Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2015/2094(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0053/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0053/2016

Debates :

PV 27/04/2016 - 21
CRE 27/04/2016 - 21

Balsojumi :

PV 28/04/2016 - 4.67
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0203

Pieņemtie teksti
PDF 397kWORD 171k
Ceturtdiena, 2016. gada 28. aprīlis - Brisele Galīgā redakcija
Mājsaimniecībās nodarbinātās sievietes un aprūpētājas Eiropas Savienībā
P8_TA(2016)0203A8-0053/2016

Eiropas Parlamenta 2016. gada 28. aprīļa rezolūcija par mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un aprūpētājām Eiropas Savienībā (2015/2094(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā preambulu, kā arī 3. un 6. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 1., 3., 5., 27., 31., 32., 33. un 47. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, jo īpaši tās 4. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka nevienu cilvēku nedrīkst turēt verdzībā vai nebrīvē, un 14. pantu par diskriminācijas aizliegumu,

–  ņemot vērā ANO 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā 1996. gada 3. maija Eiropas Sociālo hartu, jo īpaši tās I sadaļu un II sadaļas 3. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 6. jūnija paziņojumu par ES stratēģisko satvaru par drošību un veselības aizsardzību darbā no 2014. līdz 2020. gadam (COM(2014)0332),

–  ņemot vērā 2010. gada 19. oktobra rezolūciju par sievietēm nestabilās darba attiecībās(1),

–  ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par netipiskiem līgumiem, drošu profesionālo izaugsmi un jauniem sociālā dialoga veidiem(2),

–  ņemot vērā 2001. gada 20. septembra rezolūciju par uzmākšanos darba vietā(3),

–  ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) 2013. gada ziņojumu „Sievietes, vīrieši un darba apstākļi Eiropā”,

–  ņemot vērā Eurofound 2008. gada ziņojumu „Pasākumi nedeklarēta darba novēršanai Eiropas Savienībā” un 2013. gada ziņojumu „Nedeklarēta darba novēršana 27 ES dalībvalstīs un Norvēģijā — kopš 2008. gada īstenotās pieejas un pasākumi”,

–  ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2006. gada 24. maija paziņojumu „Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem — Eiropas Savienības ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē” (COM(2006)0249),

–  ņemot vērā Pamattiesību aģentūras (FRA) 2015. gada ziņojumu „Darbaspēka smaga ekspluatācija — darbinieki, kas pārvietojas Eiropas Savienībā vai tās robežās. Valstu pienākumi un upuru tiesības”,

–  ņemot vērā FRA 2011. gada ziņojumu „Mājsaimniecībās nodarbināti neatbilstīgi ieceļojušie migranti — pamattiesību jautājumi, kas jārisina Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(5),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 16. oktobra atzinumu par pakalpojumu izveidi ģimenes vajadzībām, lai palielinātu nodarbinātības līmeni un veicinātu vīriešu un sieviešu līdztiesību darba vietā,

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada(6),

–  ņemot vērā 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā(7),

–  ņemot vērā 2008. gada 18. novembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par to, kā piemērot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm(8),

–  ņemot vērā Eurofound 2007. gada ziņojumu „Darba apstākļi Eiropas Savienībā — dzimumu līdztiesības perspektīva”,

–  ņemot vērā Eurofound 2014. gada ziņojumu „Aprūpes sektors — darba apstākļi un nodarbinātības kvalitāte”,

–  ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par migrantēm bez personu apliecinošiem dokumentiem Eiropas Savienībā(9),

–  ņemot vērā 1990. gada 18. decembra Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

–  ņemot vērā 1977. gada 24. novembra Eiropas Konvenciju par migrējošo darba ņēmēju juridisko statusu,

–  ņemot vērā 1961. gada 18. aprīļa Vīnes Konvenciju par diplomātiskajiem sakariem,

–  ņemot vērā ANO 2006. gada 13. decembra Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā Eurofound 2011. gada ziņojumu „Uzņēmumu iniciatīvas, kas paredzētas strādājošajiem, kuru aprūpē ir bērni vai pieaugušie ar invaliditāti”,

–  ņemot vērā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par pirmspensijas vecuma sieviešu stāvokli(10),

–  ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas un Komisijas kopīgi sagatavoto 2014. gada 10. oktobra ziņojumu „Atbilstoša sociālā aizsardzība ilgtermiņa aprūpes vajadzībām novecojošā sabiedrībā”,

–  ņemot vērā Eurofound 2015. gada ziņojumu „Darbs un aprūpes pienākumi — saskaņošanas pasākumi demogrāfisku pārmaiņu apstākļos”,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētās nodaļas 2010. gada 26. maija atzinumu „Profesionālu darba vietu izveide mājsaimniecības pakalpojumu jomā”(11),

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvenciju Nr. 189 un Ieteikumu Nr. 201 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām, kurus pieņēma SDO Starptautiskajā Darba konferencē 2011. gada 16. jūnijā,

–  ņemot vērā Padomes Lēmumu 2014/51/ES, ar kuru dalībvalstīm atļauj Eiropas Savienības interesēs ratificēt Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 2011. gada Konvenciju par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām (Konvencija Nr. 189)(12),

–  ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par priekšlikumu SDO konvencijai un konvencijas papildu ieteikumam par mājkalpotāju darbu(13),

–  ņemot vērā SDO ziņojumus IV(1) un IV(2) „Pienācīgs darbs mājsaimniecībās nodarbinātām personām”, kurus izstrādāja Starptautiskās Darba konferences 99. sesijā 2010. gada jūnijā, un ziņojumus IV(1) un IV(2) (publicēti divos sējumos) „Pienācīgs darbs mājsaimniecībās nodarbinātām personām”, kurus izstrādāja Starptautiskās Darba konferences 100. sesijā 2011. gada jūnijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0053/2016),

A.  tā kā saskaņā ar SDO Konvenciju Nr. 189 „mājsaimniecībā nodarbināta persona” ir persona, kas veic darbu mājsaimniecībā, iesaistoties darba attiecībās, neatkarīgi no tā, vai šis darbs tiek veikts vienā vai vairākās mājsaimniecībās, bet persona, kas darbu mājsaimniecībā veic tikai laiku pa laikam vai neregulāri un nav iesaistījusies darba attiecībās, nav mājsaimniecībā nodarbināta persona;

B.  tā kā „aprūpe” ir darbs, ko veic publiskās vai privātās iestādēs vai privātā(-s) mājsaimniecībā(-s), lai nodrošinātu personīgu aprūpi bērniem, cilvēkiem, kas ir veci, slimi vai ar invaliditāti; tā kā aprūpes darbu var veikt profesionāli aprūpētāji, kurus var pieņemt darbā publiskas vai privātas struktūras vai ģimenes, vai arī kuri var būt pašnodarbinātas personas un/vai neprofesionālie aprūpētāji, kas parasti ir ģimenes locekļi;

C.  tā kā termins „mājsaimniecībā nodarbināta persona un aprūpētājs” aptver dažādas darba ņēmēju kategorijas, tostarp arī darba ņēmējus, kas dzīvo pie aprūpējamā, ārējus darba ņēmējus, darba ņēmējus, kas veic daļlaika darbu vairākās mājsaimniecībās, ģimenes locekļus, kas veic šādus darba pienākumus, dienas vai nakts aprūpes darbiniekus, bērnu pieskatītājus, viesaukles un dārzniekus, kuru reālā situācija un apstākļi var ievērojami atšķirties;

D.  tā kā saskaņā ar SDO datiem 2010. gadā pasaulē mājsaimniecības darba sektorā bija nodarbināti vairāk nekā 52 miljoni cilvēku un vēl 7,4 miljoni šajā sektorā strādājošo bija jaunāki par 15 gadiem, un tas atbilst 5–9 % no kopējā nodarbinātības līmeņa rūpnieciski attīstītajās valstīs; tā kā saskaņā ar SDO konstatējumiem lielākā daļa šajā sektorā nodarbināto personu ir sievietes, 2010. gadā veidojot 83 % no kopējā mājsaimniecībās nodarbināto personu skaita, un Eiropas Savienībā šajā sektorā ir nodarbināti 2,5 miljoni cilvēku, no kuriem 88 % ir sievietes; tā kā šajā sektorā nodarbināto personu vidū ir vērojams izteikti liels sieviešu īpatsvars; tā kā mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji ievērojami palīdz sasniegt stratēģijā „Eiropa 2020” noteiktos dzimumu līdztiesības mērķus, efektīvi nodrošinot infrastruktūru darba un personīgās dzīves līdzsvara panākšanai daudzās ģimenēs Eiropas Savienībā;

E.  tā kā profesionālizācija ir nodarbinātības un sociālās aizsardzības tiesību piešķiršana noteiktas nozares darba ņēmējiem; tā kā mājsaimniecības darbu un aprūpi var profesionalizēt, apvienojot publisko finansējumu (nodokļu atvieglojumi), sociālo finansējumu (ģimenes pabalsti, palīdzība uzņēmumiem, savstarpējas apdrošināšanas sabiedrībām un veselības apdrošināšanai, uzņēmumu padomēm u. c.) un privāto finansējumu (privātpersonu veikta pakalpojumu apmaksa);

F.  tā kā abās jomās ir plaši izplatīts nelegāls darbs un darba ņēmēju ekspluatēšana;

G.  tā kā mājsaimniecības darbam vai aprūpei ir galvenokārt raksturīgi šādi riski: darba nestabilitāte, ģeogrāfiskā mobilitāte, neparedzams darba laiks, sezonalitāte, mainīgums, darbvietas drošības trūkums, nepastāvīgums, kā arī tas, ka darbs lielākoties ir nedeklarēts;

H.  tā kā saskaņā ar SDO datiem 29,9 % no mājsaimniecībās nodarbinātajām personām nav iekļauti valstu darba tiesību aktos un mājsaimniecībās nodarbināto personu un aprūpētāju darbs dalībvalstīs vēl joprojām tiek ļoti reti un nevienmērīgi reglamentēts, un tā rezultātā mājsaimniecībās nodarbinātas personas parasti netiek uzskatītas par tipiskiem vai parastiem darba ņēmējiem, tādējādi nopietni ierobežojot viņu nodarbinātības tiesības un sociālo aizsardzību(14);

I.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem, kas nav iekļauti darba tiesību aktos, nevar tikt garantēta droša un veselībai nekaitīga darba vide un šīs personas tiek ievērojami diskriminētas attiecībā uz viņām nodrošināto tiesību un aizsardzības līmeni salīdzinājumā ar valsts vispārējiem standartiem; tā kā šīm personām turklāt nav tiesību pievienoties arodbiedrībām vai kā citādi iesaistīties darba koplīguma slēgšanas sarunās vai arī viņas nav informētas par šādu iespēju, vai arī, to darot, saskaras ar grūtībām, kas viņas padara īpaši neaizsargātas, it sevišķi ierobežotā sociālā nodrošinājuma seguma dēļ (īpaši saistībā ar bezdarbnieka pabalstiem, slimības un nelaimes gadījumu pabalstiem, kā arī grūtniecības un dzemdību, bērna kopšanas un cita veida atvaļinājumiem, kas saistīti ar aprūpi) un tādēļ, ka šīm personām bieži vien netiek nodrošināta aizsardzība atlaišanas gadījumā;

J.  tā kā dažās dalībvalstīs joprojām netiek ievēroti un piemēroti spēkā esoši valsts tiesību akti mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju darba tiesību aizsardzībai;

K.  tā kā šī sektora pareiza reglamentēšana palīdzētu cīnīties pret nedeklarētu darbu;

L.  tā kā daži atbalsta pasākumi šajā sektorā, piemēram, nodokļu samazināšana mājsaimniecības pakalpojumiem Zviedrijā, pakalpojumu apmaksas čeki Francijā vai pakalpojumu kuponi Beļģijā, ir izrādījušies efektīvi nedeklarēta darba samazināšanā, darba apstākļu uzlabošanā un parastu darba tiesību piešķiršanā mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem;

M.  tā kā tiek lēsts, ka lielākā daļa no aprūpes darba Eiropas Savienībā pašlaik tiek veikta neoficiāli un bez maksas un aprūpētājus pašus var uzskatīt par neaizsargātu iedzīvotāju kategoriju saistībā ar aizvien lielāku spiedienu sniegt aizvien sarežģītāka un tehniskāka līmeņa aprūpi; tā kā 80 % no visiem aprūpētājiem ir sievietes un tas ietekmē sieviešu nodarbinātības līmeni, darba un privātās dzīves līdzsvaru, dzimumu līdztiesību un labu veselību vecumdienās;

N.  tā kā mājsaimniecības darba sektors, kurā lielākā daļa no darba ņēmējiem ir sievietes, rada labvēlīgus apstākļus darba ņēmēju ekspluatācijai; tā kā šāda ekspluatācija ir nopietns pamattiesību pārkāpums, pret kuru ir jāaizsargā gan darba ņēmēji bez dokumentiem, gan ES dalībvalstu valstspiederīgie;

O.  tā kā FRA uzskata mājsaimniecības darbu un aprūpi par vienu no sektoriem, kuros pastāv visaugstākais nopietnas darba ekspluatācijas risks Eiropas Savienībā; tā kā šī ekspluatācija bieži vien izpaužas kā oficiālu darba līgumu neslēgšana vai tādu līgumu slēgšana, kas neatbilst reāli pildītajiem pienākumiem, zems atalgojums vai bieži vien darbs bez atalgojuma, pārmērīgi ilgs darba laiks, atvaļinājuma nepiešķiršana un seksuāla, rasistiska un/vai uz dzimumu balstīta aizskaršana;

P.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātām personām bieži vien prasa strādāt pārmērīgi ilgu darba laiku un 45 % no viņām nav tiesības uz iknedēļas brīvdienām vai apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu(15); tā kā jo īpaši tām mājsaimniecībās nodarbinātām personām, kas dzīvo pie darba devēja, ir tāda atbildība un pienākumi, kas neļauj atpūsties pietiekami ilgu laiku bez pārtraukuma;

Q.  tā kā vairāk nekā vienai trešdaļai mājsaimniecībās nodarbinātu sieviešu nav tiesību saņemt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu vai izmantot ar to saistītas tiesības un saņemt pabalstus(16) un dažās dalībvalstīs mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem nav tiesību saņemt bezdarbnieka pabalstu;

R.  tā kā daudzas darba vietas veselības un aprūpes sektorā dažās dalībvalstīs joprojām ir slikti apmaksātas, bieži vien nepiedāvā oficiālus līgumus un nenodrošina citas darba pamattiesības, un nav pievilcīgas lielā emocionālā un fiziskā stresa, pārslodzes riska un karjeras attīstības iespēju trūkuma dēļ; tā kā šajā sektorā tiek piedāvātas ļoti ierobežotas apmācības iespējas, turklāt tajā nodarbinātie lielākoties ir gados vecāki cilvēki, sievietes un migrējošie darba ņēmēji;

S.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātas personas bieži vien strādā nožēlojamos vai bīstamos apstākļos vai arī nav atbilstīgi apmācītas, lai veiktu konkrētus pienākumus, kurus pildot, viņas darba vietā var gūt ievainojumus; tā kā visām mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem neatkarīgi no nodarbinātības veida, t. i., gan oficiāli nodarbinātām personām, gan darba ņēmējiem, ko tiešā veidā nodarbina privātas mājsaimniecības, būtu jāgarantē tādi paši veselības un drošības nosacījumi;

T.  tā kā šo cilvēku darba vietai raksturīgās iezīmes neatbrīvo darba devēju no pienākuma ievērot veselības, drošības un riska novēršanas prasības, kā arī to darba ņēmēju privātumu, kuri paliek darba vietā pa nakti;

U.  tā kā viesaukles ir mājsaimniecībās nodarbinātu personu kategorija, ko bieži vien neuzskata par pastāvīgiem darbiniekiem; tā kā daudzos ziņojumos ir norādīts, ka šo stāvokli var izmantot ļaunprātīgi, piemēram, pieprasot viesauklēm strādāt pārmērīgi ilgu darba laiku; tā kā viesauklēm ir jāsaņem tāda pati aizsardzība kā visām pārējām mājsaimniecībās nodarbinātajām personām;

V.  tā kā lielākā daļa mājsaimniecībās nodarbināto personu un aprūpētāju ir migrantes, no kurām liela daļa ir ieceļojušas neatbilstīgi un daudzas ir nepilngadīgas vai veic gadījuma darbus, vai arī ir darba ņēmējas, kuru tiesības un kvalifikācijas netiek atzītas, un tādēļ viņas bieži vien nav informētas par savām tiesībām, viņām ir ierobežota vai problemātiska piekļuve publiskajiem pakalpojumiem, viņas vāji zina vietējo valodu un cieš no sociālas atstumtības;

W.  tā kā migrējoši darba ņēmēji, piemēram, mājsaimniecībās nodarbinātas personas, var tikt pakļauti dažādām diskriminācijas izpausmēm un ir īpaši neaizsargāti pret vardarbību un diskrimināciju dzimuma dēļ, jo bieži vien strādā sliktos apstākļos un oficiāli nenoformētā statusā; tā kā būtu jāveic konkrēti pasākumi, lai nepieļautu sliktu izturēšanos pret migrējošiem darba ņēmējiem, neregulāru samaksu par padarīto darbu, nepamatotu atlaišanu un pret šiem darba ņēmējiem vērstu vardarbību vai seksuālu izmantošanu;

X.  tā kā risks tikt diskriminētiem un ekspluatētiem īpaši apdraud migrantus bez dokumentiem, kas nolemj strādāt mājsaimniecībās; tā kā tas, ka viņiem nav dokumentu, kavē pašiem sevi aizstāvēt un meklēt palīdzību, jo viņi baidās, ka tiks atrasti un deportēti; tā kā šo situāciju izmanto negodīgi darba devēji;

Y.  tā kā ir vērojama satraucoša mēroga diskriminācija, no kuras cieš migrantes bez dokumentiem, kas neiesniedz sūdzības par ļaunprātīgu izturēšanos, nepamatotu atlaišanu no darba, algas neizmaksāšanu un vardarbību, pielīdzināmiem apstākļiem tādēļ, ka viņas nav informētas par savām tiesībām, nepārvalda attiecīgo valodu vai baidās no aizturēšanas vai darba zaudēšanas;

Z.  tā kā migrantes bieži vien izlemj vai ir spiestas meklēt darbu mājsaimniecībās vai aprūpes jomā, jo šāds darbs tiek uzskatīts par pagaidu darbu, kura veikšanai nav vajadzīga augsta kvalifikācija;

AA.  tā kā, pieaugot pieprasījumam pēc palīdzības mājsaimniecības darbu veikšanā un bērnu, cilvēku ar invaliditāti un vecu cilvēku aprūpē, aizvien lielāku daļu no Eiropā iebraucošajiem migrantiem veido sievietes;

AB.  tā kā migrējošas darba ņēmējas bieži vien tiek piespiestas strādāt nelegāli;

AC.  tā kā trešo personu izveidotas aģentūras dažkārt ir saistītas ar sieviešu tirdzniecības un piespiedu darba tīkliem vai citām krimināli sodāmām darbībām, kas saistītas ar sieviešu nelegālu pieņemšanu darbā un dažādu veidu ekspluatāciju; tā kā saskaņā ar Eurostat datiem 80 % reģistrēto cilvēku tirdzniecības upuru ir sievietes, no kurām 19 % ir cietušas no ekspluatācijas darbā, tostarp mājsaimniecības darbā;

AD.  tā kā ir jāpievērš uzmanība bērnu darbam, aizskaršanai un plaši izplatītiem darba tiesību pārkāpumiem mājsaimniecības darba sektorā;

AE.  tā kā migrantu integrācija darba tirgū ir svarīgs solis virzībā uz iekļaušanu attiecīgajā sabiedrībā un kultūrā;

AF.  tā kā sievietēm uzticētā atbildība par mājsaimniecības darbu ir daudz lielāka nekā vīriešiem un tas netiek novērtēts ne naudas izteiksmē, ne atzīstot šī darba vērtību; tā kā pastāv saistība starp sieviešu nodarbinātības līmeni un viņu pienākumiem ģimenē; tā kā vairāk nekā 20 miljoni Eiropas iedzīvotāju (no kuriem divas trešdaļas ir sievietes) aprūpē pieaugušus apgādājamos un tāpēc nevar strādāt pilnu slodzi, un šī iemesla dēļ palielinās vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība un sievietēm, kurām tuvojas pensionēšanās vecums, ir lielāks risks vecumdienas pavadīt nabadzībā;

AG.  tā kā, neraugoties uz konstatēto tendenci, ka teju 20 % Eiropas iedzīvotāju ir vecāki par 65 gadiem un līdz 2050. gadam šo iedzīvotāju īpatsvars sasniegs 25 %, aptuveni 80 % no laika, kas nepieciešams vecāka gadagājuma personas vai personas ar invaliditāti aprūpei, t. i., vairākas dienas nedēļā vai katru dienu, šo pienākumu veikšanai joprojām velta neformālas aprūpes veicēji un/vai ģimenes locekļi un, lai gan aprūpētāju skaits Eiropas Savienībā pieaug, neformālo aprūpi galvenokārt nodrošina sievietes (parasti sievas, pusmūža vecuma meitas vai vedeklas) vecumā no 45 līdz 75 gadiem;

AH.  tā kā krīzes rezultātā ir samazinājušies publiskie ieguldījumi aprūpes sektorā un tādēļ daudzas personas, no kurām lielākā daļa ir sievietes, bija spiestas samazināt savu darba laiku vai pārtraukt strādāt, lai nodarbotos ar apgādājamo personu, vecu, slimu cilvēku vai arī bērnu aprūpi;

AI.  tā kā pieaugošais vecu cilvēku skaits, sarūkošs darbspējīga vecuma cilvēku skaits un publiskā budžeta ierobežojumi ievērojami ietekmē sociālos pakalpojumus un tā kā tas ietekmēs arī cilvēkus, kuriem bieži vien sarežģītos apstākļos darbs ir jāapvieno ar aprūpes pienākumiem;

AJ.  tā kā finanšu un sociālā krīze ir spēcīgi ietekmējuši tās pilsoņus un iedzīvotājus, saasinot nodarbinātības nestabilitāti, nabadzību, bezdarbu un sociālo atstumtību un izraisot situāciju, kad publiskie un sociālās aprūpes pakalpojumi ir pieejami ierobežotā apmērā vai nav pieejami vispār;

AK.  tā kā pašreizējie politikas modeļi ilgtermiņa aprūpes jomā lielākajā daļā dalībvalstu nav piemēroti mūsu novecojošās sabiedrības vajadzībām un tā kā vairākums dalībvalstu savās politikas iniciatīvās līdz šim nav pievērsušās demogrāfisko pārmaiņu jautājuma risināšanai;

AL.  tā kā ir ievērojami mainījušies ģimeņu paradumi, ieražas un veidi un tādēļ mājsaimniecības darba sektorā ir vajadzīgs lielāks skaits darba ņēmēju, mūsdienu mājsaimniecībās ir neizbēgami radušās jaunas prasības pēc aprūpes un atbalsta, jo īpaši gadījumos, kad sievietes strādā ārpus mājas vai ģimeni aprūpē tikai viens no vecākiem;

AM.  tā kā no aprūpes atkarīgi cilvēki dzīvo arī teritorijās, kurām raksturīgs publisko pakalpojumu trūkums, izolācija vai citi apstākļi, kas viņiem apgrūtina piekļuvi profesionālai aprūpei vai publiskām vai privātām aprūpes iestādēm, un tā kā šos no aprūpes atkarīgos cilvēkus var pieskatīt tikai neprofesionāli aprūpētāji, kas bieži vien, bet ne vienmēr ir ģimenes locekļi;

AN.  tā kā vairākās dalībvalstīs trūkst kvalitatīvu aprūpes pakalpojumu, kas pieejami visiem neatkarīgi no ieņēmumu apmēra, t. i., pakalpojumiem ir jābūt pieejamiem par pieņemamu cenu visiem to lietotājiem un viņu ģimenēm;

AO.  tā kā, rindām uz atbalsta un aprūpes pakalpojumiem kļūstot aizvien garākām, pieaug nepieciešamība pēc mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem un no šiem pakalpojumiem atkarīgie cilvēki bieži vien tiek nolemti nabadzībai un sociālai atstumtībai;

AP.  tā kā pienācīgas aizsardzības nodrošināšana personām ar invaliditāti, veciem cilvēkiem, slimām, aprūpējamām un nepilngadīgām personām ir būtisks ES princips un tā kā mājsaimniecības darbs un aprūpe ir būtisks sektors šā principa nosargāšanā;

AQ.  tā kā ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 19. un 26. pantā ir noteiktas tiesības uz virkni mājās un dzīvesvietā sniegtu pakalpojumu vai citiem sociālā atbalsta pasākumiem, tostarp individuālu palīdzību;

AR.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un aprūpētājām ir svarīga ekonomiska un sociāla nozīme, jo viņas galvenokārt nodrošina brīvību citām sievietēm, ļaujot viņām veidot savu karjeru un baudīt sociālo dzīvi, un ļauj cilvēkiem, kuri izmanto viņu pakalpojumus, ne tikai iespēju labāk apvienot darbu ar privāto dzīvi, bet arī rada daudziem cilvēkiem iespēju strādāt;

AS.  tā kā šis sektors ir svarīgs ekonomikai un rada darba iespējas lielai darbaspēka daļai, jo īpaši zemi kvalificētiem darba ņēmējiem;

AT.  tā kā mājsaimniecības darbs un aprūpe ir sektors, kas rada darbvietas; tā kā šīm darbvietām ir jābūt kvalitatīvām, jo darba ņēmēji šajā sektorā rada daudziem cilvēkiem iespējas būt ekonomiski un sociāli aktīviem ārpus mājas;

AU.  tā kā dažās dalībvalstīs plaši izplatīta prakse mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju pieņemšanai darbā ir divpusēja vienošanās starp darba ņēmēju un mājsaimniecības īpašnieku vai aprūpējamo personu, nevis oficiālu instrumentu izmantošana, piemēram, iesaistot valsts struktūras vai sabiedrības un uzņēmumus;

AV.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem ir tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi, kas nozīmē, ka tiek ņemtas vērā viņu vajadzības pēc laba darba, ģimenes un personīgās dzīves līdzsvara, jo īpaši to attiecinot uz mājsaimniecībās nodarbinātām personām, kuras dzīvo pie darba devēja, un viņiem jāpiešķir tādas pašas sociālās un nodarbinātības tiesības kā citiem darba ņēmējiem;

AW.  tā kā SDO Konvencija Nr. 189 un Ieteikums Nr. 201 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām ir vēsturisks starptautisko standartu kopums, kura mērķis ir uzlabot darba apstākļus desmitiem miljoniem mājsaimniecībā nodarbinātu personu visā pasaulē; tā kā lielākā daļa mājsaimniecībā nodarbināto personu ir sievietes un jaunie ar SDO Konvenciju Nr. 189 noteiktie standarti ir svarīgs solis virzībā uz dzimumu līdztiesības panākšanu darba dzīvē un nodrošina sievietēm tiesību aktos noteiktas vienādas tiesības un aizsardzību; tā kā no 22 valstīm, kuras līdz šim ir ratificējušas minēto konvenciju, tikai sešas ir ES dalībvalstis (Beļģija, Somija, Vācija, Īrija, Itālija un Portugāle);

AX.  tā kā SDO Konvencijas Nr. 189 mērķis ir piešķirt tiesības visām mājsaimniecībās nodarbinātajām personām un novērst pārkāpumus un ļaunprātīgu rīcību;

AY.  tā kā 1990. gada Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību jau ir ratificējušas 48 valstis un vēl 18 citas valstis to ir parakstījušas, bet līdz šim to nav ne ratificējusi, ne parakstījusi neviena ES dalībvalsts;

AZ.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji sniedz svarīgu ieguldījumu sociālās aizsardzības sistēmās, bet debatēs par reformām šajā jomā viņu loma tiek maz pieminēta, pārprasta, netiek iekļauta vai ņemta vērā;

BA.  tā kā mājsaimniecībās nodarbinātu personu vai aprūpētāju nodarbinātības apstākļi dalībvalstīs ievērojami atšķiras — vienās tas ir nepienācīgi apmaksāts un nedeklarēts darbs, ko veic migranti bez dokumentiem, bet citās tie ir mājsaimniecības vai aprūpes pakalpojumi, ko sniedz publiski sociālie dienesti, vai privāti sociālie pakalpojumi, ko sniedz uzņēmumi, aģentūras, apvienības un kooperatīvi, vai arī privātpersonas veic pieņemšanu darbā nepastarpināti;

BB.  tā kā Eiropas Savienībā mājsaimniecības darba un jo īpaši aprūpes sektorā ir nodarbināti arī vīrieši, un tā kā viņiem ir vajadzīga tāda pati aizsardzība un atbalsts, izvairoties no jebkādas ar dzimumu saistītas diskriminācijas un garantējot vienādas iespējas darba tirgū, kā atzīts attiecīgi LESD 19. un 153. pantā;

BC.  tā kā lielākajai daļai privāto darba devēju, kas izmanto mājsaimniecībās nodarbinātu personu pakalpojumus, nav izpratnes par viņu pienākumiem un tiesībām;

BD.  tā kā darba inspekcijas bieži vien neattiecas uz darbu mājsaimniecībās, jo lielākajā daļā dalībvalstu šis sektors netiek uzraudzīts;

BE.  tā kā gan darba tiesību pārkāpumos cietušajiem, gan ļaunprātīgas izmantošanas vai ekspluatācijas upuriem bieži vien ir grūti piekļūt tiesvedības mehānismiem; bailes no izolācijas darba vietā un grūtības piekļūt juridiskam atbalstam var būt noteicošie šķēršļi neatbilstīgi ieceļojošiem migrējošiem darba ņēmējiem mājsaimniecības darba un aprūpes sektorā;

BF.  tā kā pašreiz spēkā esošā direktīva par drošību un veselības aizsardzību darbā (Direktīva 89/391/EEK) attiecas uz personām, kas mājsaimniecībās un aprūpes jomā tiek nodarbinātas oficiāli, izņemot darba ņēmējus, kurus nepastarpināti pieņem darbā privātas mājsaimniecības,

1.  uzskata, ka mājsaimniecības darbs un aprūpe Eiropas Savienībā kopumā ir jāatzīst par profesiju un reālu darbu, kā arī jāņem vērā tā vērtība, jo, atzīstot šo profesionālo sektoru, iespējams, tiks samazināts nedeklarēts darbs un veicināta sociālā integrācija, un tādēļ aicina ES un dalībvalstis pieņemt kopīgus noteikumus par mājsaimniecības darbu un aprūpi;

2.  aicina Komisiju nākt klajā ar politikas instrumentu kopumu mājsaimniecības darba un aprūpes jomā, ieviešot abās darbības jomās kvalitatīvas vadlīnijas; uzskata, ka šādās iniciatīvās galvenā uzmanība būtu jāpievērš tam, lai tiktu:

   a) ieviests vispārējs satvars profesionālu darbvietu izveidei mājsaimniecības darba un aprūpes sektorā, tādējādi nodrošinot attiecīgo profesiju un prasmju, tostarp saskaņā ar dalībvalstu konkrēto situāciju iegūto tiesību, atzīšanu un standartizāciju;
   b) steidzami iesniegts priekšlikums direktīvai par aprūpētāju atvaļinājumu un priekšlikums sistēmai, ar kuru tiek atzīts neprofesionālo aprūpētāju statuss, tādējādi nodrošinot viņiem atalgojumu un sociālās aizsardzības standartu minimumu laikā, kad viņi pilda aprūpes pienākumus, un atbalstu apmācības jomā, kā arī konkrētas darbības, ar kurām viņiem tiktu palīdzēts uzlabot dzīves un darba apstākļus;

3.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos strādāt pie iniciatīvas par jaunām iespējām strādājošiem vecākiem un aprūpētājiem;

4.  aicina dalībvalstis pieprasīt atbilstīgu profesionālo kvalifikāciju dažiem mājsaimniecības darbu veidiem (vecu cilvēku, bērnu un personu ar invaliditāti aprūpei), kuru veikšanai ir vajadzīgas konkrētas prasmes;

5.  uzskata, ka mājsaimniecības darba un aprūpes sektors un profesionālu darbvietu izveide tajā var radīt nodarbinātību un izaugsmi un tādēļ ir nepieciešama taisnīga atlīdzība; uzskata, ka šo jautājumu risinājumus varētu iekļaut sociālās inovācijas modelī;

6.  uzskata, ka profesionālu darbvietu izveide mājsaimniecības pakalpojumu sektorā palielinās sektora pievilcību un sniegto pakalpojumu kvalitāti un veicinās pienācīgas kvalitātes un atzītu nodarbinātību;

7.  uzsver to, cik svarīgi ir veicināt mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju prasmju un kvalifikāciju profesionālo atzīšanu šajā sektorā, lai nodrošinātu viņiem lielākas profesionālās izaugsmes iespējas, kā arī nodrošināt īpašu apmācību personām, kas strādā ar vecu cilvēkiem un bērniem, lai tādējādi veicinātu kvalitatīvu darbvietu izveidi, kas novestu pie kvalitatīvas nodarbinātības un labākiem darba apstākļiem, tostarp oficiālu darba līgumu slēgšanas, piekļuves apmācībai un lielākas atzīšanas sociālā ziņā; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt iegūto prasmju, kvalifikāciju un pieredzes atzīšanu un sertificēšanu, kā arī veicināt profesionālo izaugsmi; uzskata — lai sasniegtu šo mērķi, ir ārkārtīgi svarīgi ieviest apmācības un profesionālo prasmju pilnveides kursus;

8.  aicina Komisiju mudināt dalībvalstis izveidot mājsaimniecībās nodarbinātu sieviešu un aprūpētāju profesionalizācijas, apmācības, nemitīgas prasmju pilnveides un kvalifikācijas atzīšanas sistēmas, tostarp vajadzības gadījumā lasītprasmes nodrošināšanu, lai uzlabotu viņu personīgo, profesionālo un karjeras attīstību;

9.  prasa dalībvalstīm tikmēr reglamentēt mājsaimniecības pārstāvju (darba devēju) un darba ņēmēju attiecības gadījumos, kad darba ņēmēji sniedz maksas pakalpojumus darba devēja mājās;

10.  aicina dalībvalstis izstrādāt īpašu tiesisko regulējumu, kurā paredzēta mājsaimniecības darba veicēju un aprūpētāju legāla un organizēta nodarbinātība un noteiktas attiecīgo iesaistīto pušu tiesības un pienākumi, lai garantētu juridisko noteiktību gan darba ņēmējiem šajā sektorā, gan potenciālajiem darba devējiem; prasa ņemt vērā darba līguma specifiskās iezīmes, kā arī to, ka daudzi darba devēji ir privātpersonas, kas nepārzina juridiskās procedūras;

11.  aicina dalībvalstis izlēmīgi rīkoties mājsaimniecības darba un aprūpes jomā, kas sniedz lielu pievienoto vērtību ekonomikai, atzīstot šo darbu kā profesiju un nodrošinot mājsaimniecībās nodarbinātajām personām un aprūpētājiem patiesas darba ņēmēju tiesības un sociālo aizsardzību ar darba tiesību aktiem vai kolektīviem līgumiem;

12.  stingri atbalsta SDO Konvenciju Nr. 189 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām, ko papildina Ieteikums Nr. 201, jo tajā tiek vispārēji norādīts, ka darba ņēmējiem ir jābūt iekļautiem darba tiesību aktu tvērumā un prasīts nodrošināt sociālās tiesības, nediskrimināciju un vienlīdzīgu attieksmi;

13.  mudina visas dalībvalstis nekavējoties ratificēt SDO Konvenciju Nr. 189 un nodrošināt tās stingru piemērošanu, lai uzlabotu darba apstākļus un panāktu atbilstību minētās SDO konvencijas pantiem, kā arī SDO 2011. gada Ieteikumam Nr. 201; atgādina, ka saskaņā ar SDO statūtiem valdībām ir pienākums iesniegt minēto konvenciju un ieteikumu savu valstu likumdevējām iestādēm, lai sekmētu šo instrumentu īstenošanai paredzētus pasākumus, un ka konvencijas iesniegšanas mērķis ir veicināt tās ratifikāciju;

14.  uzskata, ka, visām dalībvalstīm ratificējot konvenciju, tiktu sperts svarīgs solis virzībā uz cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību, un tas būtu spēcīgs politisks signāls, ar kuru tiktu nosodīta jebkāda ļaunprātīga izturēšanās, aizskaršana un vardarbība attiecībā uz ikvienu darba ņēmēju, jo īpaši mājsaimniecībās nodarbinātajām sievietēm;

15.  aicina dalībvalstis iekļaut mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētājus visu valsts darba, veselības aprūpes, sociālās aprūpes, apdrošināšanas jomas un nediskriminācijas tiesību aktu tvērumā, atzīstot viņu ieguldījumu ekonomikā un sabiedrības labā; mudina Komisiju attiecīgi apsvērt iespēju pārskatīt ES direktīvas, kurās mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem nav paredzētas tādas pašas tiesības kā citu kategoriju darba ņēmējiem;

16.  ņem vērā dažu dalībvalstu nevēlēšanos pieņemt tiesību aktus, ar kuriem tiek reglamentēta privātā sfēra; tomēr uzskata, ka rīcības trūkums izmaksās dārgi gan sabiedrībai, gan attiecīgajiem darba ņēmējiem; uzsver, ka, ņemot vērā paredzamo pieprasījuma pēc aprūpētājiem palielināšanos, jo īpaši darbam mājas apstākļos, šādi tiesību akti ir nepieciešami, lai pilnībā aizsargātu minētos darba ņēmējus; tādēļ aicina dalībvalstis kopā ar sociālajiem partneriem veikt pasākumus, lai nodrošinātu pienācīgu un atbilstīgu pārbaužu sistēmu, ievērojot 17. pantu SDO Konvencijā Nr. 189, kā arī pienācīgus sodus par to tiesību aktu un noteikumu pārkāpumiem, kuri reglamentē drošību un veselības aizsardzību darbā;

17.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt un ieviest atbilstīga līmeņa drošību un veselības aizsardzību darbā, piemēram, maternitātes tiesību aizsardzību, kā arī veikt pasākumus, lai novērstu ar darbu saistītus negadījumus un traumu un arodslimību riskus; uzsver nepieciešamību uzlabot standartus tiem, kas jau strādā šajā sektorā, nodrošinot uz praksi orientētas apmācības un pārkvalifikācijas sistēmas; uzskata, ka šādā apmācībā būtu jāietver ar stāju un kustībām saistītu risku, kā arī bioloģisku un ķīmisku risku pārvaldība un atbalsta tehnoloģiju izmantošana;

18.  uzskata, ka ir svarīgi cīnīties pret nestabilu un nedeklarētu nodarbinātību, ņemot vērā to, ka šī parādība nopietni ietekmē mājsaimniecībās nodarbinātas personas, tostarp īpaši migrējošas darba ņēmējas, tādējādi pasliktinot viņu jau tā neaizsargāto stāvokli; uzsver to, ka ir svarīgi likvidēt šādu praksi, tostarp bērnu darbu, un saukt pie atbildības vainīgos; šajā sakarībā atbalsta to, ka mājsaimniecībās nodarbināto personu un aprūpētāju nestabilā situācija tiek risināta, izmantojot Eiropas platformu cīņā pret nedeklarētu darbu; strādājot nedeklarētu darbu, šīm personām tiek liegts sociālais nodrošinājums un negatīvi ietekmēti viņu darba apstākļi drošības un veselības aizsardzības ziņā; tādēļ sagaida, ka Eiropas Platforma nedeklarēta darba novēršanai vērsīsies pret šo parādību un atturēs no tās, jo ēnu ekonomika apdraud darbvietu drošību, ietekmē aprūpes kvalitāti un daudzu nedeklarēto aprūpētāju darba apstākļus, apdraud sociālās aizsardzības sistēmas ilgtspēju un samazina valsts nodokļu ieņēmumus;

19.  aicina dalībvalstis veikt ieguldījumus lielākā skaitā labāku veidu, kā novērst, konstatēt un apkarot nedeklarētā darba lielo daļu mājsaimniecības darba un aprūpes sektorā, jo īpaši saistībā ar cilvēku tirdzniecību un ekspluatāciju darba vietā, kā arī gadījumiem, kad uzņēmumi, kas sniedz mājsaimniecības darba un aprūpes pakalpojumus, izmanto nedeklarētu darbu un viltus pašnodarbinātību, lai tādējādi aizsargātu darba ņēmējus un veicinātu pāreju no nedeklarēta darba uz oficiālu nodarbinātību, nodrošinot labāku aizsardzību un labākus, piemērotākus darba kontroles un inspekcijas mehānismus;

20.  mudina dalībvalstis nodrošināt iespējas legālai migrācijai uz ES un ieviest īpašas legālas migrācijas programmas; uzsver to, ka dalībvalstīm ir jānoslēdz divpusēji līgumi ar tām valstīm, kas saskaņā ar statistikas datiem ir valstis, no kurām izceļo mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji, lai reglamentētu cilvēku plūsmu izcelsmes un uzņemšanas valstīs, tādējādi palīdzot cīnīties pret cilvēku tirdzniecības un piespiedu darba tīkliem, tomēr vienlaikus nepieļaujot sociālo dempingu; aicina dalībvalstis ratificēt Starptautisko konvenciju par viesstrādnieku un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, ko 1999. gada 18. decembrī pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja;

21.  aicina Komisiju un dalībvalstis, pamatojoties uz iepriekšējas pieredzes rezultātā izdarītiem secinājumiem, sekmēt legalizēšanas sistēmu darbību, lai samazinātu varbūtību, ka neatbilstīgi migrējoši darba ņēmēji saskaras ar ekspluatāciju un ļaunprātīgu izturēšanos; stingri mudina dalībvalstis atbalstīt un aizsargāt nedeklarētas mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētājus, kad viņi nolemj izkļūt no slēptas nodarbinātības apburtā apļa;

22.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt to, ka tiek izmeklēti ekspluatācijas un konkrētāk — mājsaimniecības darba veikšanas — nolūkos veiktas nelegālas cilvēku ievešanas gadījumi, lai uzlabotu mehānismu šādu darbību upuru atrašanai un aizsardzībai un iesaistītu NVO, arodbiedrības un visus iedzīvotājus cilvēku tirdzniecības un smagas ekspluatācijas atklāšanas procesā;

23.  prasa Komisijai un dalībvalstīm paplašināt cilvēku tirdzniecības novēršanas nolūkā ieviestos instrumentus un mehānismus, piemēram, atbalsta mehānismus vai pagaidu uzturēšanās atļaujas, un izvērtēt tos, lai palielinātu piemērošanas jomu, iekļaujot tajā nopietnus darba ekspluatācijas gadījumus, kas nav saistīti ar cilvēku tirdzniecību;

24.  aicina dalībvalstis saskaņā ar 17. pantu SDO Konvencijā Nr. 189 izveidot efektīvus un pieejamus sūdzību iesniegšanas mehānismus un līdzekļus, ar kuriem tiktu nodrošināta atbilstība valstu tiesību aktiem un noteikumiem mājsaimniecībās nodarbināto personu aizsardzības jomā; turklāt aicina dalībvalstis izstrādāt un ieviest pasākumus darba inspekciju, izpildes un sankciju īstenošanai atbilstīgi valsts tiesību aktiem un noteikumiem, ņemot vērā mājsaimniecības darba specifiku; prasa, lai, piemērojot šādus pasākumus, atbilstīgi valsts tiesību aktiem un noteikumiem tiktu paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem var tikt piešķirta piekļuve mājsaimniecībām, pienācīgi ievērojot tiesības uz privātumu; prasa dalībvalstīm atbilstīgi to noteikumiem apsvērt iespēju ieviest mehānismus ļaunprātīgas izmantošanas efektīvai novēršanai, piemēram, inspekcijas mājās, ja ir pamats aizdomām par ļaunprātīgu izmantošanu;

25.  pauž bažas par to, ka nepietiekami tiek veiktas inspekcijas, lai kontrolētu, pārbaudītu un uzraudzītu mājsaimniecībās nodarbinātu sieviešu un aprūpētāju pieņemšanu darbā uzņēmumos vai darbā iekārtošanas aģentūrās, un atkārtoti norāda uz nepieciešamību palielināt publisko inspektoru un inspekciju skaitu, lai nodrošinātu tiesību aktu ievērošanu;

26.  mudina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus inspekciju pastiprināšanai un rast inovatīvas inspekcijas metodes, kas ļauj ievērot privātumu, jo īpaši attiecībā uz privātpersonu mājokļiem, kuros inspektori nevar iekļūt bez tiesas atļaujas, un attiecīgi informēt un apmācīt inspektorus, lai samazinātu sliktu izturēšanos, ekspluatāciju, tostarp finansiālu ekspluatāciju, un vardarbību vai seksuālu vardarbību pret mājsaimniecībās nodarbinātām personām;

27.  aicina dalībvalstis organizēt kampaņas, lai uzlabotu šo jautājumu redzamību un veicinātu vispārējās publiskās un privātās struktūrās sapratni par priekšrocībām, ko sniedz reglamentēts mājsaimniecības darbs un aprūpe, lai radītu cieņu pret šo profesiju un nodrošinātu atzinību mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un aprūpētājām par svarīgo darbu un ieguldījumu sabiedrības funkcionēšanā; vienlaikus aicina dalībvalstis veicināt informētību par to, ka privātās mājsaimniecībās notiek nopietna ekspluatācija, nosakot par mērķi pilnīgu neiecietību pret šādu mājsaimniecībās nodarbinātu personu ekspluatāciju;

28.  aicina dalībvalstis uzsākt kampaņas, lai veicinātu informētību par mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju, kā arī viņu darba devēju tiesībām un pienākumiem un mājsaimniecības darba sektorā īstenotas ekspluatācijas riskiem un sekām, kā arī sekmētu mājsaimniecības darba un aprūpes atzīšanu; ierosina dalībvalstīm izstrādāt ceļveža programmas;

29.  aicina dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem ieviest un uzlabot veidus, kā tiek izplatīta informācija par mājsaimniecībās nodarbināto personu un aprūpētāju tiesībām, kā arī nodrošināt visiem darba ņēmējiem maksimālu informācijas pieejamību; lai to panāktu, iesaka, pamatojoties uz dalībvalstu paraugpraksi, izveidot informācijas punktus reģionālā un vietējā līmenī, kā arī palīdzības tālruņus un tīmekļa vietnes, lai, tostarp arī informācijas kampaņu veidā, sniegtu palīdzību un informāciju mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem katrā dalībvalstī valsts valodā, kā arī citās attiecīgās valodās; uzsver, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām, piemēram, tām, kas strādā ar sievietēm un migrantiem, arī vajadzētu spēt sniegt šādu informāciju; norāda — lai nodrošinātu to, ka darba devēji pilda savus pienākumus, šie instrumenti būtu jāizstrādā tā, lai paraugprakse, attiecīgi ieteikumi un vadlīnijas tiktu sniegtas iespējamajiem darba devējiem, tostarp ģimenēm un aģentūrām, kā arī būtu jānodrošina darba līgumu paraugi;

30.  prasa neatlaidīgi vērsties pret jebkurā sektorā strādājošiem uzņēmumiem, kuru uzņēmējdarbības modelis ir balstīts uz nelegāli nodarbinātu personu ekspluatēšanu, darbības izmaksas saglabājot iespējami zemā līmenī, gūstot maksimāli augstu peļņu un izspiežot no sektora likumīgi darbojošos uzņēmumus;

31.  uzsver svarīgo lomu, ko arodbiedrības var pildīt, organizējot un informējot darba ņēmējus par viņu tiesībām un pienākumiem; norāda, ka tādā veidā mājsaimniecībās nodarbinātas personas var tikt pārstāvētas, paužot vienotu nostāju, var veikt kolektīvas sarunas par saviem darba līgumiem un aizstāvēt savas tiesības un intereses;

32.  aicina nodrošināt sociālo partneru un jo īpaši arodbiedrību labu pārstāvību Eiropas un valstu līmenī, lai atbilstīgi valstu praksei pastiprinātu kolektīvās sarunas šajā sektorā un tādējādi tajā efektīvi uzlabotu un ieviestu pienācīgus darba apstākļus; prasa arī nodrošināt to, lai tiktu pienācīgi pārstāvētas profesionālās organizācijas, organizācijas, kas strādā ar mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem vai viņu vārdā, kā arī citas attiecīgās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, un prasa nodrošināt to, lai tās pilnībā apzinātos problēmas, kas saistītas ar mājsaimniecības darba un aprūpes sektorā nodarbinātu sieviešu darba tiesību aizstāvību;

33.  pauž nožēlu par to, ka mājsaimniecībās nodarbinātas sievietes un aprūpētājas dažās dalībvalstīs joprojām ir vāji pārstāvētas arodbiedrību organizācijās, un uzsver nepieciešamību veicināt šo darba ņēmēju sieviešu iesaisti arodbiedrību darbībā;

34.  uzsver arī to, ka ir svarīgi valsts līmenī sagrupēt darba devējus federācijās vai cita veida organizācijās, jo uzskata, ka, nepastāvot šādām darba devēju organizācijām, centieni leģitimizēt mājsaimniecības darbu un aprūpi, kā arī uzlabot darba apstākļus un šādu darbvietu pievilcību, būs veltīgi;

35.  norāda, ka privātiem darba devējiem mājsaimniecībās ir visbūtiskākā nozīme taisnīgu darba standartu un tiesību ievērošanā; aicina dalībvalstis nodrošināt to, lai darba devējiem un darba ņēmējiem būtu pieejama atbilstīga informācija;

36.  aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai labāk uzraudzītu un dokumentētu mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju neaizsargāto un nenovērtēto profesiju un ierosinātu darbības šī jautājuma risināšanai;

37.  prasa Komisijai un kompetentajām Eiropas aģentūrām veikt pētījumu, kurā tiktu salīdzinātas dažādas legalizēta mājsaimniecības darba sistēmas, un savākt datus par stāvokli dalībvalstīs; uzskata, ka šādi dati būtu jāizmanto, dalībvalstīm apmainoties ar labas prakses piemēriem, jo īpaši, lai maksimāli cīnītos pret mājsaimniecībās nodarbinātu personu ekspluatāciju; turklāt aicina Komisiju sākt pētījumu par aprūpētāju un mājsaimniecībās nodarbinātu personu ieguldījumu dalībvalstu sociālās aizsardzības sistēmās un ekonomikā;

38.  mudina veikt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, lai uzlabotu darbības un to ietekmi;

39.  uzskata, ka, pārņemot un pielāgojot konkrētu dalībvalstu paraugpraksi, varētu radīt oficiālus nodarbinātības veidus mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem;

40.  aicina Komisiju un dalībvalstis apkopot, analizēt un publiskot uzticamus statistikas datus, kas sadalīti pēc vecuma, dzimuma un valstspiederības, lai radītu apstākļus uz informāciju balstītām apspriedēm, kuru laikā tiks meklēti labākie risinājumi profesionālu darbvietu izveidei mājsaimniecības darba sektorā, un prasa, lai Eurofound un EU-OSHA tiktu uzdots izstrādāt metodes aizsardzības nodrošināšanai, sūdzību iesniegšanai un informētības veicināšanai;

41.  aicina Komisiju iekļaut apspriešanos par stāvokli Nodarbinātības (EMCO) komitejas darba kārtībā;

42.  aicina Komisiju un dalībvalstis, pārskatot un ierosinot attiecīgos tiesību aktus vai valstu likumus, attiecīgi nodrošināt to, ka, ievērojot valstu kompetences, tiek ņemtas vērā mājsaimniecībās nodarbināto personu un aprūpētāju intereses;

43.  atzīst milzīgo sociālo un ekonomisko ieguldījumu, ko sniedz par aprūpētājiem un (neoficiālā aprūpē) brīvprātīgajiem strādājoši ģimenes locekļi, un viņu augošo pienākumu nastu, ko rada sniegto pakalpojumu samazināšanās vai to izmaksu palielināšanās;

44.  norāda, ka Eiropas Savienībā palielinās to cilvēku skaits, kuri ilgtermiņā dzīvo aprūpes iestādēs, kā arī padziļinās personu ar invaliditāti sociālā atstumtība, kas ir tiešs to ES saistību pārkāpums, kuras tā ir uzņēmusies atbilstīgi ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām un Eiropas stratēģijai invaliditātes jomā (2010–2020);

45.  uzskata, ka būtu jāstimulē tādu subsidētu mājas aprūpes pasākumu izveide, kas ļautu cilvēkiem ar invaliditāti dzīvot neatkarīgu dzīvi un izvēlēties kvalificētus un profesionālus aprūpētājus, kas viņus aprūpē mājās, jo īpaši smagas invaliditātes gadījumos;

46.  uzsver to, ka dalībvalstīm ir jānodrošina plašāka piekļuve viegli pieejamiem un cenu ziņā pieņemamiem kvalitatīviem un iekļaujošiem bērnu, personu ar invaliditāti un vecu cilvēku aprūpes iestāžu sniegtiem pakalpojumiem, paredzot tam atbilstīgu finansējumu un tādējādi mazinot iemeslus šādu darbu veikt neoficiāli vai nestabilos darba apstākļos un uzlabojot profesionālu aprūpētāju veiktā darba vērtības atzīšanu; uzsver to, ka dalībvalstīm ir jāveido dienesti, kas atbalsta ģimenes un oficiālos un neoficiālos aprūpētājus;

47.  aicina dalībvalstis veicināt pieņemšanu darbā sociālās aprūpes dienestos un rīkoties, lai palielinātu sektora pievilcību pilnvērtīgas karjeras veidošanas aspektā;

48.  mudina dalībvalstis veikt ieguldījumus, lai izveidotu mājsaimniecības darba un aprūpes sektorā stabilas un kvalitatīvas darbvietas, tostarp izmantojot tādus ES fondus kā Eiropas Sociālais fonds (ESF) un ES Nodarbinātības un sociālās inovācijas programma (EaSI);

49.  aicina Komisiju un dalībvalstis stimulēt un sekmēt inovatīvus risinājumus un ieguldījumus sociālajos un veselības aprūpes pakalpojumos, kam piemīt liels darbvietu radīšanas potenciāls un kas ir svarīgi, meklējot risinājumus, lai reaģētu uz mūsu novecojošās sabiedrības vajadzībām un demogrāfiskajām pārmaiņām kopumā, kā arī novērstu krīzes radītās negatīvās sekas sociālajā jomā;

50.  prasa Komisijai dalīties ar informāciju un paraugpraksi, kas iegūta no mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju asociācijām un kooperatīviem, kuri ir daļa no sociālās ekonomikas modeļiem Eiropas Savienībā;

51.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt darba ņēmēju kooperatīvu veidošanu aprūpes un mājsaimniecības pakalpojumu sektorā, īpašu uzmanību pievēršot lauku rajoniem, jo tas radīs pozitīvu ietekmi uz kvalitatīvu un ilgtspējīgu darbvietu izveidi, sevišķi tiem darba ņēmējiem, kuriem ir grūti integrēties darba tirgū;

52.  aicina dalībvalstis rūpēties par to, lai gados jaunas mājsaimniecībās nodarbinātas personas darba dēļ nepamestu mācības;

53.  aicina Komisiju pārskatīt Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, turklāt aicina dalībvalstis konsekventi īstenot šo direktīvu;

54.  prasa dalībvalstīm apsvērt iespēju izveidot stimulus deklarētu mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju izmantošanai; mudina dalībvalstis ieviest vienkāršas deklarēšanās sistēmas, lai atturētu darba ņēmējus no nedeklarēta darba un cīnītos pret to, kā to iesaka Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja savā atzinumā par pakalpojumu izveidi ģimenes vajadzībām, lai palielinātu nodarbinātības līmeni un veicinātu vīriešu un sieviešu līdztiesību darba vietā (SOC/508); iesaka Komisijai veicināt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, par paraugu izmantojot veiksmīgus modeļus, kas ir pozitīvi ietekmējuši sociālos un nodarbinātības aspektus šajā sektorā, piemēram, Beļģijā ieviestos „pakalpojumu kuponus” vai Francijā izmantotos „vispārējo pakalpojumu dienesta čekus” (CESU);

55.  uzskata, ka ir lietderīgi pielāgot tiesību aktus, lai izveidotu elastīgus, bet galvenokārt drošus noteikumus par līgumiskajām attiecībām starp mājsaimniecībās nodarbinātajām personām un aprūpētājiem un darba devējiem mājsaimniecībās, lai palīdzētu abām pusēm izmantot/piedāvāt mājsaimniecības darba pakalpojumus sev visizdevīgākajā veidā, vienlaikus garantējot darba ņēmēju aizsardzību;

56.  iesaka dalībvalstīm papildināt skaidru regulējumu attiecībā uz mājsaimniecībā strādājošu personu un aprūpētāju legālu nodarbinātību ar mājsaimniecībā nodarbinātām personām un viņu potenciālajiem darba devējiem paredzētiem stimuliem izvēlēties legālu nodarbinātības veidu; turklāt aicina dalībvalstis likvidēt juridiskos šķēršļus, kas patlaban ievērojami samazina ģimeņu iespējas nepastarpināti pieņemt darbā deklarētus darbiniekus;

57.  atkārtoti prasa veidot strukturētu dialogu saistībā ar aprūpes sektoru(17);

58.  aicina dalībvalstis nodrošināt vienādu attieksmi pret viesauklēm gan no ES, gan valstīm, kas atrodas ārpus ES, piešķirot viņām apvienotu uzturēšanās/darba atļauju, kurā norādīts darba laiks, līguma veids un apmaksas nosacījumi; aicina dalībvalstis ratificēt pieņemto Eiropas Nolīgumu par viesaukļu nodarbināšanu; prasa dalībvalstīm uzlabot viesaukļu nodarbinātības aģentūru akreditācijas sistēmu un kontroles mehānismus;

59.  atgādina par nepieciešamību nodrošināt viesaukļu oficiālu atzīšanu saskaņā ar Eiropas Nolīgumu par viesaukļu nodarbināšanu, kā arī palielināt inspekciju skaitu, lai viņas nekļūtu par neoficiālām un lētākām mājsaimniecībā nodarbinātu personu un aprūpētāju aizstājējām;

60.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt to, lai mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji Eiropā varētu strādāt cilvēka cienīgos apstākļos un viņiem tiktu garantēts darba un personīgās dzīves līdzsvars, tostarp piemērojot viņiem Darba laika direktīvu (Direktīvu 2003/88/EK), lai darba ņēmējiem tiktu atvēlēti pietiekami ilgi atpūtas periodi un viņi nebūtu spiesti strādāt pārmērīgi ilgu laiku;

61.  prasa dalībvalstīm pieņemt pasākumus darba un ģimenes dzīves apvienošanai, jo tas palīdzēs sievietēm saglabāt apmaksātu darbu un vēlāk samazinās pensiju apmēra atšķirības;

62.  aicina dalībvalstis nodrošināt to, lai mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji saņemtu pensijas atbilstīgi valsts tiesību aktiem;

63.  aicina dalībvalstis, kurās ir noteikta valsts minimālā alga, nodrošināt to, lai visas mājsaimniecībās nodarbinātas personas un darba ņēmēji saņemtu vismaz šo minimālo algu;

64.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un SDO.

(1) OV C 70 E, 8.3.2012., 1. lpp.
(2) OV C 351 E, 2.12.2011., 39. lpp.
(3) OV C 77 E, 28.3.2002., 138. lpp.
(4) OV C 102 E, 24.4.2008., 321. lpp.
(5) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0218.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0050.
(8) OV C 16 E, 22.1.2010., 21. lpp.
(9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0068.
(10) OV C 51 E, 22.2.2013., 9. lpp.
(11) SOC/372 – CESE 336/2010 galīgā redakcija.
(12) OV L 32, 1.2.2014., 32. lpp.
(13) OV C 377 E, 7.12.2012., 128. lpp.
(14) Domestic workers across the world: global and regional statistics and the extent of legal protection, Starptautiskais Darba birojs, Ženēva, SDB, 2013. gads.
(15) Ibidem.
(16) Ibidem.
(17) Eiropas Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūcija (OV C 75, 26.2.2016., 130. lpp.).

Juridisks paziņojums