Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2015/0136(NLE)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0190/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0190/2016

Debates :

Balsojumi :

PV 08/06/2016 - 12.8
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0260

Pieņemtie teksti
PDF 337kWORD 85k
Trešdiena, 2016. gada 8. jūnijs - Strasbūra Galīgā redakcija
Starptautiskās konvencijas par bīstamām un kaitīgām vielām 2010. gada protokola ratificēšana un pievienošanās tam attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbības aspektiem civillietās
P8_TA(2016)0260A8-0190/2016

Eiropas Parlamenta 2016. gada 8. jūnija rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai dalībvalstis Eiropas Savienības interesēs ratificētu Starptautiskās konvencijas par atbildību un kaitējuma kompensāciju sakarā ar bīstamu un kaitīgu vielu pārvadāšanu pa jūru 2010. gada protokolu un pievienotos tam attiecībā uz aspektiem, kas saistīti ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās (14112/2015 – C8-0409/2015 – 2015/0136(NLE))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (14112/2015),

–  ņemot vērā Padomes lūgumu sniegt piekrišanu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. pantu un 218. panta 6. punkta a) un v) apakšpunktu (C8-0409/2015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 3. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Protokolu Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumiem,

–  ņemot vērā Tiesas 2014. gada 14. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vērā 1996. gada Starptautisko konvenciju par atbildību un kaitējuma kompensāciju saistībā ar bīstamu un kaitīgu vielu pārvadāšanu pa jūru (1996. gada HNS konvencija),

–  ņemot vērā 1996. gada HNS konvencijas 2010. gada protokolu (2010. gada HNS konvencija),

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (COM(2015)0305),

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 18. novembra Lēmumu 2002/971/EK, ar ko dalībvalstīm Kopienas interesēs atļauj ratificēt 1996. gada HNS konvenciju vai pievienoties tai(2),

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko dalībvalstīm Eiropas Kopienas interesēs atļauj ratificēt 1996. gada Starptautisko konvenciju par atbildību un zaudējumu atlīdzināšanu saistībā ar bīstamu un kaitīgu vielu pārvadāšanu pa jūru (HNS konvencija) (COM(2001)0674),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulu (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās(3) (regulas „Brisele I” pārstrādātā redakcija),

–  ņemot vērā Pastāvīgo pārstāvju komitejas un Padomes 2015. gada 20. novembra un 8. decembra sanāksmes protokolā iekļauto Komisijas deklarāciju(4),

–  ņemot vērā kuģniecības nozares pārstāvju 2015. gada 18. septembra vēstuli, kurā dalībvalstis mudinātas iespējami drīz ratificēt 2010. gada HNS konvencijas 2010. gada protokolu vai pievienoties tam atbilstīgi Komisijas ierosinātajai pieejai(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas starpposma ziņojumu (A8-0190/2016),

A.  tā kā 2010. gada HNS konvencijas mērķis ir garantēt atbildību un ar specializēta starptautiska HNS kompensāciju fonda starpniecību nodrošināt atbilstīgas, ātras un efektīvas kompensācijas samaksu par zaudējumu vai kaitējumu personām, īpašumam un videi, kas radušies bīstamu un kaitīgu vielu jūras pārvadājumu rezultātā;

B.  tā kā pamatprincipi, uz kuriem balstās Starptautiskās Jūrniecības organizācijas konvencijas, tostarp 2010. gada HNS konvencija, ir kuģa īpašnieka stingra atbildība, obligāta apdrošināšana, lai segtu kaitējumu trešām personām, no kaitējuma cietušo personu tiesības iesniegt regresa prasījumu pret apdrošinātāju, atbildības ierobežošana un naftas un bīstamu un kaitīgu vielu gadījumā īpašs kompensācijas fonds, kurš maksā par kaitējumu, ja tas pārsniedz kuģa īpašnieka atbildības ierobežojumu;

C.  tā kā līdz ar to minētās konvencijas mērķis, no vienas puses, ir paredzēt principu par to, ka maksā piesārņotājs, un preventīvas darbības un piesardzības principus, respektīvi, to, ka būtu jāveic preventīvi pasākumi gadījumā, ja var tikt nodarīts kaitējums videi, tāpēc uz to attiecas Savienības vides politika un vispārīgie ar vidi saistītie principi, bet, no otras puses, tās mērķis ir reglamentēt kaitējumu, kas radies transportēšanas pa jūru rezultātā, kā arī novērst vai līdz minimumam samazināt šādu kaitējumu, tāpēc tā ir Savienības transporta politikas kompetences jomā;

D.  tā kā 2010. gada HNS konvencijā ir noteikumi par konvencijas dalībvalstu tiesu jurisdikciju saistībā ar to personu prasībām, kurām ir nodarīts kaitējums, uz kuru attiecas konvencija, pret īpašniekiem vai to apdrošinātājiem, vai pret specializēto HNS kompensāciju fondu, un arī noteikumi par konvencijas dalībvalstu tiesu spriedumu atzīšanu un izpildi;

E.  tā kā atbilstoši Komisijas priekšlikumam (COM(2015)0305), noslēdzot 2010. gada HNS konvenciju, tā pārklātos ar regulas „Brisele I” pārstrādātās redakcijas piemērošanas jomu un noteikumiem;

F.  tā kā regulas „Brisele I” pārstrādātā redakcija pieļauj dažādus jurisdikcijas pamatus, savukārt 2010. gada HNS konvencijas IV sadaļā ir noteikts ļoti ierobežojošs jurisdikcijas, atzīšanas un izpildes režīms, lai garantētu vienlīdzīgus apstākļus prasītājiem un nodrošinātu, ka noteikumi par atbildību un kompensāciju tiek piemēroti vienādi;

G.  tā kā, no vienas puses, ņemot vērā īpašo jurisdikcijas režīmu, kāds paredzēts 2010. gada HNS konvencijā, kuras mērķis ir nodrošināt, ka avārijās cietušie var gūt labumu no skaidriem procesuāliem noteikumiem un juridiskās noteiktības, tādējādi palielinot tiesās iesniegto prasību efektivitāti, un no otras puses, ņemot vērā paredzamās juridiskās un praktiskās grūtības, kuras rastos, ja Savienībā piemērotu citu jurisdikcijas režīmu, nevis to, ko piemēro citām 2010. gada HNS konvencijas pusēm, ir pamatots regulas „Brisele I” pārstrādātās redakcijas vispārējās piemērošanas izņēmums;

H.  tā kā Dānija ir atbrīvota no LESD trešās daļas V sadaļas piemērošanas un nepiedalās ierosinātā Padomes Lēmuma pieņemšanā attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbības aspektiem civillietās;

I.  tā kā pārklāšanās starp 2010. gada HNS konvenciju un Savienības noteikumiem par tiesu iestāžu sadarbību civillietās un komerclietās kalpoja kā juridiskais pamats Lēmumam 2002/971/EK, jo 1996. gada HNS konvencija tika grozīta ar 2010. gada HNS protokolu, 2010. gada HNS konvencijas ietekme uz Savienības noteikumiem būtu jāvērtē, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/35/EK(6) (Direktīva par atbildību vides jomā — DAV), kura ir kļuvusi par ES tiesību sistēmas daļu kopš Lēmuma 2002/971/EK pieņemšanas, piemērošanas jomu un noteikumus;

J.  tā kā no DAV piemērošanas jomas no 2010. gada HNS konvencijas spēkā stāšanās brīža tiks izslēgts kaitējums vai kaitējuma tūlītēji draudi videi, uz ko attiecas minētā konvencija (DAV 4. panta 2. punkts un IV pielikums);

K.  tā kā 2010. gada HNS konvencija paredz kuģa īpašnieka stingru atbildību par kaitējumiem, kas rodas no bīstamu un kaitīgu vielu pārvadāšanas pa jūru un uz ko attiecas konvencija, kā arī pienākumu iegādāties apdrošināšanu vai citu finansiālu nodrošinājumu, ar kuru segt viņa atbildību par kaitējumu saskaņā ar konvenciju, šajā nolūkā aizliedzot citas prasības pret kuģa īpašnieku kā vien prasības saskaņā ar konvenciju (7. panta 4. un 5. punkts);

L.  tā kā, ja visas dalībvalstis neratificēs 2010. gada HNS konvenciju vai nepievienosies tai vienā termiņā, pastāv risks, ka kuģniecības nozare vienlaikus būs pakļauta diviem dažādiem tiesiskajiem regulējumiem — Eiropas Savienības un starptautiskajam —, tādējādi radot arī no piesārņojuma cietušo personu, piemēram, piekrastes kopienu, zvejnieku utt., nevienlīdzību, un šāda prakse būtu arī pretēja 2010. gada HNS konvencijas garam;

M.  tā kā pārējās DAV IV pielikumā ietvertās Starptautiskās Jūrniecības organizācijas konvencijas ir pierādījušas savu iedarbīgumu, jo ar tām ir izdevies panākt līdzsvaru starp vides un komerciālajām interesēm, skaidri virzot atbildību tā, lai nebūtu nenoteiktības attiecībā uz atbildīgo pusi, kā arī izveidojot obligātas apdrošināšanas sistēmu un ātrus kompensēšanas mehānismus, kuru darbība aptver ne tikai kaitējumu videi,

1.  prasa Padomei un Komisijai ņemt vērā šādus ieteikumus:

   (i) saskaņā ar Tiesas iedibināto judikatūru nodrošināt, lai starptautiskās saistības, kas radīsies no 2010. gada HNS konvencijas ratifikācijas vai pievienošanās tai, neradītu negatīvu ietekmi uz kopīgo Savienības noteikumu vienveidīgumu, integritāti un iedarbīgumu(7),
   (ii) šajā sakarā pievērst lielāku uzmanību tam, ka regulas „Brisele I” pārstrādātā redakcija un 2010. gada HNS konvencija pārklājas attiecībā uz procesuālajiem noteikumiem, ko konvencijas dalībvalstu tiesās piemēro prasībām un sūdzībām saskaņā ar konvenciju,
   (iii) nodrošināt to, ka pēc iespējas samazinās DAV un 2010. gada HNS konvencijas kolīzijas iespējas, veicot visus pienācīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis, kuras ratificē 2010. gada HNS konvenciju vai pievienojas tai, pilnībā ievēro konvencijas 7. panta 4. un 5. punktā paredzēto ekskluzivitātes klauzulu, saskaņā ar ko pret kuģa īpašnieku nevar celt citas prasības kā vien prasības saskaņā ar minēto konvenciju,
   (iv) nodrošināt, ka samazinās neizdevīgāku konkurences apstākļu radīšanas un nostiprināšanas risks tām valstīm, kuras ir gatavas pievienoties 2010. gada HNS konvencijai, salīdzinājumā ar tām valstīm, kuras, iespējams, vēlēsies novilcināt šo procesu un turpināt ievērot tikai DAV paredzēto režīmu,
   (v) nodrošināt, ka tiek izbeigta situācija, kurā vienlaikus nepārtraukti pastāv divi  — Eiropas Savienības un starptautiska līmeņa — jūrniecības atbildības režīmi, kas izraisītu Savienības tiesību aktu sadrumstalotību un turklāt apdraudētu iespējas skaidri virzīt atbildību, un varētu kļūt par iemeslu ilgstošiem un ļoti dārgiem tiesas procesiem, tādējādi kaitējot cietušajiem un kuģniecības nozarei,
   (vi) šajā saistībā nodrošināt, ka dalībvalstīm tiek noteikts skaidrs pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai panāktu konkrētu rezultātu, proti, pieņemamā termiņā, respektīvi, ne vēlāk kā divus gadus pēc Padomes lēmuma stāšanās spēkā, ratificēt 2010. gada HNS konvenciju vai pievienoties tai;

2.  secina, ka šī rezolūcija būs arī iespēja Padomei un Komisijai izskatīt 1. punktā izklāstītos ieteikumus;

3.  uzdod priekšsēdētājam pieprasīt turpmākas diskusijas ar Komisiju un Padomi;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Tiesas 2014. gada 14. oktobra atzinums, 1/13, ECLI:EU:C:2014:2303.
(2) OV L 337, 13.12.2002., 55. lpp.
(3) OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.
(4) Punkta piezīme 13142/15.
(5) Pieejams tiešsaistē: http://www.ics-shipping.org/docs/default-source/Submissions/EU/hazardous-and-noxious-substances.pdf.
(6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīva 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp.).
(7) Tiesas 1993. gada 19. marta atzinums, 2/91, ECLI:EU:C:1993:106, 25. punkts. Tiesas 2002. gada 5. novembra spriedums, Eiropas Kopienu Komisija / Dānijas Karaliste, C-467/98, ECLI:EU:C:2002:625, 82. punkts. Tiesas 2006. gada 7. februāra atzinums, 1/03, ECLI:EU:C:2006:81, 120. un 126. punkts. Tiesas 2014. gada 14. oktobra atzinums, 1/13, ECLI:EU:C:2014:2303.

Juridisks paziņojums