Indekss 
Pieņemtie teksti
Otrdiena, 2016. gada 19. janvāris - StrasbūraGalīgā redakcija
Pieprasījums atcelt Czesław Adam Siekierski imunitāti
 Pieprasījums atcelt Czesław Adam Siekierski imunitāti
 Daudzgadu plāns zilās tunzivs krājumu atjaunošanai Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā ***I
 Ikgadējais ziņojums par ES konkurences politiku
 Kultūru dialoga, kultūras daudzveidības un izglītības loma ES pamatvērtību veicināšanā
 ES finanšu pakalpojumu regulējuma izvērtēšana un jauni uzdevumi
 Ārēji faktori, kas rada šķēršļus Eiropas sieviešu uzņēmējdarbībai
 Politikas nostādnes attiecībā uz prasmju veidošanu cīņā pret jauniešu bezdarbu
 Virzība uz Digitālā vienotā tirgus aktu

Pieprasījums atcelt Czesław Adam Siekierski imunitāti
PDF 458kWORD 67k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 19. janvāra lēmums par pieprasījumu atcelt Czesław Adam Siekierski imunitāti (2015/2241(IMM))
P8_TA(2016)0001A8-0004/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā pieprasījumu atcelt Czesław Adam Siekierski imunitāti, kuru 2015. gada 13. augustā nosūtīja Polijas Republikas ģenerālprokurors saistībā ar Polijas Ceļu satiksmes ģenerālinspektora ierosināto procesu (atsauces numurs CAN-PST-SCW.7421.35493.2015.5.A.0475) un par kuru tika paziņots plenārsēdē 2015. gada 9. septembrī,

–  ņemot vērā to, ka Czesław Adam Siekierski atteicās no savām tiesībām tikt uzklausītam saskaņā ar Reglamenta 9. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta, 2011. gada 6. septembra un 2013. gada 17. janvāra spriedumus(1),

–  ņemot vērā Polijas Republikas Konstitūcijas 105. panta 2. punktu un 108. pantu un Polijas 1996. gada 9. maija Likuma par Senatora vai deputāta pienākumu pildīšanu 7.b panta 1. punktu un 7.c panta 1. punktu kopsakarā ar 10.b pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 5. panta 2. punktu, 6. panta 1. punktu un 9. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0004/2016),

A.  tā kā Polijas Republikas ģenerālprokurors ir nosūtījis Polijas Ceļu satiksmes ģenerālinspektora pieprasījumu atcelt no Polijas ievēlētā Eiropas Parlamenta deputāta Czesław Adam Siekierski imunitāti saistībā ar pārkāpumu, kas definēts Polijas 1971. gada 20. maija Likuma par mazsvarīgiem pārkāpumiem 92. a pantā kopsakarā ar 1997. gada 20. jūnija Ceļu satiksmes likuma 20. panta 1. punktu; jo īpaši tā kā iespējamais pārkāpums ir atļautā ātruma pārsniegšana apbūvētā zonā;

B.  tā kā saskaņā ar 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu Eiropas Parlamenta deputātiem savā valstī ir jābūt imunitātei, ko piešķir attiecīgās dalībvalsts parlamenta deputātiem;

C.  tā kā saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūcijas 105. panta 2. punktu un 108. punktu deputātu vai senatoru nedrīkst saukt pie kriminālatbildības, ja attiecīgi Sejms vai Senāts nav devis piekrišanu;

D.  tā kā līdz ar to Eiropas Parlamentam ir jālemj par to, vai atcelt vai neatcelt Czesław Adam Siekierski imunitāti;

E.  tā kā iespējamais pārkāpums nav tieši vai acīmredzami saistīts ar Czesław Adam Siekierski pienākumu izpildi Eiropas Parlamenta deputāta amatā;

F.  tā kā šajā gadījumā Parlaments nav konstatējis pierādījumus par fumus persecutionis, t. i., pietiekami nopietnas un konkrētas aizdomas, ka pieprasījums ir iesniegts nolūkā nodarīt politisku kaitējumu attiecīgajam deputātam,

1.  nolemj atcelt Czesław Adam Siekierski imunitāti;

2.  uzdod priekšsēdētājam nekavējoties nosūtīt šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu kompetentajai Polijas Republikas iestādei un Czesław Adam Siekierski.

(1) Tiesas 1964. gada 12. maija spriedums, Wagner/Fohrmann un Krier, 101/63, ECLI:EU:C:1964:28; Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedums, Wybot/Faure u. c., 149/85, ECLI:EU:C:1986:310; Vispārējās tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedums, Mote/Parlaments, T-345/05, ECLI:EU:T:2008:440; Tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedums, Marra/De Gregorio un Clemente, C-200/07 un C-201/07, ECLI:EU:C:2008:579; Tiesas 2010. gada 19. marta spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-42/06, ECLI:EU:T:2010:102; Tiesas 2011. gada 6. septembra spriedums, Patriciello, C-163/10, ECLI: EU:C:2011:543; Vispārējās tiesas 2013. gada 17. janvāra spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-346/11 un T-347/11, ECLI:EU:T:2013:23.


Pieprasījums atcelt Czesław Adam Siekierski imunitāti
PDF 454kWORD 67k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 19. janvāra lēmums par pieprasījumu atcelt Czesław Adam Siekierski imunitāti (2015/2268(IMM))
P8_TA(2016)0002A8-0005/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā pieprasījumu atcelt Czesław Adam Siekierski imunitāti, kuru 2015. gada 7. septembrī nosūtīja Polijas Republikas ģenerālprokurors saistībā ar Polijas Ceļu satiksmes ģenerālinspektoras ierosināto procesu (atsauces numurs CAN-PST-SCW.7421.573278.2015.3.A.0475) un par kuru tika paziņots plenārsēdē 2015. gada 5. oktobrī,

–  ņemot vērā to, ka Czesław Adam Siekierski atteicās no savām tiesībām tikt uzklausītam saskaņā ar Reglamenta 9. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta, 2011. gada 6. septembra un 2013. gada 17. janvāra spriedumus(1),

–  ņemot vērā Polijas Republikas Konstitūcijas 105. panta 2. punktu un 108. pantu un Polijas 1996. gada 9. maija Likuma par Senatora vai deputāta pienākumu pildīšanu 7.b panta 1. punktu un 7.c panta 1. punktu kopsakarā ar 10.b pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 5. panta 2. punktu, 6. panta 1. punktu un 9. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0005/2016),

A.  tā kā Polijas Republikas ģenerālprokurors ir nosūtījis Polijas Ceļu satiksmes ģenerālinspektora pieprasījumu atcelt no Polijas ievēlētā Eiropas Parlamenta deputāta Czesław Adam Siekierski imunitāti saistībā ar pārkāpumu, kas definēts Polijas 1971. gada 20. maija Likuma par par mazsvarīgiem pārkāpumiem 92. a pantā kopsakarā ar 1997. gada 20. jūnija Ceļu satiksmes likuma 20. panta 1. punktu; jo īpaši tā kā iespējamais pārkāpums ir atļautā ātruma pārsniegšana apbūvētā zonā;

B.  tā kā saskaņā ar 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu Eiropas Parlamenta deputātiem savā valstī ir jābūt imunitātei, ko piešķir attiecīgās dalībvalsts parlamenta deputātiem;

C.  tā kā saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūcijas 105. panta 2. punktu un 108. punktu deputātu vai senatoru nedrīkst saukt pie kriminālatbildības, ja attiecīgi Sejms vai Senāts nav devis piekrišanu;

D.  tā kā līdz ar to Eiropas Parlamentam ir jālemj par to, vai atcelt vai neatcelt Czesław Adam Siekierski imunitāti;

E.  tā kā saskaņā ar Reglamenta 9. panta 7. punktu Juridiskā komiteja nekādā gadījumā nedrīkst izteikties par deputāta vainīgumu vai nevainīgumu;

F.  tā kā šajā gadījumā Parlaments nav konstatējis pierādījumus par fumus persecutionis, t. i., pietiekami nopietnas un konkrētas aizdomas, ka pieprasījums ir iesniegts nolūkā nodarīt politisku kaitējumu attiecīgajam deputātam,

1.  nolemj atcelt Czesław Adam Siekierski imunitāti;

2.  uzdod priekšsēdētājam nekavējoties nosūtīt šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu kompetentajai Polijas Republikas iestādei un Czesław Adam Siekierski.

(1) Tiesas 1964. gada 12. maija spriedums, Wagner/Fohrmann un Krier, 101/63, ECLI:EU:C:1964:28; Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedums, Wybot/Faure u. c., 149/85, ECLI:EU:C:1986:310; Vispārējās tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedums, Mote/Parlaments, T-345/05, ECLI:EU:T:2008:440; Tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedums, Marra/De Gregorio un Clemente, C-200/07 un C-201/07, ECLI:EU:C:2008:579; Tiesas 2010. gada 19. marta spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-42/06, ECLI:EU:T:2010:102; Tiesas 2011. gada 6. septembra spriedums, Patriciello, C-163/10, ECLI: EU:C:2011:543; Vispārējās tiesas 2013. gada 17. janvāra spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-346/11 un T-347/11, ECLI:EU:T:2013:23.


Daudzgadu plāns zilās tunzivs krājumu atjaunošanai Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā ***I
PDF 638kWORD 165k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 19. janvārī pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par daudzgadu plānu zilās tunzivs krājumu atjaunošanai Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 302/2009 (COM(2015)0180 – C8-0118/2015 – 2015/0096(COD))(1)
P8_TA(2016)0003A8-0367/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums
Grozījums Nr. 1
Regulas priekšlikums
3.aapsvērums (jauns)
(3a)  Atjaunošanas plānā ir ņemtas vērā dažādu zvejas rīku īpatnības. Īstenojot atjaunošanas plānu, Savienībai un dalībvalstīm īpaša uzmanība būtu jāpievērš nerūpnieciskās zvejas darbībām un nerūpnieciskajai zvejai raksturīgākajiem un ilgtspējīgākajiem zvejas rīku veidiem, piemēram, tradicionālajām krātiņveida lamatām (almadrabas, tonnare), kas ļoti pozitīvi veicina tunzivs krājumu atjaunošanu, jo tām ir augsta selektivitātes pakāpe un neliela ietekme uz jūras ekosistēmām, un kas ir vērtīgi no zinātniskā viedokļa.
Grozījums Nr. 2
Regulas priekšlikums
14.apsvērums
(14)  Visi atjaunošanas plāna grozījumi, kurus ICCAT pieņēmusi 2012., 2013. un 2014. gadā un kuri vēl nav transponēti, būtu jāiestrādā Savienības tiesību aktos. Tā kā šī transponēšana attiecas uz plānu, kura mērķus un pasākumus ir noteikusi ICCAT, šī regula neaptver visu daudzgadu plānu saturu, kas noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1380/20131 9. un 10. pantā.
(14)  Visi atjaunošanas plāna grozījumi, kurus ICCAT pieņēmusi 2006., 2012., 2013. un 2014. gadā un kuri vēl nav transponēti, būtu jātransponē Savienības tiesību aktos. Tā kā šī transponēšana attiecas uz plānu, kura mērķus un pasākumus ir noteikusi ICCAT, šī regula neaptver visu daudzgadu plānu saturu, kas noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1380/20131 9. un 10. pantā.
____________
____________
1Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regula (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK (OV L 354/22, 28.12.2013., 1. lpp.).
1Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regula (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK (OV L 354, 28.12.2013., 22. lpp.).
Grozījums Nr. 3
Regulas priekšlikums
15.apsvērums
(15)  Savienības tiesību aktos ir jātransponē turpmāki saistoši atjaunošanas plāna grozījumi. Lai šādus grozījumus raiti iestrādātu Savienības tiesību aktos, būtu jādeleģē Eiropas Komisijai (“Komisija”) pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.
svītrots
Grozījums Nr. 4
Regulas priekšlikums
15.aapsvērums (jauns)
(15a)  Ar Regulu (ES) Nr. 1380/2013 tiek ieviests jēdziens „minimālais saglabāšanas references izmērs”. Lai nodrošinātu konsekvenci, ICCAT jēdziens „minimālais izmērs” būtu jātransponē Savienības tiesību aktos kā „minimālais saglabāšanas references izmērs”. Līdz ar to norādes uz zilo tunzivju minimālo izmēru Komisijas Deleģētajā regulā (ES) 2015/981a būtu jāsaprot kā norādes uz minimālo saglabāšanas references izmēru šajā regulā.
_______________
1a Komisijas 2014. gada 18. novembra Deleģētā regula (ES) 2015/98 par Starptautiskajā Konvencijā par Atlantijas tunzivju saglabāšanu un Konvencijā par turpmāku daudzpusēju sadarbību Ziemeļrietumu Atlantijas zvejā paredzēto Savienības starptautisko saistību ieviešanu, kā minēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1380/2013 15. panta 2. punktā (OV L 16, 23.01.2015., 23. lpp.).
Grozījums Nr. 5
Regulas priekšlikums
17.apsvērums
(17)  Komisijai būtu jāpieņem īstenošanas akti, kas piemērojami nekavējoties, ja pienācīgi pamatotos gadījumos, kas saistīti ar pārvietošanas darbībām, sprostos ievietošanas darbībām un krātiņveida lamatu un kuģu darbību reģistrēšanu un ziņošanu par tām, tas vajadzīgs nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ.
svītrots
Grozījums Nr. 6
Regulas priekšlikums
24.apsvērums
(24)  Ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 15. panta 1. punktu tika ieviests izkraušanas pienākums, kas attiecībā uz zilajām tunzivīm ir piemērojams no 2015. gada 1. janvāra. Tomēr saskaņā ar minētās regulas 15. panta 2. punktu izkraušanas pienākums neskar Savienības starptautiskās saistības, piemēram, tās, kas izriet no ICCAT ieteikumiem. Saskaņā ar to pašu noteikumu Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, lai šādas starptautiskas saistības, tostarp jo īpaši atkāpes no izkraušanas pienākuma, ieviestu Savienības tiesību aktos. Tātad dažos gadījumos, kas noteikti Komisijas 2014. gada 18. novembra Deleģētajā regulā (ES) 2015/98, zilo tunzivju izmešana būs atļauta. Tāpēc šādi izmešanas pienākumi šajā regulā nav jāiekļauj,
(24)   Lai Savienība ievērotu savas starptautiskās saistības saskaņā ar konvenciju, Deleģētajā regulā (ES) 2015/98 ir paredzētas atkāpes no zilo tunzivju izkraušanas pienākuma, kas noteikts Regulas (ES) Nr. 1380/2013 15. pantā. Ar to tiek īstenoti konkrēti ICCAT Ieteikumā 13-07 paredzētie noteikumi, kuri kuģiem un krātiņveida lamatām, ar ko noteiktos gadījumos Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā zvejo zilās tunzivis, nosaka pienākumu tās izmest un atlaist jūrā. Tāpēc šādi izmešanas un atlaišanas pienākumi šajā regulā nav jāiekļauj, un līdz ar to tā neskars attiecīgos noteikumus, kas paredzēti Deleģētajā regulā (ES) 2015/98.
Grozījums Nr. 7
Regulas priekšlikums
1. pants – 1. punkts
1.  Šajā regulā ir paredzēti vispārīgi noteikumi par to, kā Savienība piemēro 3. panta 1. punktā definēto atjaunošanas plānu.
1.  Šajā regulā ir paredzēti vispārīgi noteikumi par to, kā Savienība piemēro 3. panta 1. punktā definēto atjaunošanas plānu, ņemot vērā dažādu zvejas rīku veidu īpatnības un īpašu uzmanību pievēršot tradicionāliem, ilgtspējīgākiem un nerūpnieciskās zvejas rīkiem, piemēram, krātiņveida lamatām.
Grozījums Nr. 8
Regulas priekšlikums
3. pants – 16. punkts
(16)  “audzēšanas kapacitāte” ir zivaudzētavas kapacitāte (tonnās) turēt zivis nobarošanas un audzēšanas nolūkos;
svītrots
Grozījums Nr. 9
Regulas priekšlikums
5. pants – 1. punkts
1.  Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka ar tās nozvejotājkuģiem un ar tās krātiņveida lamatām veiktās zvejas darbības ir samērīgas ar zilo tunzivju zvejas iespējām, kas attiecīgajai dalībvalstij pieejamas Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā.
1.  Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka ar tās nozvejotājkuģiem un ar tās krātiņveida lamatām veiktās zvejas piepūle ir samērīga ar zilo tunzivju zvejas iespējām, kas attiecīgajai dalībvalstij pieejamas Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā, un lai saglabātu tās krātiņveida lamatu sociālekonomisko dzīvotspēju.
Grozījums Nr. 10
Regulas priekšlikums
7. pants – 1. punkts – 1.a daļa (jauna)
Katras dalībvalsts iesniegtajā gada zvejas plānā norāda kvotu vienmērīgu sadalījumu zvejas rīku grupām, lai nodrošinātu individuālo kvotu un piezvejas kvotu ievērošanu.
Grozījums Nr. 11
Regulas priekšlikums
7. pants – 1.a punkts (jauns)
1.a  Dalībvalstis kvotu valsts sadalē izmanto pārredzamus un objektīvus kritērijus, tostarp tādus, kas saistīti ar vidi, sabiedrību un ekonomiku, un tās īpaši ņem vērā tādu mazapjoma, nerūpniecisko un tradicionālo zvejnieku aizsardzību un labklājību, kuri izmanto krātiņveida lamatas un citus selektīvus zvejas paņēmienus, un šādu paņēmienu atbalstīšanu.
Grozījums Nr. 12
Regulas priekšlikums
8. pants – 3. punkts
3.  Tādu ar dalībvalsts karogu peldošu zvejas kuģu maksimālais skaits, kas iesaistījušies zilās tunzivs zvejniecībā Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā, nepārsniedz to attiecīgās dalībvalsts karoga zvejas kuģu skaitu un atbilstošo bruto tilpību, kuri laikā no 2007. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 1. jūlijam zvejoja, paturēja uz kuģa, pārkrāva citā kuģī, pārvadāja vai izkrāva zilās tunzivis. Minēto limitu nozvejotājkuģiem piemēro atkarībā no zvejas rīku veida.
3.  Tādu ar dalībvalsts karogu peldošu zvejas kuģu maksimālais skaits un atbilstošā bruto tilpība, kas iesaistījušies zilās tunzivs zvejniecībā Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā, nepārsniedz to attiecīgās dalībvalsts karoga zvejas kuģu skaitu un atbilstošo bruto tilpību, kuri laikā no 2007. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 1. jūlijam zvejoja, paturēja uz kuģa, pārkrāva citā kuģī, pārvadāja vai izkrāva zilās tunzivis. Minēto limitu nozvejotājkuģiem piemēro atkarībā no zvejas rīku veida.
Grozījums Nr. 41
Regulas priekšlikums
8. pants – 6.a punkts (jauns)
6.a  Atkāpjoties no 2., 3. un 5. punkta, dalībvalstis pārskata zilo tunzivju zvejas kvotu sistēmu, kuras dēļ mazapjoma zvejnieki ir nelabvēlīgā situācijā, lai atceltu monopolstāvokli, kādā patlaban atrodas lielo kuģu īpašnieki, un veicinātu ilgtspējīgākas zvejas sistēmas, piemēram, tās, ko izmanto mazapjoma zvejā.
Grozījums Nr. 13
Regulas priekšlikums
8. pants – 7. punkts
7.  Attiecībā uz 2015., 2016. un 2017. gadu atkāpjoties no 3. un 6. punkta, katra dalībvalsts to kuģu skaitu, kas zvejo ar riņķvadu un kam nav atļauts zvejot zilās tunzivis saskaņā ar 13. panta 2. punkta b) apakšpunktā minēto atkāpi, ierobežo tā, ka tas nepārsniedz to kuģu skaitu, kas zvejo ar riņķvadu un kam tā devusi atļauju 2013. vai 2014. gadā.
7.  Attiecībā uz 2015., 2016. un 2017. gadu katra dalībvalsts to kuģu skaitu, kas zvejo ar riņķvadu, ierobežo tā, ka tas nepārsniedz to kuģu skaitu, kas zvejo ar riņķvadu un kam tā devusi atļauju 2013. vai 2014. gadā. To nepiemēro kuģiem, kas zvejo ar riņķvadu un darbojas saskaņā ar 13. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteikto atkāpi.
Grozījums Nr. 14
Regulas priekšlikums
10. pants – 5. punkts
5.  Zilo tunzivju zveja ar zvejas rīkiem, kas nav nosaukti 1.–4. punktā un 11. pantā, tostarp ar krātiņveida lamatām, ir atļauta visu gadu.
5.  Zilo tunzivju zveja ar zvejas rīkiem, kas nav nosaukti 1.–4. punktā un 11. pantā, tostarp ar krātiņveida lamatām, ir atļauta visu gadu atbilstoši ICCAT saglabāšanas un pārvaldības pasākumiem.
Grozījums Nr. 15
Regulas priekšlikums
III nodaļa – 2. iedaļa – virsraksts
MINIMĀLAIS IZMĒRS, NEJAUŠA NOZVEJA, PIEZVEJA
MINIMĀLAIS SAGLABĀŠANAS REFERENCES IZMĒRS, NEJAUŠA NOZVEJA, PIEZVEJA
Grozījums Nr. 16
Regulas priekšlikums
12. pants
Šīs iedaļas noteikumi neskar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 15. pantu, arī nevienu atkāpi, kas ir saskaņā ar minētās regulas 15. panta 2. punktu.
Šīs iedaļas noteikumi neskar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 15. pantu, arī nevienu no tiem piemērojamām atkāpēm.
Grozījums Nr. 17
Regulas priekšlikums
13. pants – virsraksts
Minimālais izmērs
Minimālais saglabāšanas references izmērs
Grozījums Nr. 18
Regulas priekšlikums
13. pants – 1. punkts
1.  Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā nozvejotu zilo tunzivju minimālais izmērs ir 30 kg vai 115 cm (garums līdz astes spuras sazarojuma vietai).
1.  Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā nozvejotu zilo tunzivju minimālais saglabāšanas references izmērs ir 30 kg vai 115 cm (garums līdz astes spuras sazarojuma vietai).
Grozījums Nr. 19
Regulas priekšlikums
13. pants – 2. punkts – ievaddaļa
Atkāpjoties no 1. punkta, zilo tunzivju minimālo izmēru 8 kg vai 75 cm (garums līdz astes spuras sazarojuma vietai) piemēro šādās zvejniecībās:
Atkāpjoties no 1. punkta, zilo tunzivju minimālo saglabāšanas references izmēru 8 kg vai 75 cm (garums līdz astes spuras sazarojuma vietai) piemēro šādās zvejniecībās:
Grozījums Nr. 20
Regulas priekšlikums
15. pants – 4. punkts
4.  Ja kvota, kas iedalīta attiecīgā zvejas kuģa vai krātiņveida lamatu dalībvalstij, jau ir izmantota, zilo tunzivju nozveja netiek pieļauta. Nedzīvas zilās tunzivis ir jāizkrauj, tās tiek konfiscētas, un uz tām attiecina atbilstošus pēcpasākumus. Saskaņā ar 27. pantu katra dalībvalsts informāciju par šādiem daudzumiem ik gadus sniedz Komisijai, kas to pārsūta ICCAT Sekretariātam.
4.  Ja kvota, kas iedalīta attiecīgā zvejas kuģa vai krātiņveida lamatu dalībvalstij, jau ir izmantota, zilo tunzivju nozveja netiek pieļauta. Nedzīvas zilās tunzivis ir jāizkrauj veselas un neapstrādātas, tās tiek konfiscētas, un uz tām attiecina atbilstošus pēcpasākumus. Saskaņā ar 27. pantu katra dalībvalsts informāciju par šādiem daudzumiem ik gadus sniedz Komisijai, kas to pārsūta ICCAT Sekretariātam.
Grozījums Nr. 21
Regulas priekšlikums
III nodaļa – 3. iedaļa – virsraksts
GAISA KUĢU IZMANTOŠANA
GAISA TRANSPORTLĪDZEKĻU IZMANTOŠANA
Grozījums Nr. 22
Regulas priekšlikums
18. pants – 3.a punkts (jauns)
3.a  Visas izkrautās zilās tunzivis ir nesadalītas, bez žaunām un ķidām. Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka jūrā atlaiž pēc iespējas vairāk atpūtas un sporta zvejā noķerto dzīvu zilo tunzivju, jo īpaši to mazuļu.
Grozījums Nr. 23
Regulas priekšlikums
19. pants – 1. punkts – a apakšpunkts
(a)  sarakstu ar visiem nozvejotājkuģiem, kas peld ar tās karogu un kam ar īpašu zvejas atļauju ir atļauts aktīvi zvejot zilās tunzivis Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā;
(a)  sarakstu ar visiem nozvejotājkuģiem, kas peld ar tās karogu un kam ar zvejas atļauju ir atļauts aktīvi zvejot zilās tunzivis Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā;
Grozījums Nr. 24
Regulas priekšlikums
19.apants (jauns)
19.a pants
Saistība ar Regulu (EK) Nr. 1224/2009
Ja šajā nodaļā nav noteikts citādi, papildus Regulā (EK) Nr. 1224/2009 paredzētajiem pasākumiem piemēro šajā nodaļā paredzētos kontroles pasākumus.
Grozījums Nr. 25
Regulas priekšlikums
20. pants – 2. punkts
2.  Kad individuālā kvota ir uzskatāma par pilnībā apgūtu, karoga dalībvalsts atsauc zilās tunzivs zvejas atļauju un pieprasa kuģim nekavējoties doties uz tās apstiprinātu ostu.
2.  Kad individuālā kvota ir uzskatāma par pilnībā apgūtu, karoga dalībvalsts atsauc zilās tunzivs zvejas atļauju un var pieprasīt kuģim nekavējoties doties uz tās apstiprinātu ostu.
Grozījums Nr. 26
Regulas priekšlikums
21. pants – 1. punkts
1.  Katra dalībvalsts katru gadu līdz 15. februārim elektroniski nosūta Komisijai sarakstu ar visām krātiņveida lamatām, attiecībā uz kurām ir izdota īpaša zvejas atļauja zilo tunzivju zvejai Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā. Sarakstā norāda krātiņveida lamatu nosaukumu un reģistrācijas numuru, un to sagatavo, ievērojot formātu, kas noteikts ICCAT Vadlīnijās par prasīto datu un informācijas iesniegšanu.
1.  Katra dalībvalsts katru gadu līdz 15. februārim elektroniski nosūta Komisijai sarakstu ar visām krātiņveida lamatām, attiecībā uz kurām ir izdota zvejas atļauja zilo tunzivju zvejai Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā. Sarakstā norāda krātiņveida lamatu nosaukumu un reģistrācijas numuru, un to sagatavo, ievērojot formātu, kas noteikts ICCAT Vadlīnijās par prasīto datu un informācijas iesniegšanu.
Grozījums Nr. 27
Regulas priekšlikums
24. pants – 5. punkts – 2. daļa
Pienācīgi pamatotu, nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ Komisija saskaņā ar 59. panta 3. punktā minēto procedūru pieņem īstenošanas aktus, kas piemērojami nekavējoties.
svītrots
Grozījums Nr. 28
Regulas priekšlikums
29. pants – 3. punkts
3.  Ja dalībvalstis 1. un 2. punktā paredzētajiem paziņojumiem piemēro Regulas (ES) Nr. 404/2011 80. panta 3. punktu, uz kuģa paturētā zilo tunzivju daudzuma aplēses var paziņot saskaņotajā laikā, kad nosūtāms iepriekšējs paziņojums par ierašanos.
3.  Ja dalībvalstis 1. un 2. punktā paredzētajiem paziņojumiem piemēro Īstenošanas regulas (ES) Nr. 404/2011 80. panta 3. punktu, uz kuģa paturētā zilo tunzivju daudzuma aplēses var paziņot saskaņotajā laikā, kad nosūtāms iepriekšējs paziņojums par ierašanos. Ja zvejas vietas atrodas mazāk nekā četru stundu brauciena attālumā no ostas, uz kuģa paturētā zilo tunzivju daudzuma aplēses var mainīt jebkurā laikā pirms ierašanās.
Grozījums Nr. 29
Regulas priekšlikums
37. pants – 2. punkts
Pienācīgi pamatotu, nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ Komisija saskaņā ar 59. panta 3. punktā minēto procedūru pieņem īstenošanas aktus, kas piemērojami nekavējoties.
svītrots
Grozījums Nr. 30
Regulas priekšlikums
46. pants – 2. punkts
Pienācīgi pamatotu, nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ Komisija saskaņā ar 59. panta 3. punktā minēto procedūru pieņem īstenošanas aktus, kas piemērojami nekavējoties.
svītrots
Grozījums Nr. 31
Regulas priekšlikums
47. pants – 4. punkts
4.  Dalībvalstis nodrošina, ka to Zvejas uzraudzības centri reāllaikā un https data feed formātā pārsūta Komisijai vai tās izraudzītai struktūrai VMS ziņojumus, kas saņemti no zvejas kuģiem, kas peld ar to karogu. Komisija minētos ziņojumus elektroniski nosūta ICCAT Sekretariātam.
4.  Dalībvalstis šajā pantā paredzētos datus nosūta saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) Nr. 404/2011 28. pantu. Komisija minētos ziņojumus elektroniski nosūta ICCAT Sekretariātam.
Grozījums Nr. 32
Regulas priekšlikums
49. pants – 2. punkts – ca apakšpunkts (jauns)
(ca)  ikreiz, kad notiek pārvietošana no zivaudzētavas uz citu zivaudzētavu;
Grozījums Nr. 33
Regulas priekšlikums
49. pants – 5. punkts – aa apakšpunkts (jauns)
(aa)   novērot un uzraudzīt zvejas un audzēšanas darbību atbilstību attiecīgajiem ICCAT saglabāšanas un pārvaldības pasākumiem;
Grozījums Nr. 34
Regulas priekšlikums
57. pants
57. pants
svītrots
Grozījumu izdarīšanas kārtība
1.  Ciktāl tas nepieciešams, lai Savienības tiesību aktos iestrādātu spēkā esošu zilās tunzivs krājumu atjaunošanas plāna noteikumu grozījumus, kas kļūst saistoši Savienībai, Komisija var grozīt nebūtiskus šīs regulas noteikumus, izmantojot deleģētos aktus saskaņā ar 58. pantu.
Grozījums Nr. 35
Regulas priekšlikums
58. pants
58. pants
svītrots
Deleģēšanas īstenošana attiecībā uz grozījumiem
1.  Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.
2.  Pilnvaras pieņemt 57. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz nenoteiktu laiku.
3.  Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 57. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai arī vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.
4.  Tiklīdz Komisija pieņem deleģēto aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.
5.  Saskaņā ar 57. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja 2 mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par 2 mēnešiem.
Grozījums Nr. 36
Regulas priekšlikums
59. pants – 3. punkts
3.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 8. pantu saistībā ar tās 5. pantu.
svītrots
Grozījums Nr. 37
Regulas priekšlikums
61. pants – 1. punkts
Šī regula stājas spēkā trešajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
Grozījums Nr. 38
Regulas priekšlikums
I pielikums – 2. daļa
2.  Papildus noteikumiem, kas izklāstīti 8. panta 3. punktā, to nozvejotājkuģu maksimālais skaits, kuriem atļauts Adrijas jūrā zvejot zilās tunzivis audzēšanas vajadzībām saskaņā ar īpašajiem nosacījumiem, kas piemērojami 13. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētajai atkāpei, ir vienāds ar to Savienības nozvejotājkuģu skaitu, kuri 2008. gadā piedalījās zilo tunzivju specializētajā zvejā.
2.  Papildus noteikumiem, kas izklāstīti 8. panta 3. punktā, to nozvejotājkuģu maksimālais skaits, kuriem atļauts Adrijas jūrā zvejot zilās tunzivis audzēšanas vajadzībām saskaņā ar īpašajiem nosacījumiem, kas piemērojami 13. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētajai atkāpei, ir vienāds ar to Savienības nozvejotājkuģu skaitu, kuri 2008. gadā piedalījās zilo tunzivju specializētajā zvejā. Šajā nolūkā jāņem vērā Horvātijas nozvejotājkuģi, kas 2008. gadā piedalījās zilo tunzivju specializētajā zvejā.
Grozījums Nr. 39
Regulas priekšlikums
IV pielikums – 2. punkts – 2. rinda
Īpatņu skaits:
Suga:

Īpatņu skaits:
Suga:
Svars:

Grozījums Nr. 40
Regulas priekšlikums
VII pielikums – 7. punkts – a apakšpunkts
(a)  tiek dota piekļuve kuģa un zivaudzētavas personālam un zvejas rīkiem, sprostiem un aprīkojumam;
(a)  tiek dota piekļuve kuģa, zivaudzētavas un krātiņveida lamatas personālam un zvejas rīkiem, sprostiem un aprīkojumam;

(1) Pēc tam jautājumu nodeva atpakaļ atbildīgajai komitejai atkārtotai izskatīšanai saskaņā ar 61. panta 2. punkta otro daļu (A8-0367/2015).


Ikgadējais ziņojums par ES konkurences politiku
PDF 470kWORD 168k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūcija par ikgadējo ziņojumu par ES konkurences politiku (2015/2140(INI))
P8_TA(2016)0004A8-0368/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 4. jūnija ziņojumu par konkurences politiku 2014. gadā (COM(2015)0247) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu, kas arī sagatavots minētajā datumā,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 101.–109. pantu, kā arī 147. un 174. pantu,

–  ņemot vērā attiecīgos konkurences noteikumus, pamatnostādnes un Komisijas lēmumus,

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 10. marta rezolūciju par ikgadējo ziņojumu par ES konkurences politiku(1), kā arī 2013. gada 11. decembra rezolūciju par ikgadējo ziņojumu par ES konkurences politiku(2) un tajā iekļautās Parlamenta prasības,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai sniegto Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta (A direktorāts (Ekonomikas un zinātnes politika)) pētījumu “Negodīga tirdzniecības prakse uzņēmumu savstarpējās attiecībās pārtikas apgādes ķēdē”(3),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu “Starptautisko kravu autopārvadājumu iekšējais tirgus: sociālais dempings un kabotāža”(4),

–  ņemot vērā Eiropas Konkurences tīkla (EKT) 2012. gada maija ziņojumu “Konkurences tiesību aktu piemērošana un tirgus uzraudzības darbības, ko veic Eiropas konkurences iestādes pārtikas nozarē”(5),

–  ņemot vērā Padomes Direktīvu 77/799/EEK un Direktīvu 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā,

–  ņemot vērā ESAO un G20 valstu nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas projekta laikā izdarītos secinājumus un ierosinātās darbības,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 6. maija Lēmumu, ar ko sāk izmeklēšanu e-komercijas jomā saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 17. pantu (C(2015)3026),

–  ņemot vērā 2014. gada 26. novembra Direktīvu 2014/104/ES par noteikumiem, kuri reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 28. jūnija paziņojumu par pamatnostādnēm attiecībā uz valsts atbalstu enerģētikas un vides aizsardzības jomā(6),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 17. jūnija Regulu (ES) Nr. 651/2014, ar ko konkrētas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot LESD 108. un 107. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju,

–  ņemot vērā 2014. gada 9. jūlija Balto grāmatu “Virzība uz iedarbīgāku ES uzņēmumu apvienošanās kontroles sistēmu” (COM(2014)0449),

–  ņemot vērā 2009. gada 8. jūlija izmeklēšanu par konkurenci farmācijas nozarē un paveiktā darba pārbaudes ziņojumus, jo īpaši 5. ziņojumu par patentu vienošanās uzraudzību,

–  ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) izstrādāto Pārtikas un lauksaimniecības sistēmu ilgtspējības novērtējuma (SAFA) vispārējo satvaru,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A8-0368/2015),

A.  tā kā ES konkurences politika ir Eiropas sociālās tirgus ekonomikas stūrakmens un būtisks instruments, kas nodrošina iekšējā tirgus darbību Savienībā;

B.  tā kā konkurences jomā Eiropas Savienības viedoklis tiek uzklausīts un respektēts arī starptautiskā mērogā; tā kā šī ārējā pārstāvība, kas ir vienota, neatkarīga un pamatojas uz skaidri noteiktām pilnvarām, ļauj Savienībai realizēt tās īsteno politisko, demogrāfisko un ekonomisko ietekmi;

C.  tā kā konkurences politika pati par sevi ir Eiropas demokrātijas aizsardzības instruments, jo tā novērš pārmērīgas ekonomiskās un finanšu varas nonākšanu dažu uzņēmumu pārziņā;

D.  tā kā Eiropas Savienība ir veidota kā atvērta sociālā tirgus ekonomika, kurā pastāv brīva un godīga konkurence ar mērķi palielināt patērētāju labklājību un paaugstināt visu Eiropas Savienības iedzīvotāju dzīves līmeni, un tā kā Eiropas Savienība veido iekšējo tirgu, kura mērķis ir panākt ilgtspējīgu attīstību Eiropā, pamatojoties uz līdzsvarotu ekonomikas izaugsmi un cenu stabilitāti;

E.  tā kā saskaņā ar ES Līgumu stingraskonkurences tiesību principu piemērošanas mērķis ir atbalstīt ES ekonomikas politikas vispārējo mērķu sasniegšanu, kā arī tajā pašā laikā nodrošināt priekšrocības patērētājiem, darba ņēmējiem un uzņēmējiem un veicināt inovāciju un izaugsmi, kontrolējot un ierobežojot negodīgu tirgus praksi, kas izriet no monopoliem un dominējoša stāvokļa tirgū, lai ikvienam būtu vienādas iespējas gūt panākumus;

F.  tā kā valstu konkurences iestāžu neatkarībai ir ļoti liela nozīme;

G.  tā kā katru gadu karteļu pastāvēšanas dēļ radītie zaudējumi sasniedz EUR 181–320 miljardus, t. i., aptuveni 3 % no ES IKP;

H.  tā kā enerģijas izmaksu ziņā Eiropas vienotais tirgus darbojas sliktāk nekā ASV iekšējais tirgus, jo cenu dispersija ES tirgū ir 31 % salīdzinājumā ar 22 % ASV tirgū;

I.  tā kā daudzās dalībvalstīs spēcīgs kredītresursu trūkums joprojām ietekmē MVU, kuri veido 98 % no ES uzņēmumiem un nodarbina 67 % iedzīvotāju;

J.  tā kā izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, krāpšana nodokļu jomā un nodokļu oāzes neiekasētu ieņēmumu veidā ES nodokļu maksātājiem izmaksā aptuveni EUR 1 triljonu gadā un vienotajā tirgū kropļo konkurenci starp nodokļus maksājošiem un nodokļus nemaksājošiem uzņēmumiem;

K.  tā kā iepriekšējos gados tirgus dalībniekiem jaunas problēmas jo īpaši rada digitālās ekonomikas dinamika un galvenokārt konkurences izkropļojumi, ko rada agresīva nodokļu prakse un dalībvalstu nodokļu politika (kas, iespējams, ievērojami kaitē iekšējam tirgum), un šādā situācijā Komisijai ir jārīkojas nekavējoties un mērķorientētā veidā; tā kā starptautiskā sadarbība konkurences tiesību īstenošanā palīdz izvairīties no nesaskaņotiem koriģējošiem pasākumiem un neatbilstīga tiesībaizsardzības darbību iznākuma, kā arī palīdz uzņēmumiem mazināt izmaksas, ko rada konkurences tiesību ievērošana;

L.  tā kā, ņemot vērā digitālā laikmeta uzdevumus, spēkā esošie konkurences tiesību instrumenti ir fundamentāli jāpārskata;

M.  tā kā nedz starptautisko gaisa pārvadājumu noteikumu par taisnīgu konkurenci, nedz arī valsts uzņēmumu regulējuma darbības jomā nav iekļauti atsevišķi trešo valstu gaisa pārvadātāji, kuri veic lidojumus uz Eiropu un no tās un kuriem ir dominējošs stāvoklis konkrētos maršrutos, un šāda situācija rada ievērojamu kaitējumu Eiropas gaisa pārvadātājiem un negatīvi ietekmē Eiropas galveno lidostu savienojamību, samazinot izvēles iespējas Eiropas patērētājiem;

N.  tā kā konkurencei nav vienādas ietekmes visās dalībvalstīs;

O.  tā kā konkurences politikā īpaši jāņem vērā ilgtspējīgas attīstības un sociālās kohēzijas mērķi;

P.  tā kā sociālais dempings ir faktors, kas kropļo iekšējo tirgu un kaitē gan patērētāju, gan arī darba ņēmēju tiesību īstenošanai;

Q.  tā kā personu brīvas pārvietošanās un preču, pakalpojumu un kapitāla brīvas aprites nodrošināšana ir Eiropas izaugsmes pamatā,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumu, kurā uzsvērta konkurences politikas nozīme Eiropas Savienībā, un atzīmē, ka tas galvenokārt aptver iepriekšējā Komisijas sastāva pilnvaru laikposmu, kad konkurences komisārs bija J. Almunia;

2.  aicina Komisiju turpmāk kā neatņemamu ziņojuma daļu nosūtīt Parlamentam attiecīgo nozari analizējošo darba dokumentu;

3.  atzinīgi vērtē to, ka konkurences komisāre M. Vestager vēlas cieši sadarboties ar Parlamentu, lai konkurences politiku izstrādātu kā vienu no galvenajiem Eiropas Savienības instrumentiem virzībā uz kopējā iekšējā tirgus izveides pabeigšanu, un aicina Komisiju ES iekšējo konkurences politiku īstenot tā, lai tā neierobežotu uzņēmumu tirgus stratēģijas un lai ES uzņēmumi globālajos tirgos varētu konkurēt ar ārpussavienības uzņēmumiem;

4.  uzsver, ka efektīva un uzticama konkurences politika nedrīkst orientēties tikai uz patēriņa cenu samazināšanos, bet tai jāņem vērā arī Eiropas ekonomikas stratēģiskās intereses, tādas kā inovācijas spēja, ieguldījumi, konkurētspēja un ilgtspēja, īpaši konkurences apstākļi MVU, jaunuzņēmumiem un mikrouzņēmumiem, kā arī jāveicina augsti nodarbinātības un vides standarti;

5.  aicina Komisiju izbeigt sociālo dempingu un uzsver, ka konkurences politikas lēmumos īpaši jāņem vērā sociālā ietekme;

6.  uzskata, ka digitālās ekonomikas īpatnības, kam raksturīgas samazinātas papildu izmaksas, kas tuvinās nulles līmenim, kā arī izteikts tīkla efekts, sekmē koncentrācijas līmeņa paaugstināšanos galvenajos tirgos; aicina Komisiju pielāgot savu konkurences politiku šīs nozares īpatnībām;

7.  aicina Komisiju pabeigt iekšējā tirgus izveidi jomās, kurās tirgus joprojām ir sadrumstalots un nepilnīgs, un pēc iespējas drīz novērst nepamatotus tirgus ierobežojumus un konkurences izkropļojumus, ja tādi tiek konstatēti; aicina Komisiju nodrošināt, ka vienlaikus konkurences politika stiprina sociālo kohēziju Savienībā;

8.  uzsver, ka konkurences iestādes darba prioritātes un 2014. gada ziņojumā par konkurenci izklāstītais lielā mērā atbilst kopējām prioritātēm; tomēr uzskata, ka atsevišķās jomās ir jāīsteno izlēmīgāki pasākumi, kas Komisijai jāsāk enerģiski īstenot nākamajā gadā; uzsver, cik būtiska nozīme ir starptautiskai sadarbībai konkurences tiesību īstenošanā; atbalsta Komisijas aktīvu dalību Starptautiskajā konkurences tīklā;

9.  tāpat kā iepriekšējā gada ziņojumā, vēlreiz aicina Komisiju novērst pārmērīgu tirgus koncentrāciju un dominējošā stāvokļa tirgū ļaunprātīgu izmantošanu saistībā ar digitālā vienotā tirgus izveidi, jo tādējādi tiks nodrošināti augstāka līmeņa pakalpojumi patērētājiem, kā arī iespēja noteikt pievilcīgākas cenas;

10.  uzskata, ka ir svarīgi garantēt godīgas konkurences nosacījumus digitālajā tirgū, apkarot dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un nodokļu optimizāciju, un norāda, ka šis mērķis ir vienīgi patērētāju labā;

11.  uzskata, ka e-pārvaldes attīstība ir nozīmīgs faktors izaugsmes atbalstā, jo īpaši attiecībā uz MVU līdzdalību; tāpēc aicina dalībvalstis izmantot visus līdzekļus, kuri tām ir pieejami saskaņā ar jaunajiem publiskā iepirkuma tiesību aktiem, lai veicinātu ES izaugsmi, un aicina Komisiju atbalstīt visas ar e-pārvaldes attīstību saistītās iniciatīvas; turklāt uzsver, ka e-pārvaldes sistēmu popularizēšana un īstenošana visās dalībvalstīs ir būtiska, lai efektīvi uzraudzītu pārkāpumus un nodrošinātu pārredzamību gan publiskajā, gan privātajā sektorā;

12.  aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis laikus īsteno jaunos publiskā iepirkuma tiesību aktus, jo īpaši par e-iepirkumu un e-pārvaldi, un jaunos noteikumus par sociālo un vides kritēriju ņemšanu vērā, kā arī par līgumu sadalījumu daļās, lai stimulētu inovāciju un godīgu konkurenci, atbalstītu MVU publiskā iepirkuma tirgos un nodrošinātu, ka publisko līdzekļu izmantojumā priekšroku dod saimnieciski visizdevīgākajam piedāvājumam;

13.  aicina Komisiju darīt vēl vairāk, cenšoties sasniegt vērienīgo mērķi, proti, panākt starptautisko tirgu atvēršanu publiskajam iepirkumam, lai novērstu līdzsvara trūkumu, kas pastāv starp ES un citiem tirdzniecības partneriem attiecībā uz tirgu atvērtības līmeni publiskiem iepirkumiem, un šajā ziņā aicina ņemt vērā Parlamenta ziņojumu par Komisijas priekšlikumu starptautiskam publiskā iepirkuma instrumentam, kā arī gaidāmo priekšlikuma pārskatīšanu;

14.  norāda, ka vienotajā tirgū patērētājiem, saņemot dažādus sūtījumus, tiek pārdoti viena un tā paša tirdzniecības nosaukuma un vienādi iepakoti, tomēr atšķirīgas izejvielas saturoši produkti; aicina Komisiju noteikt, vai ES konkurences politikas kontekstā šāda prakse negatīvi ietekmē vietējo un reģionālo produktu piegādātājus, jo īpaši MVU;

15.  uzskata, ka ir būtiski, lai Komisija turpinātu veicināt labāku konverģenci un sadarbību starp dalībvalstu konkurences iestādēm Eiropas Savienībā;

16.  atzinīgi vērtē spēcīgo mijiedarbību starp konkurences tiesību īstenošanu un digitālā vienotā tirgus stratēģiju, jo īpaši darbības, kas saistītas ar ģeogrupēšanas praksi un licencēšanas nolīgumiem, nolūkā pabeigt digitālā vienotā tirgus izveidi; uzskata, ka līdzīga mijiedarbība ir nepieciešama iekšējā enerģijas tirgū, lai likvidētu šķēršļus brīvai enerģijas pārrobežu apritei un veidotu Enerģētikas savienību;

17.  uzskata, ka konkurence telekomunikāciju nozarē ir būtiska ne tikai nolūkā veicināt inovāciju un ieguldījumus tīklu infrastruktūrā, bet arī nolūkā censties, lai patērētājiem nodrošinātu pieņemamas cenas un pakalpojumu izvēli; tāpēc aicina Komisiju saglabāt konkurenci šajā nozarē, tostarp saistībā ar raidīšanas frekvenču sadalījumu;

18.  aicina Komisiju kontrolēt, lai banku nozares pārstāvji patērētāju līgumos neizmantotu negodīgas un nelikumīgas klauzulas un praksi; aicina Komisiju EKT ietvaros sekmēt apmaiņu ar pārbaudītu praksi; mudina Komisiju samazināt visu veidu birokrātisko slogu, ko radījusi konkurences politikas īstenošana;

19.  uzskata, ka konkurences politikai ir jābūt nozīmīgam instrumentam, ar ko panākt, ka finanšu tirgi patērētājiem kļūst drošāki un pārredzamāki; turklāt atzinīgi vērtē elektronisko maksājumu jomā pieņemtos leģislatīvos pasākumus, jo īpaši to, ka ir ieviesta maksimālā summa, ko var noteikt karšu maksājumu darījumiem piemērotajām starpbanku komisijas maksām;

20.  atgādina Komisijai, ka konkurences politika neatbrīvo no to cenu regulēšanas, attiecībā uz kurām nav viegli noteikt tirgus vērtību, piemēram, bankomātu komisijas maksām;

21.  aicina Komisiju sagatavot pētījumu par bankomātu tīkliem no konkurences politikas perspektīvas, ņemot vērā, ka tā ir tīkla infrastruktūra;

22.  uzskata, ka arī turpmāk ir jāpievērš vērība tam, kā atbalstīt Eiropas uzņēmumus, jo tie starptautiskā līmenī konkurē ar citiem līdzīga lieluma uzņēmumiem dažādās pasaules valstīs, kuriem nav jāievēro konkurences noteikumi, kas ir saistoši Eiropas uzņēmumiem to savstarpējā konkurencē;

23.  aicina Komisiju nodrošināt, ka Savienības tirdzniecības un konkurences politikas jomas ir saskaņotas ar tās rūpniecības politikas mērķiem; norāda, ka Savienības konkurences politikai nevajadzētu traucēt Eiropas rūpniecības nostiprināšanos ekonomikā; tāpēc prasa, lai ar tirdzniecības un konkurences politiku sekmētu Eiropas rūpniecības attīstību un konkurētspēju pasaules mērogā;

24.  atzīst, ka daudzas energoietilpīgas nozares atrodas smagos ekonomiskos apstākļos un atsevišķas nozares, piemēram, tērauda nozare, piedzīvo krīzi; mudina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt ES valsts atbalsta noteikumus energoietilpīgām nozarēm, garantējot efektīvu oglekļa emisiju pārvirzes aizsardzību un nodrošinot taisnīgas iespējas ES nozarēm, jo īpaši energoietilpīgām nozarēm, kas ir visneaizsargātākās;

Pretmonopola procedūras — dominējoša stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi

25.  aicina Komisiju pastiprināt izmeklēšanas centienus saistībā ar dominējošā tirgus stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas kaitē Eiropas Savienības patērētājiem;

26.  norāda, ka dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir aizliegta, turklāt tā ir nopietna problēma konkurences jomā;

27.  uzskata, ka Komisija sekmīgi strādā ar gadījumiem, kas ietver noteikumu par karteļiem pārkāpumus, un Komisija spēj uzskatāmi parādīt, ka tā ir sniegusi būtisku ieguldījumu virzībā uz iekšējā tirgus un vienlīdzīgu konkurences noteikumu īstenošanu;

28.  uzsver, ka pret konkurenci vērsta prakse un monopoli var radīt šķēršļus tirdzniecībai, kas kropļo tirdzniecības un ieguldījumu plūsmas; brīvas un godīgas globālās tirdzniecības interesēs aicina Komisiju ar starptautiskām darbībām vērsties pret karteļiem un pret konkurenci vērstu, oligopolitisku un monopolistisku praksi, kas kaitē konkurencei;

29.  uzskata, ka papildus spēkā esošajiem noteikumiem par naudas sodiem, ko par pārkāpumiem uzliek juridiskām personām, ir arī jānosaka attiecīgas sankcijas šādos pārkāpumos vainīgām fiziskām personām; uzskata, ka naudas sodiem ir jābūt pietiekami lieliem, lai atturētu no pārkāpumiem; uzsver, cik būtiska ir sekmīga ziņošanas politika, kas Komisijai ir palīdzējusi atklāt karteļus;

30.  uzskata, ka izšķirīga nozīme ir juridiskajai noteiktībai, un aicina Komisiju noteikumus par naudas sodiem, tādus kā karteļu procedūrās paredzētie, ietvert likumdošanas instrumentā;

31.  atzīmē, ka sākotnējie konkurences politikas piedāvātie tirgus modeļi var būt nepiemēroti digitālajai ekonomikai un ka uz cenu balstītu rādītāju pielietošana šajā dinamiskajā ekonomikas nozarē bieži vien nenodrošina vēlamo rezultātu; aicina Komisiju, pamatojoties uz jauniem kritērijiem, veikt visaptverošu juridisku un ekonomisku novērtējumu attiecībā uz strauji mainīgajiem tirgiem un nepastāvīgajiem uzņēmējdarbības modeļiem, lai gūtu skaidru izpratni par tirgus struktūru un tirgus tendencēm, veiktu atbilstīgus patērētāju aizsardzības pasākumus un pienācīgi ņemtu vērā datu un specifisku tirgus struktūru nozīmi digitālajā ekonomikā; uzsver, ka nolūkā definēt attiecīgo tirgu, jo īpaši digitālajā ekonomikā, ir jāpiemēro attiecīgie konkurences politikas novērtēšanas kritēriji;

32.  atkārtoti norāda, cik svarīga godīgai konkurencei ir intelektuālā īpašuma aizsardzība, un pauž nožēlu, ka starptautiskie uzņēmumi nevēlas iegādāties Eiropas patentu izmantošanai vajadzīgās licences; aicina Komisiju efektīvi aizsargāt standartam atbilstīgos patentus (SEP) un stingri uzraudzīt, lai patentu lietotāji likumīgi iegādātos licences;

33.  aicina Komisiju izmeklēt, vai nepastāv saikne starp politiķu un bijušo ministru lielo pārstāvību enerģētikas uzņēmumu valdēs, kā arī oligopolistisko praksi dažu dalībvalstu enerģētikas nozarē;

34.  iebilst pret to, ka izmeklēšana ASV interneta lieluzņēmuma Google lietā ir tik ilgstoša, un pauž nožēlu, ka jau vairākus gadus notiekošā izmeklēšana ir nepārredzama un bez rezultāta, uzskatāmi parādot to, ka Komisija līdz 2014. gadam vilcinājās publiskot savu nodomu atcelt tirgus ierobežojumus; uzsver, ka jo īpaši saistībā ar dinamiskiem tirgiem tik ilgs process var radīt tirgus de facto optimizāciju un nenoteiktību visām iesaistītajām pusēm;

35.  aicina Komisiju rūpīgi izmeklēt Google praksi un noskaidrot, vai operētājsistēma Android tiek piedāvāta tikai kopā ar citiem Google pakalpojumiem un vai ražotājiem tiek liegts instalēt konkurējošus produktus; turklāt aicina Komisiju sīki pārbaudīt Google dominējošo stāvokli tirgū saistībā ar viesnīcu rezervēšanu tiešsaistē un meklēt pienācīgu risinājumu šai problēmai; atbalsta Komisijas pasākumus nolūkā panākt lielāku sadarbspēju un pārnesamību visās digitālajās nozarēs, tādējādi nepieļaujot, ka tirgu pilnībā pārvalda viens dominējošais uzņēmums; uzsver, cik būtiski ir nodrošināt Komisijai atbilstīgus instrumentus, ar kuriem gūt atjauninātu priekšstatu par straujajām pārmaiņām digitālajā tirgū;

36.  aicina Komisiju rūpīgi izmeklēt un pabeigt vēl neizmeklētās karteļu lietas un atcelt visus tirgus ierobežojumus; atzinīgi vērtē jaunā komisāra atteikšanos padoties politiskam spiedienam un prasa paātrināt procedūras, lai rezultātus varētu gūt nākamā gada laikā; tādēļ atzinīgi vērtē iebildumu paziņojumu, ko Komisija nosūtīja Google saistībā ar cenu salīdzināšanas pakalpojumu; aicina Komisiju arī turpmāk apņēmīgi izvērtēt visas izmeklēšanu laikā konstatētās problēmas, tostarp citas ar interneta meklētājiem saistītās tendences, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem digitālā tirgus dalībniekiem;

37.  norāda, ka saskaņā ar 8. pantu Pretkarteļu procedūru regulā (EK) Nr. 1/2003 Komisija var noteikt pagaidu pasākumus, ja pastāv nopietna un nelabojama kaitējuma risks konkurencei; aicina Komisiju pārbaudīt, cik lielā mērā šādus pasākumus varētu izmantot ilgstošās konkurences noteikumu pārkāpumu procedūrās, jo īpaši digitālajā tirgū;

38.  atgādina, ka tīkla neitralitāte (princips, saskaņā ar kuru visa interneta datplūsma tiek apstrādāta vienādi, bez diskriminācijas, ierobežojumiem vai iejaukšanās, neatkarīgi no sūtītāja, saņēmēja, veida, satura, ierīces, pakalpojuma vai lietojumprogrammas) ir īpaši svarīga, lai nepastāvētu diskriminācija starp interneta pakalpojumiem un pilnībā tiktu garantēta konkurence;

39.  uzsver, ka konkurences politikas pamatā ir jābūt pierādījumiem, un atzinīgi vērtē Komisijas izmeklēšanu e-komercijas nozarē, galveno uzmanību pievēršot iespējamajiem šķēršļiem, kas kavē preču un pakalpojumu pārrobežu tirdzniecību tiešsaistē tādās nozarēs kā, piemēram, elektronika, apģērbs, apavi un digitālais saturs;

40.  atzīmē, ka Google lieta ir rosinājusi vispārēju diskusiju par ietekmi, kāda ir dominējošajām interneta platformām, tādām kā Ebay, Facebook, Apple, Linkedln, Amazon, Uber, Airbnb u. c., par šo platformu ietekmi uz tirgiem un publisko telpu, kā arī par nepieciešamību regulēt šīs platformas, lai aizsargātu gan tirgus, gan arī publisko telpu; norāda, ka interneta platformu regulējuma mērķim jābūt augstāka lietotāju aizsardzības līmeņa panākšanai, vienlaikus saglabājot stimulus inovācijai;

41.  aicina Komisiju izmeklēt Google dominējošo stāvokli tirgū saistībā ar viesnīcu rezervāciju tiešsaistē; norāda, ka uzņēmums cenšas panākt, lai viesnīcu meklētāji veiktu rezervāciju un samaksu, izmantojot Google pakalpojumus, nevis trešo pušu ceļojumu pakalpojumu vai viesnīcu tīmekļa vietnes; uzsver, ka šāda rīcība, iespējams, ir pretrunīga, jo padara Google par tiešsaistes ceļojumu aģentūru vai tai līdzīgu uzņēmumu, kas iekasē rezervācijas maksas; norāda, ka lielākā daļa viesnīcnieku dotu priekšroku tiešai rezervācijai, nevis ar trešās puses tīmekļa vietnes vai interneta meklētāja starpniecību; uzsver, ka Google varētu nostiprināt savu dominējošo stāvokli un vienlaikus novājināt konkurentus ceļojumu tirgos, tādējādi kaitējot patērētājiem;

42.  atzinīgi vērtē Komisijas nesen pieņemtos grozījumus Regulā (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar EK Līguma 81. un 82. pantu un saistītos paziņojumus, kas izriet no Direktīvas par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām; pauž nožēlu, ka grozījumu izstrādē netika iesaistīts Parlaments;

43.  uzsver konkurences politikas svarīgo nozīmi digitālā vienotā tirgus izveides pabeigšanā; piekrīt, ka stabilai konkurences politikai strauji mainīgajos tirgus apstākļos ir vajadzīgas padziļinātas zināšanas par tirgu; tāpēc atzinīgi vērtē to, ka e-komercijas nozares apsekojums ir veikts, īstenojot digitālā vienotā tirgus stratēģiju;

Valsts atbalsts

44.  aicina Komisiju kā struktūru, kas uzrauga Līgumu izpildi, cieši uzraudzīt minētās direktīvas īstenošanu dalībvalstīs un nodrošināt, lai noteikumi vienādi tiktu piemēroti visā ES; aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes aktīvi veicināt ES konkurences politikas ievērošanu un skaidrot tās juridisko pamatu; uzsver, cik būtiski ir vienādā veidā risināt gan horizontālo, gan vertikālo valsts atbalstu; uzskata, ka ir jāveic pasākumi, ar kuriem visās Eiropas Savienības daļās veidotu izpratni par nelikumīga valsts atbalsta kvalifikāciju un piešķiršanu, jo īpaši gadījumos, kad šāda veida lēmumi par atbalstu ir līdzvērtīgi pret konkurenci vērstiem un protekcionistiskiem pasākumiem; tomēr pauž viedokli, ka tālākiem vai nomaļiem reģioniem un salām, piemērojot noteikumus par valsts atbalstu, ir jāpiešķir lielākas atkāpes nekā pašlaik;

45.  uzskata, ka Komisijai jo īpaši saistībā ar valsts atbalsta procedūrām rūpīgāk ir jāpārbauda dalībvalstu sniegtie pierādījumi un jāuzlabo faktu drošība, jo regulāri tiek mēģināts apiet juridisko pamatu un juridiskos ierobežojumus, kā arī tiek meklēti vairāk vai mazāk apšaubāmi kompromisi; turklāt uzskata, ka priekšnoteikums šādām pārbaudēm ir princips, saskaņā ar kuru stratēģiskās un svarīgās nozarēs, tādās kā enerģētika, transports un veselības aprūpe, valstīm ir jānodrošina pilnīga drošība, pakalpojumu nepārtrauktība un sniegšana visiem savas valsts iedzīvotājiem, un valstīm ir jāraugās, lai to tiesību normas nekaitētu citām dalībvalstīm vai Savienībai;

46.  atkārtoti norāda, ka ES struktūrfondus nedrīkst izmantot tādā veidā, ar ko tieši vai netieši tiek mudināta pakalpojumu vai ražošanas pārvietošana uz citu dalībvalsti, piemēram, nosakot nogaidīšanas periodu uzņēmumiem, kas saņem līdzekļus no šādiem fondiem; uzsver, ka valsts atbalsts reizēm ir vajadzīgs, lai garantētu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu (SGEI) sniegšanu, tostarp enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē; uzsver, ka valsts intervence bieži vien ir efektīvākais politikas instruments, ar ko garantēt tādu pakalpojumu sniegšanu, kas ir svarīgi, lai Savienībā saglabātu ekonomiskos un sociālos apstākļus izolētos, tālākos vai nomaļos reģionos un salās;

47.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir pieņēmusi jaunās 2014. gada pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzības un enerģētikas jomā un tās iekļāvusi Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā (GBER);

48.  atzinīgi vērtē to, ka GBER darbības jomā ir iekļauts sociālais atbalsts iedzīvotāju pārvadājumiem tālākos reģionos, kuros tagad ir atzīta savienojamības problēmas esība; uzsver, ka būtiska ir arī nomaļu salu reģionu savienojamība, lai saglabātu un uzlabotu pieņemamu ekonomiskās un sociālās darbības līmeni, uzturot uzņēmējdarbībai svarīgus savienojumus;

49.  atzinīgi vērtē Komisijas pašreizējo izmeklēšanu par atliktā nodokļa aktīviem un atliktā nodokļa pasīviem (DTA/DTC), kas sniedz priekšrocības atsevišķu dalībvalstu banku nozarei; uzskata, ka DTA/DTC atļaušana ar atpakaļejošu spēku saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem būtu pieļaujama vienīgi tad, ja tiek izpildīti skaidri nosacījumi par finansējuma mērķiem reālajā ekonomikā;

50.  atgādina, ka Parlaments prasīja Komisijai pārbaudīt, vai banku nozare kopš krīzes sākuma ir saņēmusi netiešās subsīdijas un valsts atbalstu kā netradicionālu likviditātes palīdzību;

51.  atzinīgi vērtē to, ka ir ieviestas jaunas pamatnostādnes par valsts atbalstu riska finansēšanas jomā, un šo pamatnostādņu galvenais mērķis ir efektīvāk atbalstīt MVU, inovatīvus uzņēmumus ar vidēji lielu kapitālu un jaunuzņēmumus, kas, būdami nelieli, atrodas daudz neizdevīgākā situācijā;

52.  kritizē to, ka konkurenci kropļojoši nodokļu modeļi jo īpaši var radīt būtiskas problēmas vidējiem uzņēmumiem, kā arī vairākām dalībvalstīm, kas šādus nodokļu modeļus nepiemēro;

53.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija valsts atbalsta modernizācijas kontekstā ir sākusi ieviest jaunas pamatnostādnes, ar kurām skaidri norādīs, kas ir valsts atbalsts nodokļu jomā un kāda ir atbilstīga transfertcena;

54.  prasa Komisijai veikt atsevišķu pētījumu, lai izvērtētu, vai ES noteikumi par valsts atbalstu paredz konkurences konsolidāciju un stiprināšanu Eiropas uzņēmumu starpā vis-à-vis to starptautiskajiem konkurentiem, jo īpaši saistībā ar valsts iepirkuma mehānismiem, kā arī ņemot vērā nesen noslēgto Klusā okeāna valstu partnerību (TPP);

Uzņēmumu apvienošanās kontrole

55.  norāda, ka līdz šim apvienošanās un pārņemšanas novērtējumi digitālajā ekonomikā tika veikti, galvenokārt pamatojoties uz attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu, kas nav atbilstīga prakse; uzsver, ka uzņēmumiem ar nelielu apgrozījumu un ievērojamām darbības sākšanas izmaksām arī var būt plašs klientu loks un līdz ar to ievērojams datu apjoms un būtiska ietekme tirgū, kā to apliecina Facebook īstenotā WhatsApp pārņemšana, kuru Komisija apstiprināja bez jebkādiem nosacījumiem, tādējādi radot precedentu;

56.  uzskata, ka dažās ekonomikas nozarēs, sevišķi digitālajā ekonomikā, papildus uz cenu balstītām pieejām, tirgus daļām un apgrozījumu ir jāpiemēro arī citi kritēriji, jo uzņēmumu apvienošanās bieži vien var būt saistīta ar tirgus ierobežojumiem;

57.  uzskata, ka jo īpaši digitālajā ekonomikā un patērētāju aizsardzības kontekstā ir jāatjaunina vispārējie konkurences noteikumi, lai neatpaliktu no tirgus realitātes, un, novērtējot uzņēmumu apvienošanos, papildus ir jāievieš jauni kritēriji, tādi kā pirkšanas cena, iespējamie šķēršļi ienākšanai tirgū, būtiskā datu un datu pieejamības nozīme, platformas specifikācijas un ar tām saistītā tīkla ietekme, kā arī jāņem vērā tas, vai attiecīgajā nozarē pastāv vai nepastāv globāla konkurence; aicina Komisiju īpašu uzmanību pievērst digitālās ekonomikas uzņēmumu uzņēmējdarbības modelim un iespējamajiem šķēršļiem ienākšanai tirgū, tostarp tādiem faktoriem kā pārslēgšanās no vienas platformas uz citu un datu pārnesamība;

58.  aicina Komisiju izvērtēt, vai kopīgus e-komercijas piedāvājumus var sniegt arī neatkarīgi mazumtirgotāji, kas saskaņā ar konkurences tiesībām drīkst kopīgi strādāt nekustamā īpašumā izvietotos veikalos;

59.  uzskata, ka ar pašreizējo tirgus definīciju saistītās ietekmes tirgū nepareizs novērtējums bieži vien kaitē Eiropas uzņēmumiem, jo īpaši globalizācijas laikmetā un dinamiskā digitālajā tirgū; aicina Komisiju apsvērt iespēju no jauna pielāgot regulējumu, ko paredz Uzņēmumu apvienošanās kontroles regula;

60.  pauž bažas, ka tirgus definēšanas jautājumam pārāk bieži tiek izraudzīta šaura valstiska pieeja, un līdz ar to pietiekami netiek ņemta vērā tirgu internacionalizācija, kā tas, piemēram, bija saistībā ar Uzņēmumu apvienošanās kontroles regulu;

Finansiāls atbalsts un nodokļi

61.  uzsver — kā tas jau piekto reizi norādīts Parlamenta gada ziņojumā par konkurenci —, ka pagaidu valsts atbalsta pasākumi finanšu nozarē bija nepieciešami, lai stabilizētu globālo finanšu sistēmu, bet pēc banku savienības izveides pabeigšanas šis atbalsts nekavējoties būs jāsamazina vai pilnīgi jāpārtrauc, kā arī rūpīgi jākontrolē; uzsver, ka joprojām steidzami ir jāpārtrauc subsīdijas (kas tiek sniegtas kā netiešas garantijas finanšu iestādēm, kuras vēl aizvien ir pārāk lielas, lai pieļauto to bankrotu), lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus finanšu nozarē un aizsargātu nodokļu maksātājus, un šajā ziņā ir jānodrošina, lai netiktu radīta negaidīta peļņa vai priekšrocības privātām juridiskām personām; uzsver, cik būtiski ir valsts atbalstam piemērot ierobežojošu pieeju;

62.  uzsver, ka godīga nodokļu konkurence ir būtiska, lai nodrošinātu iekšējā tirgus integritāti, publisko finanšu ilgtspēju un vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

63.  uzskata, ka ievērojamās atšķirības, kādas iepriekšējos gados starp dalībvalstīm radušās saistībā ar valsts atbalsta izmantošanu finanšu nozarē, var radīt konkurences izkropļojumus šajā nozarē; aicina Komisiju precizēt noteikumus un procedūras, ar kurām saskaņā var atļaut valsts atbalstu finanšu nozarē; uzskata, ka vēlākais pēc banku savienības izveides pabeigšanas ir jāsamazina valsts atbalsts banku nozarei un jāraugās, lai regulējums nekropļotu konkurenci, no kā priekšrocības gūtu lielās bankas, kā arī jānodrošina pietiekamas iespējas MVU saņemt kredītus;

64.  uzskata, ka Komisijai ir jāapsver iespēja valsts atbalstu bankām piešķirt ar nosacījumu, ka tās kreditēs MVU;

65.  aicina Komisiju izstrādāt plānu par mazāku, bet mērķorientētāku valsts atbalstu, lai samazinātu valsts atbalstu un ļautu pazemināt nodokļus, tādējādi stimulējot jaunu uzņēmumu veidošanu un godīgu konkurenci, nevis atbalstot līdzšinējās struktūras un tirgus dalībniekus;

66.  uzsver, ka, izmantojot valsts atbalstu, lai veicinātu vispārējas nozīmes pakalpojumu pieejamību, šodien izšķiroša nozīme ir ieguvumam, ko gūst iedzīvotāji, nevis atsevišķi uzņēmumi vai publiskas struktūras;

67.  aicina Komisiju cieši sekot līdzi tam, kādus jaunu banku darbības licenču izsniegšanas nosacījumus ierosinās Eiropas Centrālā banka, lai tiktu radīti vienlīdzīgi konkurences apstākļi, neveidojot būtiskus šķēršļus iekļūšanai tirgū; ir pārliecināts, ka, ņemot vērā augsto koncentrāciju dažu dalībvalstu banku nozarē, lielāks skaits banku iestāžu nāktu par labu patērētājiem un MVU;

68.  uzsver ES valsts atbalsta būtisko nozīmi cīņā pret daudznacionālu uzņēmumu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

69.  atzinīgi vērtē 2014. gadā sākto Komisijas izmeklēšanu saistībā ar nelikumīgu valsts atbalstu, kas pieļāva negodīgu konkurenci nodokļu jomā un no kā priekšrocības guva atsevišķi uzņēmumi, un 2015. gadā šī izmeklēšana tika attiecināta uz visām 28 ES dalībvalstīm; turklāt aicina dalībvalstis turpmāk Komisijai laikus un bez kavēšanās iesniegt visu attiecīgo informāciju par savas valsts nodokļu praksi un, visbeidzot, ievērot savu pienākumu paziņot Komisijai un Parlamentam sīku informāciju par visiem īpašajiem režīmiem, kas var ietekmēt citas dalībvalstis un MVU;

70.  atzīmē, ka iepriekšējos pilnvaru termiņos Komisija ir sākusi tikai dažas izmeklēšanas par iespējamajiem valsts atbalsta piešķiršanas gadījumiem nodokļu jomā, lai gan tai pašā laikā publiskajā telpā izskanējušas ļoti pamatotas aizdomas; aicina Komisiju izmantot pašreizējo izmeklēšanu konstatējumus, uz kuriem pamatojoties izstrādātu precīzākas un efektīvākas pamatnostādnes par valsts atbalstu nodokļu jomā, pilnībā izmantotu savas pilnvaras saskaņā ar ES konkurences noteikumiem nolūkā izskaust kaitniecisku nodokļu praksi, kā arī piemērotu sankcijas dalībvalstīm un uzņēmumiem, kuri pieķerti šādas prakses piekopšanā; aicina Komisiju vienlaikus norādīt, kādi nodokļu pasākumi nav savietojami ar valsts atbalsta politiku;

71.  uzskata — lai nodrošinātu godīgu konkurenci uzņēmumu starpā atbilstīgi Komisijas Regulai (ES) Nr. 651/2014, ir jāatbalsta uzņēmumi reģionos, kas uz laiku vai pastāvīgi atrodas nelabvēlīgā situācijā, un jāparedz lielāka rīcības brīvība reģioniem, kas nonākuši smagās ekonomiskās grūtībās, piemēram, reģioniem, kas iekļauti konverģences un konkurētspējas mērķos, kā arī salu reģioniem;

72.  pauž nožēlu, ka kopš 1991. gada ir izmeklēti tikai daži valsts atbalsta piešķiršanas gadījumi saistībā ar negodīgu konkurenci nodokļu jomā, un uzsver, ka ir jānodrošina plaša piekļuve informācijai, lai uzsāktu aizdomīgo gadījumu izmeklēšanu; pauž bažas par ierobežotajiem resursiem, kādi pašlaik ir pieejami Komisijas kompetentajiem dienestiem, un šāda situācija var ierobežot Komisijas spēju izmeklēt ievērojami lielāku skaitu gadījumu;

73.  uzsver, ka vairākās dalībvalstīs ar valsts atbalsta procedūrām vien nevar galīgi izbeigt negodīgu nodokļu konkurenci; gadu pēc LuxLeaks konstatējumiem ir nepieciešami turpmāki konkrēti rezultāti, tādi kā kopējās konsolidētās uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes ieviešana, PVN direktīvas pārskatīšana nolūkā novērst krāpšanu, pienākuma noteikšana lieliem starptautiskiem uzņēmumiem publiski ziņot par savu apgrozījumu un peļņu atbilstīgi principam, ar ko paredz sniegt pārskatus par katru valsti atsevišķi, kā arī jāaicina dalībvalstis palielināt savas valsts nodokļu prakses pārredzamību un ieviest savstarpējas ziņošanas prasības;

74.  uzskata, ka atsevišķu dalībvalstu pašreizējā nodokļu prakse nopietni apdraud iekšējo tirgu, ka jo īpaši lieliem daudznacionāliem uzņēmumiem ir jāsniedz taisnīgs un pienācīgs ieguldījums dalībvalstu publiskajās finansēs un ka ir vajadzīga turpmāka izmeklēšana saistībā ar plaši izplatīto kaitniecisko nodokļu praksi un nodokļu nolēmumiem, kas Eiropā veicina uzņēmuma ienākuma nodokļa bāzes pazemināšanos un agresīvu nodokļu plānošanu; atzinīgi vērtē jaunās TAXE komitejas izveidi;

75.  uzskata, ka godīga nodokļu konkurence ir viens no iekšējā tirgus pamata elementiem, taču, lai gan dalībvalstīm šajā ziņā ir lielākā kompetence, ir jānovērš negodīga nodokļu konkurence, piemēram, saskaņojot nodokļu bāzes, apmainoties ar informāciju starp nodokļu iestādēm un piešķirot skaidras likumīgas tiesības kontrolēt kapitāla plūsmas, ja tas ir būtiski pienācīgai Savienības nodokļu sistēmas darbībai; uzskata, ka kopējās uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes (KUINB) ieviešana veicinātu lielāku sistēmas pārredzamību; uzskata, ka jautājumu par konsolidāciju iespējams noregulēt vēlāk un ka tam nevajadzētu kavēt KUINB drīzu ieviešanu;

76.  uzsver, ka iekšējā tirgū jaunpienācēji un MVU, kuri veic uzņēmējdarbību tikai vienā valstī, atrodas sliktākā situācijā nekā multinacionālie uzņēmumi, kuri var novirzīt peļņu vai īstenot cita veida agresīvu nodokļu plānošanu, izmantojot dažādus vienīgi tiem pieejamus lēmumus un instrumentus; ar bažām norāda, ka no iepriekš minētās situācijas izrietošās mazākās nodokļu saistības vienādos apstākļos ļauj multinacionāliem uzņēmumiem gūt lielāku pēcnodokļu peļņu un vienotajā tirgū rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus tiem konkurentiem, kas neizmanto agresīvu nodokļu plānošanu un kas maksā nodokļus vietā vai vietās, kurās peļņa tiek gūta; uzsver, ka nepareiza ir tāda Eiropas Savienības pieeja, ar ko veicina kaitniecisku nodokļu praksi, radot Eiropas viena dalībnieka privātu sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SUP), kuras reglamentējošie noteikumi nepārprotami pieļauj divas dažādas darbības vietas, proti, juridisko adresi vienā vietā un administratīvo mītni citā;

77.  uzsver, ka Komisijai noteikti ir jānodrošina piekļuve konkurences tiesību ziņā būtiskiem datiem, ar kuriem apmainās nodokļu iestādes;

78.  uzskata, ka godīgu konkurenci var apdraudēt nodokļu plānošana; aicina Komisiju koriģēt jēdziena “pastāvīga darījumdarbības vieta” definīciju, lai uzņēmumi nevarētu mākslīgi izvairīties no aplikšanas ar nodokli dalībvalstīs, kurās tie veic saimniecisko darbību; uzsver, ka šajā definīcijā ir jāņem vērā arī digitālās nozares īpašā situācija, lai uzņēmumi, kas iesaistīti darījumos ar nemateriālām vērtībām, tiktu uzskatīti par tādiem, kam pastāvīgā darījumdarbības vieta ir dalībvalstī, kurā tiem ir būtiska ietekme digitālajā ekonomikā;

79.  uzsver, ka Komisijai, izvērtējot nolēmumus konkurences jomā, iekšējais tirgus ir jāuzskata par vienu tirgu, nevis par vairākiem vietējiem vai dalībvalstu tirgiem;

80.  uzskata — ņemot vērā pētījumus, ka krāpšana nodokļu jomā un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas gadā veido līdz pat vienam triljonam euro (EUR 1 000 000 000 000), dalībvalstīm beidzot ir jārīkojas un šī prakse jāierobežo; uzskata, ka krāpšanas nodokļu jomā un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas samazināšanai ir būtiska nozīme virzībā uz valstu budžetu konsolidāciju; atzinīgi vērtē to, ka G20 valstu finanšu ministri nesen pieņēma ESAO izstrādātos jaunos noteikumus par nodokļu bāzes samazināšanu un peļņas novirzīšanu, kas uzlabos pārredzamību, novērsīs trūkumus un ierobežos nodokļu oāžu izmantošanu; uzskata, ka, ņemot vērā ES integrācijas pakāpi, tai koordinēšanas un konverģences ziņā nolūkā nepieļaut nekāda veida kaitniecisku nodokļu konkurenci iekšējā tirgū ir jādara vairāk nekā to paredz priekšlikumi, kas ietverti ESAO nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas (BEPS) projektā; tomēr uzsver, ka ESAO pieeja joprojām balstās uz ieteikuma tiesībām, un, lai reaģētu uz vienotā tirgus vajadzībām, tās darbība ir jāpapildina ar pienācīgu ES līmeņa tiesisko regulējumu, piemēram, pret BEPS vērstas direktīvas veidā, kura jomās, kas nav pietiekami aptvertas, paredzētu ESAO BEPS iniciatīvu papildinošas darbības; prasa izvērtēt ietekmi, ko uz ekonomiku, finansēm un konkurētspēju atstāj izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un krāpšana nodokļu jomā;

81.  uzskata, ka, ņemot vērā negodīgo nodokļu praksi dažās dalībvalstīs, iekšējā tirgus politikai ir jābūt cieši saistītai ar konkurences politiku, lai panāktu gūtās peļņas taisnīgu sadali un pārtrauktu tās novirzīšanu uz atsevišķām dalībvalstīm vai pat ārpus Eiropas Savienības ar mērķi līdz minimumam samazināt nodokļu saistības;

82.  uzsver, ka visaptveroša, pārredzama un efektīva nodokļu informācijas apmaiņa ir būtisks priekšnosacījums agresīvas nodokļu plānošanas novēršanai; vienlaikus uzsver, ka nodokļu modeļu vienkāršošana dalībvalstu līmenī būtu svarīgs solis, lai panāktu skaidrību un pārredzamību;

83.  atzinīgi vērtē konkurences komisāres nodomu reorganizēt valsts atbalsta kontroli, lai aplikšana ar nodokļiem būtu taisnīga visiem; turklāt sagaida, ka pirms šīs reorganizācijas tiks veikta beznosacījumu un pilnīga izvērtēšana, un aicina dalībvalstis sniegt Parlamentam visus pieprasītos dokumentus un atteikties no pašreizējās noraidošās attieksmes, kas kavē progresa panākšanu šajā jomā, un šajā saistībā ir jāpatur prātā, ka dažādām dalībvalstīm ir jāreaģē atbilstīgi dažādiem politikas uzdevumiem, ņemot vērā attiecīgo valstu ģeogrāfiskās atrašanās vietu, lielumu, fizikālās un citas īpatnības, kā arī to ekonomiskās un sociālās attīstības līmeni, un prasa pārskatīt valsts atbalsta pamatnostādnes nodokļu jomā, lai izskatītu negodīgas konkurences gadījumus, uz ko neattiecas nodokļu nolēmumi un transfertcenu noteikšana;

84.  aicina Komisiju laikus pieņemt sīki izstrādātas pamatnostādnes par valsts atbalstu nodokļu jomā un transfertcenu noteikšanu; uzsver, ka šādas pamatnostādnes citās jomās ir bijušas ļoti efektīvas, lai izskaustu un novērstu konkrētas prakses piekopšanu dalībvalstīs, kuras neievēro ES noteikumus par valsts atbalstu; norāda, ka šādas pamatnostādnes ir efektīvas tikai tad, ja tajās ir paredzēti ļoti precīzi noteikumi, tostarp skaitliskas robežvērtības;

85.  aicina Komisiju apsvērt iespēju piemērot sankcijas attiecīgajai valstij vai iesaistītajam uzņēmumam par smagiem nelikumīga valsts atbalsta saņemšanas gadījumiem;

86.  aicina Komisiju nekavējoties grozīt spēkā esošos noteikumus, lai summas, kas atgūtas pēc valsts atbalsta noteikumu pārkāpumu izmeklēšanas saistībā ar ES nodokļiem varētu atgriezt dalībvalstīm, kas cietušas no nodokļu bāzes samazināšanās, vai ieskaitīt ES budžetā, nevis piešķirt dalībvalstīm, kuras sniegušas nelikumīgo ar nodokļiem saistīto valsts atbalstu, kā tas notiek pašlaik, jo šādi noteikumi rada papildu stimulu apiet nodokļus; aicina Komisiju pilnībā izmantot savas pilnvaras konkurences tiesību jomā, lai vērstos pret kaitniecisku nodokļu praksi;

87.  prasa, lai ES tiesiskais regulējums novērstu konkurences izkropļojumus, ko rada agresīva nodokļu plānošana un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas; lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, iesaka ieviest automātisku un obligātu apmaiņu ar nodokļu nolēmumiem un CCCTB, kā arī nodrošināt, lai no ES neizvestu peļņu, kas nav aplikta ar nodokļiem;

Konkurence globalizācijas laikmetā

88.  uzsver — lai globalizācijas laikmetā efektīvi piemērotu konkurences tiesību principus, ir vajadzīga sadarbība starptautiskā mērogā; tāpēc aicina Komisiju veicināt starptautisko sadarbību konkurences tiesību jautājumos; uzsver, ka starptautisko sadarbību konkurences tiesību jautājumos īpaši efektīvi varētu veicināt konkurences tiesību nolīgumi, kas nodrošina informācijas apmaiņu starp konkurences iestādēm, kuras veic izmeklēšanu;

89.  uzskata, ka transatlantiskās tirdzniecības un ieguldījumu partnerības (TTIP) nolīgumā, kā arī visos pārējos starptautiskajos tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos ir jāietver sadaļa ar stingriem konkurences noteikumiem;

90.  uzsver, ka tirdzniecības partneriem jāgūst priekšrocības no pieaugošās konkurences tirdzniecības jomā, privātā sektora ieguldījumiem, tostarp ieguldījumiem, kas veikti saskaņā ar publiskā un privātā sektora partnerībām, kā arī no patērētāju labklājības pieauguma;

91.  uzsver, ka ES ir jādara vairāk, lai uzraudzītu tirdzniecības nolīgumu īstenošanu un lai cita starpa izvērtētu, vai tiek ievēroti konkurences noteikumi un pilnībā īstenotas un pildītas tirdzniecības partneru nolīgumos iekļautās saistības;

92.  aicina Komisiju izmantot tirdzniecības politiku kā līdzekli virzībā uz globālu konkurences politikas noteikumu ieviešanu nolūkā novērst vēl joprojām pastāvošos daudzos tirdzniecības šķēršļus; uzskata, ka ideāls ilgtermiņa risinājums būtu daudzpusēja nolīguma par konkurences noteikumiem noslēgšana Pasaules Tirdzniecības organizācijā;

93.  atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) un ESAO iniciatīvas konkurences politikas jomā, kā arī to centienus pasaules mērogā uzlabot sadarbību konkurences politikas jomā;

94.  mudina Komisiju un dalībvalstu konkurences iestādes aktīvi iesaistīties Starptautiskajā Konkurences tīklā;

95.  prasa ieviest pasākumus, ar ko nodrošinātu, ka visi no trešām valstīm importētie produkti atbilst vides, veselības un sociālajiem standartiem, kādus piemēro Savienība un pieprasa pasaules tirgū, lai tādējādi Eiropas rūpnieciskos ražotājus aizsargātu no negodīgas konkurences;

96.  aicina Komisiju atbalstīt jaunattīstības valstu centienus veicināt godīgu konkurenci; aicina Komisiju padziļināt sadarbību, jo īpaši ar jaunietekmes valstu konkurences iestādēm, un nodrošināt, ka tiek ieviesti piemēroti drošības pasākumi;

97.  norāda, ka līdztiesīga piekļuve resursiem, tostarp enerģijas avotiem, ir izšķirīga, lai nodrošinātu godīgu konkurenci globālajā tirgū; šajā ziņā uzsver, cik būtiski ir tirdzniecības nolīgumos iekļaut sadaļu par cenu ziņā pieejamu un ilgtspējīgu enerģiju un piegādes pasūtījumu drošumu;

Konkurence dažādās nozarēs

98.  aicina Komisiju publiskot konstatējumus, kas gūti pašreizējās izmeklēšanas lietās par konkurences praksi pārtikas apgādes, enerģētikas, transporta un plašsaziņas līdzekļu nozarē;

99.  atzinīgi vērtē jaunās pamatnostādnes par valsts atbalstu gaisa pārvadātājiem un lidostām Eiropas Savienībā, kas ir daļa no Komisijas valsts atbalsta modernizācijas tiesību aktu paketes; aicina Komisiju starptautiskajos nolīgumos steidzami iekļaut līdzīgu noteikumu kopumu subsidētiem gaisa pārvadātājiem, kuri veic lidojumus no trešām valstīm uz ES un atpakaļ, lai nodrošinātu godīgu konkurenci starp ES un trešo valstu gaisa pārvadātājiem;

100.  mudina Komisiju ar Eiropas Konkurences tīkla starpniecību veicināt labas prakses apmaiņu, lai risinātu problēmas saistībā ar izplatītāju apvienībām, saistībā ar kurām daudzas lietas jau ir izmeklējušas attiecīgās dalībvalstu iestādes; prasa šajās diskusijās apsvērt savstarpējo ietekmi starp valsts un Eiropas līmeņa iestādēm;

101.  mudina Eiropas Konkurences tīklu diskutēt par aizvien plašāko mazumtirdzniecības apvienību tīklu valstu un ES līmenī;

102.  aicina Komisiju pakāpeniski izstrādāt ES konkurences regulējumu, ar ko Eiropas pārtikas apgādes ķēdes uzraudzībā iekļautu ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) Pārtikas ražošanas un lauksaimniecības sistēmu ilgtspējības novērtējuma (SAFA) rādītājus, tostarp rādītājus, kas minēti sadaļās par godīgu cenu noteikšanu un pārredzamiem līgumiem (S.2.1.1), kā arī piegādātāju tiesībām (S.2.2.1);

103.  prasa izveidot Eiropas pārtikas un lauksaimniecības produktu izcelsmes un galamērķa vietas cenu novērošanas centru; vērš uzmanību uz Spānijas izcelsmes un galamērķa vietas cenu indeksu IPOD, ko varētu izmantot kā modeli, uzraugot mazumtirgotāju iespējamo ļaunprātīgo rīcību pret lauksaimniekiem un patērētājiem;

104.  prasa ieviest saistošus pasākumus pārtikas apgādes ķēdē, lai varētu vērsties pret mazumtirgotājiem, kuri kaitē lauksaimniekiem un patērētājiem;

105.  ir ļoti nobažījies par situāciju piena pārstrādes nozarē, jo pēc piena kvotu sistēmas atcelšanas mazumtirgotāji uzspiež iepirkuma cenas, kas ir ievērojami zemākas par izmaksām;

Konkurences politikas demokrātiska stiprināšana

106.  atzinīgi vērtē regulāro dialogu starp konkurences komisāri un Parlamentu, taču uzskata, ka tiesības piedalīties uzklausīšanā par būtiskiem jautājumiem vien nav pietiekamas;

107.  atzīmē, ka konkurences tiesību jomā Parlaments likumdošanas procesā parasti ir iesaistīts, piemērojot konsultāciju procedūru, un līdz ar to Parlamenta ietekme salīdzinājumā ar Komisiju un Padomi ir ierobežota;

108.  atzinīgi vērtē regulāro dialogu, ko Komisija ved ar Parlamentu konkurences jautājumos; atkārtoti prasa, lai likumdošanas pamataktu direktīvas un pamatnostādnes pieņemtu, piemērojot koplēmuma procedūru; uzskata, ka pašreizējais dialogs starp Parlamentu un ES Konkurences iestādi ir jāpadziļina, jo īpaši nolūkā izvērtēt prasības, kādas iepriekšējos gados izvirzījis Parlaments, kā arī veikt pasākumus saistībā ar šīm prasībām; uzskata, ka Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta neatkarība ir ļoti svarīga, lai tas varētu sekmīgi īstenot savus mērķus; aicina Komisiju Konkurences ģenerāldirektorātam atkārtoti piešķirt pietiekamus finanšu resursus un cilvēkresursus; jo īpaši aicina stingri nošķirt dienestus, kuri izstrādā pamatnostādnes, no tiem dienestiem, kuri attiecīgajos gadījumos ir atbildīgi par šo pamatnostādņu piemērošanu;

109.  uzskata, ka konkurences politikā Parlamentam ir jābūt koplēmuma pilnvarām; pauž nožēlu, ka LESD 103. un 109. pantā paredzēta tikai apspriešanās ar Parlamentu; uzskata šo demokrātijas trūkumu par nepieņemamu; ierosina šo trūkumu pēc iespējas drīz novērst, ieviešot noteikumus par iestāžu sadarbību konkurences politikas jomā, un veikt attiecīgus grozījumus nākamajā Līguma pārskatīšanā;

110.  prasa piešķirt Parlamentam koplēmuma pilnvaras konkurences politikas jomā, jo īpaši attiecībā uz pamatprincipiem un saistošām pamatnostādnēm, un pauž nožēlu, ka, izdarot nesenos grozījumus Līgumā, šajā Savienības politikas jomā demokrātiskā dimensija nav nostiprināta; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus attiecīgu grozījumu izdarīšanai Līgumos, lai paplašinātu parastās likumdošanas procedūras darbības jomu, ietverot tajā arī konkurences tiesības;

111.  aicina Komisiju ciešāk iesaistīt Parlamentu ar konkrēto nozari saistītās izmeklēšanas lietās, vienlaikus saglabājot atsevišķas ieinteresēto personu sniegtās informācijas konfidencialitāti; prasa turpmāk Padomes regulas balstīt uz LESD 114. pantu, kas attiecas uz iekšējā tirgus darbību, lai šīs regulas varētu pieņemt koplēmuma procedūrā, ja vēlamie Līguma grozījumi netiek izdarīti tuvākajā nākotnē; uzsver, ka darbs pie Zaudējumu atlīdzināšanas prasību direktīvas var būt paraugs turpmākai iestāžu sadarbībai konkurences tiesību jautājumos; aicina konkurences komisāri turpināt iesākto dialogu ar Eiropas attiecīgajām Parlamenta komitejām un Ekonomikas un monetārās komitejas darba grupu konkurences jautājumos;

112.  uzskata, ka tuvākajā laikā Komisijai ir arī jāveic atklāta dažādo Parlamenta konkurences politikas izstrādes priekšlikumu novērtēšana, kas būtu orientēta uz rezultātiem un mērķtiecīga, kā arī jāpublicē novērtēšanas rezultāti;

113.  uzsver, ka Komisijas Konkurences ģenerāldirektorātam turpmākajā darbā pienācīgi ir jāņem vērā iepriekšējos konkurences ziņojumos paustā Parlamenta nostāja;

114.  uzskata, ka ir jāsaglabā visas līdz šim praksē pārbaudītās dialoga formas;

o
o   o

115.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu konkurences iestādēm.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0051.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0576.
(3) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2015/563438/IPOL_STU(2015)563438_EN.pdf.
(4) http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.ten-opinions.36372.
(5) http://ec.europa.eu/competition/ecn/food_report_en.pdf.
(6) OV C 200, 28.6.2014., 1. lpp.


Kultūru dialoga, kultūras daudzveidības un izglītības loma ES pamatvērtību veicināšanā
PDF 354kWORD 117k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūcija par kultūru dialoga, kultūras daudzveidības un izglītības lomu ES pamatvērtību veicināšanā (2015/2139(INI))
P8_TA(2016)0005A8-0373/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 21. pantu un 27. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), īpaši tā 165. un 167. pantu, un īpaši tā 17. pantu, saskaņā ar kuru noteikts, ka Savienība respektē baznīcu un reliģisko organizāciju vai apvienību statusu, kas noteikts dalībvalstu tiesību aktos, un ievēro filozofisko un nekonfesionālo organizāciju statusu, kā arī atzīst to identitāti un īpašo ieguldījumu un uztur atklātu, pārredzamu un pastāvīgu dialogu ar tām,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un īpaši tās 10., 11. un 22. pantu un preambulu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un īpaši tās 2. protokola 1. pantu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2010. gada 20. decembra rezolūciju „Kultūra un attīstība”,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada Tūkstošgades deklarāciju un īpaši tās sadaļā „Cilvēktiesības, demokrātija un laba pārvaldība” ietvertos pantus,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā UNESCO 2005. gada Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu (UNESCO konvencija),

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (1948), īpaši tās 16. pantu, un ANO Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2012. gada 20. decembra Rezolūciju Nr. 67/179 un ANO Cilvēktiesību padomes 2013. gada 22. marta Rezolūciju Nr. 22/20,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 13. jūnija ieteikumu Padomei par projektu ES pamatnostādnēm par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību(1) un Ārlietu padomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Lēmumu Nr. 1983/2006/EK par starpkultūru dialoga gadu (2008. gads)(2),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 20. novembrī pieņemtos secinājumus par kultūras daudzveidības un kultūru dialoga sekmēšanu Eiropas Savienības un tās dalībvalstu ārējās attiecībās(3),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2012. gada 25. jūnijā pieņemto ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju (11855/2012),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2008. gada 7. maija Balto grāmatu par starpkultūru dialogu „Dzīvot līdzās kā vienlīdzīgiem, cienot citam citu”,

–  ņemot vērā Eiropas darba kārtību kultūrai augošas globalizācijas apstākļos (COM(2007)0242), kuras mērķis ir veicināt kultūras daudzveidības un ES vērtību izpratni, dialogu ar pilsonisko sabiedrību un paraugprakses apmaiņu,

–  ņemot vērā papildu pasākumus, kas tika veikti pēc sagatavošanās pasākumiem „Kultūrai ES ārējās attiecībās” 2014. gadā, un šo sagatavošanās pasākumu rezultātus,

–  ņemot vērā brīvās tirdzniecības nolīguma paraugam pievienoto protokolu par sadarbību kultūras jomā(4),

–  ņemot vērā ES izglītības ministru neformālajā sanāksmē Parīzē 2015. gada 17. martā pieņemto „Deklarāciju par pilsoniskuma un kopējo vērtību — brīvības, iecietības un nediskriminācijas — veicināšanu ar izglītības palīdzību” (8496/15),

–  ņemot vērā triju prezidentvalstu galīgos kopīgos ieteikumus, kuri 2015. gadā tika izstrādāti Jaunatnes konferencē Luksemburgā un kuros tika ņemta vērā apspriede strukturēta dialoga veidā, kuras mērķis bija sekmēt lielāku jauniešu politisko dalību Eiropas demokrātiskajā dzīvē un bija ietverts aicinājums Parlamentam veicināt uz vērtībām balstītu izglītību un izglītību par aktīvu pilsoniskumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A8-0373/2015),

A.  tā kā Eiropai piemīt neizmērojami bagāta kultūru, sociālā, valodu un reliģiskā daudzveidība; tā kā tādēļ Eiropas nākotnei ir būtiski nozīmīgas kopīgās vērtības, kas satur kopā mūsu sabiedrības, proti, brīvība, sociālais taisnīgums, vienlīdzība un diskriminācijas nepieļaušana, demokrātija, cilvēktiesības, tiesiskums, iecietība un solidaritāte;

B.  tā kā kultūru dialogs nav juridiska koncepcija un tāpēc to neregulē valstu, ES vai starptautiskie tiesību akti, bet tā pamatā ir starptautiski ietvardokumenti, kuru mērķis ir cilvēktiesību un kultūru daudzveidības aizsardzība;

C.  tā kā starpkultūru dialogs tika provizoriski definēts dažādos pētījumos un secinājumos Eiropas starpkultūru dialoga gadā (2008) kā process, kurā iekļauta atklāta un cieņpilna informācijas apmaiņa vai mijiedarbība starp indivīdiem, grupām un organizācijām no dažādām kultūras vidēm vai ar atšķirīgiem uzskatiem par pasauli; tā kā šim dialogam ir šādi mērķi: panākt dziļāku sapratni par atšķirīgām perspektīvām un praksēm; palielināt dalību un brīvību un spēju izdarīt izvēli; sekmēt vienlīdzību un palielināt radošos procesus;

D.  tā kā ir svarīgi panākt, ka ir nodrošināti nepieciešamie līdzekļi, īpaši finansiālie līdzekļi, prioritārai to programmu finansēšanai, kuras izstrādātas starpkultūru dialoga un pilsoņu dialoga sekmēšanai, lai stiprinātu abpusējo cieņu vidē, kurā pastāv liela kultūras dažādība un līdzās eksistē atšķirīgas kultūras identitātes un uzskati, kā arī lai uzsvērtu dažādu kultūru ieguldījumu Eiropas sabiedrībās un mantojumā un efektīvi pārvaldītu konfliktus;

E.  tā kā šā mērķa sasniegšana nav tikai valsts iestāžu un lēmumu pieņēmēju uzdevums, bet tā ir kopīga atbildība, kas jāuzņemas visai sabiedrībai, tostarp plašam ieinteresēto personu lokam, piemēram, ģimenēm, plašsaziņas līdzekļiem, skolotājiem, uzņēmumiem, kopienām un reliģiskajiem līderiem; tā kā papildus politiskajiem dalībniekiem ir svarīgi uzsvērt visu citu ieinteresēto personu nozīmi starpkultūru dialogā;

F.  tā kā konkrētiem Eiropas Savienības Pamattiesību hartas pantiem ir īpaša nozīme starpkultūru dialogā, veicinot vienlīdzību, diskriminācijas nepieļaušanu, kultūru, reliģiju un valodu daudzveidību, vārda un pārvietošanās brīvību, pilsoņu tiesības uz ekonomisku un politisku dalību;

G.  tā kā jēgpilnam starpkultūru dialogam ir nepieciešamas pamatīgas zināšanas par savu un citu kultūru;

H.  tā kā, ņemot vērā 2015. gada noteikšanu par Eiropas Attīstības gadu, ANO Tūkstošgades attīstības mērķu pārskatīšanu, ANO 2015. gada samita par ilgtspējīgu attīstību rezultātiem, kultūra ir līdzeklis, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību un izskaustu nabadzību pasaulē, turklāt aicina nepārprotamāk iekļaut kultūru ANO ilgtspējīgas attīstības programmā laikposmam pēc 2015. gada;

I.  tā kā Eiropa un pasaule saskaras ar daudzām problēmām, kuras ir saistītas ar globalizāciju, migrāciju, reliģiskiem un starpkultūru konfliktiem un radikalizācijas pieaugumu;

J.  tā kā saistībā ar starpkultūru dialogu ir būtiski piemērot gan vispārējās cilvēktiesības (kā individuālas tiesības), gan kultūras tiesības (ar kurām tiek atzītas konkrētas un vairākas kultūras identitātes);

K.  tā kā mācību mobilitātes attīstīšana studentiem un pasniedzējiem, kā arī jebkurš cits starptautisku apmaiņu veids var radīt labāku pasauli, kurā cilvēki brīvi pārvietojas un izmanto atklātu starpkultūru dialogu,

1.  uzskata, ka Eiropas Savienības pieejā ir jāizmanto un jāatsāk lieliskais darbs, kas tika uzsākts Eiropas starpkultūru dialoga gadā (2008), jāpastiprina paraugprakses apmaiņa un, ņemot vērā visus nesenos un dramatiskos notikumus, jāveicina jauns strukturēts dialogs par starpkultūru un starpkonfesiju jautājumiem ar visām ieinteresētajām personām, proti, Eiropas un valstu politiķiem, vietējām un reģionālajām iestādēm, baznīcām, reliģiskajām asociācijām un kopienām un filozofiskajām un nekonfesionālajām organizācijām, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un platformām, sporta, kultūras un izglītības darbiniekiem, valstu un Eiropas jaunatnes padomēm, akadēmisko aprindu pārstāvjiem un plašsaziņas līdzekļiem;

2.  mudina visas ieinteresētās personas izstrādāt atjauninātu, skaidru un ar politiku saistītu starpkultūru dialoga definīciju, īstenot vai harmonizēt metodes, kvalitātes kritērijus un rādītājus, lai novērtētu starpkultūru dialoga programmu un projektu ietekmi, un izpētīt metodiku starpkultūru salīdzinājumu veikšanai;

3.  uzskata, ka izglītībā ir jāsekmē starpkultūru, starpkonfesiju un uz vērtībām balstīta pieeja, lai vairotu un veicinātu savstarpējo cieņu, integritāti, kultūras daudzveidības ētiskos principus, sociālo iekļautību un kohēziju, tostarp ar visiem paredzētām apmaiņas un mobilitātes programmām;

4.  uzskata, ka kultūras daudzveidībai ir jāpievēršas arī audiovizuālajā un kultūras nozarē; mudina šīs nozares atrast radošus veidus, kā sekmēt vienošanos par valstu, reģionāliem un vietējiem rīcības plāniem, lai īstenotu UNESCO Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu;

5.  aicina ņemt vērā starpkonfesiju dialogu kā daļu no starpkultūru dialoga, priekšnoteikumu mieram un būtisku līdzekli konflikta pārvaldībai, pievēršot uzmanību indivīda cieņai un nepieciešamībai visā pasaulē ievērot cilvēktiesības, īpaši atsaucoties uz domas, pārliecības un ticības brīvību, kā arī reliģisko minoritāšu tiesībām uz aizsardzību;

6.  uzsver, ka patiess starpkultūru un starpkonfesiju dialogs veicina pozitīvu un uz sadarbību balstītu mijiedarbību, sekmē izpratni par dažādām kultūrām un cieņu to starpā, palielina daudzveidību un cieņu pret demokrātiju, brīvību, cilvēktiesībām, kā arī iecietību pret vispārējām un katrai atsevišķai kultūrai raksturīgām vērtībām;

7.  uzsver, ka ir svarīgi laikus integrēt un izglītot nošķirtas kopienas;

8.  uzskata, ka ES, kas piedalās pasaules miera nodrošināšanā, ir ES ārējās attiecībās un attīstības politikā jāiekļauj kultūra un kultūras apmaiņas un jāstiprina izglītība kā līdzeklis tādu kopējo pamatvērtību stiprināšanai kā cieņas un savstarpējās sapratnes vērtības, nodrošinot efektīvus līdzekļus jēgpilnai un ilgtspējīgai pieejai konfliktu risināšanai, miera veidošanai un krīžu novēršanai;

9.  uzskata, ka saskaņā ar LESD 167. panta 4. punktu kultūru dialogs un daudzveidība ir transversāli jāintegrē visās ES politikas jomās, kurām ir ietekme uz kopīgām ES pamatvērtībām un tiesībām, proti, uz jaunatnes politiku, izglītības politiku, mobilitāti, nodarbinātību un sociālajām lietām, ārpolitiku, sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību, tirdzniecību un reģionālo attīstību;

10.  uzsver nepieciešamību apmācīt un sagatavot nākamās paaudzes par drosmīgiem problēmu risinātājiem un efektīvi un novatoriski risināt problēmas, ar kurām turpmāk saskarsies Eiropas iedzīvotāji, piešķirot viņiem piekļuvi patiesai izglītībai par pilsoniskumu un nodrošinot, ka viņiem ir motivācija un apņemšanās iegūt tādas kompetences un prasmes kā uzņēmējdarbība, līderība un spēju veidošana;

11.  atzīst, ka starpkultūru dialogs ir līdzeklis iedzīvotāju iekļaujošai demokrātiskai dalībai un iespēju izmantošanai, īpaši saistībā ar sabiedriskiem labumiem un publisko telpu; uzskata, ka tādā veidā starpkultūru dialogs var ievērojami veicināt demokrātijas uzlabošanu un lielākas un dziļākas integrācijas un piederības sajūtas izveidošanu;

12.  uzskata, ka publiskā sektora ieguldījumu palielināšana iekļaujošā, kvalitatīvā un pieejamā formālajā, neformālajā un informālajā izglītībā ir pirmais solis ceļā uz vienlīdzīgas piekļuves un vienādu iespēju nodrošināšanu visiem; atgādina par nepieciešamību nodrošināt kultūras un sociālo daudzveidību klašu telpās un izglītības vidē, tostarp pasniedzēju vidū, lai samazinātu priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu un veicinātu nelabvēlīgā situācijā esošu bērnu izglītību nolūkā sekmēt taisnīgumu un sociālo kohēziju nākamajās paaudzēs;

13.  uzsver, ka formālā, neformālā un informālā izglītība un mūžizglītības pieejamība ne vien dod zināšanas, prasmes un kompetences, bet to uzdevums būtu arī palīdzēt audzēkņiem attīstīt ētiskās un pilsoniskās vērtības un kļūt par aktīviem, atbildīgiem un progresīviem, no aizspriedumiem brīviem sabiedrības locekļiem; šajā sakarībā uzsver, ka pilsoniskajai audzināšanai būtu jāsākas no agrīna vecuma, un atzīst visu izglītībā ieinteresēto personu sadarbības nozīmību; atbalsta bērnu un jauniešu iniciatīvas un iesaistīšanās attīstīšanu sociālo saišu stiprināšanai, piederības sajūtas veidošanai un ētikas kodeksu izstrādāšanai, lai nepieļautu diskrimināciju;

14.  uzsver neformālās un informālās izglītības svarīgo nozīmi un atzīst sinerģiju un partnerību veidošanas ieguvumus visos izglītības līmeņos un veidos, tostarp paaudžu starpā; uzsver arī to, ka piedalīšanās sporta un brīvprātīgajās nodarbībās veicina pilsonisko, sociālo un starpkultūras kompetenču attīstību un palīdz sociāli integrēt nelabvēlīgā situācijā esošas un neaizsargātas grupas un plašākā nozīmē — iedzīvotājus, īpaši bērnus, mācot viņiem darboties komandā un cieņu pret dažādību, līdz ar to apkarojot tādas sociālās parādības kā vardarbība, radikālisms, rasisms un ksenofobija un atjaunojot pamatus konstruktīvam un miermīlīgam dialogam starp kopienām; šajā sakarībā atgādina par ES programmu izšķirīgo nozīmi kultūras, plašsaziņas, izglītības, jaunatnes un sporta jomā, jo tās ir līdzekļi, lai izskaustu neiecietību un aizspriedumus un sekmētu kopējo piederības izjūtu un cieņu pret kultūras dažādību;

15.  uzsver, ka ir svarīgi veidot spēcīgas saiknes starp kultūru un izglītību, lai attīstītu kompetences un tālāk nododamas prasmes, pavairotu augsta līmeņa un drošas darbvietas saskaņā ar SDO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un panāktu lielāku sociālo integrāciju un aktīvāku pilsoniskumu; uzskata tos par dažiem no galvenajiem mērķiem, īstenojot ES pamatvērtības, kas iestrādātas Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā; atgādina, ka CONNECT programma ir vērtīga kā vienīgā ES programma, ar kuru tiek veicināti kultūras un izglītības projekti, un mudina Komisiju apsvērt, vai neparedzēt jaunu izmēģinājuma darbības pozīciju, lai pārbaudītu šādas shēmas patlabanējo dzīvotspēju;

16.  atbalsta jauniešu un skolotāju mobilitāti, kā arī visas skolu un universitāšu sadarbības formas, piemēram, kopīgas izglītības platformas, kopīgas studiju programmas un kopīgus projektus, kuri ir līdzeklis, lai veicinātu kultūras daudzveidības izpratni un spēju to novērtēt un lai nodrošinātu jauniešiem sociālās, pilsoniskās un starpkultūru kompetences un prasmes; šajā sakarībā uzskata, ka agrīna bērnu iepazīstināšana ar citām kultūrām palīdz viņiem iegūt pamata prasmes un kompetences, kuras nepieciešamas viņu individuālajai attīstībai, nodarbinātībai nākotnē un aktīvam ES pilsoniskumam; uzsver, ka arī mērķtiecīgu izglītojošu skolu apmeklējumu iekļaušana dažādās dalībvalstīs un transnacionāla mazu bērnu mobilitāte ir līdzeklis, lai izveidotu pamatus Eiropas kultūrai, mākslai, valodām un vērtībām; atbalsta mobilitāti, kas paredzēta tieši pamatizglītības un vidējās izglītības līmeņa skolotājiem, lai apmainītos ar pieredzi un izstrādātu savas metodes, ar kurām pievērsties mainīgajām sabiedrības problēmām un reaģēt uz tām; uzsver Erasmus+ programmas lomu un nozīmi, jo tā jauniešu vidū veicina Eiropas izpratni un rada kopējas piederības sajūtu un starpkultūru dialoga kultūru, sekmējot jauniešu mobilitāti, kā arī palielinot viņu nodarbināmību; īpaši mudina veikt turpmākus pasākumus, lai veicinātu Erasmus+ mobilitātes pasākumu pieejamību nelabvēlīgā situācijā esošām grupām un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un lai viņi tiktu iekļauti šajos pasākumos;

17.  mudina dalībvalstis izstrādāt kvalitatīvas apmācības programmas daudzveidības veicināšanai, iespēju vairošanai skolotājiem, jauniešiem un kopienu darbiniekiem, kā arī konsultēšanas pakalpojumu sniedzējiem skolās un neformālā un informālā vidē bērniem un viņu vecākiem, lai apmierinātu to bērnu izglītības un apmācības vajadzības, kuri nāk no dažādām kultūras un sociālām vidēm, un lai novērstu visus diskriminācijas un rasisma veidus, tostarp iebiedēšanu un kiberterorizēšanu; atzīmē, ka no jauna jāizvērtē izglītības resursi, lai sekmētu vairākvalodu mācīšanos, kurā iekļauti vairāki skatījumi, un ka šajā sakarībā ir sistemātiski jānovērtē un jāpopularizē pasniedzēju vairākvalodu un starpkultūru pieredze un prasmes;

18.  uzsver, ka ir svarīgi ieguldīt mūžizglītības programmās skolotājiem, nodrošinot viņus ar nepieciešamajām pedagoģiskajām kompetencēm par migrācijas, akulturācijas un sociālās psiholoģijas tēmām, kā arī dodot viņiem iespēju izmantot dažādību kā bagātu izejmateriālu apmācībai klasēs;

19.  atzīmē skolotāju būtisko lomu, sadarbībā ar ģimenēm stiprinot sociālās saites, kas rada piederības sajūtu un palīdz jauniešiem attīstīt ētiskās un pilsoniskās vērtības;

20.  atkārto nepieciešamību radīt studentiem izglītības vidi, kurā tiktu ievērotas visu tiesības un ņemti vērā dzimumu līdztiesības aspekti, lai viņi varētu apgūt un aizsargāt cilvēktiesības, tostarp sieviešu un bērnu tiesības, pamatvērtības un iedzīvotāju pilsonisko dalību, tiesības un atbildību, demokrātiju un tiesiskumu, iegūt pašpārliecinātību par savu identitāti, pārliecību, ka viņu viedoklis ir sadzirdēts, un sajūtu, ka viņi tiek novērtēti savās kopienās; mudina, lai dalībvalstis un dažādas izglītības veidi stiprinātu studentu aktīvu piedalīšanos savu mācību struktūru pārvaldībā;

21.  uzsver jauno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju un interneta nozīmi, veicinot starpkultūru dialogu; atbalsta sociālo plašsaziņas līdzekļu izmantošanu, lai iedzīvotājos stiprinātu kopējo pamatvērtību un pamatprincipu izpratni, un uzsver, ka svarīga ir plašsaziņas līdzekļu lietotprasme visos līmeņos nolūkā sekmēt jauniešu starpkultūru dialogu; mudina arī EĀDD un ES pārstāvniecību vadītājus savā darbā maksimāli izmantot jaunos digitālos instrumentus;

22.  atzīst nepieciešamību paredzēt ilgtspējīgu un strukturālu atbalstu nevalstiskajām organizācijām, cilvēktiesību organizācijām, jaunatnes organizācijām un mācību iestādēm, lai vērstos pret ekstrēmismu, izmantojot sociālo kohēziju un iekļautību, aktīvu pilsoniskumu un lielākas jauniešu iespējas un dalību, īpaši neliela mēroga vietējas iniciatīvas un tās, kas darbojas vietējā līmenī;

23.  atzīst, ka nevalstiskajām organizācijām, kultūras tīkliem un platformām, kā arī iepriekšminētajām institūcijām šobrīd un turpmāk ir jāsaglabā svarīga loma, ja oficiālas starpkultūru dialoga struktūras, politika vai programmas nav pietiekami izveidotas; mudina ES un lielas pilsētas, reģionus un vietējās iestādes turpināt dialogu, lai efektīvāk analizētu i) saistību starp pilsētvides modeļiem, kuros ir iedzīvotāju mājas, un veiksmīgām vai neveiksmīgām skolu sistēmām, ii) formālās un informālās izglītības ieguvumus visiem bērniem un ģimenēm un iii) izglītības struktūru koordināciju nolūkā veicināt efektīvu starpkultūru dialogu;

24.  aicina no jauna pievērst uzmanību starpkultūru sabiedrībai, kuras pamatā ir solidaritāte, īpaši jauniešu vidū, īstenojot programmu „Eiropa pilsoņiem”, izmantojot pienācīgu finansējumu programmas mērķu īstenošanai un veidojot saskanīgāku un iekļaujošāku sabiedrību, kā arī sekmējot aktīvu pilsoniskumu, kurš ir atvērts pasaulei, ciena kultūru daudzveidību un pamatojas uz ES kopējām vērtībām;

25.  mudina organizēt iekļaujošas, izglītojošas un praktiskas mākslas un sporta nodarbības visu vecumu mērķgrupām, kā arī brīvprātīgo darbu, lai nostiprinātu socializācijas procesus un minoritāšu, nelabvēlīgā situācijā esošu grupu, marginalizētu kopienu pārstāvju, migrantu un bēgļu līdzdalību kultūras un sabiedriskajā dzīvē, tostarp arī vadošu funkciju īstenošanā un lēmumu pieņemšanā;

26.  atzīst formālās, neformālās un informālās mācīšanās un brīvprātīgā darba nozīmi pašizaugsmes veicināšanā, koncentrējoties uz kognitīvajām un nekognitīvajām prasmēm un kompetencēm, kritisko domāšanu, dažādu viedokļu izvērtēšanas spējām, mediju lietotprasmi, diskriminācijas apkarošanu un starpkultūru prasmēm un kompetencēm un valodu apgūšanu, kā arī sociālajām un pilsoniskajām prasmēm, tostarp apgūstot kultūras mantojumu, kā līdzekli mūsdienīgo problēmu jutīgai risināšanai;

27.  apstiprina nepieciešamību saistībā ar starpkultūru dialoga un izglītības jautājumu saglabāt dzimumu perspektīvu un ņemt vērā to cilvēku vajadzības, kuri cieš no vairākiem diskriminācijas veidiem, tostarp cilvēku ar invaliditāti, LGBTI pārstāvju un marginalizētu kopienu pārstāvju vajadzības;

28.  mudina ES iestādes plašāk analizēt visus radikalizācijas veidus un rosināt jaunas pārdomas par politiskā ekstrēmisma un vardarbības būtību un procesiem, izejot no apgalvojuma, ka radikalizācija ir dinamisks, mijattiecībās balstīts process un neplānotas un neparedzamas transformējošu notikumu virknes sekas; tādēļ atzinīgi vērtē 2015. gada 17. martā Parīzē pieņemto „Deklarāciju par pilsoniskuma un kopēju brīvības, iecietības un nediskriminācijas vērtību sekmēšanu ar izglītības palīdzību” kā centienus veicināt aktīvu starpkultūru dialogu, kā arī globālu solidaritāti un savstarpēju cieņu, pievēršot galveno uzmanību pilsoniskās izglītības nozīmei, tostarp izpratnes palielināšanai par kultūras līdzekļu unikālo lomu skolēnu un studentu savstarpējās cieņas sekmēšanā;

29.  atgādina par leģitimitāti un pārskatatbildību, kas piešķirta valdībām un Eiropas iestādēm, lai ar izlūkdienestu un tiesībaizsardzības iestāžu palīdzību tās apkarotu kriminālas darbības; tomēr atzīst, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu soda pasākumos vienmēr ir jāievēro tādas pamattiesības kā tiesības uz datu aizsardzību, vārda brīvība nevainības prezumpcija, tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību;

30.  uzskata, ka Eiropas Savienībai, veicinot pamatvērtības, starpkultūru dialogu un kultūru daudzveidību starptautiskā līmenī, ir stingri jānosoda jebkura necilvēcīga un pazemojoša izturēšanās un visi cilvēktiesību pārkāpumi, lai konkrēti sekmētu pilnīgu Vispārējo cilvēktiesību deklarācijas ievērošanu;

31.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka saistošie Eiropas un starptautiskie diskriminācijas apkarošanas standarti tiek pilnībā īstenoti valsts tiesību aktos;

32.  aicina dalībvalstis iesaistīt marginalizētās kopienas, migrantus, bēgļus un uzņēmējas kopienas, kā arī reliģiskās un laicīgās kopienas cieņpilnos un iespējas palielinošos iekļaušanas procesos, nodrošinot viņu dalību pilsoniskajā un kultūras dzīvē humānā, cieņpilnā un ilgtspējīgā veidā visās situācijās, īpaši ārkārtas situācijās;

33.  atzinīgi vērtē sagatavošanās pasākumu „Kultūra ES ārējās attiecībās” un tā nozīmi kultūras kā stratēģiska humanitārās, sociālās un ekonomiskās attīstības faktora — kas tādējādi palīdz sasniegt ārpolitikas mērķus — lomas palielināšanai un aicina arī Eiropas Ārējās darbības dienestu un ES pārstāvniecības visā pasaulē iekļaut kultūru kā neatņemamu ES ārpolitikas sastāvdaļu, iecelt kultūras atašeju katrā trešās partnervalsts ES pārstāvniecībā un nodrošināt EĀDD personālam apmācību par kultūras aspektu ārpolitikā; aicina Komisiju koordinēti integrēt kultūras diplomātiju un kultūru dialogu visos ES ārējo attiecību instrumentos un ES attīstības programmā; tāpat aicina ES un dalībvalstis stiprināt sadarbību ar citām Eiropas un starptautiskajām organizācijām, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizāciju un ar to saistītajām aģentūrām, īpaši UNESCO, UNICEF un UNHCR, un pieprasīt efektīvāk un pārliecinošāk pārstāvēt ES to struktūrās; turklāt aicina sadarboties ar valstu kultūras institūtiem, lai uzlabotu tādu esošo instrumentu īstenošanu kā Eiropas Savienības valstu kultūras institūtu tīkla (EUNIC) kopas, kuru pamatā ir kultūras tīkli, un izstrādāt jaunus instrumentus kopīgu problēmu risināšanai globalizētā pasaulē;

34.  uzskata, ka kultūrai vajadzētu kļūt par būtisku sastāvdaļu politiskajā dialogā ar trešām valstīm un atgādina, ka ir nepieciešams sistemātiski integrēt kultūru attīstības projektos un programmās; tādēļ uzsver nepieciešamību likvidēt šķēršļus mākslinieku, skolotāju, akadēmisko aprindu pārstāvju un kultūras profesionāļu mobilitātei, harmonizējot un vienkāršojot vīzas procedūras, lai veicinātu sadarbību kultūras jomā ar visām pasaules daļām;

35.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt stratēģijas, kurās starpkultūru dialogs tiek atzīts par interaktīvas saziņas procesu kultūru iekšienē un starp tām, lai nodrošinātu savstarpēju cieņu un vienlīdzīgas iespējas, nodrošinātu un īstenotu efektīvus risinājumus ekonomiskās un sociālās nevienlīdzības un atstumtības iemeslu, kā arī visu diskriminācijas veidu novēršanai, un attīstītu dziļāku sapratni par atšķirīgiem skatījumiem un praksi; atgādina par svarīgo plašsaziņas līdzekļu, tostarp sociālo plašsaziņas līdzekļu, lomu gan kā iespējamu ekstrēmu diskursu platformai, gan arī kā līdzeklim ksenofobisku vēstījumu apkarošanai, stereotipu un aizspriedumu iznīcināšanai un iecietības veicināšanai;

36.  atgādina, ka kultūras mantojumā ir redzama kultūras izpausmju dažādība, un tādēļ tas ir jāaizsargā un jāatbalsta, pieņemot saskaņotus tiesību aktus un starptautiskus nolīgumus ciešā sadarbībā ar UNESCO;

37.  aicina dalībvalstis un Komisiju novērst tādu ekstrēmismu kā ksenofobiju, rasismu un visus diskriminācijas un marginalizācijas veidus ar kopienas kohēzijas pasākumiem, kuri var efektīvi cīnīties pret ekonomisko un sociālo nevienlīdzību, iesaistot plašu dalībnieku loku, piemēram, pilsētvides plānotājus, sociālos darbiniekus, kopienu, baznīcas un reliģiskās asociācijas, skolotājus, ģimenes atbalsta organizācijas un veselības aprūpes speciālistus ar mērķi apkarot ekstrēmismu, nodrošināt sociālo iekļautību, kā arī oficiālu un faktisku vienlīdzību, veicināt daudzveidību un sekmēt kopienu kohēziju;

38.  iesaka Eiropas Savienībai sadarboties, lai padarītu mācības un skolas pieejamas bēgļu bērniem, turpinot atbalstīt programmas par izglītības pieejamību humanitāro krīžu laikā, un nodrošināt migrantu studentu integrāciju Eiropā;

39.  aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt, izstrādāt un ieviest interaktīvas, bērniem un jauniešiem paredzētas metodes līdzdalības sekmēšanai visos pārvaldes līmeņos;

40.  uzsver ģimenes lomu kultūras identitātes, tradīciju, ētikas un sabiedrības vērtību sistēmas saglabāšanā un uzsver, ka bērnu iepazīstināšana ar viņu sabiedrības kultūru, vērtībām un normām aizsākas ģimenē;

41.  aicina Komisiju un Padomi noteikt kultūru dialogu par spēcīgu un saistošu ES politisku mērķi un līdz ar to garantēt ES atbalstu ar dažādiem politikas pasākumiem, iniciatīvām un fondiem, tostarp starpkultūru dialogu ar trešām valstīm, īpaši nestabilām valstīm;

42.  mudina Komisiju un dalībvalstis piešķirt augstāku prioritāti iniciatīvām kultūras daudzveidības, starpkultūru dialoga un izglītības atbalstīšanai un pilnībā izmantot ES finanšu instrumentus, programmas un iniciatīvas, piemēram, Erasmus +, programmu „Eiropa pilsoņiem”, „Radošā Eiropa” un programmu „Apvārsnis 2020”, ES kaimiņattiecību politiku un ārējo attiecību instrumentus un tādas struktūras kā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, lai veicinātu un atbalstītu starpkultūru dialogu un kultūras daudzveidību Eiropā un tās kaimiņvalstīs un citos pasaules reģionos;

43.  uzsver Eiropas mākslas bagātīgo pienesumu kultūras daudzveidībai un tās nozīmi ES vērtību izplatīšanā un Eiropas iedzīvotāju kritiskās domāšanas attīstīšanas stimulēšanā;

44.  atgādina par LUX kino balvas nozīmi, atzinīgi novērtējot Eiropas filmas, kurās atainota Eiropas identitāte vai Eiropas kultūras daudzveidība;

45.  mudina Komisiju un dalībvalstis novērtēt šā ziņojuma kontekstā veikto pasākumu ietekmi un aicina Komisiju iesniegt uzraudzības ziņojumu un pārskatu;

46.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / ES augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos un dalībvalstīm.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0279.
(2) OV L 412, 30.12.2006., 44. lpp.
(3) OV C 320, 16.12.2008., 10. lpp.
(4) OV L 127, 14.5.2011., 1418. lpp.


ES finanšu pakalpojumu regulējuma izvērtēšana un jauni uzdevumi
PDF 593kWORD 151k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūcija par ES finanšu pakalpojumu regulējuma izvērtēšanu un jauniem uzdevumiem — efektīvāka un lietderīgāka ES finanšu nozares regulējuma un kapitāla tirgu savienības satvara ietekme un virzība uz šī satvara izveidi (2015/2106(INI))
P8_TA(2016)0006A8-0360/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu „Kapitāla tirgu savienības veidošana” (COM(2015)0063) un Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par to(1),

–  ņemot vērā Jacques de Larosière vadītās augsta līmeņa grupas ES finanšu uzraudzības jautājumos 2009. gada 25. februāra ziņojumu,

–  ņemot vērā Bāzeles Banku uzraudzības komitejas 2015. gada jūlija ziņojumu par banku uzraudzības ietekmi un atbildību,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Sākotnējās pārdomas par šķēršļiem dziļu un integrētu ES kapitāla tirgu attīstībai” (SWD(2015)0013),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par kapitāla tirgu savienību, ko Ekonomikas un finanšu padome pieņēma 2015. gada 19. jūnijā,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu „Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

–  ņemot vērā ECON komitejas ziņojumu(2) „ES finanšu pakalpojumu tiesību aktu saskaņotības uzlabošana”, ko komiteja pieņēma 2014. gada 30. janvārī,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 15. maija paziņojumu “Finanšu regulējuma programmas pārskats” (COM(2014)0279),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Finanšu regulējuma darba kārtības ekonomiska pārskatīšana” (SWD(2014)0158),

–  ņemot vērā 2014. gada 11. marta rezolūciju par Eiropas finanšu uzraudzības sistēmas (EFUS) pārskatīšanu(3),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas (ESRK) uzdevumu un organizāciju (COM(2014)0508),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par Eiropas Uzraudzības iestāžu (EUI) un Eiropas Finanšu uzraudzības sistēmas (EFUS) darbību (COM(2014)0509),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 26. februāra rezolūciju par Eiropas ekonomikas ilgtermiņa finansējumu(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 27. marta paziņojumu “Eiropas ekonomikas ilgtermiņa finansēšana” (COM(2014)0168),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 19. maija paziņojumu „Labāks regulējums labāku rezultātu sasniegšanai — ES programma” (COM(2015)0215),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 19. maijs paziņojumu „Priekšlikums iestāžu nolīgumam par labāku regulējumu” (COM(2015)0216),

–  ņemot vērā Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas 2015. gada marta ziņojumu par valsts riska darījumu regulējumu(5),

–  ņemot vērā Apvienotās Karalistes Banku standartu parlamentārās komisijas galīgo ziņojumu „Changing banking for good”,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumu (A8-0360/2015),

A.  tā kā 2007.–2008. gada finanšu krīzi un tās plašo negatīvo ietekmi cita starpā izraisīja tas, ka aizvien sarežģītākiem tirgiem un produktiem netika piemērots atbilstošs un kvalitatīvs finanšu pakalpojumu regulējums; tā kā pēdējos gados ir uzsākta vērienīga ES finanšu nozares reformu programma, lai stiprinātu finanšu regulējumu un uzraudzību, atjaunotu finanšu stabilitāti, finanšu sistēmu padarītu noturīgāku pret satricinājumiem, ierobežotu riskus nodokļu maksātājiem un labāk kalpotu investoru vajadzībām un reālās ekonomikas finansēšanas vajadzībām; tā kā, lai gan izaugsmes perspektīva Eiropā ir uzlabojusies, tomēr pilnīga atgūšanās vēl nav sasniegta;

B.  tā kā būtiskas izmaiņas ir notikušas un joprojām turpinās visās finanšu nozarēs, tostarp attiecībā uz banku darbību, apdrošināšanu, vērtspapīru tirgiem, investīciju fondiem un finanšu tirgus infrastruktūru;

C.  tā kā finanšu nozares regulējuma reformas transponēšana un īstenošana joprojām turpinās un vēl nav pabeigta un vairākas būtiskas reformas ir vēl jāveic, un jo īpaši daudzi deleģētie un īstenošanas tiesību akti vēl nav pabeigti; tā kā situācijai banku un apdrošināšanas nozarē, kā arī finanšu tirgos raksturīgas pastāvīgas izmaiņas un inovācija, tādēļ šo nozaru regulējums ir pastāvīgi jāizvērtē, lai nodrošinātu proporcionalitāti un efektivitāti un attiecīgi pastāvīgi pielāgotu šo regulējumu;

D.  tā kā kapitāla tirgus Savienībā joprojām ir sadrumstalots; tā kā kapitāla tirgu savienība (KTS) potenciāli var nodrošināt vērtīgu sistēmu vienlīdzīgas piekļuves garantēšanai finansējumam MVU visā ES un inovatīvu tirgus finansējuma avotu piesaistes veicināšanai; tā kā konkrēts aizdevumu deficīts MVU un mikrouzņēmumiem izriet arī no ekonomiskās nestabilitātes un mērķtiecīgu risinājumu trūkuma reālās ekonomikas vajadzībām; tā kā nereti kā piemērs tiek minēta ASV kapitāla tirgus sistēma, taču tā būtiski atšķiras no ES īstenotās banku darbības un to nevajadzētu ne pārņemt, ne izmantot kā gatavu paraugu; tā kā KTS var stiprināt kapitāla tirgus Eiropas Savienībā, papildinot banku finansējuma nozari; tā kā pēc finanšu krīzes ASV banku aizdevumu izsniegšana uzņēmumiem ir attīstījusies spēcīgāk nekā kapitāla tirgu finansējums,

Pašreizējās sistēmas izvērtējums un problēmas

1.  norāda, ka Komisijas paziņojumā „Finanšu regulējuma programmas pārskats” ir sniegts pirmais pārskats par finanšu nozares reformām, bet nav dots pilnīgs novērtējums un kvantitatīva analīze par kopējo ietekmi un mijiedarbību starp atsevišķiem pasākumiem;

2.  atzinīgi vērtē Komisijas investīciju jomas tiesību aktu paketi, tostarp par KTS; uzsver, ka nepieciešams papildinošs nebanku finansējums uzņēmumiem, turklāt vienam no KTS izveides pamatprincipiem jābūt lielākas uzmanības pievēršanai kapitāla tirgu galalietotājiem, t. i., uzņēmumiem un investoriem; uzsver, ka efektīva un iedarbīga finanšu pakalpojumu sistēma, kas nodrošina finanšu stabilitāti, ir priekšnoteikums, lai palielinātu (ilgtermiņa) investīcijas un veicinātu izaugsmi konkurētspējīgā Eiropas ekonomikā; uzsver saikni starp ekonomikas un finanšu stabilitāti; turklāt uzsver, ka uzticama ekonomikas politika, efektīvas strukturālās reformas un pienācīga budžeta politika veido pamatu reālās ekonomikas stabilitātei un izaugsmes potenciālam dalībvalstīs un ES; atzīst, ka kapitāla tirgiem var būt nozīmīga loma nepieciešamā finansējuma piesaistē dalībvalstu ekonomikā;

3.  atzīst, ka pašreizējā finanšu un parāda krīze ir radījusi vēl nepieredzētas nelabvēlīgas sekas, kas jo īpaši skar reālo ekonomiku un nodokļu maksātāju naudu; šajā kontekstā atzinīgi vērtē Eiropas iestāžu pēdējo piecu gadu laikā pieņemto finanšu regulējumu, kas ir nostiprinājis Eiropas finanšu arhitektūru pret turpmākām krīzēm; atzinīgi vērtē Komisijas KTS rīcības plānu; atzinīgi vērtē to, ka efektīvu patērētāju un investoru aizsardzības līmeni Komisija ir noteikusi par vienu no KTS pamatprincipiem;

4.  atzīst finanšu regulējuma sasniegumus, reaģējot uz finanšu krīzes ietekmi; norāda uz bažām par pieaugošo sarežģītību, kas izpaužas kā lielāks apjoms, detalizācija un slāņu skaits regulējumam un uzraudzībai, paredzot prasības starptautiskā, Eiropas un valsts līmenī; norāda, ka sarežģītais regulējums atspoguļo arī sarežģītos finanšu tirgus, tostarp finanšu instrumentus, tirgus infrastruktūru un iestādes; uzsver, ka sarežģītāka regulējuma un stingrāku priekšnosacījumu ieviešana var nelabvēlīgi ietekmēt investīcijas; uzskata, ka regulējuma sarežģītība ir jārisina arī attiecībā uz jautājumu par tā piemērošanu finanšu produktu nefinansiāliem galalietotājiem; uzsver, ka nepieciešama starptautiska regulatīvā sadarbība globālā sistēmā ar uzlabotu sadarbību un lielāku pārskatatbildību;

5.  norāda, ka stabilai un noturīgai KTS ir jāņem vērā savstarpējā atkarība ar citiem finanšu sektoriem, jāizpēta tirgū pieejamie papildu finansējuma avoti reālajai ekonomikai un galvenokārt jābalstās uz jau esošām struktūrām; uzsver, ka ir nepieciešama holistiska pieeja attiecībā uz ES finanšu pakalpojumu regulējumu, kurā KTS kalpo kā papildelements banku finansējumam; prasa KTS papildus orientācijai uz uzņēmumu finansēšanu atspoguļot patērētāju un investoru viedokli; tādēļ Komisijai būtu cieši jāsadarbojas ar ESRK, EUI un kompetentajām valsts iestādēm, lai novērstu neatbilstības attiecībā uz pieeju, kas varētu apdraudēt KTS mērķu izpildi; aicina Komisiju izmantot labi funkcionējošu paraugpraksi, lai izveidotu kapitāla tirgu visai Savienībai;

6.  norāda, ka tiesību akti ne vienmēr ir vispiemērotākais politikas risinājums un ka būtu pienācīgi jāņem vērā neleģislatīvas un uz tirgu orientētas pieejas;

7.  aicina Komisiju īstenot integrētu pieeju attiecībā uz KTS un pievērst uzmanību citām politikas programmām, piemēram, vienotā digitālā tirgus izveidei un notiekošajām reformām uzņēmējdarbības tiesību un korporatīvās pārvaldības jomā; turklāt uzskata, ka Komisijai būtu jāņem vērā jaunākie tehnoloģiju sasniegumi; šajā sakarā pauž bažas par kiberdrošības apdraudējumiem un lūdz Komisiju nodrošināt, lai tā būtu integrēta dimensija ES stratēģijā;

8.  uzskata, ka iedarbīgam un efektīvam ES finanšu pakalpojumu regulējumam vajadzētu būt saskaņotam, konsekventam (arī starpnozaru līmenī), samērīgam un bez pārmērīgas sarežģītības, lai novērstu juridisko nenoteiktību, regulējuma arbitrāžu un augstas darījumu izmaksas; turklāt uzskata, ka tam jānodrošina, lai starpnieki varētu pildīt savu lomu novirzīt finansējumu reālajai ekonomikai, tādējādi atvieglojot tās finansēšanu, kalpot uzkrājējiem un investoriem un efektīvi novērst riskus finanšu stabilitātei un nodokļu maksātājiem, novērst finanšu krīzes atkārtošanos un pasargāt no sistēmiskiem riskiem; uzskata, ka tam vajadzētu veicināt vienoto tirgu un koncentrēties uz konkrētiem mērķiem, ko labāk var sasniegt Eiropas līmenī, vienlaicīgi atvēlot telpu inovatīviem finansēšanas instrumentiem, kas vērsti uz vietējo vajadzību apmierināšanu;

9.  pauž bažas par pastāvīgām problēmām saistībā ar IBAN kodiem, kas joprojām netiek atzīti par derīgiem tiešā debeta izmaksām no banku kontiem, kas reģistrēti citās dalībvalstīs nekā saņēmējs;

10.  uzsver nepieciešamību izvērtēt finanšu pakalpojumu sistēmu, izmantojot gan kvantitatīvu, gan kvalitatīvu pieeju; norāda, ka līdzīgi pasākumi tiek veikti citās jurisdikcijās, tostarp ASV; uzsver, ka šajā izvērtēšanā būtu jāpalīdz veidot labāk funkcionējoši finanšu tirgi, kas darbojas reālās ekonomikas finansēšanas vajadzību apmierināšanai, tostarp risinot nepilnības, neatbilstības, trūkumus, nekonsekvenci un neatbilstības, neapdraudot līdzšinējos likumdošanas sasniegumus, paturot prātā prasības, kas minētas pārskatīšanas klauzulās katrā konkrētajā tiesību aktā, un bez gaidāmajiem rezultātiem tā nebūtu jāuzskata par pasākumu, kas ved pie deregulācijas;

11.  uzskata, ka finanšu pakalpojumu vienotais tirgus apkalpo uzņēmumus, bet galu galā no tā labumu gūst klienti un investori; uzstāj, ka daudzi šķēršļi un traucēkļi pārrobežu piekļuvei, tirdzniecībai un investīcijām joprojām pastāv un ir jāanalizē un jārisina, vienlaicīgi saglabājot augstāko investoru aizsardzības līmeni; atgādina, ka, samazinot šķēršļus kapitāla plūsmai, labākas izredzes panākt ilgtermiņa izaugsmi droši var prognozēt vienīgi tad, ja tiek noteikti pareizi vispārējie stimuli uzņēmumiem; turklāt uzskata, ka svarīga ir labi attīstīta vietējā ekosistēma, kas ļauj mazākiem uzņēmumiem piesaistīt kapitālu izaugsmei;

12.  uzskata, ka patērētāju aizsardzība ne vienmēr prasa lielu informācijas apjomu un ka uzmanība drīzāk būtu jāvelta informācijas kvalitātei un saprotamībai, ļaujot pienācīgi pieņemt lēmumus — informācijai jābūt atbilstīgai, precīzai, salīdzināmai, ērti lietojamai, ticamai un savlaicīgai; pauž bažas par to, ka klientu informēšanas daudzveidība un sarežģītība galu galā varētu nebūt atbilstoša reālu klientu vajadzībām; pieprasa nodrošināt līdzsvaru starp informētu lēmumu pieņemšanai un ar to saistītā riska apzināšanai nepieciešamās informācijas sniegšanu patērētājiem un uzņēmumu, jo īpaši MVU, nevajadzīgu noslogošanu; mudina turpināt informācijas digitalizāciju; uzsver, ka finanšu konsultantiem un darbiniekiem, kas sniedz patērētājiem konsultācijas par finanšu iestādēm, būtu jāsaņem apmācība un nepieciešamais laiks klientu pienācīgai apkalpošanai; norāda, cik svarīgas ir efektīvas uzraudzības pilnvaras nepieciešamības gadījumā iejaukties produktu tirdzniecībā; norāda uz nepieciešamību izstrādāt Eiropas iniciatīvu, lai izveidotu plašāku un labāku finanšu izglītību vēlākais līdz 2016. gada beigām, ņemot vērā katras dalībvalsts īpašās vajadzības, kā arī lai nodrošinātu pilnīgu izpratni par kapitāla tirgus investīciju priekšrocībām un trūkumiem; uzsver arī, ka finanšu izglītībai jābūt vērstai uz MVU, mācot tos izmantot kapitāla tirgus; uzskata, ka labāka pārredzamība sniedz priekšrocības, lai ļautu uzņēmumiem, investoriem un patērētājiem saprast salīdzinošās izmaksas un ieguvumus, kas saistīti ar dažādiem pakalpojumiem, ko sniedz tirgus dalībnieki, bet arī norāda, ka lielākai pārredzamībai ir jāsniedz pievienotā vērtība patērētājiem vai kompetentajām uzraudzības iestādēm un tā ir jāvērš uz praktisku informāciju un datiem;

13.  uzsver ieguvumus, ko sniedz aktīvu diversifikācija gan aktīvu kategoriju, gan aktīvu izcelsmes ziņā, ļaujot labāk veikt risku diversifikāciju un apmierināt investoru vajadzības; uzsver, ka prudenciālā regulējuma mērķis nav privileģēt konkrētas aktīvu kategorijas; prasa uz risku balstītu pieeju regulējumam, vienādiem riskiem piemērojot vienādus noteikumus un papildinot to ar citiem standartizētiem pasākumiem; uzskata, ka iedalījums detalizētākās aktīvu kategorijās ir atbilstošs, jo īpaši, izveidojot kategorijas, piemēram, infrastruktūras kategoriju; atzīst, ka infrastruktūras projekti paši par sevi nav mazāk riskanti, un prasa pieņemt atbilstīgu prudenciālo regulējumu; atbalsta turpmākus pētījumus par infrastruktūras riskiem un ieguvumiem, tostarp atklājot izmantoto metodiku, lai varētu veikt pierādījumos balstītu secinājumu izstrādi;

14.  uzsver nepieciešamību nodrošināt konsekvenci uz risku balstītā pieejā un tādēļ arī ierobežot regulējuma arbitrāžas iespējas; uzsver, ka nepieciešams pārtraukt saikni starp valstīm un bankām valsts līmenī, izmantojot Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvas (BAND), Vienotā noregulējuma mehānisma (VNM) un Vienotā noregulējuma fonda (VNF) noteikumu pilnīgu un konsekventu īstenošanu; pieņem zināšanai Bāzeles Banku uzraudzības komitejas (BBUK) un Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas (ESRK) informāciju par valsts parāda radīto risku bankām, kas ietver rūpīgi apsvērtus turpmākos pasākumus; uzsver, ka politikā būtu skaidri jāņem vērā mijiedarbība gan starp individuālo, gan endogēno risku, jo īpaši, ja finanšu iestādes izmanto viena regulatora apstiprinātus standarta riska modeļus;

15.  norāda, ka neplānotas sekas var būt vairākām kapitāla, likviditātes un sviras prasībām attiecībā uz termiņu pārveidošanu, ilgtermiņa finansējuma nodrošināšanu un tirgus un likviditātes nodrošināšanu, vienlaikus atgādinot, ka prasības tika noteiktas, reaģējot uz finanšu krīzi; pauž bažas, ka nesamērīgās prasības varētu apdraudēt mazo un vidējo banku uzņēmējdarbības modeli, un tādējādi radīt neparedzamu ietekmi uz finanšu nozares struktūru; aicina Komisiju sadarbībā ar uzraudzības iestādēm prioritārā kārtā analizēt šo ietekmi uz banku darbību un apdrošināšanu un iespējamās sekas;

16.  pauž bažas par tirgu tiesību aktu un kapitāla prasību mijiedarbību, ņemot vērā, ka Finanšu instrumentu tirgu direktīvas (MiFID) pārskatīšanas procesā kā regulētās iestādes ir ieviesti jauni iestāžu veidi, taču Kapitāla prasību regula nav atbilstoši pielāgota, lai atspoguļotu lielāku uzņēmumu dažādību;

17.  pauž bažas, ka Eiropas Tirgus infrastruktūras regulā (ETIR) paredzētie spēkā esošie atbrīvojumi nefinanšu uzņēmumiem Kapitāla prasību direktīvā un regulā ir daļēji atcelti saistībā ar kredīta vērtības korekcijas (CVA) maksas piemērošanu; aicina Komisiju labāk veikt savu uzdevumu, ievērojot konsekvenci savā politiskajā pieejā un mērķos dažādos tiesību aktu priekšlikumos;

18.  uzskata, ka ir jāpaplašina nefinanšu iestādēm paredzētā regulējuma īpašie noteikumi, un tiem jābūt samērīgākiem, lai ierobežotu administratīvo slogu un nesamazinātu kapitālu, kas pieejams ekonomikai turpmāko investīciju veikšanai; aicina Komisiju ETIR pārskatīšanas procesā novērst grūtības, kas saistītas ar sarežģīto režīmu piemērošanu, vienkāršojot procedūras, taču arī turpmāk atzīt, ka atbrīvojumi tiek piešķirti ar nolūku nodrošināt, lai nefinanšu uzņēmumi netiktu noslogoti ar finanšu tirgu dalībniekiem paredzēto tiesību aktu prasību ievērošanu;

19.  aicina Komisiju ETIR pārskatīšanas procesā analizēt, kā centrālo darījumu partneru (CCP) pieņemtā parādsaistību nodrošinājuma kvalitātes pazemināšanās var ietekmēt CCP noturību, un apsvērt, vai atsevišķi tirgus dalībnieki, piemēram, pensiju fondi, būtu pavisam jāatbrīvo no centralizētā klīringa prasības, ja to dalība samazina kopējās finanšu sistēmas stabilitāti tādēļ, ka tiek pieņemts cits bezskaidras naudas parādsaistību nodrošinājums;

20.  pauž bažas par to, ka trūkst pieejamu un pievilcīgu riskam atbilstošu (ilgtermiņa) investīciju un rentablu un piemērotu uzkrājumu produktu patērētājiem; uzsver, ka ir nepieciešams dažādot investoru un patērētāju izvēli, jo investoru uzticēšanās ir būtiska, lai piesaistītu vairāk investīciju; uzsver, ka ir jāveicina tāda vide, kas veicina finanšu produktu inovāciju, radot lielāku dažādību un labumu reālajai ekonomikai un sniedzot pastiprinātus stimulus investīcijām, un kas var arī veicināt atbilstīgas, drošas un noturīgas pensijas, piemēram, izveidojot Paneiropas pensiju produktu (PEPP) ar vienkāršu un pārredzamu uzbūvi; aicina Eiropas uzraudzības iestādes analizēt un ziņot saskaņā ar savām pilnvarām par patēriņa tendencēm, jo īpaši attiecībā uz mazumtirdzniecības produktiem;

21.  atzinīgi vērtē uzņēmējdarbības modeļu dažādību; prasa atspoguļot šo dažādību regulēšanā un uzraudzībā, pilnībā ņemot vērā attiecīgo uzņēmumu veidu, lielumu, riskantumu un sarežģītību, ja tiek ievērota atbilstība godīgas konkurences un efektīvas uzraudzības principam; atgādina, ka finansēšanas līdzekļu dažādība ir priekšrocība;

22.  uzskata, ka veiksmīgi izveidotai KTS vajadzētu veicināt dažāda lieluma un attīstības posmu ES uzņēmumu piekļuvi ES kapitāla tirgiem lietotājdraudzīgā, efektīvā un rentablā veidā; uzskata, ka regulējumam nevajadzētu sarežģīt biržas sarakstu veidošanu un nevajadzētu liegt neiekļautiem uzņēmumiem tikt iekļautiem sarakstos; uzsver, ka nepieciešams racionalizēt primārā tirgus regulējumu, lai palīdzētu palielināt finansējumu, vienlaikus nodrošinot pienācīgu aizsardzības līmeni investoriem; uzsver inovatīva, tirgū balstīta finansējuma potenciālu, jo īpaši finanšu tehnoloģiju sniegtās iespējas, tostarp kolektīvo finansēšanu un vienādranga aizdevumus, un uzsver vajadzību racionalizēt attiecīgās regulatīvās prasības; prasa Komisijai nodrošināt vieglākus apstākļus šo jauno modeļu izveidei un izpētīt un veicināt tos, piešķirot prioritāti pārrobežu dimensijai, kā arī nodrošināt, ka samazinās šķēršļi ienākšanai tirgū; aicina Komisiju, izmantojot tās Strukturālo reformu atbalsta dienestu, sniegt atbalstu dalībvalstīm, kurās kapitāla tirgus nozare ir attīstības posmā;

23.  prasa nodrošināt atbilstošu un skaidri noteiktu kompetenču sadalījumu starp ES un valstu līmeni, ņemot vērā, ka valstu uzraudzības iestādēm ir plašākas zināšanas par vietējā tirgus īpatnībām; uzsver, ka ir jānodrošina vienotā uzraudzības mehānisma (VUM) efektivitāte, vienlīdzīgi konkurences apstākļi un pārredzamība un ka ir jāizvairās no interešu konfliktiem starp uzraudzības iestādēm un uzraudzītajām struktūrām; pauž bažas par vienveidīgas uzraudzības pieejas ietekmi uz mazākiem un galvenokārt valsts mērogā aktīviem uzņēmumiem vienotajā uzraudzības mehānismā (VUM);

24.  norāda uz sasniegumiem banku savienības izveidošanā un uzsver tās izšķirošo lomu, risinot mijiedarbību starp valsts parādu un banku risku un ar kopīgu rīcību mazinot sistēmiskos riskus; pieņem zināšanai pakāpenisko banku savienības izveides pabeigšanu; uzsver, ka nepieciešams pilnībā un laicīgi īstenot spēkā esošos tiesību aktus; norāda uz diskusijām par Eiropas noguldījumu garantiju sistēmu (EDIS), par kuru Parlamentam būs jāpauž savs viedoklis kā vienam no likumdevējiem; uzsver mērķi novērst bezrūpības risku un panākt, lai atbildība kļūtu par svarīgāko principu; pauž kritisku nostāju pret zemo riska jutīguma pakāpi, kas tiek ņemta vērā VNF iemaksu aprēķinā; atzīst centienus pabeigt banku strukturālās reformas regulu;

25.  uzsver nepieciešamību ieviest un īstenot pieņemto tiesību aktu piemērošanu, pirms tiek izskatīta iespēja šos tiesību aktus būtiski pārskatīt; uzsver, ka ļoti svarīgi ir ātri transponēt Direktīvu 2014/59/ES valsts tiesību aktos un piešķirt atbilstošu finansējumu un efektīvi īstenot VNM, un tāpēc uzstāj, ka šo pasākumu pilnīga īstenošana ir jāpabeidz pienācīgā tiesiskā regulējumā; šajā sakarā uzsver, cik svarīgi ir pārtraukt tiešu savstarpēju saikni starp valstu budžetiem un banku riskiem, kas rada būtiskus draudus finanšu stabilitātei; norāda — tā kā nav noteikumu, kas nosaka rīcību attiecībā uz valstīm, kuras lielo parādu dēļ zaudē piekļuvi finanšu tirgiem, šāda rīcība bieži ir novēlota, tādējādi negatīvi ietekmējot finanšu stabilitāti;

26.  atgādina par nepieciešamību nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus visā ES, tostarp arī attiecībā uz VUM uzraudzītām bankām un neiesaistīto dalībvalstu bankām, un mudina iekļaut banku savienībā arī tās dalībvalstis, kas nav eurozonas dalībvalstis, vienlaikus atzīstot, ka daži elementi pašlaik paredz brīvprātīgu līdzdalību; aicina Komisiju nodrošināt, ka vienotais tirgus arī turpmāk tiek attīstīts, vienlaikus atzīstot valstu īpatnības; aicina Komisiju turpināt stingru pieeju regulēšanā un uzraudzībā attiecībā uz „paralēlo” jeb „ēnu banku” darbību, lai mazinātu sistēmiskos riskus un uzlabotu pārredzamību; atzinīgi vērtē nozīmīgos pasākumus, kas panākti Eiropas apdrošināšanas nozares regulēšanā, no 2016. gada 1. janvāra piemērojot „Maksātspēju II”, kura ir jāizvērtē un, iespējams, jāturpina pilnveidot, vienlaikus ņemot vērā starptautisko sistēmu attiecībā uz pasaules mērogā sistēmiski nozīmīgiem apdrošinātājiem;

27.  atzīst MVU tradicionālo paļaušanos uz banku finansējumu, ņemot vērā to specifiskās iezīmes, dažādos riska profilus un daudzveidību Eiropā; aicina Komisiju sadarbībā ar Eiropas uzraudzības iestādēm (EUI) un ECB analizēt MVU finansējuma pietiekamību, šķēršļus un priekšrocības finansējuma avotu diversifikācijai un to, kā ļaut bankām un nebankām palielināt MVU finansēšanu, paplašinot uzņēmumiem sniegto finansējuma metožu izvēli atbilstoši atšķirīgiem to attīstības posmiem; atgādina par tādu instrumentu kā „MVU atbalsta faktors” nozīmi; uzskata, ka iniciatīvas MVU finansējuma uzlabošanai būtu jāpaplašina, iekļaujot jaunuzņēmumus, mikrouzņēmumus un uzņēmumus ar vidēju kapitālu; vērš uzmanību uz inovatīvu un lielā mērā neizmantotu MVU finansēšanas iespēju potenciālu, tostarp vienādranga aizdevumiem, kolektīvo finansēšanu un privāto izvietošanu, un uzsver vajadzību racionalizēt attiecīgās regulatīvās prasības;

28.  uzsver, ka ir svarīgi ātri īstenot jau pieņemtos pasākumus, kas saistīti ar KTS mērķiem; aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi izmantot MVU izaugsmes tirgus kategoriju turpmākajā finanšu pakalpojumu regulējumā;

29.  uzskata, ka uzņēmumiem atkarībā no to lieluma, sarežģītības un finansējuma piesaistīšanas mērķiem būtu jānodrošina piekļuve atbilstošai tirgus veidu izvēlei ES, un uzsver vajadzību nodrošināt dziļākus, integrētākus Eiropas kapitāla tirgus, kas ir nošķirti no kritiski svarīgiem reģionālajiem, vietējiem tirgiem, bet ir ar tiem savietojami;

30.  atzinīgi vērtē paredzamo Prospektu direktīvas pārskatīšanu; uzsver, ka pārskatīšana būtu jāvērš uz izmaksu samazināšanu un procedūru vienkāršošanu MVU interesēs, vienlaikus nodrošinot pienācīgu līdzsvaru ar investoru aizsardzību;

31.  atzīst pašreizējos centienus izveidot labāk pārredzamu vērtspapīrošanas tirgu, nodrošinot šim procesam augstus standartus, juridisko noteiktību un vērtspapīrošanas instrumentu salīdzināmību; uzsver nepieciešamību izveidot datu krātuvi; uzsver, ka ir nepieciešamas stingras prasības pamatā esošiem augstas kvalitātes aktīviem, kalibrēšana saskaņā ar faktisko riska profilu un visu vērtspapīrošanas tirgu dalībnieku riska apzināšanās, ņemot vērā vērtspapīrošanas riskantumu, jo īpaši sintētisko vērtspapīrošanu, kas tika novērota krīzes laikā, vienlaikus atzīstot ES un ASV atšķirīgo pieredzi; uzstāj, ka nedrīkst pazemināt saglabāšanas prasības, lai nepieļautu bezrūpības risku; uzsver nepieciešamību apsvērt neatkarīgu sertifikāciju par atbilstību kvalifikācijas kritērijiem; aicina Komisiju prioritārā kārtā rūpīgi novērtēt vērtspapīrošanas riskus un priekšrocības attiecībā uz MVU, investoriem, finanšu stabilitāti un vērtspapīrošanas instrumentu tirgspēju un ziņot Parlamentam;

32.  uzskata, ka pieeja, kas vērsta uz produktu un procedūru lielāku standartizāciju, var mazināt sarežģītību, bet arī pastiprināt koncentrācijas risku; pauž bažas par draudiem, ka tirgus stresa gadījumā tirgus dalībnieki var rīkoties vienveidīgi, un aicina šajā jomā nodrošināt atbilstošus aizsardzības pasākumus un kompetenta līmeņa uzraudzību attiecībā uz kvalitatīva vērtspapīrošanas tirgus attīstību;

33.  uzsver nepieciešamību optimizēt ziņošanas prasību un ziņošanas jomu saturu un biežumu, tostarp nodrošinot uzņēmumiem vienotu kontaktpunktu, lai novērstu prasību un ziņošanas kanālu dublēšanos; aicina Komisiju, EUI un VUM pārbaudīt, kādi dati faktiski ir vajadzīgi, saskaņot formātus un nodrošināt vienkāršošanu un attiecībā uz MVU — atbrīvojumus; uzsver, ka datu ziņošana uzraudzītājiem ir noderīga tikai tad, ja datus iespējams pārbaudīt un ja tie ir starptautiski saskanīgi; uzskata, ka analītiskās kredīta datu kopas (AnaCredit) izstrādē ir jāpiemēro proporcionāla pieeja; uzskata, ka ir jāveic turpmāks granularitātes mēroga un līmeņa novērtējums attiecībā uz izmaksām un ieguvumiem;

34.  aicina Komisiju un uzraudzītājus pievērsties mijiedarbībai starp starptautiskajiem finanšu pārskatu standartiem (IFRS) un prudenciālajām prasībām, jo lielāka saskaņotība sniegtu labumu gan ekonomikai, gan prudenciālās uzraudzības iestādei, un pārskatīt pašu kapitāla nodokļu grāmatvedības ietekmi; atbalsta centienus saskaņot ienākumus nenesošu aizdevumu definīciju;

35.  prasa ievērojami samazināt parāda/kapitāla nelīdzsvarotību, lai palielinātu ekonomikas noturību un kapitāla sadali, un stiprināt KTS, kas kapitālu padarīs emitentiem un investoriem pievilcīgāku; uzsver, ka darījumu nodoklis ietekmē tirgus likviditāti, jo īpaši īstermiņā, vienlaikus palīdzot arī samazināt pārmērīgu spekulāciju;

36.  uzsver, ka papildus regulēšanai un uzraudzībai ir jāturpina centieni panākt kultūras pārmaiņas finanšu nozarē; aicina visus finanšu nozares dalībniekus, tostarp bankas, nebankas, valstu centrālās bankas un ECB, savās organizācijās censties panākt pārmaiņas kultūrā un noteikumu ievērošanas kultūru, pirmajā vietā izvirzot patērētāju intereses, nodrošinot atbildības sistēmu galvenajiem atbildīgajiem vadītājiem un finanšu tirgus dalībnieku ilgāka termiņa orientāciju un veicinot finansējuma avotu daudzveidību; uzsver priekšrocības, ko sniegtu ilgtermiņa partnerības pieeja finansējumam un diversificēts Eiropas banku sektors, kurā liela nozīme ir individualizētiem banku pakalpojumiem patērētājiem, mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, jo īpaši attiecībā uz informācijas asimetrijas samazināšanu, tostarp izmantojot arī instrumentus, kas pieejami, izmantojot jaunās digitālās tehnoloģijas;

37.  prasa veicināt papildu reitinga sniedzējus nolūkā veicināt konkurenci ļoti koncentrētajā tirgū; atgādina, ka Komisija līdz 2016. gada beigām publicēs ziņojumu par atbilstīgumu un iespējamību atbalstīt Eiropas publisko reitinga aģentūru saistībā ar valsts parādu un/vai Eiropas kredītreitingu fondu visiem pārējiem kredītreitingiem; pauž nožēlu par lielajām izmaksām, kas MVU rodas, iegūstot ārēju kredītreitingu; uzsver, ka ir jāturpina pētīt, kā MVU būtu iespējams novērtēt salīdzināmā un finansiāli pieejamā veidā, tostarp izmantojot attīstīto uz iekšējiem reitingiem balstīto pieeju kredītriska novērtēšanai (AIRB); aicina Komisiju turpināt centienus pārvarēt informācijas asimetriju;

38.  prasa politikas izstrādē vairāk koncentrēties uz ES finanšu sektoru globālo konkurētspēju, vienlaikus nepieļaujot regulatīvo prasību nonivelēšanu līdz zemākajam līmenim un neapdraudot finanšu stabilitāti un patērētāju aizsardzību; uzsver, ka ES mēroga KTS jāskata kontekstā ar Eiropas uzņēmumu konkurētspējas uzlabošanu un ES ekonomiku; uzsver, ka efektīva finanšu nozare ir priekšnoteikums efektīvai kapitāla nodrošināšanai un līdz ar to arī izaugsmei;

39.  uzsver starptautiskās sistēmas nozīmību attiecībā uz darbības jomu, metodoloģiju un ietekmi uz ES sistēmu; aicina dalībvalstis, Padomi, Komisiju un EUI racionalizēt ES nostāju, lai palielinātu tās ietekmi un veicinātu tās demokrātiskā procesa ietvaros pieņemto tiesisko regulējumu; uzsver nepieciešamību panākt jaunās regulas atbilstību gan Eiropas acquis, gan starptautiskajām vadlīnijām un īstenot to proporcionāli, tostarp attiecībā uz darbības jomu, lai izvairītos no nevajadzīgām atšķirībām un tiesību aktu dublēšanās; uzskata, ka tie ir priekšnoteikumi, lai sasniegtu vispārējos mērķus veicināt ilgtermiņa stabilitāti pasaulē, uzturēt Eiropas pievilcību starptautiskajiem investoriem un izvairīties no nevajadzīgas negatīvas ietekmes uz ES finanšu sektoru konkurētspēju; atgādina par Savienības un dalībvalstu lojālas sadarbības principu, kas minēts Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktā; uzskata, ka EUI būtu jāiesaista sarunās par pasaules līmeņa reglamentējošajiem principiem starptautiskajās standartu noteikšanas struktūrās; uzsver, ka regulējuma jomā būtu jāturpina stiprināt dialogu ar ASV; šajā kontekstā atkārtoti uzsver, ka ar finanšu pakalpojumu regulējumu saistītie jautājumi attiecīgos gadījumos būtu jāiekļauj starptautiskajās sarunās;

40.  uzsver, ka ir vajadzīgi lēmumi par līdzvērtību, lai novērstu šķēršļus saistībā ar piekļuvi tirgum un attiecīgajiem tiesiskajiem regulējumiem, paturot prātā, ka šādiem vienpusējiem lēmumiem jāsniedz labums Eiropas uzņēmumiem un patērētājiem un ka līdzvērtība citām jurisdikcijām potenciāli var palielināt kapitāla ieplūdi un piesaistīt papildu investīcijas Eiropai; uzsver nepieciešamību izstrādāt konsekventu un saskanīgu sistēmu, kā pienācīgā veidā savstarpēji atzīt vienādus vai līdzīgus standartus;

41.  aicina Komisiju ierosināt konsekventu, saskaņotu, pārredzamu un praktisku sistēmu procedūrām un lēmumiem par trešo valstu līdzvērtību, ņemot vērā uz rezultātiem balstītu analīzi un starptautiskos standartus un nolīgumus; prasa, lai visi lēmumi par atbilstību tiktu pieņemti, izmantojot deleģētos aktus; uzskata, ka EUI vajadzētu pildīt atbilstīgu lomu, pielāgojot trešo valstu novērtējumus par lēmumiem par līdzvērtību;

Labāks ES finanšu pakalpojumu regulējums

42.  uzskata, ka labāks finanšu regulējums ietver stingru sistēmu un sākas no dalībvalstīm, kuras piemēro pašreizējo acquis; uzsver, ka efektīvai, iedarbīgai un konsekventai tiesību aktu īstenošanai ir izšķiroša nozīme, un aicina Komisiju regulāri ziņot Parlamentam par stāvokli tiesību aktu transponēšanā un īstenošanā un attiecīgos gadījumos ar pārkāpumu tiesvedību pret dalībvalstīm; mudina dalībvalstis pienācīgi īstenot tiesību aktus; uzskata, ka pārmērīga regulēšana neveicina iekšējā tirgus darbību un konkurenci; uzskata, ka arī uzņēmumu piesaiste ar zemāku standartu piemērošanu neveicina iekšējā tirgus darbību; lūdz Komisiju sagatavot rūpīgu analīzi un ziņojumu par visiem pārmērīgas reglamentēšanas pasākumiem, ko dalībvalstis veikušas finanšu tiesību aktu jomā, un iesniegt to Parlamentam līdz 2016. gada beigām;

43.  aicina dalībvalstis uzņemties direktīvu transponēšanai noteikto termiņu izpildi, jo tā ir ne tikai tiesiska prasība, bet arī būtisks nosacījums, lai novērstu nepamatotus kavējumus tiesiskā regulējuma pilnīgā īstenošanā, kā arī tā daļēju un nevienmērīgu piemērošanu Savienībā, no kā var izrietēt tas, ka dažādiem iesaistītajiem dalībniekiem netiek nodrošināti vienlīdzīgi konkurences apstākļi, kā arī citi kropļojumu veidi;

44.  uzsver nepieciešamību pēc labākas kvalitātes un starpnozaru koordinācijas Komisijas vai EUI projektiem un izstrādes procesiem, ietverot grafiku, prioritātes un izvairīšanos no pārklāšanās; uzsver, ka tas būtu jādara ar mērķi novērst jebkādas pamatakta dublēšanās deleģētajos aktos, kā arī tāpēc, lai nepieļautu situāciju, ka politiskie lēmumi tiek nevis ietverti pamataktos, bet gan atstāti deleģētajiem aktiem;

45.  aicina Komisiju radīt iespēju agrīni iesaistīt visas attiecīgās ieinteresētās personas, tostarp ekspertu grupu līmenī; mudina Komisiju nodrošināt līdzsvarotu dalību konsultācijās, atspoguļojot ieinteresēto pušu daudzveidību un veicinot un nodrošinot labākus dalības apstākļus mazajām ieinteresētajām personām, kas pārstāv uzņēmumus, patērētājus un pilsonisko sabiedrību, tostarp arī attiecībā uz to, kā tiek organizētas konsultācijas un uzdoti jautājumi;

46.  atzinīgi vērtē labāka regulējuma programmas mērķus; atzīst, ka pastāv vispārēja nepieciešamība pārbaudīt regulējuma atbilstību tagad un turpmāk; tomēr šo atbilstības pārbaudi nevar skatīt atsevišķi no finanšu nozares darbības kopumā; uzsver REFIT lomu attiecībā uz to, lai panāktu efektīvu un iedarbīgu finanšu pakalpojumu regulējumu, pienācīgi ievērojot proporcionalitātes principu, un lai palīdzētu veikt izvērtēšanu; aicina Parlamentu vairāk iesaistīties lēmumu pieņemšanas un novērtēšanas procesos, kas saistīti ar REFIT programmu; atgādina, ka jākoncentrējas uz regulējuma uzlabošanu, nevis tā atcelšanu; uzsver, ka daļai no labāka regulējuma darba kārtības patērētāju interesēs būtu jābūt pārredzamības, vienkāršības, pieejamības un taisnīguma nodrošināšanai iekšējā tirgū; uzsver arī, ka ES, cenšoties VUM ietvaros nodrošināt lielāku saskaņotību, nedrīkst radīt netīšu atbilstības nodrošināšanas slogu;

47.  uzskata, ka EUI un VUM ir būtiska nozīme, lai sasniegtu labāka regulējuma un uzraudzības mērķus; uzsver EUI un VUM lomu, nodrošinot saskaņotību un konsekvenci starp dažādiem tiesību aktiem, samazinot nenoteiktību un regulējuma arbitrāžu un veicinot savstarpēji izdevīgu sadarbību starp tirgus dalībniekiem; uzsver, ka EUI un VUM būtu jāsaņem pienācīgs finansējums un personāls, lai varētu izpildīt uzdevumus, ko uzticējušas abas likumdevējas iestādes;

48.  uzsver, ka EUI regulu pārskatīšanā ir jāatspoguļo pārskatatbildības un pārredzamības noteikumi, paredzot Parlamenta veiktu pastiprinātu kontroli, kā noteikts VUM un VNM regulās, un ir jāpastiprina EUI neatkarība no Komisijas; uzskata, ka ir nepieciešams izpētīt iespējas veicināt lielāku EUI līdzdalību padomdevēja līmenī 1. līmeņa posmā, vienlaikus ievērojot abu likumdevēju prerogatīvas;

49.  uzsver vajadzību ievērot mijiedarbību, konsekvenci un saskaņotību starp pamataktiem un deleģētajiem un īstenošanas aktiem; atkārtoti uzsver, ka politiski lēmumi ir jāpieņem abiem likumdevējiem attiecīgajā pamataktā un tos nedrīkst atstāt deleģētajiem aktiem, kuru mērķis ir “papildināt vai grozīt dažus nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus” (Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pants); uzstāj, ka Komisijai un EUI deleģēto un īstenošanas aktu un vadlīniju izstrādē ir jāievēro pamataktos noteiktie pilnvarojumi un abu likumdevēju iestāžu vienošanās; pauž nožēlu, ka iepriekš uzraudzības iestādes, izstrādājot īstenošanas aktus, ne vienmēr ir ievērojušas Eiropas likumdevēju piešķirtās pilnvaras; pauž nožēlu par to, ka koordinēšana starp Komisiju (deleģētie akti) un EUI (tehniskie standarti) ir nepietiekama un tādējādi var negatīvi ietekmēt atbilstības kvalitāti, jo īpaši gadījumos, kad detalizētas prasības tiek pieņemtas tikai neilgi pirms pamatakta īstenošanas termiņa beigām;

50.  aicina Komisiju pilnībā nodalīt gan deleģētos, gan īstenošanas aktus un izvairīties no paketes pieejas, lai varētu savlaicīgi pieņemt šos aktus;

51.  aicina Komisiju regulatīvo tehnisko standartu (RTS) un īstenošanas tehnisko standartu (ĪTS) grozījumus, ko iesniegušas EUI, padarīt pārredzamus abām likumdevējām iestādēm un ieinteresētajām personām;

52.  uzsver, ka Komisijas veikta agrīna juridiskā kontrole nedrīkst samazināt ne procesa pārredzamību attiecībā pret Parlamentu, ne Parlamenta tiesības piedalīties apspriešanā; prasa, lai izstrādes gaitā EUI regulāri, visaptveroši un bez kavēšanās proaktīvi informētu Parlamentu par provizoriskajiem projektiem un pagaidu informāciju par darba gaitu un apspriestos ar Parlamentu par to;

53.  aicina Komisiju un EUI pilnībā ievērot iesniegšanas termiņus, ko nosaka abas likumdevējas iestādes, un nekavējoties sniegt tām skaidrojumu, ja paredzams, ka termiņš netiks ievērots;

54.  atgādina EUI, ka tehniskajos standartos, vadlīnijās un ieteikumos ir jāņem vērā proporcionalitātes princips; aicina EUI ievērot piesardzīgu pieeju attiecībā uz vadlīniju apjomu un skaitu, jo īpaši gadījumos, kad šādas pilnvaras pamataktā nav skaidri paredzētas; uzsver, ka šāda restriktīva pieeja ir vajadzīga arī saistībā ar EUI ierobežotajiem resursiem un nepieciešamību noteikt prioritārus uzdevumus, kuriem efektīvas uzraudzības praktiskās robežas nedrīkst noteikt budžeta ierobežojumi, un prasa EUI nodrošināt pietiekamus resursus, lai tās varētu veikt ticamu, neatkarīgu un efektīvu uzraudzību, pildot savas pilnvaras;

55.  aicina EUI izmantot to tiesības pieprasīt informāciju par to, kā pamatakti tiek piemēroti dalībvalstīs, un regulārāk izmantot salīdzinošo izvērtēšanu valstu kompetentajām iestādēm, lai uzlabotu uzraudzības konverģenci dalībvalstīs;

56.  aicina Komisiju un ESA savās tīmekļvietnēs regulāri publicēt ES finanšu pakalpojumu regulējuma konsolidētās redakcijas, tostarp kopsavilkumu, kuram var piekļūt un kuru var saprast uzņēmumi, patērētāji, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un citi; uzskata, ka būtu vērts izpētīt iespēju izveidot kopēju reģistru, kas ietvertu atsauces uz valsts īstenošanu;

Turpmākā rīcība

57.  aicina Komisiju un EUI regulāri (vismaz reizi gadā) veikt saskaņotības un konsekvences pārbaudes, tostarp starpnozaru līmenī un par katru tiesību akta projektu, kā arī par pieņemto tiesību aktu īstenošanu, tostarp RTS un ĪTS, un atvēlēt šim nolūkam resursus;

58.  aicina Komisiju un EUI regulāri (vismaz reizi gadā) veikt proporcionalitātes un efektivitātes pārbaudes, jo īpaši attiecībā uz prasībām, ko piemēro mazajiem un vidējiem tirgus dalībniekiem, un uz katru leģislatīvā akta projektu, un atvēlēt šim nolūkam resursus; aicina Komisiju publicēt zaļo grāmatu, izpētot jaunas pieejas, kā veicināt finanšu regulējuma proporcionalitāti;

59.  uzsver, ka individuālu tiesību aktu ietekme atšķiras no to kumulatīvās ietekmes; aicina Komisijas dienestus sadarbībā ar EUI, VUM un ESRK ik pēc pieciem gadiem veikt visaptverošu kvantitatīvu un kvalitatīvu novērtējumu par ES finanšu pakalpojumu regulējuma kumulatīvo ietekmi uz finanšu tirgiem un to dalībniekiem dalībvalstu un ES līmenī, lai noteiktu finanšu pakalpojumu regulējuma nepilnības un trūkumus, novērtētu darbības rezultātus, efektivitāti un lietderību un nodrošinātu, ka tas nekavē godīgu konkurenci un ekonomikas attīstību, un ziņot par to Parlamentam; uzsver, ka ir svarīgi veikt detalizētus ietekmes novērtējumus, kā arī izmaksu un ieguvumu analīzes attiecībā uz visiem turpmākajiem tiesību aktiem, lai apliecinātu pievienoto vērtību, jo īpaši saistībā ar ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu; uzsver, ka ietekmes novērtējumos un izmaksu un ieguvumu analīzēs būtu jāiekļauj rūpīgi ietekmes novērtējumi par 2. līmeņa pasākumiem, kuri veido būtisku ES finanšu nozares tiesiskā regulējuma daļu; atgādina, ka likumdošanas pasākumu ietekmi kvantitatīvi novērtēt ir grūti, jo īpaši ņemot vērā, ka ieguvumus ir grūti izmērīt, taču kvantificēšanas metodes tomēr būtu jāizmanto;

60.  aicina Komisijas dienestus pabeigt pirmo novērtējumu līdz 2016. gada beigām un ziņot par vispārējo ietekmi un atsevišķas nodaļas veltīt šādiem jautājumiem, izmantojot arī neatkarīgus pētījumus:

   ietekme uz dažādām finanšu nozarēm, tostarp piemērots diferencēts sadalījums pēc tirgus dalībnieku lieluma, sarežģītības un uzņēmējdarbības modeļa, kā arī par nefinanšu vienībām,
   iespējamie trūkumi un nepilnības, vienlaikus apsverot iespēju, ka radīsies jauni apdraudējumi un riski, kā arī pārklāšanās un neplānota ietekme,
   faktiskā un prognozētā ietekme uz ekonomiku, kā arī Eiropas finanšu nozares konkurētspēja pasaulē,
   iespējas dot labumu reālajai ekonomikai, tostarp MVU, patērētājiem un nodarbinātībai,
   vajadzība pilnveidot pašreizējos, kā arī rast papildu finansējuma avotus, tostarp ietekme uz finansējuma pieejamību MVU un vidēja kapitāla uzņēmumiem,
   ietekme uz ilgtermiņa finansējuma piedāvājumu un pieprasījumu,
   ietekme uz aktīvu un risku sadali un diversifikāciju un uz izmaiņām 1. līmeņa aktīvu attiecībā pret kopējiem aktīviem finanšu iestādēs,
   sistēmas efektivitāte un piemērotība mazumtirdzniecības investoriem, institucionāliem investoriem un patērētājiem, tostarp pārredzamības regulējums,
   vienotā tirgus šķēršļu novēršanas, regulējuma arbitrāžas ierobežošanas un konkurences veicināšanas efektivitāte,
   vispārējā ietekme uz finanšu stabilitāti un bezrūpības risku, tostarp izvērtējums par iespējamām izmaksām un risku regulējuma trūkuma gadījumā, ņemot vērā G20 ieteikumu efektīvu īstenošanu, kā arī savstarpējo saistību starp finanšu uzņēmumiem;
   IFRS patiesās vērtības grāmatvedības ietekme uz finansiālo stabilitāti salīdzinājumā ar piesardzīgu grāmatvedību,
   makrouzraudzības regulējuma efektivitāte un atbilstība ES,
   EUI spēja veikt uzdevumus, kas noteikti saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu, un pasākumi, kas vajadzīgi regulējuma uzlabošanai, jo īpaši saistībā ar EUI finansēšanu tuvākajā nākotnē,
   savstarpējā saikne ar starptautiskajiem standartiem un ietekmi uz Eiropas uzņēmumu konkurētspēju pasaulē, ņemot vērā salīdzinājumu starp ES un citām lielākajām jurisdikcijām saistībā ar spēkā esošo regulējumu un tā īstenošanas pakāpi;

61.  aicina Komisiju iesniegt secinājumus Parlamentam un Padomei un vajadzības gadījumā ierosināt atbilstīgus pasākumus;

o
o   o

62.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0268.
(2) http://www.europarl.europa.eu/document/activities/cont/201402/20140210ATT79138/20140210ATT79138EN.pdf.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0202.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0161
(5) http://www.esrb.europa.eu/pub/pdf/other/esrbreportregulatorytreatmentsovereignexposures032015.en.pdf?29664e3495a886d806863aac942fcdae.


Ārēji faktori, kas rada šķēršļus Eiropas sieviešu uzņēmējdarbībai
PDF 526kWORD 123k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūcija par ārējiem faktoriem, kas rada šķēršļus Eiropas sieviešu uzņēmējdarbībai (2015/2111(INI))
P8_TA(2016)0007A8-0369/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16., 21. un 23. pantu,

–  ņemot vērā Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma ar 1979. gada 18. decembra Rezolūciju 34/180,

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu(1), un saistīto Eiropas Savienības Tiesas 2011. gada 1. marta spriedumu Test-Achats lietā (C-236/09)(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra ziņojumu „Barselonas mērķu īstenošana attiecībā uz pirmsskolas vecuma bērnu aprūpes pakalpojumiem” (COM(2008)0638),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020: Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 86/613/EEK(4),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū un saistītiem pasākumiem (direktīva par sieviešu pārstāvību valdēs (COM(2012)0614)),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 9. janvāra paziņojumu „Rīcības plāns uzņēmējdarbības jomā 2020. gadam — uzņēmējdarbības gara atdzīvināšana Eiropā” (COM(2012)0795),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 29. maija progresa ziņojumu par Barselonas mērķiem „Mazu bērnu aprūpes pakalpojumu attīstība Eiropā ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei” (COM(2013)0322),

–  ņemot vērā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par sieviešu iesaistīšanos uzņēmējdarbībā mazos un vidējos uzņēmumos(5),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. marta rezolūciju par dzimumu stereotipu izskaušanu Eiropas Savienībā(6),

–  ņemot vērā 2015. gada 10. septembra rezolūciju par sociālo uzņēmējdarbību un sociālo inovāciju cīņā pret bezdarbu(7),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par sieviešu karjeru zinātnes jomā un augstākās izglītības iestādēs un karjeras ierobežojumiem(8),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. septembra rezolūciju par jauniešu uzņēmējdarbības veicināšanu ar izglītības un apmācības palīdzību(9),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 25. oktobra paziņojumu „Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīva. Labvēlīgu apstākļu izveide sociālajiem uzņēmumiem – sociālās ekonomikas un sociālo inovāciju pamatam” (COM(2011)0682),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8-0369/2015),

A.  tā kā uzņēmējdarbība ir būtiski svarīga nodarbinātībai, ekonomikas izaugsmei, inovācijai, attīstībai un nabadzības samazināšanai kopumā;

B.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantā ir nepārprotama atsauce uz darījumdarbības brīvību visiem ES pilsoņiem un tādējādi tiek dotas iespējas veikt uzņēmējdarbību, tostarp sieviešu uzņēmējdarbību, un veicināta šāda darbība;

C.  tā kā 2012. gadā 28 ES dalībvalstīs tikai 31 % no visiem uzņēmējiem (10,3 miljoni) bija sievietes(10) un tikai 34,4 % no pašnodarbinātām personām Eiropas Savienībā ir sievietes;

D.  tā kā sievietes bieži vien tiek tikai oficiāli reģistrētas kā uzņēmumu īpašnieces ar vienīgo mērķi nodrošināt kredītiestāžu un Eiropas, valsts un reģionālo pārvaldes iestāžu piešķirtās finansiālās priekšrocības un izdevīgos nosacījumus; tā kā patiesībā šīm sievietēm ir atvēlēta izkārtnes loma, jo, kaut gan viņas uzņemas uzņēmējdarbības risku, faktiskā lēmumu pieņemšana par uzņēmumu ir vīriešu ziņā;

E.  tā kā sieviešu uzņēmējdarbības līmenis visās dalībvalstīs ir zems un tajā ir neizmantots izaugsmes un labklājības potenciāls;

F.  tā kā šķēršļi sieviešu uzņēmējdarbībai, piemēram, sieviešu pārsvars bezdarbnieku vidū, pastāvīgas atšķirības uzņēmējdarbības aktivitātē un sieviešu nepietiekama pārstāvība pārvaldības darbībās, ir savstarpēji saistīti, tos ir grūti novērst un to likvidēšanai būs nepieciešami sarežģīti kritēriji;

G.  tā kā kvantitatīva izpēte par sieviešu uzņēmējdarbību tiek veikta reti, tomēr jaunākie pētījumi apliecina, ka vīrieši biežāk nekā sievietes dod priekšroku uzņēmēja karjerai(11);

H.  tā kā sieviešu uzņēmējdarbība, ja to uzmanīgi nošķir no fiktīvas pašnodarbinātības, ir nozīmīgs ekonomiskās neatkarības avots, kas dod sievietēm iespēju turpmāk integrēties darba tirgos; tā kā sieviešu uzņēmējdarbība nodrošina sievietēm iespēju nostiprināt savu lomu kā uzņēmumu vadītājām un rada kultūras pārmaiņas gan viņu uzņēmumos, gan ārpus tiem; tā kā šīs sievietes var būt svarīgs darbības paraugs meitenēm un jaunām sievietēm, kuras seko viņu pēdās;

I.  tā kā sievietēm ir liels uzņēmējdarbības potenciāls un sieviešu uzņēmējdarbība nozīmē ekonomisko izaugsmi, darbvietu radīšanu un sieviešu iespēju palielināšanu;

J.  tā kā lēmums kļūt par pašnodarbinātu personu ir pašrealizācijas akts, tomēr tam ir vajadzīga spēcīga apņemšanās; tā kā augsta līmeņa personīgā atbildība rada ļoti garas darba stundas, tāpēc pašnodarbinātība nebūtu jāuztver tikai kā papildu ienākumu avots; tā kā sievietes uzņēmējas ģimenes dzīvi un darbu var apvienot tikai tad, ja to ļauj ārēji apstākļi, t. i., ja ir pieejama atbilstoša bērnu aprūpe un bērnu tēvi uzņemas aktīvu lomu aprūpē un mājsaimniecības darbos;

K.  tā kā bērnu, vecāka gadagājuma cilvēku un cilvēku ar invaliditāti aprūpes iestāžu pieejamība, kvalitāte un cenu pieņemamība joprojām ir nozīmīgs virzītājspēks, lai uzlabotu sieviešu līdzdalību darba tirgū;

L.  tā kā ģimenes un aprūpes pienākumu sadalījums starp sievietēm un vīriešiem ietekmē sieviešu uzņēmējdarbību, kā arī ir nepieciešama sieviešu līdzdalība darba tirgū un darba un privātās dzīves līdzsvars, lai panāktu sieviešu ekonomisko neatkarību; tā kā vienā ceturtajā daļā dalībvalstu nav nodrošināts paternitātes atvaļinājums;

M.  tā kā administratīvais slogs turpina negatīvi ietekmēt gan sieviešu, gan vīriešu uzņēmējdarbības garu un tāpēc ir vajadzīgs efektīvs regulējums un tiesību akti, lai radītu sievietēm iespējas ekonomikā un izveidotu stabilu ekonomiku ar ilgtspējīgu, gudru un iekļaujošu izaugsmi;

N.  tā kā sievietes savu uzņēmumu inovācijas līmeni parasti novērtē zemāk nekā vīrieši un Eiropas Patentu iestāde (EPO) tikai nelielu daļu patentu piešķir sievietēm(12);

O.  tā kā sieviešu izdarītā izvēle mācību laikā un horizontālā un vertikālā dzimumu segregācija nodarbinātībā nozīmē, ka ir mazāk sieviešu nekā vīriešu, kas varētu izveidot uzņēmumu zinātnes un tehnoloģiju jomā vai padarīt izgudrojumu ienesīgu; tā kā zinātne un tehnoloģijas, inovācija un izgudrojumi arī ir jēdzieni, kas lielākoties ir saistīti ar vīriešiem, un tas padara šīs jomas sievietēm mazāk pievilcīgas un sieviešu gūtos rezultātus inovācijā un izgudrojumos — mazāk atzītus un novērtētus;

P.  tā kā sievietes uzņēmējas biežāk izvēlas nozares, kas tiek uzskatītas par mazāk ienesīgām, piemēram, izglītību, veselības aprūpi un sabiedrisko darbu, pretstatā tehnoloģiju un IT nozarēm ar lielu izaugsmes potenciālu, kurās dominē vīrieši, un viņas biežāk darbojas nelielos uzņēmumos ar zemākiem izaugsmes rādītājiem un mazāku apgrozījumu; tā kā tāpēc vidējā neto ienākumu atšķirība starp uzņēmējām un uzņēmējiem 2012. gadā 28 ES dalībvalstīs sasniedza 6 %(13);

Q.  tā kā jaunas, videi nekaitīgas tehnoloģijas un ekoloģiska uzņēmējdarbība ir nozare, kas piedāvā ārkārtīgi lielas iespējas attīstīt un veicināt līdztiesību uzņēmējdarbībā — gan attiecībā uz vienlīdzīgu piekļuvi finansējumam, gan sieviešu un vīriešu vienādu skaitu uzņēmēju vidū;

R.  tā kā pašnodarbinātība vienas sievietes uzņēmumā — situācija, kādā nonāk daudzas sievietes, — ne vienmēr rada ievērojamu peļņu, tāpēc šīs sievietes ir īpaši pakļautas nabadzības riskam darba dzīves laikā un vecumdienās;

S.  tā kā dažādi pētījumi(14) apliecina, ka sievietes uzņēmējas uzņēmējdarbību sāk ar mazāku kapitālu, izvēloties mazākus aizņēmumus un kā konsultantu un finanšu avotu izmantojot ģimeni, nevis aizņēmuma vai pamatkapitāla finansējumu no bankām, t. s. komerceņģeļiem, privātā vai riska kapitāla;

T.  tā kā Eiropas Progresa mikrofinansēšanas instrumenta mērķis ir vienlīdzīgu iespēju veicināšana sievietēm un vīriešiem, taču attiecība starp vīriešiem un sievietēm izsniegtajiem mikrokredītiem 2013. gadā bija 60:40(15);

U.  tā kā sievietes uzņēmējas salīdzinājumā ar vīriešiem ir atturīgas pret iespēju uzņemties parādsaistības vai paplašināt savu uzņēmumu un tas lielā mērā ir tāpēc, ka viņu pašpaļāvība attiecībā uz savu uzņēmējdarbību ir zemāka;

V.  tā kā tas, ka sievietēm uzņēmējām ir grūtāk piekļūt finansējumam, varētu būt daļēji saistīts ar grūtībām izveidot pietiekamu kredītvēsturi un iegūt vadības pieredzi;

W.  tā kā stereotipi par sieviešu un vīriešu spējām uzņēmējdarbības jomā var ietekmēt ieinteresēto personu viedokli par jauniem uzņēmumiem; tā kā augstā iespējamība, ka sievietes, cenšoties iegūt finansējumu, var tikt diskriminētas, varētu ietekmēt viņu lēmumu izveidot uzņēmumu vai to darīt, mazāk aizņemoties;

X.  tā kā, ieguldījumu procesos iesaistot cilvēkus ar atšķirīgu pieredzi, grupveida un stereotipiskā domāšana varētu mazināties;

Y.  tā kā ar Direktīvu 2004/113/EK ir aizliegta diskriminācija dzimuma dēļ attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem un tā attiecas uz banku un finanšu pakalpojumiem, kā arī pakalpojumiem, ka saistīti ar uzņēmumu izveidi; tā kā ir grūti pierādīt netiešu diskrimināciju šajā saistībā un dalībvalstīm nav datu vai precīzas informācijas par diskriminācijas gadījumiem saistībā ar piekļuvi finansējumam;

Z.  tā kā dati apliecina, ka, neraugoties uz pastāvošo uzskatu, ka sievietes ieguldītājas labāk pārvalda risku(16), viņas biežāk cenšas no riska izvairīties un ir piesardzīgākas; tā kā tas var mazināt viņu spēju uzticēties ārējām personām un tāpēc tas varētu ietekmēt viņu finansējuma iespējas;

AA.  tā kā sievietes uzņēmējas lielā mērā veicina jaunas attīstības iespējas, kā arī mazina sociālo atstumtību un stiprina sociālo kohēziju; tā kā sociālajā uzņēmējdarbībā šķēršļi sievietēm ir mazāk izteikti un vienlīdzīga līdzdalība sociālajā jomā rada iespējas sievietēm gūt pieredzi, kas atvieglo viņām uzņēmējdarbības sākšanu citās nozarēs;

AB.  tā kā sievietes uzņēmējas lielākoties darbojas nozarēs, kas ir sekundāras, ņemot vērā ekonomisko ienesīgumu un konkurētspēju tirgū;

AC.  tā kā trūkst pētījumu par sociālo uzņēmēju dzimumu un viņu piekļuvi finansējumam, lai gan kopumā šķiet, ka sociālajiem uzņēmumiem finansējumu iegūt ir grūtāk;

AD.  tā kā gan formāla, gan neformāla uzņēmējdarbības izglītība ir ļoti svarīga, lai radītu lielākas iespējas sievietēm un meitenēm šajā jomā,

1.  mudina dalībvalstis atzīt sieviešu uzņēmējdarbības nozīmi valsts ekonomikā un šķēršļus, kuri jāpārvar; aicina dalībvalstis un reģionus izstrādāt konkrētas stratēģijas, ar kurām veicināt sieviešu uzņēmējdarbības kultūru, paturot prātā darbu, kas tiek veikts attiecībā uz vajadzībām, motivāciju un nosacījumiem saistībā ar dzimumu stereotipu izskaušanu, kā arī dažādiem pārvaldības un vadības stiliem un jauniem uzņēmumu organizēšanas un pārvaldības veidiem;

2.  aicina Komisiju nodrošināt dzimumu līdztiesības aspekta pilnīgu integrēšanu visos turpmākajos politikas virzienos uzņēmējdarbības jomā;

3.  aicina dalībvalstis aktīvi sadarboties ar privāto sektoru, lai izceltu tos uzņēmumus, kuri cenšas veicināt dzimumu līdztiesību un savu labāko praksi;

4.  aicina dalībvalstis pieņemt programmas, ar kurām sniedz palīdzību, atbalstu un konsultācijas sievietēm uzņēmējām, viņām uzsākot vērtību un labklājību radošu un novatorisku uzņēmumu darbību, kuru pamatā ir sociālās atbildības principi;

5.  aicina dalībvalstis reģionālā līmenī apkopot pa dzimumiem iedalītus datus, tostarp par dažādām sieviešu uzņēmējdarbības jomām, lai atzītu sieviešu uzņēmēju ieguldījumu sociālajā jomā, un regulāri ziņot par viņu skaitu; iesaka datus apkopot un konsolidēt Eiropas līmenī, izmantojot Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta un Eurostat atbalstu; iesaka, ka kvalificētam dzimumu jautājumu ekspertam jebkādu uzņēmējdarbības, sociālās ekonomikas un sociālo uzņēmumu pētījumu metodoloģijā būtu jāiekļauj dzimumu līdztiesības aspekts un ka īpaša uzmanība būtu jāveltī tādu sieviešu pieredzei, kuru identitāti raksturo daudzējāda atstumtība;

6.  aicina Komisiju sieviešu uzņēmējdarbības jautājumu iekļaut sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģijā laikposmam pēc 2015. gada;

7.  prasa attiecībā uz sieviešu uzņēmējdarbību veidot holistisku pieeju, kuras mērķis ir veicināt un atbalstīt sievietes, viņām veidojot uzņēmējdarbības karjeru, atvieglot piekļuvi finansējumam un uzņēmējdarbības iespējām un radīt vidi, kas ļauj sievietēm īstenot savu potenciālu un kļūt par veiksmīgām uzņēmējām, nodrošinot cita starpā profesionālās un privātās dzīves saskaņošanu, bērnu aprūpes iestāžu pieejamību un īpaši pielāgotu apmācību;

8.  aicina ES iestādes, dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās iestādes pastiprināt cīņu pret dzimumu stereotipiem un īstenot pasākumus, kuru mērķis ir cīnīties pret stereotipiskiem uzskatiem par vīriešu un sieviešu iezīmēm un spējām, kādi joprojām pastāv tādās vīriešu dominances nozarēs kā zinātne un tehnoloģijas, inovācija un izgudrojumi; uzskata, ka šajās nozarēs lēmumu pieņēmēji, ieguldītāji, finanšu sektors un tirgus var sievietes uztvert kā mazāk uzticamas vai mazāk profesionālas, jo potenciālie klienti, piegādātāji, partneri, bankas un ieguldītāji dažkārt ar skepsi izturas pret sievietēm uzņēmējām, kurām nākas būt daudz neatlaidīgākām, pierādot savas zināšanas, prasmes un spējas, lai iegūtu viņām vajadzīgo finansējumu;

Darba un privātās dzīves līdzsvars

9.  aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt uzņēmējdarbības nozīmi sieviešu un vīriešu darba un privātās dzīves līdzsvarošanā, likvidēt šķēršļus, kas kavē vai pat nepieļauj sieviešu uzņēmējdarbību, un pieņemt saskaņotu tādu pasākumu sistēmu, ar kuriem atbalstīt sieviešu līdzdalību darba tirgū; pēc tam, kad ir pieņemts lēmumus atsaukt priekšlikumu par grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma direktīvas grozīšanu, un lai nodrošinātu progresu dzimumu līdztiesības politikas jomā ES līmenī, mudina iestādes risināt konstruktīvu dialogu, lai noskaidrotu, kā vislabāk atbalstīt un īstenot darba un privātās dzīves līdzsvara politikas nostādnes, kā arī vienādu ģimenes pienākumu sadalījumu, turklāt uzsverot vīriešu lomu līdztiesības veicināšanā; atkārtoti norāda, ka bērna kopšanas un paternitātes atvaļinājums var pozitīvi ietekmēt sieviešu līdzdalību darba tirgū, un mudina dalībvalstis — ja tās to vēl nav izdarījušas — apsvērt iespēju ieviest paternitātes atvaļinājumu; aicina Komisiju līdz 2016. gada beigām ierosināt konkrētus pasākumus, tostarp tiesību aktu priekšlikumus, lai sieviešu līdzdalību darba tirgū palielinātu ar pasākumiem, kuri uzlabo darba un privātās dzīves līdzsvaru;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis atcerēties, ka svarīgi ir sasniegt Barselonas mērķus, lai darba un privātās dzīves līdzsvars kļūtu par realitāti visiem, kā arī īstenot atbilstošus leģislatīvus un neleģislatīvus pasākumus, kas paredzēti Komisijas 2015. gada augustā publicētajā ceļvedī par darba un ģimenes dzīves saskaņošanu, un izmantot piemērotus instrumentus un stimulus, tostarp tādus ES fondus kā Eiropas Sociālo fondu, Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai, lai garantētu kvalitatīvas, izmaksu ziņā pieejamas aprūpes nodrošināšanu bērniem un citām apgādājamām personām, tostarp gados vecākiem aprūpējamiem cilvēkiem un ģimenes locekļiem, kuri ir invalīdi; uzsver, ka svarīgs ir racionāls un elastīgs darba laiks, lai vecāki un aprūpētāji varētu panākt darba un privātās dzīves līdzsvaru; atgādina, ka īpašajā pašnodarbināto personu situācijā svarīga ir pilnīga sociālo tiesību aizsardzība, bez kuras inovatīva un iekļaujoša uzņēmējdarbība nav iespējama;

11.  uzsver, ka tradicionālais dzimumu lomu sadalījuma veids sabiedrībā, darba vietās un ģimenē ir jāmaina, iedrošinot vīriešus vairāk iesaistīties mājas darbos un apgādājamo radinieku aprūpē un šim nolūkam izmantojot, piemēram, obligātu paternitātes atvaļinājumu, nenododamu bērna kopšanas atvaļinājumu un valsts politiku, kas ļauj efektīvi apvienot ģimenes un darba pienākumus, jo īpaši sievietēm un jo sevišķi tādās sīvas konkurences un mobilās nozarēs, kurās garas un elastīgas darba stundas ir norma, kā arī izmantojot mūžizglītību, lai ietu kopsolī ar jaunākajiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem un tirgus iespējām;

Informācija un tīkli

12.  uzsver, ka nozīmīgas ir rūpes arī pēc sākumposma, lai sievietēm, kas izvēlējušās uzņēmējdarbību, palīdzētu konsolidēt un paplašināt viņu uzņēmumus, kā arī kontaktu tīklu veidošana un apmaiņa ar labāko praksi, darbaudzināšana, sieviešu darbības modeļi un savstarpējs atbalsts šīm sievietēm, tostarp lai panāktu, ka nozares ir inovatīvas, ilgtspējīgas un ienesīgas, tajā pašā laikā neapdraudot veselīgas vispārējas labklājības nosacījumus;

13.  uzsver sieviešu novatoru un uzņēmēju lielo potenciālu, kā arī būtisko lomu, kāda viņām var būt ekonomikas digitālajā pārveidē; aicina Komisiju un dalībvalstis ieguldīt līdzekļus sieviešu un meiteņu digitālajā potenciālā, kā arī pilnībā atbalstīt un sekmēt sieviešu digitālās uzņēmējdarbības kultūru un veicināt sieviešu integrāciju un līdzdalību informācijas sabiedrībā;

14.  uzsver, ka liela nozīme ir publiskajai telpai, lai palīdzētu izstrādāt projektus (pamanāmības nodrošināšana un uzņēmumu inkubatoru darbība) un sniegtu finansiālu un ar nodokļiem saistītu atbalstu, atbilstošu un aktuālu informāciju un konsultācijas par uzņēmuma izveidi, jo īpaši jaunām sievietēm uzņēmējām; uzsver arī to, ka svarīgs ir finansējums uzņēmējdarbības konsolidācijai, lielākai klātbūtnei sociālajos forumos, privātās dzīves un darba saskaņošanas politikai un tam, ka iestādes atzīst šīs grupas — gan jaunu, gan ilggadīgu uzņēmēju — nozīmi sabiedrībā;

15.  atzinīgi vērtē dažādu Eiropas tīklu izveidi sievietēm uzņēmējām; mudina Komisiju aktīvāk informēt par sieviešu uzņēmēju sasniegumiem un, piešķirot uzņēmējdarbības veicināšanas balvas un rīkojot Eiropas sociālās inovācijas konkursu, nepārprotami atzīt, ka viņas ir potenciāli darbības paraugi;

16.  uzskata, ka Eiropas sieviešu uzņēmēju tīkliem būtu jāveido Eiropas un valstu tīkls, lai veicinātu un palīdzētu sievietēm iegūt finansējumu un konsultāciju pakalpojumus par vieglāku piekļuvi;

17.  aicina Komisiju uzsvērt forumu izmantošanu paredzamajā Eiropas sieviešu uzņēmējdarbības e-platformā un ietvert pakāpenisku plānu, kā piekļūt Eiropas finansējuma iespējām, vienlaikus padarot e-platformu pievilcīgu potenciālajiem ieguldītājiem un dalībvalstu valdību dienestiem, mēģinot birokrātisko slogu sievietēm uzņēmējām mazināt ar administratīvo procedūru skaidrojumu, un tādējādi izveidot e-platformu, kas šajā jomā varētu kļūt par turpmāku atsauci;

18.  aicina Komisiju, neietekmējot Komisijas budžetu un spēkā esošo struktūru, ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un privātā sektora uzņēmumiem izveidot Eiropas biznesa centru sievietēm, kuram būtu jādarbojas kā kontaktpunktam, lai veicinātu sievietēm uzņēmējām paredzētās Komisijas iniciatīvas, kas nodrošina pārvaldības un tehnisko palīdzību, rada un atbalsta esošos tīklus, kā arī uzraudzības un dzimumu līdztiesību sekmējošas uzņēmējdarbības iniciatīvas un programmas, kuras finansē no ES budžeta;

19.  aicina Komisiju un dalībvalstis padarīt sievietēm uzņēmējām pieejamākus nozīmīgākos tehniskos, zinātniskos un uzņēmējdarbības tīklus, jo šāda piekļuve ir būtiska, lai attīstītu uzņēmējdarbības koncepcijas, atrastu potenciālos klientus, piegādātājus un partnerus, izprastu tirgu un tā tendences, iespējas un nepilnības un iegūtu stratēģisku informāciju, sadarbību un atbalstu;

Piekļuve finansējumam

20.  aicina dalībvalstu valdības, iestādes un līdztiesības veicināšanas struktūras (ja tādas pastāv) sadarboties ar finanšu nozari attiecībā uz savu pienākumu nodrošināt sieviešu un vīriešu līdztiesību kapitāla pieejamībā pašnodarbinātām personām un MVU; aicina tās apsvērt iespējas ieviest dzimumu līdztiesības principu struktūrās, kuras sniedz pārskatus par aizdevumu piešķiršanu, riska profilu izstrādē, ieguldījumu pilnvaru un personāla struktūru pielāgošanā, kā arī finanšu produktos un to reklāmā;

21.  aicina dalībvalstis izstrādāt atbalsta plānus, kuros izklāstīti pasākumi sieviešu uzņēmējdarbības un uzņēmumu konkurētspējas un uzņēmējdarbības atbalstam, tajos ietverot gan uzņēmējdarbības kultūras veicināšanu, gan jaunu tehnoloģiju ieviešanu un finansējumu pētniecībai, attīstībai un inovācijai;

22.  aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt dzimumu līdztiesības aspekta īstenošanu ES finansējuma piešķiršanā uzņēmējdarbībai; ierosina Komisijai ieviest dzimumu kvotas visu veidu mērķtiecīgā atbalstā maz pārstāvētām un nelabvēlīgā situācijā esošām grupām, lai nodrošinātu virzību uz paritātes sasniegšanu uzņēmējdarbībā;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzņēmējdarbības finansēšanas pamanāmību palielināt, izstrādājot palīdzības plānus mikrofinansējuma saņemšanai, tostarp no Eiropas Progresa mikrofinansēšanas instrumenta, un apsvērt iespējas sadarboties ar privāto sektoru, lai tā sauktajās sieviešu nozarēs veiktu ieguldījumus, piemēram, sniegt valsts aizdevuma garantijas;

24.  uzsver, ka nākamajā plānošanas laikposmā 2014.–2020. gadam ir svarīgi izmantot visas iespējamās finanšu plūsmas, jo īpaši struktūrfondus;

25.  mudina dalībvalstis veicināt pasākumus un darbības, lai nodrošinātu palīdzību un konsultācijas sievietēm, kas nolēmušas kļūt par uzņēmējām, veicināt sieviešu uzņēmējdarbību, atvieglojot un vienkāršojot piekļuvi finansējumam un cita veida atbalstam, un novērst birokrātiskos un citus šķēršļus sieviešu jaunuzņēmumiem;

26.  aicina Komisiju izpētīt un izstrādāt priekšlikumus par to, kā ieinteresēt sievietes dibināt uzņēmumus; uzsver, ka sievietes, kurām piemīt vajadzīgās uzņēmējdarbības iemaņas, būtu jāinformē par atbalsta programmām un finansējuma iespējām;

27.  aicina Komisiju un dalībvalstis ciešā sadarbībā ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu sākt uzkrāt pa dzimumiem iedalītus datus par uzņēmēju piekļuvi finansējumam un sīkāk izpētīt, vai šajā saistībā ir jebkādi pārliecinoši pierādījumi par sieviešu tiešu vai netiešu diskrimināciju un, ja tādi ir, kā būtu jānovērš ārējie faktori, kas ietekmē ieguldītāju vērtējumu par sieviešu vadītu jaunuzņēmumu dzīvotspēju;

28.  aicina Komisiju savā nākamajā pārskatā un jaunākajā informācijā par Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktu (SBA), kā arī SBA gada ziņojumos novērtēt konkrētas problēmas, ar kurām saskaras sievietes uzņēmējas; uzskata, ka šīs problēmas būtu jāņem vērā visās SBA programmās un ka būtu jāizstrādā papildu rīcības plāns, lai pārvarētu šķēršļus, ar kuriem sastopas sievietes uzņēmējas;

29.  atzinīgi vērtē Komisijas pārskatu par to, kā dalībvalstis ir piemērojušas Direktīvu 2004/113/EK un transponējušas to savos tiesību aktos, taču pauž nožēlu, ka uzmanība nav pievērsta netiešās diskriminācijas apzināšanai; aicina Komisiju vēlreiz pārskatīt direktīvu, apsverot efektīvākus pasākumus šīs iespējamās diskriminācijas novēršanai;

30.  uzskata, ka vieglāka piekļuve finansējumam būtu jānodrošina sievietēm uzņēmējām inovatīvās un ilgtspējīgās nozarēs, kurās pārsvarā strādā vīrieši, jo īpaši pievēršoties IKT, būvniecībai un transportam; šajā sakarībā aicina nodrošināt labāku uzraudzību, lai izvairītos no tādas rīcības, kad vīrieši izmanto sievietes kā “izkārtnes”, lai panāktu finansējumu ar vieglākiem nosacījumiem;

Izglītība un apmācība uzņēmējdarbības jomā

31.  mudina dalībvalstis izglītībā un apmācībā veicināt uzņēmējdarbības kultūru; uzsver, ka liela nozīme ir izglītībai visos līmeņos — gan formālai, gan neformālai izglītībai un tostarp mūžizglītībai — lai atbalstītu uzņēmējdarbību un jaunu uzņēmumu attīstību, tostarp IKT un jo īpaši tādu mācību priekšmetu jomās, kurus apgūst galvenokārt meitenes, piemēram, veselības aprūpē un citās pakalpojumu nozarēs; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt stimulus, ar kuriem panākt sieviešu un vīriešu līdzsvarotāku pārstāvību uzņēmējdarbībā un veicināt šo pārstāvību, vairāk informējot sievietes par priekšrocībām, ko rada apmācība uzņēmējdarbībā;

32.  aicina skolas un augstskolas mudināt meitenes un sievietes izvēlēties mācību priekšmetus, kas ļauj veidot karjeru sektoros, kuri iekļaujas zinātnes un finanšu jomās un tādās strauji augošās un ienesīgās nozarēs kā jaunās tehnoloģijas, tostarp ekotehnoloģija, digitālās vides un IT;

33.  aicina dalībvalstis sadarboties ar publisko sektoru, privāto sektoru, NVO, augstskolām un skolām, lai izveidotu vairāk māceklības un formālas un neformālas izglītības programmu, tostarp tādas, kas dod studentiem iespējas jau agri īstenot attīstības projektus, kuru pamatā ir reālas uzņēmējdarbības koncepcijas, un uzņēmumu inkubatorus, kuru mērķis ir dot iespējas jauniem uzņēmējiem, vienlaikus mācoties, izprotot un īstenojot darba tiesību kultūru;

34.  aicina ES ieguldīt līdzekļus programmās, kas nodrošina sieviešu — gan darba ņēmēju, gan uzņēmēju — mācību turpināšanos, pastāvīgi atjaunina viņu prasmes un nodrošina kvalitatīvu profesionālo attīstību, īpaši saistībā ar tirdzniecības sektoru;

35.  uzsver, ka ir svarīgi veicināt pieejamības iespējas sievietēm uzņēmējām, tostarp izmantojot stipendijas un mācību kursus par uzņēmuma darbības sākšanas un vadīšanas galvenajiem juridiskajiem aspektiem, piemēram, par tiesību aktiem uzņēmējdarbības sākšanai, intelektuālo īpašumu un datu aizsardzību, nodokļu noteikumiem, e-tirdzniecību, pieejamām valsts dotācijām utt., kā arī rīkot apmācību par jaunajām informācijas un komunikāciju tehnoloģijām, sociālajiem tīkliem, tiešsaistes tirdzniecību, kontaktu dibināšanu utt.;

36.  ar bažām norāda, ka sievietes bieži pārāk zemu novērtē savas prasmes, iespējams, sabiedrībā iesakņojušos stereotipu dēļ, un daudz biežāk nekā vīrieši atzīst uzņēmējdarbības prasmju, pašpaļāvības un uzstājības trūkumu un negatavību uzņemties uzņēmējdarbības sākšanas risku un ka tāpēc ir nepieciešamas motivācijas un psiholoģiskā atbalsta programmas, lai sekmētu sieviešu uzņēmēju pašapziņu;

Sociāla uzņēmējdarbība

37.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pētījumus, lai noskaidrotu, kāpēc sievietes aktīvāk iesaistās sociālajā uzņēmējdarbībā un kāda ir šīs darbības iespējamā palielinošā ietekme uz tradicionālo uzņēmējdarbību;

38.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt tādu finanšu instrumentu pilnveidošanu, kuri vērtē uzņēmumus, ņemot vērā to ieguldījumu sabiedrībā, un atbalstīt uzticības zīmju izveidi sociālās un videi draudzīgās uzņēmējdarbības jomā; iesaka iekļaut dzimumu līdztiesības aspektu un iespēju nodrošināšanu sievietēm kā sociālās ietekmes pasākumus, kas savukārt mudinātu sociālos uzņēmējus izvērtēt savus uzņēmumus no dzimumu līdztiesības viedokļa;

39.  uzsver, ka alternatīviem uzņēmējdarbības modeļiem, piemēram, kooperatīviem un savstarpējām sabiedrībām, ir svarīga nozīme, veicinot dzimumu līdztiesību un sekmējot ilgtspējīgu un iekļaujošu attīstību un izaugsmi; aicina Komisiju un dalībvalstis atvieglot un veicināt šos alternatīvos modeļus;

o
o   o

40.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp.
(2) OV C 130, 30.4.2011., 4. lpp.
(3) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.
(4) OV L 180, 15.7.2010., 1. lpp.
(5) OV C 51 E, 22.2.2013., 56. lpp.
(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0074.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0320.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0311.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0292.
(10) Komisijas ziņojums (2014) Statistical data on Women entrepreneurs in Europe (Statistikas dati par sieviešu uzņēmējdarbību Eiropā).
(11) Komisijas publikācija (2012) Flash Eurobarometer 354: Entrepreneurship in the EU and beyond (Eirobarometra zibensaptauja Nr. 354 par uzņēmējdarbību ES un ārpus tās).
(12) Komisijas ziņojums (2008) Evaluation on policy: promotion of women innovators and entrepreneurship (Politikas novērtējums — sieviešu inovācijas un uzņēmējdarbības veicināšana).
(13) Komisijas pētījums (2014) Statistical data on Women entrepreneurs in Europe (Statistikas dati par sieviešu uzņēmējdarbību Eiropā).
(14) Eiropas Parlamenta politikas departamenta pētījums (2015) Women’s Entrepreneurship: closing the gender gap in access to financial and other services and in social entrepreneurship (Sieviešu uzņēmējdarbība — dzimumu atšķirības novēršana attiecībā uz piekļuvi finanšu un citiem pakalpojumiem un sociālo uzņēmējdarbību).
(15) Komisijas dokuments (2015) Interim evaluation of the European Progress Microfinance Facility (Starpposma novērtējums par Eiropas Progresa mikrofinansēšanas instrumentu).
(16) KPMG ziņojums (2015) Women in Alternative Investments (Sievietes alternatīvo ieguldījumu nozarē).


Politikas nostādnes attiecībā uz prasmju veidošanu cīņā pret jauniešu bezdarbu
PDF 535kWORD 145k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūcija par politikas nostādnēm attiecībā uz prasmju veidošanu cīņā pret jauniešu bezdarbu (2015/2088(INI))
P8_TA(2016)0008A8-0366/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, īpaši tā 165. un 166. pantu,

–  ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par jauniešu piekļuves darba tirgum veicināšanu un praktikanta, stažiera un mācekļa statusa nostiprināšanu(1),

–  ņemot vērā Padomes ieteikumu par Jaunatnes garantijas izveidi,

–  ņemot vērā 2013. gada 16. janvāra rezolūciju par Jaunatnes garantiju(2),

–  ņemot vērā 2014. gada 15. aprīļa rezolūciju par veidiem, kādos Eiropas Savienība var palīdzēt veidot labvēlīgu vidi uzņēmumiem, uzņēmējdarbībai un jaunu uzņēmumu veidošanai, lai radītu darbvietas(3),

–  ņemot vērā 2014. gada 22. oktobra rezolūciju par Eiropas Ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — 2014. gada prioritāšu īstenošana(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra ieteikumu par pamatprasmēm mūžizglītībā(5),

–  ņemot vērā Padomes ieteikumu par stažēšanās kvalitātes sistēmu(6) un ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 2. jūlija rakstisko jautājumu E-010744/2015 par Padomes ieteikumu par stažēšanās kvalitātes sistēmu,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada aprīļa secinājumus par sadarbības uzlabošanu dažādu nozaru politiku jomā, lai efektīvi risinātu sociālekonomiskās problēmas, ar kurām saskaras jaunieši(7),

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas sagatavoto jautājumu sarakstu saistībā ar Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu(8),

–  ņemot vērā Cedefop 2013. gada jūnija informatīvo paziņojumu „Atlabšanas iespējas –– trīs prasmju un darba tirgus attīstības scenāriji 2025. gadam”,

–  ņemot vērā Cedefop 2014. gada marta informatīvo paziņojumu „Prasmju neatbilstība, ko nevar nepamanīt”,

–  ņemot vērā Cedefop 2014. gada novembra pētījumu „Novērtējuma problēma –– cik iespējama ir visu mācīšanās veidu atzīšana Eiropā”,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Sestais ziņojums par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju — ieguldījumi darbvietās un izaugsmē” (COM(2014) 0473),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020). Atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem” (COM(2010)0636),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada aprīļa ziņojumu „Garantijas jauniešiem partnerību izmēģināšana uz vietas — kopsavilkuma ziņojums par galvenajiem sasniegumiem un gūto pieredzi saistībā ar Eiropas Parlamenta sagatavošanas darbību attiecībā uz garantiju jauniešiem”,

–  ņemot vērā Eurofound 2015. gada ziņojumu „Jauniešu uzņēmējdarbība Eiropā –– vērtības, attieksme un politikas nostādnes”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006, un īpaši tās IV nodaļu „Jaunatnes nodarbinātības iniciatīva”(9),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A8-0366/2015),

A.  tā kā pašlaik Eiropas Savienībā 4,5 miljoni jauniešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem ir bezdarbnieki un tā kā vairāk nekā 7 miljoni jauno eiropiešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem nav iesaistīti ne darba tirgū, ne izglītībā, ne apmācībā;

B.  tā kā bezdarba līmenis Savienībā 2014. gada beigās sasniedza 9,9 %, un tā kā jauniešu bezdarba līmenis bija divtik liels, proti, 21,4 %;

C.  tā kā krīze jauniešus skāra īpaši smagi;

D.  tā kā brīvajām darbvietām atbilstīgu prasmju trūkums un izglītības un apmācības sistēmu neatbilstība ir faktori, kas rada jauniešu bezdarbu; tā kā –– lai arī jaunieši mūsdienās ir izglītotāki un prasmīgāki nekā iepriekšējās paaudzēs, viņi joprojām saskaras ar būtiskiem strukturāliem šķēršļiem tādu kvalitatīvu darbvietu atrašanā, kas būtu atbilstošas ES un dalībvalstu standartiem; tā kā jauniešu bezdarba krīzi nevar atrisināt, ja Eiropā efektīvi un noturīgi netiks radītas kvalitatīvas darbvietas;

E.  tā kā kavēšanās attiecībā uz piekļuvi darba tirgum un ilgie bezdarba periodi nelabvēlīgi ietekmē karjeras, atalgojuma, veselības un sociālās mobilitātes izredzes;

F.  tā kā jaunieši ir svarīga Eiropas ekonomikas vērtība un tā kā viņiem ir jācenšas iegūt prasmes, kas nepieciešamas darba tirgū, un paredzēt darba tirgus turpmākās vajadzības;

G.  tā kā jauniešus var iedalīt trīs lielās grupās: studenti, darba ņēmēji un bezdarbnieki un tā kā katrai no šīm grupām nepieciešama atšķirīga politiskā pieeja, lai nodrošinātu, ka jaunieši tiek integrēti darba tirgū, proti, jauniešiem studentiem ir vajadzīgas darba tirgum nepieciešamās prasmes, jauniešiem darba ņēmējiem ir jāatjaunina savas zināšanas un jāpiedalās apmācībā visas karjeras garumā, bet attiecībā uz jauniešiem bezdarbniekiem būtu jānošķir aktīvie darba meklētāji un jaunieši, kas nav iesaistīti ne darba tirgū, ne izglītībā, ne apmācībā (NEET);

H.  tā kā ir jāveic visi iespējamie pasākumi, lai panāktu, ka izglītības sistēmas pienācīgi sagatavo audzēkņus darbam profesijā, un lai nodrošinātu ciešu sadarbību starp izglītības nozares pārstāvjiem, attiecīgos gadījumos sociālajiem dienestiem, darba devējiem un izglītojamajiem;

I.  tā kā apmācības un izglītības plānošana tiek būtiski uzlabota, ja lēmumu pieņemšanas procesos iesaista studentu un jauniešu organizācijas, turklāt sekmīgāk tiek apmierinātas sabiedrības un darba tirgus vajadzības un nodrošinātas nepieciešamās prasmes;

J.  tā kā nelabvēlīgā situācijā esošām, diskriminētām vai neaizsargātām personām parasti ir liegta iespēja attīstīt savus talantus, spējas un prasmes, ja izglītības, nodarbinātības un sociālajā politikā netiek ņemta vērā sociālā dimensija; tā kā pietiekami finanšu resursi būtu jāpiešķir izglītības sektoram;

K.  tā kā efektīvas izglītības, apmācības un prasmju attīstības politikas īstenošana ar darba devēju, nodarbinātības aģentūru un citu attiecīgo ieinteresēto personu atbalstu var palīdzēt samazināt jauniešu bezdarbu;

L.  tā kā ir pienācīgi jāapmāca darbinieku atlases speciālisti, personāla vadītāji, nodarbinātības dienestu darbinieki, darba devēji un izglītības nozares speciālisti;

M.  tā kā 2008. gada finanšu krīze ir radījusi papildu grūtības jauniešu iekļūšanai darba tirgū, jo ekonomisko cikla pārmaiņas vairāk ietekmē jauniešu bezdarbu nekā kopējo bezdarbu, ņemot vērā to, ka jaunieši kopumā ir mazāk pieredzējuši;

N.  tā kā mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi ir vieni no būtiskākajiem nodarbinātības radītājiem ES un nodrošina būtiski vairāk nekā 80 % darbvietu, kā arī ir rādījuši priekšzīmi daudzās „zaļajās” nozarēs, bet var saskarties ar īpašām grūtībām nepieciešamo prasmju prognozēšanā un darbvietu potenciāla izmantošanā;

O.  tā kā jauniešu uzņēmējdarbība var palīdzēt mazināt jauniešu bezdarbu un ar izglītības un apmācības programmām veicināt jauniešu nodarbinātību;

P.  tā kā stažēšanās un māceklības shēmu panākumi Savienībā to īpatnību dēļ ir atšķirīgi;

Q.  tā kā garantija jauniešiem, ja to efektīvi īsteno, ir visaptveroša pieeja, lai palīdzētu jauniešiem sekmīgi iekļauties darba tirgū vai iegūt kvalitatīvu izglītību, un par to liecina rezultāti, kas gūti, īstenojot Eiropas Parlamenta sagatavošanas darbību saistībā ar garantiju jauniešiem;

R.  tā kā, lai nodrošinātu, ka garantija jauniešiem ir efektīva, ir svarīgi novērtēt jauniešu darba patiesās vajadzības un konkrētās nozares, kurās tiks piedāvātas darba iespējas nākotnē, piemēram, sociālā ekonomika un zaļā ekonomika, un papildus pastāvīgi un rūpīgi uzraudzīt ne tikai attiecīgos projektus, bet arī aģentūras, kuras šos projektus nodrošina, izstrādājot regulārus ziņojumus par šādu pasākumu panākumiem jauniešu bezdarba izskaušanā;

S.  tā kā Jaunatnes nodarbinātības iniciatīva ir būtisks līdzeklis, ar ko sniedz mērķtiecīgu atbalstu NEET,

Sadarbība, līdzdalība, partnerības

1.  norāda, ka individuālo prasmju attīstība un zināšanu un prasmju izplatība ir viens no galvenajiem integrētas nodarbinātības un sociālās politikas elementiem, kas var sniegt iespēju panākt ilgtermiņa izaugsmi, veicināt Eiropas konkurētspēju, novērst bezdarbu un veidot iekļaujošāku Eiropas sabiedrību, ja vien prasmju attīstības programmās tiks atzītas jauniešu bezdarbnieku daudzlīmeņu vajadzības un spējas; atgādina, ka prasmju attīstība nebūs efektīva, ja vienlaicīgi netiks risināts jautājums par darbvietu radīšanu un pienācīgu sociālā nodrošinājuma aizsardzību;

2.  uzsver, ka Komisijas prioritāte „jauns stimuls nodarbinātībai, izaugsmei un ieguldījumiem” ir ļoti svarīga un ka Komisija savā 2015. gada darba programmā ir apņēmusies īstenot praktiskas iniciatīvas nolūkā sekmēt integrāciju un nodarbināmību darba tirgū, jo īpaši pasākumus, kas dalībvalstīm palīdzētu nodrošināt jauniešiem darbu; atkārtoti norāda, ka Parlaments regulāri ir ierosinājis dažādus risinājumus, uzsverot, ka jauniešu nodarbinātībai, izglītībai un apmācībai vajadzētu būt vienai no galvenajām ES politikas prioritātēm;

3.  atgādina, ka ir ļoti svarīgi jauniešus, attiecīgās ieinteresētās personas, organizācijas un sociālos partnerus iesaistīt tādu attiecīgu iniciatīvu izstrādes, īstenošanas, uzraudzības un novērtēšanas veicināšanā, kuru mērķis ir atbalstīt jauniešu nodarbinātību ES, dalībvalstu un vietējā līmenī;

4.  norāda, ka, no vienas puses, Eiropā ir 24 miljoni bezdarbnieku, tostarp 7,5 miljoni NEET, un, no otras puses, Eiropas Savienībā ir 2 miljoni brīvu darbvietu; norāda, ka joprojām ir daudz pārāk augstu kvalificētu jauniešu bezdarbnieku, kuru prasmes neatbilst darba tirgus vajadzībām; tādēļ uzsver nepieciešamību izveidot ciešas partnerības starp vietējām pašvaldībām, vispārējiem vai specializētiem izglītības un nodarbinātības pakalpojumu dienestiem, sociālajiem partneriem un uzņēmumiem, lai palīdzētu izstrādāt, īstenot un pārraudzīt noturīgas, integrējošas un kvalitatīvas īstermiņa un vidēja termiņa nodarbinātības stratēģijas un rīcības plānus; aicina veidot ciešāku strukturālo sadarbību un apmaiņu starp izglītības, arodizglītības un valsts pārvaldes iestādēm, uzņēmumiem un pilsonisko sabiedrību, īpaši studentu un jauniešu organizācijām, nolūkā sekmīgāk pielāgot prasmes darba tirgus vajadzībām, tostarp dodot otro iespēju, un uzlabot izglītības un apmācības kvalitāti; uzsver, ka šāda sekmīgāka sadarbība ir ļoti būtiska arī efektīvai garantijas jauniešiem shēmas īstenošanai;

5.  atzinīgi vērtē Komisijas ierosinātos līdzekļus prasmju attīstībai un vajadzīgo prasmju prognozēšanu; akcentē, ka prasmju attīstībā vajadzētu iekļaut stimulus prasmju pilnveidošanai zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātikas (STEM) jomās, kas ir ļoti lietderīgas ekonomikā; tomēr uzsver, ka ir nepieciešama tālejošāka rīcība un ieguldījumi; uzskata — lai prognozētu turpmāk nepieciešamās prasmes, visos līmeņos ir cieši jāiesaista visi ieinteresētie darba tirgus dalībnieki;

6.  aicina dalībvalstis, reģionālās pārvaldes iestādes un vietējās pašpārvaldes sadarbībā ar sociālajiem partneriem un apmācības nodrošinātājiem pieņemt un īstenot prasmju attīstības un prognozēšanas stratēģijas, lai tādā veidā uzlabotu vispārējās, nozaru un profesionālās prasmes; turklāt uzsver, ka ir svarīgi veidot partnerības un uzticēšanos starp izglītības iestādēm, uzņēmumiem, sociālajiem partneriem un publiskajām iestādēm;

7.  uzsver augstākās izglītības iestāžu nozīmi, attīstot studentu zināšanas un kompetences, kas viņiem pēc absolvēšanas būs nepieciešamas, lai gūtu panākumus darba tirgū;

8.  uzsver kompetentu un pretimnākošu skolotāju un pasniedzēju būtisko lomu priekšlaicīgi mācības pārtraukušo skolēnu skaita samazināšanā, jo īpaši mazāk attīstītos reģionos, un jauniešu nodarbinātības uzlabošanā; uzsver, ka skolām, apmācības iestādēm, vietējām kopienām un izglītības politikas nostādnēm būtu labāk jāatbalsta skolotāji, piemēram, piedāvājot iedarbīgāku un mūsdienu prasībām atbilstošāku apmācību jaunu prasmju iegūšanai tādās jomās kā uzņēmējdarbība un IKT, sekmējot savstarpēju mācīšanos un paraugprakses apmaiņu un atvieglojot piekļuvi apmācībai un uzlabotas nepārtrauktas PIA sistēmām; šajā sakarībā norāda, cik svarīgi ir ieguldīt līdzekļus skolotājiem paredzētā mūžizglītībā; stingri iebilst pret jebkādiem izglītības budžeta samazinājumiem, jo īpaši apvienojumā ar stipendiju un dotāciju samazināšanu, un pret studiju maksas palielināšanu;

9.  mudina integrēt jaunas mācīšanas un apmācības metodes, ko skolotāji izstrādājuši atbilstoši izglītojamo konkrētajām vajadzībām;

10.  uzsver, ka izglītības un apmācības iestādēm un uzņēmumiem ir jāstrādā kopīgi, lai izstrādātu kvalifikācijas, kas precīzi atspoguļotu reālās, mūža garumā iegūtās prasmes;

11.  uzsver, ka ir svarīgi jaunus, novatoriskus darba devējus iesaistīt pastāvīgā dialogā starp izglītības iestādēm un darba devējiem, lai izglītību un specializēto apmācību sekmīgāk pielāgotu darba tirgus prasībām; atzinīgi vērtē darbaudzināšanas programmas, kas izstrādātas, lai sagatavotu jauniešus turpmākam darbam, un uzsver šādu programmu nozīmi;

12.  uzsver administratīvās spējas un nodarbinātības dienestu darba nozīmi; aicina stiprināt partnerības principa ievērošanu publisko iestāžu un pilsoniskās sabiedrības attiecībās, kā arī nodrošināt atbilstīgu apmācību vietējām un reģionālajām pašvaldībām un citām ieinteresētajām personām, lai Eiropas līdzekļus izmantotu efektīvāk un stratēģiskāk; turklāt prasa, lai valdību plāni un centieni būtu ambiciozāki, paredzot jauniešu, uzņēmumu un pilsoniskās sabiedrības, kā arī izglītības un apmācības iestāžu vajadzības, lai ātrāk īstenotu nodarbinātības programmas un lai uzraudzītu panākto progresu;

13.  uzsver ciešas starpnozaru sadarbības nozīmi, jo īpaši starp nodarbinātības un izglītības iestādēm;

14.  atgādina, ka politikai ir jābūt tādai, kas palīdz NEET, tostarp no darba atbrīvotām personām, turpināt mācības vai integrēties darba tirgū;

15.  norāda, ka Eiropas līdzekļi, ja tos izmantotu efektīvāk un stratēģiskāk, varētu būt papildu instruments universitāšu un uzņēmumu izaugsmei un attīstībai; aicina izmantot vairāk finanšu resursus tam, lai izplatītu informāciju par Eiropas finanšu instrumentiem un universitātes un uzņēmumi iegūtu zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas, lai meklētu finansējumu, pētot un pārvaldot finanšu projektus;

16.  uzsver — lai nodrošinātu pareizu ES līdzekļu izmantojumu, ir svarīgi ieviest uzraudzības un pārraudzības sistēmu, lai tādā veidā pārliecinātos par to, kā minētie līdzekļi tiek izmantoti;

17.  prasa ieviest tādu ES balvu par labākajiem projektiem cīņā pret jauniešu bezdarbu, kuru varētu saistīt ar Eiropas mēroga konkursu „Eiropas Jaunatnes balva” un Eiropas balvu „Par jaunatnes nodarbinātības veicināšanu sociālajā ekonomikā”; aicina Komisiju popularizēt šādas iniciatīvas, lai uzlabotu informētību un pielāgotos iedzīvotāju vajadzībām; tomēr uzsver, ka ir jāuzņemas atbildība par budžeta līdzekļiem, un tāpēc aicina finansēt šādas iniciatīvas no pašreizējā budžeta;

18.  aicina izstrādāt uz nākotni un rezultātiem vērstu Eiropas prasmju stratēģiju, lai dotu ievirzi dalībvalstu prasmju stratēģiju izstrādei un tās integrētu valstu nodarbinātības plānos, vienlaikus nodrošinot vispusīgu pamatu nozaru rīcības plāniem, kas paredzēti nodarbinātības tiesību aktu paketē;

19.  aicina dalībvalstis pēc iespējas drīz īstenot saistībā ar Eiropas pusgadu konkrētai valstij adresētos ieteikumus attiecībā uz izglītību un darba tirgu un citus Komisijas ieteikumus;

MVU un uzņēmējdarbība

20.  uzsver uzņēmumu, tostarp MVU, sociālo un solidaritātes ekonomikas dalībnieku un mikrouzņēmumu, būtisko lomu jauniešiem darba dzīvē nepieciešamo prasmju apmācībā un darbvietu radīšanā; uzsver vajadzību nodrošināt jauniešiem izglītību, kas viņus sagatavotu uzņēmējdarbībai plašākajā nozīmē; mudina, tostarp mācību programmās, nodrošināt drošu vidi tādu profesionālo iemaņu apgūšanai, kas vajadzīgas uzņēmējdarbības sākšanai un vadīšanai, kā arī transversālu uzņēmējdarbības kompetenču, prasmju un zināšanu veicināšanai, kas tiek efektīvi nodotas, gūstot praktisku pieredzi darbā; uzsver, ka uzņēmējdarbības prasmes var mācīt dažādos mācību priekšmetos vai kā atsevišķu priekšmetu un ka ir jānodrošina kvalitatīvas stažēšanās un profesionālās apmācības iespējas gan augstākās izglītības iegūšanas laikā, gan pēc diploma iegūšanas; uzsver, ka demokrātiskās domāšanas un darbam komandā nepieciešamās iemaņas, atbildības uzņemšanās un situācijas analīzes prasmes ir daļa no mūžizglītības, kas atbalsta aktīvo pilsoniskumu; vērš uzmanību uz iespēju iesaistīt vairāk cilvēku (piemēram, veiksmīgus jaunos uzņēmējus, NVO, kuru mērķis ir veicināt uzņēmējdarbību) izglītības nodrošināšanai uzņēmējdarbības jomā, kā arī norāda uz tā priekšrocībām;

21.  atgādina, ka atbalsts uzņēmējdarbībai, izpratne par ekonomikas procesiem un personīgās atbildības un iniciatīvas stiprināšana ir svarīgi faktori, ar kuriem sekmēt aktīvu pieeju karjerai; uzskata, ka valsts pārvaldes iestādēm, izglītības nozarei, uzņēmumiem un pilsoniskajai sabiedrībai ir pienākums veicināt uzņēmējdarbību; atkārtoti pauž nepieciešamību uzņēmumos attīstīt iekšējo mobilitāti; atgādina par finanšu iestāžu lomu, nodrošinot iespējas jaundibinātiem uzņēmumiem un piekļuvi finansējumam, un aicina ieguldīt jaunās un potenciālās jomās, tostarp tīrās tehnoloģijās un zaļās darbvietās, kā arī attīstīt attiecīgas prasmes un veikt prognozes, jo minētajās jomās ir potenciāls radīt kvalitatīvas darbvietas;

22.  uzsver, ka uzņēmējdarbības prasmes var arī iegūt prasmju apguves programmās, kuras tiek organizētas ārpus vispārējās izglītības sistēmas, un šajās programmās var iekļaut izaugsmes vadības un darbaudzināšanas pasākumi, ko nodrošina pieredzējuši instruktori, uzņēmēji un uzņēmējdarbības eksperti, kuri veicina ne tikai vērtīgu zināšanu un padomu sniegšanu uzņēmējdarbības jomā un nodrošina atgriezenisko saiti potenciālajiem uzņēmējiem, bet ļauj arī tiem veidot vērtīgus kontaktu tīklus ar jau esošiem uzņēmumiem un uzņēmējiem, ko citādi varētu paveikt tikai ļoti ilgā laikposmā;

23.  aicina atvieglot esošās administratīvās un finansiālās prasības uzņēmumu dibināšanai un vadīšanai, vienkāršojot procedūras, atvieglojot jaunu uzņēmumu piekļuvi kredītiem, riska kapitālam un mikrofinansējumam, nodrošinot ātrdarbīga interneta pieslēgumu, sniedzot multidisciplināras, īpaši pielāgotas konsultācijas, kā arī ieviešot veicināšanas pasākumus uzņēmējiem, kas pēc iespējas nodarbina bez darba palikušus jauniešus; uzsver mikrofinansējuma, ES Nodarbinātības un sociālās inovācijas (EaSI) programmas un Investīciju plāna Eiropai nozīmi minēto mērķu sasniegšanā; uzsver nepieciešamību izveidot vienotus kontaktpunktus, lai veiktu visas ar uzņēmumu dibināšanu un vadīšanu saistītās attiecīgās administratīvās procedūras; atgādina, ka, nosakot jebkādas administratīvās prasības, ir jāņem vērā darba ņēmēju tiesību ievērošana;

24.  mudina dalībvalstis iesaistīties programmā „Erasmus jaunajiem uzņēmējiem” un to popularizēt to jauniešu vidū, kuri vēlas iesaistīties uzņēmējdarbības projektos, lai viņi varētu gūt pieredzi ārvalstīs un jaunas prasmes, kas viņiem palīdzēs veiksmīgi īstenot savus uzņēmējdarbības projektus;

25.  atgādina, ka radošās nozares ir vienas no nozarēm ar visspēcīgāko uzņēmējdarbības garu un visstraujāko izaugsmi un ka radošā izglītība attīsta tādas tālāk nododamas prasmes kā radošā domāšana, problēmu risināšana, darbs komandā un atjautība; atzīst, ka mākslas un komunikācijas nozares jauniešiem šķiet vispievilcīgākās;

26.  atgādina, ka pastāv daudzas ar tradicionālām prasmēm saistītas darbvietas, kuras bieži vien ir nepārvietojamas un turklāt ļauj stimulēt vietējās ekonomikas attīstību un kurām piemīt kultūrvērtība; tādēļ aicina dalībvalstis nodrošināt, ka amatniecība un tradicionālās un ar kultūru saistītās profesijas tiek saglabātas un efektīvi nodotas tālāk nākamajām paaudzēm, īstenojot specializētas programmas;

27.  prasa izveidot labvēlīgus nosacījumus sociālajai ekonomikai, lai darbvietu izveidi jauniešiem apvienotu ar sociālā kapitāla pilnveidošanu; aicina valstu un Eiropas rīcības plānos, kas izstrādāti nodarbinātībai, prasmju attīstībai un sociālajai integrācijai, sekmīgāk integrēt sociālās un solidaritātes ekonomikas uzņēmumus, lai atklātu un izmantotu šo uzņēmumu darbvietu izveides potenciālu un ieguldījumu stratēģijas „Eiropa 2020” pamatmērķu sasniegšanā;

28.  atgādina, ka darba devējiem un uzņēmējiem ir svarīga nozīme apmācības darbvietā un māceklības nodrošināšanā un ka to būtu jāturpina atbalstīt un pilnveidot;

29.  norāda — lai varētu īstenot politiku jauniešu uzņēmējdarbības sekmēšanai, ir jāveic vidēja termiņa un ilgtermiņa plānošana; uzsver, ka uzņēmējdarbības sekmēšanas politikā ir jāņem vērā katras dalībvalsts atšķirīgās vajadzības;

30.  aicina efektīvi atbalstīt sociāli atbildīgus, videi draudzīgus un ilgtspējīgus uzņēmējdarbības projektus, kā arī sekmēt ilgtspējīgus alternatīvos modeļus, piemēram, kooperatīvus, kas balstīti uz demokrātisku lēmumu procesu un tiecas ietekmēt vietējo kopienu;

Nodarbināmībai nepieciešamās prasmes

31.  uzsver, ka steidzami ir jāuzlabo valsts nodarbinātības aģentūrās strādājošo konsultantu kvalifikācija un motivācija, lai viņi varētu paredzēt jauno darba meklētāju vajadzības, palīdzēt viņiem iegūt papildu kvalifikācijas un noteikt prasmes, kas viņiem nepieciešamas darba tirgū;

32.  atgādina, ka visos izglītības un apmācības posmos ir svarīgi nodrošināt kvalitatīvu, īpaši pielāgotu ievirzi un atbalstu, un ka tā var mazināt priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas risku, kā arī palīdzēt pārvarēt ar iekļūšanu darba tirgū saistītās grūtības; uzsver, ka šī profesionālā orientācija būtu jānostiprina mācību programmā un jāīsteno sadarbībā ar ekonomikas dalībniekiem un nodarbinātības aģentūrām; atgādina, ka valodu apgūšana un digitālās prasmes ir būtiskas;

33.  norāda uz kvalitatīvas profesionālās orientācijas trūkumu dalībvalstīs; uzsver nepieciešamību pilnveidot profesionālās orientācijas kvalitāti skolās un profesionālās orientācijas konsultantiem nodrošināt pastāvīgu profesionālo apmācību, lai viņi būtu atbilstoši kvalificēti un varētu palīdzēt studentiem un skolēniem izvēlēties piemērotu profesionālo karjeru;

34.  aicina dalībvalstis pārbaudīt profesionālās orientācijas sistēmu paraugpraksi skolās, kur skolēnu gaitas tiek uzraudzītas no agrīniem skolas gadiem līdz pat pirmajiem soļiem darba tirgū;

35.  uzsver, ka ir regulāri jāuzrauga nākotnē vajadzīgās prasmes un tāpēc aicina dalībvalstis un visas attiecīgās ieinteresētās personas apmainīties ar paraugpraksi šajā jautājumā un turpināt pilnveidot uzraudzības un prognozēšanas līdzekļus;

36.  pozitīvi vērtē esošās ES prasmju panorāmas tīmekļa vietnes pārveidošanu, kas nodrošina vispusīgāku un lietotājiem draudzīgāku centrālo piekļuves punktu informācijai un izpratnei par prasmju vajadzībām dažādās ES sastopamajās profesijās un nozarēs, un palīdz politikas veidotājiem, ekspertiem, nodarbinātības aģentūrām, karjeras konsultantiem un privātpersonām pieņemt labākus un izsvērtākus lēmumus;

37.  aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi profesionālās izglītības jomā un ar prasmju attīstīšanu saistītas apmācības izstrādē, tādā veidā uzlabojot jauniešu piekļuvi darba tirgum, un vajadzības gadījumā pārskatīt izglītības programmas atbilstoši tirgus vajadzībām; uzsver, cik svarīgas ir praktiskās, uzņēmējdarbības un kodēšanas prasmes, kā arī e-prasmes, jo tās ir neatņemams profesionālās izaugsmes elements 21. gadsimtā; norāda, ka ir svarīgi īstenot Rīcības plānu uzņēmējdarbības jomā 2020. gadam un ES e-prasmju stratēģiju; atgādina, ka profesionālās karjeras izaugsmes ievirzēm vajadzētu būt pieejamām visa darba mūža garumā, lai ikviens varētu saglabāt un pilnveidot savas prasmes un zināšanas;

38.  mudina dalībvalstis veicināt un atbalstīt profesionālās mobilitātes iespējas jauniešiem mācekļiem, lai viņiem sniegtu iespēju apgūt prasmes, iepazīstoties ar citām mācību sistēmām un citiem uzņēmumu veidiem, un lai sniegtu jauniešiem iespēju apgūt svešvalodas, kas viņiem palīdzēs ilgtspējīgi iekļauties darba tirgū;

39.  uzsver, cik svarīgi ir attīstīt sociālās prasmes, kas atvieglo sarunas ar darba devējiem darba tirgū un palīdz veidot profesionālo karjeru un kas ir būtisks papildinājums profesionālajām zināšanām un pieredzei;

40.  uzsver steidzamo nepieciešamību sekmēt neformālo un ikdienējo mācīšanos, kas ietver brīvprātīgo darbu un kas ir nenovērtējams resurss, lai palīdzētu jauniešiem iegūt darba dzīvei vajadzīgās prasmes;

41.  atgādina, ka neformālā izglītība un ikdienēja mācīšanās ir būtisks priekšnoteikums tādu sociālo prasmju pilnveidei kā saziņa un lēmumu pieņemšanas prasmes; tāpēc aicina ieguldīt iekļaujošās iespējās, ar ko nodrošina neformālu izglītību un ikdienēju mācīšanos, un atzīt šādā izglītībā gūtās pieredzes, prasmju un kompetenču ietekmi un vērtību;

42.  mudina veidot apmācības un studiju sistēmu, kas piedāvātu inovatīvu, bet reāli izmantojamu pieeju, un būtu vērsta uz pamatprasmju, kā arī intelektuālo un tehnisko kompetenču attīstību;

43.  uzsver, ka ir svarīgi turpināt EURES instrumenta attīstību, īpaši pierobežas teritorijās, nolūkā mudināt jauniešus izmantot darba , stažēšanās vai māceklības piedāvājumus ārvalstīs un atbalstīt viņu mobilitātes projektus, sniedzot palīdzību un padomus projektu īstenošanā;

44.  atgādina, ka izglītības un prasmju apguves politikas mērķiem nevajadzētu būt saistītiem tikai ar darba tirgus vajadzību nodrošināšanu, bet arī ar iedzīvotājiem nepieciešamo transversālo kompetenču sniegšanu, tā audzinot aktīvus un atbildīgus pilsoņus; aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā to, ka izglītība un apmācība ir vienas no pamattiesībām un tām pēc būtības ir liela vērtība;

45.  uzsver holistiskas izglītības nozīmi, kas, piemēram, tiktu piedāvāta kā pilsoniskā izglītība, kuru vajadzētu kā neatņemamu daļu iekļaut visos izglītības virzienos un kura varētu palīdzēt sagatavot jauniešus darba dzīvei;

46.  uzsver, ka ir svarīgi attīstīt izglītojamo mācīšanās prasmes un ka viņi ir jāinformē par efektīvām mācīšanās stratēģijām; uzsver, ka mācīšanās prasmes atvieglos to zināšanu, prasmju, attieksmes un iemaņu apgūšanu, kuras palīdz noteikt, plānot un sasniegt mācīšanās mērķus un spēju mācīties patstāvīgi, lai varētu pielāgoties pārmaiņām intensīvā darba tirgū;

47.  uzsver, ka sporta aktivitātes to dalībniekiem sniedz iespējas attīstīt plašu transversālo prasmju spektru, kas var palielināt viņu nodarbināmību, kā arī palīdzēt viņiem gūt panākumus kā vadītājiem un sasniegt mērķus; uzsver arī saikni starp sportu, nodarbināmību, izglītību un apmācību;

48.  pauž bažas par Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) jaunākajā pētījumā minēto sekmju novērtējuma pasliktināšanos dažās Eiropas Savienības dalībvalstīs; aicina dalībvalstis noteikt izglītību par galveno prioritāti nolūkā sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus;

49.  uzsver, ka apmācība darba vietā un kvalitatīva un uz karjeru vērsta māceklība, ko nostiprina partnerības starp skolām, izglītības iestādēm un uzņēmumiem, ir veids, kā uzlabot jauniešu piekļuvi darba tirgum, un labāka šo iespēju izmantošana, uzlabojot profesionālo orientāciju, varētu paplašināt brīvajām darbvietām pieejamo kandidātu loku, kā arī uzlabot viņu gatavību darbam; norāda uz šādu pasākumu panākumiem vairākās dalībvalstīs; uzskata, ka paraugprakses apmaiņa šajā jomā palīdzētu mazināt jauniešu bezdarbu; uzsver, ka nelabvēlīgā situācijā esošiem stažieriem ir vajadzīgs īpašs atbalsts, piemēram, papildu apmācība un atbalsta kursi, bet uzņēmumiem –– atbalsts administratīvo un organizatorisko pienākumu veikšanā;

50.  uzsver kvalitatīvas māceklības vērtību visās nodarbinātības jomās un aicina Komisiju un dalībvalstis mudināt sievietes iesaistīties tādā māceklībā un profesijās, kurās tradicionāli dominē vīrieši;

51.  uzsver, ka netraucēta pāreja no izglītības uz nodarbinātību būtu jāveicina, veidojot saikni starp teorētisko izglītību un praktisko apmācību un integrējot nodarbinātības prasmes akadēmiskās izglītības pamatprogrammās, nodrošinot kvalitatīvas stažēšanās iespējas, kā tas noteikts Eiropas stažēšanās un prakses kvalitātes hartā, kā arī atzīstot kvalifikācijas, kas iegūtas formālās un neformālās izglītības jomā vai brīvprātīgajā darbā; uzsver, ka attiecībā uz augstas kvalitātes praksi vai stažēšanos vienmēr būtu jānosaka skaidri mācību mērķi un ka stažierus nedrīkst pārmērīgi izmantot;

52.  atgādina, ka vajadzībām pielāgotas, augstas kvalitātes apmācības un mācekļa prakses rezultātā būtu jāizveidojas darba attiecībām un ka stažēšanās mērķis ir stažierus sagatavot darbam, un nosoda šādu pasākumu jebkāda veida ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp viltus stažēšanos, kurā strādājošie nesaņem sociālā nodrošinājuma tiesības; uzsver, ka stažēšanās rezultātā būtu jāuzlabo stažieru prasmes un nodarbināmība; aicina dalībvalstis veikt pārliecinošus pasākumus, lai nepieļautu stažēšanās statusa ļaunprātīgu izmantošanu un pastiprināt informācijas kampaņas par stažieru tiesībām;

53.  atzinīgi vērtē stažēšanās kvalitātes sistēmu un Eiropas Māceklību aliansi; uzsver, ka Komisijai ir cieši jāuzrauga to ieviešana dalībvalstīs; mudina Māceklību aliansi sekmēt jauniešu piekļuvi māceklības iespējām, aicinot novērst tādus šķēršļus kā mācību maksa mācekļiem;

54.  ņemot vērā dalībvalstu kompetences šajā jomā, atgādina, ka duālajam izglītības modelim un praktisko, sociālo un saziņas prasmju apguvei ir ļoti liela nozīme; uzsver, ka sociālās un saziņas prasmes varētu uzlabot jauniešu pašapziņu un atvieglot viņu iesaistīšanos darba tirgū; uzsver, ka duālajam modelim ir jābūt vērstam uz sociālo, ekonomisko un kultūras situāciju katrā valstī un tas nav uzskatāms par vienīgo pareizo PIA sistēmu; tāpēc aicina atzīt un stiprināt duālo mācīšanos visos līmeņos;

55.  aicina uzlabot sadarbību starp izglītības –– gan arodizglītības, gan augstākās izglītības –– iestādēm un uzņēmējiem tādas mācību programmas izstrādē, kas būtu pielāgota darba tirgus vajadzībām;

56.  norāda uz priekšrocībām, ko nodrošina elastīga, uz studentiem vērsta pieeja izglītībai, kas ļauj mainīt vai pielāgot studiju virzienu atbilstoši studentu vajadzībām, nepiesaistot viņus sākotnējai izvēlei;

57.  brīdina dalībvalstis, ka ir jānovērš jauniešiem piedāvāto līgumu pārmērīgi lielā dažādība; šajā ziņā prasa lielāku iedziļināšanos šajā jautājumā, lai panāktu efektivitāti;

58.  aicina dalībvalstis palielināt STEM programmu un studiju pievilcību, lai novērstu profesionāļu pašreizējo trūkumu šajā jomā; tomēr uzsver, ka humanitārie priekšmeti un vispārējās zināšanas par cilvēciskām vērtībām ir absolūti nepieciešamas, lai efektīvi izmantotu STEM disciplīnu sniegtās iespējas, un tādēļ attiecīgajās mācību iestādēs tās būtu efektīvi jāatbalsta un pienācīgi jāņem vērā mācību programmu izstrādē; aicina dalībvalstis sekmēt starpnozaru pieejas izmantošanu izglītības iestādēs, piemēram, veidojot apvienotas mākslas, zinātnes, IKT, inženierzinātņu, uzņēmējdarbības un citu attiecīgo jomu studiju programmas;

59.  mudina dalībvalstis mācību procesā bez kavēšanās iekļaut jaunās tehnoloģijas un visos izglītības un apmācības līmeņos, tostarp mācību spēku apmācībā, pastiprināt un uzlabot IKT un digitālo prasmju apmācību, lai digitālajās jomās būtu vairāk iespēju iegūt zinātniskos grādus un piedalīties mācību programmās un lai motivētu jauniešus studēt IKT un strādāt ar to saistītās jomās; uzsver vajadzību skolās un augstskolās uzlabot tehnisko bāzi un nodrošināt vajadzīgo infrastruktūru; šajā sakarībā uzsver to, cik svarīgi ir atvērtie izglītības resursi, kas ikvienam nodrošina piekļuvi izglītībai un, atbalstot mūžizglītības procesu, uzlabo nodarbināmību; atgādina par nepieciešamību mudināt meitenes un jaunas sievietes izvēlēties IKT studiju virzienu;

60.  uzsver, ka ir jāizstrādā pasākumi, lai mudinātu meitenes apgūt STEM priekšmetus, un ir jāveido kvalitatīva profesionālā orientācija, lai viņas atbalstītu veidot turpmāku profesionālo karjeru šajā jomā, jo sievietes joprojām ir maz pārstāvētas ar STEM saistītās profesijās, proti, tikai 24 % profesionāļu zinātnē un inženierzinātnē, turklāt ar STEM saistītās profesijas ir starp tām 20, kurās ir visvairāk brīvo darbvietu dalībvalstīs;

61.  norāda, ka, neraugoties uz augsto jauniešu bezdarba līmeni atsevišķās dalībvalstīs un daudzām brīvām darbvietām citās dalībvalstīs, ES iekšējās darba mobilitātes līmenis joprojām ir zems; tāpēc atgādina, ka darba ņēmēju mobilitāte ir svarīgs elements konkurētspējīga darba tirgus nodrošināšanai, un uzsver nepieciešamību samazināt traucējošos valodu un kultūras šķēršļus, piedāvājot bezdarbniekiem īpašus nozares valodas kursus un apmācību starpkultūru saziņas jomā;

62.  uzsver, cik svarīgi ir novērst prasmju trūkumu un neatbilstību, sekmējot un atvieglojot izglītojamo mobilitāti un iegūto kvalifikāciju pārrobežu atzīšanu un labāk izmantojot tādus ES instrumentus un programmas kā „Erasmus+”, Eiropas kvalifikāciju sistēma, Eiropas kvalifikāciju apliecība, garantija jauniešiem, Europass-CV, Uzņēmējdarbības prasmju apliecība, EURES, Zināšanu alianses, Eiropas Māceklību alianse, Eiropas kredītpunktu pārneses sistēma, Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu ietvarstruktūra profesionālajai izglītībai un apmācībām (EQAVET) un Eiropas kredītpunktu sistēma profesionālās izglītības un apmācības jomā (ECVET); uzsver, cik svarīga ir ESCO klasifikācija, kas nosaka un klasificē prasmes, kompetences un kvalifikācijas, kuras ir saistītas ar ES darba tirgu, izglītību un apmācību, un kas ir pieejama 25 Eiropas valodās; šajā sakarībā uzsver, cik svarīga ir sociālo tiesību pienācīga pārnesamība Savienībā, un atkārtoti norāda uz programmas „Erasmus+”, Eiropas Sociālā fonda un EURES nozīmi šajā kontekstā; aicina dalībvalstis veicināt apmācības kursus, jo īpaši jomās, kurās ir vērojama būtiska neatbilstība starp prasmju pieprasījumu un piedāvājumu;

63.  mudina optimāli izmantot esošo ES finansējumu, piemēram, programmu „Erasmus+”, lai pilnveidotu jauniešu transversālās prasmes un kompetences nolūkā efektīvāk mazināt jauniešu bezdarbu ES;

64.  norāda uz programmu „Erasmus+” kā uz galveno instrumentu, ar ko nodrošina PIA kvalitāti visā Savienībā, un mudina organizēt starptautiskās apmaiņas projektus profesionālās apmācības jomā;

65.  atgādina, ka arī garantijas jauniešiem un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas efektīva īstenošana var palīdzēt uzlabot jauniešu iespējas darba tirgū, pārvarot trūkumus izglītībā un nodrošinot noturīga tirgus un ekonomikas vajadzībām atbilstošas prasmes, un tās var nodrošināt vērtīgu darba pieredzi un atvieglot sekmīgas uzņēmējdarbības uzsākšanu; šajā sakarībā norāda, ka ir svarīgi novērtēt jauniešu darba patiesās vajadzības un konkrētās nozares, kurās tiks piedāvātas darba iespējas nākotnē, piemēram, sociālā ekonomika un zaļā ekonomika, un tam papildus pastāvīgi un rūpīgi uzraudzīt ne tikai attiecīgos projektus, bet arī aģentūras, kuras šos projektus nodrošina, un sagatavot regulārus ziņojumus par šādu pasākumu rezultātiem jauniešu bezdarba novēršanas jomā;

66.  uzsver nepieciešamību vienkāršot administratīvos pasākumus garantijas jauniešiem īstenošanai un steidzami likvidēt jebkādu birokrātiju, kas varētu ierobežot tās efektivitāti;

67.  atzinīgi vērtē ES likumdevēju nesen pieņemto lēmumu palielināt avansa maksājumus Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai, kuras mērķis ir nodrošināt šīs svarīgās iniciatīvas netraucētu īstenošanu reģionos un valstīs, kas saskaras ar finansiālām grūtībām; aicina dalībvalstis, kā arī vietējās un reģionālās iestādes izmantot pieejamos līdzekļus, lai panāktu nepieciešamos uzlabojumus un radītu ilgtspējīgus, nevis ad hoc risinājumus; aicina dalībvalstis ātri un efektīvi īstenot Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas operatīvās programmas;

Iespēju vienlīdzība

68.  uzsver, ka prasmju pilnveidošana, to īstenojot kā integrētu koncepciju, varētu kļūt par mehānismu, kas sniedz un veicina vienlīdzīgas iespējas personām no nelabvēlīgā situācijā esošām grupām, tostarp minoritātēm, jo īpaši bērniem un jauniešiem no nabadzīgām ģimenēm, ilgtermiņa bezdarbniekiem, nelabvēlīgā situācijā esošiem imigrantiem un personām ar invaliditāti; uzsver, ka nelabvēlīgā situācijā esošām grupām īpaši svarīgi ir novēršanas pasākumi un atbalsts un konsultācijas mūža garumā, sākot pēc iespējas agrākā posmā, lai darba tirgū varētu nodrošināt ražīgu un augsti kvalificētu darbaspēku; turklāt uzsver nepieciešamību sniegt atbalstu un nodrošināt prasmju apguvi, īstenojot darba devēju, darbā pieņemšanas personāla un personāldaļas vadītāju apmācību, lai atbalstītu nelabvēlīgā situācijā esošo grupu iekļaušanu darba tirgū; uzsver, ka neaizsargātākās sabiedrības daļas integrācijas nolūkā būtu jānodrošina darba devēju, cilvēkresursu jomas speciālistu un pasniedzēju pienācīga apmācība, lai pēc iespējas veiksmīgāk atbalstītu šo sabiedrības daļu un tās integrācija noritētu iespējami efektīvi; atgādina, cik svarīgi ir visiem nodrošināt vispārēju pieeju izglītībai;

69.  uzsver, ka saziņas tīklu veidošanas prasmes ir ļoti svarīgas visiem jauniešiem, bet jo īpaši tiem, kuru darba pieredze ir neliela un kuri pieder pie nepietiekami pārstāvētām un neaizsargātām iedzīvotāju grupām; uzsver, ka saziņas tīklu veidošanas prasmju mācīšanu var izmantot kā stratēģiju nodarbinātības, karjeras veidošanas un karjeras iespēju izpētes veicināšanai;

70.  norāda — lai gan sievietes veido lielāko daļu (60 %) augstskolu absolventu Eiropas Savienībā, viņu nodarbinātības līmenis un karjeras izaugsmes līkne neatspoguļo viņu pilno potenciālu; uzsver, ka iekļaujošas ilgtermiņa ekonomikas izaugsme ir atkarīga no tā, vai tiks mazināta plaisa starp sieviešu iegūto izglītību un stāvokli darba tirgū, galvenokārt pārvarot horizontālu un vertikālu segregāciju;

71.  uzsver, ka nodarbinātības aģentūrām ir jādara vairāk, lai nodrošinātu, ka atbilstoši ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām personām ar invaliditāti nebūtu fiziski neiespējama piekļuve šo aģentūru pakalpojumiem;

72.  aicina dalībvalstis un Komisiju veicināt paraugpraksi un atbalstīt jauniešu ar invaliditāti iekļaušanu izglītības sistēmā, tostarp mūžizglītības programmās, un nodarbinātībā, īstenojot tādus pasākumus kā ieguldījumi sociālo uzņēmēju iniciatīvās, ar ko atbalsta šos jauniešus, vai finansiālie stimuli organizācijām, kuras pieņem šādus jauniešus darbā;

73.  uzsver, ka ir jāpārliecinās, ka personām ar invaliditāti ir piekļuve finansiālam atbalstam un stipendijām, kas būtu neatņemami jāiekļauj informatīvajās un izglītības programmās, kuras paredzētas uzņēmējdarbības veicināšanai;

Jauna paaudze, jaunas iespējas, jaunas problēmas

74.  atzīmē, ka jauniešiem, kas uzauguši straujas tehnoloģiju attīstības laikā, salīdzinājumā ar iepriekšējām paaudzēm ir ne tikai atšķirīgs potenciāls, talanti un prasmes, bet arī atšķirīgas vērtības un prioritātes, un tādēļ ir jāuzsver, ka ir nepieciešamas programmas un iniciatīvas, ar ko varētu pārvarēt paaudžu plaisu; norāda, ka tas palīdzēs arī saprast tādas jaunajai paaudzei raksturīgās prasmes kā spēja veikt vairākus uzdevumus vienlaicīgi, radošums, mobilitāte, gatavība pārmaiņām un, galvenokārt, spēja strādāt komandā; uzsver, ka izglītības un apmācības sistēmām vajadzētu būt pietiekami elastīgām, lai jaunieši varētu pilnībā attīstīt savas prasmes un talantus; turklāt uzsver, ka darbā pieņemšanas un nodarbinātības dienestu darbiniekiem vajadzētu būt labi apmācītiem un kvalificētiem, lai viņi varētu izprast jauno paaudzi; tāpat norāda, ka ne visiem jauniešiem automātiski piemīt prasmes un spējas, kas pilnībā atbilst digitālā laikmeta prasībām, un tāpēc atgādina, ka pašreiz vairāk kā jebkad iepriekš ir svarīgi visiem nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi digitālajām tehnoloģijām un apmācībai saistībā ar tām;

o
o   o

75.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 351 E, 2.12.2011., 29. lpp.
(2) OV C 440, 30.12.2015., 67. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0394.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0038.
(5) OV L 394, 30.12.2006., 10. lpp.
(6) OV C 88, 27.3.2014., 1. lpp.
(7) OV C 172, 27.5.2015., 3. lpp.
(8) CRPD/C/EU/Q/1
(9) OV L 347, 20.12.2013., 470. lpp.


Virzība uz Digitālā vienotā tirgus aktu
PDF 634kWORD 250k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūcija par virzību uz Digitālā vienotā tirgus aktu (2015/2147(INI))
P8_TA(2016)0009A8-0371/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (COM(2015)0192) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2015)0100),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. jūlija paziņojumu „Ceļā uz plaukstošu ekonomiku, kura balstīta uz datiem” (COM(2014)0442),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Lēmumu (ES) 2015/2240 par programmu Eiropas publiskās pārvaldes iestāžu, uzņēmumu un iedzīvotāju sadarbspējas risinājumu nodrošināšanai (programma ISA2) un sadarbspēju kā līdzekli publiskā sektora modernizācijai(1),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Kolektīvās finansēšanas potenciāla izmantošana Eiropas Savienībā” (COM(2014)0172),

–  ņemot vērā pielikumu Komisijas paziņojumam „Normatīvās atbilstības un izpildes programma (REFIT): rezultāti un turpmākie pasākumi” (COM(2013)0685),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko nosaka pasākumus sakarā ar Eiropas elektronisko sakaru vienoto tirgu un savienota kontinenta īstenošanu un groza Direktīvas 2002/20/EK, 2002/21/EK un 2002/22/EK un Regulas (EK) Nr. 1211/2009 un (ES) Nr. 531/2012 (COM(2013)0627)),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2013. gada 23. aprīļa darba dokumentu „Elektroniskās tirdzniecības rīcības plāns 2012.–2015. gadam. Stāvoklis 2013. gadā” (SWD(2013)0153),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par pasākumiem ātrdarbīgu elektronisko sakaru tīklu izvēršanas izmaksu samazināšanai (COM(2013)0147)),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pasākumiem, kas nodrošinātu vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas drošību visā Savienībā (COM(2013)0048)),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. decembra paziņojumu „Par saturu digitālajā vienotajā tirgū” (COM(2012)0789),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu pieejamību (COM(2012)0721)),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. oktobra paziņojumu „Spēcīgāka Eiropas rūpniecība izaugsmei un ekonomikas atveseļošanai” (COM(2012)0582),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 3. oktobra paziņojumu „II vienotā tirgus akts. Kopā jaunai izaugsmei” (COM(2012)0573),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Akts par vienoto tirgu. Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos” (COM(2011)0206),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Ceļā uz aktu par vienoto tirgu. Par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku. 50 priekšlikumi, lai uzlabotu mūsu darbu, darījumus un savstarpējo apmaiņu” (COM(2010)0608),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/116/EK par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņiem (COM(2008)0464),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 29. aprīļa Regulu (ES) 2015/758 par tipa apstiprinājuma prasībām transportlīdzekļa eZvana sistēmas izveidošanai uz pakalpojuma „112” bāzes un ar ko groza Direktīvu 2007/46/EK(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 23. jūlija Regulu (ES) Nr. 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/93/EK(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 283/2014 par pamatnostādnēm Eiropas komunikāciju tīkliem telekomunikāciju infrastruktūras jomā, ar ko atceļ Lēmumu Nr. 1336/97/EK(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/26/ES par autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārvaldījumu un muzikālo darbu tiesību lietošanai tiešsaistē daudzteritoriālo licencēšanu iekšējā tirgū(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1316/2013, ar ko izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, groza Regulu (ES) Nr. 913/2010 un atceļ Regulu (EK) Nr. 680/2007 un Regulu (EK) Nr. 67/2010(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/37/ES ar ko groza Direktīvu 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu(7) (PSI direktīva),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 524/2013 par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (Regula par patērētāju SIT)(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 14. marta Lēmumu Nr. 243/2012/ES, ar ko izveido radiofrekvenču spektra daudzgadu politikas programmu(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīvu 2011/83/ES par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK(11),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Regulu (EK) Nr. 1211/2009, ar ko izveido Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestādi (BEREC) un biroju(12),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū(13),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē(14),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 11. marta Direktīvu 96/9/EK par datubāzu tiesisko aizsardzību(15),

–  ņemot vērā Direktīvas 96/9/EK par datubāzu tiesisko aizsardzību pirmo novērtējumu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti(16), tostarp ar Regulu (EK) Nr. 1882/2003 izdarītos grozījumus,

–  ņemot vērā 2015. gada 28. septembrī noslēgto Eiropas Savienībās un Ķīnas noslēgto partnerattiecību nolīgumu par 5G tīklu izmantošanu un ar to saistītos nolīgumus,

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par to, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā(17),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par virzību uz atjaunotu vienprātību par intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanu: ES rīcības plāns(18),

–  ņemot vērā 2015. gada 10. marta rezolūciju par ikgadējo ziņojumu par ES konkurences politiku(19),

–  ņemot vērā 2014. gada 27. novembra rezolūciju par patērētāju tiesību nodrošināšanu digitālajā vienotajā tirgū(20),

–  ņemot vērā 2014. gada 27. februāra rezolūciju par nodevām par kopēšanu privātām vajadzībām(21),

–  ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par integrētu paku piegādes tirgu e-tirdzniecības izaugsmei Eiropas Savienībā(22),

–  ņemot vērā 2014. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas rūpniecības stiprināšanu konkurētspējas un ilgtspējības veicināšanai(23),

–  ņemot vērā 2013. gada 10. decembra rezolūciju par mākoņdatošanas potenciāla atraisīšanu Eiropā(24),

–  ņemot vērā 2013. gada 10. decembra rezolūciju par novērtējuma ziņojumu attiecībā uz Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestādi (BEREC) un biroju(25),

–  ņemot vērā 2013. gada 24. oktobra rezolūciju par īstenošanas ziņojumu par reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektroniskajām komunikācijām(26),

–  ņemot vērā 2013. gada 22. oktobra rezolūciju par maldinošu reklāmu(27),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par digitalizācijas programmu izaugsmei, mobilitātei un nodarbinātībai — laiks palielināt apgriezienus(28),

–  ņemot vērā 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par vienotā digitālā tirgus izveides pabeigšanu(29),

–  ņemot vērā 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par jaunu programmu attiecībā uz Eiropas patērētāju aizsardzības politiku(30),

–  ņemot vērā 2013. gada 22. maija rezolūciju par Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas īstenošanu(31),

–  ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par vienotā digitālā tirgus izveides pabeigšanu(32),

–  ņemot vērā 2012. gada 11. septembra rezolūciju par audiovizuālo darbu izplatīšanu tiešsaistē Eiropas Savienībā(33),

–  ņemot vērā 2012. gada 12. jūnija rezolūciju par informācijas kritiskās infrastruktūras aizsardzību — sasniegumi un turpmākie pasākumi virzībā uz globālu kiberdrošību(34),

–  ņemot vērā 2012. gada 20. aprīļa rezolūciju par konkurētspējīgu digitālo vienoto tirgu: e-pārvalde kā virzītājspēks(35),

–  ņemot vērā 2010. gada 21. septembra rezolūciju par iekšējā tirgus izveidi elektroniskās komercijas jomā(36),

–  ņemot vērā 2010. gada 15. jūnija rezolūciju par interneta pārvaldību — turpmāk veicamie pasākumi(37)

–  ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju par jaunu Eiropas digitālo programmu — 2015.eu(38),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 15. jūnija rezolūciju par lietisko internetu(39),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kas Līgumos iekļauta ar ES līguma 6. pantu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UN CRPD), ko Eiropas Savienība ratificēja 2010. gada 23. decembrī (2010/48/EK),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) 2005. gada 20. oktobrī pieņemto Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9., 12., 14., 16. un 26. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Kultūras un izglītības komitejas, Juridiskās komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Ekonomikas un monetārās komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A8-0371/2015),

A.  tā kā interneta un mobilo sakaru izmantošana, kas strauji attīstās, ir mainījusi to, kā iedzīvotāji, uzņēmumi un to darbinieki sazinās, piekļūst informācijai un zināšanām, izgudro, patērē, dalās, piedalās un strādā; tā kā šīs pārmaiņas ir paplašinājušas un mainījušas ekonomiku, veicinot mazo un vidējo uzņēmumu piekļuvi 500 miljonu potenciālo patērētāju bāzei ES, kā arī pasaules tirgiem un dodot iespēju iedzīvotājiem radīt jaunas uzņēmējdarbības idejas un modeļus;

B.  tā kā visai Savienības politikai un tiesību aktiem digitālā vienotā tirgus jomā būtu jāļauj rasties un attīstītiem jaunām iespējām lietotājiem un uzņēmumiem un jauniem inovatīviem pārrobežu tiešsaistes pakalpojumiem par konkurētspējīgām cenām, jānovērš šķēršļi starp dalībvalstīm un jāveicina Eiropas uzņēmumu, it sevišķi MVU un jaunuzņēmumu, piekļuve pārrobežu tirgum, kas ir svarīgi izaugsmei un nodarbinātībai Eiropas Savienībā, vienlaikus atzīstot, ka šādas iespējas neizbēgami ietver strukturālas pārmaiņas un holistisku pieeju, kurā būtu ņemta vērā sociālā dimensija un nepieciešamība ātri novērst digitālo prasmju trūkumu;

C.  tā kā, neraugoties uz to, ka 75 % no digitālās ekonomikas pievienotās vērtības rada tradicionālās nozares, tradicionālo nozaru digitālā pārveide joprojām ir zemā līmenī: tikai 1,7 % ES uzņēmumu pilnībā izmanto modernās digitālās tehnoloģijas un tikai 14 % MVU izmanto internetu tirdzniecības darījumiem; tā kā Eiropai ir jāizmanto lielais IKT sektora potenciāls, lai digitalizētu nozares un saglabātu konkurētspēju pasaulē;

D.  tā kā datu ekonomikas veidošana ir īpaši atkarīga no tiesiskā regulējuma, kas veicina datubāzu izstrādi, apkalpošanu, uzturēšanu un paplašināšanos, un tādēļ ir atkarīga no tiesiskā regulējuma, kas ir labvēlīgs inovācijai un piemērojams praksē;

E.  tā kā 2013. gadā sadarbīgā patēriņa tirgus apjoms visā pasaulē sasniedza aptuveni USD 3,5 miljardus un pašreizējais Komisijas prognozētais izaugsmes potenciāls pārsniedz USD 100 miljardu;

F.  tā kā augsts un noturīgs patērētāju aizsardzības, iespēcināšanas un apmierinātības līmenis ir nesaraujami saistīts ar izvēli, kvalitāti, elastīgumu, pārredzamību, informāciju, sadarbspēju un pieejamu, drošu tiešsaistes vidi, kam raksturīgs augsts datu aizsardzības līmenis;

G.  tā kā jaunrade un inovācija ir digitālās ekonomikas dzinējspēki un tā kā tāpēc ir būtiski svarīgi nodrošināt augsta līmeņa intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību;

H.  tā kā 44,8 % no visām mājsaimniecībām ES(40) nav piekļuves ātram internetam un pašreizējā politika un stimuli nav varējuši nodrošināt pietiekamu digitālo infrastruktūru, jo īpaši laukos;

I.  tā kā ES reģioniem ir atšķirīgs attīstības līmenis digitālās savienojamības, cilvēkkapitāla, interneta izmantošanas, digitālo tehnoloģiju integrācijas uzņēmumos un digitālo publisko pakalpojumu jomā, ko apliecina Digitālās programmas rezultātu apkopojums; tā kā reģioni ar zemiem rezultātiem šajos piecos rādītājos var palaist garām iespēju izmantot digitālās ēras radītās priekšrocības,

1.IEVADS. KĀPĒC IR VAJADZĪGS DIGITĀLAIS VIENOTAIS TIRGUS

1.  atzinīgi vērtē paziņojumu „Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai”; uzskata, ka digitālais vienotais tirgus, kas būtu balstīts uz kopīgiem noteikumiem, varētu stiprināt ES konkurētspēju, pozitīvi ietekmēt izaugsmi un darbvietas, atjaunot vienoto tirgu un veidot iekļaujošāku sabiedrību, piedāvājot jaunas iespējas iedzīvotājiem un uzņēmumiem, it sevišķi — pieredzes apmaiņas un nodošanas ceļā; uzskata, ka izmantotā horizontālā pieeja pašlaik tās īstenošanas gaitā ir jāstiprina, tostarp laikus jāpieņem 16 iniciatīvas, jo digitālie virzītājspēki ietekmē ikvienu iedzīvotāju un sabiedrības un ekonomikas dimensiju;

2.  piekrīt Komisijai, ka par digitālā vienotā tirgus pārvaldību un savlaicīgu izveidi kopīga atbildība jāuzņemas Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai; mudina Komisiju sadarboties ar ieinteresētajām personām sabiedriskajā un sociālajā jomā un pēc iespējas plašāk tās iesaistīt lēmumu pieņemšanas procesā;

3.  uzskata, ka labākam regulējumam nepieciešama tāda likumdošanas pieeja, kas būtu digitāla jau pēc noklusējuma, balstīta uz principiem un tehnoloģiski neitrāla; lai pavērtu iespējas inovācijai, ir nepieciešams novērtēt, vai esošie tiesību akti, papildinoši nenormatīvie pasākumi un izpildes mehānismi pēc attiecīgajām apspriešanām un ietekmes novērtējumiem atbilst digitālā laikmeta vajadzībām, ņemot vērā jaunās tehnoloģijas un jaunos uzņēmējdarbības modeļus, lai novērstu vienotā tirgus juridisko sadrumstalotību, mazinātu administratīvo slogu un stimulētu izaugsmi un inovāciju;

4.  uzskata, ka iedzīvotāju un uzņēmumu uzticēšanās digitālajai videi ir izšķirīgi svarīga inovācijas un izaugsmes digitālās ekonomikas jomā potenciāla pilnīgai atraisīšanai; ir pārliecināts, ka to uzticēšanās nostiprināšanai ar datu aizsardzības un drošības standartiem un augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību un iespēcināšanu vajadzētu būt sabiedriskās politikas pamatā, vienlaikus atzīstot, ka digitālo uzņēmumu uzņēmējdarbības modeļi ir balstīti uz lietotāju uzticēšanos;

5.  norāda, ka e-komercija Eiropas Savienībā ik gadu rada EUR 500 miljardus un ir svarīgs papildinājums tirdzniecībai bezsaistē, vienlaikus sniedzot patērētājiem plašāku piedāvājumu, it sevišķi tālākos reģionos, un paverot MVU jaunas iespējas; aicina Komisiju apzināt un likvidēt šķēršļus e-komercijai, lai izveidotu īstu pārrobežu e-komercijas tirgu; uzskata, ka šādi šķēršļi ir, piemēram, sadarbspējas un kopīgu standartu trūkums, tādas pietiekamas informācijas trūkums, kas ļautu patērētājiem izdarīt informētu izvēli, un nepietiekama uzlabotu pārrobežu maksājumu pieejamība;

6.  atbalsta Komisijas plānu nodrošināt, ka ES konkurences politika ir pilnībā piemērojama digitālajam vienotajam tirgum, jo konkurence patērētājiem nozīmē plašāku piedāvājumu, kā arī nodrošinās vienlīdzīgus konkurences apstākļus, un pauž nožēlu par to, ka, kā liecina Eiropas digitālās jomas regulējuma neesamība, nav līdzsvarotas lielu un mazu piegādātāju intereses;

7.  uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm steidzami jāpalielina ekonomikas dinamika nolūkā sekmēt inovācijas uzplaukumu un novērst šķēršļus uzņēmumiem, it sevišķi inovatīviem uzņēmumiem, MVU, jaunuzņēmumiem un izaugsmes uzņēmumiem, lai tie varētu piekļūt tirgiem vienlīdzīgos konkurences apstākļos, attīstot e-pārvaldi, izmantojot nākotnes vajadzībām atbilstošu un integrētu tiesisko regulējumu un nenormatīvus mehānismus, piekļuvi finansējumam, tostarp jaunus ES jaunuzņēmumu, MVU un pilsoniskās sabiedrības iniciatīvu finansēšanas modeļus, un ilgtermiņa stratēģiju ieguldījumiem digitālajā infrastruktūrā, prasmēs, digitālajā iekļautībā, pētniecībā un inovācijā; atgādina, ka inovācijai labvēlīgai politikai, kas veicina konkurenci un inovāciju, būtu jāietver iespēja projektiem piekļūt finansēšanas iespējām; tāpēc aicina Komisiju nodrošināt, ka ir iespējama netraucēta pārrobežu kolektīvā finansēšana, un mudina dalībvalstis ieviest stimulus izmantot kolektīvo finansēšanu;

8.  uzskata, ka nepieciešams novērtēt digitalizācijas ietekmi uz drošību un veselības aizsardzību darbā un attiecīgi koriģēt esošos veselības aizsardzības un drošības pasākumus; norāda uz negadījumu risku, kam var būt pakļauti cilvēki, kas strādā no mājām teledarba vai kolektīvā darba veidā; uzsver, ka ar darbu saistītas garīgās veselības problēmas, piemēram, izdegšana, ko rada pastāvīgā pieejamība un tradicionālā darba laika izzušana, nopietni apdraud darba ņēmējus; aicina Komisiju veikt pētījumu par digitalizācijas plašāku ietekmi, piemēram, paaugstinātas darba intensitātes ietekmi uz darba ņēmēju fizisko labklājību un ģimenes dzīvi un bērnu kognitīvo spēju attīstību;

9.  aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm plašāk attīstīt iniciatīvas, kuras veicina uzņēmējdarbību, it sevišķi inovatīvus uzņēmējdarbības modeļus, kas palīdzētu mainīt priekšstatus par to, kā definējami panākumi, un veicinātu uzņēmējdarbības un inovācijas kultūru; uzskata arī, ka daudzveidība un īpašās iezīmes, kas raksturo dažādos inovācijas centrus dalībvalstīs, varētu kļūt par ES konkurētspējas priekšrocību pasaules tirgū, tāpēc tos vajadzētu savstarpēji sasaistīt un būtu jānostiprina inovatīvas ekosistēmas, kur sadarbojas dažādas nozares un uzņēmumi;

10.  pauž bažas par to, ka dalībvalstis līdz šim ir izmantojušas dažādas pieejas, lai regulētu internetu un sadarbīgo patēriņu; mudina Komisiju atbilstoši ES kompetencēm pieņemt iniciatīvas, kas atbalstītu inovāciju un godīgu konkurenci, novērstu šķēršļus digitālajai tirdzniecībai un saglabātu ekonomisko un sociālo kohēziju un vienotā tirgus integritāti; aicina Komisiju rīkoties iedzīvotāju, patērētāju un Eiropas uzņēmumu globālo panākumu interesēs, lai internets paliktu atvērta, neitrāla, droša, iekļaujoša un globāla platforma saziņai, ražošanai, līdzdalībai, jaunradei, kultūras daudzveidībai un inovācijai;

11.  norāda, ka digitālā revolūcija ietekmē visus mūsu sabiedrības aspektus un rada gan izaicinājumus, gan izdevības; uzskata, ka tai piemīt potenciāls iespēcināt iedzīvotājus, patērētājus un uzņēmējus līdz šim neiespējamos veidos; aicina Komisiju izstrādāt politiku, kas sekmētu iedzīvotāju aktīvu līdzdalību un dotu tiem iespēju izmantot digitālo pāreju savā labā; turklāt aicina Komisiju turpināt novērtēt, kā digitālā revolūcija ietekmē Eiropas sabiedrību;

12.  aicina Komisiju apkarot juridisko sadrumstalotību, ievērojami palielinot dažādu tās ģenerāldirektorātu darba saskaņošanu jauna regulējuma izstrādē un uzstājīgi mudinot dalībvalstis nodrošināt, ka regulējumu tās īsteno saskaņoti;

13.  uzsver, ka visām iniciatīvām, kas tiek izstrādātas saskaņā ar digitālā vienotā tirgus stratēģiju, ir jāatbilst pamattiesībām, it sevišķi datu aizsardzības tiesību aktiem, vienlaikus atzīstot pievienoto vērtību, ko stratēģija dod ES ekonomikai; atgādina, cik svarīgi gan datu subjektu, gan uzņēmumu interesēs ir steidzīgi pieņemt Vispārējo datu aizsardzības regulu un Datu aizsardzības direktīvu; aicina pārskatīt E-privātuma direktīvu, lai nodrošinātu tās noteikumu atbilstību datu aizsardzības paketei, pirms tā ir stājusies spēkā;

2.LABĀKA PATĒRĒTĀJU UN UZŅĒMUMU PIEKĻUVE DIGITĀLAJAM VIENOTAJAM TIRGUM VISĀ EIROPĀ

2.1.Pārrobežu e-komercijas noteikumi, kuriem patērētāji un uzņēmēji var uzticēties

14.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos pieņemt pamatīgu priekšlikumu par tiešsaistes līgumiem attiecībā uz tiešsaistē pirktu digitālo saturu un uzlabot patērētāju tiesību aizsardzību šajā jomā; uzskata, ka šādiem uzlabojumiem jābūt mērķtiecīgiem un ka vajadzētu rūpīgi analizēt atšķirības starp saturu un materiālām precēm; norāda, ka patērētājus, kuri iegādājas materiālu digitālo saturu, aizsargā tiesību akti par patērētāju tiesību aizsardzību, savukārt, pērkot tiešsaistes digitālo saturu, patērētāju tiesības joprojām lielākoties nav reglamentētas un ir neskaidras, jo īpaši attiecībā uz digitālā satura juridiskajām garantijām, defektīvu saturu un atsevišķiem negodīgiem noteikumiem; uzsver, ka tas, ka viss digitālais saturs šobrīd tiek klasificēts kā pakalpojumi, var radīt bažas — tas var neatbilst patērētāju ekspektācijām, jo straumēšanas pakalpojumu abonēšana netiek uzskatīta par atšķirīgu no lejupielādējama satura pirkšanas; piekrīt tam, ka būtu jānodrošina līdzvērtīgs un ilgtspējīgs patērētāju aizsardzības līmenis neatkarīgi no tā, vai digitālo saturu viņi iegādājas tiešsaistē vai bezsaistē;

15.  uzskata, ka praktiska un samērīga pieeja ir panākt, lai plašāk tiktu saskaņots tiesiskais regulējums, kas attiecas uz uzņēmumu digitālā satura un materiālu preču pārdošanu patērētājiem, neatkarīgi no tā, vai tirdzniecību veic pāri robežām vai iekšzemē, vienlaikus saglabājot tiešsaistes un bezsaistes noteikumu saskaņotību, izvairoties no pēc iespējas vājāka regulējuma noteikšanas, novēršot regulējuma trūkumu un izmantojot esošos patērētāju aizsardzības tiesību aktus; uzsver, ka tas būtu darāms tehnoloģiski neitrālā veidā un nedrīkst radīt nesamērīgas izmaksas uzņēmumiem;

16.  uzskata, ka Komisijas priekšlikumos par pārrobežu līgumu noteikumiem patērētājiem un uzņēmumiem būtu jāizvairās no riska, ka arvien vairāk palielinātos piemērojamo juridisko standartu atšķirības starp tiešsaistes un bezsaistes pirkumiem, un uzskata, ka tirdzniecība tiešsaistē un bezsaistē būtu jāskata saskaņoti un vienlīdzīgi, par pamatu izmantojot esošo augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību, jo patērētāji atšķirīgus juridiskos standartus varētu uztvert kā tiesību ierobežošanu; uzstāj, ka visiem jauniem priekšlikumiem būtu jāatbilst regulas „Roma I” 6. pantam, un norāda, ka Komisija plāno 2016. gadā īstenot REFIT par visu patērētāju acquis; šajā sakarā aicina Komisiju apsvērt, vai Komisijas plānotie priekšlikumi par materiālām precēm nebūtu jāizvirza vienlaikus ar REFIT;

17.  uzskata, ka līgumu noteikumiem par digitālo saturu ir jābalstās uz konkrētiem principiem, lai tie būtu tehnoloģiski neitrāli un atbilstu nākotnes vajadzībām; turklāt saistībā ar Komisijas priekšlikumu šajā jomā uzsver, ka ir svarīgi nepieļaut neatbilstību esošajiem tiesību aktiem un pārklāšanos ar tiem, kā arī izvairīties no tiešsaistes un bezsaistes līgumu, kā arī dažādu izplatīšanas kanālu nepamatota tiesiskā nošķīruma ilgtermiņā, paturot prātā arī patērētāju acquis REFIT;

18.  pieprasa īstenot aktīvo patērētāju stratēģiju, lai jo īpaši izvērtētu, vai tiešsaistes vidē tiek atvieglotas maiņas iespējas patērētājiem un vai jāīsteno pasākumi, lai atvieglotu šādas iespējas nolūkā sekmēt konkurenci tiešsaistes tirgos; turklāt norāda, ka visā vērtību ķēdē ir nepieciešams nodrošināt pieejamus e-komercijas pakalpojumus, tostarp pieejamu informāciju, maksāšanas mehānismus un klientu apkalpošanu;

19.  mudina Komisiju kopā ar ieinteresētajām personām novērtēt, cik reālistiski un lietderīgi būtu ieviest nozarspecifiskas ES uzticības zīmes tirdzniecībai tiešsaistē un kādas būtu to potenciālās izdevības un trūkumi, izmantojot dalībvalstu esošo uzticības zīmju shēmu paraugpraksi, lai sekmētu patērētāju uzticēšanos un kvalitāti, it sevišķi attiecībā uz pārrobežu tiešsaistes tirdzniecību, un samazinātu potenciāli mulsinoši lielo skaitu esošo uzticības zīmju, līdztekus izsverot citas iespējas, piemēram, pašregulāciju vai ieinteresēto personu grupu izveidi nolūkā noteikt kopīgus klientu apkalpošanas principus;

20.  atzinīgi vērtē Komisijas centienus izveidot ES mēroga platformu strīdu izšķiršanai tiešsaistē (SIT) un aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm strādāt pie savlaicīgas un pareizas SIT regulas īstenošanas, it sevišķi attiecībā uz tulkošanas iespējam, kā arī pie SAI direktīvas īstenošanas; aicina Komisiju un attiecīgās ieinteresētās personas apdomāt, kā varētu vēl vairāk uzlabot piekļuvi informācijai par tipiskām patērētāju sūdzībām;

21.  aicina ieviest vērienīgu patērētāju acquis un Pakalpojumu direktīvas izpildes mehānismu; mudina Komisiju izmantot visus tās rīcībā esošos līdzekļus, lai nodrošinātu esošo noteikumu pilnīgu un pareizu īstenošanu un pārkāpuma procedūras gadījumos, kad konstatēta nepareiza vai nepietiekama tiesību aktu īstenošana;

22.  aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt nepieciešamos pasākumus, lai apkarotu nelikumīga satura un preču pārdošanu tiešsaistē, uzlabojot sadarbību un informācijas un paraugprakses apmaiņu attiecībā uz cīņu pret nelikumīgām darbībām internetā; šajā kontekstā uzsver, ka uz digitālo saturu, ko piegādā patērētājiem, nedrīkstētu attiekties nekādas trešo personu tiesības, kas varētu patērētājiem liegt izmantot digitālo saturu atbilstoši līgumam;

23.  aicina veikt rūpīgu, mērķtiecīgu un uz pierādījumiem balstītu analīzi par to, vai visiem vērtības ķēdes dalībniekiem, tajā skaitā tiešsaistes starpniekiem, tiešsaistes platformām, satura un pakalpojumu sniedzējiem, kā arī bezsaistes starpniekiem, piemēram, tālākpārdevējiem un mazumtirgotājiem, būtu jāveic pamatoti un atbilstoši pasākumi, kas vērsti pret nelikumīgu saturu, viltotām precēm un komerciāla mēroga intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, vienlaikus aizsargājot galalietotāju spēju piekļūt informācijai un to izplatīt vai pēc savas izvēles izmantot lietojumprogrammas un pakalpojumus;

24.  uzsver, ka nulles tolerances principam attiecībā uz ES tiesību aktu transponēšanu ir jābūt dalībvalstu un Eiropas Savienības pamatnoteikumam; uzskata, ka, neraugoties uz to, pārkāpuma procedūrai vienmēr vajadzētu būt pēdējam līdzeklim un tā būtu jāsāk tikai pēc vairākiem mēģinājumiem panākt koordinēšanu un labošanu; uzsver, ka ir būtiski samazināt šo procedūru ilgumu;

25.  atzinīgi vērtē Regulas par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā pārskatīšanu, par ko ir paziņojusi Komisija; uzskata, ka uzraudzības iestāžu kompetenču paplašināšana un to savstarpējās sadarbības stiprināšana ir nepieciešama, lai varētu efektīvi panākt noteikumu par patērētāju iepirkšanos tiešsaistē izpildi;

2.2.Kvalitatīvi paku pārrobežu piegādes pakalpojumi par pieņemamām cenām

26.  uzsver to, ka, lai gan paku piegādes pakalpojumi dažās dalībvalstīs no patērētāju viedokļa darbojas labi, dažās dalībvalstīs neefektīvi piegādes pakalpojumi, it sevišķi piegādes pēdējā posmā, ir vieni no galvenajiem pārrobežu e-komercijas šķēršļiem un viens no galvenajiem minētajiem iemesliem, kāpēc gan patērētāji, gan uzņēmumi atsakās no darījumiem tiešsaistē; uzskata, ka nepilnības paku pārrobežu piegādē var atrisināt, tikai izmantojot Eiropas vienotā tirgus pieeju, un uzsver to, cik svarīga šajā nozarē ir konkurence, kā arī nepieciešamību paku piegādes nozarei pielāgoties mūsdienu dzīves tendencēm un piedāvāt elastīgākas piegādes iespējas, piemēram, saņemšanas punktu tīklus, paku centrus un cenu salīdzinātājus;

27.  uzsver, ka pieejami, cenu ziņā pieņemami, efektīvi un kvalitatīvi piegādes pakalpojumi ir būtisks priekšnosacījums pārrobežu e-komercijas attīstībai, un tāpēc atbalsta ierosinātos pasākumus ar mērķi uzlabot cenu noteikšanas pārredzamību, lai palielinātu patērētāju informētību par cenu struktūru, informāciju par atbildību nozaudēšanas vai bojājumu gadījumā, sadarbspēju un regulatīvo uzraudzību, kuri būtu jāvērš uz paku pārrobežu piegādes pakalpojumu tirgu netraucētu darbību, tostarp pārrobežu sūtījumu izsekošanas un identificēšanas sistēmu popularizēšanu, paredzot pietiekamu rīcības brīvību, lai piegādes tirgus varētu attīstīties un pielāgoties tehnoloģiju inovācijām;

28.  aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi dalīties ar paraugpraksi paku piegādes nozarē un aicina Komisiju ziņot Eiropas Parlamentam par sabiedrisko apspriešanu par paku pārrobežu piegādi, kā arī iepazīstināt ar pašregulācijas pasākumu rezultātiem; atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota paku pārrobežu piegādes ad hoc darba grupa;

29.  aicina Komisiju nākt klajā arī visaptverošu rīcības plānu, kas būtu izveidots sadarbībā ar operatoriem un ietvertu paraugprakses vadlīnijas, rast inovatīvus risinājumus, kā uzlabot pakalpojumus, samazināt izmaksas un ietekmi uz vidi, ciešāk integrēt paku piegādes un pasta pakalpojumu vienoto tirgu, likvidēt šķēršļus, ar ko pasta operatori saskaras pārrobežu piegādē, pastiprināt BEREC un ERGP sadarbību un vajadzības gadījumā ierosināt attiecīgo tiesību aktu pārskatīšanu;

30.  uzsver, ka Komisijas turpmākā paku piegādes saskaņošana nedrīkstētu pasliktināt paku piegādātāju sociālo aizsardzību un darba apstākļus neatkarīgi no viņu nodarbinātības statusa; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek ievērotas šīs nozares darba ņēmēju tiesības attiecībā uz sociālā nodrošinājuma sistēmām un tiesībām uz kolektīvu rīcību; uzsver, ka sociālais nodrošinājums ir dalībvalstu kompetencē;

2.3.. Novērst nepamatotu ģeogrāfisko bloķēšanu

31.  uzskata, ka jāīsteno vērienīgi, mērķtiecīgi pasākumi, lai uzlabotu preču un pakalpojumu pieejamību, jo īpaši — pārtraucot nepamatotas ģeogrāfiskās bloķēšanas praksi un netaisnīgu cenu diskrimināciju ģeogrāfiskās atrašanās vietas vai valstspiederības dēļ, kuras rezultātā bieži izveidojas monopoli un patērētāji izmanto nelikumīgu saturu;

32.  atbalsta Komisijas apņemšanos efektīvi risināt nepamatotu ģeogrāfisko bloķēšanu, papildinot esošo e-komercijas regulējumu un panākot, ka tiek izpildīti attiecīgie noteikumi esošajos tiesību aktos; uzskata, ka ir svarīgi koncentrēties uz uzņēmumu savstarpējām attiecībām, kas noved pie ģeogrāfiskās bloķēšanas, piemēram, selektīvas izplatīšanas, kura neatbilst konkurences tiesībām, un tirgus segmentācijas, kā arī uz tehnoloģiskiem pasākumiem un tehnisku praksi (piemēram, IP izsekošanu un apzinātu sistēmu sadarbspējas nenodrošināšanu), kas nepamatoti ierobežo informācijas sabiedrības pakalpojumu pārrobežu pieejamību, uz pārrobežu līgumu par preču un pakalpojumu iegādi noslēgšanu un arī uz saistītām darbībām, piemēram, maksāšanu un preču piegādi, ņemot vērā proporcionalitātes principu, it sevišķi attiecībā uz maziem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem;

33.  uzsver, ka tiešsaistes tirgotājiem, kas tirgojas vienā vai vairākās dalībvalstīs, pret visiem patērētājiem ir jāizturas vienlīdzīgi, tostarp attiecībā uz atlaidēm un citiem pārdošanas veicināšanas pasākumiem;

34.  īpaši atbalsta Komisijas ieceri pārbaudīt Direktīvas 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū 20. panta 2. punkta praktisko izpildi, lai analizētu iespējamo nepamatotas diskriminācijas praksi, kas vērsta pret patērētājiem un citiem pakalpojumu saņēmējiem viņu valstspiederības vai dzīvesvietas valsts dēļ; aicina Komisiju apzināt un definēt konkrētas pamatotas diskriminācijas gadījumu grupas saskaņā ar Pakalpojumu direktīvas 20. panta 2. punktu, lai precizētu, kas ir nepamatoti diskriminējoša privāto struktūru rīcība, un palīdzētu interpretēt noteikumus iestādēm, kas atbildīgas par 20. panta 2. punkta piemērošanu praksē, kā minēts Pakalpojumu direktīvas 16. pantā; aicina Komisiju īstenot mērķtiecīgus centienus, lai 20. panta 2. punkta noteikumu iekļautu Regulas (EK) Nr. 2006/2004 pielikumā nolūkā izmantot Patērētāju tiesību aizsardzības sadarbības tīkla izmeklēšanas un izpildes pilnvaras;

35.  uzsver, ka ģeogrāfiskās bloķēšanas aizliegumam nekādā gadījumā nevajadzētu noteikt pienākumu mazumtirgotājam piegādāt preces no sava tīmekļa veikala uz noteiktu dalībvalsti, ja tas nav ieinteresēts savu produktu tirdzniecībā visās dalībvalstīs un vēlas darboties mazā mērogā vai preces pārdot tikai tiem patērētājiem, kas atrodas tuvu tā veikalam;

36.  norāda arī, cik svarīgs ir patlaban veiktais konkurences apsekojums e-komercijas nozarē, lai cita starpā izmeklētu, vai nepamatota ierobežojoša ģeogrāfiskā bloķēšana, piemēram, diskriminācija IP adreses, pasta adreses vai kredītkartes izdevējvalsts dēļ, ir pretrunā ES konkurences tiesību aktu noteikumiem; uzsver, ka ir svarīgi palielināt patērētāju un uzņēmēju uzticēšanos, ņemot vērā nozares apsekojuma rezultātus un novērtējot, vai ir vajadzīgas mērķtiecīgas izmaiņas Grupu atbrīvojuma regulā, tostarp 4.a un 4.b pantā, nolūkā ierobežot nevēlamo novirzīšanas praksi un mazināt teritoriālos ierobežojumus;

37.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu uzlabot pārnesamību un sadarbspēju, lai veicinātu likumīgi iegūta un likumīgi pieejama satura vai pakalpojumu brīvu apriti, tādējādi sperot pirmo soli ceļā uz nepamatotas ģeogrāfiskās bloķēšanas izbeigšanu, kā arī veicinātu abonementu pieejamību un pārrobežu funkcionalitāti; uzsver, ka nav pretrunas starp teritorialitātes principu un pasākumiem satura pārnesamības šķēršļu novēršanai;

38.  brīdina, ka nevajadzētu nekritiski veicināt obligātu Eiropas mēroga licenču izsniegšanu, jo līdz ar to varētu mazināties lietotājiem pieejamā satura apjoms; uzsver, ka teritorialitātes princips ir būtisks autortiesību sistēmas elements, ņemot vērā teritoriālās licencēšanas nozīmīgumu Eiropas Savienībā;

2.4.Labāka piekļuve digitālajam saturam — mūsdienīgs, Eiropai pielāgots autortiesību regulējums

39.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos modernizēt pašreizējo autortiesību regulējumu, lai to pielāgotu digitālajam laikmetam; uzsver, ka jebkādas minētā regulējuma izmaiņas būtu jāveic mērķtiecīgi un īpaši pievēršoties godīgai un pienācīgai atlīdzībai autoriem un citiem tiesību subjektiem, ekonomikas izaugsmei, konkurētspējai un labākai patērētāju pieredzei, kā arī vajadzībai nodrošināt pamattiesību aizsardzību;

40.  uzsver, ka uz autortiesību pārkāpumiem balstītas profesionālās darbības vai uzņēmējdarbības modeļi ir nopietns drauds digitālā vienotā tirgus darbībai;

41.  uzskata, ka reformā būtu jārod pareizais līdzsvars starp visām iesaistītajām interesēm; norāda uz radošās nozares īpatnībām un dažādajiem problēmjautājumiem, kurus jo īpaši izraisa dažādie satura un radošu darbu veidi, kā arī izmantotie uzņēmējdarbības modeļi; tā kā pētījumā „Teritorialitāte un tās ietekme uz audiovizuālo darbu finansēšanu” ir uzsvērts, cik svarīga ir teritoriālā licencēšana attiecībā uz Eiropas filmu refinansēšanu, tāpēc aicina Komisiju labāk apzināt un ņemt vērā šīs īpatnības;

42.  aicina Komisiju nodrošināt, ka visās Autortiesību direktīvas reformās tiek ņemti vērā ex post ietekmes novērtējuma rezultāti un Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija Direktīva 2001/29/EK un ka tās balstās uz pārliecinošiem pierādījumiem, tostarp novērtējumu par izmaiņu iespējamo ietekmi uz izaugsmi un darbvietām, kultūras daudzveidību un it sevišķi uz audiovizuālo darbu ražošanu, finansēšanu un izplatīšanu;

43.  uzsver, ka mērķtiecīgiem autortiesību izņēmumiem un ierobežojumiem ir izšķiroša nozīme ekonomikas izaugsmes veicināšanā, inovācijā, darbvietu izveidē, turpmākas jaunrades sekmēšanā un Eiropas inovācijas un radošās un kultūras daudzveidības stiprināšanā; atgādina, ka Parlaments atbalsta minimālo standartu piemērošanas pārbaudi attiecībā uz dažādiem autortiesību izņēmumiem un ierobežojumiem un minēto izņēmumu un ierobežojumu — kas paredzēti Direktīvā 2001/29/EK — pienācīgu piemērošanu;

44.  uzsver, ka pieejai autortiesību izņēmumiem un ierobežojumiem vajadzētu būt līdzsvarotai, mērķtiecīgai un formāta ziņā neitrālai, tai būtu jābalstās tikai uz pierādītām vajadzībām un nebūtu jāskar Eiropas kultūras daudzveidība, kultūras finansēšana un taisnīgas atlīdzības nodrošināšana autoriem;

45.  uzsver, ka, lai gan tekstizracei un datizracei ir vajadzīga lielāka tiesiskā noteiktība, lai pētnieki un izglītības iestādes varētu plašāk izmantot ar autortiesībām aizsargātus materiālus, tostarp pāri robežām, jebkādi Eiropas mēroga izņēmumi attiecībā uz tekstizraci un datizraci būtu jāpiemēro tikai tad, ja lietotājam ir likumīga piekļuve, un būtu jāizstrādā sadarbībā ar visām ieinteresētajām personām pēc tam, kad veikts uz pierādījumiem balstīts ietekmes novērtējums;

46.  uzsver, ka ir svarīgi uzlabot autortiesību režīma skaidrību un pārredzamību, jo īpaši attiecībā uz lietotāju radītu saturu un privātās kopēšanas nodevām tajās dalībvalstīs, kuras izvēlējušās šādas nodevas piemērot; šajā sakarā norāda, ka iedzīvotāji būtu jāinformē par faktisko autortiesību nodevas apjomu, tās mērķi un turpmāko izmantojumu;

2.5.PVN sloga un šķēršļu mazināšana pārrobežu tirdzniecībā

47.  uzskata, ka, pienācīgi ņemot vērā dalībvalstu kompetenci, nolūkā novērst tirgus izkropļojumus, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšanu un radīt patiesu Eiropas digitālo vienoto tirgu ir nepieciešama labāka koordinācija nodokļu jomā, savukārt tai cita starpā nepieciešams izveidot ES mēroga kopēju konsolidētu uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi;

48.  par prioritāti uzskata vienkāršotas, vienotas un konsekventas PVN sistēmas izveidi tiešsaistē, lai samazinātu atbilstības nodrošināšanas izmaksas maziem un inovatīviem uzņēmumiem, kas darbojas Eiropā; atzinīgi vērtē PVN vienas pieturas miniaģentūru ieviešanu, kas ir solis uz priekšu, lai izbeigtu pagaidu ES PVN režīmu; tomēr pauž bažas par to, ka sliekšņa trūkuma dēļ daļai MVU ir grūti nodrošināt atbilstību minētajam režīmam; tāpēc aicina Komisiju pārskatīt šo režīmu, lai to padarītu uzņēmumiem labvēlīgāku;

49.  turklāt aicina pilnībā ievērot nodokļu neitralitātes principu attiecībā uz līdzīgām precēm un pakalpojumiem neatkarīgi no tā, vai tie ir digitāli vai fiziski; aicina Komisiju, pildot savas saistības, pēc iespējas drīz iesniegt priekšlikumu, kas ļautu dalībvalstīm samazināt PVN likmes preses izdevumiem, digitāliem izdevumiem, e-grāmatām un tiešsaistes publikācijām, lai novērstu diskrimināciju vienotajā tirgū;

50.  aicina Komisiju atvieglot paraugprakses apmaiņu starp nodokļu iestādēm un ieinteresētajām personām, lai izstrādātu piemērotus risinājumus nodokļu maksāšanai sadarbīgā patēriņa sistēmā;

51.  atzinīgi vērtē pārskatītās Maksājumu pakalpojumu direktīvas pieņemšanu; uzsver, ka, ja Savienība vēlas e-komerciju paplašināt ES mērogā, nekavējoties visā ES jāievieš tūlītēji e-maksājumi un m-maksājumi atbilstoši vienotam standartam un atbilstoši jāīsteno pārskatītā Maksājumu pakalpojumu direktīva;

3.PIEMĒROTU UN LĪDZVĒRTĪGU KONKURENCES APSTĀKĻU RADĪŠANA MODERNIEM DIGITĀLAJIEM TĪKLIEM UN INOVATĪVIEM PAKALPOJUMIEM

3.1.Mērķim atbilstīgu telesakaru noteikumu izstrāde

52.  uzsver, ka priekšnosacījums progresam digitālajā jomā ir privāti ieguldījumi ātru un īpaši ātru sakaru tīklos, kuri jāstimulē ar stabilu ES tiesisko regulējumu, kas ļautu visiem dalībniekiem izdarīt ieguldījumus, tostarp lauku un attālos reģionos; uzskata, ka lielāka konkurence ir bijusi saistīta ar lielākiem ieguldījumiem infrastruktūrā, inovāciju, izvēles iespējām un zemākām cenām patērētājiem un uzņēmumiem; uzskata, ka ir maz pierādījumu, ka pastāv saikne starp operatoru apvienošanos un lielākiem ieguldījumiem tīklos un to jaudu; uzskata, ka tas būtu rūpīgi jāizvērtē un ka būtu jāpanāk konkurences noteikumu izpilde, lai izvairītos no pārmērīgas tirgus koncentrācijas, oligopolu izveides Eiropas līmenī un negatīvas ietekmes uz patērētājiem;

53.  uzsver, ka ir svarīgi sekmīgi īstenot ESIF, lai panākt maksimālu ieguldījumu līmeni, mērķtiecīgi pievēršoties projektiem ar augstāka riska profilu, sekmējot ekonomikas atveseļošanos, veicinot izaugsmi un stimulējot privātos ieguldījumus, cita starpā — mikrofinansēšanu un riska kapitālu, lai atbalstītu inovatīvus uzņēmumus dažādos to attīstības finansēšanas posmos; uzsver, ka tirgus nepilnību gadījumos svarīgi ir pilnībā izmantot digitālajiem ieguldījumiem jau pieejamos publiskā sektora līdzekļus, ļaut veidoties sinerģijām starp ES programmām, piemēram, „Apvārsnis 2020”, EISI, citiem relevantiem struktūrfondiem, un citiem instrumentiem, tostarp kopienas projektiem un valsts atbalstu atbilstoši valsts atbalsta vadlīnijām, lai cita starpā sekmētu publisku WLAN tīklu izveidi lielākās un mazākās pašvaldībās, jo, kā liecina pieredze, tie ir izšķirīgi svarīgi reģionālajā, sociālajā un kultūras integrācijā, kā arī izglītībā;

54.  atgādina dalībvalstīm par to apņemšanos līdz 2020. gadam pilnībā ieviest minimālo ātrumu vismaz 30 Mb/s; aicina Komisiju izvērtēt, vai pašreizējā platjoslas stratēģija mobilajiem un fiksētajiem tīkliem, tostarp mērķrādītāji, atbilst nākotnes vajadzībām, un radīt apstākļus, kad visiem pieejami liela ātruma savienojumi, lai novērstu digitālo plaisu, tādējādi apmierinot uz datiem balstītas ekonomikas un 5G tīklu un ultraātras platjoslas tīklu straujas ieviešanas vajadzības;

55.  uzsver, ka, attīstoties digitālajiem pakalpojumiem, tostarp OTT pakalpojumiem, ir palielinājies pieprasījums un konkurence — kas ir izdevīgi patērētājiem — un nepieciešamība pēc ieguldījumiem digitālajā infrastruktūrā; uzskata, ka telesakaru regulējuma modernizācijai nevajadzētu radīt lieku regulatīvo slogu, bet gan nodrošināt nediskriminējošu piekļuvi tīkliem un īstenot nākotnes vajadzībām atbilstošus risinājumus, kuru pamatā, kad iespējams, būtu līdzīgi noteikumi par līdzīgiem pakalpojumiem un kuri sekmētu inovāciju un godīgu konkurenci, kā arī nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzību;

56.  uzsver vajadzību nodrošināt, ka telesakaru regulējumā paredzētās galalietotāju tiesības ir saskaņotas, samērīgas un atbilst nākotnes vajadzībām, kā arī — pēc Savienotā kontinenta paketes pieņemšanas — nodrošina galalietotājiem vieglas pārejas iespēju un līgumu pārredzamību; atzinīgi vērtē gaidāmo Universālā pakalpojuma direktīvas pārskatīšanu, kā arī telesakaru regulējuma pārskatīšanu ar mērķi nodrošināt, ka prasības par piekļuvi ātrdarbīgam platjoslas internetam atbilst mērķim samazināt digitālo plaisu, un izskatīt „112” pakalpojuma pieejamību;

57.  uzsver, ka Eiropas digitālajam vienotajam tirgum būtu jāatvieglo galapatērētāju ikdiena; tāpēc aicina Komisiju atrisināt tālruņa zvanu savienojumu pārrobežu nodošanas problēmu, lai patērētāji, šķērsojot Savienības dalībvalstu robežas, varētu veikt nepārtrauktus tālruņa zvanus;

58.  atzinīgi vērtē dažādās Connect ĢD nesen sāktās un pašlaik noritošās sabiedriskās apspriešanas par Eiropas digitalizācijas programmu, jo īpaši par ES telesakaru noteikumu pārskatīšanu, par interneta ātrumu un kvalitāti pēc 2020. gada un par tiešsaistes platformām, mākoni un datiem, starpnieku atbildību un sadarbīgo patēriņu, bet mudina Komisiju nodrošināt visu šo paralēlo iniciatīvu saskaņotību;

59.  uzsver, ka radiofrekvenču spektrs ir izšķirīgi svarīgs resurss mobilo un bezvadu platjoslas sakaru iekšējam tirgum, kā arī apraidei un ir svarīgs elements Eiropas Savienības konkurētspējas nodrošināšanai nākotnē; aicina prioritārā kārtā nodrošināt saskaņotu un konkurenci veicinošu regulējumu radiofrekvenču spektra piešķiršanas jomā un efektīvu pārvaldību, lai piešķiršana notiktu bez kavēšanās, kā arī līdzvērtīgus konkurences apstākļus visiem tirgus dalībniekiem un, ņemot vērā Lamy ziņojumu(41), pieņemt ilgtermiņa stratēģiju citiem dažādu spektra joslu lietojumiem, kas it īpaši vajadzīgas 5G tīklu ieviešanai;

60.  uzsver, ka ES telesakaru noteikumu, piemēram, Savienotā kontinenta paketes, savlaicīga īstenošana un vienāda, pārredzama izpilde dalībvalstīs ir izšķirīgi svarīga digitālā vienotā tirgus izveidē, lai nodrošinātu stingru tīkla neitralitātes principa piemērošanu un, it īpaši savlaicīgi veicot visaptverošu pārskatīšanu, līdz 2017. gada 15. jūnijam izbeigtu viesabonēšanas maksas visiem Eiropas patērētājiem;

61.  aicina Komisiju nolūkā ciešāk integrēt digitālo vienoto tirgu nodrošināt efektīvāku institucionālo sistēmu, nostiprinot BEREC lomu, spējas un lēmumus, lai panāktu saskanīgu tiesiskā regulējuma piemērošanu, nodrošinātu vienotā tirgus attīstības pārraudzību un atrisinātu pārrobežu strīdus; šajā sakarā uzsver nepieciešamību uzlabot BEREC finansējumu un personālu un vēl vairāk uzlabot tā pārvaldības struktūru;

3.2.Plašsaziņas līdzekļu regulējums 21. gadsimtam

62.  uzsver audiovizuālo mediju kā sociālu, kultūras un ekonomikas aktīvu divējādo raksturu; norāda, ka nepieciešamība pēc Eiropas mediju nākotnes regulējuma izriet no nepieciešamības nodrošināt un sekmēt audiovizuālo mediju daudzveidību un noteikt augstus standartus nepilngadīgo un patērētāju, kā arī personas datu aizsardzībai, godīgus konkurences apstākļus un lielāku elastību attiecībā uz kvantitatīvajiem un komerciālajiem komunikāciju noteikumiem;

63.  uzsver, ka AVMP direktīvā ietvertais izcelsmes valsts princips ir nepieciešams priekšnoteikums audiovizuālā satura sniegšanai pāri robežām ceļā uz kopēju tirgu pakalpojumu jomā; tajā pašā laikā uzsver, ka šis princips neliedz sasniegt sociālos un kultūras mērķus un neizslēdz nepieciešamību koriģēt ES tiesību aktus ārpus AVMP direktīvas darbības jomas; uzsver, ka, lai cīnītos pret praksi izvēlēties izdevīgāko jurisdikciju, par kritērijiem, kā noteikt vai apstrīdēt audiovizuālo mediju pakalpojuma izcelsmes valsti, būtu jāizmanto arī reklāmas peļņas izcelsmes valsts, pakalpojuma valoda un reklāmas un satura mērķauditorija;

64.  uzskata, ka AVMP direktīva būtu jāattiecina uz ikvienu, kas darbojas audiovizuālo mediju pakalpojumu jomā, tostarp uz tiešsaistes audiovizuālo mediju platformu un lietotāja saskarņu nodrošinātājiem; uzsver, cik svarīgi ir noteikumi, kuru mērķis ir uzlabot likumīga satura un informācijas atrodamību, lai stiprinātu mediju brīvību, plurālismu un neatkarīgu pētniecību, kā arī garantētu diskriminācijas aizlieguma principu, sargājot valodu un kultūras daudzveidību; uzsver, ka, lai nodrošinātu sabiedrības interesēm svarīga audiovizuālo mediju satura atrodamību, dalībvalstis var ieviest īpašus noteikumus, kuru mērķis ir saglabāt kultūras un valodu daudzveidību un informācijas, viedokļu un mediju dažādību un nodrošināt bērnu, jauniešu vai minoritāšu aizsardzību un patērētāju aizsardzību kopumā; aicina īstenot pasākumus, kas nodrošinātu audiovizuālo mediju pakalpojumu pieejamību mazāk aizsargātiem cilvēkiem; mudina Komisiju veicināt audiovizuālo mediju likumīga satura piedāvājumu, dodot priekšroku neatkarīgi veidotiem Eiropas darbiem;

65.  mudina Komisiju ņemt vērā mainīgās skatīšanās ieražas un jaunos veidus, kā piekļūt audiovizuālajam saturam, saskaņojot lineāros un nelineāros pakalpojumus un nosakot Eiropas līmeņa minimālās prasības visiem audiovizuālo mediju pakalpojumiem ar mērķi nodrošināt to konsekventu piemērošanu, izņemot gadījumus, kad šāds saturs neizbēgami papildina tādu saturu vai pakalpojumus, kas nav audiovizuāla rakstura; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt AVMP direktīvas 1. pantā definēto mediju pakalpojumu koncepciju tā, lai gan dalībvalstis paturētu atbilstošu elastību, gan arī vairāk tiktu ņemta vērā pakalpojumu iespējamā sociālpolitiskā ietekme un šādas ietekmes īpatnības, jo īpaši to ietekme uz viedokļu veidošanu un viedokļu daudzveidību, kā arī jautājums par redakcionālo atbildību;

66.  aicina Komisiju un dalībvalstis vienlīdzīgi ieviest jebkāda audiovizuālā mediju pakalpojuma aizliegumu ES gadījumā, ja ar to tiek aizskarta cilvēka cieņa, kūdīts uz naidu vai rasismu, kā arī efektīvi īstenot šādu aizliegumu;

67.  uzsver, ka AVMP direktīvas pieņemšanai vajadzētu samazināt regulējumu un stiprināt kopregulāciju un pašregulāciju, ar horizontālu un starpmediju regulatīvo pieeju līdzsvarojot raidorganizāciju un citu tirgus dalībnieku tiesības un pienākumus; uzskata, ka principam par skaidru atpazīstamību un nošķirtību starp reklāmu un programmas saturu būtu jānodrošina prioritāte attiecībā pret principu par reklāmas un programmas nošķiršanu visos mediju veidos; aicina Komisiju pārbaudīt, vai joprojām ir lietderīgi un nepieciešams ievērot 6.7. sadaļu tās paziņojumā par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu sabiedriskajai apraidei;

68.  uzskata, ka Direktīvā 93/83/EEK paredzētā juridiskā koncepcija pēc papildu novērtējuma veikšanas varētu uzlabot pārrobežu piekļuvi likumīgam tiešsaistes saturam un pakalpojumiem vienotajā digitālajā tirgū, neapšaubot līgumslēgšanas brīvības principu, neapdraudot pienācīgu atlīdzību autoriem un māksliniekiem un ekskluzīvo tiesību teritoriālo raksturu;

3.3.Mērķim atbilstīga normatīvā vide platformām un starpniekiem

3.3.1.Tiešsaistes platformu nozīme

69.  mudina Komisiju izskatīt, vai potenciālas problēmas, kas saistītas ar tiešsaistes platformām, varētu atrisināt, pienācīgi un pilnīgi īstenojot esošos tiesību aktus un efektīvi panākot ES konkurences tiesību aktu izpildi, lai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus un efektīvu konkurenci starp tiešsaistes platformām un novērstu monopolu izveidi; aicina Komisiju pieturēties pie tādas inovācijai labvēlīgas politikas attiecībā uz tiešsaistes platformām, kas atvieglotu ienākšanu tirgū un sekmētu inovāciju; uzskata, ka prioritātēm jābūt pārredzamībai, nediskriminēšanai, platformu vai tiešsaistes pakalpojumu maiņas atvieglošanai, izvēles iespēju sniegšanai patērētājiem, platformu pieejamībai, kā arī platformu izveides un attīstības šķēršļu apzināšanai un novēršanai;

70.  turklāt norāda, ka E-komercijas direktīvas noteikumi vēlāk tika nostiprināti ar Negodīgas komercprakses direktīvu, Patērētāju tiesību direktīvu un citiem patērētāju acquis komponentiem un ka šīs direktīvas vienlīdz lielā mērā pienācīgi jāizpilda un jāpiemēro gan attiecībā uz tirgotājiem, kas izmanto tiešsaistes platformas, gan attiecībā uz tirgotājiem tradicionālajos tirgos; aicina Komisiju sadarboties ar visām ieinteresētajām personām un Parlamentu, lai sniegtu skaidras norādes par patērētāju acquis piemērojamību tirgotājiem, kuri izmanto tiešsaistes platformas, un vajadzības gadījumā palīdzētu dalībvalstu patērētāju tiesību aizsardzības iestādēm panākt patērētāju tiesību pienācīgu ievērošanu;

71.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu digitālā vienotā tirgus stratēģijas ietvaros analizēt tiešsaistes platformu lomu digitālajā ekonomikā, jo tas būs svarīgi attiecībā uz vairākiem gaidāmiem tiesību aktu priekšlikumiem; uzskata, ka šo analīzi vajadzētu izmantot, lai apzinātu apstiprinātas un skaidri noteiktas problēmas konkrētās uzņēmējdarbības jomās un iespējamas nepilnības patērētāju tiesību aizsardzībā, kā arī nošķirtu tiešsaistes pakalpojumus un tiešsaistes pakalpojumu sniedzējus; uzsver, ka pret platformām, kas darbojas ar kultūras precēm, it sevišķi audiovizuāli medijiem, ir jāizturas īpašā veidā, ievērojot UNESCO Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu;

72.  aicina Komisiju 2016. gada pirmajā ceturksnī ziņot Parlamentam par attiecīgo apspriešanos rezultātiem un nodrošināt konsekventu pieeju gaidāmajās tiesību aktu pārskatīšanās; brīdina, ka nedrīkst pieļaut tirgus izkropļojumus vai šķēršļus tiešsaistes pakalpojumu ienākšanai tirgū, ieviešot jaunus pienākumus šķērssubsidēt konkrētus tradicionālos uzņēmējdarbības modeļus;

73.  uzsver, ka ierobežotā starpnieku atbildība ir svarīga nolūkā aizsargāt interneta atvērtību, pamattiesības, juridisko noteiktību un inovāciju; šajā sakarā atzīst, ka E-komercijas direktīvas noteikumi par starpnieku atbildību atbilst nākotnes vajadzībām un ir tehnoloģiski neitrāli;

74.  vērš uzmanību uz to, ka, lai izmantotu atbildības ierobežojumu, informācijas sabiedrības pakalpojuma sniedzējam, uzzinot par nelikumīgām darbībām, ir ātri jāizņem attiecīgā informācija vai jāliedz tai piekļūt; aicina Komisiju nodrošināt šīs prasības vienādu īstenošanu atbilstoši Pamattiesību hartai, lai nepieļautu nekādu tiesībaizsardzības privatizāciju un nodrošinātu, ka pret nelikumīga satura un preču pārdošanu tiek vērsti adekvāti un samērīgi pasākumi;

75.  uzskata, ka, ņemot vērā to, ka tirgi strauji attīstās un cik daudzveidīgas ir platformas, kuru klāsts sniedzas no bezpeļņas platformām līdz B2B platformām un kuras aptver dažādus pakalpojumus, nozares un ļoti dažādus dalībniekus, trūkst skaidras platformu definīcijas un universāli piemērojama pieeja varētu būtiski kavēt inovāciju un globālajā ekonomikā nostādīt Eiropas uzņēmumus konkurētspējas ziņā neizdevīgākā situācijā;

76.  uzskata, ka daļa tiešsaistes starpnieku un tiešsaistes platformu gūst ienākumus no kultūras darbiem un satura, taču šajos ienākumos ne vienmēr dalās ar autoriem; aicina Komisiju apsvērt uz pierādījumiem balstītas iespējas, lai pievērstos jebkādai pārredzamības nepietiekamībai un vērtības pārnesei no satura uz pakalpojumiem, kuras, nekavējot inovāciju, ļautu autoriem, izpildītājiem un tiesību turētājiem saņemt taisnīgu atlīdzību par viņu darba izmantošanu internetā;

3.3.2.Sadarbīgā patēriņa sniegtās jaunās iespējas

77.  atzinīgi vērtē to, ka sadarbīgais patēriņš ir palielinājis konkurenci un piedāvājumu patērētājiem, kā arī iespējas darbvietu veidošanai, ekonomikas izaugsmei, konkurētspējai, iekļaujošākam darba tirgum un spēcīgākai ES aprites ekonomikai, ko sniedz efektīvāks resursu, prasmju un citu aktīvu izmantojums; mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt turpmāku sadarbīgā patēriņa attīstību, apzinot mākslīgus šķēršļus un attiecīgos tiesību aktus, kas kavē tā izaugsmi;

78.  mudina Komisiju sadarbīgā patēriņa sakarā izpētīt, kā varētu līdzsvarot patērētāju iespēcināšanu un aizsardzību, un, ja nepieciešami precizējumi, nodrošināt ar patērētājiem saistīta digitālās jomas tiesiskā regulējuma atbilstību, tostarp attiecībā uz iespējamu pārkāpumu gadījumiem, kā arī noteikt, kādos gadījumos pietiekami vai efektīvāki ir ex post aizsardzības līdzekļi;

79.  norāda, ka pašiem uzņēmumiem, kas izmanto šos jaunos uzņēmējdarbības modeļus, kuru pamatā ir reputācija un uzticēšanās, ir izdevīgi pieņemt pasākumus, kas attur no nelikumīgu darbību veikšanas, tajā pašā laikā piedāvājot jaunus patērētāju drošības elementus;

80.  mudina Komisiju izveidot ieinteresēto personu grupu, kas būtu atbildīga par paraugprakses popularizēšanu sadarbīgā patēriņa nozarē;

81.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka nodarbinātības un sociālā politika ir saderīga ar digitālo inovāciju, uzņēmējdarbību un sadarbīgā patēriņa izaugsmi un tā potenciālu elastīgāku nodarbinātības veidu aspektā, apzinot jaunus nodarbinātības veidus un izvērtējot nepieciešamību modernizēt sociālos un nodarbinātības tiesību aktus, lai esošās nodarbinātības tiesības un sociālā nodrošinājuma sistēmas varētu saglabāt arī digitālajā darba pasaulē; uzsver, ka sociālais nodrošinājums ir dalībvalstu kompetencē; prasa, lai Komisija apzina un sekmē šo jomu paraugprakses apmaiņu Eiropas Savienībā un starptautiskā līmenī;

3.3.3.Cīņa pret nelikumīgu saturu internetā

82.  aicina Komisiju virzīt tādu politiku un tiesisko regulējumu cīņai ar kibernoziedzību un nelegālu saturu un materiāliem internetā — tostarp naida runu —, kas pilnībā atbilstu pamattiesībām, kuras noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, it sevišķi tiesībām uz vārda un informācijas brīvību, esošiem ES un dalībvalstu tiesību aktiem un nepieciešamības, samērības, pienācīgas tiesvedības un tiesiskuma principiem; uzskata, ka šā mērķa sasniegšanai ir nepieciešams:

   nodrošināt saskanīgus un efektīvus tiesībaizsardzības instrumentus Eiropas un dalībvalstu policijas iestādēm un tiesībaizsardzības iestādēm;
   sniegt skaidras vadlīnijas par to, kā cīnīties pret nelegālu tiešsaistes saturu, tostarp naida runu;
   atbalstīt publiskā un privātā sektora partnerības un publiskā un privātā sektora struktūru dialogu atbilstoši esošiem ES tiesību aktiem;
   precizēt starpnieku un tiešsaistes platformu lomu attiecībā uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu;
   nodrošināt, ka Ziņošanas par interneta saturu vienības (EU IRU) izveide Eiropolā ir balstīta uz tās darbībai piemērotu juridisko pamatu;
   nodrošināt īpašus pasākumus cīņai pret bērnu seksuālu izmantošanu tiešsaistē, nodrošināt efektīvu visu ieinteresēto personu sadarbību, lai garantētu bērnu tiesības un aizsardzību internetā, un atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir padarīt internetu drošu bērniem; un
   sadarboties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām izglītības un izpratnes veicināšanas kampaņu popularizēšanā;

83.  atzinīgi vērtē Komisijas rīcības plānu modernizēt intelektuālā īpašuma tiesību izpildi tiešsaistē attiecībā uz komerciāla mēroga pārkāpumiem; uzskata, ka Direktīvā 2004/48/EK paredzētā autortiesību izpilde ir ārkārtīgi svarīga un ka autortiesības un blakustiesības ir tikai tik efektīvas, cik efektīvi ir šo tiesību aizsardzībai pieņemtie izpildes pasākumi;

84.  uzsver, ka ES saskaras ar vērā ņemamu skaitu IĪT pārkāpumu; uzsver, ka Eiropas Intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu novērošanas centram ir uzdevums sniegt uzticamus datus un objektīvu analīzi par pārkāpumu ietekmi uz ekonomikas dalībniekiem; prasa pieņemt efektīvu, ilgtspējīgu, samērīgu un modernizētu pieeju intelektuālā īpašuma tiesību izpildei, īstenošanai un aizsardzībai tiešsaistē, jo īpaši attiecībā uz komerciāla mēroga pārkāpumiem;

85.  norāda, ka dažos gadījumos autortiesību pārkāpumus var izraisīt grūtības atrast likumīgi pieejamu meklēto saturu; tāpēc aicina izstrādāt plašāku klāstu likumīgu un lietotājdraudzīgu piedāvājumu un tos popularizēt sabiedrībā;

86.  atzinīgi vērtē pieeju „sekojiet naudai” un mudina piegādes ķēdes dalībniekus rīkoties saskaņoti un samērīgi, lai apkarotu intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumus komerciālā mērogā, balstoties uz brīvprātīgu vienošanos praksi; uzsver, ka Komisijai kopā ar dalībvalstīm būtu jāveicina izpratne un pienācīga pārbaude visā piegādes ķēdē un jāatbalsta informācijas un paraugprakses apmaiņa, kā arī pastiprināta publiskā un privātā sektora sadarbība; uzstāj, ka visiem pasākumiem vajadzētu būt pamatotiem, saskaņotiem un samērīgiem un tajos būtu jāiekļauj iespēja nelabvēlīgi ietekmētajām pusēm izmantot efektīvus un lietotājdraudzīgus tiesiskās aizsardzības līdzekļus; uzskata, ka ir jāuzlabo patērētāju izpratne par autortiesību un blakustiesību pārkāpumu sekām;

3.4.Uzticības stiprināšana digitālajiem pakalpojumiem, drošībai tajos un attiecībā uz personas datu apstrādi

87.  uzskata, ka nolūkā nodrošināt uzticēšanos un drošību digitālajiem pakalpojumiem, uz datiem balstītām tehnoloģijām, IT un maksājumu sistēmām, kritiskajai infrastruktūrai un tiešsaistes tīkliem ir vajadzīgi lielāki resursi, kā arī sadarbība starp Eiropas kiberdrošības nozari, publisko un privāto sektoru, it īpaši ar sadarbību pētniecībā, tostarp „Apvārsnis 2020” ietvaros, un publiskā un privātā sektora partnerībām; atbalsta dalībvalstu paraugprakses apmaiņu šīs jomas publiskā un privātā sektora partnerībās;

88.  aicina rīkoties, lai uzlabotu noturību pret kiberuzbrukumiem, it sevišķi — palielinot ENISA lomu, palielinātu lietotāju, īpaši MVU, riska apzināšanos un zināšanas par pamata drošības procedūrām, nodrošinātu, ka uzņēmumos ievesta pamatlīmeņa drošība, piemēram, datu un komunikāciju galšifrēšana un programmatūras atjaunināšana, un mudinātu izmantot integrētu drošību;

89.  uzskata, ka programmatūras piegādātājiem vajadzētu labāk popularizēt drošības priekšrocības, ko lietotājiem sniedz atvērtā koda programmatūra un ar drošību saistīti programmatūras jauninājumi; aicina Komisiju apsvērt ES mēroga programmu koordinētai informācijas izpaušanai par ievainojamībām, tostarp zināmu programmatūras ievainojamību novēršanu, kā aizsardzības līdzekli pret programmatūras ievainojamību ļaunprātīgu izmantošanu un drošības un personas datu aizsardzības pārkāpumiem;

90.  uzskata, ka, lai nodrošinātu ES koordinētu pieeju kiberdrošībai, strauji jāpieņem mērķim atbilstoša Kiberdrošības direktīva; uzskata, ka nolūkā turpināt nozaru digitalizāciju ir vajadzīgs vērienīgāks dalībvalstu un attiecīgo ES iestāžu un struktūru sadarbības līmenis un paraugprakses apmaiņa, tajā pašā laikā aizsargājot ES pamattiesības, it sevišķi datu aizsardzību;

91.  uzsver, ka strauji pieaugošā pret tīkliem vērstu uzbrukumu un kibernoziegumu skaita dēļ ir nepieciešama saskaņota ES un tās dalībvalstu reakcija ar mērķi nodrošināt augstu tīkla un informācijas drošības līmeni; uzskata, ka drošība internetā nozīmē tīklu un kritiskās infrastruktūras aizsardzību, tiesībaizsardzības iestāžu spēju cīnīties ar noziedzību — tostarp terorismu, vardarbīgu radikalizāciju, seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu tiešsaistē — un tādu datu izmantošanu, kādi noteikti nepieciešami, lai apkarotu noziedzību tiešsaistē un bezsaistē; uzsver, ka šādi definēta drošība kopā ar pamattiesību aizsardzību kibertelpā ir izšķirīgi svarīga nolūkā nostiprināt uzticēšanos digitālajiem pakalpojumiem un tāpēc tā ir nepieciešams pamats, uz kā veidot konkurētspējīgu digitālo tirgu;

92.  atgādina, ka iedzīvotājiem un uzņēmējiem lietderīgi ir tādi rīki kā šifrēšana, kas ļauj nodrošināt privātumu un vismaz pamatlīmenī arī komunikācijas drošību; nosoda to, ka šifrēšanu var izmantot arī noziedzīgiem nolūkiem;

93.  atzinīgi vērtē ka Eiropola Eiropas Kibernoziedzības centru (EC3), kas palīdz straujāk reaģēt uz kiberuzbrukumiem; aicina iesniegt leģislatīvā akta priekšlikumu par EC3 pilnvaru nostiprināšanu un steidzīgi transponēt 2013. gada 12. augusta Direktīvu 2013/40/ES par uzbrukumiem informācijas sistēmām;

94.  norāda, ka atklātībā nākusī informācija par elektronisko masveida novērošanu ir apliecinājusi nepieciešamību atgūt iedzīvotāju uzticēšanos digitālo pakalpojumu privātumam, drošumam un drošībai, un šajā sakarā uzsver, ka personas datu apstrādē komerciāliem vai tiesībaizsardzības nolūkiem ir stingri jāievēro esošie datu aizsardzības tiesību akti un pamattiesības; šajā kontekstā atgādina, cik svarīgi ir esošie līdzekļi, piemēram, savstarpējās tiesiskās palīdzības nolīgumi (STPN), kas nav pretrunā tiesiskumam un samazina neatbilstīgas piekļuves risku attiecībā uz ārvalsts teritorijā glabātiem datiem;

95.  atkārto, ka saskaņā ar Direktīvas par elektronisko tirdzniecību (2000/31/EK) 15. panta 1. punktu „dalībvalstis neuzliek vispārējas saistības” pārraides un glabāšanas pakalpojumu sniedzējiem „pārraudzīt informāciju, ko tie pārraida vai uzglabā, kā arī neuzliek pienākumu aktīvi meklēt faktus un apstākļus, kas norāda uz nelegālu darbību”; jo īpaši atgādina, ka Eiropas Savienības Tiesa spriedumos lietās C-360/10 un C-70/10 neatzina par likumīgiem pasākumus „aktīvi pārraudzīt” gandrīz katru attiecīgo pakalpojumu lietotāju (pieejas internetam nodrošinātāji pirmajā lietā, sociālais tīkls otrajā) un precizēja, ka būtu jāaizliedz ikviens rīkojums, kas nosaka mitināšanas pakalpojumu sniedzējam pienākumu veikt vispārēju pārraudzību;

4.DIGITĀLĀS EKONOMIKAS IZAUGSMES POTENCIĀLA MAKSIMĀLA IZMANTOŠANA

96.  uzskata, ka, tā kā Eiropas nozarēm ir centrāla loma un tā kā digitālā ekonomika attīstās daudz straujāk nekā pārējā ekonomikas daļa, nozaru digitālā pārveide ir būtiska Eiropas ekonomikas konkurētspējai un tās enerģētikas pārkārtošanai, taču tā izdosies vien tad, ja Eiropas uzņēmumi sapratīs, kāda ir tās nozīme attiecībā uz efektivitātes palielināšanos un piekļuvi neizmantotam potenciālam, ko dotu lielākā mērā integrētas un savienotas vērtības ķēdes, kuras varētu straujāk un elastīgāk reaģēt uz patērētāju vajadzībām;

97.  aicina Komisiju nekavējoties izstrādāt digitālās pārveides plānu, ietverot tiesību aktu modernizāciju un relevantu instrumentu izmantošanu ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē un infrastruktūrā, lai atbalstītu digitalizāciju visās nozarēs, piemēram, ražošanas, enerģētikas, transporta un mazumtridzniecības nozarēs, mudinot vērtības ķēdē izmantot digitālās tehnoloģijas un savienojamību „no gala līdz galam”, kā arī inovatīvus pakalpojumus un uzņēmējdarbības modeļus;

98.  uzskata, ka tiesiskajam regulējumam vajadzētu dot nozarēm iespēju pieņemt un paredzēt šīs pārmaiņas, lai sekmētu darbvietu izveidi, izaugsmi un reģionālo konverģenci;

99.  turklāt aicina īpaši pievērsties MVU, tostarp varbūt pārskatīt Mazās uzņēmējdarbības aktu, jo to digitālā pārveide ir priekšnosacījums konkurētspējai un darbvietu izveidei ekonomikā un ciešākai esošo uzņēmumu un jaunuzņēmumu sadarbībai, kuras rezultātā varētu izveidoties ilgtspējīgāks un konkurētspējīgāks rūpniecības modelis un izvirzīties globāli līderi;

100.  atkārto, cik svarīgas ir Eiropas satelītnavigācijas sistēmas, īpaši Galileo un Egnos, digitālā vienotā tirgus attīstībai attiecībā uz datu pozīciju un laika zīmogošanu lielo datu un lietiskā interneta lietotnēm;

4.1.Datu ekonomikas veidošana

101.  uzskata, ka ekonomikas izaugsmē būtiska loma ir uz datiem balstītai ekonomikai; uzsver iespējas, ko ekonomikai un sabiedrībai var dot jaunas IKT tehnoloģijas, piemēram, lielie dati, mākoņdatošana, lietiskais internets, 3D druka un citas tehnoloģijas, jo īpaši, ja tās integrē citās nozarēs, piemēram, enerģētikas, transporta un loģistikas, finanšu pakalpojumu, izglītības, mazumtirdzniecības, ražošanas, pētniecības un veselības aprūpes un ārkārtas pakalpojumu nozarē, un ja publiskā sektora iestādes tās izmanto, lai attīstītu viedpilsētas, uzlabotu resursu pārvaldību un vides aizsardzību; īpaši uzsver iespējas, ko dod enerģētikas nozares digitalizācija, kas ļauj efektīvāk un elastīgāk ražot enerģiju, izmantojot viedskaitītājus, viedtīklus un datu mezglus; uzsver publiskā un privātā sektora partnerību nozīmīgumu un atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas šajā jomā;

102.  aicina Komisiju izskatīt iespēju digitālā formātā, bez maksas un samērīgā termiņā, neapdraudot ekonomiskos un sociālos ieguvumus, padarīt pieejamus visus zinātniskās pētniecības projektus, kas vismaz 50 % apmērā finansēti ar publisko finansējumu, tostarp izskatīt iespēju šajā nolūkā izmantot izdevniecības;

103.  aicina Komisiju līdz 2016. gada martam kopā ar visiem attiecīgajiem ekspertiem, tostarp pētniekiem, pilsoniskās sabiedrības un publiskā un privātā sektora pārstāvjiem, sagatavot plašu un pārredzamu pārskatu par lielajiem datiem, lai apzinātu vajadzības lielo datu tehnoloģiju un skaitļošanas infrastruktūras jomā, īpaši attiecībā uz Eiropas superdatoriem, tostarp labākus nenormatīvos un esošā tiesiskā regulējuma apstākļus izaugsmei un inovācijai šajā nozarē, un lai maksimāli palielinātu iespējas un novērstu potenciālos riskus un problēmas attiecībā uz uzticēšanās nostiprināšanu, piemēram, piekļuvei datiem, drošībai un datu aizsardzībai;

104.  aicina izstrādāt nākotnes vajadzībām atbilstošu un tehnoloģiski neitrālu Eiropas pieeju un turpināt vienotā tirgus integrāciju attiecībā uz lietisko internetu un rūpniecisko internetu, izmantojot pārredzamu standartu noteikšanas un sadarbspējas stratēģiju, stiprināt uzticēšanos šīm tehnoloģijām, veicinot drošību, pārredzamību, kā arī integrētu privātumu un privātumu pēc noklusējuma; atzinīgi vērtē „brīvas datu plūsmas” iniciatīvu, kam pēc visaptveroša novērtējuma vajadzētu precizēt noteikumus par datu izmantošanu, pieejamību un datu īpašumtiesībām, ņemot vērā bažas par datu lokalizācijas prasību ietekmi uz vienotā tirgus darbību, un atvieglot datu pakalpojumu sniedzēju maiņu, lai novērstu piesaisti konkrētam pakalpojumu sniedzējam un tirgus izkropļojumus;

105.  uzskata, ka valsts pārvaldē pēc noklusējuma jau būtu jāizvēlas atvērtu pārvaldes datu pieeja; mudina palielināt apmēru un ātrumu, kādā atvērtu datu veidā tiek publiskota informācija, uzlabot galveno datu kopu apzināšanu, kuras jādara pieejamas, un labāk sekmēt atvērtu datu atkalizmantošanu atvērtā veidā, ņemot vērā to vērtību attiecībā uz inovatīvu pakalpojumu, tostarp pārrobežu risinājumu, izstrādi, pārredzamību un ieguvumiem ekonomikai un sabiedrībai;

106.  atzīst, ka aizvien vairāk pieaug ES patērētāju bažas par to, kā tiešsaistes pakalpojumu sniedzēji izmanto un aizsargā personas datus, jo tas ir svarīgs elements nolūkā stiprināt patērētāju uzticēšanos digitālajai ekonomikai; uzsver, ka aktīviem patērētājiem ir svarīga loma konkurences veicināšanā; tāpēc uzsver, ka ir svarīgi patērētājus labāk informēt par to, kā tiek izmantoti viņu dati, jo īpaši pakalpojumos, ko sniedz apmaiņā pret datiem, un par viņu tiesībām uz datu pārnesamību; aicina Komisiju precizēt noteikumus par datu kontroli un datu pārnesamību, ievērojot pamatprincipu, kas paredz, ka iedzīvotājiem jābūt iespējai kontrolēt savus datus;

107.  uzskata, ka atbilstība datu aizsardzības tiesību aktiem un efektīvas privātuma garantijas un drošības garantijas, kas paredzētas Vispārīgajā datu aizsardzības regulā, tostarp īpaši noteikumi attiecībā uz bērniem kā neaizsargātiem patērētājiem, ir izšķirīgi svarīgi elementi nolūkā stiprināt iedzīvotāju un patērētāju uzticēšanos uz datiem balstītai ekonomikai; uzsver, ka ir nepieciešams palielināt izpratni par datu lomu un par to, ko datu apmaiņa nozīmē patērētājiem attiecībā uz viņu pamattiesībām ekonomikā, un pieņemt noteikumus par datu īpašumtiesībām un iedzīvotāju kontroli pār saviem personas datiem; uzsver, kāda loma ir pakalpojumu un produktu personalizācijai, kas būtu jāattīsta atbilstoši datu aizsardzības prasībām; aicina popularizēt integrētu privātumu un privātumu pēc noklusējuma, kas varētu pozitīvi ietekmēt arī inovāciju un ekonomikas izaugsmi; uzsver, ka jebkādā datu apstrādē jānodrošina nediskriminējoša pieeja; uzsver, cik svarīga ir uz risku balstīta pieeja, kas palīdz novērst lieku administratīvo slogu un nodrošina juridisko noteiktību, it sevišķi attiecībā uz MVU un jaunuzņēmumiem, kā arī publiskā sektora iestāžu veikta demokrātiskā pārraudzība un pastāvīga uzraudzība; uzsver, ka personas datiem vajadzīga īpaša aizsardzība, un atzīst, ka papildu aizsardzības pasākumu, piemēram, pseidonimizācijas un anonimizācijas, ieviešana var uzlabot aizsardzību gadījumos, kad personas datus lieto lielo datu lietojumprogrammas un tiešsaistes pakalpojumu sniedzēji;

108.  norāda, ka Komisijas veiktajā novērtējumā par Datubāzu direktīvu ir atzīts, ka šī direktīva kavē uz datiem balstītas Eiropas ekonomikas attīstību; aicina Komisiju izmantot politikas variantus, lai atceltu Direktīvu 96/9/EK;

4.2.Konkurētspējas uzlabošana, izmantojot sadarbspēju un standartizāciju

109.  uzskata, ka Eiropas IKT standartizācijas plānam un sadarbspējas satvara, tostarp Eiropas standartizācijas organizācijām iesniegto Komisijas pieprasījumu, pārskatīšanai būtu jāietilpst Eiropas digitālajā stratēģijā, lai panāktu apjomradītus ietaupījumus, budžeta ietaupījumus un uzlabotu Eiropas uzņēmumu konkurētspēju, kā arī palielinātu preču un pakalpojumu pārnozaru un pārrobežu sadarbspēju, ātrāk, atklāti un konkurencei labvēlīgi nosakot brīvprātīgus, uz tirgu balstītus un globālus standartus, ko varētu viegli īstenot MVU; mudina Komisiju nodrošināt, ka standartizācijas procesos tiek iesaistītas visas attiecīgās ieinteresētās personas, izmantotas labākās tehnoloģijas un novērsts monopolu un slēgtu vērtības ķēžu izveides risks, īpaši attiecībā uz MVU un jaunuzņēmumiem, kā arī aktīvi popularizēt Eiropas standartus starptautiskā mērogā, ņemot vērā IKT standartizācijas iniciatīvu globālo raksturu;

110.  mudina Komisiju un Padomi paplašināt bezmaksas un atvērtā pirmkoda programmatūras izmantošanu un atkārtotu izmantošanu valsts pārvaldēs un to starpā, lai palielinātu sadarbspēju;

111.  norāda, ka Komisija pašlaik apspriežas ar attiecīgajām ieinteresētajām personām par iespēju izveidot transportlīdzeklī iebūvētu sadarbspējīgu, standartizētu, drošu un atvērtas piekļuves platformu iespējamām nākotnes lietotnēm vai pakalpojumiem, kā Parlaments ir pieprasījis eZvana regulā; aicina Komisiju nodrošināt, ka šī platforma neierobežo inovāciju, brīvu konkurenci un patērētāju izvēli;

112.  aicina Komisiju, ņemot vērā straujo inovāciju transporta nozarē, izstrādāt koordinētu stratēģiju attiecībā uz savienojamību transporta nozarē un it sevišķi izveidot tiesisko regulējumu savienotiem transportlīdzekļiem, lai nodrošinātu sadarbspēju ar dažādiem pakalpojumiem, tostarp attālinātu diagnostiku un apkopi, un lietotnēm nolūkā uzturēt godīgu konkurenci un apmierināt lielo vajadzību pēc produktiem, kas atbilstu kiberdrošības un datu aizsardzības prasībām, kā arī nodrošināt pasažieru fizisko drošību; uzskata, ka ir nepieciešamas autobūves un telekomunikāciju nozares partnerības, lai nodrošinātu, ka savienotie transportlīdzekļi un to infrastruktūra tiek attīstīta, pamatojoties uz Eiropas mērogā kopīgiem standartiem;

4.3.Iekļaujoša e-sabiedrība

113.  norāda, ka internets un IKT ļoti lielā mērā ietekmē sieviešu un meiteņu emancipāciju; atzīst, ka sieviešu dalība ES digitālajā nozarē pozitīvi ietekmē Eiropas IKP; atzīst to, cik ievērojams potenciāls ir sievietēm inovatorēm un uzņēmējām un viņu iespējamo lomu digitālajā pārveidē; uzsver, ka ir nepieciešams atbrīvoties no dzimumu stereotipiem, un pilnībā atbalsta un mudina attīstīt uzņēmējdarbības kultūru sievietēm, kā arī viņu integrāciju un dalību informācijas sabiedrībā;

114.  atzīst digitālā vienotā tirgus potenciālu nodrošināt pieejamību un dalību visiem iedzīvotājiem, tostarp cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, gados vecākiem cilvēkiem, minoritātēm un citiem iedzīvotājiem, kas pieder pie neaizsargātām grupām, attiecībā uz visiem digitālās ekonomikas aspektiem, tostarp produktiem un pakalpojumiem, ko aizsargā autortiesības un blakustiesības, it īpaši — veidojot iekļaujošu e-sabiedrību un nodrošinot, ka e-pārvaldes un e-administrācijas programmas ir pilnībā pieejamas; pauž dziļas bažas par progresa trūkumu attiecībā uz Marrākešas līguma ratifikāciju un mudina to ratificēt pēc iespējas drīz; šajā sakarā uzsver, ka ir steidzami jāpieņem priekšlikums direktīvai par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu pieejamību;

4.3.1.Digitālās prasmes un zināšanas

115.  vērš uzmanību uz to, ka piedāvājuma un pieprasījuma neatbilstība attiecībā uz prasmēm ierobežo digitālās ekonomikas attīstību, darbvietu radīšanu un Savienības konkurētspēju, un aicina Komisiju steidzami izstrādāt prasmju stratēģiju, ar ko šo trūkumu varētu novērst; aicina Komisiju izmantot Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas līdzekļus, lai atbalstītu organizācijas (vietējās kustības), kas māca digitālās prasmes nelabvēlīgā situācijā esošiem jauniešiem; aicina dalībvalstis sniegt atbalstu, šim nolūkam nodrošinot telpas;

116.  aicina Komisiju un dalībvalstis ar iniciatīvām un koordinētiem pasākumiem, kā arī ar ieguldījumiem Eiropas mediju lietotprasmes apmācības tīklu izveidē veicināt visu ES iedzīvotāju mediju un interneta lietotprasmi, jo īpaši attiecībā uz neaizsargātiem cilvēkiem; uzsver, ka spēja patstāvīgi un kritiski izmantot medijus un tikt galā ar pārmērīgu informācijas daudzumu ir mūžizglītības uzdevums visām paaudzēm, kas turklāt pastāvīgi mainās, lai visas paaudzes spētu pienācīgi un patstāvīgi tikt galā ar pārmērīgu informācijas daudzumu; norāda, ka darba un prasmju profili kļūst arvien sarežģītāki un ka līdz ar to rodas jaunas prasības — it sevišķi attiecībā uz informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) prasmēm — apmācībām, kā arī tālākizglītībai un mūžizglītībai;

117.  mudina dalībvalstis integrēt digitālo prasmju apguvi skolu programmās, uzlabot vajadzīgo tehnisko aprīkojumu un veicināt augstskolu un tehnisko skolu sadarbību nolūkā izstrādāt kopīgas e-mācību programmas, kas tiktu atzītas ECTS sistēmā; uzsver, ka izglītības un apmācību programmu mērķim jābūt attīstīt kritisku pieeju un dziļu izpratni par jaunajiem medijiem, digitālajām un informācijas ierīcēm un lietojumprogrammām, lai cilvēki varētu kļūt par šo jauno tehnoloģiju aktīviem lietotājiem, nevis tikai galalietotājiem; uzsver, ka ir svarīgi pienācīgi mācīt skolotājiem gan pašas digitālās prasmes, gan veidus, kā tās efektīvi iemācīt, tostarp sekmīgi izmantojot uz spēlēm balstītu digitālo mācīšanos, un kā tās izmantot, lai atbalstītu mācību procesu kopumā, palielinot matemātikas, IT, zinātnes un tehnoloģiju pievilcību; aicina Komisiju un dalībvalstis vairāk pētīt digitālo mediju ietekmi uz kognitīvajām prasmēm;

118.  norāda, ka vajadzīgi publiskie un privātie ieguldījumi un jaunas finansējuma iespējas arodizglītībā un mūžizglītībā, lai nodrošinātu, ka darba ņēmējiem, it īpaši mazkvalificētiem darba ņēmējiem, ir digitālajai ekonomikai vajadzīgās prasmes; aicina Komisiju un dalībvalstis kopā ar privāto sektoru izstrādāt viegli pieejamus, standartizētus un sertificētus tiešsaistes mācību kursus un inovatīvas un pieejamas e-prasmju apmācības programmas, kuru dalībniekiem tiktu iemācītas minimālās digitālās prasmes; mudina dalībvalstis šos tiešsaistes kursus iekļaut garantijā jauniešiem kā neatņemamu tās daļu; mudina Komisiju un dalībvalstis radīt pamatu digitālo prasmju un kvalifikāciju savstarpējai atzīšanai, izveidojot Eiropas sertifikātu vai klasificēšanas sistēmu, par paraugu ņemot Eiropas vienoto valodu prasmes līmeņa noteikšanas sistēmu; uzsver, ka kultūras daudzveidība Eiropā, kā arī daudzvalodība iegūst no satura pieejamības pāri robežām;

119.  atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota Eiropas mēroga Digitālo darbvietu lielā koalīcija, mudina uzņēmumus tai pievienoties un mudina Komisiju un dalībvalstis sekmēt aktīvu MVU līdzdalību; atzinīgi vērtē to, ka Komisija apsver iespēju veidot jaunas zināšanu uzkrāšanas sistēmas publiskajā sektorā, izmantojot mākoņdatošanas tehnoloģiju un tekstizraci un datizraci, kas būtu sertificēta un nodrošināta saskaņā ar datu aizsardzības tiesību aktiem; uzskata, ka šādu tehnoloģiju izmantošanai nepieciešami īpašas apmācības centieni bibliotēku, arhīvu un dokumentācijas profesijās; aicina kolektīvā darba un komunikācijas digitālos veidus — izmantojot un izstrādājot CC licences — mācīt un piemērot pāri valstu un valodu robežām izglītībā, apmācībā un sabiedriskās pētniecības iestādēs, kā arī veicināt tos publiskā iepirkuma procedūrās; norāda, ka izšķirīgi svarīga ir duālā apmācība;

120.  norāda, ka vajadzīgi publiskie un privātie ieguldījumi arodizglītībā un mūžizglītībā, lai nodrošinātu, ka ES darbaspēkam, tostarp digitālās nozares darbaspēkam, kas strādā nestandarta darbu, ir digitālajai ekonomikai vajadzīgās prasmes; norāda, ka dažas dalībvalstis ir ieviesušas tiesības, kas garantē darba ņēmējiem minimālās tiesības uz apmaksātu mācību atvaļinājumu, lai tādējādi uzlabotu darba ņēmēju piekļuvi izglītībai un apmācībai;

4.3.2.E-pārvaldība

121.  uzskata, ka attiecībā uz inovāciju e-administrācijas attīstība ir prioritāte, jo tā ar sviras efektu ietekmē visas ekonomikas nozares un uzlabo efektivitāti, sadarbspēju un pārredzamību, samazina izmaksas un administratīvo slogu, paver iespēju labākai valsts pārvaldes iestāžu sadarbībai un nodrošina labākus, lietotājiem draudzīgākus un personalizētus pakalpojumus visiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem, ņemot vērā digitālo sociālo inovāciju sniegtās iespējas; mudina Komisiju rādīt priekšzīmi e-pārvaldes jomā un kopā ar dalībvalstīm izstrādāt vērienīgu un visaptverošu e-pārvaldes rīcības plānu; uzskata, ka šā rīcības plāna pamatā vajadzētu būt lietotāju vajadzībām un paraugpraksei, tostarp progresa novērtēšanas kritērijiem, pakāpeniski īstenojamai pieejai principa „tikai vienreiz” piemērošanai valsts pārvaldē, saskaņā ar kuru no iedzīvotājiem un uzņēmumiem nedrīkstētu prasīt informāciju, kas jau ir sniegta kādai publiskā sektora iestādei, tajā pašā laikā nodrošinot iedzīvotāju privātumu un augsta līmeņa datu aizsardzību atbilstoši ES Datu aizsardzības reformas paketes prasībām un principiem un pilnībā ievērojot Pamattiesību hartu, kā arī augsta līmeņa drošību attiecībā uz šīm iniciatīvām; uzskata, ka tam būtu jānodrošina arī augstā līmenī šifrētu elektronisko identifikatoru un e-parakstu pilnīga pārrobežu ieviešana, it sevišķi — ātri īstenojot eIDAS regulu un palielinot publisko pakalpojumu pieejamību tiešsaistē; uzsver, ka ir svarīgi, lai iedzīvotājiem un uzņēmumiem būtu pieejami savstarpēji saistīti komercreģistri;

122.  aicina uz jau esošo iniciatīvu un tīklu pamata izstrādāt visaptverošu un pilnībā pieejamu vienotu digitālo vārteju kā vienotu „no gala līdz galam” digitālo procesu uzņēmumiem, kas būtu izveidots un darbotos visā ES un ietvertu uzņēmuma izveidi tiešsaistē, domēna nosaukuma piešķiršanu, informācijas apmaiņu par atbilstību, e-rēķinu atzīšanu, nodokļu pārskatu sagatavošanu, vienkāršotu PVN uzskaites sistēmu tiešsaistē, tiešsaistes informāciju par produktu atbilstību, cilvēku pieņemšanu darbā un darba ņēmēju norīkošanu darbā, patērētāju tiesībām, piekļuvi patērētāju un uzņēmumu tīkliem, paziņošanas procedūras un strīdu izšķiršanas mehānismus;

123.  turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt vienoto kontaktpunktu pilnīgu ieviešanu, kā paredzēts Pakalpojuma direktīvā, un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai garantētu to efektīvu darbību, tādējādi pilnībā atraisot to potenciālu;

124.  pauž bažas par to, ka pētniekiem un augstskolām paredzētā mākoņdatošanas infrastruktūra ir sadrumstalota; aicina Komisiju sadarbībā ar relevantajām ieinteresētajām personām izstrādāt rīcības plānu, kā rezultātā līdz 2016. gada beigām tiktu izveidots Eiropas atvērtais zinātnes mākonis, kur kopīgu politiku, standartu un ieguldījumu sistēmā būtu integrēti esošie tīkli, dati un augstas veiktspējas skaitļošanas sistēmas un e-infrastruktūras pakalpojumi visās zinātnes jomās; uzskata, ka tam būtu jāsekmē mākoņu attīstība ne tikai zinātnes, bet arī citās jomās, labāki inovācijas centru savienojumi, jaunuzņēmumu ekosistēmas, labāka augstskolu un nozaru sadarbība tehnoloģiju komercializācijas jomā atbilstoši attiecīgajiem konfidencialitātes noteikumiem un starptautiskā koordinācija un sadarbība šajā jomā;

125.  aicina Komisiju un dalībvalstis atjaunot apņemšanos sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” pētniecības un inovācijas mērķrādītājus, kas ir konkurētspējīga digitālā vienotā tirgus, ekonomikas izaugsmes un darbvietu radīšanas pamatelementi, izmantojot visaptverošu pieeju atvērtai zinātnei, atvērtai inovācijai, atvērtiem datiem un zināšanu pārnesei; uzskata, ka tam vajadzētu ietvert pārskatītu tiesisko regulējumu tekstizracei un datizracei zinātniskās pētniecības nolūkā, lielāku bezmaksas un atvērtā pirmkoda programmatūras izmantojumu, it sevišķi izglītības iestādēs un valsts pārvaldē, un MVU un jaunuzņēmumu vieglāku piekļuvi „Apvārsnis 2020” finansējumam, kas būtu pielāgots IKT nozares īsajiem inovācijas cikliem; šajā sakarā uzsver, cik svarīgas ir visas attiecīgās iniciatīvas — no publiskā un privātā sektora partnerībām un inovācijas kopām līdz Eiropas tehnoloģiju un zinātnes parkiem, it sevišķi mazāk industrializētos Eiropas reģionos, un paātrināšanas programmām jaunuzņēmumiem un kopīgām tehnoloģiju platformām —, kā arī iespēja efektīvi licencēt standartiem būtiskus patentus atbilstoši ES konkurences tiesību normām un godīgiem, samērīgiem un nediskriminējošiem licencēšanas noteikumiem, lai saglabātu pētniecības un izstrādes un standartizācijas stimulus un sekmētu inovāciju;

126.  aicina Komisiju pievērsties e-iepirkuma noteikumu, kā arī Eiropas vienotā iepirkuma procedūras dokumenta (publiskā iepirkuma pase) īstenošanai, lai veicinātu vispārējus ekonomiskus ieguvumus, kā arī ES tirgus pieejamību visiem ekonomikas dalībniekiem, ievērojot atlases, izslēgšanas un līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijus; uzsver iepirkuma iestāžu pienākumu norādīt galvenos iemeslus, kāpēc tās lēmušas nesadalīt līgumus daļās saskaņā ar esošajiem tiesību aktiem, lai uzlabotu inovatīvu uzņēmumu un MVU piekļuvi iepirkuma tirgiem;

4.4.Starptautiskā dimensija

127.  uzsver, cik svarīga ir pilnīgi neatkarīga interneta pārvaldības struktūra, lai saglabātu internetu kā pārredzamu un iekļaujošu daudzu ieinteresēto personu pārvaldības modeli, kura pamatā ir princips, ka internets ir unikāla, atvērta, brīva un stabila platforma; uzskata, ka šajā nolūkā ir būtiski izmantot kavēšanos ICANN pārvaldības nodošanā; ir stingri pārliecināts, ka visos attiecīgajos ES politikas virzienos ir jāņem vērā interneta globālā dimensija, un aicina EĀDD pilnībā izmantot digitalizācijas sniegtās iespējas saskaņotas ārpolitikas izstrādē, nodrošināt ES pārstāvību interneta pārvaldības platformās un skaļāk paust savu viedokli starptautiskos forumos, it sevišķi par standartu noteikšanu, 5G ieviešanas sagatavošanās pasākumiem un kiberdrošību;

128.  atzīst datu ekonomikas globālo raksturu; atgādina, ka digitālā vienotā tirgus izveide ir atkarīga no brīvas datu plūsmas Eiropas Savienībā un ārpus tās; tāpēc aicina ES un tās dalībvalstis sadarbībā ar trešām valstīm rīkoties, lai sadarbībā ar trešām valstīm, kas notiek saskaņā ar digitālā vienotā tirgus stratēģiju, nodrošinātu augstus datu aizsardzības standartus un drošu starptautisko datu nosūtīšanu atbilstoši Vispārīgajai datu aizsardzības regulai un esošajai ES judikatūrai;

o
o   o

129.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 318, 4.12.2015., 1. lpp.
(2) OV L 123, 19.5.2015., 77. lpp.
(3) OV L 257, 28.8.2014., 73. lpp.
(4) OV L 86, 21.3.2014., 14. lpp.
(5) OV L 84, 20.3.2014., 72. lpp.
(6) OV L 348, 20.12.2013., 129. lpp.
(7) OV L 175, 27.6.2013., 1. lpp.
(8) OV L 165, 18.6.2013., 1. lpp.
(9) OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp.
(10) OV L 81, 21.3.2012., 7. lpp.
(11) OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.
(12) OV L 337, 18.12.2009., 1. lpp.
(13) OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.
(14) OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.
(15) OV L 77, 27.3.1996., 20. lpp.
(16) OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.
(17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0273.
(18) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0220.
(19) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0051.
(20) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0071.
(21) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0179.
(22) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0067.
(23) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0032.
(24) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0535.
(25) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0536.
(26) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0454.
(27) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0436.
(28) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0377.
(29) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0327.
(30) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0239.
(31) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0215.
(32) OV C 434, 23.12.2015., 2. lpp.
(33) OV C 353 E, 3.12.2013., 64. lpp.
(34) OV C 332 E, 15.11.2013., 22. lpp.
(35) OV C 258 E, 7.9.2013., 64. lpp.
(36) OV C 50E, 21.2.2012., 1. lpp.
(37) OV C 236E, 12.8.2011., 33. lpp.
(38) OV C 81E, 15.3.2011., 45. lpp.
(39) OV C 236E, 12.8.2011., 24. lpp.
(40) Eurostat, 2014. gads: http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Information_society_statistics_at_regional_level#People_who_never_used_the_internet.
(41) Augsta līmeņa darba grupas UHF frekvenču joslas turpmākā lietojuma jautājumos darba rezultātu ziņojums.

Juridisks paziņojums