Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2015/2065(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0173/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0173/2016

Debates :

PV 06/06/2016 - 17
CRE 06/06/2016 - 17

Balsojumi :

PV 07/06/2016 - 5.13
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0250

Pieņemtie teksti
PDF 462kWORD 147k
Otrdiena, 2016. gada 7. jūnijs - Strasbūra Galīgā redakcija
Negodīga tirdzniecības prakse pārtikas piegādes ķēdē
P8_TA(2016)0250A8-0173/2016

Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūcija par negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē (2015/2065(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 15. jūlija paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Negodīgas tirdzniecības prakses novēršana uzņēmumu savstarpējā pārtikas apgādes ķēdē” (COM(2014)0472),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par uzņēmumu savstarpēju negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas apgādes ķēdē (COM(2016)0032),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 28. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā” (COM(2009)0591),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 31. janvāra Zaļo grāmatu par negodīgu tirdzniecības praksi uzņēmumu savstarpējās attiecībās pārtikas un nepārtikas preču apgādes ķēdē Eiropā (COM(2013)0037),

–  ņemot vērā 2008. gada 19. februāra rakstisko deklarāciju Nr. 0088/2007 par izpēti saistībā ar Eiropas Savienības tirgū darbojošos lielveikalu ļaunprātīgu varas izmantošanu un tās novēršanu(1),

–  ņemot vērā savu 2010. gada 7. septembra rezolūciju par taisnīgiem ienākumiem lauksaimniekiem: labāku pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā(2),

–  ņemot vērā savu 2012. gada 19. janvāra rezolūciju par nepilnībām pārtikas apgādes ķēdē(3),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 12. novembra atzinumu par Komisijas Zaļo grāmatu par negodīgu tirdzniecības praksi uzņēmumu savstarpējās attiecībās pārtikas un nepārtikas preču apgādes ķēdē Eiropā,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par lielās mazumtirdzniecības nozari — tendencēm un ietekmi uz lauksaimniekiem un patērētājiem(4),

–  ņemot vērā savu 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par ikgadējo ziņojumu par ES konkurences politiku(5), jo īpaši tās 104. punktu,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 30. jūlija lēmumu, ar ko izveido Augsta līmeņa forumu par pārtikas apgādes ķēdes darbības uzlabošanu(6),

–  ņemot vērā savu 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par efektīvāku un taisnīgāku mazumtirdzniecības tirgu(7),

–  ņemot vērā 2016. gada janvāra pētījumu „Pārtikas piegādes ķēdes vertikālo attiecību labas prakses principu īstenošanas uzraudzība”, ko Komisijas uzdevumā sagatavojis uzņēmums „Areté srl”,

–  ņemot vērā savu 2013. gada 11. decembra rezolūciju par rīcības plānu Eiropas mazumtirdzniecības nozarē — ieguvums visām iesaistītajām pusēm(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/114/EK par maldinošu un salīdzinošu reklāmu(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Direktīvu 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem(11),

–  ņemot vērā Apvienotās Karalistes pārtikas tirgus tiesneša (UK Groceries Code Adjudicator) 2016. gada 26. janvāra izmeklēšanu „Tesco plc” lietā,

–  ņemot vērā Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvu 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos(12);

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 14. marta Regulu (ES) Nr. 261/2012, ar ko attiecībā uz līgumattiecībām piena un piena produktu nozarē groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1234/2007(13),

–  ņemot vērā piegādes ķēdes iniciatīvas 2015. gada jūlija progresa ziņojumu,

–  ņemot vērā starptautiskās organizācijas „Consumers International” 2012. gada ziņojumu „The relationship between supermarkets and suppliers: what are the implications for consumers?” [Lielveikalu un piegādātāju attiecības — kā tās ietekmē patērētājus?],

–  ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) izstrādāto pārtikas un lauksaimniecības sistēmu ilgtspējības novērtējuma (SAFA) vispārējo satvaru,

–  ņemot vērā ārkārtīgi kritisko situāciju, ar kādu saskaras lauksaimnieki un lauksaimniecības kooperatīvi, īpaši piena, cūkgaļas, liellopu gaļas, augļu un dārzeņu, kā arī graudaugu nozarē,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A8-0173/2016),

A.  tā kā negodīga tirdzniecības prakse (NTP) ir nopietna problēma daudzās ekonomikas nozarēs; tā kā Komisijas 2016. gada 29. janvāra ziņojumā par uzņēmumu savstarpēju negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas apgādes ķēdē (COM(2016)0032) apstiprināts, ka šāda prakse var notikt jebkurā ķēdes posmā; tā kā šī problēma ir īpaši pamanāma pārtikas piegādes ķēdē un tā negatīvi ietekmē vājāko šīs ķēdes posmu; tā kā šīs problēmas esamību apstiprina visi pārtikas piegādes ķēdes dalībnieki un daudzas valstu konkurences iestādes; tā kā Komisija, Parlaments un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ne reizi vien ir pievērsuši uzmanību negodīgas tirdzniecības prakses problēmai;

B.  tā kā pārtikas piegādes ķēdes „negodīgumam” ir grūti piemērot spēkā esošos konkurences noteikumus, jo pašreizējie instrumenti ir efektīvi tikai attiecībā uz atsevišķām pret konkurenci vērstas rīcības izpausmēm;

C.  tā kā Eiropas Savienības pārtikas piegādes ķēde ir apjomīga un stratēģiski nozīmīga; tā kā ES tajā strādā vairāk nekā 47 miljoni cilvēku un tā nodrošina aptuveni 7 % no visas ES līmenī nodrošinātās pievienotās vērtības, un kopējā ar pārtikas produktu mazumtirdzniecību saistītā ES tirgus vērtība ir EUR 1,05 miljardi; tā kā mazumtirdzniecības pakalpojumu nozare nodrošina 4,3 % no ES IKP un tajā darbojas 17 % no visiem ES MVU(14); tā kā pārtikas un dzērienu ražošanas nozares uzņēmumi 99,1 % gadījumos ir MVU un mikrouzņēmumi;

D.  tā kā vienotais tirgus ir devis būtisku labumu pārtikas piegādes ķēdes dalībniekiem un pārtikas produktu tirdzniecībai arvien biežāk piemīt izteikta pārrobežu dimensija, un tai ir īpaša nozīme iekšējā tirgus darbībā; tā kā pārrobežu tirdzniecība starp Eiropas Savienības dalībvalstīm ir 20 % no kopējā ES pārtikas un dzērienu ražošanas apjoma; tā kā 70 % no visa dalībvalstu pārtikas produktu eksporta ir paredzēti citām Eiropas Savienības dalībvalstīm;

E.  tā kā pēdējos gados ir notikušas būtiskas strukturālās izmaiņas uzņēmumu savstarpējās attiecībās pārtikas piegādes ķēdē, koncentrējot un pārrobežu kontekstā vertikāli integrējot ražošanas nozares uzņēmumus, jo īpaši pārstrādes un mazumtirdzniecības nozarē, kā arī uzņēmumus, kas strādā posmā pirms ražošanas;

F.  tā kā pārtikas piegādes ķēdes dalībnieki ir ziņojuši par negodīgu tirdzniecības praksi, kas galvenokārt ir šāda:

   novēloti maksājumi;
   ierobežota piekļuve tirgum;
   vienpusējas līguma izmaiņas vai līguma izmaiņas ar atpakaļejošu spēku;
   atteikšanās sniegt pietiekami sīku informāciju par līguma noteikumiem vai neviennozīmīga šo noteikumu formulēšana;
   atteikšanās slēgt rakstisku līgumu;
   līguma pēkšņa un nepamatota laušana;
   komercriska netaisnīga pārnese;
   maksājumu pieprasīšana par precēm vai pakalpojumiem, kuriem vienam no līgumslēdzējiem nav vērtības;
   maksas pieprasīšana par fiktīviem pakalpojumiem;
   pārvadāšanas un uzglabāšanas izmaksu pārnese uz piegādātājiem;
   piespiedu iesaistīšana noieta veicināšanas pasākumos, maksas par preču izvietošanu labāk pamanāmās vietās veikalos un citas papildmaksas pieprasīšana;
   pārdošanas vietās īstenoto preču noieta veicināšanas pasākumu izmaksu pārnese uz piegādātājiem;
   vienpusēja prasība par nepārdotās preces beznosacījumu atdošanu atpakaļ;
   spiediena izdarīšana nolūkā panākt cenu samazināšanu;
   liegums tirdzniecības partneriem veikt iepirkumus no citām dalībvalstīm (teritoriāli piegādes ierobežojumi);

G.  tā kā nav iespējams apturēt jau uzsāktu lauksaimniecisko ražošanu un tās produkti ātri bojājas, lauksaimnieki ir īpaši neaizsargāti pret negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē;

H.  tā kā ražotāji dažkārt strādā ar zaudējumiem, jo rezultāts sarunās ar citiem pārtikas piegādes ķēdes dalībniekiem, piemēram, par nocenošanu vai atlaidēm lielveikalos, ir ražotājiem nelabvēlīgs;

I.  tā kā negodīga tirdzniecības prakse rodas nevienlīdzīgās tirdzniecības attiecībās starp darījuma partneriem pārtikas piegādes ķēdē, kas pieaugošās tirgus ietekmes koncentrēšanās dēļ ir nelielas daudznacionālu uzņēmumu grupas rokās, un tā kā šīs atšķirības kaitē maziem un vidējiem ražotājiem;

J.  tā kā negodīga tirdzniecības prakse var negatīvi ietekmēt uzņēmumus pārtikas piegādes ķēdē, jo īpaši lauksaimniekus un MVU, kas savukārt var izpausties kā nelabvēlīga ietekme uz visu ES ekonomiku, kā arī uz galapatērētājiem, ierobežojot produktu izvēles iespējas un piekļuvi jauniem un novatoriskiem produktiem; tā kā negodīga tirdzniecības prakse var ietekmēt uzņēmumu sarunas par cenām, atturēt no pārrobežu tirdzniecības ES un var traucēt pareizai iekšējā tirgus darbībai; tā kā negodīgas prakses ietekmē uzņēmumi jo īpaši var ierobežot investīcijas un inovācijas, tostarp vides aizsardzības, darba apstākļu vai dzīvnieku labturības jomās, ņemot vērā ienākumu samazināšanos un nenoteiktību, un tas var novest pie tā, ka uzņēmumi beidz savu ražošanas, pārstrādes vai tirdzniecības darbību;

K.  tā kā negodīga tirdzniecības prakse rada šķēršļus iekšējā tirgus attīstībai un vienmērīgai darbībai un var nopietni kaitēt tirgus pareizai darbībai;

L.  tā kā negodīgas tirdzniecības prakses dēļ tiem uzņēmumiem, kam ir mazāka spēja panākt izdevīgus nosacījumus, var rasties pārmērīgas izmaksas vai mazāki ieņēmumi par plānotajiem, un tā var novest pie pārprodukcijas un pārtikas izšķērdēšanas;

M.  tā kā ir iespēja, ka negodīgas tirdzniecības prakses dēļ patērētāji turpmāk saskarsies ar to, ka samazinās produktu daudzveidība, kultūras mantojums un mazumtirdzniecības veikalu skaits;

N.  tā kā negodīga prakse īpaši apdraud MVU un mikrouzņēmumus, kuru īpatsvars ES tautsaimniecības struktūrā pārsniedz 90 % un kuri vairāk nekā lielie uzņēmumi izjūt negodīgas prakses sekas, kas negatīvi ietekmē MVU spēju noturēties tirgū, veikt jaunus ieguldījumus produktu izstrādē un tehnoloģijās, kā arī inovācijā, tostarp paplašināt pārrobežu darbību iekšējā tirgū; tā kā MVU nav motivēti iesaistīties tirdzniecības attiecībās, jo pastāv risks, ka pret tiem tiks vērsta negodīga tirdzniecības prakse;

O.  tā kā negodīga tirdzniecības prakse ir vērojama ne tikai pārtikas piegādes ķēdē, bet tikpat bieži arī tādās nepārtikas preču piegādes ķēdes nozarēs kā apģērbu rūpniecība vai automobiļu rūpniecība;

P.  tā kā daudzas dalībvalstis ir veikušas pasākumus ar mērķi novērst negodīgu tirdzniecības praksi un šajā nolūkā izmantojušas dažādas metodes, atsevišķos gadījumos pielietojot brīvprātīgus un pašregulējošus mehānismus, bet citos gadījumos — ieviešot attiecīgus valsts noteikumus; tā kā tas ir radījis lielas atšķirības un dažādību valstu līmenī attiecībā uz tiesību aizsardzības līmeni, būtību un veidu; tā kā dažas valstis nav veikušas nekādus pasākumus šajā jomā;

Q.  tā kā dažas dalībvalstis, kas sākotnēji pret negodīgo tirdzniecības praksi vēlējās cīnīties, pielietojot brīvi izvēlētus mehānismus, ir nolēmušas pret šo praksi vērsties ar tiesību aktiem;

R.  tā kā konkurences tiesības uz negodīgu tirdzniecības praksi attiecas tikai daļēji;

S.  tā kā ar ES konkurences tiesībām vajadzētu nodrošināt, ka patērētājiem ir pieejams plašs kvalitatīvu produktu klāsts par konkurētspējīgām cenām, vienlaikus nodrošinot, ka uzņēmumiem ir stimuls veikt ieguldījumus un inovācijas, tādējādi dodot tiem līdzvērtīgu iespēju veicināt savu produktu priekšrocības un nepieļaujot, ka uzņēmumi tiek nepamatoti izstumti no tirgus negodīgas tirdzniecības prakses dēļ;

T.  tā kā ar ES konkurences tiesībām ir jānodrošina ne vien iespēja galapatērētājam iegādāties preces par konkurētspējīgām cenām, bet arī uzņēmumu brīva un godīga savstarpējā konkurence, jo īpaši inovāciju veicināšanas nolūkā;

U.  tā kā tirdzniecības attiecībās bieži vien pastāv tā saucamais „baiļu faktors”, kura rezultātā vājākā puse nespēj efektīvi izmantot savas tiesības un nevēlas iesniegt sūdzību par to, ka stiprākā puse piemēro negodīgu tirdzniecības praksi, jo baidās, ka tirdzniecības attiecības tiks pārtrauktas;

V.  tā kā pārtikas piegādes ķēdes darbība ietekmē ES iedzīvotāju ikdienas dzīvi, jo aptuveni 14 % no mājsaimniecības izdevumiem tiek tērēti pārtikai;

W.  tā kā pārtikas piegādes ķēdē darbojas daudzi dalībnieki, tostarp ražotāji, mazumtirgotāji, starpnieki un audzētāji, un negodīgas tirdzniecības prakses piemērus var sastapt dažādos ķēdes līmeņos;

X.  tā kā „baiļu faktora” ietekme nozīmē to, ka mazie piegādātāji nespēs efektīvi izmantot savas tiesības vērsties tiesā, ja tādas ir paredzētas, un viņu interesēm vairāk atbilstu citi lēti un viegli pieejami mehānismi, piemēram, neatkarīga šķīrējtiesneša pakalpojumi;

Y.  tā kā piegādes ķēdes iniciatīvas darbība ir būtiski ierobežota, piemēram, nav paredzētas sankcijas par pārkāpumiem un konfidenciālu sūdzību iesniegšanas iespēja, tāpēc tā nespēj būt iedarbīgs instruments cīņā pret negodīgas tirdzniecības praksi,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas līdzšinējos centienus apkarot negodīgu tirdzniecības praksi, tiecoties pēc ilgtspējīgāka tirgus, un novērst pašreizējo sadrumstalotību, ko izraisījusi valstu atšķirīgā pieeja NTP problēmas risināšanai ES, bet norāda, ka šie pasākumi nav pietiekami, lai apkarotu negodīgu tirdzniecības praksi; atzinīgi vērtē iepriekšminēto Komisijas 2016. gada 29. janvāra ziņojumu, kā arī sen gaidīto papildu pētījumu par pārtikas piegādes ķēdes vertikālo attiecību labas prakses principu īstenošanas uzraudzību, bet norāda, ka šā pētījuma secinājumos nav priekšlikumu ES līmeņa satvaram, ar ko risināt negodīgas tirdzniecības prakses problēmu ES līmenī;

2.  atzinīgi vērtē pasākumus, ko veicis Augsta līmeņa forums par pārtikas piegādes ķēdes darbības uzlabošanu, un ekspertu platformas izveidošanu uzņēmumu savstarpējo līgumu slēgšanas prakses jautājumos, kas uzskaitījusi, aprakstījusi un novērtējusi tādas tirdzniecības prakses piemērus, kas uzskatāma par ļoti negodīgu;

3.  ņem vērā piegādes ķēdes iniciatīvas izveidi un attīstību, kurai ir nozīmīga loma kultūras izmaiņu veicināšanā un uzņēmējdarbības ētikas uzlabošanā un kuras ietvaros pieņemts pārtikas piegādes ķēdes vertikālo attiecību labas prakses principu kopums, kā arī izveidota brīvprātīga šo principu īstenošanas sistēma, un kurā jau otrajā tās darbības gadā ir iesaistījušies vairāk nekā tūkstotis uzņēmumu, galvenokārt MVU, no visas ES; atzinīgi vērtē līdz šim paveikto un uzskata, ka centieniem veicināt godīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē vajadzētu patiesi ietekmēt situāciju, tomēr tos patlaban nevar uzskatīt par pietiekamu risinājumu negodīgas tirdzniecības prakses novēršanai pārtikas piegādes ķēdē; taču uzsver, ka piegādes ķēdes iniciatīvas efektivitāti, kā atzīts gan Komisijas ziņojumā, gan ārējā novērtējumā, mazina daudzi trūkumi, piemēram, vāja pārvaldība, ierobežota pārredzamība, nav piemērošanas pasākumu vai sodu, nav efektīvu preventīvu pasākumu negodīgas tirdzniecības prakses nepieļaušanai, no negodīgas tirdzniecības prakses potenciāli cietušajiem nav iespējas iesniegt atsevišķas anonīmas sūdzības un nav paredzēta iespēja neatkarīgai iestādei sākt patstāvīgu izmeklēšanu, un tā rezultātā jo īpaši nepietiekami ir pārstāvēti MVU un lauksaimnieki, jo viņi var uzskatīt, ka piegādes ķēdes iniciatīva neatbilst tai paredzētajiem mērķiem; iesaka izveidot līdzīgas piegādes ķēdes iniciatīvas arī citās attiecīgajās nepārtikas preču nozarēs;

4.  tomēr pauž nožēlu, ka praksē vēl nav izmantoti atsevišķi strīdu izšķiršanas risinājumi, ko paredz piegādes ķēdes iniciatīva, kas nozīmē, ka efektivitātes novērtējums galvenokārt ir pamatots uz teorētiskiem spriedumiem; pauž bažas par to, ka nav izskatīta neviena konkrēta lieta, lai novērtētu piegādes ķēdes iniciatīvas nozīmi negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanā un nav veikta sīkāka analīze saistībā ar datu vākšanu par saņemtajām un atrisinātajām sūdzībām; uzskata, ka šāda padziļināta līmeņa novērtējuma trūkums liek apšaubīt vispārējo priekšstatu par šo iniciatīvu; pauž nožēlu par to, kas atzīts iepriekšminētajā uzņēmuma „Areté” pētījumā, novērtējot piegādes ķēdes iniciatīvas efektivitāti, proti, ka piegādes ķēdes iniciatīvas patiesie panākumi šķiet ļoti mēreni, ja tos salīdzina ar negodīgas tirdzniecības prakses faktisko vai novēroto apmēru un to, cik nopietna ir šī problēma;

5.  norāda uz piegādes ķēdes iniciatīvas valsts platformu izveidi, kas apvieno pārtikas piegādes ķēdes organizācijas un uzņēmējus, lai veicinātu pušu dialogu, sekmētu godīgas tirdzniecības prakses ieviešanu un apmaiņu un censtos izbeigt negodīgu tirdzniecības praksi, bet apšauba šo platformu patieso efektivitāti; tomēr norāda, ka dažu valstu platformās izvirzītie mērķi nav īstenoti un, piemēram, Somijā, lauksaimnieki šo platformu ir pametuši; ierosina mudināt un stimulēt dalībvalstis veikt turpmākus pasākumus, izmantojot piemērotus instrumentus, saistībā ar sūdzībām vai neatbilstībām, par kurām ziņojušas šīs valstu platformas;

6.  uzskata, ka labas prakses principi, kā arī saraksts ar pārtikas piegādes ķēdes vertikālo attiecību godīgas un negodīgas prakses piemēriem būtu jāpaplašina un efektīvi jāpiemēro;

7.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija pašlaik veic pētījumu par izvēles iespējām un inovācijām mazumtirdzniecības nozarē; uzskata, ka tas būs ļoti noderīgs, lai skaidri izprastu izvēles iespēju un inovācijas evolūciju un virzītājspēkus vispārējā tirgus līmenī;

8.  atzinīgi vērtē alternatīvu un neformālu strīdu izšķiršanas un tiesībaizsardzības mehānismu attīstību, jo īpaši ar starpniecības un izlīguma palīdzību;

9.  norāda, ka negodīgas tirdzniecības prakse, kur tā sastopama pārtikas piegādes ķēdē, ir pretrunā tiesību pamatprincipiem;

10.  nosoda praksi, kas ļaunprātīgi izmanto ekonomikas dalībnieku nevienlīdzīgo spēju aizstāvēt savas intereses un negatīvi ietekmē līgumslēgšanas brīvību;

11.  norāda, ka izdevīgākā pozīcijā esošo pušu īstenota negodīga tirdzniecības prakse negatīvi ietekmē visu pārtikas piegādes ķēdi, tostarp nodarbinātību, mazinot patērētāju izvēles iespējas un pieejamo produktu kvalitāti, dažādību un ar tiem saistītās inovācijas; uzsver, ka negodīga tirdzniecības prakse var traucēt uzņēmumu konkurētspējai un investīcijām, kā arī piespiest taupīt uz algu, darba apstākļu vai izejmateriālu kvalitātes rēķina;

12.  atgādina, ka brīva un godīga konkurence, līdzsvarotas dalībnieku attiecības, līgumslēgšanas brīvība, kā arī stingra un efektīva attiecīgo tiesību aktu īstenošana, panākot visu pārtikas piegādes ķēdes ekonomikas dalībnieku aizsardzību neatkarīgi no to ģeogrāfiskās atrašanās vietas, ir īpaši svarīga, lai pārtikas piegādes ķēde darbotos pareizi un lai garantētu nodrošinājumu ar pārtiku;

13.  norāda uz nepieciešamību panākt savstarpēju uzticēšanos starp piegādes ķēdes partneriem, pamatojoties uz principiem, kas paredz līgumslēgšanas brīvību un savstarpēji izdevīgas attiecības; uzsver lielākās līgumslēdzējas puses korporatīvo sociālo atbildību attiecībā uz savu priekšrocību ierobežošanu sarunu laikā un sadarbību ar vājāko pusi, lai rastu abām pusēm pozitīvu risinājumu;

14.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija savā 2013. gada 31. janvāra Zaļajā grāmatā ir atzinusi, ka patiesa līgumslēgšanas brīvība nepastāv, ja starp divām līgumslēdzējām pusēm ir būtiska nevienlīdzība;

15.  atzīst, ka negodīgas tirdzniecības prakses pamatā ir ienākumu un ietekmes nelīdzsvarotība pārtikas piegādes ķēdē un ka, lai uzlabotu lauksaimnieku stāvokli, šī nelīdzsvarotība ir steidzami jāmazina; norāda, ka lielie mazumtirgotāji pārdodot pārtikas pamatproduktus, piemēram, piena produktus, augļus un dārzeņus, par cenām, kas zemākas par ražošanas izmaksām un ļaunprātīgi izmanto tos kā pircēju pievilinātājus („loss leaders”), un tas ilgtermiņā apdraud šo produktu ražošanas ilgtspēju ES; atzinīgi vērtē tādus centienus kā, piemēram, Vācijas Tierwohl iniciatīvu, kuru mērķis ir palīdzēt lauksaimniekiem konkurēt atbilstīgi to produkcijas kvalitātei;

16.  norāda, ka negodīgai tirdzniecības praksei ir ļoti negatīva ietekme uz lauksaimniekiem, piemēram, mazāka peļņa, augstākas izmaksas par plānotajām, pārprodukcija un pārpalikumi, kā arī grūtības ar finanšu plānošanu; uzsver, ka šāda negatīva ietekme samazinās arī patērētāju izvēles iespējas;

17.  neizprot Komisijas nelokāmo atbalstu piegādes ķēdes iniciatīvai, ņemot vērā tās nepilnības; atgādina, ka lauksaimnieki nesteidzas iesaistīties, jo trūkst uzticēšanās, ir noteikti ierobežojumi anonīmām sūdzībām, iniciatīvai nav likumīgu pilnvaru, tā nespēj piemērot būtiskas sankcijas, nav atbilstīgu mehānismu, lai cīnītos pret skaidri dokumentētiem NTP gadījumiem, kā arī ir bažas par īstenošanas mehānismu nelīdzsvarotību, kuras nav pienācīgi ņemtas vērā; pauž nožēlu, ka Komisija nevēlas nodrošināt anonimitāti un atbilstošas sankcijas;

18.  atzīst, ka piegādes ķēdes iniciatīvu un citas brīvprātīgās valsts un ES sistēmas (labas prakses kodeksi, brīvprātīgi strīdu izšķiršanas mehānismi) vajadzētu attīstīt un veicināt kā papildinājumu efektīviem un robustiem dalībvalstu līmeņa īstenošanas mehānismiem, kas nodrošinātu iespēju anonīmi iesniegt sūdzības un noteiktu preventīvas sankcijas, un ka vienlaikus ir jānodrošina ES līmeņa koordinācija; aicina ražošanas un tirdzniecības nozaru uzņēmumus, tostarp lauksaimnieku organizācijas, iesaistīties šajās iniciatīvās; uzskata, ka šīm iniciatīvām ir jābūt pieejamām visiem piegādātājiem, kam nerūp to anonimitāte, un tās varētu lietderīgi pārtapt par izglītošanas un paraugprakses apmaiņas platformu; atzīmē, ka savā jaunākajā ziņojumā Komisija norāda — piegādes ķēdes iniciatīva ir jāpilnveido, lai tajā jo īpaši ņemtu vērā konfidenciālas sūdzības un lai neatkarīgām iestādēm piešķirtu tiesības veikt izmeklēšanu un piemērot sankcijas;

19.  prasa Komisijai veikt pasākumus, kas nodrošinātu efektīvus īstenošanas mehānismus, piemēram, izveidot un koordinēt savstarpēji atzītu valsts iestāžu tīklu ES līmenī; šajā sakarībā uzsver, ka Apvienotās Karalistes pārtikas tirgus tiesneša prakse (UK Groceries Code Adjudicator) varētu būtu ES līmenī pielāgojams modelis, kas varētu kļūt par īstu negodīgas tirdzniecības prakses prevencijas mehānismu un palīdzēt mazināt "baiļu faktoru";

20.  atzinīgi vērtē piegādes ķēdes iniciatīvas nesen MVU un mikrouzņēmumiem piedāvāto iespēju pievienoties iniciatīvai vienkāršotā kārtībā; atzīmē, ka reģistrēto MVU skaits ir pieaudzis; tomēr norāda, ka piegādes ķēdes iniciatīva ir vēl vairāk jānostiprina, izmantojot pasākumus, kas konstatēti Komisijas 2016. gada 29. janvāra ziņojumā, un saistībā ar tiem Komisijai ir jāuzrauga progress, lai:

   pastiprinātu centienus popularizēt piegādes ķēdes iniciatīvu un veicināt izpratni par to, īpaši MVU vidū;
   nodrošinātu vadības struktūras objektivitāti, piemēram, izveidojot tāda neatkarīga priekšsēdētāja posteni, kas nav saistīts ar kādu konkrētu ieinteresēto pušu grupu;
   ļautu no negodīgas tirdzniecības prakses potenciāli cietušajiem konfidenciāli iesniegt sūdzības;
   uzlabotu iekšējās procedūras tā, ka var pārbaudīt, vai atsevišķi tirgus dalībnieki pilda savas procesa saistības, un konfidenciāli uzraudzīt divpusēju strīdu veidošanos un to izšķiršanas rezultātu;

21.  ņem vērā Komisijas konstatējumu, ka lauksaimnieku pārstāvji nolēmuši nepievienoties piegādes ķēdes iniciatīvai, jo, viņuprāt, tā nenodrošina sūdzību pietiekamu konfidencialitāti, tai trūkst likumīgu pilnvaru neatkarīgas izmeklēšanas veikšanai un būtisku sankciju noteikšanai, kā arī trūkst mehānismu skaidri dokumentētas negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanai, turklāt lauksaimnieku bažas par izpildes mehānismu nelīdzsvarotību nav pienācīgi ņemtas vērā; uzskata, ka lauksaimnieku līdzdalība ir izšķirošs faktors un līdzdalības palielināšana nav saistīta ar informētības trūkumu, bet gan ar neuzticēšanos pašreizējām piegādes ķēdes iniciatīvas procedūrām un pārvaldībai; tāpēc ierosina — ja tiktu uzlabota piegādes ķēdes iniciatīvas darbība, cita starpā nodrošinot neatkarīgu pārvaldību, konfidencialitāti un anonimitāti, kā arī efektīvus izpildes un preventīvos pasākumus, varētu palielināties lauksaimnieku interese, atbalsts un tādējādi arī līdzdalība;

22.  aicina Komisiju un dalībvalstis vienkāršot un veicināt ražotāju iesaisti ražotāju organizācijās un ražotāju organizāciju apvienībās, lai palielinātu to spēju panākt izdevīgākus nosacījumus un nostiprinātu to pozīciju pārtikas piegādes ķēdē;

23.  tomēr atzīst, ka brīvprātīgas un pašregulējošas sistēmas var būt rentabls veids, kā tirgū nodrošināt godīgu praksi, risināt strīdus un izbeigt negodīgu tirdzniecības praksi, ja šīs sistēmas papildina ar efektīviem īstenošanas mehānismiem; tomēr uzsver, ka līdz šim šādu sistēmu darbības rezultāti ir bijuši ierobežoti, jo nav pienācīgas īstenošanas iespēju, nav pietiekami pārstāvēti lauksaimnieki, nav neatkarīgas pārvaldības struktūras, veidojas tajās iesaistīto pušu interešu konflikti, strīdu risināšanas mehānismi nespēj novērst piegādātāju „baiļu faktoru” un šīs sistēmas netiek piemērotas visai piegādes ķēdei kopumā; aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt dalībvalstu paraugprakses apmaiņu;

24.  atzīmē, ka jau ir ieviesti ES tiesību akti, lai apkarotu uzņēmēju negodīgu tirdzniecības praksi attiecībā pret patērētājiem (Direktīva 2005/29/EK), bet atgādina, ka trūkst ES tiesību aktu, kas apkarotu negodīgu praksi starp dažādiem lauksaimniecības pārtikas ķēdes dalībniekiem;

25.  norāda, ka jebkāda nopietna negodīgas tirdzniecības prakses analīze būtu jāveic, raugoties no pēdējo gadu laikā izveidojušās jaunās ekonomiskās paradigmas viedokļa — lielo mazumtirdzniecības uzņēmumu ķēdes, kurās piekļuve tirdzniecības vietām kļūst par iemeslu nežēlīgai konkurencei, ko kontrolē lielveikali; norāda, ka dažas konkurences iestādes ir konstatējušas īpašas metodes, kas novirza pārmērīgu risku uz piegādātājiem un kas varētu vājināt to konkurētspēju; turklāt norāda — šīs iestādes ir secinājušas, ka mazumtirdzniecības uzņēmumu privātie zīmoli rada horizontālu konkurences dimensiju ar nozares zīmoliem un ka līdz šim tas nav pietiekoši ņemts vērā;

26.  uzsver, ka negodīgas tirdzniecības prakses novēršana ir solis ceļā uz pareizu iekšējā tirgus darbību un nosacījums pārrobežu tirdzniecības attīstībai ES teritorijā un ar trešām valstīm; norāda uz to, ka tirgu sadrumstalotība un valstu tiesību aktu atšķirības negodīgas tirdzniecības prakses jomā nozīmē, ka ķēdes dalībniekiem tiek piemēroti daudzi un dažādi tirgus nosacījumi, un tas var novest pie labvēlīgākās tiesas izvēles, kas savukārt radītu regulatīvo nenoteiktību;

27.  aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā un konsekventi piemērot konkurences tiesību aktus, noteikumus par negodīgu konkurenci un pretmonopola noteikumus un jo īpaši noteikt stingras sankcijas par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu pārtikas piegādes ķēdē;

28.  uzskata, ka izšķiroši svarīgi ir nodrošināt, lai ES konkurences tiesībās būtu ņemta vērā lauksaimniecības specifika un lai šīs tiesības palīdzētu nodrošināt labklājību gan ražotājiem, gan patērētājiem, jo tie ir nozīmīgi pārtikas piegādes ķēdē; uzskata, ka ES konkurences tiesībām ir jānodrošina apstākļi lielākai tirgus efektivitātei, kas nodrošinātu patērētājiem plašu kvalitatīvu produktu klāstu par konkurētspējīgām cenām, vienlaikus nodrošinot, ka primārie ražotāji ir ieinteresēti veikt ieguldījumus un inovācijas un netiek izstumti no tirgus negodīgas tirdzniecības prakses dēļ;

29.  norāda — lai gan ar mazumtirdzniecības uzņēmuma privāto zīmolu marķēti produkti var piedāvāt patērētājiem lielāku pievienoto vērtību, lielākas izvēles iespējas un godīgās tirdzniecības produktus, tie tomēr ir stratēģiska problēma vidējā termiņā un ilgtermiņā, jo ar tiem tiek ieviesta konkurences horizontālā dimensija attiecībā uz rūpnieciskajiem zīmoliem, kas ir līdz šim nebijis aspekts, jo ar šādu privāto zīmolu palīdzību mazumtirgotāji var iegūt negodīgu, konkurenci mazinošu stāvokli, kļūstot gan par klientiem, gan konkurentiem vienlaicīgi; vērš uzmanību uz to, ka pastāv „riska slieksnis”, kuru pārsniedzot privāto zīmolu izplatība tirgū konkrētā produktu kategorijā šādu privāto zīmolu līdzšinējo pozitīvo ietekmi varētu pārvērst negatīvā un mazināt daudzu uzņēmumu vēlmi iesaistīties inovācijā; tāpēc uzstāj, ka Komisijai un konkurences iestādēm īpaša uzmanība ir jāpievērš jautājumam par privātajiem zīmoliem, jo īpaši attiecībā uz nepieciešamību novērtēt iespējamo ilgtermiņa ietekmi uz pārtikas piegādes ķēdi un lauksaimnieku stāvokli tajā, vienlaikus paturot prātā, ka patērētāju paradumi dalībvalstīs ir atšķirīgi;

30.  aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā un konsekventi īstenot Direktīvu 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos, lai uzņēmumi maksājumus kreditoriem veiktu 60 dienu laikā, pretējā gadījumā maksājot procentus un taisnīgu kompensāciju kreditoriem par atgūšanas izmaksām;

31.  mudina Komisiju iesniegt vienu vai vairākus priekšlikumus ES līmeņa satvaram, kurā noteikti pamatprincipi un pienācīgi ņemta vērā situācija valstīs un paraugprakse negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanai visā pārtikas piegādes ķēdē, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp dalībvalstīm, tā dodot iespēju tirgiem pareizi darboties un arī iespēju uzturēt godīgas, pārredzamas attiecības starp pārtikas produktu ražotājiem, piegādātājiem un izplatītājiem;

32.  ir stingri pārliecināts, ka, iesniedzot ES līmeņa satvara priekšlikumu, būtu jāņem vērā negodīgas tirdzniecības prakses definīcija un attiecīgās ieinteresētās personas, kā norādīts Komisijas 2011. gada 29. novembra dokumentā „Vertikālas attiecības pārtikas piegādes ķēdē — labas prakses principi”(15), un arī NTP veidu saraksts, kuru ir iespējams papildināt;

33.  turklāt ierosina turpmāk paredzēt anonimitāti un konfidencialitāti ikvienā likumdošanas iniciatīvā, kas būtu īstenojama šajā jomā;

34.  uzskata, ka dalībvalstīm, kuras to vēl nav izdarījušas, būtu valsts līmenī jāizveido vai jāatzīst valsts aģentūras vai īpašas struktūras (piemēram, tiesneša birojs), kas būtu atbildīgas par izpildes nodrošināšanas pasākumiem cīņā pret negodīgu praksi pārtikas piegādes ķēdē; uzskata, ka šādas valsts aģentūras varētu sekmēt izpildi, piemēram, ja tām būtu tiesības sākt un veikt izmeklēšanu, pēc pašu iniciatīvas un pamatojoties uz neoficiālu informāciju vai sūdzībām, kuras izskata konfidenciāli (tas ļaus pārvarēt „baiļu faktoru”), un tās var darboties kā starpnieki starp iesaistītajām pusēm; uzsver, ka ir nepieciešama savstarpēja atzīšana un efektīva sadarbība starp valsts iestādēm ES līmenī, lai nodrošinātu attiecīgās informācijas apmaiņu, īpaši labas prakses jomā, un īpašo zināšanu apmaiņu par jauniem negodīgas tirdzniecības prakses veidiem, šajā sadarbībā pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu;

35.  aicina Komisiju, dalībvalstis un citas attiecīgās ieinteresētās personas, veicot ar Komisijas ziņojumu saistītus pasākumus, veicināt lauksaimnieku (tostarp ražotāju organizāciju un to apvienību), iesaistīšanu to valsts tiesībaizsardzības iestāžu darbībā, kuras pārvalda pārtikas piegādes ķēdi, pirmām kārtām nodrošinot sūdzību anonimitāti un efektīvu sankciju režīmu;

36.  uzskata, ka pamatregulējums ES līmenī ir nepieciešams, lai risinātu NTP problēmu un dotu iespēju Eiropas lauksaimniekiem un patērētājiem izmantot taisnīgus pirkšanas un pārdošanas apstākļus;

37.  tomēr šādam Eiropas pamatregulējumam nebūtu jāpazemina to valstu aizsardzības līmenis, kurās jau ir spēkā valsts tiesību akti negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanai starp uzņēmumiem;

38.  aicina dalībvalstis, kuras nav izraudzījušās kompetento tiesībaizsardzības iestādi, apsvērt iespēju tādu izveidot un nodrošināt tai pilnvaras uzraudzīt pasākumus, kas nepieciešami negodīgas tirdzniecības prakses novēršanai, un nodrošināt šādu pasākumu izpildi;

39.  uzsver, ka tiesībaizsardzības iestāžu rīcībā vajadzētu būt plašam izpildes nodrošināšanas pasākumu un sankciju klāstam, lai tās varētu elastīgi reaģēt atkarībā no konkrēto apstākļu nopietnības; uzskata, ka šādiem pasākumiem un sankcijām vajadzētu būt preventīviem, lai panāktu izmaiņas attiecīgo pušu uzvedībā;

40.  atgādina, ka visās dalībvalstīs jau ir pieņemti reglamentējošie noteikumi attiecībā uz negodīgu tirdzniecības praksi; norāda uz dažu dalībvalstu nesen veiktām reglamentējošām darbībām, ieviešot valsts konkurences tiesības papildinošus noteikumus, paplašinot negodīgas komercprakses direktīvas darbības jomu, iekļaujot tajā uzņēmēju savstarpējās attiecības, kā arī izraugoties neatkarīgas tiesībaizsardzības iestādes; tomēr atzīmē, ka attiecīgo dalībvalstu dažādās pieejas ir novedušas pie atšķirīgu līmeņu un dažādu veidu aizsardzības pret negodīgu tirdzniecības praksi;

41.  atzīmē, ka, pieņemot pasākumus negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanai pārtikas piegādes ķēdē, ir jāņem vērā katra tirgus īpašās iezīmes un tam piemērotās juridiskās prasības, atšķirīgā situācija un pieeja katrā dalībvalstī, tirgu saliedētības vai sadrumstalotības pakāpe, kā arī citi nozīmīgi faktori un ka vienlaikus ir jāizmanto priekšrocības, ko sniedz pasākumi, kuri jau dažās dalībvalstīs ir īstenoti un ir izrādījušies efektīvi; uzskata, ka ar jebkādu ierosināto regulējošo iniciatīvu šajā jomā būtu jānodrošina salīdzinoši liela brīvība līdzekļu izvēlē atkarībā no katra tirgus īpašajām iezīmēm, lai nepieļautu „viens der visiem” pieeju, un ka šādas iniciatīvas pamatā ir jābūt vispārējam principam — panākt efektīvāku izpildi, iesaistot attiecīgas valsts struktūras un līdztekus īstenojot privātā sektora nodrošinātas izpildes koncepciju, un tādējādi arī uzlabojot sadrumstaloto zema līmeņa sadarbību dažādās valsts tiesībaizsardzības iestādēs un risinot pārrobežu problēmas saistībā ar negodīgu tirdzniecības praksi;

42.  norāda, ka ar pašlaik sadrumstaloto un vājo sadarbība starp dažādām valsts tiesībaizsardzības iestādēm nepietiek, lai risinātu pārrobežu problēmas saistībā ar negodīgu tirdzniecības praksi;

43.  aicina Komisiju izvērtēt regulatīvo un neregulatīvo pasākumu efektivitāti un ietekmi, pienācīgi ņemot vērā visas iespējamās sekas, kuras varētu rasties dažādām ieinteresētajām personām un attiecībā uz patērētāju labklājību, kā arī izvērtēt politikas instrumentu klāstu, ko iepriekšminētajā uzņēmuma „Areté” pētījumā norādījuši respondenti un kas apvieno gan brīvprātīgas iniciatīvas un valsts nodrošināta tiesībaizsardzība (33 % no visām atbildēm), gan īpaši ES līmeņa tiesību akti (32 %);

44.  ir pārliecināts, ka patērētāju informētība par lauksaimniecības produktiem ir būtiski nepieciešama, lai risinātu problēmas, ko rada pārtikas piegādes ķēžu nelīdzsvarotība, tostarp arī negodīga tirdzniecības prakse; aicina ieinteresētās personas, kas iesaistītas pārtikas piegādes ķēdes pārvaldībā, palielināt visas pārtikas piegādes ķēdes pārredzamību, palielināt patērētāju informētību, piedāvājot piemērotākus produktu marķēšanas un sertifikācijas mehānismus, ar kuru palīdzību patērētājs varētu izdarīt apzinātu izvēli starp piedāvātajiem produktiem un atbilstoši rīkoties;

45.  aicina Komisiju, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm, veicināt iniciatīvas, ar kurām patērētāju uzmanība tiek pievērsta primāro produktu dempingam, un tādēļ stingri atbalsta informatīvas kampaņas skolās un mācību iestādēs;

46.  norāda — kopš 2009. gada Parlaments ir pieņēmis piecas rezolūcijas par mazumtirdzniecības ķēdes problēmām ES, un trīs no tām bija konkrēti par nelīdzsvarotību un ļaunprātību pārtikas piegādes ķēdē; turklāt norāda, ka minētajā laika posmā Komisija ir sagatavojusi trīs ziņojumus un vienu Zaļo grāmatu, kā arī uzdevusi sagatavot divus galīgos ziņojumus par līdzīgām tēmām; tāpēc paziņo, ka jebkāda papildu analīze par situāciju pārtikas piegādes ķēdē gluži vienkārši novēlos lauksaimniekiem steidzami nepieciešamo palīdzību cīņā pret negodīgu tirdzniecības praksi;

47.  mudina visus piegādes ķēdes dalībniekus apsvērt līgumu standartizācijas iespējas un mūsdienīgus līgumus, kuros puses sadala riskus un ieguvumus;

48.  atzīst, ka ar kopējās lauksaimniecības politikas reformu un ar jauno vienoto tirgu kopīgo organizāciju ir ieviesti vairāki pasākumi, kuru mērķis ir rast risinājumu tam, kā samazināt atšķirības starp lauksaimnieku, mazumtirgotāju, vairumtirgotāju un MVU iespējām panākt izdevīgākus nosacījumus pārtikas piegādes ķēdē, šajā nolūkā jo īpaši atbalstot ražotāju organizāciju izveidi un attīstību; uzsver to, cik nozīmīga ir šī piegādātāju sadarbība;

49.  norāda, ka Regula (ES) Nr. 1308/2013 paredz ražotāju organizāciju izveidi un ka tās ieviešanu stiprina KLP otrā pīlāra finanšu stimuli; norāda, ka šis tiesiskais regulējums paver iespēju ražotāju organizācijām, to apvienībām un starpnozaru organizācijām piedalīties (dažu nozaru gadījumā) kolektīvās sarunās un (visu nozaru gadījumā) sarunās par piegādes līgumu nosacījumiem un paredz pagaidu izņēmumus no atsevišķiem konkurences noteikumiem krasu tirgus svārstību laikā, ja vien tiek veikti atbilstoši aizsardzības pasākumi;

50.  mudina Komisiju stingri veicināt šo pieeju, lai palielinātu primāro ražotāju iespējas panākt izdevīgākus nosacījumus, kā arī mudināt ražotājus pievienoties ražotāju organizācijām un to apvienībām; jo īpaši uzsver to, cik neaizsargāti ir mazie un ģimenes lauksaimnieki, kuriem ir potenciāls radīt un uzturēt darbvietas izolētos, attālos un kalnu reģionos;

51.  uzskata, ka līdztekus ražotāju organizāciju stiprināšanai un veidošanai ir jāstiprina lauksaimnieku iespējas panākt izdevīgākus nosacījumus pārtikas piegādes ķēdē, jo īpaši nodrošinot viņiem tiesības izskatīt līgumu nosacījumus kolektīvās sarunās;

52.  aicina palielināt piegādes ķēdes pārredzamību un informācijas pieejamību un stiprināt struktūras un tirgus informācijas instrumentus, kuras, līdzīgi kā Eiropas instruments pārtikas produktu cenu uzraudzībai un Piena tirgus novērošanas centrs (Milk Market Observatory), nodrošina lauksaimniekus un ražotāju organizācijas ar precīzu un savlaicīgu informāciju par tirgus situāciju;

53.  uzskata, ka cenām visā pārtikas piegādes ķēdē ir jābūt tādām, kas labāk atspoguļo primāro ražotāju pievienoto vērtību; šajā nolūkā prasa, lai mazumtirdzniecības cenu noteikšana būtu pēc iespējas pārredzamāka;

54.  norāda, ka vairākās dalībvalstīs lauksaimnieki ir nostiprinājuši savu pozīciju pārtikas piegādes ķēdē, izveidojot kooperatīvus un tādējādi nodrošinot, ka pārstrādes posma pievienotā vērtība nonāk atpakaļ pie lauksaimniekiem, un uzskata, ka ir svarīgi šos kooperatīvus neapgrūtināt ar papildu izmaksām, ko rada obligātas un ar lielām izmaksām saistītas birokrātiskās procedūras;

55.  aicina ražotājus un pārstrādātājus sadarboties un ieguldīt inovācijās, kā arī paaugstināt savas produkcijas pievienoto vērtību;

56.  atgādina Komisijai, ka patstāvīgajā ziņojumā, kas pieņemts 2013. gada decembrī, Parlaments aicināja Komisiju noskaidrot izpildes neatkarīgas nodrošināšanas iespējas, lai risinātu primāro ražotāju „baiļu faktora” problēmu; mudina Komisiju to apsvērt savā ziņojumā;

57.  uzskata, ka profesionālās organizācijas varētu darboties kā platforma, kas ļauj primārajiem ražotājiem ar šādu profesionālo organizāciju starpniecību bez „baiļu faktora” iesniegt sūdzības kompetentajai iestādei iespējamos negodīgas tirdzniecības prakses gadījumos;

58.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo ziņojumu Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 184 E, 6.8.2009., 23. lpp.
(2) OV C 308 E, 20.10.2011., 22. lpp.
(3) OV C 227 E, 6.8.2013., 11. lpp.
(4) OV C 255, 14.10.2005., 44. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0004.
(6) OV C 210, 3.8.2010., 4. lpp.
(7) OV C 33 E, 5.2.2013., 9. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0580.
(9) OV L 376, 27.12.2006., 21. lpp.
(10) OV L 48, 23.2.2011., 1. lpp.
(11) OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.
(12) OV L 95, 21.4.1993., 29. lpp.
(13) OV L 94, 30.3.2012., 38. lpp.
(14) Eurostat, 2010.
(15) https://ec.europa.eu/digital-single-market/sites/digital-agenda/files/discussions/Vertical%20relationships%20in%20the%20Food%20Supply%20Chain%20-%20Principles%20of%20Good%20Practice.pdf

Juridisks paziņojums