārtas apstākļos un enerģiju no konkurētspējīgiem avotiem piegādātu patērētājiem visā Eiropas Savienībā un Enerģētikas kopienā;

11.  uzsver, ka ievērojamās gāzes rezerves Ziemeļāfrikas valstīs un nesen atrastā gāze Vidusjūras reģiona austrumdaļā ir iespēja Vidusjūras reģionam attīstīties kā nozīmīgam cauruļvadu tīkla centram, pa kuru gāzi transportē uz Eiropu; aicina veidot Vidusjūras gāzes pārvades mezglu ar lielāku LNG pārvades jaudu; uzsver, ka ES būtu jāizmanto šo gāzes atradņu sniegtās iespējas, lai palielinātu savu enerģētisko drošību;

12.  uzsver, ka visiem ES infrastruktūras projektiem, kuru mērķis ir dažādot energoavotus, piegādātājus un maršrutus, pilnībā ir jāatbilst ES tiesību aktiem klimata un enerģētikas jomā un ilgtermiņa mērķiem un prioritātēm, tostarp ES enerģētiskās drošības jomā, vienlaikus nodrošinot, ka pilnīgi un efektīvi tiek izmantota pašreizējā energoinfrastruktūra un tranzīta maršruti uz ES; aicina Komisiju apsvērt iespēju par atbilstīgiem ieguldījumu projektiem atzīt tos, kuru mērķis ir pazemināt enerģijas pieprasījumu, piemēram, dzīvojamajā fondā;

13.  uzsver, ka trešo valstu enerģijas piegādātājiem, kamēr tie darbojas kopējā tirgū, ir jāpiemēro ES acquis, jo īpaši ES tiesību akti par konkurenci un valsts atbalstu, un aicina Komisiju ar visiem pieejamajiem līdzekļiem nostiprināt ES tiesību aktus, lai energoapgāde Eiropas Savienībā notiktu netraucēti un lai nepieļautu izkropļojumus iekšējā tirgū;

14.  uzsver, ka ES ir ārkārtīgi svarīgi, lai tiktu izbeigta dalībvalstu un reģionu izolētība no iekšējā enerģijas tirgus, kā to uzskatāmi parādīja Komisijas veiktās gāzapgādes noturības testi; šajā ziņā aicina Komisiju šādus testus veikt regulāri; uzskata, ka ES prioritārā kārtā ir jāpalīdz visneaizsargātākajām valstīm, lai dažādotu šo valstu resursus un piegādes maršrutus; šajā ziņā aicina dalībvalstis un Komisiju nekavējoties īstenot ieteikumus par gāzapgādes sistēmas noturības testiem; iesaka Komisijai apsvērt iespēju veikt elektroapgādes sistēmas noturības testus, lai veidotu pārskatu par visa enerģijas tirgus stāvokļa noturību; uzsver, ka šādos noturības testos jo īpaši ir jāapzina visa valsts pārvades tīkla stāvoklis, jauda un ilgtspēja, kā arī starpsavienojumu līmenis un pārrobežu pārvades jauda un ka vēlāk uz šādiem testiem balstītos ieteikumos ir jāiekļauj pilnīgi ietekmes novērtējumi gan par valstu plāniem, gan Savienības mērķiem, norādot visus no tiem izrietošās rīcības aspektus;

15.  atzīmē, ka saistībā ar topošo Enerģētikas savienību viens no aktuālākajiem jautājumiem ir kvantitatīva un kvalitatīva energoapgādes drošība un konkurētspēja, kas no dalībvalstīm, izstrādājot savu enerģētikas politiku, prasa, lai koordinācija un sadarbība ar saviem kaimiņiem tiktu paplašināta līdz ES mērogam; šajā sakarībā aicina Komisiju apzināt, kā valstu preventīvo un ārkārtas reaģēšanas pasākumu pašreizējo struktūru varētu uzlabot gan reģionālā, gan ES mērogā;

16.  uzskata, ka valstu jaudas mehānismus vajadzētu izmantot tikai tad, ja vairs nav citas iespējas un ir apsvērti visi pārējie risinājumi, tostarp papildu starpsavienojumi ar kaimiņvalstīm, pieprasījumreakcijas pasākumi un citi reģionālās tirgus integrācijas veidi;

17.  uzskata — Enerģētikas savienība nozīmē to, ka sarunās ar trešām valstīm ir jāpauž vienota nostāja; aicina Komisiju analizēt brīvprātīga kolektīvā iepirkuma mehānisma piemērotību un iespējamo struktūru, kā arī tā ietekmi uz iekšējā gāzes tirgus darbību, skartajiem uzņēmumiem un ieguldījumu gāzapgādes nodrošināšanā; norāda — tā kā pastāv vairāki kolektīvā iepirkuma mehānismu modeļi, ir jāveic papildu darbs, lai noteiktu labāko uz tirgu balstīto modeli, kas būtu piemērojams ES reģioniem un attiecīgajiem piegādātājiem, kā arī lai izstrādātu nosacījumus, ar kuriem saskaņā varētu ieviest brīvprātīgu kolektīvā iepirkuma mehānismu; uzskata, ka nostāju koordinēšana un gāzes kolektīva iepirkšana ir jāsāk reģionālā līmenī; tikmēr iesaka Komisijai un Enerģētikas kopienas Sekretariātam atbalstīt dalībvalstis un attiecīgi arī Enerģētikas kopienas līgumslēdzējas puses, kas vēlas vest sarunas par brīvprātīgiem enerģētikas nolīgumiem, ievērojot ES iekšējā tirgus acquis un ES konkurences un Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumus, kā arī nodrošinot sensitīvas komercinformācijas aizsardzību; uzsver, ka enerģētikas nolīgumiem ir jābūt balstītiem uz tirgus cenām un konkurenci;

18.  aicina Komisiju un Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi izveidot visaptverošu Enerģētikas savienības ārējās dimensijas satvaru, īpašu uzmanību pievēršot stratēģisku partnerību veicināšanai ar tām trešām valstīm, kas ir enerģijas ražošanas un tranzīta valstis, jo īpaši Eiropas kaimiņattiecību un paplašināšanās politikas ietvaros, pamatojoties uz kopējām vērtībām un ņemot vērā pašreizējo reģionālās sadarbības situāciju; ir jāpārskata un jāanalizē iepriekšējā un jaunā stratēģiskā partnerība, lai veicinātu dialogu un sadarbību tādos jautājumos kā nafta un dabasgāze, energoefektivitāte un atjaunojamā enerģija, tirdzniecība un Enerģētikas savienības starpsavienojumi ar ārējo energoinfrastruktūru;

19.  uzsver, ka īstenai ES kopējai enerģētikas ārpolitikai ir jābūt cieši saistītai ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku; šajā ziņā mudina nodrošināt labāku koordināciju starp Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi un attiecīgajiem komisāriem, lai veicinātu saskaņotu ES energoapgādes drošības ārpolitiku; tāpēc aicina Komisiju izveidot ciešāku sadarbību Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves vadībā, kuras kā pilnvarotās pārstāves funkcijās ietilptu atbildība par šādas politikas koordināciju;

20.  aicina Komisiju izveidot augsta līmeņa pārdomu grupu energoapagādes drošības, ārpolitikas un Enerģētikas savienības jautājumos, kurā būtu plaši pārstāvēts un iesaistīts Parlaments un ieinteresētās personas, lai izstrādātu reālistiskus ilgtermiņa pieprasījuma, piedāvājuma un sadarbības scenārijus ar ārējiem partneriem, jo īpaši tādās jomās kā veiktspējas palielināšana, ar atjaunojamo enerģiju saistītu tehnoloģiju apmaiņa un energoefektivitāte, kā arī jautājumos par enerģētikas saistību ar cilvēktiesībām;

21.  pauž bažas par ierosināto Nordstream cauruļvada jaudas dubultošanu un ietekmi, ko šāda rīcība radītu uz energoapgādes drošību un piegādes dažādošanu, kā arī uz solidaritātes principu starp dalībvalstīm; uzsver, ka saistībā ar pašreizējām trīspusējām sarunām starp ES, Ukrainu un Krieviju ir jānodrošina enerģijas ilgtermiņa piegāde gan Ukrainai, gan un cauri tās teritorijai;

22.  uzsver, ka energoefektivitātes uzlabošana ES samazinātu atkarības risku, tādējādi stiprinot ES nostāju sarunās par enerģētikas jautājumiem;

23.  uzsver, ka ir vajadzīga labāka pārredzamība ar enerģētiku saistītajos nolīgumos, ko varētu panākt, ja nostiprinātu Komisijas ietekmi ar enerģētiku saistītās sarunās, kurās piedalās viena vai vairākas dalībvalstis un trešās valstis, jo īpaši prasot Komisijai kā novērotājai piedalīties visās sarunās, lai nostiprinātu atsevišķu dalībvalstu pozīciju vis-à-vis sarunās iesaistīto trešās valsts piegādātāju, tādējādi mazinot risku, ka viens piegādātājs varētu ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli; turklāt atzīmē, ka Komisijai ir jāveic ex-ante un ex-post novērtējumi, vienlaikus pilnībā aizsargājot sensitīvu komercinformāciju, un jāizstrādā gan priekšrocību garantējošu, gan ierobežojošu nolīguma klauzulu saraksts, ietverot, piemēram, eksporta aizlieguma, galamērķa un fiksētas maksas klauzulas, klauzulu par gāzes cenu indeksēšanu atbilstīgi naftas cenām vai klauzulas, ar kurām trešai pusei aizliedz izvirzīt nosacījumu, ka enerģija tiks piegādāta tikai tad, ja tiks piešķirta privileģēta piekļuve enerģijas transporta infrastruktūrai Eiropas Savienībā; norāda, ka saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 994/2010/ES 13. panta 6. punkta a) apakšpunktu, ja ar trešām valstīm slēdz jaunus starpvaldību nolīgumus, kas ietekmē gāzes infrastruktūras un gāzes piegādes attīstību, tad dalībvalstīm ir jāinformē Komisija, lai tā varētu novērtēt situāciju saistībā ar energoapgādes drošību ES līmenī; aicina Komisiju, pārskatot Regulu par gāzes piegādes drošību, iekļaut konstruktīvus noteikumus par gāzes piegādes komerclīgumu ex-ante novērtējumiem;

24.  uzsver, ka Komisijai saskaņā ar Lēmumu Nr. 994/2012/ES, ar ko izveido informācijas apmaiņas mehānismu attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas jomā, ir jābūt informētai par visiem turpmākajiem ar ārpussavienības pusēm noslēgtiem starpvaldību enerģētikas nolīgumiem pirms to parakstīšanas, lai pārliecinātos, vai tie atbilst ES tiesību aktiem, jo īpaši trešajai enerģētikas paketei, un vai tie neapdraud ES energoapgādes drošību; uzsver, ka šādām apspriedēm un konsultācijām ir jādarbojas kā līdzeklim, kas nostiprinātu ES dalībvalstu un uzņēmumu ietekmi sarunu procesā, vienlaikus pilnībā aizsargājot sensitīvu komercinformāciju; uzskata, ka šādām apspriedēm un konsultācijām nekādā veidā nevajadzētu kaitēt nolīgumu būtībai un saturam, bet gan ir jānodrošina to atbilstība visiem attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem un pēc iespējas jāaizstāv attiecīgo uzņēmumu un dalībvalstu intereses; aicina Komisiju pārskatīt Lēmumu Nr. 994/2012/ES, lai attiecīgi nostiprinātu informēšanas mehānismu un palielinātu Komisijas ietekmi;

25.  aicina Komisiju izstrādāt līgumu paraugu projektus un pamatnostādnes, tostarp indikatīvu to klauzulu sarakstu, ar kurām cenšas uzspiest noteikumus, lai kompetentajām iestādēm un līgumslēdzējām pusēm būtu uz ko atsaukties saistībā ar savām līgumslēgšanas darbībām; aicina dalībvalstis pastiprināt sadarbību apmaiņas mehānisma jautājumos attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem ar trešām valstīm enerģētikas jomā, lai uzlabotu pārredzamību un palielinātu ietekmi sarunās vis-à-vis trešām valstīm, tādējādi nodrošinot Eiropas patērētājiem cenu ziņā pieejamu enerģiju; turklāt mudina Komisiju arī turpmāk publicēt ceturkšņa novērtējumus par līgumu nosacījumiem, piemēram, vidējām importa cenām;

26.  uzsver — lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un nostiprinātu ES uzņēmumu sarunvešanas pozīciju vis-à-vis ārējiem piegādātājiem, līgumu pamatiezīmēm ir jābūt pārredzamākām un tās ir jāapkopo un regulāri jāpaziņo kompetentajām iestādēm, lai iegūtu visu nepieciešamo informāciju, ko varētu izmantot gan pašas kompetentās iestādes, gan uzņēmumi savās turpmākajās sarunās, vienlaikus aizsargājot sensitīvas informācijas konfidencialitāti; uzskata, ka šāda kārtība palīdzētu nodrošināt īstenu konkurenci enerģētikas līgumu jomā, nepieļaut, ka trešās valstis izmanto dominējošu stāvokli, un nodrošināt atbilstību ES konkurences tiesību aktiem;

27.  aicina Komisiju izstrādāt konkrētus pasākumus, ar ko samazināt atkarību no importētās enerģijas, uzraudzīt to, cik dažādots ir imports, un šajā ziņā regulāri publicēt progresa ziņojumus;

28.  uzsver, cik būtiski ir palielināt Eiropas rūpniecības un tehnoloģiju nozares iesaisti visā enerģijas ražošanas ķēdē, kas ietver ne tikai izejvielas, bet arī ražošanu, pārstrādi, uzglabāšanu, transportēšanu un sadali, jo tie ir izšķiroši elementi, ar kuriem mazināt ES atkarību no enerģijas importa;

29.  uzskata, ka dalībvalstu energoresursu struktūras daudzveidība, kuras pamatā ir attiecīgais dalībvalstu potenciāls, vide, ģeogrāfiskais novietojums, zinātība un ekonomiskās izmaksas un vajadzības gan veicina kopējo enerģētikas un klimata stratēģijas un politikas mērķu sasniegšanu, gan ir ES mēroga vērtība, jo tā nostiprina ES izturētspēju piegādes pārrāvuma gadījumos, ļauj izdarīt izmaksu ziņā optimālāko energoresursu izvēli un dažādām tehnoloģijām iekļūt tirgū un konkurēt tajā, tādējādi pazeminot enerģijas izmaksas; tomēr prasa, lai valstu energoresursu daudzveidība neradītu šķēršļus vienotajam tirgum un lai dalībvalstis pilnībā ievērotu valsts atbalsta noteikumus, veiktu pienācīgus ieguldījumus savas valsts pārvades infrastruktūrā un nodrošinātu augstu starpsavienojamības un izturētspējas līmeni savas valsts enerģētikas sistēmās, kas attiecīgi veicinātu Savienības energoapgādes drošību un tirgus mērķu sasniegšanu;

30.  uzskata, ka Savienība var paaugstināt energoapgādes drošību un samazināt atkarību no konkrētiem piegādātājiem un kurināmā veidiem, paaugstinot energoefektivitāti, kā arī pēc iespējas labāk izmantojot Eiropas energoavotus saskaņā ar ES enerģētiskās drošības, vides un klimata mērķiem, kā arī tiesību aktiem veselības aizsardzības un drošības jomā, ņemot vērā dalībvalstu energoresursu struktūras īpatnības, novēršot nevajadzīgu regulatīvo slogu un ievērojot proporcionalitātes principu; uzsver, ka faktiski nevajadzētu izslēgt nevienu kurināmā vai tehnoloģiju veidu, kas sekmē enerģētiskās drošības un klimata mērķu sasniegšanu;

31.  aicina Komisiju sekmēt visu pašreizējo ES finansēšanas shēmu, tostarp Eiropas Stratēģisko investīciju fonda, efektīvu izmantošanu, lai piesaistītu investīcijas galvenajiem energoinfrastruktūras projektiem, pētniecībai un inovācijai energoefektivitātes jomā, atjaunojamai enerģijai un Eiropas iekšējo spēju attīstībai nolūkā sasniegt 2030. gadam izvirzītos klimata un enerģētikas mērķus, pamatojoties uz izmaksu un ieguvuma pieeju, kura ir tehnoloģiski neitrāla un kurā prioritāra ir ārējo izmaksu internalizācija;

32.  prasa strauji mobilizēt resursus KIP finansēšanai, lai izveidotu nepieciešamo infrastruktūru un nodrošinātu vienmērīgu un stabilu enerģijas piegādi, kas nav atkarīga no jebkāda veida politiskā spiediena, ko izdara valstis ārpus ES;

33.  uzsver, ka Eiropas Stratēģisko investīciju fondam (ESIF) ir jāfunkcionē kā mehānismam, kas ieguldījumus infrastruktūrā pārvērš pilnībā likvīdu aktīvu kategorijā, kuru obligācijas var apkopot portfelī un tirgot Eiropas un pasaules tirgos; turklāt norāda, ka institucionālos ieguldītājus, piemēram, apdrošinātājus vai pensiju fondus, kas tradicionāli ir orientēti uz ilgtermiņa ieguldījumiem reālos aktīvos, piesaistītu tikai standartizēti ieguldījumu produkti un stabils projektu plānojums, kas var garantēt pienācīgu rentabilitāti;

34.  aicina Komisiju un jo īpaši Tirdzniecības ĢD arī turpmāk censties, lai transatlantiskajā tirdzniecības un ieguldījumu partnerībā (TTIP) saglabātu īpašu enerģētikai veltītu sadaļu nolūkā atcelt ASV tarifu un beztarifu tirdzniecības šķēršļus gan sašķidrinātai dabasgāzei (LNG), gan jēlnaftai, kā arī izskaust nepamatotus protekcionistiskus pasākumus, kas varētu veicināt konkurētspējīgākas vides radīšanu Eiropas uzņēmumiem, samazinot enerģijas izmaksu atšķirības abos Atlantijas okeāna krastos; šajā ziņā aicina Komisiju nodrošināt, ka jebkurā šādā enerģētikas sadaļā ir ietverti arī noteikumi sadarbības veicināšanai starp ES un ASV valdības finansētajām enerģētikas pētniecības programmām, jo īpaši ASV ARPA-E programmu;

35.  norāda, ka ar ES tirdzniecības politiku būtu jācenšas palielināt energoapgādes drošību saskaņā ar LESD 194. pantu un dažādot Eiropas energoresursu struktūru, kā arī samazināt atkarību no viena ārējā piegādātāja vai viena piegādes punkta, vienlaikus ievērojot attiecīgo Līgumā noteikto pilnvaru sadalījumu;

36.  aicina Komisiju nodrošināt konkurenci kropļojošas uzvedības un antidempinga pasākumu stingrāku uzraudzību, lai aizsargātu Eiropas enerģētikas nozari no negodīga importa no trešām valstīm;

37.  pauž nožēlu, ka Padomē ir iestrēgušas diskusijas par tirdzniecības aizsardzības instrumentu modernizāciju, lai gan Parlaments pauda apņēmīgu atbalstu stingrākiem pasākumiem pret negodīgu importu no trešām valstīm;

38.  aicina Padomi turpināt tirdzniecības aizsardzības instrumentu modernizāciju, lai jo īpaši tās Eiropas ražošanas nozares, kas ražo vēja ģeneratorus, saules kolektorus, kvalitatīvus tērauda un būvniecības materiālus, varētu pilnībā izmantot enerģētikas pārkārtošanas sniegtās priekšrocības;

39.  uzsver, cik būtiski ir tirdzniecības nolīgumos iekļaut noteikumus par tehnoloģisko sadarbību un pakalpojumiem energoefektivitātes jomā, kā arī par atjaunojamās enerģijas decentralizētu ražošanu, tostarp par tehnisko apkopi un programmatūras izstrādi; norāda, ka dekarbonizācija ir ES un daudzu partneru — valstu, reģionu un pilsētu — kopējs mērķis;

40.  aicina Komisiju, izmantojot starptautiskos tirdzniecības instrumentus, mudināt jaunattīstības valstis dažādot enerģijas ražošanu savā valstī un jo īpaši veicināt saules enerģijas izmantošanu ES dienvidu kaimiņvalstīs;

41.  atzinīgi vērtē ES un 13 citu PTO dalībvalstu sarunas par ekoloģisko preču iniciatīvu, kurā ietverti produkti, pakalpojumi un tehnoloģijas, kas veicina videi draudzīgu ilgtspējīgu izaugsmi, vides aizsardzību, rīcību klimata jomā un ilgtspējīgu attīstību, un prasa sarunas pabeigt līdz 2015. gada beigām PTO ministru sanāksmē Nairobi;

42.  uzsver, ka sarunas par vides preču nolīgumiem ir jābalsta uz vides preču definīciju, kas atbilst ES politikai un nav būt pretrunā jaunattīstības valstīm paredzētajiem atbalsta pasākumiem, kuri pieņemti Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) ietvaros;

43.  aicina Komisiju turpināt centienus izveidot enerģijas sadales sistēmu starp ES un ASV, ņemot vērā pašreizējās aktualitātes un nākotnes tendences pētniecībā, inovācijā un elektroapgādes sistēmu licencēšanā, tādas kā augstsprieguma energolīniju savienojumi, kuras mērķis ir izveidot globālu atjaunojamās enerģijas sadales tīklu;

44.  uzsver, ka ES ārpolitika enerģētikas jomā ir jābalsta uz nostiprinātu Enerģētikas kopienu, un aicina Komisiju iesniegt konkrētus priekšlikumus, pamatojoties uz ziņojumu, ko izstrādājusi Augsta līmeņa pārdomu grupa Enerģētikas kopienas reformas jautājumos;

45.  aicina Komisiju un dalībvalstis nostiprināt Enerģētikas kopienas darbības, jo īpaši atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes jomā nolūkā palielināt piegādes drošību, inter alia ar tādiem pasākumiem kā labāka ES tiesību aktu īstenošana un izpilde, piemēram, saistībā ar 2020. un 2030. gadam izvirzītajiem mērķiem, un jo īpaši ar tādām darbībām kā labāka pārvaldība, procedūru saskaņošana un labāks IT rīku izmantojums ar mērķi samazināt administratīvo slogu, uzlabot iestāžu veiktspēju, tostarp paredzot Enerģētikas kopienas parlamentārās asamblejas izveidi, kā arī nolūkā īstenot galvenos infrastruktūras projektus, tādus kā pārrobežu divvirzienu starpsavienojumi, lai nodrošinātu labāku sasaisti ar ES enerģijas tirgu un piegādes drošības mehānismiem, neveidojot nacionālos jaudas tirgus, kas mazina iekšējā enerģijas tirgus efektivitāti;

46.  uzsver, ka ir jānostiprina Eiropas un Vidusjūras reģiona sadarbība tādās jomās kā gāze, elektroenerģija, energoefektivitāte un atjaunojamie energoresursi; aicina Komisiju paātrināt Eiropas un Vidusjūras reģiona gāzes platformas izveidi;

Pilnībā integrēts Eiropas enerģijas tirgus

47.  uzskata, ka topošajā Enerģētikas savienībā ir jānodrošina brīva energoresursu aprite visā ES un Enerģētikas kopienas dalībvalstīs;

48.  uzsver, ka topošās Enerģētikas savienības pamatā ir jābūt pilnībā funkcionējošam, savstarpēji savienotam iekšējam enerģijas tirgum, kas piegādā drošu, taisnīgi sadalītu, sociālā un vides ziņā atbildīgu, efektīvu, konkurētspējīgu, cenu ziņā pieejamu un ilgtspējīgu enerģiju pilnībā funkcionējošos, drošos un noturīgos pārvades tīklos, kā arī enerģijas pieprasījuma samazināšanai, lai ES uzņēmumi un patērētāji varētu piekļūt gāzei, elektroenerģijai un sildīšanas un dzesēšanas sistēmām visefektīvākajā, ilgtspējīgākajā, demokrātiskākajā un rentablākajā veidā, kāds vien iespējams; tāpēc uzskata, ka turpmāk ir jācenšas paplašināt pašreizējās tirgus jomas; uzskata, ka ir būtiski atbalstīt ražojošu patērētāju integrāciju ES tirgū un tīklā; uzsver ievērojamos trūkumus, kādi energopārvades nepietiekamas savienojamības dēļ ir konstatēti lauku kopienās visā ES;

49.  atzīst, ka pašlaik Eiropā nav vienota enerģijas tirgus un ka tādēļ ES enerģijas tirgos ir šķelšanās, kas ļoti nelabvēlīgi ietekmē Eiropas konkurētspēju un enerģētisko drošību;

50.  atgādina, ka enerģijas tirgi no finanšu tirgiem atšķiras ar to, ka to pamatā ir fiziskie aktīvi, pateicoties kuriem enerģētikas nozarē ir izskausts sistēmiskais risks; šajā ziņā uzskata, ka ir jāievieš finansiāls regulējums, kas enerģētikas nozari ietvertu tādā veidā, lai netiktu izkropļota labi funkcionējoša iekšējā enerģijas tirgus attīstība;

51.  uzsver — lai noteiktu reālo efektivitāti un izmaksu lietderību, ir jāizvērtē dažādu energoavotu tiešās un ārējās izmaksas, kā arī jebkādas publiskā sektora intervences ietekme uz attiecīgo avotu salīdzinoši konkurētspējīgo pozīciju;

52.  tomēr, ka uz tirgu balstīti mehānismi ir jāpapildina ar reāliem un vērienīgiem energoapgādes drošības un solidaritātes mehānismiem, tādiem kā efektīvāka reģionālā un ES līmeņa krīzes pārvaldība, vērienīgu enerģijas taupības pasākumu pieņemšana, optimizēts LNG un gāzes uzglabāšanas infrastruktūras izmantojums, galvenokārt energoapgādes drošībai reģionālā līmenī, kas ir jāatspoguļo ES tiesību aktos, tostarp Gāzes piegādes drošības regulā, kura ir jāpārskata pēc iespējas drīz;

53.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka pilnībā tiek īstenoti un izpildīti spēkā esošie ES valsts atbalsta, enerģētikas, vides un klimata tiesību akti; jo īpaši aicina novērtēt trešās enerģētikas paketes īstenošanu un patērētājiem radītos ieguvumus; aicina atcelt atkāpes no trešās enerģētikas paketes un drīzumā pieņemt un īstenot Eiropas tīklu kodeksus un pamatnostādnes;

54.  aicina Komisiju piešķirt lielākus finanšu resursus Energoregulatoru sadarbības aģentūrai (ACER) un uzsver, ka tai būtu jāatļauj pieņemt papildu darbiniekus, lai nodrošinātu pilnīgu un efektīvu enerģijas tirgu pārraudzības īstenošanu, tādējādi nodrošinot integritāti un pārredzamību enerģijas tirdzniecībā un atbilstību regulai par enerģijas vairumtirgus integritāti un pārredzamību (REMIT) kā priekšnosacījumu ES iekšējā enerģijas tirgus pienācīgai darbībai; norāda, ka ir jānostiprina ACER pilnvaras vis-à-vis Elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīklu (ENTSO-E), Gāzes pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīklu (ENSTO-G) un citām struktūrām, kuras pilda ES pamata funkcijas, lai nodrošinātu, ka ACER var izpildīt savus uzdevumus, kas noteikti attiecīgajos ES tiesību aktos, un uzskata, ka ACER ir jāsadarbojas ar sadales sistēmas operatorus (DSO) pārstāvošām apvienībām, patērētāju organizācijām un citām pilsoniskās sabiedrības grupām;

55.  atkārtoti norāda, cik svarīgi ir nošķirt atbildības jomas, kā tas ierosināts trešajā enerģētikas paketē; aicina Komisiju izvērtēt, cik lielā mērā valstu regulatīvās iestādes (VRI) nodrošina, lai būtu ievēroti nosacījumi, kurus Komisija izklāstījusi, sniedzot atzinumus par pārvades sistēmas operatoru (PSO) sertifikāciju;

56.  pauž nožēlu, ka ENTSO-E un ENTSO-G ir pārāk atkarīgi no budžeta līdzekļiem, kurus tiem piešķir valstu PSO, jo šāda situācija apdraud šo struktūru spēju rīkoties ES interesēs;

57.  aicina Komisiju stingrāk reglamentēt un kontrolēt elektroenerģijas biržu un gāzes mezglu darbības tirgū;

58.  uzsver — lai panāktu spēcīgāku enerģētisko solidaritāti ārkārtas situācijās un lielāku noturību piegādes traucējumu gadījumā, ir jābūt iespējai jebkurā brīdī eksportēt gan gāzi, gan elektroenerģiju; šajā sakarībā atzīmē, ka pārrobežu pārvades pašreizējo sistēmu darbību bieži vien kavē valsts pārvades operatoru lēmumi; tāpēc aicina ACER tirgus uzraudzības gada ziņojumā šim jautājumam pievērst lielāku uzmanību;

59.  norāda, ka pilnībā funkcionējoša iekšējā enerģijas tirgus izveidi nevarēs pabeigt, kamēr atsevišķu dalībvalstu elektroenerģijas sistēmas būs atkarīgas no viena trešo valstu operatora, un uzsver, cik būtiski un nepieciešami ir līdz 2025. gadam panākt Baltijas valstu tīklu darbības sinhronu iekļaušanu Eiropas kontinentālajā elektrotīklā;

60.  uzsver, ka Eiropas Savienībā steidzami ir nepieciešams pienācīgi izstrādāts elektroenerģijas tirgus nākotnes modelis, kura mērķim ir jābūt nepieciešamo ieguldījumu veicināšanai, lai nodrošinātu ilgtermiņa energoapgādi, un kuram ir jābūt uz tirgu balstītam un tīklu drošības ziņā piemērotam optimizētai atjaunojamo energoresursu integrācijai, vienlaikus pilnībā ņemot vērā energoapgādes un enerģijas pieprasījuma mainīgo situāciju, tostarp mazapjoma energoražošanas pieaugumu, pieprasījumreakcijas tehnoloģijas plašāku izmantojumu un arvien lielāko atjaunojamās enerģijas īpatsvaru; šajā ziņā norāda, ka ir vajadzīgi kopēji viedtīklu standarti, kas būtu viens no būtiskajiem elementiem, lai nodrošinātu stabilu piegādi un enerģijas brīvu apriti pāri robežām, tādējādi veicinot energoapgādes drošību; turklāt uzsver nozīmi, kāda var būt viedāku energotīklu un jaunu enerģijas uzglabāšanas objektu attīstībai, paaugstinot atjaunojamo energoresursu līmeni Eiropas mērogā un nodrošinot, ka šāda infrastruktūra tiek izveidota saistībā ar reģionālajiem atjaunojamo energoresursu centriem;

61.  aicina dalībvalstis un Komisiju, kā arī Enerģētikas kopienas līgumslēdzējas puses un Enerģētikas kopienas Sekretariātu, vairāk censties īstenot KIP un projektus, kas ir Enerģētikas kopienas interesēs (PEKI), lai izveidotu Eiropas elektroenerģijas un gāzes tīklu, kas spētu starp visām ES valstīm pārvadīt enerģiju un gāzi no dažādiem avotiem; uzskata, ka elektroenerģijas tīklam ir jāspēj novadīt enerģijas pārpalikumu uz deficīta zonām, tādējādi ļaujot tirgum nekavējoties reaģēt uz piegādes iztrūkumu neatkarīgi no vietas, kurā tie rodas, kompensēt diennakts un sezonālos ciklus, integrēt atjaunojamos energoresursus, garantēt energoapgādes drošību un veicināt Eiropas enerģijas tirgus izveidi; uzskata, ka ir jāapsver iespēja paātrināt projektu apstiprināšanas un atļauju izsniegšanas procesu un veicināt pašreizējo energolīniju modernizāciju; turklāt uzsver, ka šādi centieni galvenokārt ir jāveltī to problēmu risināšanai, kas rodas enerģētikas salu dēļ;

62.  atzinīgi novērtē 2015. gada 15. decembra rezolūciju par "Elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāja sasniegšana – Eiropas elektrotīkla sagatavošana 2020. gadam";

63.  vēlreiz apņemas rīkoties, lai sasniegtu izvirzīto 10 % starpsavienojumu mērķi nolūkā pabeigt iekšējā enerģijas tirgus izveidi ES, un atzinīgi vērtē Eiropadomes priekšlikumu līdz 2030. gadam panākt, ka minimālais elektroenerģijas tīklu starpsavienojumu līmenis starp dalībvalstīm ir 15 % apmērā; atzīst, cik būtiski ir starpsavienojumu kvantitatīvo mērķi sasniegt arī tādā veidā, ka tiek nodrošināta pašreizējās valstu un pārrobežu infrastruktūras pieejamība, lai varētu efektīvi izmantot Eiropas energoresursus un palielināt energoapgādes drošību;

64.  uzsver, cik būtiski ir nodrošināt pienācīgu, stabilu un prognozējamu tiesisko regulējumu, kas dos iespēju īstenot ilgtermiņa saistības un kas ir nepieciešams, lai veiktu jaunus ieguldījumus energoinfrastruktūrā; aicina Komisiju saīsināt sagatavošanās laiku, kāds vajadzīgs, lai projektus kvalificētu kā KIP; uzsver, ka ir jāveicina sadales viedtīklu ekspluatācijas sākšana, paātrinot atļauju izsniegšanas procedūras, kā arī nodrošinot politisko atbalstu un pielāgotu tiesisko regulējumu tīkla operatoriem, kurā atzītu ieguldījumu mainīgās vajadzības un stimulētu ieguldījumus IKT un automatizācijā tādā pašā līmenī kā tradicionālā tīkla paplašināšanā;

65.  uzsver, ka Enerģētikas savienībai ir jāveicina arī energoieguldījumu savienības izveide, nodrošinot, ka ieguldījumus vairāk nekā EUR 1 triljona apmērā, kas turpmākajos gados nepieciešami Eiropas ekonomikas atveseļošanai, nodrošina privātie un publiskie ieguldītāji; atzīmē, ka šādai energoieguldījumu savienībai ir jārada iespējas lielajiem ieguldītājiem, kā arī individuāliem patērētājiem un privātpersonām; norāda, ka noteiktība ieguldītājiem ir būtiska, lai radītu vidi, kurā veicina un pēc iespējas labāk izmanto privāto finansējumu; uzsver, ka stabils regulējums ir iespējams tikai ar spēcīgu pārvaldības sistēmu, kas garantē vienlīdzīgus konkurences apstākļus un stabilus normatīvos nosacījumus, kā arī veicina uzticamību privātajam sektoram;

66.  uzsver, ka stratēģisku infrastruktūras projektu īstenošana labvēlīgi ietekmēs enerģētisko drošību gan vidējā, gan ilgā termiņā, un norāda, ka šo projektu īstenošanā pilnībā ir jāievēro ES ilgtermiņa dekarbonizācijas saistības un ES vides un citi attiecīgie tiesību akti;

67.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieguldījumus mazapjoma gāzes un elektroenerģijas starpsavienojumos, kas savieno kaimiņu reģionus, uzskatīt par tikpat svarīgiem kā ieguldījumi lielākos KIP; aicina Komisiju un dalībvalstis, attīstot šādus starpsavienojumus, cieši sadarboties ar reģionālajām iestādēm;

68.  atzīmē, cik svarīgi ir integrēt enerģijas pieprasījuma un piegādes plānošanu ES iekšējā enerģijas tirgus mērogā, par prioritāti izvirzot pieprasījuma ierobežošanu un decentralizētus risinājumus, lai panāktu izmaksu ziņā optimālu piegādes drošību un novērstu nevajadzīgus vai pārmērīgus ieguldījumus infrastruktūrā un neparedzamas izmaksas;

69.  uzskata — ņemot vērā vajadzību pēc lieliem ieguldījumiem novecojošos un neatbilstīgos sadales tīklos un to, ka lielākā daļa atjaunojamo energoresursu ir savienoti sadales tīklu līmenī, Komisijai un dalībvalstīm ir jāapsver īpašas iniciatīvas, tostarp finanšu instrumenti, kas veicinātu sadales sistēmas operatoru ieguldījumus; stingri iesaka dalībvalstīm šādus ieguldījumus noteikt par prioritāriem;

70.  aicina Komisiju precizēt, kā tā ir iecerējusi izmantot investīciju plāna EUR 315 miljardus kopā ar pārējo pieejamo finansējumu, lai panāktu maksimālu ESIF sviras efektu un lai finansētu infrastruktūras un projektus, bez kuriem nevar pilnībā izveidot Enerģētikas savienību;

71.  uzskata, ka spēcīgāka reģionālā sadarbība un politikas koordinācija ir būtiski svarīgs solis ceļā uz plašāku enerģijas tirgus integrāciju ES mērogā; tāpēc atbalsta reģionālo pieeju īstenošanu gan starp dalībvalstīm, gan ar Enerģētikas kopienas līgumslēdzējām pusēm, lai nodrošinātu piegādes drošību un paātrinātu tirgus integrāciju, tostarp izveidojot reģionālus mezglus, ar kuriem uzlabot tirgu likviditāti — galvenokārt Viduseiropas un Austrumeiropas reģionā; uzsver, ka šādi sadarbības mehānismi varētu racionalizēt politisko sadarbību un sadarbību enerģijas tirgū, kā arī sekmēt kopīgu lēmumu pieņemšanu par būtiski svarīgām investīcijām reģionu gāzes infrastruktūrā; ir pārliecināts, ka varētu kopīgi iegūt zināšanas un informāciju par tādiem jautājumiem kā enerģijas uzglabāšanas objekti un par iepirkuma procesiem, kuri attiecas uz sašķidrinātu dabasgāzi (LNG) un starpsavienojumiem; atzīst, ka elektroenerģijas biržas ir svarīgas, lai sekmētu likvīdu, pārredzamu un drošu enerģijas tirdzniecību; uzsver ES mēroga risinājumu piesaistes potenciālu, kas raksturīgs pārrobežu projektiem;

72.  atbalsta to, ka kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu enerģētikas sistēmas topošajā Eiropas Enerģētikas savienībā tiek integrētas ar reģionālu pieeju;

73.  uzsver, ka ciešāka reģionālā sadarbība var veicināt enerģētisko drošību, uzlabot infrastruktūras plānošanu, nodrošināt atjaunojamo energoresursu integrācijas izmaksu optimizāciju un samazināt izmaksas patērētājiem;

74.  atzinīgi vērtē Komisijas viedokli, kura ciešāku reģionālo sadarbību uzskata par svarīgu; aicina Komisiju izvērtēt un noteikt, kāds ir optimālais elektroenerģijas un gāzes tīklu (un tirgu) sadarbības apjoms ES; norāda, ka dažos gadījumos pašas dalībvalstis var vislabāk noteikt, kas tām savā teritorijā ir vajadzīgs, turpretim citos gadījumos tieši ES vadīta sadarbība nepārprotami nodrošina pievienoto vērtību; tomēr norāda, ka atsevišķos gadījumos ir konstatēts — risinot kopīgas problēmas ar tālejošu reģionāla līmeņa sadarbību, dalībvalstu grupas ir ātrāk sasniegušas rezultātus, un kā piemēru var minēt Piecpusējo enerģētikas forumu; piekrīt Komisijai, ka tagadējie reģionālie mehānismi var būt paraugs visai ES;

75.  aicina Komisiju nākt klajā ar makroreģionālas tirgus sadarbības pārvaldības struktūru, kurā līdzdarbotos arī Eiropas Parlaments un valstu parlamenti; norāda, ka šādai reģionālai pārvaldībai būtu jābalstās uz pašreizējām reģionālām, ģeogrāfiskām un tirgus struktūrām, lai panāktu vislielāko izmaksu optimizāciju, jo īpaši izmantojot i) Baltijas enerģētikas tirgus starpsavienojuma plānu (BEMIP), ii) Dienvidaustrumeiropas koordinācijas iniciatīvas, iii) paplašinātu Piecpusējo enerģētikas forumu un iv) Ziemeļu jūru valstu atkrastes energotīkla iniciatīvu; uzsver, ka šajā kontekstā būtu jānostiprina Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ACER) loma;

76.  aicina Komisiju veikt izmaksu optimizācijas pētījumus, kuros izvērtē un aprēķina reģionālas sadarbības priekšrocības iepriekšminētajos reģionos; uzskata — pamatojoties uz šādiem pētījumiem, Komisijai un iesaistītajām dalībvalstīm būtu kopīgi jāizstrādā un jāīsteno šo makroreģionu izveides plāni;

77.  aicina Komisiju veicināt un atbalstīt reģionālās sadarbības projektus starp elektroenerģijas un gāzes sadales tīklu operatoriem, ņemot vērā, ka šādi projekti ir ārkārtīgi svarīgi drošas, konkurētspējīgas un ilgtspējīgas enerģijas kontekstā, jo ļauj atbalstīt vietēju (sevišķi atjaunojamas) enerģijas ražošanu, un tie ir svarīgi, lai pielāgotos tehnoloģiju pārmaiņām (viedtīkli, viedskaitītāji u. c.) un jauniem ražošanas un patēriņa modeļiem (piemēram, elektrotransportlīdzekļi);

78.  aicina Komisiju veicināt viedokļu apmaiņu par enerģētikas projektiem starp Eiropas teritoriālām vienībām (reģioniem, vietējām varas iestādēm, pilsētām), lai informētu un veidotu kontaktus starp vietējo varas iestāžu pārstāvjiem un plašāku sabiedrību;

79.  prasa veidot labi integrētus un konkurētspējīgus reģionālos elektroenerģijas un gāzes tirgus, kuri nodrošina atbilstošu un elastīgu enerģētikas sistēmu, kas aptver visu Savienības teritoriju; prasa Komisijai izlēmīgi un pārredzami vērsties pret visām protekcionisma un konkurences ierobežošanas izpausmēm un šķēršļiem, kas neļauj ienākt tirgū un no tā aiziet; uzsver, cik būtiski ir garantēt stabilu tiesisko regulējumu valstu līmenī, novērst administratīvos šķēršļus un racionalizēt valstu administratīvās procedūras, un arī garantēt vienlīdzīgus konkurences apstākļus pilsoņu ierosinātiem projektiem;

80.  norāda — lai sekmīgi līdzsvarotu iekšējo tirgu, ir jāiegulda ne tikai starpsavienojumos, bet cita starpā arī valstu tīklos, fosilā kurināmā spēkstacijās, kas aprīkotas ar oglekļa dioksīda uztveršanas tehnoloģiju, jaunās kodolspēkstacijās (tajās dalībvalstīs, kuras to vēlas darīt) kā būtiski svarīgā mazoglekļa bāzes elektroenerģijā, uzglabāšanas objektos (piemēram, LNG termināļos), viedtīklos un elastīgā ražošanā, lai īstenotu atjaunojamo resursu ražošanas paplašināšanu un decentralizāciju;

81.  uzsver, ka ir jāizveido tiesiskais regulējums, ar ko pilnvaro patērētājus un ļauj viņiem aktīvi iesaistīties tirgū kā investoriem, ražotājiem un ieinteresētām personām, izstrādājot dinamisku cenu noteikšanu un atverot tirgu uz piedāvājumu un pieprasījumu vērstiem resursiem; norāda, ka iedzīvotāju iesaistīšanu cita starpā var nostiprināt ar patērētāju finansiālu līdzdalību, enerģētikas kooperatīviem un enerģijas mazapjoma ražošanu un uzglabāšanu, pašpatēriņu, energoapgādes decentralizāciju, viedtīkla enerģētikas sistēmu ieviešanu, tostarp viedo skaitītāju ieviešanu, uzlabotu konkurenci mazumtirdzniecības tirgos, pilnīgu pārredzamību un cenu un patērētāju izvēles elastību;

82.  uzsver, ka ir jāatlīdzina ražojošajiem patērētājiem, kuri tīklam nodrošina uzglabāšanas iespējas, un ka ražojošie patērētāji ir jāmudina patērēt savu saražoto un videi nekaitīgo elektrību bez sankcijām; norāda, ka šādas iniciatīvas varētu sekmēt konkurētspējīgāku un labi funkcionējošu iekšējo enerģijas tirgu, kas savukārt varētu uzlabot vietējo kopienu noturību, radīt vietējās darbvietas un labklājību un samazināt kopējos patērētāju maksājumus par enerģiju, un palīdzētu risināt smagas sociālās problēmas, tādas kā enerģētiskā nabadzība un neaizsargāti patērētāji; prasa Komisijai apkopot ietekmes novērtējumus un paraugprakses par valstu līmenī veiktajiem pasākumiem, lai apkarotu enerģētisko nabadzību, un nodrošināt, ka šādas paraugprakses tiek centralizētas un izplatītas ar īpašas Eiropas struktūras starpniecību; uzsver, ka jāveic pienācīgi pasākumi, lai garantētu datu aizsardzību patērētājiem, kas tieši piedalās tirgū;

83.  aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt vietējo un reģionālo atjaunojamo energoresursu un vietējo un reģionālo sadales tīklu turpmāko attīstīšanu, īstenojot politiku, ar ko pievēršas pašreizējo šķēršļu likvidēšanai un palīdz pārveidot tirgu; aicina Komisiju ierosināt vadlīnijas par enerģijas pašpatēriņu, ar kurām veicinātu šādas enerģijas ražošanu un aizsargātu patērētāju tiesības;

84.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pašpatēriņu un mikrolīmeņa ražošanu, izmantojot atjaunojamās enerģijas shēmas, kas paredzētas visneaizsargātākajiem patērētājiem;

85.  aicina Komisiju integrēt vietējos dalībniekus ES enerģētikas politikā, kā arī iesniegt priekšlikumu par konsultāciju un veiktspējas veicināšanas centru izveidi decentralizācijas jomā, lai nodrošinātu un atbalstītu vietējo iestāžu līdzvērtīgu pozīciju darījumos ar enerģijas piegādātājiem, kā arī atbalstītu vietēju enerģijas ražošanu, izmantojot kooperatīvus, vietējus uzņēmumus un pašvaldības iestādes;

86.  uzsver nepieciešamību noteikt vietējās paraugprakses un popularizēt to izplatīšanu visā Savienībā, lai uzlabotu koordināciju starp vietējiem pasākumiem un Eiropas politiku un strādātu pie jautājumiem, kas skar vietējo atbalstu enerģētikas projektiem; ierosina izveidot Eiropas Teritoriālo forumu;

87.  ir pārliecināts, ka visiem ES patērētājiem būtu vienlīdz izdevīgi izmantot vienota gāzes un elektroenerģijas tirgus priekšrocības; šajā ziņā uzsver, ka pašreizējās cenu atšķirības starp dalībvalstu tirgiem, kuras joprojām pastāv nepietiekamas tirgus integrācijas un starpsavienojumu trūkuma dēļ, turpmāk vairs nav pieļaujamas; mudina Komisiju nevilcinoties ierosināt pasākumus, kas ļautu panākt gan cenu lielāku konverģenci, gan ciešāku tirgus integrāciju Savienībā;

88.  uzsver labvēlīgo ietekmi, kāda tirgus integrācijai ir bijusi uz vairumtirdzniecības cenām un galarezultātā arī uz mazumtirdzniecības cenām elektroenerģijas nozarē; uzskata, ka elektroenerģijas tirgus pārstrukturēšanas procesā ir ciešāk jāsaista vairumtirgi un mazumtirgi un ka tas palīdz ne vien likvidēt šķēršļus mazumtirgos un vairumtirgos, bet arī nodrošināt patērētājiem iespēju izvēlēties enerģijas piegādātāju;

89.  uzskata, ka enerģijas mazumtirgu pārstrukturēšana jebkurā gadījumā būtu jāveic, nopietni apsverot turpmākus patērētāju aizsardzības pasākumus, piemēram, sekmējot un popularizējot kolektīvās pārejas shēmas, nosakot, ka rēķinos par patērēto enerģiju ir jāiekļauj salīdzinājums ar konkurentu cenām, kura pamatā ir patēriņa vēstures dati, pieprasot, lai piegādātāji automātiski noteiktu saviem patērētājiem visizdevīgāko tarifu, kā arī nodrošinot, ka ir pieejams izsmeļošs un viegli salīdzināms standartizētu tarifu klāsts;

90.  aicina Komisiju, izstrādājot regulētu cenu pakāpeniskas atcelšanas plānu, saglabāt iespēju regulēt cenas un standartizēt tarifu struktūras, ja tas ir vajadzīgs, lai ierobežotu monopola peļņas un negaidītas papildu peļņas iespējas, kas ir tirgum nelabvēlīgas, un tā garantētu drošību neaizsargātākajiem patērētājiem vai ļautu vieglāk salīdzināt konkurējošu piegādātāju tarifus;

91.  aicina Komisiju sekot tam, kā mainās galīgās enerģijas cenas Eiropā, tostarp nodokļi, nodevas, subsīdijas un jebkādas citas slēptās izmaksas, un novērojumu rezultātā noteikt pasākumus, kas varētu palīdzēt samazināt attiecīgās cenas;

Energoefektivitāte, kas sekmē pieprasījuma samazināšanos

92.  atgādina par Parlamenta 2014. gada 5. februāra, 2014. gada 26. novembra un 2015. gada 14. oktobra rezolūcijām, kurās prasīts tiekties uz trijiem 2030. gada saistošajiem mērķiem enerģētikas un klimata jomā, jo īpaši uz energoefektivitātes mērķi 40 % apmērā; uzsver, ka ES energoefektivitātes mērķim laikposmam pēc 2020. gada jābūt saistošam un tas jāīsteno, izmantojot atsevišķu valstu mērķus; mudina Komisiju izstrādāt dažādus 2030. gada energoefektivitātes scenārijus, tostarp atbilstoši Parlamenta noteiktajam līmenim 40 % apmērā; mudina Padomi, kura aicināja tiekties uz ES mēroga mērķi vismaz 27 % apmērā, pārskatīt savu mērķi, paaugstinot to atbilstoši Parlamenta pieņemtajam mērķim;

93.  norāda, ka vērienīgi un sasniedzami energoefektivitātes uzlabojumi, kurus cenšas īstenot kohēzijas, solidaritātes un rentabilitātes nolūkos, varētu veicināt enerģētisko drošību, konkurētspēju, darbvietas un izaugsmi, palīdzēt saglabāt zemus patērētāju izdevumus, apkarot enerģētisko nabadzību un sasniegt klimata un enerģētikas mērķus;

94.  aicina Komisiju un dalībvalstis piemērot principu par energoefektivitātes prioritāti; norāda, ka saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras datiem energoefektivitāte ir „galvenā degviela” un sniedz labāko atdevi no investīcijām jebkurā energoresursā; uzsver, ka energoefektivitātes ietaupījumiem, jo īpaši, samazinot enerģijas zudumu ēkās, ir būtiska ietekme ES enerģijas importa samazināšanā no trešām valstīm, ņemot vērā, ka 61 % no Eiropas Savienībā importētās gāzes tiek izmantots ēkās, galvenokārt to apsildīšanai; šajā sakarā aicina energoefektivitātes un infrastruktūras projektus uzskatīt par būtiski svarīgiem ieguldījumiem, kuriem ir līdzīga nozīme kā ieguldījumiem jaunākās paaudzes jaudā;

95.  uzsver, ka energoefektivitātes uzlabojumi būtiski samazina gan mājsaimniecību un nozaru maksājumus par enerģiju, gan ES atkarību no trešo valstu importa; uzsver, ka energoefektivitātes pasākumu dēļ līdz 2020. gadam ir iespējams radīt divus miljonus darbvietu, jo īpaši būvniecības nozarē, kas veido 40 % no ES kopējā enerģijas pieprasījuma; uzsver, ka energoefektivitātes sasniegumi papildina enerģijas piegādes dažādošanu;

96.  aicina Komisiju noteikt un atcelt pašreizējos šķēršļus energoefektivitātes pasākumiem un veidot reālu energoefektivitātes tirgu, lai veicinātu paraugprakšu izplatību un nodrošinātu produktu un risinājumu pieejamību visā ES ar mērķi veidot patiesu vienoto tirgu energoefektīviem produktiem un pakalpojumiem;

97.  uzsver — lai samazinātu pieprasījumu pēc enerģijas, nepieciešams gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi palielināt ēku renovācijas un ilgtspējīgu energoavotu izmantošanas radītājus apkurē un dzesēšanā, nodrošinot pareizos stimulus; iesaka turpināt ēku energoefektivitātes standartu paaugstināšanu, ņemot vērā un veicinot tehnoloģiskās inovācijas, proti, ēku informācijas modelēšanas izmantošanu un dzīvescikla ietekmes simulācijas būvniecības produktiem publiskajā iepirkumā; turklāt iesaka arī turpmāk atbalstīt tādu ēku būvniecību, kuru energopatēriņš ir tuvu nullei, kas būtu izšķirīgs solis virzībā uz enerģētiskās neatkarības un ilgtspējīgas un drošas enerģētikas sistēmas nodrošināšanu;

98.  uzsver, ka, apspriežot ES energoefektivitātes jautājumus, ir jāatzīst un pienācīgi jāņem vērā rūpniecības līdz šim veiktie ieguldījumi energoefektivitātes uzlabošanā;

99.  uzskata, ka rūpniecībai ir vajadzīgi skaidri politikas veidotāju vēstījumi, lai veiktu nepieciešamos ieguldījumus ES enerģētikas mērķu sasniegšanā; tāpēc uzsver vajadzību pēc vērienīgiem mērķiem un regulatīvā satvara, kas veicina inovācijas, neradot lieku administratīvo slogu, lai attiecīgajā valstī vislabāk veicinātu energoefektivitāti;

100.  uzskata, ka energoefektivitātes mērķis ir jāīsteno kopā ar enerģētikas un klimata mērķiem, nostiprinot ES ekonomikas konkurētspēju salīdzinājumā ar tās lielākajiem tirdzniecības partneriem;

101.  uzsver, ka spēkā esošie energoefektivitātes tiesību akti, tostarp Direktīva par ēku energoefektivitāti un Energoefektivitātes direktīva, ir jāpārskata un ka dalībvalstīm šādi tiesību akti ir pienācīgi jāīsteno, lai veicinātu valstu mērķu sasniegšanu un papildinātu to politiku, kuru valstis jau ir ieviesušas un kura darbojas atbilstīgi 2020. gada klimata un enerģētikas satvaram; aicina Komisiju pārskatīt ES energoefektivitātes tiesību aktus, kā noteikts Enerģētikas savienības pamatstratēģijas pielikumā;

102.  uzsver ES energomarķējuma lomu, jo tas sniedz patērētājiem precīzu, atbilstīgu un salīdzināmu informāciju par enerģiju patērējošu izstrādājumu energoefektivitāti un ļauj viņiem izdarīt apzinātu izvēli; uzsver nepieciešamību pārskatīt energomarķējumu, lai patērētāji vēl vairāk izvēlētos energoefektīvus produktus un mudinātu ražotājus ražot šādus produktus;

103.  norāda uz ekodizaina panākumiem un potenciālu vēl vairāk uzlabot energoefektivitāti un samazināt izstrādājumu enerģijas patēriņu, tādējādi mazinot mājsaimniecību izmaksas par enerģiju un siltumnīcefekta gāzu emisijas; aicina Komisiju ieviest turpmākus īstenošanas pasākumus, ņemot vērā plašāku resursu efektivitātes programmu, un pārskatīt pašreizējos pasākumus, lai nodrošinātu to atbilstību;

104.  atzīst būtisko lomu, kāda ir vietējām iestādēm, uzņēmumiem un iedzīvotājiem, lai nodrošinātu enerģētisko neatkarību, palielinot energoefektivitāti, izmantojot šādus aspektus — labāku pilsētplānošanu, ar enerģētiku saistītu interneta un IKT tehnoloģiju attīstību, viedtīklu, pieprasījuma puses energopārvaldības, koģenerācijas, alternatīvo degvielu infrastruktūras un siltumsūkņu izmantošanu, pašpatēriņu un centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas sistēmu izveidi, modernizāciju un paplašināšanu; uzsver vajadzību veicināt uz iedzīvotājiem balstītas iniciatīvas, piemēram, kooperatīvus vai kopienas atjaunojamās enerģijas projektus, lai spēcinātu saikni starp iedzīvotājiem un energopakalpojumu uzņēmumiem, atbalstītu aktīvāku un ilgtspējīgāku pārvietošanās modeļu izmantošanu, izstrādātu un īstenotu viedo pilsētu risinājumus, izmantotu nākotnē drošu sadales infrastruktūru, lai atbalstītu ekoloģisko mobilitāti pilsētvidē un veicinātu renovāciju, kā arī ēku siltumizolāciju, tostarp ar homogēno izolāciju; ierosina sapulcēt visus daudzlīmeņu pārvaldības partnerus darbības saskarnē un aktīvi iesaistīt Pilsētas mēru paktu;

105.  uzskata, ka viena no nepieciešamākajām prioritātēm ir finanšu instrumentu, līdzekļu un inovatīvu modeļu izstrāde, lai mobilizētu publisko finansējumu un pēc iespējas izmantotu privāto finansējumu vietējā, valsts, reģionālā un Eiropas līmenī nolūkā atbalstīt ieguldījumus galvenajās energoefektivitātes nozarēs, piemēram, ēku renovācijā, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā ilgtermiņa ieguldījumu īpatnības; šajā sakarā uzsver Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) un ESIF (ko pārvalda EIB), lomu un uzsver vajadzību pilnībā iesaistīt valstu attīstību veicinošās bankas; atzīst, ka šādi instrumenti ir jāpapildina ar mērķtiecīgu tehnisko atbalstu; uzsver vajadzību nodrošināt energoefektivitātes shēmu rentabilitāti publiskajās ēkās; aicina Komisiju ņemt vērā visus šos aspektus iniciatīvas par viedu finansējumu viedām ēkām izstrādē;

106.  uzskata, ka dažādu veidu Eiropas fondi, kas finansē energoefektivitātes uzlabojumus, ir labāk jāorientē un jāpārskata to prioritātes, lai uzlabotu neaizsargātu patērētāju ar zemiem ienākumiem situāciju, kā arī risinātu jautājumu par dalītām iniciatīvām starp ēkas īpašnieku un īrniekiem vai starp īpašniekiem;

107.  aicina Komisiju, apspriežoties ar attiecīgajiem rūpniecības nozaru pārstāvjiem un ieinteresētajām personām valsts, reģionālā un vietējā mērogā, apzināt labāko praksi, kā finansēt energoefektivitāti visā ES un ārpus tās, un attiecīgi iekļaut līdzekļu piešķiršanas un inovatīvus finansēšanas mehānismus ERAB, EIB un citos ES fondos;

108.  uzsver, ka jaunas kultūras veidošana enerģētikas jomā ir izšķiroši svarīga, lai sasniegtu energoefektivitātes un klimata jomas mērķus; aicina dalībvalstis veicināt jaunāko paaudžu izpratni, izmantojot piemērotus izglītības moduļus skolās, lai veicinātu enerģijas patērētāju jauna veida uzvedību;

Virzība uz ilgtspējīgu ekonomiku

109.  atgādina, ka Eiropadomes 2014. gada oktobrī panāktajā nolīgumā par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam ir paredzētas saistības iekšēji samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeņiem, un tas kalpo par pamatu Enerģētikas savienības dekarbonizācijas dimensijas izstrādei; norāda, ka šis lēmums ir arī vērienīgākais ieguldījums starptautiskajās sarunās par klimata jautājumiem, lai Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) 2015. gada Pušu konferencē (COP 21), kas 2015. gada decembrī notiks Parīzē, panāktu saistoša klimata pārmaiņu nolīguma noslēgšanu;

110.  uzsver nepieciešamību COP 21 konferencē noslēgt vispusīgu, vērienīgu un saistošu nolīgumu, kurā būtu iekļautas pamatotas garantijas nepieļaut vispārējās temperatūras paaugstināšanos vairāk kā par 2ºC salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un globāla, noturīga un vispārēja pārredzamības un pāskatatbildības sistēma, kurā paredzēts uzraudzības un ziņošanas pienākums, kā arī efektīva un rezultatīva atbilstības sistēma; uzskata, ka starptautiskajā klimata režīmā laikposmam pēc 2020. gada būtu jāiekļauj noteikumi, kas ļautu izvirzīt vērienīgākus mērķus, atbalstīt rentablus klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanas centienus un dotu iespēju aizsargāt vides integritāti un ilgtspējīgu attīstību; uzsver, ka pasaules valstīm, kuras rada vairāk siltumnīcefekta gāzu emisiju, jāapņemas ievērojami samazināt emisiju daudzumu; uzsver svarīgo lomu, kas ES diplomātijai jāuzņemas attiecībā uz klimata un enerģētikas jomu;

111.  atgādina, ka globālās temperatūra paaugstināšanās ierobežošana līdz vidēji 2°C negarantē klimata būtisku pārmaiņu seku novēršanu; uzsver, ka kopējo oglekļa emisiju pakāpeniska likvidēšana līdz 2050. gadam vai drīz pēc tam ir nepieciešama, lai pasauli noturētu uz izmaksu ziņā lietderīgas emisiju trajektorijas, kas atbilstu 2°C mērķim;

112.  uzskata, ka, ņemot vērā enerģijas izmaksas, Enerģētikas savienībai būtiski svarīga ir atjaunojamo energoresursu attīstība; uzsver — lai ES sasniegtu energoapgādes drošību un politisko un ekonomisko neatkarību, samazinot enerģijas importa vajadzību, izšķiroša nozīme ir atjaunojamai enerģijai; uzsver atjaunojamās enerģijas būtisko nozīmi gaisa kvalitātes uzlabošanā, kā arī darbvietu un izaugsmes radīšanā; uzskata, ka atjaunojamie energoresursi sniedz drošu, ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un cenu ziņā pieejamu enerģiju un tiem ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu Eiropas vadošo stāvokli zaļā ekonomikā un jaunu nozaru un tehnoloģiju attīstībā; šajā ziņā uzsver, ka ir jāuzlabo pašreizējā tirgus struktūra, tirgū pilnībā integrējot atjaunojamos energoresursus un ieviešot līdzsvarojošas cenas, kas atspoguļotu izmaksas; vērš uzmanību uz to, ka atjaunojamās enerģijas ražošanas izmaksas pēdējo gadu laikā ir ievērojami samazinājušās; uzsver, ka saistībā ar atjaunojamo energoresursu integrāciju būtiski ir, attīstot viedākus energotīklus un jaunus enerģijas uzglabāšanas risinājumus, kā arī elastīgas ražošanas tehnoloģijas, izveidot pārrobežu infrastruktūru un padziļināt pētniecību un inovāciju;

113.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos panākt, lai Eiropas Savienība „kļūtu par pasaules līderi atjaunojamo energoresursu jomā”; mudina Komisiju izklāstīt īstenojamu un praktisku stratēģiju šajā nolūkā; aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt pārredzamību, konsekvenci, stabilitāti un nepārtrauktību regulatīvajos atjaunojamās enerģijas satvaros un novērst atpakaļejošas izmaiņas ieguldījumu ekonomiskajos apstākļos, lai stiprinātu ieguldītāju pārliecību un veicinātu atjaunojamās enerģijas rentablu izmantošanu visos ES reģionos; uzsver vajadzību labāk koordinēt atbalsta shēmas saskaņā ar Eiropas Komisijas norādījumiem par atjaunojamās enerģijas atbalsta shēmu izstrādi, lai novērstu iespējamus tirgus kropļojumus un nodrošinātu efektīvu atbalstu atjaunojamai enerģijai; uzsver — lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, ir būtiski svarīgi pareizie tirgus apstākļi ieguldījumiem energoefektivitātē, atjaunojamā enerģijā un viedā infrastruktūrā; uzsver, ka Enerģētikas savienībai ir jāoptimizē uz tirgu balstīti instrumenti Eiropas energoresursu veicināšanai, lai tādējādi nodrošinātu, ka enerģētiskā pāreja notiek visrentablākajā un videi draudzīgākajā veidā;

114.  uzsver, ka ES ir iekšēji jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi attiecībā uz valsts subsīdiju un valsts atbalsta režīmiem, kuri nepastiprina atsevišķu tehnoloģiju un operatoru dominējošo stāvokli tirgū netaisnīgā veidā, ņemot vērā mūsu energosistēmu pārveidošanu; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas 2014. gada 10. oktobra ziņojumu par ES enerģijas subsīdijām un izmaksām un aicina Komisiju ik gadu šo ziņojumu atjaunināt, lai labāk noteiktu, kurās nozarēs un jomās ir nepieciešami papildu līdzekļi un kurās nozarēs subsīdijas rada tirgus kropļojumus;

115.  uzsver vajadzību izbeigt videi kaitīgas subsīdijas, kuras ir steidzami jākonstatē un pakāpeniski jāpārtrauc, jo ar šīm subsīdijām tiek izšķērdēti ierobežotie publiskie līdzekļi, ko vispirms izmanto piesārņojošas prakses atbalstam, bet pēc tam satīrīšanai;

116.  uzsver, ka pāreja uz konkurētspējīgu un ilgtspējīgu mazoglekļa ekonomiku rada vērā ņemamas iespējas attiecībā uz jaunām darbvietām, inovācijām, izaugsmi un zemākiem uzņēmumu un mājsaimniecību maksājumiem par enerģiju; tomēr atzīst, ka šādas iespējas var īstenot tikai ar spēcīgu sadarbību starp Komisiju, dalībvalstīm, vietējām un reģionālām iestādēm, iedzīvotājiem un nozarēm, radot efektīvākos stimulus un regulatīvos satvarus; norāda, ka pienācīgi pārvaldītai dekarbonizācijai nevajadzētu paaugstināt enerģijas izmaksas, enerģētisko nabadzību, Eiropas ekonomikas deindustrializāciju vai bezdarba līmeni; tāpēc uzsver, ka, risinot sociālo ietekmi, ko rada pāreja uz ilgtspējīgāku Enerģētikas savienību, ir aktīvi jāiesaista sociālie partneri; uzsver, ka ES ir nepieciešama ES līmeņa politika, kas vienlaikus būtu tehnoloģiski neitrāla un vērsta uz tirgu, ņemtu vērā visus attiecīgos tiesību aktus un attiecīgos ES mērķus, kā arī tos izpildītu ar zemākajām iespējamām izmaksām sabiedrībai;

117.  atgādina, ka fotoelementu nozarei jābūt Eiropas rūpniecības politikas centrā, lai apmierinātu augošā pasaules tirgus pieprasījumu, ņemot vērā to, ka lielākā daļa fotoelementu un moduļu mūsdienās tiek ražoti ārpus Eiropas Savienības, galvenokārt Ķīnā; uzsver, ka ES ir jākļūst par šīs jaunās investīciju aprites daļu, lai saglabātu vadošo lomu pētniecības un izstrādes, mašīnbūves un dažos citos segmentos, piemēram, invertoru un sistēmu līdzsvara jomā, un atjaunotu līderpozīcijas iekārtu ražošanā (elementi un moduļi); uzskata, ka ES būtu jānosaka mērķis līdz 2020. gadam apmierināt vismaz 20 % sava tirgus pieprasījuma ar Eiropas Savienībā ražotiem elementiem un moduļiem;

118.  atzīst ieguvumus, ko sniedz arvien plašāka atjaunojamo energoresursu izmantošana siltumenerģijas tirgū, jo īpaši ēkās; uzsver, ka siltumenerģijas ražošanas infrastruktūra un uzglabāšana arvien elastīgāk tiek izmantota nevienmērīgi pieejamu atjaunojamo energoresursu avotu integrācijas veicināšanā, uzglabājot enerģiju siltumenerģijas veidā; atkārtoti uzsver, ka enerģētisko drošību var uzlabot, attīstot centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas tīklus, kas ir ideāls veids, kā ilgtspējīgi apgādāt pilsētas ar siltumenerģiju lielā apjomā, jo tie vienlaicīgi piegādā siltumenerģiju, kas iegūta no vairākiem avotiem un kas nav būtiski atkarīga no viena atsevišķa avota;

119.  aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis prasa jaunās un atjaunotās ēkās nodrošināt atjaunojamās enerģijas ražošanas minimumu un ka atjaunojamās enerģijas projektu īstenošanā tiek nodrošinātas ātras administratīvās un pieslēgšanās tīklam procedūras, jo īpaši, ieviešot Direktīvas 2009/28/EK 13. panta 4. punktu un 1. punkta f) apakšpunktu un Direktīvas 2009/72/EK 7. panta 3. punktu; aicina Komisiju, tai pārskatot spēkā esošos attiecīgos tiesību aktus, paredzēt tādu ēku skaita palielināšanu, kas aprīkotas ar atjaunojamās enerģijas sistēmām, prasīt vienas pieturas administratīvās procedūras maza mēroga atjaunojamās enerģijas projektiem un vienkāršas paziņošanas procedūras atjaunojamās enerģijas ražošanas iekārtām, kuru saražoto enerģiju pilnībā patērē paši, un izveidot sistēmu inovatīvu tīkla pieslēgumu veidošanai un sadales tīkla līmenī piedāvāto tīkla pakalpojumu tirdzniecībai;

120.  aicina Komisiju pieņemt ES stratēģiju apkures un dzesēšanas jomā, kurā būtu apzinātas visas darbības un sinerģijas, kas vajadzīgas dzīvojamo ēku, tirdzniecības un rūpniecības sektorā, lai samazinātu šo atkarību, vienlaikus palīdzot sasniegt ES enerģētikas un klimata mērķus, ietaupītu enerģiju, nostiprinātu Eiropas ekonomikas konkurētspēju, stimulētu izaugsmi un darbvietu izveidi un veicinātu inovācijas sistēmā; uzsver, ka apkures un dzesēšanas stratēģijai būtu jāaptver visas piecas Enerģētikas savienības jomas;

121.  uzsver, ka hidroenerģija ir būtisks vietējs, atjaunojams un drošs energoavots, kas veido 11 % no visas Eiropas elektroenerģijas ražošanas; uzsver, ka hidroenerģijai arī turpmāk būs svarīga loma elektroenerģijas ražošanā un uzglabāšanā un tā sniegs ievērojamu ieguldījumu Eiropas ekonomikas dekarbonizācijā un ES atkarības no ārējiem energoavotiem samazināšanā;

122.  prasa īpašu uzmanību pievērst atjaunojamai enerģijai jūrā, ievērojot Komisijas paziņojumu par jūras nozaru ekonomiku, jo tā ir nozare ar lielu potenciālu, kas ir mazāk attīstīts nekā citās atjaunojamās enerģijas nozarēs;

123.  norāda, ka iekšzemē ražotas biogāzes īpatsvara palielināšana varētu pozitīvi ietekmēt energoapgādes drošību; šajā sakarā uzsver nepieciešamību saglabāt pašreizējo gāzes infrastruktūru šim mērķim;

124.  norāda, ka ilgtspējīgas mežsaimniecības radītā biomasa varētu dot ieguldījumu 2030. gada satvarā noteikto klimata un enerģijas mērķu sasniegšanā;

125.  norāda, ka ES pašreizējā biodegvielu politika tiek plaši kritizēta, jo tajā nav ņemtas vērā siltumnīcefekta gāzu emisijas, kas saistītas ar netiešu zemes izmantošanas maiņu (ILUC), kuras var izraisīt, ja lauksaimniecisko ražošanu pārceļ uz nekultivētām teritorijām gan ES teritorijā, gan ārpus tās;

126.  uzskata, ka ilgtspējīgā pieejā ES enerģētiskās drošības mērķu īstenošanā nevajadzētu paplašināt tādas biodegvielas izmantošanu, kuras resursus audzē lauksaimnieciskās platībās, un ka labāki varianti ir uzlabot transportlīdzekļu energoefektivitāti, samazināt pieprasījumu pēc transporta un intensīvās lopkopības, kā arī palielināt tādu no atkritumiem un atliekām ražotas biodegvielas veidu izmantošanu, kas nerada papildu zemes izmantošanas maiņu;

127.  sagaida, ka tiks sniegts atbalsts, un pieprasa, lai šāds atbalsts tiktu sniegts projektiem un ieguldījumiem saistībā ar procesiem, kuros izmanto oglekļa atkritumus, lai ražotu ķimikālijas ar zemu oglekļa saturu un modernu biodegvielu (t. i., izmantojot mikrobus, kurus audzē barotnēs, ko gatavo no atkritumu gāzēm ar augstu oglekļa saturu) un ko pārvērš degvielā un ķimikālijās, ar kurām aizstāt no fosilajiem resursiem iegūto degvielu un ķimikālijas (vai pirmās paaudzes biodegvielu), tādējādi samazinot rūpnieciskās pārstrādes, piemēram, tērauda ražošanas, procesu radītās emisijas un piesārņotājus;

128.  uzsver to, ka īstenā aprites ekonomikā atkritumi ir jāatgriež ekonomikas apritē kā izejvielas, lai pēc iespējas ilgāk saglabātu produktu pievienoto vērtību, un tādējādi atkārtotai izmantošanai un pārstrādei jābūt lielākai prioritātei nekā sadedzināšanai; norāda uz to, ka daudzās dalībvalstīs sadedzināšanas iekārtu jaudas jau ir pārāk lielas; uzsver, ka ir jāuzlabo plānošana un informācijas apmaiņa, kā arī jānovērš izvēles iespēju bloķēšanas efekts; mudina Komisiju ņemt vērā saikni starp Enerģētikas savienību un aprites ekonomiku;

129.  atgādina, ka Eiropas rūpniecība un MVU ir būtiski svarīgi Eiropas ekonomikai un atzīst, ka zemākas enerģijas cenas sniegtu ievērojamu labumu Eiropas rūpnieciskajai konkurētspējai un MVU;

130.  uzsver, ka inovācija un modernizācija virzībā uz energoefektīvākiem un resursu ziņā efektīvākiem rūpnieciskajiem procesiem veicina ES rūpniecības konkurētspējas stiprināšanu; norāda uz inovācijām atjaunojamās siltumenerģijas tehnoloģijās, kas varētu samazināt importu un izmaksas, kā arī uzlabot sistēmas darbību, ņemot vērā rūpniecības nozaru pieprasījumu pēc augstas temperatūras siltumenerģijas; uzsver, ka Eiropas ēku renovācijas un modernizācijas vērienīgais uzdevums rada tirgu augstas veiktspējas būvmateriāliem, ierīcēm un aprīkojumam un attiecīgi arī vērā ņemamu iespēju Eiropas ražotājiem un ierīkotājiem būvniecības nozarē veikt inovācijas un radīt darbvietas, kuras nav pārceļamas;

131.  norāda, ka līdzekļi 2030. gada klimata un enerģijas mērķu sasniegšanai ir jāintegrē dalībvalstu rūpniecības politikā, ņemot vērā reindustrializācijas vajadzību; uzskata, ka ES regulatīvajam satvaram un ES klimata un enerģētikas politikas mērķiem jābūt saskaņotiem un jārada elastīgāka, uz tirgu vērsta pieeja, lai nodrošinātu noturīgu Enerģētikas savienību, iekļaujot 2030. gada politiskos klimata mērķus un reindustrializācijas mērķus, lai papildinātu dalībvalstu rūpniecības politiku;

132.  uzsver, ka pētniecības un tehnoloģisko inovāciju efektīva izmantošana veicina Eiropas rūpniecības vadošo stāvokli un spēcina Eiropas uzņēmumu un rūpniecības konkurences priekšrocības un komerciālo dzīvotspēju, rada darbvietas, vienlaikus veicinot galveno ES enerģētikas un klimata politikas mērķu sasniegšanu, tostarp enerģijas pieprasījuma pazemināšanu, piegādes drošību, enerģijas ražošanas konkurētspēju un ilgtspējīgu attīstību, sadali, transportēšanu un patēriņu, apkarojot enerģētisko nabadzību, un ES mērķu sasniegšanu attiecībā uz siltumnīcefekta gāzes emisijām, atjaunojamiem energoresursiem un energoefektivitāti, pēc iespējas labāk izmantojot Eiropas energoresursus;

133.  aicina Komisiju aizsargāt energoietilpīgo nozaru konkurētspēju un nodrošināt ilgtermiņa plānošanas drošību rūpnieciskajiem ieguldījumiem, kam jāatspoguļo Komisijas tiekšanās līdz 2020. gadam paaugstināt nozares ieguldījumu IKP par 20 %;

134.  uzsver, ka emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS) ir galvenais uz tirgu balstītais instruments, kas ļauj rentabli dekarbonizēt Eiropas enerģētikas sistēmu un īstenot ES emisiju samazināšanas mērķi laikposmam līdz 2030. gadam un pēc tam; uzsver, ka papildus tirgus stabilitātes rezervei (TSR) būtu jāīsteno visaptveroša strukturāla ETS reforma laikposmam pēc 2020. gada, lai ņemtu vērā līdz 2030. gadam īstenojamo CO2 emisiju samazināšanas mērķi, turklāt tikmēr, kamēr citās lielākajās ekonomiski attīstītajās valstīs netiks īstenoti līdzvērtīgi centieni, būtu jāiekļauj reāli un saskaņotāki pasākumi attiecībā uz oglekļa emisiju pārvirzi;

135.  aicina Komisiju detalizētāk izskatīt jautājumu par netiešām oglekļa izmaksām un to ietekmi uz dalībvalstu elektroenerģijas cenām (un to procentuālo daļu šajās cenās);

136.  uzsver, ka ETS radītie ieņēmumi būt jāizmanto, lai jo īpaši atbalstītu mazoglekļa inovācijas, energoefektivitāti un citus CO2 samazināšanas pasākumus;

137.  atzīst, ka Eiropas enerģija un efektīvas tehnoloģijas, piemēram, koģenerācija, būtu pamatīgs ieguldījums ES enerģētiskajā drošībā un siltumnīcefekta gāzu emisiju mērķu sasniegšanā; šajā ziņā uzskata, ka Enerģētikas savienībai ir jāatspoguļo dalībvalstu vajadzība izmantot jebkurus to rīcībā esošos drošus un ilgtspējīgus mazoglekļa energoavotus;

138.  atzīstot, ka par energoresursu struktūru galvenokārt ir atbildīgas dalībvalstis, tomēr pauž sabiedrības bažas par hidropārrāvumu metodi un ietekmi, ko šī tehnoloģija varētu radīt klimata, vides un sabiedrības veselības jomā, kā arī attiecībā uz ES ilgtermiņa dekarbonizācijas mērķa sasniegšanu; turklāt atzīst, ka netradicionālo kurināmo ierobežotās spējas palīdzēt reaģēt uz turpmāko ES enerģijas pieprasījumu apvienojumā ar augstām ieguldījumu un izmantošanas izmaksām, kā arī pašlaik zemajām pasaules naftas cenām nozīmē, ka hidropārrāvuma metodes kā ilgtspējīgas tehnoloģijas izmantošana Eiropas Savienībā ir apšaubāma; uzskata, ka sabiedrības bažas ir pienācīgi jāņem vērā un jebkādās hidropārrāvuma metodes darbībās ir jāievēro augstākie klimata, vides un sabiedrības veselības standarti; prasa tām dalībvalstīm, kuras plāno izmantot hidropārrāvumu metodi, ievērot Komisijas 2014. gada ieteikumu par principu minimumu, kas jāievēro ogļūdeņražu (piemēram, slānekļa gāzes) izpētē un ieguvē ar lielpatēriņa hidropārrāvumu metodi;

139.  aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi īstenot novecojušu, vislielāko piesārņojumu izraisošu vai nedrošu enerģijas ražošanas iekārtu ekspluatācijas pārtraukšanu, cenšoties arī samazināt pašreizējos jaudas pārpalikumus tirgū;

140.  aicina Komisiju uzlabot nosacījumus oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas (CCS) tehnoloģiju izmantošanai; uzskata, ka CCS tehnoloģijas varētu sekmēt pāreju uz mazoglekļa enerģijas tirgu un ka tām varētu būt svarīga loma, saskaņojot Enerģētikas savienības dažādos mērķus attiecībā uz daudzveidīgu un drošu energoapgādi, kas vienlaikus nodrošina siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, lai izpildītu ES 2050. gadam izvirzītos mērķus;

141.  uzskata, ka dekarbonizācijas tehnoloģijas, piemēram, CCS un oglekļa uztveršanas un izmantošanas (CCU) tehnoloģija, turpmāk būs jāattīsta un jāuzlabo, ieguldot ievērojamas pūles pētniecībā un inovācijā, nodrošinot šādu tehnoloģiju pieejamību, lai mazinātu vai pat izskaustu vides pēdas nospiedumu, ko rada dažādi fosilie kurināmie, kas joprojām nodrošina 40 % no pašreizējās ES enerģijas ražošanas apjoma un kas, iespējams, arī nākotnē būs nozīmīgs energoavots;

142.  aicina Komisiju izveidot NER400 inovācijas fondu, lai atbalstītu mazoglekļa tehnoloģiju demonstrācijas projektus, pamatojoties uz CCS un atjaunojamiem energoresursiem veltīto NER300 programmu, taču paplašinot tās darbības jomu, lai aptvertu arī mazoglekļa inovāciju rūpniecības nozarēs;

143.  norāda, ka kodolenerģija ir nodrošinājuši 27 % ES energoresursu struktūrā un vairāk nekā pusi no visas ES zemoglekļa enerģijas 2014. gadā un ka 130 no 132 ES kodolelektrostacijām līdz 2050. gadam ir jāpārtrauc ekspluatācija, radot ievērojamu robu zemoglekļa pamatslodzes enerģijā ES energoresursu struktūrā; atzīst, ka dažas dalībvalstis ir nolēmušas pakāpeniski atteikties no kodolenerģijas, bet citas apsver iespēju izstrādāt jaunus kodolspēkstaciju projektus, lai izpildītu valsts un ES enerģētikas un klimata mērķus, un aicina Komisiju nodrošināt, lai ES sniegtu atbalstošu sistēmu tām dalībvalstīm, kuras vēlas īstenot jaunus kodolenerģijas projektus, ievērojot ES iekšējā tirgus un konkurences noteikumus;

144.  norāda, ka kodolenerģija ir viens no svarīgākajiem Eiropas enerģētikas sistēmas veicinātājiem, radot mazākas CO2 emisijas, vienlaikus samazinot atkarību no importa un nodrošinot stabilu elektroenerģijas ražošanu, kas var kalpot iekšējam tirgum un būt stabils pamats tādai energosistēmai, kurā pakāpeniski tiek ieviestas atjaunojamās enerģijas;

145.  aicina dalībvalstis, kuras pakāpeniski atsakās no kodolenerģijas, nodrošināt, ka tā tiek aizstāta ar tādas enerģijas ražošanu, kas var nodrošināt līdzvērtīgu energoresursu apjomu un veicināt vispārējās ražošanas un sadales sistēmas stabilizēšanu;

146.  uzskata — lai gan dalībvalstīm ir rīcības brīvība noteikt savu energoresursu struktūru un lai gan lēmumu par to, kā dekarbonizēt savu ekonomiku, suverēni pieņem katra dalībvalsts, ir nepieciešama politikas un tehnoloģiskās attīstības koordinācija ES līmenī, lai sasniegtu Eiropas un dalībvalstu klimata un enerģijas mērķus; atzīst, ka atsevišķās jomās, tādās kā ražojumu standarti, ES mēroga politika ir visefektīvākā, savukārt citās jomās būtiski svarīga ir cieša sadarbība un koordinācija starp dalībvalstīm; atzīst, ka šādas koordinācijas nodrošināšanai ir nepieciešams spēcīgs un uzticams pārvaldības process;

147.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus par modernizācijas fonda izveidi, kam ir jāatbilst stingriem kritērijiem un norādījumiem, lai nodrošinātu, ka finansējumu piešķir īsteniem enerģētikas modernizācijas projektiem, kurus atlasītu, pamatojoties uz tehnoloģiski neitrālu pieeju un to, vai šie projekti uzskatāmi atbilst ES centieniem sasniegt 2030. gada siltumnīcefekta gāzu mērķus;

148.  uzsver, ka EIB būtu jāiesaistās minēto kritēriju un vadlīniju izstrādāšanā Modernizācijas fondam;

149.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka Enerģētikas savienības veidošanā tiek nodrošināta vides un klimata aizsardzība, uzlabota gaisa kvalitāte, samazināta ārējā enerģētiskā atkarība, saglabāta bioloģiskā daudzveidība, nodarbinātība un Eiropas rūpniecības konkurētspēja, pamatojoties uz tehnoloģisko inovāciju vadošo stāvokli;

150.  uzsver, ka enerģijai ir jābūt pieejamai visiem ES iedzīvotājiem; uzskata, ka nevajadzīga patēriņa novēršana, veicot efektivitātes uzlabojumus, nostiprinot starpsavienojumus, uzlabojot tirgus integrāciju un ieguldot ilgtspējīgā enerģijā, jo īpaši ēku sektorā, ļautu daudzām mājsaimniecībām uz līdzvērtīgiem nosacījumiem piekļūt vienotam, ilgtspējīgam, konkurētspējīgam un drošam enerģijas tirgum un izvairīties no enerģētiskās nabadzības, kas 2012. gadā skāra katru ceturto ES iedzīvotāju; aicina Komisiju iesniegt paziņojumu par enerģētisko nabadzību Eiropā un tam pievienot rīcības plānu tās novēršanai, kurā ietverta enerģētiskās nabadzības definīcija un rādītāji;

Virzība uz energoefektīvu un dekarbonizētu transporta nozari

151.  lēš, ka transporta īpatsvars Eiropas enerģijas galapatēriņā pārsniedz 30 % un transporta jomā īpatsvars atkarībai no naftas produktiem ir 94 %; tāpēc uzskata, ka noturīgas Enerģētikas savienības pamatstratēģija ar progresīvu klimata pārmaiņu politiku ir jābalsta uz tīrākas enerģijas sistēmu, kas būtu skaidri saistīta ar transporta nozares dekarbonizāciju; uzsver — lai Eiropas transporta sistēmas energoresursu struktūra būtu ekoloģiski ilgtspējīga, izšķiroša nozīme ir tam, lai kopīgi ar energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas veicināšanas pasākumiem izstrādātu inovatīvas energotehnoloģijas; uzskata, ka ir jāmudina izmantot dažādus atjaunojamās enerģijas avotus, ietverot sašķidrinātas dabasgāzes izmantošanu smagkravas transportlīdzekļos un jūras nozarē; mudina Komisiju sagatavot priekšlikumus par videi kaitīgu nodokļu subsīdiju izbeigšanu attiecīgos gadījumos; mudina atbalstīt pētniecību un inovāciju, lai rastu labākus mobilitātes risinājumus gan tehnoloģiskā ziņā, gan palīgtehnoloģiju un politikas virzienu jomā;

152.  norāda, ka transporta nozares dekarbonizācija ietver pasākumu integrēšanu visās politikas jomās, kas skar enerģētiku, transportu, tirdzniecību, kā arī pētniecību un inovāciju; uzsver, cik nozīmīgi ir saskaņot pārrobežu pieejas, lai novērstu valstu politikas sadrumstalotību, un uzsver, ka ir jānosaka standarti un sadarbspējas prasības, kas Eiropas uzņēmumiem ļautu izmantot tirgus iespējas;

153.  norāda, ka uzlabotiem transportlīdzekļu veiktspējas standartiem un degvielas patēriņa efektivitātei ir būtiska nozīme gan ES atkarības no naftas samazināšanā, gan siltumnīcefekta gāzu emisiju ierobežošanā, un tāpēc aicina nozari, dalībvalstis un Komisiju turpināt un pastiprināt savus centienus šajā jomā, nodrošinot, lai — ņemot vērā nesenos skandālus — emisijas testēšana būtu ne tikai precīza, bet arī atspoguļotu reālos braukšanas apstākļus; aicina Komisiju pārskatīt CO2 emisiju standartus automašīnām un vieglajiem kravas automobiļiem laikposmam pēc 2020. gada; tomēr norāda, ka ilgtermiņa risinājums nolūkā samazināt transporta radītās emisijas, nodrošināt mazāku enerģijas pieprasījumu un dažādot piegādi ir rodams alternatīvo degvielu jomā un elektrifikācijā, izmantojot no atjaunojamiem energoresursiem ražotu elektrību un popularizējot ilgtspējīgākus transporta veidus;

154.  atbalsta visaptverošas autotransporta jomas tiesību aktu paketes pieņemšanu, veicinot efektīvu cenu politikas satvaru attiecībā uz infrastruktūru un intelektisku sadarbspējīgu transporta risinājumu plašu ieviešanu; uzsver, ka energoefektivitāti varētu uzlabot, atbalstot digitalizāciju un intelektisku transporta sistēmu izmantošanu, kā arī izstrādājot inovatīvus transporta pakalpojumus; prasa izstrādāt progresīvu pētniecības un inovācijas stratēģiju transporta nozarei; atbalsta ilgtspējīgas pilsētu un lauku mobilitātes plānu izstrādi, ar ko samazinātu satiksmes piesārņojumu, sastrēgumus, troksni un ceļu satiksmes negadījumu skaitu; uzskata, ka par šo plānu mērķi ir jāizvirza nevienlīdzības izskaušana attiecībā uz lietotājiem ar invaliditāti un uz izmaksām;

155.  atzinīgi vērtē pāreju uz ilgtspējīgākiem un energoefektīvākiem transporta veidiem, piemēram, dzelzceļa, tuvsatiksmes kuģošanas, iekšzemes navigācijas un jūras transportu, padarot tos CO2 emisiju samazināšanas ziņā konkurētspējīgākus un rentablākus; šajā ziņā uzsver jauktu transporta sistēmu nozīmību;

156.  aicina Komisiju kā daļu no transporta nozares dekarbonizācijas centieniem izstrādāt visaptverošu autotransporta stratēģiju un atbalstīt lielākus centienus autotransporta elektromobilitātes attīstīšanas un izmantošanas jomā;

157.  norāda, ka elektrotransportlīdzekļu izmantošana radīs smagu slogu elektroenerģijas ražošanai, un prasa veikt novērtējumus, ar kuriem noteiktu, kādas ir pašreizējās elektroenerģijas ražošanas jaudas robežas;

158.  aicina Komisiju pārskatīt degvielas patēriņa un CO2 marķēšanas shēmas vieglajiem automobiļiem, lai nodrošinātu, ka patērētāji saņem precīzāku, atbilstīgāku un salīdzināmu informāciju par CO2 emisijām, degvielas patēriņu, lai virzītu patērētāju izvēli uz tādiem vieglajiem automobiļiem, kam ir labāka energoefektivitāte, un savukārt lai stimulētu ražotājus uzlabot savu ražoto transportlīdzekļu energoefektivitāti un palielinātu enerģētisko drošību;

159.  pieprasa, lai Komisija paātrinātu pārskatītu emisiju mērīšanas testa cikla ieviešanu nolūkā nodrošināt, ka CO2 un citu piesārņotāju emisijas no transportlīdzekļiem atbilst emisijām reālas braukšanas apstākļos;

160.  aicina Komisiju paātrināt progresīvu tehnoloģiju integrēšanu inovatīvā dzelzceļa sistēmā, iesniedzot iniciatīvu par virzību uz dzelzceļa plašāku izmantošanu, jo tai var būt izšķirīga nozīme tīra sabiedriskā transporta panākšanā;

161.  atgādina, ka uz starptautisko kuģniecību vēl joprojām neattiecas obligātās saistības samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, kaut gan satiksmes veids strauji attīstās; aicina Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas mērķiem starptautiskajai kuģniecībai, ja vien Starptautiskā Jūrniecības organizācija (IMO) līdz 2016. gada beigām nevienosies par saistošiem pasākumiem;

162.  uzsver nepieciešamību ciešāk koordinēt transporta, apkures un dzesēšanas, kā arī elektroenerģijas dekarbonizācijas stratēģijas; aicina Komisiju nākt klajā ar visaptverošiem plāniem CO2 emisiju samazināšanai transporta un apkures un dzesēšanas nozarē, ņemot vērā cita starpā to, ka, nodrošinot no dažādiem atjaunojamiem energoresursiem iegūtas tīras un lētas elektroenerģijas plašu pieejamību, to varētu izmantot elektrisko transportlīdzekļu uzlādei un apkures un dzesēšanas iekārtu darbināšanai;

163.  uzsver, ka par prioritāru jānosaka ESIF atbalsts transporta projektiem, kas nodrošina tehnoloģisku pāreju uz tīru un ilgtspējīgu transporta sistēmu; uzsver, ka par citu ES līmenī pieejamo finansiālā atbalsta instrumentu prioritāti ir jānosaka ieguldījumi jauktas transportsistēmas, dzelzceļa, jūras pārvadājumu un iekšzemes ūdensceļu infrastruktūrā;

164.  mudina Komisiju tās darbā pie ilgtspējīga tūrisma sertifikācijas kritēriju saskaņošanas iekļaut kritēriju par atjaunojamās enerģijas izmantošanu, kā arī vienu kritēriju par CO2 emisiju samazināšanu, kas atbilstu ES mērķiem;

Pētniecība, inovācija un konkurētspēja

165.  aicina Komisiju padarīt intensīvākus pētniecības centienus saistībā ar Eiropas resursu izmantošanu un mazināt to ietekmi uz vidi nolūkā sekmēt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, darbvietu radīšanu, rūpniecisko konkurētspēju un jo īpaši ES ilgtermiņa mērķu sasniegšanu klimata un enerģētikas jomā;

166.  šajā sakarā uzsver, ka ir pilnībā jāizmanto visas ES finansējuma iespējas drošu un ilgtspējīgu mazoglekļa enerģijas tehnoloģiju, energoefektivitātes, viedtīklu, decentralizētās ražošanas, elastīgas ražošanas, elektrības uzglabāšanas un transporta sistēmas elektrifikācijas veicināšanai; aicina Komisiju pastiprināt savus pētniecības centienus un ieviest šādas tehnoloģijas, lai ES sasniegtu 2020., 2030. gada un ilgtermiņa mērķus, uzlabotu enerģētisko drošību un sekmētu ekonomikas atveseļošanos; sagaida, ka pētniecības programmas „Apvārsnis 2020” termiņa vidusposma pārskatīšanā tiks pievērsta uzmanība šīm prioritātēm; atgādina, ka programmas „Apvārsnis 2020” enerģētikas iniciatīva ir veidota, lai atbalstītu pāreju uz uzticamu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu enerģētikas sistēmu, kuras galvenās prioritātes ir norādītas energoefektivitātes, mazoglekļa tehnoloģiju un viedo pilsētu un kopienu sadaļās; atgādina, ka vismaz 85 %no enerģētikas jautājumu risināšanai paredzētajiem līdzekļiem programmas „Apvārsnis 2020” budžetā tiks izmantoti nefosilā kurināmā jomām, kur vismaz 15 % no kopējā enerģētikai paredzētā budžeta tiks izmantoti pasākumiem atjaunojamo resursu tehnoloģiju un energoefektīvu tehnoloģiju ieviešanai tirgū;

167.  uzskata, ka lielāki centieni šādu tehnoloģiju izstrādē var sniegt būtiskus ilgtermiņa ieguvumus, proti, nodrošināt rentablu dekarbonizāciju, samazināt ražošanas izmaksas un pazemināt enerģijas pieprasījumu, tādējādi stiprinot rūpniecības konkurētspēju;

168.  norāda uz Eiropas tehnoloģiju līderpozīcijām tādās svarīgās nozarēs kā vēja turbīnas, elektrības kabeļi, tīklu izstrāde un pakalpojumi, kā arī pilsētu transporta sistēmas; pauž nožēlu, ka šīs līderpozīcijas ir apdraudētas, un aicina Komisiju steidzami rīkoties, lai tās saglabātu;

169.  mudina Komisiju izstrādāt iniciatīvu par ES pasaules mēroga līderpozīcijām atjaunojamo energoresursu un mazoglekļa energotehnoloģiju jomā, ietverot viļņu enerģiju, peldošu saules enerģijas iekārtu tehnoloģijas un no aļģēm ražotas biodegvielas, un veicināt publiskos un privātos pētījumus, izstrādes un inovācijas darbības šajās jomās;

170.  aicina dalībvalstis un Komisiju meklēt iespējas, kā labāk koordinēt nacionālās un Eiropas pētniecības programmas, jo īpaši enerģētikas, transporta, IKT un būvniecības jomā, lai prioritāte tiktu piešķirta kopīgiem uzdevumiem, tādiem kā energoefektivitātes palielināšana, galveno uzmanību pievēršot ne tikai siltumapgādes, bet arī dzesēšanas nozarei, veicinot atjaunojamās enerģijas mazapjoma ražošanu, samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas, kā arī palielinot energoapgādes drošību, attīstot jaunus atjaunojamos energoavotus un paātrinot jauno tehnoloģiju ienākšanu tirgū;

171.  uzsver, ka IKT integrēšanai enerģētikas sistēmā ir pievienotā vērtība, un aicina Komisiju ieviest kopējus viedtīklu standartus pārvades sistēmu līmenī, lai nodrošinātu stabilu enerģijas piegādi un brīvu pārrobežu plūsmu un veicinātu enerģētisko drošību, kā arī aicina šādus standartus ieviest sadales sistēmu līmenī, lai nodrošinātu energoapgādes drošību vietējām pašvaldībām, pilsētām un reģioniem; šajā ziņā uzsver nozīmi, kāda viedāku energotīklu un jaunu enerģijas uzglabāšanas iekārtu attīstīšanai var būt atjaunojamo energoresursu lielākā izmantošanā;

172.  atzīst, ka viedo skaitītāju ierīces būtiski sekmē sadales tīklu pakalpojumus; uzsver, ka patērētāji paliek savu datu galīgie īpašnieki un ka sadales sistēmas operatoriem un citiem tirgus dalībniekiem nosūtītie dati būtu jāpadara anonīmi, lai pilnībā ievērotu tiesības uz privātumu;

173.  uzskata, ka enerģijas iekšējā tirgus turpmākā attīstība ir nesaraujami saistīta ar digitālo vienoto tirgu; aicina Komisiju veicināt saikni starp Enerģētikas savienību un digitālo vienoto tirgu, maksimāli palielinot patērētāju piekļuvi enerģētikas pakalpojumiem, izmantojot digitālās platformas un attīstot iekšējo enerģijas tirgu, kas ir konkurētspējīgāks, pārredzamāks un vairāk integrēts digitālajā ekonomikā;

174.  aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt IT drošību un to kritiski svarīgās energoinfrastruktūras aizsardzību, kas patērētājiem nodrošina pamatpakalpojumus, galvenokārt attiecībā uz rūpnieciskās ražošanas attīstību un IKT pieaugošo nozīmi enerģētikas nozarē; šajā ziņā uzsver, cik būtiski ir pieņemt un laikus īstenot Tīkla un informācijas drošības direktīvu, lai uzturētu kritiski svarīgas infrastruktūras tīklu un informācijas augsta līmeņa drošību;

175.  uzsver, ka programmas „Apvārsnis 2020” ietvaros dalībvalstīm par prioritāti ir jānosaka izmaksu pazemināšana ilgtspējīgām, drošām un līdz galam neizstrādātām energotehnoloģijām, jo īpaši tām, kuras veicina siltumnīcefekta gāzu emisiju globālu samazināšanu un ES 2030. gada mērķu sasniegšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt skaidru tiesisko un stratēģisko satvaru, kā arī finansējuma iespējas pētniecības un izstrādes iniciatīvām un izvietošanas projektiem, kas palīdz Eiropas Savienībai sasniegt savus klimata, enerģētikas un vides mērķus, kā arī stiprināt ekonomikas konkurētspēju; atzinīgi vērtē pārskatītā Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskā plāna pieņemšanu Komisijā; uzsver, ka pētniecībā un izstrādē, kā arī inovācijā ir jākoncentrējas uz dažādu pieejamo vai topošo risinājumu integrāciju sistēmā, nevis uz atsevišķām nozarēm un tehnoloģijām bez savstarpējas sasaistes;

176.  atzīst, ka progress videi draudzīgu un rentablu inovāciju un pētniecības un izstrādes jomā ir arī izšķirīgs faktors ES turpmākajai konkurētspējai, tostarp Eiropas rūpniecībai;

177.  aicina Komisiju nodrošināt skaidru plānojumu attiecībā uz dažādajiem fondiem un finansēšanas instrumentiem, tādiem kā programma InvestEU, Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments (KIP), pētniecības un izstrādes fondi, struktūrfondi un investīciju fondi, viedtīklu finansēšanas instrumenti (ERA-Net Plus), pamatprogramma "Apvārsnis", EIB, Eiropas enerģētikas programma ekonomikas atveseļošanai (EEPEA), Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments — enerģētika (EISI-E), programma NER 300, Ogļu un tērauda pētniecības fonds un Eurogia+, un aicina precizēt atbilstības noteikumus katrai programmai;

Enerģētikas savienības īstenošana — iedzīvotāji un pilsētas

178.  atgādina par Pilsētas mēru paktā pausto 6000 Eiropas pilsētu apņemšanos būt par līderēm enerģētikas pārveidošanā; mudina Komisiju pilnībā mobilizēt šo tīklu, kā arī citas iniciatīvas, piemēram, viedās pilsētas un kopienas, pilsētas ar zemu enerģijas patēriņu, un nodrošināt tām finansiālos un cilvēkresursus turpmākai attīstībai; uzskata, ka Pilsētas mēru pakta pusēm būtu jāpiešķir prioritāra piekļuve Eiropas finansējumam;

179.  uzsver, ka aktīvas izglītības/apmācības un prasmju stratēģijas ir būtiskas pārejā uz ilgtspējīgu un resursu ziņā efektīvu ekonomiku; aicina dalībvalstis izveidot mērķtiecīgas iedzīvotāju apmācības un izglītošanas programmas un veicināt vietējo kopienu vadītu izglītošanos ar mērķi mazināt enerģijas pieprasījumu un ražot enerģiju no atjaunojamiem energoresursiem; uzsver, ka Enerģētikas savienības panākumi, no vienas puses, ir atkarīgi no vienlīdzīgas piekļuves sākotnējai izglītībai un mūžizglītībai un tālākai apmācībai kā būtiskam līdzeklim, ar ko reaģēt uz mainīgiem apstākļiem un iedzīvotāju vēlmēm un, no otras puses, no darba tirgus vajadzībām; atgādina, ka ir nepieciešamas apmācības un prasmju uzlabošanas programmas, lai strādājošie varētu pilnībā izmantot atjaunojamās enerģijas attīstības potenciālu attiecībā uz ilgtspējīgu un vietēju nodarbinātību;

o
o   o

180.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Enerģētikas kopienas dalībvalstīm.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0344.
(2) OV C 264 E, 13.9.2013., 59. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0088.
(4) OV C 332 E, 15.11.2013., 28. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0444.
(6) OV C 188 E, 28.6.2012., 42. lpp.
(7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0094.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0445.


Eiropas elektrotīkla sagatavošana 2020. gadam
PDF 502kWORD 111k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra rezolūcija par elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāja sasniegšanu — Eiropas elektrotīkla sagatavošanu 2020. gadam (2015/2108(INI))
P8_TA(2015)0445A8-0330/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāja sasniegšana” (COM(2015)0082),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2002. gada 15. un 16. marta secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 20. un 21. marta secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumus,

–  ņemot vērā elektroenerģijas PSOET 2014. gada desmitgades tīkla attīstības plānu,

–  ņemot vērā Madrides deklarāciju par Augsta līmeņa sanāksmi par enerģijas starpsavienojumiem, kas parakstīta 2015. gada 4. martā starp Spāniju, Franciju, Portugāli, Eiropas Komisiju un EIB;

–  ņemot vērā Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI), (Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regula (ES) Nr. 1316/2013),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. jūnija Regulu (ES) Nr. 2015/1017 par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu (A8-0330/2015),

Starpsavienojumu priekšrocības

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu un stratēģiju kā sekmīgu pasākumu virzībā uz elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāja sasniegšanu un ES iekšējā elektrības tirgus darbības uzlabošanu;

2.  atzīst, ka atjaunojamā enerģija, paaugstināta energoefektivitāte un ilgtspējīga energoresursu struktūra, kas rada enerģijas ietaupījumu, un enerģijas iekšējais tirgus, kas nodrošina brīvu elektroenerģijas plūsmu, ir svarīgi līdzekļi tādas stabilas, drošas, neatkarīgas, iekļaujošas, pārredzamas un konkurētspējīgas enerģētikas sistēmas veidošanai ES, kas nodrošina kvalitatīvas darbavietas un pārticības radīšanu uz nākotni orientētā ilgtspējīgā ekonomikā; uzsver, ka šādas sistēmas veidošanai ir nepieciešama augstāka līmeņa elektrotīklu starpsavienojamība, viedtīkli un jauna tirgus struktūra; uzskata, ka šādas sistēmas izveidei un enerģētikas ziņā izolētu teritoriju novēršanai vajadzētu būt svarīgai Enerģētikas savienības politiskas prioritātei;

3.  atzīst, ka elektrotīklu starpsavienojumi ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem tam, lai pabeigtu integrētu elektroenerģijas iekšējo tirgu, kas, ja labi izstrādāts, palīdzēs sasniegt mūsu klimata mērķus, tostarp ES mērķi būt par līderi atjaunojamo energoresursu jomā, un uzlabos ES ģeopolitisko stāvokli, palielinot energoapgādes drošību un neatkarību un samazinot enerģētisko izolētību un enerģētikas sistēmas traucējumu iespēju; uzsver, ka elektrotīklu starpsavienojumi arī ir jāapspriež, jāplāno un jāveido, izmantojot spēcīgu, koordinētu reģionālo sadarbību, kurā ievēro dalībvalstu iestāžu kompetences energoresursu struktūras noteikšanā un ņem vērā ES ilgtermiņa klimata un enerģētikas mērķus;

4.  uzsver, ka ieguvumi, ko sniedz būtiski palielināta Eiropas tīkla starpsavienojamība, ievērojami pārsniedz ekonomisko un ģeopolitisko dimensiju; tas ir stratēģisks princips, kas ļaus izveidot noturīgāku un stabilu tīklu, kuru varēs labāk pielāgot dažādām izmaiņām un novērst pārrāvumus, un Eiropas tīklā efektīvi iekļaut arvien lielāku atjaunojamo energoresursu daļu;

5.  atgādina, ka IKT ir aizvien lielāka nozīme elektrotīklos un ka elektroenerģijas sistēmas drošība ir vēl vairāk pakļauta kiberdraudiem; aicina Komisiju novērtēt elektroenerģijas sistēmas drošības apdraudējumus un vajadzības gadījumā izstrādāt rīcības plānu to novēršanai;

6.  uzsver, ka pilnībā integrēts iekšējais elektroenerģijas tirgus atvieglotu elektroenerģijas tirdzniecību un līdzsvarošanas pakalpojumus un globālajā ekonomikā paaugstinātu elektroenerģijas pakalpojumu drošību un samazinātu cenu svārstības iedzīvotāju un Eiropas rūpniecības un uzņēmējdarbības konkurētspējas interesēs un ka tiek lēsts, ka līdz 2030. gadam Eiropas patērētāji katru gadu varētu ietaupīt EUR 12–40 miljardus;

7.  atzīmē, ka saskaņā ar elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīklu (elektroenerģijas PSOET) visas Eiropas nozīmes starpsavienojumu projektos līdz 2030. gadam nepieciešamie ieguldījumi varētu sasniegt pat EUR 150 miljardus, un ar interesi atzīmē, ka, veicot šādus ieguldījumus starpsavienojumos, elektrības cenas varētu samazināt vismaz par EUR 2/MWh un šādi ieguldījumi Eiropai ļautu lielu daļu tās elektriskās slodzes nodrošināt ar atjaunojamiem energoresursiem; atgādina, ka labumu no elektroenerģijas iekšējā tirgus ir jāgūst visiem ES patērētājiem; prasa attiecīgajām iestādēm uzraudzīt, lai mājsaimniecības, MVU un citi mazumtirdzniecības patērētāji gūtu reālu labumu, kas neattiektos tikai un vienīgi uz vairumtirdzniecības cenām;

8.  uzsver, ka, pakāpeniski atsakoties no regulētajām cenām par elektroenerģijas patēriņu, būtu jāņem vērā faktiskais tirgus konkurētspējas līmenis; turklāt norāda, ka Eiropas Savienības stratēģijā jānodrošina patērētāju piekļuve pieņemamām, stabilām un ilgtspējīgām elektroenerģijas cenām;

Elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītājs

9.  atzīst 10 % mērķrādītāju, kas jāsasniedz līdz 2020. gadam, par svarīgu mērķi un būtisku soli pareizajā virzienā; pauž nožēlu par to, ka divpadsmit dalībvalstīs, galvenokārt ES perifērijā, elektroenerģijas starpsavienojumu mērķrādītājs joprojām ir mazāks par 10 % un tādējādi tās ir lielā mērā izolētas no iekšējā elektroenerģijas tirgus; tāpēc uzsver, ka ir vairāk jādara, lai palīdzētu dalībvalstīm, kuru zemais savienojumu līmenis kavē iekšējā elektrības tirgus pabeigšanu atbilstoši šim mērķim; tomēr uzskata, ka 10 % mērķrādītājs viens pats ne vienmēr atspoguļo tirgus situāciju un ka tas nav noteikts, pamatojoties uz zinātniskiem pierādījumiem; atgādina, ka 10 % mērķrādītāju pirmo reizi noteica 2002. gadā, pamatojoties uz toreizējo iekārtu elektroenerģijas ražošanas jaudu; atzīst –– lai gan 10 % mērķrādītājs ir svarīgs, tas neraksturo ne elektroenerģijas daudzumu, kas plūst starp valstīm, ne arī kvalitāti, piemēram, esošās starpsavienojumu infrastruktūras vai esošās valsts infrastruktūras starp starpsavienojumiem pieejamību; tādēļ uzskata, ka viens starpsavienojumu mērķis, kura pamatā ir tikai esošo iekārtu elektroenerģijas ražošanas jauda, nav piemērots visām dalībvalstīm; tādēļ ir pārliecināts, ka vidējā termiņā un katrā ziņā laikposmā līdz 2030. gadam ar reģionu piekrišanu ir jāvienojas par mērķtiecīgiem un uz pierādījumiem balstītiem papildu starpsavienojumu mērķrādītājiem; uzskata, ka šādi mērķi būtu jānosaka, pamatojoties uz dažādiem parametriem; prasa Komisijai pēc iespējas drīz sākt tehniskās diskusijas par šādiem parametriem; uzsver, ka papildus kvantitatīviem mērķiem obligāta ir arī brīva piekļuve starpsavienojumiem un starpsavienojumu pieejamība, lai novērstu pārējos šķēršļus, kas traucē Eiropas elektroenerģijas tirgus darbībai; mudina Komisiju, Energoregulatoru sadarbības aģentūru (ACER) un valstu regulatorus nodrošināt pārredzamību un cieši uzraudzīt starpsavienojumu pieejamību, lai novērstu sistēmas šaurās vietas, kas kavē elektroenerģijas tirgus darbību, un lai nodrošinātu elektroenerģijas sistēmu darbību;

10.  norāda, ka, piemēram, Nord Pool Spot darbības apgabalā ierobežotā pārvades jauda palielina reģionālās cenu atšķirības, neņemot vērā to, ka starpsavienojumu mērķis starp dalībvalstīm ir būtiski pārsniegts;

Holistiska pieeja

11.  norāda, ka bieži sastopamā pārvades tīklu pārslodze varētu būt saistīta ar pārrobežu līnijām vai arī ar vājām, novecojušām vietējām līnijām un ierobežotu valsts tīklu pieejamību; uzsver, ka dalībvalstu tīklu pastiprināšana ir obligāta, lai varētu izmantot starpsavienojumu pilnu jaudu; uzstāj, ka holistiska pieeja būtu jāievēro, izvērtējot pārrobežu un valstu savienojumu pastiprināšanas vai paplašināšanas nepieciešamību, lai pēc iespējas labāk izmantotu esošo starpsavienojumu līnijas un esošās valstu infrastruktūras jaudas;

12.  uzsver Komisijas lomu, saistībā ar trešo enerģētikas dokumentu paketi uzraugot nedalītu un pieejamu elektroenerģijas tirgu un atbalstot decentralizētu elektroenerģijas sistēmu, kurā dalībvalstis mazākiem tīkla piegādātājiem, jo īpaši ražojošiem patērētājiem, kuri izmanto atjaunojamos energoresursus, piešķir piekļuvi tīklam saskaņā ar godīgiem tirgus noteikumiem un paraugpraksi ražošanai pašu patēriņam;

13.  atzīmē, ka mūsu enerģijas sektors kļūst decentralizētāks, ņemot vērā enerģijas ražojošo patērētāju pieaugošo nozīmi; tādēļ norāda, cik svarīgs ir labi izstrādāts pārvades un sadales viedtīkls; uzsver sadales sistēmu operatoru (SSO) pieaugošo un izšķirošo lomu tirgus darbības veicināšanā, jo lielākā daļa atjaunojamās enerģijas ražošanas iekārtu ir savienotas ar sadales tīkliem; šajā sakarībā uzsver, ka, cenšoties risināt problēmu, kas saistīta ar tīkla šaurajām vietām, ir jāveic visaptverošs novērtējums, lai noteiktu konkrētajā situācijā optimālāko darbību kopumu, cita starpā jaunu pārvades līniju izbūvi, vietējo viedtīklu izveidi un efektivitātes un elastīguma integrēšanu sistēmā;

14.  uzskata, ka ieguvumus, ko sniedz starpsavienojumu līmeņa paaugstināšana, nevar panākt, ja nav augsts tirgus un pārvades sistēmu operatoru (PSO) sasaistes līmenis; aicina Komisiju veikt visus pasākumus, lai novērstu situāciju, ka sasaiste tiek noteikta dalībvalstu grupēšanas līmenī, un veicināt tādu sasaisti ES līmenī, kurā iekļautas visas dalībvalstis un to kaimiņvalstis, īpaši tās valstis, kuras piedalās Eiropas kaimiņattiecību politikā (EKP);

15.  atgādina, ka kopīgu interešu projektus (KIP) novērtē Komisijas izveidota reģionālā grupa, kurā iesaistīti dalībvalstu pārstāvji, VRI pārstāvji, elektroenerģijas pārvades sistēmu operatori, projektu iniciatori, elektroenerģijas PSOET, ACER, Komisija un citas galvenās ieinteresētās personas;

16.  uzsver, ka KIP saraksts ir jāizstrādā pārredzamāk un atbildīgāk; norāda, ka elektroenerģijas PSOET, PSO un projektu iniciatoriem ir dominējošā loma saskaņotas izmaksu un ieguvumu analīzes metodikas izstrādē, desmitgades tīkla attīstības plānu un tīkla kodeksu sagatavošanā un katra projekta izmaksu un ieguvumu novērtēšanā; atgādina nepieciešamību nodrošināt pilnīgu, tostarp ietekmes uz ekonomiku, sociālās ietekmes un ietekmes uz vidi novērtējumu; šajā sakarībā aicina Komisiju nodrošināt, ka šādus novērtējumus veic kvalificēti speciālisti, kas ir pilnīgi neatkarīgi no projektu iniciatoriem; uzsver nepieciešamību optimizēt vispārējo procesu, veicinot Parlamenta un citu ieinteresēto personu, tostarp pilsoniskās sabiedrības pārstāvju, lielāku iesaisti; aicina Komisiju, ACER un valstu regulatorus uzņemties aktīvāku lomu, lai nodrošinātu neitrālāku, pārredzamāku, vieglāk izsekojamu un iekļaujošāku apspriešanās procesu; aicina Komisiju izvērtēt situācijas, kurās labāko pieejamo tehnisko paņēmienu izmantošanu varētu noteikt par būtisku rādītāju, piešķirot ES fondu līdzekļus projektiem;

17.  aicina Komisiju labāk izskaidrot KIP projektu novērtēšanas procesu; atgādina —lai projektu varētu izskatīt, KIP būtu jāiekļauj elektroenerģijas PSOET desmit gadu tīkla attīstības plānā, bet galīgo lēmumu par finansējuma piešķiršanu būtu jāpieņem Komisijai, pamatojoties uz saviem novērtēšanas kritērijiem projektu atlasē; aicina Komisiju precīzi ņemt vērā šos kritērijus;

18.  aicina Komisiju katru gadu sniegt ziņojumu Parlamentam par KIP īstenošanu un par virzību uz 10 % mērķrādītāja sasniegšanu kā daļu no gada progresa novērtējuma, kas paredzēts Enerģētikas savienības stratēģiskajā satvarā;

Atļaujas piešķiršanas process

19.  uzsver, ka ilgais atļaujas piešķiršanas process ir galvenais kavēklis jaunu augstsprieguma līniju ierīkošanai Eiropā; aicina dalībvalstis sekmēt ātrāku procedūru, vienlaikus saglabājot pienācīga līmeņa garantijas sabiedrības interešu ievērošanai, tostarp efektīvai sabiedriskajai apspriešanai;

20.  atgādina, ka KIP sarakstā iekļautie projekti gūst labumu no atvieglotā regulējuma, paātrinātas plānošanas, saistoša 3,5 gadu termiņa atļaujas piešķiršanai un ātrākām vides novērtējuma procedūrām, kā arī tie var pretendēt uz papildu finansējumu saskaņā ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI) un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF); aicina Komisiju veikt novērtējumu par to, kā šī paātrinātā plānošana tiek īstenota un ievērota visās dalībvalstīs;

21.  atzīst, ka sabiedrības informētība un atbalsts ir būtisks, lai nodrošinātu starpsavienojumu projektu ātru īstenošanu; atzīst, ka, būvējot jaunas elektropārvades līnijas, nedrīkst aizmirst par pārredzamiem un iekļaujošiem procesiem un augstākajiem vides standartiem; aicina projektu iniciatorus jauniem starpsavienojumiem izmantot labākos pieejamos tehniskos paņēmienus, lai uzlabotu saskaņotību starp projektu ieguldījumiem tīklos, vides ilgtspēju un projektu pieņemšanu vietējā sabiedrībā;

22.  uzsver, ka vienas pieturas aģentūras pieejas ieviešana veicina saīsinātas atļauju piešķiršanas procedūras; atgādina, ka TEN-E regula nosaka, ka katrai dalībvalstij ir jāieceļ valsts kompetentā iestāde, kas atbild par atvieglotu, saīsinātu un koordinētu atļauju piešķiršanas procesu valsts līmenī; šajā sakarībā atzinīgi vērtē „viena kontaktpunkta” pieejas novērtēšanu, ko Komisija veiks 2017. gadā, un mudina Komisiju šajā sakarībā novērtēt „viena kontaktpunkta” pieejas potenciālu ES līmenī;

ACER loma

23.  atzīmē, ka ACER darbinieku skaits ir nepietiekams un tai trūkst resursu; aicina ES budžeta iestādi sniegt aģentūrai nepieciešamos resursus, jo īpaši nodrošināt pietiekamu personālu, lai ļautu aģentūrai pienācīgi un savlaicīgi pildīt savus ar likumu noteiktos uzdevumus; aicina nostiprināt ACER lomu, jo īpaši saistībā ar elektroenerģijas PSOET un attiecībā uz valsts regulatīvo iestāžu koordinēšanas uzlabošanu un šķīrējtiesas procesu starp valsts regulatīvajām iestādēm, kā arī pārrobežu regulējuma jautājumu koordinēšanu;

24.  uzsver to valsts enerģētikas regulatoru kvalificēto darbinieku nozīmi, kuriem ir nepieciešamā pieredze, specializācija un neatkarība; aicina Komisiju ne vēlāk kā līdz 2016. gada beigām veikt neatkarīgu revīziju par visiem valstu energoregulatoriem pieejamiem resursiem un līdz šim panākto neatkarības pakāpi, tostarp apkopot ieteikumus par to, kā uzlabot situāciju;

25.  atzīmē, ka joprojām trūkst pārredzamības tirgū pieejamo pārrobežu jaudu aprēķināšanas jomā un starpsavienojumu ierobežojumu biežuma, apjoma un iemeslu ziņā; šajā sakarībā apšauba to, ka lielākā daļa būtisko ierobežojumu ir pilnībā novērsti; aicina Komisiju sniegt ACER atbilstošas kompetences un pilnvaras, lai savāktu nepieciešamo informāciju par katru atsevišķo pārrobežu pārvades jaudu, lai ACER varētu efektīvi pildīt savus uzraudzības pienākumus; prasa minēto informāciju ACER iesniegt kopā ar vajadzīgo papildu informāciju par valsts tīkla struktūru un darbību; šajā sakarībā atzinīgi vērtē elektroenerģijas tīkla kodeksu ātru pabeigšanu; norāda uz Komisijas nesenajā paziņojumā „Uz patērētājiem orientēts jaunais kurss” izklāstītajiem nodomiem paplašināt ACER pilnvaras, darbības jomu un kompetenci un uz Komisijas apsvērumiem par šādas paplašināšanas apjomu; aicina Komisiju šajā sakarībā sniegt konkrētus ierosinājumus, lai sekmētu iekšējā enerģijas tirgus īstenošanu; norāda, ka, paredzot ACER jaunus pienākumus, būtu jāparedz arī atbilstoši resursi;

Finanšu instrumenti

26.  atzīmē Komisijas aplēses, ka finansējums EUR 35 miljardu apmērā ir nepieciešams, lai līdz 2020. gadam 10 % mērķi sasniegtu visās dalībvalstīs; atgādina, ka saskaņā ar EISI regulu ((ES) Nr. 1316/2013) ieteikts, ka lielāko finansiālā atbalsta daļu, kas paredzēts EISI finanšu kopumā, jāatvēl elektroenerģijas projektiem, un uzstāj, ka Komisijai šis noteikums ir pienācīgi jāapsver; atbalsta Komisijas ieteikumu EISI koncentrēti izmantot dažiem galvenajiem projektiem; uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš projektiem, ar kuriem novērš būtiskākos trūkumus integrētajā ES elektroenerģijas tirgū un nepietiekamu savienojamību; uzskata, ka atbilstošs ES finansējums būtu jādara pieejams arī pēc 2020. gada, lai atbalstītu tādu dzīvotspējīgu nekomerciālu elektroenerģijas pieslēguma projektu izbūvi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu iekšējā enerģijas tirgus darbību un elektroenerģijas sistēmu darbības drošību; uzsver EIB nozīmi, atbalstot investorus komerciāli dzīvotspējīgos elektroenerģijas infrastruktūras projektos; atzīmē ESIF izveidi un mudina Komisiju nodrošināt, ka fonds efektīvi piesaista investīcijas elektroenerģijas starpsavienojumu jomā;

27.  turklāt mudina Komisiju 1) veicināt ieguldījumus labākajās pieejamajās tehnoloģijās, kas var būt dārgākas, bet ilgtermiņā nodrošinās ievērojamas finansiālas priekšrocības ekspluatācijas ciklā, kā arī laika ietaupījumu un tehnoloģiju līderības priekšrocības; 2) pārskatīt finansēšanas noteikumus ar mērķi racionalizēt esošos mehānismus un 3) stiprināt stimulus turpmākiem ieguldījumiem tīklā, cita starpā, mudinot ienākumus no īres maksājumiem pārvades pārslodzes gadījumā ieguldīt tīklu stiprinošā infrastruktūrā un tehnoloģijās, tostarp papildu starpsavienojumos;

Reģionālā sadarbība

Baltijas reģions

28.  atzīmē, ka plānoto starpsavienojumu īstenošana ļaus Baltijas valstīm līdz 2015. gada beigām sasniegt 10 % mērķrādītāju; pauž bažas par to, ka Baltijas valstu tīkli joprojām ir sinhronizēti ar Krievijas elektroenerģijas sistēmu un ir atkarīgi no tās un ka tas traucē patiesi integrēta un pareizi funkcionējoša Eiropas elektroenerģijas tirgus darbībai; aicina Baltijas valstu elektroenerģijas tīklu steidzami sinhronizēt ar Eiropas kontinentālo elektrotīklu, lai nodrošinātu tā pilnīgu integrāciju ES iekšējā elektrības tirgū, augstāku elektroapgādes drošību un sistēmas ekspluatācijas drošību; aicina attiecīgās dalībvalstis veikt vajadzīgos pasākumus, lai ierosinātu oficiālu procedūru sinhronai Eiropas kontinentālo elektrotīklu paplašināšanai Baltijas valstu virzienā, un aicina elektroenerģijas PSOET to sākt; aicina Komisiju atbalstīt un uzraudzīt šā projekta īstenošanu; uzsver kopējo Ziemeļvalstu elektroenerģijas tirgu kā labāko praksi sadarbībai starp dalībvalstīm elektroenerģijas iekšējā tirgus izveidē un attīstīšanā; atzīst, ka ir svarīgi veidot augstāku savienojamību starp Polijas un Ziemeļvalstu elektroenerģijas tirgu, lai Polija varētu sasniegt savu 10 % mērķrādītāju; atzinīgi vērtē saprašanās memoranda parakstīšanu par Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojuma plāna (BETSP) izpildes pastiprināšanu; uzsver, ka ar BETSP ir jāturpina reģionālā sadarbība un ir jāveicina dalībvalstu solidaritāte KIP īstenošanā;

Ziemeļjūras reģions

29.  atzīst, ka piekrastes vējam Ziemeļjūras reģionā ir potenciāls līdz 2030. gadam nodrošināt vairāk nekā 8 % no Eiropas elektroapgādes; turklāt atzīmē, ka reģionālas jūras energotīkla infrastruktūras plānošanas un izbūves koordinēšana, tirgus pieejamība un rezerves sadale, izmantojot integrētāku reģionālo tirgu koordināciju, Ziemeļjūras reģionā līdz 2030. gadam varētu radīt izmaksu ietaupījums EUR 5–13 miljardu apmērā gadā; aicina Komisiju un attiecīgās dalībvalstis atbalstīt šīs iespējas, izstrādājot pārvaldības struktūru 2030. gadam un attiecīgos plānus; aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt spēcīgu politisko atbalstu un apstiprinājumu Ziemeļu jūru atkrastes energotīklam, kas ir galvenais solis, veidojot efektīvu enerģētikas savienību; mudina nākamās prezidentūras ES Padomē izstrādāt tiesisko regulējumu un Nīderlandes prezidentūrā 2016. gadā vienoties par to starpvaldību nolīguma starp attiecīgajām dalībvalstīm veidā, tajā nosakot kopēju Ziemeļu jūru elektroenerģijas stratēģiju;

Centrāleiropa un Rietumeiropa

30.  uzsver, ka kopīgs elektroenerģijas tirgus starp Austriju un Vāciju veicina integrēta Eiropas enerģijas tirgus izveidi; atzīst, ka kopējā tirdzniecības zona, kas tika ieviesta 2002. gadā, nozīmē, ka abās minētajās valstīs elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenas ir vienādas, un nodrošina neierobežotu elektroenerģijas tirdzniecību un gandrīz 100 % energoapgādes drošību; norāda, ka Austrijas un Vācijas tirdzniecības zona ir vienīgā salīdzinoši lielā zona Eiropā, kas ir kopīga divām valstīm; norāda, ka lielākām tirdzniecības zonām ir raksturīgas labi funkcionējošam un likvīdam tirgum vajadzīgās īpašības, kas spēj samazināt tirdzniecības izmaksas, lai nodrošinātu noturīgas cenu prognozes ieguldījumu lēmumiem un veicinātu lielāku konkurenci; mudina ātri izveidot tīklus, lai atjaunojamo enerģiju varētu integrēt elektroenerģijas tirgū un nodrošinātu tīkla stabilitāti, jo īpaši Vācijas dienvidos; aicina saglabāt šo sekmīgo modeli un paplašināt tirdzniecības zonu;

Centrāleiropa un Dienvidaustrumeiropa

31.  uzsver, ka Centrāleiropa un Dienvidaustrumeiropa atjaunojamo enerģijas avotu ziņā ir apveltīta ar plašu –– un lielā mērā neizmantotu –– potenciālu; norāda, ka sadarbība un koordinācija ilgtermiņa plānošanā un Centrāleiropas un Dienvidaustrumeiropas reģionālo tīklu infrastruktūru veidošana ir jāpaplašina ārpus ES robežām, lai tajā iekļautu arī Rietumbalkānu valstis, kas nav ES sastāvā, un Turciju; aicina izveidot jaunu platformu, kurā visas reģiona galvenās ieinteresētās personas varētu apspriesties un sniegt politisku atbalstu kopīgiem projektiem, kuru mērķis ir pilnībā izmantot reģionā pieejamo elektroenerģijas resursu potenciālu; atzīst, ka ES Augsta līmeņa grupa Centrālās un Dienvidaustrumu Eiropas gāzes savienojumu jautājumos, kas izveidota 2015. gada februārī, varētu kļūt par šādu platformu, ja tās pilnvaras tiktu paplašinātas, iekļaujot elektroenerģijas jomu un iesaistot Centrāleiropas un Dienvidaustrumeiropas valstis, kas ir ārpus ES; atzīst, ka šāda platforma ļautu Komisijai nodrošināt vadību un politisko atbalstu;

32.  norāda, ka Centrāleiropas un Dienvidaustrumeiropas lielā atkarība no enerģijas importa nozīmē, ka ir būtiski palielināt pārrobežu elektroenerģijas jaudu, kas ļautu nodrošināt energoapgādes drošību reģionā un ilgtermiņā palīdzētu samazināt elektroenerģijas izmaksas iedzīvotājiem;

33.  ierosina Komisijai padziļināti izvērtēt jaunu elektroenerģijas starpsavienojumu iespējas Vidusjūras reģionā un starp Eiropas un Ziemeļāfrikas tirgiem, lai palielinātu piegādes drošību un attīstītu atjaunojamos energoresursus abos reģionos;

Pireneju pussala

34.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt ievērojami vairāk starpsavienojumu starp Spāniju un Franciju, lai atbalstītu atjaunojamos enerģijas avotus reģionā un ļautu Pireneju pussalai pilnībā piedalīties elektroenerģijas iekšējā tirgū; uzskata, ka Madrides deklarācija, kas parakstīta 2015. gada 4. martā, un augsta līmeņa grupas par Dienvidrietumeiropas starpsavienojumiem izveide, ir būtiski panākumi virzībā uz starpsavienojamības palielināšanu reģionā; atzīst, ka pašreizējā starpsavienojumu jauda starp Pireneju pussalu un kontinentālo Eiropu ir pārāk zema un ka projekti, kas iekļauti pirmajā KIP sarakstā, nebija pietiekami, lai sasniegtu 2020. gada starpsavienojumu mērķi; aicina šī reģiona valstis atbalstīt to ievērojamo atjaunojamās enerģijas potenciālu un atvieglot nozares piekļuvi integrētam Eiropas tirgum;

35.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu veikt pētījumu par ieguvumiem, ko sniedz starpsavienojums starp Pireneju pussalu un Franciju, Apvienoto Karalisti, Itāliju un Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm;

Darbības pēc 2020. gada

36.  atzīmē, ka Eiropas enerģētikas sistēma ir attīstījusies kopš 2002. gada, kad sākotnēji tika noteikts elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītājs, un šajā laikā jo īpaši atjaunojamie enerģijas avoti ir izstrādāti visā kontinentā; šajā sakarībā ierosina 15 % mērķrādītāju, kas izstrādāts, pamatojoties uz 2030. gadam uzstādīto jaudu, neuzskatīt par vienīgo un to uzmanīgi un rūpīgi izvērtēt, lai nodrošinātu, ka tas ir piemērots mērķim, atbilstošs un iespējams; tādēļ aicina Komisiju novērtēt reģionālo papildu mērķu noteikšanu un noteikt labākus kvalitatīvos un kvantitatīvos kritērijus, piemēram, tirdzniecības plūsmas, maksimālās plūsmas un šaurās vietas, kas parādītu, cik daudz starpsavienojumu ir nepieciešami;

37.  uzsver nepieciešamību noteikt nākotnes elektroenerģijas starpsavienojumu mērķi, pamatojoties uz ES ilgtermiņa klimata mērķiem, kā arī ilgtspējīgas enerģētikas sistēmu, ko ES cenšas panākt; šajā sakarībā atzīmē, ka vajadzīgo starpsavienojumu pakāpe būs īpaši atkarīga no vairākiem rādītājiem, tostarp a) principa, ka energoefektivitāte ir pirmais īstenojamais pasākums, no piemērošanas un no vairāku ar pieprasījumu saistītu reaģēšanas pasākumu īstenošanas dalībvalstu un ES politikā; b) decentralizētas, uz atjaunojamiem resursiem pamatotas elektroenerģijas un ar to saistīto viedtīklu ieviešanas; c) valsts lēmumiem par energoresursu struktūru, ņemot vērā ES ilgtermiņa mērķus klimata un enerģētikas jomā; d) enerģijas uzglabāšanas tehnoloģiju izstrādes, tostarp mājsaimniecību un pašvaldību līmenī; e) atbilstošā gadījumā –– labāko pieejamo tehnoloģiju izmantošanas; f) iedzīvotāju atzīšanas par ražojošiem patērētājiem enerģētikas sistēmā un g) skaidru stimulu noteikšanas ieguldījumiem enerģētikas tīklos;

o
o   o

38.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.


Eiropas Progresa mikrofinansēšanas instrumenta īstenošana
PDF 433kWORD 114k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra rezolūcija par Eiropas Progresa mikrofinansēšanas instrumenta ieviešanu (2015/2042(INI))
P8_TA(2015)0446A8-0331/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Eiropas Progresa mikrofinansēšanas instrumenta īstenošana — 2013. gads" (COM(2014)0639),

–  ņemot vērā 2015. gada 5. maija Eiropas Progresa mikrofinansēšanas instrumenta vidusposma novērtējumu(1),

–   ņemot vērā pētījumu par nepilnībām mikrofinansēšanas jomā un iespējām, kā tās novērst ar ES finanšu instrumenta palīdzību(2);

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1296/2013 par Eiropas Savienības Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmu (EaSI) un ar kuru groza Lēmumu Nr. 283/2010/ES, ar ko izveido Eiropas progresa mikrofinansēšanas instrumentu nodarbinātībai un sociālajai iekļaušanai(3) (EaSI Regula),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 25. marta Lēmumu Nr. 283/2010/ES, ar ko izveido Eiropas progresa mikrofinansēšanas instrumentu nodarbinātībai un sociālajai iekļaušanai(4) ("Instruments") ("Lēmums"),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 24. marta rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Eiropas iniciatīvu mikrokredītu attīstībai nolūkā atbalstīt izaugsmi un nodarbinātību(5),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2015. gada maija padziļināto analīzi "Eiropas Progresa mikrofinansēšanas instrumenta vidusposma novērtējums"(6),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 8/2015 par tematu „Vai ar ES finansiālo atbalstu tiek pienācīgi apmierinātas mikrouzņēmēju vajadzības?”,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Budžeta kontroles komitejas atzinumu (A8-0331/2015),

A.  tā kā mikrofinansēšana palīdz sasniegt stratēģijas "Eiropa 2020" mērķus; un tā kā mikrofinansēšana var palīdzēt cilvēkiem pārvarēt nabadzību un novērst bezdarbu, stiprināt viņu pašcieņu, kā arī veicināt kopienās kohēziju, uzlabojot sociālo integrāciju un mazinot sociālās atšķirības;

B.  tā kā Instrumenta mērķis ir uzlabot iespējas piekļūt mikrofinansējumam personām, kuras zaudējušas darbu vai var zaudēt darbu, vai kurām ir grūtības iesaistīties vai atgriezties darba tirgū, kā arī personām, kuras saskaras ar sociālās atstumtības draudiem, vai neaizsargātām personām, kas atrodas nelabvēlīgā situācijā saistībā ar piekļuvi tradicionālajam kredītu tirgum, un kuras vēlas nodibināt vai attīstīt savus mikrouzņēmumus, tostarp kā pašnodarbinātai personai; tā kā Instrumenta mērķis ir arī uzlabot iespējas piekļūt mikrofinansējumam mikrouzņēmumiem un sociālajai ekonomikai;

C.  tā kā Instrumenta mērķis ir uzlabot starpnieku nozares kapacitāti ar mērķi palielināt iespējamo operāciju skaitu, tādējādi stimulējot augstas kvalitātes darbvietu radīšanu, izaugsmi un sociālo iekļaušanu vietējās kopienās;

D.  tā kā šķiet, ka kredītu ņēmējas sievietes ir sliktākā finansiālā stāvoklī nekā kredītu ņēmēji vīrieši, jo procentuāli lielāka daļa no viņām ir bezdarbnieces vai arī viņām draud nabadzība(7); tā kā to sieviešu un vīriešu uzņēmēju attiecība, kuri gūs labumu no Progresa mikrofinansēšanas instrumenta, ir tikai 36:64, un tas joprojām ir nepietiekami, lai nodrošinātu dzimumu līdzsvaru;

E.  tā kā sociālā atstumšana un vairākveidu diskriminācija, kam pakļautas dažas sieviešu grupas, vēl vairāk pasliktina šo sieviešu jau tā ekonomiski nelabvēlīgāko stāvokli un apgrūtina viņām piekļuvi finansējumam; tā kā par prioritāti būtu jāuzskata sieviešu, kuras cieš no atstumšanas, iekļaušana;

F.  tā kā arvien lielāka daļa darba tirgū aktīvo sieviešu ir arī galvenie naudas pelnītāji savā ģimenē; tā kā starp vientuļajiem vecākiem ir lielāks sieviešu (nevis vīriešu) īpatsvars; tā kā mikrofinansēšanai būtu jādod labums arvien lielākam skaitam sieviešu;

G.  tā kā sociālajā ekonomikā darbojas kooperatīvi, savstarpējās sabiedrības, bezpeļņas organizācijas, fondi un sociālie uzņēmumi, kas Savienībā veicina nodarbinātību, sociālo kohēziju, reģionālo un lauku teritoriju attīstību, vides un patērētāju aizsardzību, lauksaimniecību, trešo valstu attīstību un sociālā nodrošinājuma politikas nostādnes;

H.  tā kā ekonomiskās un finanšu krīzes rezultātā ir palielinājusies nabadzība un sociālā atstumtība, kā arī ilgtermiņa bezdarbs, jauniešu bezdarbs un sociālā nevienlīdzība;

I.  tā kā Instruments uzlabo nosacījumus kredītu ņēmējiem un padara finansējumu pieejamu citādi neatbilstīgām personām; tā kā mikrofinansēšanas starpnieki (MFS) ir guvuši labumu no Instrumenta 22 dalībvalstīs; tā kā Instrumenta vispārīgais mērķis ir līdz 2020. gadam izsniegt 46 000 mikroaizdevumu, kopā sasniedzot summu aptuveni EUR 500 miljonu apmērā;

J.  tā kā kredītu ņēmēju atmaksājumu līmenis tiek lēsts 95 % apmērā; tā kā Instruments ir palīdzējis privātpersonām iekļūt vai atgriezties darba tirgū vai sākt uzņēmējdarbību un pašnodarbinātām personām saglabāt vai paplašināt savus mikrouzņēmumus, jo tiek saglabātas darbvietas, pieņemti darbā jauni darbinieki un palielināts apgrozījums; tā kā Instruments tiek izmantots arī nomaļās Eiropas teritorijās un tas veicina saimniecisko darbību;

K.  tā kā Instrumenta pieejamību minoritātēm joprojām ir grūti novērtēt, jo lielākā daļa MFS neveic īpašas darbības, lai uzlabotu minoritāšu piekļuvi Instrumentam; tā kā mikroaizdevumu saņēmēji nevēlas, ka tos uzskata par atstumtajiem, vai baidās no diskriminācijas etniskās izcelsmes atklāšanas gadījumā;

L.  tā kā 60 % no personām, par kurām ir pieejami dati, mikroaizdevuma pieteikuma iesniegšanas brīdī bija vai nu bezdarbnieki, vai arī ekonomiski neaktīvi; tā kā 84% saņēmēju bija vecuma grupā no 25 līdz 54 gadiem, un 36 % no reģistrētajiem uzņēmējiem, kuri saņēma aizdevumu, bija sievietes;

M.  tā kā vajadzētu vērtēt arī Instrumenta kvalitatīvos, bet ne tikai kvantitatīvos rādītājus; tā kā vienkāršāk ir vērtēt Instrumenta ekonomisko efektivitāti, tomēr vajadzētu vērtēt arī tā ietekmi uz sociālās iekļaušanas nodrošināšanu, kā arī radīto darbvietu kvalitāti un to domino efektu;

N.  tā kā plānotā sieviešu un vīriešu uzņēmēju attiecība 40/60 ir gandrīz sasniegta un tā ir ievērojami augstāka par Savienības vidējo attiecību;

O.  tā kā uzņēmējdarbības attīstības pakalpojumi, piemēram, apmācība un konsultācijas, ir panākumu atslēga un nodrošina mikrouzņēmumu dzīvotspēju;

P.  tā kā ir konstatēts, ka Instrumenta trūkums ir nepietiekams finansējums sociālās ekonomikas uzņēmumiem;

Q.  tā kā pazīmes liecina, ka mikrofinansēšana varētu būt viens no elementiem, kā atbalstīt uzņēmumu pāreju no ēnu ekonomikas uz deklarētu saimniecisko darbību;

R.  tā kā datu par MFS sniegtajiem aizdevumiem plašāka publiskošana ir labākais veids, kā veicināt publiskā finansējuma labāku izmantošanu; tā kā datu plašāka publiskošana ļauj labāk salīdzināt MFS darbības rezultātus;

S.  tā kā ir iespējams panākt sinerģiju starp šo instrumentu un Eiropas Sociālo fondu (ESF), Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF) un citiem ES fondiem, tādējādi izvairoties no nevēlamas pārklāšanās;

T.  tā kā Finanšu regulas 6. pantā noteikts, ka "budžetu izveido un izpilda saskaņā ar vienotības, budžeta precizitātes, gada pārskata, līdzsvara, norēķinu vienības, universāluma, specifikācijas, pareizas finanšu pārvaldības, kas paredz lietderīgu un efektīvu iekšējo kontroli, un pārredzamības principiem";

U.  tā kā Instruments saņem finansējumu no ES, kā arī finansiālu ieguldījumu no Eiropas Investīciju bankas, un abus tos pārvalda Eiropas Investīciju fonds (EIF); tajā ir paredzēts arī papildu finansējums no privātiem investoriem;

V.  tā kā šis instruments vēl nav labi zināms potenciālajiem saņēmējiem;

Piekļuves mikrofinansējumam uzlabošana

1.  uzsver, ka finanšu krīzes laikā šāds finanšu instruments ir svarīgs, lai varētu veidot jaunus uzņēmumus, radīt jaunas darbvietas un nodrošināt, ka bezdarbnieki, nelabvēlīgā situācijā esoši cilvēki un mikrouzņēmumi varētu vieglāk piekļūt finansējumam, vienlaikus mazinot risku MFS;

2.  norāda, ka ietekme uz nodarbinātības radīšanu bija zemāka par sākotnēji cerēto, neraugoties uz to, ka daudzi saņēmēji, ja nebūtu saņēmuši mikrokredītu, būtu pilnībā izslēgti no kredītu tirgus; uzskata, ka šo mazāko nekā gaidīts ietekmi uz nodarbinātības radīšanu var daļēji skaidrot ar to, ka Instrumenta īstenošanas laikā ekonomika pārdzīvoja būtisku krīzi, kas ietekmēja gan kredītu tirgu, gan nodarbinātības rādītājus; tomēr norāda, ka Instruments deva būtisku ieguldījumu darbvietu saglabāšanā; ņem vērā to, ka šīs problēmas risināšanai tiks izmantota jauna, elastīgāka EaSI programma;

3.  pauž nožēlu par to, ka liels skaits pieprasījumu mikrokredīta saņemšanai tika noraidīti (gandrīz 2000 pieteikumu tika noraidīti, daļēji pamatojot to ar personu un uzņēmumu pārmērīgi lielo parādu slogu), un ka vēl joprojām mikrofinansēšanas tirgū nav pietiekama piedāvājuma, neraugoties uz mikrokredītu ņēmēju skaita pieaugumu; aicina Komisiju rūpīgāk izpētīt šo noraidījumu iemeslus, tostarp arī meklējot veidus, kā novērst tos;

4.  uzsver, ka Instruments ir svarīgs, it īpaši krīzes laikā, jo tas ļauj bezdarbniekiem un nelabvēlīgā situācijā esošiem cilvēkiem piekļūt finansējumam; uzsver, ka, ņemot vērā pašreizējo krīzi patvēruma un migrācijas jomā, mikrofinansēšana var darboties kā būtisks atbalsts bēgļiem un migrantiem, kad viņi nonāk ES darba tirgū;

5.  aicina dalībvalstis izveidot kontaktpunktus, lai uzlabotu potenciālo labuma guvēju un visu iedzīvotāju zināšanas par šo instrumentu;

6.  pamatojoties uz līdz šim gūto pieredzi, aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot izpratni, jo īpaši attālākos reģionos un kopienās, it sevišķi minoritāšu kopienās vai personu ar invaliditāti organizācijās, par šāda instrumenta pastāvēšanu, tā sniegtajiem labumiem un veidiem, kā tam piekļūt;

7.  norāda, ka no Instrumenta 2013. gadā tika finansēti arī aizdevumi un garantijas vecāka gadagājuma cilvēkiem; turklāt norāda, ka daži no MFS saņēma gan garantiju, gan aizdevumu, bet šie divi mehānismi vienmēr attiecas uz atšķirīgiem portfeļiem;

8.  aicina Instrumenta darbībā ņemt vērā pievienoto vērtību projektiem, ko īsteno reģionos, kuros ir būtiski vai pastāvīgi dabas vai demogrāfiski kavēkļi, piemēram, reti apdzīvotos reģionos un reģionos, kuros samazinās iedzīvotāju skaits, jo tas ne tikai stimulēs darbvietu radīšanu, bet arī palīdzēs novērst iedzīvotāju aizbraukšanu;

9.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija un Eiropas Investīciju fonds EaSI struktūrā iekļauto mikrofinansējuma un sociālās uzņēmējdarbības (MF/SU) atzaru ir padarījuši darbotiesspējīgu, lai nodrošinātu līdzekļu pieejamību saņēmējiem; sagaida, ka EaSI veiksmīgi novērsīs Instrumenta trūkumus;

10.  aicina Komisiju novērtēt pašreizējās mikrokredīta definīcijas piemērotību, lai nodrošinātu turpmāko finanšu instrumentu atbilstību labuma guvēju vajadzībām un Lēmuma 2. pantā noteikto mērķu sasniegšanai;

11.  mudina Komisiju un dalībvalstis vākt datus par mikrouzņēmumu raksturlielumiem, to īpašajām vajadzībām un dzīvotspēju un tad novērtēt šos datus un vajadzības gadījumā vidusposma pārskata veikšanas laikā izdarīt grozījumus EaSI regulā; atzinīgi vērtē to, ka Instrumenta pārpalikums un atmaksājumi tiks ieskaitīti mikrofinansējuma un sociālās uzņēmējdarbības atzara budžetā, tādējādi palielinot garantiju un finansēto instrumentu apjomu, kas tiks piedāvāts mikrokredītu ņēmējiem;

12.  atzinīgi vērtē to, ka visi septiņi līdz šim izskatītie Instrumenta finanšu mehānismi ir piesaistījuši papildu privāto finansējumu; tomēr pauž bažas par to, ka saskaņā ar Revīzijas palātas ziņojumu mērķvērtības sviras efekta rādītājiem attiecībā uz garantijām tika sasniegtas tikai vienā gadījumā no septiņiem, bet divos gadījumos netika sasniegtas;

13.  atzinīgi vērtē EaSI iekļautās jaunās programmas palielināto elastību, pielāgojoties mainīgajām vajadzībām attiecībā uz līdzekļu pārdali starp šīs programmas atzariem; aicina Komisiju nepieļaut dubultu finansējumu, izstrādājot skaidru un pārredzamu sinerģiju starp EaSI un citām Savienības programmām un iniciatīvām;

14.  aicina Komisiju nodrošināt lielāku publicitāti un informāciju par Instrumentu un par iespējām tam piekļūt;

15.  aicina Komisiju paplašināt Instrumenta ģeogrāfisko pārklājumu, lai tas aptvertu visas dalībvalstis; uzsver nepieciešamību paplašināt Instrumenta darbības jomu, attiecinot to ne tikai uz lauksaimniecību un tirdzniecību, bet arī uz citām nozarēm;

Mērķgrupu ietveršana un sociālās ietekmes ziņojumi

16.  pauž nožēlu par to, ka skaidri definētu sociāla rakstura atskaišu trūkuma dēļ nav precīzāk izvērtēta Instrumenta sociālā ietekme saistībā ar jaunu darbvietu radīšanu, uzņēmējdarbības ilgtspēju un minoritāšu grupu iesaistīšanu; tādēļ aicina Komisiju ievērot sociālās rīcības mērīšanas pasākumu standartus ar mērķi garantēt vislielāko ietekmi uz sabiedrību, ņemot vērā arī stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus, un izvērtēt, vai vēl jāprecizē mērķgrupu (tostarp cilvēku ar invaliditāti) definīcijas;

17.  norāda, ka Instruments sāka darboties kā izmēģinājuma projekts; turklāt norāda, ka tika konstatētas nepilnības saistībā ar neaizsargātu iedzīvotāju grupu, piemēram, migrantu un personu ar invaliditāti, iesaistīšanu; tomēr uzskata, ka gūtā pieredze jau ir ņemta vērā un ka dažas no šīm nepilnībām jau ir novērstas EaSI programmā; atzinīgi vērtē to, ka mērķu stratēģiskais novērtējums ir izstrādāts atbilstīgi stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem;

18.  aicina EIF sadarboties ar MFS un pieprasīt, lai tie ievērotu Eiropas Ētikas kodeksu attiecībā uz mikrokredītu izsniegšanu, un priekšroku dot tiem MFS, kuri ir demonstrējuši savu spēju un vēlmi sadarboties ar organizācijām, kas sniedz turpmāku atbalstu galīgajiem saņēmējiem; vēl aicina EIF nodrošināt līgumos ar MFS iekļauto noteikumu izpildi, pieprasot tiem ciešāk sadarboties ar organizācijām, kuras pārstāv neaizsargātas iedzīvotāju grupas, lai piekļuve mērķgrupām būtu efektīvāka;

19.  aicina Komisiju uzlabot metodes, atbilstīgi kurām novērtē uzņēmumu dzīvotspēju un to ietekmi uz apkārtējo kopienu pēc mikrokredīta atmaksas;

20.  aicina Komisiju un EIF uzlabot ziņošanu par labuma guvējiem un MFS, vienlaikus atzīstot, ka ir jārod līdzsvars, lai nepārslogotu MFS; uzsver, ka informāciju, kas būtu nepieciešama attiecīgajam ziņojumam, sniedz gan MFS, gan mikrokredītu ņēmēji, lai saņemtu kredītu;

21.  pauž nožēlu par to, ka informācija, kā tiek izmantoti ar Instrumentu saistītie aizdevumi un garantijas, ir fragmentāra un nepilnīga un ka tajā trūkst detalizētas informācijas par galīgo saņēmēju nodarbinātības statusu, lai gan Revīzijas palāta konstatēja, ka ziņošana atbilst Lēmumā noteiktajām prasībām;

22.  aicina EIF nodrošināt, ka MFS publisko datus par izsniegto mikrokredītu skaitu un apjomu, kā arī par to, kas ir galīgie labuma guvēji;

23.  aicina Komisiju ievērot līdztiesību starp vīriešiem un sievietēm attiecībā uz piekļuvi mikrofinansējumam un nākotnē paredzēt vienlīdzīgas procentuālās attiecības starp abu dzimumu uzņēmējiem mērķrādītāju; aicina Komisiju un dalībvalstis iedrošināt MFS īstenot īpašas sievietēm un sieviešu uzņēmējdarbības atbalstam paredzētas stratēģijas, tostarp sadarbojoties ar apvienībām un organizācijām, kas ir aktīvas šajā jomā;

24.  aicina Komisiju un dalībvalstis vēl vairāk paplašināt redzamību un informāciju par Instrumenta piedāvātājām finansēšanas iespējām, tostarp organizējot izpratnes veicināšanas kampaņas, paraugprakses apmaiņu starp sievietēm uzņēmējām, rīkojot īpaši sievietēm paredzētus darbseminārus un apmācību, lai nodrošinātu labāku dzimumu līdzsvaru attiecībā uz piekļuvi mikrofinasējumam;

25.  aicina Komisiju ņemt vērā ieguvumus, ko mikrofinansēšana dos sievietēm, tostarp saistībā ar ilgtspējīgu darbvietu radīšanu; aicina Komisiju veicināt to, ka sievietes uzņēmējas apmainās ar viedokļiem un paraugpraksi;

26.  atzīst, cik svarīgi ir noteikt sasniedzamo procentuālo attiecību starp uzņēmējiem vīriešiem un sievietēm; tomēr uzskata, ka Instrumenta panākumus nevajadzētu mērīt vienīgi ar vispārējiem mērķiem, bet ar tā spēju ļaut mikrouzņēmējiem un MVU uzsākt savus projektus un dot ieguldījumu ekonomikas izaugsmē un sociālajā kohēzijā;

27.  mudina Komisiju vairāk censties uzlabot piekļuvi mikrofinansējumam potenciāli atstumtajiem klientiem, piemēram, migrantiem, bēgļiem, ilgtermiņa bezdarbniekiem, jauniešiem, personām ar zemiem ienākumiem, mazkvalificētiem darba ņēmējiem un personām ar invaliditāti, kuri patlaban nevar pilnībā izmantot Instrumenta sniegtās iespējas;

28.  aicina Komisiju uzskatīt bēgļus un patvēruma meklētājus par mērķgrupu;

29.  aicina Komisiju izstrādāt daudz vairāk iniciatīvu un piešķir vairāk finansējuma mikrokredītu piešķiršanai jaunu cilvēku vadītiem inovatīviem jauniem uzņēmumiem, lai atbalstītu jauniešu uzņēmējdarbību un augstu tehnoloģisko, zinātnisko un sociālo inovāciju ekonomikas krīzes laikā, kad ir grūti saņemt kredītu; turklāt uzsver, ka dalībvalstīm ir jācenšas mazināt birokrātiju, kas uzņēmējiem jāpārvar, lai piekļūtu fondiem, ko Savienība piešķīrusi uzņēmēju atbalstam;

Sociālās ekonomikas atbalstīšana

30.  pauž nožēlu par to, ka no Instrumenta finansēto sociālo uzņēmumu skaits ir neliels; tāpēc atzinīgi vērtē to, ka konkrēta procentuālā daļa no EaSI budžeta novirzīta sociālo uzņēmumu finansēšanai;

31.  mudina Komisiju cieši uzraudzīt šo jauno iezīmi un iedrošināt dalībvalstis apmainīties ar datiem, zināšanām un paraugpraksi šajā jomā, nodrošinot atbilstīgas MFS atskaites, un motivēt tos atbalstīt projektus, kam ir augsta sociālā ietekme uz to potenciālajiem klientiem;

32.  aicina Komisiju izvērtēt un vajadzības gadījumā pārskatīt saskaņā ar EaSI programmu noteikto aizdevumu sociālajiem uzņēmumiem maksimālo robežu, lai nodrošinātu tiem vajadzīgus un pietiekamus līdzekļus, lai tie varētu attīstīties un lai tiktu apmierinātas tirgus vajadzības;

33.  uzsver, cik svarīgi ir finansēšanas programmās ņemt vērā dzimumu perspektīvu; uzskata, ka ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumi un dzimumu līdztiesības principa ievērošana budžeta plānošanā palīdz izvērtēt, kā finansēšanas prioritātes, finanšu līdzekļu piešķiršana un programmu finansēšanas specifikācijas ietekmē sievietes, un uzlabot šo ietekmi; uzsver, ka ir nepieciešams sistemātiski vākt un regulāri analizēt pēc dzimumiem dalītus datus;

Konsultāciju un apmācības pakalpojumi un papildināmība ar citiem instrumentiem

34.  atzinīgi vērtē iespēju EaSI ietvaros finansēt MFS spēju veidošanu un tehnisko palīdzību tiem uzlabot savu profesionalitāti, pakalpojumu sniegšanu un datu vākšanu un apstrādi, lai uzlabotu iespējas novērtēt Instrumentu;

35.  mudina Komisiju saistīt Instrumentu ar uzņēmējdarbības pamatapmācību, lai tiktu nodrošināta uzņēmumu ekonomiskā dzīvotspēja un mikrokredītu izsniegšanas mērķa īstenošana;

36.  pauž nožēlu par to, ka uzņēmējdarbības attīstības pakalpojumus, tostarp konsultācijas un apmācību, nevar tieši finansēt no EaSI, un aicina Komisiju izpētīt turpmākās finansēšanas iespējas, izmantojot jaunus atbilstīgus instrumentus kopā ar valsts vai ES līdzekļiem;

37.  norāda, ka ESF vajadzētu sniegt būtisku finansējumu, lai veidotu uzņēmumus, dzīvotspējīgu mikrofinansēšanu un sociālo uzņēmējdarbību apvienojumā ar darbaudzināšanas un apmācības programmām; pauž nožēlu par to, ka šie mehānismi netiek tieši finansēti no EaSI;

38.  iesaka Komisijai un dalībvalstīm attīstīt stratēģisko sadarbību ar vietējām un reģionālajām organizācijām un iestādēm attiecībā uz EaSI, ESF un citām iespējamām valsts programmām, kas veicina to sadarbību ar MFS un galīgajiem saņēmējiem, lai uzlabotu palīdzību mikrokredītu ņēmējiem attiecībā uz apmācībām, konsultācijām un vispārējo atbalstu, kas var uzlabot uzņēmumu dzīvotspēju;

39.  atzinīgi vērtē iespēju izmantot ESF līdzekļus EaSI MF/SU atzaram un aicina Komisiju un EIF labāk informēt MFS par šo iespēju saskaņā ar Kopīgo noteikumu regulas 38. pantu(8);

40.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ESIF līdzekļi ir pieejami mikrouzņēmumu finansēšanai;

Mikrofinansēšanas starpnieki

41.  mudina Komisiju koordinēt ESF un EaSI atbalstu, lai uzlabotu šo abu programmu savstarpējo papildināmību attiecībā uz mikrofinansēšanas instrumentiem, pievēršoties arī sadarbībai starp MFS un uzņēmējdarbības atbalsta centriem, kuri saņem līdzfinansējumu no ESF;

42.  atzinīgi vērtē mikrokredītu starpnieku atlases procesu, kas atbilst EIF noteikumiem un procedūrām, un atkārtoti pauž Parlamenta prasību, ka šiem starpniekiem ir jāievēro atbildīgas aizdošanas un fizisku personu un uzņēmumu pārmērīgu parādsaistību novēršanas principi;

43.  ierosina procedūru, kas nodrošina piekļuvi Instrumentam, padarīt vienkāršāku un vienošanās starp MFS un EIF elastīgākas un vieglāk saprotamas, lai mazākie MFS varētu pilnībā un ātri izmantot finansēšanas instrumentu un EIF mehānismu sniegtās iespējas;

44.  pauž nožēlu par to, ka ievērojams skaits Instrumentam iesniegto pieteikumu nebija līdz galam izpildīti un EIF nevarēja tos apstiprināt; aicina Komisiju novērtēt šīs neveiksmes iemeslus (piemēram, informācijas vai pieejamības trūkums, vai arī kāds birokrātisks šķērslis, kura novēršanai jāvienkāršo procedūra); aicina Komisiju nekavējoties rīkoties, lai atrisinātu šo problēmu;

45.  aicina Komisiju nodrošināt Instrumentam lielāku publicitāti un sniegt par to plašāku informāciju, kā arī par to, kā tam piekļūt, vienlaikus vienkāršojot šo procedūru un padarot nolīgumus starp mikrofinansēšanas starpniekiem un EIF elastīgākus un vieglāk saprotamus, tādējādi ļaujot mazākiem starpniekiem ātrāk piekļūt tirgum;

46.  aicina Komisiju un EIF izvērtēt, kā Instrumenta radītos labumus sekmīgāk izplatīt plašākai sabiedrībai, nevis aprobežoties tikai ar pastāvošajām prasībām, kas izvirzītas MFS;

47.  mudina Komisiju veicināt sadarbību starp MFS un organizācijām, kuras aizstāv labuma guvēju intereses, lai ne tikai reklamētu attiecīgos produktus vai meklētu jaunus klientus;

48.  aicina dalībvalstis attīstīt mikrofinansēšanas sektoru, lai tas varētu paplašināties, kas nepieciešams Savienības mērķu saistībā ar stratēģiju „Eiropa 2020” sasniegšanai, un izmantot Instrumentu, izpētot nebanku starpnieku iespējas bez partnerbankas pakalpojumiem ieiet mikrokredītu tirgū;

49.  mudina Komisiju stiprināt dialogu ar mikrofinansēšanas sektora pārstāvjiem (MFS, bankām un nebanku iestādēm, tīkliem, piemēram, Eiropas Mikrofinansējuma tīklu), kā arī ar ieinteresētajām personām, kuras pagaidām vēl nav iekļautas, saistībā ar to attiecīgo produktu pieejamību, izmantošanu un veidu, kas jāpiedāvā Savienības finansētu programmu ietvaros;

50.  mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt paraugprakses apmaiņu starp MFS, kas darbojas dažādās dalībvalstīs;

51.  aicina Komisiju un EIF nodrošināt, ka EaSI MF/SU atzars turpina strādāt pie tā, lai MFS būtu informēti par Eiropas Ētikas kodeksu attiecībā uz mikrokredītu izsniegšanu un šis kodekss tiktu iekļauts ar MFS noslēgtajos līgumos;

52.  uzskata, ka Komisijas ziņojums "Eiropas Progresa mikrofinansēšanas instrumenta īstenošana — 2013. gads" ir ļoti vispārīgs un tajā trūkst konkrētu datu par Instrumenta īstenošanu;

53.  mudina Komisiju nodrošināt, lai Instruments un EaSI programma turpinātu palielināt ES pievienoto vērtību un atpazīstamību.

o
o   o

54.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1) http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=738&langId=fr&pubId=7760
(2) http://bookshop.europa.eu/fr/study-on-imperfections-in-the-area-of-microfinance-and-options-how-to-address-them-through-an-eu-financial-instrument-pbKE0214424/?CatalogCategoryID=ZjsKABstHnIAAAEjH5EY4e5L
(3) OV L 347, 20.12.2013., 238. lpp.
(4) OV L 87, 7.4.2010., 1. lpp.
(5) OV C 117 E, 6.5.2010., 85. lpp.
(6) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/IDAN/2015/547555/EPRS_IDA(2015)547555_EN.pdf
(7) Eiropas Progresa mikrofinansēšanas instrumenta vidusposma novērtējums
(8) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1303/2013,ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).


Jauna KZP — tehnisko pasākumu un daudzgadu plānu struktūra
PDF 351kWORD 106k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 15. decembra rezolūcija par jaunu KZP — tehnisko pasākumu un daudzgadu plānu struktūru (2015/2092(INI))
P8_TA(2015)0447A8-0328/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 43. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku un jo īpaši tās 7. panta 2. punktu un 9. un 10. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0328/2015),

A.  tā kā zivju krājumu ilgtspējība ir zvejniecības nozares nākotnes obligāts nosacījums;

B.  tā kā kopš 2009. gada leģislatīvo dokumentu ziņā ne tehnisko pasākumu, ne daudzgadu plānu jomā nav panākts nekāds būtisks progress, ko, pirmkārt, var skaidrot ar to, ka Komisijas priekšlikumi par minētajiem plāniem izraisīja Eiropas iestāžu domstarpības saistībā ar to attiecīgajām LESD 43. pantā paredzētajām pilnvarām lēmumu pieņemšanas procesā, un, otrkārt, ar to, ka grūtības radās, tiesību aktus par tehniskajiem pasākumiem pielāgojot Lisabonas līgumam;

C.  tā kā viens no kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) (Regula (ES) Nr. 1380/2013) mērķiem ir atjaunot un uzturēt iegūto sugu populācijas virs līmeņa, kas nodrošina maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu, izmantojot ekosistēmisko un selektīvo pieeju; tā kā tehniskie pasākumi un daudzgadu plāni ir starp svarīgākajiem instrumentiem šo mērķu sasniegšanai;

D.  tā kā vienas no galvenajām izmaiņām, kas tika ieviestas ar KZP 2013. gada reformu, ir izkraušanas pienākums un reģionalizācija;

E.  tā kā tehniskie pasākumi ir sarežģīti, atšķirīgi un izkaisīti pa daudzām un dažādām regulām, zvejniekiem ir grūti tos īstenot un viņi var sākt izturēties pret tiem ar neuzticību;

F.  tā kā reģionalizācijas princips paredz apspriešanos ar konsultatīvajām padomēm, lai pietuvinātu ieinteresētās personas lēmumu pieņemšanas procesam un būtu iespējams labāk novērtēt lēmumu iespējamo sociālekonomisko ietekmi;

G.  tā kā tehnisko pasākumu sarežģītības un ar to īstenošanu saistīto grūtību, kā arī KZP reālu pozitīvu rezultātu un stimulu trūkuma dēļ zvejnieki tai vairs neuzticas;

H.  tā kā tehnisko pasākumu pārskatīšanas mērķim, kas jāveic, ņemot vērā labākos pieejamos zinātniskos ieteikumus un izmantojot ekosistēmisko pieeju, vajadzētu būt zvejas un jūras resursu vides ilgtspējas uzlabošanai tādā veidā, kas neapdraud nozares sociālekonomisko dzīvotspēju;

I.  tā kā, lai sasniegtu jaunās KZP mērķus, cita starpā ir jāizmanto selektīvāki zvejas rīki un metodes;

J.  tā kā pašlaik tiesību akti bieži vien kavē inovāciju, kas ļautu palielināt zvejas rīku selektivitāti;

K.  tā kā izkraušanas pienākums ir saistīts ar pamatīgām pārmaiņām zivsaimniecības pārvaldības koncepcijā un īpaši skar bentisko zveju, liekot veikt ļoti konkrētus tehniskus pasākumus tādos svarīgos jautājumos kā nozvejas sastāvs un linuma acs izmērs;

L.  tā kā īpašs uzsvars jāliek uz to, cik liela nozīme piekrastes kopienu ilgtspējā, īpaši sievietēm un bērniem, ir mazapjoma zvejai; tā kā KZP mazapjoma zvejai Eiropā paredz diferencētu režīmu;

M.  tā kā, ņemot vērā mazapjoma zvejas lomu jūru atveseļošanā un tradicionālo, vides ziņā ilgtspējīgu darbību un amatu saglabāšanā, ir vajadzīga vispārīga jēdziena "mazapjoma zveja" definīcija;

N.  tā kā, lai panāktu KZP mērķu izpildi ES, nodrošinātu vienādus nosacījumus visiem operatoriem un atvieglotu tehnisko pasākumu ieviešanu un kontroli, ir nepieciešams ar pamatregulu, kas pieņemta saskaņā ar Lisabonas līgumā paredzēto parasto likumdošanas procedūru, noteikt kopīgus pamatprincipus visiem jūras baseiniem;

O.  tā kā parasto likumdošanas procedūru ne vienmēr ir nepieciešams izmantot attiecībā uz reģionāla mēroga pasākumiem vai pasākumiem, kas pakļauti biežām izmaiņām, vai arī pasākumiem, kas balstās uz abu likumdevēju iestāžu pieņemtiem standartiem un mērķiem, bet tā kā tā ir jāizmanto, lai pieņemtu vienotus noteikumus visiem jūras baseiniem, kā arī pasākumiem, kas ietverti konkrētās regulās vai samērīgi ilgā laika posmā nemainīsies;

P.  tā kā ar reģionalizāciju ir jāgarantē, ka tehniskie pasākumi tiek pielāgoti katras zivsaimniecības un katra jūras baseina īpatnībām, nodrošinot elastīgumu un radot iespēju ātri reaģēt ikvienā ārkārtas situācijā; tā kā ar reģionalizāciju tehniskie pasākumi ir jāpadara vienkāršāki, vieglāk saprotami un vieglāk īstenojami un piemērojami; tā kā, pieņemot tehniskos pasākumus reģionālā līmenī, būtu jāievēro modelis, par ko likumdevējas iestādes vienojušās reformētajā KZP;

Q.  tā kā reģionalizācija var veicināt noteikumu vienkāršošanu un labāku izpratni un tādējādi zivsaimniecības nozares pārstāvji un citas ieinteresētās personas tos labāk pieņems, jo īpaši, ja viņi tiks iesaistīti šo noteikumu pieņemšanas procesā;

R.  tā kā reģionalizācijas rezultātā nebūtu jānotiek atkārtotai nacionalizācijai, jo tas neatbilst KZ, par kuru Eiropas Savienībai ir ekskluzīva kompetence, ņemot vērā to, ka tā ietver kopīgo resursu jautājumu;

S.  tā kā, pieņemot tehniskos pasākumus reģionālā līmenī, būtu jāievēro modelis, par ko likumdevējas iestādes vienojušās jaunajā KZP, proti, Komisijai būtu jāpieņem deleģētie akti, pamatojoties uz iesaistīto dalībvalstu kopīgajiem ieteikumiem, kas atbilst standartiem un mērķiem, par ko vienojušās likumdevējas iestādes, vai, ja attiecīgās dalībvalstis paredzētajā termiņā neiesniedz kopīgos ieteikumus, tas notiek pēc Komisijas pašas iniciatīvas; tā kā tomēr saskaņā ar Lisabonas līgumu Parlaments patur tiesības iebilst pret jebkura deleģētā akta pieņemšanu;

T.  tā kā tehnisko pasākumu regulējuma pārskatīšanai būtu jāpaver iespējas turpināt pārdomas par reģionalizāciju un apsvērt alternatīvas deleģētajiem aktiem;

U.  tā kā daži priekšlikumi specifiskām regulām, kurās ietverti tehniskie pasākumi (dreifējošie tīkli, vaļveidīgo piezveja vai dziļūdens zveja), ir izraisījuši domstarpības; tā kā daži priekšlikumi, piemēram, par zveju dziļūdens krājumos Ziemeļaustrumu Atlantijā, ir bloķēti vairāk nekā trīs gadus; tā kā iestrēgušas ir arī sarunas par zveju ar dreifējošiem tīkliem; tā kā reģionālās zvejniecības pārvaldības organizācijas ir noraidījušas virkni konkrētu noteikumu attiecībā uz tehniskajiem pasākumiem;

V.  tā kā tehniskajos pasākumos ir jāņem vērā arī maluzvejniecība, kas bieži ir saistīta arī ar zvejas rīku nelikumīgu izmantošanu, un šajos pasākumos ir jāietver efektīvs risinājums nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas (NNN) problēmas risināšanai;

W.  tā kā katram ES zvejas baseinam spēkā esošie tehniskie pasākumi ne vienmēr ir pielāgoti inovatīvu darbību un dažādu vietējo zivsaimniecību vajadzībām; tā kā tādēļ zvejniekiem ir vajadzīgs tehnisko pasākumu kopums, kas balstās uz reģionalizācijas principu un atbilst katra jūras baseina apstākļiem; tā kā zivju krājumu ilgtspējīga pārvaldība ir būtiski svarīga un tādēļ ir svarīgi vienkāršot tiesību aktus un pielāgot tos vietējiem apstākļiem; tā kā ir arī pienācīgi jāņem vērā tas, ka zvejas baseini mēdz būt kopīgi ar trešām valstīm, kuru noteikumi zvejas krājumu saglabāšanas jomā ļoti atšķiras no Eiropas noteikumiem;

X.  tā kā Eiropas ūdeņos, īpaši Vidusjūrā, ir svarīgi, lai dalībvalstis izveido nepieciešamos pasākumus un sadarbojas nolūkā apzināt tos indivīdus, kas nodarbojas ar NNN zveju, tādējādi nodrošinot, ka tiek piemērotas noteiktās sankcijas un pārbaudes uz robežām un piestātnēs kļūst stingrākas;

Y.  tā kā 2002.–2009. gada laika posmā pieņemto daudzgadu plānu efektivitāte ir bijusi nevienmērīga; tā kā jaunie daudzgadu plāni tiks pieņemti saskaņā ar jaunās KZP noteikumiem;

Z.  tā kā sarunām ar trešām valstīm ir jābūt daļai no centieniem panākt ilgtspēju;

AA.  tā kā KZP reforma ieviesa izkraušanas prasības un paredzēja elastīgumu, izņēmumus un finansiālu atbalstu no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF);

AB.  tā kā ir paredzamas grūtības saistībā ar izmešanas aizlieguma piemērošanu jauktai dažādu sugu zvejai, kurā tiek nozvejotas tā dēvēto kritisko sugu zivis;

AC.  tā kā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā Parlaments ir viens no likumdevējiem zivsaimniecības jomā, izņemot jautājumos par kopējo pieļaujamo nozveju (KPN) un kvotām;

AD.  tā kā Padome ir bloķējusi priekšlikumus un tādēļ kopš 2009. gada nav pieņemts neviens daudzgadu plāns;

AE.  tā kā, strādājot iestāžu darba grupā daudzgadu plānu jautājumos, likumdevējas iestādes atzina, ka ir svarīgi sadarboties, lai rastu pragmatiskus risinājumus virzībā uz daudzgadu plānu pieņemšanu, kaut arī atšķiras to viedokļi par tiesiskā regulējuma interpretāciju;

AF.  tā kā daudzgadu plāniem ir jāveido stingrs un ilglaicīgs zivsaimniecības pārvaldības pamats un šiem plāniem ir jābūt balstītiem uz labākajiem un jaunākajiem atzinumiem zinātnes un sociālās ekonomikas jomā, kā arī jābūt pietiekami elastīgiem, lai varētu pielāgoties zivju krājumu attīstībai, pieņemot ikgadējos lēmumus par zvejas iespēju piešķiršanu;

AG.  tā kā par kopējiem elementiem turpmākajos daudzgadu plānos tika noteikti tādi aspekti kā maksimālais ilgtspējīgas ieguves apjoms un termiņš šā mērķa sasniegšanai, piesardzības aizsargpasākumu aktivēšanas mehānisms, minimālā sasniedzamā biomasa, pielāgošanās mehānisms gadījumiem, kad zinātniskajos atzinumos tiek ieviestas negaidītas izmaiņas un pārskatīšanas klauzula;

AH.  tā kā daudzgadu plānos ir jānosaka vispārējs mērķis, ko varētu sasniegt, īstenojot pārvaldības pasākumus, un kas atbilst zinātniskajiem atzinumiem; tā kā tajos būtu jāiekļauj ilgtermiņa stabilie ieguves apjomi, kas ir saskaņā ar labākajām pieejamajām zinātniskajām atziņām, un tam ir jāatspoguļojas arī Padomes ikgadējos lēmumos par zvejas iespējām; tā kā šie ikgadējie lēmumi drīkst attiekties tikai uz zvejas iespēju piešķiršanu un neko citu;

AI.  tā kā ar Tiesas 2014. gada 26. novembra spriedumu Lietā C-103/12 EP/Padome un Lietā C-165/12 Komisija/Padome attiecībā uz zvejas iespēju piešķiršanu kuģiem, kuri kuģo ar Venecuēlas Bolivāra Republikas karogu Eiropas Savienības ūdeņos Francijas Gviānas piekrastes ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā, tika radīts precedents, izskaidrojot divu dažādo LESD 43. pantā norādīto juridisko pamatu saturu un ierobežojumus; tā kā 43. panta 3. punktu var izmantot kā juridisko pamatu tikai zvejas iespēju piešķiršanai, kā tas tiek darīts KPN un kvotu regulās.

AJ.  tā kā Tiesa 2015. gada 1. decembrī ir pieņēmusi spriedumu apvienotajās lietās C‑124/13 un C‑125/13 Parlaments un Komisija /Padome par Padomes Regulu (ES) Nr. 1243/2012, ar ko groza ilgtermiņa plānu mencu krājumiem, saistībā ar kurāmTiesa apstiprina Eiropas Parlamenta apgalvojumus, proti, to, ka, ņemot vērā regulas mērķi un saturu, tā bija jāpieņem, pamatojoties uz LESD 43. panta 2. punktu un izmantojot parasto likumdošanas procedūru, kurā Parlaments ir viens no likumdevējiem, jo regulā ir ietverti politiski lēmumi, kas ietekmē daudzgadu plānu un kas tādējādi ir nepieciešami KZP mērķu sasniegšanai;

AK.  tā kā, nepastāvot daudzgadu plāniem, izmetumu plānos, kurus Komisija pieņem ar deleģētajiem aktiem, pamatojoties uz attiecīgo dalībvalstu ieteikumiem, vai, ja attiecīgās dalībvalstis noteiktajā termiņā neiesniedz kopīgos ieteikumus, Komisija pieņem pēc savas iniciatīvas, var tikt mainīti minimālie saglabāšanas izmēri; uzsver, ka, pieņemot lēmumus par minimālajiem saglabāšanas izmēriem, svarīgi ir gan aizsargāt zivju mazuļus, gan ievērot zinātniskās atziņas;

AL.  tā kā izmetumu plāniem ir būtiska nozīme, jo minimālo saglabāšanas izmēru izmaiņas var radīt zvejas paņēmienu maiņu, un tā rezultātā var mainīties zvejas izraisīta zivju mirstība un nārstojošu zivju biomasa — divi daudzgadu plānos iekļauti kvantitatīvi mērķi; tā kā, ar deleģētajiem aktiem mainot minimālos izmērus, tiktu no ārpuses mainīti svarīgi daudzgadu plānu rādītāji;

AM.  tā kā saskaņā ar likumdevēju ieceri šie deleģētie akti tiktu pieņemti uz pagaidu laiku, kas nekādā gadījumā nedrīkstētu pārsniegt trīs gadus;

AN.  tā kā dažu sugu gadījumā minimālie saglabāšanas izmēri vienas un tās pašas sugas zivīm var atšķirties atkarībā no zonas, ņemot vērā sugu un zivsaimniecību īpašās iezīmes; tā kā, ja iespējams, vienmēr ir vēlams attiecībā uz visām zonām ieviest horizontālus lēmumus, lai atvieglotu pārbaužu veikšanu,

1.  uzskata, ka, lai nodrošinātu KZP mērķu īstenošanu, turpmākie tehniskie pasākumi ir jāvienkāršo, jānovērš jebkādas pretrunas un/vai pārklāšanās un jāizveido skaidrs un strukturēts tiesiskais regulējums, kas balstās uz pamatotiem zinātniskiem datiem, kurus pārskatījuši citi zinātnieki;

2.  uzskata, ka ir jāizveido saraksts, kurā uzskaitīti visi pašlaik spēkā esošie tehniskie pasākumi, lai gūtu labāku pārskatu par iespējamās vienkāršošanas un svītrošanas vajadzībām, izstrādājot turpmākos tehniskos pasākumus;

3.  uzskata, ka tehniskie pasākumi ir jāpārskata, lai izpildītu KZP mērķus, uzlabotu selektivitāti, samazinātu izmesto zivju daudzumu un zvejas ietekmi uz vidi, vienkāršotu pašreizējos noteikumus un palielinātu zinātnisko datu bāzi;

4.  uzskata, ka tehniskie pasākumi ir jāpielāgo katras zivsaimniecības un katra reģiona īpašajām vajadzībām, jo tas palīdzēs attiecīgajam sektoram nodrošināt augstu atbilstības līmeni;

5.  uzskata, ka tehnisko pasākumu vienkāršošanai un reģionalizācijai vienmēr jāatbilst tehnisko pasākumu regulējuma patiesajam mērķim, kas ir nevēlamā loma un ietekmes uz jūras vidi samazināšana;

6.  uzskata, ka, lai atvieglotu KZP noteikumu īstenošanu un padarītu KZP noteikumus pieņemamākus zivsaimniecības nozarei un citām ieinteresētajām personām, kā arī nodrošinātu to ievērošanu, lēmumu pieņemšanā ir vairāk jāiesaista zvejnieki, īpaši, izmantojot konsultatīvās padomes, un jāizmanto tādi stimuli kā atbalsts inovācijai, apmācībai, aprīkojuma un selektīvāku zvejas rīku iegādei no EJZV un citiem instrumentiem;

7.  uzskata, ka jaunais tiesiskais regulējums veicinās tādu inovatīvu zvejas rīku izmantošanu nākotnē, kuru iespējas uzlabot selektivitāti un samazināt ietekmi uz vidi ir zinātniski pierādītas;

8.  uzskata, ka būs jāsekmē inovācija un pētniecība, lai nodrošinātu, ka KZP tiek īstenota pienācīgi, īpaši attiecībā uz izmetamo zivju izkraušanu, lai palielinātu selektivitāti un modernizētu zvejas un uzraudzības metodes;

9.  uzskata, ka bez tiesību aktos noteiktiem ierobežojumiem vai nevajadzīgiem kvantitatīviem limitiem jāļauj ilgtspējīgā veidā izmantot inovatīvus zvejas rīkus, kuru augstākā selektivitāte ir pierādīta neatkarīgos zinātniskos pētījumos, un jānodrošina finansiāls atbalsts turpmākiem pētījumiem;

10.  uzskata, ka arī turpmāk procedūrām, ar kurām pieņem visiem jūras baseiniem kopīgus noteikumus, tostarp nosaka standartus un mērķus tehniskiem pasākumiem, arī konkrētās regulās ietvertiem tehniskajiem pasākumiem vai tādiem tehniskajiem pasākumiem, kuri paredzamā nākotnē visticamāk grozīti netiks, ir jāpiemēro parastā likumdošanas procedūra un uzskata, ka parasto likumdošanas procedūru ne vienmēr ir nepieciešams izmantot attiecībā uz reģionāla mēroga pasākumiem vai pasākumiem, kas pakļauti biežām izmaiņām; uzskata, ka šie pasākumi ir regulāri jāpārskata, lai nodrošinātu, ka tie nezaudē savu aktualitāti; uzskata, ka šo nepieciešamību pēc elastīguma un reaģētspējas var apmierināt, saprātīgi izmantojot deleģētos aktus; tomēr atgādina, ka saskaņā ar Līgumu Parlaments patur tiesības iebilst pret jebkura deleģētā akta pieņemšanu;

11.  ierosina pieņemt skaidru un vispārēju Eiropas regulējumu tehniskajiem pasākumiem, nosakot ierobežotu skaitu galveno, transversālo mērķu; uzskata, ka visi tie noteikumi, kas nav piemērojami lielākajai daļai Eiropas ūdeņu, ir nevis jāiekļauj šajā vispārīgajā regulējumā, bet jāpakļauj reģionalizācijai;

12.  uzskata, ka ikvienam pasākumam, ko pieņem reģionālā līmenī, ir jāatbilst tehnisko pasākumu tiesiskajam regulējumam, kā arī KZP un Jūras stratēģijas pamatdirektīvas (MSFD) 2008/56/EK mērķiem;

13.  uzskata, ka noteikumi par tehniskajiem pasākumiem ir jāpieņem, pienācīgi izmantojot reģionalizācijas procesu, un tiem ir jābalstās uz kopīgiem, centralizētiem principiem un definīcijām, tostarp kopīgiem mērķiem un standartiem, kas jāpiemēro visā ES, tai skaitā aizliegto sugu un zvejas rīku sarakstiem, konkrētiem noteikumiem, ko piemēro lielākiem jūras baseiniem, un virkni konkrētu tehnisko regulu, — instrumentiem, kas jāpieņem ar parasto likumdošanas procedūru; norāda, ka reģionāla mēroga noteikumiem vai noteikumiem, kas tiek bieži mainīti, savukārt tiktu piemērots reģionalizācijas princips;

14.  uzsver, ka jaunajam tehnisko pasākumu regulējumam ir jābūt skaidri formulētam, un tā panākšanai būs jāveic ievērojama precizēšanas darbs; līdz ar to prasa pirms tam atcelt pašreizējās tehnisko pasākumu regulas, īpaši Padomes Regulu (EK) Nr. 850/98 un Regulu (EK) Nr. 1967/2006, lai izbeigti regulu skaita palielināšanos;

15.  atgādina, ka attiecībā uz deleģētajiem aktiem saskaņā ar pamatregulas 18. pantu termiņā, kas noteikts šai regulā par tehniskajiem pasākumiem, dalībvalstis var iesniegt Komisijai ieteikumus un ka pirms šā termiņa beigām Komisija nevar pieņemt tiesību aktu;

16.  uzskata, ka ir nepieciešams izvērtēt to, kādas iespējas, uzlabojumus un sociālekonomiskas sekas ES zvejas flotēm un vietējām kopienām rada konkrēti noteikumi, kas balstīti uz tehniskiem pasākumiem, taču tas jādara, respektējot KZP un Jūras stratēģijas pamatdirektīvas mērķus;

17.  uzskata, ka tehniskajos pasākumos ir jāiekļauj konkrēti noteikumi par atsevišķu zvejas rīku izmantošanu, lai aizsargātu jutīgās dzīvotnes un jūras sugas;

18.  uzskata, ka ar tehniskajiem pasākumiem ir jānodrošina, lai netiktu izmantoti destruktīvi un neselektīvi zvejas rīki un tiktu aizliegta sprāgtsvielu un indīgu vielu izmantošana;

19.  uzskata, ka attiecībā uz katru no ūdens baseiniem ir steidzami jāpieņem saskaņots tehnisko pasākumu kopums, ņemot vērā katra baseina īpašās iezīmes, kuros Savienības lēmumi var nopietni ietekmēt zivju krājumu atjaunošanos, ekosistēmu aizsardzību un kopīgo zivju krājumu ilgtspējīgu pārvaldību;

20.  uzskata, ka, neraugoties uz to, ka kopš 2015. gada 1. janvāra ir spēkā izkraušanas pienākums, kas 2019. gadā attieksies uz zivju krājumiem, tehnisko pasākumu noteikumiem ir jābūt tik elastīgiem, lai tos varētu pielāgot reālajai zivsaimniecības attīstībai un lai zivsaimniecības nozarei pavērtu lielākas iespējas praksē izmantot inovācijas selektīvas zvejas jomā;

21.  uzskata, ka izkraušanas pienākums ir radījis būtiskas pārmaiņas zivsaimniecības nozarē, tādēļ jāpielāgo tehniskie pasākumi, lai tie būtu tādi, kas pieļauj un veicina selektīvāku zveju; tā sasniegšanai iesaka veikt šādus trīs pasākumus:

   būtiski mainīt vai pat atcelt noteikumus, kas reglamentē lomu sastāvu,
   palielināt elastīgumu attiecībā uz linuma acs izmēru,
   dot iespēju turēt uz klāja vairāku veidu zvejas rīkus;

22.  pieņem zināšanai grūtības, kas saistītas ar to, ka līdztekus pastāv tirdzniecības standarti, kas noteikti ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2406/96, un noteikumi par minimālo loma izmēru; prasa jaunajā tehnisko pasākumu regulējumā saskaņot šos noteikumus;

23.  uzskata, ka, pārskatot tehniskos pasākumus, ir jāpatur prātā ne tikai to ietekme uz bioloģisko resursu saglabāšanu, jūras vidi, zvejas darbību izmaksām un ienesīgumu sociālajā un nodarbinātības ziņā;

24.  uzskata, ka tehnisko pasākumu regulējumā nosprausto saglabāšanas mērķi varētu labāk sasniegta ar darbībām, kuras vērstas uz piedāvājuma un pieprasījuma pārvaldības uzlabošanu, piesaistot arī ražotāju organizācijas;

25.  uzskata, ka uz neregulāru nerūpniecisko zveju dalībvalsts un reģionu iekšējos ūdeņos arī turpmāk KPN attiecināt nevajadzētu;

26.  uzskata, ka daudzgadu plānu nozīme kopējā zivsaimniecības politikā attiecībā uz zvejas resursu saglabāšanu ir ļoti būtiska, jo tie ir vispiemērotākais instruments specifisku tehnisku pasākumu pieņemšanai un īstenošanai dažādām zivsaimniecībām;

27.  uzskata, ka likumdevējām iestādēm ir jāturpina strādāt pie tā, lai panāktu vienošanos par daudzgadu plāniem, ievērojot Līgumā par Eiropas Savienības darbību katrai iestādei noteikto kompetenci un pamatojoties uz judikatūru;

28.  uzskata, ka daudzgadu plāniem ir jāveido stingrs un ilglaicīgs zivsaimniecības pārvaldības pamats un ka šie plāni ir jāizstrādā, balstoties uz labākajiem un jaunākajiem atzinumiem zinātnes un sociālās ekonomikas jomā, ko pārskatījuši citi zinātnieki, pielāgojoties zivju krājumu attīstībai un nodrošinot elastīgumu Padomes ikgadējos lēmumos par zvejas iespēju piešķiršanu; norāda, ka šie ikgadējie lēmumi nedrīkst pārsniegt stingros limitus zvejas iespēju piešķiršanas jomā, un ir pēc iespējas jācenšas tos būtiski nemainīt;

29.  uzstāj, ka ir jāpanāk progress turpmāko daudzgadu plānu izstrādē, lai atjaunotu un uzturētu iegūto sugu populācijas virs līmeņa, kas nodrošina maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu, un ka šajos plānos ir jāiekļauj grafiks minētā mērķa sasniegšanai, aizsardzības pasākumu aktivizēšanas mehānisms, pielāgošanās mehānisms gadījumiem, kad notiek izmaiņas zinātniskajos atzinumos, kā arī pārskatīšanas klauzula;

30.  uzskata, ka, lai izvairītos no problēmām, ko jauktai dažādu sugu zvejai radītu izkraušanas pienākums, ir jāuzlabo selektivitāte un jāsamazina nevēlama piezveja; uzskata, ka, nosakot KPN, būtu vēlams rast veidu, kā izmantot iespēju pieņemt elastības pasākumus un izmantot zinātniski pierādītus zivju mirstības rādītājus;

31.  norāda, ka ir jāpalielina ieinteresēto personu iesaiste daudzgadu plānu izstrādē un pilnveidē, strādājot konsultatīvajās padomēs un to nodrošinot attiecībā uz visiem lēmumiem, kas tiek pieņemti saistībā ar reģionalizāciju;

32.  uzskata, ka Parlamentam būtu ar īpašu rūpību jāizvērtē deleģētie akti, kas attiecas uz izmetumu plāniem, un tas patur tiesības iebilst pret kādu no deleģētajiem aktiem, ja uzskata to par nepieciešamu;

33.  uzskata, ka termiņš deleģētajiem aktiem, kas uz pagaidu laiku tiek pieņemti attiecībā uz izmetumu plāniem, tostarp aizsargājamo sugu minimālo saglabāšanas izmēru izmaiņām, nekādā gadījumā nedrīkstētu pārsniegt trīs gadus, šie akti attiecīgā gadījumā būtu jāaizstāj ar daudzgadu plānu un tādēļ daudzgadu plāni ir jāpieņem pēc iespējas ātrāk;

34.  uzskata, ka reģionalizācijas kontekstā lēmumi par katras sugas minimālajiem saglabāšanas izmēriem ir jābalsta uz zinātniskajām atziņām; uzskata, ka ir jāizvairās no tirgvedības pārkāpumiem un krāpšanas, kas var apdraudēt iekšējā tirgus darbību;

35.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

Juridisks paziņojums