Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2015/2228(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0153/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0153/2016

Debates :

PV 25/05/2016 - 22
CRE 25/05/2016 - 22

Balsojumi :

PV 26/05/2016 - 6.8
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0235

Pieņemtie teksti
PDF 459kWORD 158k
Ceturtdiena, 2016. gada 26. maijs - Brisele Galīgā redakcija
Nabadzība — dzimuma perspektīva
P8_TA(2016)0235A8-0153/2016

Eiropas Parlamenta 2016. gada 26. maija rezolūcija par nabadzību — dzimuma perspektīva (2015/2228(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu un 3. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 8., 9., 151., 153. un 157. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tajā paredzētos noteikumus par sociālajām tiesībām un vīriešu un sieviešu līdztiesību,

–  ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvenciju),

–  ņemot vērā ES izaugsmes stratēģiju „Eiropa 2020” un jo īpaši tās mērķi līdz 2020. gadam par 25 % samazināt to Eiropas iedzīvotāju skaitu, kuri dzīvo zem valstī noteiktā nabadzības sliekšņa, lai tādējādi vairāk nekā 20 miljoniem cilvēku palīdzētu izkļūt no nabadzības, un ņemot vērā nepieciešamību pilnībā mobilizēt dalībvalstu sociālā nodrošinājuma un pensiju sistēmas, lai ienākumu atbalsts būtu pienācīgs,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada Sociālo ieguldījumu paketi (SIP),

–  ņemot vērā Eiropas Sociālā fonda Dzimumu līdztiesības nodrošināšanas prakses kopienu (GenderCop) un jo īpaši GenderCop darba grupu nabadzības un iekļaušanas jautājumos,

–  ņemot vērā Kopīgo noteikumu regulas par struktūrfondiem 2014.–2020. gadam 7. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas platformas cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību 2014. gada ikgadējo sanāksmi,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 8. marta Direktīvu 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada augusta ceļvedi „Jauns sākums to darba un privātās dzīves līdzsvara problēmu risināšanai, ar kurām saskaras strādājošās ģimenes”,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 3. decembra dienestu darba dokumentu „Stratēģiska iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” (SWD(2015)0278),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) veiktā un 2013. gada 17. maijā publicētā ES lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu apsekojuma rezultātus,

–  ņemot vērā 2005. gada 13. oktobra rezolūciju par sievietēm un nabadzību Eiropas Savienībā(1) un 2009. gada 3. februāra rezolūciju par nediskrimināciju, kas pamatojas uz dzimumu un paaudžu solidaritāti(2),

–  ņemot vērā savu nostāju, ko pirmajā lasījumā pieņēma 2010. gada 20. oktobrī(3), lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/.../ES, ar ko groza Maternitātes atvaļinājuma direktīvu,

–  ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par sieviešu nabadzības izpausmēm Eiropas Savienībā(4),

–  ņemot vērā 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai(5),

–  ņemot vērā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par pirmspensijas vecuma sieviešu stāvokli(6),

–  ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par vientuļo māšu stāvokli(7),

–  ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par principa „Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu(8),

–  ņemot vērā 2013. gada 6. februāra rezolūciju par ANO Sieviešu statusa komisijas 57. sesiju: visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušana un novēršana(9),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. marta rezolūciju par ekonomiskās krīzes ietekmi uz dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām(10),

–  ņemot vērā 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā(11),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada(12),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, piemērošanu(13),

–  ņemot vērā 2014. gada aprīlī publicēto Komisijas pasūtīto pētījumu „Single parents and employment in Europe”,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu par nabadzības novēršanas mērķu sasniegšanu aizvien lielāku mājsaimniecības izmaksu apstākļos, kā arī pievienoto Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A8-0040/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu, kā arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A8-0153/2016),

A.  tā kā saskaņā ar jaunākajiem Eurostat datiem nabadzīgu sieviešu skaits visu laiku ir lielāks par nabadzīgu vīriešu skaitu — šobrīd 64,6 miljoni sieviešu iepretim 57,6 miljoniem vīriešu(14); tā kā tas apliecina, ka nabadzība sievietes un vīriešus skar atšķirīgi; tā kā 2014. gadā ES-28 valstīs nabadzības risks sievietes apdraudēja īpaši smagi un riska līmenis bija 46,6 % bez sociālajiem pārvedumiem un 17,7 % ar sociālajiem pārvedumiem; tā kā sieviešu nabadzības līmeņi ievērojami atšķiras starp dalībvalstīm; tā kā neatkarīgi no īpatnībām, kas raksturīgas riska grupām, piemēram, gados vecākām sievietēm, vientuļajām sievietēm, vientuļajām mātēm, lesbietēm, biseksuālēm, sievietēm transpersonām un sievietēm ar invaliditāti, nabadzības līmeņi migranšu un etnisko minoritāšu sieviešu vidū ir vienādi visā Eiropas Savienībā; tā kā ES-28 valstīs 38,9 % iedzīvotāju un 48,6 % vientuļo sieviešu nevar apmaksāt neparedzētus izdevumus; tā kā saskaņā ar ANO augstā cilvēktiesību komisāra ziņām lielākā daļa pasaules nabadzīgāko cilvēku ir tieši sievietes, kopš 1975. gada nabadzībā laukos dzīvojošo sieviešu skaits ir pieaudzis par 50 %, sievietes strādā divas trešdaļas no pasaulē nostrādātajām darba stundām un saražo pusi pasaules pārtikas, taču gūst vien 10 % pasaules ienākumu un viņām pieder mazāk nekā 1 % pasaules īpašumu;

B.  tā kā ar sociālās un ekonomiskās labklājības palielināšanu panākta dzimumu līdztiesība darba tirgū nāk par labu ne vien sievietēm, bet arī ekonomikai un sabiedrībai kopumā; tā kā mērķis nodrošināt vīriešu un sieviešu līdztiesību pastāv jau kopš 1957. gada Romas līguma;

C.  tā kā valdības ar ANO Konvenciju par bērna tiesībām un Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam ir apņēmušās nodrošināt, ka visi zēni un meitenes iegūst pilnīgu pamatizglītību; tā kā Parlaments 2015. gada maijā rīkoja pasākumu „Sieviešu un meiteņu iespēcināšana izglītības ceļā”; tā kā gan formālā, gan ikdienējā izglītība ir svarīgs līdzeklis, ar ko novērst marginalizāciju un dažādus diskriminācijas veidus, paverot ceļu uz kopienu dialogu, atvērtību un savstarpējo izpratni un iespēcinot marginalizētas iedzīvotāju kopienas;

D.  tā kā ekonomikas lejupslīdes apstākļos cilvēki, ko jau apdraud nabadzības risks un kas lielākoties ir sievietes, ir neaizsargātā situācijā darba tirgū un sociālā nodrošinājuma ziņā, it sevišķi cilvēki no grupām, kuras skar vairākiemeslu diskriminācija; tā kā ES LGBT apsekojumā konstatēts, ka lesbietes, biseksuāles un sievietes transpersonas saskaras ar nesamērīgu diskriminācijas risku seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ darbā (19 %), izglītībā (19 %), mājokļu jomā (13 %), veselības aprūpē (10 %) un sociālo pakalpojumu piekļūstamībā (8 %); tā kā tas noved pie nesamērīga viņu ekonomiskās un sociālās labklājības apdraudējuma;

E.  tā kā Komisijas prasītā taupības politika, ko īstenojušas dalībvalstis, kopā ar dažu pēdējo gadu ekonomikas krīzi ir palielinājusi nevienlīdzību un īpaši skārusi sievietes, palielinot sieviešu nabadzību un aizvien vairāk viņas izslēdzot no darba tirgus; tā kā ir samazināts bērnu, vecāku cilvēku un slimu cilvēku aprūpes sabiedrisko pakalpojumu un infrastruktūras tīkls un kvalitatīvu un brīvu šāda veida sabiedrisko pakalpojumu piedāvājums;

F.  tā kā viena vecāka ģimenes ir pakļautas lielākam nabadzības un sociālās atstumtības riskam (49,8 % salīdzinājumā ar 25,2% tādu vidējo mājsaimniecību gadījumā, kurās ir apgādājami bērni, lai gan šajā ziņā ir lielas atšķirības starp dalībvalstīm)(15); tā kā saskaņā ar Eurostat datiem 2014. gadā Savienībā 56,6 % viena vecāka mājsaimniecību bija sievietēm; tā kā nabadzība būtiski ietekmē bērnu personības attīstību un izglītību un tās ietekme var ilgt visu mūžu; tā kā izglītības plaisa starp bērniem no dažādām sociāli ekonomiskajām grupām ir palielinājusies (11 valstīs agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumus 0–3 gadu vecuma grupā saņem ne vairāk kā 15 % bērnu); tā kā ir augsta varbūtība, ka nabadzība tiks nodota no paaudzes paaudzē; tā kā kvalitatīvas izglītības trūkums ir faktors, kas būtiski palielina bērnu nabadzības un sociālās atstumtības risku, un dažādi ar ģimenes dzīvi saistīti faktori — piemēram, stabilitātes trūkums, vardarbība un slikti sadzīves apstākļi — ievērojami palielina priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas risku;

G.  tā kā nabadzība īpaši skar lauku sievietes; tā kā daudzas lauku sievietes nemaz nav reģistrētas darba tirgū vai ar bezdarbnieces statusu; tā kā lauku sieviešu bezdarba līmenis ir ārkārtīgi augsts, bet nodarbinātajām lauku sievietēm ir ļoti zemi ienākumi; tā kā lauku sievietēm ir ierobežota piekļuve izglītībai, agrīnai vēža atklāšanai un veselības aprūpei vispār;

H.  tā kā dzīve uz nabadzības sliekšņa noved pie sociālās atstumtības un nepietiekamas iesaistes sabiedrības dzīvē attiecībā uz piekļuvi izglītībai, tiesu iestādēm, mūžizglītībai, primārās veselības aprūpes pakalpojumiem, pienācīgam mājoklim un uzturam, ūdenim un enerģijai un attiecībā uz piekļuvi kultūrai un informācijai, sportam un sabiedriskajam transportam, kā arī attiecīgajām līdzdarbošanās iespējām; tā kā ieguldījumi sieviešu atbalsta politikā uzlabo arī viņu ģimeņu, īpaši viņu bērnu, dzīves apstākļus;

I.  tā kā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība ir 16,3 % un tā kā netipisku un neskaidru darba līgumu veidi arī vairāk ietekmē sievietes nekā vīriešus;

J.  tā kā ļoti bieži sievietēm, kas vēlas sākt uzņēmējdarbību, ir grūti iegūt kredītu, jo tradicionālie finanšu starpnieki negribīgi piešķir aizdevumus, uzskatīdami, ka sievietes uzņēmējas ir pakļautas lielākam riskam un mazāk vēlas attīstīt savus uzņēmumus un izdarīt ienesīgus ieguldījumus;

K.  tā kā sievietes bieži ir mājsaimniecībā nodarbinātas personas, daudzos gadījumos uz viņām neattiecas valsts darba tiesību akti; tā kā piespiedu darba un ekspluatācijas risks šajā jomā īpaši apdraud sievietes bez dokumentiem;

L.  tā kā sievietes biežāk nekā vīrieši uzņemas atbildību par vecu, slimu vai apgādājamu ģimenes locekļu, kā arī bērnu aprūpi un biežāk pārtrauc savu karjeru, rezultātā mazāk iesaistīdamās un ilgi būdamas neaktīvas darba tirgū; tā kā nabadzības risku mazina kvalitatīvu un cenas ziņā pieejamu sociālo pakalpojumu un infrastruktūras izveide agrīnajai pirmsskolas izglītībai un aprūpei un citu apgādājamu personu, piemēram, vecu cilvēku, aprūpei; tā kā vien nedaudzas dalībvalstis ir sasniegušas vai apsteigušas Barselonas mērķus, kas uzskatāmi par būtiskiem ceļā uz vienādu aprūpes pienākumu sadali;

M.  tā kā nabadzības starppaaudžu dimensijas dēļ nabadzības feminizācijas novēršanas nolūkā ir izšķirīgi svarīgi pievērsties to meiteņu un jauno sieviešu situācijai, kuras dzīvo sociālā atstumtībā un nabadzībā;

N.  tā kā visā ES-27 34 % vientuļo māšu darbspējīgā vecumā ir pakļautas nabadzības riskam salīdzinājumā ar 17 % citām aktīvā vecuma ģimenēm ar bērniem;

O.  tā kā pensiju atšķirība vidēji ir 39 % un tās cēlonis ir nesabalansētība, ko izraisa pastāvīga atalgojuma un darba pieejamības nevienlīdzība, diskriminācija un vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība darba tirgū; tā kā šī pensiju atšķirība ir šķērslis sieviešu ekonomiskajai neatkarībai un viens no iemesliem, kuru dēļ sievietes, kļūstot vecākas, nonāk zem nabadzības sliekšņa; tā kā ir jārīkojas, lai sievietēm nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi pienācīgām pensiju shēmām; tā kā dalībvalstīs, kas īstenoja Direktīvu 2006/54/EK, 2006.–2012. gadā pensiju atšķirība samazinājās(16);

P.  tā kā nabadzības riska pieaugums ir cieši saistīts ar budžeta samazinājumiem, kas skar izglītību, sociālā nodrošinājuma sistēmas un aprūpes pakalpojumus; tā kā krīze un vairākās Eiropas valstīs veiktie taupības pasākumi vissmagāk ir skāruši sievietes un bērnus;

Q.  tā kā sievietes ir svarīgs ekonomiskās un sociālās attīstības dzinējspēks un laba izglītība ir viens no visefektīvākajiem pieejamiem stratēģiskajiem līdzekļiem, kā gūt panākumus darba tirgū un izlauzties no nabadzības cikla; tā kā būtisks šķērslis, kas liedz nabadzīgiem cilvēkiem iegūt labāku kvalifikāciju, ir ievērojamais finanšu slogs, kuru attiecīgo tiešo un netiešo izmaksu dēļ rada maksas izglītība; tā kā meitenes mācībās ir sekmīgākas par zēniem, taču ģimenes un citāda spiediena dēļ bieži saskaras ar lielākām grūtībām savus panākumus izglītībā īstenot karjeras sasniegumos;

R.  tā kā sabiedrības plaši tiražētie stereotipi balstās patriarhātā un paredz sievietēm zemāku lomu sabiedrībā, tādējādi palielinot nabadzības feminizāciju; tā kā šie stereotipi veidojas bērnībā un izpaužas izglītības un mācību izvēlēs un vēlāk arī darba tirgū; tā kā sievietes joprojām ir pārāk bieži ierobežotas ar „sievietēm draudzīgiem” darbiem, par ko viņas joprojām nesaņem pienācīgu atalgojumu, un viņas joprojām nav pietiekami pārstāvētas tādās jomās kā matemātika, zinātne, uzņēmējdarbība, IKT un inženierija, kā arī atbildīgos amatos; tā kā šie stereotipi apvienojumā ar to, ka algu noteikšanai par normu tiek izmantotas vīriešu dominances nozares, noved pie dzimumdiskriminācijas;

S.  tā kā stratēģijā „Eiropa 2020”, kuras uzdevums ir Savienību padarīt par gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu ekonomiku, ir ietverti vērienīgi mērķi, tostarp 75 % nodarbinātības līmenis un nabadzības un sociālās atstumtības skarto vai apdraudēto cilvēku skaita samazināšana vismaz par 20 miljoniem līdz 2020. gadam; tā kā viens no stratēģijas mērķiem ir panākt, ka priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas līmenis ir zem 10 %;

T.  tā kā viens no stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem ir nodrošināt, ka 40 % cilvēku — salīdzinājumā ar pašreizējo vidējo rādītāju 37,9 % — vecumā no 30 līdz 34 gadiem ir saņēmuši augstskolas izglītību; tā kā sievietēm šis vidējais rādītājs pārsniedz 42,3 %, bet vīriešiem tas ir 33,6 %;

U.  tā kā nolūkā sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” nabadzības novēršanas mērķi — vienu no pieciem izmērāmajiem stratēģijas mērķiem — ir vajadzīgs spēcīgs jauns politiskais stimuls; tā kā šos mērķus nebūs iespējams sasniegt, ja vien nabadzības novēršanas politikā netiks iekļauta pamatīga dzimumdimensija un dalībvalstis nepieņems politiku sieviešu aizsardzībai, it sevišķi pret nabadzības risku;

V.  tā kā nabadzība un sociālā atstumtība un sieviešu ekonomiskā atkarība var būt situāciju saasinoši faktori sievietēm, kas cietušas no vardarbības, un arī otrādi, jo vardarbība ietekmē sieviešu veselību un bieži vien noved pie darba zaudēšanas, bezpajumtniecības, sociālās atstumtības un nabadzības; tā kā tas ietver arī nesamērīgu neaizsargātību pret cilvēku tirdzniecību un seksuālo izmantošanu; tā kā turklāt daudzas sievietes, kas cieš no šādas vardarbības, savas ekonomiskās atkarības dēļ turpina dzīvot kopā ar varmākām;

W.  tā kā dzimumu līdztiesība ir instruments sieviešu nabadzības apkarošanai, jo līdztiesība pozitīvi ietekmē ražīgumu un ekonomisko izaugsmi un nodrošina plašāku sieviešu līdzdalību darba tirgū, un tam savukārt ir daudz sociālu un ekonomisku priekšrocību,

Nabadzība un darba un privātās dzīves līdzsvars

1.  uzsver kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu izšķirošo lomu nabadzības, it sevišķi sieviešu nabadzības, apkarošanā, jo sievietes ir vairāk atkarīgas no šādiem pakalpojumiem;

2.  uzsver, ka vīrieši jāmudina veicināt dzimumu līdztiesību visās darba tirgus jomās un visos tā līmeņos un viņiem jāapņemas to darīt;

3.  uzskata, ka dalībvalstīm prioritāri būtu jāpievēršas privātās un darba dzīves līdzsvarošanas jautājumam, ieviešot ģimenēm draudzīgus darba režīmus, piemēram, elastīgus darbalaikus un tāldarba iespēju; norāda, ka, trūkstot kvalitatīviem un cenas ziņā pieņemamiem bērnu, apgādājamu personu un vecu cilvēku aprūpes pakalpojumiem, it īpaši trūkstot bērnu silītēm, bērnudārziem un ilgtermiņa aprūpes iestādēm, tiek palielināta sociālā atstumtība, vīriešu un sieviešu iespēju atšķirības nodarbinātības, darba samaksas un pensiju jomā; uzsver, ka vienlīdzīga piekļuve kvalitatīvai bezmaksas agrīnajai pirmsskolas izglītībai un cenas ziņā pieņemamai aprūpei, formālajai, ikdienējai un neformālajai izglītībai un ģimenes atbalsta pakalpojumiem ir būtiski svarīga, lai iedrošinātu sievietes iesaistīties un palikt darba tirgū, nodrošinātu iespēju vienlīdzību un apturētu nabadzības ciklus, jo tas palīdz sievietēm iegūt patstāvību un kvalifikāciju, kas vajadzīga darba iegūšanai;

4.  pauž nožēlu par taupības politiku, kas kopā ar ekonomikas krīzi palielina nabadzības līmeni, it sevišķi sieviešu vidū;

5.  aicina dalībvalstis un Komisiju pilnveidot un izmantot pieejamos politikas un finanšu instrumentus, tostarp Sociālo ieguldījumu paketi, lai sasniegtu Barselonas mērķus; šajā sakarā prasa optimizēt Eiropas Sociālo fondu (ESF) un Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF), prasa sociālo ieguldījumu un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) regulas izmantojumā piešķirt prioritāti publisko un privāto bērnu un citu apgādājamo personu aprūpes un palīdzības iestāžu izveidei; ierosina, lai Komisija, izmantojot līdzfinansēšanas mehānismu, atvēl īpašus līdzekļus stimulu palielināšanai konkrētos reģionos, kur trūkst APIA iestāžu un kur sieviešu nodarbinātības līmenis ir ārkārtīgi zems;

6.  aicina dalībvalstis īstenot politiku, kas aizsargā, uzlabo un sekmē kvalitatīvus bezmaksas sabiedriskos pakalpojumus, galvenokārt veselības aprūpes, izglītības, sociālā nodrošinājuma un taisnīguma jomā; norāda, ka ir izšķirīgi svarīgi piešķirt sabiedriskajiem pakalpojumiem uzdevumu izpildei nepieciešamos finanšu resursus un cilvēkresursus;

7.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai veicinātu darba un privātās dzīves līdzsvarošanu un tādējādi ļautu sievietēm, īpaši tām, kurām visvairāk draud nabadzība, veidot pilna laika karjeru vai, ja viņas to vēlas, strādāt nepilnas slodzes darbu vai darbu ar elastīgu darbalaiku;

8.  aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm sākt vispusīgu likumdošanas iniciatīvu, kuras mērķis būtu apmierināt māšu un tēvu vajadzības attiecībā uz dažādu veidu atvaļinājumiem, proti, maternitātes, paternitātes, bērna kopšanas un aprūpētāju atvaļinājumiem, it sevišķi nolūkā palīdzēt vīriešiem aktīvāk pildīt tēva lomu, dodot iespēju taisnīgāk sadalīt pienākumus ģimenē un tādējādi nodrošinot sievietēm vienlīdzīgas iespējas iesaistīties darba tirgū, kas, savukārt, palielinās viņu ekonomisko neatkarību; ņem vērā, ka dažas dalībvalstis šajā jomā jau ir pieņēmušas tiesību aktus, kas ir tālejošāki nekā ES tiesību akti; aicina dalībvalstis paredzēt tiesību aktus, kas sargātu vai palielinātu maternitātes, paternitātes un vecāku tiesības; uzsver, ka 2010. gadā no personām, kas izmantoja tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu, tikai 2,7 % bija vīrieši, un tas liecina, ka vajadzīgi konkrēti pasākumi ar mērķi nodrošināt tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu;

9.  atkārtoti pauž neapmierinātību par Maternitātes atvaļinājuma direktīvas atsaukšanu pēc gadiem ilgiem centieniem rast izeju no strupceļa un tādējādi nodrošināt labāku aizsardzību Eiropas iedzīvotājiem; aicina Komisiju izvirzīt jaunu priekšlikumu un ieviest obligātas tiesības uz apmaksātu paternitātes atvaļinājumu; uzskata, ka visās dalībvalstīs jāveic īpaši pasākumi sieviešu darba un privātās dzīves līdzsvara uzlabošanai; mudina Komisiju Eiropas pusgadā iekļaut gan pamatīgāku sociālo dimensiju, gan mērķus attiecībā uz dzimumu līdztiesību darbā;

10.  atzinīgi vērtē Komisijas ceļvedī „Jauns sākums to darba un privātās dzīves līdzsvara problēmu risināšanai, ar kurām saskaras strādājošās ģimenes” pausto ierosinājumu ieviest aprūpētāju atvaļinājumu;

Nabadzība un darbs

11.  aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot politiku, kas veicinātu sieviešu nodarbinātību un sociāli marginalizētu sieviešu grupu integrāciju darba tirgū, ņemot vērā stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus, nostiprināt un uzlabot izglītību un palielināt ieguldījumus apmācībā un informācijas kampaņās, panākot, ka turpmākā sieviešu integrācijā darba tirgū izšķirīgais faktors ir kvalifikācija, liekot uzsvaru uz mūžizglītību, jo tā sievietēm nodrošina prasmes, kas vajadzīgas kvalitatīva darba iegūšanai, un dod sievietēm iespēju apgūt jaunas prasmes aizvien mainīgajā darba tirgū; prasa vairāk popularizēt meitenēm domātus zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātņu un matemātikas priekšmetus, lai jau agrīni cīnītos pret pastāvošajiem izglītības stereotipiem un izskaustu ilgtermiņa atšķirības nodarbinātības un atalgojuma ziņā; prasa attīstīt cenas ziņā pieņemamus un kvalitatīvus sabiedriskos aprūpes pakalpojumus, elastīgus, bet ne nestabilus darbalaika režīmus, kas būtu izdevīgi gan sievietēm, gan vīriešiem, un pasākumus pret vīriešu un sieviešu segregāciju pa profesijām un nozarēm, tostarp uzņēmējdarbībā un atbildīgos amatos;

12.  uzsver, ka nolūkā sievietēm, ko apdraud sociālā atstumtība, dot iespēju sākt uzņēmējdarbību un palielināt viņu iesaisti šajā jomā izšķirīgi svarīga ir kredītu, finanšu pakalpojumu un konsultāciju pieejamība; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt efektīvus pasākumus, kas palielinātu finansējuma pieejamību sievietēm, kuras vēlas sākt uzņēmējdarbību vai investīciju projektus, un sekmēt sieviešu uzņēmējdarbību, jo tā palielina vispārējo ekonomisko un sociālo attīstību, atvieglot kredītu pieejamību, tostarp mikrokredītu veidā, it sevišķi attiecībā uz neaizsargātām sievietēm, kas saskaras ar vairākiemeslu diskrimināciju, un izstrādāt un paplašināt stabilas pašnodarbinātības programmas; uzsver, cik svarīga šajā ziņā ir paraugprakses apmaiņa un popularizēšana, darbaudzināšana, pozitīvi sieviešu piemēri un citi nenodarbinātu sieviešu atbalsta līdzekļi;

13.  uzsver, ka ir izšķirīgi svarīgi: pārstrādāt makroekonomisko, sociālo un darba tirgus politiku, to pielāgojot dzimumu līdztiesības politikai, lai sievietēm nodrošinātu ekonomisko un sociālo taisnīgumu; pārskatīt nabadzības līmeņa noteikšanas metodes un izstrādāt stratēģijas taisnīgas bagātības sadales sekmēšanai;

14.  norāda, ka sievietes biežāk strādā nestabilu un zemu atalgotu darbu un uz nestandarta darba līgumu pamata; norāda, ka vēl viens darba nestabilitātes aspekts ir nebrīvprātīga nepilnas slodzes darba apmērs — tas palielina nabadzības risku, un tā īpatsvars kopējā nodarbinātībā ir palielinājies no 16,7 % līdz 19,6 %; aicina dalībvalstis intensīvāk vērsties pret nedeklarētu darbu, nestabilu darbu un netipisku līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp nulles stundu līgumiem dažās dalībvalstīs; uzsver, cik ļoti daudz sieviešu strādā nedeklarētu darbu, kas nelabvēlīgi ietekmē sieviešu ienākumus, sociālā nodrošinājuma segumu un sociālo aizsardzību, kā arī ES IKP līmeni; mudina dalībvalstis apsvērt iespēju īstenot Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) ieteikumus, kuru mērķis ir mazināt nestabila darba apmēru(17), piemēram, analizēt un ierobežot apstākļus, kādos var izmantot nedrošus darba līgumus, un ierobežot laiku, cik ilgi darba ņēmējus var nodarbināt uz secīgu šādu līgumu pamata un pēc kura būtu jāpiedāvā iespēja slēgt pastāvīgu līgumu;

15.  aicina dalībvalstis uzraudzīt strādājošo sieviešu tiesības — viņas aizvien vairāk strādā zemu atalgotu darbu un cieš no diskriminācijas;

16.  norāda, ka pastāv jaunas nabadzīgu sieviešu kategorijas, ko veido jaunas profesionāles, un kuras līdz ar to lielu daļu no jaunām absolventēm nolemj nedrošai darba dzīvei un ienākumiem, kas reti pārsniedz nabadzības līmeni („jaunie trūcīgie”);

17.  atkārtoti aicina Komisiju pārskatīt esošos tiesību aktus, lai novērstu sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirību un samazinātu pensiju atšķirību starp vīriešiem un sievietēm; norāda, ka vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības novēršanā izšķirīgi svarīgi ir samaksas pārredzamības palielināšanas pasākumi, un aicina dalībvalstis īstenot Komisijas 2014. gada 7. marta ieteikumu par to, kā ar pārredzamības palīdzību nostiprināt principu par vienādu darba samaksu sievietēm un vīriešiem, tostarp pārlikt pierādīšanas pienākumu cīņā pret dzimumdiskrimināciju darbā;

18.  aicina Komisiju veikt pētījumu par to, kā procedūras, kas saistītas ar personas dzimuma maiņas oficiālu atzīšanu, vai šādu procedūru trūkums ietekmē transpersonu situāciju darba tirgū, jo īpaši nodarbinātības pieejamību viņiem, atalgojuma līmeni, karjeras attīstību un pensijas;

19.  ar bažām norāda, ka sievietes bieži vien saņem pensiju, kas vien tikko pārsniedz iztikas minimuma slieksni, un tam ir vairāki cēloņi, piemēram, tas, ka viņas uz laiku pārtraukušas vai vispār beigušas strādāt, lai varētu aprūpēt savu ģimeni, nepilnas slodzes līgumu pārsvars karjeras gaitā vai tas, ka viņas bez atalgojuma strādājušas savu laulāto labā, it īpaši tirdzniecības nozarē vai lauksaimniecībā, un nav izdarījušas iemaksas sociālā nodrošinājuma shēmā;

20.  atzinīgi vērtē to, ka savā jaunajā dzimumu līdztiesības stratēģijā Komisija vienādu darba samaksu par vienādi vērtīgu darbu uzskata par vienu no svarīgākajām rīcības jomām; aicina Komisiju pieņemt paziņojumu par jaunu dzimumu līdztiesības un sieviešu tiesību stratēģiju laikam pēc 2015. gada, lai tajā ietvertos mērķus un politiku varētu efektīvi īstenot;

21.  prasa dalībvalstīm nodrošināt, lai ikviena persona, kura uz laiku pārtraukusi profesionālo darbību, lai nodarbotos ar bērnu audzināšanu vai rūpētos par gados vecākām personām, varētu reintegrēties darba tirgū un atgriezties savā iepriekšējā darbavietā un karjeras izaugsmes posmā;

22.  aicina Komisiju veikt ietekmes novērtējumu par minimālo ienākumu sistēmām Eiropas Savienībā un apsvērt turpmākus pasākumus, kuros būtu ņemti vērā ekonomikas un sociālie apstākļi katrā dalībvalstī, kā arī novērtējumu par to, vai minētās sistēmas ļauj mājsaimniecībām apmierināt personiskās pamatvajadzības; vēlreiz mudina dalībvalstis ieviest minimālo valsts pensiju, kas nedrīkstētu būt zemāka par nabadzības riska slieksni;

23.  norāda, ka pensionāres ir neaizsargātākā grupa un bieži dzīvo nabadzībā vai ir pakļautas nabadzības riskam; aicina dalībvalstis no dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības mazināšanu uzskatīt par ekonomisku mērķi; aicina dalībvalstis reformēt pensiju sistēmas, lai vienmēr nodrošinātu adekvātu pensiju visiem un likvidētu pensiju atšķirību; uzskata, ka pensiju atšķirības mazināšanas instrumenti ir, piemēram, pensiju sistēmu koriģēšana nolūkā nodrošināt sieviešu un vīriešu līdztiesību un izglītības, karjeras plānošanas, bērna kopšanas atvaļinājuma sistēmu un citu vecāku atbalsta pakalpojumu koriģēšana; aicina dalībvalstis atbilstoši subsidiaritātes principam apsvērt iespēju nodrošināt dalītas pensijas tiesības laulības šķiršanas un laulāto atšķiršanas gadījumos; norāda, ka darbavietas vecuma pensijas shēmas aizvien biežāk funkcionē pēc apdrošināšanas principiem un ka tas var radīt daudzas atšķirības sociālās aizsardzības ziņā(18); uzsver, ka Eiropas Savienības Tiesa ir skaidri norādījusi, ka darbavietas pensiju shēmas ir jāuzskata par samaksu un tāpēc vienlīdzīgas attieksmes princips attiecas arī uz šīm shēmām;

Nabadzība: vispārīgi ieteikumi

24.  atzīst, ka nabadzīgi cilvēki salīdzinājumā ar turīgākiem bieži vien maksā augstāku vienības cenu par tām pašām precēm un pakalpojumiem, kas nepieciešami viņu sociālās un ekonomiskās dzīvotspējas nodrošināšanai, jo īpaši attiecībā uz telekomunikāciju pakalpojumiem, enerģiju un ūdeni; aicina dalībvalstis cieši sadarboties ar piegādātājiem un operatoriem jautājumā par vistrūcīgākajām personām paredzēta atbalsta mehānismu un sociālo tarifu izstrādi, īpaši attiecībā uz ūdensapgādi un elektroapgādi, lai izskaustu mājsaimniecību enerģētisko nabadzību;

25.  vēlreiz norāda uz izglītības lomu dzimumu stereotipu apkarošanā, sieviešu un meiteņu iespēcināšanā sociālā, ekonomiskā, kultūras un politiskā aspektā un zinātnes karjerā un nabadzības cikla izbeigšanā ar sieviešu iekļaušanu nozarēs, kurās viņu īpatsvars ir bijis zems, piemēram, zinātnē, tehnoloģijā, inženierijā un uzņēmējdarbībā, un aicina Komisiju konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos iekļaut sieviešu arodizglītības mērķus; uzsver neformālās izglītības lomu; aicina dalībvalstis savā ekonomikā un atveseļošanas plānos kā neatņemamu sastāvdaļu iekļaut ieguldījumus meiteņu un sieviešu izglītībā ar mērķi uzlabot viņu potenciālu; mudina dalībvalstis palīdzēt jaunām sievietēm pēc formālās izglītības iesaistīties darba tirgū; uzsver, ka visām izglītības iestādēm ir jānodod tālāk demokrātiskas vērtības, lai sekmētu toleranci, aktīvu pilsoniskumu, sociālo atbildību un cieņu pret atšķirībām attiecībā uz dzimumu, minoritātēm un etniskajām un reliģiskajām grupām; norāda, cik svarīgs aizspriedumu un stereotipu pārvarēšanā ir sports un fiziskā audzināšana un cik ļoti sports un fiziskā audzināšana var palīdzēt sociāli neaizsargātiem jauniešiem atgriezties uz pareizā ceļa;

26.  pauž bažas par to, ka sievietes, kurām ir bērni, saskaras ar diskrimināciju darbā tāpēc, ka viņas ir mātes, nevis tāpēc, ka strādātu sliktāk nekā kolēģi; mudina dalībvalstis aktīvi popularizēt mātes kā darba ņēmējas pozitīvu tēlu un cīnīties pret māšu diskrimināciju, kas konstatēta vairākos pētījumos;

27.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka struktūrfondus un ieguldījumu fondus, jo īpaši ESF, kā arī ESIF, izmanto, lai uzlabotu izglītību un apmācību nolūkā sekmēt piekļuvi darba tirgum un mazināt sieviešu bezdarbu, nabadzību un sociālo atstumtību; uzsver, ka sociālās iekļaušanas pasākumiem un sociālās inovācijas projektiem piešķirtos 20 % no ESF līdzekļiem varētu aktīvāk izmantot, lai atbalstītu tādas iniciatīvas kā neliela mēroga lokāli projekti, kuru mērķis ir iespēcināt nabadzīgas un sociāli atstumtas sievietes; mudina dalībvalstis vairāk rīkot informācijas kampaņas par iespējām piedalīties ES finansētos projektos;

28.  prasa ieviest finansēšanas mehānismus, kas motivētu vienlīdzīgas pārstāvības nodrošināšanu jomās, kurās pastāv dzimumu disproporcija, un uzsver, ka nepieciešami pēc dzimuma sadalīti dati, lai varētu labāk izprast meiteņu, zēnu, vīriešu un sieviešu situāciju un līdz ar to efektīvāk reaģēt uz disproporciju; aicina Komisiju sniegt pārskatu pa dzimumiem un vecuma grupām par dalību Eiropas izglītības mobilitātes programmās, piemēram, „Erasmus+”, „Radošā Eiropa” un „Eiropa pilsoņiem”;

29.  it sevišķi atgādina par bērnu migrantu un bērnu bēgļu — gan zēnu, gan meiteņu — tiesībām uz izglītības pieejamību: tā ir viena no Eiropas sabiedrības prioritātēm; tāpēc uzsver, ka, ņemot vērā ilgstošo migrācijas krīzi, gan ES, gan valstu līmenī būtu jāveic steidzami pasākumi migrantu izglītības jomā; uzsver, ka izglītība ir svarīgs integrācijas un nodarbināmības faktors un ka valstu izglītības sistēmu nesagatavotība šim izaicinājumam var palielināt kulturālo segregāciju un padziļināt sociālās plaisas; norāda, ka izglītības pieejamību gan bēgļu nometnēs, gan uzņēmējās pašvaldībās, kura atbilstu attiecīgajiem kvalitātes standartiem un kuru papildinātu ar valodām saistīts un psiholoģisks atbalsts, nedrīkst apdraudēt birokrātiskas un administratīvas problēmas, kas saistītas ar bēgļa statusa atzīšanu;

30.  uzsver brīvprātīgo organizāciju un terciārā sektora devumu šajā jomā un mudina dalībvalstis atbalstīt to centienus; atgādina, cik ļoti daudz sieviešu iesaistās brīvprātīgos izglītības un citos pasākumos, kā arī atbalsta un uzlabo izglītības iespējas, piemēram, bēgļiem un trūcīgiem bērniem;

31.  uzsver, ka bērnu nabadzības un sociālās atstumtības sekas var ilgt visu mūžu un izraisīt nabadzības turpināšanos no paaudzes paaudzē; uzsver, ka visās dalībvalstīs bērnu nabadzības un sociālās atstumtības risks ir cieši saistīts ar vecāku, jo sevišķi mātes, izglītības līmeni, kā arī vecāku situāciju darba tirgū, viņu sociālo stāvokli un dalībvalsts piedāvātajiem ģimenes atbalsta pakalpojumiem; iesaka dalībvalstīm nodrošināt kvalitatīvas bezmaksas izglītības pieejamību visiem jauniešiem visās vecuma grupās, arī agrā bērnībā; uzsver, cik svarīgi ir konsultēt bērnus izglītības jautājumos, lai dotu viņiem iespēju pilnībā atraisīt savu potenciālu; uzsver, ka ar īpašām programmām ir jāatbalsta māšu pusaudžu izglītība, kurām priekšlaicīga mācību pārtraukšana ir pirmais solis virzībā uz nabadzību; uzsver, ka ir jāizveido vispusīgs pasākumu kopums cīņai pret bērnu nabadzību un bērnu labklājības veicināšanai, kura pamatā būtu trīs pīlāri, proti, adekvātu resursu pieejamība un darba un ģimenes dzīves līdzsvarošana, kvalitatīvu pakalpojumu pieejamība un bērnu iesaiste lēmumos, kas viņus ietekmē, kā arī kultūras, brīvā laika un sporta pasākumos; atkārto, ka ir jānodrošina viegla un vienlīdzīga piekļuve informācijai, it īpaši attiecībā uz sociālo nodrošinājumu, pieaugušo izglītību, veselības aprūpi un pieejamo ekonomisko atbalstu;

32.  uzsver, ka LGBTI ģimeņu neatzīšana daudzās dalībvalstīs noved pie tā, ka LGBTI ir mazāki ienākumi un augstāka dzīves dārdzība, līdz ar to — arī lielāks nabadzības un sociālās atstumtības risks; uzskata, ka nolūkā apkarot nabadzību, ko rada seksuālo minoritāšu un dzimumminoritāšu marginalizācija un diskriminācija, ārkārtīgi svarīgi ir tiesību akti par vienlīdzīgu attieksmi; šajā sakarā aicina Padomi pieņemt 2008. gada priekšlikumu direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no personas reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas; turklāt prasa visās turpmākās dzimumu līdztiesības direktīvu pārstrādātās redakcijās skaidri aizliegt diskrimināciju uz dzimumidentitātes pamata; joprojām pauž bažas par to, ka informētība par tiesībām un par struktūrām un organizācijām, kas palīdz diskriminācijas upuriem, ir zema; šajā sakarā aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt, cik efektīvas ir sūdzību izskatīšanas iestādes un procedūras dalībvalstīs;

33.  prasa pilnībā īstenot Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, un to pārskatīt, nosakot uzņēmumiem prasību izstrādāt pasākumus vai plānus dzimumu līdztiesības jomā, tostarp desegregācijas, samaksas istēmu pilnveidošanas un sieviešu profesionālās dzīves atbalsta pasākumus;

34.  atkārto, cik svarīga ir izglītošana agrā jaunībā par ekonomikas un finanšu jautājumiem, jo ir apliecināts, ka tas uzlabo spējas pieņemt saimnieciskus lēmumus turpmākajā dzīvē, tostarp lēmumus par izdevumu un ienākumu pārvaldību; iesaka apmainīties ar paraugpraksi un popularizēt izglītības programmas, kas paredzētas neaizsargātu grupu un marginalizētu kopienu sievietēm un meitenēm, kuras saskaras ar nabadzību un sociālo atstumtību;

35.  atzīmē, ka partnera ienākumu trūkums var būt nozīmīgs faktors, kas veicina sieviešu nonākšanu nabadzības slazdā un sociālās atstumtības situācijā; norāda, cik nedrošā situācijā bieži vien ir atraitnes, šķirtas sievietes un vientuļās mātes, kam tiesā piešķirtas aizgādības tiesības par bērniem, par kuriem jānosaka pietiekams uzturlīdzekļu līmenis; norāda, ka uzturlīdzekļu nemaksāšana vientuļās mātes var novest nabadzībā; uzsver, ka šķirtas sievietes ir pakļautas lielākam diskriminācijas un nabadzības riskam un tas apliecina, ka sievietes vēl joprojām nav pilnībā ekonomiski neatkarīgas, tāpēc vajadzīgi papildu pasākumi darba tirgus un no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības novēršanas jomā;

36.  uzsver, ka datu vākšana par mājsaimniecību izdevumiem un ienākumiem ir jāpapildina ar individualizētiem datiem, lai varētu ņemt vērā dzimumu nevienlīdzību mājsaimniecībās;

37.  uzstāj, ka makroekonomikas politika ir jāsaskaņo ar sociālās līdztiesības politiku; atkārto, ka finanšu iestādēm, piemēram, ECB un valstu centrālajām bankām, izstrādājot un lemjot par makroekonomisko monetāro politiku vai finanšu pakalpojumu politiku, ir jāņem vērā sociālā ietekme;

38.  vēlreiz pauž atbalstu iniciatīvai par orientējoša references budžeta formulēšanu un aicina Komisiju tā izstrādē ietvert ar dzimumu saistītus apsvērumus, tostarp dzimumu nevienlīdzību mājsaimniecībās;

39.  atkārto, ka ir jāveic pētījums par sieviešu bezpajumtniecību un tās cēloņiem un veicinātājfaktoriem, jo pašlaik nav pietiekamu datu par šo parādību; atzīmē, ka ir jāņem vērā tādi ar dzimumu saistīti aspekti kā ekonomiskā atkarība dzimuma dēļ, pagaidu mājokļi un izvairīšanās no sociālajiem dienestiem;

40.  uzsver, ka Eiropas Savienībā joprojām būtiska problēma ir vardarbība pret sievietēm un ka vainīgie ir steidzami jāiesaista pasākumos, kas vērsti pret vardarbību pret sievietēm, neatkarīgi no viņu vecuma, izglītības līmeņa, ienākumiem vai sociālā stāvokļa, un ka šīs vardarbības ietekme uz marginalizācijas, nabadzības un sociālās atstumtības risku aizvien pieaug; norāda, ka sieviešu ekonomiskā neatkarība ir izšķirīgi svarīga, lai viņas varētu proaktīvi izvairīties no dzimumvardarbības; aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes nodrošināt sociālās aizsardzības sistēmas, kas garantētu sociālās tiesības sievietēm, kuras cietušas no jebkādas vardarbības, piemēram, vardarbības ģimenē, cilvēku tirdzniecības vai prostitūcijas, un veikt pasākumus viņu reintegrācijai darba tirgū, izmantojot arī tādus instrumentus kā ESF; uzsver, ka ir jāpalielina informācijas pieejamība par juridiskajiem pakalpojumiem personām, kas cietušas no vardarbības;

41.  uzsver, ka neatlaidīgi jācenšas izskaust vardarbību ģimenē, jo īpaši vardarbību pret sievietēm; norāda, ka sieviešu dzīvē un attiecībā uz spēju rast izeju situācijās, kad pastāv vardarbība ģimenē, izšķiroši svarīga ir viņu ekonomiskā neatkarība un ka sievietes, kas ir izlietojušas apmaksāto atvaļinājumu, ir pakļautas darba un ekonomiskās neatkarības zaudēšanas riskam; norāda, ka nesen Austrālijā un ASV ieviestais atvaļinājums personām, kas cieš no vardarbības ģimenē, daudziem darba ņēmējiem ir nodrošinājis nodarbinātības aizsardzību laikā, kad jārisina šādas vardarbības sekas, piemēram, dodot attiecīgajiem cilvēkiem laiku ārstu apmeklējumiem, dalībai tiesas sēdēs un citām darbībām, kas jāveic šādās situācijās; aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju (un potenciālās sekas) ieviest īpašu apmaksātu atvaļinājumu sistēmu personām, kas cietušas no vardarbības ģimenē, gadījumos, kad apmaksāta atvaļinājuma trūkums cietušajām personām neļauj saglabāt darbu, tajā pašā laikā nodrošinot viņu privātumu; aicina Komisiju un dalībvalstis arī ieviest papildu pasākumus, kas palielinātu informētību par vardarbības ģimenē problēmu un palīdzētu no šādas vardarbības cietušajām personām, uzlabot viņu zināšanas par savām tiesībām un šo tiesību aizsardzību un aizsargāt viņu ekonomisko neatkarību;

42.  vēlreiz aicina ES un visas dalībvalstis parakstīt un ratificēt Stambulas konvenciju un prasa steigšus sākt iniciatīvu ar mērķi izstrādāt ES direktīvu par vardarbības pret sievietēm apkarošanu; vēlreiz aicina Komisiju nākt klajā ar Eiropas stratēģiju pret dzimumvardarbību un izveidot Eiropas gadu cīņai pret dzimumvardarbību;

43.  uzskata, ka ir proaktīvi jācenšas novērst vardarbību pret sievietēm, vēršoties pret normām, kas glorificē vardarbību; uzsver, ka stereotipi un struktūras, kas ir pamatā vīriešu vardarbībai pret sievietēm, ir jāapkaro proaktīvi, izmantojot valsts līmeņa kampaņas un pastāvīgu izglītošanu par mačo kultūras problēmu;

44.  norāda, ka par būtiski svarīgu līdzekli, ar ko radīt jaunas darbvietas un dot sievietēm iespēju izkļūt no nabadzības, būtu jāuzskata jaunās tehnoloģijas;

45.  mudina dalībvalstis sadarbībā ar reģionālajām un vietējām iestādēm palīdzēt uzlabot lauku sieviešu dzīves kvalitāti, lai mazinātu nabadzības risku, nodrošinot arī kvalitatīvas izglītības programmas lauku sieviešu iespēcināšanai, kā arī kvalitatīvus darba apstākļus un pienācīgus ienākumus šai grupai; mudina dalībvalstis nodrošināt kvalitatīvu pašvaldību, sociālo un sabiedrisko infrastruktūru, lai laukos uzlabotu dzīves apstākļus kopumā;

46.  uzskata, ka joprojām netiek atzīti daudzi nabadzības, it īpaši sieviešu nabadzības, aspekti, piemēram, tas, ka sievietēm tiek liegta piekļuve kultūrai un sociālai līdzdalībai, un tāpēc aicina dalībvalstis piešķirt vajadzīgo atbalstu, lai nodrošinātu, ka visas sievietes var izbaudīt kultūru, sportu un izklaidi, īpašu uzmanību pievēršot nabadzīgām sievietēm, sievietēm ar invaliditāti un migrantēm; uzskata, ka esošie smagas materiālās nenodrošinātības indikatori neietver kultūras un sociālās līdzdalības pieejamības faktorus un līdz ar to sniedz vien nepilnīgu nabadzības ainu; prasa izstrādāt vēl citus indikatorus, pēc kuriem novērtēt atstumtību sociālā, kultūras un politiskās līdzdalības aspektā, it īpaši tās ietekmi uz nabadzības apburto loku un sekas no paaudzes paaudzē;

47.  norāda, ka sievietes ar invaliditāti bieži vien saskaras ar diskrimināciju ģimenē un izglītībā, ka viņu darba iespējas ir ierobežotas un ka ar sociālajiem pabalstiem, ko viņas saņem, nepietiek, lai nenonāktu nabadzībā; uzsver, ka šajā ziņā dalībvalstīm un reģionālajām un vietējām iestādēm būtu jāsniedz sievietēm ar invaliditāti specializēta aprūpe, kas viņām nepieciešama, lai viņas varētu izmantot savas tiesības, un jāierosina darbības, ar kurām viņām palīdzētu integrēties darba tirgū, izmantojot papildu atbalsta pasākumus, it sevišķi izglītības un apmācības jomā;

48.  prasa vērienīgāk risināt enerģētiskās nabadzības problēmu, kas nesamērīgi skar vientuļās sievietes un viena vecāka un sieviešu vadītas mājsaimniecības; mudina Komisiju un dalībvalstis ieviest jēdziena „enerģētiskā nabadzība” definīciju, kurā ņemtu vērā šīs parādības dzimumaspektus, un iekļaut šo definīciju gaidāmajā Ēku energoefektivitātes direktīvas pārstrādātajā redakcijā; uzsver, cik lielā mērā kopienu energoiniciatīvas, piemēram, kooperatīvi, ļauj uzlabot situāciju neaizsargātiem enerģijas patērētājiem, it sevišķi sievietēm, kas saskaras ar nabadzību un sociālo atstumtību un marginalizāciju;

49.  vēlreiz aicina Komisiju strādāt pie Eiropas bērnu garantijas izveides, kas nodrošinātu, ka ikvienam Eiropas bērnam, kuram draud nabadzība, ir pieejama bezmaksas veselības aprūpe, bezmaksas izglītība, bezmaksas aprūpe, pienācīgs mājoklis un pienācīgs uzturs; uzsver, ka šādā politikā ir jāskata sieviešu un meiteņu stāvoklis, it īpaši neaizsargātās un marginalizētās kopienās; norāda, ka Jaunatnes garantijas iniciatīvā ir jāiekļauj dzimumperspektīva;

50.  mudina dalībvalstis un Komisiju vākt pēc dzimuma iedalītus statistikas datus un ieviest jaunus individuālus indikatorus attiecībā uz sievietēm un nabadzību, kas kalpotu par līdzekļiem, kā novērtēt plašākas sociālās, ekonomikas un darba politikas ietekmi uz sievietēm un nabadzību, lai attīstītu paraugprakses apmaiņu par leģislatīvajiem un budžeta instrumentiem nabadzības apkarošanas jomā, īpaši pievēršoties grupām, kuras īpaši apdraud nabadzība, un neatkarīgi no seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes;

51.  uzsver sociālo uzņēmumu lomu tādu sieviešu iespēcināšanā un iekļaušanā, kuras saskaras ar nabadzību un sociālo atstumtību un vairākiemeslu diskrimināciju;

52.  aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot ieinteresēto personu iesaistes procesus, kas veicinātu un atvieglotu nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautu personu, jo īpaši sieviešu un meiteņu, tiešu iesaistīšanos sociālās iekļaušanas politikas veidošanā visos līmeņos;

53.  aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot dzimumu līdztiesības principu budžeta plānošanā, lai nodrošinātu, ka lēmumos par budžetu tiek ņemta vērā dzimumdimensija un skatīta diferencēta ietekme;

54.  aicina dalībvalstis cīņā pret nabadzību sadarboties ar NVO, kuras veiksmīgi darbojas galējas nabadzības apgabalos un kuru rīcībā ir vērtīgas zināšanas par vietējām kopienām; aicina dalībvalstis atbalstīt efektīvu sadarbību vietējā līmenī;

55.  aicina dalībvalstis un Komisiju dzimumu līdztiesības nodrošināšanā iesaistīt sociālos partnerus (arodbiedrības un darba devēju organizācijas) un pilsonisko sabiedrību, tostarp dzimumu līdztiesības struktūras, lai veicinātu vienādu attieksmi; uzsver, ka sociālajā dialogā ir jāiekļauj dzimumu līdztiesības uzraudzības un veicināšanas prakse darbavietā, tostarp elastīgi darba režīma nosacījumi, kuru mērķis ir veicināt darba un privātās dzīves līdzsvarošanu; uzsver, ka diskriminācijas novēršanā un sieviešu un vīriešu līdztiesības veicināšanā darbavietā liela nozīme ir darba koplīgumiem, kā arī citiem instrumentiem, piemēram, rīcības kodeksiem, pētniecībai un pieredzes un labas prakses apmaiņai dzimumu līdztiesības jomā;

o
o   o

56.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 233 E, 28.9.2006., 130. lpp.
(2) OV C 67 E, 18.3.2010., 31. lpp.
(3) OV C 70 E, 8.3.2012., 162. lpp.
(4) OV C 199 E, 7.7.2012., 77. lpp.
(5) OV C 296 E, 2.10.2012., 26. lpp.
(6) OV C 51 E, 22.2.2013., 9. lpp.
(7) OV C 131 E, 8.5.2013., 60. lpp.
(8) OV C 264 E, 13.9.2013., 75. lpp.
(9) OV C 24, 22.1.2016., 8. lpp.
(10) OV C 36, 29.1.2016., 6. lpp.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0050.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0218.
(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0351.
(14) http://ec.europa.eu/eurostat/tgm/refreshTableAction.do?tab=table&plugin=1&pcode=t2020_50&language=en.
(15) Organizācija „Glābiet bērnus”, „Child Poverty and Social Exclusion in Europe”, Brisele, 2014, 14. lpp.
(16) http:\\www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2015/547546/EPRS_STU(2015)547546_EN.pdf, 11. lpp.
(17) Starptautiskā Darba organizācija, „Policies and regulations to combat precarious employment”, 2011.
(18) http://ec.europa.eu/justice/gender-equality/files/conference_sept_2011/dgjustice_oldagepensionspublication3march2011_en.pdf.

Juridisks paziņojums