Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2015/2139(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0373/2015

Iesniegtie teksti :

A8-0373/2015

Debates :

PV 18/01/2016 - 17
CRE 18/01/2016 - 17

Balsojumi :

PV 19/01/2016 - 5.5
CRE 19/01/2016 - 5.5
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0005

Pieņemtie teksti
PDF 354kWORD 117k
Otrdiena, 2016. gada 19. janvāris - Strasbūra Galīgā redakcija
Kultūru dialoga, kultūras daudzveidības un izglītības loma ES pamatvērtību veicināšanā
P8_TA(2016)0005A8-0373/2015

Eiropas Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūcija par kultūru dialoga, kultūras daudzveidības un izglītības lomu ES pamatvērtību veicināšanā (2015/2139(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 21. pantu un 27. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), īpaši tā 165. un 167. pantu, un īpaši tā 17. pantu, saskaņā ar kuru noteikts, ka Savienība respektē baznīcu un reliģisko organizāciju vai apvienību statusu, kas noteikts dalībvalstu tiesību aktos, un ievēro filozofisko un nekonfesionālo organizāciju statusu, kā arī atzīst to identitāti un īpašo ieguldījumu un uztur atklātu, pārredzamu un pastāvīgu dialogu ar tām,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un īpaši tās 10., 11. un 22. pantu un preambulu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un īpaši tās 2. protokola 1. pantu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2010. gada 20. decembra rezolūciju „Kultūra un attīstība”,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada Tūkstošgades deklarāciju un īpaši tās sadaļā „Cilvēktiesības, demokrātija un laba pārvaldība” ietvertos pantus,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā UNESCO 2005. gada Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu (UNESCO konvencija),

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (1948), īpaši tās 16. pantu, un ANO Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2012. gada 20. decembra Rezolūciju Nr. 67/179 un ANO Cilvēktiesību padomes 2013. gada 22. marta Rezolūciju Nr. 22/20,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 13. jūnija ieteikumu Padomei par projektu ES pamatnostādnēm par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību(1) un Ārlietu padomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Lēmumu Nr. 1983/2006/EK par starpkultūru dialoga gadu (2008. gads)(2),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 20. novembrī pieņemtos secinājumus par kultūras daudzveidības un kultūru dialoga sekmēšanu Eiropas Savienības un tās dalībvalstu ārējās attiecībās(3),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2012. gada 25. jūnijā pieņemto ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju (11855/2012),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2008. gada 7. maija Balto grāmatu par starpkultūru dialogu „Dzīvot līdzās kā vienlīdzīgiem, cienot citam citu”,

–  ņemot vērā Eiropas darba kārtību kultūrai augošas globalizācijas apstākļos (COM(2007)0242), kuras mērķis ir veicināt kultūras daudzveidības un ES vērtību izpratni, dialogu ar pilsonisko sabiedrību un paraugprakses apmaiņu,

–  ņemot vērā papildu pasākumus, kas tika veikti pēc sagatavošanās pasākumiem „Kultūrai ES ārējās attiecībās” 2014. gadā, un šo sagatavošanās pasākumu rezultātus,

–  ņemot vērā brīvās tirdzniecības nolīguma paraugam pievienoto protokolu par sadarbību kultūras jomā(4),

–  ņemot vērā ES izglītības ministru neformālajā sanāksmē Parīzē 2015. gada 17. martā pieņemto „Deklarāciju par pilsoniskuma un kopējo vērtību — brīvības, iecietības un nediskriminācijas — veicināšanu ar izglītības palīdzību” (8496/15),

–  ņemot vērā triju prezidentvalstu galīgos kopīgos ieteikumus, kuri 2015. gadā tika izstrādāti Jaunatnes konferencē Luksemburgā un kuros tika ņemta vērā apspriede strukturēta dialoga veidā, kuras mērķis bija sekmēt lielāku jauniešu politisko dalību Eiropas demokrātiskajā dzīvē un bija ietverts aicinājums Parlamentam veicināt uz vērtībām balstītu izglītību un izglītību par aktīvu pilsoniskumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A8-0373/2015),

A.  tā kā Eiropai piemīt neizmērojami bagāta kultūru, sociālā, valodu un reliģiskā daudzveidība; tā kā tādēļ Eiropas nākotnei ir būtiski nozīmīgas kopīgās vērtības, kas satur kopā mūsu sabiedrības, proti, brīvība, sociālais taisnīgums, vienlīdzība un diskriminācijas nepieļaušana, demokrātija, cilvēktiesības, tiesiskums, iecietība un solidaritāte;

B.  tā kā kultūru dialogs nav juridiska koncepcija un tāpēc to neregulē valstu, ES vai starptautiskie tiesību akti, bet tā pamatā ir starptautiski ietvardokumenti, kuru mērķis ir cilvēktiesību un kultūru daudzveidības aizsardzība;

C.  tā kā starpkultūru dialogs tika provizoriski definēts dažādos pētījumos un secinājumos Eiropas starpkultūru dialoga gadā (2008) kā process, kurā iekļauta atklāta un cieņpilna informācijas apmaiņa vai mijiedarbība starp indivīdiem, grupām un organizācijām no dažādām kultūras vidēm vai ar atšķirīgiem uzskatiem par pasauli; tā kā šim dialogam ir šādi mērķi: panākt dziļāku sapratni par atšķirīgām perspektīvām un praksēm; palielināt dalību un brīvību un spēju izdarīt izvēli; sekmēt vienlīdzību un palielināt radošos procesus;

D.  tā kā ir svarīgi panākt, ka ir nodrošināti nepieciešamie līdzekļi, īpaši finansiālie līdzekļi, prioritārai to programmu finansēšanai, kuras izstrādātas starpkultūru dialoga un pilsoņu dialoga sekmēšanai, lai stiprinātu abpusējo cieņu vidē, kurā pastāv liela kultūras dažādība un līdzās eksistē atšķirīgas kultūras identitātes un uzskati, kā arī lai uzsvērtu dažādu kultūru ieguldījumu Eiropas sabiedrībās un mantojumā un efektīvi pārvaldītu konfliktus;

E.  tā kā šā mērķa sasniegšana nav tikai valsts iestāžu un lēmumu pieņēmēju uzdevums, bet tā ir kopīga atbildība, kas jāuzņemas visai sabiedrībai, tostarp plašam ieinteresēto personu lokam, piemēram, ģimenēm, plašsaziņas līdzekļiem, skolotājiem, uzņēmumiem, kopienām un reliģiskajiem līderiem; tā kā papildus politiskajiem dalībniekiem ir svarīgi uzsvērt visu citu ieinteresēto personu nozīmi starpkultūru dialogā;

F.  tā kā konkrētiem Eiropas Savienības Pamattiesību hartas pantiem ir īpaša nozīme starpkultūru dialogā, veicinot vienlīdzību, diskriminācijas nepieļaušanu, kultūru, reliģiju un valodu daudzveidību, vārda un pārvietošanās brīvību, pilsoņu tiesības uz ekonomisku un politisku dalību;

G.  tā kā jēgpilnam starpkultūru dialogam ir nepieciešamas pamatīgas zināšanas par savu un citu kultūru;

H.  tā kā, ņemot vērā 2015. gada noteikšanu par Eiropas Attīstības gadu, ANO Tūkstošgades attīstības mērķu pārskatīšanu, ANO 2015. gada samita par ilgtspējīgu attīstību rezultātiem, kultūra ir līdzeklis, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību un izskaustu nabadzību pasaulē, turklāt aicina nepārprotamāk iekļaut kultūru ANO ilgtspējīgas attīstības programmā laikposmam pēc 2015. gada;

I.  tā kā Eiropa un pasaule saskaras ar daudzām problēmām, kuras ir saistītas ar globalizāciju, migrāciju, reliģiskiem un starpkultūru konfliktiem un radikalizācijas pieaugumu;

J.  tā kā saistībā ar starpkultūru dialogu ir būtiski piemērot gan vispārējās cilvēktiesības (kā individuālas tiesības), gan kultūras tiesības (ar kurām tiek atzītas konkrētas un vairākas kultūras identitātes);

K.  tā kā mācību mobilitātes attīstīšana studentiem un pasniedzējiem, kā arī jebkurš cits starptautisku apmaiņu veids var radīt labāku pasauli, kurā cilvēki brīvi pārvietojas un izmanto atklātu starpkultūru dialogu,

1.  uzskata, ka Eiropas Savienības pieejā ir jāizmanto un jāatsāk lieliskais darbs, kas tika uzsākts Eiropas starpkultūru dialoga gadā (2008), jāpastiprina paraugprakses apmaiņa un, ņemot vērā visus nesenos un dramatiskos notikumus, jāveicina jauns strukturēts dialogs par starpkultūru un starpkonfesiju jautājumiem ar visām ieinteresētajām personām, proti, Eiropas un valstu politiķiem, vietējām un reģionālajām iestādēm, baznīcām, reliģiskajām asociācijām un kopienām un filozofiskajām un nekonfesionālajām organizācijām, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un platformām, sporta, kultūras un izglītības darbiniekiem, valstu un Eiropas jaunatnes padomēm, akadēmisko aprindu pārstāvjiem un plašsaziņas līdzekļiem;

2.  mudina visas ieinteresētās personas izstrādāt atjauninātu, skaidru un ar politiku saistītu starpkultūru dialoga definīciju, īstenot vai harmonizēt metodes, kvalitātes kritērijus un rādītājus, lai novērtētu starpkultūru dialoga programmu un projektu ietekmi, un izpētīt metodiku starpkultūru salīdzinājumu veikšanai;

3.  uzskata, ka izglītībā ir jāsekmē starpkultūru, starpkonfesiju un uz vērtībām balstīta pieeja, lai vairotu un veicinātu savstarpējo cieņu, integritāti, kultūras daudzveidības ētiskos principus, sociālo iekļautību un kohēziju, tostarp ar visiem paredzētām apmaiņas un mobilitātes programmām;

4.  uzskata, ka kultūras daudzveidībai ir jāpievēršas arī audiovizuālajā un kultūras nozarē; mudina šīs nozares atrast radošus veidus, kā sekmēt vienošanos par valstu, reģionāliem un vietējiem rīcības plāniem, lai īstenotu UNESCO Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu;

5.  aicina ņemt vērā starpkonfesiju dialogu kā daļu no starpkultūru dialoga, priekšnoteikumu mieram un būtisku līdzekli konflikta pārvaldībai, pievēršot uzmanību indivīda cieņai un nepieciešamībai visā pasaulē ievērot cilvēktiesības, īpaši atsaucoties uz domas, pārliecības un ticības brīvību, kā arī reliģisko minoritāšu tiesībām uz aizsardzību;

6.  uzsver, ka patiess starpkultūru un starpkonfesiju dialogs veicina pozitīvu un uz sadarbību balstītu mijiedarbību, sekmē izpratni par dažādām kultūrām un cieņu to starpā, palielina daudzveidību un cieņu pret demokrātiju, brīvību, cilvēktiesībām, kā arī iecietību pret vispārējām un katrai atsevišķai kultūrai raksturīgām vērtībām;

7.  uzsver, ka ir svarīgi laikus integrēt un izglītot nošķirtas kopienas;

8.  uzskata, ka ES, kas piedalās pasaules miera nodrošināšanā, ir ES ārējās attiecībās un attīstības politikā jāiekļauj kultūra un kultūras apmaiņas un jāstiprina izglītība kā līdzeklis tādu kopējo pamatvērtību stiprināšanai kā cieņas un savstarpējās sapratnes vērtības, nodrošinot efektīvus līdzekļus jēgpilnai un ilgtspējīgai pieejai konfliktu risināšanai, miera veidošanai un krīžu novēršanai;

9.  uzskata, ka saskaņā ar LESD 167. panta 4. punktu kultūru dialogs un daudzveidība ir transversāli jāintegrē visās ES politikas jomās, kurām ir ietekme uz kopīgām ES pamatvērtībām un tiesībām, proti, uz jaunatnes politiku, izglītības politiku, mobilitāti, nodarbinātību un sociālajām lietām, ārpolitiku, sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību, tirdzniecību un reģionālo attīstību;

10.  uzsver nepieciešamību apmācīt un sagatavot nākamās paaudzes par drosmīgiem problēmu risinātājiem un efektīvi un novatoriski risināt problēmas, ar kurām turpmāk saskarsies Eiropas iedzīvotāji, piešķirot viņiem piekļuvi patiesai izglītībai par pilsoniskumu un nodrošinot, ka viņiem ir motivācija un apņemšanās iegūt tādas kompetences un prasmes kā uzņēmējdarbība, līderība un spēju veidošana;

11.  atzīst, ka starpkultūru dialogs ir līdzeklis iedzīvotāju iekļaujošai demokrātiskai dalībai un iespēju izmantošanai, īpaši saistībā ar sabiedriskiem labumiem un publisko telpu; uzskata, ka tādā veidā starpkultūru dialogs var ievērojami veicināt demokrātijas uzlabošanu un lielākas un dziļākas integrācijas un piederības sajūtas izveidošanu;

12.  uzskata, ka publiskā sektora ieguldījumu palielināšana iekļaujošā, kvalitatīvā un pieejamā formālajā, neformālajā un informālajā izglītībā ir pirmais solis ceļā uz vienlīdzīgas piekļuves un vienādu iespēju nodrošināšanu visiem; atgādina par nepieciešamību nodrošināt kultūras un sociālo daudzveidību klašu telpās un izglītības vidē, tostarp pasniedzēju vidū, lai samazinātu priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu un veicinātu nelabvēlīgā situācijā esošu bērnu izglītību nolūkā sekmēt taisnīgumu un sociālo kohēziju nākamajās paaudzēs;

13.  uzsver, ka formālā, neformālā un informālā izglītība un mūžizglītības pieejamība ne vien dod zināšanas, prasmes un kompetences, bet to uzdevums būtu arī palīdzēt audzēkņiem attīstīt ētiskās un pilsoniskās vērtības un kļūt par aktīviem, atbildīgiem un progresīviem, no aizspriedumiem brīviem sabiedrības locekļiem; šajā sakarībā uzsver, ka pilsoniskajai audzināšanai būtu jāsākas no agrīna vecuma, un atzīst visu izglītībā ieinteresēto personu sadarbības nozīmību; atbalsta bērnu un jauniešu iniciatīvas un iesaistīšanās attīstīšanu sociālo saišu stiprināšanai, piederības sajūtas veidošanai un ētikas kodeksu izstrādāšanai, lai nepieļautu diskrimināciju;

14.  uzsver neformālās un informālās izglītības svarīgo nozīmi un atzīst sinerģiju un partnerību veidošanas ieguvumus visos izglītības līmeņos un veidos, tostarp paaudžu starpā; uzsver arī to, ka piedalīšanās sporta un brīvprātīgajās nodarbībās veicina pilsonisko, sociālo un starpkultūras kompetenču attīstību un palīdz sociāli integrēt nelabvēlīgā situācijā esošas un neaizsargātas grupas un plašākā nozīmē — iedzīvotājus, īpaši bērnus, mācot viņiem darboties komandā un cieņu pret dažādību, līdz ar to apkarojot tādas sociālās parādības kā vardarbība, radikālisms, rasisms un ksenofobija un atjaunojot pamatus konstruktīvam un miermīlīgam dialogam starp kopienām; šajā sakarībā atgādina par ES programmu izšķirīgo nozīmi kultūras, plašsaziņas, izglītības, jaunatnes un sporta jomā, jo tās ir līdzekļi, lai izskaustu neiecietību un aizspriedumus un sekmētu kopējo piederības izjūtu un cieņu pret kultūras dažādību;

15.  uzsver, ka ir svarīgi veidot spēcīgas saiknes starp kultūru un izglītību, lai attīstītu kompetences un tālāk nododamas prasmes, pavairotu augsta līmeņa un drošas darbvietas saskaņā ar SDO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un panāktu lielāku sociālo integrāciju un aktīvāku pilsoniskumu; uzskata tos par dažiem no galvenajiem mērķiem, īstenojot ES pamatvērtības, kas iestrādātas Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā; atgādina, ka CONNECT programma ir vērtīga kā vienīgā ES programma, ar kuru tiek veicināti kultūras un izglītības projekti, un mudina Komisiju apsvērt, vai neparedzēt jaunu izmēģinājuma darbības pozīciju, lai pārbaudītu šādas shēmas patlabanējo dzīvotspēju;

16.  atbalsta jauniešu un skolotāju mobilitāti, kā arī visas skolu un universitāšu sadarbības formas, piemēram, kopīgas izglītības platformas, kopīgas studiju programmas un kopīgus projektus, kuri ir līdzeklis, lai veicinātu kultūras daudzveidības izpratni un spēju to novērtēt un lai nodrošinātu jauniešiem sociālās, pilsoniskās un starpkultūru kompetences un prasmes; šajā sakarībā uzskata, ka agrīna bērnu iepazīstināšana ar citām kultūrām palīdz viņiem iegūt pamata prasmes un kompetences, kuras nepieciešamas viņu individuālajai attīstībai, nodarbinātībai nākotnē un aktīvam ES pilsoniskumam; uzsver, ka arī mērķtiecīgu izglītojošu skolu apmeklējumu iekļaušana dažādās dalībvalstīs un transnacionāla mazu bērnu mobilitāte ir līdzeklis, lai izveidotu pamatus Eiropas kultūrai, mākslai, valodām un vērtībām; atbalsta mobilitāti, kas paredzēta tieši pamatizglītības un vidējās izglītības līmeņa skolotājiem, lai apmainītos ar pieredzi un izstrādātu savas metodes, ar kurām pievērsties mainīgajām sabiedrības problēmām un reaģēt uz tām; uzsver Erasmus+ programmas lomu un nozīmi, jo tā jauniešu vidū veicina Eiropas izpratni un rada kopējas piederības sajūtu un starpkultūru dialoga kultūru, sekmējot jauniešu mobilitāti, kā arī palielinot viņu nodarbināmību; īpaši mudina veikt turpmākus pasākumus, lai veicinātu Erasmus+ mobilitātes pasākumu pieejamību nelabvēlīgā situācijā esošām grupām un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un lai viņi tiktu iekļauti šajos pasākumos;

17.  mudina dalībvalstis izstrādāt kvalitatīvas apmācības programmas daudzveidības veicināšanai, iespēju vairošanai skolotājiem, jauniešiem un kopienu darbiniekiem, kā arī konsultēšanas pakalpojumu sniedzējiem skolās un neformālā un informālā vidē bērniem un viņu vecākiem, lai apmierinātu to bērnu izglītības un apmācības vajadzības, kuri nāk no dažādām kultūras un sociālām vidēm, un lai novērstu visus diskriminācijas un rasisma veidus, tostarp iebiedēšanu un kiberterorizēšanu; atzīmē, ka no jauna jāizvērtē izglītības resursi, lai sekmētu vairākvalodu mācīšanos, kurā iekļauti vairāki skatījumi, un ka šajā sakarībā ir sistemātiski jānovērtē un jāpopularizē pasniedzēju vairākvalodu un starpkultūru pieredze un prasmes;

18.  uzsver, ka ir svarīgi ieguldīt mūžizglītības programmās skolotājiem, nodrošinot viņus ar nepieciešamajām pedagoģiskajām kompetencēm par migrācijas, akulturācijas un sociālās psiholoģijas tēmām, kā arī dodot viņiem iespēju izmantot dažādību kā bagātu izejmateriālu apmācībai klasēs;

19.  atzīmē skolotāju būtisko lomu, sadarbībā ar ģimenēm stiprinot sociālās saites, kas rada piederības sajūtu un palīdz jauniešiem attīstīt ētiskās un pilsoniskās vērtības;

20.  atkārto nepieciešamību radīt studentiem izglītības vidi, kurā tiktu ievērotas visu tiesības un ņemti vērā dzimumu līdztiesības aspekti, lai viņi varētu apgūt un aizsargāt cilvēktiesības, tostarp sieviešu un bērnu tiesības, pamatvērtības un iedzīvotāju pilsonisko dalību, tiesības un atbildību, demokrātiju un tiesiskumu, iegūt pašpārliecinātību par savu identitāti, pārliecību, ka viņu viedoklis ir sadzirdēts, un sajūtu, ka viņi tiek novērtēti savās kopienās; mudina, lai dalībvalstis un dažādas izglītības veidi stiprinātu studentu aktīvu piedalīšanos savu mācību struktūru pārvaldībā;

21.  uzsver jauno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju un interneta nozīmi, veicinot starpkultūru dialogu; atbalsta sociālo plašsaziņas līdzekļu izmantošanu, lai iedzīvotājos stiprinātu kopējo pamatvērtību un pamatprincipu izpratni, un uzsver, ka svarīga ir plašsaziņas līdzekļu lietotprasme visos līmeņos nolūkā sekmēt jauniešu starpkultūru dialogu; mudina arī EĀDD un ES pārstāvniecību vadītājus savā darbā maksimāli izmantot jaunos digitālos instrumentus;

22.  atzīst nepieciešamību paredzēt ilgtspējīgu un strukturālu atbalstu nevalstiskajām organizācijām, cilvēktiesību organizācijām, jaunatnes organizācijām un mācību iestādēm, lai vērstos pret ekstrēmismu, izmantojot sociālo kohēziju un iekļautību, aktīvu pilsoniskumu un lielākas jauniešu iespējas un dalību, īpaši neliela mēroga vietējas iniciatīvas un tās, kas darbojas vietējā līmenī;

23.  atzīst, ka nevalstiskajām organizācijām, kultūras tīkliem un platformām, kā arī iepriekšminētajām institūcijām šobrīd un turpmāk ir jāsaglabā svarīga loma, ja oficiālas starpkultūru dialoga struktūras, politika vai programmas nav pietiekami izveidotas; mudina ES un lielas pilsētas, reģionus un vietējās iestādes turpināt dialogu, lai efektīvāk analizētu i) saistību starp pilsētvides modeļiem, kuros ir iedzīvotāju mājas, un veiksmīgām vai neveiksmīgām skolu sistēmām, ii) formālās un informālās izglītības ieguvumus visiem bērniem un ģimenēm un iii) izglītības struktūru koordināciju nolūkā veicināt efektīvu starpkultūru dialogu;

24.  aicina no jauna pievērst uzmanību starpkultūru sabiedrībai, kuras pamatā ir solidaritāte, īpaši jauniešu vidū, īstenojot programmu „Eiropa pilsoņiem”, izmantojot pienācīgu finansējumu programmas mērķu īstenošanai un veidojot saskanīgāku un iekļaujošāku sabiedrību, kā arī sekmējot aktīvu pilsoniskumu, kurš ir atvērts pasaulei, ciena kultūru daudzveidību un pamatojas uz ES kopējām vērtībām;

25.  mudina organizēt iekļaujošas, izglītojošas un praktiskas mākslas un sporta nodarbības visu vecumu mērķgrupām, kā arī brīvprātīgo darbu, lai nostiprinātu socializācijas procesus un minoritāšu, nelabvēlīgā situācijā esošu grupu, marginalizētu kopienu pārstāvju, migrantu un bēgļu līdzdalību kultūras un sabiedriskajā dzīvē, tostarp arī vadošu funkciju īstenošanā un lēmumu pieņemšanā;

26.  atzīst formālās, neformālās un informālās mācīšanās un brīvprātīgā darba nozīmi pašizaugsmes veicināšanā, koncentrējoties uz kognitīvajām un nekognitīvajām prasmēm un kompetencēm, kritisko domāšanu, dažādu viedokļu izvērtēšanas spējām, mediju lietotprasmi, diskriminācijas apkarošanu un starpkultūru prasmēm un kompetencēm un valodu apgūšanu, kā arī sociālajām un pilsoniskajām prasmēm, tostarp apgūstot kultūras mantojumu, kā līdzekli mūsdienīgo problēmu jutīgai risināšanai;

27.  apstiprina nepieciešamību saistībā ar starpkultūru dialoga un izglītības jautājumu saglabāt dzimumu perspektīvu un ņemt vērā to cilvēku vajadzības, kuri cieš no vairākiem diskriminācijas veidiem, tostarp cilvēku ar invaliditāti, LGBTI pārstāvju un marginalizētu kopienu pārstāvju vajadzības;

28.  mudina ES iestādes plašāk analizēt visus radikalizācijas veidus un rosināt jaunas pārdomas par politiskā ekstrēmisma un vardarbības būtību un procesiem, izejot no apgalvojuma, ka radikalizācija ir dinamisks, mijattiecībās balstīts process un neplānotas un neparedzamas transformējošu notikumu virknes sekas; tādēļ atzinīgi vērtē 2015. gada 17. martā Parīzē pieņemto „Deklarāciju par pilsoniskuma un kopēju brīvības, iecietības un nediskriminācijas vērtību sekmēšanu ar izglītības palīdzību” kā centienus veicināt aktīvu starpkultūru dialogu, kā arī globālu solidaritāti un savstarpēju cieņu, pievēršot galveno uzmanību pilsoniskās izglītības nozīmei, tostarp izpratnes palielināšanai par kultūras līdzekļu unikālo lomu skolēnu un studentu savstarpējās cieņas sekmēšanā;

29.  atgādina par leģitimitāti un pārskatatbildību, kas piešķirta valdībām un Eiropas iestādēm, lai ar izlūkdienestu un tiesībaizsardzības iestāžu palīdzību tās apkarotu kriminālas darbības; tomēr atzīst, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu soda pasākumos vienmēr ir jāievēro tādas pamattiesības kā tiesības uz datu aizsardzību, vārda brīvība nevainības prezumpcija, tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību;

30.  uzskata, ka Eiropas Savienībai, veicinot pamatvērtības, starpkultūru dialogu un kultūru daudzveidību starptautiskā līmenī, ir stingri jānosoda jebkura necilvēcīga un pazemojoša izturēšanās un visi cilvēktiesību pārkāpumi, lai konkrēti sekmētu pilnīgu Vispārējo cilvēktiesību deklarācijas ievērošanu;

31.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka saistošie Eiropas un starptautiskie diskriminācijas apkarošanas standarti tiek pilnībā īstenoti valsts tiesību aktos;

32.  aicina dalībvalstis iesaistīt marginalizētās kopienas, migrantus, bēgļus un uzņēmējas kopienas, kā arī reliģiskās un laicīgās kopienas cieņpilnos un iespējas palielinošos iekļaušanas procesos, nodrošinot viņu dalību pilsoniskajā un kultūras dzīvē humānā, cieņpilnā un ilgtspējīgā veidā visās situācijās, īpaši ārkārtas situācijās;

33.  atzinīgi vērtē sagatavošanās pasākumu „Kultūra ES ārējās attiecībās” un tā nozīmi kultūras kā stratēģiska humanitārās, sociālās un ekonomiskās attīstības faktora — kas tādējādi palīdz sasniegt ārpolitikas mērķus — lomas palielināšanai un aicina arī Eiropas Ārējās darbības dienestu un ES pārstāvniecības visā pasaulē iekļaut kultūru kā neatņemamu ES ārpolitikas sastāvdaļu, iecelt kultūras atašeju katrā trešās partnervalsts ES pārstāvniecībā un nodrošināt EĀDD personālam apmācību par kultūras aspektu ārpolitikā; aicina Komisiju koordinēti integrēt kultūras diplomātiju un kultūru dialogu visos ES ārējo attiecību instrumentos un ES attīstības programmā; tāpat aicina ES un dalībvalstis stiprināt sadarbību ar citām Eiropas un starptautiskajām organizācijām, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizāciju un ar to saistītajām aģentūrām, īpaši UNESCO, UNICEF un UNHCR, un pieprasīt efektīvāk un pārliecinošāk pārstāvēt ES to struktūrās; turklāt aicina sadarboties ar valstu kultūras institūtiem, lai uzlabotu tādu esošo instrumentu īstenošanu kā Eiropas Savienības valstu kultūras institūtu tīkla (EUNIC) kopas, kuru pamatā ir kultūras tīkli, un izstrādāt jaunus instrumentus kopīgu problēmu risināšanai globalizētā pasaulē;

34.  uzskata, ka kultūrai vajadzētu kļūt par būtisku sastāvdaļu politiskajā dialogā ar trešām valstīm un atgādina, ka ir nepieciešams sistemātiski integrēt kultūru attīstības projektos un programmās; tādēļ uzsver nepieciešamību likvidēt šķēršļus mākslinieku, skolotāju, akadēmisko aprindu pārstāvju un kultūras profesionāļu mobilitātei, harmonizējot un vienkāršojot vīzas procedūras, lai veicinātu sadarbību kultūras jomā ar visām pasaules daļām;

35.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt stratēģijas, kurās starpkultūru dialogs tiek atzīts par interaktīvas saziņas procesu kultūru iekšienē un starp tām, lai nodrošinātu savstarpēju cieņu un vienlīdzīgas iespējas, nodrošinātu un īstenotu efektīvus risinājumus ekonomiskās un sociālās nevienlīdzības un atstumtības iemeslu, kā arī visu diskriminācijas veidu novēršanai, un attīstītu dziļāku sapratni par atšķirīgiem skatījumiem un praksi; atgādina par svarīgo plašsaziņas līdzekļu, tostarp sociālo plašsaziņas līdzekļu, lomu gan kā iespējamu ekstrēmu diskursu platformai, gan arī kā līdzeklim ksenofobisku vēstījumu apkarošanai, stereotipu un aizspriedumu iznīcināšanai un iecietības veicināšanai;

36.  atgādina, ka kultūras mantojumā ir redzama kultūras izpausmju dažādība, un tādēļ tas ir jāaizsargā un jāatbalsta, pieņemot saskaņotus tiesību aktus un starptautiskus nolīgumus ciešā sadarbībā ar UNESCO;

37.  aicina dalībvalstis un Komisiju novērst tādu ekstrēmismu kā ksenofobiju, rasismu un visus diskriminācijas un marginalizācijas veidus ar kopienas kohēzijas pasākumiem, kuri var efektīvi cīnīties pret ekonomisko un sociālo nevienlīdzību, iesaistot plašu dalībnieku loku, piemēram, pilsētvides plānotājus, sociālos darbiniekus, kopienu, baznīcas un reliģiskās asociācijas, skolotājus, ģimenes atbalsta organizācijas un veselības aprūpes speciālistus ar mērķi apkarot ekstrēmismu, nodrošināt sociālo iekļautību, kā arī oficiālu un faktisku vienlīdzību, veicināt daudzveidību un sekmēt kopienu kohēziju;

38.  iesaka Eiropas Savienībai sadarboties, lai padarītu mācības un skolas pieejamas bēgļu bērniem, turpinot atbalstīt programmas par izglītības pieejamību humanitāro krīžu laikā, un nodrošināt migrantu studentu integrāciju Eiropā;

39.  aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt, izstrādāt un ieviest interaktīvas, bērniem un jauniešiem paredzētas metodes līdzdalības sekmēšanai visos pārvaldes līmeņos;

40.  uzsver ģimenes lomu kultūras identitātes, tradīciju, ētikas un sabiedrības vērtību sistēmas saglabāšanā un uzsver, ka bērnu iepazīstināšana ar viņu sabiedrības kultūru, vērtībām un normām aizsākas ģimenē;

41.  aicina Komisiju un Padomi noteikt kultūru dialogu par spēcīgu un saistošu ES politisku mērķi un līdz ar to garantēt ES atbalstu ar dažādiem politikas pasākumiem, iniciatīvām un fondiem, tostarp starpkultūru dialogu ar trešām valstīm, īpaši nestabilām valstīm;

42.  mudina Komisiju un dalībvalstis piešķirt augstāku prioritāti iniciatīvām kultūras daudzveidības, starpkultūru dialoga un izglītības atbalstīšanai un pilnībā izmantot ES finanšu instrumentus, programmas un iniciatīvas, piemēram, Erasmus +, programmu „Eiropa pilsoņiem”, „Radošā Eiropa” un programmu „Apvārsnis 2020”, ES kaimiņattiecību politiku un ārējo attiecību instrumentus un tādas struktūras kā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, lai veicinātu un atbalstītu starpkultūru dialogu un kultūras daudzveidību Eiropā un tās kaimiņvalstīs un citos pasaules reģionos;

43.  uzsver Eiropas mākslas bagātīgo pienesumu kultūras daudzveidībai un tās nozīmi ES vērtību izplatīšanā un Eiropas iedzīvotāju kritiskās domāšanas attīstīšanas stimulēšanā;

44.  atgādina par LUX kino balvas nozīmi, atzinīgi novērtējot Eiropas filmas, kurās atainota Eiropas identitāte vai Eiropas kultūras daudzveidība;

45.  mudina Komisiju un dalībvalstis novērtēt šā ziņojuma kontekstā veikto pasākumu ietekmi un aicina Komisiju iesniegt uzraudzības ziņojumu un pārskatu;

46.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / ES augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos un dalībvalstīm.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0279.
(2) OV L 412, 30.12.2006., 44. lpp.
(3) OV C 320, 16.12.2008., 10. lpp.
(4) OV L 127, 14.5.2011., 1418. lpp.

Juridisks paziņojums