Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2015/2353(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0224/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0224/2016

Debates :

PV 05/07/2016 - 9
CRE 05/07/2016 - 9

Balsojumi :

PV 06/07/2016 - 6.9
CRE 06/07/2016 - 6.9
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0309

Pieņemtie teksti
PDF 577kWORD 190k
Trešdiena, 2016. gada 6. jūlijs - Strasbūra Galīgā redakcija
Gatavošanās DFS 2014.–2020. gadam pārskatīšanai pēc vēlēšanām — Parlamenta ieteikumi pirms Komisijas priekšlikuma izstrādes
P8_TA(2016)0309A8-0224/2016

Eiropas Parlamenta 2016. gada 6. jūlija rezolūcija par gatavošanos DFS 2014.–2020. gadam pārskatīšanai pēc vēlēšanām — Parlamenta ieteikumi pirms Komisijas priekšlikuma izstrādes (2015/2353(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 311., 312. un 323. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(1), un jo īpaši tās 2. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 21. aprīļa Regulu (ES, Euratom) Nr. 2015/623, ar kuru groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 26. maija Lēmumu 2014/335/ES, Euratom par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002(5) atcelšanu,

–  ņemot vērā 2014. gada 15. aprīļa rezolūciju par sarunām par DFS 2014.−2020. gadam — gūtā pieredze un turpmākie pasākumi(6),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. decembra rezolūciju par Eiropas Parlamenta attiecībām ar iestādēm, kas pārstāv valstu valdības(7),

–  ņemot vērā 2013. gada 19. novembra rezolūcijas par daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(8) un Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(9),

–  ņemot vērā 2013. gada 3. jūlija rezolūciju par politisko vienošanos attiecībā uz daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(10),

–  ņemot vērā 2013. gada 13. marta rezolūciju par daudzgadu finanšu shēmu(11),

–  ņemot vērā 2012. gada 23. oktobra rezolūciju labvēlīga iznākuma panākšanai 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmas apstiprināšanas procedūrā (12),

–  ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ieguldījumu nākotnē — jaunu daudzgadu finanšu shēmu (DFS) konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un iekļaujošai Eiropai(13),

–  ņemot vērā daudzgadu finanšu shēmai (DFS) pievienoto iestāžu kopīgo deklarāciju par integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai nodrošināšanu,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2016. gada 15. jūnija atzinumu par daudzgadu finanšu shēmas termiņa vidusposma pārskatīšanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas, Kultūras un izglītības komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Konstitucionālo jautājumu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0224/2016),

A.  tā kā pašreizējā daudzgadu finanšu shēma (DFS) tika pieņemta, pirmoreiz piemērojot jaunos Lisabonas līguma noteikumus, saskaņā ar kuriem Padome atbilstīgi īpašajai likumdošanas procedūrai vienbalsīgi pieņem DFS regulu pēc tam, kad ir saņemta Eiropas Parlamenta piekrišana;

B.  tā kā pašreizējā DFS, par kuru vienojās 2013. gadā, atspoguļo Savienības prioritātes tās pieņemšanas laikā; tā kā ES arī turpmākajos gados būs jāsaskaras ar problēmām, kuras netika paredzētas DFS apstiprināšanas laikā; tā kā ES finansējamo prioritāšu ir kļuvis vairāk, taču DFS ir palikusi nemainīga;

C.  tā kā, lai nodrošinātu jaunās DFS demokrātisko leģitimitāti un dotu iespēju jaunajam Komisijas sastāvam un jaunievēlētajam Parlamentam vēlreiz apstiprināt un novērtēt ES politiskās un budžeta prioritātes, attiecīgi pielāgojot DFS, Parlaments ir prasījis piemērot pēcvēlēšanu pārskatīšanas klauzulu;

D.  tā kā vienošanās par DFS 2014.–2020. gadam tika panākta ilgstošā un saspringtā sarunu procesā ļoti sarežģītā sociālā, ekonomiskā un finansiālā situācijā; tā kā līdz ar to DFS vispārējais līmenis tika ievērojami samazināts salīdzinājumā ar iepriekšējo plānošanas periodu;

E.  tā kā Parlaments, kuram bija politiski neiespējami mainīt Eiropadomes noteiktās DFS vispārējās kopsummas, veiksmīgi panāca vienošanos par to, lai DFS regulā tiktu iekļauts īpašs pants par DFS obligātu un visaptverošu novērtēšanu/pārskatīšanu, jaunu un pastiprinātu elastības noteikumu paredzēšanu un augsta līmeņa grupas izveidi pašu resursu jautājumos,

Vidusposma novērtēšanas/pārskatīšanas tiesiskais regulējums un darbības joma

1.  atgādina, ka saskaņā ar DFS regulas 2. pantu Komisija līdz 2016. gada beigām nāk klajā ar obligātu novērtējumu par DFS darbību, pilnībā ņemot vērā ekonomisko situāciju tajā brīdī, kā arī jaunākās makroekonomiskās prognozes, un vajadzības gadījumā šim novērtējumam pievieno tiesību akta priekšlikumu DFS regulas pārskatīšanai;

2.  šajā sakarībā norāda: lai arī novērtēšana paredz izskatīt un izvērtēt DFS darbību attiecībā pret tās īstenošanu, jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem un citiem jauniem notikumiem, un šāda procedūra varētu saglabāt leģislatīvo status quo, pārskatīšana paredz grozīt DFS regulu, cita starpā arī (papildus tiesiskajiem noteikumiem) DFS maksimālos apjomus, pienācīgi ievērojot LESD 312. pantu un DFS regulas 2. panta pēdējā teikumā noteikto DFS pārskatīšanas darbības jomu; atgādina, ka šajā pantā ir noteikts, ka pārskatīšanas rezultātā netiek samazināts valstīm iepriekš piešķirtais finansējums; uzsver, ka nekādi citi ierobežojumi DFS pārskatīšanai netika noteikti, tādēļ ir iespējams veikt DFS maksimālo apjomu pārskatīšanu un palielināšanu; šajā sakarībā uzsver, ka LESD 323. pantā ir prasīts nodrošināt finanšu līdzekļus, lai Savienība varētu izpildīt savas juridiskās saistības attiecībā pret trešām personām;

3.  atgādina, ka LESD 311.pants paredz, ka Savienība nodrošina līdzekļus, kas vajadzīgi, lai tā sasniegtu savus mērķus un īstenotu savu politiku; tādēļ uzskata, ka gadījumā, ja novērtēšanā tiek secināts, ka pašreizējie maksimālie apjomi ir pārāk mazi, to palielināšana būtu primārajos tiesību aktos paredzēta prasība;

4.  uzsver, ka DFS regulas 17. pants paredz iespēju pārskatīt DFS neparedzētu apstākļu gadījumā; norāda uz to krīžu apmēru, kas ir ietekmējušas Savienību kopš pašreizējās DFS pieņemšanas 2013. gadā;

5.  uzsver, ka šīs rezolūcijas darbības joma ir analizēt tikai ar budžetu saistītos DFS darbības aspektus un tajā netiks skarts jautājums par nozaru tiesību aktu juridiskajiem pamatiem; tomēr norāda, ka daudzām ES politikas jomām un programmām ir paredzēti noteikumi par to novērtēšanu/pārskatīšanu, kas lielākoties ir plānota 2017. gadā;

I.DFS pirmo īstenošanas gadu novērtēšana

6.  uzskata, ka DFS 2016. gada novērtēšanā būtu jāņem vērā vairākas smagas krīzes un jaunas politiskās iniciatīvas, kuras netika paredzētas DFS pieņemšanas laikā, kā arī to attiecīgā ietekme uz budžetu; cita starpā norāda uz migrācijas un bēgļu krīzi, ārējām ārkārtas situācijām, iekšējām drošības problēmām, lauksaimniecības krīzi, Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) finansējumu, ES budžeta maksājumu krīzi, pastāvīgi augsto bezdarba līmeni, jo īpaši jauniešu vidū, kā arī nabadzību un sociālo atstumtību; turklāt norāda uz nesenajiem starptautiskajiem nolīgumiem klimata pārmaiņu jomā un aizvien lielāko spiedienu uz attīstības politiku; konstatē — lai finansētu papildu steidzamās vajadzības, par nepieciešamu tika atzīta DFS elastības mehānisma un īpašo instrumentu izmantošana vēl nepieredzētā apmērā, jo DFS maksimālie apjomi dažās izdevumu kategorijās bija pārāk ierobežoti; uzskata, ka pēdējo divu gadu laikā DFS iespējas ir būtībā izsmeltas;

7.  uzsver, ka ES budžetam ir jāatbilst ES politiskajām un stratēģiskajām prioritātēm un tajā jānodrošina līdzsvars starp ilgtermiņa prioritātēm un jauniem problēmjautājumiem; šajā sakarībā uzsver svarīgo lomu, kas ES budžetam jāuzņemas, īstenojot kopīgi apstiprināto stratēģiju “Eiropa 2020”, kas ir tā veidošanas pamatorientieris un visaptveroša prioritāte; tādēļ uzskata, ka DFS novērtēšanā būtu jāiekļauj kvalitatīva analīze par to, vai un kādā apmērā ir sasniegti šajā stratēģijā izvirzītie mērķi; uzstāj, ka šis novērtējums ir jāsaista ar prognozēm par to, vai finanšu resursi, kas rezervēti šīs stratēģijas atbalstam atlikušajos pašreizējās DFS gados, būs pietiekami tās sekmīgai īstenošanai;

A.Svarīgākie notikumi un problēmas

Migrācijas un bēgļu krīze

8.  uzsver, ka konflikti Sīrijā, Tuvajos Austrumos un vairākos Āfrikas reģionos ir atstājuši vēl nepieredzēta mēroga sekas uz humanitāro un migrācijas jomu; atgādina, ka tas ir tieši ietekmējis ES, jo 2015. gadā vien Eiropā ieradās vairāk nekā miljons bēgļu un paredzams, ka tuvākajos gados to skaits turpinās pieaugt; atgādina, ka uz šo krīzi ES ir reaģējusi ar liela apjoma finansiālo ieguldījumu un līdz ar to krīze ir būtiski ietekmējusi ES budžetu, jo īpaši 3. izdevumu kategoriju (Drošība un pilsoniskums) un 4. izdevumu kategoriju (Globālā Eiropa);

9.  atgādina, ka 2015. gada laikā saskaņā ar Eiropas migrācijas programmu pieņemtie papildu pasākumi ir radījuši tūlītēju ietekmi uz budžetu, kā to sevišķi atspoguļo budžeta grozījumi Nr. 5/2015 un Nr. 7/2015; turklāt atgādina, ka ES 2016. gada budžetā tika apstiprināts papildu EUR 1506 miljonu izlietojums, izmantojot elastības instrumentu, lai nodrošinātu papildu resursus ar migrāciju/bēgļiem saistītiem pasākumiem 3. izdevumu kategorijā (Drošība un pilsoniskums), piemēram, Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda (AMIF) un Iekšējās drošības fonda (ISF) līdzekļu papildināšanai, kā arī resursus trijām ar migrāciju saistītajām aģentūrām, proti, Frontex, Eiropas Patvēruma atbalsta birojam (EASO) un Eiropolam;

10.  norāda, ka iepriekšminētie lēmumi par budžetu ir pilnībā izsmēluši šajā izdevumu kategorijā pieejamo nelielo rezervi un noveduši pie tā, ka faktiski tiek pārskatīts 3. izdevumu kategorijas maksimālais apjoms; turklāt vērš uzmanību uz jaunajiem Komisijas priekšlikumiem, attiecībā uz kuriem ir sagaidāms, ka tie ietekmēs ES budžetu, jo īpaši priekšlikums par Dublinas III regulas pārstrādāto versiju, kura kopējā ietekme uz budžetu atlikušajā DFS periodā ir EUR 1829 miljoni, priekšlikums par Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras izveidi ar kopējo budžetu EUR 1212 miljonu apmērā atlikušajā DFS periodā un jaunais ārkārtas atbalsta mehānisms, kura gaidāmā ietekme uz budžetu būs ne mazāka kā EUR 700 miljoni 2016.–2018. gada periodā; uzsver, ka situācija ir tik kritiska, ka 2015. gada novembrī apstiprinātās papildu apropriācijas Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondam (AMIF) 2016. gada martā bija jāsamazina, lai finansētu vēl steidzamākas vajadzības, piemēram, nepieciešamību nodrošināt humāno palīdzību Eiropas Savienībā, ko sniedza ar iepriekšminēto ārkārtas atbalsta mehānismu;

11.  uzskata, ka Eiropas migrācijas un bēgļu krīzes atrisinājumam vajadzīga Eiropas pieeja, kas balstīta uz solidaritāti un taisnīgu sloga sadali; šajā sakarībā uzsver, ka ES budžets būtu jāizmanto dalībvalstu atbalstam, atvieglinot ar bēgļu uzņemšanu saistīto izmaksu slogu, jo tas mazinās spiedienu uz to dalībvalstu budžetiem, kuras saskaras ar īpaši lielu bēgļu pieplūdumu; uzsver, ka šāda pieeja radīs sinerģiju un turklāt ir efektīva un izmaksu ziņā lietderīga visām dalībvalstīm;

12.  uzsver, ka nozīmīgi, taču joprojām nepietiekami budžeta līdzekļi ir piešķirti, lai novērstu bēgļu un migrācijas krīzes pamatcēloņus, pastiprinot konkrētas ES programmas 4. izdevumu kategorijā; atgādina par veiktajiem pasākumiem, piemēram, pārdali EUR 170 miljonu apmērā par labu ar migrāciju/bēgļiem saistītām darbībām 2015. gadā, papildu EUR 130 miljonu apstiprināšanu 4. izdevumu kategorijā ar migrāciju/bēgļiem saistītām darbībām 2016. gadā, kā arī EUR 430 miljonu pārgrupēšanu pirmspievienošanās palīdzības instrumentā, attīstības sadarbības instrumentā un Eiropas kaimiņattiecību instrumentā; turklāt atgādina, ka nolūkā risināt migrācijas un bēgļu krīzes ārējo dimensiju, Komisija ir iesniegusi vairākus papildu priekšlikumus, kas ietekmē ES budžetu, piemēram, priekšlikumu par ES trasta fondu izveidi (Madad trasta fonds un Ārkārtas trasta fonds Āfrikai, kuru sākotnējā ietekme uz budžetu aplēsta attiecīgi EUR 570 miljonu un EUR 450 miljonu apmērā), kā arī priekšlikumu par Bēgļu atbalsta mehānismu Turcijā, kura vajadzībām no ES budžeta jāpiešķir EUR 1 miljards, neskaitot iespējamo papildu finansējumu; uzsver, ka papildu spiediens uz Savienības budžetu radīsies no citām plānotajām darbībām, par kurām ir paziņojusi Komisija, piemēram, tā sauktās “Londonas apņemšanās”, vai tādiem pasākumiem kā ES un Turcijas augstākā līmeņa tikšanās 2016. gada 18. martā; uzsver, ka gaidāmajiem papildu budžeta līdzekļiem arī vajadzētu nodrošināt visneaizsargātāko migrantu grupu, jo īpaši sieviešu, bērnu un LGBTI iekļaušanu; tomēr pauž bažas, ka ES risināmo problēmu apmēra dēļ būs nepieciešami papildu pasākumi;

13.  secina, ka DFS 2014.–2020. gadam pieņemšanas laikā nebija iespējams paredzēt migrantu un bēgļu krīzes apmēru un to pasākumu finansiālo ietekmi, kurus Komisija uzsāka, lai risinātu šo jautājumu; uzsver to, ka pietiekamu resursu trūkuma dēļ ES nācās izveidot ad hoc satelītinstrumentus, kas tiek kopīgi finansēti no dalībvalstu, ES budžeta un Eiropas Attīstības fonda līdzekļiem, proti, ES trasta fondus (Madad trasta fonds un ES Ārkārtas trasta fonds Āfrikai) un Bēgļu atbalsta mehānismu Turcijā; atgādina, ka migrantu un bēgļu krīzes novēršanai paredzētas vispārējas budžeta stratēģijas trūkuma dēļ Eiropas Parlamentam nebija iespēja ietekmēt lēmumu par ES budžeta līdzekļu izmantošanu; uzsver, ka šādu instrumentu skaita pieaugums rada pārskatabildības un demokrātiskas kontroles problēmu Eiropas Savienībā, un šī problēma ir jārisina; turklāt pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis ne tuvu nav veikušas paredzētās iemaksas trasta fondos, tādējādi apdraudot šo fondu panākumus; atkārtoti aicina dalībvalstis nekavējoties izpildīt savas saistības un pienākumus;

Zems investīciju līmenis

14.  atgādina, ka kopš pasaules ekonomikas un finanšu krīzes ES ir cietusi no zema un nepietiekama investīciju līmeņa; jo īpaši norāda, ka 2014. gadā kopējais investīciju līmenis bija par 15 % zemāks nekā 2007. gadā, kas atbilst investīciju kritumam EUR 430 miljardu apmērā; uzskata, ka vājas investīcijas palēnina ekonomikas atlabšanu un tieši ietekmē izaugsmi, darbvietas un konkurētspēju;

15.  uzsver, ka šīs akūtās problēmas risināšanai jaunais 2014. gada Komisijas sastāvs ierosināja pieņemt Investīciju plānu Eiropai un izveidot Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF) ar mērķi izmantot EUR 315 miljardus jaunām investīcijām reālajā ekonomikā; atkārtoti uzsver savu nelokāmo apņemšanos īstenot ESIF, kam būtu jāsniedz efektīvs un mērķtiecīgs stimuls ekonomikas nozarēm, kuras veicina izaugsmi un darbvietu izveidi; piezīmē, ka vairāki projekti jau ir apstiprināti un tiek īstenoti; norāda, ka Savienības sniegto garantiju ESIF sedz garantiju fonds EUR 8 miljardu apmērā, kas iekļauts ES budžetā;

16.  atgādina — lai nodrošinātu šo papildu finansējumu, tika samazināts finanšu piešķīrums divām nozīmīgām ES programmām, proti, pamatprogrammai “Apvārsnis 2020” un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentam (EISI) par attiecīgi EUR 2,2 miljardiem un EUR 2,8 miljardiem, savukārt atlikušie EUR 3 miljardi tiek segti no DFS nepiešķirtajām rezervēm; uzsver, ka Parlaments sarunās par ESIF apņēmās pēc iespējas mazināt negatīvo ietekmi uz šīm divām programmām, kurām paredzētais finansējums — par ko tika nolemts vēl tikai 2013. gadā — jau tika būtiski samazināts salīdzinājumā ar Komisijas priekšlikumu sarunu par DFS 2014.–2020. gadam laikā;

17.  pauž nožēlu par to, ka pētniecībai un inovācijai paredzētā ES budžeta daļa nereti pirmā cieš no budžeta samazinājumiem; norāda, ka pētniecības un inovācijas programmas rada ES pievienoto vērtību, un uzsver, ka šīm programmām ir būtiska loma attiecībā uz atbalstu konkurētspējai un līdz ar to turpmākās izaugsmes un Savienības ilgtermiņa labklājības nodrošināšanu;

18.  šajā sakarībā uzsver, ka saskaņā ar DFS regulas 15. pantu 2014. un 2015. gadā notika līdzekļu pārnešana uz agrāku laiku pamatprogrammai “Apvārsnis 2020” (EUR 200 miljoni Eiropas Pētniecības padomei un Marijas Kirī vārdā nosauktajām darbībām) un programmai COSME (EUR 50 miljoni), lai daļēji kompensētu apropriāciju samazinājumu laikposmā no 2013. līdz 2014. gadam; norāda, ka šī līdzekļu pārnešana uz agrāku laiku nemaina kopējo programmu finansējumu, kas nozīmē attiecīgi mazāku apropriāciju apjomu DFS otrajā pusē; tomēr uzsver, ka programmām “Apvārsnis 2020” un COSME agrākā laikā piešķirtie līdzekļi tika pilnībā apgūti, kas pierāda minēto programmu lieliskos darbības rādītājus un to spēju apgūt pat vēl vairāk līdzekļu;

19.  ar dziļām bažām arī norāda, ka pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” sekmju rādītājs ir samazinājies līdz 13 % salīdzinājumā ar tās priekšgājējas (7. pamatprogrammas) 20–22 % iepriekšējā plānošanas periodā; pauž nožēlu, ka tā rezultātā samazinājies ES finansējumu saņemošo augstas kvalitātes projektu skaits pētniecības un inovācijas jomā; tāpat norāda, ka nepietiekamu budžeta līdzekļu dēļ tiek noraidīti daudzi augstas kvalitātes pieteikumi saistībā ar EISI;

Jauniešu bezdarbs

20.  uzsver, ka jauniešu bezdarba līmenis joprojām ir ārkārtīgi augsts un tā ir viena no visneatliekamākajām un nopietnākajām problēmām, ar ko šobrīd saskaras ES; uzsver, ka 2016. gada februārī visā Savienībā bez darba bija 4,4 miljoni jauniešu vecumā līdz 25 gadiem un ka vairākās dalībvalstīs šo jauniešu īpatsvars pārsniedz 40 % un noteiktos ES reģionos — 60 %; uzsver, ka nodarbinātības līmenis ES ir krietni zemāks par stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi; līdz ar to uzsver, ka pārāk daudz jauniešu ir pakļauti sociālās atstumtības riskam un ka būtu jāveic konkrētāki pasākumi to jauniešu iekļaušanai, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET); norāda uz to, ka tādu cilvēkresursu apjoms, kuriem ir augsts izglītības līmenis un kuri saņēmuši labu apmācību, būtiski ietekmē Eiropas konkurētspēju, inovatīvo spēju un produktivitāti, un šajā sakarībā uzsver, ka ir jāiegulda izglītībā, apmācībā, jaunatnē un kultūrā; turklāt atzīst ES jaunatnes stratēģijas 2010.–2018. gadam nozīmību;

21.  uzsver, ka ES budžets sniedz būtisku ieguldījumu cīņā pret bezdarbu, jo īpaši ar Eiropas Sociālo fondu (ESF) un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu (YEI); vērš uzmanību uz Komisijas norādi, ka attiecībā uz programmas finanšu plūsmām būtiska problēma ir bijusi īstenošanas iestāžu iecelšana; uzsver — neraugoties uz sākotnējo kavēšanos ar šo iecelšanu un YEI īstenošanu, pašreizējie skaitļi rāda pilnīgu apguves spēju, kas daļēji ir panākta, ievērojami palielinot šīs programmas priekšfinansējuma apmēru; norāda, ka Komisija drīz noslēgs šīs iniciatīvas izvērtēšanu, un sagaida, ka tiks veikti nepieciešamie pielāgojumi, lai nodrošinātu tās sekmīgu īstenošanu; uzskata, ka ierosinātā strukturālo reformu atbalsta programma, iespējams, varētu būt vērtīgs ieguldījums dalībvalstu administratīvo spēju uzlabošanai šajā sakarībā; uzsver, cik svarīgi ir attiecīgajām ieinteresētajām personām, cita starpā jauniešu organizācijām, veikt YEI darbības rezultātu pastāvīgu novērtēšanu;

22.  jo īpaši pauž bažas par jaunu YEI paredzētu saistību apropriāciju trūkumu, sākot no 2016. gada, ņemot vērā, ka viss sākotnēji paredzētais finansējums tai tika piešķirts jau 2014. un 2015. gadā (DFS regulas 15. pants); uzsver, ka, atbalstot šo līdzekļu pārnešanu uz agrāku laiku, Parlaments nekādi nevēlējās, lai iniciatīva tiktu izbeigta pēc tikai divus gadus ilgas finansēšanas, un ka nolūkā nodrošināt tās turpināšanu tika ieviesti citi DFS mehānismi, piemēram, vispārējā rezerve saistībām; tomēr atgādina, ka vispārējā rezerve saistībām ir jau tikusi izmantota ESIF finansējumam vien; arī norāda uz apropriāciju pārnešanu uz agrāku laiku, pamatojoties uz to pašu pantu, programmai Erasmus+ (EUR 150 miljoni), kas ir vēl viena ES programma, kura sniedz nozīmīgu ieguldījumu jauniešu nodarbināmības uzlabošanā, un kas tika pilnībā īstenota pirmajos divos šā perioda gados; atgādina, ka saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) datiem efektīva garantija jauniešiem Eiropas Savienības līmenī eurozonas valstīm ik gadu izmaksātu EUR 21 miljardu;

Iekšējā drošība

23.  atgādina par nesenajiem teroristu uzbrukumiem Francijā un Beļģijā un paaugstināto apdraudējuma līmeni citās dalībvalstīs, kas nozīmē, ka ES līmenī ir vajadzīga koordinētāka un pastiprināta darbība un vairāk līdzekļu; uzsver, ka Savienības rīcībā ir Iekšējās drošības fonds, kas ir piemērots instruments, un šajā jomā darbojas vairākas aģentūras, kuras saskaras ar aizvien lielāku spiedienu; uzskata, ka šajā jomā vajadzēs vairāk ES pasākumu un līdz ar to vairāk finansējuma, lai atbilstoši reaģētu uz šo apdraudējumu; uzsver, ka pastiprināta sadarbība šajā jomā prasa palielināt attiecīgo aģentūru darbinieku skaitu, kas var vēl vairāk palielināt spiedienu uz ES budžetu, un atgādina, ka Eiropas Terorisma apkarošanas centram Eiropolā tika nodrošināts ierobežots skaits papildu darbinieku, to finansējot ar Iekšējā drošības fonda resursu pārdalīšanu;

24.  uzsver, ka, ņemot vērā pašreizējos pasākumus un tiesību aktu priekšlikumus, kuru mērķis ir pastiprināt tiesu iestāžu sadarbību, papildu finanšu resursi un cilvēkresursi pakāpeniski būs vajadzīgi arī Eurojust, un tas ietekmēs ES budžetu;

Krīzes lauksaimniecības nozarē

25.  uzsver, ka stingru maksimālo apjomu noteikšana kopējai lauksaimniecības politikai (KLP) līdz 2020. gadam nozīmē daudz mazākas rezerves nekā iepriekšējā DFS, lai gan nozarē problēmu ir kļuvis vairāk; atgādina, ka šī politika ir izšķirīgi svarīga attiecībā uz daudzu lauksaimnieku ienākumiem, jo īpaši krīzes laikā, un norāda uz augsto līdzekļu apguves līmeni, kas ir gandrīz 100 % gadā; atgādina par dažādajām krīzēm, ar ko Eiropas lauksaimnieki saskārušies kopš pašreizējās DFS darbības sākuma, jo īpaši piena, cūkgaļas, liellopu gaļas un augļu un dārzeņu nozarē, un Krievijas embargo lauksaimniecības produktiem radīto zaudējumu ilgtermiņa negatīvo ietekmi uz Eiropas lauksaimniekiem; norāda uz cukura kvotu atcelšanu 2017. gadā un tās iespējamo ietekmi uz cukura nozari, pienācīgu uzmanību vēršot arī uz tālāko reģionu īpašajām vajadzībām; uzsver to ārkārtas pasākumu ietekmi uz budžetu (kopā EUR 500 miljoni 2016. gada budžetā un EUR 300 miljoni 2015. gada budžetā), kuri tika pieņemti, reaģējot uz minētajām krīzēm, un finansēti no 2. izdevumu kategorijas rezervēm; uzsver, ka jebkādi samazinājumi šajā jomā apdraudētu ES teritoriālo kohēziju, jo īpaši attiecībā uz lauku apvidiem; turklāt iebilst pret jebkādu virzību uz lauksaimniecības politikas renacionalizāciju, kas radītu tirgus izkropļojumus un negodīgu konkurenci starp lauksaimniekiem;

Vides problēmas

26.  pauž bažas par to, ka nav sasniegts mērķis vismaz 20 % no ES budžeta (atbilstīgi pašreizējai DFS) izlietot ar klimata pārmaiņām saistītai darbība un ka, balstoties uz Komisijas integrēšanas metodiku, šim mērķim tiek tērēti tikai apmēram 12,7 % no ES gada budžeta; norāda, ka ir būtiski svarīgi finansēt pasākumus klimata pārmaiņu, bioloģiskās daudzveidības aizsardzības un dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas jomā, un ka tas turpmāk būs vēl svarīgāk nerimstošās globālās sasilšanas seku dēļ; jo īpaši norāda uz COP 21 klimata nolīgumu, par ko tika panākta vienošanās nesenajā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences sesijā Parīzē 2015. gadā;

Ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija

27.  atgādina, ka kohēzijas politika ir Savienības galvenā investīciju politika, kuras mērķis ir samazināt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās atšķirības starp visiem ES reģioniem un tādā veidā uzlabot Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti; uzsver tās nozīmīgo lomu stratēģijas gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā, jo īpaši skaidri paredzot resursus ar klimata pārmaiņām saistītai darbībai un sociālajiem mērķiem, lai it sevišķi cīnītos pret nabadzības — arī bērnu nabadzības — pieaugumu, nevienlīdzību un sociālo atstumtību un stimulētu nodarbinātību; aicina Komisiju uzraudzīt iepriekšminēto mērķu pilnīgu īstenošanu; turklāt uzskata, ka arī struktūrfondi var sniegt vērtīgu ieguldījumu jauno problēmu — piemēram, bēgļu krīzes seku — risināšanā, vienlaikus nemainot valstīm iepriekš piešķirto finansējumu;

Aizvien lielākais spiediens uz attīstības un kaimiņattiecību politiku

28.  norāda, ka konfliktu un karu seku dēļ visā pasaulē pieaug vajadzības pēc humānās palīdzības un katastrofu riska mazināšanas; norāda uz Adisabebas nolīgumu, kurā valstu un valdību vadītāji apliecināja savu stingro politisko apņēmību sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), un apzinās, ka šajā sakarībā ir vajadzīgi izdevumi; atgādina, ka ES nesen atkārtoti uzņēmās kolektīvās saistības palielināt oficiālo attīstības palīdzību (OAP) līdz 0,7 % no sava NKI un vismaz 20 % no OAP piešķirt sociālajiem pamatpakalpojumiem, īpaši pievēršot uzmanību izglītībai un veselības aprūpei; stingri iebilst pret jebkādu attīstības palīdzības izmantošanu mērķiem, kas nav attīstības politikas mērķi;

29.  atgādina, ka nestabila ir arī ģeopolitiskā situācija austrumu kaimiņvalstīs; uzsver ES budžeta nozīmīgo lomu situācijas stabilizācijas veicināšanā gan ES dienvidu, gan austrumu kaimiņvalstīs un minēto problēmu risināšanā, sniedzot atbalstu valstīm, kas patlaban īsteno asociācijas nolīgumus, lai virzītu reformas un nodrošinātu ES un attiecīgo valstu attiecību padziļināšanos;

Integrētā pieeja dzimumu līdztiesības īstenošanai

30.  atzinīgi vērtē DFS vidusposma novērtēšanu kā iespēju gūt ievērojamus panākumus dzimumu līdztiesības efektīvākā integrēšanā DFS un šajā saistībā DFS pievienotās kopīgās deklarācijas īstenošanā un uzraudzībā;

Neizpildīto maksājumu uzkrājumi

31.  atgādina par neizpildīto maksājumu uzkrāšanos iepriekšējās (2007–2013) DFS laikā, tiem pieaugot no EUR 5 miljardiem 2010. gada beigās līdz vēl nepieredzētam līmenim — EUR 11 miljardiem 2011. gada beigās, EUR 16 miljardiem 2012. gada beigās un EUR 23,4 miljardiem 2013. gada beigās; brīdina, ka šie neizpildītie maksājumi ir ietekmējuši pašreizējo (2014–2020) DFS, sasniedzot nepieredzētu apjomu — EUR 24,7 miljardus — 2014. gada beigās; uzsver, ka pēc Parlamenta uzstājīgas prasības ir panākta vienošanās par maksājumu plānu ar mērķi līdz 2016. gada beigām līdz normālam līmenim — EUR 2 miljardiem — samazināt to 2007.–2013. gada neizpildīto maksājumu pieprasījumu uzkrāto apjomu, kuri saistīti ar kohēzijas politiku; norāda, ka 2015. gada beigās tika konstatēti nesamaksāti rēķini vismaz EUR 8,2 miljardu apjomā attiecībā uz 2007.–2013. gadu kohēzijas politikas jomā un sagaidāms, ka šis skaitlis līdz 2016. gada beigām tiks samazināts līdz mazāk nekā EUR 2 miljardiem; norāda, ka šis samazinājums sniedz tikai īslaicīgu atvieglojumu, jo to izraisījusi maksājumu pieprasījumu gan par 2007.–2013., gan 2014.–2020. gada programmām iesniegšana mazākā apmērā, kā bija ziņots; pauž nožēlu, ka nav veikti pasākumi slēpto neizpildīto maksājumu novēršanai, kuri konstatēti citās izdevumu kategorijās; vērš uzmanību uz to, ka pašreizējās DFS darbības beigās sagaidāma 2012.–2014. gada situācijas atkārtošanās, ja vien netiks veikti konkrēti pasākumi;

32.  pauž nožēlu, ka šai maksājumu krīzei bijušas smagas sekas, ietekmējot tādus ES budžeta līdzekļu saņēmējus kā studenti, universitātes, MVU, pētnieki, NVO, vietējās un reģionālās iestādes un citas attiecīgas vienības; jo īpaši atgādina par maksājumu apropriāciju dramatisko trūkumu humānās palīdzības jomā 2014. gadā, kas negatīvi ietekmēja ES veiktās dzīvības glābšanas operācijas; atgādina, ka Komisijai nācās ķerties pie ietekmes mazināšanas pasākumiem, piemēram, samazināt priekšfinansējuma īpatsvaru un atlikt uzaicinājumus iesniegt piedāvājumus un iepirkuma procedūras un ar to saistīto līgumu slēgšanu; atgādina, ka vispārēja maksājumu trūkuma dēļ tika mākslīgi palēnināta jauno 2014.–2020. gada programmu īstenošana, kam piemērs ir mākslīga kavēšanās ar uzaicinājumiem iesniegt piedāvājumus (ar kopējo vērtību EUR 1 miljards) saistībā ar programmu “Apvārsnis 2020” 2014. gadā, tiecoties nodrošināt, ka maksājumi būtu jāveic 2015., nevis 2014. gadā; turklāt uzsver, ka no ES budžeta tika iekasētas soda naudas par novēlotiem maksājumiem, kas gan 2014., gan 2015. gadā sasniedza ap EUR 3 miljoniem;

B.DFS elastības noteikumu izmantošana nozīmīgā apmērā

33.  uzsver — lai nodrošinātu papildu apropriācijas, kas bija vajadzīgas reaģēšanai uz krīzēm vai jaunu politisko prioritāšu finansēšanai kopš 2014. gada, budžeta lēmējinstitūcija pēc visu pieejamo rezervju izsmelšanas tika apstiprinājusi DFS regulā iekļauto elastības noteikumu un īpašo instrumentu izmantošanu nozīmīgā apmērā; atgādina, ka vairāki no šiem noteikumiem tieši izrietēja no Eiropas Parlamenta priekšlikumiem, kurš sarunu par DFS laikā par vienu galvenajām prasībām izvirzīja pēc iespējas lielāku elastību;

34.  jo īpaši norāda, ka īpašie instrumenti tika izmantoti, lai risinātu bēgļu un migrācijas krīzi (2016. gadā pilnībā izlietotā elastības instrumenta kopējais apjoms — EUR 1530 miljoni, rezerve palīdzībai ārkārtas gadījumos 2016. gadā — EUR 150 miljoni) un maksājumu trūkuma problēmu (2015. gadā aktivizētā neparedzēto izdevumu rezerve — EUR 3,16 miljardi), kā arī finansētu ESIF garantiju fondu (pilnībā izmantota vispārējā rezerve saistībām 2014. gadā — EUR 543 miljoni); atgādina, ka lēmums izmantot neparedzēto izdevumu rezervi maksājumiem ir saistīts ar maksājumu maksimālo apjomu samazinājumu 2018.–2020. gadā;

35.  sagaida, ka jebkādas turpmākas vajadzības saistībā ar migrācijas un bēgļu krīzi 2016. gadā, cita starpā finansējums EUR 200 miljonu apmērā jaunajam instrumentam ārkārtas atbalsta sniegšanai Savienībā, nozīmētu neparedzēto izdevumu rezerves izmantošanu, līdzko nepieciešams; atgādina, ka 3. izdevumu kategorijā vairs nav pieejamas rezerves, savukārt elastības instruments šim gadam jau ir pilnībā izmantots; ierosina, ka būtu jāpēta papildu elastības iespējas jaunu problēmu risināšanai;

36.  atgādina, ka Iestāžu nolīguma 17. punktā paredzētā leģislatīvā elastība ļauj septiņu gadu periodā līdz par +/-10 % palielināt kopīgo finansējumu programmām, kuras pieņemtas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru; norāda, ka “jauni, objektīvi ilgtermiņa apstākļi” ļauj budžeta lēmējinstitūcijai vēl vairāk atkāpties no sākotnējā finansējuma; atzinīgi vērtē to, ka šis noteikums jau ir ticis izmantots, lai Savienība varētu reaģēt uz neparedzētiem notikumiem, ievērojami palielinot tādu programmu kā AMIF sākotnējo gada finansējumu;

II.DFS vidusposma pārskatīšana — kategoriska prasība

37.  pauž pārliecību, pamatojoties uz iepriekš sniegto analīzi, ka pašreizējās DFS darbības novērtēšana liek secināt, ka patiesa DFS vidusposma pārskatīšana, kā paredzēts DFS regulā, ir absolūti nepieciešama, lai Savienība varētu efektīvi reaģēt uz virkni problēmjautājumu, vienlaikus sasniedzot savus politiskos mērķus; atgādina, ka stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšana joprojām ir galvenā prioritāte, kas jāatbalsta no ES budžeta; uzsver, ka ES budžetā ir jābūt pietiekamiem līdzekļiem, lai efektīvi nodrošinātu investīcijas, kas sekmē izaugsmi un darbvietu izveidi, palīdz sasniegt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un veicina solidaritāti;

38.  mudina Komisiju, sagatavojot leģislatīvā akta priekšlikumu, ņemt vērā turpmāk izklāstītās Parlamenta prasības par izmaiņām DFS regulā gan attiecībā uz summām, gan vairākiem noteikumiem saistībā ar DFS darbību, kuriem jābūt piemērojamiem jau pašreizējās DFS laikā;

39.  uzsver — paredzēts, ka divi leģislatīvo aktu priekšlikumi, proti, par ESIF darbības pagarinājumu un Ārējā investīciju plāna izstrādi, tiks iesniegti 2016. gada rudenī; sagaida, ka visa informācija par abu šo priekšlikumu finansēšanu tiks darīta pieejama pēc iespējas drīz, lai to pienācīgi ņemtu vērā sarunās par DFS vidusposma pārskatīšanu; atgādina Parlamenta principiālo nostāju, proti, ka jaunas politikas iniciatīvas nevajadzētu finansēt, atņemot līdzekļus jau esošām ES programmām un politikas jomām;

40.  uzsver, ka grozījumi, par kuriem vienojās DFS vidusposma pārskatīšanā, būtu nekavējoties jāīsteno un jāintegrē jau ES 2017. gada budžetā; tāpēc aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk iesniegt tiesību akta priekšlikumu par DFS regulas pārskatīšanu, lai vienlaicīgi varētu īstenot sarunas par DFS pārskatīšanu un ES 2017. gada budžetu un savlaicīgi vienoties šajā jautājumā;

41.  ņem vērā Apvienotās Karalistes 2016. gada 23. jūnija referenduma rezultātu; šajā sakarībā aicina Komisiju sniegt budžeta lēmējinstitūcijai visu attiecīgo informāciju par minētā referenduma iespējamo ietekmi uz budžetu, neskarot gaidāmo Apvienotās Karalistes un ES sarunu iznākumu;

42.  norāda uz ES būtisko ieguldījumu, lai sekmētu mieru un samierināšanos Īrijā, jo īpaši, izmantojot PEACE programmas, kas ir vērstas uz Ziemeļīriju un dienvidu pierobežas apgabaliem; norāda, ka Apvienotās Karalistes referenduma rezultāts var radīt smagas problēmas miera procesam un apdraud miera procesa un Lielās piektdienas vienošanās integritāti; aicina Komisiju turpināt atbalstīt miera procesu, saglabājot finansējumu PEACE programmai;

A.Parlamenta prasības attiecībā uz DFS otro pusi

DFS summas (saistības)

43.  ir pārliecināts, ka, lai gan ir pilnībā jāapliecina atbalsts plaša mēroga politiskā un finansiālā atbalsta nodrošināšanai ESIF, ES budžetu nevajadzētu izmantot jaunu iniciatīvu finansēšanai uz esošo Savienības programmu un politikas jomu rēķina; ir iecerējis izpildīt savu apņemšanos pilnībā kompensēt ar ESIF saistītos samazinājumus, kas ietekmē programmu “Apvārsnis 2020” un EISI, lai būtu iespējams sasniegt to mērķus, par kuriem vienošanās tika panākta tikai pirms diviem gadiem, un Savienība varētu sasniegt savus mērķus pētniecības un inovāciju jomā; šajā sakarībā uzsver, ka šai kompensācijai nevajadzētu ietekmēt citu 1.a apakškategorijas (Konkurētspēja izaugsmei un nodarbinātībai) programmu finansējuma līmeni, norādot uz to neapšaubāmo ieguldījumu izaugsmē, darbvietu radīšanā un konkurētspējā; uzskata, ka 1.a apakškategorijas rezerves nav pietiekamas, lai īstenotu šīs prasības, tādēļ aicina palielināt šīs apakškategorijas ietvaros pieejamo maksimālo apjomu;

44.  stingri atbalsta YEI turpināšanu, kas ir veids, kā nodrošināt steidzamu reakciju cīņā pret jauniešu bezdarbu, pēc tam, kad veiktas vajadzīgās korekcijas saskaņā ar pašlaik notiekošo izvērtēšanu; uzskata, ka to var panākt tikai tad, ja YEI līdz pašreizējās DFS beigām saistību apropriācijas tiks nodrošinātas vismaz tāda pašā līmenī, kāds katru gadu programmai tika piešķirts minētā laikposma pirmajos divos gados (EUR 6 miljardi piešķirti ātrākai izmantošanai 2014.–2015. gadā), atkarībā no gaidāmā Komisijas novērtējuma; norāda, ka tādēļ būtu jāpārskata un jāpalielina 1.b izdevumu apakškategorijas (Ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija) maksimālie apjomi, jo rezerves nav pieejamas;

45.  pauž stingru pārliecību, ka kopējais budžeta piešķīrums un valstīm iepriekš piešķirtais finansējums kopējai lauksaimniecības politikai, tostarp tiešo maksājumu apropriācijas, veicot DFS pārskatīšanu, ir jāsaglabā nemainīgi; turklāt uzsver, ka ir svarīgi nesamazināt finansējumu Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondam, lai varētu īstenot kopējās zivsaimniecības politikas nesenās reformas mērķus;

46.  uzskata, ka konfliktu un klimata pārmaiņu izraisītās migrācijas un bēgļu krīzes apmēri parāda, ka nākamajos gados 3. izdevumu kategorijā (Drošība un pilsoniskums) šajā sakarībā var rasties papildu vajadzības ar nozīmīgu ietekmi uz budžetu; turklāt uzsver, ka šajā pašā izdevumu kategorijā papildu finansējums būs vajadzīgs arī, lai atbalstītu pastiprinātu rīcību ES līmenī ES iekšējai drošībai un cīņai pret terorismu; prasa Komisijai pēc iespējas ātrāk izstrādāt atjauninātas prognozes par budžetu, kas nepieciešams līdz pašreizējās DFS beigām, lai risinātu visus problēmjautājumus šajās jomās;

47.  tādēļ pauž ciešu pārliecību, ka, pat izmantojot 3. izdevumu kategorijā pieejamās mazās rezerves un pašreizējos elastības noteikumus, ar pieejamajiem resursiem nepietiks, lai reaģētu uz palielinātajām vajadzībām šajā kategorijā; tādēļ prasa būtiski palielināt finansējumu AMIF un Iekšējās drošības fondam, kā arī Savienības aģentūrām (Frontex, Eiropas Patvēruma atbalsta birojam (EASO), Eiropolam, Eurojust un Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūrai (FRA)), kas, darbojoties šajā jomā, ir uzņēmušās jaunus pienākumus, un citām iniciatīvām, kuras būtu iespējams īstenot; uzskata, ka ir jāpārskata un jāpalielina 3. izdevumu kategorijas maksimālie apjomi;

48.  sagaida, ka saskaņota darbība ar mērķi efektīvi reaģēt uz migrācijas un bēgļu krīzes ārējo dimensiju, īpaši politikas nostabilizēšanu Eiropas kaimiņvalstīs un Subsahāras Āfrikā un migrācijas humanitāro un ekonomisko cēloņu likvidēšanu, nākamajos gados pastiprināsies un līdz ar to būs aizvien vairāk pieprasījumu pēc finansējuma 4. izdevumu kategorijā (Globālā Eiropa); uzsver, ka šādi pieprasījumi pēc papildfinansējuma nebūtu jāizvērš, kaitējot ES pašreizējām ārējām darbībām, tostarp tās attīstības politikai; tāpēc prasa pārskatīt un palielināt 4. izdevumu kategorijas maksimālos apjomus;

49.  prasa piešķirt lielāku finansiālo atbalstu trijām Eiropas programmām, kuras tiešā veidā skar iedzīvotājus — „Radošā Eiropa”, „Eiropa pilsoņiem” un Erasmus+, jo šajās programmās tiek izstrādāti jauni subsīdiju veidi reaģēšanai uz pašreizējo stāvokli bēgļu integrācijas un izglītības jomā un tās ir Savienības un dalībvalstu vadīto pasākumu priekšgalā labāka vispārējā sociālā stāvokļa, savstarpējās sapratnes un daudzveidīgās sabiedrības līdzāspastāvēšanas veicināšanā;

DFS summas (maksājumi)

50.  uzskata, ka prioritārā kārtā ir jārīkojas, lai nepieļautu jaunu maksājumu krīzi pašreizējās DFS darbības beigās; pauž pārliecību, ka jādara viss iespējamais, lai izvairītos no nesamaksātu rēķinu uzkrāšanās, kā tas bija vērojams iepriekšējā plānošanas periodā; tomēr uzsver — šajā pašā laikā, kad maksājumu vajadzībām būtu jāsasniedz to ierastais augstākais līmenis, jau tagad var gaidīt nopietnas problēmas ar maksājumiem DFS otrajā pusē; uzskata, ka papildu spiediena iemesls cita starpā ir neparedzēto izdevumu rezerves izlīdzināšana attiecībā pret jau tagad pārāk ierobežotajiem maksājumu maksimālajiem apjomiem 2018.–2020. gadā, ievērojama kavēšanās ar jaunu dalītā pārvaldībā esošu programmu, tostarp YEI, sākšanu, ESIF maksājumu profils un papildu maksājumi, kas atbilst nesenajam saistību pieaugumam saistībā ar migrācijas un bēgļu krīzi;

51.  atgādina, ka maksājumu apropriācijas ir iepriekšējo saistību loģiskas sekas; tāpēc sagaida, ka jaunus saistību apropriāciju palielinājumus papildinās atbilstoši maksājumu apropriāciju palielinājumi, cita starpā maksājumu maksimālo apjomu pārskatīšana un palielināšana; turklāt uzskata, ka DFS vidusposma novērtēšana/pārskatīšana sniedz lielisku iespēju izvērtēt maksājumu īstenošanu un atjauninātas prognozes par maksājumu paredzamo dinamiku līdz pašreizējās DFS beigām; uzskata, ka kopīgajam maksājumu plānam 2016.–2020. gadam vajadzētu būt saistošam un tas ir jāizstrādā un jāsaskaņo attiecīgajām trīs iestādēm; uzstāj, ka šādu jaunu maksājumu plānu vajadzētu balstīt uz finanšu pareizu pārvaldību un tajā būtu jāsniedz skaidra stratēģija, lai apmierinātu visas vajadzības pēc maksājumiem visās izdevumu kategorijās līdz pašreizējās DFS beigām un lai izvairītos no „slēptiem neizpildītiem maksājumiem” atsevišķu daudzgadu programmu mākslīgi palēninātas īstenošanas dēļ un citu tādu ietekmes mazināšanas pasākumu dēļ kā, piemēram, priekšfinansējuma likmju samazināšana;

52.  ir apņēmies skaidri atrisināt jautājumu par DFS īpašo instrumentu maksājumu iekļaušanu budžetā; atgādina par neatrisinātajām domstarpībām attiecībā uz interpretāciju starp Komisiju un Parlamentu, no vienas puses, un Padomi, no otras puses, kas pēdējos gados ir bijušas sarunu par budžetu centrā; atkārto savu jau sen ieņemto nostāju, ka maksājumu apropriācijas, kas izriet no īpašo instrumentu izmantošanas saistību apropriācijām, arī būtu jārēķina papildus DFS maksājumu gada maksimālajiem apjomiem;

Nosacījumi ES pamattiesību nodrošināšanai

53.  uzstāj, ka visām valstīm ir pilnībā jāuzņemas atbildība saistībā ar bēgļu krīzi un lēmumu par īpašo pārdales mehānismu; aicina Komisiju ieviest finanšu piešķiršanas (bonus) un atņemšanas (malus) mehānismu saistībā ar to, vai dalībvalstis pilda vai nepilda savas saistības saskaņā ar ES pieņemtajiem pasākumiem; uzskata, ka finanšu ieguldījums, ko sniedz sankciju piemērošana kādai dalībvalstij, kas neievēro minētos pasākumus, būtu jānovirza atpakaļ ES budžetā kā papildu ieņēmumi;

Ārkārtas ieņēmumi

54.  ir cieši pārliecināts, ka jebkāds pārpalikums, kas izriet no ES budžeta nepilnīgas izpildes vai soda naudas maksājumiem, kuri piemēroti uzņēmumiem par ES konkurences tiesību aktu pārkāpšanu, ES budžetā būtu jāiekļauj kā ārpuskārtas ieņēmumi un atbilstoša NKI iemaksu korekcija nebūtu jāveic; uzskata, ka šis pasākums būtiski sekmētu ar maksājumiem ES budžetā saistītās problēmas mazināšanu; aicina Komisiju šajā saistībā izstrādāt atbilstīgus tiesību aktu priekšlikumus;

55.  pauž pārliecību, ka saistību atcēlumi visās izdevumu kategorijās, kas radušies to darbību pilnīgas vai daļējas neizpildīšanas dēļ, kuriem tās bija piešķirtas, būtu jāpadara no jauna pieejami ES budžetā, un budžeta lēmējinstitūcijai tie būtu jāizmanto gada budžeta procedūras ietvaros; pauž stingru pārliecību, ka, ņemot vērā pašreizējos ierobežojumus, kas ietekmē ES budžetu, un Eiropas Savienības vajadzības pēc papildu finansējuma, minētais noteikums būtu jāpiemēro arī atcēlumiem, kas radušies 2007.–2013. gada programmu īstenošanas, tostarp kohēzijas politikas programmu slēgšanas rezultātā; aicina Komisiju šajā saistībā izstrādāt atbilstīgus tiesību aktu priekšlikumus;

Elastības noteikumi un īpašie instrumenti

56.  uzsver, ka DFS īpašo instrumentu izmantošanas biežums un apmērs pēdējo divu gadu laikā vien nešaubīgi pierāda DFS regulā paredzēto elastības noteikumu un mehānismu vērtību; uzsver Parlamenta jau sen ieņemto nostāju, ka elastībai būtu jāļauj maksimāli izmantot kopējos DFS saistību un maksājumu apropriāciju maksimālos apjomus;

57.  tāpēc uzskata, ka DFS regulas vidusposma pārskatīšanai būtu jādod iespēja atcelt virkni šķēršļu un ierobežojumu, ko Padome DFS pieņemšanas laikā noteica attiecībā uz elastības noteikumiem; jo īpaši uzskata, ka jebkādi ierobežojumi — vai nu nosakot gada maksimālos apjomus (vispārējā rezerve maksājumiem), vai paredzot termiņus (vispārējā rezerve saistībām) — attiecībā uz neizmantoto apropriāciju un rezervju pārnešanu būtu jāatceļ; uzskata, ka, ņemot vērā pašreizējos budžeta ierobežojumus vairākās izdevumu kategorijās, nevajadzētu noteikt konkrētu jomu tādu līdzekļu izmantošanai, kas piešķirti no vispārējās saistību rezerves;

58.  jo īpaši uzsver visa elastības instrumenta finansējuma izmantošanu 2016. gadā; norāda, ka šis instruments ļauj finansēt skaidri noteiktus izdevumus, ko nav iespējams finansēt, nepārsniedzot vienai vai vairākām izdevumu kategorijām noteiktos maksimālos apjomus, un nav saistīts ar konkrētu ES politikas jomu; tāpēc uzskata, ka tas dod iespēju patiesi elastīgi rīkoties ar ES budžetu, jo īpaši lielas krīzes gadījumā; līdz ar to prasa būtiski palielināt tā finansējumu līdz EUR 2 miljardiem gadā, norādot, ka šo daudzumu budžetā iekļauj tikai tad, ja budžeta lēmējinstitūcija nolemj izmantot šo instrumentu; atgādina, ka elastības instruments nav saistīts ar kādu konkrētu politikas jomu un to var izmantot jebkuram mērķim, kas atzīts par nepieciešamu;

59.  norāda, ka rezerve palīdzībai ārkārtas gadījumos ir paredzēta, lai ātri reaģētu uz īpašiem palīdzības pieprasījumiem, ko trešās valstis iesniegušas pēc neparedzētiem notikumiem, un uzsver tās sevišķo nozīmību pašreizējā situācijā; prasa būtiski palielināt tai piešķirto finansējumu līdz EUR 1 miljardam gadā;

60.  norāda uz dažādajiem spēkā esošajiem noteikumiem attiecībā uz DFS īpašo instrumentu (proti, elastības instrumenta, rezerves palīdzībai ārkārtas gadījumos, ES Solidaritātes fonda un Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda) neizmantoto apropriāciju pārnešanai atvēlēto laikposmu; prasa saskaņot šos noteikumus, lai minētajiem instrumentiem varētu piemērot vispārēju noteikumu “n+3”;

61.  īpašu nozīmību piešķir neparedzēto izdevumu rezervei kā galējas nepieciešamības instrumentam reaģēšanai uz neparedzētiem apstākļiem; uzsver, ka saskaņā ar Komisijas informāciju tā ir vienīgais īpašais instruments, ko var izmantot tikai maksājumu apropriācijām un tādējādi nepieļaut maksājumu krīzi ES budžetā kā 2014. gadā; pauž nožēlu par to, ka pretstatā iepriekšējam periodam DFS regulā ir paredzēta obligāta apropriāciju izlīdzināšana; ir cieši pārliecināts, ka šī prasība rada neilgtspējīgu situāciju, kas patiesībā samazinās ikgadējās summas attiecībā uz DFS maksimālajiem apjomiem perioda pēdējo gadu laikā, un tādējādi rada papildu spiedienu uz ES budžetu; uzsver, ka neparedzēto izdevumu rezerve jebkurā gadījumā ir galējas nepieciešamības instruments, par kura izmantošanu kopīgi vienojas abas budžeta lēmējinstitūcijas iestādes; tāpēc prasa nekavējoties un ar atpakaļejošu spēku atcelt noteikumu par obligātu izlīdzināšanu, kā arī pārskatīt un palielināt tās maksimālo gada summu līdz 0,05 % no ES NKI;

Turpmākie pasākumi saistībā ar starptautiskiem nolīgumiem vides pārmaiņu jomā

62.  atzīmē, ka Parīzē saskaņotais COP 21 nolīgums ir visaptverošs, dinamisks un diferencēts nolīgums, kas paredzēts klimata pārmaiņu radīto problēmu risināšanai; uzsver, ka saskaņā ar minēto nolīgumu ES finansējums ir jāpiešķir, lai jaunattīstības valstīs atbalstītu pasākumus klimata jomā; uzsver, ka jebkāds finansējums no COP 21 izrietošiem iespējamiem pasākumiem ir jāparedz papildus pašreizējiem izdevumiem ar klimata pārmaiņām saistītai darbībai, un aicina Komisiju pārskatīšanai nepieciešamajā laikā iesniegt īstenošanas stratēģiju un pirmo novērtējumu par COP 21 nolīguma iespējamo ietekmi uz ES budžetu; turklāt uzsver, ka DFS pārskatīšana sniedz lielisku iespēju nodrošināt mērķa sasniegšanu attiecībā uz to, lai 20 % izdevumu būtu paredzēti ar klimata pārmaiņām saistītām darbībām, un paredzēt iespēju palielināt šo robežvērtību saskaņā ar ES starptautiskajām saistībām, ko uzņēmās COP 21; aicina Komisiju garantēt to, lai tiktu pilnīgi ieviests mehānisms klimata jomā veikto darbību integrēšanai un lai tiktu uzlabota pašreizējā metode šo izdevumu izsekošanai; turklāt atgādina, ka ES ir apņēmusies īstenot Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencijas stratēģisko plānu bioloģiskās daudzveidības jomā, un uzsver, ka tai vajadzētu atvēlēt pietiekamus resursus, lai tā varētu pildīt savas saistības šajā jomā;

Vienkāršošana

63.  uzskata, ka vidusposma novērtēšana/pārskatīšana dod lielisku iespēju pirmoreiz izvērtēt un novērtēt attiecīgo ES politikas jomu un programmu darbību, kā arī DFS elastības noteikumu un īpašo instrumentu darbību, un sagaida, ka Komisija sniegs analīzi, nosakot nepilnības pašreizējā īstenošanas sistēmā; īpaši vērš uzmanību uz novērtējumu par ietekmi uz pašreizējās plānošanas periodā ieviesto jauno elementu, piemēram ex-ante nosacījumu saskaņā ar kohēzijas politiku, īstenošanas procesu; uzskata, ka DFS vidusposma novērtēšanā/pārskatīšanā arī jāveic piešķirto līdzekļu izlietojuma efektivitātes pārbaude attiecībā uz to mērķu sasniegšanu; aicina Komisiju sniegt konkrētus priekšlikumus iespējamo nepilnību novēršanai un uzlabot un racionalizēt īstenošanas apstākļus pašreizējās DFS atlikušajos gados, lai nodrošinātu ierobežoto finanšu resursu maksimāli efektīvu izmantošanu un samazinātu administratīvo slogu līdzekļu saņēmējiem;

Uz izpildi balstīta budžeta sagatavošana / Uz rezultātiem orientēts budžets

64.  uzsver, ka ir svarīgi apliecināt ES budžeta izpildes pievienoto vērtību, un atbalsta to, lai ES izdevumu jomā galvenā uzmanība būtu veltīta uz rezultātiem orientētai kultūrai; uzsver, ka attiecīgā gadījumā par galveno principu būtu jānosaka izpilde un ar rezultātu saistīts novērtējums un ka šāds princips ir īpaši piemērojams uz inovācijām vērstām programmām; atzinīgi vērtē Komisijas darbu saistībā ar iniciatīvu „Uz rezultātiem orientēts ES budžets”, kas vēl ir jāpilnveido, un gaida starpiestāžu ekspertu darba grupas uz sniegumu balstītas budžeta plānošanas jautājumos darba rezultātus; uzskata, ka šāda pieeja var būt līdzeklis, lai stimulētu neefektīvu programmu darbību; tomēr uzsver, ka tehniskie vai plānošanas trūkumi nevar izraisīt ES budžeta samazinājumu vai atteikšanos no politiskajām prioritātēm un ka līdzekļu izlietojuma uzlabošana vien neatrisinās problēmu, ko rada finanšu līdzekļu trūkums akūto un steidzamo vajadzību nodrošināšanai; atgādina Komisijai, ka Parlaments kā viena no budžeta lēmējinstitūcijas iestādēm ir jāiesaista Komisijas stratēģijas izstrādāšanā šajā jomā;

Finanšu instrumenti

65.  atzīst, ka ir pieaugusi finanšu instrumentu loma Savienības budžetā kā papildu finansējuma veidam salīdzinājumā ar subsīdijām un dotācijām; atzīst šo instrumentu potenciālu Savienības finansiālās un līdz ar to politiskās ietekmes palielināšanā; tomēr uzsver, ka visās politikas jomās nav ieteicama pāreja no ierastās finansēšanas uz novatoriskākiem instrumentiem, jo ne visas politikas jomas ir pilnībā tirgus virzītas; uzsver, ka finanšu instrumenti nodrošina alternatīvu un papildinošu finansēšanas veidu un tos nevajadzētu izmantot projektiem, kas var saņemt tikai dotācijas, kuras ir īpaši nozīmīgas mazāk attīstītajiem reģioniem;

66.  aicina Komisiju vidusposma novērtēšanas/pārskatīšanas laikā veikt padziļinātu analīzi par finanšu instrumentu izmantošanu no šā plānošanas perioda sākuma brīža; uzsver, ka, novērtējot finanšu instrumentu, sviras efekts nevar būt vienīgais vērtēšanas kritērijs; šajā sakarībā atgādina, cik svarīgi ir „papildu” kritēriji un tā ieguldījuma novērtējums, kas ir veikts, lai izpildītu ES politikas mērķus;

67.  mudina Komisiju noteikt visas tās ES politikas jomas, kurās dotācijas varētu apvienot ar finanšu instrumentiem, un apsvērt pienācīgu līdzsvaru starp tiem; pauž stingru pārliecību, ka iespēja apvienot dažādus ES līdzekļus atbilstīgi saskaņotiem pārvaldības noteikumiem palīdzētu optimizēt sinerģiju starp pieejamiem finansējuma avotiem ES līmenī; uzsver, ka aizvien plašākai finanšu instrumentu izmantošanai nebūtu jāizraisa Savienības budžeta samazināšana; atgādina savus atkārtotos aicinājumus pastiprināt pārredzamību un demokrātisko kontroli attiecībā uz Savienības budžeta atbalstītajiem finanšu instrumentiem;

B.Parlamenta apsvērumi attiecībā uz DFS pēc 2020. gada

68.  atgādina, ka saskaņā ar DFS regulas 25. pantu Komisijai līdz 2018. gada 1. janvārim ir jāiesniedz priekšlikums par jaunu daudzgadu finanšu shēmu; tāpēc uzsver, ka gaidāmajā novērtēšanā/pārskatīšanā jau būtu jāapspriež vairāki nākamās DFS pamatelementi;

69.  uzskata, ka starp galvenajām prioritātēm, kam jāpievērš uzmanība, jābūt DFS darbības ilguma koriģēšanai, rūpīgai pašu resursu sistēmas reformai, lielākam uzsvaram uz budžeta vienotību un lielākai budžeta elastībai; turklāt ir pārliecināts, ka ir jāpārskata lēmumu pieņemšanas kārtība, lai nodrošinātu demokrātisko leģitimitāti un ievērotu Līguma noteikumus;

70.  atgādina budžeta principus: vienotību, budžeta precizitāti, gada pārskatu, līdzsvaru, universālumu, specifikāciju, pareizu finanšu vadību un pārredzamību, kas jāievēro, izveidojot un izpildot Savienības budžetu;

71.  uzsver — tajā, ka dalībvalstīm ir grūti panākt vienošanos par daudzgadu finanšu shēmu, svarīgs elements ir to koncentrēšanās galvenokārt uz neto bilancēm; atkārtoti pauž nostāju, ka Savienības budžets nav vienkārša spēle „ar nulles rezultātu”, bet drīzāk svarīgs konverģences rosinātājs un kopējas politikas izpausme, kas rada kolektīvu pievienoto vērtību; tāpēc mudina dalībvalstis mainīt savu priekšstatu par Savienības budžetu un pieeju tam un noteikt budžeta apjomu, rūpīgi izvērtējot finansiālās vajadzības, kuras rada Savienības juridiskie pienākumi, tās programmās un politikā izvirzītie mērķi, kā arī starptautiskās saistības, lai nodrošinātu, ka rezultāts nav jauns strupceļš, kas tikai vēl vairāk attālinās Savienību no tās pilsoņiem; šajā saistībā aicina Komisiju sagatavot pētījumu par ietaupījumiem, kurus dalībvalstis ir panākušas valstu līmenī, pateicoties politikas darbību finansēšanai ES līmenī;

72.  norāda, ka pastāv politiska vajadzība ieviest tādu lēmumu pieņemšanas procedūru, kas garantē nepieciešamo finanšu resursu pieejamību vai nu ES, vai valsts līmenī, lai nodrošinātu, ka Eiropadomes pieņemtie politiskie lēmumi tiek pilnīgi īstenoti;

Darbības ilgums

73.  atgādina, ka saskaņā ar DFS regulas 3. apsvērumu trīs iestādes ir vienojušās kopīgi izskatīt jautājumu par vispiemērotāko darbības ilgumu novērtēšanas/pārskatīšanas kontekstā; atkārtoti pauž nostāju, ka DFS darbības ilgums būtu jāsaskaņo ar Parlamenta un Komisijas politisko ciklu, tā padarot Eiropas vēlēšanas par diskusiju forumu attiecībā uz turpmākajām izdevumu prioritātēm;

74.  tomēr uzsver, ka jo īpaši attiecībā uz dalītā pārvaldībā esošām programmām kohēzijas politikas un lauku attīstības jomā būtiski svarīga ir ilgāka termiņa prognozējamība, ņemot vērā laiku, kas vajadzīgs, lai vienotos par nozaru tiesību aktiem un darba programmām valstu un reģionālā līmenī;

75.  uzskata — ņemot vērā strauji mainīgos politiskos apstākļus un lielākas elastības nodrošināšanas nolūkā daži DFS elementi būtu jāpieņem uz piecu gadu periodu, savukārt citi, jo īpaši tie, kas saistīti ar programmām, kurām vajadzīga ilgāka termiņa plānošana, un/vai politikas jomām, kurās paredzamas sarežģītas procedūras īstenošanas sistēmu izveidei, piemēram, kohēzijas politikas vai lauku attīstības jomā, būtu jāpieņem uz 5+5 gadu periodu ar obligātu vidusposma pārskatīšanu;

Pašu resursu sistēmas reforma

76.  uzsver, ka ir vajadzīga pašu resursu sistēmas pilnīga reforma, kuras vadošie principi ir vienkāršība, taisnīgums un pārredzamība; tāpēc gaida, ka augsta līmeņa grupa pašu resursu jautājumos līdz 2016. gada beigām iesniegs vērienīgu galīgo ziņojumu, kā arī Komisija līdz 2017. gada beigām — tikpat vērienīgu tiesību aktu paketi pašu resursu jomā, kas būtu piemērojama no 2021. gada;

77.  uzsver, ka ir jāsamazina NKI iemaksu daļa Savienības budžetā, lai izbeigtu dalībvalstu „taisnīgas atdeves” (juste retour) pieeju; uzsver, ka tas mazinātu slogu, kas gulstas uz valstu kasēm, un tādējādi attiecīgos resursus darītu pieejamus dalībvalstu budžetiem; atgādina, ka pašreizējā PVN pašu resursu sistēma ir pārmērīgi sarežģīta un pēc būtības otra NKI iemaksa, un tāpēc prasa, lai šie pašu resursi tiktu vai nu būtiski reformēti, vai no tiem atteiktos vispār; tomēr uzskata, ka ir jāsaglabā NKI iemaksas kā budžeta daļa, ņemot vērā to izlīdzinošās iemaksas funkciju;

78.  prasa ieviest vienu vai vairākus jaunu pašu resursu veidus, ideālā gadījumā ar skaidru saikni ar Eiropas politikas jomām, kas rada pievienoto vērtību; norāda, ka augsta līmeņa grupa jau ir apspriedusi lielu skaitu iespējamu jaunu pašu resursu veidu, piemēram, reformētu PVN, finanšu darījuma nodokli, ECB naudas emisijas peļņu, reformētu ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu un oglekļa dioksīda nodokli, transporta nodokli, uzņēmuma ienākumu nodokli, elektroenerģijas vai digitālo produktu nodokļus; ar nepacietību gaida augsta līmeņa grupas ieteikumus, lai sagatavotu Parlamenta nostāju šajā jautājumā; šajā sakarībā prasa pārtraukt visu veidu atlaides;

Budžeta vienotība

79.  uzsver budžeta vienotības principa nozīmīgumu un atgādina, ka saskaņā ar LESD 310. panta 1. punktu visus Savienības ieņēmumus un izdevumus iekļauj budžetā; pauž bažas par neseno pāreju no Kopienas metodes uz starpvaldību lēmumu pieņemšanu, kā novērots kopš 2014. gada saistībā ar Centrālāfrikas Republikai paredzētā Bêkou trasta fonda, Reģionālā trasta fonda reaģēšanai uz krīzi Sīrijā (Madad fonds) un ES Ārkārtas trasta fonda Āfrikai, kā arī Bēgļu atbalsta mehānisma Turcijā izveidi; uzsver, ka šis finansēšanas veids paredz finansējuma pārdali saskaņā ar spēkā esošajām daudzgadu finanšu shēmām, par kurām visas trīs iestādes ir risinājušas sarunas un panākušas vienošanos; uzsver, ka tas apdraud demokrātisko pārskatatbildību, tāpēc ka Parlaments nav bijis iesaistīts šo fondu izveidē;

80.  uzsver, ka saskaņā ar Līgumu Parlaments un Padome kā divas līdzvērtīgas budžeta lēmējinstitūcijas iestādes izveido Savienības budžetu; turklāt uzskata, ka visu izdevumu pilnīga parlamentāra kontrole ir visu ES izdevumu neatņemama daļa; aicina Komisiju saglabāt budžeta vienotību un uzskatīt to par vadošo principu, ierosinot jaunas politikas iniciatīvas;

81.  atkārto savu jau sen ieņemto nostāju, ka Eiropas Attīstības fonds (EAF) būtu jāiekļauj Savienības budžetā, sākot ar 2021. gadu, vienlaikus nodrošinot Āfrikas Miera nodrošināšanas fonda un ar drošību saistīto darbību finansējumu;

82.  uzsver, ka EAF vai šādu ad hoc instrumentu jebkāda turpmāka iekļaušana ES budžetā nozīmē, ka to attiecīgais finansējuma apjoms tiek pievienots DFS maksimālajam apjomam un tas būs atbilstoši jāpārskata, lai neapdraudētu citu ES politikas virzienu un programmu finansējumu;

Pastiprināta elastība

83.  uzsver, ka Savienības budžeta neelastīgā struktūra budžeta lēmējinstitūcijai nedod iespēju atbilstoši reaģēt uz mainīgajiem apstākļiem; tāpēc prasa nākamajā DFS nodrošināt lielāku elastību, jo īpaši lielāku elastību starp izdevumu kategorijām, paredzot neiztērēto rezervju elastību, un starp gadiem, lai pilnībā izmantotu DFS maksimālos apjomus;

84.  uzsver, ka papildus spējai elastīgi reaģēt uz mainīgajiem apstākļiem, neskarot apstiprināto programmu, Savienībai arī ir jāvar ātri reaģēt uz krīzēm, kas izvēršas plašumā, piemēram, uz pašreizējo migrācijas krīzi; tāpēc prasa Savienības budžetā papildus jau esošajiem DFS īpašajiem instrumentiem izveidot pastāvīgu ES rezervi krīzes situācijām, lai izvairītos no ad hoc risinājumiem, piemēram, trasta fondu izveides; uzsver, ka šādam mehānismam, kurš ir paredzēts krīžu un neparedzētu situāciju risināšanai, pēc būtības būtu jāfunkcionē kā jaunam DFS īpašajam instrumentam un tas būtu jāparedz papildus DFS maksimālajiem apjomiem;

Lēmumu pieņemšanas process

85.  atgādina Parlamenta kritisko nostāju attiecībā uz to, kādā veidā tika veikta procedūra, kas noslēdzās ar DFS regulas 2014.–2020. gadam pieņemšanu; atgādina, ka regulas pieņemšanai ir vajadzīga Parlamenta piekrišana; tāpēc uzsver, ka Parlaments ir pilnībā jāiesaista attiecīgajās sarunās no paša sākuma; uzskata, ka ES iestādēm būtu oficiāli jānosaka nākamās DFS procedūras kārtība ar vienošanos, kas jāpanāk DFS vidusposma novērtēšanas/pārskatīšanas laikā, kurā būtu jāņem vērā iepriekšējo sarunu nepilnības un pilnībā jānodrošina Līgumā paredzētā Parlamenta loma un prerogatīvas; uzskata, ka šī kārtība būtu vēlāk jāiekļauj Iestāžu nolīgumā, tāpat kā tas darīts ar ikgadējo budžeta procedūru;

86.  uzskata, ka prasība pēc vienprātības, lai pieņemtu DFS regulu, būtiski kavē šo procesu; šajā saistībā aicina Eiropadomi izmantot LESD 312. panta 2. punktā iekļauto pārejas klauzulu, lai DFS regulu varētu pieņemt ar kvalificētu balsu vairākumu; turklāt atgādina, ka var izmantot arī LES 48. panta 7. punktā iekļauto vispārējo pārejas klauzulu, lai piemērotu parasto likumdošanas procedūru; uzsver, ka DFS regulas pieņemšana ar kvalificētu balsu vairākumu atbilstu lēmumu pieņemšanas procesam, kāds tiek izmantots gandrīz jebkuras ES daudzgadu programmas pieņemšanā, kā arī ES budžeta pieņemšanas ikgadējā procedūrā;

87.  atgādina, ka Līgumā Eiropadomei nav piešķirtas tiesības veikt likumdevēja funkcijas; šajā saistībā atkārto savus stingros iebildumus pret Eiropadomes iejaukšanos likumdošanas procesā pēdējo DFS sarunu laikā; prasa Eiropadomei pildīt tikai tos uzdevumus, kas tai ir piešķirti Līgumā, un neapsteigt politikas izmaiņas, par kurām lēmums tiek pieņemts atbilstoši parastajai likumdošanas procedūrai, tā respektējot Parlamenta likumdošanas prerogatīvas saskaņā ar koplēmuma procedūru;

88.  pieprasa, lai likumdošanas process par nākamās DFS pieņemšanu tiktu noslēgts līdz 2018. gada beigām pēc plašām sarunām ar Parlamentu un Padomi; uzsver — laikus vienojoties par nākamo DFS, varēs ātri pieņemt visus nozares noteikumus un 2021. gada 1. janvārī bez kavēšanās varēs sākt īstenot jaunās programmas; uzsver, ka ir svarīgi labāk informēt dalībvalstu parlamentus un Eiropas iedzīvotājus par problēmām saistībā ar jauno DFS, attiecīgā gadījumā organizējot starpiestāžu un starpparlamentāru konferenci;

o
o   o

89.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un citām attiecīgajām iestādēm un struktūrām, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(2) OV L 103, 22.4.2015., 1. lpp.
(3)OV L 168, 7.6.2014., 105. lpp.
(4) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(5) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0378.
(7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0599.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0455.
(9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0456.
(10) OV C 75, 26.2.2016., 47. lpp.
(11) OV C 36, 29.1.2016., 49. lpp..
(12) OV C 68 E, 7.3.2014., 1. lpp..
(13) OV C 380 E, 11.12.2012., 89. lpp.

Juridisks paziņojums