Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2014/2252(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0301/2015

Iesniegtie teksti :

A8-0301/2015

Debates :

PV 11/04/2016 - 16
CRE 11/04/2016 - 16

Balsojumi :

PV 12/04/2016 - 5.10
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0103

Pieņemtie teksti
PDF 502kWORD 103k
Otrdiena, 2016. gada 12. aprīlis - Strasbūra Galīgā redakcija
2012. un 2013. gada ziņojumi par subsidiaritāti un proporcionalitāti
P8_TA(2016)0103A8-0301/2015

Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa rezolūcija par 2012. un 2013. gada ziņojumiem par subsidiaritāti un proporcionalitāti (2014/2252(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Iestāžu nolīgumu par tiesību aktu labāku izstrādi(1),

–  ņemot vērā praktiskos pasākumus, par kuriem attiecībā uz LESD 294. panta 4. punkta īstenošanu, ja tiktu panākta vienošanās pirmajā lasījumā, 2011. gada 22. jūlijā vienojās Eiropas Parlamenta un Padomes atbildīgie dienesti,

–  ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par ES tiesību aktu atbilstību un subsidiaritāti un proporcionalitāti — 19. ziņojums par tiesību aktu labāku izstrādi, 2011. gads(2),

–  ņemot vērā 2012. gada 13. septembra rezolūciju par 18. ziņojumu par tiesību aktu labāku izstrādi — subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošana (2010. gads)(3),

–  ņemot vērā 2011. gada 14. septembra rezolūciju par tiesību aktu labāku izstrādi, subsidiaritāti un proporcionalitāti un lietpratīgu regulējumu(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada ziņojumu par subsidiaritāti un proporcionalitāti (COM(2013)0566) un Komisijas 2013. gada ziņojumu par subsidiaritāti un proporcionalitāti (COM(2014)0506),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 4. decembra secinājumus par lietpratīgu regulējumu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības parlamentu priekšsēdētāju 2015. gada 21. aprīļa konferencē pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā COSAC 2012. gada 27. septembra, 2013. gada 17. maija, 2013. gada 4. oktobra, 2014. gada 19. jūnija un 2014. gada 14. novembra pusgada ziņojumus par norisēm Eiropas Savienības procedūru un prakses jomā saistībā ar parlamentāro pārbaudi,

–  ņemot vērā augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu grupas ar administratīvo slogu saistītiem jautājumiem 2014. gada 14. oktobra galīgo ziņojumu “Birokrātiskā sloga samazināšana Eiropā — mantojums un perspektīvas”(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un 132. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A8-0301/2015),

A.  tā kā 2012. gadā Komisija saņēma pamatotus atzinumus par 83 tiesību aktu priekšlikumiem; tā kā iesniegto dokumentu kopējais skaits 2012. gadā bija 292, tostarp tika iesniegti tādi dokumenti, kuri netika uzskatīti par pamatotiem atzinumiem;

B.  tā kā 2013. gadā Komisija saņēma pamatotus atzinumus par 99 tiesību aktu priekšlikumiem; tā kā iesniegto dokumentu kopējais skaits 2013. gadā bija 313, tostarp tika iesniegti tādi dokumenti, kuri netika uzskatīti par pamatotiem atzinumiem;

C.  tā kā 2012. gadā valstu parlamenti sagatavoja 12 pamatotus atzinumus par Monti II priekšlikumu(6), par kuru tika saņemtas 19 balsis (minimālais balsu skaits — 18 balsis), un tādējādi pirmo reizi tika ierosināta tā dēvētā dzeltenās kartītes procedūra, kas paredz, ka iestādei, kas ir iesniegusi priekšlikumu, tas jāpārskata un jāpamato lēmums par to, vai šo priekšlikumu atsaukt, grozīt vai saglabāt;

D.  tā kā Komisija atsauca Monti II priekšlikumu, bet paziņoja, ka tās ieskatā priekšlikums bija atbilstošs subsidiaritātes principam un ka priekšlikums tika atsaukts, ņemot vērā, ka tas nesaņēma pietiekamu Eiropas Parlamenta un Padomes atbalstu(7);

E.  tā kā 2013. gadā valstu parlamenti sagatavoja 13 pamatotus atzinumus par priekšlikumu regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi(8) un tas saņēma 18 balsis, tādējādi ierosinot otro dzeltenās kartītes procedūru;

F.  tā kā Komisija secināja, ka tās priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam un ka šā priekšlikuma atsaukšana vai grozīšana nav nepieciešama; tā kā Komisija paziņoja, ka likumdošanas procesā tā pienācīgi ņems vērā pamatotos atzinumus(9);

G.  tā kā vairāki valstu parlamenti pauda bažas par Komisijas pieeju, uzskatot, ka Komisijas sniegtie pamatojumi un argumenti ir nepietiekami; tā kā Eiropas Parlamenta Juridiskā komiteja un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja rīkoja debates par šo jautājumu;

H.  tā kā sekojošajās sarunās ar Padomi par Eiropas Prokuratūru tās darbības joma un darba metodoloģijas tika sašaurinātas salīdzinājumā ar sākotnējo priekšlikumu, par kuru tika sagatavoti pamatotie atzinumi;

I.  tā kā, ņemot vērā Komisijas iniciatīvas tiesības, tās pienākums ir nodrošināt, ka politikas veidošanas agrīnā posmā tiek pieņemts pareizais lēmums par to, vai ierosināt ES līmeņa rīcību un kādā veidā to darīt;

J.  tā kā Komisija ir apņēmusies veikt ietekmes novērtēšanas procesam piemērojamo pamatnostādņu pārskatīšanu, ietverot subsidiaritātes un proporcionalitātes jautājuma apsvēršanu;

K.  tā kā Parlaments ir izveidojis pats savu Ietekmes novērtēšanas nodaļu, kas 2013. gadā sagatavoja 50 sākotnējos novērtējumus un divus sīki izstrādātus novērtējumus par Komisijas ietekmes novērtējumiem;

L.  tā kā valstu parlamenti ir konstatējuši, ka nozīmīgu un vairāku deleģēto pilnvaru iekļaušanas dēļ ir grūti novērtēt, vai galīgie noteikumi būs atbilstoši subsidiaritātes principam;

M.  tā kā subsidiaritātes un proporcionalitātes pārbaudi, kā arī ietekmes novērtējumu veic tikai likumdošanas procesa sākumā,

1.  konstatē, ka subsidiaritātes un proporcionalitātes principi ir Eiropas Savienības pamatprincipi;

2.  uzsver, ka ES kompetenču izmantošanai būtu jāpamatojas uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā; atzinīgi vērtē to, ka 2012.un 2013. gadā ES iestādes un valstu parlamenti rūpīgi pārbaudīja šos abus principus;

3.  atzinīgi vērtē valstu parlamentu ciešāku iesaistīšanos un lielāku līdzdalību Eiropas likumdošanas procesā pēdējos gados, kā rezultātā ir palielinājusies informētība par ES pamatprincipiem, tostarp par subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem iestāžu kontekstā; tomēr norāda, ka šajā jomā vēl ir daudz darāmā; ierosina, ka vispirms Komisijai jāiesaistās ikgadējās apspriedēs ar katras valsts parlamentu, lai stiprinātu dialogu starp Komisiju un valstu parlamentiem;

4.  turklāt uzskata, ka subsidiaritātes un proporcionalitātes principi ir politikas veidošanas sākumpunkts; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi likumdošanas procesa sākumposmā novērtēt, vai politikas mērķus var labāk sasniegt Eiropas līmenī, nevis ar valsts vai reģionālo iniciatīvu palīdzību;

5.  norāda, ka parlamentiem ir svarīga nozīme un ka ir svarīga arī to teritoriālā ietekme un tuvināšanās iedzīvotājiem, un attiecīgā gadījumā prasa vairāk iesaistīties agrīnās brīdināšanas sistēmā;

6.  tomēr norāda, ka lielāko daļu valsts parlamentu atzinumu iesniedz tikai daži valsts parlamenti; mudina pārējo valstu parlamentus vairāk iesaistīties Eiropas debatēs;

7.  uzsver, ka Eiropas iestādēm ir jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principi, kas nostiprināti Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā un Līgumam par Eiropas Savienības darbību pievienotajā 2. protokolā un kam ir vispārīgs raksturs — tie ir saistoši iestādēm Savienības pilnvaru īstenošanā ar izņēmumu, ka subsidiaritātes principu nepiemēro tajās jomās, kuras ietilpst Savienības ekskluzīvā kompetencē;

8.  uzskata, ka subsidiaritātes principa pārbaudes mehānismam ir būtiska nozīme Eiropas un dalībvalstu iestāžu sadarbībā;

9.  norāda, ka Komisijas gada ziņojumi ir sagatavoti nedaudz pavirši un aicina Komisiju apsvērt detalizētāku ziņojumu sagatavošanu par to, kā ES politikas veidošanā tiek ievērots subsidiaritātes un proporcionalitātes princips;

10.  atzīmē metodoloģiju, kas izmantota 2012. un 2013. gada ziņojumos, kuros statistikas dati ir izmantoti, lai klasificētu valstu parlamentu sniegtos pamatotos atzinumus kā vienu pamatotu atzinumu par priekšlikumu paketi, nevis kā vienu pamatotu atzinumu par katru priekšlikumu atsevišķi;

11.  norāda, ka salīdzinājumā ar 2010. un 2011. gadu pamatoto atzinumu procentuālā daļa no visiem iesniegtajiem dokumentiem kopumā ir ievērojami palielinājusies un ka 2012. gadā pamatotie atzinumi veidoja 25 % no visiem iesniegtajiem dokumentiem, savukārt 2013. gadā — 30 % no dokumentiem, kurus iesniedza valstu parlamenti saskaņā ar 2. protokolā noteikto kārtību; šajā sakarībā norāda uz apspriešanos ar valstu parlamentiem likumdošanas procesā;

12.  norāda, ka, izskatot Komisijas priekšlikumu regulai par to, kā īstenojamas tiesības uz kolektīvu rīcību saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību (Monti II), valstu parlamenti 2012. gadā pirmo reizi izmantoja tā dēvētās dzeltenās kartītes procedūru; norāda, ka, lai gan Komisija secināja, ka subsidiaritātes princips nav ticis pārkāpts, tā atsauca priekšlikumu politiska atbalsta trūkuma dēļ; piebilst, ka otru reizi tā dēvētās dzeltenās kartītes procedūra tika ierosināta 2013. gadā saistībā ar Komisijas priekšlikumu Padomes Regulai par Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidi; norāda, ka Komisija secināja, ka šis priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam, un nolēma to saglabāt;

13.  norāda, ka valstu parlamentu sniegtie pamatotie atzinumi liecina par to, ka ir dažādas subsidiaritātes un proporcionalitātes principu interpretācijas; šajā saistībā atgādina, ka Līgumos formulētais subsidiaritātes princips ļauj Savienībai jomās, kuras nav ekskluzīvā Savienības kompetencē, rīkoties tikai tad, ja “dalībvalstis centrālā vai reģionālā un vietējā līmenī nevar pietiekami labi īstenot paredzētās darbības mērķus, bet ierosinātās darbības mēroga vai seku dēļ tie ir labāk sasniedzami Savienības līmenī”; tāpat atgādina, ka “saskaņā ar proporcionalitātes principu Savienības rīcības saturs un veids ir samērīgs ar Līgumu mērķu sasniegšanai nepieciešamo”; mudina valstu parlamentus, novērtējot atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, ievērot to, kas noteikts LES; stingri iesaka valstu parlamentiem un Eiropas iestādēm iesaistīties viedokļu apmaiņās, kā arī apmainīties ar subsidiaritātes un proporcionalitātes pārbaudes praksi;

14.  norāda, ka valstu parlamentu iesniegtie pamatotie atzinumi ļoti atšķiras tajos norādīto argumentu veidu un formas ziņā; pauž nožēlu par vienotu paraugu trūkumu, kas vēl vairāk sarežģī iespējas novērtēt, uz kāda pamata iesaistās valstu parlamenti;

15.  atgādina par Parlamenta iepriekšējos ziņojumos paustajām bažām par gadījumiem, kad Komisijas sagatavotajos ietekmes novērtējumos (IN) subsidiaritātes jautājums nebija risināts pienācīgi; atgādina arī par to, ka šis jautājums ir pieminēts Ietekmes novērtējuma padomes (INP) gada ziņojumos; norāda, ka INP vairāk nekā 30 % ietekmes novērtējumu, kurus tā pārskatīja 2012. un 2013. gadā, uzskata par tādiem, kuros nav iekļauta apmierinoša subsidiaritātes principa analīze; pauž bažas par to, ka 2014. gadā šī proporcija sasniedza 50 %, un mudina Komisiju, pārskatot IN piemērojamās pamatnostādnes, risināt šo jautājumu un mazināt šo palielināšanās tendenci;

16.  norāda, ka ietekmes novērtējumi ir ļoti svarīgi līdzekļi, kas palīdz pieņemt lēmumus likumdošanas procesā, un šajā saistībā uzsver, ka ir pienācīgi jāapsver ar subsidiaritāti un proporcionalitāti saistītie jautājumi;

17.  uzsver, ka rūpīgiem ietekmes novērtējumiem, kuros padziļināti novērtēta atbilstība subsidiaritātes principam, ir būtiska nozīme, lai uzlabotu iedzīvotāju uzticēšanos, kuri bieži vien subsidiaritātes principu uzskata par svarīgu demokrātijas procesa aspektu; tādēļ akcentē, ka uzlabotas subsidiaritātes pārbaudes varētu uzskatīt par svarīgu līdzekli, kas ļautu mazināt tā dēvēto demokrātijas deficītu;

18.  atkārto iepriekš minētajā 2011. gada 14. septembra rezolūcijā pausto aicinājumu izmantot valstu veiktos ietekmes novērtējumus, kas papildinātu tos, kurus Komisija veikusi, atbalstot ierosināto tiesību aktu, — tā ir reforma, kas tiek apspriesta; uzskata, ka Parlamenta nesen izveidotās ietekmes novērtējuma nodaļas spēs pozitīvi papildināt Komisijas darbu;

19.  pauž neapmierinātību par Komisijas atbildi valstu parlamentiem gadījumos, kad ir izsniegtas dzeltenās kartītes; uzskata, ka Komisijai ir jāsniedz izsmeļošas atbildes visos gadījumos, kad valstu parlamentiem rodas jautājumi, un papildus publicētajiem atzinumiem jāiesaistās dialogā ar katru valsts parlamentu atsevišķi; uzskata, ka Komisijai ir arī jāapmeklē Parlamenta attiecīgā komiteja vai komitejas, lai detalizēti izskaidrotu savu nostāju;

20.  uzsver, ka dzeltenās kartītes procedūru, kas ir ES lēmumu pieņemšanas procesa ietekmēšanas instruments, varētu efektīvi stiprināt, agrākā posmā apmainoties ar informāciju par valstu parlamentu nostājām, un tāpēc mudina valstu parlamentus apmainīties ar viedokļiem par darbības jomu un vērtēšanas metodēm, kas tiek izmantotas, lai novērtētu atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem;

21.  uzskata, ka politisks dialogs ir ārkārtīgi svarīgs, lai nodrošinātu subsidiaritātes principa ievērošanu; uzskata, ka politiskais dialogs būtu jāuzlabo ne tikai dzeltenās vai oranžās kartītes gadījumos, bet arī visos pārējos gadījumos; šajā saistībā atzinīgi vērtē J.‑C. Juncker vadītās Komisijas apņemšanos apmeklēt vēl vairāk valstu parlamentu un prasa Parlamentam apsvērt jautājumu par līdzīgu iniciatīvu īstenošanu; uzskata, ka referentus varētu mudināt biežāk sazināties ar valstu parlamentiem, jo īpaši ņemot vērā to, ka videokonferenču rīkošana un citas tiešsaistes saziņas metodes ir kļuvušas ērtākas un efektīvākas;

22.  uzsver, ka Eiropas iestādēm un valstu parlamentiem būtu jāturpina veicināt “subsidiaritātes kultūru” visā ES; iesaka divas konkrētas iniciatīvas, par kurām jāvienojas valstu parlamentiem un Komisijai un kuras palīdzēs labāk apsvērt subsidiaritāti pašreizējā likumdošanas procesā, proti, tās ir šādas — sekmēt valstu parlamentu nostāju, redzējumu vai citu ierosinājumu lielāku iekļaušanu politiskajā dialogā, jo īpaši tad, kad Komisija veic, piemēram, zaļo grāmatu vai balto grāmatu, sagatavošanas darbus, un apsvērt pagarināt laikposmu, kas paredzēts, lai, īstenojot subsidiaritātes pārbaudi, apspriestos ar valstu parlamentiem, ja valstu parlamenti to pieprasa, pamatojoties uz objektīvi attaisnojošiem iemesliem, piemēram, dabas katastrofām un darba pārtraukumu periodiem; uzskata, ka to varētu panākt, ja iestādes un valstu parlamenti vispirms vienotos par politisku apņemšanos, neaizkavējot attiecīgu tiesību aktu pieņemšanu;

23.  ja dalībvalstis piekrīt pagarināt periodu, kas valstu parlamentiem dots, lai sniegtu pamatotu atzinumu saskaņā ar Protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 6. pantu, šis jautājums būtu jāiekļauj nākamajā Līguma pārskatīšanā; pēc tam šādu pagarinājuma periodu varētu noteikt arī sekundārajos tiesību aktos;

24.  uzskata, ka ir svarīgi, lai dzeltenās kartītes procedūra parlamentos būtu viegli īstenojama, vienlaikus no jauna apstiprinot subsidiaritātes principu saskaņā ar Līgumiem;

25.  norāda, ka vairāki COSAC pārstāvēti valstu parlamenti ir izrādījuši ieinteresētību un ierosinājuši ieviest zaļo kartīti, kas būtu politiskā dialoga uzlabošanas instruments un pēc Parlamenta atbalsta saņemšanas nodrošinātu valstu parlamentiem iespēju iesniegt Komisijai apspriešanai konstruktīvus priekšlikumus, pienācīgi ņemot vērā Komisijas iniciatīvas tiesības;

26.  norāda, ka tiesību aktu priekšlikumi var būtiski mainīties, kamēr iestādes tos pieņem; atgādina, ka pārbaude par atbilstību subsidiaritātes principam tiek veikta tikai likumdošanas procesa sākumā, nevis beigās; atgādina arī to, ka ietekmes novērtējumus plašāk sagatavo tikai likumdošanas procesa sākumposmiem, nevis beigu posmiem; uzsver, ka pēc pieņemšanas procedūras uzsākšanas un pirms likumdošanas procesa beigām ir jāveic vidusposma novērtējums, lai atsevišķos gadījumos būtu iespējams izdot brīdinājumu tām dalībvalstīm, kuras neievēro subsidiaritātes principu;

27.  tādēļ prasa veikt papildu subsidiaritātes pārbaudi un pilnīgu ietekmes novērtējumu likumdošanas sarunu noslēgumā un pirms teksta galīgās redakcijas pieņemšanas, lai nodrošinātu atbilstību subsidiaritātes principam un varētu veikt novērtējumus, tostarp novērtēt proporcionalitāti; uzskata, ka šāds pārdomu periods palīdzētu politikas veidotājiem novērtēt, vai tiesību akti atbilst Savienības principiem, un palielinātu pārredzamību par bieži vien intensīvo sarunu kārtās panāktajiem rezultātiem;

28.  ņem vērā jaunos Komisijas politikas mērķus, kas saistīti ar iniciatīvām un ES tiesību aktu priekšlikumiem, un tie ir šādi: minimālas izmaksas; labums iedzīvotājiem, uzņēmumiem un darba ņēmējiem un nevajadzīga regulatīvā sloga novēršana;

29.  uzskata, ka ar daudzgadu finanšu shēmas programmu palīdzību būtu jānovērtē un jāpierāda atbilstība subsidiaritātes principam, uzskatāmi parādot pievienoto vērtību saņēmējās dalībvalstīs;

30.  aicina Komisiju saskaņā ar proporcionalitātes un subsidiaritātes principiem vienkāršot ES līdzekļu saņemšanas pieteikumu iesniegšanas procedūru, lai pieteikumu iesniegšanas procedūra būtu efektīvāka un vairāk vērsta uz rezultātiem;

31.  uzsver savu apņemšanos nodrošināt atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, novērtējot savus normatīvos patstāvīgos ziņojumus, veicot Komisijas ietekmes novērtējumu ex ante izvērtējumus un regulāri novērtējot iespējamo ES pievienoto vērtību un “Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas”;

32.  norāda uz nesenajām diskusijām par strīdu izšķiršanu starp ieguldītāju un valsti (ISDS), kā arī uz Komisijas priekšlikumiem aizstāt pašreizējo modeli; atgādina, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 3. pantā ir noteikts, ka kopējā tirdzniecības politika ir svarīga joma, uz kuru attiecas Savienības ekskluzīvā kompetence, un ka tai jāpamatojas uz vienotiem principiem; tādēļ norāda, ka subsidiaritātes princips neattiecas uz kopējo tirdzniecības politiku;

33.  aicina dalībvalstis atbloķēt UNCITRAL Konvenciju par pārredzamību ieguldījumu līgumā paredzētā šķīrējtiesas procesā starp ieguldītāju un valsti, lai Komisija varētu parakstīt šo konvenciju visas Savienības vārdā; pauž nožēlu par pašreizējo situāciju — dažas ES dalībvalstis ir parakstījušas šo konvenciju, bet dažas ne; uzskata, ka šis piemērs uzsver to, ka visām pusēm ir nepieciešama labāka skaidrība par Savienības ekskluzīvās kompetences darbības jomu attiecībā uz ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem; atgādina, ka dalībvalstu īstenotās atšķirīgās ieguldījumu aizsardzības politikas ir radījušas pašreizējo situāciju, kad dalībvalstis ir parakstījušas aptuveni 1400 divpusējo ieguldījumu nolīgumu ar dažkārt atšķirīgiem noteikumiem, kuri varētu izraisīt atšķirīgu attieksmi pret ES ieguldītājiem ārvalstīs atkarībā no attiecīgā ieguldījuma izcelsmes;

34.  attiecībā uz ES finansiālo atbalstu citām valstīm, jo īpaši makrofinansiālo atbalstu, prasa veikt lielāku skaitu ierosināto pasākumu proporcionalitātes padziļinātus ex ante un ex post ietekmes novērtējumus, lai atbalsts būtu efektīvs un patiesi noderīgs tiem partneriem, kuriem tas nepieciešams; uzstāj, ka ir jānosaka atbalsta piešķiršanas nosacījumi un pienācīgi jākontrolē līdzekļu izlietojums, tostarp jāveic pasākumi, lai novērstu krāpšanu un korupciju un cīnītos pret to, un Parlamentam jāveic rūpīga un detalizēta pārbaude; prasa padziļināti integrēt ES ārējos instrumentus, apvienojot tirdzniecības, attīstības, ārlietu un drošības politikas virzienus; uzsver, ka dalībvalstīm jāizrāda lielāka apņemšanās šajā jautājumā;

35.  norāda, ka ir ārkārtīgi svarīgi pienācīgi apspriesties, veidot dialogu un iesaistīt iedzīvotājus, uzņēmumus (t. i., MVU) un pilsonisko sabiedrību ES lēmumu pieņemšanas procesā attiecībā uz tirdzniecības politiku;

36.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 321, 31.12.2003., 1. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0061.
(3) OV C 353 E, 3.12.2013., 117. lpp.
(4) OV C 51 E, 22.2.2013., 87. lpp.
(5) http://ec.europa.eu/smart-regulation/refit/admin_burden/docs/08-10web_ce-brocuttingredtape_en.pdf
(6) Priekšlikums Padomes regulai par to, kā īstenojamas tiesības uz kolektīvu rīcību saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību (COM(2012)0130).
(7) Priekšsēdētāja vietnieka M. Šefčovič 2012. gada 12. septembra vēstule valstu parlamentiem.
(8) Komisijas priekšlikums par Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidi (COM(2013)0534).
(9) Komisijas 2013. gada 27. novembra paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un valstu parlamentiem par priekšlikuma Padomes Regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi pārskatīšanu, ņemot vērā subsidiaritātes principu, saskaņā ar Protokolu Nr. 2 (COM(2013)0851).

Juridisks paziņojums