Indekss 
Pieņemtie teksti
Trešdiena, 2015. gada 16. decembris - StrasbūraGalīgā redakcija
Iebildumu neizteikšana pret deleģēto aktu: Finanšu regulas piemērošanas noteikumi
 Iebildumu neizteikšana pret deleģēto aktu: finanšu paraugregula publiskā un privātā sektora partnerības struktūrām
 Eiropas Banku iestādes (EBI) priekšsēdētāja pilnvaru termiņa pagarināšana
 Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes (EAAPI) priekšsēdētāja pilnvaru termiņa pagarināšana
 Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes (EVTI) priekšsēdētāja pilnvaru termiņa pagarināšana
 Bosnijas un Hercegovinas un Eiropola operatīvā un stratēģiskā sadarbība *
 Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana — Īrijas pieteikums EGF/2015/006 IE/PWA International
 Iebildumu izteikšana saskaņā ar Reglamenta 106. pantu — invazīvo svešzemju sugu saraksts
 Produkti, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu NK603 × T25
 Uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamības, koordinācijas un konverģences veicināšana Savienībā
 ES un Ķīnas attiecības
 Gatavošanās pasaules humānās palīdzības samitam — risināmie jautājumi un iespējas sniegt humāno palīdzību
 Ilgtspējīgas parasto metālu rūpniecības attīstīšana Eiropā
 Stāvoklis Ungārijā — turpmākie pasākumi saistībā ar Eiropas Parlamenta 2015. gada 10. jūnija rezolūciju

Iebildumu neizteikšana pret deleģēto aktu: Finanšu regulas piemērošanas noteikumi
PDF 393kWORD 67k
Eiropas Parlamenta lēmums par iebildumu neizteikšanu pret Komisijas 2015. gada 30. oktobra deleģēto regulu, ar ko groza Deleģēto regulu (ES) Nr. 1268/2012 par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, piemērošanas noteikumiem (C(2015)07555 – 2015/2939(DEA))
P8_TA(2015)0448B8-1336/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas deleģēto regulu (C(2015)07555),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 12. novembra vēstuli, kurā tā lūdz paziņot, ka Parlaments neizteiks iebildumus pret deleģēto regulu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas un Budžeta kontroles komitejas 2015. gada 27. novembra vēstuli Komiteju priekšsēdētāju konferences priekšsēdētājam,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam(1), un jo īpaši tās 210. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 28. oktobra Regulu (ES, Euratom) 2015/1929, ar kuru groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012(2),

–  ņemot vērā Budžeta komitejas un Budžeta kontroles komitejas ieteikumu lēmumam,

–  ņemot vērā Reglamenta 105. panta 6. punktu,

–  ņemot vērā to, ka netika izteikti iebildumi tā Reglamenta 105. panta 6. punkta trešajā un ceturtajā ievilkumā noteiktajā termiņā, kas beidzās 2015. gada 15. decembrī,

A.  tā kā Direktīva 2014/23/ES(3) un Direktīva 2014/24/ES(4), kuras dalībvalstīm līdz 2016. gada 18. aprīlim jātransponē savos valsts tiesību aktos, lika izdarīt izmaiņas gan Regulā (ES, Euratom) Nr. 966/2012, gan Komisijas Deleģētajā regulā (ES) Nr. 1268/2012 par Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 piemērošanas noteikumiem attiecībā uz ES iestāžu iepirkuma procedūrām un līgumslēgšanas tiesību piešķiršanu uz sava rēķina;

B.  tā kā tādējādi 2015. gada 28. oktobrī Regula (ES, Euratom) Nr. 966/2012 tika grozīta ar Regulu (ES, Euratom) 2015/1929, kas to saskaņoja ar iepriekš minētajām direktīvām un stājās spēkā 2015. gada 30. oktobrī;

C.  tā kā 2015. gada 30. oktobrī Komisija pieņēma deleģēto regulu (C(2015)07555), lai nodrošinātu, ka attiecīgs Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 atjauninājums var stāties spēkā ar finanšu gada sākumu, nodrošinot skaidru pāreju uz jaunajiem noteikumiem par ES publisko iepirkumu un koncesijas līgumiem;

D.  tā kā saskaņā ar 210. pantu Regulā (ES, Euratom) Nr. 966/2012, ar kuru Komisija tiek pilnvarota pieņemt šādus deleģētos aktus, deleģētā regula (C(2015)07555) principā var stāties spēkā tikai tad, kad ir beidzies Parlamenta un Padomes veiktās pārbaudes periods, kas ilgst divus mēnešus, sākot no paziņošanas datuma, t. i., līdz 2015. gada 30. decembrim, un kuru var pagarināt vēl par diviem mēnešiem;

E.  tā kā Komisija 2015. gada 12. novembrī tomēr lūdza Parlamentu, ja tas neplāno izteikt iebildumus pret deleģēto aktu, ne vēlāk kā 2015. gada 21. decembrī attiecīgi informēt Komisiju, jo, lai nodrošinātu publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī līdz 2015. gada 31. decembrim un tādējādi nodrošinātu deleģētā akta stāšanos spēkā 2016. gada 1. janvārī, kā tas plānots, tas ir jānosūta Publikāciju birojam līdz 2015. gada 21. decembrim,

1.  paziņo, ka tas neizsaka iebildumus pret deleģēto regulu;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(2) OV L 286, 30.10.2015., 1. lpp.
(3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīva 2014/23/ES par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (OV L 94, 28.3.2014., 1. lpp.).
(4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīva 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.).


Iebildumu neizteikšana pret deleģēto aktu: finanšu paraugregula publiskā un privātā sektora partnerības struktūrām
PDF 394kWORD 70k
Eiropas Parlamenta lēmums par iebildumu neizteikšanu pret Komisijas 2015. gada 30. oktobra deleģēto regulu, ar ko groza Deleģēto regulu (ES) Nr. 110/2014 par finanšu paraugregulu publiskā un privātā sektora partnerības struktūrām, kas minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 209. pantā (C(2015)07554 – 2015/2940(DEA))
P8_TA(2015)0449B8-1337/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas deleģēto regulu (C(2015)07554),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 12. novembra vēstuli, kurā tā lūdz paziņot, ka Parlaments neizteiks iebildumus pret deleģēto regulu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas un Budžeta kontroles komitejas 2015. gada 27. novembra vēstuli Komiteju priekšsēdētāju konferences priekšsēdētājam,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(1), un jo īpaši tās 210. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 28. oktobra Regulu (ES, Euratom) 2015/1929, ar kuru groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012(2),

–  ņemot vērā Budžeta komitejas un Budžeta kontroles komitejas ieteikumu lēmumam,

–  ņemot vērā Reglamenta 105. panta 6. punktu,

–  ņemot vērā to, ka netika izteikti iebildumi tā Reglamenta 105. panta 6. punkta trešajā un ceturtajā ievilkumā noteiktajā termiņā, kas beidzās 2015. gada 15. decembrī,

A.  tā kā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgajā paziņojumā par atsevišķu budžeta izpildes apstiprināšanas procedūru kopuzņēmumiem saskaņā ar Finanšu regulas 209. pantu(3) šīs trīs iestādes ir īpaši paziņojušas savu nodomu “turpmākā Finanšu regulas pārskatīšanā ierosināt attiecīgus grozījumus Finanšu regulas 209. pantā un 60. panta 7. punktā”;

B.  tā kā 2015. gada 28. oktobrī Regula (ES, Euratom) Nr. 966/2012 tika grozīta ar Regulu (ES, Euratom) 2015/1929, kas to ne tikai saskaņoja ar Direktīvu 2014/23/ES(4) un 2014/24/ES(5) un nostiprināja ES budžeta aizsardzības sistēmu, bet arī grozīja minētās regulas 209. un 60. pantu, saskaņojot struktūru, kas darbojas saskaņā ar Finanšu regulas 209. pantu, noteikumus par budžeta izpildes apstiprināšanu, ārējām revīzijām un gada pārskatu sniegšanu ar to struktūru noteikumiem, kuras darbojas saskaņā ar 208. pantu;

C.  tā kā Komisija 2015. gada 30. oktobrī pieņēma deleģēto regulu (C(2015)07554), ar kuru tiek atjaunināta Deleģētā regula (ES) Nr. 110/2014 par finanšu paraugregulu publiskā un privātā sektora partnerības struktūrām, kas minētas Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 209. pantā (saskaņojot to ar attiecīgiem noteikumiem Deleģētajā regulā (ES) Nr. 1271/2013, kura attiecas uz struktūrām, kas minētas Finanšu regulas 208. pantā), lai to varētu piemērot no finanšu gada sākuma, nodrošinot skaidru pāreju uz jaunajiem noteikumiem;

D.  tā kā saskaņā ar 210. pantu Regulā (ES, Euratom) Nr. 966/2012, ar kuru Komisija tiek pilnvarota pieņemt šādus deleģētos aktus, deleģētā regula (C(2015)07554) principā var stāties spēkā tikai tad, kad ir beidzies Parlamenta un Padomes veiktās pārbaudes periods, kas ilgst divus mēnešus, sākot no paziņošanas datuma, t. i., līdz 2015. gada 30. decembrim, un kuru var pagarināt vēl par diviem mēnešiem;

E.  tā kā Komisija 2015. gada 12. novembrī tomēr lūdza Parlamentu, ja tas neplāno izteikt iebildumus pret deleģēto aktu, ne vēlāk kā 2015. gada 21. decembrī attiecīgi informēt Komisiju, jo, lai nodrošinātu publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī līdz 2015. gada 31. decembrim un tādējādi nodrošinātu deleģētā akta stāšanos spēkā 2016. gada 1. janvārī, kā tas plānots, tas ir jānosūta Publikāciju birojam līdz 2015. gada 21. decembrim,

1.  paziņo, ka tas neizsaka iebildumus pret deleģēto regulu;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(2) OV L 286, 30.10.2015., 1. lpp.
(3) OV L 163, 29.5.2014., 21. lpp.
(4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīva 2014/23/ES par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (OV L 94, 28.3.2014., 1. lpp.).
(5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīva 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.).


Eiropas Banku iestādes (EBI) priekšsēdētāja pilnvaru termiņa pagarināšana
PDF 311kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 16. decembra lēmums par Eiropas Banku iestādes (EBI) priekšsēdētāja pilnvaru termiņa pagarināšanu (C8-0313/2015 – 2015/0903(NLE))
P8_TA(2015)0450A8-0347/2015

(Apstiprināšana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Banku iestādes (EBI) Uzraudzības padomes 2015. gada 8. septembra priekšlikumu pagarināt EBI priekšsēdētāja pilnvaru termiņu vēl uz pieciem gadiem (C8-0313/2015),

–  ņemot vērā 48. panta 4. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulā (ES) Nr. 1093/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi), groza Lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/78/EK(1),

–  ņemot vērā Reglamentu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0347/2015),

A.  tā kā pirmo EBI priekšsēdētāju Uzraudzības padome, īstenojot atklātu atlases procedūru, iecēla amatā 2011. gadā uz piecu gadu pilnvaru termiņu saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 48. panta 2. punktu;

B.  tā kā Regulas (ES) Nr. 1093/2010 48. panta 4. punktā ir noteikts, ka EBI priekšsēdētāja pilnvaru termiņu EBI Uzraudzības padome, ņemot vērā šajā punktā minēto izvērtējumu, var vienreiz pagarināt, ja tā saņem Eiropas Parlamenta apstiprinājumu;

C.  tā kā 2015. gada 8. septembrī EBI Uzraudzības padome ierosināja pagarināt pašreizējā EBI priekšsēdētāja Andrea Enria pilnvaru termiņu vēl uz pieciem gadiem un par to attiecīgi informēja Eiropas Parlamentu;

D.  tā kā 2015. gada 17. novembrī Ekonomikas un monetārā komiteja rīkoja pašreizējā EBI priekšsēdētāja Andrea Enria uzklausīšanu, kuras sākumā viņš sniedza paziņojumu un pēc tam atbildēja uz komitejas locekļu jautājumiem,

1.  apstiprina priekšlikumu pagarināt Andrea Enria pilnvaru termiņu EBI priekšsēdētāja amatā vēl uz pieciem gadiem;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Padomei, Komisijai, EBI un dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 331, 15.12.2010., 12. lpp.


Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes (EAAPI) priekšsēdētāja pilnvaru termiņa pagarināšana
PDF 311kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 16. decembra lēmums par Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes (EAAPI) priekšsēdētāja pilnvaru termiņa pagarināšanu (C8-0314/2015 – 2015/0904(NLE))
P8_TA(2015)0451A8-0348/2015

(Apstiprināšana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes (EAAPI) Uzraudzības padomes 2015. gada 30. septembra priekšlikumu pagarināt EAAPI priekšsēdētāja pilnvaru termiņu vēl uz pieciem gadiem (C8-0314/2015),

–  ņemot vērā 48. panta 4. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulā (ES) Nr. 1094/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādi), groza Lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/79/EK(1),

–  ņemot vērā Reglamentu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0348/2015),

A.  tā kā pirmo EAAPI priekšsēdētāju Uzraudzības padome, īstenojot atklātu atlases procedūru, iecēla amatā 2011. gadā uz piecu gadu pilnvaru termiņu saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1094/2010 48. panta 2. punktu;

B.  tā kā Regulas (ES) Nr. 1094/2010 48. panta 4. punktā ir noteikts, ka EAAPI priekšsēdētāja pilnvaru termiņu EAAPI Uzraudzības padome, ņemot vērā šajā punktā minēto izvērtējumu, var vienreiz pagarināt, ja tā saņem Eiropas Parlamenta apstiprinājumu;

C.  tā kā 2015. gada 30. septembrī EAAPI Uzraudzības padome ierosināja pagarināt pašreizējā EAAPI priekšsēdētāja Gabriel Bernardino pilnvaru termiņu vēl uz pieciem gadiem un par to attiecīgi informēja Eiropas Parlamentu;

D.  tā kā 2015. gada 17. novembrī Ekonomikas un monetārā komiteja rīkoja pašreizējā EAAPI priekšsēdētāja Gabriel Bernardino uzklausīšanu, kuras sākumā viņš sniedza paziņojumu un pēc tam atbildēja uz komiteju locekļu jautājumiem,

1.  apstiprina priekšlikumu pagarināt Gabriel Bernardino pilnvaru termiņu EAAPI priekšsēdētāja amatā vēl uz pieciem gadiem;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Padomei, Komisijai, EAAPI un dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 331, 15.12.2010., 48. lpp.


Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes (EVTI) priekšsēdētāja pilnvaru termiņa pagarināšana
PDF 312kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 16. decembra lēmums par Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes (EVTI) priekšsēdētāja pilnvaru termiņa pagarināšanu (C8-0315/2015 – 2015/0905(NLE))
P8_TA(2015)0452A8-0346/2015

(Apstiprināšana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes (EVTI) Uzraudzības padomes 2015. gada 24. septembra priekšlikumu pagarināt EVTI priekšsēdētāja pilnvaru termiņu vēl uz pieciem gadiem (C8-0315/2015),

–  ņemot vērā 48. panta 4. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulā (ES) Nr. 1095/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādi), groza Lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/77/EK(1),

–  ņemot vērā Reglamentu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0346/2015),

A.  tā kā pirmo EVTI priekšsēdētāju Uzraudzības padome, īstenojot atklātu atlases procedūru, iecēla amatā 2011. gadā uz piecu gadu pilnvaru termiņu saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 48. panta 2. punktu;

B.  tā kā Regulas (ES) Nr. 1095/2010 48. panta 4. punktā ir noteikts, ka EVTI priekšsēdētāja pilnvaru termiņu EVTI Uzraudzības padome, ņemot vērā šajā punktā minēto izvērtējumu, var vienreiz pagarināt, ja tā saņem Eiropas Parlamenta apstiprinājumu;

C.  tā kā 2015. gada 24. septembrī EVTI Uzraudzības padome ierosināja pagarināt pašreizējā EVTI priekšsēdētāja Steven Maijoor pilnvaru termiņu vēl uz pieciem gadiem un par to attiecīgi informēja Eiropas Parlamentu;

D.  tā kā 2015. gada 17. novembrī Ekonomikas un monetārā komiteja rīkoja pašreizējā EVTI priekšsēdētāja Steven Maijoor uzklausīšanu, kuras sākumā viņš sniedza paziņojumu un pēc tam atbildēja uz komiteju locekļu jautājumiem,

1.  apstiprina priekšlikumu pagarināt Steven Maijoor pilnvaru termiņu EVTI priekšsēdētāja amatā vēl uz pieciem gadiem;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Padomei, Komisijai, EVTI un dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 331, 15.12.2010., 84. lpp.


Bosnijas un Hercegovinas un Eiropola operatīvā un stratēģiskā sadarbība *
PDF 314kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 16. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam, ar ko apstiprina to, ka Eiropas Policijas birojs (Eiropols) noslēdz Nolīgumu par operatīvo un stratēģisko sadarbību starp Bosniju un Hercegovinu un Eiropolu (10509/2015 – C8-0276/2015 – 2015/0808(CNS))
P8_TA(2015)0453A8-0352/2015

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes projektu (10509/2015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību, kas grozīts ar Amsterdamas līgumu, 39. panta 1. punktu un Protokola Nr. 36 par pārejas noteikumiem 9. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8–0276/2015),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 6. aprīļa Lēmumu 2009/371/TI, ar ko izveido Eiropas Policijas biroju (Eiropolu)(1), un jo īpaši tā 23. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra Lēmumu 2009/934/TI, ar ko pieņem īstenošanas noteikumus, kuri reglamentē Eiropola attiecības ar partneriem, tostarp personas datu un klasificētas informācijas apmaiņu(2), un jo īpaši tā 5. un 6. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra Lēmumu 2009/935/TI, ar kuru nosaka to trešo valstu un organizāciju sarakstu, ar kurām Eiropols slēdz nolīgumus(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0352/2015),

1.  apstiprina Padomes projektu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi nepievienoties Parlamenta apstiprinātajam tekstam;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  aicina Komisiju pēc jaunās Eiropola regulas (2013/0091(COD)) stāšanās spēkā izvērtēt sadarbības nolīgumā iekļautos noteikumus; aicina Komisiju informēt Parlamentu un Padomi par šāda izvērtējuma rezultātiem un vajadzības gadījumā iesniegt ieteikumu atļaujas saņemšanai uzsākt starptautiskas sarunas par nolīgumu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī Eiropolam.

(1) OV L 121, 15.5.2009., 37. lpp.
(2) OV L 325, 11.12.2009., 6. lpp.
(3) OV L 325, 11.12.2009., 12. lpp.


Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana — Īrijas pieteikums EGF/2015/006 IE/PWA International
PDF 431kWORD 85k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2015. gada 16. decembra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu saskaņā ar 13. punktu Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (Īrijas pieteikums EGF/2015/006 IE/PWA International) (COM(2015)0555 – C8-0329/2015 – 2015/2295(BUD))
P8_TA(2015)0454A8-0363/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0555 – C8-0329/2015),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1309/2013 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014–2020) un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1927/2006(1)(EGF regula),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2), un jo īpaši tās 12. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3) (2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgums) un jo īpaši tā 13. punktu,

–  ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīguma 13. punktā paredzēto trialoga procedūru,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0363/2015),

A.  tā kā Savienība ir izveidojusi likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darba ņēmējiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējušas lielas strukturālas pārmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos vai globālā finanšu un ekonomikas krīze, un lai palīdzētu viņiem no jauna iekļauties darba tirgū;

B.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju finansiālajai palīdzībai, ko Savienība sniedz atlaistiem darbiniekiem, ir jābūt dinamiskai un tā jāsniedz pēc iespējas drīz un efektīvi, un lēmumi par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF) izmantošanu ir jāpieņem, pienācīgi ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu;

C.  tā kā EGF regulas pieņemšana atspoguļo Parlamenta un Padomes panākto vienošanos no jauna iekļaut ar krīzi saistīto fonda izmantošanas kritēriju, noteikt Savienības finansiālo ieguldījumu 60 % apmērā no ierosināto pasākumu kopējām paredzamajām izmaksām, palielināt EGF pieteikumu izskatīšanas efektivitāti Komisijā un samazināt vērtēšanas un apstiprināšanas laiku Parlamentā un Padomē, paplašināt atbalsttiesīgo darbību un saņēmēju loku, ietverot arī pašnodarbinātas personas un jauniešus, un finansēt stimulus savu uzņēmumu izveidei;

D.  tā kā Īrija ir iesniegusi pieteikumu EGF/2015/006 IE/PWA International, lai saņemtu finansiālu ieguldījumu no EGF saistībā ar 108 darbinieku atlaišanu uzņēmumā PWA International Ltd, kas darbojas NACE 2. red. 33. nodaļas („Iekārtu un ierīču remonts un uzstādīšana”)(4) nozarē Dienvidīrijas un Austrumīrijas reģionā, kurš ir NUTS 2. līmeņa reģions, un tā kā tiek lēsts, ka pasākumos varētu piedalīties visi atlaistie darbinieki;

E.  tā kā pieteikums neatbilst tradicionālajiem atbilstības kritērijiem, kas EGF regulā noteikti attiecībā uz atlaisto darbinieku skaitu, un tas ir iesniegts, pamatojoties uz minētās regulas 4. panta 2. punktā paredzētajiem intervences kritērijiem, kas ārkārtas gadījumos pieļauj atkāpi,

1.  piekrīt Komisijai, ka stāvoklis, kas aprakstīts Īrijas sniegtajā pamatojumā, var tikt kvalificēts kā ārkārtas apstākļi un līdz ar to Īrija saskaņā ar minēto regulu ir tiesīga saņemt finansiālu ieguldījumu EUR 442 293 apmērā;

2.  ņem vērā, ka Īrijas iestādes pieteikumu finansiālā ieguldījuma saņemšanai no EGF iesniedza 2015. gada 19. jūnijā un ka Komisija pieteikuma novērtējuma sagatavošanu pabeidza 2015. gada 6. novembrī; atzinīgi vērtē to, ka novērtēšana notikusi ātri — mazāk nekā piecu mēnešu laikā;

3.  ņem vērā, ka uzņēmums PWAI tika dibināts 1989. gadā Ratkūlā, Dublinas grāfistē kā United Technologies Corporation un Lufthansa Technik Airmotive Ireland kopuzņēmums;

4.  ņem vērā, ka 20. gadsimta 90. gados Īrija specializējās tehniskās apkopes, remonta un kapitālremonta (MRO) nozarē, kas tajā laikā nesa peļņu, bet šī specializēšanās to darīja īpaši neaizsargātu pret jaunāko tendenci izvietot MRO pakalpojumus aviācijas globālās ekspansijas centru, t. i., Āzijas, tuvumā un pret pasaules tirdzniecības darījumu negatīvo ietekmi; uzskata, ka vēl divi Īrijas pieteikumi EGF izmantošanai iekārtu un ierīču remonta un uzstādīšanas nozarē(5) apliecina šo neaizsargātību; ņem vērā arī to, ka MRO pakalpojumu sniegšanu visā Eiropā, jo īpaši Īrijā, nopietni ietekmēja tas, ka 2009. gadā tika slēgts uzņēmums SR Technics un 2014. gadā — Lufthansa Technik Airmotive Ireland un ka šo uzņēmumu slēgšanas rezultātā darbu zaudēja aptuveni 1520 cilvēki;

5.  ņem vērā — lai gan Dienviddublinā bezdarba līmenis (11,61 %) tikai nedaudz pārsniedz valsts vidējo rādītāju (10,83 %), šie skaitļi neparāda teritorijas ar ievērojamiem vietēja mēroga trūkumiem un to, ka uzņēmuma PWAI slēgšana ir nopietni ietekmējusi nodarbinātību un vietējo, reģionālo un valsts ekonomiku, jo jau tā sarežģīto situāciju šajā teritorijā pasliktināja īsā laikā notikušās trīs lielu MRO nozares uzņēmumu slēgšanas kumulatīvā ietekme;

6.  piekrīt, ka jau pastāvošā sarežģītā situācija apvienojumā ar īsā laikā notikušās trīs lielu MRO nozares uzņēmumu slēgšanas kumulatīvo ietekmi un tas, ka šajā nozarē Īrijā vairs nav neviena darba devēja, var tikt izmantots par pamatojumu, lai atkāptos no EGF regulas 4. panta 1. punktā minētā atlaisto darbinieku minimālā skaita — 500 darbiniekiem; šajā sakarībā atkārtoti vērš Komisijas uzmanību uz savu ieteikumu vai nu izskaidrot, kā tiek noteikti atkāpes piemērošanas kritēriji, vai samazināt atlaisto darbinieku minimālā skaita kritēriju (500 darbinieki);

7.  atzinīgi vērtē to, ka Īrijas iestādes, lai steidzami palīdzētu darba ņēmējiem, individualizētos pakalpojumus atlaistajiem darbiniekiem nolēma sniegt no 2015. gada 22. maija — labu laiku pirms lēmuma par EGF atbalsta piešķiršanu ierosinātajam saskaņotajam pasākumu kopumam;

8.  turklāt atzinīgi vērtē to, ka EGF līdzfinansētie individualizētie pakalpojumi būs pieejami arī 108 jauniešiem, kuri nav nedz nodarbināti, nedz iesaistīti izglītībā vai apmācībā (NEET) un pieteikuma iesniegšanas dienā ir jaunāki par 25 gadiem;

9.  ņem vērā, ka Īrija plāno īstenot piecu veidu pasākumus atlaistajiem darbiniekiem, uz kuriem attiecas šis pieteikums: i) profesionālo orientāciju un karjeras plānošanu un attīstību, ii) EGF mācību stipendiju, iii) mācību un tālākizglītības programmas, iv) augstākās izglītības programmas, v) ierobežota termiņa pabalstus; iesaka veidot šo EGF programmu līdzīgi kā EGF programmu, kas tika īstenota uzņēmuma SR Technics gadījumā un kas nodrošināja pozitīvus rezultātus, 53,45 % atbalsta saņēmēju atgriežoties darba tirgū līdz 2012. gada septembrim, proti, mazāk nekā 12 mēnešus pēc programmas beigām; norāda, ka par izdevumiem saistībā ar minētajiem pasākumiem ir tiesības saņemt EGF finansiālu ieguldījumu no 2014. gada 22. maija līdz 2017. gada 19. jūnijam;

10.  atzinīgi vērtē atbalsta saņēmējiem piedāvāto pasākumu dažādību; pieņem zināšanai to, ka atbalsts uzņēmējdarbībai un pašnodarbinātībai būs pieejams tikai ierobežotam atbalsta saņēmēju skaitam;

11.  norāda, ka iestādes lēš — 24,81 % (daudz mazāk nekā maksimāli atļautie 35 %) no izmaksām tiks atvēlēti pabalstiem un stimuliem, kas tiks sniegti ierobežotu laiku;

12.  ņem vērā to, ka saskaņotais individualizēto pakalpojumu kopums ir sagatavots, apspriežoties ar sociālajiem partneriem;

13.  atgādina, ka saskaņā ar EGF regulas 7. pantu saskaņotajam EGF atbalstīto individualizēto pakalpojumu kopumam vajadzētu būt tādam, kurā ir ņemtas vērā turpmākās darba tirgus perspektīvas un nepieciešamās prasmes, un tam jābūt saderīgam ar pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku, kurā tiek efektīvi izmantoti resursi;

14.  atgādina, ka ir svarīgi uzlabot visu darba ņēmēju nodarbinātības iespējas, pielāgojot apmācību un atzīstot darba ņēmēju profesionālās darbības laikā iegūtās prasmes un kompetences; pauž cerību, ka saskaņotajā pasākumu kopumā piedāvātā apmācība tiks pielāgota ne tikai atlaisto darbinieku vajadzībām, bet arī attiecīgā brīža uzņēmējdarbības videi;

15.  uzsver — Īrijas iestādes apstiprina, ka atbalsttiesīgās darbības netiek finansētas no citiem Savienības finanšu instrumentiem; atkārtoti aicina Komisiju gada pārskatos sniegt šo datu salīdzinošu novērtējumu, lai nodrošinātu, ka ir pilnībā ievēroti spēkā esošie noteikumi un ka Savienības finansētus pakalpojumus nav iespējams sniegt divreiz;

16.  atzinīgi vērtē uzlaboto procedūru, kuru Komisija ieviesa pēc Parlamenta pieprasījuma paātrināt dotāciju piešķiršanu; norāda, ka jaunais grafiks nozīmē, ka visam būs jānotiek ātrāk, un tas var ietekmēt to, cik efektīvi tiks sniegti norādījumi par pieprasījumu sagatavošanu;

17.  aicina Komisiju nodrošināt to, ka lēmumi tirdzniecības politikas jomā tiek izvērtēti, ņemot vērā to iespējamo ietekmi uz Savienības darba tirgu;

18.  pauž nožēlu par to, ka ir ierosināts izmantot EGF saistībā ar 108 atlaistajiem darbiniekiem, kuri izmantos šī instrumenta sniegtās priekšrocības, un norāda, ka, iespējams, nav atbilstīgi piemērot EGF regulas 4. panta 1. punkta plašāku interpretāciju;

19.  norāda, ka atlaisto darbinieku skaits, kuriem ir paredzēts sniegt šajā pieteikumā prasīto EGF atbalstu, ir vismazākais, par kādu līdz šim ir iesniegts pieteikums;

20.  ņem vērā, ka gandrīz 80 % atlaisto darbinieku ir 30–54 gadus veci un tādēļ ir ierindojami tādu darbinieku kategorijā, kuriem ir viegli atrast jaunu darbu un ir mazāks ilgtermiņa bezdarba risks;

21.  norāda, ka visi 108 darbinieki ir atlaisti ekonomikas nozarē, kas klasificēta kā iekārtu un ierīču, un specifiskāk — gaisa kuģu dzinēju —, remonts un uzstādīšana, un tādēļ šie darbinieki ir kvalificēti un var pielāgoties darba tirgum;

22.  uzsver, ka darbinieku atlaišana notika Ratkūlā, kas atrodas netālu no Dublinas — ekonomikas un rūpniecības centra, kurā ir vērojama bezdarba samazināšanās, uzņēmējdarbības palielināšanās un vispārēja ekonomikas izaugsme;

23.  vērš uzmanību uz to, ka atsaukšanās uz pieteikumu EGF/2009/021 IE/SR Technics nav pārāk atbilstīga, jo minētais pieteikums tika iesniegts 2009. gadā;

24.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

25.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

26.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu

(Īrijas pieteikums EGF/2015/006 IE/PWA International)

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam (ES) 2015/2458.)

(1) OV L 347, 20.12.2013., 855. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(4)Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 1893/2006, ar ko izveido NACE 2. red. saimniecisko darbību statistisko klasifikāciju, kā arī groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3037/90 un dažas EK regulas par īpašām statistikas jomām (OV L 393, 30.12.2006., 1. lpp.).
(5)Pieteikumi EGF/2014/016 IE/Lufthansa Technik (COM(2013)0047) and EGF/2009/021 IE/SR Technics (COM(2010)0489).


Iebildumu izteikšana saskaņā ar Reglamenta 106. pantu — invazīvo svešzemju sugu saraksts
PDF 400kWORD 75k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 16. decembra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas regulai, ar ko pieņem invazīvo svešzemju sugu Savienības sarakstu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1143/2014 (D041932/01 – 2015/3010(RSP))
P8_TA(2015)0455B8-1345/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Komisijas īstenošanas regulai, ar ko pieņem invazīvo svešzemju sugu Savienības sarakstu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1143/2014 (D041932/01),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Regulu (ES) Nr. 1143/2014 par invazīvu svešzemju sugu introdukcijas un izplatīšanās profilaksi un pārvaldību(1) un jo īpaši tās 4. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā 11. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu(2),

–  ņemot vēra Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 106. panta 2. un 3. punktu,

A.  tā kā Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, plāno pieņemt invazīvo svešzemju sugu Savienības sarakstu (turpmāk tekstā — „Savienības sarakstu”), pamatojoties uz kritērijiem, kas noteikti 4. panta 3. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1143/2014 (turpmāk tekstā — „ISS regula”), un tā kā šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 27. panta 2. punktā;

B.  tā kā minētie īstenošanas aktu projekti ir jāiesniedz ISS regulas 27. panta 1. punktā minētajai komitejai līdz 2016. gada 2. janvārim un tie stāsies spēkā 20. dienā pēc to publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

C.  tā kā Savienības saraksts ir saistošs kopumā un tieši piemērojams visās dalībvalstīs;

D.  tā kā invazīvo svešzemju sugu ir daudz un tādēļ ir svarīgi nodrošināt, ka prioritāte tiek noteikta to invazīvo svešzemju sugu apkarošanai, kas rada bažas Savienībai;

E.  tā kā invazīvas svešzemju sugas par tādām, kas rada bažas Savienībai, būtu jāuzskata tad, ja to radītais kaitējums attiecīgajās dalībvalstīs ir tik būtisks, ka attaisno tādu īpaši izstrādātu pasākumu pieņemšanu, kuri piemērojami visā Savienībā, tostarp dalībvalstīs, kurās šo sugu ietekme vēl nav konstatēta vai pat ir maz ticams, ka tāda jebkad radīsies;

F.  tā kā neoficiālajās trialoga sarunās par ārkārtīgi svarīgu tika noteikts mērķis nodrošināt, lai to invazīvo svešzemju sugu identificēšana, kas rada bažas Savienībai, būtu samērīga un vērsta uz sugām, kuru iekļaušana Savienības sarakstā efektīvi novērstu, līdz minimumam samazinātu vai mīkstinātu minēto sugu kaitīgo ietekmi izmaksu ziņā izdevīgā veidā;

G.  tā kā kritēriji iekļaušanai Savienības sarakstā ir ISS regulas piemērošanas pamatinstruments;

H.  tā kā kritērijiem iekļaušanai Savienības sarakstā būtu jānodrošina, ka potenciālas invazīvās svešzemju sugas, kurām ir vislielākā kaitīgā ietekme, ir to sugu vidū, kas tiek iekļautas sarakstā, lai nodrošinātu arī resursu efektīvu izmantošanu;

I.  tā kā saskaņā ar ISS regulas 13. apsvērumu būtu jāizstrādā kopīgi riska novērtējumu veikšanas kritēriji, lai nodrošinātu atbilstību noteikumiem saskaņā ar attiecīgajiem Pasaules Tirdzniecības organizācijas nolīgumiem un šīs regulas saskaņotu piemērošanu;

J.  tā kā ISS regulas 32. apsvērumā ir noteikts, ka, lai ņemtu vērā jaunākos zinātniskos atklājumus vides jomā, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt tiesību aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu ar mērķi noteikt riska novērtējumu izstrādes kopējos elementus;

K.  tā kā turklāt ISS regulas 32. apsvērumā ir norādīts, ka ir īpaši svarīgi, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un ka Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei;

L.  tā kā Parlaments nav ticis pienācīgi informēts par riska novērtējumu izstrādes kopējiem elementiem un tā kā attiecīgo dokumentu nodošana Parlamentam nenotika vienlaicīgi, laikus un pienācīgā kārtībā;

M.  tā kā Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar ISS regulas 29. pantu, lai papildus precizētu, kādi pierādījumu veidi ir pieņemami, piemērojot minētās regulas 4. panta 3. punkta b) apakšpunktu, un sniegtu detalizētu aprakstu par 5. panta 1. punkta a) līdz h) apakšpunkta piemērošanu, un tā kā šajā detalizētajā aprakstā ir jāiekļauj metodoloģija, kas jāizmanto riska novērtējumos, ņemot vērā attiecīgos valsts un starptautiskos standartus un nepieciešamību par prioritāti izvirzīt pasākumus, kuru mērķis ir apkarot invazīvas svešzemju sugas, kas saistītas ar vai var izraisīt nozīmīgu kaitīgu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību vai attiecīgajiem ekosistēmu pakalpojumiem, kā arī uz cilvēku veselību vai ekonomiku, šo kaitīgo ietekmi uzskatot par pastiprinošu apstākli;

N.  tā kā Komisija nav rīkojusies atbilstoši ISS regulas 4. panta 3. punktam, nav papildus precizējusi, kādi pierādījumu veidi ir pieņemami, piemērojot ISS regulas 4. panta 3. punkta b) apakšpunktu, un nav sniegusi detalizētu aprakstu par 5. panta 1. punkta a) līdz h) apakšpunkta piemērošanu, tostarp metodoloģiju, kas jāizmanto riska novērtējumos;

O.  tā kā Komisija nav nodrošinājusi, ka metodoloģija, kas jāizmanto riska novērtējumos, visās dalībvalstīs tiek piemērota vienādi, ierosinot iekļaut sugu Savienības sarakstā, un tā kā nevar nodrošināt, ka dalībvalstis izmanto vienādus pierādījumus un piemēro vienādus vispārējos standartus;

P.  tā kā iemesli sugas iekļaušanai Savienības saraksta projektā ir vairāk politiski, nevis pamatojas uz zinātniskiem kritērijiem;

Q.  tā kā sugu iekļaušana sarakstā nenotiek saskaņā ar standartizētu riska novērtēšanas metodoloģiju un ir drīzāk atkarīga no dalībvalstu politiskās gribas;

R.  tā kā Savienības saraksta projekts nerisina invazīvo svešzemju sugu problēmu visaptverošā veidā, aizsargājot vietējo bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumus, kā arī samazinot un mīkstinot šo sugu iespējamo ietekmi uz cilvēku veselību un ekonomiku;

S.  tā kā ISS regula kā īpašam nolūkam paredzēts ES likumdošanas instruments varētu risināt aktuālās problēmas, kas saistītas ar bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, nodrošināt rezultātus un palīdzēt sasniegt bioloģiskās daudzveidības stratēģijas mērķus, bet tikai tad, ja šo instrumentu pareizi īstenotu ar vietējo pašvaldību un sabiedrības atbalstu;

T.  tā kā vairākas kompetentās valstu iestādes, ieinteresētās personas un sabiedrība ir paudušas Komisijas sākotnējā saraksta kritiku, turklāt pat tādā mērā, ka tiek nopietni apšaubīta ISS regulas efektivitāte nākotnē, galvenokārt tāpēc, ka daudzas visproblemātiskākās invazīvās svešzemju sugas sarakstā nav iekļautas, taču tajā ir iekļautas dažas sugas, kuras nevar radīt būtisku negatīvu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, ekosistēmu pakalpojumiem, cilvēku veselību un ekonomiku vai attiecībā uz kurām veicamie pasākumi radītu nesamērīgas izmaksas;

U.  tā kā sākotnējā sarakstā nav iekļautas sugas, kuras ir vienas no viskaitīgākajām invazīvajām svešzemju sugām Eiropā; tā kā dažas sauszemes augu un zīdītāju sugas atbilst attiecīgajiem kritērijiem un ir pieejami nepārprotami riska novērtējuma rezultāti, taču tās nav iekļautas sarakstā; tā kā sarakstā nav iekļautas svešzemju zīdītāju sugas, kuras pēdējos gados ir visstraujāk izplatījušās Eiropā, un tajā nav iekļautas arī plaši un strauji izplatījušās augu sugas, kurām ir ievērojama un pienācīgi dokumentēta kaitīgā ietekme uz cilvēka veselību,

1.  uzskata, ka Komisijas īstenošanas regulas projekts pārsniedz Regulā (ES) Nr. 1143/2014 paredzētās īstenošanas pilnvaras;

2.  prasa Komisijai atsaukt īstenošanas regulas projektu un iesniegt komitejai jaunu projektu;

3.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 317, 4.11.2014., 35. lpp.
(2) OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.


Produkti, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu NK603 × T25
PDF 417kWORD 81k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 16. decembra rezolūcija par Komisijas 2015. gada 4. decembra Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/2279, ar ko atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu NK603 × T25 (MON-ØØ6Ø3-6 × ACS-ZMØØ3-2), sastāv vai ir ražoti no tās (2015/3006(RSP))
P8_TA(2015)0456B8-1365/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 4. decembra Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/2279, ar ko atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003(1) atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu NK603 × T25 (MON-ØØ6Ø3-6 × ACS-ZMØØ3-2), sastāv vai ir ražoti no tās,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulu (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību(2) un jo īpaši tās 7. panta 3. punktu un 19. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā 11. un 13. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) 2015. gada 15. jūlija atzinumu(4),

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 106. panta 2. un 3. punktu,

A.  tā kā 2010. gada 17. maijā uzņēmums „Monsanto Europe S.A.” saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1829/2003 5. un 17. pantu iesniedza Nīderlandes kompetentajai iestādei pieteikumu par tādu pārtikas produktu, pārtikas sastāvdaļu un barības laišanu tirgū, kuru sastāvā ir kukurūza NK603 x T25 vai kuri no tās ir ražoti;

B.  tā kā ģenētiski modificētai kukurūzai MON-ØØ6Ø3-6 × ACS-ZMØØ3-2, kas aprakstīta pieteikumā, ir proteīna CP 4 EPSPS ekspresija, kas piešķir noturību pret glifosāta herbicīdiem, un proteīna PAT ekspresija, kas piešķir noturību pret glufozinātamonija herbicīdiem, un tā kā Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra — Pasaules Veselības organizācijas specializētā vēža izpētes aģentūra — 2015. gada 20. martā klasificēja glifosātu kā cilvēkam iespējami kancerogēnu vielu(5);

C.  tā kā, neraugoties uz to, ka Parlamenta Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja 2015. gada 1. decembrī pieņēma rezolūcijas priekšlikumu, kurā tā iebilda pret projektu īstenošanas lēmumam, ar ko atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu NK603 × T25 (MON-ØØ6Ø3-6 × ACS-ZMØØ3-2), sastāv vai ir ražoti no tās, Komisija nolēma neievērot ES iestāžu pilnīgas sadarbības principu un pieņēma šo īstenošanas lēmumu 2015. gada 4. decembrī, t. i., 10 dienas pirms Parlamenta pirmās plenārsēdes, kurā Parlaments varēja balsot par minēto rezolūcijas priekšlikumu pēc tā apstiprināšanas komitejā;

D.  tā kā 2015. gada 22. aprīlī Komisija paskaidrojuma rakstā, kurš pievienots tās tiesību akta priekšlikumam, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1829/2003, pauda nožēlu par to, ka kopš Regulas (EK) Nr. 1829/2003 stāšanās spēkā Komisija lēmumus par atļauju piešķiršanu ir pieņēmusi, ievērojot piemērojamos tiesību aktus, taču bez attiecīgās dalībvalsts komitejas piekrišanas un ka dokumentācijas nosūtīšana atpakaļ Komisijai galīgā lēmuma pieņemšanai, kas lielā mērā uzskatāma par izņēmumu saistībā ar kopējo procedūru, ir kļuvusi par standartpraksi lēmumu pieņemšanā attiecībā uz ģenētiski modificētas (ĢM) pārtikas un barības atļauju piešķiršanu;

E.  tā kā Komisija tika apstiprināta, pamatojoties uz vairākām politiskajām pamatnostādnēm, ar kurām iepazīstināja Parlamentu, un tā kā šajās pamatnostādnēs tika pausta apņemšanās pārskatīt tiesību aktus, kas attiecas uz atļauju piešķiršanu ģenētiski modificētiem organismiem (ĢMO);

F.  tā kā 2015. gada 22. aprīļa tiesību akta priekšlikumu, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1829/2003, Parlaments noraidīja 2015. gada 28. oktobrī(6), jo, lai gan audzēšana vienmēr notiek kādas dalībvalsts teritorijā, ĢMO tirdzniecība notiek pāri robežām, un tas nozīmē, ka Komisijas ierosināto valsts mēroga „tirdzniecības un izmantošanas” aizliegumu varētu būt neiespējami īstenot, ja netiek no jauna ieviesta importa robežkontrole;

G.  tā kā pašreizējā ĢM pārtikas un barības apstiprināšanas sistēma nedarbojas labi, jo, kā tika aprakstīts Francijas laikraksta „Le Monde” 2015. gada 14. oktobra numurā(7), sešas ģenētiski modificētas kukurūzas šķirnes, ko ir atļauts importēt ES, satur ģenētiskās modifikācijas, kuras nebija iekļautas novērtējumā, kad šie kultūraugi tika atļauti, un par papildu ĢM iezīmēm Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un Komisiju uzņēmums „Syngenta” informēja tikai 2015. gada jūlijā, lai gan atļauja minēto šķirņu ievešanai tika piešķirta laikposmā no 2008. līdz 2011. gadam;

H.  tā kā, noraidot tiesību akta priekšlikumu, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1829/2003, Parlaments aicināja Komisiju atsaukt tās priekšlikumu un iesniegt jaunu priekšlikumu,

1.  uzskata, ka Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2015/2279 pārsniedz Regulā (EK) Nr. 1829/2003 paredzētās īstenošanas pilnvaras;

2.  uzskata, ka Komisijas lēmums turpināt darbu pie Komisijas Īstenošanas lēmuma (ES) 2015/2279 pieņemšanas, neraugoties uz to, ka atbildīgā komiteja pirms attiecīgā balsojuma plenārsēdē minētā lēmuma projektu noraidīja, ir pretrunā Līguma par Eiropas Savienību 13. panta 2. punktam attiecībā uz iestāžu pilnīgu savstarpēju sadarbību;

3.  uzskata, ka jebkādi īstenošanas lēmumi, ar ko atļauj laist tirgū produktus, kuri satur ĢMO vai kuri sastāv vai ir ražoti no ĢMO saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1829/2003 tās pašreizējā redakcijā, kas nedarbojas, būtu jāaptur līdz jaunas regulas pieņemšanai, pamatojoties uz Līgumu par Eiropas Savienības darbību;

4.  uzskata, ka Komisijas īstenošanas lēmums nav saderīgs ar Savienības tiesībām, jo tas neatbilst Regulas (EK) Nr. 1829/2003 un Regulas (EK) Nr. 396/2005(8) mērķim, kas saskaņā ar Regulā (EK) Nr. 178/2002(9) paredzētajiem vispārējiem principiem ir nodrošināt pamatu, lai garantētu cilvēku dzīvības un veselības, dzīvnieku veselības un labturības, vides un patērētāju interešu augsta līmeņa aizsardzību saistībā ar ģenētiski modificētu pārtiku un barību, vienlaikus nodrošinot efektīvu iekšējā tirgus darbību;

5.  aicina Komisiju atsaukt Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/2279;

6.  aicina Komisiju, pamatojoties uz Līgumu par Eiropas Savienības darbību, iesniegt jaunu tiesību akta priekšlikumu, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1829/2003 un ņem vērā valstu bieži paustās bažas ne tikai saistībā ar ĢMO drošumu veselībai vai videi;

7.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 322, 8.12.2015., 58. lpp.
(2) OV L 268, 18.10.2003., 1. lpp.
(3) OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.
(4) EFSA ĢMO ekspertu grupa (EFSA Ekspertu grupa ģenētiski modificētu organismu jomā), 2015. Zinātnisks atzinums attiecībā uz pieteikumu, ko saskaņā ar Regulatu (EK) Nr. 1829/2003 iesniedza uzņēmums „Monsanto” (EFSA-GMO-NL-2010-80), par tādas herbicīdizturīgas ģenētiski modificētas kukurūzas NK603 x T25 laišanu tirgū, importu un pārstrādi, ko paredzēts izmantot pārtikā un barībā. The EFSA Journal (2015); 13(7):4165, 23 pp. doi:10.2903/j.efsa.2015.4165.
(5) IARC Monographs Volume 112: piecu fosfororganisko insekticīdu un herbicīdunovērtējums, 2015. gada 20. marts, http://www.iarc.fr/en/media-centre/iarcnews/pdf/MonographVolume112.pdf.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0379.
(7) http://www.lemonde.fr/planete/article/2015/10/14/failles-dans-l-homologation-de-six-mais-ogm-en-europe_4788853_3244.html
(8) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 23. februāra Regula (EK) Nr. 396/2005, ar ko paredz maksimāli pieļaujamos pesticīdu atlieku līmeņus augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikā un barībā un ar ko groza Padomes Direktīvu 91/414/EEK (OV L 70, 16.3.2005., 1. lpp.).
(9) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regula (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.).


Uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamības, koordinācijas un konverģences veicināšana Savienībā
PDF 550kWORD 217k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2015. gada 16. decembra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamības, koordinācijas un konverģences veicināšanu Savienībā (2015/2010(INL))
P8_TA(2015)0457A8-0349/2015

Europas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

–  ņemot vērā Īpašās komitejas nodokļu nolēmumu un rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgu pasākumu jautājumos ziņojuma projektu (2015/2066(INI) (TAXE 1. īpašā komiteja),

–  ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO)/ G20 2015. gada 5. oktobrī publicēto galīgo ziņojumu attiecībā uz nodokļu bāzes samazināšanu un peļņas novirzīšanu (BEPS),

–  ņemot vērā Reglamenta 46. un 52. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumu (A8-0349/2015),

Galvenie secinājumi no LuxLeaks skandāla

A.  tā kā žurnālistu konsorcijs, proti, Starptautiskais Pētniecisko žurnālistu konsorcijs (ICIJ), saistībā ar nodokļu nolēmumiem un citām kaitnieciskām darbībām Luksemburgā (LuxLeaks) 2014. gada novembrī atklāja, ka gandrīz 340 multinacionāli uzņēmumi no Luksemburgas slēdza slepenus darījumus, kas daudziem no šiem uzņēmumiem ļāva līdz minimumam samazināt kopējos nodokļu maksājumus, tādā veidā kaitējot Savienības sabiedriskajām interesēm, turklāt šie uzņēmumi veica niecīgu vai nekādu ekonomisko darbību Luksemburgā;

B.  tā kā tika atklāts, ka laikposmā no 2002. līdz 2010. gadam atsevišķi nodokļu konsultanti Luksemburgā ir apzināti un mērķtiecīgi palīdzējuši multinacionāliem uzņēmumiem saņemt vismaz 548 nodokļu nolēmumus; tā kā šie slepenie darījumi uzrāda sarežģītas finanšu struktūras, kas izstrādātas, lai panāktu būtiskus nodokļu samazinājumus;

C.  tā kā šādu nodokļu nolēmumu rezultātā daudziem uzņēmumiem noteiktās faktiskās nodokļu likmes ir mazākas nekā 1 % no peļņas, ko tie novirzījuši uz Luksemburgu; tā kā šie multinacionālie uzņēmumi vietās, kurās tie darbojas, gūst labumu no dažādām sabiedriskām precēm un pakalpojumiem, taču atsevišķi no šiem uzņēmumiem nemaksā nodokļu daļu, kas tiem pēc taisnības būtu jāmaksā; tā kā atsevišķu multinacionālo uzņēmumu gūtajai peļņai piemērotās faktiskās nodokļu likmes ir tuvas nullei, kas var iedragāt Savienības un citu valstu ekonomiku;

D.  tā kā daudzos gadījumos Luksemburgā bāzēto meitasuzņēmumu, kuri darījumos apgroza simtiem miljonu euro, klātbūtne un ekonomiskā darbība Luksemburgā ir niecīga, un atsevisķos gadījumos viena adrese ir mītnes vieta vairāk nekā 1600 uzņēmumiem;

E.  tā kā TAXE 1. īpašajā komitejas veiktajā izmeklēšanā tika atklāts, ka nodokļu nolēmumu prakse notiek ne tikai Luksemburgā, bet ir izplatīta visā Savienībā; tā kā nodokļu nolēmumu praksi var leģitīmi izmantot, lai uzņēmumiem nodrošinātu nepieciešamo juridisko noteiktību un ierobežotu finanšu risku godīgiem uzņēmumiem, taču to var arī izmantot ļaunprātīgi, kā arī nodokļu apiešanas nolūkā, un, nodrošinot juridisko noteiktību tikai atsevišķiem tirgus dalībniekiem, var rasties zināma nevienlīdzība starp uzņēmumiem, uz kuriem šādi nolēmumi attiecas, un uzņēmumiem, uz kuriem tādi neattiecas;

F.  tā kā ir ņemts vērā ESAO 2013. gada 12. februārī publicētais ziņojums “Risinot nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas problēmu”, kurā ierosināti jauni starptautiski standarti BEPS apkarošanai;

G.  tā kā vērā ir ņemts arī paziņojums, kas pieņemts pēc G20 valstu finanšu ministru un centrālo banku vadītāju 2015. gada 5. oktobra sanāksmes;

H.  tā kā valstu politiskie līderi, izņemot atsevišķus atzinīgi vērtējamus gadījumus, nav bijuši pietiekami pretimnākoši, lai novērstu uzņēmumu ienākuma nodokļa apiešanu;

I.  tā kā Eiropas Savienība ir veikusi nozīmīgus pasākumus virzībā uz ekonomisko integrāciju, piemēram, ir izveidota ekonomiskā un monetārā savienība, kā arī banku savienība, un tā kā Savienības mēroga nodokļu politikas koordinēšana Līguma par Eiropas Savienības darbību ietvaros ir neatņemama integrācijas procesa daļa;

Uzņēmumu ienākuma nodokļi un agresīva nodokļu plānošana

J.  tā kā 2012. gadā Savienības 28 dalībvalstīs uzņēmumu ienākuma nodoklis vidēji bija 2,6 % no IKP(1);

K.  tā kā nepietiekamu ieguldījumu un ierobežotas izaugsmes apstākļos ir svarīgi saglabāt vai piesaistīt Savienībai uzņēmumus un tā kā līdz ar to Savienībai ir būtiski vairot savu pievilcību vietējiem un ārvalstu uzņēmumiem;

L.  tā kā visai nodokļu plānošanai būtu jānotiek saskaņā ar tiesību aktiem un piemērojamiem līgumiem;

M.  tā kā agresīva nodokļu plānošana sastāv no nodokļu sistēmas tehnisko īpatnību vai divu vai vairāku nodokļu sistēmu pretrunu vai juridisko nepilnību izmantošanas nolūkā samazināt nodokļu saistības;

N.  tā kā agresīvas nodokļu plānošanas shēmas bieži vien rada situāciju, kurā tiek izmantota nodokļu starptautisko pretrunu kombinācija, ļoti labvēlīgi specifiski valsts nodokļu noteikumi un nodokļu oāzes;

O.  tā kā — atšķirībā no agresīvas nodokļu plānošanas — krāpšanās ar nodokļiem un nodokļu apiešana tiek uzskatīta par nelikumīgu darbību, proti, par izvairīšanos no nodokļu saistībām;

P.  tā kā vispiemērotākā reakcija uz agresīvu nodokļu plānošanu tomēr ir laba likumdošana, pienācīga tiesību aktu īstenošana un starptautiska koordinēšana nolūkā panākt vēlamos rezultātus;

Q.  tā kā valsts ieņēmumu kopējo samazinājumu, ko rada uzņēmumu ienākuma nodokļa apiešana, parasti kompensē vai nu ar vispārējā nodokļu līmeņa celšanu, sabiedrisko pakalpojumu budžeta samazināšanu, vai ar lielākiem valsts aizņēmumiem, tādējādi kaitējot citiem nodokļu maksātājiem, kā arī ekonomikai kopumā;

R.  tā kā pētījumā(2) konstatēts, ka dēļ izvairīšanās no uzņēmumu ienākuma nodokļu maksāšanas varētu būt, ka Savienība ik gadu ienākumos nesaņem apmēram EUR 50–70 miljardus, proti, šī summa atbilst zaudējumiem, ko rada peļņas novirzīšana, un tā kā tajā pašā pētījumā ir aplēsts, ka zaudētie ieņēmumi, ko Savienībai rada izvairīšanās no uzņēmuma nodokļu maksāšanas, faktiski varētu būt aptuveni EUR 160–190 miljardi, ja ņem vērā īpašos nodokļu režīmus, nodokļu iekasēšanas neefektivitāti un citas līdzīgas darbības;

S.  tā kā tajā pašā pētījumā aplēsts, ka ienākuma nodokļu efektivitāte ir 75 %, lai gan pētījumā arī apstiprināts, ka tas neietver visas summas, ko nodokļu iestādes varētu mēģināt atgūt, jo zināmu šo summu procentuālo daļu savākt būtu ārkārtīgi dārgi vai tehniski sarežģīti; tā kā saskaņā ar pētījumu gadījumā, ja BEPS problēma tiktu pilnībā atrisināta un īstenota visā Savienībā, aplēstā pozitīvā ietekme uz dalībvalstu valdību nodokļu ieņēmumiem būtu 0,2 % no kopējiem nodokļu ieņēmumiem;

T.  tā kā BEPS radītie zaudējumi apdraud iekšējā tirgus pienācīgu darbību un uzņēmumu nodokļa sistēmu uzticamību, efektivitāti un taisnīgumu Savienībā; tā kā minētajā pētījumā arī skaidri norādīts, ka aprēķinos nav ietvertas ēnu ekonomikas darbību aplēses, ka atsevišķu uzņēmumu struktūru un maksājumu necaurredzamība neļauj precīzi aplēst ietekmi uz nodokļu ieņēmumiem un ka līdz ar to ietekme varētu būt ievērojami lielāka nekā ziņojumā norādīts;

U.  tā kā BEPS radītie zaudējumi arī skaidri parāda, ka nepastāv vienlīdzīgi konkurences apstākļi starp uzņēmumiem, kas darbojas tikai vienā dalībvalstī, jo īpaši MVU, ģimenes uzņēmumi un pašnodarbinātas personas, un nodokļus maksā šajā attiecīgajā dalībvalstī, un atsevišķiem multinacionāliem uzņēmumiem, kas peļņu no augstu nodokļu jurisdikcijām spēj novirzīt un konkrētām zemu nodokļu jurisdikcijām un iesaistīties agresīvā nodokļu plānošanā, tādējādi samazinot savu kopējo nodokļu bāzi un izdarot papildu spiedienu uz publiskām finansēm, kas attiecīgi nodara kaitējumu Savienības iedzīvotājiem un MVU;

V.  tā kā multinacionālo uzņēmumu agresīvā nodokļu plānošanas prakse ir pretrunā godīgas konkurences un korporatīvās atbildības principam, kas izklāstīts paziņojumā COM(2011)0681, jo nodokļu plānošanas stratēģiju izstrādei ir nepieciešami resursi, kas ir pieejami tikai lieliem uzņēmumiem, un tā kā līdz ar to konkurences apstākļi starp MVU un lielām korporācijām nav vienlīdzīgi, kas ir steidzami jānovērš;

W.  turklāt ir jāuzsver, ka nodokļu konkurence Savienībā un ar trešām valstīm atsevišķos gadījumos var kaitēt un radīt sacensību par to, kam būs zemākās nodokļu likmes, savukārt lielāka pārredzamība, koordinēšana un konverģence nodrošina efektīvu sistēmu, ar ko garantēt godīgu konkurenci starp uzņēmumiem Savienībā un aizsargāt valstu budžetus no sliktiem rezultātiem;

X.  tā kā pasākumi, ar kuriem pieļauj agresīvu nodokļu plānošanu, nav savienojami ar dalībvalstu lojālas sadarbības principu;

Y.  tā kā agresīvu nodokļu plānošanu cita starpā sekmē aizvien pieaugošā uzņēmējdarbības sarežģītība, kā arī ekonomikas digitalizācija un globalizācija, radot konkurences izkropļojumus, kas kaitē izaugsmei un Savienības uzņēmumiem, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;

Z.  tā kā pret agresīvu nodokļu plānošanu nevar cīnīties katrā dalībvalstī atsevišķi; tā kā nepārredzama un nekoordinēta uzņēmumu nodokļu politika rada apdraudējumu dalībvalstu fiskālajai politikai, radot neproduktīvus rezultātus, tādus kā ne tik mobilu nodokļu bāzu plašāka piemērošana;

AA.  tā kā koordinētas darbības trūkums daudzām dalībvalstīm liek pieņemt vienpusējus valsts pasākumus; tā kā bieži vien šādi pasākumi ir neefektīvi, nepietiekami un reizēm pat rada pretēju ietekmi;

AB.  tā kā līdz ar to ir vajadzīga koordinēta un daudzvirzienu pieeja valsts, Savienības un starptautiskā līmenī;

AC.  tā kā Savienība ir līdere globālā cīņā pret agresīvu nodokļu plānošanu, jo īpaši veicinot BEPS projekta attīstību ESAO līmenī; tā kā Savienībai arī turpmāk ir jāuzņemas vadošā loma BEPS projekta attīstībā, cenšoties novērst kaitējumu, ko BEPS var nodarīt gan dalībvalstīm, gan arī jaunattīstības valstīm visā pasaulē; tostarp gan BEPS projekta ietvaros, gan ārpus tā ir jānodrošina rīcība jaunattīstības valstīm tādu būtisku tematu jomā, kas izklāstīti 2014. gada ziņojumā G20 Attīstības darba grupai;

AD.  tā kā Komisijai un dalībvalstīm ir jānodrošina, ka visaptverošā ESAO BEPS pasākumu pakete tiek īstenota kā minimālais standarts Savienības līmenī un saglabā vērienīgumu; tā kā izšķirīga nozīme ir tam, lai BEPS projektu īstenotu visas ESAO dalībvalstis;

AE.  tā kā Komisijai būtu skaidri jānosaka, kā tā īstenos ESAO/ G20 BEPS projekta visus 15 uzdevumus gan šajā ziņojumā minēto pasākumu jomās, gan citās papildu jomās, pēc iespējas drīz ierosinot vērienīgu likumdošanas pasākumu plānu, lai pārējās valstis mudinātu sekot ESAO pamatnostādnēm un Savienības piemēram rīcības plāna īstenošanā; tā kā Komisijai būtu arī jāapsver, kurās jomās Savienībai papildus ESAO ieteikto standartu minimumam būtu jānosaka papildu pasākumi;

AF.  tā kā saskaņā ar Savienības līgumiem pilnvaras pieņemt tiesību aktus par uzņēmumu ienākuma nodokļiem pašlaik ir uzticētas dalībvalstīm, lai gan vairums ar agresīvu nodokļu plānošanu saistīto problēmu ir multinacionāla rakstura;

AG.  tā kā līdz ar to koordinētāka dalībvalstu nodokļu politika ir vienīgais realizējamais veids, kā radīt līdzvērtīgus konkurences apstākļus un nepieļaut pasākumus, kas, kaitējot MVU, sniedz priekšrocības lieliem multinacionāliem uzņēmumiem;

AH.  tā kā nepietiekami koordinēta nodokļu politika Savienībā rada ievērojamas izmaksas un administratīvo slogu iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kas Savienībā darbojas vairāk nekā vienā dalībvalstī, turklāt šīs izmaksas un slogs vēl lielāks ir MVU, kā rezultātā notiek netīša nodokļu dubultā neuzlikšana vai tiek sekmēta agresīva nodokļu plānošana, un tā kā šāda prakse būtu jāizskauž un līdz ar to ir vajadzīgi pārredzamāki un vienkāršāki risinājumi;

AI.  tā kā, izstrādājot nodokļu noteikumus un proporcionālas administratīvās procedūras, īpaša uzmanība būtu jāvelta MVU un ģimenes uzņēmumiem, kas ir Savienības ekonomikas pamats;

AJ.  tā kā līdz 2017. gada 26. jūnijam ir jāsāk darboties Savienības mēroga faktisko īpašnieku reģistram, kas palīdzēs konstatēt iespējamu nodokļu apiešanu un peļņas novirzīšanu;

AK.  tā kā LuxLeaks skandālā konstatētais un TAXE 1. īpašās komitejas darbs skaidri parādīja, ka Savienībai ir jāveic likumdošanas pasākumi, ar kuriem uzlabot uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamību, koordināciju un konverģenci Savienībā;

AL.  tā kā par uzņēmumu ienākuma nodokļa pamatprincipu būtu jānosaka peļņas aplikšana ar nodokli vietā, kurā tā tiek radīta;

AM.  tā kā Eiropas Komisijai un dalībvalstīm starptautiskā līmenī arī turpmāk būtu jāuzņemas ļoti aktīva loma, lai izveidotu starptautiskus standartus, pamatojoties galvenokārt uz tādiem principiem kā pāredzamība, informācijas apmaiņa un kaitniecisku nodokļu pasākumu aizliegums;

AN.  tā kā Līgumā par Eiropas Savienības darbību noteiktais princips “politikas saskaņotība attīstībai“ paredz, ka Savienībai visos politikas veidošanas posmos un visās jomās, tostarp uzņēmumu ienākuma nodokļa jomā, ir jānodrošina, lai ilgtspējīgas attīstības mērķa sasniegšana tiktu nevis mazināta, bet gan veicināta;

AO.  tā kā koordinēta Savienības mēroga uzņēmumu ienākuma nodokļu sistēma ļautu novērst negodīgu konkurenci un uzlabot Savienības uzņēmumu un jo īpaši MVU konkurētspēju;

AP.  tā kā Komisijai un dalībvalstīm būtu jāturpina efektīvi izmantot elektroniskus risinājumus ar nodokļiem saistītās procedūrās, lai mazinātu administratīvo slogu un vienkāršotu pārrobežu procedūras;

AQ.  tā kā Komisijai būtu jāizvērtē Savienības īpašajās ekonomiskajās zonās noteikto nodokļu atvieglojumu ietekme, un šajā ziņā mudina nodokļu iestādes apmainīties ar labāko praksi;

Pārredzamība

AR.  tā kā lielāka pārredzamība uzņēmumu ienākuma nodokļu jomā var uzlabot nodokļu iekasēšanu un padarīt nodokļu iestāžu darbu efektīvāku un tā kā izšķiroša nozīme ir tam, lai palielinātu sabiedrības paļāvību un uzticību nodokļu sistēmām un valdībām, kas būtu jānosaka par būtisku prioritāti;

   i) tā kā lielu multinacionālu uzņēmumu darbību lielāka pārredzamība, jo īpaši saistībā ar gūto peļņu, samaksātajiem peļņas nodokļiem, saņemtajām subsīdijām, nodokļu atmaksu, darbinieku skaitu un pārvaldītajiem aktīviem, ir būtiska, lai nodrošinātu, ka nodokļu pārvaldes BEPS problēmu risina efektīvi; tā kā ir jārod pareizs līdzsvars starp pārredzamību, personas datu aizsardzību un komercnoslēpumu, kā arī ir jāņem vērā ietekme uz mazākiem uzņēmumiem; tā kā viens no šādas pārredzamības ļoti būtiskiem aspektiem ir pārskatu sniegšana par katru valsti atsevišķi; tā kā ikviens Savienības priekšlikums par pārskatu sniegšanu par katru valsti atsevišķi galvenokārt būtu jābalsta uz ESAO modeli; tā kā Savienība var darīt vairāk nekā prasīts ESAO pamatnostādnēs un šādu pārskatu sniegšanu par katru valsti atsevišķi padarīt obligātu un publisku un tā kā Eiropas Parlaments 2015. gada 8. jūlija grozījumos par priekšlikumu pārskatīt Akcionāru tiesību direktīvu(3) ir balsojis par to, lai pārskatu sniegšana par katru valsti atsevišķi tiktu pilnībā publiskota; tā kā Eiropas Komisija šajā jautājumā laikposmā no 2015. gada 17. jūnija līdz 9. septembrim rīkoja apspriešanos, lai apzinātu dažādas iespējas īstenot pārskatu sniegšanu par katru valsti atsevišķi(4); tā kā 88 % šīs apspriešanās dalībnieku, kuri sniedza publisku atbildi, norādīja, ka viņi atbalsta ar nodokļiem saistītās uzņēmumu informācijas publiskošanu;
   ii) tā kā agresīva uzņēmumu nodokļu plānošana nav savienojama ar korporatīvo sociālo atbildību; tā kā atsevišķi uzņēmumi Savienībā jau ir sākuši demonstrēt, ka tie pilnībā ievēro nodokļu saistības, piemērojot un popularizējot marķējumu “Godīgs nodokļu maksātājs”(5), un tā kā šādiem pasākumiem var būt preventīvs raksturs un tie var mainīt uzvedību, jo gadījumā, ja šāda marķējuma nostādnes netiek ievērotas, var tikt zaudēta reputācija, un tā kā šāda marķējuma pamatā vajadzētu būt kopīgiem Eiropas mēroga kritērijiem;
   iii) tā kā lielāku pārredzamību panāktu, ja dalībvalstis cita citu un Komisiju informētu par ikvienu jaunu atlaidi, atvieglojumu, atbrīvojumu, stimulu vai līdzīgu pasākumu, kam varētu būt materiāla ietekme uz dalībvalstu faktiskajām nodokļu likmēm; tā kā šāda informēšana palīdzētu dalībvalstīm apzināt kaitniecisku nodokļu praksi;
   iv) tā kā — lai gan Padome nesen panāca vienošanos grozīt Padomes Direktīvu 2011/16/ES(6) attiecībā uz automātisku apmaiņu ar informāciju par nodokļu nolēmumiem, joprojām pastāv iespējamība, ka dalībvalstis pietiekami neinformē cita citu par savās valstīs atsevišķiem uzņēmumiem piemēroto nodokļu režīmu, kas varētu ietekmēt nodokļu iekasēšanu citās dalībvalstīs; tā kā valstu nodokļu iestādēm būtu automātiski jāapmainās ar informāciju par visiem nodokļu nolēmumiem tūlīt pēc to pieņemšanas; tā kā Komisijai ar droša centralizēta direktorija starpniecību vajadzētu būt iespējai piekļūt informācijai par nodokļu nolēmumiem; tā kā nodokļu iestāžu pieņemtajiem nodokļu nolēmumiem vajadzētu būt pārredzamākiem, ja vien tiek aizsargāta konfidenciāla informācija un komercnoslēpums;
   v) tā kā ir saņemta informācija, ka nolūkā slēpt darījumus no nodokļu iestādēm tiek izmantotas bezmuitas ostas;
   vi) tā kā progresu cīņā pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu apiešanu un agresīvu nodokļu plānošanu var uzraudzīt tikai ar saskaņotu metodoloģiju, ko varētu izmantot, lai aplēstu tiešo un netiešo nodokļu likmju atšķirību apmēru visās dalībvalstīs un Savienībā kopumā; tā kā nodokļu ieņēmumu zaudējumu aplēsei vajadzētu būt tikai sākumam papildu informācijas par nodokļu jautājumiem sniegšanā;
   vii) tā kā pašreizējais Savienības mēroga tiesiskais regulējums, ar ko aizsargā informatorus, ir nepietiekams un veids, kādā dažādas dalībvalstis informatorus aizsargā, ir ļoti atšķirīgs; tā kā, nepastāvot šādai aizsardzībai, tie darbinieki, kuriem ir būtiska informācija, vilcināsies to sniegt, un līdz ar to šāda informācija nebūs pieejama; tā kā informatori ir palīdzējuši pievērst sabiedrības uzmanību negodīgas nodokļu iekasēšanas problēmai un dalībvalstīm būtu jāapsver pasākumi, ar kuriem šādu ziņošanu aizsargāt; tā kā līdz ar to Savienības mērogā vajadzētu nodrošināt aizsardzību informatoriem, kuri valstu regulatīvajām iestādēm ziņo par ļaunprātīgu rīcību, kaitniecisku praksi, krāpšanu vai nelegālu darbību, vai arī gadījumos, kad ilgstoši nenotiek vēršanās pret ļaunprātīgu rīcību, kaitniecisku praksi, krāpšanu vai nelegālām darbībām, par to informē visu sabiedrību; tā kā šāda aizsardzība būtu jāsaskaņo ar kopējo tiesisko sistēmu; tā kā šādai aizsardzībai vajadzētu būt efektīvai, lai nepieļautu nepamatotu tiesisko vajāšanu, ekonomiskas sankcijas un diskriminēšanu;

Koordinācija

AS.  tā kā pilnvaras pieņemt tiesību aktus par uzņēmumu ienākuma nodokļiem ir uzticētas dalībvalstīm, lai gan vairums ar agresīvu nodokļu plānošanu saistīto problēmu ir multinacionāla rakstura; tā kā līdz ar to valstu nodokļu politikas ciešāka saskaņošana ir vienīgais veids, kā risināt BEPS un agresīvas nodokļu plānošanas problēmas;

   i) tā kā obligātas Savienības mēroga kopējās konsolidētās uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes (KKUINB) noteikšana būtu nozīmīgs solis virzībā uz to problēmu atrisināšanu Savienībā, kas saistītas ar agresīvu nodokļu plānošanu, un tā būtu jāievieš steidzamības kārtā; tā kā galīgais mērķis ir pilnīga, obligāta KKUINB, iespējams, nosakot izņēmumus MVU, kas nav multinacionāli uzņēmumi un uzņēmumi ar pārrobežu darbību, un būtu jāievēro proporcionālā sadalījuma formula, pamatojoties uz objektīvu mainīgo lielumu kombināciju; tā kā, kamēr KKUINB pilnībā nav ieviesta, Komisija apsver pagaidu pasākumus, ar kuriem vērsties pret peļņas novirzīšanas iespējām; tā kā ir jānodrošina, lai šie pasākumi, tostarp pārrobežu zaudējumu kompensēšana, nepalielina BEPS risku; tā kā šie pasākumi nav domāti pilnīgai konsolidācijas aizstāšanai, un būs vajadzīgs laiks, lai šis jaunais režīms sāktu darboties pilnībā;
   ii) tā kā, neraugoties uz Rīcības kodeksa jautājumu grupas paveikto saistībā ar kaitniecisku uzņēmumu ienākuma nodokļu praksi, visā Savienībā joprojām pastāv agresīvas nodokļu plānošanas pasākumi; tā kā nav bijuši veiksmīgi līdzšinējie mēģinājumi nostiprināt minētās grupas pārvaldību un pilnvaras, kā arī pielāgot un paplašināt darba metodes un kritērijus, kas noteikti Rīcības kodeksā nolūkā cīnīties pret jauna veida kaitniecisku nodokļu praksi pašreizējā ekonomikas vidē; tā kā minētās grupas darbībām ir raksturīgs vispārējs pārredzamības un pārskatatbildības trūkums; tā kā līdz ar to šīs darba grupas efektivitāte un funkcionēšana ir ievērojami jāreformē un jāpadara efektīvāka un pārredzamāka, jo īpaši publiskojot gada ziņojumus un protokolus, tostarp norādot dalībvalstu nostājas; tā kā grupai būtu jāspēj formulēt nostājas, kas izriet no vairāk nekā vienā dalībvalstī īstenotas nodokļu politikas, un nedrīkst būt situācija, ka mazākums dalībvalstu bloķē grupas ieteikumu pieņemšanu;
   iii) tā kā vispārējam uzņēmumu ienākuma nodokļu principam Savienībā vajadzētu būt tādam, ka nodokļus maksā valstīs, kurās uzņēmums reāli veic uzņēmējdarbību un rada vērtību; tā kā būtu jāizstrādā kritēriji, ar kuriem šādu kārtību nodrošināt; tā kā ikvienam “patentlodziņa” vai cita preferenciāla nodokļu režīma piemērošanas gadījumam ir arī jānodrošina, ka nodokļi tiek maksāti vietā, kurā vērtība tiek radīta, kas ir saskaņā ar kritērijiem, kuri ir definēti BEPS 5. darbībā, vienlaikus nosakot vienotas Eiropas definīcijas attiecībā uz to, kas tiek un kas netiek uzskatīts par pētniecības un izstrādes veicināšanu, un attiecībā uz patentu un inovācijas lodziņu izmantojuma saskaņošanu, tostarp paredzot vecā režīma atcelšanas datumu pārnest uz 2017. gada 30. jūniju;
   iv) tā kā atsevišķas dalībvalstis vienpusēji ir ieviesušas noteikumus par kontrolētām ārvalstu sabiedrībām (CFC), lai pienācīgi nodrošinātu, ka zemu vai beznodokļu valstīs gūtā peļņa tiek efektīvi aplikta ar nodokļiem; tā kā šādi noteikumi ir jāsaskaņo, lai nepieļautu, ka Savienības dalībvalstīs pieņemto CFC noteikumu daudzveidība kropļo iekšējā tirgus darbību;
   v) tā kā Direktīva 2011/16/ES paredz sadarbību starp dalībvalstīm nodokļu inspekciju un revīziju jomā un mudina nodokļu iestādes apmainīties ar labāko praksi; tomēr tā kā minētajā direktīvā paredzētie instrumenti nav pietiekami efektīvi un atšķirīgās valstu pieejas revīzijas uzņēmumiem ir pretrunā atsevišķu uzņēmumu ārkārtīgi organizētajām nodokļu plānošanas metodēm;
   vi) tā kā — lai automātiska apmaiņa ar informāciju vispār un par nodokļu nolēmumiem jo īpaši būtu efektīva, ir vajadzīgs vienots Eiropas nodokļu identifikācijas numura režīms; tā kā Komisijai būtu jāapsver iespēja ieviest vienotu Eiropas Biznesa reģistru;
   vii) tā kā Komisija nolēma pagarināt mandātu Labas nodokļu pārvaldības platformai, kam bija jābeidzas 2016. gadā, kā arī nolēma paplašināt platformas darbības jomu un uzlabot tās darba metodes; tā kā minētā platforma var sniegt ieguldījumu, lai īstenotu jauno iniciatīvu “Rīcības plāns, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas”, sekmētu debates par dalībvalstu nodokļu nolēmumiem saistībā ar ierosinātajiem jaunajiem noteikumiem par informācijas apmaiņu un sniegtu atgriezenisko informāciju par jaunajām iniciatīvām, ar ko apkaro nodokļu apiešanu; tā kā tomēr Komisijai ir jāpastiprina Labas nodokļu pārvaldības platformas redzamība, jāpaplašina dalības iespējas tajā un jāpalielina tās efektivitāte;
   viii) tā kā Komisijai saistībā ar Eiropas pusgada procesu būtu jāanalizē reformu fiskālā ietekme uz nodokļu pārvaldēm un jāpieprasa to īstenošana nolūkā sekmēt valstu un Eiropas mēroga nodokļu pārvalžu iekasēšanas spējas, lai tās varētu efektīvi pildīt savus uzdevumus un tādējādi pastiprināt efektīvas nodokļu iekasēšanas pozitīvo ietekmi uz dalībvalstu ieņēmumiem, veicot efektīvus pasākumus cīņā pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

Konverģence

AT.  tā kā uzlabota saskaņošana vien neatrisinās pamatproblēmas, ko rada tas, ka dažādās dalībvalstīs pastāv dažādi noteikumi par uzņēmumu ienākuma nodokli; tā kā, vēršoties pret agresīvu nodokļu plānošanu, ir jāpanāk ierobežota skaita valstu nodokļu režīmu konverģence; tā kā to var panākt, vienlaikus joprojām saglabājot dalībvalstu suverenitāti attiecībā uz citiem valstu uzņēmumu nodokļa sistēmu elementiem;

   i) tā kā agresīvas nodokļu plānošanas prakse reizēm var rasties no kumulatīvajām priekšrocībām, ko rada dažādu dalībvalstu noslēgtie nodokļu dubultas uzlikšanas līgumi, kā rezultātā gluži pretēji rodas nodokļu dubulta neuzlikšana; tā kā atsevišķu dalībvalstu ar trešām valstīm noslēgto nodokļu dubultas uzlikšanas līgumu izplatīšanās var novest pie jaunu nepilnību rašanās regulējumā; tā kā saskaņā ar ESAO/G20 BEPS projekta 15. darbību ir jāizstrādā daudzpusējs instruments, ar ko grozīt divpusējos nodokļu līgumus; tā kā pilnvaras vest sarunas ar trešām valstīm par nodokļu režīmiem Savienības vārdā būtu jāuztic Komisijai, nevis jāturpina pašreizējā prakse, kad nolīgumus pieņem divpusējās sarunās, kas nesniedz optimālāko rezultātu; tā kā Komisijai būtu jānodrošina, ka šādi nolīgumi ietver sasvstarpīgus noteikumus un aizliedz jebkādu tādu nelabvēlīgu ietekmi uz Savienības iedzīvotājiem un uzņēmumiem, jo īpaši MVU, ko rada trešo valstu tiesību aktu ārpusteritoriāla piemērošana Savienības un tās dalībvalstu jurisdikcijā;
   ii) tā kā Savienībai vajadzētu būt savai atjauninātai jēdziena “nodokļu oāzes” definīcijai;
   iii) tā kā Savienībai būtu jāpiemēro pretpasākumi, ar ko vērsties pret uzņēmumiem, kas izmanto šādas nodokļu oāzes; tā kā Eiropas Parlaments uz šādu rīcību jau aicināja savā ziņojumā par 2014. gada pārskatu nodokļu jomā(7), kurā prasīja „ieviest stingras sankcijas, lai atturētu uzņēmumus no nodokļu standartu pārkāpšanas vai izvairīšanās no tiem, liedzot negodīgiem uzņēmumiem vai uzņēmumiem, kuri darbojas nodokļu oāzēs vai valstīs, kas ar labvēlīgiem nodokļu nosacījumiem kropļo konkurenci, ES finansējumu un piekļuvi valsts atbalstam vai publiskajam iepirkumam; mudina dalībvalstis atgūt visu veidu valsts atbalstu, kas sniegts uzņēmumiem, ja tie ir iesaistīti ES nodokļu standartu pārkāpšanā”; tā kā pretpasākumi būtu jāattiecina arī uz dalībvalstīm, ja tās atsakās veikt nepieciešamos pasākumus, lai grozītu kaitniecisku preferenciālu nodokļu režīmu, kas apdraud līdzvērtīgu konkurenci Savienībā;
   iv) tā kā ir vajadzīga jēdziena “pastāvīga darījumdarbības vieta” jauna definīcija, lai nodrošinātu, ka nodokļus iekasē vietā, kurā notiek ekonomiskā darbība un vērtības radīšana; tā kā līdztekus tam būtu jāizstrādā saistošu kritēriju minimums, ar ko nolūkā izvairīties no “pastkastītes uzņēmumiem” noteiktu, vai ekonomiskā darbība ir pietiekama, lai nodokli uzliktu attiecīgajā dalībvalstī, jo īpaši saistībā ar digitālās ekonomikas izvirzītajiem uzdevumiem;
   v) tā kā Komisijas pašlaik veiktajā izmeklēšanā saistībā ar iespējamajiem Savienības valsts atbalsta noteikumu pārkāpumiem tika konstatēts, ka nav pietiekami pārredzams veids, kādā šie noteikumi būtu jāpiemēro; tā kā — lai to labotu, Komisijai būtu jāpublisko valsts atbalsta pamatnostādnes, ar ko precizētu, kā Komisija noteiks ar valsts atbalsta nodokļiem saistīto principu piemērojumu, tādējādi sniedzot lielāku juridisko noteiktību gan uzņēmumiem, gan dalībvalstīm; tā kā saistībā ar valsts atbalsta noteikumu modernizēšanu Komisijai būtu jānodrošina efektīva piešķirtā valsts atbalsta ex-post likumības pārbaude;
   vi) tā kā viens no Padomes Direktīvas 2003/49/EK(8) neparedzētajiem efektiem ir tāds, ka ar nodokli var neaplikt pārrobežu procentu un honorāru maksājumus (vai arī nodoklis būtu niecīgs); tā kā minētajā direktīvā, kā arī Padomes Direktīvā 2005/19/EK(9) un citos attiecīgajos Savienības tiesību aktos ir jāievieš vispārējs noteikums, ar ko novērš ļaunprātīgu izmantošanu;
   vii) tā kā Savienības mēroga ienākumu izcelsmes vietā ieturēts nodoklis vai līdzīgas ietekmes pasākums nodrošinātu, ka visa Savienībā gūtā peļņa vismaz vienu reizi tiek aplikta ar nodokli Savienībā, pirms šī peļņa tiek pārvesta pāri Savienības robežām;
   viii) tā kā pašreizējais Savienības regulējums par nodokļu dubultās uzlikšanas strīdu izšķiršanu starp dalībvalstīm nav efektīvs un to varētu uzlabot, ja, pamatojoties uz jau spēkā esošajām sistēmām, panāktu skaidrākus noteikumus un stingrākus termiņus;
   ix) tā kā nodokļu konsultantiem ir izšķiroša nozīme agresīvas nodokļu plānošanas veicināšanā, palīdzot uzņēmumiem izstrādāt sarežģītas juridiskas struktūras, lai izmantotu neatbilstības un nepilnības, kas izriet no atšķirīgām nodokļu sistēmām; tā kā nav iespējams gūt fundamentālu pārskatu pār uzņēmumu ienākumu ienākuma nodokļu sistēmu, ja netiek izmeklēta šo konsultāciju uzņēmumu prakse; tā kā šādā izmeklēšanā ir jāpievēršas attiecīgajiem uzņēmumiem raksturīgajam interešu konfliktam, jo šie uzņēmumi vienlaikus sniedz gan padomus valstu valdībām par nodokļu sistēmu izveidi, gan konsultācijas uzņēmumiem par to, kā šādu sistēmu ietvaros vislabāk optimizēt nodokļu saistības;

AU.  tā kā vispārējo nodokļu iekasēšanas efektivitāti, nodokļu taisnīguma principu un valstu nodokļu pārvalžu uzticamību apdraud ne tikai agresīva nodokļu plānošana un BEPS darbības; tā kā Savienībai un dalībvalstīm tikpat izšķirīgi būtu jārīkojas, lai risinātu problēmas, ko rada izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un krāpšanās ar nodokļiem gan attiecībā uz uzņēmumu, gan fizisku personu nodokļu saistībām, kā arī jārisina problēmas, kas saistītas ne tikai ar uzņēmumu, bet arī ar citu nodokļu, jo īpaši PVN, iekasēšana; tā kā šie pārējie nodokļu iekasēšanas un pārvaldības elementi ir būtiska daļa no pašreizējām nodokļu politikas nepilnībām;

AV.  tā kā līdz ar to Komisijai būtu jāapsver arī tas, kā tā risinās minētos plašos jautājumus, jo īpaši par PVN noteikumu izpildi dalībvalstīs un to piemērošanu pārrobežu gadījumos, kā arī nepilnības PVN (kas atsevišķās dalībvalstīs ir ievērojams valsts ienākumu avots) iekasēšanā, izvairīšanās no PVN maksāšanas un arī negatīvās sekas, ko rada atsevišķu nodokļu amnestija vai nepārredzamas nodokļu atlaišanas shēmas; tā kā ikvienā šādā jaunā pasākumā būtu jāņem vērā izmaksu un ieguvumu līdzsvars,

1.  prasa Komisijai līdz 2016. gada jūnijam iesniegt Parlamentam vienu vai vairākus likumdošanas priekšlikumus, kurā ņemti vērā šā ziņojuma pielikumā izklāstītie sīki izstrādātie ieteikumi;

2.  apstiprina, ka minētajos ieteikumos ir ievērotas pamattiesības un subsidiaritātes princips;

3.  uzskata, ka pieprasītā priekšlikuma finansiālā ietekme būtu jāsedz ar atbilstošiem budžeta piešķīrumiem;

4.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju ar tai pievienotajiem sīki izstrādātajiem ieteikumiem nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

SĪKI IZSTRĀDĀTI IETEIKUMI PAR PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

A.  Pārredzamība

Ieteikums A1. Visu nozaru multinacionālo uzņēmumu obligāta, publiska pārskatu sniegšana par katru valsti atsevišķi

Eiropas Parlaments vēlreiz aicina Eiropas Komisiju darīt visu nepieciešamo, lai līdz 2016. gada pirmajam ceturksnim visu nozaru multinacionāliem uzņēmumiem piemērotu prasību sniegt visaptverošus un publiskus pārskatus par katru valsti atsevišķi (CBC-R).

—  Šis priekšlikums būtu jāizstrādā, pamatojoties uz ESAO prasībām tās CBC-R datu veidlapas paraugā, kas publicēts 2014. gada septembrī (ESAO/ G20 BEPS projekts, 13. darbība).

—  Izstrādājot priekšlikumu, Komisijai būtu jāapsver arī šādi jautājumi:

—  Komisijas 2015. gada 17. jūnija–9. septembra apspriešanās par CBC-R rezultāti, kuras laikā analizēja dažādās iespējas Savienībā īstenot CBC-R;

—  priekšlikumi, ar ko paredz pilnībā publiskotu CBC-R, kā izklāstīts pārskatītajā Akcionāru tiesību direktīvā, par ko 2015. gada 8. jūlijā nobalsoja Eiropas Parlaments(10), un pašreizējie trialogi par minēto direktīvu.

Ieteikums A2. Jauns marķējums “Godīgs nodokļu maksātājs” uzņēmumiem, kas īsteno labu nodokļu praksi

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju pēc iespējas drīz iesniegt likumdošanas priekšlikumu par brīvprātīgu marķējumu “Godīgs nodokļu maksātājs”.

—  Priekšlikumā būtu jāietver Eiropas regulējums atbilstības kritērijiem, saskaņā ar kuriem valstu iestādes varētu piešķirt šo marķējumu.

—  Šādā atbilstības kritēriju regulējumā būtu skaidri jānosaka, ka marķējums “Godīgs nodokļu maksātājs” tiek piešķirts tikai tiem uzņēmumiem, kas pilda lielākas saistības nekā to prasa Savienības un valstu tiesību akti.

—  Ar marķējumu “Godīgs nodokļu maksātājs” uzņēmumi būtu jāmotivē nodokļu godīgu maksāšanu padarīt par savas korporatīvās sociālās atbildības politikas būtisku daļu un gada pārskatos ziņot par savu nostāju nodokļu jautājumos.

Ieteikums A3. Obligāta ziņošana par jauniem nodokļu pasākumiem

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju pēc iespējas drīz iesniegt priekšlikumu par jaunu mehānismu, ar ko dalībvalstīm nekavējoties prasa informēt pārējās dalībvalstis un Komisiju, ja kāda dalībvalsts plāno ieviest jaunu atlaidi, atvieglojumu, atbrīvojumu, stimulu vai līdzīgu pasākumu, kam varētu būt materiāla ietekme uz attiecīgās dalībvalsts faktisko nodokļu likmi vai citas dalībvalsts nodokļu bāzi.

—  Šajos dalībvalstu paziņojumos nolūkā atbalstīt Rīcības kodeksa jautājumu grupas pasākumus kaitnieciskas nodokļu prakses apzināšanai ir jāietver to būtisko seku analīze, kādas citām dalībvalstīm un jaunattīstības valstīm radīs jaunie nodokļu pasākumi.

—  Šie jaunie nodokļu pasākumi būtu arī jāietver Eiropas pusgadā un būtu jāizstrādā ieteikumi pēcpasākumiem.

—  Eiropas Parlamentam regulāri būtu jāsaņem atjaunināta informācija par Eiropas Komisijas sniegtajiem paziņojumiem un veiktajiem novērtējumiem.

—  Būtu jāparedz sankcijas pret dalībvalstīm, kuras šādas ziņošanas prasības neievēro.

—  Komisijai būtu arī jāapsver iespēja nodokļu konsultāciju firmām uzlikt pienākumu ziņot valstu nodokļu iestādēm, ja šīs firmas izstrādā un sāk popularizēt atsevišķas nodokļu shēmas, kas paredzētas, lai uzņēmumiem palīdzētu samazināt to kopējās nodokļu saistības, kā tas pašlaik notiek atsevišķās dalībvalstīs; tāpat arī Komisijai ir jāapsver tas, vai šādas informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm ar Rīcības kodeksa starpniecību būtu efektīvs instruments, ar ko panākt uzlabojumus Savienības uzņēmumu ienākuma nodokļu jomā.

Ieteikums A4. Automātiskas apmaiņas ar informāciju par nodokļu nolēmumiem attiecināšana uz visiem nodokļu nolēmumiem un atsevišķas informācijas publiskošana

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju Direktīvā 2011/16/ES, kas ietver tādus elementus kā automātiska apmaiņa ar informāciju par nodokļu nolēmumiem, iekļaut arī šādus papildu aspektus:

—  automātiskas apmaiņas ar informāciju par nodokļu nolēmumiem darbības jomas paplašināšana, to attiecinot ne tikai uz pārrobežu nodokļu nolēmumiem, bet arī visiem nodokļu nolēmumiem uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošanas jomā. Sniegtajai informācijai ir jābūt visaptverošai un formātā, par ko panākta savstarpēja vienošanās, lai šo informāciju efektīvi varētu izmantot attiecīgo valstu nodokļu iestādes;

—  nodokļu nolēmumu pārredzamības būtiska palielināšana Savienības līmenī, pienācīgu uzmanību pievēršot uzņēmējdarbības konfidencialitātei un komercnoslēpumam un ņemot vērā pašreizējo labāko praksi, ko piemēro atsevišķās dalībvalstīs, ik gadu publicējot ziņojuma kopsavilkumu, kurā uzskaitītas galvenās lietas, kas iekļautas Komisijas veidotajā drošajā centralizētajā direktorijā, kurā apkopoti nodokļu nolēmumi un iepriekšējas vienošanās par cenas noteikšanu;

—  sniegtajai informācijai ir jābūt standartizētā veidā, par kuru panākta vienošanās, lai sabiedrība šo informāciju varētu efektīvi izmantot;

—  tiek nodrošināts, ka obligātajā apmaiņā ar informāciju par nodokļu nolēmumiem Komisija uzņemas visaptverošu un nozīmīgu lomu, izveidojot dalībvalstīm un Komisijai pieejamu drošu centralizētu direktoriju, kurā apkopoti visi nodokļu nolēmumi, par kuriem panākta vienošanās Savienībā;

—  tiek nodrošināts, ka atbilstīgas sankcijas piemēro dalībvalstīm, kas pretēji to pienākumam automātiski neapmainās ar informāciju par nodokļu nolēmumiem.

Ieteikums A5. Bezmuitas ostu pārredzamība

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu, ar ko:

—  nosaka maksimālo termiņu, kādā preces drīkst pārdot bezmuitas ostās, atbrīvot no muitas nodevām, akcīzes nodokļiem un PVN;

—  nosaka pienākumu bezmuitas ostu iestādēm nekavējoties informēt attiecīgās dalībvalstu un trešo valstu nodokļu iestādes par ikvienu darījumu, ko šo dalībvalstu nodokļu rezidenti ir veikuši bezmuitas ostu teritorijā.

Ieteikums A6. Komisijas aplēses par uzņēmumu ienākuma nodokļu politikas nepilnībām

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju:

—  pamatojoties uz dalībvalstu pašlaik piemēroto labāko praksi, izveidot saskaņotu metodoloģiju, kura būtu jāpublisko un kuru varētu izmantot, lai visās dalībvalstīs aplēstu tiešo un netiešo uzņēmumu ienākuma nodokļu atšķirību apmēru, proti, atšķirību starp nesamaksātajiem un samaksātajiem uzņēmumu ienākuma nodokļiem;

—  sadarboties ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu analizējamo datu sniegšanu, izmantojot minēto metodoloģiju nolūkā iegūt pēc iespējas precīzākus datus;

—  izmantot apstiprinātu metodoloģiju un nepieciešamos datus, lai reizi divos gados izstrādātu un publicētu tiešo un netiešo uzņēmumu ienākuma nodokļu atšķirību apmēru visā Savienībā.

Ieteikums A7. Informatoru aizsardzība

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu, ar ko:

—  aizsargā informatorus, kuri rīkojušies vienīgi sabiedrības interesēs (un ne arī naudas vai kādu citu privātu apsvērumu dēļ) un ziņojuši par ļaunprātīgu rīcību, kaitniecisku praksi, krāpšanu vai nelegālu darbību saistībā ar uzņēmumu ienākuma nodokli kādā Eiropas Savienības dalībvalstī. Šādi ziņotāji būtu jāaizsargā, ja viņi attiecīgajai kompetentajai iestādei ziņo par ļaunprātīgu rīcību, kaitniecisku praksi, krāpšanu vai nelegālu darbību, un viņi būtu jāaizsargā arī gadījumos, kad ilgstoši netiek novērsta ļaunprātīga rīcība, kaitnieciska prakse, krāpšana vai nelegāla darbība saistībā ar uzņēmumu ienākuma nodokļiem, kas varētu skart sabiedrības intereses, un viņi par savām bažām informē visu sabiedrību;

—  nodrošina, ka Eiropas Savienībā tiek saglabātas tiesības uz vārda brīvību un informēšanu;

—  šādai aizsardzībai būtu jāatbilst vispārējai tiesību sistēmai un jābūt efektīvai, lai nepieļautu nepamatotu tiesisko vajāšanu, ekonomiskas sankcijas un diskriminēšanu;

—  šāds likumdošanas priekšlikums būtu jābalsta uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 596/2014(11) un jāņem vērā visi turpmākie Savienības tiesību akti šajā jomā;

—  tāpat arī šādā likumdošanas priekšlikumā varētu ņemt vērā Eiropas Padomes Ieteikumu CM/Rec(2014)7(12) par informatoru aizsardzību un jo īpaši jēdziena “informators” definīciju, norādot, ka informators ir ikviena persona, kas ziņo vai izpauž informāciju par sabiedrības interešu apdraudējumu vai kaitējumu saistībā ar attiecīgās personas darba attiecībām publiskajā vai privātajā sektorā.

B.  Koordinācija

Ieteikums B1. Kopējās konsolidētās uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes ieviešana

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju pēc iespējas drīz iesniegt priekšlikumu par kopējās konsolidētās uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes ieviešanu.

Pirmkārt, līdz 2016. gada jūnijam Savienībā ir jāievieš obligāta kopējā uzņēmumu ienākuma nodokļa bāze (KUINB) — iespējams, nosakot pagaidu izņēmumus mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas nav multinacionāli uzņēmumi un kas neveic pārrobežu darbības —, lai uzņēmumiem, kas darbojas vairākās dalībvalstīs, varētu piemērot tikai vienu noteikumu kopumu, ar ko aprēķināt šo uzņēmumu ar nodokli apliekamo peļņu.

Otrkārt, pēc iespējas drīz un noteikti ne vēlāk kā 2017. gada beigās ir jāievieš obligāta KKUINB, pienācīgi ņemot vērā daudzās un dažādās iespējas (piemēram, to izmaksu faktoringu, kas rodas, iekļaujot mazos un vidējos uzņēmumus un uzņēmumus, kas neveic pārrobežu darbību).

KKUINB būtu jābalsta uz proporcionālā sadalījuma formulas metodi, kas atspoguļo uzņēmumu reālās ekonomiskās darbības un nepiešķir nepamatotas priekšrocības atsevišķām dalībvalstīm.

Pārejas periodā starp obligātas KUINB un pilnīgas KKUINB ieviešanu ir jāīsteno pasākumu kopums, lai samazinātu peļņas novirzīšanu (galvenokārt ar transfertcenu noteikšanu), tostarp obligāti ir jāizstrādā Savienības mēroga likumdošanas priekšlikums par cīņu pret BEPS. Šajos pasākumos nebūtu jāietver pārrobežu zaudējumu pagaidu kompensēšanas režīms, ja vien Komisija var garantēt, ka tas būs pārredzams un neradīs iespēju šo režīmu ļaunprātīgi izmantot agresīvas nodokļu plānošanas nolūkā.

Komisijai būtu jāapsver, kādā apmērā būs jāizstrādā vispārēji apstiprinātu kopīgu grāmatvedības principu kopums, lai sagatavotu pakārtotos grāmatvedības datus, kas būs jāizmanto KKUINB nolūkiem.

Ikvienā priekšlikumā par KUINB vai pilnīgu KKUINB būtu jāietver pretizvairīšanās klauzula.

Ieteikums B2. Padomes Rīcības kodeksa jautājumu grupas (uzņēmējdarbības nodokļi) pilnvaru nostiprināšana un pārredzamības uzlabošana

Eiropas Parlaments aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par Rīcības kodeksa jautājumu grupas iekļaušanu Kopienas metodē, to apstiprinot kā Padomes darba grupu, kurā kā novērotāji piedalītos Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments.

—  Rīcības kodeksa jautājumu grupa (RKJ grupa) kļūs pārredzamāka, efektīvāka un pārskatatbildīgāka, cita starpā īstenojot šādus pasākumus:

—  regulāra pārskata par apmēru, kādā dalībvalstis pilda RKJ grupas ieteikumus, sniegšana, atjaunināšana un publicēšana savā sešu mēnešu progresa ziņojumā finanšu ministriem;

—  regulāra (ik pēc diviem gadiem) kaitnieciskas nodokļu prakses saraksta sniegšana, atjaunināšana un publicēšana;

—  regulāra RKJ grupas sanāksmju protokolu sagatavošana, sniegšana un publicēšana, nodrošinot aizvien lielāku pārredzamību ieteikumu izstrādes procesā, jo īpaši norādot dalībvalstu pārstāvju nostājas;

—  politiskā priekšsēdētāja izraudzīšanās, ko veic finanšu ministri;

—  struktūras profila paaugstināšanas nolūkā katra dalībvalsts izraugās augsta līmeņa pārstāvi un tā vietnieku.

—  RKJ grupai ir šādi uzdevumi:

—  apzināt kaitniecisku praksi Savienībā;

—  ierosināt pasākumus un termiņus nolūkā izskaust kaitniecisku praksi un uzraudzīt ierosināto ieteikumu/ pasākumu rezultātus;

—  pārskatīt ziņojumus par dalībvalstu jaunieviesto nodokļu pasākumu sekām, kā tas minēts iepriekš, un izvērtēt, vai ir nepieciešama rīcība;

—  ierosināt citas iniciatīvas, ar ko pievēršas nodokļu pasākumiem Savienības ārpolitikas jomā;

—  uzlabot izpildu mehānismus, ar ko vēršas pret agresīvas nodokļu plānošanas prakses sekmēšanu.

Ieteikums B3. “Patentlodziņi” un citi preferenciāli nodokļu režīmi — preferenciālo režīmu sasaiste ar vērtības radīšanas vietu

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju arī turpmāk sniegt norādījumus dalībvalstīm par to, kā īstenot “patentlodziņa” režīmus saskaņā ar “grozīto saiknes pieeju”, lai šie režīmi nebūtu kaitnieciski.

—  Šādos norādījumos būtu skaidri jānosaka, ka preferenciāli režīmi, tādi kā “patentlodziņi”, ir jābalsta uz “grozīto saiknes pieeju”, kā tas noteikts ESAO BEPS 5. darbībā, proti, ir jābūt tiešai saiknei starp nodokļu atvieglojumiem un pakārtotajām pētniecības un izstrādes darbībām.

—  Ekstensīvas “patentlodziņu” shēmas bez saiknes ar ģeogrāfisko izcelsmi un zinātības “termiņš” būtu jāuzskata par kaitniecisku praksi.

—  Ja 12 mēnešu laikā dalībvalstis šo jauno pieeju nepiemēro konsekventi, Komisijai būtu jāiesniedz saistoša tiesību akta priekšlikums.

—  Komisijai būtu jāiesniedz priekšlikumi par vienotiem Eiropas standartiem un definīcijām attiecībā uz to, kas tiek un kas netiek uzskatīts par pētniecības un izstrādes veicināšanu, un priekšlikumi par “patentlodziņu” un “inovācijlodziņu” izmantojuma saskaņošanu, ietverot vecā režīma atcelšanas pārnešanu uz 2017. gada 30. jūniju, saīsinot līdzšinējo nosacījumu saglabāšanas periodu.

Ieteikums B4. Kontrolēta ārvalsts sabiedrība

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu, ar ko:

—  nodrošina Savienības mēroga satvaru attiecībā uz noteikumiem par kontrolētām ārvalstu sabiedrībām, lai uz zemu vai beznodokļu valstīm novirzītā peļņa tiktu efektīvi aplikta ar nodokli un lai nepieļautu, ka Savienībā spēkā esošie dažādie dalībvalstu noteikumi par kontrolētām ārvalstu sabiedrībām kropļo iekšējā tirgus darbību. Šādam satvaram būtu jānodrošina tiesību aktu par kontrolētām ārvalstu sabiedrībām pilnīga piemērošana, izslēdzot situācijas, kurās piemēro pilnīgi mākslīgus režīmus. Tas saglabā tiesības katrai dalībvalstij ieviest stingrākus noteikumus.

Ieteikums B5. Dalībvalstu koordinācijas uzlabošana nodokļu revīziju jomā

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju iesniegt priekšlikumu par Direktīvas 2011/16/ES grozīšanu ar šādu mērķi:

—  nodrošināt efektīvākas vienlaicīgas nodokļu revīzijas un pārbaudes, ja divu vai vairāk dalībvalstu nodokļu iestādes kopīgu vai komplementāru interešu vārdā nolemj veikt pārbaudes saistībā ar vienu vai vairākām personām;

—  nodrošināt, ka mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumus, kas atrodas Savienībā, vienlaicīgi revidē attiecīgo valstu nodokļu iestādes mātesuzņēmuma nodokļu iestādes vadībā, lai starp nodokļu iestādēm būtu efektīva apmaiņa ar informāciju. Papildus ir jāveic šādi pasākumi:

—  nodokļu iestādēm regulāri būtu jāapmainās ar informāciju par savām izmeklēšanas darbībām, lai uzņēmumu grupas negūtu priekšrocības no tā, ka tās izmanto dažādo valstu nodokļu sistēmu neatbilstības vai nepilnības;

—  termiņiem informācijas apmaiņai par pašreizējām revīzijām būtu jābūt pēc iespējas īsākiem;

—  attiecīgā uzņēmuma nodokļu iestādēm būtu sistemātiski jāinformē tās pašas uzņēmumu grupas citu struktūru nodokļu iestādes par nodokļu revīzijas rezultātu;

—  nodokļu iestādei nebūtu jāpieņem nekādi lēmumi par nodokļu revīzijas iznākumu, kamēr nav informētas pārējās attiecīgās nodokļu iestādes.

Ieteikums B6. Vienota Eiropas nodokļa maksātāja identifikācijas numura ieviešana

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju iesniegt priekšlikumu par Eiropas nodokļu maksātāja identifikācijas numuru.

—  Priekšlikums ir jābalsta uz Eiropas nodokļu maksātāja identifikācijas numura izklāstu Komisijas 2012. gada Rīcības plānā, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, (22. darbība)(13) un uz apspriešanās rezultātiem, kura saistībā ar šo plānu notika 2013. gadā(14).

C.  Konverģence

Ieteikums C1. Jauna pieeja starptautiskajiem nodokļu režīmiem

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu par to, lai Savienība būtu pilnvarota paust vienotu nostāju par starptautiskajiem nodokļu režīmiem.

—  Pilnvaras vest sarunas ar trešām valstīm par nodokļu režīmiem Savienības vārdā būtu jāuztic Komisijai, nevis tā kā pašlaik, kad lēmumus pieņem divpusējās sarunās, kas nesniedz optimālāko rezultātu, jo īpaši attiecībā uz jaunattīstības valstīm.

—  Komisijai ir jānodrošina, ka šādi nolīgumi ietver savstarpīgus noteikumus un aizliedz jebkādu tādu nelabvēlīgu ietekmi uz Savienības iedzīvotājiem un uzņēmumiem, jo īpaši MVU, ko rada trešo valstu tiesību aktu ārpusteritoriāla piemērošana Savienības un tās dalībvalstu jurisdikcijā.

—  Būtu jāievieš vienots Savienības daudzpusējais nodokļu nolīgums, ar ko aizstātu daudzos divpusējos nodokļu nolīgumus, kas noslēgti dalībvalstu starpā un ar citām valstīm.

—  Visos Savienības noslēgtajos jaunajos starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos būtu jāiekļauj klauzula par nodokļu labu pārvaldību.

—  Visos starptautiskajos nodokļu režīmos ietver izpildes mehānismu.

Ieteikums C2. Jēdziena “nodokļu oāzes” vienota un argumentēta definīcija

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju iesniegt priekšlikumu par to, lai, cita starpā sadarbībā ar ESAO un Apvienoto nāciju organizāciju izstrādātu argumentētus kritērijus jēdziena “nodokļu oāzes” definēšanai.

—  Šie kritēriji būtu jābalsta uz visaptverošiem, pārredzamiem, skaidriem, objektīvi pārbaudāmiem un kopīgi apstiprinātiem rādītājiem, turpinot labas pārvaldības principu izstrādi, kā tas izklāstīts Komisijas 2009. gada paziņojumā “Labas pārvaldības veicināšana nodokļu lietās”(15), proti, jāņem vērā tādi principi kā informācijas apmaiņa un administratīvā sadarbība, godīga nodokļu konkurence un pārredzamība.

—  Šiem kritērijiem būtu jāaptver tādi jēdzieni kā banku noslēpums, uzņēmumu īpašumtiesību reģistrs, tresti un fondi, uzņēmumu pārskatu publicēšana, spēja apmainīties ar informāciju, nodokļu administrācijas efektivitāte, nodokļu apiešanas veicināšana, kaitniecisku juridisko instrumentu esība, nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizācijas novēršana, informācijas apmaiņas automātiskums, divpusējo līgumu esība, starptautiskās pārredzamības saistības un tiesu iestāžu sadarbība.

—  Pamatojoties uz šiem kritērijiem, Komisijai būtu jāiesniedz pārskatīts saraksts ar nodokļu oāzēm, ar šo sarakstu aizstājot 2015. gada jūnijā sagatavoto pagaidu sarakstu.

—  Šis nodokļu oāžu saraksts būtu jāsaista ar attiecīgajiem nodokļu tiesību aktiem un jāizmanto kā atsauces punkts citām politikas nostādnēm un tiesību aktiem.

—  Komisijai saraksts būtu jāpārskata vismaz reizi divos gados vai pēc tam, kad to argumentēti pieprasa attiecīgajā sarakstā iekļautā jurisdikcija.

Ieteikums C3. Pretpasākumi, ar ko vērsties pret uzņēmumiem, kas izmanto nodokļu oāzes

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju iesniegt priekšlikumu par pretpasākumu plānu, kas Savienībai un dalībvalstīm kā akcionārēm un valsts struktūru, banku un finansēšanas programmu finansētājām ir jāpiemēro attiecībā uz uzņēmumiem, kas izmanto nodokļu oāzes nolūkā ieviest agresīvas nodokļu plānošanas shēmas un kas līdz ar to neievēro Savienības labas nodokļu pārvaldības standartus.

—  Šajos pretpasākumos būtu jāietver:

—  aizliegums piekļūt valsts atbalstam vai publiskā iepirkuma iespējām Savienības vai valstu līmenī;

—  aizliegums piekļūt atsevišķiem Savienības fondiem.

—  Tas inter alia būtu jāsasniedz ar šādiem pasākumiem:

—  izdarot grozījumus Eiropas Investīciju bankas (EIB) statūtos (līgumiem pievienotais 5. protokols), lai nodrošinātu, ka EIB finansējumu nevar saņemt tie galasaņēmēji vai finanšu starpnieki, kas izmanto nodokļu oāzes vai kaitniecisku nodokļu praksi(16);

—  izdarot grozījumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2015/1017(17), lai nodrošinātu, ka ESIF līdzekļus nevar saņemt šādi uzņēmumi(18);

—  izdarot grozījumus Parlamenta un Padomes Regulās (ES) Nr. 1305/2013(19), (ES) Nr. 1306/2013(20), (ES) Nr. 1307/2013(21) un (ES) Nr. 1308/2013(22), lai nodrošinātu, ka KLP fondus nevar saņemt šādi uzņēmumi;

—  turpinot valsts atbalsta modernizācijas procesu, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis nesniedz valsts atbalstu šādiem uzņēmumiem(23);

—  izdarot grozījumus Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1303/2013(24), lai nodrošinātu, ka neviens no šādiem uzņēmumiem nevar saņemt naudu, ko sniedz pieci Eiropas struktūrfondi un investīciju fondi (Eiropas Reģionālās attīstības fonds, Eiropas Sociālais fonds, Kohēzijas fonds, Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai, Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds);

—  izdarot grozījumus Nolīgumā par Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) dibināšanu, lai nodrošinātu, ka ERAB finansējumu nevar saņemt neviens no šādiem uzņēmumiems(25);

—  aizliedzot noslēgt tirdzniecības nolīgumus starp Savienību un jurisdikcijām, ko Komisija definējusi kā nodokļu oāzes.

Komisija pārbauda, vai ir iespējams apturēt vai pārtraukt to spēkā esošo tirdzniecības nolīgumu darbību, kas noslēgti ar valstīm, kuras definētas kā nodokļu oāzes.

Ieteikums C4. Pastāvīga darījumdarbības vieta

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu, ar ko:

—  koriģē jēdziena “pastāvīga darījumdarbības vieta” definīciju, lai uzņēmumi nevarētu mākslīgi izvairīties no aplikšanas ar nodokli dalībvalstīs, kurās tie veic ekonomisku darbību. Šajā definīcijā būtu jāietver arī situācijas, kurās attiecībā uz pilnībā dematerializētās digitālās darbībās iesaistītiem uzņēmumiem uzskata, ka tiem ir pastāvīga darījumdarbības vieta kādā dalībvalstī, ja šiem uzņēmumiem ir ievērojams digitālās darbības īpatsvars attiecīgās valsts ekonomikā;

—  ievieš minimālās ekonomiskās klātbūtnes definīciju Savienības līmenī, aptverot arī digitālo ekonomiku, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi patiešām rada vērtību un bagātina tās dalībvalsts ekonomiku, kurā tie ir apliekami ar nodokļiem.

Abām iepriekš minētajām definīcijām vajadzētu būt daļai no konkrētām darbībām nolūkā aizliegt tā dēvētos “pastkastītes uzņēmumus”.

Ieteikums C5. Transfertcenu noteikšanas regulējuma uzlabošana ES

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu, ar ko:

—  pamatojoties uz gūto pieredzi un jauno ESAO transfertcenu noteikšanas principu analīzi, izstrādā Savienības īpašas pamatnostādnes par to, kā ESAO principi būtu jāpiemēro un kā tie būtu jāinterpretē Savienības kontekstā, lai

—  atspoguļotu iekšējā tirgus ekonomisko realitāti;

—  nodrošinātu juridisko noteiktību, skaidrību un taisnīgumu dalībvalstīm un uzņēmumiem, kas darbojas Savienībā;

—  mazinātu risku, ka peļņas novirzīšanas nolūkā noteikumus varētu izmantot ļaunprātīgi.

Ieteikums C6. Savstarpēji neatbilstīgi hibrīdrežīmi

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu, ar ko vai nu

—  saskaņo definīcijas par parādu, pašu kapitālu, pārredzamām un nepārredzamām juridiskām vienībām, saskaņo aktīvu un pasīvu attiecināšanu uz pastāvīgo darījumdarbības vietu un saskaņo izmaksu un peļņas sadalīšanu starp dažādām vienas un tās pašas uzņēmumu grupas struktūrām, vai arī

—  novērš nodokļu dubulto neuzlikšanu gadījumā, ja konstatēta savstarpēji neatbilstīgu hibrīdrežīmu izmantošana.

Ieteikums C7. ES valsts atbalsta režīma izmaiņas saistībā ar nodokļiem

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju ne vēlāk kā līdz 2017. gada vidum iesniegt priekšlikumu, ar ko:

—  nosaka saistošas pamatnostādnes nolūkā precizēt, kā Komisija noteiks ar valsts atbalsta nodokļiem saistīto principu piemērojumu, tādējādi sniedzot lielāku juridisko noteiktību gan uzņēmumiem, gan dalībvalstīm un ņemot vērā to, ka citās nozarēs šādas pamatnostādnes ir bijušas ļoti iedarbīgas, pārtraucot un novēršot dalībvalstīs praksi, kas ir pretrunā Savienības tiesību aktiem par valsts atbalstu. Šādu ietekmi var sasniegt vienīgi tad, ja pamatnostādnes ir ļoti precīzas un ietver robežvērtības skaitļu izteiksmē;

—  publisko valsts atbalsta politikai neatbilstīgu nodokļu politiku, lai uzņēmumiem un dalībvalstīm sniegtu norādījumus un uzlabotu juridisko noteiktību. Šim nolūkam Komisija pārdala līdzekļus, tos piešķirot Konkurences ĢD, lai tas varētu efektīvi rīkoties ikvienā jautājumā, kas saistīts ar nelegālu valsts atbalstu (ietverot selektīvus nodokļu atvieglojumus).

Tāpat arī Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju ilgākā termiņā izvērtēt iespēju grozīt spēkā esošos noteikumus, lai nepieļautu, ka saistībā ar konstatētajiem Savienības valsta atbalsta noteikumu pārkāpumiem atgūtās summas tiek piešķirtas dalībvalstīm, kuras piešķīrušas nelikumīgo ar nodokļiem saistīto valsts atbalstu, kā tas notiek pašlaik. Piemēram, atgūtās valsts atbalsta summas varētu ieskaitīt Savienības budžetā vai piešķirt dalībvalstīm, kas cietušas no savas valsts nodokļu bāzes samazinājuma.

Ieteikums C8. Padomes Direktīvu 90/435/EEK(26), 2003/49/EK, 2005/19/EK un citu attiecīgo Savienības tiesību aktu grozīšana un vispārēja noteikuma ieviešana nolūkā novērst ļaunprātīgu izmantošanu

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju iesniegt priekšlikumu, ar ko nodrošinātu šādus pasākumus:

—  pēc vispārēja noteikuma nolūkā novērst ļaunprātīgu izmantošanu (GAAR) ieviešanas Direktīvā 90/435/EEK pēc iespējas drīzāk sākt GAAR ieviešanu Direktīvā 2003/49/EK un iesniegt priekšlikumus par GAAR ieviešanu Direktīvā 2005/19/EK un citos attiecīgajos Savienības tiesību aktos;

—  iekļaut GAAR ikvienā turpmākā Savienības tiesību aktā, kas attiecas uz nodokļu jautājumiem vai ietekmē nodokļus;

—  saistībā ar Direktīvu 2003/49/EK papildus GAAR ieviešanai arī svītrot prasību dalībvalstīm nodrošināt preferenciālu attieksmi pret procentu un honorāru maksājumiem, ja nekur citur Savienībā nepastāv efektīva nodokļu iekasēšana;

—  saistībā ar Direktīvu 2005/19/EK papildus GAAR ieviešanai ieviest arī papildu pārredzamības prasības un — ja šīs izmaiņas nav pietiekamas, lai novērstu agresīvu nodokļu plānošanu, — ieviest noteikumu par minimālo nodokli kā prasību nodokļu atvieglojumu (tādu kā dividenžu neaplikšana ar nodokli) izmantošanai vai citus līdzīgas ietekmes pasākumus.

Ieteikums C9. Pārrobežu nodokļu strīdu izšķiršanas mehānismu uzlabošana

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju līdz 2016. gada vasarai iesniegt priekšlikumu, ar ko:

—  uzlabo pašreizējos mehānismus pārrobežu nodokļu strīdu izšķiršanai Savienībā, pievēršoties ne tikai nodokļu dubultai uzlikšanai, bet arī nodokļu dubultai neuzlikšanai. Mērķis ir izveidot saskaņotu Savienības pieeju strīdu izšķiršanai, paredzot skaidrākus noteikumus un stingrākus termiņus, kuru pamatā ir pašreizējās shēmas;

—  ar strīdu izšķiršanas mehānismu saistītajai darbībai un lēmumiem vajadzētu būt pārredzamiem, lai uzņēmumiem mazinātu nenoteiktību, kas izriet no nodokļu tiesību aktu piemērošanas.

Ieteikums C10. Ieturamā nodokļa vai līdzīgas ietekmes pasākuma ieviešana nolūkā nepieļaut no ES izvestās peļņas neaplikšanu ar nodokli

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju līdz 2016. gada vasarai iesniegt priekšlikumu, ar ko ievieš ieturamo nodokli vai līdzīgas ietekmes pasākumu, lai visa Savienībā gūtā peļņa, ko plānots izvest, tiktu efektīvi aplikta ar nodokli Savienībā, pirms šī peļņa tiek pārvesta pāri Savienības robežām.

D.  Citi pasākumi

Ieteikums D1. Papildu pasākumi nodokļu politikas nepilnību novēršanai

Eiropas Parlaments aicina Eiropas Komisiju bez agresīvas nodokļu plānošanas un BEPS darbībām pievērsties arī citiem aspektiem, kas rada pašreizējās nodokļu politikas nepilnības, tostarp:

—  izmeklēt, kādi ir cēloņi nodokļu, tostarp PVN, iekasēšanas zemajai efektivitātei;

—  izmeklēt, kādi ir cēloņi negodīgiem nodokļiem vai nodokļu administrēšanas zemajai uzticamībai jomās, kas neskar uzņēmumu ienākuma nodokļus;

—  noteikt nodokļu amnestijas principus, tostarp apstākļus, kādos šie principi būtu jāpiemēro un kādos būtu jāizvēlas citādas politikas iespējas, kā arī noteikt prasību dalībvalstīm informēt Komisiju pirms tiek noteikta kāda jauna nodokļu amnestija, lai nepieļautu, ka šāda politika nelabvēlīgi ietekmē turpmāko nodokļu iekasēšanu;

—  ierosināt pārredzamības minimumu nodokļu atlaišanas shēmām un diskrecionārām nodokļu politikas izmaiņām, ko nosaka valstu valdības;

—  atļaut dalībvalstīm, piešķirot publiskā iepirkuma līgumus, lielākā mērā ņemt vērā tādu faktoru kā uzņēmumu atbilstība nodokļu politikai un jo īpaši izvērtēt sistemātiskus neatbilstības gadījumus;

—  nodrošināt, ka nodokļu iestādes pilnībā un konstruktīvi piekļūst gan uzņēmumu, gan trastu faktisko īpašumtiesību centrālajiem reģistriem un ka šie reģistri tiek pienācīgi uzturēti un pārbaudīti.

To var panākt, ja dalībvalstis strauji transponē Ceturto direktīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, nodrošinot plašu un vienkāršotu piekļuvi informācijai, kas iekļauta centrālajos faktisko īpašnieku reģistros, tostarp šādu piekļuvi nodrošinot pilsoniskās sabiedrības organizācijām, žurnālistiem un iedzīvotājiem.

(1) http://ec.europa.eu/taxation_customs/resources/documents/taxation/gen_info/economic_analysis/tax_structures/2014/report.pdf
(2) Dr. Benjamin Ferrett, Daniel Gravino un Silvia Merler, “Eiropas pievienotā vērtība, ko sniedz normatīvais ziņojums “Uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamības, koordinācijas un konverģences veicināšanu Eiropas Savienībā” (vēl nav publicēts).
(3) Pieņemtie teksti, 8.7.2015., P8_TA(2015)0257.
(4) http://ec.europa.eu/finance/consultations/2015/further-corporate-tax-transparency/index_en.htm.
(5) Piemēram, “Fair Tax Mark“: http://www.fairtaxmark.net/.
(6) Padomes 2011. gada 15. februāra Direktīva 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK (OV L 64, 11.3.2011., 1. lpp.).
(7) http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+REPORT+A8-2015-0040+0+DOC+XML+V0//LV
(8) Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīva 2003/49/EK par kopīgu nodokļu sistēmu, ko piemēro procentu un honorāru maksājumiem, kurus veic asociēti uzņēmumi dažādās dalībvalstīs (OV L 157, 26.6.2003., 49. lpp.).
(9) Padomes 2005. gada 17. februāra Direktīva 2005/19/EK, ar ko groza Direktīvu 90/434/EEK par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro dažādu dalībvalstu uzņēmējsabiedrību apvienošanai, sadalīšanai, to aktīvu pārvešanai un akciju maiņai (OV L 58, 4.3.2005., 19. lpp.).
(10) Pieņemtie teksti, 8.7.2015., P8_TA(2015)0257.
(11) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regula (ES) Nr. 596/2014 par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regula) un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/6/EK un Komisijas Direktīvas 2003/124/EK, 2003/125/EK un 2004/72/EK (OV L 173, 12.6.2014., 1. lpp.).
(12) http://www.coe.int/t/dghl/standardsetting/cdcj/Whistleblowers/protecting_whistleblowers_en.asp
(13) COM(2012)0722.
(14) https://circabc.europa.eu/faces/jsp/extension/wai/navigation/container.jsp
(15) http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2009:0201:FIN:LV:PDF
(16) http://www.eib.org/attachments/general/governance_of_the_eib_en.pdf
(17) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/1017 (2015. gada 25. jūnijs) par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013 – Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (OV L 169, 1.7.2015., 1. lpp.).
(18) http://ec.europa.eu/priorities/jobs-growth-investment/plan/docs/proposal_regulation_efsi_en.pdf
(19) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1305/2013 (2013. gada 17. decembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 (OV L 347, 20.12.2013., 487. lpp.).
(20) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1306/2013 (2013. gada 17. decembris) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu (OV L 347, 20.12.2013., 549. lpp.).
(21) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1307/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 637/2008 un Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 (OV L 347, 20.12.2013., 608. lpp.).
(22) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1308/2013 ( 2013. gada 17. decembris ), ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (OV L 347, 20.12.2013., 671. lpp.).
(23) http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+TA+P7-TA-2013-0026+0+DOC+XML+V0//EN
(24) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 ( 2013. gada 17. decembris ), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).
(25) http://www.ebrd.com/news/publications/institutional-documents/basic-documents-of-the-ebrd.html
(26) Padomes 1990. gada 23. jūlija Direktīva 90/435/EEK par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs (OV L 225, 20.8.1990., 6. lpp.).


ES un Ķīnas attiecības
PDF 477kWORD 177k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 16. decembra rezolūcija par ES un Ķīnas attiecībām (2015/2003(INI))
P8_TA(2015)0458A8-0350/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā to, ka 1975. gada 6. maijā tika nodibinātas ES un Ķīnas diplomātiskās attiecības,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas stratēģisko partnerību, kas sākta 2003. gadā,

–  ņemot vērā galveno tiesisko regulējumu attiecībām ar Ķīnu, proti, 1985. gada maijā parakstīto EK un Ķīnas tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības nolīgumu(1), kas attiecas uz ekonomiskajām un tirdzniecības attiecībām, kā arī ES un Ķīnas sadarbības programmu,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas Stratēģisko sadarbības programmu laikposmam līdz 2020. gadam, par kuru vienojās 2013. gada 21. novembrī,

–  ņemot vērā strukturēto ES un Ķīnas politisko dialogu, ko oficiāli izveidoja 1994. gadā, un augsta līmeņa stratēģisko dialogu par stratēģiskajiem un ārpolitikas jautājumiem, ko izveidoja 2010. gadā, jo īpaši ES un Ķīnas 5. augsta līmeņa stratēģisko dialogu, kas risinājās 2015. gada 6. maijā Pekinā,

–  ņemot vērā kopš 2007. gada notiekošās sarunas par jaunu partnerības un sadarbības līgumu,

–  ņemot vērā 2014. gada janvārī sāktās sarunas par divpusēju nolīgumu ieguldījumu jomā,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas 17. augstākā līmeņa sanāksmi, kas notika 2015. gada 29. jūnijā Briselē, un kopīgo deklarāciju, kas tika publiskota pēc minētās sanāksmes,

–  ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja Donald Tusk 2015. gada 29. jūnijā pēc ES un Ķīnas 17. augstākā līmeņa sanāksmes rīkotajā kopīgajā preses konferencē ar Ķīnas premjerministru Li Keqiang izteiktās piezīmes, paužot ES bažas par vārda un pulcēšanās brīvību Ķīnā un pie tādām mazākumtautībām kā tibetieši un uiguri piederošu personu stāvokli un mudinot Ķīnu atsākt saturīgu dialogu ar Dalailamas pārstāvjiem,

–  ņemot vērā Komisijas 2006. gada 24. oktobra paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „ES un Ķīna — ciešāka partnerība, augoša atbildība” (COM(2006)0631),

–  ņemot vērā Padomes pamatnostādnes attiecībā uz politiku Austrumāzijā,

–  ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2006. gada 11.–12. decembra secinājumus „ES un Ķīnas stratēģiskā partnerība”,

–  ņemot vērā Komisijas stratēģijas dokumentu par Ķīnu 2007.–2013. gadam, daudzgadu indikatīvo programmu 2011.–2013. gadam un stratēģijas dokumenta 2010. gada vidusposma pārskatu un daudzgadu indikatīvās programmas 2011.–2013. gadam pārskatu,

–  ņemot vērā Ķīnas 2003. gada 13. oktobrī izdoto pirmo politikas dokumentu attiecībā uz ES,

–  ņemot vērā, ka Ķīnas Nacionālā tautas kongresa Pastāvīgā komiteja 2015. gada 1. jūlijā pieņēma jaunu nacionālās drošības likumu un 2015. gada 5. maijā tika publicēts jaunā ārvalstu NVO pārvaldes likuma otrais projekts,

–  ņemot vērā 2015. gada 26. maija Balto grāmatu par Ķīnas militāro stratēģiju,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas dialogu par cilvēktiesībām, ko sāka 1995. gadā, un 32. sarunu kārtu, ko rīkoja 2014. gada 8. un 9. decembrī Pekinā,

–  ņemot vērā 60 pašreiz notiekošos Ķīnas un ES nozaru dialogus, kas cita starpā attiecas uz vides, reģionālās politikas, nodarbinātības un sociālo lietu, kā arī pilsoniskās sabiedrības jautājumiem,

–  ņemot vērā 2012. gada februārī izveidoto ES un Ķīnas augsta līmeņa tiešu personisko kontaktu dialogu, kurš saskaņo visas ES un Ķīnas kopīgās ierosmes šajā jomā,

–  ņemot vērā Zinātniskās un tehnoloģiskās sadarbības nolīgumu starp ES un Ķīnu, kurš stājās spēkā 2000. gadā(2), un partnerības nolīgumu zinātnes un tehnoloģiju jomā, kurš tika parakstīts 2009. gada 20. maijā,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas kopīgo paziņojumu par klimata pārmaiņām, kas pieņemts 17. augstākā līmeņa sanāksmē 2015. gada jūnijā, un Ķīnas 2015. gada 30. jūnijā iesniegto dokumentu par iecerētajiem valsts noteiktajiem ieguldījumiem (IVNI) ANO Vispārējā konvencijā par klimata pārmaiņām (UNFCCC),

–  ņemot vērā ES un Ķīnas 2012. gada 3. maijā Briselē pieņemto Kopīgo deklarāciju par energodrošību un EK un Ķīnas dialogu enerģētikas jomā,

–  ņemot vērā Ķīnas un ES apaļā galda sanāksmes,

–  ņemot vērā 2012. gada 8. –14. novembrī notikušo Ķīnas Komunistiskās partijas 18. nacionālo kongresu un Politbiroja pastāvīgās komitejas vadības maiņu, par ko tika lemts kongresā,

–  ņemot vērā 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā 2014. gada 20.-23. oktobrī rīkotās 18. Ķīnas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas Ceturtās plenārsēdes (Ceturtā plēnuma) rezultātus;

–  ņemot vērā priekšsēdētāja 2015. gada 27. aprīļa paziņojumu ASEAN 26. augstākā līmeņa sanāksmē;

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2015. gada 6. maija paziņojumu pēc viņas tikšanās ar Ķīnas premjerministru Li Keqiang,

–  ņemot vērā pēdējo ES parlamentāro sanāksmi ar Ķīnu, kas notika 2013. gada 26. novembrī,

–  ņemot vērā nesenās rezolūcijas par Ķīnu, jo īpaši 2012. gada 23. maija rezolūciju par iespējamo līdzsvara trūkumu ES un Ķīnas tirdzniecībā(3), 2012. gada 2. februāra rezolūciju par ES ārpolitiku attiecībā uz BRICS valstīm un citām jaunām lielvarām — mērķi un stratēģijas(4), 2013. gada 14. marta rezolūciju par kodoldraudiem un cilvēktiesībām Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā(5), 2014. gada 17. aprīļa rezolūciju par stāvokli Ziemeļkorejā(6), 2014. gada 5. februāra rezolūciju par klimata un enerģētikas politikas satvaru 2030. gadam(7), kā arī 2015. gada 12. marta rezolūciju Eiropas Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos gada ziņojumu Eiropas Parlamentam(8),

–  ņemot vērā 2006. gada 7. septembra rezolūciju par ES un Ķīnas attiecībām(9), 2009. gada 5. februāra rezolūciju par tirdzniecības un ekonomiskām attiecībām ar Ķīnu(10), 2013. gada 14. marta rezolūciju par ES un Ķīnas attiecībām(11), 2013. gada 9. oktobra rezolūciju par ES un Ķīnas sarunām par divpusēju nolīgumu ieguldījumu jomā(12), kā arī 2013. gada 9. oktobra rezolūciju par ES un Taivānas tirdzniecības attiecībām(13),

–  ņemot vērā cilvēktiesību jautājumam veltīto 2009. gada 26. novembra rezolūciju par Ķīnu: mazākumtautību tiesības un nāvessoda piemērošana(14), 2011. gada 10. marta rezolūciju par stāvokli Kašgarā (Ķīna, Siņdzjanas Uiguru autonomais reģions) un tās kultūras mantojumu(15), 2012. gada 5. jūlija rezolūciju par piespiedu aborta skandālu Ķīnā(16), 2013. gada 12. decembra rezolūciju par orgānu izņemšanu Ķīnā(17), kā arī 2014. gada 13. marta rezolūciju par ES prioritātēm saistībā ar ANO Cilvēktiesību padomes 25. sesiju(18),

–  ņemot vērā ES ieroču embargo, ko ieviesa pēc 1989. gada jūnija notikumiem Tjaņaņmeņas laukumā un ko Parlaments atbalstīja ar 2006. gada 2. februāra rezolūciju attiecībā uz kopējās ārpolitikas un drošības politikas galvenajiem aspektiem un pamatvirzienu izvēli(19),

–  ņemot vērā 2005. gada 7. jūlija rezolūciju par ES attiecībām ar Ķīnu un Taivānu un drošību Tālajos Austrumos(20),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Tibetu, it īpaši 2010. gada 25. novembra rezolūciju par Tibetu — iecere noteikt ķīniešu valodu par galveno mācību valodu(21), 2011. gada 27. oktobra rezolūciju ar Tibetu, jo īpaši par mūku un mūķeņu pašsadedzināšanos(22) un 2012. gada 14. jūnija rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Tibetā(23),

–  ņemot vērā laikā no 2002. līdz 2010. gadam notikušās deviņas sarunu kārtas starp Ķīnas valdības un Dalailamas augsta līmeņa pārstāvjiem, ņemot vērā Ķīnas Valsts padomes Informācijas biroja 2015. gada 15. aprīlī publicēto Balto grāmatu par Tibetu „Tibetas attīstības ceļu veicina neizbēgama vēstures plūsma”, ņemot vērā 14. Dalailamas pārstāvju izplatīto 2008. gada memorandu un 2009. gada piezīmi par patiesu autonomiju,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0350/2015),

A.  tā ka 2015. gadā aprit 40. gadskārta kopš ES un Ķīnas diplomātisko attiecību nodibināšanas; tā kā ES un Ķīnas stratēģiskā partnerība ir izšķiroši svarīga ES un Ķīnas Tautas Republikas (ĶTR) attiecībām un savstarpēju risinājumu rašanai globāla mēroga jautājumos un kopīgu interešu apzināšanai, piemēram, globālā un reģionālā drošība, terorisma apkarošana, cīņa pret organizēto noziedzību, kiberdrošība, masu iznīcināšanas ieroču un kodolieroču neizplatīšana, energoapgādes drošība, globālais finanšu un tirgus regulējums, klimata pārmaiņas un ilgtspējīga attīstība, kā arī sistēmas izveide, lai varētu izskatīt ES un Ķīnas divpusējos jautājumus;

B.  tā kā 2013. gadā Ķīna un ES uzsāka sarunas par divpusējo ieguldījumu nolīgumu (BIT);

C.  tā kā Ķīna, kurai ir milzīgs un augošs tirgus, ir ievērojama ES tirdzniecības partnere; tā kā pašreiz noritošās sarunas par ieguldījumu nolīgumu ir viens no svarīgākajiem jautājumiem ES un Ķīnas divpusējās ekonomikas un tirdzniecības attiecībās;

D.  tā kā pašreizējā Ķīnas Komunistiskās partijas (ĶKP) ģenerālsekretāra un priekšsēdētāja Xi Jinping vadībā Ķīna ir sākusi iniciatīvu virkni, ieskaitot „Jaunā zīda ceļa” projektu, lai Ķīnu ekonomiskā ziņā integrētu Vidusāzijā un, visbeidzot, Eiropā un Āfrikā, Āzijas Infrastruktūras investīciju bankas (AIIB) nodibināšanu un stratēģiski svarīgu vienošanos ar Krieviju enerģētikas jomā par ikgadēju 38 miljonu kubikmetru dabas gāzes piegādi, naftas cauruļvada būvi un citiem kopīgiem naftas ieguves un izpētes projektiem Ķīnā; tā kā Ķīna dažu pēdējo gadu laikā ir īstenojusi aizvien aktīvāku investīciju politiku Eiropas Savienībā, kā arī tās austrumu kaimiņvalstīs;

E.  tā kā prezidents Xi Jinping sāka projektu „Ķīniešu sapnis”, kas tika ierosināts kā koncepcija un vīzija ar mērķi atjaunināt nāciju un veidot vidusslāņa pārtikušu sabiedrību plašā ekonomikas, sociālās, kultūras un politikas dimensijā un lai Ķīna līdz 2049. gadam būtu kļuvusi par pilnībā attīstītu nāciju;

F.  tā kā Ķīna pēdējo 20 gadu laikā ir piedzīvojusi milzīgu ekonomikas izaugsmi un no nabadzības ir izkļuvuši 600 miljoni Ķīnas iedzīvotāju;

G.  tā kā 2015. gadā Ķīnas akciju tirgus krīze nelabvēlīgi ietekmēja globālo finanšu stabilitāti, tostarp Eiropas Savienībā;

H.  tā kā Ķīnas ģimenes plānošanas politika izraisīja iedzīvotāju strauju novecošanās procesu kopš XX gs. 80. gadiem, — un pašlaik ir vairāk nekā 200 miljonu iedzīvotāju, kas vecāki par 60 gadiem;

I.  tā kā vides degradācija Ķīnā ir sasniegusi dramatisku samēru un nepieciešama daudz steidzamāka, stingrāka un mērķtiecīgāka valdības rīcība; tā kā jautājums par ilgtspējīgu attīstību un klimata pārmaiņām tika apspriests nesen notikušajā ES un Ķīnas augstākā līmeņa sanāksmē, pēc kuras tika publicēts kopīgs paziņojums;

J.  tā kā Ķīna ir atzinusi, ka klimata pārmaiņu draudi ir jāmazina, un ir apņēmusies pieņemt protokolu vai citu juridisku instrumentu, kas ļaus Parīzes Klimata pārmaiņu konferencē panākt visaptverošu vienošanos par šo jautājumu;

K.  tā kā prezidenta Xi Jinping 2012. gadā uzsāktā populārā korupcijas apkarošanas kampaņa, ar ko paredzēja risināt valdības problēmas, pievēršoties partijas, valdības, militāro struktūru un valsts uzņēmumu amatpersonu korupcijas gadījumu izskatīšanai, prasīja daudzus upurus augstos amatos, ceļot gaismā ne vien ļaunprātīgu varas izmantošanu, bet arī milzīgās bagātības, ko sagrābušas Ķīnas vadošās amatpersonas, un arī atklājot, ka politiskajā sistēmā ir iefiltrējušies ietekmīgi noziedzības tīkli;

L.  tā kā kopš reformas ir notikusi plaša ārvalstu NVO darbība un tās ir palīdzējušas izveidot vietējās NVO un padarīt Ķīnu atvērtāku;

M.  tā kā valsts drošības interesēs Ķīna ir šogad publicējusi trīs jaunus likumprojektus, kuros ir paredzēti noteikumi arī par kiberdrošību un NVO;

N.  tā kā 2013. un 2014. gadā Pekinu, Kunmingu un Urumči skāra plaši un vardarbīgi teroristu uzbrukumi, kuros dzīvību zaudēja 72 cilvēki un vēl 356 tika ievainoti; tā kā Ķīna gatavo terorisma apkarošanas likumu, kurš uzsver to, ka valdība piešķir cīņai pret terorismu visaugstāko prioritāti;

O.  tā kā 2015. gada jūnijā Honkongas Likumdošanas padome noraidīja pretrunīgo priekšlikumu, kas būtu ļāvis Honkongas vēlētājiem izraudzīties savu vadītāju, tomēr tikai no kandidātiem, kurus ir pārbaudījusi Pekinas valdībai labvēlīga komiteja; tā kā tieši šis priekšlikums izraisīja 79 dienas ilgušo demokrātijas aizstāvības kampaņu „Lietussargu kustība”, ar vērienīgiem protestiem no 2014. gada septembra beigām līdz decembra vidum;

P.  tā kā jaunā Ķīnas vadība uzskata ĶTR ietekmes pieaugumu par neatgriezenisku faktu, kā rezultātā notiek pāreja no „reaģējošas diplomātijas” uz „proaktīvu diplomātiju”;

Q.  tā kā jaunajā Baltajā grāmatā par Ķīnas militāro stratēģiju tiek postulēts, ka ir jāaizmirst tradicionālā mentalitāte par to, ka cietzeme ir svarīgāka par jūru, un lielāka nozīme jāpiešķir jūru pārvaldīšanai un jūras tiesību un interešu aizsardzībai; tā kā Ķīna atsakās atzīt ANO Jūras tiesību konvenciju saistībā ar strīdiem par Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūru;

R.  tā kā 2002. gada Rīcības deklarācijā Ķīna un ASEAN valstis ar parakstu apsolīja radīt nosacījumus „mierpilnam un noturīgam risinājumam” Dienvidķīnas jūrā; tā kā par spīti šai deklarācijai joprojām pieaug saspīlējums attiecībās ar Taivānu, Vjetnamu, Filipīnām, Malaiziju un Bruneju;

S.  tā kā Ķīna ir Ziemeļkorejas galvenā politiskā atbalstītāja, lielākā ieguldītāja, palīdzības sniedzēja, pārtikas un elektroenerģijas piegādātāja un tirdzniecības partnere; tā kā Ķīnas eksperti nesen atklāja, ka varētu būt, ka Ziemeļkorejai ir jau 20 kodolgalviņas;

T.  tā kā pēc Ukrainas krīzes Krievija un Ķīna padarīja ciešākas savas savstarpējās attiecības, kā tas iepriekš nekad nav bijis;

U.  tā kā 2015. gada 8. maijā Krievija un Ķīna parakstīja divpusēju vienošanos par „informācijas drošību”, kurā kiberdraudi ir definēti kā tādas informācijas nodošana, kas varētu apdraudēt „valstu sabiedriski politiskās un sociālekonomiskās sistēmas un garīgo, morālo un kultūras vidi”;

V.  tā kā kopš 2005. gada Ķīna ir izsniegusi Latīņamerikas valstīm kredītu par kopējo summu aptuveni 100 miljardu ASV dolāru apmērā; tā ka patlaban Ķīna ir Brazīlijas galvenā tirdzniecības partnere un otrā lielākā tirdzniecības partnere, piemēram, Argentīnai, Venecuēlai un Kubai;

W.  tā kā Ķīnas valdība atzīst cilvēktiesību nozīmi un to universālo dabu, tomēr šobrīd nav taustāmu rezultātu cilvēktiesību jomas uzlabošanā;

X.  tā kā Ķīna ir oficiāli un teorētiski atzinusi cilvēktiesību universālumu un pēdējo trīsdesmit gadu laikā ir izvēlējusies iekļauties starptautiskajā cilvēktiesību sistēmā, parakstot daudzus un dažādus līgumus cilvēktiesību jomā, un tādējādi pievienojoties starptautiskajai juridiskajai un institucionālajai cilvēktiesību sistēmai;

Y.  tā kā 2015. gada sākumā prezidents Xi publiski paziņoja apņemšanos visā valstī īstenot tiesiskumu, jo ir pārliecināts, ka efektīva tiesu sistēma ir ļoti svarīga modernas ekonomikas un sabiedrības attīstībai Ķīnā;

Z.  tā kā ĶKP atzīst piecas reliģijas, kuras visbeidzot kontrolē savs partijas Vienotās frontes darba departaments „United Front Work Department”; tā kā šis saraksts ir noslēgts un tādējādi citas reliģijas un kulti tiek diskriminēti;

AA.  tā kā ES un Ķīna piedalās cilvēktiesību dialogos kopš 1995. gada;

AB.  tā kā ES Ombuds 2015. gada 26. martā pieņemtajā ieteikuma projektā ir kritizējis, ka sarunās par tirdzniecības un investīciju nolīguma noslēgšanu ar Vjetnamu izskatītajā investoru un valsts strīdu izšķiršanas mehānismā nav iekļauts cilvēktiesību ietekmes novērtējums; tā kā tas ir nozīmīgs precedents sarunām par ES un Ķīnas divpusējo investīciju nolīgumu;

AC.  tā kā tibetieši pauž savu kultūras identitāti Lhakar kustībā („baltās trešdienas” kustībā), ik trešdienu valkājot vienīgi tibetiešu tērpus, runājot vienīgi tibetiešu valodā un lietojot tikai tibetiešu ēdienu, tā kā līdz šim brīdim vairāk nekā 140 tibetieši ir pašsadedzinājušies, protestējot pret Ķīnas valdības politiku Tibetas autonomajā reģionā; tā kā ieslodzītā lamas Tenzin Delek Rinpoche nāve ir nesen radījusi jaunu saspīlējumu; tā kā Tibetā tiek īstenota ķīniešu tautības (han) iedzīvotājiem labvēlīga izmitināšanas politika; tā kā 2015. gadā aprit 50 gadi kopš Tibetas autonomā reģiona izveides; tā kā pēdējo gadu laikā nav panākts progress Tibetas krīzes risināšanā, jo pēdējā miera sarunu kārta notika 2010. gadā;

AD.  tā kā Ķīnas Tautas Republikas un Taivānas kaimiņvalstu attiecībās ES ievēro „vienotas Ķīnas” politiku,

ES un Ķīnas stratēģiskā partnerība un sadarbība

1.  atzinīgi vērtē ES un Ķīnas savstarpējo diplomātisko attiecību 40. gadadienu kā avotu, no kura smelties iedvesmu Stratēģiskās partnerības nostiprināšanai, kas ir tik ļoti vajadzīga daudzpolārajā un globalizētajā pasaulē, un stimulu paātrināt pašreizējās sarunas par jauna partnerības un sadarbības nolīguma noslēgšanu, kas balstās uz uzticēšanos, pārredzamību un cilvēktiesību ievērošanu; uzsver, ka abas puses 2015. gada 29. jūnija ES un Ķīnas augstākā līmeņa sanāksmē apstiprināja apņemšanos padziļināt šo partnerību; uzsver, ka Ķīna ir nozīmīgs starptautisks spēks un viena svarīgākajām ES partnerēm; uzsver, ka abas puses ir apņēmušās tuvākajā desmitgadē veicināt ES un Ķīnas visaptverošu stratēģisko partnerību, kura sniegs savstarpēju labumu gan ES, gan Ķīnai; pauž atbalstu vienreiz (divreiz) gadā notiekošajiem dialogiem — augstākā līmeņa stratēģiskajam dialogam, augstākā līmeņa ekonomikas un tirdzniecības dialogam, augstākā līmeņa tiešu personisko kontaktu dialogam un Ķīnas un ES vairāk nekā 60 nozaru dialogiem par dažādiem jautājumiem; mudina, lai šie nozaru dialogi radītu uzticēšanos un dotu taustāmus rezultātus;

2.  atzinīgi vērtē 2015. gada 29. jūnijā notikušās 17. ES un Ķīnas augstākā līmeņa sanāksmes iznākumu, kad divpusējās attiecības tika paceltas jaunā līmenī un tika dots signāls ciešākai politiskajai sadarbībai, kas pārsniegtu tirdzniecības attiecības un virzītos uz koordinētu stratēģisko pieeju kopējo globālo problēmu un apdraudējumu risināšanā; norāda, ka abas puses ir pilnībā atzinušas panākto progresu ES un Ķīnas stratēģiskās sadarbības programmas laikposmam līdz 2020. gadam īstenošanā, un ka amatpersonu līmenī tiks izveidots divpusējais pārbaudes mehānisms, lai uzraudzītu turpmāko pasākumu īstenošanu; atzinīgi vērtē to, ka abas puses augstākā līmeņa sanāksmē ir vienojušās par noteiktām prioritātēm, lai pastiprinātu divpusējo sadarbību un palielinātu stratēģiskās partnerības globālo dimensiju;

3.  uzsver nepieciešamību, lai ES dalībvalstis paustu vienotu nostāju Ķīnas valdībai, jo īpaši, ņemot vērā pašreizējo Pekinas diplomātijas dinamiku un globālās pārvaldības veidola maiņu; uzsver sarunu noslēgšanu attiecībā uz Vienošanās līgumu par Āzijas Infrastruktūras investīciju banku (AIIB) un sagaida, ka ES turpmāk cieši sadarbosies ar AIIB; pauž nožēlu par to, ka trūkst padziļinātu debašu un ciešas koordinācijas ES līmenī attiecībā uz tās dalībvalstu dalību AIIB; uzsver, ka ļoti nozīmīga ir tirdzniecības un ieguldījumu politika, jo ir skaidri redzams, ka tā ir tā joma, kurā stratēģiskās attiecības ar Ķīnu sniegtu lielāko sviras efektu; ņem vērā nesen attīstījušos sadarbību starp Ķīnu un Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, proti, „16+1” grupu, kurā ietilpst arī vairākas ES dalībvalstis, bet uzskata, ka tā nedrīkstētu šķelt ES vai vājināt tās pozīciju attiecībā pret Ķīnu un ka tai būtu jāpievēršas arī cilvēktiesību jautājumiem; prasa Eiropas Ārējās darbības dienestam un Komisijai iesniegt Parlamentam gada ziņojumu par ES un Ķīnas attiecību attīstību; prasa stiprināt izpildāmu un uz noteikumiem balstītu tirdzniecību un ieguldījumus ar Ķīnu;

4.  atzīst, ka Ķīnai daudzpusējās finanšu iestādēs būtu jāieņem lielāka loma, kas labāk atspoguļotu tās ekonomikas apjomu; uzskata, ka nesen dibinātā AIIB Ķīnai sniedz iespēju iesaistīties daudzpusējā sistēmā kā atbildīgai dalībniecei; mudina jauno iestādi mācīties no pagātnes kļūdām, kad prioritāte tika sniegta grandiozu infrastruktūras projektu finansēšanai, un tā vietā izvēlēties tehnisko palīdzību un pieeju globālajām zināšanām, vienlaikus ņemot vērā arī vides, sociālās jomas un attīstības prioritātes;

5.  uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Eiropas dalībnieki AIIB cita starpā sniegtu šādu ieguldījumu: pārredzamas aizņēmumu novērtēšanas procedūras; skaidri standarti attiecībā uz labu pārvaldību, sociālo atbildību un vidi; un centieni nodrošināt, lai aizņēmumus pieprasošo valstu parādu slogs nekļūtu nekontrolējams;

6.  atzinīgi vērtē vairāku ES dalībvalstu dalību AIIB; tomēr pauž nožēlu, ka nav notikušas padziļinātas debates un trūkst ciešas koordinācijas, kā arī koordinētas atbildes un ES mēroga pieejas attiecībā uz Ķīnas valdības sāktajām iniciatīvām izveidot jaunas daudzpusējas iestādes; mudina ES iestādes un dalībvalstis to uzskatīt par skaidru brīdinājuma signālu, lai turpmāk nepieļautu šādu koordinācijas trūkumu;

7.  atzinīgi vērtē politisko vienošanos par ES un Ķīnas stratēģisko infrastruktūras savienojumu uzlabošanu; tādēļ atzinīgi vērtē lēmumu par jaunas savienojumu platformas izveidi ar mērķi radīt labvēlīgu vidi ilgtspējīgu un sadarbspējīgu pārrobežu infrastruktūras tīklu izveidei valstīs un reģionos starp ES un Ķīnu; jo īpaši pauž atzinību par ES gatavību uzsākt šo projektu Eiropas līmenī; mudina abas puses izmantot iespējas, ko sniedz abu partneru cieša savstarpējā saikne, ieskaitot sadarbību attiecībā uz infrsatruktūras ieguldījumiem valstīs Jaunā zīda ceļā maršrutā un Jaunā jūras zīda ceļa maršrutā;

8.  izceļ pēdējo divdesmit gadu laikā notikušo intensīvo Ķīnas ekonomikas izaugsmi un uzsver, ka ES dalībvalstīm būtu vairāk jāizmanto šīs ekonomikas attīstības sniegtās iespējas; pieņem zināšanai Ķīnas ieinteresētību stratēģiskos infrastruktūras ieguldījumos Eiropā un uzsver nepieciešamību šajā ziņā sadarboties ar Ķīnu un citām valstīm šajā reģionā attiecībā uz tādiem projektiem kā Ķīnas t. s. vienas joslas un viena ceļa iniciatīva un Eiropas Savienības J. C. Juncker ieguldījumu plāns, ieskaitot dzelzceļa savienojumus, jūras ostas un lidostas; mudina priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisiju analizēt ietekmi, kāda ir Ķīnas globālajai ieguldījumu politikai un tās ieguldījumu darbībām Eiropas Savienībā un tās austrumu kaimiņreģionā; atbilstoši iepriekš pieņemtajai Parlamenta nostājai un pilnībā respektējot INTA kompetences, uzsver to, cik svarīgs ir patlaban apspriestais ES un Ķīnas divpusējais ieguldījumu nolīgums; aicina BIT iekļaut pilnvērtīgu ilgtspējīgas attīstības nodaļu, kurā būtu paredzētas saistošas apņemšanās attiecībā uz SDO darba pamatstandartiem un galvenajiem daudzpusējiem nolīgumiem vides jomā; uzsver arvien pieaugošo tendenci saņemt sūdzības no Eiropas uzņēmumiem, ka tie kļūst par patvaļīga regulējuma un diskriminācijas upuriem; uzsver, ka ir svarīgi, lai veiksmīgi noslēgtos pašreizējās sarunas par ieguldījumu nolīgumu ar mērķi turpmāk sekmēt ieguldījumus, īstenot investīciju aizsardzību un nodrošināt tirgus pieejamību, ieskaitot publisko iepirkumu, un un godīgu attieksmi pret Eiropas un Ķīnas uzņēmumiem; aicina veikt turpmākus pasākumus un aktīvi veikt turpmāko rīcību, lai garantētu līdzsvarotākas tirdzniecības attiecības pēc tirdzniecības un ieguldījumu šķēršļu Eiropas uzņēmumiem likvidēšanas; aicina Ķīnu un ES paplašināt sadarbību, lai uzlabotu MVU piekļuvi abu pušu tirgiem; uzsver, ka ES un Ķīna ir apņēmušās īstenot atvērtu globālo ekonomiku un godīgu, pārredzamu un uz noteikumiem balstītu tirdzniecības un ieguldījumu vidi, garantējot vienlīdzīgus konkurences apstākļus un pretojoties protekcionismam;

9.  šajā sakarībā pieņem zināšanai iniciatīvas „viena josla, viens ceļš” uzsākšanu ar mērķi izveidot milzīgus enerģētikas un komunikāciju savienojumus pāri Centrālāzijai, Rietumāzijai un Dienvidāzijai līdz pat Eiropai; uzskata, ka, ņemot vērā šīs iniciatīvas ģeostratēģisko nozīmi, tā būtu jāīsteno daudzpusēji; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi īstenot sinerģijas un projektus pilnīgi pārredzamā veidā un iesaistot visas ieinteresētās personas;

10.  prasa pastiprināt ES un Ķīnas sadarbību tādās stratēģiski nozīmīgās jomās kā G20, drošība un aizsardzība, terorisma apkarošana, nelegālā migrācijas, transnacionāla noziedzība, kodolieroču neizplatīšana, globālā un reģionālā drošība, kiberdrošība, masu iznīcināšanas ieroči, energoapgādes drošība, globālā finanšu un tirgus pārvaldība un regulējums, klimata pārmaiņas, kā arī urbanizācija, attīstības un atbalsta programmas un ilgtspējīga attīstība; uzsver, ka ir svarīgi īstenot sadarbību reģionālās attīstības jomā, kā arī dialogu un apmaiņu attiecībā uz stratēģiju „Eiropa 2020” un gaidāmo Ķīnas trīspadsmito Piecgades plānu;

11.  aicina EĀDD nodrošināt, ka cilvēktiesības ir viens no Ķīnas un ES attiecību un sarunu prioritārajiem punktiem;

12.  prasa, lai 2014. gada martā notikušajā Ķīnas prezidenta Xi vizītē Briselē izskanējušie solījumi padziļināt ES un Ķīnas saziņu par cilvēktiesību jautājumiem izpaustos reālos situācijas uzlabojumos šajā valstī;

13.  mudina Padomi un Komisiju vēl vairāk palielināt Ķīnas iesaistīšanos konstruktīvā dialogā, sekmējot Ķīnas pāreju uz tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanu un atbalstot tās integrāciju pasaules ekonomikā;

14.  atzinīgi vērtē ES un Ķīnas Urbanizācijas partnerības padziļināšanu; aicina īstenot turpmāku sadarbību pilsētplānošanas un projektēšanas, sabiedrisko pakalpojumu, ekoloģisko ēku un viedā transporta jomā; mudina uzsākt jaunas kopējas programmas, kurās iesaistītu Eiropas un Ķīnas pilsētas un uzņēmumus;

15.  atzinīgi vērtē 2015. gada 15. septembrī notikušās ES un Ķīnas augstākā līmeņa tiešu personisko kontaktu dialoga otrās sanāksmes kopīgo paziņojumu; uzsver, ka ir svarīgi īstenot tiešus personiskos kontaktus un sekmēt ES un Ķīnas iedzīvotāju saskarsmi; atbalsta augstākā līmeņa tiešu personisko kontaktu dialoga attīstīšanu, lai koncentrētos uz kopējiem projektiem, dalītos ar paraugpraksi un veicinātu iedzīvotāju tiešo personisko saskarsmi; uzsver, ka īpaši būtu jāveicina abu pušu speciālistu un studentu apmaiņa;

16.  pauž bažas par dempinga praksi un pārredzamības trūkumu Ķīnas valdības īstenotajā politikā un subsīdijās, tostarp ar nodokļu atlaidēm, zemes dotācijām, lētiem kredītiem, subsidētām izejvielām un citiem pasākumiem;

17.  pauž uztraukumu par šķēršļiem, ar kuriem saskaras Eiropas uzņēmumi Ķīnas tirgū, piemēram piespiedu tehnoloģiju pārnesi, vāju intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību un diskriminējošiem pasākumiem; uzsver, ka ir svarīgi Ķīnā veikt tirgus reformu, īstenot tirgus ekonomikas principus un izskaust diskrimināciju un nepamatotus ierobežojumus;

18.  atzīst iespējas, ko sniedz Ķīnas investīcijas Eiropā, izmantojot Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF); uzsver, ka šis fonds ir atvērts dažādu dalībnieku investīcijām, tomēr tam ir jāpaliek ES pārvaldībā;

19.  atzīst, ka nav viegli ievirzīt Ķīnas ekonomiku uz patiesi ilgtspējīga attīstības ceļa „jauno normālu vērtību” sistēmā; uzskata, ka ievērojamāka Ķīnas dalība tādās starptautiskās ekonomikas organizācijās kā, piemēram, SVF, varētu palīdzēt Ķīnas un arī pasaules ekonomikai kļūt ilgtspējīgākai un līdzsvarotākai un panākt šo organizāciju reformu; mudina, lai Ķīnas iestādes sniegtu uzticamus statistikas datus un uzlabotu ekonomikas stāvokļa pārredzamību;

20.  ar bažām pieņem zināšanai to, ka pēdējo mēnešu laikā Ķīnas uzņēmumu akciju indekss ir zaudējis trešdaļu vērtības un ka simtiem uzņēmumu tiek liegts pārdot akcijas, jo to indekss ir pārāk zems; pauž bažas par Ķīnu un it īpaši tās akciju tirgus skārušo pašreizējo finanšu krīzi un atzīst, ka tas rada draudus pasaules ekonomikai, ņemot vērā šīs valsts ievērojamo lomu pasaules tirdzniecībā un pasaules finanšu sistēmā; mudina Ķīnas iestādes risināt uzdevumu par pāreju no pašreizējā ekonomikas modeļa uz ilgtspējīgu ekonomiku; atzīmē, ka nesenais kritums Ķīnas akciju tirgos pretnostata valdības piekopto kontroles kultūru un finanšu tirgiem raksturīgo nestabilitāti;

21.  atzinīgi vērtē to, ka pēdējo desmitgažu laikā ievērojamam skaitam Ķīnas iedzīvotāju ir izdevies izkļūt no ārkārtīgas nabadzības, pateicoties ievērojamai ekonomikas izaugsmei un pakāpeniskai Ķīnas ekonomikas atvēršanai; tomēr pauž bažas, ka šie ekonomikas sasniegumi bieži rada vides problēmas un lielu nevienlīdzību;

22.  atzinīgi vērtē to, ka 2015. gada 29. jūnijā augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtajā ES un Ķīnas Kopīgajā paziņojumā par klimata pārmaiņām abas puses ir paudušas apņemšanos strādāt kopā, lai 2015. gada Parīzes Klimata konferencē panāktu vērienīgu un juridiski saistošu vienošanos; mudina visas konferences puses izmantot izdevību, ko piedāvā ES un Ķīnas un ASV un Ķīnas paziņojumi par klimata pārmaiņām; uzsver, ka ir jāsadarbojas enerģētikas jomā, lai kopīgi risinātu daudzās problēmas saistībā ar energoapgādes drošību un globālo enerģētikas sistēmu;

Iekšpolitiskā situācija

23.  atzīmē, ka prezidenta Xi vadībā Ķīnas valdība arvien pārliecinātāk rīkojas gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā; norāda, ka šīs valsts pilsoņtiesību aktīvisti, juristi, žurnālisti, blogeri un akadēmisko aprindu pārstāvji un citi pilsoniskās sabiedrības pārstāvji uzskata, ka viņu brīvība tiek ierobežota tā, kā tas nav bijis piedzīvots gadiem ilgi; konstatē, ka cilvēktiesību situācija Ķīnā vēl aizvien rada nopietnas bažas;

24.  pauž nožēlu par likuma par ārzemju NVO pārvaldību nenovēršamo pieņemšanu, jo tas nozīmēs tālāku Ķīnas pilsoniskās sabiedrības telpas samazināšanu un stingri ierobežos valstī biedrošanās un vārda brīvību, tostarp aizliedzot tām ārvalstu NVO, kas nav reģistrētas Ķīnas Valsts drošības ministrijā un provinču valsts drošības departamentos, finansēt jebkādas Ķīnas privātpersonas vai organizācijas, kā arī aizliedzot ķīniešu grupām veikt darbības nereģistrētu ārzemju NVO vārdā vai uzdevumā, tostarp attiecinot to uz Honkongas un Makao NVO; aicina Ķīnas iestādes būtiski pārskatīt šo likumu, lai saskaņotu to ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem;

25.  pauž bažas par jaunā kiberdrošības likuma projektu, kas pastiprinās un institucionalizēs kibertelpas cenzūras un uzraudzības praksi un var Eiropas uzņēmumus var piespiest IT infrastruktūrā paredzēt obligātas piekļuves iespējas; atzīmē Ķīnas reformas aizstāvošo juristu un pilsonisko tiesību aizstāvju bažas, ka kiberdrošības likums vēl vairāk ierobežos vārda brīvību un pieaugs pašcenzūra; uzsver gan kiberdrošības, gan NVO likumu ievērojamo negatīvo ietekmi uz Eiropas uzņēmumu un iestāžu darbību Ķīnas Tautas Republikā un tādēļ aicina Eiropadomi, EĀDD un Komisiju turpināt Ķīnas iestādēm stingri iebilst pret šiem ļoti pretrunīgajiem pasākumiem; pauž nopietnas bažas par to, cik plaši Ķīna definē valsts drošības un galveno apdraudējumu jēdzienus jaunajā valsts drošības likumā, kurā pie apdraudējumiem minēta arī kaitīgas kultūras ietekme; secina, ka šajā likumā Ķīnas valsts drošības intereses formulētas tik plaši un neskaidri, ka tas dod Ķīnas iestādēm praktiski neierobežotas pilnvaras vērsties pret darbībām, personām vai publikācijām, kam tās nepiekrīt;

26.  pauž bažas par to, ka Ķīnas vadības uzsāktajai pretkorupcijas kampaņai, kas kopumā ir slavējams mēģinājums veicināt iedzīvotāju uzticēšanos valdībai, tomēr raksturīgs pārredzamības trūkums un vairumā gadījumu netiek nodrošināts tiesiskums; norāda, ka dažos gadījumos kampaņa tiek ļaunprātīgi izmantota iekšējām cīņām un ĶKP lomas un ietekmes palielināšanai; tomēr pauž nožēlu, ka šī kampaņa tiek īstenota veidā, kas vēl vairāk grauj tiesiskumu, jo apsūdzētās amatpersonas tiekot turētas nelikumīgā aizturēšanas sistēmā, tām netiekot nodrošināta pamattiesību aizsardzība un apsūdzētos nereti piespiež atzīties;

27.  pauž līdzjūtību to vairāk nekā 173 upuru draugiem un ģimenēm, kuri gāja bojā 2015. gada 12. augustā ostas pilsētā Tianjin notikušajos postošajos sprādzienos, kuru dēļ tika pārvietoti tūkstošiem iedzīvotāju; atzīmē to, ka pieaug miermīlīgo un masveidīgo vides aizstāvības protestu skaits dažādās valsts daļās; ir satriekts par to, ka tūkstoši tonnu ļoti toksisku ķimikāliju tika nelikumīgi uzglabātas neatļautā attālumā (mazāk nekā 600 m) no dzīvojamās zonas; pauž nožēlu par lēno un noslēpumaino oficiālo informācijas politiku attiecībā uz Tianjin katastrofu un uzskata to par ļoti neproduktīvu, it īpaši tāpēc, ka tiek cenzēti arī sociālo mediju ziņojumi par šo lielo traģēdiju; uzsver to, cik svarīgi ir īstenot visus darba drošības standartus saskaņā ar Ķīnas un starptautiskajiem tiesību aktiem, un aicina Ķīnas valdību paaugstināt drošības un vides standartus bīstamajās ražotnēs, pirmām kārtām nodrošinot atbilstību pašas Ķīnas tiesību aktiem;

28.  norāda, ka sprādzieni, kas 2015. gada 12. augustā notika Tianjin un 2015. gada 31. augustā — Dongying pilsētā, liek Ķīnai steidzami un nopietni risināt jautājumu par rūpniecisko drošību, jo īpaši saistībā ar korupciju un nesodāmību;

29.  uzsver, ka ir steidzami nepieciešami tālāki vides aizsardzības pasākumi, ņemot vērā, piemēram, gan to, ka 2014. gadā tikai astoņas no 74 lielajām pilsētām sasniedza valsts standartu gaisa piesārņojuma ziņā — rādītāju 2,5 PM, gan arī to, ka Ķīnā 190 miljoni cilvēku ik gadu saslimst piesārņota ūdens dēļ; brīdina, ka divkāršā ūdens krīze (masveida piesārņojums apvienojumā ar pieaugušu ūdens patēriņu) varētu izraisīt lielu politisko un sociālo nestabilitāti; atgādina, ka Ķīnas vides degradācijas sekas ir jūtamas arī kaimiņvalstīs; uzsver vides degradācijas izmaksas un cer, ka nākamajā piecgades plānā vides jautājumi būs prioritāte; turklāt norāda uz to, ka vides aizsardzības neesamība ne tikai nodara postu videi, bet ir uzskatāma arī par negodīgas konkurences prakses faktoru; atzinīgi vērtē ES un Ķīnas nolīgumu uzlabot sadarbību, lai risinātu galvenās vides problēmas, piemēram, gaisa, ūdens un augsnes piesārņojumu; atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar jauno vides aizsardzības likumu vietējie darbinieki ir atbildīgi, arī ar atpakaļejošu datumu, par kaitējumu videi, kas izraisīts viņu amata termiņa laikā, kā arī to, ka ieguldījums vides aizsardzībā tiks vairāk ņemts vērā, apsverot šo vietējo darbinieku paaugstināšanu amatā; mudina valsts un vietējās iestādes konstruktīvi un aktīvi iesaistīt vides aizsardzības organizācijas un vietējās iedzīvotāju kustības Ķīnas vides politikas un iniciatīvu uzraudzībā, īstenošanā un izpildē; atgādina, ka ES un Ķīnas augstākā līmeņa tikšanās laikā 2015. gada jūnijā tika noteikti arī vides politikas pasākumi un klimata aizsardzības pasākumi, saskaņā ar kuriem Ķīnai ir jāievēro CO2 emisiju robežvērtības, ņemot vērā Parīze 2015. gada decembrī paredzēto augstākā līmeņa sanāksmi un Pekinā 2013. gadā pieņemtās stratēģiskās programmas 2020. gadam mērķus;

30.  atzinīgi vērtē pastiprināto ES un Ķīnas sadarbību un pieredzes apmaiņu patērētāju tiesību un aizsardzības jomā, kā arī Ķīnas valdības aktīvāk veiktos pasākumus, kuri paredz mazumtirgotāju atbildības palielināšanu par profesionālās rīcības kodeksa ievērošanu attiecībā uz preču atdošanas un remonta pienākumiem, iespējamo krāpšanu, maldinošu un krāpniecisku reklāmu, priekšapmaksas kārtību un patērētāju personas datu aizsardzību, jo īpaši ņemot vērā Ķīnas strauji augošo interneta tirdzniecības nozari;

31.  atzīmē, ka pēdējos gados Ķīnas pretterorisma politika ir strauji attīstījusies no pasīvas „aizsardzības pret terorismu” pieejas līdz proaktīvam „karam pret teroru” — līdzās pastāvīgai „krīzes pārvaldībai”, kas saistīta ar skartajos reģionos un sabiedrībā līdz šim nepieredzēta vēriena rīcību; pauž nopietnas bažas par Ķīnas likumprojektu par terorisma apkarošanu, kurš varētu sekmēt turpmākus vārda brīvības, biedrošanās, pulcēšanās un ticības brīvību pārkāpumus, jo īpaši Tibetā un Siņdzjanā, kur dzīvo mazākumtautības;

32.  solidarizējas ar Ķīnas iedzīvotāju centieniem apkarot terorismu un ekstrēmismu; tomēr pauž bažas, ka likumprojektā par terorisma apkarošanu Ķīnā iekļautā teroristu definīcija, ja tā netiks būtiski pārskatīta, var dot iespējas sodīt par gandrīz jebkādu miermīlīgu tibetiešu kultūras, reliģijas vai identitātes izpausmi, kas atšķirtos no valsts oficiālās interpretācijas;

33.  aicina Ķīnu palielināt interneta brīvību un respektēt visu valstu kiberdrošību;

34.  pauž bažas, ka Siņdzjana ir tikusi ierauta „apburtā lokā”, jo, no vienas puses, turku valodā runājošo musulmaņu uiguru vidū ir vardarbīgas separātistu un ekstrēmistu grupas, kas tomēr nepārstāv lielo vairākumu, un, no otras puses, Pekina stabilitātes dēļ arvien vairāk uz sociāliem nemieriem reaģē ar represijām, palielinot sava drošības aparāta klātbūtni šajā reģionā, atsvešinot daudzus uigurus no Pekinas un radot augsni pret hanu etniskās grupas ķīniešiem vērstiem aizspriedumiem uiguru tautības iedzīvotāju vidū; pauž nožēlu par uiguru kultūras marginalizāciju Siņdzjanā, tostarp aizliedzot uiguru ierēdņiem apmeklēt mošejas un dažās vietās ievērot ramadānu; aicina Ķīnas iestādes darīt visu iespējamo, lai izveidotu patiesu dialogu ar uiguru kopienu un aizsargātu uiguru kultūras identitāti; ar bažām atzīmē ceļošanas ierobežojumus, jo īpaši Tibetā un Siņdzjanā, kurus var noteikt ES pilsoņiem, jo īpaši diplomātiem un žurnālistiem; atzīmē, ka nevienā ES dalībvalstī šādi ierobežojumi neattiecas uz Ķīnas pilsoņiem (tostarp diplomātiem un žurnālistiem); tādēļ stingri uzstāj, ka jāveic pasākumi, lai īstenotu savstarpīguma principu;

35.  pievienojas un solidarizējas ar Honkongas iedzīvotājiem, atbalstot demokrātiskās reformas; uzsver, ka Honkongas autonomiju garantē Pamatlikums; uzskata, ka pilnvērtīgu vispārējo vēlēšanu ieviešana īpašajā pārvaldes reģionā ir pilnībā savietojama ar principu „viena valsts – divas sistēmas”; pauž nožēlu par to, ka netika pabeigta Honkongas administrācijas vadītāja vēlēšanu likuma reforma; cer, ka jau tuvākajā nākotnē varēs uzsākt jaunu reformu procesu, kura mērķis būs nodrošināt Honkongas iedzīvotājiem 2017. gadā vispārējas tiešu vēlēšanu tiesības ar patiesu izvēli starp dažādiem kandidātiem; atzinīgi vērtē Eiropas Ārējās darbības dienesta un Eiropas Komisijas 2015. gada 24. aprīļa kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei: „Honkongas īpašās pārvaldes apgabals: 2014. gada zinojums” un atbalsta ES apņemšanos stiprināt demokrātiju, tostarp tiesiskumu, tiesu varas neatkarību, pamattiesības un pamatbrīvības, pārredzamību un informācijas un vārda brīvību Honkongā;

36.  pauž stingru atbalstu principam „viena valsts – divas sistēmas” kā pamatam attiecībām starp Honkongas un Makao īpašajiem administratīvajiem reģioniem un kontinentālo Ķīnu;

37.  pauž bažas par nesenajiem politiskajiem un civilajiem nemieriem Honkongā un aicina Ķīnu ievērot saistības pret Honkongas iedzīvotājiem, kuras paredz saglabāt viņu tiesības un brīvības atbilstoši noteikumiem 1984. gadā parakstītajā Ķīnas un Lielbritānijas kopīgajā deklarācijā;

Ārpolitiskā situācija

38.  norāda, ka prezidenta Xi „Ķīniešu sapnis” par nacionālu atjaunotni kopš tā uzsākšanas paredz spēcīgāku un proaktīvāku Ķīnas lomu pasaulē; mudina priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos noskaidrot iespējas kopīgi ar ASV izstrādāt vienotu pieeju Ķīnai tajos jautājumos, kuri veicinātu ES interešu īstenošanu; uzsver, ka Ķīnas kā globālas lielvaras ietekmes pastāvīgais pieaugums steidzami prasa nepārtraukti un ātri apsvērt Eiropas stratēģiskās prioritātes tās attiecībās ar Ķīnu; uzsver, ka tādai pasaules lielvarai kā Ķīna globalizācijas un savstarpējās atkarības kontekstā vajadzētu aktīvāk un konstruktīvāk dot ieguldījumu globālo problēmu un reģionālo konfliktu risināšanā, lai sasniegtu tādu pasaules kārtību, kurā tiek ievērotas starptautiskās tiesības un universālās vērtības un nodrošināts miers; uzskata, ka Ķīnai vajadzētu ieņemt lielāku vietu starp pasaules vadošajām valstīm, rīkojoties saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti visiem;

39.  norāda uz to, ka prezidenta Xi īstenotā vadība piešķir prioritāti attiecībām ar ASV, ņemot vērā viņa priekšlikumu attiecībā uz „jauna veida lielvaru attiecībām” Ķīnas un ASV starpā; tomēr dod priekšroku konstruktīvākai pieejai jaunai pasaules kārtībai, kuru Ķīnai vajadzētu palīdzēt veidot un integrēt, proti, tādai, kura balstās uz cilvēktiesību, demokrātijas un cilvēku drošības universālām vērtībām; aicina ES būt aktīvākai Āzijā un sadarboties ar Ķīnu, ASV un citiem reģionālajiem dalībniekiem, lai šajā reģionā panāktu lielāku stabilitāti;

40.  uzsver, ka nesenajā Baltajā grāmatā par Ķīnas militāro stratēģiju tiek minēti Pekinas nodomi turpināt palielināt Ķīnas floti un paplašināt tās operāciju diapazonu, pārejot no „piekrastes ūdeņu aizsardzību” uz „atklāto jūras ūdeņu aizsardzību”; pauž nožēlu par vienpusēju pretgaisa aizsardzības identifikācijas zonas noteikšanu un no tās izrietošo prasību pēc navigācijas gaisa kontroles Japānas un Dienvidkorejas teritorijā; prasa līdzsvarotu attieksmi, lai novērstu Ķīnas kaimiņvalstu bažas un spriedzes pieaugumu Klusā okeāna un Indijas okeāna reģionā, kā arī garantētu Eiropas ļoti svarīgās intereses par brīvu kuģošanu jūrās;

41.  pauž nožēlu par to, ka — pretēji 2002. gada Rīcības deklarācijai — vairākas puses atprasa teritoriju Spratlija salās, un pauž jo īpašas bažas par Ķīnas pašreizējo centienu vērienīgo mērogu, kas ietver sevī militāru rūpnīcu, ostu un vismaz viena lidlauka izbūvi; nepārprotami brīdina, ka pretējo pušu karakuģu un gaisa patruļu pieaugoša klātbūtne, kā arī gaisa telpas uzraudzības zonas (air defense identification zone (ADIZ)) iespējamā izveide virs Dienvidķīnas jūras rada lielu apdraudējumu šajā apgabalā un līdz ar to pieaug briesmas, ka starp abām pusēm var sākties konfrontācija;

42.  turpina paust satraukumu par pieaugošo spriedzi Dienvidķīnas jūrā, tāpēc aicina visas iesaistītās puses izvairīties no vienpusējām provokatīvām darbībām Dienvidķīnas jūrā, un uzsver, ka ir svarīgi strīdus atrisināt mierīgā ceļā, balstoties uz starptautiskajām tiesībām un izmantojot objektīvas starptautiskas starpniecības, piemēram, ANO Jūras tiesību konvencijas (UNCLOS), palīdzību; pauž nožēlu, ka Ķīna atsakās atzīt gan UNCLOS jurisdikciju, gan Arbitrāžas tiesas jurisdikciju; mudina Ķīnu pārskatīt tās nostāju un aicina visas puses, tostarp Ķīnu, ievērot galu galā UNCLOS lēmumu; uzskata, ka sarunas un rīcības kodeksu kopīga īstenošana ir veids, kā miermīlīgā ceļā varētu novērst spriedzi Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūru teritorijās, lai miermīlīgi izmantotu attiecīgos jūras apgabalus, tostarp izveidotu drošus tirdzniecības ceļus un noteiktu zvejas kvotas vai teritorijas resursu izpētei; piekrīt ASEAN 26. augstāka līmeņa sanāksmes steidzamajam aicinājumam ātri pieņemt Rīcības kodeksu attiecībā uz Dienvidķīnas jūru; atzinīgi vērtē Ķīnas un ASEAN nesen panākto vienošanos paātrināt konsultācijas par rīcības kodeksu attiecībā uz strīdiem Dienvidķīnas jūrā; pieņem zināšanai Taivānas rosināto Dienvidķīnas jūras miera iniciatīvu, kuras mērķis ir panākt vienošanos par rīcības kodeksu un izveidot mehānismu, kas ļautu visām pusēm sadarboties šā reģiona dabas un jūras resursu kopīgā izmantošanā; atbalsta visas darbības, kas Dienvidķīnas jūrai ļautu kļūt par „miera un sadarbības jūru”;

43.  aicina priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos rīkoties saskaņā ar Eiropas Jūras drošības stratēģijā noteiktajām prioritātēm un identificēt riskus mieram un drošībai reģionā un visā pasaulē, ja gadījumā izceļas bruņots konflikts Austrumķīnas un Dienvidķīnas jūrās, proti, kādus riskus tas radītu kuģošanas brīvībai un drošībai reģionā un kādi riski pastāv konkrētām Eiropas interesēm; uzskata — tā kā citi dalībnieki (proti, Austrālija) jau ir ļoti politiski aktīvi Klusā okeāna reģionā, ES vajadzētu paļauties uz divpusējo un daudzpusējo sadarbību, lai efektīvi veicinātu drošību reģionā;

44.  mudina Ķīnas valdību izmantot savu ietekmi, lai nodrošinātu stabilitāti Korejas pussalā, stimulētu Ziemeļkoreju atgriezties pie uzticamām sarunām par kodolatbruņošanos un veikt konkrētus soļus ceļā uz kodolatbruņošanos; atgādina, ka Ķīna vēl arvien ir Ziemeļkorejas svarīgākais sabiedrotais, tādēļ mudina Ķīnas valdību kopā ar starptautisko sabiedrību uzņemties konstruktīva lomu, lai steidzami pievērstos šausminošajai cilvēktiesību situācijai Ziemeļkorejā, tostarp risinot tūkstošiem Ziemeļkorejas bēgļu problēmu, kuri šķērso Ķīnas robežu, glabjoties no drausmīgajiem apstākļiem savā valstī; mudina Ķīnas valdību ievērot tās pienākumus kā ANO Bēgļu konvencijas dalībvalstij un neliegt viņiem tiesības meklēt patvērumu, tādējādi aizsargājot cilvēka pamattiesības, nevis piespiedu kārtā liekot viņiem atgriezties Ziemeļkorejā; aicina ES šajā sakarībā izdarīt diplomātisku spiedienu uz Ķīnas valdību saskaņā ar tās globālo mērķi — kodolieroču neizplatīšanu;

45.  mudina Ķīnas valdību īstenot ietekmi uz Pakistānu, pārliecinot minēto valsti atturēties no nestabilitātes veicināšanas reģionā;

46.  atzinīgi vērtē ES un Ķīnas sadarbību drošības un aizsardzības jomā, tostarp pretpirātisma operāciju Adenas līcī, un aicina turpināt kopīgus centienus globālās drošības un aizsardzības problēmu risināšanā, piemēram, cīņā pret terorismu;

47.  vērš Pekinas uzmanību uz ASV un ES neatņemamo lomu attiecībā uz Ķīnas modernizācijas mērķiem; turklāt atgādina Pekinai par tās starptautiskajām saistībām un pienākumiem, veicinot mieru un drošību visā pasaulē, kā ANO Drošības padomes pastāvīgajai loceklei; šajā sakarībā pauž nožēlu, ka Ķīna kopā ar Krieviju nepārtraukti bloķē ANO rīcību Sīrijas jautājumā, kur prezidents Bashar al Assad jau vairāk nekā četrus gadus vērš nāvējošu karadarbību pret valsts iedzīvotājiem;

48.  uzsver, cik svarīga ir savstarpējā uzticība un sadarbība starp Ķīnu, ES un citiem galvenajiem starptautiskajiem dalībniekiem, risinot globālās drošības jautājumus; cer, ka Ķīna piedāvās savu atbalstu ES un ASV vadītām iniciatīvām, kuru mērķis ir izbeigt starptautisko tiesību pārkāpumus, kuri izraisa konfliktu Ukrainas austrumos, un atjaunot Ukrainas teritoriālo integritāti un suverenitāti pēc Krievijas agresijas;

Situācija cilvēktiesību jomā

49.  norāda, ka pastāv spēcīgas pretrunas starp oficiālo Ķīnas tiekšanos nodrošināt cilvēktiesību universālo raksturu un cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos; atzīmē, ka Ķīnā nesenā cilvēktiesību situācijas pasliktinšanās sākās 2013. gadā, un līdzšinējā vēršanās pret iedzīvotājiem ir pastiprinājusies, vēl vairāk ierobežojot pilsoniskās sabiedrības tiesības izteikties un miermīlīgi aizstāvēt savu viedokli; pauž nopietnas bažas par to, ka daudzi civiltiesību aktīvisti, cilvektiesīnbu aizstāvji un valdības kritizētāji tiek apcietināti, tiesāti un viņiem piespriests sods un ka Ķīnas policija ir aizturējusi vai nopratinājusi vairāk nekā 100 cilvēktiesību juristu un aktīvistu; aicina Ķīnas varas iestādes atbrīvot apcietinātās personas un nodrošināt, ka tās var netraucēti darboties savā profesijā;

50.  pauž pārliecību, ka stiprām pašreizējām ES un Ķīnas attiecībām ir jānodrošina efektīvs pamats nopietnam, jēgpilnam un atklātam dialogam par cilvēktiesībām, balstoties uz savstarpēju cieņu; turklāt uzskata, ka ES un Ķīnas attiecību 40. gadadiena 2015. gadā sniedz reālu iespēju panākt progresu šajā jomā;

51.  mudina ES visos jebkāda līmeņa dialogos turpināt izdarīt spiedienu, lai uzlabotu cilvēktiesību stāvokli Ķīnā, kā arī iekļaut cilvēktiesību klauzulas ikvienā divpusējā līgumā ar Ķīnu;

52.  atzinīgi vērtē 33. ES un Ķīnas dialogu par cilvēktiesībām, kas notika 2014. gada 8. un 9. decembrī; atzīmē, ka gan šis dialogs, gan citu starptautisko partneru izdarītais spiediens vairākos gadījumos ir sekmējis konkrētu rīcību; uzsver ES vairākkārt skaidri norādīto, ka tā vēlas šajā dialogā panākt vairāk reālu uzlabojumu Ķīnas cilvēktiesību situācijā;

53.  atgādina, ka cilvēktiesību universāluma princips vienmēr ir bijis ES un Ķīnas cilvēktiesību dialoga uzmanības centrā; ar bažām atzīmē, ka Ķīnas oficiālajā ieskatā universālums tiek apšaubīts kultūras atšķirību dēļ, kas ir bijis nozīmīgs iemesls konceptuālām atšķirībām, kuras novedušas pie sapratnes trūkuma un neuzticēšanās ES un Ķīnas attiecībās, un tas ierobežojis progresu ES un Ķīnas cilvēktiesību dialogos; tāpēc aicina Ķīnas vadību pārskatīt savu pieeju šim jautājumam un atzīt cilvēktiesību universālumu, kas atbilstu arī Cilvēktiesību deklarācijai; turklāt mudina ES iestādes dialogu ietvaros sadarboties ar Ķīnas iestādēm, lai panāktu universāluma ievērošanu;

54.  pauž nopietnas bažas, ka Ķīnā tiek izpildīts vislielākais nāvessodu skaits pasaulē un ka tur ik gadu šo sodu slepeni izpilda tūkstošiem cilvēku, neievērojot starptautiskos obligātos standartus par nāvessoda piemērošanu; atkārtoti uzsver, ka nāvessoda atcelšana veicina cilvēka cieņas ievērošanu un arvien lielāku cilvēktiesību attīstību.

55.  turpina paust bažas par vēl arvien pastāvošajiem stingrajiem ierobežojumiem attiecībā uz vārda, pulcēšanās, biedrošanās un reliģijas brīvību un cilvēktiesību organizāciju darbību;

56.  pauž nožēlu par bieži diskriminējošo attieksmi pret mazākumtautībām un reliģiskajām minoritātēm Ķīnā;

57.  kritizē to, ka reliģijas brīvība nav tiesības, kas būtu nomināli garantētas Ķīnas konstitūcijā, un šīs valsts valdība ierobežo reliģisko praksi, atļaujot vienīgi oficiāli apstiprinātas un atzītas reliģiskās organizācijas; pauž atbalstu tam, ka Ķīnas baznīcas pretojas valdības atjaunotajai stratēģijai „padarīt ķīnisku, ķīniskot” kristietību; jo paši pauž nosodījumu par Dzinaņas (Zhejiang) provincē notiekošo pret kristietību vērsto kampaņu, kuras laikā 2014. gadā tika izdemolētas desmitiem baznīcu un noņemti vairāk nekā 400 krusti; pievienojas baznīcu paustajām bažām par citām provincēm, kurās ir plašā mērā pārstāvēta kristietība; turklāt nosoda pret budismu vērstās kampaņas, kurā izmanto „patriotiskās audzināšanas” pieeju, tostarp pasākumus valsts pārvaldības ieviešanai tibetiešu budistu klosteros; nosoda „juridiskās izglītības” programmas budistu mūkiem un mūķenēm; neizprot un nepieņem Dalailamas attēlu aizliegumu Ķīnā; pauž bažas par Ķīnas Krimināllikuma ļaunprātīgu izmantošanu, lai vajātu tibetiešus un budistus, kuru religiskās aktivitātes tiek pielīdzinātas „separātismam”, un uzskata — šīs bažas apstiprina tas, ka mūki un mūķenes tagad veido aptuveni 44 % no politisko ieslodzīto skaita Tibetā; pauž nožēlu par to, ka apstākļi budisma praktizēšanai Tibetā ievērojami pasliktinājušies pēc tur notikušajiem protestiem 2008. gada martā, jo Ķīnas valdība īsteno vēl stingrāku pieeju „patriotiskajā audzināšanā”, tostarp līdz sīkumiem iejaucoties tibetiešu budistu klosteru iekšējās lietās, piemēram, izmantojot neievēlētas pārvaldības komitejas, kuras tagad ieviestas katrā klosterī, „juridiskās izglītības” programmas mūkiem un mūķenēm, lai nodrošinātu, ka viņi „neiesaistās darbībās, ar kurām tiktu sašķelta dzimtene un traucēta sociālā kārtība”, un Dalailamas attēlu aizliegšanu;

58.  atzīmē, ka prezidents Xi paziņojis par vairākām saistībām, lai valstī sekmētu tiesiskumu un korupcijas apkarošanu; tomēr pauž nopietnas bažas par neseno vēršanos pret vairāk nekā 200 juristiem, jo īpaši tiem, kuri nodarbojas ar cilvēktiesību lietām, daudzus no viņiem apsūdzot „sabiedriskās kārtības traucēšanā” un centienos nodarīt kaitējumu partijai, turklāt varas iestādes apgalvo, ka šādi radikāli pasākumi faktiski esot Ķīnas tiesību sistēmas aizsardzība; uzsver, ka šie pasākumi ir pretrunā ar iestāžu apgalvojumiem par tiesiskuma sekmēšanu un grauj līdz šim paveikto politisko reformu īstenošanā;

59.  atgādina, ka Ķīnas oficiālajā ieskatā sociāli ekonomiskās tiesības vēl arvien ir pārākas pār individuālām pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, savukārt Eiropas izpratnē šīs ir pamattiesības un vienlīdz svarīgas, turklāt ekonomikas attīstībai un cilvēktiesībām jābūt saistītām, un minētais atspoguļo Eiropas un Ķīnas oficiālo pozīciju atšķirības attiecībā uz cilvēktiesībām; uzsver arī, ka visaptveroša cilvēktiesību aizsardzība ir būtiska, lai turpinātos Ķīnas ekonomikas izaugsme, un tādēļ mudina Ķīnas iestādes nodrošināt gan sociāli ekonomisko, gan pilsonisko un politisko tiesību ievērošanu;

60.  kritizē ļoti ierobežojošos apstākļus, kādos jādarbojas Ķīnas plašsaziņas līdzekļiem, un stingro kontroli pār digitālo jomu, atbilstoši kurai ārvalstu, tostarp Eiropas, tīmekļa saturs tiek bloķēts un par politiski bīstamu uzskatīts iekšzemes saturs parasti tiek dzēsts un pakļauts cenzūrai; stingri protestē pret to, ka daudzi Ķīnas iedzīvotāji apcietināti par nodarījumiem, kas saistīti ar vārda brīvību, jo īpaši internetā;

61.  pauž nopietnas bažas, ka Ķīnas valdība turpina īstenot stingrās līnijas politiku pret Tibetas tautu, it īpaši noraidot Dalailamas rosināto „vidusceļa pieeju”, kurā nav centienu ne pēc neatkarības, ne atdalīšanās, bet gan pēc patiesas autonomijas ĶTR Konstitūcijas ietvaros; aicina Ķīnas valdību atsākt dialogu ar Tibetas pārstāvjiem; iebilst pret to, ka ĶKP marginalizē Tibetas kultūru, un mudina Ķīnas iestādes ievērot tibetiešu tautas vārda, biedrošanās un reliģijas brīvību; pauž nožēlu par humanitārās situācijas pasliktināšanos Tibetā, kas ir novedusi pie pašsadedzināšanās gadījumu skaita pieauguma; ar bažām atzīmē nesen pieņemtos pasākumus paredzēt kriminālatbildību saistībā ar pašsadedzināšanos, kuru mērķis ir sodīt personas, kas it kā saistītas ar pašsadedzināšanās veicējiem; pauž nopietnas bažas par kopš 2006. gada īstenoto vairāk nekā divu miljonu tibetiešu nomadu un lopkopju piespiedu pārvietošanu uz t. s. „jaunajiem sociālistiskajiem ciematiem”, jo viņiem tajos nav pieejama veselības aprūpe, izglītība un labklājība; tāpat pauž nopietnas bažas par notiekošo hanu etniskās grupas ķīniešu pārvietošanu uz Tibetu; pauž bažas par spīdzināšanas, pazušanas un patvaļīgas aizturēšanas gadījumiem, tostarp mūka Tenzin Delek Rinpoche lietu un 10 citu ievērojamu Tibetas ieslodzīto lietu; prasa sīki izmeklēt visus šos nāves gadījumus, kuri notikuši ieslodzījumā; pauž dziļas bažas par Tibetas vides degradāciju; uzsver, ka Tibetas plato strauji sasilst un tas var izraisīt Tibetas ledāju kušanu, no kuriem daudzi papildina Āzijas lielāko upju ūdeņus;

62.  mudina tos Eiropas uzņēmumus, kuri investē Ķīnā, ievērot starptautiskos darba standartus un uzņemties saistības, kas pārsniedz Ķīnas darba tiesību līmeni, ja tās neatbilst starptautiski pieņemtiem standartiem;

Ķīnas un Taivānas savstarpējās attiecības

63.  uzskata, ka gan Ķīna, gan Taivāna ir nozīmīgi ES ekonomiskie partneri Āzijā un Klusā okeāna reģionā; atzinīgi vērtē jebkādu būtisku uzlabošanos Ķīnas un Taivānas attiecībās; iestājas par sarunām par divpusēju nolīgumu ieguldījumu jomā starp ES un Taivānu, ņemot vērā, ka Taivāna reģionālā līmenī sniedz Ķīnai labāko izejas punktu un piekļuvi ES uzņēmējiem, turklāt daudzas valstis — tostarp Ķīnas Tautas Republika — tādus (de facto) līgumus ar Taivānu jau ir noslēgušas;

64.  ņem vērā to, ka Ķīnas valdība neiebilda pret Taivānas līdzdalību vairākās ANO organizācijās (PVO, ICAO); pauž bažas par to, ka Ķīnas valdība atkārtoti apstiprinājusi 2005. gada likumu pret atdalīšanos, kas ļauj izmantot militārus līdzekļus Taivānas neatkarības deklarēšanas gadījumā; pauž nožēlu, ka no Ķīnas dienvidiem uz Taivānu vēl arvien ir nomērķētas 1500 tāla darbības rādiusa raķetes; uzskata, ka reģiona pakāpeniska demilitarizācija vēl vairāk atvieglotu pušu tuvināšanos; uzskata, ka visi Ķīnas un Taivānas strīdi būtu jārisina mierīgā ceļā, pamatojoties uz starptautiskajām tiesībām; uzsver, ka iedrošinošs solis bija 2015. gada 23. maijā Kinmenas salā notikusī tikšanās starp Taivānas jūras šauruma abu pušu augstākajām amatpersonām; atzīmē, ka šī tikšanās bija trešā oficiālā sanāksme, ko rīkoja par pušu attiecībām atbildīgās Ķīnas un Taivānas amatpersonas; atbalsta iniciatīvas, ar kurām Taivānas jūras šauruma abu pušu attiecības veido mierīgā ceļā;;

o
o   o

65.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, EĀDD, Komisijai, dalībvalstu, pievienošanās valstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Ķīnas Tautas Republikas valdībai, Ķīnas Nacionālajam tautas kongresam, Taivānas valdībai un Taivānas Likumdošanas juaņam.

(1) OV L 250, 19.9.1985., 2. lpp.
(2) OV L 6, 11.1.2000., 40. lpp.
(3) OV C 264 E, 13.9.2013., 33. lpp.
(4) OV C 239 E, 20.8.2013., 1. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0096.
(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0462.
(7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0094.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0075.
(9) OV C 305 E, 14.12.2006., 219. lpp.
(10) OV C 67 E, 18.3.2010., 132. lpp.
(11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0097.
(12) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0411.
(13) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0412.
(14) OV C 285 E, 21.10.2010., 80. lpp.
(15) OV C 199 E, 7.7.2012., 185. lpp.
(16) OV C 349 E, 29.11.2013., 98. lpp.
(17) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0603.
(18) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0252.
(19) OV C 288 E, 25.11.2006., 59. lpp.
(20) OV C 157 E, 6.7.2006., 471. lpp.
(21) OV C 99 E, 3.4.2012., 118. lpp.
(22) OV C 131 E, 8.5.2013., 121. lpp.
(23) OV C 332 E, 15.11.2013., 185. lpp.


Gatavošanās pasaules humānās palīdzības samitam — risināmie jautājumi un iespējas sniegt humāno palīdzību
PDF 472kWORD 161k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 16. decembra rezolūcija par gatavošanos pasaules humānās palīdzības samitam — risināmie jautājumi un iespējas sniegt humāno palīdzību (2015/2051(INI))
P8_TA(2015)0459A8-0332/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 1991. gada 19. decembra rezolūciju Nr. 46/182 par ANO ārkārtas humānās palīdzības koordinācijas pastiprināšanu(1),

–  ņemot vērā ANO Starpaģentūru pastāvīgās komitejas (IASC) pārveides programmu(2),

–  ņemot vērā 2007. gada 12. jūlijā pieņemtos Globālās humānās palīdzības programmas partnerības principus(3),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 9. jūlija rezolūciju Nr. 64/290 par tiesībām uz izglītību ārkārtas situācijās(4) un attiecīgās vadlīnijas, tostarp tās, kuras sagatavoja UNICEF un UNESCO,

–  ņemot vērā ANO IASC vadlīnijas par integrētiem ar dzimumu saistītas vardarbības novēršanas pasākumiem humānās palīdzības darbībā(5),

–  ņemot vērā Sendai Katastrofu riska mazināšanas pamatprogrammu 2015.–2030. gadam, ko pieņēma trešajā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pasaules konferencē par katastrofu riska mazināšanu, kura norisinājās 2015. gada 14.–18. martā Sendai (Japānā)(6),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 27. jūlija rezolūciju Nr. 69/313, kurā noteikts Adisabebas rīcības plāns saistībā ar trešo Starptautisko konferenci par attīstības finansēšanu(7),

–  ņemot vērā diskusijas, gatavojoties 32. starptautiskajai Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustības konferencei, kas 2015. gada 8.–10. decembrī notiks Ženēvā,

–  ņemot vērā Globālās humānās palīdzības ziņojumu par 2015. gadu(8),

–  ņemot vērā Globālās humānās palīdzības pārskatu par 2015. gadu(9),

–  ņemot vērā labas humānās palīdzības principus (GHD)(10),

–  ņemot vērā ANO Augsta līmeņa darba grupu humanitārās jomas finansēšanas jautājumos,

–  ņemot vērā Padomes 1996. gada 20. jūnija Regulu (EK) Nr. 1257/96 par humāno palīdzību(11),

–  ņemot vērā 2007. gada Eiropas konsensu par humāno palīdzību (turpmāk „Eiropas konsenss“) — kopīgu deklarāciju, kuru parakstīja Komisija, Padome, Eiropas Parlaments un dalībvalstis(12), un tā rīcības plānu, kas jāatjauno,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Regulu (ES) Nr. 375/2014, ar ko izveido Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusu (iniciatīva “ES palīdzības brīvprātīgie” )(13) un Gada ziņojumu par iniciatīvas “ES palīdzības brīvprātīgie” īstenošanu 2014. gadā(14),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Lēmumu Nr. 1313/2013/ES par Savienības civilās aizsardzības mehānismu(15),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Dzimumu līdztiesība humānajā palīdzībā — dažādas vajadzības, pielāgota palīdzība“ (SWD(2013)0290)(16),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Gada ziņojums par Eiropas Savienības humānās palīdzības un civilās aizsardzības politiku un tās īstenošanu 2014. gadā“ (COM(2015)0406)(17),

–  ņemot vērā Komisijas Humānās palīdzības un civilās aizsardzības (ECHO) ĢD 2014. gada darbības pārskatu(18),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 22. jūnija secinājumus par vispārējiem principiem attiecībā uz skaidrā naudā sniegtu daudzfunkcionālu palīdzību, reaģējot uz humānajām vajadzībām(19),

–  ņemot vērā ANO 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām un tās 2000. gada 25. maija fakultatīvo protokolu par bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos; ņemot vērā 2008. gadā atjauninātās ES pamatnostādnes par bērniem bruņotos konfliktos,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. maija secinājumus „Jauna globāla partnerība nabadzības izskaušanai un ilgtspējīgai attīstībai pēc 2015. gada“(20),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 28. maija secinājumus par ES pieeju izturētspējai(21),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 5. jūnija secinājumus par Hjogo rīcības pamatplānu laikposmam pēc 2015. gada: izturētspējas veidošana, īstenojot riska pārvaldību(22),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 16. decembra secinājumus par pārmaiņu programmu laikposmam pēc 2015. gada(23),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. septembra kopīgo paziņojumu „Bēgļu krīzes risināšana Eiropā: ES ārējās darbības nozīme“ (JOIN(2015)0040)(24),

–  ņemot vērā reģionālās, tematiskās un globālās apspriedes, gatavojoties pasaules humānās palīdzības samitam(25),

–  ņemot vērā 2015. gada 19. maija rezolūciju par attīstības finansēšanu(26),

–  ņemot vērā 2014. gada 25. novembra rezolūciju par ES un globālo regulējumu attīstības jomā pēc 2015. gada(27),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par situāciju Jemenā(28), 2015. gada 11. jūnija rezolūciju par stāvokli Nepālā pēc zemestrīces(29), 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju par stāvokli Jarmukas bēgļu nometnē Sīrijā(30), 2015. gada 12. marta rezolūciju par Dienvidsudānu, tostarp nesenajiem bērnu nolaupīšanas gadījumiem(31), 2015. gada 12. februāra rezolūciju par humāno krīzi Irākā un Sīrijā, jo īpaši saistībā ar Islāma valsti (IS)(32), un 2015. gada 15. janvāra rezolūciju par stāvokli Lībijā(33),

–  ņemot vērā 2015. gada 10. septembra rezolūciju par migrāciju un bēgļiem Eiropā(34), un 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par pēdējā laikā notikušajām traģēdijām Vidusjūrā un ES migrācijas un patvēruma politikas nostādnēm(35),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 7. pantu, kurā atkārtoti ir apstiprināts, ka ES „nodrošina politikas un darbību saskaņotību, ņemot vērā visus tās mērķus”,

–  ņemot vērā LESD 208. pantu, kurā paredzēts, ka „politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā”,

–  ņemot vērā LESD 214. pantu par Savienības darbībām humānās palīdzības jomā,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 2. septembra paziņojumu „Pasaules humānās palīdzības samitu gaidot: globāla partnerība principiāliem un efektīviem humānās palīdzības pasākumiem“ (COM(2015)0419)(36) un tam pievienoto dienestu darba dokumentu (SWD(2015)0166)(37),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0332/2015),

A.  tā kā mūsu ļoti nestabilajā pasaulē palielinās dabas katastrofu un bada izpausmju daudzveidība, biežums un smagums, kā arī notiek nepieredzēti straujš konfliktu daudzuma un sarežģītības pieaugums;

B.  tā kā pieaugošās problēmas, piemēram, urbanizācija, iedzīvotāju skaita straujš pieaugums, demogrāfiskās pārmaiņas, dabas katastrofu izplatīšanās un pastiprināšanās, vides degradācija, pārtuksnešošanās, klimata pārmaiņas, daudzi ilglaicīgi un vienlaicīgi konflikti ar reģionālu ietekmi un resursu trūkums, kas papildina nabadzības, nevienlīdzības, migrācijas, pārvietošanas un nestabilitātes ietekmi, ievērojami palielina vajadzību pēc humānās palīdzības visā pasaulē;

C.  tā kā kopš 2004. gada ir vairāk nekā dubultojies to cilvēku skaits, kuriem ir nepieciešama palīdzība, 2015. gadā pārsniedzot 100 miljonus; tā kā humanitārās krīzes skar 250 miljonus cilvēku; tā kā piespiedu pārvietoto personu skaits ir sasniedzis augstāko līmeni kopš Otrā pasaules kara, proti, gandrīz 60 miljonus, tostarp gandrīz 40 miljoni personu ir pārvietoti savu valstu iekšienē; tā kā vairāk nekā puse no pasaules bēgļiem ir bērni;

D.  tā kā miljards cilvēku līdz 2050. gadam varētu tikt pārvietoti klimata pārmaiņu dēļ, turklāt vairāk nekā 40 % pasaules iedzīvotāju dzīvos teritorijās, kuras spēcīgi ietekmēs ūdens trūkums; tā kā dabas katastrofu izraisītie ekonomiskie zaudējumi, visticamāk, ievērojami palielināsies, bet pašlaik tie ik gadu sasniedz USD 300 miljardus;

E.  tā kā iepriekšējo astoņu gadu laikā augošās vajadzības un problēmas, noturīgu saistību trūkums un humānās palīdzības izmaksu palielināšanās ir veicinājusi to, ka pašreizējā humānās palīdzības sistēma ir sasniegusi savas robežas, piespiežot vairākas organizācijas īslaicīgi pārtraukt pārtikas palīdzības, mājokļu nodrošināšanas un citas dzīvības glābšanas humānās palīdzības operācijas;

F.  tā kā humānās palīdzības slimnīcas bieži vien kļūst par mērķi uzbrukumiem ar masu iznīcināšanas ieročiem; tā kā arvien biežāk tiek izteikti draudi un veikti uzbrukumi humānās palīdzības darbiniekiem; tā kā ļoti bieži tiek apdraudēta humānās palīdzības personāla un ievainoto cilvēku drošība; tā kā šie uzbrukumi ir starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums un nopietns apdraudējums humānās palīdzības nākotnei;

G.  tā kā visu humānās palīdzības darbību pamatā ir jābūt humānās palīdzības principiem — cilvēcībai, neitralitātei, objektivitātei un neatkarībai — un starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību pamatnoteikumiem, kas paredzēti Ženēvas konvencijās un to papildprotokolos; tā kā pārvietoto personu aizsardzība ir jānodrošina bez nosacījumiem un tā kā priekšroka ir jādod neatkarīgai palīdzībai, t. i., palīdzībai, ko neietekmē politiski, ekonomiski vai drošības apsvērumi vai jebkāda veida diskriminācija;

H.  tā kā visām konfliktā iesaistītajām pusēm, ieskaitot valsts un nevalstiskus bruņotos dalībniekus, ir jāgarantē humānās palīdzības sniedzējiem nepieciešamā piekļuve, lai palīdzētu neaizsargātiem konfliktu skartiem civiliedzīvotājiem;

I.  tā kā sievietes un bērni ir ne tikai īpaši neaizsargāti, bet arī nesamērīgi pakļauti riskam katastrofu zonās gan ārkārtas situācijas laikā, gan seku novēršanas laikā, un viņi saskaras arī ar izmantošanu, marginalizāciju, infekcijām un seksuālu un ar dzimumu saistītu vardarbību, ko izmanto kā ieročus; tā kā sievietes un bērni saskaras ar paaugstinātu risku pārvietošanas un parasto aizsardzības un atbalsta struktūru sabrukšanas gadījumā; tā kā starptautiskajās humanitārajās tiesībās ir paredzēts, ka visa nepieciešamā medicīniskā aprūpe ir bez diskriminācijas jāsniedz kara laikā izvarotām meitenēm un sievietēm; tā kā Pasaules Veselības organizācija nedrošu abortu uzskata par vienu no trim galvenajiem māšu mirstības cēloņiem; tā kā mātes veselība, konsultācijas izvarošanā cietušām sievietēm un izglītības un mācību programmas pārvietotiem bērniem ir svarīgas problēmas bēgļu nometnēs;

J.  tā kā konsolidētajā ANO aicinājumā piešķirt humāno palīdzību tika sasniegta vēsturiski augsta summa, kas tuvojās EUR 19 miljardiem; tā kā, neraugoties uz rekordaugstām līdzekļu devēju iemaksām, tikai viena ceturtdaļa no globālajiem humānās palīdzības aicinājumiem saņēma finansējumu, un ES saskārās ar grūtībām finansēt globālos humānās palīdzības aicinājumus un ECHO ĢD atbalstītās operācijas; tā kā šie apstākļi pastiprina nepieciešamību pēc globāli koordinēta, savlaicīga, paredzama un elastīga finansējuma, kas pielāgots dažādiem kontekstiem un ko balsta jauna publiskā un privātā partnerība inovatīvai sagatavotībai un piegādes metodes; tā kā Eiropas Savienībai ir bijušas grūtības piešķirt finansējumu atbilstoši globālajiem aicinājumiem sniegt humāno palīdzību un grūtības finansēt ECHO ĢD operācijas; tā kā šajā kontekstā vēl jo svarīgāka ir atjaunotā apņemšanās sasniegt mērķi piešķirt palīdzību 0,7 % apmērā un savlaicīga tās sniegšana;

K.  tā kā lielākā daļa humanitāro krīžu ir cilvēku radītas; tā kā 80 % no ES starptautiskās humānās palīdzības tiek novirzīti cilvēku radītām krīzēm, kurām būtībā nepieciešami politiski, nevis tikai humanitāri risinājumi; tā kā nabadzība un neaizsargātība pret krīzēm ir nesaraujami saistītas, uzsverot nepieciešamību pievērsties krīžu pamatcēloņiem, palielināt noturību, pastiprināt spēju pielāgoties dabas katastrofām un klimata pārmaiņām un risināt skarto iedzīvotāju ilgtermiņa vajadzības; tā kā humanitāro krīžu sekas, piemēram, migrācija un bēgļu problēmas, kļūs tikai lielākas, ja vien netiks novērsti pamatcēloņi un ja neradīsies labāka saikne starp humāno palīdzību un attīstības sadarbības palīdzību;

L.  tā kā humānā palīdzība un attīstība ir savstarpēji saistītas, jo īpaši ņemot vērā vajadzību stiprināt noturību pret katastrofām, samazinot riskus un aizsargājot pret satricinājumiem, kas ir būtisks veids, kā samazināt humanitārās vajadzības un novērst pārtraukumus veselības, higiēnas, izglītības, uztura un pat vienkāršas pajumtes nodrošināšanā;

M.  tā kā starptautiska, vietēja un reģionāla koordinācija, informācijas apmaiņa un kopīgu programmu izstrāde, datu apkopošana un novērtējumu izstrāde palīdzēs uzlabot lēmumu pieņemšanu, efektivitāti, produktivitāti un pārskatatbildību palīdzības sniegšanā;

N.  tā kā ir nepieciešams panākt lielāku uzticēšanos un turpmāku sadarbību starp privātā sektora dalībniekiem, NVO, vietējās varas iestādēm, starptautiskām organizācijām un valdībām; tā kā uzņēmumu resursi, zināšanas, piegādes ķēdes, pētniecības un izstrādes spējas, kā arī loģistika var palīdzēt nodrošināt efektīvāku sagatavotību un humāno palīdzību;

O.  tā kā ES humānās palīdzības finansējums 2015. gadā — EUR 909 miljoni — ir mazāk nekā 1 % no kopējā ES budžeta; tā kā uzlabot saikni starp ārkārtas palīdzību un ilgtermiņa palīdzību ir viens no veidiem, kā mazināt pašreizējo neatbilstību starp ārkārtas humanitārajām vajadzībām un pieejamajiem līdzekļiem;

P.  tā kā NVO un starptautiskās organizācijas, piemēram, Sarkanais Krusts un ANO aģentūras, pašlaik ir galvenie humānās palīdzības īstenotāji, kas nodrošina dzīvībai svarīgu palīdzību un aizsardzību apmēram 120 miljoniem cilvēku gadā;

Q.  tā kā profilaksei, iekšzemes reaģēšanai un iekšzemes spējām ir svarīga nozīme, lai apmierinātu vajadzības vislabākajā veidā un samazinātu nepieciešamību saņemt starptautisko palīdzību; tā kā 2015. gadā tikai 2 % no kopējā starptautiskās humānās palīdzības tiešā veidā sasniedza vietējās un valsts līmeņa NVO attiecīgajās valstīs, lai gan to reaģēšanas spējas, zināšanas par vajadzībām un spējas aizsniegt krīzes skartos cilvēkus parasti ir labākas nekā citiem dalībniekiem; tā kā pieaug pieprasījums nodrošināt pārskatatbildību krīžu skartajiem cilvēkiem un kopienām;

R.  tā kā humānās palīdzības pamatā ir jābūt vajadzībām, ko novērtē humānās palīdzības dalībnieki, un tā kā līdzekļu devējiem būtu jāatturas izmantot palīdzību kā krīzes pārvaldības instrumentu;

S.  tā kā humānās palīdzības pasākumiem un izmantotajiem līdzekļiem ir jāatbilst kopīgi izvērtētām vajadzībām un tie jāpielāgo atšķirīgām situācijām; tā kā būtiski darīt visu, lai nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu un jo īpaši sieviešu, bērnu, vecu cilvēku, personu ar invaliditāti, minoritāšu, pirmiedzīvotāju un citu neaizsargātu iedzīvotāju grupu īpašo vajadzību iekļaušanu humānās palīdzības pasākumos;

T.  tā kā globālie dalībnieki ir jāmudina iekļaut humānās palīdzības sniegšanu cilvēktiesību uzraudzības un ziņošanas mehānismos;

U.  tā kā pirmajā pasaules humānās palīdzības samitā (WHS), kam 2016. gada 23. un 24. maijā jānotiek Stambulā, ir jāpārveido humānās palīdzības struktūra, padarot to iekļaujošāku, efektīvāku, pārredzamāku un patiesi globālu, lai varētu reaģēt uz gaidāmo vajadzību palielināšanos saistībā ar pašreizējām un nākotnē paredzamām problēmām, piemēram, pārtikas nodrošinājumu, iedzīvotāju skaita pieaugumu, klimata pārmaiņām, nestabilitāti, palīdzības darbinieku drošību, piespiedu pārvietošanu un sociālekonomisko attīstību;

V.  tā kā WHS notiks pēc vairākām starpvaldību sarunām, kas aptver katastrofu riska samazināšanu, finansējumu attīstībai, ilgtspējīgas attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada un klimata pārmaiņām un kas turpmāko gadu laikā noteiks attīstības un humānās palīdzības specifiku, un tādēļ tā būs vienreizēja, būtiska un skaidra iespēja saskaņot mērķus, principus un rīcību, kā arī visai pasaulei saskaņoti risināt visneaizsargātāko iedzīvotāju vajadzību apmierināšanu un stiprināt izturētspēju;

W.  tā kā ES kā galvenajai līdzekļu devējai ir pienākums un nepieciešamās iespējas uzņemties vadību labāku un inovatīvāku ceļu meklēšanā, lai apmierinātu miljoniem konfliktu un katastrofu skarto cilvēku vajadzības un nodrošinātu viņiem drošus problēmu risinājumus ilgtermiņā;

X.  tā kā nesen ir krasi pieaugusi globāla un akūta pārtikas nepietiekamība un trešajā līmenī klasificēto valstu politiskās nestabilitātes negatīvā starptautiskā ietekme ir no jauna atgādinājusi, ka WHS ir jāpaātrina humanitārās sistēmas transformācija un labāk jākalpo cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama palīdzība,

No globālām apspriedēm līdz globālai rīcībai

1.  atzinīgi vērtē ANO ģenerālsekretāra lēmumu sasaukt pirmo daudzpusējo pasaules humānās palīdzības samitu (WHS) un Turcijas vēlmi to uzņemt; aicina dalībvalstis atbalstīt WHS un sagatavot stingrus Padomes secinājumus ar konkrētām saistībām un prioritārām rīcības jomām, līdztekus panākot operatīvo efektivitāti, kopīgus kvalitātes standartus, labāku koordināciju un partnerību ar iespējamiem līdzekļu devējiem, pamatojoties uz politiski neitrālu palīdzību, kā arī vienotu izpratni par humanitārajiem principiem — cilvēcīgumu, neitralitāti, objektivitāti un neatkarību — un ievērojot starptautiskajās humanitārajās tiesībās noteiktos pienākumus;

2.  atzinīgi vērtē ANO iniciatīvu apkopot informāciju no visas pasaules, lai prognozētu dabas katastrofas un konfliktus un noskaidrotu, kā rīkoties, lai glābtu un aizsargātu cilvēkus no šādu krīžu ietekmes; atzinīgi vērtē arī astoņu reģionālo apspriežu organizēšanu, kas ietvēra arī tematiskās sanāksmes un globāla mēroga apspriešanos ar pārstāvjiem no valdībām, pilsoniskās sabiedrības, NVO, brīvprātīgo tīkliem, uzņēmumiem un reliģiskiem tīkliem, kā arī tiešsaistes apspriešanās iniciatīvu un izveidoto Humānās palīdzības finansēšanas augsta līmeņa ekspertu grupu, kurai viens no vadītājiem ir ES;

3.  uzsver, ka mūsdienās milzīgo humanitāro problēmu risināšanai ir vajadzīga iekļaujošāka, daudzveidīgāka un patiesi globāla humānās palīdzības sniegšanas sistēma, kas tiks nostiprināta WHS un kas vienlaikus atzīst mūsdienu humanitāro krīžu novēršanas sistēmas atšķirības un visu dalībnieku savstarpēji papildinošos pienākumus; aicina ES atbalstīt „Globālo konsensu par humāno palīdzību“, kurā apstiprināti humānās palīdzības principi un pienākumi un tiesības saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām, vienlaikus veicinot uz cilvēkiem orientētus un cilvēktiesībās balstītus aizsardzības pasākumus, kā arī panākot valdību atbildību par savu lomu un pienākumiem cilvēku aizsardzībā; pievērš uzmanību nelabvēlīgajai ietekmei, ko izraisa humānās palīdzības politizēšana, un atgādina, ka galveno humanitāro principu stiprināšanai un pastāvīgai apņēmībai tos ievērot ir izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu tā dēvēto humanitāro telpu konfliktu un dabas katastrofu skartajās teritorijās;

4.  uzsver, ka, lai WHS gala dokuments būtu saturīgs, ir jāiekļauj piecu gadu ceļvedis par to, kā attīstīt un operatīvi nodrošināt konkrētas politiskās saistības, par kurām tika pausta apņemšanās, tostarp starpvaldību uzraudzības un pārskatatbildības sistēmu, palīdzības organizāciju darbības novērtējumu un ietekmes novērtējumu, kas ietver ieinteresēto personu piedalīšanos;

5.  aicina WHS sasaistīt attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada, Sendai Katastrofu riska mazināšanas pamatprogrammu un 2015. gada ANO klimata pārmaiņu konferenci (COP 21), lai uzlabotu saskaņotību starp politikas jomām un iestādēm, palielinot izturību pret katastrofām, un prasa attīstības dalībniekiem paredzēt aktīvāku lomu noturības palielināšanā; aicina līdzekļu devējas valdības izstrādāt valsts politiku ar kopīgiem mērķiem, prioritātēm un rādītājiem, kas saista šīs sistēmas;

6.  aicina ES un tās dalībvalstis kā lielākās līdzekļu devējas un svarīgas operatīvās dalībnieces nodrošināt vadību, rādot aktīvu piemēru; uzsver, ka visu ES humānās palīdzības pasākumu pamatā jābūt solidaritātes, atbildības un pārskatatbildības principiem un tie jāveido tā, lai nodrošinātu neaizsargāto personu aizsardzību gan fiziski, gan psiholoģiski; prasa panākt globālu, visaptverošu un ilgtermiņa risinājumu cilvēkiem, kuri masveidā bēg no konfliktu reģioniem; norāda, ka no ES reaģēšanas spējas uz pašreizējo krīzi ir atkarīga Eiropas loma un uzticamība tai pasaules humānās palīdzības arēnā;

7.  aicina WHS īstenot sistemātisku, uz rezultātiem vērstu un iekļaujošu pieeju, izstrādājot specifiskus rādītājus un darba metodoloģiju, kas jāstiprina un kopīgi jāizmanto līdzekļu devējiem un īstenošanas aģentūrām, lai krīzes skartie cilvēki piedalītos visā humānās palīdzības darbību ciklā; aicina WHS strādāt pie institucionalizācijas, labākas uzraudzības un izvērtēšanas saistībā ar ANO sistēmu attiecībā uz pārskatatbildību pret skartajiem iedzīvotājiem;

8.  uzsver, ka WHS ir arī iespēja visām ieinteresētajām personām pārdomāt būtisko vajadzību reformēt ANO par iekļaujošu, pārredzamu un efektīvu koordinācijas sistēmu ar iekļaujošāku un operatīvāku IASC, ar labāku sadarbību ar partneriem, lai uzlabotu papildināmību un pilnībā īstenotu pārveides programmu un lai stiprinātu daudzpusējo humānās palīdzības sistēmas arhitektūru visām krīzēm, izveidojot uzticamu sistēmu vajadzību novērtēšanai, kas veido pamatu kopīgajiem aicinājumiem (nodrošinot visaptverošu finansiālu reģistrēšanu), izmaksu salīdzinājumu starp aģentūrām un uzraudzības un novērtēšanas mehānismu;

9.  uzstāj, ka bez vispusīgiem un būtiskiem līdzekļiem šāda globāla rīcība nebūs veiksmīga; uzsver, ka, lai risinātu gan jaunas, gan hroniskas katastrofas un problēmas, ir nepieciešams izvairīties no paralēlām sistēmām, paplašināt finansēšanas bāzi, nodrošināt ilgtermiņā prognozējamas investīcijas un atbilstību jaunajai ilgtspējīgas attīstības programmai, jo īpaši veicinot humānās palīdzības, attīstības un klimata pārmaiņu jomu dalībniekiem kopīgu riska un vajadzību novērtēšanu, plānošanu un finansēšanu; uzsver, ka ir vajadzīga lielāka savstarpējā papildināmība starp humāno palīdzību un attīstības palīdzību, lai uzlabotu efektivitāti un risinātu humānās palīdzības finansējuma trūkumu, un vienlaikus būtu jāpalielina attīstības palīdzības un humānās palīdzības finansējums; šajā sakarā atgādina par ilgtermiņa apņemšanos starptautiskajā līmenī sasniegt mērķi — 0,7 % no IKP;

10.  mudina ES kā pasaules lielāko humānās palīdzības sniedzēju uzņemties vadību WHS, aicinot izveidot elastīgākas humānās palīdzības sniegšanas metodes, kā arī proaktīvus un saskaņotus pasākumus un efektīvus instrumentus krīžu novēršanai; mudina ES un citus līdzekļu devējus ievērot savas finanšu saistības un izstrādāt veidus, kā samazināt laiku, kas nepieciešams finansiālo saistību pārvēršanai rīcībā uz vietas; turklāt norāda, ka cilvēktiesību ievērošanas ziņojumi ir svarīgs agrīnas brīdināšanas mehānisms krīžu novēršanai, un mudina WHS ņemt to vērā, virzoties no reaģēšanas uz profilakses kultūru;

Konflikta skarto iedzīvotāju vajadzību apmierināšana

11.  aicina ES humānās palīdzības pasākumos prioritāti piešķirt aizsardzībai, pasākumus balstot uz vajadzību novērtējuma, izveidojot atbilstības sistēmu un integrējot to programmu plānošanā; uzsver, ka jāparedz aizsardzības darbinieku lomas institucionalizācija un jāizstrādā stratēģiskas un integrētas pieejas, piešķirot pietiekamu finansējumu aizsardzības darbībām arī ārkārtas situāciju pirmajā posmā; mudina ES vairāk pievērsties uz cilvēktiesībām balstītai pieejai humānās palīdzības pasākumos, lai nodrošinātu cieņas, vajadzību un tiesību ievērošanu īpaši neaizsargāto iedzīvotāju grupām, jo īpaši sievietēm, jauniešiem, migrantiem, HIV inficētajiem, LGBTI personām un personām ar invaliditāti;

12.  aicina ES veicināt WHS visaptverošu vienošanos par praktiskiem veidiem, kā pastiprināt starptautisko humanitāro tiesību, starptautisku cilvēktiesību un bēgļu tiesību ievērošanu un atbilstību, piemēram, izplatot starptautisko humanitāro tiesību noteikumus reģionālajām un valsts pārvaldes iestādēm, drošības spēkiem, vietējām pašvaldībām un kopienu vadītājiem un atbalstot Starptautiskās Krimināltiesas lomu, lai izbeigtu nesodāmību par starptautisko humanitāro tiesību un starptautisko cilvēktiesību pārkāpumiem;

13.  uzsver nepieciešamību paplašināt Bēgļu konvenciju un Kampalas konvenciju, lai aizsargātu un atbalstītu pārvietotās personas visā pasaulē, kā arī tos, kurus ietekmē klimata pārmaiņas, kā arī aizsargātu viņus pret dažādiem vardarbības veidiem, piemēram, cilvēktirdzniecību, vardarbību dzimuma dēļ, vardarbību pilsētās un ekonomisko vardarbību, jo viņiem var būt pamatotas bailes no vajāšanas vai viņiem var draudēt nopietns kaitējums; uzsver, ka migrantiem jānodrošina tāds pats tiesību aizsardzības līmenis, kādu garantē visām parējām iedzīvotāju grupām krīzes laikā; aicina pievērst vērību īpaši neaizsargātām grupām, piemēram, migrantiem, bezvalstniekiem un bēgļiem, pret kurām debatēs par humanitāriem jautājumiem bieži vien pieļauta nevērīga attieksme; prasa izstrādāt jaunas paaudzes cilvēktiesību aizsardzības instrumentus, lai palīdzētu aizsargāt šīs iedzīvotāju grupas;

14.  uzsver vajadzību veikt būtiskas izmaiņas atbalstā, kas tiek piedāvāts bēgļiem un uzņemošajām valstīm un kopienām; atbalsta globālo apspriežu kopsavilkuma ziņojumu, kurā ir aicinājums, lai WHS izskata visaptverošu “bēgļu uzņemšanas vienošanos”, kas atzīst uzņemošo valstu ieguldījumus, organizē ilgtermiņa, paredzamu un stabilu finanšu pasākumu paketes, lai tām palīdzētu, padara bēgļus pašpietiekamus, sniedzot piekļuvi iztikas iespējām, kā arī rada vienlīdzīgāku kārtību viņu pārmitināšanai trešās valstīs;

15.  aicina ES un tās dalībvalstis līdz WHS kopīgi strādāt, lai panāktu kopīgu globālu izpratni par humānās palīdzības principiem un to īstenošanu, un kopīgi izstrādāt plašu, uz līdzdalību vērstu rīcības kodeksu pašreizējiem un jauniem līdzekļu devējiem, lai apmainītos ar paraugpraksi, veicinātu piekļuvi grūtībās nonākušajiem un stiprinātu esošās saistības ievērot labu līdzekļu devēju praksi, piemēram, saskaņā ar GHD principiem;

16.  aicina ES atbalstīt pārredzamības un pārskatatbildības iekļaušanu WHS deklarācijas pamatprincipos, par pamatu programmas izstrādei un novērtēšanai izmantojot īpašus rādītājus un kategorijās sadalītus datus (t. i., par dzimumu un vecumu un atsevišķus rādītājus par bērniem) un veicinot starptautisku humānās palīdzības pārredzamības standartu iniciatīvu, kuras mērķis būtu globālas pārskatatbildības rezultātu sistēma, lai izmērītu progresu;

17.  uzsver vajadzību nodrošināt pārtiku, ūdeni, patvērumu, sanitāriju un medicīnisko aprūpi kā katra cilvēka pamattiesības; pauž ārkārtīgi nopietnas bažas par epidēmiju izplatības risku, kas saistīts ar ārkārtīgi sliktiem sanitārajiem apstākļiem un ierobežotu piekļuvi drošam dzeramajam ūdenim, un par būtisku zāļu trūkumu humanitāro krīžu laikā; aicina ES uzņemties vadošo lomu, nodrošinot būtisku zāļu un droša dzeramā ūdens atbilstīgu pieejamību humanitārās krīzes situācijā;

18.  aicina Savienību un visus starptautiskos dalībniekus uzlabot humāno palīdzības sniegšanas metodes bēgļu nometnēs, jo īpaši piegādājot mobilas laboratorijas, lai apkarotu infekcijas slimību epidēmijas, uzlabojot ārkārtas palīdzības izplatīšanas metodes (ņemot vērā visneaizsargātākās grupas) un uzlabojot higiēnas un ārkārtas sanitāro infrastruktūru;

19.  uzsver nepieciešamību iekļaut bērnu aizsardzību kā neatņemamu humānās palīdzības daļu, lai novērstu un reaģētu uz ļaunprātīgu izmantošanu, nevērību, ekspluatāciju un vardarbību pret bērniem; uzsver, ka, tā kā bērni ir galvenie pārmaiņu dzinējspēki, ir svarīgi humānās palīdzības ietvaros radīt bērniem labvēlīgu telpu;

20.  uzsver centrālo lomu, kas konflikta un pēckonflikta situācijās ir sievietēm, ņemot vērā, ka viņas ir pirmās palīdzības sniedzējas krīzēs un palīdz turēties kopā savām ģimenēm un kopienām; aicina līdzekļu devējus un valdības humānās palīdzības plānošanā integrēt dzimumu līdztiesību un atbalstīt iespēju nodrošināšanu sievietēm un meitenēm;

21.  uzsver, ka humānās palīdzības sniegšana atbilst starptautiskajām humanitārajām tiesībām un ka ES humānā palīdzība nevar būt atkarīga no citu līdzekļu devēju noteiktiem ierobežojumiem; pauž bažas un nosodījumu par to, ka izvarošana un cita veida seksuāla un ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm un meitenēm tiek izmantota kā kara ierocis ārkārtas humanitārajās situācijās; uzsver, ka ir jāpievērš uzmanībai šai vardarbībai un tās fiziskajām un psiholoģiskajām sekām; prasa panākt globālu apņemšanos nodrošināt sievietēm un meitenēm aizsardzību no jebkādas ārkārtas situācijas vai krīzes sākuma, pievēršot uzmanību seksuālas un ar dzimumu saistītas vardarbības riskam, palielinot informētību, panākot šādas vardarbības veicēju saukšanu pie atbildības un nodrošinot, ka humanitārajās krīzēs sievietēm un meitenēm ir pieejami visa veida seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumi, tostarp droši aborti, un nepieļaujot šādu necilvēcīgu izturēšanos, bet ievērojot starptautiskās humanitārās tiesības un Ženēvas konvencijas un to papildprotokolus;

22.  uzskata, ka visam humānās palīdzības sniegšanā iesaistītajam personālam, tostarp policijas vai militārajiem spēkiem, būtu jāsaņem pienācīga apmācība par dzimumu līdztiesību un ka jāievieš stingrs rīcības kodekss, lai novērstu to, ka šis personāls ļaunprātīgi izmanto savu stāvokli, un lai nodrošinātu dzimumu līdztiesību;

23.  aicina humānās palīdzības sniedzējus visos savos šīs jomas pasākumos iekļaut ar dzimumu saistītas vardarbības novēršanas un mazināšanas stratēģijas, palīdzot apzināt jaunus ES finanšu instrumentus, un šajā nolūkā aicina izvērtēt pārskatītās vadlīnijas par integrētiem ar dzimumu saistītas vardarbības novēršanas pasākumiem humānās palīdzības darbībā, kuras sagatavojusi Globālās aizsardzības grupa; uzskata arī, ka humānās palīdzības sniedzējiem (tostarp ES) būtu jāapspriežas ar meitenēm un zēniem (jo īpaši ar pusaudzēm) visos posmos, kad notiek sagatavošanās katastrofām un reaģēšana uz tām;

24.  aicina attiecīgās humānās palīdzības organizācijas stiprināt savu koordināciju, lai identificētu un aizsargātu no seksuālas izmantošanas un vardarbības cietušās personas un potenciālos upurus;

25.  atzīst nozīmi, kāda ir ES visaptverošai pieejai, koordinējot un saskaņojot tās plašo ārpolitikas instrumentu klāstu, lai ieguldītu noturīgos politiskos risinājumos; vērš uzmanību uz humānās palīdzības īpašo raksturu un uzsver to, cik svarīgi ir nošķirt humānās palīdzības pasākumus no ārvalstu, politiskajiem, drošības un pretterorisma apsvērumiem, pieņemot aizsardzības pasākumus; nosoda jebkādu ļaunprātīgu izmantošanu vai neievērošanu attiecībā uz humānās palīdzības principiem, jo šāda ļaunprātīga izmantošana ievērojami mazina atbalsta sniegšanu un humānās palīdzības darbinieku drošību; uzstāj, ka pretterorisma pasākumiem nevajadzētu ne traucēt, ne kavēt humānās palīdzības centienus, un aicina WHS risināt šo jautājumu atbilstošā veidā;

Humānās palīdzības efektivitāte

26.  nosoda to, ka pastāvīgi tiek traucēti centieni sniegt humāno palīdzību, un jebkādas darbības, kas pārkāpj principu, kurš paredz sniegt palīdzību apdraudētām personām, un nerepatriēšanas principu, kas attiecas uz jebkuras puses pārvietotajām personām neatkarīgi no tā, vai tā ir ES dalībvalsts; aicina valdības pildīt savus primāros pienākumus aizsargāt un atbalstīt civiliedzīvotājus un ieviest tiesisko regulējumu un politiku, lai atvieglotu humānās palīdzības sniegšanu un atbalsta piegādi saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām; ierosina šajās sistēmās iekļaut humanitāros nodokļu atbrīvojumus, darījumu maksu samazināšanu naudas pārvedumu plūsmām un vienkāršotas muitas procedūras; aicina līdzekļu devējus, uzņēmēju valstu valdības un palīdzības īstenotājus ievērot humānās palīdzības un atbalsta sniegšanas noteikumus attiecībā uz visiem iespējamiem kanāliem un pildīt savus pienākumus nodrošināt, ka profesionāla, laicīga, koordinēta, atbilstoša un kvalitatīva palīdzība nonāk pie visiem iedzīvotājiem, kam tā nepieciešama, pat attālos apgabalos;

27.  attiecībā uz humānās palīdzības sniedzēju aizsardzības uzlabošanu pauž dziļas bažas par atkārtotiem uzbrukumiem gan humānās palīdzības darbiniekiem, gan infrastruktūrai, tostarp slimnīcām; uzsver, ka ir jāturpina strādāt nolūkā uzlabot viņu drošību, aizsardzību un pārvietošanās brīvību saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem; atbalsta to, ka īpašas klauzulas par pastiprinātu pārskatatbildību saistībā ar humānās palīdzības darbinieku aizsardzību ir sistemātiski jāiekļauj visu valstu tiesību aktos un donoru rīcības plānos, kā arī atbalsta stingru sistemātisku uzraudzību un ziņošanu par uzbrukumiem visiem palīdzības sniedzējiem;

28.  atbalsta Komisijas ierosinājumu par visaptverošu efektivitātes rezultātu tabulu;

29.  uzsver nepieciešamību pēc pastāvīga dialoga par savstarpēji papildinošiem uzdevumiem un pilnvarām dažādiem humānās palīdzības sniedzējiem; uzskata, ka ir skaidri jānošķir civilie humānās palīdzības sniedzēji un militārie dalībnieki; uzskata, ka civilās humānās palīdzības sniegšanai ir jāpiešķir prioritāte; aicina WHS izpētīt jaunas sistēmas, lai uzlabotu koordināciju starp dalībniekiem, kas ir būtisks elements, lai efektīvāk, iedarbīgāk un atbilstošāk sniegtu humāno palīdzību; uzsver vajadzību labāk analizēt vietējās darbības spējas, uzlabot kopīgos vajadzību novērtējumus un nodrošināt humānās palīdzības darbību pārskatatbildību;

30.  prasa pielikt nopietnas pūles, lai efektīvi nodrošinātu tiesības uz izglītību ilgstošās humanitārajās krīzēs, piešķirot nepieciešamos finanšu resursus un cilvēkresursus, jo izglītības trūkums apdraud bērnu nākotni un jebkuras sabiedrības turpmāko attīstību; uzsver, cik būtiska nozīme ir izglītības nepārtrauktībai, lai aizsargātu un veicinātu tādas kopīgas un vispārīgas vērtības kā cilvēka cieņa, vienlīdzība, demokrātija un cilvēktiesības;

31.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos — ņemot vērā satraucoši lielo bērnu skaitu, kuriem ir liegta izglītība, un izglītības milzīgo potenciālu paaugstināt iedzīvotāju noturību — palielināt finansējumu izglītībai bērniem ārkārtas humanitārajās situācijās; aicina Padomi apstiprināt Komisijas priekšlikumu veltīt 4 % no ES humānās palīdzības budžeta šim nolūkam; uzskata, ka šī palielinājuma rezultātā nedrīkstētu mazāku uzmanību pievērst citām primārām vajadzībām;

32.  pauž bažas par bērnu izglītību un izglītošanu bēgļu nometnēs un aicina ES un visus starptautiskos dalībniekus palielināt spējas nodrošināt izglītību bēgļu nometnēs;

33.  atzīst, ka paredzamība, operatīvs elastīgums un daudzgadu ieguldījumi ir pamata priekšnoteikumi efektīvai un rezultatīvai palīdzības sniegšanai; aicina ES un tās dalībvalstis stiprināt GHD principus WHS deklarācijā;

34.  uzsver, ka nepieciešama globāla rīcība, lai novērstu finansējuma nepietiekamību; prasa izveidot globālu fondu humānajai palīdzībai, kas ļautu iesaistīt un iekļaut ar Attīstības palīdzības komiteju (DAC) nesaistītus līdzekļu devējus un apvienotu visus pastāvošos starptautiskos finansēšanas mehānismus, iekšzemes resursus un kopējos fondus (ANO ārkārtas reaģēšanas fondus, CERF fondus, trasta fondus u. c.) un ko papildinātu valdību, privātā sektora un reģionālo organizāciju brīvprātīgas finansiālas iemaksas; ierosina izmantot maksājumus, lai varētu pilnībā īstenot humanitāros solījumus 3. līmeņa ārkārtas situācijās, atbalstīt sagatavošanos, nodrošināt sociālās aizsardzības noturības paketi ilgtermiņa bēgļiem vai stāties pretī neparedzētām ārkārtas situācijām, piemēram, arī Ebolas vīrusa uzliesmojumam;

35.  uzsver vajadzību starptautiskām finanšu iestādēm pilnībā iesaistīties un pārskatīt iespējas piešķirt aizdevumus ar atvieglotiem nosacījumiem, galvenokārt no jauna definējot savus koncesiju fonda atbilstības kritērijus, lai paredzētu elastīgāku iestāžu reakciju uz nestabilām situācijām un lai precīzāk atspoguļotu valsts iespējas piesaistīt iekšzemes resursus;

36.  mudina valdības, līdzekļu devējus un attiecīgo vidi vienkāršot īstenošanas partneriem izvirzītās administratīvās prasības, racionalizējot procedūras un izpētot administratīvo, līgumslēgšanas un ziņošanas paraugpraksi, vienlaikus nodrošinot pārskatatbildību, un atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir sniegt pastāvīgu palīdzību spēju stiprināšanai un vietējos dalībniekus uzraudzībai, un stiprināt valstu koordinācijas struktūras;

37.  uzsver, ka, lai labāk saglabātu un nodrošinātu dzīvību un cieņu pret skartajām iedzīvotāju grupām, vietējām NVO ir nepieciešama piekļuve tiešam finansējumam; mudina dalībvalstis un līdzekļu devējus ievērojami palielināt tiešo finansējumu vietējiem humānās palīdzības dalībniekiem, kuriem ir iespējas, zināšanas un spējas rīkoties šajā jomā, vienlaikus nodrošinot pārskatatbildību;

38.  aicina WHS izveidot jauno vienošanos par iesaistīšanos nestabilās valstīs un ilgstošās krīzēs, izmantojot ilgtspējīgas programmas, īstenošanas plānus un paredzamu finansējumu attīstībai; uzsver, ka Adisabebas rīcības plānā ir norādīta nepieciešamība veikt investīcijas sociālās aizsardzības sistēmās un drošības tīklos, lai reaģēšanu nestabilās situācijās varētu izvērst ātrāk un efektīvāk;

Neaizsargātības mazināšana un riska pārvaldība

39.  uzsver, ka humanitāro krīžu novēršanas sistēmu ir nepieciešams pielāgot vietējām, valsts un reģionālām prasībām un ka ir jāapmāca un jāiesaista regulāri ietekmētie iedzīvotāji, tostarp visu vecumu sievietes, bērni, cilvēki ar invaliditāti, minoritātes un pirmiedzīvotāji, atzīstot viņu lomu pārmaiņu veicināšanā un, ja iespējams, saņemot atsauksmes, un apspriežoties ar šīm iedzīvotāju grupām humānās palīdzības darbību plānošanā un īstenošanā;

40.  uzsver, ka starptautiskās sabiedrības atbildes reakcijai būtu jābalstās uz pašreizējām vietējām vai valsts līmeņa iniciatīvām un partnerībām, nevis uz paralēlu centienu īstenošanu; uzstāj, ka ļoti būtiski ir palielināt spējas vietējā un reģionālā līmenī humānās palīdzības sniegšanas jomā, kā arī, ja iespējams, nodrošināt iekļaujošus procesus, kas paredz vietējo iestāžu, pilsoniskās sabiedrības, privātā sektora pārstāvju un skarto iedzīvotāju dalību plānošanas procesā;

41.  uzsver vajadzību pēc jauna globāla savstarpējas papildināmības modeļa, uz kā balstīt humānās palīdzības un attīstības palīdzības sniedzēju sadarbību, lai varētu pakāpeniski veidot elastīgākas un pašpietiekamākas sabiedrības, un nepieciešamību sākt kopīgu analīzi un plānošanu; uzsver, ka šādā modelī būtu jāiekļauj, pirmkārt, iesaistīšanās stratēģijas, kas paredzētas attīstības dalībniekiem, ļaujot tiem veidot tiltus uz vietas, otrkārt, krīzes modifikatori attīstības programmās un, treškārt, humānās palīdzības izbeigšanas stratēģijas, nodrošinot elastīgāku pieeju, un vajadzētu ietvert arī pārskatatbildīgu un elastīgu daudzgadu finansējuma mehānismu reaģēšanai uz ilgstošām krīzēm; uzsver, ka ir svarīgi sadarboties ar vietējām NVO un pilsoniskās sabiedrības līderiem, lai veidotu pastāvīgas struktūras iespējamo konfliktu zonās;

42.  aicina Komisiju nākt klajā ar iniciatīvu par to, kā sistemātiskākā veidā sasaistīt humāno palīdzību, attīstības sadarbību un noturību, ļaujot ES elastīgāk un efektīvāk reaģēt uz pieaugošajām vajadzībām un veicināt pārdomas par labāku saikni ar WHS; aicina ES izmantot izdevību pašreizējās daudzgadu finanšu shēmas termiņa vidusposma pārskatā vēl vairāk uzlabot humānās palīdzības un attīstības saikni;

43.  uzsver, ka ir svarīgi mazināt katastrofu risku, lai veicinātu noturību šādās četrās prioritārās jomās: 1) izpratne par katastrofu riskiem; 2) riska pārvaldības stiprināšana, lai pārvaldītu katastrofu risku; 3) investīcijas katastrofu riska mazināšanā, atbalstot noturību, ārkārtas rīcības plānus un agrīnās brīdināšanas sistēmas; 4) sagatavotības katastrofām uzlabošana, lai spētu efektīvi reaģēt, kā arī “labāk atgūt zaudēto”, īstenojot atveseļošanu, rehabilitāciju un atjaunošanu;

44.  aicina dalībvalstis un citus līdzekļu devējus stiprināt un attīstīt valstu tiesiskos regulējumus attiecībā uz humānās palīdzības pasākumiem un katastrofu riska samazināšanu un pārvaldību, pamatojoties uz starptautiskajiem tiesību aktiem, noteikumiem un principiem katastrofu palīdzības jomā; uzsver, ka sagatavotība katastrofām, riska mazināšana un noturība būtu sistemātiski jāiekļauj reaģēšanas plānos, kuri jāiesniedz vietējām, reģionālām un valsts iestādēm, nozarēm un pilsoniskajai sabiedrībai un vienlaikus būtu jāatbalsta ar pietiekamu finansējumu un palielinātām inovācijām prognozēšanai un riska pārvaldības modelēšanai;

45.  aicina WHS īpaši pievērsties jautājumam par klimata pārmaiņām un humāno palīdzību; uzskata, ka šeit būtu jāietver plānošana un noturības palielināšana saistībā ar klimata pārmaiņu ietekmi, tostarp klimata izraisītu iedzīvotāju pārvietošanu un migrāciju, visos attiecīgajos politikas veidošanas aspektos reģionālā un globālā līmenī; aicina ES un tās dalībvalstis šajā sakarā turpināt pieņemt drosmīgus politiskus lēmumus, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām;

Pārveidošana, izmantojot inovācijas

46.  uzsver, ka inovācijas avotiem ir jābūt dažādiem un jo īpaši jāizmanto sākotnējo humāno palīdzību saņēmušo iedzīvotāju, pilsoniskās sabiedrības un vietējo kopienu zināšanas; uzsver, cik svarīgi ir minimālie humanitārie standarti, lai veicinātu būtiskus sabiedriskos pakalpojumus, piemēram, saistībā ar izglītību, uzturu, veselību, pajumti, ūdeni un sanitāriju visos humānās palīdzības pasākumos; uzskata, ka publiskā un privātā sektora un starpnozaru partnerības var būt līdzeklis, lai papildinātu publiskā sektora reakciju uz pieaugošajām humānajām vajadzībām, jo gan publiskajā, gan privātajā sektorā ir kopīgas vērtības un prioritātes, pielāgojot uzņēmējdarbības mērķus un ES attīstības mērķus un ievērojot starptautiskos standartus attiecībā uz attīstības efektivitāti; norāda, ka naudas līdzekļu palīdzība, ja tā pienācīgi atbilst palīdzības efektivitātes principiem, ir efektīvs piemērs humānās palīdzības inovācijai;

47.  atzinīgi vērtē Padomes secinājumus par kopējiem principiem attiecībā uz daudzfunkcionālu naudas līdzekļu palīdzību, reaģējot uz humanitārajām vajadzībām; atzīst, ka, lai gan tikai neliela daļa no humānās palīdzības pašlaik tiek sniegta naudas veidā, tomēr naudas līdzekļu palīdzībai ir nozīmīgs potenciāls, jo tā ir inovatīva, cienīga, droša, dzimumlīdztiesīga, elastīga un rentabla metode, kā nodrošināt visneaizsargātāko iedzīvotāju pamatvajadzības ārkārtas situācijā; aicina ES un tās dalībvalstis veicināt kopējus principus un izmantot beznosacījumu palīdzību naudā, pamatojoties uz konteksta un atbildes analīzi un vienlaikus atbalstot uzraudzības mehānismu, gatavojoties WHS;

48.  aicina ES veicināt un atbalstīt globālās humānās palīdzības inovācijas aliansi, lai pasaules mērogā izstrādātu kopēju ētisku pieeju saskaņā ar humanitārajiem principiem un ANO principiem attiecībā uz inovāciju un tehnoloģiju attīstību, lai garantētu, ka visas investīcijas humānās palīdzības inovācijās ir izveidotas ar mērķi nodrošināt skartajiem iedzīvotājiem labāku rezultātu; prasa izveidot humanitāro inovāciju fondu reģionālā un valsts līmenī;

49.  atzīst, ka inovācijai var būt liela nozīme, reaģējot uz jaunām problēmām un uzlabojot pastāvošās programmas, integrējot jaunākās pārmaiņas citās nozarēs, lai izplānotu, pastiprinātu un izstrādātu modeļus, kas ļaut būtiski uzlabot humanitāro problēmu pārvarēšanu;

50.  uzsver jauno tehnoloģiju un inovatīvu digitālo rīku lomu, lai organizētu un sniegtu humāno palīdzību, jo īpaši attiecībā uz atbalsta sniegšanu un uzraudzību, katastrofu novērošanu, informācijas apmaiņu, koordināciju starp līdzekļu devējiem un attiecību veicināšanu starp humānās palīdzības aģentūrām un vietējām pašvaldībām, jo īpaši attālos rajonos un katastrofu zonās; uzsver, ka Āfrikā un jo īpaši Subsahāras Āfrikā pašlaik notiek mobilā digitālā revolūcija ar mobilo sakaru abonementu skaita (un mobilā interneta izmantošanas) ievērojamu pieaugumu, kas padara šādus rīkus un pakalpojumus par ļoti svarīgiem, lai izveidotu agrīnās brīdināšanas sistēmas un nodrošinātu ātru informācijas apmaiņu par veselības jautājumiem, bīstamām zonām un palīdzības kontaktpunktiem;

51.  aicina Komisiju un dalībvalstis, vienlaikus ievērojot humānās palīdzības principus un ētikas standartus, atbalstīt uzņēmumu, jo īpaši MVU, iesaistīšanu, izstrādājot uzņēmumu rīcības ceļvedi un veicinot vietējās un reģionālās partnerības platformas strukturētai, koordinētai un ilgtspējīgai uzņēmumu līdzdalībai ārkārtas situācijās; mudina dalībvalstis labāk integrēt uzņēmumus savos attiecīgajos valsts ārkārtas situāciju reaģēšanas plānos un reaģēšanas mehānismos;

52.  aicina ES cita starpā izpētīt un sekmēt partnerības ar jaunizveidotiem uzņēmumiem un ar apdrošināšanas un tehnoloģiju uzņēmumiem, lai izstrādātu instrumentus sagatavotības veicināšanai un izmantošanai ārkārtas situācijās; uzsver nepieciešamību atbalstīt un turpmāk pilnveidot globālo kartēšanu, ko ANO Humānās palīdzības koordinācijas birojs (OCHA) veic attiecībā uz pieejamajiem privātā sektora līdzekļiem un spējām veicināt tehnisko sadarbību katastrofu seku likvidācijas pasākumos;

53.  aicina ES un tās partnerus humānās palīdzības jomā kontekstā ar WHS atbalstīt jauniešu labāku iesaisti humānās palīdzības sagatavošanas un atjaunošanas procesos un veicināt brīvprātīgā darba shēmas;

54.  uzsver, ka ES palīdzības brīvprātīgo shēmai var būt svarīga loma gaidāmās WHS lēmumu praktiskā īstenošanā un saistībā ar pārskatīto Eiropas konsensu par humāno palīdzību; uzsver, ka brīvprātīgo pieredzei līdzās citu humānās palīdzības aktīvistu pieredzei var būt būtiska nozīme, nosakot labāko praksi un īstenošanas līdzekļus;

55.  aicina ES un tās dalībvalstis WHS ietvaros veicināt humānās palīdzības atbalstīšanas svarīgo lomu, kas var būt efektīvs līdzeklis, ar ko stiprināt aizsardzību un inovāciju;

56.  uzsver, ka Stambulā pieņemtās saistības ir jāīsteno ES un dalībvalstu līmenī; tāpēc aicina ES un dalībvalstis kopā ar citiem humānās palīdzības sniedzējiem izstrādāt programmu Stambulas samita rezultātu īstenošanai; uzsver nepieciešamību nodrošināt prognozējamu un laicīgu humānās palīdzības finansējumu no ES budžeta, nodrošinot, ka ES humānās palīdzības saistību apropriācijas ir sistemātiski pilnībā finansētas, izmantojot tādu pašu summu maksājumu apropriācijās;

57.  prasa izveidot jaunu, saskaņotu un stabilu rīcības plānu saistībā ar Eiropas konsensu par humāno palīdzību, garantējot objektīvu un efektīvu Eiropas humāno palīdzību, kas pielāgota vietējam kontekstam, bet vienlaikus ir vērsta uz konkrētiem vecumiem un dzimumiem bez diskriminācijas un proporcionāli vajadzībām;

o
o   o

58.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

(1) http://www.un.org/documents/ga/res/46/a46r182.htm
(2) https://interagencystandingcommittee.org/iasc-transformative-agenda
(3) https://docs.unocha.org/sites/dms/ROWCA/Coordination/Principles_of_Partnership_GHP_July2007.pdf
(4) http://www.un.org/en/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/RES/64/290
(5) https://interagencystandingcommittee.org/files/guidelines-integrating-gender-based-violence-interventions-humanitarian-action
(6) http://www.preventionweb.net/files/43291_sendaiframeworkfordrren.pdf
(7) http://www.un.org/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/RES/69/313
(8) http://www.globalhumanitarianassistance.org/wp-content/uploads/2015/06/GHA-Report-2015_-Interactive_Online.pdf
(9) https://www.humanitarianresponse.info/en/system/files/documents/files/gho-status_report-final-web.pdf
(10) http://www.ghdinitiative.org/ghd/gns/principles-good-practice-of-ghd/principles-good-practice-ghd.html
(11) OV L 163, 2.7.1996., 1. lpp.
(12) http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=URISERV:ah0009
(13) OV L 122, 24.4.2014., 1. lpp.
(14) https://ec.europa.eu/transparency/regdoc/rep/1/2015/LV/1-2015-335-LV-F1-1.PDF
(15) OV L 347, 20.12.2013., 924. lpp.
(16) http://ec.europa.eu/echo/sites/echo-site/files/Gender_SWD_2013.pdf
(17) http://ec.europa.eu/transparency/regdoc/rep/1/2015/LV/1-2015-406-LV-F1-1.PDF
(18) http://ec.europa.eu/atwork/synthesis/aar/doc/echo_aar_2014.pdf
(19) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-9420-2015-INIT/lv/pdf
(20) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-9241-2015-INIT/lv/pdf
(21) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/137319.pdf
(22) http://www.preventionweb.net/files/37783_eccommunicationsdgs.pdf
(23) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_Data/docs/pressdata/EN/foraff/146311.pdf
(24) http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=JOIN:2015:0040:FIN:LV:PDF
(25) https://www.worldhumanitariansummit.org/
(26) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0196.
(27) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0059.
(28) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0270.
(29) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0231.
(30) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0187.
(31) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0072.
(32) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0040.
(33) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0010.
(34) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0317.
(35) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0176.
(36) http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=comnat:COM_2015_0419_FIN
(37) http://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?qid=1441187290883&uri=SWD:2015:166:FIN


Ilgtspējīgas parasto metālu rūpniecības attīstīšana Eiropā
PDF 453kWORD 136k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 16. decembra rezolūcija par ilgtspējīgas parasto metālu rūpniecības attīstīšanu Eiropā (2014/2211(INI))
P8_TA(2015)0460A8-0309/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 147., 173., 174., 192. un 345. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis(1),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 11. jūnija Regulu (EK) Nr. 597/2009 par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti(3), ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīvu 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole)(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu(6) un jo īpaši tās 1. pantu un atbilstošos apsvērumus,

–  ņemot vērā konsolidēto Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvu 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK(7), un dažādus tās īstenošanas regulējuma aktus,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 25. februāra paziņojumu par pamatstratēģiju spēcīgai Enerģētikas savienībai (COM(2015)0080),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. oktobra paziņojumu „Spēcīgāka Eiropas rūpniecība izaugsmei un ekonomikas atveseļošanai” (COM(2012)0582),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 28. maija paziņojumu „Eiropas enerģētiskās drošības stratēģija” (COM(2014)0330),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 11. jūnija paziņojumu „Rīcības plāns konkurētspējīgai un ilgtspējīgai tērauda rūpniecībai Eiropā” (COM(2013)0407) un tam pievienotos augsta līmeņa darba grupas secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 8. marta paziņojumu „Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. g.” (COM(2011)0112),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 26. janvāra paziņojumu „Stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīva „Resursu ziņā efektīva Eiropa”” (COM(2011)0021),

–  ņemot vērā savu 2014. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas rūpniecības stiprināšanu konkurētspējas un ilgtspējības veicināšanai(8),

–  ņemot vērā savu 2012. gada 15. marta rezolūciju par Ceļvedi virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā(9),

–  ņemot vērā savu 2014. gada 17. decembra rezolūciju par ES tērauda rūpniecības stāvokli — darba ņēmēju un nozaru aizsardzību(10),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 23. un 24. oktobra sanāksmē pieņemtos secinājumus par klimata un enerģētikas politikas satvaru 2030. gadam,

–  ņemot vērā 2013. gada 10. jūnija ziņojumu par izmaksu kumulatīvās ietekmes novērtējumu tērauda rūpniecībai, ko Komisijas uzdevumā sagatavojis Eiropas politikas pētījumu centrs,

–  ņemot vērā 2013. gada 31. oktobra ziņojumu par izmaksu kumulatīvās ietekmes novērtējumu alumīnija rūpniecībai, ko Komisijas uzdevumā sagatavojis Eiropas politikas pētījumu centrs,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par videi draudzīgas izaugsmes nodarbinātības potenciāla izmantošanu (SWD(2012)0092),

–  ņemot vērā PTO līgumu jeb 1994. gada Vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību (GATT) un jo īpaši tās XX pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu (A8-0309/2015),

A.  tā kā parastie metāli ir:

   parastais un speciālais tērauds, nerūsējošais tērauds, paaugstinātas izturības tērauds, augstas stiprības sakausējumi,
   krāsainie metāli, kuru salīdzināmo cenu nosaka Londonas standartizēto termiņdarījumu tirgū (alumīnijs, varš, alva, niķelis, svins un cinks),
   metālu sakausējumi (piemēram, kobalts, molibdēns, magnijs, titāns),
   retzemju metāli,

kas visi ir iegūti primārās ražošanas procesā, kurš ietver ieguvi un metalurģisko pārveidošanu, izmantojot pirometalurģiju vai hidrometalurģiju, turpretim sekundārās ražošanas izejvielas tiek iegūtas reģenerācijas un otrreizējās pārstrādes procesa rezultātā;

B.  tā kā Eiropas tērauda nozarei ir būtiska vēsturiska nozīme Eiropas integrācijas procesā un tā ir pamats rūpniecības radītajai pievienotajai vērtībai un vērtību ķēdēm Eiropā; tā kā parasto metālu nozarei ir būtiska nozīme visas tautsaimniecības attīstībā gan tehnoloģiskā ziņā, gan arī piegādes trūkumu pārvarēšanā; tā kā kopš 2008. gada tērauda ražošanas kapacitāte ir samazināta par vairāk nekā 40 miljoniem tonnu un šajā nozarē, kuru skārusi spēcīgākā krīze miera laikos, ir zaudēti vairāk nekā 60 000 tiešo darbvietu un vairāk nekā 100 000 netiešo darbvietu, padarot pārstrādes rūpniecības nozares atkarīgākas no trešo valstu importa un izraisot rūpnieciskās zinātības zudumu, kā arī tieši ietekmējot miljons darbvietu; tā kā tērauda ražošanas kapacitātes pārpalikums pasaulē tiek lēsts robežās no 300 līdz 600 miljoniem tonnu, lielākoties Ķīnā;

C.  tā kā parasto metālu rūpniecība piedzīvo būtisku pieprasījuma kritumu, kā arī tai ir jāpārvar spēcīga konkurence pasaules mērogā galvenokārt no trešām valstīm, kurās netiek ievēroti vienlīdz augsti standarti un tikpat stingri noteikumi kā Eiropā;

D.  tā kā enerģijas cenas Eiropā ir augstākas nekā vairāku citu valstu ekonomikā, kam par iemeslu galvenokārt ir nepietiekama enerģētikas tirgus integrācija, aizvien pieaugošas nodokļu, nodevu un tīkla ekspluatācijas izmaksas, kas būtiski ierobežo Eiropas parasto metālu rūpniecības konkurētspēju pasaules tirgū;

E.  tā kā Eiropas parasto metālu rūpniecība piedzīvo ieguldījumu nopietnu aizplūšanu uz trešām valstīm galvenokārt augsto enerģijas cenu un oglekļa emisiju izmaksu dēļ;

F.  tā kā alumīnija, vara, magnija un citu metālu elektrolīzes ražotņu pakāpeniska slēgšana Eiropā apliecina, ka Eiropā notiek spēcīga deindustrializācija attiecībā uz šo nozari, ko nav izraisījusi pieprasījuma samazināšanās Eiropā, bet gan galvenokārt elektroenerģijas cenu pieaugums un palielinātas svārstības vairākās dalībvalstīs, kā arī trešo valstu veikts dempings;

G.  tā kā tērauda, alumīnija, cinka, titāna un vara sakausējumi (tostarp cinkotas loksnes), kas šajā rezolūcijā saukti par parastajiem metāliem, ir galvenie elektrotehnikas rūpniecības, mašīnu un iekārtu būves, tostarp mehānisko transportlīdzekļu būves, un būvniecības konstrukciju materiāli; tā kā ES parasto metālu rūpniecība būtu jāuzskata par Eiropas konkurētspējai stratēģiski svarīgu nozari, jo īpaši attiecībā pret citām rūpniecības nozarēm un saistībā ar pastāvošās infrastruktūras pilnveidi un jaunas infrastruktūras izveidi;

H.  tā kā konkurētspējas un oglekļa emisiju pārvirzes jautājumu risināšana ir jānosaka par prioritāti, vienlaikus nepieļaujot nekādus protekcionisma pasākumus;

I.  tā kā kopš 2009. gada ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā (ETS) ir uzkrāts ievērojams kvotu un starptautisko kredītu pārpalikums, salīdzinot ar emisiju apjomu, un tas liecina, ka oglekļa emisiju cena ir būtiski samazinājusies; tā kā nākotnē, kad ES ETS emisijas atļaujas kļūs dārgākas, visticamāk, var rasties konkurences krīze; tā kā tad, ja netiks veikti līdzvērtīgi pasākumi starptautiskā vai citu valstu līmenī, proti, ieviests līdzīgs oglekļa emisiju tirgus kā ES, vairākas ES rūpniecības nozares un objekti zaudēs konkurētspēju starptautiskā mērogā, kā rezultātā var rasties oglekļa emisiju pārvirze; tā kā parasto metālu rūpniecībā vēl ir ievērojams enerģijas ietaupījumu potenciāls, kuru var efektīvi izmantot ar privātā sektora investīciju atbalstu, kā arī ieviešot rūpnīcu modernizācijas atbalsta shēmas;

J.  tā kā Eiropas parasto metālu nozarei ir maz laika, lai atgūtu konkurētspēju pasaules mērogā un atjaunotu spēju ieguldīt Eiropā, un tādējādi reaģētu uz izaicinājumiem, kas tai ir aktuāli sociālajā un vides jomā un kas tai ir jāpārvar, vienlaikus nezaudējot spēju arī turpmāk būt par sociālā un vides ziņā atbildīgas darbības paraugu pārējai pasaulei; tā kā visā pasaulē esošā pārprodukcija, negodīgās subsīdijas un trešo valstu īstenotais dempings ir radījis papildu spiedienu uz Eiropas parasto metālu tirgu; tā kā ražošanas inovācijas labvēlīgi ietekmē nodarbinātības izaugsmi visos rūpnieciskās ražošanas uzņēmējdarbības cikla posmos; tā kā, no otras puses, vairāki uzņēmumi īsteno stratēģiju, kurā galvenā uzmanība ir vērsta uz finansiāliem ieguvumiem īstermiņā, tādējādi kaitējot inovācijām, ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē, nodarbinātībā un prasmju atjaunošanā; tā kā darba ņēmēju iesaistīšana inovācijā un stratēģijas noteikšanā ir labākā ekonomisko panākumu garantija; tā kā arī tērauda izstrādājumu godīga tirdzniecība ir iespējama tikai tad, ja tiek ievērotas darba ņēmēju pamattiesības un vides standarti;

K.  tā kā rūpnieciski attīstītā un resursefektīvā ekonomikā ir svarīgi izmantot sekundāros metālus (kas iegūti no reģenerācijas un otrreizējās pārstrādes procesa) un šāda ekonomika ir jāattīsta kā konkurētspējīga un ilgtspējīga aprites ekonomika, taču ar tiem ne kvalitatīvi, ne kvantitatīvi nevarēs pilnībā apmierināt Eiropas valstu ekonomikas vajadzības pēc parastajiem metāliem; tā kā metāllūžņu tirdzniecības bilance ES ir pozitīva un ir jāveic vairāk pasākumu, lai stimulētu metāllūžņu pārstrādi Eiropā; tā kā attiecībā uz parasto metālu rūpniecību tās izejmateriālu un palīgmateriālu piegādātājiem ir jāievēro visaptveroša un integrēta pieeja;

L.  tā kā tas jo īpaši attiecas uz pārejas posmu enerģētikā, jo parastie metāli, piemēram, retzemju metāli, ir būtiski svarīgi jaunajās tehnoloģijās, kas nepieciešamas enerģētikas nākotnei; tā kā Eiropa joprojām ir ļoti atkarīga no to metālu importa, kas nepieciešami atjaunojamās enerģijas ražošanas iekārtu izgatavošanai, kuras paver šai nozarei reālas iespējas, proti, iespējas pārvarēt grūtības, kas varētu rasties saistībā ar energoapgādi; tā kā ieguldījumi atjaunojamās enerģijas ražošanā un energoefektivitātē ir svarīgs virzītājspēks ieguldījumiem rūpnieciski ražoto produktu, tostarp vara, alumīnija un tērauda, ražošanā; tā kā vērienīga Eiropas politika atjaunojamo energoresursu un energotaupības jomā var radīt papildu pieprasījumu pēc parastajiem metāliem Eiropā, jo īpaši piedāvājot iespējas augstas pievienotās vērtības produktu ražošanai; tā kā ir vērojams uzņēmumu atbildības trūkums vides jomā un tā kā ir tādi rūpnieciskie objekti, kuros klaji tiek pārkāpti Eiropas tiesību akti, un pamesti objekti, kas apdraud cilvēku veselību un vidi; tā kā ieguldījumi Eiropas parasto metālu rūpniecības nozares attīstībā un inovācijās ir jāveic, obligāti ievērojot vides standartus un aprites ekonomikas principus; tā kā Komisijas Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam ir secināts, ka lētāk ir ieviest enerģētikas nozares dekarbonizācijas un lielas atjaunojamo energoresursu daļas izmantošanas scenāriju, nekā turpināt pašreizējo politiku, un ka laika gaitā kodolenerģijas un no fosilā kurināmā iegūtās enerģijas cenas turpinās pieaugt, turpretim atjaunojamo energoresursu izmaksas samazināsies;

M.  tā kā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumā par ieteikumiem Eiropas Komisijai attiecībā uz sarunām par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (2014/2228(INI)) tika uzsvērta enerģētikas nodaļas svarīgā nozīme, vienlaikus arī uzsverot, ka ES energoietilpīgās nozares tā nonāk nelabvēlīgā situācijā un ka tām ir jāsargā sava konkurētspēja;

N.  tā kā tikai vērienīga inovācijas politika, kas dod iespēju radīt augstas kvalitātes, energoefektīvus un inovatīvus produktus (piemēram, augstas stiprības tēraudu, kas vienlaikus ir elastīgs) un jaunus ražošanas procesus, ļaus Eiropas Savienībai izturēt aizvien pieaugošo konkurenci pasaulē; tā kā 65 % no uzņēmumu tēriņiem pētniecībai un izstrādei tiek ieguldīti pārstrādes rūpniecībā un tā kā ir būtiski stiprināt rūpniecisko bāzi, lai saglabātu zināšanas un zinātību Eiropas Savienībā;

O.  tā kā ES parasto metālu rūpniecība zaudē savu konkurētspēju, daļēji arī liela regulatīvā un administratīvā sloga dēļ;

P.  tā kā enerģētikas savienības tiesību aktu kopuma mērķis ir radīt drošu, ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un cenu ziņā pieejamu enerģijas tirgu, lai stiprinātu Eiropas ekonomikas konkurētspēju pasaulē, samazinot un vienādojot enerģijas cenas Eiropā un starp dalībvalstīm;

Q.  tā kā tāda tirgus ekonomiskā stāvokļa atzīšana, kas ir valsts pārvaldīts vai tirgus ekonomikai neatbilstošs, nenorādot, kā šāds tirgus faktiski darbojas, apdraudētu tirdzniecības aizsardzības instrumentu izmantošanu, un tam būtu nopietna ietekme uz Eiropas parasto metālu rūpniecību konkurētspējas un nodarbinātības ziņā, jo vēl graujošāka kļūtu pasaules lielāko tērauda ražotāju īstenotā cenu kara un tērauda nozares bēdīgi slavenā pārsātinājuma ietekme;

R.  tā kā pētniecībai, izstrādei un inovācijām šajā rūpniecības nozarē ir būtiska loma visas Eiropas mērogā; tā kā rūpnīcu slēgšanas rezultātā bieži vien tiek neatgriezeniski zaudētas tehnoloģijas un zinātība, un rūpnieciskā darbaspēka prasmes,

Parasto metālu nozīme Eiropas rūpniecībā

1.  uzsver parasto metālu rūpniecības nozīmi virknē pakārtoto nozaru, tostarp autorūpniecībā, aeronautikas rūpniecībā, enerģijas ražošanā, būvniecībā vai iepakojumu ražošanā;

2.  uzskata, ka Eiropa, būdama ļoti atkarīga izejvielu ziņā, nevar atļauties parasto metālu nozarē radīt vēl vienu atkarību, kas atstātu ļoti nevēlamas sekas uz iepriekšminētajām pakārtotajām nozarēm;

3.  norāda, ka tērauda rūpniecībā ES trūkst tērauda velmējumu ražošanas jaudas, jo pēdējos gados ir notikusi masveida slēgšana un ir atjaunojies pieprasījums;

4.  uzsver, ka pieprasījums pēc krāsainā metāla, piemēram, alumīnija un vara, nepārtraukti pieaug, neraugoties uz krīzi;

Nepieciešamība risināt klimata pārmaiņu un augsto enerģijas cenu problēmu

5.  uzsver, ka pašreizējās ETS sistēmas pārstrādāšana ir viens no visneatliekamākajiem jautājumiem, lai nodrošinātu parasto metālu rūpniecības konkurētspēju; atzīmē, ka Komisija ir sagatavojusi priekšlikumus, kas noslēgsies ar ETS reformu ceturtajam periodam laika posmā no 2021. līdz 2030. gadam, un šajā sakarībā aicina abas likumdevējas iestādes nodrošināt, lai reforma attiektos arī uz oglekļa emisiju pārvirzi un veicinātu efektivitāti, rūpniecisko inovāciju un optimālu ienesīgumu, kas ar šo reformu būtu jānodrošina, vienlaikus apsverot iespēju papildināt ETS ar citiem inovatīviem instrumentiem un stratēģijām, kuri ļautu patiešām samazināt emisijas; aicina Komisiju, pārskatot ETS, paredzēt atbilstošu atlīdzību labākajiem energoietilpīgā nozarē strādājošiem uzņēmumiem, kuri ražošanas procesā rada mazāk emisiju;

6.  pieņem zināšanai, ka 2019. gadā tiks izveidota tirgus stabilitātes rezerve, un apsver Komisijas priekšlikumus attiecībā uz ETS strukturālo reformu laika posmam pēc 2020. gada, kas atsevišķā kārtībā tiks ļoti rūpīgi izskatīti Parlamentā;

7.  prasa energoietilpīgajām nozarēm arī turpmāk censties optimizēt otrreizējās pārstrādes procesus un samazināt CO2 emisijas, lai nodrošinātu savu konkurētspēju nākotnē un sasniegtu saistošos emisiju samazināšanas mērķus, kurus noteikusi ES; šajā sakarībā uzsver, ka rūpniecības konkurētspēja, resursefektivitāte un emisiju samazināšana kļūst par savstarpēji papildinošiem mērķiem, jo tad, ja Eiropas ražošana kļūst nekaitīga oglekļa dioksīda emisiju ziņā, tās tirgus daļu saglabāšana Eiropas un pasaules līmenī ir efektīvs veids, kā veicināt rūpnieciskās izcelsmes siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu pasaulē; piebilst, ka tas pats attiecas arī uz importēto produkciju, kura atbilst tādiem pašiem energoefektivitātes un pieļaujamo emisiju standartiem kā Eiropas Savienībā ražotā produkcija; uzsver, ka arī trešo valstu uzņēmumiem, kas piedalās vērtību ķēdē, ir jādarbojas saskaņā ar ES klimata un enerģētikas politikas mērķiem un jo īpaši jāņem vērā gūtie panākumi energoefektivitātes jomā;

Oglekļa cenas pielāgojuma mehānisms uz robežas — īslaicīgs un elastīgs starptautiska mēroga pasākums saskaņā ar PTO noteikumiem

8.  jo īpaši uzsver to, ka, kopš ir izveidota Starpvaldību sarunu komiteja, kas 1992. gadā sagatavoja Rio konvenciju, Eiropas Savienība cenšas panākt vienošanos ar trešām valstīm par starptautisku nolīgumu, kura mērķis ir nodrošināt aizsardzību pret klimata pārmaiņām, taču pagaidām šie centieni ir bijuši nesekmīgi, lai gan steidzamība pieaug, kā to apliecina gandrīz pilnīga zinātnieku vienprātība; prasa, lai ES arī turpmāk uzņemtos līderes lomu, un uzsver būtisko nepieciešamību nodrošināt globāla saistoša nolīguma noslēgšanu Parīzes konvencijas ietvaros, kurā visas iesaistītās puses pilnībā apņemtos efektīvi novērst bīstamās klimata pārmaiņas; uzsver, ka ar šīm sarunām būtu jāpanāk juridiski saistošs nolīgums, kurā būtu noteikti mērķrādītāji visai ekonomikai un visām iesaistītajām pusēm, ievērojot jau pieņemto mērķi globālo sasilšanu ierobežot līdz 2ºC; uzsver, ka visaptveroša starptautiskā nolīguma noslēgšana nodrošinās vienādus noteikumus visiem rūpniecības dalībniekiem un samazinās oglekļa emisiju pārvirzes risku no ES;

9.  uzsver, ka starptautiskie rīcības pasākumi klimata jomā ir vislabākais veids, kā novērst oglekļa emisiju pārvirzi; uzsver, ka vērienīgs starptautisks nolīgums par klimata pārmaiņu apkarošanu, kas radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visām valstīm, kuras sadarbojas daudzpusējā līmenī un izstrādā saskaņotu globālu vides aizsardzības režīmu nolūkā samazināt oglekļa emisijas, ir vislabākais globālo emisiju apkarošanas veids; uzsver, ka šāds nolīgums nodrošinātu godīgu konkurenci visiem parasto metālu ražotājiem un padarītu liekus cenu pielāgojumus uz robežas, ja vien tiek efektīvi uzraudzīta nolīguma īstenošana un vajadzības gadījumā tiek veikti korektīvi pasākumi; norāda, ka starptautiskajā nolīgumā valstīm, kuras rada visvairāk emisiju, obligāti būtu jāparedz reāli izpildāmas saistības; šajā sakarībā atgādina arī par sociālo un vides standartu ievērošanu, lai radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

10.  norāda, ka oglekļa cenas pielāgojuma mehānisms uz robežas, kas ņem vērā gan importu, gan eksportu, iekļauj Eiropas regulējumā emisiju samazināšanas modeli, kurš ietver arī teritoriālu patēriņa pieeju, un ka šāda augšupēja pieeja var piedāvāt universālu risinājumu, kas ļauj katrai valstij pašai suverēni lemt par to, cik vērienīga būs valsts klimata politika, pamatojoties uz rūpīgu attiecīgo seku ietekmes novērtējumu; aicina Komisiju nodrošināt, lai turpmākajos tirdzniecības nolīgumos būtu noteikumi, kas krietni uzlabo Eiropas parasto metālu izstrādājumu eksporta iespējas, kā arī to piekļuvi tirgum; atkārtoti uzsver, ka Komisijai reģionālajos, divpusējos un daudzpusējos brīvās tirdzniecības nolīgumos būtu jāparedz tirgu kropļojošas izejmateriālu tirdzniecības prakses (divējādu cenu un eksporta ierobežojumu) aizliegums;

11.  uzsver, ka visos pasākumos, kuri ietekmē tirdzniecību, ir jāņem vērā starptautiskie tirdzniecības nolīgumi; apstiprina, ka klimata politikas mērķi aizsargāt cilvēku, dzīvnieku un augu dzīvību un veselību, kā arī saglabāt izsmeļamos dabas resursus, ja tos piemēro nediskriminējošā veidā un nevis kā apslēptu ierobežojumu, atbilst GATT vienošanās XX pantā minētajiem izņēmumiem; precizē, ka, ņemot vērā klimata pārmaiņu globālo raksturu, tās jārisina arī ar juridiskiem instrumentiem; uzskata, ka atmosfēra ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni (tīrs gaiss) jau tiek uzskatīta par dabas resursu, kas var tikt izsmelts, un tāpēc tā būtu jāuzskata par sabiedrisko labumu; turklāt precizē, ka pretpasākumus nevarētu ieviest kā rezultātu oglekļa cenas pielāgošanas pasākumiem uz robežas, nepārkāpjot starptautiskās tirdzniecības noteikumus un neriskējot saņemt sodu; atgādina, ka nolūks nekādā ziņā nav aizsargāt Eiropas rūpniecību, bet gan radīt tai vienlīdzīgus apstākļus ar ārvalstu konkurentiem;

12.  norāda, ka būtu vēlams apsvērt iespēju daļu no izsolēs gūtajiem ienākumiem novirzīt vides aizsardzības iniciatīvām un pasākumiem cīņā pret klimata pārmaiņām, piemēram, Klimata pārmaiņu mazināšanas fondam, kas paredzēts saskaņā ar Kankunas vienošanos un citiem starptautiskiem klimata jomas finanšu instrumentiem;

13.  atzīmē, ka pieņemtie standarti attiecībā uz oglekļa satura un visā produktu aprites ciklā radīto emisiju aprēķināšanu palielina pārredzamību, un tas var veicināt ilgtspējīgas ražošanas un patēriņa popularizēšanu, tostarp arī metālu rūpniecībā;

Kompensācija par netiešajām emisijām

14.  pauž nožēlu, ka netiešo izmaksu kompensācijas režīms, kura pamatā ir valsts atbalsts, vienotajā ES tirgū ir radījis jaunu negodīgas konkurences avotu starp elektrības patēriņa ziņā energoietilpīgo nozaru ražotājiem, no kuriem daži gūst finansiālu atbalstu no savu valstu iestādēm; mudina šo kompensāciju saskaņot un, ja tam ir pamats, piemērot Eiropas līmenī, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus ar konkurentiem pasaules mērogā un starp Eiropas ražotājiem un lai garantētu efektīvu aizsardzību pret oglekļa emisiju pārvirzi; norāda, ka tas jo īpaši attiecas uz sešiem krāsainajiem metāliem, kurus tirgo par cenām, kas veidojas, pamatojoties uz šo metālu pieprasījumu un piedāvājumu visā pasaulē, un ko galvenokārt nosaka Londonas birža; tāpēc zina, ka parasto metālu ražotājiem ir jāpieņem esošās cenas un tie nevar izmaksu pieaugumu attiecināt tālāk uz patērētājiem; secina, ka obligāti ir jāsaglabā kompensācijas par netieši radītām emisijām; atsaucas uz vienošanos par tirgus stabilitātes rezerves izveidi un darbību, kurā ir norādīts, ka, „cenšoties sasniegt mērķi radīt visiem vienādus konkurences apstākļus, šajā pārskatīšanā būtu jāapsver arī saskaņotas netiešo izmaksu kompensācijas sistēmas izveide Savienības līmenī”(11); šajā sakarībā atsaucas uz Padomes Regulu (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā(12), kā arī uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. pantu; aicina Komisiju pārskatīt dažādu enerģētikas atbalsta shēmu ietekmi uz enerģijas mazumtirdzniecības cenām, kas netieši ietekmē energoietilpīgo nozaru konkurētspēju atsevišķās dalībvalstīs;

15.  uzskata, ka oglekļa dioksīda diferencētā ietekme uz elektrības cenu atkarībā no katra piegādātāja energoresursu struktūras ir konkurētspējas faktors, kas cita starpā atbilst arī katras suverēnās valsts izvēlei; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par Eiropas enerģētikas savienības izveidi; uzskata, ka labi funkcionējošs iekšējais enerģijas tirgus, kas apgādā Eiropu ar drošu un ilgtspējīgu enerģiju un nodrošina atbilstošus savienojumus starp dalībvalstīm, veicinās enerģijas cenu samazināšanos Eiropas uzņēmumiem un patērētājiem; uzskata, ka ETS ir ES saskaņots instruments, kas paredzēts rūpniecības radīto emisiju samazināšanai, un tādēļ arī problēmas, kas saistītas ar tā ietekmi, būtu jārisina, izmantojot saskaņotu sistēmu;

Atbalsts ieguldījumiem metālu ražošanā ar zemām oglekļa emisijām

16.  prasa visefektīvākajām ražotnēm tajās nozarēs, kas pakļautas emisiju pārvirzes riskam, piešķirt bezmaksas kvotas, pamatojoties uz programmām par ieguldījumiem jaunā aprīkojumā, pētniecībā un izstrādē (tostarp oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas (CCS) un oglekļa dioksīda uztveršanas un izmantošanas (CCU) projektos), kā arī darbinieku apmācībā, tiklīdz tas ir iespējams, bet jebkurā gadījumā sākot no 2018. gada un ceturtā posma laikā, kas aptver periodu no 2021. līdz 2030. gadam, jo šādu kvotu piešķiršana ir vajadzīga, lai garantētu augstus klimata un vides aizsardzības un darba ņēmēju tiesību standartus; uzsver, ka ir absolūti nepieciešams veikt ieguldījumus pētniecībā un izstrādē, tādējādi saglabājot Eiropas izcilību parasto metālu ražošanā; atgādina, ka tās rūpniecības nozares, kas veic ieguldījumus, vislabāk pārvar krīzi; aicina no ETS izsolēm gūtos ieņēmumus izmantot rīcības pasākumu finansēšanai klimata jomā gan ES, gan jaunattīstības valstīs, tostarp atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes projektos veikto ieguldījumu finansēšanai dažādās rūpniecības nozarēs; atbalsta 2030. gada klimata un enerģētikas satvaram atbilstošos plānus, ar ko iecerēts izveidot mehānismu, lai atbalstītu oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģijas, inovatīvus atjaunojamās enerģijas veidus un mazoglekļa tehnoloģiskās inovācijas rūpniecības nozarēs (NER 400), kā noteikts Eiropadomes 2014. gada 23. oktobra sanāksmes secinājumos; ierosina, lai izmēģinājuma un demonstrācijas projekti oglekļa dioksīda uztveršanas, izmantošanas un uzglabāšanas jomā būtu daļa no mazoglekļa tehnoloģiju finansējuma programmās, ko atbalsta Komisija saskaņā ar NER 300 programmu un nākamo NER 400 programmu, finansētājam un dalībniekam kopīgi uzņemoties finanšu risku; atgādina par valsts sektora ieguldījumu svarīgo nozīmi, kā arī Eiropas kontekstā par programmā „Apvārsnis 2020” paredzētajiem līdzekļiem vides un energoefektivitātes uzlabošanai parasto metālu rūpniecībā, tostarp panākot zemu oglekļa emisiju līmeni saskaņā ar stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem; uzskata, ka darbinieku apmācība attiecībā uz mazoglekļa tehnoloģijām un praksi rūpniecībā ir stratēģisks ieguldījums, ko nepieciešams pilnībā integrēt programmās, kuras atbalsta Komisija, lai finansētu pāreju uz mazoglekļa ekonomiku;

Finanšu grāmatvedība un pārredzamība

17.  ierosina publiskot CO2 kvotas, publicējot uzņēmumu gada pārskatus, un aicina Eiropas Savienību atbalstīt to, ka tiek atsākts darbs pie starptautisku grāmatvedības standartu izstrādes šajā jomā;

18.  uzsver pārredzamības nozīmi attiecībā uz dalībvalstu emisijas kvotu pārdošanas rezultātā gūto ieņēmumu izmantošanu; šajā sakarībā norāda uz dalībvalstu pienākumu informēt Komisiju par ETS ieņēmumu izlietojumu; uzsver, ka lielāka pārredzamība ļautu iedzīvotājiem labāk sekot tam, kā publiskā sektora struktūras tos izmanto;

19.  uzsver, ka ražotnēm un uzņēmumiem ir jāievēro visas tiesiskās prasības attiecībā uz sociālo atbildību un pārskatu iesniegšanu, lai nodrošinātu vienlīdzīgu un efektīvu vides noteikumu īstenošanu un panāktu, ka kompetentajām iestādēm un iesaistītajām personām, tostarp darba ņēmēju pārstāvjiem un pilsoniskās sabiedrības un vietējo pašvaldību pārstāvjiem, ir pieejama visa būtiskā informācija; uzsver tiesības saņemt informāciju par vides jautājumiem, kā noteikts Orhūsas konvencijā un ieviests arī ES un dalībvalstu tiesību aktos, tostarp Direktīvā 2003/87/EK; ierosina noteikt, ka par ikvienu objektu, uz kuru attiecas emisijas kvotu tirdzniecības sistēma, katru gadu ir jāiesniedz izsmeļoša informācija, tostarp par klimata pārmaiņu apkarošanu un Eiropas vides un darba aizsardzības direktīvu ievērošanu, un ka šai informācijai ir jābūt pieejamai darbinieku pārstāvjiem, kā arī objekta apkārtnes iedzīvotāju pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem;

Elektrības piegādes līgumu jautājums

20.  uzsver, ka Eiropas parasto metālu nozares konkurētspējas saglabāšanai svarīga ir ilgtermiņa līgumu slēgšana ar zināmiem nosacījumiem, kurus precizē Komisija un kuriem jābūt saderīgiem ar ienākumiem no ieguldījumiem, un ka kapitālietilpīgu nozaru gadījumā šādi līgumi ir jāslēdz vismaz uz 15 gadiem; atgādina, ka rūpniecības pārstāvji vēlas, lai viņu ieguldījumu garants būtu paredzamas cenas un skaidrs tiesiskais regulējums; uzsver, ka ikgadējā elektroenerģijas izsolē būtu jādod priekšroka stabiliem ilgtermiņa elektroenerģijas piegādes līgumiem; pauž bažas par tādu tirgus noteikumu ieviešanu dažās dalībvalstīs, kas rada strukturālas atšķirības starp elektrības cenām un ražošanas izmaksām; aicina Komisiju apkarot privāto oligopolu negaidītas papildu peļņas iespējas enerģijas tirgū;

21.  pauž bažas par tādu tirgus noteikumu ieviešanu, kas rada strukturālas atšķirības starp elektrības cenām un ražošanas izmaksām;

Prasmju nodošana

22.  prasa, lai prasmju nodošana starp darba ņēmēju paaudzēm tiktu organizēta visās rūpnīcās, kurās vērojamas lejupslīdošas vecuma struktūras attiecībā uz visiem augstas kvalifikācijas ražošanas amatiem; atbalsta jauno darbinieku prasmju palielināšanu uzņēmumā, ievērojot strukturālu apmācību politiku, kas nodrošina darbinieku kolektīvo prasmju attīstību; uzsver parasto metālu nozarē nodarbināto prasmju un kvalifikācijas nozīmi; aicina izstrādāt aktīvas nodarbinātības un rūpniecības politiku, nodrošinot, ka šīs zināšanas tiek pilnveidotas un atzītas kā nozīmīgs Eiropas parasto metālu rūpniecības aktīvs; ikvienas rūpnīcas ražošanas ilgtspēju pieprasa vērtēt, ņemot vērā rūpnieciskās zinātības saglabāšanas un kvalificēta darbaspēka aspektus;

Izejvielu piegāde

23.  prasa īstenot Eiropas mēroga diplomātisku rīcību metalurģijas izejvielu jomā, kas balstītos uz stratēģiskajām partnerībām saistībā ar pievienotās vērtības sadali starp Eiropas valstīm un valstīm, kuras ražo izejvielas, un tā veicināt kvalificētas nodarbinātības attīstību visā vērtību ķēdē; prasa Komisijai izstrādāt padziļinātas tērauda tirgus analīzes instrumentu, kas var sniegt precīzu informāciju par tērauda pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvaru Eiropā un visā pasaulē, nošķirot strukturālās un cikliskās šo tirgu attīstības komponentes; uzskata, ka primāro un sekundāro parasto metālu tirgu uzraudzība varētu sniegt vērtīgu ieguldījumu koriģējošo un proaktīvo pasākumu īstenošanā, kuri nenovēršami jāveic, ņemot vērā tērauda rūpniecības ciklisko raksturu; atzinīgi vērtē Eiropas Retzemju metālu kompetences tīkla (ERECON) izstrādāto ziņojumu(13); aicina Komisiju turpināt pasākumu īstenošanu ERECON ietvaros, kas paredzēti diversificētas un ilgtspējīgas retzemju metālu piegādes ķēdes izveidošanai Eiropā, un jo īpaši īstenot politikas ieteikumus un sniegt atbalstu aizvietošanas risinājumiem un plašākai otrreizējai pārstrādei;

Eiropas tirdzniecības aizsardzības pasākumi attiecībā uz parastajiem metāliem — profilakse labāka par novēlotu korekciju

24.  mudina Padomi beigt pārskatīt abas regulas par tirdzniecības aizsardzības instrumentiem (TAI), lai šos instrumentus vienkāršotu, uzlabotu un paātrinātu to ieviešanu, nodrošinot, ka regulu noteikumi netiek vājināti; ierosina ne vairāk kā mēnesi ilgu sākotnējās izmeklēšanas posmu pirmajai antidempinga un pretsubsīdiju pārbaudei, pēc kura, pamatojoties uz sākotnējām liecībām, varēs lemt par profilaktiskiem koriģējošiem pasākumiem, kuriem sekos padziļināta izmeklēšana; pauž nožēlu, ka Padome ir pārtraukusi izskatīt tiesību akta priekšlikumu, kas attiecas uz TAI modernizāciju, lai arī Parlaments ir izteicis nepārprotamu atbalstu stingrākiem pasākumiem, kuri vērsti pret negodīgu importu no trešām valstīm; aicina Padomi strauji modernizēt TAI, lai beidzot varētu pienācīgi reaģēt uz negodīgu praksi un aizsargāt Eiropas tirgu no dempinga, tādējādi nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus un pilnībā izmantojot enerģētikas pārkārtošanas piedāvātās iespējas;

25.  izvirza mērķi panākt Savienībā patērēto retzemju metālu un būtiski svarīgu metālu otrreizējās pārstrādes strauju pieaugumu;

26.  uzsver, ka visi parastie metāli, arī nerūsējošais tērauds un alumīnijs, ir pakļauti globālai konkurencei; uzskata, ka Komisijai, veicot analīzi un salīdzināšanu, kad tā definē ģeogrāfiskos tirgus, par atsauces tirgu steidzami ir jāpieņem pasaules tirgus un ka šādai analīzei nav jāaprobežojas tikai ar iekšējo tirgu; prasa pirms Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta lēmumu pieņemšanas novērtēt ietekmi uz ražošanas jaudām, cita starpā analizējot arī ražošanas objektu un darbvietas, un šāda novērtējuma secinājumus iekļaut galīgajā publikācijā, ko sniedz ieinteresētajām personām; prasa pārskatīt konkurences politiku un valsts atbalsta noteikumus, lai stimulētu valsts intervenci, kuras mērķis ir saglabāt sociālo un reģionālo kohēziju, uzlabot vides standartus un risināt sabiedrības veselības problēmas;

27.  atbalsta vietēju rūpniecības riska novēršanas komiteju izveidi, kurām būtu jāpilda informatīvas un konsultatīvas funkcijas un kuru sastāvā vajadzētu būt visu to ieinteresēto personu pārstāvjiem, kas pilnvarotas veikt uzraudzību un izziņot brīdinājumus; uzsver, ka ir atzīta darbinieku pārstāvju kompetence attiecībā uz uzņēmuma stratēģisko risinājumu izvēli un lēmumu pieņemšanu;

Parasto metālu nozīme aprites ekonomikā

28.  šajā sakarībā uzsver sekundāro metālu pozitīvo ietekmi, jo tie ļauj būtiski samazināt enerģijas un izejmateriālu patēriņu; tādēļ aicina Komisiju veicināt sekundāro metālu tirgu attīstību un darbību; mudina ieviest aprites ekonomiku katrā parasto metālu ražošanas uzņēmumā, lai blakusproduktu un pārstrādāto metālu izmantošanu piesaistītu mērķim palielināt to konkurētspēju; prasa noteikt, ka aprites ekonomika ir obligāta katrā parasto metālu ražošanas uzņēmumā, lai blakusproduktu un pārstrādāto metālu izmantošanu piesaistītu mērķim palielināt to konkurētspēju; izvirza mērķi panākt Savienībā patērēto retzemju metālu un būtiski svarīgu metālu otrreizējās pārstrādes strauju pieaugumu; prasa izveidot ciešu saikni starp parasto metālu pārstrādes sektoru un citām nozarēm, lai stiprinātu rūpnieciskās bāzes kapacitāti un noturību, jo īpaši deindustrializācijas skartajos reģionos; tādēļ uzsver produktu un materiālu aizstāšanas lielo potenciālu un aizvien pieaugošās metāllūžņu izmantošanas nozīmi, tostarp arī tērauda un alumīnija ražošanā; uzsver, ka lielāko daļu parasto metālu var pārstrādāt vairākas reizes, patērējot tikai nelielu daļu no enerģijas, kas tiek izmantota to primārajā ražošanā; pauž bažas par lielajiem enerģijas zudumiem Eiropai, ko rada gan likumīgs, gan nelikumīgs alumīnija un vara eksports uz tādām valstīm kā Ķīna un Indija — valstīm, kuras pašas ir noteikušas alumīnija eksporta aizliegumu; uzskata, ka ieguldījumi Eiropas parasto metālu rūpniecības nozares attīstībā un inovācijās ir jāveic, ievērojot augstus vides standartus un aprites ekonomikas principus; aicina Komisiju izstrādāt ekonomiskos stimulus metālu (tostarp būtiski svarīgo, bet ekonomiski neizdevīgo izejmateriālu, piemēram, retzemju metālu) otrreizējai pārstrādei, izpētīt iespējas, kā atbalstīt pārstrādāto materiālu tirgu, cita starpā arī piešķirot „zaļos” sertifikātus par pārstrādātajiem materiāliem, ieviešot ekodizaina prasības un fiskālos stimulus, un nodrošināt, lai resursefektivitātes un otrreizējās pārstrādes veicināšanai tiktu optimāli izmantoti arī kohēzijas politikas un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) budžeta līdzekļi; uzskata, ka ir jāpilnveido tiesību akti atkritumu apsaimniekošanas jomā, lai saglabātu ES metāllūžņu tirgus darbību, piemēram, ir jāpārskata direktīva par nolietotiem transportlīdzekļiem un citi atkritumu apsaimniekošanu regulējoši tiesību akti; ierosina noteikt atkritumu savākšanas mērķrādītājus, stiprināt ražotāju atbildību un paplašināt nolietoto transportlīdzekļu tiesību aktu piemērošanas jomu, iekļaujot tajā, piemēram, kravas automašīnas, autobusus un motociklus; uzsver nepieciešamību pēc kvalificēta un prasmīga personāla, lai nodrošinātu pāreju uz ilgtspējīgāku ražošanas procesu un produktu ieviešanu, un prasa izstrādāt Eiropas apmācības un izglītības stratēģiju, kas atbalstītu uzņēmumus, pētniecības institūtus un sociālos partnerus kopīgā to prasmju izpētē, kas nepieciešamas vides ilgtspējas nodrošināšanai;

o
o   o

29.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 343, 22.12.2009., 51. lpp.
(2) OV L 188, 18.7.2009., 93. lpp.
(3) OV L 315, 14.11.2012., 1. lpp.
(4) OV L 334, 17.12.2010., 17. lpp.
(5) OV L 140, 5.6.2009., 16. lpp.
(6) OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp.
(7) OV L 275, 25.10.2003., 32. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0032.
(9) OV C 251 E, 31.8.2013., 75. lpp.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0104.
(11) Skatīt Lēmuma (ES) 2015/1814 9. apsvērumu (OV L 264, 9.10.2015., 1. lpp.).
(12) OV L 1, 4.1.2003., 1. lpp.
(13) http://ec.europa.eu/growth/sectors/raw-materials/specific-interest/erecon/index_en.htm.


Stāvoklis Ungārijā — turpmākie pasākumi saistībā ar Eiropas Parlamenta 2015. gada 10. jūnija rezolūciju
PDF 330kWORD 79k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 16. decembra rezolūcija par stāvokli Ungārijā (2015/2935(RSP))
P8_TA(2015)0461RC-B8-1351/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) preambulu, jo īpaši tā otro un ceturto līdz septīto apsvērumu,

–  ņemot vērā īpaši LES 2. pantu, 3. panta 3. punkta otro daļu, 6. un 7. pantu, kā arī LES un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) pantus, kas attiecas uz pamattiesību ievērošanu, veicināšanu un aizsardzību Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā 2000. gada 7. decembra Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, ko izsludināja 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā un kas stājās spēkā kopā ar Lisabonas līgumu 2009. gada decembrī,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Eiropas Cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 2015. gada 10. jūnija rezolūciju par stāvokli Ungārijā(1), 2013. gada 3. jūlija rezolūciju par pamattiesību stāvokli Ungārijā — standarti un prakse(2), 2012. gada 16. februāra rezolūciju par neseno politisko notikumu attīstību Ungārijā(3) un 2011. gada 10. marta rezolūciju par plašsaziņas līdzekļu likumu Ungārijā(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 11. marta paziņojumu “Jauns ES mehānisms tiesiskuma nostiprināšanai” (COM(2014)0158),

–  ņemot vērā Padomes pirmo ikgadējo dialogu par tiesiskumu, kas notika 2015. gada 17. novembrī,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2015. gada 27. novembra paziņojumu, kas sniegts pēc vizītes Ungārijā,

–  ņemot vērā 2015. gadā Ungārijas parlamenta pieņemto likumu CXL par masveida imigrāciju,

–  ņemot vērā 2015. gadā Ungārijas parlamenta pieņemto likumu CXLII par Ungārijas robežu efektīvu aizsardzību un masveida imigrāciju,

–  ņemot vērā 2015. gada 22. septembrī pieņemto Ungārijas parlamenta rezolūciju Nr. 36/2015 par vēstījumu Eiropas Savienības vadītājiem,

–  ņemot vērā mutisko jautājumu Komisijai, kas uzdots Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas vārdā, par stāvokli Ungārijā — turpmākie pasākumi saistībā ar Eiropas Parlamenta 2015. gada 10. jūnija rezolūciju (O-000140/2015 – B8-1110/2015),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 5. novembra atbildi uz Parlamenta 2015. gada 10. jūnija rezolūciju,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentā notikušajās 2015. gada 2. decembra plenārsēdes debatēs par stāvokli Ungārijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības, un tā kā šīs vērtības ir universālas un visām dalībvalstīm kopīgas (LES 2. pants); tā kā tiktu sākta t. s. 7. panta procedūra, ja pastāvētu droša varbūtība tam, ka kāda dalībvalsts var izdarīt nopietnu pārkāpumu saistībā ar LES 2. pantā minētajām vērtībām;

B.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību harta ir viens no ES primārajiem tiesību aktiem un aizliedz jebkāda veida diskrimināciju, tostarp tādu iemeslu dēļ kā dzimums, rase, ādas krāsa, etniskā un sociālā izcelsme, ģenētiskās īpatnības, valoda, reliģija un pārliecība, politiskie vai jebkuri citi uzskati, piederība pie nacionālas minoritātes, īpašums, izcelsme, invaliditāte, vecums un dzimumorientācija;

C.  tā kā veidam, kādā tiesiskums tiek īstenots valsts līmenī, ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu uzticēšanos dalībvalstu attiecīgajām tiesību un administatīvajām sistēmām; tā kā pamatotā ES nepiekāpība attiecībā uz demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanas vērtībām ir izšķiroši svarīga nolūkā nodrošināt Savienības uzticamību gan iekšēji, gan uz starptautiski;

D.  tā kā, pienācīgi ievērojot 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvenciju un tai pievienoto 1967. gada 31. janvāra Protokolu par bēgļu statusu un saskaņā ar LES un LESD, ir garantētas patvēruma tiesības;

E.  tā kā pareizi veiktiem publiskā sektora izdevumiem un ES finanšu interešu aizsardzībai jābūt ES politikas pamatelementiem, lai nodrošinātu, ka iedzīvotāju nauda tiek izmantota pareizi, lietderīgi un efektīvi un palielinātu viņu uzticēšanos;

F.  tā kā nesenie notikumi, kā arī iniciatīvas un pasākumi, kas dažus pēdējos gadus ir tikuši īstenoti Ungarijā, ir izraisījusi nopietnu sistēmisku situācijas pasliktināšanos attiecībā uz tiesiskumu un pamattiesībām, tostarp attiecībā uz vārda brīvību, tostarp akadēmisko brīvību, migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu cilvēktiesībām, pulcēšanās un biedrošanās brīvību, pilsoniskās sabiedrības organizāciju ierobežojumiem un šķēršļiem to darbībai, tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi, minoritāšu, tostarp romu, ebreju un LGBTI personu, tiesībām, sociālajām tiesībām, konstitucionālās sistēmas darbību, tiesu varas un citu iestāžu neatkarību, un ir daudz satraucošu apgalvojumu par korupciju un interešu konfliktiem;

G.  tā kā 2015. gada jūlijā un septembrī Ungārijas parlaments pieņēma vairākus grozījumus, jo īpaši attiecībā uz likumu par patvērumu, kriminālkodeksu, kriminālprocesa likumu, likumu par robežu, likumu par policiju un likumu par valsts aizsardzību; tā kā Komisijas sākotnējā novērtējumā vairākkārt paustas nopietnas bažas un jautājumi par patvēruma un robežu tiesību aktu kopuma saderību ar Pamattiesību hartu; tā kā Komisija 2015. gada 6. oktobrī nosūtīja administratīvu vēstuli Ungārijas valdībai; tā kā Ungārijas valdība sniedza atbildi uz šo vēstuli; tā kā 2015. gada 10. decembrī Komisija sāka pienākumu pārkāpuma procedūru pret Ungāriju;

H.  tā kā Komisija nav atbildējusi uz Parlamenta prasību sākt padziļinātu uzraudzību par demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību stāvokli Ungārijā; tā kā Komisijas paziņojumā 2015. gada 2. decembra plenārsēdes debatēs tika norādīts, ka Komisija ir gatava izmantot visus tās rīcībā esošos līdzekļus, tostarp pienākumu neizpildes procedūras, lai nodrošinātu to, ka gan Ungārija, gan jebkura cita dalībvalsts pilda savus pienākumus saskaņā ar ES tiesību aktiem un respektē LES 2. pantā noteiktās Savienības vērtības; tā kā Komisija uzskata, ka nosacījumi par tiesiskuma mehānisma izmantošanu attiecībā uz Ungāriju šajā posmā nav izpildīti,

1.  atkārtoti pauž savu nostāju, kas izklāstīta 2015. gada 10. jūnija rezolūcijā par stāvokli Ungārijā;

2.  pauž nopietnas bažas par virkni steidzamu pasākumu, kas pieņemti pēdējos mēnešos un kas ir padarījuši piekļuvi starptautiskajai aizsardzībai ārkārtīgi grūtu, kā arī ir nepamatoti kriminalizējuši bēgļus, migrantus un patvēruma meklētājus; uzsver bažas par neizraidīšanas principa ievērošanu, par to, ka arvien biežāk notiek aizturēšana, tostarp nepilngadīgo aizturēšana, un tiek izmantota ksenofobiska retorika, kas migrantus sasaista ar sociālām problēmām vai drošības apdraudējumu, jo īpaši valdības īstenotās komunikācijas kampaņās un valsts mēroga apspriešanās, tādējādi padarot integrāciju problemātisku; mudina Ungārijas valdību atgriezties pie normālām procedūrām un atcelt ārkārtas pasākumus;

3.  uzskata, ka visām dalībvalstīm likumdošanas un administratīvajā praksē ir pilnībā jāievēro ES tiesību akti un ka visos tiesību aktos ir jāatspoguļo un jāievēro Eiropas pamatvērtības, proti, demokrātija, tiesiskums un pamattiesības;

4.  uzsver, ka Parlaments ir atkārtoti aicinājis Padomi reaģēt uz satraucošajiem notikumiem Ungārijā; mudina Eiropas Savienības Padomi un Eiropadomi pēc iespējas drīz organizēt diskusiju un pieņemt secinājumus par stāvokli Ungārijā; uzskata, ka Padome un Komisija, neizvērtējot un adekvāti nereaģējot uz Parlamenta deputātu vairākuma atkārtoti paustajām bažām, vājina iestāžu pilnīgas [lojālas] savstarpējas sadarbības principu, kas noteikts LES 13. panta 2. punktā;

5.  uzskata, ka stāvoklis Ungārijā ir pārbaudījums Eiropas Savienībai, kurai ir jāpierāda sava spēja un politiskā gatavība reaģēt uz savu pamatvērtību apdraudējumu un pārkāpumiem kādā dalībvalstī; pauž nožēlu par to, ka dažās citās dalībvalstīs ir norisinājušies līdzīgi notikumi, un uzskata, ka ES bezdarbība varētu būt veicinājusi notikumus, attiecībā uz kuriem, tāpat kā Ungārijas gadījumā, ir vērojamas satraucošas pazīmes par tiesiskuma apdraudējumu; uzskata, ka tas rada nopietnas bažas par Savienības spēju nodrošināt Kopenhāgenas politisko kritēriju turpmāku ievērošanu pēc tam, kad dalībvalsts ir pievienojusies Savienībai;

6.  uzsver, ka Komisijas kā Līgumu noteikumu izpildes uzraudzītājas loma ir nodrošināt, ka dalībvalstu tiesību akti atbilst demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām; uzsver — ir svarīgi, lai jebkāds Komisijas un Parlamenta vērtējums un analīze par stāvokli atsevišķās dalībvalstīs balstītos uz faktiem un būtu objektīvs; aicina Ungārijas valdību un Komisiju kopīgi strādāt un cieši sadarboties visos jautājumos, attiecībā uz kuriem pušu ieskatā varētu būt nepieciešams papildu novērtējums vai analīze; ar gandarījumu norāda uz to, ka ir sākta pienākumu pārkāpuma procedūra pret Ungāriju par patvēruma tiesību aktu kopumu;

7.  pauž nožēlu, ka Komisijas pašreizējā pieeja galvenokārt ir vērsta uz tiesību aktu tehniskajiem aspektiem, tajā pašā laikā ignorējot tendences, sakarības un pasākumu kopējo ietekmi uz tiesiskumu un pamattiesībām; uzskata, ka it sevišķi ar pārkāpumu procedūrām vairumā gadījumu nav izdevies panākt reālas izmaiņas un risināt situāciju plašākā kontekstā;

8.  atkārtoti aicina Komisiju sākt ES mehānisma pirmo posmu tiesiskuma stiprināšanai un tādēļ nekavējoties sākt padziļinātas uzraudzības procesu attiecībā uz situāciju demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību jomā Ungārijā, tostarp vairāku pasākumu kopējo ietekmi, un novērtēt, vai minētajā dalībvalstī rodas sistēmisks apdraudējums, kas varētu izvērsties par drošu varbūtību, ka varētu tikt izdarīts smags pārkāpums LES 7. panta izpratnē;

9.  aicina Komisiju turpināt visas izmeklēšanas un pilnībā izmantot visus tiesiskos instrumentus, lai nodrošinātu pārredzamu un pareizu ES līdzekļu izmantošanu Ungārijā, pamatojoties uz ES tiesību aktiem; pieņem zināšanai Komisijas 2015. gada 14. jūlija lēmumu apturēt vairākus līgumus astoņās ES finansēšanas programmās sakarā ar pārmērīgu ierobežojošo atlases kritēriju izmantošanu publiskā iepirkuma procedūrās Ungārijā;

10.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Padomei, Ungārijas prezidentam, valdībai un parlamentam, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, ES Pamattiesību aģentūrai, Eiropas Padomei un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0227.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0315.
(3) OV C 249 E, 30.8.2013., 27. lpp.
(4) OV C 199 E, 7.7.2012., 154. lpp.

Juridisks paziņojums