Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2016. gada 25. februāris - BriseleGalīgā redakcija
Atļauja Austrijai parakstīt un ratificēt Hāgas 1965. gada 15. novembra Konvenciju un Maltai – pievienoties minētajai Konvencijai***
 EK un Sanmarīno nolīgums par finanšu konta informācijas automātisku apmaiņu *
 Horvātijas pievienošanās konvencijai par Savienības finanšu interešu aizsardzību *
 Eiropas Nodarbinātības dienestu tīkls, darba ņēmēju piekļuve mobilitātes pakalpojumiem un turpmāka darba tirgu integrācija ***I
 Ārkārtas autonomu tirdzniecības pasākumu ieviešana Tunisijas Republikai ***I
 Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana — pieteikums EGF/2015/007 BE/Hainaut-Namur Glass
 Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgads — 2016. gada izaugsmes pētījums
 Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgads — nodarbinātības un sociālie aspekti 2016. gada izaugsmes pētījumā
 Vienotā tirgus pārvaldība 2016. gada Eiropas pusgadā
 ES un Tunisijas sarunu par brīvās tirdzniecības nolīgumu atklāšana
 Eiropas Ombuda darbība 2014. gadā
 Eiropas Centrālās bankas 2014. gada pārskats
 Sarunu sākšana ar Austrāliju un Jaunzēlandi par brīvās tirdzniecības nolīgumu
 Saderīgu sistēmu ieviešana lolojumdzīvnieku reģistrēšanai dalībvalstīs
 Humanitārā situācija Jemenā

Atļauja Austrijai parakstīt un ratificēt Hāgas 1965. gada 15. novembra Konvenciju un Maltai – pievienoties minētajai Konvencijai***
PDF 315kWORD 63k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam, ar ko Eiropas Savienības interesēs atļauj Austrijas Republikai parakstīt un ratificēt Hāgas 1965. gada 15. novembra Konvenciju par tiesas un ārpustiesas dokumentu izsniegšanu civillietās vai komerclietās un Maltai – pievienoties minētajai Konvencijai (13777/2015 – C8-0401/2015 – 2013/0177(NLE))
P8_TA(2016)0052A8-0018/2016

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (13777/2015),

–  ņemot vērā Hāgas 1965. gada 15. novembra Konvenciju par tiesas un ārpustiesas dokumentu izsniegšanu civillietās vai komerclietās (13777/15/ADD1),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. panta 2. punktu, kā arī 218. panta 6. punkta otrās daļas a) punkta v) apakšpunktu (C8-0401/2015),

–  ņemot vērā Tiesas 2014. gada 14. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ieteikumu (A8-0018/2016),

1.  sniedz piekrišanu projektam Padomes lēmumam, ar ko Eiropas Savienības interesēs atļauj Austrijas Republikai parakstīt un ratificēt Hāgas 1965. gada 15. novembra Konvenciju par tiesas un ārpustiesas dokumentu izsniegšanu civillietās vai komerclietās un Maltai – pievienoties minētajai Konvencijai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences Pastāvīgajam birojam.

(1) Tiesas 2014. gada 14. oktobra atzinums, 1/13, ECLI:EU:C:2014:2303.


EK un Sanmarīno nolīgums par finanšu konta informācijas automātisku apmaiņu *
PDF 309kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu grozījumu protokolu Nolīgumam starp Eiropas Kopienu un Sanmarīno Republiku, ar kuru nodrošina pasākumus, kas ir līdzvērtīgi tiem pasākumiem, kuri noteikti Padomes Direktīvā 2003/48/EK par procentu ienākumu no uzkrājumiem aplikšanu ar nodokli (COM(2015)0518 – C8-0370/2015 – 2015/0244(NLE))
P8_TA(2016)0053A8-0025/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (COM(2015)0518),

–  ņemot vērā projektu grozījumu protokolam Nolīgumam starp Eiropas Kopienu un Sanmarīno Republiku, ar kuru nodrošina pasākumus, kas ir līdzvērtīgi tiem pasākumiem, kuri noteikti Padomes Direktīvā 2003/48/EK par procentu ienākumu no uzkrājumiem aplikšanu ar nodokli (13448/2015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 115. pantu, kā arī 218. panta 6. punkta otrās daļas b) apakšpunktu un 8. punkta otro daļu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0370/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu, 108. panta 7. punktu un 50. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0025/2016),

1.  apstiprina nolīguma noslēgšanu;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Sanmarīno Republikas valdībai un parlamentam.


Horvātijas pievienošanās konvencijai par Savienības finanšu interešu aizsardzību *
PDF 311kWORD 63k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. februāra normatīvā rezolūcija par ieteikumu Padomes lēmumam par Horvātijas pievienošanos 1995. gada 26. jūlija Konvencijai, kas izstrādāta, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K.3 pantu, par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību, 1996. gada 27. septembra Protokolam, kas izstrādāts, pamatojoties uz K3. pantu Līgumā par Eiropas Savienību, un pievienots Konvencijai par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību, 1996. gada 29. novembra Protokolam attiecībā uz Konvencijas par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību interpretāciju Eiropas Kopienu Tiesā ar prejudiciālu nolēmumu palīdzību, kas sastādīts, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K3. pantu, un 1997. gada 19. jūnija Otrajam protokolam Konvencijai par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību, kas izstrādāts, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K3. pantu (COM(2015)0458 – C8-0296/2015 – 2015/0210(NLE))
P8_TA(2016)0054A8-0019/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas ieteikumu Padomei (COM(2015)0458),

–  ņemot vērā Horvātijas Pievienošanās akta 3. panta 4. un 5. punktu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0296/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0019/2016),

1.  apstiprina Komisijas ieteikumu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.


Eiropas Nodarbinātības dienestu tīkls, darba ņēmēju piekļuve mobilitātes pakalpojumiem un turpmāka darba tirgu integrācija ***I
PDF 391kWORD 98k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklu, darba ņēmēju piekļuvi mobilitātes pakalpojumiem un turpmāku darba tirgu integrāciju (COM(2014)0006 – C7-0015/2014 – 2014/0002(COD))
P8_TA(2016)0055A8-0224/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2014)0006),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 294. panta 2. punktu un 46. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0015/2014),

–  ņemot vērā LESD 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 4. jūnija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 25. jūnija atzinumu(2),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2015. gada 2. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A8-0224/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 25. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/... par Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklu (EURES), darba ņēmēju piekļuvi mobilitātes pakalpojumiem un turpmāku darba tirgu integrāciju un ar ko groza Regulas (ES) Nr. 492/2011 un (ES) Nr. 1296/2013

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2016/589.)

(1) OV C 424, 26.11.2014., 27. lpp
(2) OV C 271, 19.8.2014., 70. lpp.


Ārkārtas autonomu tirdzniecības pasākumu ieviešana Tunisijas Republikai ***I
PDF 491kWORD 83k
Teksts
Konsolidētais teksts
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. februārī pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par ārkārtas autonomu tirdzniecības pasākumu ieviešanu Tunisijas Republikai (COM(2015)0460 – C8-0273/2015 – 2015/0218(COD))(1)
P8_TA(2016)0056A8-0013/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

EIROPAS PARLAMENTA GROZĪJUMI Grozījumi: jaunais vai grozītais teksts ir norādīts treknā slīprakstā; svītrojumus apzīmē ar simbolu ▌.

Komisijas priekšlikumā
P8_TA(2016)0056A8-0013/2016
---------------------------------------------------------
P8_TA(2016)0056A8-0013/2016

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) 2016/...
(...)
par ārkārtas autonomu tirdzniecības pasākumu ieviešanu Tunisijas Republikai
[1. līdz 4. grozījums, ja nav norādīts citādi]

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 207. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)  Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums, ar ko izveidota asociācija starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Tunisijas Republiku, no otras puses(2) ("nolīgums"), veido pamatu attiecībām starp Eiropas Savienību un Tunisiju.

(2)  Pēc 2015. gada 26. jūnijā Sūsā (Tunisijā) notikušajiem teroristu uzbrukumiem Padome savos 2015. gada 20. jūlija secinājumos norādīja, ka Savienība, apspriežoties ar dalībvalstīm, izvērtēs iespēju uzsākt ārkārtas pagaidu pasākumus Tunisijas ekonomikas atbalstam.

(3)  Olīveļļa ir Tunisijas galvenais uz Savienību eksportējamais lauksaimniecības produkts, un olīveļļas nozarei ir svarīga nozīme valsts ekonomikā, kā tas ir arī dažos konkrētu dalībvalstu reģionos.

(4)  Labākais veids, kā Savienība saskaņā ar Eiropas kaimiņattiecību politikas un nolīguma mērķiem var atbalstīt Tunisijas ekonomiku, ir nodrošināt pievilcīgu un uzticamu tirgu Tunisijas olīveļļas eksportam. Šāda tirgus nodrošināšanai nepieciešams ieviest autonomus tirdzniecības pasākumus, kas ļautu minēto produktu importēt Savienībā atbilstīgi beznodokļu tarifa kvotām.

(5)  Lai novērstu krāpšanu un nodrošinātu, ka paredzētie autonomie tirdzniecības pasākumi patiešām uzlabos Tunisijas ekonomiku, minētie pasākumi būtu jāpiešķir ar nosacījumu, ka Tunisija ievēro nolīgumā izklāstītos produktu izcelsmes noteikumus un procedūras, kā arī iesaistās efektīvā administratīvā sadarbībā ar Savienību.

(6)  Lai saglabātu Savienības olīveļļas tirgus stabilitāti, papildu apjoms, kas izriet no autonomajiem tirdzniecības pasākumiem, jādara pieejams tikai pēc tam, kad būs pilnībā apgūts gada beznodokļu tarifa kvotas apjoms neapstrādātai olīveļļai, kas noteikts nolīguma protokola Nr.1 3. panta 1. punktā.

(7)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1308/2013(3) 184. pantā paredzēti noteikumi par tarifa kvotu pārvaldību. Minētie noteikumi būtu jāpiemēro arī šajā regulā paredzētajiem autonomajiem tirdzniecības pasākumiem.

(8)  Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai, dodot tai iespēju uz laiku apturēt preferenču režīmu, kas noteikts ar šo regulu, un ieviest korektīvus pasākumus, ja šī regula ietekmē Savienības tirgu. Minētās pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011(4).

(9)  Šajā regulā noteiktie īpašie autonomie tirdzniecības pasākumi ir paredzēti, lai atvieglotu grūto ekonomisko situāciju, kādā Tunisija patlaban nonākusi teroristu uzbrukumu dēļ. Tādēļ minētie pasākumi būtu jānosaka uz ierobežotu laiku, un tiem nevajadzētu skart Savienības un Tunisijas sarunas par padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonas (PVBTZ) izveidi.[Gr. 11, 15]

(10)  Ņemot vērā smago kaitējumu, ko Tunisijas ekonomikai, jo īpaši tās tūrisma nozarei, nodarījuši 2015. gada 26. jūnijā Sūsā notikušie teroristu uzbrukumi, kā arī nepieciešamību veikt ārkārtas autonomos tirdzniecības pasākumus, lai īstermiņā atvieglotu Tunisijas ekonomisko situāciju, tika uzskatīts par lietderīgu paredzēt izņēmumu attiecībā uz astoņu nedēļu laikposmu, kas minēts Līgumam par Eiropas Savienību, Līgumam par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumam pievienotā protokola (Nr.1) par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā 4. pantā,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

1. pants

Preferenču režīms

Tunisijas izcelsmes neapstrādātas olīveļļas, ko klasificē ar KN kodiem 1509 10 10 un 1509 10 90, importam Savienībā 2016. un 2017. kalendārajam gadam tiek atvērta gada importa beznodokļu tarifa kvota ("gada importa tarifa kvota") 35 000 tonnas, ja šāda neapstrādāta olīveļļa ir pilnībā iegūta Tunisijā un pārvesta uz Savienību tieši no Tunisijas.. [Gr. 5, 12]

2. pants

Nosacījumi, ar kuriem piešķir tiesības izmantot gada importa tarifa kvotu

Tiesības izmantot gada importa tarifa kvotu piešķir ar nosacījumu, ka Tunisija ievēro produktu izcelsmes noteikumus un ar to saistītās procedūras, kas paredzētas nolīguma protokolā Nr. 4.

3. pants

Piekļuve gada importa tarifa kvotai

Gada importa tarifa kvota ir pieejama tikai pēc tam, kad ir pilnībā apgūts neapstrādātas olīveļļas gada beznodokļu tarifa kvotas apjoms, kas noteikts nolīguma protokola Nr. 1 3. panta 1. punktā.

4. pants

Gada importa tarifa kvotas pārvaldība

Komisija pārvalda gada importa tarifa kvotu saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1308/2013 184. pantu.

5. pants

Pagaidu apturēšana

Ja Komisija konstatē, ka ir pietiekami pierādījumi par to, ka Tunisija nav ievērojusi 2. panta nosacījumus, tā var pieņemt īstenošanas aktu, ar ko uz laiku pilnībā vai daļēji aptur 1. pantā paredzēto preferenču režīmu. Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 7. panta 2. punktā.

6. pants

Vidusposma pārskats

1.  Pēc šīs regulas stāšanās spēkā Komisija veic vidusposma izvērtējumu par tās ietekmi uz Savienības olīveļļas tirgu un iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei minētā izvērtējuma secinājumus.

2.  Ja tiek konstatēts, ka šīs regulas noteikumi ietekmē Savienības olīveļļas tirgu, Komisija ir pilnvarota pieņemt īstenošanas aktu, lai ieviestu korektīvos pasākumus nolūkā koriģēt situāciju minētajā tirgū. Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā pārbaudes procedūru, kas minēta 7. panta 2. punktā.

7. pants

Komiteju procedūra

1.  Komisijai palīdz Lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas komiteja, kas izveidota ar Regulas (ES) Nr. 1308/2013 229. pantu. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

8. pants

Stāšanās spēkā un piemērošana

Šī regula stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro līdz 2017. gada 31. decembrim.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

... ,

Eiropas Parlamenta vārdā — Padomes vārdā —

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

(1) Jautājumu nodeva atpakaļ atbildīgajai komitejai atkārtotai izskatīšanai saskaņā ar 61. panta 2. punkta otro daļu (A8-0013/2016).
(2)OV L 97, 30.3.1998., 2. lpp.
(3)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1308/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (OV L 347, 20.12.2013., 671. lpp.).
(4)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).


Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana — pieteikums EGF/2015/007 BE/Hainaut-Namur Glass
PDF 427kWORD 84k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. februāra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu saskaņā ar 13. punktu Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (Beļģijas pieteikums – EGF/2015/007 BE/Hainaut-Namur Glass) (COM(2016)0001 – C8-0013/2016 – 2016/2013(BUD))
P8_TA(2016)0057A8-0029/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0001 – C8-0013/2016),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1309/2013 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014–2020) un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1927/2006(1) (EGF regula),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2), un jo īpaši tās 12. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3) (2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgums) un jo īpaši tā 13. punktu,

–  ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīguma 13. punktā paredzēto trialoga procedūru,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0029/2016),

A.  tā kā Savienība ir izveidojusi likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darba ņēmējiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējušas lielas strukturālas pārmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos vai globālā finanšu un ekonomikas krīze, un lai palīdzētu viņiem no jauna iekļauties darba tirgū;

B.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju finansiālajai palīdzībai, ko Savienība sniedz atlaistiem darbiniekiem, ir jābūt dinamiskai un tā jāsniedz pēc iespējas drīz un efektīvi, un lēmumi par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF) izmantošanu ir jāpieņem, pienācīgi ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu;

C.  tā kā EGF regulas pieņemšana atspoguļo Parlamenta un Padomes panākto vienošanos no jauna iekļaut ar krīzi saistīto fonda izmantošanas kritēriju, noteikt Savienības finansiālo ieguldījumu 60 % apmērā no ierosināto pasākumu kopējām paredzamajām izmaksām, palielināt EGF pieteikumu izskatīšanas efektivitāti Komisijā un samazināt vērtēšanas un apstiprināšanas laiku Parlamentā un Padomē, paplašināt atbalsttiesīgo darbību un saņēmēju loku, ietverot arī pašnodarbinātas personas un jauniešus, un finansēt stimulus savu uzņēmumu izveidei;

D.  tā kā Beļģija ir iesniegusi pieteikumu EGF/2015/007 BE/Hainaut-Namur Glass, lai saņemtu finansiālu ieguldījumu no EGF saistībā ar darbinieku atlaišanu saimnieciskās darbības nozarē, kas klasificēta NACE 2. redakcijas 23. nodaļā (Citur neklasificētu nemetālisko minerālu izstrādājumu ražošana), NUTS 2. līmeņa reģionos Eno (Hainaut) (BE32) un Namīrā (Namur) (BE35) Beļģijā, un tā kā paredzams, ka pasākumos piedalīsies 412 atlaistie darbinieki, kā arī 100 jaunieši no Eno reģiona, kuri nav nedz nodarbināti, nedz iesaistīti izglītībā vai apmācībā (NEET) un ir jaunāki par 25 gadiem; tā kā 144 no šiem darbiniekiem tika atlaisti saistībā ar uzņēmumam AGC Europe SA piederošas ražotnes slēgšanu Rū (Roux) (Eno reģionā) un 268 darbinieki — saistībā ar Saint-Gobain Sekurit Benelux piederošas ražotnes slēgšanu Ovelē (Auvelais) (Namīras reģionā);

E.  tā kā, lai gan pieteikums neatbilst EGF regulas 4. panta 1. punktā noteiktajiem atbilstības kritērijiem, tas ir iesniegts, pamatojoties uz intervences kritērijiem, kas ārkārtas gadījumos pieļauj atkāpi, proti, EGF regulas 4. panta 2. punktā paredzētajiem kritērijiem attiecībā uz atlaistajiem darbiniekiem un EGF regulas 6. panta 2. punktā paredzētajiem kritērijiem attiecībā uz NEET,

1.  piekrīt Komisijai, ka EGF regulas 4. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi ir ievēroti un ka līdz ar to Beļģija saskaņā ar minēto regulu ir tiesīga saņemt finansiālu ieguldījumu EUR 1 095 544 apmērā, kas ir 60% no kopējām izmaksām, proti, EUR 1 825 907;

2.  norāda, ka Beļģijas iestādes pieteikumu finansiālā ieguldījuma saņemšanai no EGF iesniedza 2015. gada 19. augustā un ka Komisija pieteikuma novērtēšanu pabeidza 2016. gada 20. janvārī un tajā pašā dienā par to paziņoja Parlamentam;

3.  pieņem zināšanai, ka pēdējos gados stikla izstrādājumu tirdzniecībai Savienībā ir radušies nopietni traucējumi, un uzsver, ka Eiropā laikā no 2000. līdz 2010. gadam stikla ražošanas nozarē kopumā nodarbinātība samazinājās par 32 %; norāda, ka Valonijā, kur ir stipras vēsturiskās tradīcijas stikla ražošanā, vairāki lieli uzņēmumi pēdējos gados ir saskārušies ar grūtībām un darbvietu skaits stikla ražošanas nozarē Namīras un Eno reģionā laikā no 2007. līdz 2012. gadam ir samazinājies par 19 %, bet 2013. gadā Valonijā darbu zaudēja 1236 cilvēki un 2014. gadā — 1878 cilvēki;

4.  norāda, ka Eno reģionā ir vērojama sarežģīta situācija darba tirgū, kur nodarbinātības līmenis ir par 9,2 % zemāks nekā valsts vidējais rādītājs; norāda, ka turklāt abu reģionu darba tirgiem ir raksturīgs augsts nepietiekami kvalificēta darbaspēka īpatsvars (aptuveni 50 % darba meklētāju abos reģionos nav vidusskolas izglītības);

5.  norāda, ka grupa Saint-Gobain 2013. gadā bija spiesta slēgt vēl vienu ražotni deindustrializētā zonā Valonijā, par kuru tika iesniegts pieteikums EGF/2013/011 BE/Saint-Gobain Sekurit par 257 darbinieku atlaišanu tajā pašā nozarē; norāda, ka vairāki pasākumi abos pieteikumos ir līdzīgi;

6.  atzinīgi vērtē to, ka Beļģijas iestādes, lai steidzami palīdzētu darba ņēmējiem, individualizētos pakalpojumus atlaistajiem darbiniekiem nolēma sniegt no 2014. gada 10. septembra — labu laiku pirms lēmuma par EGF atbalsta piešķiršanu ierosinātajam saskaņotajam pasākumu kopumam;

7.  norāda, ka atkāpe no EGF regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajiem noteikumiem šajā gadījumā attiecas uz atlaisto darbinieku skaitu, kas nav ievērojami mazāks nekā noteiktais minimālais skaits — 500 darbinieki; atzinīgi vērtē to, ka pieteikuma mērķis ir sniegt atbalstu arī 100 NEET;

8.  norāda, ka Beļģija plāno īstenot septiņu veidu pasākumus atlaistajiem darbiniekiem, uz kuriem attiecas šis pieteikums: i) atbalsts/ieteikumi/integrācija, ii) atbalsts darba meklēšanā, iii) integrēta apmācība, iv) pieredzes nodošana, v) atbalsts uzņēmuma izveidei, vi) atbalsts kopīgiem projektiem un vii) darba meklēšanas un apmācību pabalsti;

9.  atzinīgi vērtē atbalstu kopīgiem projektiem; aicina Komisiju citos pieteikumos novērtēt šāda veida pasākuma rezultātus, lai konstatētu, kādu labumu gūst dalībnieki;

10.  atzinīgi vērtē to, ka pieteikumā ir pasākumi, kuru mērķis ir konkrēti palīdzēt NEET; norāda, ka NEET sniedzamie individualizētie pakalpojumi ietver: i) mobilizāciju un vispārīgus norādījumus, lai iesaistītos vai nu turpmākā izglītībā/apmācībā, vai piedalītos īpašā ievadapmācībā, ii) apmācību, iii) individualizētu prasmju uzlabošanu un iv) darba meklēšanas un apmācību pabalstus;

11.  atzinīgi vērtē to, ka pabalsti un stimuli, ko paredzēts sniegt kā daļu no ierosinātajiem pasākumiem, ir tikai 5,52 % no visām aplēstajām izmaksām;

12.  norāda, ka saskaņotais individualizēto pakalpojumu kopums ir sagatavots, apspriežoties ar sociālajiem partneriem, uzņēmumiem un valsts nodarbinātības dienestiem;

13.  atgādina, ka saskaņā ar EGF regulas 7. pantu saskaņotajam EGF atbalstīto individualizēto pakalpojumu kopumam vajadzētu būt tādam, kurā ir ņemtas vērā turpmākās darba tirgus perspektīvas un nepieciešamās prasmes, un tam jābūt saderīgam ar pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku, kurā tiek efektīvi izmantoti resursi;

14.  atgādina, ka ir svarīgi uzlabot visu darba ņēmēju nodarbinātības iespējas, pielāgojot apmācību un atzīstot darba ņēmēju profesionālās darbības laikā iegūtās prasmes un kompetences; pauž cerību, ka saskaņotajā pasākumu kopumā piedāvātā apmācība tiks pielāgota ne tikai atlaisto darbinieku vajadzībām, bet arī attiecīgā brīža uzņēmējdarbības videi;

15.  uzsver — gadījumā, ja tiek iesniegti secīgi pieteikumi no tā paša ģeogrāfiskā reģiona, Komisijai būtu jāapkopo un jāizanalizē pieredze no iepriekšējiem pieteikumiem un jānodrošina, ka jaunu pieteikumu gadījumā šādas analīzes secinājums tiek pienācīgi ņemts vērā;

16.  aicina Komisiju turpmākajos priekšlikumos precīzāk norādīt nozares, kurās darbinieki varētu atrast darbu, un to, vai piedāvātā apmācība atbilst turpmākajām ekonomikas perspektīvām un darba tirgus vajadzībām reģionos, kuros notikusi atlaišana;

17.  uzsver — Beļģijas iestādes apstiprina, ka atbalsttiesīgās darbības netiek finansētas no citiem Savienības finanšu instrumentiem; atkārtoti aicina Komisiju gada pārskatos sniegt šo datu salīdzinošu novērtējumu, lai nodrošinātu, ka ir pilnībā ievēroti spēkā esošie noteikumi un ka Savienības finansētus pakalpojumus nav iespējams sniegt divreiz;

18.  atkārtoti uzsver, ka EGF palīdzība nedrīkst aizstāt darbības, kas uzņēmumiem jāveic saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vai koplīgumiem, nedz arī aizstāt uzņēmumu vai nozaru pārstrukturēšanas pasākumus;

19.  atzinīgi vērtē uzlaboto procedūru, kuru Komisija ieviesa pēc Parlamenta pieprasījuma paātrināt dotāciju piešķiršanu; norāda, ka jaunais grafiks nozīmē, ka visam būs jānotiek ātrāk, un tas var ietekmēt to, cik efektīvi tiks sniegti norādījumi par pieprasījumu sagatavošanu;

20.  prasa, lai Komisija nodrošina publisku piekļuvi visiem dokumentiem par EGF pieteikumiem;

21.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

22.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

23.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (Beļģijas pieteikums EGF/2015/007 BE/Hainaut-Namur Glass)

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam (ES) 2016/407.)

(1) OV L 347, 20.12.2013., 855. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.


Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgads — 2016. gada izaugsmes pētījums
PDF 519kWORD 133k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. februāra rezolūcija par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — 2016. gada izaugsmes pētījums (2015/2285(INI))
P8_TA(2016)0058A8-0030/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 121. panta 2. punktu, 136. pantu un 148. pantu,

–  ņemot vērā LESD 9. pantu (horizontālā sociālā klauzula),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1175/2011, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu(1),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 8. novembra Direktīvu 2011/85/ES par prasībām dalībvalstu budžeta struktūrām(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1174/2011 par izpildes pasākumiem pārmērīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības koriģēšanai eurozonā(3),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 8. novembra Regulu (ES) Nr. 1177/2011, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1467/97 par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1176/2011 par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1173/2011 par efektīvu budžeta uzraudzības īstenošanu eurozonā(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 473/2013 par kopīgiem noteikumiem budžeta plānu projektu uzraudzībai un novērtēšanai un pārmērīga budžeta deficīta novēršanai eurozonas dalībvalstīs(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 472/2013 par to eurozonas dalībvalstu ekonomiskās un budžeta uzraudzības pastiprināšanu, kurās ir vai kurām draud nopietnas finanšu stabilitātes grūtības(8),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 25. un 26. marta un 2010. gada 17. jūnija secinājumus, kā arī Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 14. jūlija Ieteikumu (ES) 2015/1184 par vispārējām pamatnostādnēm dalībvalstu un Eiropas Savienības ekonomikas politikai(9),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 5. oktobra Lēmumu (ES) 2015/1848 par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm 2015. gadam(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. jūnija Regulu (ES) 2015/1017 par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013 — Eiropas Stratēģisko investīciju fonds(11),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. janvāra paziņojumu „Elastīguma vislabākā izmantošana saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta esošajiem noteikumiem” (COM(2015)0012),

–  ņemot vērā 2015. gada 24. jūnija rezolūciju par ekonomikas pārvaldības sistēmas pārskatīšanu — padarītā darba izvērtējums un jauni uzdevumi(12),

–  ņemot vērā ziņojumu „Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana” (t. s. piecu priekšsēdētāju ziņojums),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 21. oktobra paziņojumu par pasākumiem ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanai (COM(2015)0600),

–  ņemot vērā G20 valstu vadītāju paziņojumu Antaljas samitā 2015. gada 15. un 16. novembrī,

–  ņemot vērā atjauninātos Starptautiskā Valūtas fonda personāla sagatavotos ilgtspējas novērtējumus G20 savstarpējas novērtēšanas procesam attiecībā uz nelīdzsvarotībām un izaugsmi (2015. gada oktobris),

–  ņemot vērā COP21 nolīgumu, kas 2015. gada 12. decembrī tika pieņemts Parīzes klimata konferencē,

–  ņemot vērā 2015. gada rudenī Komisijas sagatavoto Eiropas ekonomikas prognozi,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārajai komitejai sagatavotos pētījumus un padziļinātu analīzi par eurozonas ekonomikas politikas koordināciju Eiropas pusgadā (2015. gada novembris),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 26. novembra paziņojumu „Gada izaugsmes pētījums par 2016. gadu” (COM(2015)0690), 2016. gada brīdināšanas mehānisma ziņojumu (COM(2015)0691) un Vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu (COM(2015)0700),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko laikposmam no 2017. gada līdz 2020. gadam izveido Strukturālo reformu atbalsta programmu un groza Regulu (ES) Nr. 1303/2013 un Regulu (ES) Nr. 1305/2013 (COM(2015)0701),

–  ņemot vērā 2015. gada 25. novembra rezolūciju par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem(13),

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanu(14),

–  ņemot vērā Padomes ieteikumu par eurozonas ekonomikas politiku,

–  ņemot vērā debates ar dalībvalstu parlamentu pārstāvjiem par 2016. gada Eiropas pusgada prioritātēm,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. decembra ziņojumu par publiskajām finansēm EMS 2015. gadā (Iestāžu dokuments Nr. 014),

–  ņemot vērā Komisijas un Eiropas Parlamenta debates par Eiropas pusgada pasākumu kopumu — 2016. gada izaugsmes pētījumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārā komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A8-0030/2016),

A.  tā kā ekonomikas atveseļošanās Eiropas Savienībā notiek, taču tā joprojām ir vāja un nevienmērīga gan starp dalībvalstīm, gan dalībvalstu ietvaros un to daļēji izraisa pagaidu un ārēji faktori, tostarp zemas naftas cenas;

B.  tā kā dažās valstīs joprojām pastāv ļoti zema izaugsmes tempa problēma;

C.  tā kā pasaules ekonomikas izaugsme palēninās, vairākās jaunietekmes valstīs valda ekonomiska un finansiāla nestabilitāte un tā rezultātā parādās jaunas stratēģiskas problēmas, kurām Eiropas Savienībai ir pienācīgi jāpielāgojas;

D.  tā Eiropa joprojām saskaras ar ievērojamu investīciju nepietiekamību, kas ievērojami pavājina ES ilgtermiņa izaugsmes potenciālu, taču vienlaikus palielinās eurozonas tekošā konta pārpalikums; tā kā daudzās valstīs, neraugoties uz to, ka ir samazināti tekošo kontu deficīti, publiskā un privātā parāda līmenis joprojām ir augsts; tā kā vairākām dalībvalstīm vajadzētu aktīvāk rīkoties, īstenojot jēgpilnas strukturālās reformas;

E.  tā kā, neraugoties uz to, ka vairākas dalībvalstis ir pienācīgi samazinājušas sava tekošā konta deficītu un darbaspēka vienības izmaksas, lielākajā daļā dalībvalstu neto ārējā parāda IKP procentuālā daļa nav samazinājusies;

F.  tā kā nodarbinātības līmenis uzlabojas, tomēr joprojām nepietiekami, lai būtiski samazinātu bezdarbu, jo īpaši bezdarbu jauniešu vidū un ilgstošu bezdarbu, un nabadzību;

G.  tā kā Eiropas valstis veido ekonomikas zonu, kas, salīdzinot ar tās konkurentvalstīm, ir ārkārtīgi atkarīga no importētiem resursiem; tā kā tādēļ īstenas aprites ekonomikas izveide Eiropā ir priekšnosacījums turpmākai ekonomikas izaugsmei;

H.  tā kā 2008. gada krīze bija ne tikai cikliska, bet arī strukturāla, kas izskaidro tās ilgstošās sekas;

I.  tā kā personu brīva pārvietošanās un preču, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite ir Eiropas Savienības vienotā tirgus ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes pamatā;

J.  tā kā vairākās dalībvalstīs izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, nodokļu nemaksāšana un agresīva nodokļu plānošana ir radījusi miljardiem lielus zaudējumus valsts finanšu potenciālajos ienākumos, bet sniegusi labumu lielām korporācijām, tādējādi iedragājot starpvalstu solidaritātes pamatu un uzņēmumu godīgu konkurenci,

Politikas pasākumu kombinācija

1.  atzinīgi vērtē 2016. gada izaugsmes pētījuma paketi un ierosināto politikas pasākumu kombināciju, kas paredz investīcijas, strukturālu reformu un fiskālu atbildību, lai vēl vairāk veicinātu izaugsmes līmeņa palielināšanos un nostiprinātu Eiropas atgūšanos un augšupēju konverģenci; uzsver, ka, lai panāktu stabilāku ekonomikas atveseļošanos un ilgtspējīgu un plaši izplatītu labklājību, valstīm jāveic būtiski pasākumi strukturālo reformu efektīvai īstenošanai, un ir nepieciešama ciešāka pasākumu koordinēšana Eiropas mērogā;

2.  atzinīgi vērtē publisko finanšu situācijas uzlabošanos, īpaši to, ka pakāpeniski samazinās ES eurozonas parāda/IKP attiecība un nominālais budžeta deficīts; tomēr norāda, ka vairākās dalībvalstīs ar zemu nominālo IKP izaugsmi un zemu inflācijas līmeni turpina paaugstināties publiskā parāda attiecība un ka deviņām dalībvalstīm joprojām tiek piemērota pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra; norāda, ka daudzām dalībvalstīm ir ierobežotas fiskālās manevrēšanas iespējas, lai pārvarētu jaunus ekonomiskos satricinājumus, tāpēc jāapsver ciešāka koordinācija Eiropas mērogā, lai atbalstītu fiskālo konsolidāciju, neliekot šķēršļus izaugsmei;

3.  norāda, ka Eiropas konkurētspēja pasaules mērogā joprojām ir svarīgs mērķis, un norāda uz to, ka liela nozīme ir strukturālām reformām, investīcijām pētniecībā un attīstībā, resursefektivitātei, ražošanu veicinošai inovācijai un makroekonomiskās nelīdzsvarotības samazināšanai; tajā pašā laikā uzskata, ka, pasliktinoties pasaules ekonomiskās attīstības perspektīvām, jānostiprina pašmāju pieprasījums, lai Eiropas ekonomika kļūt izturētspējīgāka; jo īpaši pauž bažas par iespējamo globālā pieprasījuma kritumu;

4.  uzskata, ka makroekonomisko nelīdzsvarotību vajadzētu novērst koordinētā veidā, iesaistot visas dalībvalstis un izmantojot attiecīgas reformas un investīcijas; uzsver, ka ikvienai dalībvalstij jāpilda savi individuālie pienākumi šai jomā; norāda, ka lielie tekošo kontu pārpalikumi ļauj prognozēt iespējamu iekšējā pieprasījuma pieaugumu; norāda, ka valsts un privātā parāda augstais līmenis liecina par ievērojamu neaizsargātību un ka atbildīga fiskālā politika un augstāks izaugsmes līmenis veicinātu straujāku parāda samazināšanos;

5.  prasa turpināt centienus atbalstīt ekonomikas atveseļošanos, veicināt konverģences virzību uz valstīm ar labākajiem rezultātiem un koriģēt makroekonomiskās nelīdzsvarotības, tostarp palielinot ražīgumu un investīcijas;

6.  pauž gandarījumu par to, ka darba tirgus rādītāji ir nedaudz uzlabojušies, vienlaikus atzīstot, ka atšķirības starp dalībvalstīm joprojām ir ievērojamas un ka bezdarba līmenis joprojām ir nepieņemami augsts; norāda uz nepieciešamību izmantot nesenos uzlabojumus, vienlaikus paaugstinot jauno darbvietu kvalitāti un darba ražīgumu tajās; prasa veltīt lielākus centienus tam, lai veicinātu investēšanu prasmēs, padarītu darba tirgus iekļaujošākus, radītu kvalitatīvas darbvietas un samazinātu nabadzību, sociālo atstumtību un aizvien pieaugošo ienākumu un labklājības nevienlīdzību, vienlaikus ievērojot budžeta disciplīnu; uzsver, ka nodarbinātības rādītājiem būtu jāpiešķir tāds pats statuss kā jau esošajiem rādītājiem, lai būtu iespējams uzsākt padziļinātu analīzi un tādējādi izvairīties no divšķiru pieejas, uzsver, ka nodarbinātības rādītāji būtu pienācīgi jāņem vērā ES politikā un norādēs, ko ES sniedz dalībvalstīm;

7.  atzinīgi vērtē stratēģijas „Eiropa 2020” integrēto pamatnostādņu atjaunināšanu un prasa stiprināt stratēģijas „Eiropa 2020” lomu Eiropas pusgada procesa virzībā atbilstīgi Līguma mērķiem, kā arī valsts parāda krīzes novēršanā; uzsver, ka ir svarīga vērienīga politika un instrumenti, lai nodrošinātu, ka Eiropa izmanto visas iespējas, ko sniedz enerģētikas un digitālās jomas pārkārtošana, tostarp, pateicoties pienācīgām investīcijām R&D&I un prasmēs, samazinot plaisu salīdzinājumā ar Eiropas galvenajiem konkurentiem attiecībā uz kopējo faktoru ražīgumu; uzskata, ka ir būtiski novērst ekonomisko nevienlīdzību, kas kavē ilgstošu ekonomikas izaugsmi; aicina Komisiju valstīm adresētajos ieteikumos pievērsties fiskālās vides reformām, tostarp fiskālās atbildības kontekstā; aicina konsekventi un visaptveroši uzraudzīt, kā notiek virzība uz pielīdzināšanos labākos rezultātos sasniegušajiem stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu izpildītājiem;

Investīcijas

8.  prasa Eiropas Stratēģisko investīciju fondu izmantot pēc iespējas efektīvāk, lai atbalstītu paaugstināta stratēģiskus projektus, kuri citādi finansējumu nesaņemtu, kā to paredz šī fonda mandāts; aicina dalībvalstis un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu ar Eiropas Investīciju konsultāciju centra un Eiropas Investīciju projektu portāla palīdzību cieši iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības projektu plūsmu un investīciju platformu izstrādē; uzsver, ka ir svarīgi izveidot sinerģijas starp Eiropas Stratēģisko investīciju fondu un Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem;

9.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbilstīgi stratēģijai “Eiropa 2020” pilnībā izmantot Eiropas strukturālo un investīciju fondu potenciālu, lai stiprinātu kohēziju un mazinātu atšķirības vienotajā tirgū, ļaujot visiem reģioniem izveidot savas konkurētspējas priekšrocības un veicinot papildu privātās investīcijas; uzskata, ka šīs investīcijas ir jāizmanto, lai ieviestu saskaņotu un integrētu rūpniecības attīstības politiku, un, veicot investīcijas, īpaša uzmanība pievēršama kvalitatīvu darbvietu radīšanai, jo īpaši jauniešiem; uzsver, ka ir nepieciešama pienācīga administratīvā kapacitāte, aktīva reģionu iesaistīšana un labāka koordinācija visos valdības līmeņos un starp tiem; aicina apsvērt turpmāko politisko rīcību investīciju nepietiekamības samazināšanai ES;

10.  ir informēts par to, ka privātajā sektorā samazinās aizņemto līdzekļu īpatsvars; uzsver, ka investīciju līmenis Eiropā ir zemāks nekā pirmskrīzes periodā; šajā sakarā norāda, ka liela nozīme ir straujai banku savienības un banku strukturālās reformas īstenošanai, kā arī kapitāla investīciju palielināšanai MVU, izmantojot Kapitāla tirgu savienību; aicina maksimāli izmantot ESFI un COSME, lai uzlabotu MVU piekļuvi finansējumam; uzskata, ka lielāka regulējuma paredzamība vienotajā tirgū uzlabos investoru uzticību;

11.  uzsver, tostarp darba tirgus reformu kontekstā, nepieciešamību veikt lielākas investīcijas cilvēkkapitālā, proti izglītībā un inovācijā; uzsver, ka ir nepieciešams uzlabot valstu izglītības, arodapmācības un mūžizglītības sistēmas un pielāgot tās ES darba tirgus jaunajām prasībām attiecībā uz zināšanām un prasmēm; uzsver, ka ar to izdosies panākt, ka investīcijas kļūst par galveno izaugsmes, ražīguma un konkurētspējas virzītājspēku; tāpēc aicina dalībvalstis palielināt publisko investīciju produktivitāti;

12.  atzinīgi vērtē konkrētām valstīm adresētus investīciju profilus, kuros ir noteiktas dažas galvenās problēmas saistībā ar investīcijām attiecīgajās dalībvalstīs; aicina Komisiju un dalībvalstis kopā ar visu līmeņu valdības iestādēm un attiecīgajām ieinteresētajām personām identificēt šķēršļus investīcijām, īpaši koncentrējoties uz iekšējo tirgu, necilo iekšzemes pieprasījumu, strukturālām reformām un atbilstošu instrumentu pieejamību, lai sasaistītu publisko un privāto finansējumu; norāda uz nozīmi, kāda ir augsta līmeņa produktīvām investīcijām ilgstošā procesā, kurā dalībvalstis ekonomiski panāk cita citu; norāda, ka katrā valstī ir jāpanāk pienācīgs līdzsvars starp pašreizējiem izdevumiem, publisko finanšu ilgtspēju ilgtermiņā un investīcijām ekonomiskās izaugsmes potenciālā un ka vienotajam tirgum un tādiem ES instrumentiem kā Eiropas Stratēģisko investīciju fondam un Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem ir nozīmīga loma veselīga investīciju līmeņa atbalstīšanā; uzsver, ka zemais investīciju līmenis pētniecībā un izstrādē vairākās valstīs var vēl vairāk iesprostot šīs valstis vidēju ienākumu valstu sprostā;

Strukturālās reformas

13.  uzskata, ka pēc ilga perioda, kurā veikta makroekonomiskā korekcija, uzmanība būtu jāpievērš strukturālām reformām un investīcijām, kuru mērķis ir stiprināt izaugsmes potenciālu, balstoties uz kvalitatīvām darbvietām un ražīgumu, veicināt taisnīgas, stabilas, efektīvas un ilgtspējīgas sociālās aizsardzības sistēmas un sekmēt dalībvalstu ekonomiku pāreju uz lielāku resursefektivitāti;

14.  prasa veikt ilgtspējīgas preču un pakalpojumu tirgus, darba tirgus un pensiju sistēmu reformas, kā arī uzlabot regulējumu, lai atbalstītu inovāciju, darbvietu radīšanu, labklājību veicinošu, godīgu konkurenci, nemazinot patērētāju aizsardzību;

15.  uzsver, ka ir svarīgi panākt lielāku resursefektivitāti un energoefektivitāti, tostarp attīstot aprites ekonomiku; uzsver, ka ir svarīgi turpināt veidot patiesu enerģētikas savienību, kuras pamatā ir solidaritāte, efektivitāte un daudzveidība, vienlaikus neignorējot vietējās izcelsmes energoresursus, tostarp atjaunojamo enerģiju; aicina Komisiju iekļaut šeit paustās bažas atsevišķām valstīm adresētajos ieteikumos, kur tas ir vissvarīgāk konkurētspējai un ilgtspējīgai izaugsmei;

16.  mudina veikt turpmākus pasākumus kvalitatīvu darbvietu radīšanas stimulēšanai un izturētspējīgu darba tirgu izveidei, kuros ir samazināta segmentācija; uzsver, cik svarīgas ir ilgtspējīgas un efektīvas sociālās drošības sistēmas; atgādina, ka svarīgs faktors pensiju sistēmas ilgtspējas nodrošināšanā ir panākt augstu nodarbinātības līmeni;

17.  uzsver nepieciešamību pēc mūsdienīgas, efektīvas, demokrātiskas un iedzīvotājiem draudzīgas valsts pārvaldes visos valdības līmeņos, kā arī efektīviem un pārredzamiem publiskā iepirkuma noteikumiem; uzsver, ka ir svarīgi veikt turpmākus pasākumus, lai dalībvalstīs un starp tām veidotu patiesu e-pārvaldi; prasa Komisijai un dalībvalstīm identificēt un novērst dalībvalstu un Komisijas pārvaldes trūkumus, kas krīzes situācijā var nodarīt īpašu kaitējumu;

18.  aicina aktīvāk pārlikt nodokļu slogu no darbaspēka uz citiem nodokļu avotiem, par ko jālemj dalībvalstu līmenī, vienlaikus nodrošinot sociālās aizsardzības sistēmu ilgtspēju,

19.  pieņem zināšanai priekšlikumu par strukturālo reformu atbalsta programmu, kas izstrādāta, lai pastiprinātu izaugsmi veicinošu reformu īstenošanu dalībvalstīs, un ko paredzēts apspriest saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru; atgādina, ka par strukturālo reformu īstenošanu atbildīgas ir dalībvalstis;

Fiskālā atbildība

20.  atkārtoti norāda, ka nepieciešama atbildīga un izaugsmei draudzīga fiskālā politika, kas nodrošina parādu atmaksājamību, kurā tiek ņemts vērā ekonomikas cikliskums un investīciju trūkums, vienlaikus ievērojot arī iedzīvotāju sociālās tiesības; pauž bažas, ka atsevišķu valstu lielās parādsaistības rada būtisku risku eurozonas turpmāko iespējamo satricinājumu gadījumā; uzsver, ka centienus palielināt publisko finanšu izturētspēju un palielināt izaugsmi nāksies pastiprināt tajās valstīs, kurās ir augsta parāda/IKP attiecība, lai tās nostātos uz stabila šīs attiecības samazināšanas ceļa;

21.  uzstāj uz Stabilitātes un izaugsmes pakta īstenošanu, vienlaikus pilnībā izmantojot pastāvošās elastīguma klauzulas un ievērojot Komisijas 2015. gada 13. janvāra paziņojumu (COM(2015)0012), lai cita starpā atbalstītu lielākas investīcijas un strukturālās reformas, kā arī risinātu draudus drošībai un bēgļu pieplūdumu;

22.  uzsver nepieciešamību uzlabot nodokļu iekasēšanu, apkarot krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un veikt pasākumus pret agresīvu nodokļu plānošanu un nodokļu oāzēm, kā arī uzlabot nodokļu politikas koordināciju; prasa ieviest efektīvas un pārredzamas nodokļu sistēmas, lai palielinātu nodokļu iekasēšanu, novērstu nodokļu apiešanu un apkarotu organizēto noziedzību; tādēļ uzskata, ka nodokļu un muitas iestādēm jābūt nodrošinātām ar pietiekamiem cilvēku, materiālajiem un finanšu resursiem;

23.  atbalsta racionālos un valstu konkrētos centienus uzlabot publisko izdevumu kvalitāti, efektivitāti un izaugsmi veicinošās iezīmes, jo īpaši neproduktīvās izmaksas novirzot izaugsmi veicinošām investīcijām, vienlaikus neapdraudot sabiedrisko un sociālo pamatpakalpojumu sniegšanu;

Īpašas uzmanības pievēršana eurozonai

24.  atzinīgi vērtē ieteikumu, ko Komisija ierosināja sešus mēnešus pirms konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem, par to, ka eurozonas ekonomikas politika ir solis virzienā uz politikas koordinēšanas padziļināšanu, ievērojot piecu priekšsēdētāju ziņojumu un Eiropas Parlamenta rezolūcijas;

25.  uzsver, ka, ņemot vērā eurozonas augsto savstarpējās atkarības līmeni un vienoto monetāro politiku, tā ir ekonomiska vienība, kurā ir jāveicina konverģence virzienā uz valstīm, kas sasniegušas labākos rezultātus, un šis process jāatbalsta ar ciešāku valstu politikas koordināciju; uzsver, ka ir svarīgi, lai visu valstu valdības uzlabotu pasākumus, ar kuriem attiecīgajā dalībvalstī tiek īstenotas ekonomikas reformas un investīcijas, kas vajadzīgas, lai mazinātu makroekonomiskās nelīdzsvarotības un nepieļautu valsts politikas plašāku negatīvu ietekmi uz citām dalībvalstīm; tādēļ prasa veikt padziļinātu novērtējumu par makroekonomiskajām nelīdzsvarotībām un plašāku ietekmi, lai papildinātu novērtējumu par katras valsts konkrētajām problēmu jomām un makroekonomisko dialogu; uzstāj, ka pilnībā jāsaskaņo eurozonas ieteikums un konkrētām valstīm adresētie ieteikumi;

26.  atzinīgi vērtē pastiprinātas uzmanības pievēršanu eurozonas kopīgajai fiskālajai nostājai, kas nenovērš uzmanību no dalībvalstu individuālajiem pienākumiem; atgādina, ka attiecībā uz pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru fiskālo deficītu vienā dalībvalstī nevar kompensēt ar fiskālo pārpalikumu citā dalībvalstī; prasa regulāri uzraudzīt, vai kopējā fiskālā nostāja ir atbilstīga, ņemot vērā pastāvošo investīciju nepietiekamību;

27.  atbalsta priekšlikumu diferencēt fiskālos pasākumus atsevišķās dalībvalstīs, ņemot vērā attiecīgās nostājas pret Stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām un stabilizācijas vajadzības, kā arī domino efektu; norāda, ka daudzām dalībvalstīm tas nozīmē turpināt izaugsmi veicinošu fiskālo konsolidāciju; no otras puses, norāda, ka dažām valstīm ir arvien lielākas fiskālās iespējas attiecībā pret Stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām un tās varētu izmantot pašreizējā situācijā, lai palīdzētu atbalstīt iekšzemes ekonomiku;

28.  norāda, ka eurozonas augstais tekošā konta pārpalikums ir atzinīgi vērtējams pierādījums eurozonas ārējai konkurētspējai, tomēr tā pašreizējais līmenis atspoguļo arī iekšējo investīciju trūkumu, kas negatīvi ietekmē izaugsmi un nodarbinātību; uzskata, ka lielāks iekšzemes pieprasījums būs piemērotāks gan eurozonas ilgtspējīgai izaugsmei, gan arī no globālā skatpunkta; apzinās, ka dažu dalībvalstu tekošā konta pārpalikums ir saistīts ar pozitīvu plašāku ietekmi uz visu vērtības ķēdi, kas var dažādos veidos sniegt labumu dažām citām dalībvalstīm; atzīst arī vienotās valūtas lomu attiecībā uz to, lai palīdzētu konkurētspējīgākām valstīm uzturēt lielu pārpalikumu attiecībā pret pārējo pasauli; atzinīgi vērtē Komisijas 2016. gada ziemas prognozē minēto konstatējumu, ka ekonomikas izaugsme dažās dalībvalstīs 2015. gadā galvenokārt balstījās uz iekšzemes pieprasījumu; uzskata, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis, kurās ir lielāki tekošā konta pārpalikumi, turpinātu palielināt iekšzemes pieprasījumu un kopējo ieguvumu; vienlaikus aicina mazāk konkurētspējīgās dalībvalstis efektīvi īstenot strukturālās reformas un augstvērtīgas investīcijas, lai modernizētu savu ekonomiku un izveidotu ilgtspējīgu uzņēmējdarbības vidi ilgtermiņa investīcijām saskaņā ar stratēģiju „Eiropa 2020”; uzskata, ka tas ir labākais veids, kā samazināt makroekonomiskās nelīdzsvarotības dalībvalstīs, nevis veicot iekšējo devalvāciju, kas mazina pieprasījumu un palēnina ekonomisko izaugsmi visā eurozonā;

29.  uzsver nepieciešamību veicināt reālu ekonomisko un sociālo konverģenci, uzlabojot ražīgumu un ārpusizmaksu faktorus; uzsver, ka ir svarīgi visās dalībvalstīs efektīvi īstenot strukturālās reformas, uzlabot publisko izdevumu kvalitāti un nodrošināt pietiekamas investīciju iespējas, panākot līdzsvarotu un ilgtspējīgu izaugsmi, kas ir izšķirīgi svarīga arī parāda attiecības pret IKP mazināšanai; atzīst, ka liels valsts un privātais parāds ievērojami mazina investīciju spēju un tādējādi palēnina izaugsmi;

30.  atgādina, ka algu noteikšana ir autonomu koplīgumu jautājums, un aicina attiecīgos dalībniekus nodrošināt gan atbildīgu, gan izaugsmi veicinošu algu attīstību, kam būtu jāatspoguļo ražīguma pieaugums; jo īpaši aicina attiecīgos dalībniekus valstīs, kurās ir tekošā konta deficīts vai gandrīz līdzsvarots stāvoklis, turpināt centienus stiprināt ražīgumu un uzturēt konkurētspēju; vienlaikus aicina attiecīgos dalībniekus valstīs, kurās ir liels pārpalikums, izmantot pārpaliekošos ietaupījumus, lai atbalstītu iekšzemes pieprasījumu un investīcijas;

31.  prasa ieviest pasākumus, lai nepieļautu sacensību ar nodokļu un sociālo standartu pazemināšanu, kas izraisa nevienlīdzības palielināšanos; atgādina par vajadzību saglabāt starptautisko konkurētspēju, balstoties uz ražīgumu un augšupvērstu konverģenci; atzinīgi vērtē to, ka lielāka uzmanība ir pievērsta trim nodarbinātības rādītājiem makroekonomisko nelīdzsvarotību rezultātu pārskatā, un aicina Komisiju noteikt, ka šie rādītāji ir līdzvērtīgi pārējiem; uzskata arī, ka politikas vadlīnijās būtu pienācīgi jāņem vērā analīze par esošajā rezultātu pārskatā sniegtajiem galvenajiem nodarbinātības un sociālajiem rādītājiem un attiecīgie resursu izmantojuma efektivitātes rādītāji;

32.  norāda uz Eiropadomes 2015. gada decembra secinājumiem par ekonomikas un monetāro savienību un aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk sākt ilgāka termiņa pasākumu izstrādi;

Efektīvāks Eiropas pusgads ar lielāku demokrātisko pārskatatbildību

33.  pauž nožēlu par konkrētām valstīm adresēto ieteikumu vājo īstenošanu un uzskata, ka, lai uzlabotu īstenošanu, ir nepieciešams labāk identificēt skaidri formulētās prioritātes Eiropas līmenī, kā arī pastiprināt patiesas publiskās debates, politisko gribu un apņemšanos valstu līmenī, nodrošinot lielāku atbilstību un valstu līdzdalību; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas locekļu vizītes dalībvalstīs ar mērķi apspriest Eiropas pusgada procesu un tā dokumentus;

34.  prasa nodrošināt pareizu līdzsvaru starp to, lai konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos uzmanība būtu pievērsta galvenajām prioritātēm, un to, lai šie ieteikumi risinātu visas galvenās problēmas, tostarp nepieciešamību nepieļaut valsts parāda krīzes atkārtošanos, kā arī nepieciešamību palielināt konkurētspēju, izaugsmi un nodarbinātību, ņemot vērā stratēģijā „Eiropa 2020” izvirzītos mērķus;

35.  atzinīgi vērtē 2015. gada 15. decembra plenārsēdes debates ar Komisijas priekšsēdētāju un Eurogrupas priekšsēdētāju par eurozonas ieteikuma projektu un prasa noteikt šādas debates par regulāru Eiropas pusgada praksi; uzskata, ka šādas debates stiprina un papildina pašreizējo demokrātisko dialogu, jo īpaši ekonomisko dialogu, palīdzot palielināt izpildvaras pārskatatbildību;

36.  uzsver, ka Eiropadomes pavasara sanāksmei arī turpmāk jābūt galvenajam brīdim, kad tiek noteiktas politikas prioritātes; atzinīgi vērtē plenārsēdes diskusiju ar Komisiju par gada izaugsmes pētījuma prioritātēm gan pirms, gan pēc tā pieņemšanas; atgādina, ka ekonomikas politikas noteikšana saskaņā ar Padomes ieteikumu dalībvalstīm ir izpildakts, uz kuru ir attiecināma Eiropas Parlamenta īstenotā demokrātiskā kontrole un debates; tāpēc aicina Padomi pieņemt eurozonas ieteikumus un secinājumus par gada izaugsmes pētījuma dokumentu paketi pēc tam, kad Parlamentam būs paudis savu viedokli par tiem; apstiprina savu apņemšanos ātri izskatīt šos dokumentus un savlaicīgi pieņemt nostāju pirms Eiropadomes pavasara sanāksmes; atzinīgi vērtē Eiropas Parlamentam izteikto uzaicinājumu, lai tā priekšsēdētājs izklāstītu Parlamenta nostāju Eiropadomes pavasara sanāksmē; turklāt uzsver, ka Līgumā noteikts, ka Eiropas Parlamentu informē par Padomes pieņemtajiem ieteikumiem, kā arī par daudzpusējās uzraudzības rezultātiem;

37.  uzsver to, cik liela nozīme ir valstu parlamentu debatēm par valstu ziņojumiem un konkrētai valstij adresētajiem ieteikumiem un balsošanai par valsts reformu programmām, kā arī par valsts konverģences vai stabilitātes programmām; aicina dalībvalstis strukturēti iesaistīt sociālos partnerus, vietējās un reģionālās pašvaldības un citas attiecīgās ieinteresētās personas, izmantojot priekšrocības, ko sniedz valstu ziņojumu savlaicīga publicēšana; uzsver sociālo partneru neaizstājamību darba samaksas noteikšanā un viņu lielo nozīmi plašākās diskusijās ekonomikas jomā, jo īpaši saistībā ar ražīguma veicināšanu; turklāt prasa pastiprināt valstu parlamentu sadarbību ar Eiropas Parlamentu;

38.  mudina Komisiju uzsākt sarunas par iestāžu nolīgumu par ekonomikas pārvaldību; uzstāj, ka ar šo iestāžu nolīgumu saskaņā ar Līgumiem būtu jānodrošina, ka Eiropas pusgada struktūra ļauj īstenot pamatotu un sistemātisku šā procesa parlamentāro pārbaudi, jo īpaši attiecībā uz gada izaugsmes pētījuma prioritātēm un eurozonas ieteikumiem;

Budžeta politika

39.  pauž nožēlu, ka nav pieejams atbilstīgs mehānisms, ņemot vērā ES ierobežoto budžetu, turklāt nav iespējams mainīt pašu resursu sistēmu un ekonomikas prognozes, ekonomikas politikas prioritātes un gada un daudzgadu budžeta veidošanas process nekādi neveicina saskaņotas attiecības;

40.  atzīmē, ka ES budžets tieši palīdz sasniegt divus no trim 2016. gada izaugsmes pētījumā izklāstītajiem mērķiem (investīciju atsākšana, strukturālo reformu īstenošana un atbildīgas un godīgas fiskālās politikas īstenošana, kas atbilst izvirzītajām politiskajām saistībām); atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu ES fondus novirzīt tehniskas palīdzības sniegšanai nolūkā atbalstīt strukturālās reformas;

41.  uzskata, ka ES budžetu varētu izmantot, lai mazinātu dalībvalstu budžetiem uzlikto slogu un stiprinātu fiskālās konsolidācijas centienus, piešķirot pašu resursus, kā arī racionalizējot izdevumus; ir pārliecināts, ka ar plašāku publisko līdzekļu pārvaldības rīku klāstu ES līmenī varētu gūt apjomradītus ietaupījumus un līdz ar to samazināt izdevumus, piemēram, diplomātijas un militārajā jomā, vienlaikus neskarot dalītās pārvaldības principu, jo īpaši attiecībā uz struktūrfondiem;

42.  uzsver, ka ES budžeta deficīts ir uzskatāms par nelikumīgu; norāda, ka dalībvalstis izmanto ES budžetu kā iespēju koriģēt savas valsts budžetu;

43.  uzsver, ka dziļāka integrācija eurozonā ir nepieciešama, lai pabeigtu ekonomiskās un monetārās savienība (EMS) izveidi, un ka budžeta savienība ir viens no pienācīgas euro darbības stūrakmeņiem;

44.  attiecībā uz Parlamenta nostāju par eurozonu un tās budžetspēju prasa ņemt vērā secinājumus, kas ietverti patstāvīgajā ziņojumā par eurozonas budžetspēju (ziņojums tiks sagatavots 2016. gadā);

45.  aicina Komisiju veikt daudzgadu finanšu shēmas (DFS) pārskatīšanu, ko paredz 2013. gada jūnijā noslēgtā politiskā vienošanās starp Parlamentu, Komisiju un Padomi; norāda, ka finanšu un humanitārā krīze, kas ES piemeklēja laikposmā no 2009. līdz 2014. gadam, uzskatāmi parādīja pašreizējās DFS neatbilstību; turklāt uzsver, ka ir jāveic vērienīga ES finanšu plānošanas reforma, kurā pienācīgi ņems vērā pieejamo instrumentu mērķus, finansējumu un darbības ilgumu.

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma politika

46.  uzsver — lai atkritumsaimniecības likumdošanas reforma un aprites ekonomikas rīcības plāns sekmētu Eiropas ekonomikas pārkārtošanu, iekļaujoties aprites modelī, ir būtiski Eiropas pusgada procesā integrēt ieteikumus šajā jomā, lai palielinātu konkurētspēju, radītu darbvietas un veidotu ilgtspējīgu izaugsmi; iesaka aprites ekonomikas principus integrēt konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos;

47.  vēlreiz norāda, ka ir vajadzīga fiskālā sistēma, ar kuru atalgotu par ilgtspējīgas politikas izstrādi un kura atbilstu principam “maksā piesārņotājs”, raidot pareizus signālus ieguldījumiem resursefektivitātē, ražošanas procesu modernizācijā un vieglāk labojamu un ilgāk lietojamu produktu ražošanā; vēlreiz norāda, ka pakāpeniski ir jāatceļ videi kaitīgas subsīdijas, tostarp fosilajam kurināmajam, un darbaspēkam uzliktie nodokļu maksājumi ir jāpārvirza uz vidi piesārņojošām darbībām;

48.  uzskata, ka ir svarīgi Eiropas pusgada ietvaros izvērtēt veselības aprūpes sistēmu darbību un ilgtspēju, un atbalsta pāreju uz tādu pieeju, kas būtu balstīta uz rezultātiem, kā arī orientēšanos uz slimību profilaksi un veselības veicināšanu; aicina Komisiju kopīgi ar visām ieinteresētajām personām izstrādāt instrumentus, ar ko uzraudzīt veselības aprūpes rezultātus, izmērīt kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamību un panākt medicīnas pētījumu izmaksu pārredzamību, lai samazinātu sociālās atšķirības un veselības aprūpes nevienlīdzību dalībvalstīs un starp tām; aicina Komisiju konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos ņemt vērā profilakses programmās paredzēto pasākumu ilgtermiņa ietekmi uz veselības un fiskālo jomu;

49.  uzsver, cik būtiska ir veselības aprūpes nozares ilgtspēja, kam ir liela nozīme visā ekonomikā, jo tajā ir nodarbināti 8 % no kopējā Eiropas darbaspēka un tā rada 10 % no ES IKP, un cik svarīgi ir nodrošināt visiem iedzīvotājiem veselības aprūpes pakalpojumu vienlīdzīgu pieejamību, jo veselība ir izšķirīgs faktors, kas nosaka dalībvalstu un to ekonomikas stabilitāti, ilgtspēju un turpmāko attīstību;

Reģionālā politika

50.  norāda, cik svarīgas ir ES investīcijas mazāk attīstītajiem reģioniem un cik nozīmīgi ir nodrošināt, ka šīs investīcijas spēj piesaistīt vēl papildu investīcijas, tādējādi sekmējot ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

51.  norāda uz saikni starp Eiropas pusgada procesa mērķiem un ESI fondu plānošanu 2014.–2020. gada laikposmam, ko atspoguļo partnerības nolīgumi; tādēļ uzskata, ka pēc 2014.–2020. gada reformas kohēzijas politikas instrumentiem var būt ļoti svarīga loma attiecīgo KVAI īstenošanā, tādējādi atbalstot strukturālās reformas un sekmējot ES stratēģisko mērķu izpildi un partnerības nolīgumu efektīvu īstenošanu; tomēr uzsver ESI fondu programmu un mērķu daudzgadu un ilgtermiņa raksturu — atšķirībā no Eiropas pusgada ikgadējā cikla, kā arī nepieciešamību koordinēt Eiropas Savienības prioritātes, valstu vajadzības, reģionālās vajadzības un vietējās vajadzības;

o
o   o

52.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām, valstu parlamentiem un Eiropas Centrālajai bankai.

(1) OV L 306, 23.11.2011., 12. lpp.
(2) OV L 306, 23.11.2011., 41. lpp.
(3) OV L 306, 23.11.2011., 8. lpp.
(4) OV L 306, 23.11.2011., 33. lpp.
(5) OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp.
(6) OV L 306, 23.11.2011., 1. lpp.
(7) OV L 140, 27.5.2013., 11. lpp.
(8) OV L 140, 27.5.2013., 1. lpp.
(9) OV L 192, 18.7.2015., 27. lpp.
(10) OV L 268, 15.10.2015., 28. lpp.
(11) OV L 169, 1.7.2015., 1. lpp.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0238.
(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0408.
(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0469.


Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgads — nodarbinātības un sociālie aspekti 2016. gada izaugsmes pētījumā
PDF 613kWORD 194k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. februāra rezolūcija par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — nodarbinātības un sociālie aspekti 2016. gada izaugsmes pētījumā (2015/2330(INI))
P8_TA(2016)0059A8-0031/2016

Eiropas Parlaments,

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 5. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9. pantu,

—  ņemot vērā LESD 145., 148., 152. pantu un 153. panta 5. punktu,

—  ņemot vērā LESD 174. pantu;

—  ņemot vērā LESD 349. pantu, kurā ir definēts tālāko reģionu īpašais statuss,

—  ņemot vērā Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvu 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatlīgumu par darbu uz noteiktu laiku,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās IV sadaļu (Solidaritāte),

—  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 26. novembra paziņojumu „Gada izaugsmes pētījums par 2016. gadu. Atveseļošanās stiprināšana un konverģences sekmēšana” (COM(2015)0690),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 26. novembra ziņojumu „2016. gada brīdināšanas mehānisma ziņojums” (COM(2015)0691),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 26. novembra ieteikumu Padomes ieteikumam par eurozonas ekonomikas politiku (COM(2015)0692),

–  ņemot vērā Komisijas un Padomes 2015. gada 26. novembra vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu, kas pievienots Komisijas paziņojumam par 2016. gada izaugsmes pētījumu (COM(2015)0700),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 21. oktobra paziņojumu par pasākumiem ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanai (COM(2015)0600),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 2. marta priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (COM(2015)0098) un Parlamenta 2015. gada 8. jūlija nostāju par šo priekšlikumu(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. janvāra paziņojumu „Elastīguma vislabākā izmantošana saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta esošajiem noteikumiem” (COM(2015)0012),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu „Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

—  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 4. aprīļa paziņojumu par rezultatīvām, piekļūstamām un noturīgām veselības aizsardzības sistēmām (COM(2014)0215),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 2. oktobra paziņojumu par ekonomikas un monetārās savienības sociālās dimensijas pastiprināšanu (COM(2013)0690),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra paziņojumu „Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā” (COM(2013)0083),

—  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra ieteikumu „Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana” (C(2013)0778),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. aprīļa paziņojumu „Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” (COM(2012)0173),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. decembra paziņojumu „Jaunatnes iespēju iniciatīva” (COM(2011)0933),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. decembra paziņojumu „Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758) un Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūciju par šo paziņojumu(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020: Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” un ar to saistīto dokumentu „Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam”, kas īpaši attiecas uz sieviešu nodarbinātību un ekonomisko neatkarību,

—  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra Ieteikumu 2008/867/EK par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus,

—  ņemot vērā piecu priekšsēdētāju 2015. gada 22. jūnija ziņojumu „Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana”,

—  ņemot vērā Padomes secinājumus "Veicināt sociālo ekonomiku — vienu no svarīgākajiem ekonomikas un sociālās attīstības virzītājspēkiem Eiropā" (13414/15),

—  ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas 2014. gada ziņojumu „Atbilstoša sociālā aizsardzība ilgtermiņa aprūpes vajadzībām novecojošā sabiedrībā”,

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 24. novembra rezolūciju par nevienlīdzības samazināšanu, īpašu uzmanību pievēršot bērnu nabadzības problēmai(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 28. oktobra rezolūciju par kohēzijas politiku un stratēģijas „Eiropa 2020” pārskatīšanu(4),

–  ņemot vērā jautājumu Padomei, uz kuru jāatbild mutiski (O-000121/2015 – B8-1102/2015), un ar to saistīto 2015. gada 29. oktobra rezolūciju par Padomes ieteikumu par ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūciju par sociālo uzņēmējdarbību un sociālo inovāciju cīņā pret bezdarbu(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 11. marta rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — nodarbinātības un sociālie aspekti 2015. gada izaugsmes pētījumā(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 25. novembra rezolūciju par stratēģijas „Eiropa 2020” ar nodarbinātību un sociālo jomu saistītiem aspektiem(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 17. jūlija rezolūciju par jauniešu nodarbinātību(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 15. aprīļa rezolūciju par veidiem, kādos Eiropas Savienība var palīdzēt veidot labvēlīgu vidi uzņēmumiem, uzņēmējdarbībai un jaunu uzņēmumu veidošanai, lai radītu darbvietas(10),

—  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz bezpajumtniekiem(11),

—  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 19. februāra rezolūciju par sociālo ekonomiku(12),

—  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 2. februāra normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas platformas izveidi sadarbības uzlabošanai nedeklarēta darba novēršanā un atturēšanā no tā(13),

—  ņemot vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas noslēguma apsvērumus par Eiropas Savienības sākotnējo pārskatu (2015. gada septembris),

—  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 3/2015 „ES garantija jauniešiem: sperti pirmie soļi, bet gaidāmi īstenošanas riski”(14),

—  ņemot vērā Eirostata 2015. gada aprīļa publikāciju par bezdarbu Eiropas Savienības reģionos,

—  ņemot vērā ceturkšņa pārskatu par nodarbinātību un sociālo stāvokli Eiropā (2015. gada marts)(15),

—  ņemot vērā ESAO 2014. gada 9. decembra darba dokumentu „Tendences ienākumu nevienlīdzībā un tās ietekme uz ekonomikas izaugsmi”,

—  ņemot vērā Eiropas darba apstākļu apsekojuma 5. un 6. izdevumu (2010. un 2015. gads)(16),

—  ņemot vērā Eurofound 2016. gada 16. februāra ziņojumu par sociālo partneru lomu Eiropas pusgada procesā;

—  ņemot vērā Eurofound 2014. gada 17. jūnija ziņojumu „Krīzes radītās izmaiņas darba samaksas noteikšanas mehānismos un ES jaunais ekonomikas pārvaldības režīms”,

—  ņemot vērā debates ar dalībvalstu parlamentu pārstāvjiem par 2016. gada Eiropas pusgada prioritātēm,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A8-0031/2016),

A.  tā kā bezdarba līmenis kopš 2013. gada otrā pusgada palēnām samazinās, tomēr ne pietiekami būtiskā apmērā, lai novērstu bezdarbu un nabadzību, kaut gan ir īstenotas dažas labvēlīgas makroekonomiskās politikas nostādnes un strukturālās reformas; tā kā bezdarba līmenis daudzās dalībvalstīs joprojām ir pārāk augsts un patlaban Eiropā skar 9,9 % ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, t. i., 23 miljonus cilvēku, no kuriem aptuveni puse ir ilgstoši bezdarbnieki, un vairāk nekā 10 % cilvēku eurozonas valstīs, un visi šie rādītāji joprojām pārsniedz 2008. gada rādītājus; tā kā šie dati skaidri parāda, ka ir svarīgi ņemt vērā mikroekonomikas īpašos apstākļus un ka ir jāturpina sociāli taisnīgas strukturālās reformas, kuru sociālā ietekme būtu jāizvērtē, pirms tās stājas spēkā;

B.  tā kā ekonomikas atlabšana tagad notiek jau trešo gadu un izaugsmes prognoze 2016. gadā 28 dalībvalstu ES ir 2 % un eurozonā –– 1,8 %, taču dalībvalstīs tā joprojām ir nevienmērīga gan individuālā, gan savstarpējā līmenī, un to daļēji veicina tādi pārejoši faktori kā, piemēram, enerģijas cenu kritums, kas veicina pirktspēju, gadījumos, kad tas ietekmē reālo ekonomiku; tādēļ ir skaidrs, ka ES varētu vēl vairāk veicināt ekonomisko un sociālo atlabšanu, lai padarītu to ilgtspējīgāku vidējā termiņā, jo īpaši pasaules ekonomikas patlaban neskaidrajā situācijā;

C.  tā kā fiskālā konsolidācija 28 dalībvalstu ES uzlabojas, vispārējam budžeta deficītam samazinoties no 4,5 % 2011. gadā līdz 2,5 % 2015. gadā;

D.  tā kā Eiropas Komisija ir norādījusi(17), ka atšķirības nodarbinātības un sociālajā ziņā dalībvalstīs joprojām pastāv gan individuālā, gan savstarpējā līmenī un ka sociālā attīstība vēl arvien liecina par turpmāku atšķirību veidošanos visā ES, un tas traucē izaugsmei, nodarbinātībai un kohēzijai; tā kā sabiedrībām, kurām raksturīga augsta līmeņa vienlīdzība un investīcijas cilvēkos, ir labāki izaugsmes un nodarbinātības elastīguma rādītāji;

E.  tā kā jauniešu bezdarba līmenis ES ir 22,6 %, un 2014. gadā 12,3 % jauniešu nebija iesaistīti ne darba tirgū, ne izglītībā, ne apmācībā (NEET), un līdz ar to pastāv risks, ka šī grupa varētu tikt atstumta no darba tirgus un tādējādi būtu zaudētas prasmes un cilvēkkapitāls; tā kā tas mazina individuālo neatkarību un apdraud sociālo integrāciju; tā kā par jauniešu bezdarba novēršanu galvenokārt ir atbildīgas dalībvalstis, kuras izstrādā un īsteno darba tirgus tiesisko regulējumu, izglītības un apmācības sistēmas un aktīvas darba tirgus politikas nostādnes;

F.  tā kā 2014. gadā nodarbinātības līmenis ES 28 dalībvalstīs pieauga par 0,8 %, bet eurozonā — par 0,4 %, un pastāv ievērojamas atšķirības starp dalībvalstu rādītājiem –– piecās valstīs laikā no 2009. līdz 2014. gadam nodarbinātības līmenis ir samazinājies par vismaz pieciem procentpunktiem; tā kā 2014. gadā pašnodarbināto skaits pieauga aptuveni tādā pašā mērā kā nodarbinātības rādītāji un no 2013. gada vispārējās nodarbinātības pieaugumu pārsvarā noteica pagaidu līgumu skaita pieaugums, lai gan šie rādītāji dalībvalstīs ir atšķirīgi; tā kā bezdarba līmenis un tā sociālās sekas Eiropas valstīs atšķiras; tā kā daudzi jaunieši, cenšoties izvairīties bezdarba, vai nu uzsāk papildu pēcdiploma studijas, vai arī pamet savu piederības valsti, lai meklētu darbu citās dalībvalstīs; tā kā abi šie gadījumi nav atspoguļoti valsts statistikā par jauniešu bezdarbu;

G.  tā kā sieviešu nodarbinātības līmenis (63,5 % 2015. gada maijā) ir ievērojami zemāks par stratēģijas „Eiropa 2020” pamatmērķi (75 %) un sieviešu nepilna laika nodarbinātības līmenis joprojām ir augsts (32,2 %), salīdzinot ar 8,8 % vīriešiem, pat ja tiek ņemta vērā individuāla brīva izvēle un vajadzības; tā kā, veicinot sieviešu līdzdalību darba tirgū, varētu palīdzēt samazināt šīs atšķirības un risināt problēmas, kas saistītas ar nabadzības un sociālās atstumtības risku sievietēm;

H.  tā kā sakarā ar bezdarbu cilvēkkapitāla zudums ir milzīgs un jauniešu bezdarba kopējās izmaksas tiek lēstas EUR 153 miljardu apmērā gadā(18); tā kā bezdarbam, jauniešu bezdarbam un ilgstošam bezdarbam ir sekas ne vien finanšu un sociālajā jomā, bet tas arī negatīvi ietekmē sociālo konverģenci un galu galā kavē ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi;

I.  tā kā aptuveni 5 % darbaspēka 28 dalībvalstu ES 2014. gadā bija bez darba ilgāk nekā vienu gadu un 3,1 % darbaspēka –– ilgāk nekā divus gadus; tā kā tikai puse no darba ņēmējiem vecumā no 55 līdz 65 gadiem ir nodarbināti un ilgstošs bezdarbs ir īpaši izplatīts gados jaunāku un gados vecāku darba ņēmēju grupās; tā kā ilgstoši bezdarbnieki, kuri meklē darbu, diemžēl ļoti bieži tiek diskriminēti; tā kā šāda prakse ir balstīta uz psiholoģiskiem aizspriedumiem, kas saistīti ar bezdarbu, un gados vecākus nenodarbinātus pretendentus darba devēji, iespējams, uzskata par mazāk kompetentiem un mazāk vēlamiem kandidātiem pieņemšanai darbā nekā nodarbinātas personas; tā kā darba devēju personāla daļu vadītāji būtu jāmāca pārvarēt iespējamos aizspriedumus pret bezdarbniekiem un gados vecākiem darba ņēmējiem un koncentrēties uz viņu kvalifikāciju un pieredzi, nevis esošo nodarbinātības statusu;

J.  tā kā aptuveni 20 % ES iedzīvotāju ir tikai pamata digitālās prasmes un 40 % ES iedzīvotāju var uzskatīt par nepietiekami prasmīgiem digitālajā jomā; tā kā, neraugoties uz grūtībām, ar ko daudziem cilvēkiem, tostarp jauniešiem, jāsaskaras, lai iekļūtu darba tirgū, ES ir aptuveni 2 miljoni vakanču, no kurām vismaz 900 000 ir digitālajā nozarē, un 39 % uzņēmumu joprojām ir grūti atrast darbiniekus ar vajadzīgajām prasmēm, lai gan pētījumi liecina, ka parasti darbiniekus ar vajadzīgajām prasmēm ir grūti atrast tiem uzņēmumiem, kas nevēlas piedāvāt ilgtermiņa līgumus; tā kā 2012. gadā katram trešajam Eiropas iedzīvotājam nebija ne pārāk augsta, nedz arī pārāk zema kvalifikācija viņu konkrētajai darbvietai; tā kā zems izglītības līmenis un izglītības neatbilstība darba tirgus vajadzībām ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc jaunieši nokļūst NEET situācijā, un tas negatīvi ietekmē izaugsmi; tā kā ir svarīgi konstatēt priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas cēloņus un ieteikt dalībvalstīm nodrošināt izdevumus izglītībai tādā līmenī, lai būtu iespējams sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus;

K.  tā kā nedeklarēts darbs liedz darbiniekiem sociālās un darba tiesības, veicina sociālo dempingu un nopietni ietekmē budžetu, jo tiek zaudēti nodokļu ieņēmumi un sociālā nodrošinājuma iemaksas, negatīvi ietekmē nodarbinātību, darba ražīgumu un kvalitāti, prasmju attīstību un mūžizglītību, kā arī mazina pensijas tiesību sistēmas efektivitāti un lietderību, cita starpā palielinot pensiju atšķirības, un dažās dalībvalstīs tas skar arī veselības aprūpes pieejamību; tā kā ir jāpieliek vairāk pūļu, lai nedeklarēts darbs kļūtu par deklarētu darbu;

L.  tā kā netipiski vai nestandarta nodarbinātības veidi paši par sevi nav uzskatāmi par nestabilām darba attiecībām, tomēr ir lielāka iespēja minētās attiecības konstatēt gadījumos, kad tiek slēgti šāda veida līgumi, lai gan tie ir neliela daļa no pašreizējām darba attiecībām(19); tā kā nedrošība ir vēl viens nestabilitātes elements un tas ietver darba nestabilitāti, ienākumu nepietiekamību, neaizsargātību pret atlaišanu un nenoteiktu nodarbinātības ilgumu; tā kā dažās dalībvalstīs šāda veida līgumu skaits ir satraucoši pieaudzis; tā kā valstu līmenī ir jāievieš efektīvs un iedarbīgs darba inspekciju mehānisms, lai nepieļautu šādu līgumu neatbilstošu izmantošanu; tā kā ir svarīgi veicināt kvalitatīvu nodarbinātību, kas nodrošina pienācīgus ienākumus un ekonomisko drošību ģimenēm;

M.  tā kā viens no pieciem stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem ir vismaz par 20 miljoniem samazināt to cilvēku skaitu, kurus apdraud nabadzība un sociālā atstumtība; tā kā gandrīz 123 miljoni iedzīvotāju ES ir šādā situācijā; tā kā 2013. gadā 28 dalībvalstu ES nabadzības vai sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 26,5 miljoni bērnu; tā kā nabadzības riskam pakļauto Eiropas iedzīvotāju skaits 2009.–2012. gadā pieauga, bet situācija tagad ir uzlabojusies, jo šādu personu skaits 2013. un 2014. gadā ir stabilizējies; tā kā bezpajumtnieku skaits ir pieaudzis daudzās ES dalībvalstīs; tā kā 2012. gadā 32,2 miljoni personu ar invaliditāti, kas vecākas par 16 gadiem, bija pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam; tā kā stratēģijas „Eiropa 2020” mērķi vēl nav sasniegti un tādēļ ir vajadzīga tūlītēja stratēģijas „Eiropa 2020” pārskatīšana;

N.  tā kā tiek prognozēts, ka ES līdz 2060. gadam 65 gadus vecu vai vecāku cilvēku īpatsvars salīdzinājumā ar 15–64 gadus vecu cilvēku grupu palielināsies no 27,8 % līdz 50,1 % un kopējais ekonomiski apgādājamo īpatsvara koeficients(20) līdz nākamās desmitgades vidum stabilizēsies, pārsniedzot 120 %, un tad līdz 2060. gadam pieaugs, līdz būs pārsniedzis 140 %; tā kā šie faktori, kā arī citas demogrāfiskās pārmaiņas, piemēram, sabiedrības novecošana, augsts vai zems iedzīvotāju blīvums, norāda uz to, ka valsts iestādēm ir jāievieš visaptveroši un sociāli atbildīgi politikas virzieni, lai palielinātu dzimstības rādītājus, sekmētu augstus kvalitatīvas nodarbinātības rādītājus un veicinātu pietiekamību sociālā nodrošinājuma sistēmās, kā arī veicinātu aktīvas vecumdienas un ieviestu sociāli atbildīgas darba tirgus un pensionēšanās sistēmu reformas, un garantētu pirmā pensiju pīlāra pietiekamību un atbilstību īsā, vidējā un ilgā termiņā;

O.  tā kā ES joprojām ir būtiskas pensiju atšķirības starp dzimumiem — 40 %, un tas atspoguļo sieviešu un vīriešu atšķirīgo situāciju saistībā ar pilna un nepilna laika darbu, kā arī vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību un īsāku nodarbinātības laiku sievietēm;

P.  tā kā aizvien lielākam skaitam apgādājamu vecu cilvēku ir un būs arvien lielāka ietekme uz veselības un ilgtermiņa aprūpes sistēmām un būs vajadzīgi gan formālas, gan neformālas aprūpes resursi; tā kā pašreizējās sociālā nodrošinājuma sistēmās nav pietiekami ņemta vērā to neformālo aprūpētāju situācija, kuri ir sabiedrībai ārkārtīgi nozīmīgs resurss;

Q.  tā kā daudzās dalībvalstīs valsts un privātpersonu parādu līmenis vēl aizvien ir ļoti augsts un tas mazina Eiropas ekonomikas spēku; tā kā zemas procentu likmes eurozonā var izmantot, lai palielinātu dalībvalstu iespējas rīkoties; tā kā ir nepieciešams rīkot padziļinātas diskusijas par to, kā rīkoties ar parādu Eiropas Savienībā;

R.  tā kā, ņemot vērā pašreizējās tendences, nākamajos 10 līdz 15 gados 90 % pasaules izaugsmes notiks ārpus ES; tāpēc uzskata, ka ir jāturpina attīstīt un veicināt patiesas izaugsmes un darbvietu radīšanas stratēģijas dalībvalstīs; tā kā ir būtiski īstenot inovatīvus rūpniecības un tirgus politikas virzienus, lai palielinātu gan ES iekšējo, gan globālo konkurētspēju un tādējādi palīdzētu nodrošināt ilgtspējīgas un sociāli iekļaujošas nodarbinātības iespējas;

S.  tā kā 20 % Eiropas Sociālā fonda izdevumu būtu jāizmanto tam, lai mazinātu nabadzību un sociālo atstumtību dalībvalstīs;

T.  tā kā Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF) jau ir apstiprinājis 69 projektus 18 valstīs un parakstījis 56 darbības (ar kopējo šā fonda finansējumu aptuveni EUR 1,4 miljardi) un paredzams, ka šie pasākumi sekmēs investīcijas vairāk nekā EUR 22 miljardu apjomā un iesaistīs aptuveni 71 000 MVU; tā kā ir jāpieliek vairāk pūļu, lai nodrošinātu, ka finansējums tiek paredzēts sociālajai infrastruktūrai, piemēram, bērnu aprūpei, lai izpildītu jau sen pieņemtās Barselonas saistības; tā kā pašreizējie projekti attiecas galvenokārt uz lielām infrastruktūras sistēmām, turpretī MVU un mikrouzņēmumiem parasti ir liegta iespēja saņemt šo fondu līdzekļus, lai arī minētajiem uzņēmumiem ir būtiska nozīme, jo tie ir Eiropas ekonomikas mugurkauls un kvalitatīvas nodarbinātības ģenerators;

U.  tā kā sociālās ekonomikas uzņēmumi aptver 2 miljonus uzņēmumu (10 % no ES kopējā uzņēmumu skaita), kuri nodarbina vairāk nekā 14 miljonus cilvēku jeb aptuveni 6,5 % no visiem darba ņēmējiem ES;

V.  tā kā tālākie reģioni saskaras ar lielām grūtībām savas īpašās specifikas dēļ, kas ierobežo to izaugsmes potenciālu; tā kā šajos reģionos bezdarba līmenis svārstās no 15 % līdz 32,4 %;

W.  tā kā 6,9 miljoni ES iedzīvotāju patlaban izmanto savas pamattiesības brīvi pārvietoties un tādējādi dzīvo un strādā kādā citā dalībvalstī; tā kā ir vairāk nekā 1,1 miljons pārrobežas vai pierobežas darba ņēmēju; tā kā cilvēku brīva pārvietošanās ir būtiska tam, lai veicinātu konverģenci starp Eiropas valstīm;

X.  tā kā bēgļu skaita pieaugums Eiropā nosaka to, ka nepieciešama dalībvalstu, reģionālo un vietējo iestāžu solidaritāte un saskaņotāki un vērienīgāki centieni veikt integrācijas pasākumus, piemēram, risinot tādus jautājumus kā sociālā palīdzība, saskaņā ar attiecīgajiem ES tiesību aktiem par patvēruma piešķiršanu, kā arī vidējā vai ilgtermiņā īstenojami pasākumi un stratēģijas bēgļu uzņemšanai un integrēšanai sabiedrībā,

Investīcijas cilvēkos

1.  uzsver, ka investīcijas sociālajā attīstībā nav tikai veids, kā nodrošināt ilgtspējīgu un iekļaujošu ekonomikas attīstību un panākt konverģenci, bet arī mērķis pats par sevi; tāpēc uzsver kvalitatīvu nodarbinātības, nabadzības un nevienlīdzības rādītāju nozīmi; atzinīgi vērtē Komisijas aicinājumu investēt pakalpojumos, piemēram, mājokļu atbalsta, veselības aprūpes, bērnu aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumos; uzsver, ka ekonomiskajai un sociālajai kohēzijai arī turpmāk ir jābūt visu ES politikas virzienu primārajam mērķim un ka vairāk centienu ir jāvelta visaptverošākai un objektīvākai vērtēšanai, pamatojoties uz dalībvalstu daudzveidību un īpašajām iezīmēm;

2.  atzinīgi vērtē to, ka Komisijas gada izaugsmes pētījumā (GIP) ir uzsvērta nepieciešamība lielāku uzmanību pievērst sociālajam taisnīgumam saistībā ar jaunajām valstu stabilitātes un reformu programmām, pievienojot trīs nodarbinātības rādītājus (ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars, jauniešu bezdarbs un ilgtermiņa bezdarbs) makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūras vajadzībām; mudina šiem rādītājiem piešķirt tādu pašu nozīmi, kā jau iepriekš izmantotajiem rādītājiem, lai ar to palīdzību attiecīgajās dalībvalstīs varētu veikt padziļinātu analīzi un nodrošināt to iekšējās nelīdzsvarotības turpmāku izvērtēšanu un pēc tam ierosināt un uzraudzīt atbilstošas ekonomiskās un sociālās reformas;

3.  atzinīgi vērtē saistībā ar GIP veikto Komisijas darbību, sociālajam taisnīgumam atvēlot centrālo vietu Eiropas ekonomikas atveseļošanā; uzsver ES panākumus konverģences jomā, izveidojot EMS, un aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai palielinātu sociālo konverģenci Savienībā; aicina Komisiju definēt un skaitliski izteikt savu sociālā taisnīguma jēdzienu, ņemot vērā gan nodarbinātības, gan sociālās politikas nostādnes, kas ir jāīsteno, izmantojot 2016. gada izaugsmes pētījumu un Eiropas pusgadu;

4.  atgādina, ka kvalitatīva un iekļaujoša nodarbinātība ir svarīgs tāda sociālā taisnīguma pīlārs, kurš veicina cilvēka cieņas nodrošināšanu visiem; šajā sakarā uzskata, ka kvalitatīvu darbvietu radīšanai un izaugsmes veicināšanai ir jāatvēl centrālā vieta dalībvalstu un ES politikas nostādnēs — it īpaši tajās, kas attiecas uz jauniešiem un cilvēkiem, kas vecāki par 55 gadiem, — jo tās ir līdzeklis ilgtspējīgākas sociālās ekonomikas veidošanai ES; mudina dalībvalstis īstenot un pilnveidot politikas nostādnes jauniešu nodarbinātības jomā, pielāgojot tās darba tirgus faktiskajām vajadzībām;

5.  aicina Komisiju dalībvalstu līmenī veicināt tādus sadarbības veidus, kuros tiek iesaistītas valdības, uzņēmumi, tostarp sociālās ekonomikas uzņēmumi, izglītības iestādes un sociālie partneri, kura balstās uz paraugprakses apmaiņu un kuras mērķis ir labāk pielāgot dalībvalstu izglītības un apmācības sistēmas, lai novērstu prasmju neatbilstību, apmierinātu darba tirgus vajadzības un atbalstītu nodarbinātības pieejamību atvērtā darba tirgū visiem Eiropas iedzīvotājiem un tās saglabāšanu, it īpaši ar duālās apmācības palīdzību; mudina dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem rūpīgi izplānot un iepriekš izvērtēt visas strukturālās reformas savā izglītības sistēmā, lai nodrošinātu, ka izglītība iedzīvotājiem sniedz pienācīgos līdzekļus; aicina dalībvalstis savās izglītības un apmācības programmās iekļaut uzņēmējdarbības kultūru un sociālās ekonomikas principus; aicina Komisiju dalībvalstu līmenī veicināt tādu plašāku investīciju stratēģiju pilnam izglītības un apmācības ciklam, kura ietvertu visas mūžizglītības nozares, uz darbu balstītu apmācību un apmācību darba vietā, kā arī formālo un neformālo mācīšanos;

6.  atzīmē, ka centieni izglītības jomā galvenokārt ir vērsti uz jaunāko darbaspēka daļu, taču daudzās valstīs lielāka uzmanība būtu jāpievērš darbaspēka izglītošanai, tostarp pieaugušo izglītības un profesionālās apmācības iespējām; uzsver, ka nepietiekamas investīcijas izglītībā, it īpaši digitālo prasmju pilnveidošanā, apdraud Eiropas konkurētspēju un tās darbaspēka nodarbināmību; tādēļ mudina dalībvalstis piešķirt prioritāti plašai izglītībai digitālo prasmju jomā; aicina Komisiju dalībvalstu līmenī veicināt tādu plašāku investīciju stratēģiju pilnam izglītības un apmācības ciklam, kura ietvertu visas mūžizglītības nozares, uz darbu balstītu apmācību un apmācību darba vietā, kā arī formālo un neformālo mācīšanos, ņemot vērā nepieciešamību uzlabot pieaugušo apmācību, lai uz demogrāfiskajām pārmaiņām reaģētu tādā veidā, kas dalībvalstu izglītības un apmācības sistēmas ļauj labāk pielāgot darba tirgus vajadzībām; lai nodrošinātu šāda veida apmācības kvalitāti un pievilcīgumu, aicina dalībvalstis atbalstīt māceklību un pilnībā izmantot mācekļiem pieejamo Erasmus+ finansējumu;

7.  uzsver nepieciešamību investēt cilvēkos pēc iespēja agrākā dzīves cikla posmā, lai mazinātu nevienlīdzību un veicinātu sociālo integrāciju jau agrīnā vecumā; tādēļ prasa visās dalībvalstīs visiem bērniem nodrošināt piekļuvi kvalitatīviem un iekļaujošiem agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumiem par pieņemamu cenu;

8.  atgādina, cik liela nozīme ir prasmēm un kompetencei, kas iegūtas neformālās un ikdienējās mācīšanās ceļā, jo tās uzlabo jauniešu un to cilvēku nodarbināmību, kuri zināmu laiku pavadījuši ārpus darba tirgus, veicot aprūpes pienākumus; tādēļ uzsver, cik svarīgi ir izveidot sistēmu neformālas un ikdienējas mācīšanās ceļā un it īpaši, veicot brīvprātīgas darbības, iegūto zināšanu un pieredzes validācijai; uzskata, ka saskaņota sertifikācija un kvalifikācijas savstarpēja atzīšana palīdzēs mazināt plaisu starp prasmju trūkumu Eiropas darba tirgū un gados jauniem darba meklētājiem; uzstāj, ka ir jāīsteno mūžizglītības satvara pieeja, kuras mērķis ir panākt elastīgu izglītības modeli, kurā līdzās formālajai izglītībai tiek atzīta arī neformālā un ikdienējā mācīšanās, lai sekmētu taisnīgumu un sociālo kohēziju un nodrošinātu nodarbinātības iespējas neaizsargātākām grupām;

9.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu valsts, reģionālā un vietējā līmenī uzlabot garantijas jauniešiem darbību un uzsver šīs garantijas nozīmi pārejā no skolas uz darbu; tomēr pauž nožēlu, ka daudzās dalībvalstīs garantija jauniešiem nav tikusi efektīvi īstenota; uzsver, ka ir jānodrošina piemērotas sadarbības formas starp publiskajiem un privātajiem nodarbinātības dienestiem vietējā, valsts un Eiropas līmenī un sociālā atbalsta dienestiem — gan vispārējiem, gan individualizētiem atbalsta dienestiem; uzsver, ka ir jānodrošina, lai garantija jauniešiem būtu pieejama jauniem cilvēkiem, kas saskaras ar vairākiem atstumtības veidiem un galēju nabadzību; šajā sakarā aicina Komisiju apsvērt iespēju pārskatīt garantiju jauniešiem un tās finansēšanas instrumentus, tostarp jauniešu nodarbinātības iniciatīvu, ņemot vērā konkrētos mērķus; uzskata, ka Komisija var uzņemties lomu dalībvalstu uzmanības vēršanā uz nepieciešamību veikt pasākumus un atvieglot apmaiņu ar paraugpraksi par to, kā vislabāk apkarot jauniešu bezdarbu;

10.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, kas paredz individualizētu pieeju ilgstošiem bezdarbniekiem, taču pauž bažas par vairāk nekā 12 miljonu ilgstošo bezdarbnieku smago stāvokli Eiropā; uzskata, ka šādas pieejas īstenošanai būs nepieciešami pastiprināti centieni cilvēkresursu ziņā, aicinot dalībniekus ar nepieciešamo izglītības līmeni būt gataviem sniegt norādījumus bezdarbniekiem par to, kā novērst iespējamos robus izglītībā vai apmācībā; prasa sniegt atbilstošu atbalstu darba meklētājiem, sniedzot viņiem integrētus pakalpojumus un nodrošinot kvalitatīvas izglītības un apmācības pieejamību, lai novērstu iespējamos robus izglītībā vai apmācībā; uzsver, ka profesionālajai pārkvalifikācijai ir nepieciešami atbilstoši finanšu līdzekļi, kas ir jānovirza visu vecumu bezdarbniekiem, un — lai aktīvas nodarbinātības politikas nostādnes būtu efektīvas, tajās ir jāiekļauj prasības valstu kompetentajām iestādēm un darba devējiem, kā arī ilgstošajiem bezdarbniekiem;

11.  atgādina, ka ilgstošo bezdarbnieku integrācija ir izšķiroši svarīga viņu pašapziņai, labklājībai un turpmākajai attīstībai un ka tā ir ļoti būtisks faktors nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanai un palīdzēs nodrošināt valstu sociālās drošības sistēmu ilgtspēju; uzskata, ka ir jāņem vērā šo iedzīvotāju sociālais stāvoklis un viņu vajadzības; tomēr uzsver, ka 2014. gadā nodarbinātu personu nabadzība skāra 12,7 % (salīdzinājumā ar 11 % 2009. gadā) darbspējas vecuma iedzīvotāju, kas liecina par to, ka ir nepieciešama pieeja, kura balstās uz integrētu aktīvu iekļaušanu un sociālajām investīcijām; aicina Komisiju iesaistīt dalībvalstis stratēģijās un pasākumos, lai mazinātu nabadzību un sociālo atstumtību atbilstoši stratēģijai „Eiropa 2020”; aicina Komisiju atbalstīt centienus radīt iekļaujošas mūžizglītības iespējas visu vecumu strādājošajiem un darba meklētājiem un pēc iespējas drīzāk veikt pasākumus, lai uzlabotu ES finansējuma pieejamību un, ja iespējams, mobilizētu papildu resursus, kā tas tika darīts Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas gadījumā;

12.  uzsver, ka ir steidzami jānodrošina, lai ES centieni apkarot nabadzību un sociālo atstumtību aktīvi risinātu bezpajumtnieku skaita palielināšanās problēmu, jo šo skaitli pašlaik neatspoguļo rādītāji, kurus izmanto ES nabadzības mazināšanas mērķa mērīšanai, taču tas liecina par satraucošu sociālo realitāti, kas katru gadu skar vismaz 4 miljonus cilvēku(21);

13.  uzsver, ka ir ātri un efektīvi jāreaģē uz to bezdarbnieku vajadzībām, kuri ir vecāki par 55 gadiem; aicina gan Komisiju, gan dalībvalstis atbalstīt šai vecuma grupai paredzētus elastīgus nodarbinātības risinājumus (tostarp nepilna laika darbu un pagaidu darbu), kas atbilst viņu īpašajām vajadzībām, tādējādi novēršot to, ka viņi priekšlaicīgi pamet darba tirgu; uzsver, ka ir svarīgi, lai vecāka gadagājuma cilvēki darba vietā nodotu savas zināšanas un pieredzi jaunākiem darba ņēmējiem, piemēram, iesaistot viņus darba vietā notiekošajā apmācībā un tādējādi nodrošinot, ka darba ņēmēji, kas vecāki par 55 gadiem, nekļūst par bezdarbniekiem;

Strukturālo reformu īstenošana sociālā un atbildīgā veidā

14.  atzīmē, ka ES kopumā un daudzas no tās dalībvalstīm joprojām saskaras ar strukturālām problēmām, kas ir nekavējoties jārisina; pauž bažas par to fiskālās pielāgošanās politikas nostādņu sociālo ietekmi, kuras galvenokārt virzītas uz izdevumu samazināšanu, un uzsver, ka ekonomikas politikai ir jāgarantē atbilstība LESD 9. pantam; norāda, ka arī turpmāk prioritāte ir jāpiešķir publiskām un privātām investīcijām un sociāli un ekonomiski līdzsvarotām strukturālām reformām, kas samazina nevienlīdzību, un ka ir jāveicina ilgtspējīga izaugsme un atbildīga fiskālā konsolidācija (ņemot vērā parāda atmaksājamību, ekonomisko ciklu un investīciju iztrūkumu), tostarp ieņēmumu politika, apkarojot krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, tādējādi pastiprinot virzību uz lielāku kohēziju un augšupēju sociālo konverģenci; uzskata, ka šīs politikas nostādnes veicina labvēlīgu vidi uzņēmējdarbībai un sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai, kas ir nepieciešama, lai radītu kvalitatīvas darbvietas, nodrošinātu sociālo progresu un sekmētu tādas investīcijas, kuras sniedz gan sociālus, gan ekonomiskus labumus; uzsver, ka šīs prioritātes varēs īstenot tikai tad, ja kopējas stratēģijas veidā prioritāte tiks piešķirta investīcijām cilvēkkapitālā un mūžizglītībā; uzstāj, ka strukturālajās reformās un darba tirgus politikā ir jāiesaista sociālie partneri;

15.  uzsver, ka sociāli atbildīgām reformām ir jābalstās uz solidaritāti, integrāciju, sociālo taisnīgumu un taisnīgu bagātības sadalījumu — modeli, kas nodrošina vienlīdzību un sociālo aizsardzību, aizsargā neaizsargātas grupas un uzlabo visu iedzīvotāju dzīves līmeni;

16.  uzsver, ka ir jāveicina un jāaizsargā sociālā tirgus ekonomika, kas nodrošina satvaru, kurā konkurētspēja un augsti sociālie standarti veicina sociālo taisnīgumu un sociālais taisnīgums sekmē konkurētspēju; turklāt uzsver, ka ir jārod līdzsvars starp ekonomiskiem apsvērumiem un nepieciešamību nodrošināt efektīvu fiskālo konsolidāciju, ilgtspējīgu ekonomiku, patiesu sociālo kohēziju un pastiprinātu sociālo aizsardzību; aicina Komisiju paplašināt savu pieeju maksātnespējai un neveiksmīgai darījumdarbībai(22) un uzlabot parādu pārstrukturēšanas un otrās iespējas shēmas;

17.  uzsver, ka gada izaugsmes pētījumā, izmantojot ekonomiskus rādītājus, tādus kā Džini un Palmas koeficienti, būtu konsekventāk jāizvērtē nevienlīdzības attīstības tendences Eiropā;

18.  aicina dalībvalstis aktīvi piedalīties nedeklarēta darba platformā un, ņemot vērā apmaiņā ar paraugpraksi gūtās atziņas, veikt konkrētus pasākumus, lai risinātu nedeklarēta darba, pastkastītes uzņēmumu un fiktīvas pašnodarbinātības problēmas, jo tās apdraud gan darba kvalitāti, gan sociālās aizsardzības sistēmu un valsts publiskā finansējuma pieejamību strādājošajiem, izraisot negodīgu konkurenci starp Eiropas uzņēmumiem; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus nedeklarēta darba pārvēršanā par deklarētu darbu un pienācīgi apgādāt darba inspekcijas, kā arī pastiprināt darba inspekcijas mehānismus un izstrādāt pasākumus, lai ēnu ekonomikā strādājošie varētu sākt strādāt oficiālajā ekonomikā un lai tādējādi viņiem būtu pieejams nodarbinātības aizsardzības režīms; mudina dalībvalstis kā vienu no stimuliem stabilu darba līgumu noslēgšanai ieviest nodokļu likmes, kas būtu atkarīgas no dažādo darba attiecību veidu stabilitātes un kvalitātes;

19.  uzskata, ka algu gradācija palielina nevienlīdzību un mazina uzņēmumu ražīgumu un konkurētspēju; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus nodarbinātības kvalitātes uzlabošanai nolūkā mazināt darba tirgus segmentāciju apvienojumā ar pasākumiem, ar ko minimālo algu palielina līdz pienācīgam līmenim atbilstoši subsidiaritātes principam un pastiprina sarunas par darba koplīguma slēgšanu un strādājošo ietekmi algu noteikšanas sistēmā, lai mazinātu algu gradāciju; uzskata, ka tas viss būtu jādara ar mērķi atbalstīt kopējo pieprasījumu un ekonomikas atveseļošanos, mazinot algu atšķirības un apkarojot nodarbinātu personu nabadzību;

20.  uzskata, ka rūpīgi pārdomāta elastdrošība palīdz novērst sadrumstalotību un veicināt ilgtspējīgas kvalitatīvas nodarbinātības uzturēšanu, taču pauž bažas par to, ka elastdrošība netiek atbilstoši piemērota vairākās dalībvalstīs; aicina dalībvalstis un Komisiju attiecīgā gadījumā nodrošināt, ka, piemērojot elastdrošības modeli, tiek nodrošināta darba tiesību un sociālās drošības standartu ievērošana; aicina dalībvalstis modernizēt tiesību aktus nodarbinātības aizsardzības jomā, lai darbvietas maiņas gadījumā nodrošinātu lielāku nodarbinātības stabilitāti un drošību, tostarp uzlabojot sadarbību starp publiskajiem un attiecīgā gadījumā privātajiem nodarbinātības dienestiem, kā arī darba ņēmējiem nodrošinot sociālas drošības pieejamību un sociālās tiesības; atzīmē, ka vairākas dalībvalstis ir veikušas reformas, kurām ir bijusi labvēlīga ietekme, piemēram, nodarbinātības līmeņa palielināšanās, taču pauž nožēlu, ka atsevišķos gadījumos šīs darba tirgus reformas ir veicinājušas elastīgumu uz drošības rēķina, kā rezultātā ir palielinājusies nestabilitāte un mazinājusies nodarbinātības aizsardzība; aicina Komisiju pastiprināti uzraudzīt secīgu terminētu darba līgumu, kā arī citu secīgu netipisku darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu gan privātajā, gan publiskajā sektorā;

21.  aicina dalībvalstis ņemt vērā vispārējās izmaiņas sabiedrisko pakalpojumu nozarē strādājošo ienākumos, kā arī attiecīgā gadījumā minimālajos ienākumos, nekavējot ražīguma pieaugumu, un darīt to ilgtspējīgā un stabilā veidā, neapdraudot pašām savu kompetenci;

22.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu attiecībā uz investīcijām cilvēkkapitālā ar mērķi atjaunot nodarbinātības līmeni un ilgtspējīgu izaugsmi, taču pauž nopietnas bažas par to, ka publiskie izdevumi izglītībai kopš 2010. gada ir samazinājušies par 3,2 %(23), turklāt pēdējā gadā, par kuru ir pieejami attiecīgie dati (2013. gadā), šie izdevumi ir samazinājušies 11 dalībvalstīs;

23.  uzsver, cik svarīga pašreizējā kontekstā ir aktīva darba tirgus politika; aicina dalībvalstis paplašināt aktīvas darba tirgus politikas segumu un uzlabot tās efektivitāti;

24.  atzīmē, ka prasmju pilnveidošanas un apmācības, kā arī jaunu nodarbinātības veidu kontekstā ir apņēmīgi jāpāriet uz digitālo ekonomiku;

25.  aicina dalībvalstis nodokļu slogu pakāpeniski novirzīt no darbaspēka uz citiem avotiem tā, lai nekaitētu nedz vismazāk aizsargātajām sabiedrības grupām, it īpaši zemu atalgotiem darba ņēmējiem, nedz vispārējai konkurētspējai, vienlaikus nodrošinot valsts pensiju shēmu ilgtspēju ilgtermiņā un atbilstošu finansējumu sociālās drošības un sociālās aizsardzības sistēmām; aicina dalībvalstis arī pieņemt tādus tiesību aktus nodokļu jomā, kuri veicina stimulus uzņēmējdarbībai un darbvietu radīšanai, it īpaši jauniešiem, kā arī cilvēkiem, kas vecāki par 55 gadiem, lai izmantotu viņu profesionālo pieredzi un nodrošinātu viņu zinātības nodošanu un veicinātu pētniecības un inovācijas projektus Eiropas uzņēmumos; mudina dalībvalstis mazināt administratīvo slogu, lai veicinātu jauniešu uzņēmējdarbību;

26.  aicina ar Eiropas pusgada un GIP palīdzību izvērtēt ienākumu politikas, tostarp pensiju, ienākumus raksturojošo rādītāju un fiskālās politikas nozīmi sociālās kohēzijas nodrošināšanā un nevienlīdzības attīstības tendenču maiņā;

27.  aicina dalībvalstis izvērtēt un palielināt investīcijas pašreizējās sociālās aizsardzības sistēmās, lai garantētu to sekmīgu darbību nabadzības un nevienlīdzības apkarošanā un novēršanā, vienlaikus nodrošinot šo sistēmu ilgtspēju, ņemot vērā gaidāmos sarežģītos uzdevumus demogrāfijas, ekonomikas un sociālajā jomā, un uzlabot savas ekonomikas spēju pielāgoties krīzes laikā; uzsver — ja Eiropas vēlas saglabāt savu galveno priekšrocību konkurētspējas jomā, proti, augsti kvalificētus darba ņēmējus un produktīvus uzņēmumus, liela nozīme ir kvalitatīvām labklājības sistēmām un sociālajām investīcijām;

28.  saskaņā ar subsidiaritātes principu dalībvalstīm būtu jāsaglabā pilna atbildība par savu pensiju shēmu organizēšanu, kā arī par katra no trim pensiju sistēmas līmeņiem lomu attiecīgajā valstī; uzskata, ka pensiju shēmām būtu jāsniedz garantija pret vecuma nabadzību un ka tāpēc ir jāīsteno politikas nostādnes, lai nodrošinātu stipru, ilgtspējīgu un atbilstošu pirmo pensiju pīlāru;

29.  mudina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai likvidētu darba samaksas atšķirības starp dzimumiem un īstenot aktīvākus pasākumus nolūkā stiprināt sieviešu līdzdalību darba tirgū; aicina dalībvalstis un Komisiju attiecīgā gadījumā — atbilstoši subsidiaritātes principam — ar sociālo partneru palīdzību veicināt ģimenei labvēlīgu politiku, kas palielina iespējas rūpēties par citām apgādībā esošām personām, kā arī vecāku spēju kā tādu un kas paredz atbilstošus noteikumus par grūtniecības un dzemdību un paternitātes atvaļinājumu un bērnu aprūpes pieejamību par pieņemamām cenām, lai nodrošinātu bērnu labklājību, sniedzot tiem, kas ir uzņēmušiem aprūpes pienākumus, vienlīdzīgas iespējas piekļūt darba tirgum nolūkā panākt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru, kas ir īpaši svarīgi sieviešu iekļaušanai darba tirgū; mudina dalībvalstis analizēt pastāvīgi zemo dzimstības līmeni un apsvērt iespēju piemērot labvēlīgāku fiskālo diferenciāciju atbilstoši bērnu skaitam mājsaimniecībā; aicina dalībvalstis palīdzēt ģimenēm ne tikai finansiāli, bet arī pakalpojumu veidā;

30.  atzīmē, ka zems iedzīvotāju blīvums vai liela to izkliedētība būtiski palielina sabiedrisko pakalpojumu, piemēram, veselības aprūpes un izglītības, sniegšanas izmaksas; aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā to cēloņus un sekas, vienlaikus analizējot demogrāfisko pārmaiņu radīto ietekmi, tostarp uz publisko finanšu ilgtspēju;

31.  uzsver — lai ESIF investīcijas būtu efektīvas, par to mērķi jānosaka jaunu investīciju piesaiste jomās, par kurām investoru interese ir vāja, nevis tādu investīciju aizstāšana, kuras varētu radīt citur, vai uzmanības koncentrēšana uz ļoti ienesīgām investīcijām, kas tiktu veiktas jebkurā gadījumā; atkārtoti norāda, cik svarīgas ir investīcijas cilvēkkapitālā un citas sociālās investīcijas, piemēram, investīcijas veselības aprūpē, bērnu aprūpē vai mājoklī par pieņemamu cenu, kā arī nepieciešamība efektīvi īstenot Sociālo ieguldījumu paketi;

32.  aicina Komisiju un dalībvalstis iesaistīt visu līmeņu valdības un attiecīgās ieinteresētās personas investīciju jomā pastāvošo šķēršļu noteikšanā, galveno uzmanību pievēršot reģioniem un nozarēm ar vissteidzamākajām vajadzībām, kā arī darot pieejamus atbilstošus instrumentus, kas apvieno publisko un privāto finansējumu;

Ilgtspējīgas izaugsmes veicināšana, atsākot investēt

33.  uzsver, ka ir jāveicina ilgtspējīga un iekļaujoša izaugsme, kas radītu vairāk un labākas darbvietas un reālas izredzes visiem, tostarp jauniešiem, tā cenšoties rast risinājumu gan iekšējiem, gan ārējiem Eiropas Savienībai problemātiskiem jautājumiem; atzīmē, ka vairāk uzmanības būtu jāvelta tam, lai aktuālo situāciju nodarbinātības, cita starpā arī neaizsargātu grupu nodarbinātības, jomā pielāgotu strauji mainīgajam darba tirgum un jaunu nozaru rašanās procesam, tā nodrošinot nodarbinātības ilgtspēju;

34.  aicina Komisiju un dalībvalstis galvenokārt pievērsties mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas ir fundamentāli nozīmīgs faktors ilgtspējīgai un iekļaujošai attīstībai un darbvietu radīšanai, un novērst pašnodarbināto īpatsvara atšķirības starp sievietēm un vīriešiem; mudina dalībvalstis ne vien ieviest ar ilgtspējīgas uzņēmējdarbības modeļiem saistītas nodokļu shēmas, kas ir labvēlīgas novatorisku uzņēmumu dibināšanai un veicina darbvietu radīšanu MVU, bet arī uzraudzīt to, kā nodokļu atvieglojumi ietekmē ilgtspējīgu attīstību, un izstrādāt mehānismus, kuri varētu rosināt šādus uzņēmumus sasniegt starptautisku dimensiju vai sākt tajā darboties; tādēļ uzsver, ka ir nepieciešams ES līmenī īstenot vispārējas politikas nostādnes, lai dalībvalstis varētu risināt problemātiskus jautājumus, ko tām rada konkurenti no trešām valstīm;

35.  aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm veikt pasākumus, lai sniegtu labāku informāciju par visiem Eiropas fondiem un programmām, kuri var veicināt uzņēmējdarbību, investīcijas un finansējuma pieejamību, piemēram, par programmu Erasmus uzņēmējiem, Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklu (EURES), uzņēmumu un MVU konkurētspējas programmu (COSME), Eiropas Savienības Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmu (EaSI) un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF); atgādina, cik svarīgs ir partnerības princips, augšupēja pieeja un atbilstīga resursu piešķiršana;

36.  aicina Komisiju holistiski novērtēt visas šīs programmas, lai nepieļautu pretrunas starp mērķiem un prasībām un lai mazinātu birokrātiju; uzskata, ka šādas pārskatīšanas procesā būtu jāanalizē arī tas, kā attiecīgās programmas tiek īstenotas katrā no dalībvalstīm, un tā jānodrošina taisnīgāka situācija finansējuma pieejamības ziņā;

37.  no Eiropas Sociālā fonda būtu jāpiešķir vairāk līdzekļu tam, lai finansētu bezdarbnieku piedalīšanos apmācību programmās, kas tiek īstenotas ne vien viņu izcelsmes valstīs, bet arī pārējās ES dalībvalstīs, tā palīdzot šiem cilvēkiem integrēties tajā Eiropas darba tirgū, kuru viņi ir izvēlējušies, un veidojot spēcīgāku Eiropas pilsoņa identitāti;

38.  aicina dalībvalstis izstrādāt politikas nostādnes, kas jauniešus jau no agrīna vecuma rosinātu uz uzņēmējdarbību, šajā nolūkā piedāvājot prakses iespējas un iespējas apmeklēt uzņēmumus;

39.  lai rosinātu jauniešos uzņēmēja garu, aicina dalībvalstis atbalstīt apvienības un iniciatīvas, kas palīdz jaunajiem uzņēmējiem izstrādāt novatoriskus projektus, un sniegt viņiem administratīvu, juridisku vai organizatorisku palīdzību;

40.  norāda, ka sociālajiem uzņēmumiem, arī tiem, kuri sniedz sociālos pakalpojumus, ir vēl grūtāk iegūt publiskā vai privātā sektora finansējumu nekā tradicionālajiem uzņēmumiem, un viens no iemesliem ir tas, ka finanšu starpniecības struktūru vadītāji pilnībā nepārzina faktisko stāvokli; uzsver, ka šādi uzņēmumi ir vairāk jāatbalsta, jo īpaši saistībā ar dažādu finansējuma veidu, tostarp ES finansējuma, pieejamību; turklāt uzsver, ka sociālie uzņēmumi ir jāatbalsta, arī samazinot administratīvo slogu; uzsver, ka ir jānodrošina šiem uzņēmumiem tiesiskais regulējums, piemēram, ar Eiropas Kooperatīvo sabiedrību, apvienību, fondu un savstarpējo sabiedrību statūtiem, kas garantētu, ka tiek atzīta minēto struktūru darbība Eiropas Savienībā un netiek pieļauta negodīga konkurence; aicina Komisiju atbalstīt investīcijas sociālajā ekonomikā un atzinīgi vērtē to, ka daļa no EaSI programmai atvēlētā finansējuma ir paredzēta, lai palīdzētu nodrošināt finansējuma pieejamību sociālajiem un kooperatīvajiem uzņēmumiem;

41.  uzsver, ka ieguldījums sociālajā aizsardzībā, tostarp sociālajos pakalpojumos, ir ārkārtīgi vērtīgs gan sabiedrībai, gan ekonomikai;

Sociālās, ekonomiskās un teritoriālās kohēzijas veicināšanai piemērotāks Eiropas finansējuma pielietojums

42.  atzinīgi vērtē ESIF izveidošanu tā pirmajā īstenošanas gadā un nozīmīgo atbalstu, ko tas sniedz Eiropas līmenī vislabākajiem projektiem; aicina Komisiju nodrošināt, lai ESIF veicinātu dalībvalstu un to reģionu sekmīgāku sociālo un ekonomisko konverģenci Eiropas Savienībā un lai visas dalībvalstis izmantotu iespēju saņemt šā fonda līdzekļus atbilstoši kohēzijas politikas mērķiem; aicina Komisiju uzraudzīt un kontrolēt to, kā tiek investēti ESIF līdzekļi; uzskata, ka būtu jāpublicē ziņojums, kas ļautu pārbaudīt un noteikt, kāda reālā izteiksmē ir attiecīgo investīciju ekonomiskā un sociālā ietekme;

43.  norāda, ka investīciju prioritātēm jābūt vērstām uz infrastruktūras projektiem, kur tās neapšaubāmi ir vajadzīgas, lai panāktu lielāku kohēziju, sociālo taisnīgumu vai cilvēkkapitāla attīstību vai veicinātu ilgtspējīgu iekļaujošu izaugsmi; aicina Komisiju noteikt, ka pirms katra ES finansēta investīciju projekta īstenošanas ir jāsniedz informācija par to, kādi rezultāti ir gaidāmi sociālajā un ekonomikas jomā, un cita starpā paredzēt sekojošu uzraudzību un vērtēšanu; uzsver, ka nedrīkst pieļaut, lai šie projekti nelabvēlīgi ietekmētu vidi;

44.  uzsver — tā kā dalībvalstīm ir grūti pilnībā izmantot Eiropas finansējumu, Eiropas Savienībai ir jāgarantē, ka ES investīcijas tiek pienācīgi un labāk izmantotas un ka tās atbilst ES prioritātēm un pamatvērtībām, kuras noteiktas Līgumos un Pamattiesību hartā, un ka ES resursi tiek efektīvi pārvaldīti, turklāt Eiropas Savienībai ir jāsamazina administratīvais slogs un šķēršļi, kas apgrūtina pieejamību, īstenošanu un vērtēšanu; uzsver, ka ir jānodrošina, lai finansējums būtu vienlīdz pieejams visiem uzņēmumiem; aicina Komisiju cieši uzraudzīt ES finansējuma izmantošanu;

45.  atzinīgi vērtē Komisijas aicinājumu dalībvalstīm palielināt savu sociālo ieguldījumu, lai sekmētu Eiropas ekonomisko, teritoriālo un sociālo kohēziju, jo īpaši ieguldījumu (gan formālajā, gan neformālajā) veselības un ilgtermiņa aprūpē, kā arī sociālo pakalpojumu, bērnu aprūpes, mājokļu atbalsta un rehabilitācijas pakalpojumu jomā; aicina uzņēmumus un visus pārējos kritērijiem atbilstošos finansējuma saņēmējus labāk izmantot tieši piemērojamus investīciju mehānismus, ko nodrošina Eiropas fondi un projekti; turklāt aicina Komisiju uzraudzīt, lai dalībvalstis pareizi īstenotu ES ieteikumus;

46.  norāda, ka formālās un jo īpaši neformālās aprūpes sniedzējiem ir fundamentāla nozīme, jo, pateicoties viņiem, ir iespējams apmierināt strauji augošo pieprasījumu, kas saistīts ar aprūpes sistēmu nākotni Eiropā; uzsver, ka ir jāuzlabo to cilvēku sociālā aizsardzība, kuri aprūpē kādu no ģimenes locekļiem un kuriem bieži vien nākas samazināt sava algotā darba slodzi, lai sniegtu neapmaksātu aprūpi, un tādēļ viņi zaudē tiesības uz sociālo nodrošinājumu;

47.  atzinīgi vērtē Komisijas centienus plašāk izmantot Eiropas strukturālos un investīciju fondus, lai atbalstītu konkrētām valstīm adresēto ieteikumu (KVAI) īstenošanu, un atzīmē Komisijas priekšlikumu dalībvalstīm par tehniskās palīdzības finansēšanu; uzsver, ka šos fondus nevajadzētu izmantot tikai KVAI īstenošanai, jo tā, iespējams, tiktu atstātas novārtā citas svarīgas jomas, kurās ir vajadzīgas investīcijas;

48.  piekrīt, ka ir jāizstrādā augšupējas ekonomiskās un sociālās konverģences process, lai veicinātu sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju dalībvalstīs un to reģionos gan individuālā, gan savstarpējā līmenī, taču norāda, ka tas ir jāuzskata par kopīga projekta mērķi, kurā būtiski svarīgs ir sociālais dialogs un visu attiecīgo ieinteresēto personu līdzdalība; norāda, ka sociālā politika ir ES un tās dalībvalstu dalītās kompetences joma un ka šajā jomā ES pienākums ir tikai atbalstīt un papildināt dalībvalstu darbības saskaņā ar LESD 153. pantu un ievērojot subsidiaritātes principu;

49.  pieprasa novērst ekonomisko nevienlīdzību, kas kavē ilgstošu ekonomikas izaugsmi; uzsver, ka plaisa starp trūcīgākajiem reģioniem un pārējo ES teritoriju kļūst aizvien lielāka, un prasa steidzami veikt mērķtiecīgus pasākumus gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī, lai šajos reģionos veicinātu kohēziju un izaugsmi; attiecīgi aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt stratēģiskās investīcijas, lai, ņemot vērā LESD 174. pantu, uzlabotu konkurētspēju, jo īpaši tajos reģionos, kur dabas vai demogrāfisku apstākļu dēļ atpalicība ir pamatīga un nepārejoša;

50.  aicina Komisiju sekmīgāk piemērot LESD 349. pantu tālāko reģionu ciešākai integrācijai reģionu Eiropā, šajā nolūkā dažādojot ES politikas nostādnes, lai garantētu reģionu vienlīdzību un veicinātu augšupēju konverģenci; uzsver, ka tālākajiem reģioniem arī turpmāk ir jāpievērš īpaša uzmanība ne tikai līdzekļu piešķiršanas ziņā, bet arī ņemot vērā Eiropas īstenotās politikas iespējamo ietekmi uz sociālo situāciju un nodarbinātības līmeni šajos reģionos; aicina Komisiju panākt, ka Eiropas līmenī lēmumi tiek pieņemti un finansējums tiek piešķirts, nodrošinot atbilstošu uzraudzību, un ka to atspoguļo būtisks tālāko reģionu iedzīvotāju labklājības pieaugums;

51.  aicina Komisiju daudzgadu finanšu shēmas (DFS) vidusposma pārskatīšanas procesā apsvērt iespēju palielināt ESF atvēlēto finansējumu, lai nodrošinātu fonda mērķu atbilstību un ņemtu vērā jauno problemātiku, kas iekļauta fonda darbības jomā, piemēram, tādus faktorus kā ilgstošs bezdarbs vai bēgļu integrācija; turklāt pieprasa, saskaņā ar panākto vienošanos, izveidot DFS īpašu programmu tiem ES apakšreģioniem, kuros bezdarba līmenis pārsniedz 30 %;

Sociālā iekļaušana — vēl viena iespēja sabiedrībai

52.  atzinīgi vērtē to, ka ir atjaunotas stratēģijas „Eiropa 2020” integrētās pamatnostādnes; uzsver, ka kopš tās izveidošanas stratēģija „Eiropa 2020” ir kļuvusi aizvien noderīgāka, un aicina dalībvalstis panākt tās spēcīgāku īstenošanu vietējā līmenī; prasa, lai Komisija un Padome ciešāk uzraudzītu gan stratēģijas vispārējo īstenošanu, gan īstenošanu atsevišķu valstu līmenī; uzskata, ka ir jāsāk apsvērt iespējamo scenāriju rīcībai pēc stratēģijas „Eiropa 2020” darbības beigu termiņa, ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības mērķus;

53.  ir noraizējies par to, ka darbs pats par sevi vairs nepasargā no nabadzības un nav arī vislabākais instruments, ar ko nodrošināt sociālo iekļaušanu, par ko liecina fakts, ka 2014. gadā 12,7 % no darbspējīgā vecuma cilvēkiem bija darba ņēmēji, kas dzīvo trūkumā (2009. gadā attiecīgais īpatsvars bija mazāks — 11 %); aicina Komisiju piedāvāt integrētu ES stratēģiju nabadzības apkarošanai, lai varētu pievērsties visu grupu, jo īpaši neaizsargātāko grupu, nabadzības daudzdimensiālajiem aspektiem un veicināt aktīvu integrētas iekļaušanas procesu, kura pamatā ir tiesības uz pienācīgu sociālo aizsardzību; šajā sakarībā vēlreiz aicina Komisiju nākt klajā ar iniciatīvu, kuras mērķis būtu sekmēt ienākumu minimuma ieviešanu dalībvalstīs, nepārkāpjot subsidiaritātes principu;

54.  aicina dalībvalstis ieviest tādas sociālās aizsardzības sistēmas un ienākumu atbalsta veidus, kas ir efektīvi, lietderīgi un iekļaujoši, un nodrošināt to uzraudzību, tā cenšoties panākt, ka šīs sistēmas garantē adekvātu dzīves līmeni bezdarbniekiem un cilvēkiem, kuriem draud nabadzība un sociālā atstumtība, un vienlaikus garantējot, lai šādi mehānismi nepaildzinātu sociālo atkarību, bet gan sniegtu iespējas iegūt izglītību un apmācību, kā arī iespējas iekļauties darba tirgū; aicina Komisiju un dalībvalstis apmainīties ar labāko praksi par to, cik lietderīgi ir bijis noteikt ienākumu minimumu, lai mazinātu nevienlīdzību un sociālo atstumtību Eiropā;

55.  mudina dalībvalstis veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu bēgļu, Eiropas Savienībā likumīgi dzīvojošo migrantu un arī patvēruma meklētāju sociālo iekļaušanu, ievērojot attiecīgos patvēruma tiesību aktus; tomēr norāda, ka šie pasākumi var būt efektīvi tikai tad, ja tos kopīgi īsteno visas dalībvalstis; uzskata, ka šādai pieejai būs vajadzīgs atbilstošs finansējums un ka tik nestabilā situācijā, kāda ir pašlaik, dalībvalstis pašu spēkiem to nevar nodrošināt; aicina Komisiju DFS vidusposma pārskatīšanas procesā nodrošināt nepieciešamo finansējumu, lai izstrādātu šādu holistisku pieeju migrācijai; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt atbilstošus pasākumus, kas palīdzētu bēgļiem iedzīvoties un integrēties un arī nodrošinātu, ka sabiedriskajiem dienestiem ir pietiekami daudz resursu un ka var savlaicīgi prognozēt iespējamās vajadzības, lai bēgļi bez grūtībām varētu iekļauties darba tirgū, un ka cita starpā ir izveidoti prasmju un kvalifikācijas atzīšanas mehānismi; pašvaldību un sociālo partneru darbībai būtu jākļūst par vienu no galvenajiem faktoriem, kas atvieglo migrantu pienācīgu integrāciju darba tirgū un nepieļauj viņu ekspluatāciju darba vietā;

56.  mudina dalībvalstis pilnībā transponēt valsts tiesību aktos un īstenot visas tiesību normas, ko ietver atjaunotā Eiropas programma migrācijas jomā; pauž nožēlu, ka Komisijai ir nācies pieņemt 40 lēmumus par pienākumu neizpildi pret vairākām dalībvalstīm, cita starpā arī nosūtīt oficiālas brīdinājuma vēstules 19 dalībvalstīm, kuras nav veikušas nepieciešamos pasākumus, lai transponētu direktīvu, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai; atbalsta Komisijas centienus stingrāk īstenot Eiropas programmu migrācijas jomā;

57.  ņemot vērā Eiropas iedzīvotāju novecošanu un to, ka dažviet Eiropas Savienībā ir augsts jauniešu bezdarba līmenis, norāda dalībvalstīm uz sociālo risku, ko rada nespēja nākamajās desmitgadēs garantēt sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspēju, drošumu, atbilstību un efektivitāti; tāpēc mudina dalībvalstis izstrādāt stratēģijas, kas nodrošina, ka vairāk cilvēku joprojām var būt aktīvi sabiedrības locekļi;

58.  aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, likvidējot šķēršļus, kas kavē taisnīgu darbaspēka mobilitāti, jo brīva pārvietošanās ir viena no ES pamattiesībām, un rīkoties, lai, no vienas puses, paaugstinātu nodarbinātības līmeni un, no otras puses, panāktu, ka pret ES migrējošiem darba ņēmējiem ikvienā dalībvalstī ir tāda pati attieksme kā pret attiecīgās valsts darba ņēmējiem, ka migrējošie darba ņēmēji netiek ekspluatēti vai diskriminēti un ka ir garantētas viņu tiesības uz darbu un sociālās tiesības;

59.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt ES darbaspēka pārvietošanos visā Savienības teritorijā, jo tas sniedz jaunas iespējas gan darba ņēmējiem, gan uzņēmumiem; aicina dalībvalstis izmantot un popularizēt Eiropas instrumentus, kas ir pieejami darbaspēka mobilitātes veicināšanai, jo īpaši Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklu (EURES); pārrobežu reģionos, kur darbaspēka mobilitāte ir ļoti liela, mudina dalībvalstis veidot EURES pārrobežu partnerības, lai palīdzētu darba ņēmējiem īstenot savus mobilitātes plānus;

60.  aicina Komisiju izstrādāt konkrētu plānu attiecībā uz to, kā ar Eiropas pusgada palīdzību tiks īstenoti principi, ko nosaka ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām;

61.  norāda, ka sociālais dialogs ir viens no galvenajiem instrumentiem darba apstākļu uzlabošanai un ka vislabākos iespējamos nosacījumus sociālo partneru dialogam šajā kontekstā var nodrošināt tad, ja ir spēcīgas arodbiedrības, ja darbinieki piedalās uzņēmuma darbības veidošanā un ja tiek nostiprināti darba koplīgumi; aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt kvalitatīvāku sociālo dialogu arī Eiropas līmenī, nodrošinot, ka savlaicīgi tiek rīkotas noderīgas sociālo partneru apspriedes un ka lēmumu pieņemšanas procesos ir iespējams veikt vajadzīgo analīzi un iekļaut saņemtos priekšlikumus;

62.  aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties apņēmīgāk, lai Eiropas Savienībā novērstu sociālo un algu dempingu, kas nodara būtiski kaitējumu ne vien darba ņēmējiem, kuri tam pakļauti, bet arī attiecīgo dalībvalstu labklājības sistēmām; turklāt prasa šādi rīkoties, nodrošinot sociālo partneru līdzdalību visos līmeņos;

Labāks Eiropas pusgada koordinēšanas process

63.  atzinīgi vērtē ieteikumu, kuru Komisija sagatavojusi par eurozonu un kurā izklāstīta ne vien kopīgā analīze, bet arī definētas dalībvalstu sociālo un ekonomisko aspektu stratēģijas atbilstoši EMS, un uzsver, ka šiem kritērijiem ir jābūt saskaņotiem; tomēr brīdina, ka var veidoties „divslāņu” Eiropas Savienība;

64.  uzskata, ka ieteikumam par eurozonu ir jākļūst par sākumpunktu spēcīgākas sociālās dimensijas veidošanai, kas nozīmē:

   a) spēcīgākus demokrātiskās pārskatatbildības mehānismus gan ES, gan valstu līmenī, tostarp iestāžu nolīgumu ar Eiropas Parlamentu, un garantiju tam, ka visu eurozonas dalībvalstu parlamenti var izsekot ikvienam solim Eiropas pusgada procesā;
   b) sociālo dimensiju, kas vērsta uz Eiropas sociālās tirgus ekonomikas saglabāšanu, paredzot labākus algas līmeņus, ko — attiecīgā gadījumā un ievērojot subsidiaritātes principu — ar sociālo partneru līdzdalību nosaka kā atbilstoša līmeņa minimālo algu;
   c) Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības (EPSCO) padomes un Ekonomikas un finanšu (ECOFIN) padomes kopīgas sanāksmes, kas jārīko, lai veicinātu sociālekonomiskās politikas nostādņu koordinēšanu, tā cenšoties stiprināt Eiropā konkurētspēju un nodrošināt ilgtspējīgu stimulu izaugsmei un kvalitatīvai nodarbinātībai;
   d) eurozonas nodarbinātības un sociālo lietu ministru sanāksmes, lai labāk integrētu eurozonas sociālo dimensiju un pienācīgi risinātu sociālās nelīdzsvarotības problēmu;

65.  aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk iesniegt priekšlikumu par sociālo tiesību pīlāra izveidošanu, kurš spētu garantēt vienlīdzīgus konkurences apstākļus visā Eiropas Savienībā un būtu viens no pasākumiem, ar ko cenšas veidot taisnīgu un patiesi Eiropas mēroga darba tirgu, un kuru varētu izmantot, lai sekmētu augšupēju ekonomisko un sociālo konverģenci, tā mazinot ekonomiskās un sociālās atšķirības dalībvalstīs gan individuālā, gan savstarpējā līmenī;

66.  aicina Komisiju nodrošināt pienācīgu uzraudzību un izpildes kontroli attiecībā uz KVAI īstenošanu un garantēt, ka pienācīga uzmanība tiek pievērsta nodarbinātības un sociālās iekļaušanas jautājumiem;

67.  prasa, lai visos Eiropas pusgada instrumentos, tostarp KVAI, vienādā mērā būtu atspoguļots tas, ka vēl nozīmīgāka ir kļuvusi stratēģija „Eiropa 2020” — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei — un šīs stratēģijas mērķi, jo īpaši tās sociālie mērķi;

68.  atzinīgi vērtē to, ka saistībā ar Eiropas pusgadu Komisija ir nepārprotami nošķīrusi Eiropas posmu no valsts posma; uzsver, ka ir vajadzīga ciešāka koordinācija starp Eiropas iestādēm, izstrādājot, īstenojot un vērtējot Eiropas stratēģiju ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei; aicina Komisiju šajā ziņā noteikt skaidru rīcības plānu, kas paredz arī sociālo partneru, valstu parlamentu un ieinteresēto pilsoniskās sabiedrības pārstāvju līdzdalību un kas nodrošina, ka Eiropadomes pavasara sanāksmes norises laiks joprojām ir galvenais termiņš, kad, pamatojoties uz Komisijas, Parlamenta un Padomes ieguldījumu, ir jānosaka politikas prioritātes; uzskata, ka Komisija varētu uzņemties uzraudzības un ziņošanas pienākumu attiecībā uz to, vai pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem ir ņemti vērā ierosinājumi par atsevišķu KVAI īstenošanu;

69.  uzskata — lai panāktu, ka Eiropas un valstu politika izaugsmes jomā ir saskaņota, un lai garantētu, ka šāda politika atbilst vietējām vajadzībām, izšķiroša nozīme ir ietekmīgākai sociālo partneru lomai gan Eiropas, gan valstu līmenī; uzsver, ka sociālais dialogs ir jāveido visos Eiropas pusgada posmos, jo tas palīdzēs veicināt augšupēju konverģenci un līdzsvarot konkurētspēju un taisnīgumu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē gan Komisijas centienus atsākt sociālo dialogu, gan racionalizēto pieeju, ko tā ieviesusi ar 2015. gada izaugsmes pētījumu; tomēr norāda, ka daudzās dalībvalstīs situācija valsts līmenī joprojām ir nedroša;

70.  uzskata, ka, labāk definējot par Eiropas pusgadu atbildīgo amatpersonu uzdevumus un funkcijas, Komisija varētu panākt, lai attiecīgo amatpersonu darbība kļūtu ietekmīgāka;

o
o   o

71.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0261.
(2) OV C 153E, 31.5.2013., 57. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0401.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0384.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0389.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0320.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0068.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0060.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0010.
(10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0394.
(11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0043.
(12) Pieņemtie teksti, P6_TA(2009)0062.
(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0033.
(14) http://www.eca.europa.eu/Lists/ECADocuments/SR15_03/SR15_03_EN.pdf.
(15) http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=89⟨Id=en≠wsId=2193&furtherNews=yes.
(16) http://www.eurofound.europa.eu/european-working-conditions-surveys-ewcs.
(17) Vienotais nodarbinātības ziņojums, 2016. gads, 2. lpp.
(18) http://www.eca.europa.eu/Lists/ECADocuments/SR15_03/SR15_03_EN.pdf.
(19) Pētījums par nestabilu nodarbinātību un sociālajām tiesībām (VT/2010/084), 164.–170. lpp.
(20) Kopējais neaktīvo iedzīvotāju skaits attiecībā pret nodarbināto iedzīvotāju skaitu vecumā no 20 līdz 64 gadiem.
(21) http://ec.europa.eu/social/BlobServlet?docId=9770&langId=en.
(22) Komisijas 2014. gada 12. marta ieteikums (C(2014)1500).
(23) 2016. gada vienotais nodarbinātības ziņojums, 19. lpp.


Vienotā tirgus pārvaldība 2016. gada Eiropas pusgadā
PDF 424kWORD 112k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. februāra rezolūcija par vienotā tirgus pārvaldību 2016. gada Eiropas pusgadā (2015/2256(INI))
P8_TA(2016)0060A8-0017/2016

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā 2015. gada 11. marta rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: 2015. gada izaugsmes pētījums(1),

–  ņemot vērā 2015. gada 11. marta rezolūciju par vienotā tirgus pārvaldību 2015. gada Eiropas pusgada ietvaros(2),

–  ņemot vērā 2014. gada 25. februāra rezolūciju par vienotā tirgus pārvaldību 2014. gada Eiropas pusgada ietvaros(3), kā arī pasākumus, ko tās izpildes kontrolei Komisija pieņēma 2014. gada 28. maijā,

–  ņemot vērā 2014. gada 22. oktobra rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: 2014. gada prioritāšu īstenošana(4),

–  ņemot vērā 2013. gada 7. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vienotā tirgus pārvaldību(5), kā arī pasākumus, ko tās izpildes kontrolei Komisija pieņēma 2013. gada 8. maijā,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu „Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

–  ņemot vērā piecu priekšsēdētāju 2015. gada 22. jūnija ziņojumu „Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana”,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 21. oktobra paziņojumu par pasākumiem ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanai (COM(2015)0600),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 21. oktobra priekšlikumu Padomes ieteikumam par valsts konkurētspējas valžu izveidošanu eurozonā (COM(2015)0601),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 26. novembra paziņojumu „Gada izaugsmes pētījums par 2016. gadu. Atveseļošanās stiprināšana un konverģences sekmēšana” (COM(2015)0690),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par dalībvalstu problēmām ieguldījumu jomā (SWD(2015)0400),

–  ņemot vērā Briseles Eiropas un pasaules ekonomikas laboratorijas (Bruegel) 2015. gada novembra politikas dokumentu par politikas koordinēšanas ierobežojumiem eurozonā Eiropas pusgada laikā,

–  ņemot vērā ceturkšņa ziņojumu par eurozonu (QREA), 14. sēj., Nr. 2,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2014. gada septembra pētījumu „Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas vienotajā tirgū”,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 28. oktobra paziņojumu „Vienotā tirgus pilnīgošana — plašākas iespējas cilvēkiem un uzņēmējdarbībai" (COM(2015)0550) un ziņojumu par vienotā tirgus integrāciju un konkurētspēju ES un tās dalībvalstīs (SWD(2015)0203),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 6. maija paziņojumu „Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (COM(2015)0192),

–  ņemot vērā 2015. gadā publicēto vienotā tirgus rezultātu apkopojumu tiešsaistē,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 8. jūnija paziņojumu par Pakalpojumu direktīvas īstenošanu (COM(2012)0261), kas atjaunināts 2015. gada oktobrī,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 27. un 28. jūnija sanāksmē pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 24. un 25. oktobra sanāksmē pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 19. un 20. decembra sanāksmē pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A8-0017/2016),

A.  tā kā ES saskaras ar dažādām problēmām gan pasaules, gan valstu līmenī, piemēram, lēnu izaugsmi, augstiem bezdarba rādītājiem un īpaši asu starptautisko konkurenci;

B.  tā kā Eiropas pusgada mērķis ir uzlabot ekonomikas un fiskālās politikas koordinēšanu visās 28 ES dalībvalstīs, lai stiprinātu stabilitāti, sekmētu izaugsmi un nodarbinātību un palielinātu konkurētspēju;

C.  tā kā ir svarīgi mobilizēt visus iespējamos līdzekļus, lai veicinātu ES ekonomikas izaugsmi un konkurētspēju;

D.  tā kā vienotais tirgus ir viens no ES stūrakmeņiem un viens no tās galvenajiem sasniegumiem; tā kā — lai Eiropas pusgads varētu sekmīgi veicināt ekonomikas izaugsmi un stabilizēt valstu ekonomikas, tajā ir vienlīdz jāiekļauj vienotais tirgus un tā pilnīgai izveidei paredzētās politikas nostādnes;

E.  tā kā iekļaujošs vienotais tirgus ar labāku pārvaldību, kas atbalsta labāku regulējumu un konkurenci, ir būtisks instruments, lai stimulētu izaugsmi, nodarbinātību un konkurētspēju, kā arī saglabātu uzņēmumu un patērētāju uzticību;

F.  tā kā pašreizējās tehnoloģiskās, sabiedriskās un paradumu izmaiņas būtiski ietekmē uzņēmēju un patērētāju uzvedību, radot daudzas ekonomiskās iespējas un izaicinājumus, kas jārisina vienotā tirgus ietvaros;

G.  tā kā tieši spēkā esošo noteikumu ievērošana Eiropas pusgada un vienotā tirgus ietvaros nodrošinās patiesu izpratni par to piemērotību vai trūkumiem,

Vienotais tirgus kā svarīgs instruments ES konkurētspējas stiprināšanai, darbvietu radīšanai un izaugsmes veicināšanai

1.  atkārtoti norāda, ka vienotais tirgus ir viena no ES pamatvērtībām; uzsver, ka Eiropas pusgadā, lai sekmīgi veicinātu ekonomikas izaugsmi un stabilizētu dalībvalstu ekonomikas, ir vienlīdz jāiekļauj vienotais tirgus un tā pilnīgai izveidei paredzētās politikas nostādnes;

2.  uzsver, ka vienotais tirgus (VT) ir dalībvalstu ekonomikas un visa Eiropas integrācijas projekta mugurkauls; uzsver VT radītos ekonomiskos ieguvumus, piemēram, produktu standartizāciju un tirgus integrāciju, apjomradītus ietaupījumus, lielāku konkurenci un līdzvērtīgus konkurences apstākļus 500 miljoniem patērētāju visās 28 dalībvalstīs, jo īpaši nodrošinot tiem lielāku augstas kvalitātes produktu un pakalpojumu izvēli un mazākas cenas;

3.  uzsver to, cik svarīgi ir pastiprināt VT, lai nodrošinātu strukturālu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi ar mērķi piesaistīt un veicināt ieguldījumus, ievērojot pārredzamības un efektivitātes prasības, kas sekmēs jaunu darbvietu radīšanu un dalībvalstu iedzīvotāju labklājības paaugstināšanos; mudina Komisiju veikt sistemātisku vienotā tirgus noteikumu ieviešanas un piemērošanas uzraudzību, izmantojot konkrētai valstij adresētus ieteikumus (KVAI), jo īpaši gadījumos, kuros šie noteikumi būtiski veicina strukturālo reformu īstenošanu;

4.  uzskata, ka ir jāstiprina atbilstoša vide ekonomisko iniciatīvu un uzņēmējdarbības attīstītībai, veicinot MVU konkurētspēju un sadarbību un tādējādi izmantojot inovāciju, pētniecības un tehnoloģiju piedāvāto rūpniecisko potenciālu;

5.  norāda uz Komisijas dienestu nesen veikto darbu, identificējot un apzinot problēmas ieguldījumu piesaistē un izstrādājot konkrētām valstīm adresētus ieguldījumu profilus;

6.  pauž bažas par to, ka Eiropas pusgada ieteikumu 2011.–2014. gadam izpildes līmenis ir zemāks nekā paredzēts; tāpēc aicina Komisiju ierosināt mehānismu, kas mudinātu valstis īstenot KVAI;

7.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir optimizējusi jauno Eiropas pusgada procesu, un saprot, ka KVAI skaits samazinājās, lai varētu sniegt ieteikumus, kas ir vairāk vērsti uz valstu prioritātēm; norāda, ka gada izaugsmes pētījumā vienotajam tirgum ir veltīta lielāka uzmanība nekā KVAI;

8.  atkārtoti aicina Eiropas pusgadā iekļaut vienotā tirgus pīlāru, vienlaikus ieviešot sistēmu regulārai VT integrācijas un konkurētspējas uzraudzībai, konkrētās valstīs pastāvošo vienotā tirgus šķēršļu identificēšanai un novērtēšanai, koncentrējoties uz prioritāšu kopumu, kuros darbība visvairāk stimulētu izaugsmi un nodarbinātību, tostarp uzņēmumu, arī MVU, ilgtspējīgu attīstību; uzskata, ka šajā sistēmā būtu jāiekļauj stabila informācijas datubāze, kvalitatīvi un kvantitatīvi rādītāji, kas paredzēti arī vienotā tirgus noteikumu piemērošanas rezultātā radītās ekonomikas ietekmes novērtēšanai, salīdzinošā novērtēšana, salīdzinoša izvērtēšana un apmaiņa ar labāko praksi;

9.  atzinīgi vērtē 2015. gada ziņojumu par vienotā tirgus integrāciju un konkurētspēju ES un tās dalībvalstīs; norāda, ka šis ziņojums, kas aizstāj gan ziņojumu par vienotā tirgus integrāciju, kas iepriekš bija pievienots gada izaugsmes pētījumam, gan arī ziņojumu par Eiropas rūpniecības stāvokli, ir publicēts kā paziņojuma par iekšējā tirgus stratēģiju pavaddokuments, nevis kā pielikumus gada izaugsmes pētījumam, kā tas bija agrāk; prasa turpināt darbu pie ziņojuma turpmākas izstrādāšanas, lai tas kļūst par daļu no VT pārvaldības pīlāra un par pamatu VT sasniegtā progresa gada novērtējumam; uzskata, ka šis ziņojums būtu jāiekļauj īpašā VT veltītā gada izaugsmes pētījumu nodaļā, KVAI un regulārā strukturētā VT atbilstības dialogā ar dalībvalstīm;

10.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu Eiropas pusgada ietvaros, jo īpaši valstu ziņojumos un tematiskajās pārrunās Padomē, veikt papildu analīzi par konkrētās valstīs ieguldījumu piesaistē pastāvošajām problēmām;

11.  vērš uzmanību uz to, ka daudzas konstatētās problēmas ieguldījumu piesaistē saistītas ar vienotā tirgus darbību un vienotā tirgus tiesību aktu transponēšanu un ieviešanu; prasa Komisijai stingri uzraudzīt dalībvalstu turpmāko darbu ieguldījumu piesaistē un atklāto problēmu un šķēršļu novēršanā, iesaistīties regulārā un strukturētā dialogā ar dalībvalstīm par atbilstību un izmantot savas pilnvaras, kā arī vajadzības gadījumā attiecīgi rīkoties, lai novērstu nepamatotus un nesamērīgus šķēršļus vienotajam tirgum;

12.  uzsver, ka ikvienā Eiropas pusgada pārskatīšanas procesā ir jābūt iespējai pienācīgi iesaistīties Eiropas Parlamentam, valstu un reģionālajiem parlamentiem, kā arī visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp darba devēju organizācijām un arodbiedrībām, lai ne tikai palielinātu atbildību par Eiropas pusgadu, bet lai palielinātu arī KVAI īstenošanas līmeni;

13.  uzsver, cik svarīgi ir Eiropas pusgada ietvaros īstenot visaptverošu procesu, kā rezultātā tiktu īstenotas atbilstošas un nepieciešamas reformas;

Vienotā tirgus neizmantotais potenciāls

14.  atgādina nepieciešamību īstenot atbilstīgas un pamatotas ekonomikas un sociālās reformas un novērst birokrātiju un protekcionismu nolūkā uzlabot Eiropas ekonomikas produktivitāti un konkurētspēju;

15.  uzsver, ka, neraugoties uz tiešu tarifu šķēršļu neesamību vienotajā tirgū, tajā tomēr pastāv daudzi dažādi ar tarifiem nesaistīti šķēršļi; mudina ES iestādes, dalībvalstis un visas iesaistītās personas sākt konstruktīvas debates par šo jautājumu, lai novērstu ar tarifiem nesaistītus šķēršļus ES iekšienē;

16.  pauž nožēlu, ka daudzās valstīs pastāv būtiskas nepilnības saistībā ar Pakalpojumu direktīvas īstenošanu, jo šī direktīva attiecas uz darbībām, kuras aptver vairāk nekā 45 % no ES IKP un nodarbinātības, tostarp tādēļ, ka spēkā ir liels skaits valsts noteikumu, kas ne vienmēr atbilst sabiedrības interesēm; pauž nožēlu arī par to, ka ne vienmēr tiek ievērota paziņošanas procedūra;

17.  atzinīgi vērtē centienus modernizēt Profesionālo kvalifikāciju direktīvu, piedāvājot vienmērīgāku kvalifikāciju atzīšanas sistēmu, kas sekmē darbaspēka mobilitāti; norāda, ka reglamentētu profesiju regulējums dalībvalstīs atšķiras, tāpat kā darbību rezerves;

18.  atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi apsvērt iniciatīvu par dienesta pasi un saskaņotu paziņojuma veidlapu ar nosacījumu, ka šī iniciatīva nodrošinās lielāku pārredzamību attiecībā uz pārrobežu pakalpojumu sniedzēju atļautās darbības apmēru, kā arī samazinās birokrātiju un administratīvo slogu; uzsver, ka gaidāmajā iniciatīvā nav jāparedz izcelsmes valsts principa ieviešana; tomēr uzskata, ka būtu nepieciešams vairāk precizēt minētā priekšlikuma aprises; uzskata dienesta pasi par pagaidu risinājumu, kas ir izmantojams pārejas periodā uz pilnībā integrētu vienoto tirgu;

19.  uzsver, ka publisko iepirkumu tirgus ir būtiska vienotā tirgus daļa un veicina gan dalībvalstu ekonomikas, gan uzņēmu izaugsmi, kā arī rada darbvietas un palielina konkurētspēju; aicina Komisiju atbalstīt publiskā iepirkuma pārredzamību publiskajā sektorā, pārrobežu konkurenci un labāku publisko līdzekļu izmantošanu, kā arī sociālos un vides standartus;

20.  atgādina, ka 2014. gadā ES būtiski pārskatīja tiesisko regulējumu ES publiskā iepirkuma jomā, vienkāršojot procedūras, ieviešot lielāku elastīgumu noteikumos un labāk tos pielāgojot citām publiskā sektora politikas pamatnostādnēm;

21.  norāda, ka publiskā iepirkuma jomā visās dalībvalstīs joprojām pastāv būtiskas nepilnības, kas ierobežo pārrobežu darbības izvēršanu un izaugsmi iekšējos tirgos; uzsver, ka dalībvalstīm ir nepieciešams pienācīgi un laikus transponēt un ieviest tiesību aktus publiskā iepirkuma un koncesiju jomā; uzskata, ka pienācīga 2007. gada tiesībaizsardzības procedūras ieviešana nodrošinās to, ka publiskais iepirkums kļūst efektīvāks, lietderīgāks un pārredzamāks;

22.  atzinīgi vērtē otro Eiropas valstu pārvaldes iestāžu sadarbspējas risinājumu programmu (ISA²), kuru sāka ieviest no 2016. gada 1. janvāra un ar kuru tiks atbalstīta digitālās sadarbspējas risinājumu izstrāde, kas Eiropā būs pieejama visām ieinteresētajām valsts pārvaldes iestādēm, kā arī uzņēmumiem un privātpersonām bez maksas;

23.  uzsver, ka e-pārvaldes attīstīšana un izplatīšana dalībvalstīs ir instruments, kas nepieciešams, lai palīdzētu uzņēmējiem veikt saimniecisko darbību vienotajā tirgū un patērētājiem izmantot savas tiesības; ņemot vērā iepriekš minēto, prasa Komisijai e-pārvaldes attīstīšanu skatīt kā galveno prioritāti, kas ir īstenojama iespējami īsākā laikā;

24.  uzsver, ka tieši privātais sektors ir būtisks ilgtspējīgas izaugsmes un darbvietu izveides virzītājspēks; norāda, ka atšķirīgi valstu noteikumi un prakse apvienojumā ar savstarpējās atzīšanas principa nepietiekamu īstenošanu var radīt uzņēmumiem un patērētājiem nevajadzīgus un traucējošus šķēršļus un slogu; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka strīdu izšķiršanas procesā tiek pienācīgi piemērots un labāk īstenots savstarpējās atzīšanas princips un izmaksu ziņā lietderīgi instrumenti;

25.  aicina Komisiju apspriesties ar ieinteresētajām pusēm, lai noteiktu sektorus un tirgus, kuros savstarpējās atzīšanas principa piemērošana ir nepietiekama vai problemātiska;

26.  iesaka stiprināt esošo ražojumu informācijas punktu lomu, jo tie ekonomikas dalībniekiem varētu kalpot kā vienotas piekļuves vietas saistībā ar VT jautājumiem, kā arī palīdzēs vairot informētību un izpratni par piemērojamiem tiesību aktiem;

27.  uzsver, ka labāki nosacījumi jaunu uzņēmumu un MVU veidošanai var sekmēt inovāciju un darbvietu radīšanu, kā arī nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi; atgādina, ka joprojām pastāv daudzi šķēršļi, tostarp birokrātiskie šķēršļi, kas apgrūtina MVU attīstību vietējā un starptautiskā mērogā; aicina noteikt un novērst šķēršļus, kas kavē izaugsmi vietējā un starptautiskā mērogā;

28.  uzsver, ka materiālā un nemateriālā kapitāla uzkrāšanas intensitāte ES pēckrīzes periodā ir bijusi zemāka nekā ES konkurentiem, kas nenāk par labu sociāli ekonomiskajai attīstībai; uzsver, ka ieguldījumu, tostarp IST jomā, veicināšana ir ārkārtīgi svarīga, lai atjaunotu darba ražīgumu un ilgtermiņa izaugsmi ES; uzskata, ka — lai mainītu šo negatīvo tendenci, nepieciešamas pilnveidot VT un samazināt šķēršļus ieguldījumiem; prasa, lai ieguldījumi tiktu novirzīti reālās ekonomikas finansēšanai un lai aizvien tiktu atbalstīti šajā nolūkā veiktie pasākumi;

29.  prasa nekavējoties atcelt nepamatotos teritoriālos ierobežojumus, kas pazīstami kā ģeogrāfiskā bloķēšana, jo īpaši pilnībā īstenojot Pakalpojumu direktīvas 20. pantu, tādējādi izbeidzot nepamatotu diskrimināciju preču un pakalpojumu pieejamības ziņā, kā arī cenu diskrimināciju, pamatojoties uz ģeogrāfisko atrašanās vietu vai valstspiederību;

30.  aicina pēc iespējas ātrāk sākt Eiropas standartizācijas sistēmas modernizēšanu, lai atbalstītu ES politikas nostādnes saistībā ar digitālo inovāciju, palielinātu kiberdrošību un uzlabotu sadarbspēju;

31.  mudina dalībvalstis pienācīgi un laikus ieviest un piemērot vienotā tirgus noteikumus; uzsver, ka ir svarīgi īstenot KVAI, tostarp valstu preču un pakalpojumu tirgu reformas, lai pilnībā izmantotu dalībvalstu izaugsmes potenciālu;

32.  uzskata, ka dalībvalstīm ir jāpastiprina centieni modernizēt valsts pārvaldi, nodrošinot plašākus un labāk pieejamus digitālos pakalpojumus iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kā arī jāveicina pārrobežu sadarbība un valsts pārvaldes iestāžu sadarbspēja;

Vienotais tirgus 21. gadsimtā

33.  uzsver, ka modernās ekonomikas jēdziens strauji mainās, jo to ietekmē digitālo tehnoloģiju attīstība, spraigāka starptautiskā konkurence un izmaiņas tirgus dalībnieku un patērētāju uzvedībā;

34.  norāda, ka robežas starp produktiem un pakalpojumiem kļūst arvien neskaidrākas; uzsver, ka arvien nozīmīgāki kļūst ar uzņēmējdarbību saistīti pakalpojumi un sistēmas, kuros tiek integrēti produkti un pakalpojumi; uzskata, ka VT reglamentējošos noteikumos ir jāņem vērā šīs pārveidojošās izmaiņas;

35.  atzinīgi vērtē sadarbīgā patēriņa uzņēmējdarbības modeļus un atzīst to milzīgo inovācijas potenciālu, kas būtu jāizmanto, ievērojot pastāvošos tiesiskos un aizsardzības standartus, kā arī nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt vislabākos iespējamos apstākļus, lai nodrošinātu sadarbīgā patēriņa ekonomikas attīstību un uzplaukumu; aicina Komisiju izmantot stratēģisku pieeju, lai radītu iespēju sadarbīgā patēriņa ekonomikas uzņēmumiem konkurēt ar tradicionālajiem uzņēmumiem vienlīdzīgos apstākļos;

36.  norāda, ka būtiski ir mainījušies veidi, kā uzņēmumi veic ieguldījumus, jo arvien lielāki un svarīgāki kļūst izdevumi par nemateriālajiem aktīviem, toties samazinās ieguldījumi materiālajās lietās; uzsver, ka saistībā ar nemateriāliem aktīviem, tikai 17 % uzņēmumu ieguldījumu tiek novirzīti zinātniskajai pētniecībai un izstrādei; aicina politikas veidotājus strādāt pie tādu normatīvo šķēršļu novēršanas, kas traucē pilnībā izmantot potenciālu, kāds piemīt jaunajai inovāciju svirai;

37.  atzinīgi vērtē vienotā tirgus stratēģiju, kas iezīmē to, ka dažādas Komisijas darbības jomas (kapitāla tirgus savienība, digitālais vienotais tirgus, enerģētikas savienība un citas) ir vērstas uz galveno mērķi — izmantot ES vienotā tirgus potenciālu; uzsver, ka vienotā tirgus stratēģijas ziņojumā ir secināts, ka vienotā tirgus jautājumi būtu jāiekļauj Eiropas pusgada procesā vēl lielākā apmērā;

38.  atzinīgi vērtē digitālā vienotā tirgus stratēģiju kā pareizo pieeju, lai sagatavotu ES digitālā laikmeta nosacījumiem; aicina ātri īstenot šo stratēģiju un nodrošināt, ka ES atgūst iekavēto saistībā ar iepriekš lēni īstenoto digitālo tehnoloģiju pieņemšanu un izmantošanu; uzskata, ka ar to saistītās infrastruktūras izveidei, īpaši lauku teritorijās, nepieciešami valstu un ES fondu līdzekļi; norāda, ka ir svarīgi arī atbalstīt digitālās inovācijas un sadarbspējas uzlabošanu, ļoti liela uzmanība būtu jāpievērš kiberdrošības jautājumiem;

39.  uzsver, ka pieejama, efektīva un kvalitatīva sūtījumu piegāde par pieņemamu cenu ir būtisks priekšnoteikums plaukstošas pārrobežu e-komercijas attīstībai, kas būtu īpaši izdevīga MVU un patērētājiem;

40.  atgādina, ka preču un pakalpojumu VT integrāciju gandrīz vienmēr nodrošina dati un ka sadarbspēja ir tas saistošais elements, kas uzlabo sakarus piegādes ķēdē un nodrošina efektīvu saziņu starp digitālajiem komponentiem; aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk sākt atjaunināt Eiropas sadarbspējas satvaru, vienlaicīgi iekļaujot standartizācijas plānu, kurā būtu noteiktas un definētas galvenās prioritātes;

41.  uzsver, ka, lai panāktu progresu digitālajā jomā, ir vajadzīgi privātā un valsts sektora ieguldījumi ātrgaitas un īpaši ātru sakaru tīklu izveidē, un tie ir jāstimulē, nodrošinot stabilu ES tiesisko regulējumu, kas ļautu veikt ieguldījumus visiem tirgus dalībniekiem, tostarp lauku un attālākajos reģionos;

42.  uzsver, ka ir svarīgi sekmīgi īstenot Eiropas strukturālo un investīciju fondu mērķus, kas ļautu maksimāli piesaistīt ieguldījumus, kā arī atbalstīt inovatīvus uzņēmumus dažādos to attīstības finansēšanas posmos; uzsver, ka tirgus neveiksmju gadījumos ir būtiski pilnā mērā izmantot ieguldījumiem digitālajā jomā jau pieejamos valsts līdzekļus, veicināt sinerģiju starp dažādām ES programmām, piemēram, programmu „Apvārsnis 2020”, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, citiem atbilstošiem struktūrfondiem un citiem instrumentiem;

43.  aicina Komisiju izvērtēt, vai pašreizējā platjoslas mobilo un fiksēto sakaru tīklu stratēģija, tostarp arī tajā noteiktie mērķi, ir apmierinoši, ņemot vērā nākotnes vajadzības, atbilst prasībām, kas nodrošina augstu savienojamību visiem, lai novērstu digitālo plaisu, kā arī atbilst uz datiem balstītas ekonomikas un ātras 5G tīkla izveides prasībām;

44.  uzsver, ka ES vajadzētu veicināt konkurētspējas pārsvaru, radot Eiropā ideālu augsni inovatīviem uzņēmumiem — tam būtu nepieciešama moderna rūpniecības politika un labāk integrēta infrastruktūra, kas par būtisku priekšnoteikumu uzskata tehnoloģiju pārņemšanu un jauninājumiem un uzņēmumiem labvēlīgu normatīvo vidi; aicina nodrošināt, lai viss turpmāk ierosinātais digitālās jomas regulējums būtu iekļaujošs, pieejams un garantētu patērētājiem augstu aizsardzības līmeni;

Vienotā tirgus pārvaldība

45.  uzsver, ka, lai dotu jaunu impulsu VT un panāktu spēcīgāku VT pārvaldību un līdzdalību visos līmeņos, ir jāprecizē pienākumu sadale starp minētajiem līmeņiem un sistēmām, kas nodrošina labāku motivāciju un skaidru atbildību par VT tiesību aktu īstenošanu un izpildi;

46.  norāda, ka daudzlīmeņu līdzdalība efektīvā VT pārvaldībā būtu sekmīgi sasniedzama, no vienas puses, uzlabojot regulējumu un, no otras puses, palielinot noteikumu ievērošanas kultūru; aicina attīstīt cilvēkkapitālu, tostarp palielinot piekļuvi informācijai un atbilstošām apmācībām, kas paaugstina zināšanu un informētības līmeni;

47.  aicina Komisiju panākt to, ka dalībvalstis konsekventi ievēro VT tiesību aktus, izmantojot visu pieejamo informāciju un tās rīcībā esošos datus un instrumentus, kā arī atbilstoši līgumiem saucot pie atbildības valstis, kas neievēro ES politikas nostādnes un tiesību aktus;

48.  norāda, cik svarīga ir pārraudzība un datu vākšana un ka ir nepieciešama stingra un integrēta sistēma; pauž bažas par to, ka lielākajā daļā gadījumu informācija par publisko apspriešanu ir pieejama tikai vienā valodā, un tādēļ visām ieinteresētajām personām nav iespējams sniegt savus komentārus par svarīgiem jautājumiem un priekšlikumiem; uzskata, ka dati un pierādījumi būtu jāņem vērā, pieņemot stratēģiskus lēmumus, kas ir izšķirīgi VT izveidei, mazinot atšķirības starp dalībvalstīm un uzlabojot VT pārvaldību, piemēram, nosakot darbību un izpildes prioritātes, izvērtējot VT integrāciju un konkurētspēju, kā arī risinot strukturētu VT atbilstības dialogu ar dalībvalstīm;

49.  aicina Komisiju publicēt ikgadēju ziņojumu par dažādās dalībvalstīs un ES kopumā pastāvošiem šķēršļiem vienotajam tirgum un sniegt ieteikumus, galveno uzmanību veltot šo šķēršļu novēršanai konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos; uzsver, ka vienotajam tirgum jāpiešķir lielāka nozīme KVAI;

50.  aicina Komisiju izmantot visus tās rīcībā esošos līdzekļus, tostarp vajadzības gadījumā pienākumu neizpildes procedūras, lai nodrošinātu preču VT tiesību aktu pilnīgu ieviešanu; pauž bažas par to, ka gadījumos, kad tiek izskatīts un novērsts VT noteikumu pārkāpums, tiesiskā aizsardzība pārkāpumu procedūrā ir ļoti ilga, un pauž bažas par neizlemto gadījumu lielo skaitu;

51.  norāda uz ieguvumiem, ko rada iekšējā tirgus problēmu risināšanas tīkls (SOLVIT); pieprasa šo tīklu stiprināt un labāk saistīt ar Komisijas dienestiem, kā arī integrēt esošajos projektos un datu bāzēs, piemēram, CHAP un EU Pilot, lai radītu sinerģiju informācijas apmaiņas jomā un apmainītos ar paraugpraksi; pieprasa, lai Komisija konsekventi īstenotu turpmākus pasākumus saistībā ar nepabeigtajām lietām; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka SOLVIT tiek sniegts nepieciešamais atbalsts un specializētās zināšanas, lai tas varētu efektīvi izskatīt iesniegtās sūdzības;

52.  uzskata, ka vienotajā tirgū ir jāstiprina un labāk jāsavieno tirgus uzraudzības iestādes un jānodrošina tām pienācīgi kvalificēts personāls, lai tās varētu risināt visas aktuālās problēmas, jo īpaši saistībā ar starptautisko konkurenci; mudina valstu tirgus uzraudzības iestādes ciešāk sadarboties, kā arī apmainīties ar informāciju un paraugpraksi, lai efektīvi cīnītos pret vienotajā tirgū sastopamo dažāda veida negodīgu konkurenci, tostarp lielo skaitu nelikumīgu un neatbilstošu produktu, kas rada augstas izmaksas noteikumus ievērojošiem uzņēmumiem, kā arī palielina draudus patērētājiem, īpaši visneaizsargātākajai to daļai; pauž bažas par Eiropas Savienības Padomes kavēšanos, pieņemot ražojumu drošuma un tirgus uzraudzības tiesību aktu kopumu, kas apdraud ražojumu drošumu ES; aicina Padomi to nekavējoties pieņemt;

53.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izveidot vienoto digitālo platformu kā pieejamu jumta portālu, kas ļaus optimizēt un vienkāršot piekļuvi informācijai un veicināt īpaši lietotājiem veidotas platformas; uzsver to, cik liela nozīme šādu platformu veicināšanā ir valstu un reģionālajām pašvaldībām, padarot šīs platformas pieejamas un izglītojot to lietotājus; aicina Komisiju vēl vairāk stiprināt un optimizēt tiešsaistes vienotā tirgus instrumentus;

54.  atzīst to, cik svarīgi ir labāka regulējuma principi un Normatīvās atbilstības un izpildes programmas (REFIT) iniciatīva un ka, izstrādājot jaunas likumdošanas iniciatīvas, ir jānodrošina tiesiskā noteiktība un paredzamība; uzsver, ka tiesību aktu uzlabošanas princips nedrīkst ietekmēt ES un dalībvalstu tiesības pieņemt tiesību aktus tādās sabiedrības interesēm īpaši svarīgās jomās kā veselības aprūpe un vides aizsardzība;

o
o   o

55.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0067.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0069.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0130.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0038.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0054.


ES un Tunisijas sarunu par brīvās tirdzniecības nolīgumu atklāšana
PDF 432kWORD 115k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. februāra rezolūcija par ES un Tunisijas brīvās tirdzniecības nolīguma sarunu atklāšanu (2015/2791(RSP))
P8_TA(2016)0061B8-0255/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā, ka 2015. gada 13. oktobrī sākās sarunas par ES un Tunisijas brīvās tirdzniecības nolīgumu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 21. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 3., 207. un 218. pantu,

–  ņemot vērā komisāres C. Malmström paziņojumus pasākumā, kas 2015. gada 13. oktobrī tika rīkots Tunisā sakarā ar sarunu sākšanos par visaptverošu un padziļinātu brīvās tirdzniecības nolīgumu starp ES un Tunisiju,

–  ņemot vērā 2015. gada 9. oktobra lēmumu 2015. gada Nobela Miera prēmiju piešķirt Tunisijas nacionālā dialoga kvartetam, kas pārstāv Tunisijas pilsonisko sabiedrību,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2015. gada 20. jūlija secinājumus par Tunisiju(1),

–  ņemot vērā ES un Tunisijas Asociācijas padomes 2015. gada 17. marta Ieteikumu Nr. 1/2005 par ES un Tunisijas rīcības plāna (2013.–2017. gadam) īstenošanu, ar ko īsteno privileģētu partnerību Eiropas kaimiņattiecību politikas ietvaros(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Lēmumu 534/2014/ES par makrofinansiālo palīdzību Tunisijas Republikai(3) un ņemot vērā, ka 2015. gada 26. aprīlī bija nodrošināts, lai būtu pieejama pirmā palīdzības daļa,

–  ņemot vērā pētniecības un konsultāciju pakalpojumu uzņēmuma „Ecorys” veikto analītisko pētījumu par tirdzniecības ietekmi uz ilgtspējīgu attīstību(4), kas tiek izmantots sarunās par padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Tunisiju,

–  ņemot vērā Mančestras Universitātes Attīstības politikas un pārvaldības institūta Ietekmes novērtējuma izpētes centra sagatavoto novērtējumu par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības zonas ietekmi uz ilgtspējīgu attīstību, galīgo ziņojumu par minēto novērtējumu(5) un 2007. gada septembrī sagatavoto sabiedriskās apspriešanas projektu,

–  ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu asociācijas nolīgumus starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Tunisiju, no otras puses(6),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2015. gada 18. novembra kopīgo paziņojumu par kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu;

–  ņemot vērā savas iepriekšējās rezolūcijas par Savienību Vidusjūrai un par dienvidu kaimiņreģionu, jo īpaši 2012. gada 10. maija rezolūciju „Tirdzniecība pārmaiņu veicināšanai — ES tirdzniecības un ieguldījumu stratēģija Vidusjūras dienvidu reģionam pēc arābu valstu atmodas revolūcijām”(7),

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Eiropa un Tunisija jau izsenis ir cieši saistītas un tā kā Eiropas Savienība ir Tunisijas galvenā tirdzniecības partnere, savukārt Tunisija ir ES tirdzniecības partneru saraksta 34. vietā;

B.  tā kā pirmo nolīgumu par sadarbību tirdzniecības jomā abas puses noslēdza 1969. gadā un tā kā Tunisija bija pirmā Vidusjūras dienvidu reģiona valsts, kas 1995. gadā parakstīja asociācijas nolīgumu ar Eiropas Savienību;

C.  tā kā, pamatojoties uz ES dalībvalstu 2011. gada 14. decembrī vienbalsīgi pieņemto pilnvarojumu, Eiropas Savienība 2015. gada 13. oktobrī sāka sarunas ar Tunisiju par vērienīgu brīvās tirdzniecības nolīgumu un tā kā 2015. gada 19.–22. oktobrī notika pirmais šo sarunu posms;

D.  tā kā Eiropas Savienības un Tunisijas sagatavošanās apspriedes par visaptverošu un padziļinātu brīvās tirdzniecības nolīgumu ilga četrus gadus un tā kā Tunisija ir izveidojusi valsts komisiju savu prioritāšu noteikšanai;

E.  tā kā, padziļinot Eiropas Savienības un Tunisijas attiecības tirdzniecības jomā ar vērienīgas tirdzniecības partnerības izveidi, ir jāpaver iespējas Tunisijas un Eiropas Savienības ekonomikas izaugsmei un tuvināšanai; tā kā šādai partnerībai ir jāveicina politiskā un demokrātiskā stabilizācija Tunisijā;

F.  tā kā tirdzniecības partnerība ir daļa no plašāka Eiropas Savienības un Tunisijas kaimiņattiecību konteksta, ko nosaka Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu 1995. gada asociācijas nolīgums, kurā paredzēta brīvās tirdzniecības zonas izveide un iekļauti lauksaimniecībai un pakalpojumiem piemērojami noteikumi; tā kā ES un Tunisijas Asociācijas padome 2015. gada 17. martā pieņēma jaunu rīcības plānu, ar ko īsteno priviliģēto partnerību, lai panāktu lielāku ekonomisko integrāciju; tā kā Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanas rezultātā ir jāveicina ES un Tunisijai kopīgas vērtības un intereses, solidāra sociālekonomiskā attīstība un darbvietu radīšana jauniešiem, tā panākot ekonomikas stabilizāciju;

G.  tā kā Tunisija, kurā aizsākās process, kas pazīstams kā Arābu pavasaris, ir vienīgā Tuvo un Vidējo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģiona valsts, kas īstenojusi demokrātiskās un politiskās pārejas procesu, un tādēļ tā ir piemērs visam reģionam;

H.  tā kā politiskā stabilitāte un ekonomikas attīstība ir savstarpēji saistīti procesi un tā kā šim tirdzniecības nolīgumam būtu jānodrošina reālas izredzes Tunisijas un Eiropas ekonomikai;

I.  tā kā līdztekus šīm sarunām Eiropas Savienībai būtu jāsniedz Tunisijai palīdzība arī turpmāk un vēl intensīvāk un tā kā ES būtu jāsniedz šai valstij pienācīgs un piemērots finansiālais un tehniskais atbalsts gan sarunu laikā, gan arī vēlāk attiecībā uz nolīguma noteikumu īstenošanu, tā veidojot reālu partnerību, kurā tiek ņemtas vērā abos Vidusjūras krastos dzīvojošo intereses;

J.  tā kā Tunisija un Eiropas Savienība abas ir ieinteresētas veicināt un panākt ciešāku dienvidu–dienvidu reģionālās integrācijas procesu starp Tunisiju un tās kaimiņvalstīm, šajā nolūkā jo īpaši izmantojot Agadiras nolīgumu; tā kā šie centieni būtu jāveicina arī ES un Tunisijas sarunām par brīvās tirdzniecības nolīgumu;

K.  tā kā Tunisijas pāreja uz demokrātiju ir piemērs pārējām reģiona valstīm; tā kā 2014. gada 26. janvārī Nacionālā konstitucionālā asambleja pieņēma jauno Tunisijas Konstitūciju; tā kā jaunā konstitūcija ir izcila attiecībā uz tiesību un brīvību aizsardzību; tā kā 2014. gada 21. decembrī brīvās, plurālistiskās un pārredzamās vēlēšanās par Tunisijas Republikas prezidentu tika ievēlēts Beji Caid Essebsi;

L.  tā kā Tunisijas pārejā uz demokrātiju ļoti svarīga ir Tunisijas pilsoniskās sabiedrības aktivitāte un izglītības līmenis; tā kā arī turpmāk ir jānodrošina cieša Tunisijas pilsoniskās sabiedrības līdzdalība politisko diskusiju procesā, tostarp saistībā ar pašlaik notiekošajām sarunām;

M.  tā kā Nobela Miera prēmijas piešķiršana Tunisijas nacionālā dialoga kvartetam ir atzinība par veikumu demokrātijas nostiprināšanas jomā un pamudinājums šo darbu turpināt; tā kā ir ārkārtīgi svarīgi noslēgt nevainojamu nolīgumu, lai kliedētu pilsoniskās sabiedrības paustās bažas,

Tunisijas ekonomiskā, politiskā un sociālā situācija

1.  asi nosoda terora aktus, kas Tunisijā notikuši pēdējo mēnešu laikā un prasījuši ļoti daudz upuru; uzskata, ka Tunisijā ir ļoti lieli terorisma draudi, un atgādina, ka 2015. gada 24. novembra uzbrukums prezidenta apsardzes dienesta autobusam, kā arī terora akti, kas notika 2015. gada 26. jūnijā Sūsā un pirms tam 18. martā Bardo muzejā, graujoši ietekmēja tūrisma nozares plānus 2015. gada vasarā, ņemot vērā to, ka tūrisma un ar to saistīto nozaru īpatsvars ir 15 % no valsts nacionālā kopprodukta (NKP); pilnībā solidarizējas ar Tunisiju un atkārtoti pauž atbalstu Tunisijas iestāžu centieniem apkarot terorismu, nodrošinot cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskumu;

2.  norāda, ka Tunisijas ekonomika piedzīvo nopietnas grūtības, ka IKP pieaugums 2014. gadā bija 2,3 %, ka bezdarba līmenis 2015. gadā ir sasniedzis 15 % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, ka 28,6 % no augstāko izglītību ieguvušajiem iedzīvotājiem ir bez darba un ka aizvien vairāk palielinās Tunisijas jauniešu bezdarba līmenis;

3.  norāda, ka Eiropas Savienībā un Tunisijā neapšaubāmi ir ļoti atšķirīga demogrāfiskā un ekonomiskā situācija un ka tādēļ ir pamats sarunās izmantot asimetrisku un pakāpenisku pieeju;

4.  atgādina, ka Tunisijā ir nopietnas reģionālas atšķirības starp galvaspilsētu Tunisu un pārējiem valsts reģioniem un ļoti lielā mērā atšķiras piekrastes un valsts centrālās daļas reģionu attīstības līmenis, jo īpaši bezdarba ziņā un attiecībā uz veselības aprūpes un izglītības pieejamību, un ka klimata pārmaiņu ietekmē šīs atšķirības var vēl vairāk palielināties;

5.  atgādina, ka stāvoklis darba tirgū dažādās nozarēs, kas iekļautas tirdzniecības nolīgumā, Tunisijā ir atšķirīgs un ka tad, ja atšķirības netiks novērstas, varētu veidoties pārmērīga nodarbinātība lauksaimniecībā, turpretim citas Tunisijas ekonomikas dažādošanai svarīgas nozares (piemēram, rūpniecība un derīgo izrakteņu ieguve), iespējams, iznīktu;

6.  norāda, ka Tunisijas demokrātiskās pārejas process ir veiksmīgākais reģionā un ka Tunisija ir izvēlējusies Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm neraksturīgu politisko modeli un ekonomiskās attīstības ceļu, un prasa, lai Eiropas Komisija to pilnībā ņemtu vērā sarunu procesā; uzskata, ka ES ir jādara viss iespējamais, lai atbalstītu Tunisijas demokrātisko pāreju uz stabilu plurālisma sabiedrību;

7.  norāda, ka Tunisiju apgrūtina ļoti nestabila reģionālā situācija, jo īpaši attiecībās ar divām kaimiņvalstīm — konflikts ar Lībiju un vardarbība, kas ik pa laikam uzliesmo Alžīrijā;

8.  norāda, ka Tunisija ir uzņēmusi vairāk nekā 1,8 miljonus Lībijas bēgļu un ka tie ir 16 % no Tunisijas kopējā iedzīvotāju skaita;

Nosacījumi veiksmīgam ES un Tunisijas brīvās tirdzniecības nolīgumam

9.  atzinīgi vērtē sarunas par brīvās tirdzniecības nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Savienību un Tunisiju, kuras sākās 2015. gada rudenī, pamatojoties uz pilnvarojumu, ko Padome pieņēma 2011. gadā pēc Arābu pavasara notikumiem; norāda, ka Tunisija kopš 2011. gada ir nostiprinājusi demokrātiskās pārejas procesu, 2014. gada 26. janvārī pasludinot savu jaunu Konstitūciju un attiecīgi 2014. gada 26. oktobrī un 23. novembrī sarīkojot parlamenta un prezidenta vēlēšanas;

10.  uzskata, ka šis nolīgums neattiecas tikai un vienīgi uz tirdzniecību un ka ar to ir obligāti jācenšas veicināt Tunisijas stabilitāti, nostiprināt valstī demokrātiju un atdzīvināt ekonomiku, tā vienlaikus labvēlīgi ietekmējot arī patēriņa cenas un nodarbinātību, gan kvalificētu, gan nekvalificētu darba ņēmēju atalgojumu un samazinot nevienlīdzību; prasa, lai pirms nolīguma slēgšanas tas satura ziņā būtu atbilstošs šo būtiski svarīgo problēmu risināšanai;

11.  mudina sarunu dalībniekus noslēgt pakāpenisku un asimetrisku nolīgumu, ņemot vērā to, cik ļoti lielā mērā atšķiras abu pušu ekonomiskais stāvoklis, un mudina tos sarunās būt elastīgiem, atsaucīgiem un radošiem, rīkoties pārredzami un spēt pielāgoties, paturot prātā, ka šī abpusēji izdevīgā nolīguma mērķis ir sniegt labumu gan Tunisijas, gan Eiropas ekonomikai un sabiedrībai, neapšaubāmi rēķinoties ar katras puses konkrēto situāciju, sensitīvajiem faktoriem, vietējiem kultūras un sociālekonomiskajiem apstākļiem un vienlaikus nepieļaujot, ka reģiona līmenī tiek izkropļota Tunisijas tirdzniecība ar citām attiecīgā reģiona valstīm;

12.  atzinīgi vērtē Tunisijas valdības izklāstīto ekonomikas reformu piecgades plānu (2015.–2020. gadam), ar ko iecerēts samazināt valstī bezdarba līmeni un reģionālās atšķirības un dažādot tautsaimniecības struktūru; uzskata, ka brīvās tirdzniecības nolīgumam būtu jāsaskan ar šā plāna mērķiem;

13.  atgādina, ka Tunisijai tās ir pirmās šāda mēroga tirdzniecības sarunas un ka tādēļ ir svarīgi, lai Tunisijas ekonomikas nozares tiktu atvērtas pakāpeniski, samērīgi un asimetriski un lai attiecībā uz jutīgām nozarēm būtu paredzēti pārejas periodi, pilnībā izslēdzot no sarunām atsevišķus produktus, ar kuriem saistītos aspektus puses uzskata par sensitīviem;

14.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai Tunisija no Eiropas Savienības saņemtu ievērojamu finansiālo un tehnisko atbalstu un palīdzību tirdzniecības sarunu procesā, jo tas ļautu Tunisijai pienācīgi īstenot brīvās tirdzniecības nolīguma dažādos noteikumus; finansiālo atbalstu pieprasa sniegt pārredzami un nodrošinot, lai tas būtu izdevīgs tieši atbalsta saņēmējiem;

15.  pauž atzinību Eiropas Investīciju bankai par sniegto atbalstu daudziem Tunisijā īstenotiem projektiem; uzsver, ka šis atbalsts palīdz dažādot Tunisijas tautsaimniecību, kā arī radīt jaunas darbvietas, jo īpaši jauniešiem;

16.  atzinīgi vērtē to, ka Tunisiju Eiropas Savienība ir noteikusi par vienu no kaimiņattiecību politikas prioritārajām valstīm Vidusjūras dienvidu reģionā un piešķīrusi Tunisijai aizdevumu, sniedzot makrofinansiālu palīdzību EUR 300 miljonu apmērā ekonomikas reformu īstenošanai;

17.  tomēr aicina Eiropas Savienību un tāpat arī dalībvalstis, EIB un ERAB turpināt atbalstīt Tunisijas iedzīvotājus un intensīvāk īstenot atbalsta un palīdzības programmas, tostarp ieviešot ārkārtas autonomus tirdzniecības pasākumus, lai palīdzētu Tunisijai nostiprināt savu demokrātijas procesu; atzinīgi vērtē to, ka dažas dalībvalstis ir izveidojušas partnerības Tunisijas pārveidošanai; aicina Eiropas Savienību turpināt īstenot tās programmu, kuras mērķis ir mazināt reģionālo nevienlīdzību attiecībā uz veselības aprūpes pamatpakalpojumu pieejamību Tunisijā;

18.  aicina Eiropas Savienību ņemt vērā Tunisijas īpašo situāciju šajās sarunās, jo īpaši ņemot vērā vēl nestabilo demokrātiskās pārejas procesu un Eiropas Savienības un Tunisijas atšķirīgo ekonomiskās attīstības līmeni un vienmēr paturot prātā, ka labākie ir tie risinājumi, kuri ir abu pušu interesēs;

19.  prasa Komisijai raudzīties, lai šīs sarunas uzreiz sniegtu konkrētus ieguvumus Eiropas Savienības un Tunisijas svarīgākajās ekonomikas nozarēs, kā arī sniegtu konkrētu labumu visiem iesaistītajiem dalībniekiem, jo īpaši MVU un mikrouzņēmumiem;

20.  uzsver to, ka šim nolīgumam jāpalīdz attīstīt un dažādot Tunisijas ekonomiku, kura patlaban pārsvarā balstās uz lauksaimniecību, un samazināt reģionālās atšķirības, kā arī tam jāsniedz konkrēts labums visiem Tunisijas un Eiropas iedzīvotājiem;

21.  atzinīgi vērtē to, ka Tunisija ir uzsākusi nozīmīgas sociālās un ekonomiskās reformas; tādēļ uzstāj, lai šīs reformas turpinātos, tostarp arī sarunu laikā, lai valsts varētu pilnībā izmantot nolīguma sniegtās iespējas;

22.  uzskata, ka ar šo nolīgumu būtu jāpanāk lielāka Eiropas Savienības un Tunisijas ekonomiskā sadarbība, kas jau tagad ir diezgan veiksmīga, pateicoties asociācijas nolīgumā paredzēto muitas nodokļu atcelšanai rūpniecības precēm; ierosina jaunu nosaukumu — "Eiropas Savienības un Tunisijas ekonomiskā partnerība";

23.  ļoti aktīvi mudina Komisiju un Tunisijas valdību nodrošināt skaidru un precīzu procesu, lai visā sarunu gaitā iesaistītu arī Tunisijas un Eiropas pilsonisko sabiedrību, un būt inovatīviem; šajā kontekstā atzinīgi vērtē Tunisijas pilsoniskās sabiedrības lomu pirmajā sarunu kārtā un prasa, lai apspriedes būtu atklātas, pārredzamas un vairāk uzmanības tiktu pievērsts Tunisijas pilsoniskās sabiedrības daudzveidībai, balstoties uz paraugpraksēm, kas izstrādātas līdzīgu sarunu gaitā;

24.  šajā sakarā atzinīgi vērtē Tirdzniecības un amatniecības ministrijas izveidoto tīmekļa vietni sabiedrības informēšanai par visaptverošo un padziļināto brīvās tirdzniecības nolīgumu un sarunu dalībnieku vēlmi galīgo tekstu publicēt trijās valodu versijās; uzskata, ka Tunisijas pilsonisko sabiedrību varētu iesaistīt sarunās arī caur ietekmes novērtējuma uzraudzības komiteju;

25.  nekavējoties prasa Padomei publiskot sarunu mandātu, ko dalībvalstis vienprātīgi pieņēma 2011. gada 14. decembrī;

26.  pauž vēlmi, lai visā sarunu laikā tiktu īstenots regulārs dialogs starp Tunisijas un Eiropas Savienības parlamentu; šajā kontekstā atzinīgi vērtē ES un Tunisijas Apvienotās parlamentārās komitejas izveidi, jo tā ļaus Eiropas un Tunisijas parlamentam rīkot regulāras sanāksmes un patiešām uzraudzīt sarunas par brīvās tirdzniecības nolīgumu;

27.  pauž vēlmi, lai šis dialogs ļautu labāk apzināt abu pušu cerības un bažas un tādējādi pilnveidot nolīguma noteikumus;

28.  atgādina, ka Savienība Vidusjūrai atbalsta konkrētu projektu izstrādi šajā reģionā un līdz ar to var sniegt specifiskas zināšanas nolīguma sarunu laikā;

29.  prasa, lai abas puses veiktu ietekmes novērtējumus un stingrus un pārredzamus nozaru novērtējumus, tostarp Eiropas Parlamenta novērtējumu ar Tunisijas ekspertu piedalīšanos, par nolīguma ietekmi uz dažādām jomām, jo īpaši pakalpojumiem, publisko iepirkumu, MVO konkurētspēju, nodarbinātību, lauksaimniecību, vidi un visām citām prioritārām nozarēm; norāda, ka Tunisija jau no paša sākuma ir vēlējusies iesaistīt savus ekspertus, lai pašā Tunisijā nodrošinātu ietekmes novērtējuma datu ticamību;

30.  prasa, lai šos ietekmes un nozaru novērtējumus finansētu Eiropas Savienība un lai pēc vairāku Tunisijas pilsoniskās sabiedrības organizāciju lūguma pirms tam tiktu veikts 1995. gadā noslēgtā asociācijas nolīguma sociālekonomiskās ietekmes ex post novērtējums;

31.  mudina Komisiju pēc iespējas ātrāk noteikt, vai nolīgums būs dalītā vai ekskluzīvā kompetencē, un tai prasa jau no paša sākuma diskusijās iesaistīt dalībvalstu parlamentus;

32.  uzsver, ka vides apstākļi Vidusjūras baseinā, jo īpaši ūdens resursu nepietiekamība, kas kaitē lauksaimniecības darbībām, būtu jāņem vērā sarunās un jāveicina ilgtspējīgs ekonomikas modelis vides un dabas resursu pārvaldības jomā;

33.  uzsver, ka tirdzniecības sarunas ar Tunisiju ir daļa no plašākām ES un Vidusjūras reģiona tirdzniecības attiecībām; prasa drīzumā rīkot kopš 2013. gada uz nenoteiktu laiku atlikto 10. Savienības Vidusjūrai tirdzniecības ministru konferenci, kurā pārskatītu reģiona tirdzniecības problēmas un darba prioritātes nākamajiem gadiem;

Nozaru pieejas izmantošana sarunās

34.  prasa nolīgumā pienācīgu nozīmi atvēlēt pakalpojumu nozarei, kurai Tunisijas ekonomikā ir ievērojams izaugsmes potenciāls un kurai vajadzētu piesaistīt stratēģiskas investīcijas; uzskata, ka, tā kā Tunisijai tās ir pirmās šāda mēroga tirdzniecības sarunas, nodaļā par pakalpojumiem vajadzētu iekļaut tikai tos sektorus, kuros puses vēlas uzņemties saistības attiecībā uz piekļuvi tirgum vai valsts režīmu;

35.  atgādina, ka publiskais sektors Tunisijai ir ļoti svarīgs un ka tajā tiek nodarbināta lielākā daļa Tunisijas kvalificēto darba ņēmēju;

36.  atgādina, ka Tunisijā ir daudz ļoti dinamisku jaunizveidotu uzņēmumu, mikrouzņēmumu un MVU augsto tehnoloģiju jomā, un prasa, lai nolīgumā tiktu veicinātas to attīstības un internacionalizācijas spējas; pieņem zināšanai Tunisijas puses lūgumu iekļaut nolīgumā vērienīgus un līdzsvarotus noteikumus par e-komerciju;

37.  aicina abas puses veicināt — arī ar kopīgām iniciatīvām — augstāku nodarbinātības līmeni, kas ir būtisks Tunisijas ekonomikas atveseļošanas un politiskās stabilitātes priekšnosacījums;

38.  uzskata, ka šim nolīgumam būtu jāsniedz labums Tunisijas mazajiem ražotājiem un uzņēmējiem, kas ir neaizstājama Tunisijas ekonomikas sastāvdaļa; mudina izveidot regulāru dialogu starp uzņēmējiem, arodasociācijām un mācību organizācijām, kas jo īpaši ļaus veicināt labu praksi un labāk saprast katra dalībnieka problēmas un vēlmes;

39.  uzskata, ka sarunās par konkurences nodaļu būtu svarīgi rīkoties piesardzīgi, pakāpeniski un elastīgi, ņemot vērā Tunisijas ekonomikas attīstībai paredzētā valsts atbalsta stratēģisko raksturu;

40.  atgādina par to, cik svarīgi ir izveidot divpusējās tirdzniecības palātas, kas būtu pastāvīgi forumi, kuros dažādi dalībnieki varētu savā starpā veidot partnerības un attīstīt ekonomiskās un tirdzniecības darbības;

41.  prasa Komisijai veicināt piešķiršanas atvieglojumus attiecībā uz īstermiņa vīzām, lai būtu iespējams veikt „Mode IV“ tipa pakalpojumus, kam ir nepieciešama personu pārvietošanās uz ierobežotu laiku un uz precīziem nosacījumiem, kas izklāstīti konkrētajos līgumos un vietējos tiesību aktos; uzsver, ka nolīguma noteikumiem nebūtu jāliedz ES un tās dalībvalstīm piemērot savus noteikumus, lai reglamentētu fizisku personu ieceļošanu vai pagaidu uzturēšanos to teritorijā, tostarp pasākumus, kas ir jāveic, lai nodrošinātu fizisku personu organizētu pārvietošanos pāri robežām, cita starpā, piemēram, ieceļošanas atļaujas nosacījumus;

42.  pauž cerību, ka šis nolīgums palīdzēs Tunisijā pastāvīgi nodrošināt labvēlīgus apstākļus, kas stimulētu ilgtermiņa investīcijas svarīgākajās, dinamiskākajās un augstas pievienotās vērtības ekonomikas nozarēs, piemēram, tūrismā, enerģētikā, tostarp atjaunojamās enerģijas jomā, augsto tehnoloģiju pakalpojumos, digitālajā ekonomikā un datu apmaiņas jomā; aicina Komisiju iekļaut nodaļu par investīcijām, lai atvieglotu ārvalstu tiešo investīciju plūsmu starp Eiropas Savienību un Tunisiju un paātrinātu Eiropas un Vidusjūras reģiona investīciju un tirdzniecības veicināšanas mehānisma ieviešanu, kas ļaus apkopot vajadzīgo informāciju un datus, nostiprinās tirdzniecības partnerības un būs izdevīgs jo īpaši Tunisijai;

43.  uzskata, ka nolīgumā būtu jāietver noteikumi par publisko iepirkumu, vienlaikus piesardzīgi apspriežot jautājumu par tirgus atvērtību gan no ES, gan Tunisijas puses un ņemot vērā Tunisijas ekonomikas struktūru un īpašos apstākļus;

44.  uzskata, ka Eiropas Savienība un Tunisija būs tikai ieguvējas attiecībā uz labāku savstarpēju piekļuvi lauksaimniecības tirgiem un ka nolīgumam būtu jāveicina muitas tarifu samazinājums, jālikvidē ar tarifiem nesaistītie tirdzniecības šķēršļi un jāuzlabo eksporta procedūras;

45.  norāda, ka Tunisija liek uzsvaru uz bioloģiskās lauksaimniecības attīstību un ka līdz ar šo nolīgumu jāparādās iespējai ar šiem produktiem piekļūt jauniem tirgiem;

46.  vēlas, lai sarunas neradītu negatīvu ietekmi ne uz vienas no abu pušu ekonomikām; prasa Eiropas Savienībai un Tunisijai ņemt vērā to, ka abos Vidusjūras krastos ir vairāki sensitīvi lauksaimniecības sektori un ka sarunu procesā būtu jāizstrādā visaptverošs šādu sektoru saraksts ar pārejas periodiem un pienācīgām kvotām, un vajadzības gadījumā jāparedz to izslēgšana no sarunām;

47.  mudina Komisiju apspriest stingru un augstas kvalitātes normu pieņemšanu sanitārajā un fitosanitārajā jomā un to, kā Tunisijā atrisināt joprojām aktuālās problēmas saistībā ar veterināriju un gaļas, augļu un dārzeņu kontroli; aicina Komisiju paredzēt īpašu tehnisko palīdzību, lai palīdzētu Tunisijas ražotājiem ievērot Eiropas Savienības salīdzinoši stingrākos sanitāros un fitosanitāros standartus;

48.  uzskata, ka šim nolīgumam vajadzētu palīdzēt noteikt augstas kvalitātes standartus attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību, jo īpaši sociālo standartu jomā;

49.  pauž cerību, ka Tunisijas valdība un Eiropas iestādes izstrādās atbilstošus noteikumus, lai skaidri definētu Tunisijas produktu izcelsmi, vietu, no kuras tos ieved, un izsekojamību un nodrošinātu labāku pārredzamību ražotājiem, starpniekiem un patērētājiem;

50.  vēlas, lai šajā nolīgumā tiktu iekļauta vērienīga sadaļa par intelektuālā īpašuma jomu, tostarp ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu atzīšanu un lielāku aizsardzību, garantējot Eiropas Savienības un Tunisijas ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu pilnīgu atzīšanu, attiecīgo produktu izsekojamību un ražotāju zinātības aizsardzību;

51.  aicina Komisiju jo īpaši šajā nolīgumā ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību piemērot arī nelauksaimnieciskajiem ražojumiem, ja tos atzīst arī Tunisija;

52.  pauž cerību, ka šis nolīgums palīdzēs Tunisijas ražošanas nozarei modernizēties un vairot zināšanas, lai tā varētu aptvert plašākus ražojumu piegādes ķēžu posmus un tādējādi izmantot augstāka līmeņa prasmes un uz vietas nodarbināt kvalificētāku darbaspēku;

53.  mudina Komisiju nolīgumā iekļaut vērienīgu sadaļu par enerģētiku un izejvielām, kas ļautu īstenot plašākus pētījumus un ciešāku sadarbību elektrības, gāzes, vēja un saules enerģijas, kā arī citu atjaunojamo energoresursu jomā;

54.  vēlas, lai saistībā ar šo nolīgumu tiktu veicināta zinātniskā sadarbība starp Eiropas un Tunisijas universitātēm, pētniecības centriem un izglītības institūtiem attiecībā uz jauno tehnoloģiju pētniecību, inovāciju un izstrādi un, plašāk, uz kultūru un izglītību un lai šīs iniciatīvas varētu palīdzēt atbalstīt Tunisijas darba tirgu;

55.  atzinīgi vērtē to, ka Tunisija ir iekļauta Eiropas pētniecības un inovācijas pamatprogrammā “Apvārsnis 2020”, un mudina Komisiju un Tunisijas valdību nolīgumā iekļaut vērienīgu sadaļu par ilgtspējīgu attīstību, kas veicinās augstus sociālos un nodarbinātības standartus atbilstīgi Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvenciju noteikumiem un šīs jomas daudzpusējos nolīgumos paredzētajiem vides standartiem;

56.  atgādina, ka Tunisija ir ratificējusi visas SDO konvencijas, bet neatkarīga kontroles iestāde ir norādījusi, ka tai būtu jāpastiprina centieni augstu nodarbinātības standartu veicināšanā; pauž cerību, ka visaptverošs un padziļināts brīvās tirdzniecības nolīgums palīdzēs Tunisijai izstrādāt vairāk aizsargājošus sociālos un nodarbinātības standartus, jo īpaši attiecībā uz arodbiedrību tiesībām; sagaida, ka attiecībā uz Tunisijas demokrātisko pāreju un terorisma draudu risināšanu visaptverošais un padziļinātais brīvās tirdzniecības nolīgums mudinās nostiprināt tās tiesiskumu un pamatbrīvības, jo īpaši biedrošanās brīvību, vārda brīvību un informācijas brīvību;

57.  aicina Komisiju nolīguma tekstā iekļaut cilvēktiesību klauzulu, saskaņā ar kuru ES var vienpusēji pārtraukt nolīguma piemērošanu, ja otra līgumslēdzēja puse cilvēktiesības ir pārkāpusi;

58.  prasa pusēm apsvērt iespēju iekļaut klauzulu par labu nodokļu pārvaldību, pamatojoties uz Eiropas Komisijas Labas nodokļu pārvaldības platformas darbu, lai izvairītos no nodokļu dubultās neuzlikšanas situācijām;

59.  atzinīgi vērtē abu pušu vēlmi padziļināt 2014. gada 3. martā izveidoto mobilitātes partnerību un vēlas, lai tiktu noslēgti nolīgumi attiecībā uz vīzu režīma atvieglošanu un atpakaļuzņemšanu;

60.  ja vienu vai vairākas nolīgumā ietvertās komercdarbības nozares skar faktisks vai potenciāls kaitējums, aicina Eiropas iestādes noteikt piemērotus kompensācijas pasākumus;

o
o   o

61.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Eiropas Savienības Padomes 2015. gada 20. jūlija secinājumi par Tunisiju (11076/15 RELEX 626).
(2) OV L 151, 18.6.2015., 25. lpp.
(3) OV L 151, 21.5.2014., 9. lpp.
(4) http://www.trade-sia.com/tunisia/the-study/?lang=fr.
(5) http://www.sia-trade.org/emfta.
(6) OV L 97, 30.3.1998., 2. lpp.
(7) OV C 261 E, 10.9.2013., 21. lpp.


Eiropas Ombuda darbība 2014. gadā
PDF 478kWORD 102k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. februāra rezolūcija par gada ziņojumu par Eiropas Ombuda darbību 2014. gadā (2015/2231(INI))
P8_TA(2016)0062A8-0020/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā gada ziņojumu par Eiropas ombuda darbību 2014. gadā,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 228. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11., 19., 41., 42. un 43. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par statūtiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi(1),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eiropas Ombuda darbību,

–  ņemot vērā Reglamenta 220. panta 2. punkta otro un trešo teikumu,

–  ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A8-0020/2016),

A.  tā kā 2015. gada 26. maijā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam oficiāli iesniedza gada ziņojumu par Eiropas Ombuda darbību 2014. gadā un tā kā 2015. gada 23. jūnijā Briselē ombude Emily O’Reilly iepazīstināja Lūgumrakstu komiteju ar šo ziņojumu;

B.  tā kā Eiropas Parlaments 2014. gada 16. decembra plenārsēdē Strasbūrā atkārtoti ievēlēja Emily O’Reilly par Eiropas ombudi;

C.  tā kā Eiropas Ombuda galvenā prioritāte ir nodrošināt iedzīvotāju tiesību pilnīgu ievērošanu un tiesības uz labu pārvaldību atspoguļo augstākos standartus, ko sagaida no Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām; tā kā svarīgs ombuda uzdevums ir palīdzēt ES iestādēm kļūt atklātākām, efektīvākām un iedzīvotājiem pieejamākām, lai stiprinātu viņu uzticēšanos Savienībai;

D.  tā kā saskaņā ar Eirobarometra 2015. gada maija aptauju 40 % pilsoņu uzticas Eiropas Savienībai, bet 46 % tai neuzticas; tā kā iestāžu savstarpējās uzraudzības spējai ir būtiska nozīme Eiropas pilsoņu apmierinātības uzlabošanā;

E.  tā kā LESD 24. pantā noteikts, ka „ikviens Savienības pilsonis var vērsties pie ombuda, kura institūts izveidots saskaņā ar 228. pantu”;

F.  tā kā ar LESD 228. pantu Eiropas Ombuds tiek pilnvarots veikt izmeklēšanas par kļūdām pārvaldē, kas pieļautas Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru darbībā, izņemot kļūdas, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Savienības Tiesa; tā kā Pamattiesību hartas 41. pants nosaka, ka „ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un saprātīgos termiņos veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās”;

G.  tā kā Hartas 43. pantā noteikts: „Ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības vērsties pie ombuda ar sūdzībām par Savienības iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Savienības Tiesa”;

H.  tā kā pirmais Eiropas ombuds ir norādījis, ka „administratīvas kļūmes rodas, kad publiska struktūra nedarbojas saskaņā ar tai saistošu noteikumu vai principu”(2); tā kā tāpēc Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām ne tikai jāpilda savas juridiskās saistības, bet arī jābūt orientētām uz pakalpojumu sniegšanu un jānodrošina gan pienācīga attieksme pret sabiedrības locekļiem, gan tas, ka viņi var pilnībā izmantot savas tiesības; tā kā labas pārvaldības jēdziens būtu jāsaprot kā nepārtrauktu uzlabojumu process;

I.  tā kā 2014. gadā 23 072 pilsoņi ir izmantojuši ombuda pakalpojumus; tā kā 19 170 pilsoņiem ir sniegti ieteikumi, izmantojot interaktīvo ceļvedi ombuda tīmekļa vietnē; tā kā 2014. gadā ombuds ir reģistrējis 2079 sūdzības un saņēmis 1823 informācijas pieprasījumus;

J.  tā kā kopumā ombuds ir izskatījis 2163 sūdzības, no kurām 736 attiecās uz tā kompetences jomu, bet 1427 — neattiecās;

K.  tā kā no 2163 izskatītajam sūdzībām 1217 gadījumos ombuds ir sniedzis ieteikumus vai lietas pārsūtījis, 621 gadījumā tika nosūtītas atbildes, informējot sūdzības iesniedzēju, ka nav iespējams sniegt papildu ieteikumus, un 325 gadījumos tika uzsākta izmeklēšana;

L.  tā kā ombuds ir uzsācis 342 izmeklēšanas procedūras, no kurām 325 tika uzsāktas, pamatojoties uz sūdzībām, bet 17 — pēc paša iniciatīvas; tā kā tas pabeidzis 400 izmeklēšanas, no kurām 13  bija uzsāktas pēc paša iniciatīvas; tā kā 335 no pabeigtajam izmeklēšanas procedūrām ierosinātas, pamatojoties uz privātpersonu sūdzībām, bet 52 no pabeigtajām izmeklēšanas procedūrām ierosinātas, pamatojoties uz uzņēmumu, apvienību un citu juridisku personu sūdzībām;

M.  tā kā ombuds 772 sūdzības ir nosūtījis Eiropas ombudu tīkla dalībniekiem, tostarp 86 sūdzības ir nosūtītas Lūgumrakstu komitejai, 144 — Komisijai un 524 — citam iestādēm un struktūrām; tā kā lielākā daļa izmeklēšanas procedūru skar Komisiju (59,6 %), kurai seko ES aģentūras (13,7 %), EPSO (9,4 %), citas iestādes (8,5%), EĀDD (3,8 %), Parlaments (3,5 %) un OLAF (3,2 %);

N.  tā kā no ombuda pabeigtajām izmeklēšanas procedūrām 21,5 % attiecās uz informācijas un dokumentu pieejamības pieprasījumiem, 19,3 % —uz Komisiju kā Līgumu uzraudzītāju, 19,3 % — konkursa un atlases procedūrām un 16 % — uz institucionāliem un politiskiem jautājumiem, 11,3 % — pārvaldību un civildienesta noteikumiem, 8,3 % — uz līgumu slēgšanas tiesībām un dotāciju piešķiršanu un 6 % — uz līgumu izpildi;

O.  tā kā 133 lietas no pabeigtajām izmeklēšanas procedūrām atrisināja iestāde vai tika panākts mierizlīgums, bet 163 lietās ombuds ir uzskatījis, ka turpmākai lietas izmeklēšanai nav pamatojuma;

P.  tā kā 76 izmeklēšanas procedūru lietās netika konstatētas kļūmes pārvaldē; tā kā 39 izmeklēšanas procedūru lietās tika konstatētas kļūmes pārvaldē, bet 13 lietās tika izmantots cits veids izbeigt procedūru; tā kā izmeklēšanas procedūru lietās, kurās tika konstatētas kļūmes pārvaldē, 27 gadījumos ombuds izteica kritiskus aizrādījumus, bet 12 gadījumos — ieteikumu projektus;

Q.  tā kā 2014. gadā lielākās daļas ombuda pabeigto izmeklēšanas procedūru ilgums bija no 3 līdz 18 mēnešiem; tā kā vidējais izmeklēšanas ilgums pabeigtajās procedūrās bija 11 mēneši;

R.  tā kā iestādes ir izpildījušas 80 % ombuda priekšlikumu; tā kā vēl vajadzētu izpildīt atlikušos 20 % iesniegto priekšlikumu;

S.  tā kā Lūgumrakstu komiteja, kas tikai 2014. gadā saņēma 2714 lūgumrakstus, ir svarīga Eiropas Savienības iestāžu darbības daļa, tuvinot Eiropas Parlamentu iedzīvotājiem; tā kā ombuda un Lūgumrakstu komitejas cieša sadarbība uzlabotu Eiropas iestāžu darbības demokrātiskās kontroles līmeni,

1.  apstiprina 2014. gada ziņojumu, ko iesniedzis Eiropas Ombuds;

2.  apsveic Emily O’Reilly sakarā ar viņas atkārtotu ievēlēšanu par Eiropas Ombudu un viņas izcilo darbu; atbalsta viņas mērķi palīdzēt ES iestādēm centienos nodrošināt Eiropas pilsoņiem un iedzīvotājiem vislabākos iespējamos pakalpojumus; uzskata, ka ir būtiski, lai ombuds prioritāti piešķirtu pārredzamībai kā labas pārvaldības garantam;

3.  atzinīgi vērtē un pilnībā atbalsta to, ka ombuds vairāk izmantojis savas pilnvaras uzsākt stratēģisko izmeklēšanu procedūras pēc paša iniciatīvas; atzinīgi vērtē to, ka ombuds ir iecēlis šo stratēģisko izmeklēšanu pēc paša iniciatīvas koordinatoru un ieviesis jaunus iekšējos noteikumus par trauksmes celšanu; slavē ombudu par centieniem reorganizēt savu biroju, kas jau radījis guvumus efektivitātes jomā; atzinīgi vērtē un atbalsta ombuda tālredzīgo pieeju un jaunās pieciem gadiem paredzētās stratēģijas "2019. gadu gaidot" pieņemšanu, ar kuru ievieš stratēģiskāku pieeju, lai risinātu sistēmiskus jautājumus un veicinātu labu pārvaldību;

4.  atzinīgi vērtē ombuda 2014. gadā ierosinātās izmeklēšanas procedūras, kurās var identificēt šādas svarīgākās tēmas: pārredzamība ES iestādēs, pārredzamība lobiju darbībā un klīniskajās pārbaudēs, pamattiesības, ētikas jautājumi, iedzīvotāju līdzdalība ES lēmumu pieņemšanā, ES finansētie projekti un programmas un ES konkurences politika;

5.  atgādina, ka jau gadiem ilgi 2030 % sūdzību attiecas uz pārredzamību un visbiežāk minētie pārredzamības jautājumi ir iestāžu atteikšanās piešķirt piekļuvi dokumentiem un/vai informācijai; uzskata, ka atklātība un piekļuve dokumentiem saskaņā ar LESD 15. pantu un Hartas 42. pantu veido iestāžu kontroles un līdzsvara sistēmas būtisku daļu; atbalsta jebkuru Komisijas un ES iestāžu iniciatīvu, lai visiem nodrošinātu vienlīdzīgu, ātru un vienkāršu piekļuvi ES dokumentiem; ar gandarījumu norāda, ka palielinājusies pārredzamība, publiskojot tiešsaistē dokumentu publisko reģistru; aicina Ombudu veikt izmeklēšanu par pārredzamības jautājumiem saistībā ar Parlamenta savlaicīgu pieeju konkrētiem Komisijas dokumentiem par pienākumu neizpildi un ES PILOT procedūrām, jo īpaši tad, kad šie dokumenti ir saistīti ar saņemtajiem lūgumrakstiem; uzskata, ka jāidentificē atbilstoši mehānismi un tie jāievieš, lai nodrošinātu uzticēšanās pilnu dialogu iestāžu starpā;

6.  brīdina, ka ne visi ar Orhūsas konvenciju saistītie un ar to saistīto regulu noteikumi ((EK) Nr. 1367/2006 un (EK) Nr. 1049/2001) ir līdz šim pienācīgi izpildīti; uzskata, ka Komisija vēl var daudz darīt, lai uzlabotu pārredzamību, īpaši attiecībā uz atsevišķiem pilsoņiem un pilsoniskajai sabiedrībai sniedzamās informācijas kvantitatīvo un kvalitatīvo pieejamību pēc to pieprasījuma saņemšanas par piekļuvi dokumentiem; aicina Ombudu veikt izmeklēšanu, pamatojoties uz visaptverošo lūgumrakstu Nr. 0134/2012 par šiem jautājumiem, lai identificētu un labotu jebkādas kļūdas pārvaldībā attiecībā uz šo regulu īstenošanu, ko īsteno attiecīgās ES iestādes;

7.  atzinīgi vērtē ombuda izmeklēšanas saistībā ar t. s. virpuļdurvju efekta gadījumiem, kuros iesaistīti augsta līmeņa ES ierēdņi; norāda, ka ombuds pārbaudījis piecu NVO sūdzības un iepazinies ar 54 Komisijas dosjē; mudina ombudu palīdzēt skaidrāku un precīzāku kritēriju un izpildes mehānismu izstrādē un ieviešanā, lai identificētu un, ja tas ir iespējams, novērstu interešu konfliktus ES iestāžu, struktūrvienību un aģentūru jebkurā līmenī;

8.  uzskata, ka interešu konflikta jēdziens nav tikai vienkārši pārredzamības jautājums un, ka Eiropas publiskās administrācijas atbrīvošanai no šādiem konfliktiem vajadzētu pievērst galveno uzmanību, cenšoties veidot Eiropā patiesu demokrātiju un nodrošināt Eiropas pilsoņu uzticēšanos civildienesta darbiniekiem un iestādēm; iesaka ombudam savās izmeklēšanās ņemt vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijas (UNCAC) noteikumus, ESAO pamatnostādnes par interešu konflikta pārvaldību civildienestā un arī organizācijas „Transparency International” īpašos ieteikumus;

9.  norāda, ka ombuda ierosināto izmeklēšanas procedūru rezultātā Komisija ir publiskojusi dokumentus par Grieķijas iestāšanos eurozonā, Eiropas Centrālā banka atklājusi Īrijas valdības vēstules saturu par finanšu krīzi, bet Komisija rīkojās saskaņā ar ombuda ieteikumu un publiskoja dokumentus par kopējās zivsaimniecības politikas reformu, lai gan tas notika pēc tam, kad vienošanās par reformu jau bija panākta;

10.  atzinīgi vērtē panākto progresu attiecībā uz notiekošo Transatlantiskās tirdzniecības un ieguldījumu partnerības (TTIP) sarunu atklātumu pēc tam, kad ombuds veica izmeklēšanas par šo sarunu pārredzamību; norāda, ka pa šo laiku Padome ir publicējusi norādes, kuras ES izmanto, apspriežoties par TTIP, un Komisija paziņojusi par plāniem palielināt pārredzamību attiecībā uz lobiju darbību un paplašināt piekļuvi TTIPdokumentiem; pieņem zināšanai pilsoņu bažas attiecībā uz pārredzamību sarunās par TTIP;

11.  atgādina, ka Lūgumrakstu komiteja saņem daudzas anonīmas sūdzības no grupām un pilsoņiem par pārredzamības trūkumu sarunās, kas liecina, ka Eiropas līmenī sabiedrība ir nopietni nobažījusies par šo jautājumu;

12.  ir izbrīnīts, kāpēc par kļūmi pārvaldē netiek uzskatīta vilcināšanās lēmumu pieņemšanā attiecībā uz dažām likumdošanas iniciatīvām Padomē, piemēram, attiecībā uz horizontālo diskriminācijas novēršanas direktīvu, kas ir iesaldēta jau vairāk nekā sešus gadus, vai Marakešas līgumu, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām ar redzes traucējumiem un personām ar drukas lasītnespēju, jo šāda vilcināšanās rada regulējuma skarto pilsoņu neapmierinātību ar ES iestādēm; mudina Padomi un jo īpaši lēmumus bloķējošo tās mazākumu veikt nepieciešamos pasākumus, lai risinātu šīs nepanesamās situācijas; ierosina Ombudam savas kompetences robežās izpētīt šo jautājumu;

13.  atzinīgi vērtē to, ka Ombuds pievērsis lielāku un nepieciešamu uzmanību lobiju darbības pārredzamībai un strādā, lai panāktu obligāta pārredzamības reģistra izveidi, kas nodrošinātu, ka pilsoņi zina, kas mēģina ietekmēt lēmumu pieņēmējus ES; atzinīgi vērtē izmeklēšanas procedūru par Komisijas ekspertu grupu izveidi un pārredzamību, jo īpaši attiecībā uz grupu, kas konsultē kopējās lauksaimniecības politikas jautājumus (KLP), kuras īstenošanai ES tērē vienu trešo daļu sava budžeta; atbalsta ombuda pieeju attiecībā uz šīm grupām un mudina turpināt pārredzamības novērošanu attiecībā uz to sastāvu, lai visdažādākajās ekonomisko un neekonomisko interešu grupās visās politikas jomās garantētu līdzsvarotu pārstāvību, kā arī dzimumu līdzsvaru;

14.  norāda, ka Pārredzamības reģistrā brīvprātīgi reģistrējušās 7000 institūciju, atspoguļojot iesaistīto publiskā un privātā sektora grupu dažādību, ar kuram strādā Eiropas iestādes; apstiprina ombuda atbalstu Komisijas priekšsēdētāja vietnieka F. Timmermans plānam panākt obligāta reģistra izveidošanu; atzinīgi vērtē Komisijas 2014. gada 1. decembra lēmumu, ar kuru visiem Komisijas locekļiem un tās augstākajām amatpersonām uzliek par pienākumu publiskot visus kontaktus un sanāksmes ar ieinteresētajām personām un lobistiem; atzinīgi vērtē to, ka reģistrā būtu jāiekļauj informācija attiecībā uz cilvēkresursiem un finanšu resursiem, kas pieejami lobiju organizācijām, lai ievērotu spēkā esošos noteikumus par atklātību un labu pārvaldību iestādēs;

15.  mudina ombudu saglabāt apņēmību un noteiktību un turpināt prasīt no Komisijas, lai tā nodrošina pilnīgu pārredzamību attiecībā uz visu ekspertu grupu, tehnoloģisko platformu un aģentūru locekļiem un sanāksmēm; atgādina par nosacījumiem, kādus Eiropas Parlaments 2012. gadā noteica saistībā ar ekspertu grupu budžeta iesaldēšanas atcelšanu;

16.  norāda, ka ombudam 2014. gadā ir bijusi būtiska nozīme klīniskās izpētes datu pārredzamības jomā, palīdzot Eiropas Zāļu aģentūrai (EZA) veidot proaktīvu pārredzamības politiku; norāda, ka EZA 2014. gada oktobrī nolēma proaktīvi publicēt ziņojumus par tās klīniskajiem pētījumiem; mudina ombudu turpināt uzraudzīt to, kā EZA dara pieejamus savus klīniskās izpētes datus, un nodrošināt, ka tiek ievēroti visaugstākie pārredzamības standarti;

17.  aicina dalībvalstis apzinīgāk īstenot obligāto sadarbību ar Ombudu;

18.  mudina ombudu turpināt lielākas pārredzamības veicināšanu attiecībā uz klīnisko izpēti, jo īpaši tās rezultātu kvalitātes novērtējumos, ko gatavo EZA; atgādina, ka šie novērtējumi būtu jābalsta uz inovatīvu zāļu pievienoto vērtību un pētījumu reālajām izmaksām, lai veicinātu dalībvalstu cenu noteikšanas un finansēšanas modeļus;

19.  aicina ombudu arī turpmāk savas kompetences ietvaros veicināt iniciatīvu, kas paredzēta lielākai pārredzamībai attiecībā uz pētniecību un izstrādi, lai garantētu veselības aprūpes pieejamību;

20.  atzinīgi vērtē jauno ES regulu par klīniskajām pārbaudēm, kas nosaka, ka jādara pieejama informācija par klīniskajām pārbaudēm; norāda, ka ombuda organizētā starptautiskā diena „Tiesības zināt” 2014. gadā tika veltīta klīniskās izpētes datu pārredzamībai;

21.  atzinīgi vērtē ombuda izmeklēšanas procedūru par pamattiesību aizsardzību visos gadījumos, kad tiek īstenota ES kohēzijas politika, kas tika izveidota, lai veicinātu izaugsmi un darbvietu radīšanu, cīnītos pret klimata pārmaiņām un energoatkarību un samazinātu nabadzību un sociālo atstumtību;

22.  norāda, ka pamatprogramma „Apvārsnis 2020” ir trešā svarīgākā budžeta ieguldījumu pakete pēc KLP un struktūrfondiem, kurai ir paredzēts budžets gandrīz EUR 80 000 miljonu apmērā, un ka tā ir ļoti būtiska ekonomikas un sociālajai attīstībai nākotnē; aicina ombudu nepārtraukti nodrošināt pārredzamību visā procesā, analizējot un atbalstot projektus saistībā ar pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”;

23.  aicina Frontex nodrošināt repatriantu labklājības respektēšanu atpakaļnosūtīšanas lidojumos un šī struktūras rīcības kodeksa par kopīgām atpakaļnosūtīšanas operācijām korektu īstenošanu; atzinīgi vērtē ombuda aicinājumu Frontex izveidot individuālu sūdzību mehānismu par iespējamiem pamattiesību pārkāpumiem; aicina ombudu turpināt pētīt šo jautājumu, ņemot vērā pašreizējo situāciju, kad arvien lielāks skaits bēgļu atrodas pie ES robežām;

24.  atzinīgi vērtē ombuda veikto izpēti par to, vai ES iestādes ir pildījušas savas saistības ieviest iekšējos noteikumus par trauksmes celšanu; atgādina deviņām ES iestādēm, tostarp Eiropas Komisijai, Parlamentam un Padomei, kuras minējis ombuds, ka tām jāsniedz informācija par noteikumiem, kuri ir spēkā vai kurus paredzēts ieviest;

25.  pauž atzinību Ombudam par izmeklēšanu attiecībā uz pilsoņu tiesībām piedalīties ES lēmumu pieņemšanas procesā, jo īpaši par Eiropas pilsoņu iniciatīvas (EPI) funkcionēšanu; norāda, ka 2014. gadā ombuds aicināja EPI organizētājus, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un citas ieinteresētās personas sniegt atsauksmes par EPI nolūkā uzlabot tās darbību; ar bažām norāda, ka sūdzības iesniegušās organizācijas pieprasa labāku saskaņošanu un to, ka jāuzlabo parakstu vākšanas un to reģistrēšanas metodes; sagaida turpmākus uzlabojumu ierosinājumus īpaši attiecībā uz pastāvošajiem tehniskajiem un ar datu aizsardzību saistītajiem ierobežojumiem parakstu vākšanas procedūrā; aicina ombudu dalīties pieredzē un sniegt savu ieguldījumu EPI regulas pārskatīšanā;

26.  atzinīgi vērtē to, ka ES iestādes 80 % gadījumu piekritušas Ombuda ieteikumiem; pauž bažas par to, ka 20 % ieteikumu vēl arvien nav izpildīti; ir informēts, ka Ombuda ieteikumi nav juridiski saistoši; mudina iestādes, struktūrvienības un aģentūras ātri, efektīvi un atbildīgi reaģēt uz Ombuda kritiskajām piezīmēm un ieteikumu projektiem; atbalsta Ombudu turpmākajās izmeklēšanās tā kompetences ietvaros, lai identificētu iespējamus pārredzamības trūkumus ES budžeta izpildē, vajadzības gadījumā sadarbojoties ar Revīzijas palātu, OLAF un Parlamenta Budžeta kontroles komiteju;

27.  atgādina, ka Ombudam ir arī pilnvaras un līdz ar to pienākums kontrolēt Parlamentu ar mērķi ES iedzīvotājiem nodrošināt labu pārvaldību;

28.  atzinīgi vērtē ombudu par iniciatīvu Eiropas Parlamenta vēlēšanu priekšvakarā sarīkot interaktīvo pasākumu „Tavs vēlmju saraksts Eiropai”, kas bija mēģinājums lēmumu pieņemšanas procesa priekšplānā izvirzīt pilsoņus;

29.  mudina ombudu arī turpmāk atbalstīt Eiropas ombudu tīklu, lai labāk informētu ES pilsoņus par kompetenču sadalījumu starp Eiropas Ombudu, dalībvalstu un reģionālajiem ombudiem un Parlamenta Lūgumrakstu komiteju; atzinīgi vērtē šā tīkla nozīmīgo ieguldījumu, tostarp veicinot apmaiņu ar paraugpraksi un informāciju par tā dalībnieku pilnvarām un kompetencēm; norāda, ka 59,3 % no 2014. gadā izskatītajām sūdzībām ietilpa kāda no Eiropas ombudu tīkla locekļu pilnvaru jomā; aicina Lūgumrakstu komiteju būt aktīvākai minētā tīkla loceklei un pastiprināt sadarbību ar tīklu politikas jomās, kuras ietilpst Eiropas Savienības darbības jomā; norāda, ka 2014. gadā ombuds Lūgumrakstu komitejai ir pārsūtījis 86 sūdzības;

30.  mudina ombudu, koordinējot savas darbības ar Revīzijas palātu, veikt izmeklēšanu attiecībā uz programmām un projektiem, ko finansē no Eiropas Savienības līdzekļiem, īpašu uzmanību pievēršot to projektu finansēšanai, kuru mērķis ir mazināt attīstības atšķirības;

31.  piekrīt ombudam, ka ES iestādēm vajadzētu nodrošināt, ka to dienesti ir pieejami personām ar invaliditāti un ka šīm personām ir piekļuve informācijas un saziņas līdzekļiem; mudina iestādes nodrošināt, ka darba vide ir atklāta, veicina integrāciju un ir pieejama personām ar invaliditāti, lai tās varētu pilnībā un efektīvi piedalīties politiskajā un sabiedriskajā dzīvē;

32.  pieprasa palielināt ombuda biroja gada budžetu;

33.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un šo ziņojumu nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ombudam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī to ombudiem vai līdzvērtīgām kompetentajām iestādēm.

(1) OV L 113, 4.5.1994., 15. lpp.
(2) "Eiropas Ombuds — 1999. gada ziņojums" (OV C 260, 11.9.2000., 1. lpp.).


Eiropas Centrālās bankas 2014. gada pārskats
PDF 343kWORD 96k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. februāra rezolūcija par Eiropas Centrālās bankas 2014. gada pārskatu (2015/2115(INI))
P8_TA(2016)0063A8-0012/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2014. gada pārskatu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 284. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Tiesas 2015. gada 16. jūnija spriedumā lietā C-62/14,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtus, it īpaši to 15. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 132. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0012/2016),

A.  tā kā saskaņā ar Komisijas jaunāko rudens prognozi ir sagaidāms, ka eurozonā turpināsies ekonomikas atveseļošanās, reālajam IKP 2015. gadā palielinoties par 1,4 %, 2016. gadā — par 1,7 % un 2017. gadā — par 1,8 %; tā kā pamats izaugsmei ir nestabils; tā kā ekonomiskās izaugsmes veicināšanai ir nepieciešama stingra politiska apņemšanās īstenot ilgtspējīgas un sociāli līdzsvarotas strukturālās reformas;

B.  tā kā saskaņā ar jau minēto prognozi ir sagaidāms, ka bezdarba līmenis eurozonā nedaudz pazemināsies, proti, no 11,6 % 2014. gada beigās līdz 10,5 % 2016. gada beigās; tā kā dažādās dalībvalstīs bezdarba līmenis būtiski atšķiras, tam variējot robežās no 6,4 % Vācijā līdz 26,6 % Grieķijā; tā kā daudzās dalībvalstīs bezdarba līmenis joprojām ir satraucoši augsts, īpaši smagi skarot jauniešus un ilgtermiņa bezdarbniekus;

C.  tā kā saskaņā ar to pašu prognozi eurozonas fiskālajām izredzēm būtu jāuzlabojas, jo ir sagaidāms, ka samazināsies gan valsts budžeta deficīts (no 2,4 % 2014. gadā līdz 1,7 % 2016. gadā), gan valsts parāds (no 94 % 2014. gada beigās līdz 92,5 % 2016. gada beigās);

D.  tā kā, neraugoties uz to, ka zemās enerģijas cenas negatīvi ietekmē inflācijas gaidas, tās potenciāli varētu veicināt ekonomikas atveseļošanos;

E.  tā kā šos procesus galvenokārt veicina privātais patēriņš, eksports un ārēji faktori, piemēram, zemas enerģijas, it īpaši jēlnaftas, cenas, savukārt privātās un publiskās investīcijas eurozonā tikai pamazām palielinās un to līmenis ir būtiski zemāks par to, kas tika reģistrēts pirms krīzes sākšanās, un investīciju īpatsvars IKP vairāku desmitgažu laikā nepārtraukti samazinās;

F.  tā kā saskaņā ar ECB 2015. gada septembra prognozi ir sagaidāms, ka vidējais inflācijas līmenis eurozonā pēc tam, kad tas 2015. gada pirmajā pusē saglabājās tuvu nullei, sāks pieaugt, palielinoties līdz 1,1 % 2016. gadā un līdz 1,7 % 2017. gadā;

G.  tā kā LESD 127. panta 2. punktā ir noteikts, ka Eiropas Centrālo banku sistēmas uzdevums ir „veicināt norēķinu sistēmu vienmērīgu darbību”;

H.  tā kā ECB 2014. gadā pazemināja savas galvenās refinansēšanas procentu likmes līdz zemākajai efektīvajai robežai un savu noguldījumu iespējas procentu likmi līdz -0,20 %; tā kā reālo procentu likmju pazemināšana nav būtiski uzlabojusi kredīta pieejamību mājsaimniecībām un uzņēmumiem, it īpaši MVU, un tas ir veicinājis ECB lēmumu izmantot netradicionālus monetārās politikas pasākumus;

I.  tā kā līdz šim ECB, veicot uzraudzības uzdevumu, ne vienmēr ir pietiekami ņēmusi vērā proporcionalitātes principu;

J.  tā kā MVU ir Eiropas ekonomikas mugurkauls un banku sistēma ir noderīga MVU konkurētspējas un izaugsmes nodrošināšanai; tā kā ir ļoti svarīgi atvieglot kredīta pieejamību mikrouzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem, jo tie veido 99 % no visiem Savienības uzņēmumiem, Savienībā nodrošina 80 % darbvietu un līdz ar to tiem ir būtiska loma ekonomikas izaugsmē, darbvietu radīšanā un sociālo atšķirību mazināšanā; tā kā bankas aizdevumu apjomi lēnām pieaug;

K.  tā kā, lai atbalstītu aizdošanu reālajai ekonomikai, ECB 2014. gadā ieviesa vairākas ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperācijas un atlasītu privātā sektora aktīvu iegāžu programmas;

L.  tā kā 2015. gada 22. janvārī ECB uzsāka paplašinātu aktīvu iegādes programmu EUR 1,1 triljona apmērā, kuru paredzēts īstenot līdz 2016. gada septembrim un katrā ziņā līdz brīdim, kad tiks konstatēta inflācijas tendences noturīga noregulēšanās;

M.  tā kā ECB, īstenojot obligāciju pirkšanas programmu, savu bilanci ir apgrūtinājusi ar būtisku risku;

N.  tā kā vienotais uzraudzības mehānisms (VUM) — banku savienības pirmais pīlārs — sāka pilnībā darboties 2014. gada 4. novembrī līdz ar 122 lielāko eurozonas banku tiešas uzraudzības uzticēšanu ECB; tā kā vienlaikus tika sagatavots un 2014. gada 26. oktobrī pabeigts šo nozīmīgo banku visaptverošs izvērtējums, veicot aktīvu kvalitātes pārskatīšanu un spriedzes testu; tā kā vienotais noregulējuma mehānisms (VNM) — banku savienības otrais pīlārs — stājās spēkā 2015. gada sākumā, savukārt tās trešais pīlārs — vienotā noguldījumu garantiju sistēma — vēl nav izveidota,

1.  atgādina, ka būs jāstiprina nākamajos gados eurozonā sagaidāmā ģeogrāfiski nevienmērīgā un nebūtiskā ekonomikas atveseļošanās un būs jāpalielina potenciālā ekonomikas izaugsme, lai samazinātu daudzās eurozonas valstīs reģistrēto augsto bezdarba līmeni un parāda slogu; uzsver, ka daudzām dalībvalstīm ir jārisina līdzīga rakstura sarežģīti makroekonomiski uzdevumi; uzsver, ka ir jāuzlabo apstākļi gan publiskām, gan privātām investīcijām, kuru mērķis ir veicināt izaugsmi un darbvietu radīšanu, un prasa turpināt centienus nodrošināt reālās ekonomikas finansēšanu; uzskata, ka dalībvalstīm ir jāpilda apņemšanās īstenot ilgtspējīgas un sociāli līdzsvarotas strukturālās reformas;

2.  pauž nožēlu par atšķirību starp MVU un lielākiem uzņēmumiem piešķirtā finansējuma līmeni — lai gan tā pakāpeniski samazinās —, starp maziem un lieliem aizdevumiem piemēroto procentu likmi un starp kredīta piešķiršanas nosacījumiem dažādās eurozonas valstīs izvietotiem MVU, taču atzīst monetārās politikas iespēju ierobežotību šajā jomā; šajā sakarā atzīmē krājbanku, kooperatīvo banku un savstarpējo aizdevumu banku lomu un uzsver, ka regulatīvajā satvarā būtu jāņem vērā to īpašie darbības principi un īpašais uzdevums un ka uzraudzības iestādēm būtu jāapzinās un jāņem vērā šie aspekti savā darbībā un pieejās;

3.  uzsver — lai gan ECB turpina veikt pasākumus, lai saglabātu labvēlīgus finansēšanas nosacījumus, privāto un publisko investīciju līmenis eurozonā joprojām ir ievērojami zemāks nekā pirms pašreizējās krīzes; šajā sakarā atzinīgi vērtē Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) izveidi, kā arī Komisijas plānu izveidot patiesu kapitāla tirgu savienību (KTS), kurai būtu jādažādo finansējuma avoti ES ekonomikā, jāpalielina pārrobežu investīcijas un jāuzlabo finansējuma pieejamība uzņēmumiem, it īpaši MVU;

4.  atzīmē, ka, reaģējot uz sarežģīto vidi, kurai raksturīga valsts parāda krīze, inflācijas līmeņa pazemināšanās, izsniegto kredītu apjoma samazināšanās, inerta ekonomiskā izaugsme un procentu likmes, kas ir tuvas apakšējai nulles robežai, ECB ir ķērusies pie netradicionālu monetārās politikas instrumentu izmantošanas;

5.  atzīmē aktīvu iegādes programmas (AIP) labvēlīgo, lai gan nelielo ietekmi uz naudas un kredīta dinamiku, jo, neraugoties uz to, ka kredītu piešķiršana uzņēmumiem joprojām ir vāja, to veicina pakāpeniska mazāk stingru kredītu standartu piemērošana, pastāvīga jaunu kredītu piešķiršanas nosacījumu atvieglošana, noraidīto pieteikumu skaita samazināšanās, kredītu pieprasījumu skaita pieaugums un pakāpeniska privāto investīciju palielināšanās 2015. gada pirmajos trīs ceturkšņos, tomēr atzīmē arī to, ka šajā jomā joprojām saglabājas būtiskas atšķirības starp eurozonas valstīm; turklāt atzīmē, ka kopš AIP īstenošanas sākšanas vidēja termiņa inflācijas gaidas ir sākušas palielināties, pakāpeniski konverģējot 2 % mērķa virzienā, un vienlaikus ir mazinājies deflācijas slazda risks; prasa ECB aktīvu iegādes programmu iespēju robežās piemērot visām dalībvalstīm, izmantojot nediskriminācijas pieeju un vienlaikus ievērojot ECB saistošos noteikumus;

6.  sagaida, ka ECB saskaņā ar LESD 282. pantu sniegs ieguldījumu vispārējā ekonomikas politikā Savienībā un tās mērķu īstenošanā ar nosacījumu, ka netiek apdraudēts ECB galvenais uzdevums — cenu stabilitātes nodrošināšana;

7.  uzsver, ka minētais ECB ieguldījums ietver centienus palielināt zemu izmaksu aizdevumus reālajai ekonomikai un ekonomikas atveseļošanās atvieglošanu, lai veicinātu darbvietu izveidi, izaugsmi un stabilitāti;

8.  pauž bažas par ECB netradicionālo monetārās politikas instrumentu izmantošanas iespējamām neplānotajām sekām un ilgtermiņa ietekmi; apzinās, ka šo pasākumu īstenošanas pārtraukšana būs ļoti sarežģīta un tāpēc tā būs rūpīgi jāplāno, lai nepieļautu netīšus tirgus traucējumus, it īpaši attiecībā uz šādas pārtraukšanas pienācīgu, piesardzīgu un savlaicīgu pārvaldību; prasa ECB rūpīgi uzraudzīt ar tās iegādes programmu saistītos riskus; uzstāj, ka ar monetārās politikas palīdzību nav iespējams atrisināt daudzās dalībvalstīs pastāvošās fiskālās un ekonomiskās problēmas un ka ar to nevar aizstāt nepieciešamās ilgtspējīgās un sociāli līdzsvarotās strukturālās reformas, fiskālo konsolidāciju un konkrētiem mērķiem paredzētas investīcijas;

9.  pauž piesardzību attiecībā uz iespējamo finanšu stabilitātes apdraudējumu, ko rada zemu procentu likmju ieilgusī piemērošana atsevišķās dalībvalstīs, jo tā var negatīvi ietekmēt dzīvības apdrošināšanu un pensiju plānus; atzīst, ka ilgtermiņa procentu likmes atspoguļo pamatā esošos makroekonomiskos apstākļus un izvēli monetārās politikas jomā;

10.  prasa Komisijai nākt klajā ar priekšlikumiem, lai uzlabotu makroprudenciālo uzraudzību un paralēlās banku darbības nozarē riska mazināšanai pieejamos politikas instrumentus saistībā ar ECB gada pārskatā izteikto brīdinājumu, ka, ņemot vērā nebanku kredītstarpniecības nepārtraukto palašināšanos pēdējā desmitgadē, sasniedzot EUR 22 triljonus aktīvos, ir nepieciešamas turpmākas iniciatīvas, lai uzraudzītu un izvērtētu aizvien pieaugošās paralēlās banku darbības nozares vājās vietas;

11.  atzinīgi vērtē ECB 2012. gada augustā pausto stingro apņemšanos „darīt visu iespējamo”, lai aizsargātu euro;

12.  secina, ka programma valsts un privāto parāda vērtspapīru iegādei sekundārajos tirgos varētu būt efektīvāka;

13.  norāda uz bažām, kas paustas Tiesas 2015. gada 16. jūnija spriedumā lietā C-62/14, kurā apgalvots, ka ECB, pērkot valdības obligācijas otrreizējos tirgos, uzņemas būtisku zaudējumu risku, kā arī parāda atlaišanas risku; atzīmē, ka tajā pašā spriedumā ir paskaidrots, ka tas nemaina slēdzienu, ka ECB ir atļauts iegādāties valdības obligācijas sekundārajos tirgos un ka šādas iegādes nav pretrunā dalībvalstu monetāras finansēšanas aizliegumam;

14.  uzsver, ka augstais un atšķirīgais publiskā un privātā parāda līmenis dažās dalībvalstīs papildus banku darbības nozarē joprojām nenovērstajiem strukturālajiem trūkumiem ir šķērslis pareizai monetārās politikas transmisijai un ka ar ECB īstenotās netradicionālās monetārās politikas palīdzību vien šo situāciju nav iespējams mainīt;

15.  mudina tās eurozonas dalībvalstis, kurām piemēro makroekonomikas korekciju programmu, rīkoties saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulas (ES) Nr. 472/2013 7. panta 9. punktu un veikt publisko finanšu visaptverošu revīziju, lai cita starpā izvērtētu iemeslus, kuru dēļ radies pārmērīgi liels parāds, un konstatētu jebkādus iespējamos pārkāpumus; uzsver, ka šīs revīzijas mērķim vajadzētu būt panākt labāku izpratni par pagātnes kļūdām, nevis sākt ad hoc parāda pārstrukturēšanu, kas varētu no jauna izraisīt parādu krīzi dažās dalībvalstīs;

16.  uzsver, ka būtu pienācīgi jāievēro pastāvošais ekonomikas pārvaldības satvars un jānodrošina tā ievērošana, nenodalot lielās un mazās dalībvalstis; atkārtoti norāda, ka vidēja termiņa mērķa — nodrošināt budžeta stāvokli, kas ir tuvu līdzsvaram vai ar pārpalikumu cikliski koriģētā izteiksmē un atskaitot vienreizējos un pagaidu pasākumus, — īstenošana ļaus dalībvalstīm pārvarēt parastas cikliskās svārstības, vienlaikus nodrošinot, ka valsts budžeta deficīts nepārsniedz 3 % no IKP atsauces vērtības; uzskata — lai labāk atbalstītu stabilitāti un izaugsmi, būtu jāpiemēro visi ar pastiprināto Stabilitātes un izaugsmes paktu saistītie pastāvošie instrumenti;

17.  apstiprina savu apņemšanos ievērot Līgumos noteikto ECB neatkarību monetārās politikas īstenošanā; uzskata, ka centrālās bankas neatkarība ir izšķiroši svarīgs faktors, lai sasniegtu cenu stabilitātes uzturēšanas mērķi; uzsver, ka tādēļ visu valstu valdībām un publiskajām iestādēm būtu jāatturas prasīt ECB veikt konkrētas darbības;

18.  atgādina LESD 127. pantu, kas nosaka, ka ECB, neskarot tās galveno mērķi, proti, uzturēt cenu stabilitāti, atbalsta vispārējo ekonomikas politiku Savienībā un ka tas ir sīkāk izklāstīts LESD 282. pantā;

19.  vērš uzmanību uz LESD 123. pantu, Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtu 21. pantu un Padomes 1993. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 3603/93 7. pantu, kuros valstu centrālajām bankām un ECB noteikts aizliegums tieši pirkt parāda instrumentus, ko emitējusi ES vai dalībvalstu publiskās iestādes vai struktūras; tomēr atgādina, ka šādi pirkumi ir atļauti sekundārajos tirgos;

20.  atzinīgi vērtē ECB mēģinājumu palielināt inflāciju līdz līmenim, kas ir tuvu 2 %, jo šis pasākumus — ja to īsteno kopā ar konkrētiem mērķiem paredzētām investīcijām, vērienīgām un sociāli līdzsvarotām strukturālajām reformām un fiskālo konsolidāciju — var veicināt citu ES politikas nostādņu sekmīgu īstenošanu un pastiprināt konkurētspēju, ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu ES;

21.  atzinīgi vērtē ECB spertos soļus savu sanāksmju protokolu publicēšanas virzienā, un gaida, kad tā paziņos par turpmākiem pasākumiem, lai uzlabotu savu komunikācijas kanālu pārredzamību; uzskata, ka ir iespējams panākt vēl lielāku progresu, it īpaši attiecībā uz VUM;

22.  atzinīgi vērtē svarīgākajām centrālajām bankām raksturīgo nu jau vispārējo tendenci publiski paskaidrot monetāros lēmumus tūlīt pēc to pieņemšanas — prakse, ko iesāka ECB; turklāt atzinīgi vērtē skaidrāku un pārredzamāku ārkārtas likviditātes palīdzības procedūru publicēšanu attiecībā uz maksātspējīgām finanšu iestādēm (galvenokārt valstu bankām), kas saskaras ar īslaicīgām likviditātes problēmām;

23.  atgādina savu prasību ECB gada pārskatā iekļaut atgriezenisko saiti par Parlamenta ikgadējā ziņojumā sniegtajiem konstatējumiem; uzskata, ka būtu lietderīgi, ja ECB līdz ar monetāro un finanšu nosacījumu izvērtējumu savā paziņojumā, ko sagatavo pēc ECB Padomes ikmēneša sanāksmes, iekļautu arī izvērtējumu attiecībā uz plaisu starp potenciālajiem un faktiskajiem darbības rezultātiem visā eurozonā;

24.  atgādina — lai Parlamentam un plašākai sabiedrībai nodrošinātu monetārās politikas pārredzamību, liela nozīme ir ceturkšņa dialogam par monetārās politikas jautājumiem; atzinīgi vērtē ECB pārstāvju īstenoto praksi sniegt precīzas un detalizētas atbildes uz Parlamenta deputātu jautājumiem; atzinīgi vērtē arī ECB īstenoto praksi rakstiski sniegt papildu informāciju, ja diskusiju laikā sniegtās atbildes nav bijušas pilnībā apmierinošas un/vai visaptverošas;

25.  uzsver, ka ir skaidri jānošķir ECB kā uzraudzības iestādes loma un tās uzdevums īstenot monetāro politiku un ka šo abu funkciju kombinācijai nevajadzētu radīt interešu konfliktu; šajā sakarā atgādina pamatprincipu, kas paredz, ka instruments, ko izmanto gan monetārās, gan uzraudzības politikas izstrādē, būtu jāizvēlas atkarībā no sasniedzamā mērķa un risināmā jautājuma;

26.  uzsver nepieciešamību pēc demokrātiskas pārskatatbildības, ņemot vērā jaunos pienākumus, kas ECB uzticēti uzraudzības uzdevumu veikšanai, kā arī tās konsultatīvo lomu trijotnes un četrotnes programmās;

27.  uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas Sistēmisko risku kolēģija būtu organizatoriski neatkarīga, un aicina ECB apsvērt veidus, kā uzlabot šīs kolēģijas neatkarību;

28.  aicina ECB pilnībā pārstrādāt priekšlikumu par visaptverošas analītiskas kredīta datubāzes izveidi (Anacredit), īpaši ņemot vērā proporcionalitātes principu, un, to darot, galveno uzmanību pievērst atbilstošu robežvērtību noteikšanai, lai līdz minimumam samazinātu administratīvos izdevumus, it īpaši mazākām finanšu iestādēm;

29.  atzinīgi vērtē Mario Draghi 2015. gada 23. septembrī dialoga par monetārās politikas jautājumiem laikā pausto vēlmi informēt Eiropas Parlamentu par nostāju, ko ECB ieņēmusi dažādās struktūrās, piemēram, Finanšu stabilitātes padomē vai Bāzeles Banku uzraudzības komitejā;

30.  atgādina, ka ECB loma ietver finanšu stabilitātes aizsardzību un līdz ar to arī nepieciešamību nodrošināt pietiekamu likviditāti, lai nepieļautu noguldījumu masveida izņemšanu no maksātspējīgām bankām, kas ir savienotas ar Eurosistēmas tīklu;

31.  atgādina, ka ECB loma trijotnē un tagad četrotnē ir kodificēta divu tiesību aktu paketē (Regulas (ES) Nr. 472/2013 7. pants); pieņem zināšanai Tiesas 2015. gada 16. jūnija spriedumu lietā C-62/14 un aicina ECB to ņemt vērā, veicot savu darbību; mudina ECB no jauna izvērtēt un vajadzības gadījumā pastiprināt savu neatkarību no politiskiem lēmumiem;

32.  prasa rūpīgi izvērtēt trijotnes darbības veidu un ECB dalību trijotnē un četrotnē, lai noskaidrotu pienākumu apmēru un uzlabotu demokrātisko pārskatatbildību glābšanas programmu pieņemšanā un īstenošanā;

33.  atgādina Parlamenta 2014. gada 28. februāra ziņojumu par izmeklēšanu attiecībā uz trijotnes lomu un darbībām, kurā nākamā sasaukuma Parlaments tiek aicināts izmantot šo ziņojumu, izdarīt svarīgākos secinājumus un turpināt izmeklēšanu;

34.  aicina dalībvalstis, Padomi un ECB darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu dzimumu līdzsvaru ECB lēmumu pieņemšanas struktūrās un pievērst lielāku uzmanību šim faktoram, kad tiek atjaunināts šo struktūru, it īpaši padomes un valdes, sastāvs;

35.  atzīmē, ka 2015. gada 24. novembrī Komisija ierosināja eurozonas mēroga noguldījumu garantiju sistēmu attiecībā uz banku noguldījumiem;

36.  atzinīgi vērtē KTS projektu un tā potenciālu jauna līdzsvara izveidē starp finansēšanas kanāliem, nevis samazinot līdzekļus vai saglabājot tos pašreizējā līmenī, bet palielinot to apmēru un dažādojot tos, tādējādi veicinot eurozonas ekonomikas pārmērīgas atkarības no banku sistēmas mazināšanu un radot monetārajai savienībai izšķiroši svarīgu satricinājumu amortizatoru; tomēr brīdina, ka KTS nevajadzētu kavēt uz reālo ekonomiku orientētu individualizētu banku pakalpojumu sniegšanu, kas ir mazākiem uzņēmumiem vispiemērotākais finansēšanas veids;

37.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai.


Sarunu sākšana ar Austrāliju un Jaunzēlandi par brīvās tirdzniecības nolīgumu
PDF 330kWORD 81k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. februāra rezolūcija par sarunu sākšanu ar Austrāliju un Jaunzēlandi par brīvās tirdzniecības nolīgumu (2015/2932(RSP))
P8_TA(2016)0064B8-0250/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. oktobra paziņojumu „Tirdzniecība visiem. Ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Jean-Claude Juncker un Eiropadomes priekšsēdētāja Donald Tusk kopīgās deklarācijas ar Jaunzēlandes premjerministru John Key (2015. gada 29. oktobris) un ar Austrālijas premjerministru Malcolm Turnbull (2015. gada 15. novembris),

–  ņemot vērā 2008. gada 29. oktobra ES un Austrālijas partnerattiecību nolīgumu un 2007. gada 21. septembra ES un Jaunzēlandes kopīgo deklarāciju par attiecībām un sadarbību,

–  ņemot vērā citus ES un Austrālijas divpusējos nolīgumus, īpaši Savstarpējās atzīšanas nolīgumu attiecībā uz atbilstības novērtēšanu, sertifikātiem un marķējumiem un Nolīgumu par vīna tirdzniecību,

–  ņemot vērā citus ES un Jaunzēlandes divpusējos nolīgumus, īpaši Nolīgumu par sanitārajiem pasākumiem, kas piemērojami dzīvu dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu tirdzniecībai, un Savstarpējās atzīšanas nolīgumu attiecībā uz atbilstības novērtēšanu,

–  ņemot vērā agrākās rezolūcijas, īpaši 2012. gada 12. septembra nostāju par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Austrāliju, ar ko groza Nolīgumu par savstarpēju atzīšanu(1), un 2012. gada 12. septembra rezolūciju par Padomes lēmuma projektu par to, lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Jaunzēlandi, ar ko groza Nolīgumu par savstarpēju atzīšanu(2),

–  ņemot vērā paziņojumu pēc G20 valstu un valdību vadītāju sanāksmes, kas notika 2014. gada 15. un 16. novembrī Brisbenā,

–  ņemot vērā 2015. gada 22. aprīļa Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Austrālijas ārlietu ministra kopīgo deklarāciju „Ceļā uz ciešāku ES un Austrālijas partnerību” un 2014. gada 25. marta priekšsēdētāja Van Rompuy, priekšsēdētāja José Manuel Barroso un premjerministra John Key kopīgo deklarāciju par ciešāku partnerību starp Jaunzēlandi un Eiropas Savienību,

–  ņemot vērā dažu lauksaimniecības sektoru jutīgo raksturu šajās sarunās;

–  ņemot vērā, ka ES pašlaik īsteno sarunas ar tās galvenajiem tirdzniecības partneriem par daudziem nolīgumiem;

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 3. punktu un 218. pantu,

–  ņemot vērā Komisijai uzdoto jautājumu par sarunu sākšanu ar Austrāliju un Jaunzēlandi par brīvās tirdzniecības nolīgumu (O-000154/2015 – B8-0101/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Austrālija un Jaunzēlande ir vieni no senākajiem un tuvākajiem ES partneriem ar kopējām vērtībām un apņēmību veicināt labklājību un drošību globālā un uz noteikumiem balstītā sistēmā;

B.  tā kā ES, Austrālija un Jaunzēlande kopīgi strādā, lai atrisinātu plašu kopīgo problēmu loku, un sadarbojas vairākos starptautiskos forumos;

C.  tā kā ES un Jaunzēlande ir parakstījušas Nolīgumu par valsts iepirkumu un Austrālija pašlaik tam gatavojas pievienoties;

D.  tā kā ES, Austrālija un Jaunzēlande ir iesaistījušās daudzpusējās sarunās, lai vēl vairāk liberalizētu “vidi saudzējošu ražojumu tirdzniecību” (videi nekaitīgu produktu nolīgums) un pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu (TiSA);

E.  tā kā gan Austrālija, gan Jaunzēlande ir parakstījušas Klusā okeāna valstu partnerības (TPP) nolīgumu, par kuru nesen tika pabeigtas sarunas, un ir iesaistījušās pašreizējās sarunās par reģionālu visaptverošu ekonomikas partnerību (RCEP) Austrumāzijā, apvienojot Austrālijas un Jaunzēlandes svarīgākos tirdzniecības partnerus;

F.  tā kā Austrālija un Jaunzēlande ir divas no tikai sešiem PTO locekļiem, kuriem joprojām nav preferenciālas piekļuves ES tirgum vai ar kuriem nenotiek sarunas, lai tādu panāktu;

G.  tā kā gan Austrālija, gan Jaunzēlande ir divas valstis, kurās ir pilnībā nodrošināts tiesiskums un kuras šobrīd nodrošina stingru vides un cilvēktiesību, sociālo un darba tiesību aizsardzību;

H.  tā kā ES un Austrālijas un ES un Jaunzēlandes brīvās tirdzniecības nolīgumu noslēgšana ļautu padziļināt tirdzniecības un investīciju attiecības un tā kā nevar apsvērt brīvās tirdzniecības nolīgumu slēgšanu, ja tie nelabvēlīgi ietekmē līgumslēdzēju pušu spēju ieviest, uzturēt vai pastiprināt sociālos, vides un darba standartus;

I.  tā kā ES 2014. gada 30. jūlijā pabeidza sarunas par ES un Jaunzēlandes partnerības nolīgumu par attiecībām un sadarbību (PARC) un 2015. gada 22. aprīlī — par ES un Austrālijas pamatnolīgumu;

J.  tā kā ES ir trešais svarīgākais tirdzniecības partneris gan Austrālijai, gan Jaunzēlandei, kuras starp Eiropas Savienības lielākajiem tirdzniecības partneriem ieņem attiecīgi divdesmit pirmo un piecdesmit pirmo vietu (2014. gadā);

K.  tā kā Jaunzēlande ir viena no nedaudzām valstīm, kurās saskaņā ar Komisiju ir pietiekams privāto datu aizsardzības līmenis;

L.  tā kā modernu, tālejošu, līdzsvarotu un visaptverošu nolīgumu noslēgšana ekonomiskās attiecības paceltu jaunā līmenī;

M.  tā kā Parlamentam būs jāpieņem lēmums par piekrišanas sniegšanu iespējamiem ES un Austrālijas un ES un Jaunzēlandes brīvās tirdzniecības nolīgumiem,

1.  uzsver, ka padziļinātām ES un Āzijas un Klusā okeāna valstu reģiona attiecībām ir svarīga ietekme uz ekonomisko izaugsmi Eiropā un ka tas ir atspoguļots Eiropas Savienības tirdzniecības politikā; atzīst, ka Austrālija un Jaunzēlande ir svarīgas šīs stratēģijas daļas un ka tirdzniecības paplašināšana un padziļināšana ar šiem partneriem var palīdzēt šo mērķi sasniegt;

2.  atzinīgi vērtē gan Austrāliju, gan Jaunzēlandi par to spēcīgo un konsekvento iesaistīšanos daudzpusējās tirdzniecības darba kārtībā;

3.  uzskata, ka pilnu Savienības divpusējās un reģionālās sadarbības stratēģiju potenciālu var izmantot tikai tad, ja savstarpējības un savstarpēja labuma garā ir noslēgti kvalitatīvi brīvās tirdzniecības nolīgumi gan ar Austrāliju, gan Jaunzēlandi, vienlaikus nekādā gadījumā nesamazinot vai nenovirzot līdzekļus un uzmanību no mērķa sasniegt progresu attiecībā uz visām pusēm vai jau noslēgtu daudzpusējo un divpusējo nolīgumu īstenošanas;

4.  uzskata, ka sarunas par divu atsevišķu, modernu, tālejošu, līdzsvarotu un visaptverošu brīvās tirdzniecības nolīgumu (BTN) slēgšanu ar Austrāliju un Jaunzēlandi atbilstoši šo divu ekonomiku specifiskajām īpašībām ir pragmatisks veids, kā padziļināt divpusējās partnerattiecības un vēl vairāk pastiprināt jau nobriedušās divpusējās attiecības tirdzniecības un investīciju jomā, un tas palīdzētu mīkstināt nesen noslēgtās TPP potenciāli novirzošo ietekmi; paredz, ka sarunu rezultāti var kalpot kā paraugs turpmākajiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem;

5.  aicina Komisiju nolīguma darbības jomas izpētes laikā padziļināti pētīt visas papildu tirgus piekļuves iespējas Eiropas uzņēmumiem, īpaši MVU, kuras varētu nodrošināt iespējamie BTN ar Austrāliju un Jaunzēlandi, un izsvērt šīs iespējas attiecībā pret potenciālām aizsardzības interesēm, ņemot vērā to, ka gan Austrālijai, gan Jaunzēlandei ir jau salīdzinoši atklāti tirgi un ļoti zemi tarifi;

6.  uzsver, ka ambiciozajos nolīgumos starp trijām attīstītajām tautsaimniecībām saturīgā veidā ir jāiekļauj investīcijas, preču un pakalpojumu tirdzniecība (izmantojot jaunākos Eiropas Parlamenta ieteikumus par atrunām attiecībā uz politisku rīcības brīvību un jutīgām nozarēm), elektroniskā tirdzniecība, publiskais iepirkums, enerģētika, valsts uzņēmumi, konkurence, korupcijas apkarošana, reglamentējoši jautājumi tādās jomās kā sanitārie un fitosanitārie šķēršļi, tehnoloģiju izpēte un jo īpaši MVU vajadzības, un tie var uzlabot pasaules ekonomikas pārvaldību, izmantojot intensīvāku konverģenci un sadarbību starptautisko standartu jomā, nevājinot patērētāju (piemēram, pārtikas nekaitīgums), vides (piemēram, dzīvnieku veselība un labturība, augu veselība) vai sociālo un darba aizsardzību;

7.  uzsver, ka iespējamos nolīgumos pilnībā jāņem vērā un atsevišķā sadaļā jāiekļauj MVU vajadzības un intereses saistībā ar tirgus piekļuves veicināšanas jautājumiem, lai radītu konkrētas uzņēmējdarbības iespējas;

8.  uzskata, ka stingra un mērķtiecīga ilgtspējīgas attīstības sadaļa, kurā cita starpā ietverti darba pamatstandarti, četras SDO prioritārās pārvaldības konvencijas un daudzpusēji vides nolīgumi, ir neatņemama jebkura brīvās tirdzniecības nolīguma daļa; uzskata, ka nolīgumā ir jāparedz arī tas, ka tiek izveidots kopīgs pilsoniskais forums, kas novērotu un komentētu tā īstenošanu un to, kā puses ievēro saistības un pienākumus attiecībā uz cilvēktiesībām, darba standartiem un vides aizsardzību;

9.  norāda, ka lauksaimniecība ir ļoti jutīga nozare un ka galīgajā un līdzsvarotajā lauksaimniecības un zivsaimniecības nodaļas versijā pienācīgi jāņem vērā visu Eiropas ražotāju intereses, piemēram, gaļas, piena, cukura, labības un tekstilizstrādājumu ražotāju intereses, kā arī to intereses, kuri dzīvo tālākajos reģionos, piemēram, ieviešot pārejas periodus vai atbilstošas kvotas vai neuzņemoties saistības visjutīgākajos ekonomikas sektoros; uzskata, ka tikai tad ir iespējams veicināt konkurētspēju un dot labumu patērētājiem un ražotājiem; aicina iekļaut efektīvus divpusējus aizsardzības pasākumus, lai novērstu importa pieplūdumu, kas radītu vai varētu radīt nopietnu kaitējumu Eiropas ražotājiem jutīgās nozarēs, un īstenot īpašus pasākumus attiecībā uz jutīgiem ražojumiem no tālākiem reģioniem, piemēram, izslēdzot īpašos cukurus;

10.  uzsver, ka sarunās būtu jānonāk līdz stingriem un izpildāmiem noteikumiem, kas aptver intelektuālā īpašuma, tostarp ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu, atzīšanu un aizsardzību;

11.  aicina Komisiju iespējami drīz veikt visaptverošus potenciālo nolīgumu ilgtspējas ietekmes novērtējumus, lai varētu rūpīgi novērtēt iespējamos ieguvumus un zaudējumus no ES un Austrālijas un ES un Jaunzēlandes tirdzniecības un ieguldījumu attiecību paplašināšanas abu pušu iedzīvotāju un uzņēmumu interesēs, iekļaujot dalībvalstu tālākos reģionus un aizjūras zemes un teritorijas;

12.  aicina Komisiju noteikt, ka priekšnoteikums sarunu sākšanai ar Austrāliju un Jaunzēlandi ir visu pušu apņemšanās jau no paša sākuma vest sarunas pēc iespējas pārredzami un pilnībā ievērojot citās sarunās iedibināto paraugpraksi, un pastāvīgi iesaistoties dialogos ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību, kā arī paredzēt šajā sakarā sagaidāmo vērienīguma līmeni nolīguma darbības jomas izpētē;

13.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Austrālijas un Jaunzēlandes valdībai un parlamentam.

(1) OV C 353 E, 3.12.2013., 210. lpp.
(2) OV C 353 E, 3.12.2013., 210. lpp.


Saderīgu sistēmu ieviešana lolojumdzīvnieku reģistrēšanai dalībvalstīs
PDF 327kWORD 77k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. februāra rezolūcija par saderīgu sistēmu ieviešanu lolojumdzīvnieku reģistrēšanai dalībvalstīs (2016/2540(RSP))
P8_TA(2016)0065RC-B8-0251/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 4. februāra paziņojumu par savietojamu sistēmu ieviešanu lolojumdzīvnieku reģistrēšanai dalībvalstīs,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 43. pantu par kopējās lauksaimniecības politikas darbību,

–  ņemot vērā LESD 114. pantu par iekšējā tirgus izveidi un darbību,

–  ņemot vērā LESD 168. panta 4.punkta b) apakšpunktu par veterinārijas un fitosanitārijas pasākumiem,

–  ņemot vērā LESD 169. pantu par pasākumiem patērētāju tiesību aizsardzībai,

–  ņemot vērā LESD 13. pantu, kurā noteikts, ka, izstrādājot un īstenojot ES politikas virzienus, Savienībai un dalībvalstīm ir pilnībā jāņem vērā dzīvnieku labturības prasības, jo dzīvnieki ir jutīgas būtnes,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Regulu (ES) Nr. 576/2013 par lolojumdzīvnieku nekomerciālu pārvietošanu un Komisijas 2013. gada 28. jūnija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 577/2013 par identifikācijas dokumentu paraugiem suņu, kaķu un mājas sesku nekomerciālai pārvietošanai, teritoriju un trešo valstu saraksta izveidošanu un par deklarāciju formas, izkārtojuma un valodas prasībām atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 576/2013 paredzētajiem konkrētiem nosacījumiem,

–  ņemot vērā Padomes 1992. gada 13. jūlija Direktīvu 92/65/EEK, ar ko paredz dzīvnieku veselības prasības attiecībā uz tādu dzīvnieku, spermas, olšūnu un embriju tirdzniecību un importu Kopienā, uz kuriem neattiecas dzīvnieku veselības prasības, kas paredzētas īpašos Kopienas noteikumos, kuri minēti Direktīvas 90/425/EEK A(I) pielikumā,

–  ņemot vērā 2014. gada 15. aprīļa nostāju par priekšlikumu regulai par dzīvnieku veselību(1),

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un zivsaimniecības padomes 2010. gada 29. novembrī notikušās 3050. sanāksmes secinājumus par suņu un kaķu labturību,

–  ņemot vērā Padomes 1996. gada 9. decembra Regulu (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 23. augusta Īstenošanas regulu (ES) Nr. 792/2012, ar ko paredz noteikumus par to atļauju, sertifikātu un citu dokumentu veidlapu paraugiem, kas paredzēti Padomes Regulā (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību, un groza Komisijas Regulu (EK) Nr. 865/2006,

–  ņemot vērā 2015. gada 19. maija rezolūciju par drošāku veselības aprūpi Eiropā - pacientu drošības uzlabošana un cīņa pret mikrobu rezistenci(2),

–  ņemot vērā Lolojumdzīvnieku daudznozaru, starparodu un starpdisciplinārās stratēģiskās ideju laboratorijas veiktā pētījuma secinājumus par zoonozēm (Callisto projekts),

–  ņemot vērā pirmos rezultātus, kas gūti ES pētījumā par komercdarbībā izmantotiem suņiem un kaķiem, kurš tika veikts 12 dalībvalstīs saskaņā ar Regulai (ES) Nr. 576/2013 pievienoto Komisijas paziņojumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Komisija ir finansējusi pētījumu par komercpraksē iesaistītu suņu un kaķu labturību;

B.  tā kā nevalstiskās organizācijas, tiesībaizsardzības iestādes, kompetentās iestādes un veterināri ir snieguši pierādījumus par arvien plašāku lolojumdzīvnieku nelegālo tirdzniecību, kuras laikā bieži tiek pārkāpti lolojumdzīvnieku pārvietošanas shēmas noteikumi, kā arī notiek izvairīšanās no kontroles un dokumentu viltošana;

C.  tā kā nevalstiskās organizācijas, tiesībaizsardzības iestādes un kompetentās iestādes lolojumdzīvnieku, kā arī savvaļas un eksotisko dzīvnieku nelegālo tirdzniecību saista ar smago un organizēto noziedzību;

D.  tā kā, neraugoties uz nesen panāktajiem uzlabojumiem, joprojām pastāv nopietnas bažas attiecībā uz sniegto informāciju par lolojumdzīvnieku pasēm, īpaši par to, kā var pierādīt, ka uzrādītais dzīvnieka vecums ir pareizs;

E.  tā kā lolojumdzīvnieki, kas tiek tirgoti nelegāli, bieži vien ir audzēti sliktos apstākļos, tie ir slikti socializēti un tiem pastāv lielāks risks saslimt un tā kā 70 % no jaunajām, cilvēkus skarošajām slimībām, kas parādījušās pēdējo desmitgažu laikā, ir dzīvnieku izcelsmes slimības, un dzīvnieki, kas parasti tiek turēti kā lolojumdzīvnieki, pārnēsā vairāk nekā 100 zoonožu, tostarp, trakumsērgu;

F.  tā kā lielākajā daļā dalībvalstu jau pastāv prasības attiecībā uz lolojumdzīvnieku reģistrāciju un/vai identifikāciju; tā kā vairums šo datubāžu vēl nav savietojamas un ir ierobežotas iespējas izsekot dzīvniekiem, kuri tiek pārvietoti ES;

G.  tā kā saderīgas prasības attiecībā uz lolojumdzīvnieku identificēšanu un reģistrēšanu būtu nozīmīgs solis ceļā dzīvnieku labturības, kā arī sabiedrības un dzīvnieku veselības aizsardzību un nodrošinātu efektīvu lolojumdzīvnieku izsekojamību Savienībā;

H.  tā kā dažās dalībvalstīs (piemēram, Nīderlandē un Beļģijā) jau ir izveidoti ,,pozitīvie" saraksti attiecībā uz lolojumdzīvniekiem, kurus var turēt mājās un/vai pārdot,

1.  uzsver labvēlīgo ietekmi, kāda lolojumdzīvniekiem ir miljoniem to īpašnieku un ģimeņu dzīvē visā ES, un atkārtoti apliecina, ka īpašniekiem jābūt iespējai ceļot kopā ar saviem lolojumdzīvniekiem drošā un kontrolētā veidā visā Savienībā;

2.  atzinīgi vērtē uzlabojumus lolojumdzīvnieku pārvietošanas shēmās, kas ieviesti ar Regulu (ES) Nr. 576/2013, tostarp lolojumdzīvnieka pasē iekļautos papildu drošības elementus, un visus turpmākos uzlabojumus, kas tiks ieviesti, tiklīdz likumdevēji pieņems dzīvnieku veselības tiesību aktu;

3.  ar bažām norāda uz nevalstisko organizāciju, tiesībaizsardzības iestāžu, kompetento iestāžu un veterināru sniegtajiem pierādījumiem, kas skaidri liecina, ka arvien biežāk tiek pārkāpti lolojumdzīvnieku pārvietošanas shēmas noteikumi, izmantojot šo shēmu komerciālos nolūkos;

4.  norāda, ka nelegāli pārdotie lolojumdzīvnieki netiek vakcinēti, nesaņem nepieciešamos medikamentus vīrusa saslimšanas gadījumos, kā arī veterināro un sanitāro aprūpi, kā rezultātā tos bieži nākas ārstēt ar antibiotikām; uzsver, ka tas palielina risku, ka var palielināties mikrobu rezistence;

5.  ar bažām norāda uz to, ka palielinās tādu savvaļas dzīvnieku tirdzniecības, kā legālas, tā nelegālas, apjomi, kurus bieži tur kā lolojumdzīvniekus; norāda, ka savvaļas dzīvnieku turēšana mājās nopietni apdraud gan šo dzīvnieku labturību, gan cilvēku veselību un drošību; norāda, ka šādai tirdzniecībai ir nopietna ietekme uz sugām, kas tiek ķertas savvaļā, lai iegūtu dzīvniekus tirgošanai; aicina Komisiju pieņemt stingrus un efektīvus pasākumus, lai cīnītos pret nelegālu tirdzniecību ar lolojumdzīvniekiem, tostarp savvaļas dzīvniekiem, kuri tiek turēti kā lolojumdzīvnieki;

6.  norāda, ka, lai arī daudzām dalībvalstīm ir obligātas lolojumdzīvnieku identifikācijas un reģistrācijas sistēmas, pastāv atšķirības attiecībā uz informāciju, ko šajās sistēmās iekļauj, uz dzīvniekiem, uz kuriem attiecas šīs identifikācijas un reģistrācijas prasības, un pārvaldības līmeni, kurā informācija tiek uzglabāta;

7.  norāda, ka saderīgas identificēšanas un reģistrēšanas prasības suņiem (Canis lupus familiaris) un kaķiem (Felis silvestris catus) samazinātu dzīvnieku dokumentu viltošanu un nelegālu tirdzniecību, tādējādi uzlabojot dzīvnieku labturību un aizsargājot sabiedrības un dzīvnieku veselību, kā arī nodrošinot efektīvu dzīvnieku izsekojamību Savienībā;

8.  aicina Komisiju, kad stāsies spēkā Regula par pārnēsājamām dzīvnieku slimībām, nekavējoties pieņemt deleģēto aktu, ar kuru atbilstīgi regulas 108., 109. un 118. pantam paredz noteikumus par detalizētām un saderīgām sistēmām, līdzekļiem un metodēm suņu (Canis lupus familiaris) un kaķu (Felis silvestris catus) identifikācijai un reģistrācijai; uzsver, ka dati par lolojumdzīvnieku īpašniekiem un pārdevējiem būtu jāglabā un jāapstrādā atbilstīgi attiecīgajiem ES juridiski saistošajiem personas datu aizsardzības standartiem;

9.  aicina Komisiju, kad stāsies spēkā Regula par pārnēsājamām dzīvnieku slimībām, apsvērt iespēju pieņemt deleģētos aktus, ar kuriem atbilstīgi regulas 108., 109. un 118. pantam paredz noteikumus par detalizētām un saderīgām sistēmām, līdzekļiem un metodēm minētās regulas I pielikumā iekļautu lolojumdzīvnieku identifikācijai un reģistrācijai;

10.  mudina Komisiju bez vilcināšanās publicēt pētījuma par komercpraksē iesaistītu suņu un kaķu labturību secinājumus;

11.  uzskata, ka labums no visā ES saderīgām identificēšanas sistēmas un reģistrēšanas prasībām lolojumdzīvniekiem būs plašāks par nelegālās tirdzniecības apkarošanu; uzskata, ka starp ieguvumiem būs arī iespēja noteikt slimību izcelsmes avotus un risināt problēmas, kas saistītas ar dzīvnieku ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī citas dzīvnieku labturības problēmas;

12.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0381.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0197.


Humanitārā situācija Jemenā
PDF 476kWORD 87k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. februāra rezolūcija par humanitāro situāciju Jemenā (2016/2515(RSP))
P8_TA(2016)0066RC-B8-0151/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par Jemenu un it īpaši 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par stāvokli Jemenā(1),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini un humānās palīdzības un krīžu pārvarēšanas komisāra Christos Stylianides 2016. gada 10. janvāra kopīgo paziņojumu par uzbrukumu Médecins Sans Frontières (“Ārsti bez robežām”) (MSF) veselības centram Jemenā,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2015. gada 15. decembra paziņojumu par ANO atviegloto sarunu par Jemenu atsākšanu un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini un humānās palīdzības un krīžu pārvarēšanas komisāra Christos Stylianides 2015. gada 2. oktobra kopīgo paziņojumu par Jemenu,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes secinājumus par Jemenu, jo īpaši 2015. gada 20. aprīlī pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas par Jemenu, jo īpaši Rezolūciju Nr. 2216 (2015), Rezolūciju Nr. 2201 (2015) un Rezolūciju Nr. 2140 (2014),

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra runaspersonas 2016. gada 10. janvāra un 2016. gada 8. janvāra paziņojumus par Jemenu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā pašreizējo krīzi Jemenā ir izraisījusi iepriekšējo valdību nespēja apmierināt Jemenas iedzīvotāju leģitīmo tieksmi pēc demokrātijas, ekonomiskās un sociālās attīstības, stabilitātes un drošības; tā kā šī nespēja ir radījusi labvēlīgus apstākļus, lai izplatītos vardarbīgi konflikti, jo nav izveidota iekļaujoša valdība, nedarbojas patiesa varas dalīšana, sistemātiski netiek ņemta vērā spriedze starp daudzajām valstī dzīvojošām ciltīm, valda nedrošība un ir paralizēta ekonomika;

B.  tā kā Saūda Arābijas vadītā militārā intervence Jemenā, kuru pieprasīja Jemenas prezidents Abd Rabbuh Mansur Hadi, tostarp starptautiski aizliegto kasešu bumbu izmantošana, ir izraisījusi katastrofālu humanitāro situāciju, kas skar iedzīvotājus visā valstī, nopietni ietekmē visu reģionu un apdraud starptautisko mieru un drošību; tā kā pašreizējā militārā konflikta saasinājuma pirmie upuri ir Jemenas civiliedzīvotāji, kuru dzīves apstākļi jau tāpat ir smagi;

C.  tā kā hūsītu nemiernieki ir aplenkuši Jemenas trešo lielāko pilsētu — Taizu, traucējot humānās palīdzības piegādi; tā kā saskaņā ar ANO ģenerālsekretāra vietnieka humānās palīdzības jautājumos un ārkārtas palīdzības koordinatora Stephen O’Brien sniegto informāciju aptuveni 200 000 aplenkumā atrodošos civiliedzīvotāju kritiski trūkst ūdens, pārtikas, medicīniskās palīdzības un cita veida palīdzības un aizsardzības, kas nepieciešama dzīvības glābšanai;

D.  tā kā kopš konflikta sākuma ir nogalināti vismaz 5979 cilvēku, no kuriem vismaz puse ir civiliedzīvotāji, un ievainoti 28 208 cilvēku; tā kā upuru vidū ir simtiem sieviešu un bērnu; tā kā humanitārā ietekme uz civiliedzīvotājiem, ko rada kaujas starp dažādiem paramilitāriem grupējumiem, bombardēšana un pamatpakalpojumu pārtraukšana, sasniedz satraucošus apmērus;

E.  tā kā saskaņā ar 2015. gada novembrī klajā laisto 2016. gada pārskatu par humānajām vajadzībām 21,2 miljoniem cilvēku, proti, 82 % iedzīvotāju, pašlaik ir nepieciešama kaut kāda veida humānā palīdzība; tā kā saskaņā ar aplēsēm gandrīz 2,1 miljons cilvēku pašlaik cieš no uztura nepietiekamības, tai skaitā vairāk nekā 1,3 miljoni bērnu cieš no akūtas uztura nepietiekamības;

F.  tā kā ES kā jaunu humāno palīdzību krīzes pārvarēšanai Jemenā un tās ietekmes uz Āfrikas ragu novēršanai 2015. gadā nodrošināja EUR 52 miljonus; tā kā ES piešķirs summu līdz EUR 2 miljonu apmērā ANO verifikācijas un inspekcijas mehānisma izveidei attiecībā uz kravu komercpārvadājumiem uz Jemenu, tādējādi atvieglojot komercpreču un humānās palīdzības netraucētu plūsmu uz šo valsti,

G.  tā kā daudzi ziņojumi liecina par to, ka Saūda Arābijas vadītās militārās koalīcijas veiktie gaisa uzbrukumi Jemenā ir trāpījuši civiliem objektiem, tostarp slimnīcām, skolām, tirgiem, graudu noliktavām, ostām un pārvietoto personu nometnēm, nodarot nopietnus bojājumus infrastruktūrai, kas ir stratēģiski svarīga palīdzības piegādei, un tādējādi vēl vairāk pastiprinot akūto pārtikas un degvielas trūkumu valstī; tā kā 2016. gada 10. janvārī tika bombardēta Médecins Sans Frontières (MSF) atbalstīta slimnīca Jemenas ziemeļos, kā rezultātā vismaz seši cilvēki tika nogalināti, ducis tika ievainoti, tostarp MSF darbinieki, un tika nopietni bojātas slimnīcas telpas un medicīniskais aprīkojums; tā kā šī bombardēšana bija visnesenākā no daudzajiem uzbrukumiem veselības aprūpes iestādēm; tā kā ir neatgriezeniski bojāti vai iznīcināti arī daudzi vēstures pieminekļi un arheoloģiskās vietas, tostarp vairākas daļas no Sanas vecpilsētas, kas ir UNESCO pasaules mantojuma sarakstā iekļauts objekts;

H.  tā kā samazinātās ostu jaudas un bojātās infrastruktūras un aprīkojuma izraisītā sastrēguma dēļ valsti sasniedz tikai 15 % no pirmskrīzes degvielas importa apjoma; tā kā saskaņā ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas integrēto pārtikas nodrošinājuma pakāpju klasifikāciju astoņas muhāfazas (Saada, Hadža, Hudeida, Taiza, Dalī, Lehidža, Abjāna un Hadramauta) pašlaik tiek klasificētas kā tādas, kurās pārtikas nodrošinājums ir kritiskā līmenī;

I.  tā kā saskaņā ar organizācijas Save the Children („Glābiet bērnus”) sniegto informāciju kauju vai degvielas trūkuma dēļ vismaz 18 no 22 valsts muhāfazām ir slēgtas slimnīcas vai ir nopietni traucēta to darbība; tā kā ir īpaši jāatzīmē tas, ka tika slēgti 153 veselības centri, kas iepriekš nodrošināja ar uzturu vairāk nekā 450 000 riskam pakļautu bērnu, kā arī 158 ambulatorās klīnikas, kuras atbildēja par veselības aprūpes pamatpakalpojumu sniegšanu gandrīz pusmiljonam bērnu vecumā līdz 5 gadiem;

J.  tā kā saskaņā ar UNICEF sniegto informāciju konflikts Jemenā ir būtiski ietekmējis arī izglītības pieejamību bērniem, jo 3584 jeb vienas ceturtās daļas skolu slēgšanas rezultātā izglītība vairs nav pieejama aptuveni 2 miljoniem bērnu; tā kā 860 no šīm skolām ir sapostītas vai arī tajās ir izmitinātas pārvietotās personas;

K.  tā kā 2015. gada 15. decembrī tika paziņots par uguns pārtraukšanu visā valstī, taču šis paziņojums ļoti bieži netiek ievērots; tā kā 2015. gada decembra vidū Šveicē notikušajās miera sarunās karojošajām pusēm neizdevās panākt nekādu būtisku progresu attiecībā uz konflikta izbeigšanu; tā kā 2016. gada 14. janvārī paredzētā ANO vadīto miera sarunu atsākšana ANO īpašā sūtņa Jemenā Ismail Ould Cheikh Ahmed aizbildnībā tika uz laiku atlikta nepārtrauktās vardarbības dēļ;

L.  tā kā stāvoklis Jemenā nopietni apdraud attiecīgā reģiona, it īpaši Āfrikas raga, Sarkanās jūras un plašākā Tuvo Austrumu reģiona, stabilitāti; tā kā Al Qaeda Arābijas pussalā ir spējusi izmantot politiskās un drošības situācijas pasliktināšanos Jemenā, paplašinot savu klātbūtni un palielinot teroristu uzbrukumu skaitu un mērogu; tā kā t. s. Islāma valsts (ISIS)/ Da’esh ir iedibinājusi klātbūtni Jemenā un veikusi teroristu uzbrukumus šiītu mošejām, nogalinot simtiem cilvēku;

M.  tā kā stabila un droša Jemenas valsts, kam ir pienācīgi funkcionējoša valdība, ir izšķiroši svarīga, lai varētu īstenot starptautiskos centienus ekstrēmisma un vardarbības apkarošanā šajā reģionā un ārpus tā, kā arī lai panāktu mieru un stabilitāti pašā Jemenā;

N.  tā kā dažas ES dalībvalstis kopš kara sākuma ir turpinājušas atļaut ieroču un ar tiem saistītā aprīkojuma sūtījumus uz Saūda Arābiju; tā kā šādi sūtījumi ir pretrunā Kopējai nostājai 2008/944/KĀDP attiecībā uz ieroču eksporta kontroli, kura skaidri paredz, ka ES dalībvalstis nepiešķir ieroču eksporta atļauju, ja pastāv skaidrs risks, ka eksportam paredzēto militāro tehnoloģiju vai aprīkojumu varētu izmantot, lai izdarītu smagus starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus un lai apdraudētu mieru, drošību un stabilitāti attiecīgajā reģionā,

1.  pauž nopietnas bažas par satraucošo humanitārās situācijas pasliktināšanos Jemenā, kurai ir raksturīga plaši izplatīta nedrošība attiecībā uz uztura pieejamību un akūta uztura nepietiekamība, neselektīvi uzbrukumi civiliedzīvotājiem un medicīniskajam un palīdzības sniegšanas personālam un civilās un medicīniskās infrastruktūras iznīcināšana jau iepriekš pastāvējušā valsts iekšējā konflikta un Saūda Arābijas vadītās koalīcijas no gaisa veikto uzbrukumu un sauszemes cīņu un apšaudes pastiprināšanās rezultātā, neraugoties uz atkārtotajiem aicinājumiem atjaunot karadarbības pārtraukumu; pauž dziļu nožēlu par konflikta rezultātā zaudētajām dzīvībām un karadarbības skarto cilvēku ciešanām un izsaka līdzjūtību cietušo ģimenēm; atkārtoti apstiprina savu apņemšanos turpināt atbalstīt Jemenu un tās iedzīvotājus;

2.  pauž nopietnas bažas par Saūda Arābijas vadītās koalīcijas uzbrukumiem no gaisa un Jemenai uzspiesto jūras blokādi, kas ir izraisījuši tūkstošiem cilvēku nāvi, vēl vairāk destabilizējuši situāciju Jemenā, iznīcinājuši valsts fizisko infrastruktūru, radījuši nestabilitāti, kuru ir izmantojušas teroristu un ekstrēmistu organizācijas, tādas kā ISIS/Da’esh un Al Qaeda Arābijas pussalā, un ir pasliktinājuši jau tā kritisko humanitāro situāciju; stingri nosoda arī hūsītu, kurus atbalsta Irāna, destabilizējošo un vardarbīgo rīcību, tostarp Taizas pilsētas aplenkšanu, kam arī bija postoša humanitārā ietekme uz šīs pilsētas iedzīvotājiem;

3.  uzsver, ka ir nepieciešama koordinēta humānās palīdzības sniegšana ANO vadībā, un mudina visas valstis sniegt ieguldījumu humanitāro vajadzību apmierināšanā; mudina visas puses saskaņā ar objektivitātes, neitralitātes un neatkarības principiem, izmantojot ANO un starptautiskos humanitāros kanālus, ļaut ievest valstī un piegādāt steidzami nepieciešamo pārtiku, medikamentus un degvielu, kā arī ļaut sniegt cita veida nepieciešamo palīdzību, lai apmierinātu krīzes skarto civiliedzīvotāju steidzamās vajadzības; prasa nodrošināt humanitāro pauzi, lai dzīvības glābšanai nepieciešamā palīdzība varētu steidzami sasniegt Jemenas iedzīvotājus; atgādina, ka tādēļ ir ļoti svarīgi vēl vairāk atvieglot kravu komercpārvadājumu piekļuvi Jemenai;

4.  aicina visas puses ievērot starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās cilvēktiesības, nodrošināt civiliedzīvotāju aizsardzību un atturēties no tiešas uzbrukumu mērķēšanas uz civilo infrastruktūru, it īpaši uz medicīniskajām telpām un aprīkojumu un ūdensapgādes sistēmām; prasa veikt neatkarīgu izmeklēšanu par visiem iespējamiem cietsirdīgas izturēšanās pret civiliedzīvotājiem un viņu spīdzināšanas un apzinātas nogalināšanas gadījumiem, kā arī par citiem starptautisko cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem;

5.  atgādina visām pusēm, ka slimnīcu un medicīniskā personāla aizsardzību skaidri paredz starptautiskās humanitārās tiesības un ka apzināta uzbrukumu mērķēšanas uz civiliedzīvotājiem un civilo infrastruktūru ir kara noziegums; prasa veikt objektīvu un neatkarīgu izmeklēšanu par visiem iespējamiem starptautisko cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, tostarp nesenajiem uzbrukumiem, kuru mērķis bija humanitārā infrastruktūra un personāls; aicina visas puses ievērot visu Jemenas iedzīvotāju cilvēktiesības un brīvības un uzsver, ka ir svarīgi uzlabot visu valstī strādājošo miera uzturēšanas un humanitāro misiju darbinieku, tostarp palīdzības sniedzēju, ārstu un žurnālistu, drošību;

6.  prasa ES efektīvi veicināt starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu, kā noteikts attiecīgajās ES pamatnostādnēs; īpaši uzsver, ka Eiropas Savienībai politiskajā dialogā ar Saūda Arābiju ir jāizvirza jautājums par nepieciešamību ievērot starptautiskās humanitārās tiesības un gadījumā, ja šāds dialogs nesniegtu cerētos rezultātus, jāapsver citi pasākumi saskaņā ar ES pamatnostādnēm par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu;

7.  ņemot vērā iespējamos Saūda Arābijas izdarītos nopietnos starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus Jemenā un to, ka tādējādi turpmāka ieroču pārdošanas Saūda Arābijai atļaušana būtu pretrunā Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējai nostājai 2008/944/KĀDP, aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos nākt klajā ar iniciatīvu, kuras mērķis ir ES ieroču embargo noteikšana pret Saūda Arābiju;

8.  uzskata, ka Saūda Arābija un Irāna var palīdzēt novērst šo krīzi, un mudina abas puses rīkoties pragmatiski un godprātīgi, lai izbeigtu karadarbību Jemenā;

9.  uzsver, ka tikai politisks, iekļaujošs un sarunu ceļā panākts konflikta risinājums var atjaunot mieru un saglabāt Jemenas vienotību, suverenitāti, neatkarību un teritoriālo integritāti; mudina visas puses pēc iespējas drīzāk godprātīgi un neizvirzot nekādus nosacījumus, iesaistīties jaunā ANO vadītā miera sarunu kārtā, tostarp risinot savas nesaskaņas ar dialoga un apspriešanās palīdzību, atsakoties no vardarbības aktiem politisku mērķu sasniegšanai un atturoties no provokācijām un jebkādām vienpusējām darbībām nolūkā apdraudēt politisko atrisinājumu; atbalsta ANO īpašā sūtņa Ismail Ould Cheikh Ahmed centienus uzturēt ANO atvieglotās miera sarunas saskaņā ar Persijas līča sadarbības padomes iniciatīvu, Nacionālā dialoga konferences rezultātiem un attiecīgajām ANO Drošības padomes rezolūcijām, it īpaši rezolūcijām Nr. 2140(2014) un Nr. 2216(2015);

10.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes ģenerālsekretāram, Arābu valstu līgas ģenerālsekretāram un Jemenas valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0270.

Juridisks paziņojums