Indekss 
Pieņemtie teksti
Otrdiena, 2016. gada 12. aprīlis - StrasbūraGalīgā redakcija
Dažu ĀKK valstu izcelsmes izstrādājumi ***I
 Partnerattiecību nolīgums zivsaimniecības nozarē ar Dāniju un Grenlandi – zvejas iespējas un finansiālais ieguldījums ***
 ES un Makao nolīgums par konkrētiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu aspektiem ***
 PVN minimālā pamatlikme *
 Nolīgums par stratēģisko sadarbību starp Brazīliju un Eiropolu *
 Pieprasījums atcelt Hermann Winkler deputāta imunitāti
 ANO Jūras tiesību konvencija – zivsaimniecības aspekti
 Vaislas dzīvnieki un to reproduktīvie produkti ***I
 Stāvoklis Vidusjūras reģionā un vajadzība pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā
 2012. un 2013. gada ziņojumi par subsidiaritāti un proporcionalitāti
 Normatīvās atbilstības un izpildes programma
 Virzība uz labāku vienotā tirgus regulējumu
 Mācīšanās par ES skolā
 "Erasmus+" un citi instrumenti mobilitātes veicināšanai profesionālajā izglītībā un apmācībā
 ES loma starptautisko finanšu, monetāro un regulatīvo iestāžu un institūciju satvarā
 Piekrastes mazapjoma zveja no zvejas atkarīgos reģionos
 KZP ārējā dimensija, tostarp nolīgumi zivsaimniecības nozarē

Dažu ĀKK valstu izcelsmes izstrādājumi ***I
PDF 394kWORD 100k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko dažu tādu valstu izcelsmes izstrādājumiem, kuras ietilpst Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupā, piemēro režīmu, kas paredzēts nolīgumos, ar ko izveido ekonomisko partnerattiecību nolīgumus vai kuru rezultātā notiek to izveide (pārstrādāta redakcija) (COM(2015)0282 – C8-0154/2015 – 2015/0128(COD))
P8_TA(2016)0094A8-0010/2016

(Parastā likumdošanas procedūra – pārstrādāšana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0282),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 207. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0154/2015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 8. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Iestāžu 2001. gada 28. novembra nolīgumu par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu(2),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas 2015. gada 16. septembra vēstuli Starptautiskās tirdzniecības komitejai saskaņā ar Reglamenta 104. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 104. un 59. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu (A8-0010/2016),

A.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas atzinumu Komisijas priekšlikumā nav ietverti nekādi citi būtiski grozījumi kā vien tie, kas tajā skaidri norādīti, un tā kā attiecībā uz agrāko aktu negrozītajiem noteikumiem priekšlikumā ir paredzēta tikai šo tekstu kodifikācija, negrozot to būtību,

1.  pieņem nostāju pirmajā lasījumā, atbalstot Komisijas priekšlikumu un ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas ieteikumus;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 12. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/..., ar ko dažu tādu valstu izcelsmes izstrādājumiem, kuras ietilpst Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupā, piemēro režīmu, kas paredzēts nolīgumos, ar kuriem izveido ekonomisko partnerattiecību nolīgumus vai kuru rezultātā notiek to izveide (pārstrādāta redakcija)

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2016/1076.)

(1) OV C 32, 28.1.2016., 23. lpp.
(2) OV C 77, 28.3.2002., 1. lpp.


Partnerattiecību nolīgums zivsaimniecības nozarē ar Dāniju un Grenlandi – zvejas iespējas un finansiālais ieguldījums ***
PDF 313kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu protokolu, ar kuru nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kas paredzēts Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu, no vienas puses, un Dānijas valdību un Grenlandes Autonomijas valdību, no otras puses (11634/2015 – C8-0377/2015 – 2015/0152(NLE))
P8_TA(2016)0095A8-0067/2016

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (11634/2015),

–  ņemot vērā projektu protokolam, ar kuru nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kas paredzēts Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu, no vienas puses, un Dānijas valdību un Grenlandes Autonomijas valdību, no otras puses (11633/2015),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. pantu, 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu un 218. panta 7. punktu (C8-0377/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ieteikumu un Attīstības komitejas un Budžeta komitejas atzinumus (A8-0067/2016),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Grenlandes Autonomijas valdībai un parlamentam.


ES un Makao nolīgums par konkrētiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu aspektiem ***
PDF 306kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu par konkrētiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu aspektiem starp Eiropas Savienību un Ķīnas Tautas Republikas Makao Īpašās pārvaldes apgabala valdību (05255/2014 – C8-0040/2015 – 2012/0015(NLE))
P8_TA(2016)0096A8-0072/2016

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (05255/2014),

–  ņemot vērā Nolīguma projektu starp Eiropas Savienību un Ķīnas Tautas Republikas Makao Īpašās pārvaldes apgabala valdību par dažiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu aspektiem (08179/2012),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 100. panta 2. punktu, 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu un 218. panta 8. punkta pirmo daļu (C8-0040/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu, 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ieteikumu (A8-0072/2016),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Ķīnas Tautas Republikas Makao Īpašās pārvaldes apgabala valdībai.


PVN minimālā pamatlikme *
PDF 385kWORD 64k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz minimālās pamatlikmes ievērošanas pienākuma ilgumu groza Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (COM(2015)0646 – C8-0009/2016 – 2015/0296(CNS))
P8_TA(2016)0097A8-0063/2016

(Īpašā likumdošanas procedūra — apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2015)0646),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 113. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0009/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0063/2016),

1.  apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.  pauž nožēlu par to, ka Komisija publicēja savu priekšlikumu tik vēlu, kas nozīmē, ka PVN minimālā pamatlikme tiks piemērota ar atpakaļejošu spēku;

3.  tādēļ aicina Komisiju attiecīgi grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu;

4.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

5.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

6.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums
Grozījums Nr. 1
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. punkts
Direktīva 2006/112/EK
97. pants
No 2016. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 31. decembrim pamatlikme nevar būt mazāka par 15 %.
No 2016. gada 1. janvāra līdz 2018. gada 31. decembrim pamatlikme nevar būt mazāka par 15%.

Nolīgums par stratēģisko sadarbību starp Brazīliju un Eiropolu *
PDF 314kWORD 63k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam, ar ko apstiprina to, ka Eiropas Policijas birojs (Eiropols) noslēdz Nolīgumu par stratēģisko sadarbību starp Brazīlijas Federatīvo Republiku un Eiropolu (13980/2015 – C8-0010/2016 – 2016/0801(CNS))
P8_TA(2016)0098A8-0070/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes projektu (13980/2015),

–  ņemot vērā ar Amsterdamas līgumu grozītā Līguma par Eiropas Savienību 39. panta 1. punktu un Protokola Nr. 36 par pārejas noteikumiem 9. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0010/2016),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 6. aprīļa Lēmumu 2009/371/TI, ar ko izveido Eiropas Policijas biroju (Eiropolu)(1), un jo īpaši tā 23. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra Lēmumu 2009/934/TI, ar ko pieņem īstenošanas noteikumus, kuri reglamentē Eiropola attiecības ar partneriem, tostarp personas datu un klasificētas informācijas apmaiņu(2), un jo īpaši tā 5. un 6. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra Lēmumu 2009/935/TI, ar kuru nosaka to trešo valstu un organizāciju sarakstu, ar kurām Eiropols slēdz nolīgumus(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu un 50. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0070/2016),

1.  apstiprina Padomes projektu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  aicina Komisiju pēc jaunās Eiropola regulas (2013/0091(COD)) stāšanās spēkā izvērtēt sadarbības nolīgumā iekļautos noteikumus; aicina Komisiju informēt Parlamentu un Padomi par šāda izvērtējuma rezultātiem un vajadzības gadījumā iesniegt ieteikumu atļaujas saņemšanai no jauna uzsākt starptautiskas sarunas par nolīgumu;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī Eiropolam.

(1) OV L 121, 15.5.2009., 37. lpp.
(2) OV L 325, 11.12.2009., 6. lpp.
(3) OV L 325, 11.12.2009., 12. lpp.


Pieprasījums atcelt Hermann Winkler deputāta imunitāti
PDF 311kWORD 67k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa lēmums par pieprasījumu atcelt Hermann Winkler imunitāti 2016/2000(IMM)
P8_TA(2016)0099A8-0062/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā pieprasījumu atcelt Hermann Winkler imunitāti, kuru Leipcigas prokuratūra nosūtījusi 2015. gada 25. septembrī saistībā ar sākotnēju kāda satiksmes negadījuma izmeklēšanu (lieta Nr. 600 AR 3037/15) un par kuru paziņots 2015. gada 14. decembra plenārsēdē,

–  ņemot vērā to, ka Hermann Winkler atteicās no savām tiesībām tikt uzklausītam saskaņā ar Reglamenta 9. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta, 2011. gada 6. septembra un 2013. gada 17. janvāra spriedumu(1),

–  ņemot vērā Vācijas Konstitūcijas (Grundgesetz) 46. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 5. panta 2. punktu, 6. panta 1. punktu un 9. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0062/2016),

A.  tā kā Leipcigas (Vācija) prokuratūra pieprasīja atcelt Eiropas Parlamenta deputāta Hermann Winkler deputāta imunitāti saistībā ar izmeklēšanas procesa sākšanu par pārkāpumu, ko viņš esot izdarījis;

B.  tā kā saskaņā ar Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu Eiropas Parlamenta deputātiem savas valsts teritorijā ir tāda pati imunitāte, kāda ir piešķirta šīs valsts parlamenta deputātiem;

C.  tā kā saskaņā ar Vācijas pamatlikuma (Grundgesetz) 46. panta 2. punktu, deputātu bez Parlamenta piekrišanas pie atbildības par sodāmu pārkāpumu saukt nevar, ja viņš netiek pieķerts pārkāpuma izdarīšanas brīdī vai aizturēts nākamās dienas laikā;

D.  tā kā minētais pieprasījums attiecas uz sākotnēju tāda nopietna satiksmes negadījuma izmeklēšanu, kas notika 2015. gada 23. septembrī un kurā bija iesaistīts Hermann Winkler;

E.  tā kā kriminālprocess neskar nevienu viedokli, kas ir pausts, vai balsojumu, kas ir veikts, pildot Eiropas Parlamenta deputāta pienākumus, kā tas ir noteikts 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. pantā;

F.  tā kā, ņemot vērā Juridiskās komitejas saņemto informāciju, nav nekāda pamata uzskatīt, ka kriminālprocesa ierosināšanas iemesls būtu vēlme kaitēt attiecīgā deputāta politiskajai darbībai (fumus persecutionis);

G.  tā kā iespējamais pārkāpums acīmredzami nav saistīts ar Hermann Winkler darbu Eiropas Parlamenta deputāta amatā;

H.  tā kā tāpēc būtu ieteicams, lai Parlaments deputāta imunitāti šajā gadījumā atceltu,

1.  nolemj atcelt Hermann Winkler imunitāti;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu nekavējoties nosūtīt Vācijas iestādēm un Hermann Winkler.

(1) Tiesas 1964. gada 12. maija spriedumu, Wagner/Fohrmann un Krier, 101/63, ECLI:EU:C:1964:28; Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedums, Wybot/Faure u. c., 149/85, ECLI:EU:C:1986:310; Vispārējās tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedums, Mote/Parlaments, T-345/05, ECLI:EU:T:2008:440; Tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedums, Marra/De Gregorio un Clemente, C-200/07 un C-201/07, ECLI:EU:C:2008:579; Vispārējās tiesas 2010. gada 19. marta spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-42/06, ECLI:EU:T:2010:102; Tiesas 2011. gada 6. septembra spriedums, Patriciello, C-163/10, ECLI: EU:C:2011:543; Vispārējās tiesas 2013. gada 17. janvāra spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-346/11 un T-347/11, ECLI:EU:T:2013:23.


ANO Jūras tiesību konvencija – zivsaimniecības aspekti
PDF 351kWORD 104k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa rezolūcija par zivsaimniecības aspektiem starptautiskajā nolīgumā par jūras bioloģisko daudzveidību apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā (ANO Jūras tiesību konvencija) (2015/2109(INI))
P8_TA(2016)0100A8-0042/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS) un divus tās īstenošanas nolīgumus — Īstenošanas nolīguma XI daļu un ANO Nolīgumu par zivju krājumiem (UNFSA),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju par starptautiska instrumenta izveidi saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvenciju par jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā (ABNJ),

–  ņemot vērā Riodežaneiro 2012. gadā notikušās ANO konferences par ilgtspējīgu attīstību ar nosaukumu „Nākotne, kādu vēlamies” noslēguma dokumentu,

–  ņemot vērā ANO adaptīvās ad hoc neoficiālās darba grupas ziņojumus,

–  ņemot vērā Konvencijas par bioloģisko daudzveidību (KBD) un Aiči mērķus bioloģiskās daudzveidības jomā, ko pieņēma KBD dalībvalstis, un jo īpaši 6., 10. un 11. mērķi,

–  ņemot vērā 2009. gada Azoru salu zinātniskos kritērijus un vadlīnijas, saskaņā ar kuriem nosaka ekoloģiski un bioloģiski nozīmīgās jūras teritorijas (EBSA) un iezīmē reprezentatīvus aizsargājamu jūras teritoriju tīklus starptautiskos okeāna ūdeņos, kā arī dziļjūrā sastopamu KBD dzīvotņu tīklus,

–  ņemot vērā KBD procesu EBSA aprakstam, kā rezultātā jau ir aprakstītas 204 kritērijiem atbilstošas teritorijas, no kurām daudzas neatrodas valstu jurisdikcijā,

–  ņemot vērā to, ka, kamēr EBSA aprakstītas Indijas okeāna dienvidu daļā, Klusā okeāna austrumu tropu un mērenās joslas daļā, Klusā okeāna ziemeļu daļā, Atlantijas okeāna dienvidaustrumu daļā, Arktikā, Atlantijas okeāna ziemeļrietumu daļā, Vidusjūrā, Klusā okeāna dienvidrietumu daļā, visā Karību jūras reģionā un Vidusatlantijas rietumu daļā, citi reģioni vēl nav aptverti,

–  ņemot vērā Riodežaneiro Deklarāciju par vidi un attīstību, programmu Agenda 21, programmu turpmākai Agenda 21 īstenošanai, īstenošanas plānu, ko pieņēma Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību (Johannesburgas Deklarāciju par ilgtspējīgu attīstību un rīcības plānu),

–  ņemot vērā Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksu, ko FAO konference pieņēma 1995. gada oktobrī, un ar to saistītos instrumentus, jo īpaši 1995. gada nolīgumu par zvejas kuģu atbilstības veicināšanu starptautiskajiem saglabāšanas un pārvaldības pasākumiem atklātā jūrā,

–  ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam (UNGA A/RES/70/1, kas pieņemta 2015. gadā), un 14. ilgtspējīgas attīstības mērķi par okeānu, jūru un jūras resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu ilgtspējīgai attīstībai,

–  ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības programmas 14. mērķi,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0042/2016),

A.  tā kā jūras aizņem 71 % Zemes virsmas un veido 97 % no planētas ūdens; tā kā jūra ir mājvieta būtiskai daļai no pasaules bioloģiskās daudzveidības, kuras liela daļa joprojām nav izpētīta;

B.  tā kā aptuveni 64 % no jūras, proti, atklātās jūras un dziļjūras, ir apgabali, kas nav valstu jurisdikcijā, un tos regulē starptautiskās tiesības;

C.  tā kā okeānam ir būtiska loma daudzās Zemes sistēmās, tostarp attiecībā uz klimatu un meteoroloģisko laiku, un tas ir vieta, kur veic visdažādākās cilvēku darbības, piemēram, zvejniecību, enerģijas ražošanu, transportu un tirdzniecību;

D.  tā kā mazāk nekā 1 % no teritorijām ārpus valsts jurisdikcijas ir aizsargātas aizsargājamo jūras teritoriju izveides rezultātā un tā kā lielākajā daļā okeānu reģionu trūkst vadības sistēmas, kuras ietvaros būtu noteiktas juridiskas pilnvaras izveidot aizsargātas jūras teritorijas;

E.  tā kā jūras bioloģisko daudzveidības saglabāšana un aizsardzība ir visas cilvēces kopīgas rūpes un pret to būtu atbilstīgi jāattiecas;

F.  tā kā veselīgu jūras ekosistēmu un ilgtspējīgu zivju krājumu saglabāšana ir būtiska zvejniecības noturīgumam ilgtermiņā;

G.  tā kā 2014. gadā 15,2 % no aizsargājamām ekosistēmām pasaulē veidoja zemes teritorijas un tikai 8,4 % — jūras teritorijas;

H.  tā kā klimata pārmaiņas un paskābināšanās pašlaik pastiprina negatīvo ietekmi, ko rada pārmērīga izmantošana, piesārņojums, jūras piesārņojums ar atkritumiem un jūras biotopu un ekosistēmu iznīcināšana;

I.  tā kā ANO konferencē par ilgtspējīgu attīstību (Riodežaneiro 2012. gads) pieņemtajā noslēguma dokumentā ar nosaukumu „Kādu nākotni mēs vēlamies” uzsvērts, ka ekonomiskajai un sociālajai attīstībai pamatā esošo dabas resursu aizsardzība un pārvaldība ir nozīmīgi mērķi un būtisks ilgtspējīgas attīstības priekšnosacījums;

J.  tā kā jūrām un okeāniem piemītošais potenciāls jūras nozaru izaugsmei joprojām ir gandrīz neizmantots, piemēram, atjaunojamās enerģijas un farmaceitisko produktu jomā, kuras arī varētu uzskatīt par derīgu attīstības iespēju mūsdienu jaunattīstības valstīs; tā kā jūras teritoriju attīstības priekšnoteikums un tās potenciāls jūras nozaru izaugsmei ir zināšanu attīstīšana par jūras sugām un jūras vidi, batimetriskie dati un jutīgu jūras ekosistēmu kartēšana;

K.  tā kā Adrijas jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un ilgtspējīga izmantošana ir tieši saistīta ar ilgtermiņa ilgtspējīgu attīstību un tādējādi tai ir sociālā, ekonomiskā un vides nozīme attiecībā uz visām valstīm un teritorijām;

L.  tā kā tam spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam, ko piemēro ārpus valstu jurisdikcijas esošajām teritorijām, ko izstrādāja vairāk nekā pirms 30 gadiem un kura pamatā ir doktrīna par atklāto jūru brīvību, nepieciešama turpmāka izstrāde, lai veiksmīgi sekmētu jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā;

M.  tā kā iepriekšējās desmitgadēs palielinājies tādu darbību skaits, ko veic jūras vidē; tā kā mēs atzīstam dinamiku starp dažādām darbībām, kas notiek atklātā jūrā, un to, kā šīs darbības ietekmē jūras bioloģisko daudzveidību;

N.  tā kā mēs atzīstam dažādo darbību, kas notiek atklātā jūrā, mijiedarbību un kopējo ietekmi un tā kā šīs darbības ietekmē jūras bioloģisko daudzveidību;

O.  tā kā 2004. gadā ANO Ģenerālā asambleja izveidoja adaptīvu ad hoc neformālo darba grupu ar mērķi pētīt un analizēt jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā;

P.  tā kā 2011. gadā darba grupa ieteica uzsākt procesu, kas ļautu noteikt trūkumus un iespējas, tostarp iespēju izstrādāt daudzpusēju nolīgumu saskaņā ar UNCLOS, un to, ka procesam kopumā vajadzētu būt vērstam uz jūras ģenētiskajiem resursiem (tostarp jārisina jautājumi par ieguvumu sadali), tādiem pasākumiem kā, piemēram, teritorijai specifiski pārvaldības rīki (tostarp aizsargājamās jūras teritorijas), ietekmes uz vidi novērtējuma procesu, spēju veidošanu un jūras tehnoloģiju nodošanu;

Q.  tā kā 2011. gada darba grupas līdzpriekšsēdētāju izstrādātajā kopsavilkumā tika atzīts, ka pastāv atšķirības starp zinātnisko procesu ekoloģiski un bioloģiski nozīmīgu teritoriju aprakstīšanai un šo teritoriju faktisko apzināšanu un noteikšanu, jo nevienam pasaules forumam pašlaik nav oficiāla pilnvarojuma, bet esošie reģionālie un nozaru forumi saskaras ar leģitimitātes problēmām, ja mēģina to darīt;

R.  tā kā 2011. gada darba grupas līdzpriekšsēdētāju izstrādātajā kopsavilkumā tika norādīts, ka tiek vispārēji atzīts pašreizējais stāvoklis attiecībā uz ierobežojumiem un trūkumiem;

S.  tā kā 2012. gada jūnija Riodežaneiro +20 noslēguma dokumentā valstu un valdību vadītāji, pamatojoties uz darbu, ko paveikusi darba grupa, apņēmās steidzami un pirms ANO Ģenerālās asamblejas 69. sesijas beigām risināt jautājumu par jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu apgabalos, kuri nav valstu jurisdikcijā, tostarp pieņemot lēmumu par starptautiska instrumenta izstrādi saskaņā ar Jūras tiesību konvenciju;

T.  tā kā zvejniecībai, gan atsevišķi, gan kopā ar klimata pārmaiņām, jūras piesārņojumu vai citām cilvēka jūrniecības darbībām, ir liela ietekme uz jūras biomasu un bioloģisko daudzveidību, un tādējādi zvejniecības ietekme uz jūras bioloģisko daudzveidību apgabalos, no kuriem daudzi nav valstu jurisdikcijā, būtu visaptveroši jārisina, izmantojot visus jūras saglabāšanas un pārvaldības pasākumus, lai izvairītos no šādas ietekmes vai mazinātu to; tā kā turklāt zvejniecība nav vienīgais cilvēka darbības izraisītas okeānu resursu bojāejas faktors un tai nevajadzētu būt par vienīgo iemeslu starptautiskiem pasākumiem;

U.  tā kā, cita starpā, mūsdienās izrakteņu un enerģijas ieguve un zemes izmantošana pilsētu platformām arī ir zvejas resursu bojāejas faktori un turpmāka jūras izmantošanas attīstība var izraisīt neparedzētus bojāejas faktorus, attiecībā uz kuriem vajadzīga piesardzība;

V.  tā kā jūras bioloģiskā daudzveidība jau ir ievērojami samazinājies; tā kā pastāv cieša saikne starp zvejas iespēju saglabāšanu nākamajām paaudzēm un jūras bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un jūras ekosistēmu saglabāšanu;

W.  tā kā ilgtspējīgi un selektīvi zvejas paņēmieni ir nozīmīgs instruments zvejas resursu ilgtspējīgai pārvaldībai un nejaušas nozvejas maksimālai samazināšanai, tādējādi palīdzot saglabāt jūras bioloģisko daudzveidību;

X.  tā kā koordinēšana un apspriešanās starp visām ieinteresētajām pusēm, kas iesaistītas darbībās jūrā, ir būtiska jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ilgtspējīgu resursu izmantošanai;

Y.  tā kā ES attālākajiem reģioniem atbilstoši to raksturam ir īpaši ģeogrāfiskie un dažkārt arī ģeopolitiskie apstākļi un tie ir iekļauti īpašos reģionālās sadarbības mehānismos;

Z.  tā kā zvejniecība ir ļoti svarīga nodarbe, kas notiek gan valstu jurisdikcijā esošajos apgabalos, gan apgabalos ārpus valstu jurisdikcijas;

AA.  tā kā ES ir liela nozīme pasaules jūru un okeānu pārvaldībā un tai ir liela ietekme starptautiskā mērogā attiecībā uz zvejniecību, arī tāpēc, ka tā ir iesaistījusies 17 reģionālās zivsaimniecības pārvaldības organizācijās (RZPO); tā kā šī vadošā loma nozīmē, ka ES ir atbildīga par to, lai pieņemtu proaktīvāku politiku attiecībā uz jūras bioloģiskās daudzveidības aizsardzību visā pasaulē;

AB.  tā kā UNFSA, kas nosaka līgumslēdzēju pušu tiesības un pienākumus attiecībā uz mainīgas dislokācijas un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību, ir vispusīgs dokuments ar progresīvi domājošu ievirzi, kas nav jāmaina, jāatceļ vai kura ietekme jāvājina un kura īstenošana jānodrošina, izmantojot ciešākas sadarbības procedūras, kas jāpieņem saskaņā ar jaunu starptautisku instruments;

AC.  tā kā būtu jāmācās no nesenajām ES domstarpībām ar Fēru salām un Islandi, lai nodrošinātu krājumu ilgtspējīgu apsaimniekošanu visā pasaulē;

AD.  tā kā katrai valstij ir tiesības gūt labumu no savu resursu saglabāšanas un ilgtspējīgas izmantošanas, kā paredzēts UNCLOS;

AE.  tā kā mēs atzīstam valstu pienākumu aizsargāt un saglabāt jūras vidi, tostarp aizsargāt retas un trauslas ekosistēmas, kā arī neaizsargātu, noplicinātu, apdraudētu un izmirstošu sugu dzīvotnes un citas dzīvības formas jūrā;

AF.  tā kā UNFSA nodrošina pamatu piesardzīgai un uz ekosistēmām balstītai pieejai zvejniecības pārvaldībai, mainīgas dislokācijas un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanas un pārvaldības pasākumiem, un starptautiskajai sadarbībai, izmantojot reģionālo un apakšreģionālo zvejniecības pārvaldības organizāciju (RZPO) darbību un satvaru; tā kā būtu jāuzlabo tā efektīva īstenošana;

AG.  tā kā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas Nr. 61/105 un 64/72 aicina valstis un RZPO veikt virkni pasākumu, lai nodrošinātu dziļjūras zivju resursu efektīvu saglabāšanu un novērstu to, ka grunts zveja rada būtisku negatīvu ietekmi uz jutīgām jūras ekosistēmām (JJE) apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā;

AH.  tā kā mēs atzīstam un atbalstām jaunattīstības valstu tiesības un īpašas prasības saistībā ar spēju veidošanu, lai tās varētu gūt labumu no mainīgas dislokācijas un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanas un ilgtspējīgas izmantošanas;

AI.  tā kā pasākumu gaitā saistībā ar tā dēvēto “Kobes procesu” atzīst tos centienus, kurus jau īstenojušas RZPO, kas apsaimnieko tunču krājumus un veikušas neatkarīgas darbības pārbaudes, un aicina šīs RZPO regulāri veikt šādas pārbaudes un to rezultātus padarīt publiski pieejamus, kā arī pilnībā īstenot šo organizāciju ieteikumus; tā kā tādas iestādes kā, piemēram, ANO Ģenerālā asambleja un Zivsaimniecības komiteja (COFI) arī ir aicinājušas pārējās RZPO rīkoties līdzīgi un tā kā minētās pārskatīšanas ir veiktas;

AJ.  tā kā RZPO ir izveidotas un dažas strādā, lai noteiktu aizsargājamas jūras teritorijas nolūkā saglabāt un atjaunot zivju krājumus līdz ilgtspējīgam līmenim;

AK.  tā kā KBD ir organizējusi vairākus darbseminārus, lai aprakstītu ekoloģiski un bioloģiski nozīmīgās jūras teritorijas, tostarp apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā, un šo darbsemināru rezultāti tagad ir plaši pieejami KBD tīmekļa vietnē nolūkā sniegt ar pārvaldību saistītu informāciju;

AL.  tā kā ir ārkārtīgi nepieciešams apkopot un kopīgi izmantot zinātniskus datus un zināšanas, lai pieņemtu lēmumus godprātīgi un pamatojoties uz labāko pieejamo zinātnisko ieteikumu;

AM.  tā kā vides problēma, kas saistīta ar plastmasas atkritumu nonākšanu jūrā rada tiešus draudus jūras daudzveidībai un tā kā šīs problēmas apkarošanas apjoms un līdzekļi joprojām ir nepietiekami izpētītas, un tā kā tās pārvarēšana varētu izrādīties par ekonomikas iespēju;

AN.  tā kā darba grupa savā 2015. gada 23. janvāra dokumentā uzsvēra nepieciešamību izveidot visaptverošu globālu režīmu, lai labāk risinātu jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un pārvaldību apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā;

AO.  tā kā ES aktīvi izstrādā un veicina labāko praksi, lai panāktu zivju krājumu ilgtspējīgu izmantošanu, un, izmantojot tādas programmas kā “Apvārsnis 2020” tā veicina un finansē datu vākšanu, pētniecību un ilgtspējīga attīstību;

AP.  tā kā darba grupa 2015. gada 23. janvārī atbalstīja ieteikumu, izstrādāt starptautisku juridiski saistošu instrumentu saskaņā ar Konvenciju;

AQ.  tā kā ANO Ģenerālā asambleja 2015. gada 19. jūnijā pieņēma rezolūciju par starptautiska instrumenta izveidi saskaņā ar UNCLOS par jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā,

1.  atzinīgi vērtē ANO Ģenerālās asamblejas pieņemto lēmumu izstrādāt starptautisku juridiski saistošu instrumentu saskaņā ar UNCLOS par jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā, lai novērstu pašreizējos trūkumus; uzsver, ka šis process nedrīkst apdraudēt ne spēkā esošos instrumentus un sistēmas, ne arī attiecīgas globālas, reģionālas un nozaru struktūras (piemēram, RZPO); uzsver, cik svarīgi ir panākt ātru, bet piesardzīgu progresu, izstrādājot šo jauno instrumentu, un sasniegt mērķi pabeigt teksta projektu līdz 2017. gada beigām;

2.  uzsver vīziju, iespēju un sekas labām attiecībām starp valstīm un ilgtspējīgai resursu izmantošanai saskaņā ar UNCLOS, vienlaicīgi atzīstot, ka jaunas problēmas un iespējas liek izdarīt pielāgojumus;

3.  uzsver, cik svarīga ir okeānu, jūru un to resursu saglabāšana un ilgtspējīga izmantošana; aicina ES un starptautisko sabiedrību veicināt jūras daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu, citu pasākumu starpā īstenojot modernas un ilgtspējīgas jūras ekosistēmu pārvaldības koncepcijas, okeānu apsaimniekošanas principus, pārvaldot jūras resursu un zvejniecības izmantošanu (izrakteņu izmantošanu, enerģijas ieguvi utt.), šajā procesā iekļaujot zinātniski pamatotu jūras vides pārvaldību, atjaunojot un saglabājot krājumus līmenī, kas spēj garantēt maksimāli ilgtspējīgu ieguves apjomu, īstenojot uz ekosistēmu pamatotu pārvaldību un jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, piemērojot spēkā esošos tiesību aktus un īstenojot piesardzīgu pieeju;

4.  norāda — lai novērstu spiedienu uz jūras bioloģisko daudzveidību, dalībvalstīm līdz 2020. gadam būs jāveic pasākumi, lai īstenotu pārvaldības plānus, uzraudzītu attiecīgo noteikumu piemērošanu, padziļinātu savu zināšanu pamatu un stiprinātu pētniecības tīklus un informācijas par jūras bioloģisko daudzveidību koordināciju;

5.  atzīst ES un Komisijas pozitīvo un vadošo lomu, ņemot vērā ievērojamo ietekmi uz ES zvejniecības nozari un tirgu, un to, ka Eiropas zvejniecības politika ir vērsta uz ilgtspējības panākšanu;

6.  atzīst nozīmīgo lomu, ko ES ir uzņēmusies, lai nodrošinātu jūras dzīvo resursu ilgtspējīgu izmantošanu, jo īpaši cīņā pret nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju; uzsver, ka nelegāla, nereģistrēta un neregulēta zveja pēc savas būtības ir apdraudējums jūras bioloģiskajai daudzveidībai un nopietni grauj jūras ekosistēmu saglabāšanu; norāda, ka ES ir noteikusi nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanu par prioritāti un ka starptautiska sadarbība ir ārkārtīgi svarīga, lai šī apkarošana būtu veiksmīga; mudina FAO un RZPO pastiprināt savus centienus, lai uzlabotu daudzpusēju sadarbību;

7.  uzsver pozitīvo nozīmi, kas piemīt vides marķējumam jūras produktu nozarē, kas patērētājiem dod iespēju veicināt resursu ilgtspējību un jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, vienlaikus izdarot uz informāciju balstītu izvēli;

8.  mudina Komisiju arī turpmāk veicināt, koordinēt un nodrošināt, ka cilvēka darbības, tostarp zvejniecība un visa veida jūras gultnes un okeāna izmantošanas, ietekme uz bioloģisko daudzveidību apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā, tiek iedarbīgi risināta saistībā ar šo jauno starptautisko nolīgumu; tādēļ norāda uz nepieciešamību turpināt attīstīt spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu un izstrādāt nepieciešamos pārvaldības instrumentus, lai nodrošinātu saskaņotību un konsekvenci;

9.  mudina RZPO nodrošināt pilnīgu to ieteikumu īstenošanu, turpināt regulāri veikt neatkarīgu novērtējumu un nodrošināt šādu novērtējumu pienācīgu īstenošanu;

10.  mudina Komisiju atbalstīt un veicināt holistisku un vispusīgu pieeju attiecībā uz aizsargājamām jūras teritorijām (MPA), jo nav iespējama reāla saskaņošana un sadarbība, īstenojot saglabāšanas centienus, ja nepiedalās visplašākais to ieinteresēto personu loks, kas iesaistīti visaptverošās un dažādās cilvēka darbībās jūrniecības darbībās okeānos un jūrās;

11.  aicina un mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt KBD noteikšanu apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā;

12.  mudina Komisiju sadarboties ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai turpinātu atbalstīt un sekmēt saistībā ar jauno starptautisko nolīgumu saskaņā ar UNCLOS institucionāla mehānisma izveidi nepieciešamo noteikumu konstatēšanai, pārvaldīšanai un paredzēšanai attiecībā uz saistītiem, saskaņotiem, efektīviem un reprezentatīviem MPA tīkliem kā būtiskiem līdzekļiem, lai nodrošinātu ekoloģisko un bioloģisko savienojamību;

13.  aicina Komisiju apstrādāt virkni vispusīgu datu par jūras vides bioloģisko daudzveidību Eiropas reģiona jūrās; uzskata, ka vākt šādus datus ir obligāts uzdevums, ņemot vērā to, ka 80 % sugu un dzīvotņu, uz ko attiecas Jūras stratēģijas pamatdirektīva, ir klasificēti kā „nezināmi”;

14.  aicina ES uzņemties vadošo lomu cīņā pret jūru piesārņojošajiem plastmasas atkritumiem un attiecīgajos pētījumos, kas jāfinansē saistībā ar jūras nozaru ekonomiku;

15.  uzsver, ka šim jaunajam starptautiskajam nolīgumam vajadzētu nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus visām ieinteresētajām personām; uzskata, ka jaunajā starptautiskajā nolīgumā būtu jāņem vērā jaunattīstības valstu īpašās vajadzības, jo īpaši mazajās salu valstīs, attiecībā uz spēju veidošanu, lai cita starpā sasniegtu starptautiskās sabiedrības izvirzītos mērķus attiecībā uz aizsargājamām jūras teritorijām;

16.  mudina Komisiju sekmēt ciešāku sadarbību, koordināciju, pārredzamību un pārskatatbildību starp visām ieinteresētajām pusēm, tostarp starp jaunajiem instrumentiem, par kuriem notiek sarunas, pašreiz spēkā esošajiem UNFSA un FAO instrumentiem, RZPO un citām nozaru struktūrām, piemēram, Starptautisko Jūras dzīļu pārvaldi un Starptautisko Jūrniecības organizāciju;

17.  aicina ANO strādāt ar valstīm, lai efektīvāk īstenotu spēkā esošos noteikumus, un vajadzības gadījumā izstrādāt papildu noteikumus, kas varētu netieši veicināt bioloģiskās daudzveidības aizsardzību atklātajās jūrās un uzlabot sociālās, drošības un pārraudzības nosacījumus, piemēram, izveidot pasaules mēroga pārvaldības līdzekļus, t. i., centralizētu instrumentu kuģu reģistrācijai, tādu kā globālais zvejas kuģu reģistrs, ko veidoFAO pakļautībā, bet izvairoties no administratīvā slogu palielināšanas zvejniekiem;

18.  uzsver, ka zvejniecības ietekme uz jūras bioloģisko daudzveidību apgabalos, kas nav valstu jurisdikcijā, būs jāiekļauj RZPO pilnvarās;

19.  mudina Komisiju un dalībvalstis pilnvarojumā attiecībā uz jaunu starptautisku nolīgumu saskaņā ar UNCLOS atbalstīt un veicināt tādu institucionālu mehānismu izveidi, ar kuriem īsteno iepriekšējos ietekmes uz vidi novērtējumus darbībām, kam var būt ievērojama ietekme uz jūras vidi, kā prasīts UNCLOS 206. pantā, tostarp jūras resursu izmantošanai, izmantojot stabilu zinātnisku pamatu, ciktāl tas ir praktiski iespējams, raugoties, lai šīs darbības papildinātu sīki izstrādāta vides un sociālekonomiskā pārraudzība;

20.  aicina Komisiju saistībā ar jauno starptautisko nolīgumu panākt ekoloģiska kaitējuma jūrā atzīšanu un identificēt atbildības ķēdi par šādu kaitējumu;

21.  mudina Komisiju aicināt dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, ratificēt vai pievienoties ANO Jūras tiesību konvencijai (UNCLOS);

22.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā asamblejai (ANO ĢA) un sagatavošanas komitejai, kas atbildīga par turpmākā starptautiskā nolīguma teksta projekta sagatavošanu.


Vaislas dzīvnieki un to reproduktīvie produkti ***I
PDF 390kWORD 96k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par zootehniskajiem un ģenealoģiskajiem nosacījumiem vaislas dzīvnieku un to reproduktīvo produktu tirdzniecībai Savienībā un importēšanai tajā (COM(2014)0005 – C7-0032/2014 – 2014/0032(COD))
P8_TA(2016)0101A8-0288/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2014)0005) - 2014/0032(COD)),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2014)00042014/0033(COD)),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 42. pantu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0032/2014),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 25. marta atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2015. gada 18. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0288/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  uzskata, ka likumdošanas procedūra 2014/0033(COD) ir beigusies, jo savā nostājā ir pilnībā iekļāvis Komisijas priekšlikumu COM(2014)0004;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 12. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/... par zootehniskajiem un ģenealoģiskajiem nosacījumiem dzīvnieku audzēšanai, tīršķirnes vaislas dzīvnieku, krustojuma vaislas cūku un to reproduktīvo produktu tirdzniecībai Savienībā un ievešanai tajā, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 652/2014, Padomes Direktīvas 89/608/EEK un 90/425/EEK un atceļ konkrētus aktus dzīvnieku audzēšanas jomā ("Dzīvnieku audzēšanas regula")

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2016/1012.)

(1) OV C 226, 16.7.2014., 70. lpp.


Stāvoklis Vidusjūras reģionā un vajadzība pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā
PDF 548kWORD 238k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa rezolūcija par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā (2015/2095(INI))
P8_TA(2016)0102A8-0066/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 1951. gada Ženēvas konvenciju un tās papildprotokolu, un jo īpaši tiesības uz neizraidīšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām un Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūciju par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu(1),

–  ņemot vērā ANO 1982. gada Jūras tiesību konvenciju, 1974. gada Starptautisko konvenciju par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras un 1979. gada Starptautisko konvenciju par meklēšanu un glābšanu uz jūras (ar grozījumiem),

–  ņemot vērā 1990. gada Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Rīcības plāns par nepavadītiem nepilngadīgiem (2010.–2014. gads)” (COM(2010)0213) un Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūciju par stāvokli saistībā ar nepavadītiem nepilngadīgiem ES(2),

–  ņemot vērā 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par pēdējā laikā notikušajām traģēdijām Vidusjūrā un ES migrācijas un patvēruma politikas nostādnēm(3),

–  ņemot vērā 2015. gada 10. septembra rezolūciju par migrāciju un bēgļiem Eiropā(4),

–  ņemot vērā debates, kas 2015. gadā notika Eiropas Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā: 14. aprīlī, piedaloties komisāram Dimitris Avramopulos; 6. maijā — par solidaritāti un atbildības taisnīgu sadalījumu, tostarp attiecībā uz meklēšanas un glābšanas pienākumiem; 26. maijā — par sadarbības ar trešām valstīm stratēģiju; 4. jūnijā — par drošu un tiesisku patvēruma meklētāju un bēgļu ceļu uz ES izveidi, tostarp par kopējas Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) īstenošanu; 25. jūnijā — par cīņu pret noziedzīgu kontrabandu, cilvēku tirdzniecību un neatbilstīgo migrantu ekspluatācijas novēršanu, pienācīgu legālo ekonomisko migrācijas ceļu izveidi un robežu pārvaldību un vīzu politiku; 2. jūlijā — par to, kā tiek tērēti iekšlietu jomas līdzekļi attiecībā uz migrāciju un attīstību; 6. jūlijā — par to Komisijas priekšlikumu pirmo kopumu, kas tika pieņemti, reaģējot uz programmu migrācijas un solidaritātes jomā, un atbildības taisnīgu sadalījumu, tostarp attiecībā uz meklēšanas un glābšanas pienākumiem, un drošu un tiesisku patvēruma meklētāju un bēgļu ceļu uz ES izveidi; 16. jūlijā, piedaloties ekspertiem par ES migrācijas politikas nostādņu finansējumu, — par politikas nostādnēm, praksi un datiem attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgiem ES dalībvalstīs un Norvēģijā, par ES sadarbību ar trešām valstīm migrācijas jomā un par jaunu likumdošanas līdzekļu noskaidrošanu attiecībā uz ekonomisko migrāciju; 22. septembrī — par to Komisijas to priekšlikumu otro kopumu, kas pieņemti, reaģējot uz programmu migrācijas jomā; 23. septembrī — kopā ar dalībvalstu parlamentiem par karsto punktu pieeju un migrācijas jautājumu risināšanu valsts un vietējā līmenī; 19. oktobrī — par cīņu pret noziedzīgu kontrabandu, cilvēku tirdzniecību un neatbilstīgo migrantu ekspluatāciju; 10. novembrī — par Komisijas paziņojumu ‟Bēgļu krīzes pārvaldība: Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbību īstenošanas pašreizējais stāvoklis” (COM(2015)0510); 19. novembrī — par ES iekšējās un ārējās darbības finansēšanu saistībā ar tās migrācijas un patvēruma politiku; 10. decembrī — par ES sadarbību ar trešām valstīm migrācijas jomā; 21. decembrī — par robežu pārvaldību un vīzu politiku, par KEPS efektīvu īstenošanu un par pienācīgu legālo ekonomiskās migrācijas ceļu izveidi,

–  ņemot vērā debates, kas notika Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Attīstības komitejas 2015. gada 1. aprīļa apvienotajā sanāksmē un kurās apsprieda attīstības un migrācijas saikni, un debates, kas notika Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Ārlietu komitejas 2015. gada 15. septembra apvienotajā sanāksmē un kurās apsprieda cilvēktiesību ievērošanu saistībā ar migrācijas plūsmām Vidusjūrā,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumus par tās delegācijas 2015. gada septembra braucieniem uz Lampedūzu par meklēšanas un glābšanas operācijām un 2015. gada oktobra braucieniem uz Tunisiju par sadarbību ar trešām valstīm migrācijas, patvēruma un robežkontroles jomā un ņemot vērā Budžeta komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu par kopīgo braucienu uz Sicīliju 2015. gada jūlijā nolūkā noskaidrot veidu, kā novērst migrācijas spiedienu šajā reģionā, tostarp, jo īpaši no budžeta apsvērumu viedokļa,

–  ņemot vērā Komisijas desmit punktu rīcības plānu migrācijas jomā, ar ko iepazīstināja kopīgā Ārlietu un Tieslietu un iekšlietu padomē, kuras sanāksme notika 2015. gada 20. aprīlī,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas programma migrācijas jomā” (COM(2015)0240),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 18. maija Lēmumu (KĀDP) 2015/778 par Eiropas Savienības militāro operāciju Vidusjūras apgabala centrālās daļas dienvidos,

–  ņemot vērā Politikas un drošības komitejā ES vēstnieku pieņemto lēmumu sākt par operāciju Sophia pārdēvētās EUNAVFOR Med operācijas otro posmu(5) un ņemot vērā NATO vadītās operācijas Egejas jūrā,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2015. gada 9. oktobra Rezolūciju Nr. 2240 (2015),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES Rīcības plāns cīņai pret migrantu kontrobandu (2015.–2020. gads)” (COM(2015)0285),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par Eurodac regulas īstenošanu attiecībā uz pienākumu ņemt pirkstu nospiedumus (SWD(2015)0150),

–  ņemot vērā Komisijas ieteikumu par Eiropas pārmitināšanas sistēmu (C(2015)3560) un Padomes ietvaros notikušās dalībvalstu valdību pārstāvju sanāksmes noslēguma secinājumiem par tādu 20 000 personu pārmitināšanu, kuriem ir nepieciešama starptautiskā aizsardzība, izmantojot daudzpusējas un valstu sistēmas, ar kurām iepazīstināja Tieslietu un iekšlietu padomes 2015. gada 20. jūlija sanāksmē,

–  ņemot vērā Komisijas paskaidrojošo piezīmi par tā dēvēto karsto punktu pieeju un 2016. gada 10. februāra pašreizējā stāvokļa ziņojumus par Grieķiju un Itāliju, kā arī 2016. gada 4. marta progresa ziņojumu par Grieķiju,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 14. septembra Lēmumu (ES) 2015/1523, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 22. septembra Lēmumu (ES) 2015/1601, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido krīzes pārcelšanas mehānismu un groza Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulu (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (COM(2015)0450),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido ES kopējo drošu izcelsmes valstu sarakstu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai nolūkā un ar ko groza Direktīvu 2013/32/ES (COM(2015)0452),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES rīcības plāns par atgriešanu” (COM(2015)0453),

–  ņemot vērā Komisijas ieteikumu, ar ko izveido vispārīgo “Rokasgrāmatu atgriešanas jautājumos”, kura jāizmanto dalībvalstu kompetentajām iestādēm, veicot ar atgriešanu saistītus uzdevumus (C(2015)6250), un tā pielikumu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Par publiskā iepirkuma noteikumiem saistībā ar pašreizējo patvēruma meklētāju krīzi” (COM(2015)0454),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Augstās pārstāves kopējo paziņojumu “Bēgļu krīzes risināšana Eiropā: ES ārējās darbības nozīme” (JOIN(2015)0040,

–  ņemot vērā Komisijas lēmumu par Eiropas ārkārtas situāciju trasta fonda izveidi nolūkā nodrošināt stabilitāti un novērst neatbilstīgas migrācijas un personu pārvietošanas Āfrikā pamatcēloņus (C(2015)7293),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Bēgļu krīzes pārvaldība: tūlītēji operatīvie, budžeta un juridiskie pasākumi saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā” (COM(2015)0490 un tā pielikumus,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Bēgļu krīzes pārvaldība: Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbu īstenošanas pašreizējais stāvoklis” (COM(2015)0510) un tā pielikumus,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas robežu un krastu apsardze un efektīva Eiropas ārējo robežu pārvaldība” (COM(2015)0673) un priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas robežu un krasta apsardzi un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 2007/2004, Regulu (EK) Nr. 863/2007 un Padomes Lēmumu 2005/267/EK (COM(2015)0671), priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas ceļošanas dokumentu nolūkā atgriezt trešo valstu valstspiederīgos, kas ES uzturas nelikumīgi (COM(2015)0668), priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 562/2006 attiecībā uz pārbaužu pastiprināšanu attiecīgajās datubāzēs pie ārējā robežām (COM(2015)0670), Komisijas priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Zviedrijas labā saskaņā ar Padomes Lēmuma (ES) 2015/1523 9. pantu un Padomes Lēmuma (Es) 2015/1601 9. pantu, ar kuriem nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā (COM(2015)0677, un Komisijas ieteikumu attiecībā uz brīvprātīgu humanitāro uzņemšanas shēmu ar Turciju (C(2015)9490),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par pašreizējo situāciju saistībā ar Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbību īstenošanu (COM(2016)0085),

–  ņemot vērā Grieķijas Republikai adresēto Komisijas ieteikumu par steidzamiem pasākumiem, kas Grieķijai jāveic, ņemot vērā pārsūtīšanas atsākšanu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 604/2013, (C(2016)0871),

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes īstenošanas lēmumam par to, lai pagaidu kārtā apturētu 30 % to pieteikuma iesniedzēju pārcelšanas procesu, kuri Austrijai iedalīti saskaņā ar Padomes Lēmumu (ES) 2015/1601, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā (COM(2016)0080),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei “Atceļš uz Šengenu — Ceļvedis” (COM(2016)0120),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Otrais ziņojums par Turcijas panākto progresu tās vīzu režīma liberalizācijas ceļveža prasību izpildē” (COM(2016)0140) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0097),

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes Regulai par ārkārtas atbalsta sniegšanu Savienībā (COM(2016)0115) un gaidāmo budžeta grozījumu Nr. 1/2016, lai izveidotu šim instrumentam paredzētu budžeta pozīciju,

–  ņemot vērā noslēguma secinājumus, kurus Eiropadome pieņēma īpašajā 2015. gada 23. aprīļa sanāksmē, 2015. gada 25. un 26. jūnija sanāksmē, 2015. gada 23. septembra ES valstu vai valdību vadītāju neoficiālajā sanāksmē par migrāciju, 2015. gada 15. oktobra sanāksmē, 2015. gada 17. un 18. decembra sanāksmē un 2016. gada 18. un 19. februāra sanāksmē,

–  ņemot vērā noslēguma secinājumus, kurus Padome pieņēma 2015. gada 20. jūlija sanāksmē par drošām izcelsmes valstīm, 2015. gada 20. jūlija sanāksmē par migrāciju, 2015. gada 8. oktobra sanāksmē par turpmāko atgriešanas politiku, 2015. gada 12. oktobra sanāksmē par migrāciju, 2015. gada 9. novembra sanāksmē par bēgļu un migrācijas krīzes pārvarēšanas pasākumiem, 2015. gada 4. decembra sanāksmē par bezpavalstniecību un 2016. gada 10. marta sanāksmē par migrantu kontrabandu,

–  ņemot vērā prezidentūras 2015. gada 14. septembrī pieņemtos noslēguma secinājumus;

–  ņemot vērā Padomē kopā sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2015. gada 20. jūlija sanāksmē pieņemtos noslēguma secinājumus par tādu 20 000 personu pārmitināšanu, kurām nepārprotami nepieciešama starptautiskā aizsardzība, izmantojot daudzpusējas un valstu shēmas,

–  ņemot vērā ES un Turcijas 2015. gada 15. oktobra kopīgo rīcības plānu un tā 2016. gada 10. februāra un 4. marta īstenošanas ziņojumus,

–  ņemot vērā valstu un valdību vadītāju 2016. gada 7. marta paziņojumu,

–  ņemot vērā augsta līmeņa konferencē par Vidusjūras austrumdaļas un Rietumbalkānu ceļu 2015. gada 8. oktobrī pieņemto deklarāciju un 2015. gada 25. oktobra sanāksmē vadītāju pieņemtos paziņojumus par bēgļu plūsmām pa Rietumbalkānu ceļu, kā arī 2016. gada 10. februāra progresa ziņojumu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē par migrāciju, kas notika Valletā 2015. gada 11. un 12. novembrī, pieņemto rīcības plānu un politisko deklarāciju,

–  ņemot vērā Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) darbu un ziņojumus un jo īpaši šīs iestādes gada ziņojumu par situāciju patvēruma jomā Eiropas Savienībā 2014. gadā, kā arī ņemot vērā ikmēneša patvēruma tendences,

–  ņemot vērā Frontex darbu un ziņojumus un jo īpaši šīs iestādes veikto gada riska analīzi attiecībā uz 2015. gadu un tās riska analīzes tīkla izstrādātos ceturkšņa ziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropola darbu un ziņojumus un jo īpaši kopīgās operatīvās vienības MARE darbību, kā arī to, ka Eiropols nesen izveidojis Eiropas Migrantu kontrabandas apkarošanas centru (EMKAC),

–  ņemot vērā Eurojust darbu un ziņojumus un jo īpaši ziņojumus par cilvēku tirdzniecību,

–  ņemot vērā Pamattiesību aģentūras (FRA) darbu, gada ziņojumus un pētījumus un jo īpaši šīs iestādes veiktos pētījumus par nopietniem darbaspēka ekspluatācijas veidiem un tiesībām neatbilstošā situācijā esošu migrantu un ar viņiem sadarbojošos personu kriminalizāciju,

–  ņemot vērā Politikas departamenta C veiktos pētījumus par LESD 80. panta piemērošanu, par jaunām pieejām, alternatīviem risinājumiem un piekļuves līdzekļiem patvēruma procedūrām, kurus varētu izmantot personas, kas lūdz starptautisko aizsardzību, par darbaspēka migrācijas uz ES reglamentēšanas jaunu veidu noskaidrošanu, par kopējas Eiropas patvēruma sistēmas nostiprināšanu un Dublinas regulējuma alternatīvajiem variantiem, par ES sadarbību ar trešām valstīm migrācijas jomā un par sieviešu bēgļu un patvēruma meklētāju uzņemšanu ES un ņemot vērā Politikas departamenta D veikto pētījumu par ES migrācijas politikas nostādņu finansējumu — efektivitātes analīze un paraugprakse nākotnei, kā arī Politikas departamenta EXPO pētījumu par migrantiem Vidusjūrā — aizsargājot cilvēktiesības,

–  ņemot vērā Eiropas migrācijas tīkla (EMT) veiktos pētījumus un jo īpaši šā tīkla pētījumu par politikas nostādnēm, praksi un datiem attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem,

–  ņemot vērā ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos darbu un ziņojumus,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos darbu un ziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes darbu, ziņojumus un rezolūcijas,

–  ņemot vērā Starptautiskās Migrācijas organizācijas darbu un ziņojumus,

–  ņemot vērā ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja darbu un ziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas atzinumu — Eiropas programma migrācijas jomā, ko tā pieņēma 2015. gada 3. un 4. decembra 115. plenārsēdē,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumus par Eiropas programmu migrācijas jomā un par ES rīcības plānu cīņai pret migrantu kontrabandu,

–  ņemot vērā 2014. gada 17. decembra rezolūciju par situāciju Vidusjūras reģionā un nepieciešamību pēc holistiskas ES pieejas migrācijai(6),

–  ņemot vērā darba dokumentu par 80. pantu — solidaritāte un taisnīgs atbildības sadalījums, tostarp attiecībā uz meklēšanas un glābšanas pienākumiem,

–  ņemot vērā darba dokumentu par cīņu pret noziedzīgo kontrabandu, cilvēku tirdzniecību un neatbilstīgo imigrantu darbaspēka ekspluatāciju,

–  ņemot vērā darba dokumenta par robežu pārvaldību un vīzu politiku, tostarp Frontex un citu attiecīgo aģentūru nozīmi,

–  ņemot vērā darba dokumentu par drošu un tiesisku ceļu izveidi patvēruma meklētājiem un bēgļiem uz ES, tostarp Savienības pārmitināšanas politiku un atbilstošās integrācijas politikas nostādnes,

–  ņemot vērā darba dokumentu par pienācīgu tiesiskās ekonomiskās migrācijas ceļu izveidi,

–  ņemot vērā darba dokumentu par ES iekšējās un ārējās darbības finansēšanu saistībā ar tās migrācijas un patvēruma politiku,

–  ņemot vērā darba dokumentu par kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) efektīvu ieviešanu, tostarp EASO lomu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Budžeta komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0066/2016),

A.  tā kā 2014. gada 17. decembra rezolūcijā kompetentajai komitejai — Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai — tika uzdots izvērtēt dažādās izmantotās politikas nostādnes, izstrādāt ieteikumu kopumu un plenārsēdē uzstāties ar stratēģisku iniciatīvas ziņojumu;

B.  tā kā saskaņā ar Frontex datiem(7) 2015. gadā tika pieķerti 1,83 miljoni personu, kuras centās nelegāli šķērsot ES ārējās robežas, kas kļuva par bezprecedenta rekordu, ja šo skaitli salīdzina ar 282 500 migrantiem, kas Savienībā ieradās visa 2014. gada laikā; un tā kā saskaņā ar IOM/UNICEF rīcībā esošo informāciju aptuveni 20 % no visiem migrantiem, kas ierodas, šķērsojot jūru, ir bērni(8);

C.  tā kā saskaņā ar EASO datiem(9) 2015. gadā ES+ tika iesniegti vairāk par 1,4 miljoniem starptautiskās aizsardzības pieteikumu (10) un tā kā to skaits kopš aprīļa nemitīgi pieauga, taču vienlaikus samazinās atkārtoti iesniegto pieteikumu īpatsvars; un tā kā apmēram 6 % no pieteikumu iesniedzējiem apgalvo, ka esot nepavadīti nepilngadīgie; tā kā 2016. gada februārī no tiem, kas ieradās Grieķijā, šķērsojot jūru, 22 % bija sievietes un 40 % — bērni(11);

D.  tā kā ANO Konvencijā par bērna tiesībām par bērnu tiek uzskatīts ikviens cilvēks, kas nav sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu;

E.  tā kā saskaņā ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas datiem 2015. gadā Vidusjūrā ir gājusi bojā vai pazudusi bez vēsts vairāk nekā 3771 persona(12); un tā kā ir ziņots, ka līdz 2016. gada 8. martam Vidusjūrā ir noslīkušas 444 personas; tā kā 2016. gada pirmajās deviņās nedēļās ir miruši 77 bērni — vidēji vairāk nekā viens dienā; tā kā saskaņā ar jaunākajiem Eiropola datiem vismaz 10 000 nepavadītu nepilngadīgo ir pazuduši pēc ierašanās Eiropā;

F.  tā kā 3. oktobris būtu jāatzīst par atceres dienu, kurā tiktu pieminēti visi vīrieši, sievietes un bērni, kas gājuši bojā, mēģinot bēgt no vajāšanas, konfliktiem un karadarbības savās valstīs, kā arī visi vīrieši un sievietes, kas ikdienā riskē ar savu dzīvību, glābjot bēgļus;

G.  tā kā daudzas pasaules daļas ir skāris karš un vardarbība un tās negatīvi ietekmē galēja nabadzība, vides degradācija un nepietiekamas iespējas jauniešiem, un šīs problēmas var izraisīt vēl plašāku vardarbību un nedrošību, tā papildus stimulējot iedzīvotāju pārvietošanos;

LESD 80. pants — solidaritāte un taisnīgs atbildības sadalījums, tostarp attiecībā uz meklēšanas un glābšanas pienākumiem

H.  tā kā LESD 80. pantā ir noteikts, ka solidaritātes un taisnīga atbildības sadalījuma princips ir viens no galvenajiem visas Savienības sistēmas principiem, un tā kā tas ir uzskatāms par minēto principu juridisko pamatu, tos īstenojot attiecībā uz Savienības patvēruma, migrācijas un robežkontroles politikas nostādnēm;

I.  tā kā solidaritāte var izpausties gan kā iekšēja, gan ārēja solidaritāte; un tā kā pārcelšana, lēmumu par patvērumu savstarpēja atzīšana, operatīvi atbalsta pasākumi, patlaban spēkā esošās Dublinas regulas un Pagaidu aizsardzības direktīvas proaktīva interpretācija ir iekšējās solidaritātes līdzekļi, savukārt pārmitināšana, humanitārā uzņemšana un meklēšana un glābšana jūrā sekmē ārējo solidaritāti, bet civilās aizsardzības mehānisms var attiekties uz abiem aspektiem;

J.  tā kā 2016. gada 3. martā no 39 600 patvēruma meklētājiem, kas izmitināti Itālijas struktūrās, no kurienes tos paredzēts nosūtīt uz citām dalībvalstīm, faktiski pārvietoti bija tikai 338, bet Grieķijā — no 66 400 pārcelšanai paredzētajiem — tikai 322 patvēruma meklētāji;

Cīņa pret noziedzīgo kontrabandu, cilvēku tirdzniecību un neatbilstīgo migrantu darbaspēka ekspluatāciju

K.  tā kā migrantu kontrabanda, tirdzniecība un darbaspēka ekspluatācija ir juridiski nošķirtas parādības, kuru novēršanai izmanto atšķirīgu tiesisko regulējumu Savienības un starptautiskajā līmenī un uz kurām ir jāreaģē pienācīgi specializētā veidā, kaut arī tās praksē bieži vien pārklājas; un tā kā noziedzīgie kontrabandas un tirdzniecības tīkli var mainīt savus darbības veidus ļoti ātri un līdz ar to ir vajadzīga spēja ātri pielāgot reakciju uz tiem, pamatojoties uz visjaunākajiem un visprecīzākajiem datiem; tā kā centieni novērst krimināli sodāmu migrantu kontrabandu nedrīkstētu skartos, kuri sniedz neatbilstīgajiem migrantiem humāno palīdzību;

L.  tā kā cīņā pret migrantu kontrabandu, tirdzniecību un darbaspēka ekspluatāciju ir nepieciešami gan īstermiņa, gan vidēja termiņa, gan ilgtermiņa līdzekļi, tostarp pasākumi nolūkā graut noziedzīgos tīklus un saukt noziedzniekus pie atbildības, datu vākšana un analīze, cietušo personu aizsardzības un nelikumīgi uzturošos migrantu atgriešanas pasākumi, kā arī sadarbība ar trešām valstīm un ilgtermiņa stratēģijas, ar kurām novērš pieprasījumu pēc pārdošanai paredzētām un kontrabandas ceļā ievestām personām un migrācijas pamatcēloņus, kuru dēļ cilvēki ir spiesti izmantot noziedzīgo kontrabandistu pakalpojumus;

Robežu pārvaldība un vīzu politika, tostarp Robežu aģentūras un citu attiecīgo aģentūru loma

M.  tā kā daudzus Komisijas priekšlikumus robežu un vīzu politikas jomā patlaban izskata saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, jo īpaši priekšlikumu Regulai par Savienības Vīzu kodeksu (pārstrādātā redakcija) (2014/0094(COD)), priekšlikumu regulai, ar ko izveido apceļošanas vīzu (2014/0095(COD)) un priekšlikumu regulai par vienotu vīzu formu — drošību (2015/0134(COD)); un tā kā Komisija izstrādāja jaunus šo jomu reglamentējošus priekšlikumus un tā kā tie tiks izskatīti saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru;

N.  tā kā kontroles atcelšana uz iekšējām robežām ir jāīsteno līdztekus efektīvai ārējo robežu pārvaldībai, augstiem kopējiem standartiem, efektīvai informācijas apmaiņai dalībvalstu starpā un ikvienas personas pamattiesību pilnīgai ievērošanai;

O.  tā kā Eiropas Parlaments ir pieprasījis Savienības Robežu aģentūrai palielināt tās spēju risināt iespējamus pamattiesību pārkāpumus, tostarp saistībā ar darbības nosacījumiem, par kuriem panākta vienošanās ar trešo valstu kompetentajām iestādēm, un tā kā Komisijas priekšlikumā par jaunu Savienības robežu aģentūru ir paredzēts sūdzību izskatīšanas mehānisms;

P.  tā kā saskaņā ar patlaban spēkā esošo Vīzu kodeksu dalībvalstis drīkst atkāpties no normālo pieņemamības kritēriju piemērošanas vīzas pieteikumam, pamatojoties uz humanitāriem apsvērumiem (19. un 25. pants);

Drošu un tiesisku ceļu patvēruma meklētājiem un bēgļiem uz ES izveide, tostarp Savienības pārmitināšanas politika un atbilstošās integrācijas politikas nostādnes

Q.  tā kā 86 % no pasaules bēgļiem uzņem jaunattīstības valstis; un tā kā noziedzīgie tīkli un kontrabandisti izmanto to cilvēku izmisumu, kas cenšas iekļūt Savienībā, bēgot no vajāšanas vai kara;

R.  tā kā ceļi, pa kuriem bēgļi drošā un legālā veidā var iekļūt Savienībā, ir ierobežoti un daudzi cilvēki joprojām uzņemas risku doties pa bīstamajiem maršrutiem; un tā kā, izveidojot jaunus drošus un legālus ceļus, pa kuriem patvēruma meklētāji un bēgļi varētu iekļūt Savienībā, pamatojoties uz spēkā esošiem tiesību aktiem un paņēmieniem, Savienība un dalībvalstis gūtu labāku pārskatu pār aizsardzības vajadzībām un Savienībā ieceļojošo migrantu plūsmu, turklāt tas grautu kontrabandistu uzņēmējdarbības modeli;

Stratēģija attiecībā uz sadarbību ar trešām valstīm, īpaši attiecībā uz reģionālajām aizsardzības programmām, pārmitināšanu un atgriešanu un migrācijas pamatcēloņu novēršanu

S.  tā kā ES un trešo valstu sadarbība ir veidota, izmantojot tādus politikas instrumentus kā reģionālie dialogi, divpusējie dialogi, kopējās migrācijas un mobilitātes programmas un mobilitātes partnerattiecības, izmantojot tādus juridiskus līdzekļus kā “visaptverošajos nolīgumos”, atpakaļuzņemšanas nolīgumos, nolīgumos par vīzu izsniegšanu uz atvieglotiem noteikumiem un vīzu atbrīvojuma nolīgumos iekļautas migrācijas klauzulas un tādus darbības līdzekļus kā reģionālās aizsardzības programmas (RAP), reģionālās attīstības un aizsardzības programmas (RAAP), Frontex darba vienošanās un EASO sadarbība ar trešām valstīm;

T.  tā kā atsevišķas dalībvalstis joprojām intensīvu ārējo darbību izvērš divpusējo attiecību formātā;

U.  tā kā Savienība ir pastiprinājusi ārējo sadarbību ar trešām valstīm migrācijas un patvēruma jomā, lai pienācīgi reaģētu uz šā brīža bēgļu krīzi, un tā kā tā ir nākusi klajā ar tādām jaunām sadarbības iniciatīvām kā ES un Turcijas kopējās rīcības plāns, attiecībā uz Rietumbalkānu ceļiem uzņemtās saistības un Valletas augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtais rīcības plāns;

Pienācīgu legālo ekonomiskās migrācijas ceļu izveide

V.  tā kā saskaņā ar prognozēm Savienībā darbaspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits līdz 2020. gadam samazināsies par 7,5 miljoniem; tā kā darba tirgus vajadzību attīstības prognozes Savienībā norāda uz to, ka pašreizējais darbaspēka trūkums konkrētās nozarēs būs aktuāls arī turpmāk; un tā kā trešo valstu valstspiederīgie saskaras ar daudzām grūtībām panākt savu ārzemēs iegūtās kvalifikācijas atzīšanu un tāpēc viņi mēdz veikt zemākas kvalifikācijas darbus;

W.  tā kā pašreizējā Savienības attieksme pret migrantu darbaspēku ir sadrumstalota, jo daudzās direktīvas galvenokārt reglamentē konkrētas kategorijas darba ņēmējus un trešo valstu valstspiederīgos, kuri drīkst strādāt, ievērojot zināmus nosacījumus; tā kā, īstenojot šādu pieeju, var apmierināt tikai konkrētas īstermiņa vajadzības;

Analīze par to, kā migrācijas un attīstības jomā tiek tērēti iekšlietām paredzētie līdzekļi, tostarp ārkārtas gadījumiem paredzētie līdzekļi

X.  tā kā pastāv vairāki Savienības finanšu instrumenti, ar kuriem finansē dalībvalstu un trešo valstu darbību migrācijas, patvēruma un robežu pārvaldības jomā; tā kā jo īpaši dalībvalstīm paredzētos finanšu līdzekļus galvenokārt piešķir ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda (AMIF) un Iekšējās drošības fonda (ISF) starpniecību, taču, tā kā attiecībā uz migrācijas jomā īstenotiem pasākumiem var izmantot daudzas citas programmas un fondus; un tā kā, kaut arī trešām valstīm paredzētos finanšu līdzekļus galvenokārt piešķir, izmantojot attīstības sadarbības un ekonomiskās sadarbības instrumentu, tomēr to pārvalda daudzi Komisijas ģenerāldirektorāti un Eiropas Ārējās darbības dienests;

Y.  tā kā, ņemot vērā pašreizējo budžeta pozīciju un kompetenču sadrumstalotību, visaptveroša pārskata sniegšana par finanšu līdzekļu izlietojumu var izrādīties apgrūtināta un pat ir sarežģīti precīzi aprēķināt Savienības migrācijas jomā iztērētos līdzekļus;

Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas efektīva ieviešana, tostarp Eiropas Patvēruma atbalsta biroja loma

Z.  tā kā kopējā Eiropas patvēruma sistēmā (KEPS) ir iekļauta virkne kopēju noteikumu, kas reglamentē kopējo patvēruma politiku, vienotu patvēruma statusu un kopējās patvēruma procedūras, kas ir jāpiemēro visā Savienībā; tā kā daudzie brīdinājuma signāli, tostarp Komisijas pieņemtie lēmumi par pienākuma neizpildi, tomēr liecina par to, ka KEPS daudzās dalībvalstīs nav īstenota pilnībā; tā kā īstenošana ir būtiska, lai saskaņotu dalībvalstu tiesību aktus un sekmētu dalībvalstu solidaritāti, un tā kā dalībvalstis nolūkā izpildīt obligātos KEPS standartus var prasīt EASO sniegt atbalsta palīdzību; tā kā harmonizējot uzņemšanas nosacījumus un procedūras, var novērst lielāku slogu valstīm, kas piedāvā labākus nosacījumus, un tā kā harmonizācija ir galvenais atbildības sadales faktors;

AA.  tā kā pašreiz spēkā esošie Dublinas sistēmas mehānismi nav izrādījušies objektīvi, to ietvaros nevar noteikt taisnīgus atbildības sadalījuma kritērijus, kā izskatīt pieteikumus par starptautisko aizsardzību un ātri šo aizsardzību nodrošināt; tā kā šo sistēmu praksē nepiemēro un, Padomei pieņemot divus lēmumus par pagaidu pārcelšanu, ir noteiktas nepārprotamas atkāpes; un tā kā Komisija izziņoja priekšlikumu līdz 2016. gada martam vajadzīgajā mērā pārskatīt Dublinas III regulu;

AB.  tā kā saskaņā ar 1951. gada Ženēvas Konvencijas 3.pantu dalībvalstis nedrīkst diskriminēt bēgļus rases, reliģijas vai izcelsmes valsts dēļ,

Solidaritāte

1.  norāda, ka solidaritātei ir jābūt tam principam, uz ko tiek balstīta Savienības rīcība migrācijas jomā; konstatē, ka solidaritātes princips, kas ir noteikts LESD 80. pantā, attiecas uz patvērumu, migrāciju un robežu kontroles politikas nostādnēm; uzskata, ka LESD 80. pants kopsakarā ar LESD 77.–79. pantu kalpo par juridisko pamatu, uz kuru balstoties, šajās jomās ir jāīsteno solidaritātes princips;

Meklēšana un glābšana

2.  par izejas punktu uzskata premisu, ka dzīvību glābšanai ir jābūt galvenajai prioritātei un ka gan Savienības, gan dalībvalstu līmenī būtisks ir pienācīgs meklēšanas un glābšanas operāciju finansējums; konstatē, ka ir palielinājusies nelikumīga ieceļošana pa jūru un satraucoši ir pieaudzis jūrā bojā gājušo skaits, un vēl aizvien Eiropa nereaģē pietiekami efektīvi;

3.  atgādina, ka dzīvību glābšana ir solidaritātes ar apdraudētajām personām akts, taču tas ir arī juridisks pienākums, kas ir paredzēts starptautiskajās tiesībās, jo Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību Konvencijas — to ir ratificējušas visas dalībvalstis un pati Savienība — 98. pantā ir noteikta prasība sniegt palīdzību visām personām, kuras uz jūras ir piemeklējusi nelaime;

4.  uzskata, ka pastāvīga, stabila un efektīva Savienības reakcija, veicot meklēšanas un glābšanas operācijas jūrā, ir būtiska, lai novērstu migrantu bojāejas gadījumu skaita palielināšanos, viņiem cenšoties šķērsot Vidusjūru;

5.  šajā ziņā iesaka, lai meklēšanas un glābšanas spējas tiktu pastiprinātas un lai Eiropas valstu valdības atvēlētu vairāk resursu, kas izpaustos kā finanšu palīdzība un aktīvi, īstenojot Savienības līmeņa humanitārās operācijas nolūkā meklēt un glābt briesmās nokļuvušus migrantus, palīdzēt viņiem un viņus nogādāt tuvākajā drošajā vietā;

6.  norāda uz to, ka nedrīkstētu sodīt privātu kuģu īpašniekus vai nevalstiskas organizācijas (NVO) par to, ka tie patiešām palīdz uz jūras nelaimē nonākušām personām; uzskata, ka tirdzniecības kuģi nedrīkst tikt uzskatīti par dalībvalstu un Savienības meklēšanas un glābšanas pienākumu pildītājiem;

Cīņa pret cilvēku tirdzniecību un noziedzīgu kontrabandu

7.  prasa precīzi nošķirt personas, kuras Savienībā ir ievestas kontrabandas ceļā, un personas, kuras Savienībā ieved kā cilvēku tirdzniecības upurus, jo, kaut arī risinājumu politiskās nostājas ir pienācīgi jāintegrē, šīs parādības ir vēl arī jānovērš katra atsevišķi; apgalvo, ka migrantu noziedzīga kontrabanda pamatos nozīmē personas nelikumīgas ieceļošanas kādā no dalībvalstīm sekmēšanu, savukārt cilvēku tirdzniecība paredz personas vervēšanu, pārvietošanu vai uzņemšanu ekspluatācijas nolūkā, izmantojot vardarbīgus, maldinošus vai ļaunprātīgus paņēmienus;

8.  uzskata, ka ikviena holistiska pieeja migrācijai ir jāīsteno, obligāti veicot pasākumus, kuru mērķis ir tādu noziedzīgo tīklu darbības likvidācija, kas piedalās cilvēku tirdzniecībā un kontrabandā;

9.  atzinīgi vērtē pozitīvo lomu, kāda līdz šim ir bijusi kara flotes kuģiem, jūrā glābjot dzīvības un likvidējot noziedzīgos tīklus; atbalsta tādu jūras spēku operāciju mērķus kā operācija Sophia un uzsver vajadzību aizsargāt dzīvības, īpaši norādot uz to, ka visu šīs operācijas aspektu mērķim ir jābūt migrantu dzīvību aizsardzības nodrošināšanai;

10.  uzsver, ka militārās operācijas nedrīkstētu būt galvenais nevienas holistiskās pieejas migrācijai aspekts, un atkārto, ka operācija Sophia nedrīkst atraut resursus, kas jau ir izvietoti Vidusjūrā un ir paredzēti dzīvību glābšanai jūrā;

Savienības aģentūru funkcijas cīņā pret noziedzīgo kontrabandu

11.  norāda uz to, ka — tā kā noziedznieki var mainīt savu darbības veidu un to dara ļoti ātri, politiskā reakcija ir jāizstrādā atbilstoši visjaunākajiem un precīzākajiem datiem; kā pozitīvu soli uz priekšu konstatē to, ka Komisija 2015. gada 27. maijā pieņēma Savienības migrantu kontrabandas apkarošanas rīcības plānu (“Rīcības plāns cīņā pret kontrabandu”), saskaņā ar kuru tā paredz izveidot Savienības aģentūru kontaktgrupu migrantu kontrabandas jautājumos, lai stiprinātu aģentūru funkcionālo sadarbību un informācijas apmaiņu;

12.  uzsver, ka pilnībā ir jāizmanto esošie instrumenti, piemēram, aģentūru risku analīzes; konstatē, ka Savienības aģentūrām būtu ne tikai maksimāli jāsadarbojas, bet arī jāpastiprina sadarbība ar dalībvalstīm; konstatē, ka, labāk koordinējot rīcību, varētu vākt datus valsts līmenī un tos nodot aģentūrām;

Pārcelšana

13.  atgādina, ka pārcelšanas process, proti, pieteikuma par starptautisko aizsardzību iesniedzēja vai starptautiski aizsargājamas personas pārvešana no vienas dalībvalsts uz citu dalībvalsti, praktiskā veidā apliecina solidaritāti Savienībā; papildus tam atgādina, ka kopš 2009. gada Parlaments ir prasījis ieviest saistošu mehānismu, kā sadalīt patvēruma meklētājus starp visām dalībvalstīm;

14.  konstatē, ka pagājušajā gadā Padome pieņēma divus lēmumus par Savienībā īstenojamiem pagaidu pārcelšanas pasākumiem (turpmāk — “pārcelšanas lēmumi”)(13) un ka to veikšana paredz pieteikumu par starptautisko aizsardzību iesniedzēju pārvešanu no Grieķijas un Itālijas uz citām dalībvalstīm; konstatē, ka, neskatoties uz to, ka pārcelšanas lēmumi neizbeidz pašreizējās Dublinas atbildības sadales regulējuma spēkā esamību, tie ir uzskatāmi par pagaidu atkāpi no Dublinas noteikumiem;

15.  uzskata, ka steidzamu pārcelšanas pasākumu noteikšana ir solis pareizajā virzienā, un aicina dalībvalstis veikt savus pienākumus attiecībā uz šiem pasākumiem pēc iespējas ātrāk;

16.  atgādina, ka, piemērojot pārcelšanas lēmumus, pārcelšana attieksies tikai uz to valstu valstspiederīgajiem, attiecībā uz kuriem pieņemto labvēlīgo starptautiskās aizsardzības lēmumu īpatsvars iepriekšējos trijos mēnešos (Eurostat dati) ir bijis 75 % vai vairāk; konstatē, ka pārcelšanas lēmumi ietekmēs salīdzinoši mazu skaitu cilvēku un neattieksies uz lielu skaitu pieteikumu iesniedzēju, kuru izcelsmes valstis ir citas trešās valstis un kurus saskaņā ar šiem lēmumiem pārcelt nevar;

17.  pauž bažas par to, ka saskaņā ar pašreizējiem pārcelšanas lēmumiem pirmās ierašanās dalībvalstīm joprojām ir jāizskata arvien sarežģītāki starptautiskās aizsardzības pieprasījumi (un par tiem pieņemto lēmumu pārsūdzības), jāparedz ilgāki uzņemšanas periodi un ka tām būs jāorganizē un jākoordinē to personu atpakaļatgriešana, kurām tomēr nav tiesību saņemt starptautisko aizsardzību; atkārtoti norāda, ka ikvienai jaunai sistēmai, kas paredzēta kopējās Eiropas patvēruma sistēmas pārvaldīšanai, ir jāpamatojas uz solidaritāti un atbildības taisnīgu sadalījumu;

18.  uzskata, ka papildus kritērijiem, kas ir minēti pārcelšanas lēmumos, proti, attiecīgās dalībvalsts IKP, iedzīvotāju skaits, bezdarba līmenis un agrākais patvēruma meklētāju skaits šajā dalībvalstī, būtu jāņem vērā vēl divi kritēriji, proti, dalībvalsts teritorijas izmērs un dalībvalsts iedzīvotāju blīvums;

19.  uzskata, ka, īstenojot pārcelšanu, cik vien praktiski iespējams, būtu jāņem vērā pieteikuma iesniedzēja vēlmes; atzīst, ka šis ir viens no veidiem, kā novērst tālāku pārvietošanos un mudināt pieteikuma iesniedzējus pašus samierināties ar pārcelšanas lēmumiem, taču tas nedrīkstētu apturēt pārcelšanas procesu;

Pārmitināšana

20.  uzskata, ka pārmitināšana ir viens no ieteicamākajiem veidiem, kā nodrošināt drošu un legālu ieceļošanu Savienībā bēgļiem un personām, kurām ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība, ja bēgļi nevar nedz atgriezties savā mītnes zemē, nedz saņemt efektīvu aizsardzību vai tikt integrēti uzņemšanas valstī;

21.  turklāt atzīmē, ka ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR) uzraudzīta pārmitināšana ir humanitāra programma ar labām iestrādēm un noder, lai pārvaldītu to personu organizētu ierašanos, kurām dalībvalstu teritorijā ir nepieciešama starptautiska aizsardzība;

22.  norāda, ka, ņemot vērā nepieredzēti lielo bēgļu pieplūdumu, kas ir sasniedzis un joprojām sasniedz Savienības ārējās robežas, un nemitīgo to cilvēku skaita pieaugumu, kas lūdz starptautisko aizsardzību, Savienībai ir jāizstrādā saistoša un obligāta normatīva pieeja, kāda ir noteikta Komisijas migrācijas programmā; iesaka — lai šāda pieeja būtu iedarbīga, tā jāīsteno tā, lai nodrošinātu pārmitināšanu ievērojamam skaitam bēgļu, ņemot vērā to bēgļu kopējo skaitu, kas Savienībā lūdz starptautisko aizsardzību, un kopējās pārmitināšanas vajadzības, par kurām ik gadu ziņo UNHRC;

23.  uzsver, ka ir nepieciešama pastāvīga visas Savienības mēroga pārmitināšanas programma, kurā obligāti iesaistītos dalībvalstis, nodrošinot pārmitināšanu ievērojamam skaitam bēgļu salīdzinājumā ar to bēgļu kopējo skaitu, kas Savienībā lūdz starptautisko aizsardzību;

Ar humanitāriem apsvērumiem pamatota uzņemšana

24.  norāda, ka ar humanitāriem apsvērumiem pamatotu uzņemšanu var izmantot, lai, papildinot pārmitināšanu, vajadzības gadījumā sniegtu ātru aizsardzību — bieži vien uz noteiktu laiku — visneaizsargātākajām personām, piemēram, nepavadītiem nepilngadīgajiem, bēgļiem ar invaliditāti vai tiem, kuriem steidzami vajadzīga evakuācija medicīnisku apsvērumu dēļ;

25.  uzsver, ka, tā kā pārmitināšana joprojām nav pieejama trešo valstu valstspiederīgajiem, visas dalībvalstis ir jāmudina izstrādāt un īstenot ar humanitāriem apsvērumiem pamatotas uzņemšanas programmas;

Humanitārās vīzas

26.  norāda, ka humanitārās vīzas personām, kurām vajadzīga starptautiska aizsardzība, dod iespēju ieceļot trešā valstī, lai pieprasītu patvērumu; aicina dalībvalstis izmantot visas pastāvošās iespējas, lai Savienības vēstniecībās un konsulātos, kas atrodas izcelsmes vai tranzīta valstīs, izsniegtu humanitārās vīzas, jo īpaši neaizsargātām personām;

27.  uzskata, ka personām, kuras lūdz starptautisko aizsardzību, būtu jānodrošina iespēja tiešā veidā jebkurā dalībvalstu konsulātā vai vēstniecībā pieteikties Eiropas humanitārajai vīzai, un, ja šāda vīza pēc novērtēšanas tiek izsniegta, tai būtu jādod tās turētājam tiesības ieceļot tās dalībvalsts teritorijā, kura vīzu ir izsniegusi tikai un vienīgi ar mērķi šajā valstī iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu; tāpēc uzskata, ka ir jāveic grozījumi Savienības Vīzu kodeksā, iekļaujot tajā konkrētākus noteikumus par humanitārajām vīzām;

Kopēja Eiropas patvēruma sistēma (KEPS)

28.  norāda, ka ir nepieciešami papildu pasākumi, ar kuru palīdzību tiktu nodrošināta KEPS kļūšana par patiesi vienotu sistēmu;

29.  atgādina, ka nolūkā uzlabot harmonizāciju ir pilnīgi noteikti nepieciešams visaptverošs novērtējums (Komisija izstrādā izvērtējuma ziņojumus) par to, kā šī sistēma tiek īstenota, lai pēc tam ātri veiktu turpmākās darbības gadījumā, ja atsevišķas dalībvalstis to īsteno neapmierinoši;

30.  piemēram, konstatē, ka nepieņemami pieteikumi, atkārtoti pieteikumi, paātrinātas procedūras un robežu procedūras — tie visi ir specifiski gadījumi, attiecībā uz kuriem pārstrādātajā Patvēruma procedūras direktīvā ir mēģināts panākt smalku līdzsvaru starp sistēmas efektivitāti un pietiekamām pieteikumu iesniedzēju, jo īpaši neaizsargātu personu, tiesībām; uzsver, ka šādu līdzsvaru var panākt tikai tad, ja tiesību aktus īsteno pilnībā un pareizi;

31.  uzsver, ka ir būtiski, lai tiesu iestādes uzraudzītu, vai dažādi aizturēšanas veidi ir atbilstoši tiesību aktiem imigrācijas un patvēruma jomā; atgādina, ka gan starptautiskās tiesības, gan Savienības Pamattiesību harta paredz, ka dalībvalstīm jāizvērtē alternatīvi risinājumi aizturēšanai; aicina dalībvalstis pareizi piemērot Patvēruma procedūru direktīvu un Uzņemšanas nosacījumu direktīvu saistībā ar piekļuvi aizturēšanas centriem;

32.  atgādina, ka ir svarīgi samazināt bezvalstnieku skaitu, un mudina dalībvalstis ieviest bezvalstniecības noteikšanas procedūras un savstarpēji apmainīties ar paraugpraksi par to, kā vākt ticamus datus par personām ar bezvalstnieka statusu, un par bezvalstniecības noteikšanas procedūrām;

Dublinas III regulas pārskatīšana

33.  norāda, ka Dublinas III regulas(14) darbība ir radījusi daudzus jautājumus, kas saistīti ar to, cik taisnīgi un solidāri starp dalībvalstīm tiek sadalīta atbildība par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu; norāda, ka pašreizējā sistēmā nav pietiekami ņemts vērā īpašais migrācijas spiediens, ar ko saskaras dalībvalstis pie Savienības ārējām robežām; uzskata, ka dalībvalstīm ir jāatzīst Dublinas sistēmas problēmas un Savienībai būtu jārada iespējas solidaritātei gan starp ES dalībvalstīm, gan attiecīgajiem migrantiem;

34.  norāda, ka spiediens uz Dublinas regulas izveidoto sistēmu, ko rada aizvien lielāks skaits Savienībā ieceļojošo migrantu, ir apliecinājis, ka sistēma — esošajā veidolā — lielākoties nav sasniegusi abus savus primāros mērķus, proti, izveidot objektīvus un taisnīgus kritērijus atbildības sadalīšanai un nodrošināt ātru starptautiskās aizsardzības pieejamību; atkārtoti pauž iebildumus par kritēriju, ar kuru pašreiz nosaka, ka pirmās ierašanās dalībvalsts ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pārbaudi, un uzskata, ka šis kritērijs būtu jāpārskata;

35.  norāda arī uz to, ka tajā pašā laikā Savienībā joprojām liels ir tālākas pārvietošanās gadījumu skaits; uzskata par pašsaprotamu, ka Dublinas sistēma kopš izveides nav bijusi izstrādāta tā, lai sadalītu atbildību starp dalībvalstīm, bet tās galvenais uzdevums bija atbildību par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ātri piešķirt vienai dalībvalstij;

36.  iesaka kritērijus, uz kuru pamata pieņem pārcelšanas lēmumus, tieši iestrādāt Savienības standarta noteikumos par atbildības sadalīšanu attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieprasījumiem; uzsver, ka, pārskatot Dublinas regulu, jāpārskata arī koncepcija par “pieteikuma iesniedzējiem, kuriem nepārprotami ir nepieciešama starptautiska aizsardzība”, jo minētie migranti un bēgļi, kas neietilpst šajā kategorijā, joprojām būs pirmās ierašanās dalībvalsts ziņā;

37.  uzskata, ka Eiropas Savienībai vajadzētu atbalstīt dalībvalstis, kas saņem visvairāk patvēruma pieprasījumu, sniedzot samērīgu un adekvātu finansiālo un tehnisko atbalstu; uzskata, ka solidaritātes un atbildības dalīšanas pasākumu izmantošanu pamato KEPS kvalitātes un darbības uzlabojumi;

38.  norāda, ka viena iespēja, kā varētu pašos pamatos pārstrādāt Dublinas sistēmu, būtu ieviest centralizētu pieteikumu pieņemšanu Savienības līmenī, katru patvēruma meklētāju skatot kā personu, kas vēlas iegūt patvērumu Savienībā kopumā, nevis atsevišķā dalībvalstī, un izveidot centralizētu sistēmu atbildības sadalīšanai attiecībā uz personām, kas meklē patvērumu Savienībā; ierosina, ka šādā sistēmā katrai dalībvalstij varētu paredzēt konkrētas robežvērtības saistībā ar ieradušos personu skaitu un ka tas, iespējams, varētu palīdzēt atturēt šīs personas no tālākas pārvietošanās, jo visas dalībvalstis būtu pilnībā iesaistītas centralizētajā sistēmā un vairs nebūtu individuāli atbildīgas par pieteikuma iesniedzēju nodošanu citām dalībvalstīm; uzskata, ka šāda sistēma varētu darboties, izmantojot vairākus Savienības karstos punktus, no kuriem notiktu sadalīšana pa Savienību; uzsver, ka ikvienā jaunā atbildības sadalīšanas sistēmā jāiestrādā tādi pamatelementi kā ģimenes vienotība un bērna intereses;

Savstarpējā atzīšana

39.  norāda, ka patlaban dalībvalstis citu dalībvalstu lēmumus par patvērumu atzīst tikai tad, ja tie ir negatīvi; atkārto, ka pozitīvu patvēruma lēmumu savstarpēja atzīšana ir loģisks solis ceļā uz pareizu LESD 78. panta 2. punkta a) apakšpunkta īstenošanu, kurā aicināts izveidot vienotu patvēruma statusu, kas būtu derīgs visā Savienībā;

Pagaidu aizsardzības direktīva

40.  norāda, ka masveida pieplūduma gadījumā Komisija pēc savas iniciatīvas vai pēc dalībvalsts pieprasījuma var ierosināt izmantot Padomes Direktīvu 2001/55/EK par pagaidu aizsardzību (Pagaidu aizsardzības direktīva)(15); norāda, ka tās izmantošanai vajadzīgs Padomes lēmums, kas pieņemts ar kvalificētu balsu vairākumu; norāda, ka šo direktīvu vajadzētu izmantot gadījumos, kad pastāv risks, ka Savienības patvēruma sistēma nespēs tikt galā ar pārvietoto personu masveida pieplūdumu vai nenovēršamu masveida pieplūdumu; taču uzsver, ka Pagaidu aizsardzības direktīva kopš tās pieņemšanas 2001. gadā vēl ne reizi nav izmantota;

41.  norāda, ka Pagaidu aizsardzības direktīva paredz arī iespēju evakuēt pārvietotās personas no trešām valstīm un ka šādā evakuācijā būtu iespējams sadarbībā ar UNHCR izmantot humanitāros koridorus un dalībvalstīm būtu pienākums attiecīgā gadījumā nodrošināt visas iespējas saņemt vīzu;

42.  uzskata, ka dažās priekšposteņa dalībvalstīs patvēruma sistēmas nepārprotami jau ir pārslogotas un ka būtu bijusi jāizmanto Pagaidu aizsardzības direktīva, kā tajā pašā jau paredzēts; jebkurā gadījumā aicina minētās direktīvas pārskatīšanas procesā izstrādāt skaidru jēdziena “masveida pieplūdums” definīciju; zina, ka šāda Pagaidu aizsardzības direktīvas pārskatīšana varētu notikt Dublinas sistēmas pārskatīšanas ietvaros;

Integrācija

43.   norāda, ka visu sabiedrības dalībnieku līdzdalība ir ārkārtīgi svarīga, un tādēļ ierosina stiprināt paraugprakses apmaiņu integrācijas jomā, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu kompetenci attiecībā un integrācijas pasākumiem; uzsver, ka ar integrācijas pasākumiem, kas paredzēti tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzturas likumīgi, būtu jāveicina viņu iekļaušana, nevis izolācija; norāda, ka vietējām un reģionālām iestādēm, tostarp pilsētām, ir svarīga nozīme integrācijas procesā;

44.  uzsver, ka uzņēmējām dalībvalstīm ir jāsniedz bēgļiem atbalsts un iespējas integrēties un veidot dzīvi jaunajā sabiedrībā; norāda, ka obligāti būtu jānodrošina izmitināšana, rakstpratības un valodu kursi, starpkultūru dialogs, izglītošana un profesionālā apmācība, kā arī efektīva piekļuve sabiedrības demokrātiskajām struktūrām, kā paredzēts Kvalifikāciju direktīvā(16); norāda, ka bēgļiem — tāpat kā Savienības iedzīvotājiem — vajadzētu būt gan tiesībām, gan pienākumiem uzņemošajās dalībvalstīs; tādēļ uzsver, ka integrācija ir divpusējs process un ka neatņemamai integrācijas procesa sastāvdaļai jābūt Savienības pamatvērtību ievērošanai un bēgļu pamattiesību ievērošanai;

45.  atgādina, ka saskaņā ar Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 15. pantu dalībvalstis paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem ļauj iesaistīties darba tirgū, ar nosacījumu, ka šāda iesaistīšanās ir efektīva un atbilst panta 1. punktā noteiktajam termiņam; saprot, ka saskaņā ar 15. panta 2. punktu sakarā ar darba tirgus politiku dalībvalstis var dot priekšroku Savienības pilsoņiem un to valstu valstspiederīgajiem, kuras ir Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu puses, un attiecīgajā valstī likumīgi dzīvojošiem trešo valstu valstspiederīgajiem;

46.  uzskata, ka, ja personai, kurai Savienībā piešķirta starptautiskā aizsardzība, ir izteikts darba piedāvājums dalībvalstī, kas nav tā, kurā šai personai piešķirta starptautiskā aizsardzība, būtu jādod tai iespēja šādu piedāvājumu izmantot;

47.  atkārtoti apstiprina, ka praktisks veids, kā nodrošināt labāku integrācijas iespēju trešo valstu valstspiederīgajiem, kas jau ir Savienībā, būtu labāka ārvalstī iegūtas kvalifikācijas atzīšana, un aicina Komisiju šajā sakarā nākt klajā ar attiecīgiem priekšlikumiem;

48.  mudina, sadarbojoties ar dalībvalstu un vietējām iestādēm un pamatojoties uz to paraugpraksi, īstenot privātas un kopienas integrācijas programmas tām personām, kas apstiprinātas pārmitināšanai;

Ģimenes vienotība

49.  mudina dalībvalstis censties noturēt kopā ģimenes: tas ilgtermiņā uzlabos integrācijas izredzes, jo galveno uzmanību varēs veltīt jaunas dzīves veidošanai, nevis bažām par joprojām nedrošībā esošiem ģimenes locekļiem;

50.  uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāpārvar visi juridiskie un praktiskie šķēršļi, lai ātrāk pieņemtu lēmumus par ģimeņu atkalapvienošanos;

51.  norāda, ka, kamēr Dublinas regula nav pašos pamatos pārstrādāta, dalībvalstīm ir svarīgi labāk izmantot diskrecionālās klauzulas, lai ievērotu ģimenes vienotības principu;

Bērni

52.  uzsver, ka bērni, kas ierodas Savienībā, atrodas neaizsargātā stāvoklī, un atgādina, ka ikvienam bērnam ir tiesības, lai pret viņu pirmām kārtām izturas kā pret bērnu; aicina dalībvalstis pilnībā piemērot KEPS īpašos noteikumus par nepavadītiem nepilngadīgajiem, tostarp nodrošinot viņiem pieejamu juridisko palīdzību, aizbildniecību, veselības aprūpi, izmitināšanu un izglītību, tiesības sazināties valodā, kuru tie saprot, un veikt pārrunas ar atbilstoši apmācītām amatpersonām; atkārto, ka dalībvalstīm nevajadzētu aizturēt bērnus, pamatojoties uz to, ka viņi ir migranti;

53.  atgādina, ka atbalsta, informācijas un aizsardzības nodrošināšanas jomu vajadzētu paplašināt, piemērojot to arī nepavadītiem un nošķirtiem bērniem, ņemot vērā viņu intereses, un ka nepavadīto un nošķirto bērnu iesniegtie pieteikumi par ģimeņu atkalapvienošanos būtu jāizskata ātrāk;

54.  norāda, ka efektīvai aizbildnībai un bērniem piemērotai aizsardzības sistēmai ir izšķirīga nozīme, lai novērstu bērnu, kas palikuši bez vecāku aprūpes, ļaunprātīgu izmantošanu, nevērību pret viņiem un ekspluatāciju; uzsver, ka ir svarīgi noteikt Savienības pamatnostādnes attiecībā uz aizbildnības sistēmu, kuras mērķis ir nodrošināt pienācīgu atbalstu un aizsardzību, un nodrošināt, ka attieksme pret bērniem no ārvalstīm ir tāda pati kā pret vietējiem bērniem;

55.  uzskata, ka vecuma noteikšana jāveic iespējami neinvazīvā, daudzdisciplinārā un drošā veidā, ievērojot bērna fizisko integritāti un cilvēka cieņu, īpašu uzmanību pievēršot meitenēm, un to vajadzētu veikt neatkarīgiem un kvalificētiem profesionāļiem un ekspertiem;

56.  aicina dalībvalstis vākt neapkopotus datus par bēgļu un migrantu bērnu stāvokli, lai uzlabotu attiecīgo sistēmu spēju integrēt bēgļu un migrantu bērnus;

Atgriešana

57.  saprot, ka to personu droša atgriešana, kuras pēc to patvēruma pieteikumu individuālas izskatīšanas atzītas par neatbilstīgām aizsardzības saņemšanai Savienībā, ir jāveic pareizas KEPS īstenošanas ietvaros;

58.  atzīst, ka ir jāuzlabo Savienības atpakaļatgriešanas sistēmas efektivitāte, ņemot vērā to, ka 2014. gadā faktiski tika nogādāti atpakaļ 36 % to trešo valstu valstspiederīgo, kuriem bija uzdots atstāt Savienību;

59.  uzskata, ka nolūkā palielināt atpakaļuzņemšanas efektivitāti un nodrošināt atgriešanas gadījumu saskaņotību Eiropas līmenī, vajadzēs pieņemt jaunus ES atpakaļuzņemšanas nolīgumus, kam būtu jāpiešķir priekšrocība salīdzinājumā ar divpusējiem nolīgumiem, kas noslēgti starp dalībvalstīm un trešām valstīm;

60.  uzskata, ka migrantu atgriešana būtu jāveic tikai droši, pilnībā ievērojot attiecīgo migrantu pamattiesības un procesuālās tiesības un tikai tad, ja atgriešanas mērķa valsts viņiem ir droša; šajā sakarā atkārto, ka par prioritāti būtu jānosaka brīvprātīga atgriešanās, nevis piespiedu atgriešana;

61.  uzskata, ka jebkādi dalībvalstu mēģinājumi sūtīt atpakaļ migrantus, kuriem nav dota iespēja iesniegt patvēruma pieteikumu, ir pretrunā Savienības tiesību aktiem un starptautiskajām tiesībām un ka Komisijai būtu jāveic attiecīgi pasākumi pret ikvienu dalībvalsti, kas to mēģina darīt;

Drošu izcelsmes valstu saraksts

62.  pieņem zināšanai nesen izvirzīto Komisijas priekšlikumu par Savienības kopējo drošu izcelsmes valstu sarakstu, ar ko groza Patvēruma procedūru direktīvu(17); norāda, ka, ja šāds saraksts dalībvalstīm kļūtu obligāts, tas principā varētu būt svarīgs instruments, ar ko uzlabot patvēruma procesu, tostarp atgriešanu;

63.  pauž nožēlu par to, ka pašlaik dalībvalstis piemēro atšķirīgus sarakstus, kuros iekļautas atšķirīgas drošās valstis, tādējādi kavējot vienādu piemērošanu un sekmējot tālāku pārvietošanos;

64.  jebkurā gadījumā uzsver, ka neviens drošu izcelsmes valstu saraksts nedrīkstētu apdraudēt principu, ka ikvienai personai ir tiesības uz atbilstīgu starptautiskās aizsardzības pieteikuma individuālu izskatīšanu;

Pārkāpuma procedūras

65.  norāda, ka Komisijai papildus 34 jau darba kārtībā esošām lietām 2015. gada septembrī bija jāpieņem 40 ar KEPS īstenošanu saistīti pārkāpuma lēmumi attiecībā uz 19 dalībvalstīm; atkārto, ka Parlaments būtu pilnībā jāinformē par procedūrām, ko Komisija sāk pret dalībvalstīm, kuras nav īstenojušas vispār vai nav īstenojušas pareizi Savienības tiesību aktus šajā jomā;

66.  vēlreiz uzsver, cik svarīgi ir dalībvalstīm pildīt savas saistības un īstenot Savienības tiesību aktus, kad par tiem panākta vienošanās un tie ir pieņemti;

67.  norāda, ka pienācīgi novērtēt konkrētu KEPS elementu priekšrocības un trūkumus nav iespējams, jo daudzas dalībvalstis vēl nav pilnībā īstenojušas attiecīgos tiesību aktus;

Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO)

68.  iesaka EASO ilgtermiņā pārveidot par centrālu KEPS koordinatoru, lai garantētu šīs sistēmas noteikumu vienotu piemērošanu; atkārto, ka, KEPS kļūstot par īstu Eiropas sistēmu, jo īpaši ņemot vērā Dublinas III regulas pārskatīšanu, EASO no dalībvalstu ekspertu grupas jāpārtop par pilnvērtīgu Savienības aģentūru, kas sniegtu operatīvo atbalstu dalībvalstīm un uz ārējām robežām; šajā sakarā uzsver, ka tam īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā jāpiešķir vajadzīgais finansējums un cilvēkresursi;

69.  norāda, ka EASO 2015. gada budžets pārcelšanai, pārmitināšanai un ārējai dimensijai bija tikai EUR 30 000; atkārto, ka šo ļoti nelielo budžetu nevar uztvert nopietni, ņemot vērā pašreizējos notikumus Vidusjūras reģionā un daudzās atsauces uz EASO pārcelšanas lēmumos; atgādina, ka īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā nepieciešams ievērojami palielināt EASO budžetu, cilvēkresursus un summas, ko tā piešķir pārcelšanai un pārmitināšanai;

Frontex un ierosinātā jaunā Eiropas robežu un krasta apsardze

70.  pieņem zināšanai darbu, ko pēdējā laikā uzņēmusies Frontex, palīdzēdama jūrā briesmās nonākušiem kuģiem un cilvēkiem, un atzīst, ka ar kopīgajām operācijām Poseidon un Triton tā ir palīdzējusi Vidusjūras reģionā glābt daudzas dzīvības;

71.  zina, ka ar nesen ierosināto Eiropas robežu un krasta apsardzi ir iecerēts aizstāt Frontex un nodrošināt integrētu Eiropas robežu pārvaldību uz ārējām robežām, lai efektīvi kontrolētu migrāciju un panāktu augstu Savienības iekšējās drošības līmeni, tajā pašā laikā saglabājot Savienībā personu brīvu pārvietošanos; norāda, ka atbilstoši Līgumiem un to protokoliem dalībvalstis, kas ir parakstījušas Šengenas nolīgumus, bet vēl nav Šengenas zonas dalībnieces bez iekšējās robežkontroles, var piedalīties un/vai gūt labumu no visām jaunajā priekšlikumā paredzētajām darbībām;

72.  gaida sarunas par šo priekšlikumu gan likumdevējās iestādēs, gan starp tām atbilstoši parastajai likumdošanas procedūrai, kā paredzēts LESD 294. pantā;

Par Šengenas zonu un ārējo robežu pārvaldību un drošību

73.  atgādina, ka kopš Šengenas zonas izveides Savienība ir teritorija bez iekšējām robežām, ka Šengenas zonas dalībvalstis ir izstrādājušas pakāpenisku kopīgu politiku attiecībā uz Šengenas zonas ārējām robežām un ka šādas sistēmas iekšējā loģika vienmēr ir paredzējusi, ka iekšējās robežkontroles atcelšanai ir jāiet roku rokā ar kompensējošiem pasākumiem, kas stiprinātu Šengenas zonas ārējās robežas un informācijas apmaiņu Šengenas informācijas sistēmā (SIS);

74.  atzīst, ka Šengenas zonas integritāte un iekšējās robežkontroles atcelšana ir atkarīga no tā, vai ir efektīva ārējo robežu pārvaldība, visas dalībvalstis ārējām robežām piemēro augstus kopīgus standartus un efektīvi apmainās ar informāciju;

75.  atzīst, ka Savienībai ir jānostiprina ārējo robežu aizsardzība un jāpilnveido KEPS un ka ir vajadzīgi pasākumi, kas uzlabotu Šengenas zonas spēju risināt jaunas grūtības, ar kurām saskaras Eiropa, un saglabāt drošības un personu brīvas pārvietošanās pamatprincipus;

76.  norāda, ka piekļuvi Šengenas zonas teritorijai parasti kontrolē uz ārējās robežas saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksu un ka turklāt daudzu trešo valstu pilsoņiem ieceļošanai Šengenas zonā vajadzīga vīza;

77.  atkārto UNHCR pausto, ka cilvēktiesību un starptautisko saistību ievērošanu iespējams nodrošināt vien tad, ja darbības procedūras un plāni šīs saistības iemieso praktiskās, skaidrās vadlīnijās robežpersonālam, tostarp uz sauszemes, jūras un gaisa robežām; norāda, ka jāturpina Savienības civilās aizsardzības mehānisma pastiprināšana, lai reaģētu uz notikumiem, kuriem ir plaša ietekme un kuri skar lielu skaitu dalībvalstu;

78.  vēlreiz uzsver, ka, ciktāl runa ir tieši par tiesību aktiem patvēruma un migrācijas jomā, tiesību akti par iekšējām un ārējām robežām var būt efektīvi vien tad, ja Savienības līmenī pieņemtos pasākumus dalībvalstis īsteno pareizi; uzsver, ka ir būtiski, lai dalībvalstis pēc pastiprināta spiediena labāk īstenotu pasākumus pie ārējām robežām, un ka tas zināmā mērā mazinās iedzīvotāju bažas par drošību;

79.  pieņem zināšanai, ka Komisija 2015. gada 15. decembrī nāca klajā ar priekšlikumu mērķtiecīgi pārskatīt Šengenas Robežu kodeksu, ierosinot ieviest sistemātisku visu Savienības valstspiederīgo (ne tikai trešo valstu valstspiederīgo) pārbaudi attiecīgajās datubāzēs uz Šengenas zonas ārējām robežām;

80.  uzskata, ka Šengenas zonas izveide ir viens no lielākajiem Eiropas integrācijas sasniegumiem; norāda, ka konflikts Sīrijā un konflikti citviet reģionā ir izraisījuši ārkārtīgi lielu bēgļu un migrantu pieplūdumu Savienībā, kas savukārt ir atklājis trūkumus dažu Savienības ārējo robežu posmu darbībā; pauž bažas par to, ka dažas dalībvalstis uz to ir reaģējušas, vēloties slēgt savas iekšējās robežas vai ieviest pagaidu robežkontroli, tādējādi apšaubot Šengenas zonas pienācīgu darbību;

Karstie punkti

81.  atgādina, ka “karsto punktu pieeja”, ko Komisija izklāstījusi savā Eiropas programmā migrācijas jomā, paredz, ka Robežu aģentūra, EASO, Eiropols un Eurojust sniedz operatīvu palīdzību dalībvalstīm saskaņā ar savām attiecīgajām pilnvarām;

82.  šajā sakarā norāda, ka Savienības aģentūrām vajadzīgi nepieciešamie resursi, kas tām ļautu pildīt savus uzdevumus; uzstāj, ka Savienības aģentūrām un dalībvalstīm ir pilnībā jāinformē Parlaments par karstajos punktos veikto darbu;

83.  norāda, ka abi pārcelšanas lēmumi paredz sniegt operatīvo atbalstu Itālijai un Grieķijai karstajos punktos, lai palīdzētu tām pārbaudīt migrantus, kad viņi pirmoreiz ierodas, reģistrēt viņu starptautiskās aizsardzības pieteikumus, sniegt pieteikuma iesniedzējiem informāciju par pārcelšanu, atgriešanas operāciju organizāciju tiem, kas nav pieteikušies uz starptautisko aizsardzību un nav arī nekādi citādi tiesīgi palikt, vai tiem, kuru pieteikumi noraidīti, un atvieglot visus pašas pārcelšanas procedūras posmus;

84.  aicina karstos punktus izveidot iespējami drīz, lai minētajām dalībvalstīm sniegtu konkrētu operatīvo palīdzību; prasa piešķirt tehniskos un finanšu resursus un atbalstīt pirmās ierašanās dalībvalstis, piemēram, Itāliju un Grieķiju, lai nodrošinātu visu Savienībā ieradušos migrantu ātru un efektīvu reģistrāciju un nodošanu kompetentajām iestādēm, pilnībā ievērojot viņu pamattiesības; uzskata, ka ātrs un efektīvs Savienības atbalsts dalībvalstīm un šāda atbalsta pieņemšana ir svarīgs savstarpējās uzticēšanās aspekts;

85.  atzīst, ka viens no karsto punktu galvenajiem uzdevumiem ir dot iespēju Savienībai ātri piešķirt aizsardzību un humāno palīdzību tiem, kam tā ir vajadzīga; uzsver, ka ir īpaši jāparūpējas, lai karstajos punktos migrantu kategorizēšana tiktu veikta, pilnībā ievērojot visu migrantu tiesības; taču atzīst, ka pareizai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju identifikācijai punktā, kur tie pirmo reizi ierodas Savienībā, vajadzētu atvieglot reformētas KEPS vispārējo darbību;

Ar migrāciju saistītās krimināltiesības

86.  norāda, ka Komisija savā rīcības plānā pret kontrabandu min, ka tā apsver pārskatīt Padomes Direktīvu 2004/81/EK par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm;

87.  uzskata, ka šāda pārskatīšana ir nepieciešama un tajā būtu jāapsver iespēja ieviest sistēmu, kas ļautu cilvēku tirdzniecības un noziedzīgas kontrabandas upuriem iesaistīties un palīdzēt efektīvā cilvēku tirgotāju un kontrabandistu kriminālvajāšanā, nebaidoties paši tikt tai pakļauti;

88.  pieņem zināšanai, ka Komisija apsver pārskatīt Padomes Direktīvu 2002/90/EK, ar ko definē neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu; uzskata, ka neviens, kas sniedz dažādu veidu humāno palīdzību tiem, kuriem tā ir vajadzīga, nebūtu jāuzskata par krimināli sodāmu un ka šis princips būtu jāatspoguļo ES tiesību aktos;

89.  uzsver, ka vēl viens izšķirīgi svarīgs solis ceļā uz noziedzīgu kontrabandas un cilvēku tirdzniecības tīklu likvidēšanu ir prioritātes piešķiršana finanšu izmeklēšanai, jo, lai šo noziedzīgos tīklus vājinātu un galu galā likvidētu, ir būtiski izsekot un konfiscēt to peļņu; šajā sakarā aicina dalībvalstis ātri un efektīvi transponēt ceturto direktīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu;

90.  atgādina, ka nolūkā nodrošināt kriminālizmeklēšanas efektivitāti būtiski ir apmācīt praktiķus, lai iesaistītās personas pilnībā izprastu parādību, ko mēģina apkarot, un prastu to atpazīt jau agrīnā posmā;

Sadarbība ar trešām valstīm

91.  norāda, ka būtu jāpilnveido vispārējās pieejas migrācijai un mobilitātei (GAMM) patvēruma un starptautiskās aizsardzības pīlārs, vairāk iesaistot trešās valstis; norāda, ka pašreizējā darbība šajā jomā, ko veic saskaņā ar reģionālajām aizsardzības programmām (RPP) un reģionālajām attīstības un aizsardzības programmām (RDPP), ir vērsta uz spēju veidošanu nolūkā apkarot noziedzīgus kontrabandas un cilvēku tirdzniecības tīklus trešās izcelsmes un tranzīta valstīs; tajā pašā laikā norāda, ka pārmitināšanas komponents šajās programmās joprojām ir vājš; uzskata, ka spēju veidošanas centieni un pārmitināšanas darbības būtu jāintensificē un jāveic sadarbībā ar trešām valstīm, kas uzņēmušas ļoti daudz bēgļu;

92.  atzīst, ka pamatinstruments, kas nosaka Savienības ārpolitikas mērķus migrācijas, patvēruma un robežu jomā, ir GAMM; pieņem zināšanai, ka minētā pieeja ietver dažādus instrumentus, tostarp reģionālus dialogus, divpusējus dialogus, mobilitātes partnerības, kopīgas programmas migrācijas un mobilitātes jomā, atpakaļuzņemšanas nolīgumus, nolīgumus par vīzu atvieglotu izsniegšanu, nolīgumus par atbrīvojumu no vīzu prasības, RPP un RDPP;

93.  saprot, ka ārējai dimensijai vajadzētu būt vērstai uz sadarbību ar trešām valstīm, mēģinot novērst pamatcēloņus, kas izraisa neatbilstīgas plūsmas uz Eiropu, un risināt pašu plūsmu problēmu; zina, ka joprojām uzmanības centrā vajadzētu būt partnerībai un sadarbībai ar galvenajās izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīm, izmantojot, piemēram, Hartūmas procesu un Rabātas procesu, Āfrikas un ES migrācijas un mobilitātes dialogu, Budapeštas procesu un Prāgas procesu;

94.  norāda, ka ES un tās dalībvalstu atbalstam trešo valstu tiesībaizsardzības iestādēm jābūt selektīvam, ņemot vērā informāciju par šo iestāžu pieļautiem migrantu cilvēktiesību pārkāpumiem;

95.  iesaka sadarbību ar trešām valstīm papildināt ar izvērtējumu par šo valstu patvēruma sistēmām, atbalstu bēgļiem un spēju un gatavību cīnīties pret cilvēku tirdzniecību un noziedzīgo kontrabandu šajās valstīs un caur tām;

96.  aicina Savienību palīdzēt trešām valstīm pilnveidot savas patvēruma sistēmas un integrācijas stratēģijas, lai trešo valstu valstspiederīgie, kam vajadzīga starptautiskā aizsardzība, varētu vērsties pēc aizsardzības šajās valstīs; uzskata, ka Savienībai ir jāpieņem visām pusēm izdevīga pieeja sadarbībai ar trešām valstīm, proti, pieeja, kas nāktu par labu Savienībai, attiecīgajai trešajai valstij un bēgļiem un migrantiem šajā trešajā valstī;

97.  atgādina, ka Savienība ir pastiprinājusi ārējo sadarbību ar trešām valstīm migrācijas un patvēruma jomā, lai pienācīgi reaģētu uz tagadējo bēgļu krīzi, un ir sākusi tādas jaunas sadarbības iniciatīvas kā, piemēram, ES un Turcijas kopīgais rīcības plāns; šajā sakarā uzsver, ka visām pusēm ir jāpilda no kopīgā rīcības plāna izrietošās saistības, tostarp jārisina pamatcēloņi, kas izraisa sīriešu masveida pieplūdumu, jāpastiprina sadarbība nolūkā palīdzēt sīriešiem, kuriem piešķirta pagaidu aizsardzība, un attiecīgajām uzņēmējām kopienām Turcijā, kā arī Turcijai, lai tā varētu izpildīt savas saistības novērst neatbilstīgas migrācijas plūsmas no savas teritorijas uz Savienību;

Informētības veicināšanas kampaņas

98.  norāda, ka daudzas kontrabandas ceļā vestās personas ir zināmā līmenī informētas par riskiem, ar ko tās saskarsies potenciāli bīstamajā ceļā uz Eiropu, tomēr tik un tā izlemj doties ceļā, jo uzskata, ka riski, ar ko tās saskartos, ja neemigrētu, būtu lielāki;

99.  atzinīgi vērtē to, ka rīcības plāns pret kontrabandu sasaista jaunu informētības veicināšanas kampaņu sākšanu ar esošo kampaņu novērtēšanu; iesaka visās šādās informētības veicināšanas kampaņās sniegt informāciju par kritērijiem, ko izmanto, lai noteiktu aizsardzības statusu Savienībā, jo šāda informācija varētu no došanās ceļā atturēt daļu migrantu, kas riskē doties bīstamā ceļā, lai beigās vienkārši tiktu atgriezti atpakaļ, jo nesaņemtu aizsardzību;

Pamatcēloņu novēršana

100.  atkārtoti apstiprina, ka Savienībai ir jāpieņem ilgtermiņa stratēģija, lai palīdzētu ierobežot virzītājfaktorus trešās valstīs (konfliktus, vajāšanu, etnisko tīrīšanu, vispārēju vardarbību vai citus faktorus, piemēram, galēju nabadzību, klimata pārmaiņas vai dabas katastrofas), kas cilvēkiem liek nonākt noziedzīgos kontrabandas tīklos, kurus viņi uzskata par vienīgo iespēju nokļūt Savienībā;

101.  atgādina, ka arī ANO īpašais referents migrantu cilvēktiesību jautājumos ir aicinājis Savienību atvērt likumīgas migrācijas kanālus, lai migranti varētu izmantot oficiālas ieceļošanas un izceļošanas iespējas, nevis paļautos uz noziedzīgiem kontrabandas tīkliem;

102.  uzsver, ka ar preventīviem pasākumiem vien nepietiek, lai kontrolētu patlaban notiekošo migrāciju, kā liecina nesenais Savienībā ieradušos bēgļu skaita pieaugums;

103.  saprot, ka ilgtermiņā ir vajadzīgs lielāks stimuls risināt ģeopolitiskos jautājumus, kas ietekmē migrācijas pamatcēloņus, jo karadarbības, nabadzības, korupcijas, bada un iespēju trūkuma dēļ cilvēki arī turpmāk būs spiesti bēgt uz Eiropu, ja vien Savienība nemeklēs iespējas palīdzēt atjaunot attiecīgās valstis; norāda, ka līdz ar to Komisijai un dalībvalstīm jāparedz finansējums, ar ko palīdzēt veidot spējas trešās valstīs, piemēram, veicinot ieguldījumus un izglītību, stiprinot un pilnveidojot patvēruma sistēmas, palīdzot labāk pārvaldīt robežas, kā arī stiprinot tiesību un tiesu sistēmu;

Finansējums trešām valstīm

104.  norāda, ka galvenais trešo valstu finansēšanas instruments ir attīstības sadarbības instruments (ASI), kas ietver vienīgo Savienības globālo tematisko finansēšanas mehānismu migrācijas jomā Vispārēju sabiedrisko labumu un problēmu programmas ietvaros, ko pārvalda Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorāts (DEVCO ĢD); turklāt norāda, ka, tāpat kā gadījumā ar finansējumu, ko tieši piešķir dalībvalstīm, arī ASI pārvaldībā ir iesaistīti citi Komisijas ģenerāldirektorāti un citas Savienības struktūras, un tādējādi Savienības palīdzību kaimiņvalstīm sniedz Kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu ĢD, izmantojot Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu; humāno palīdzību sniedz Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ĢD (ECHO); Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) pārvalda Stabilitātes un miera veicināšanas instrumentu; atgādina, ka ārējā finansējuma jomā ir jauna ieinteresētā persona, jo abiem fondiem, ko pārvalda Migrācijas un iekšlietu ĢD (HOME), proti, AMIF un ISF, ir arī ārējā dimensija;

105.  atzinīgi vērtē nesen izveidoto Ārkārtas trasta fondu Āfrikai un to, ka fondam atvēlēti EUR 1,8 miljardi, kas papildinās finansējumu trešām valstīm; aicina dalībvalstis turpināt piešķirt fondam līdzekļus;

106.  iesaka saskaņā ar GAMM četrus tematiskos pīlārus, kas vērsti uz i) likumīgu migrāciju un mobilitāti, ii) neatbilstīgu migrāciju un cilvēku tirdzniecību, iii) starptautisko aizsardzību un iv) migrācijas ietekmi uz attīstību, Savienības ārpolitikā un finansējuma piešķiršanā uzskatīt par vienlīdz svarīgiem;

Finansējuma pārredzamība

107.  norāda, ka Savienības migrācijas un patvēruma politika tiek īstenota, izmantojot dažādus politikas instrumentus, un katram no tiem ir atšķirīgi mērķi, kuri ne vienmēr ir savstarpēji saistīti, un ka dažādo iesaistīto dalībnieku starpā īstenotā finansējuma koordinēšana ir nepietiekama; norāda, ka budžeta pozīciju un atbildības sadrumstalotības dēļ ir izveidojusies pārvaldības struktūra, kas var apgrūtināt visaptveroša pārskata sagatavošanu par to, kā piešķir un galu galā izlieto finansējumu no dažādiem fondiem; turklāt norāda, ka šādas sadrumstalotības dēļ ir grūtāk kvantificēt kopējo finansējuma apmēru, ko Savienība izlieto migrācijas politikai;

108.  uzskata, ka šāds visaptverošs pārskats par Savienības finansējumu migrācijas jomā gan Savienībā, gan ārpus tās ir vajadzīgs, jo šāda pārskata neesamība nepārprotami ierobežo pārredzamību un pareizu politikas veidošanu; šajā sakarā norāda, ka viena iespēja būtu izveidot tīmekļa vietni ar datubāzi, kas ietvertu visus Savienības finansētos projektus, kuri saistīti ar migrācijas politiku; uzsver, ka pārredzamības nepieciešamība attiecas arī uz budžeta pozīcijām, jo ir jānodrošina, ka visiem Savienības migrācijas politikas mērķiem ir pienācīgs finansējums;

109.  atgādina, ka ES migrācijas fondu pozitīvā ietekme ir atkarīga no valsts un Savienības līmeņa procesiem, kas paredzēti, lai nodrošinātu pārredzamību, efektīvu uzraudzību un pārskatatbildību; uzskata, ka būtu jāpievēršas jautājumam par to, kā panākt, lai uzraudzīšana un novērtēšana būtu pastāvīgi, nevis tikai ex-post procesi, un kā šajā saistībā stiprināt Revīzijas palātas funkcijas; norāda, ka būtu jāievieš kvalitatīvi un kvantitatīvi rādītāji, kam jābūt salīdzināmiem, lai mērītu ES fondu ietekmi un palīdzētu novērtēt, vai šie fondi ir sasnieguši savu mērķi;

Papildu finansējums migrācijas jomā

110.  atzinīgi vērtē to, ka Savienības 2016. gada budžetā paredzēts papildu finansējums, lai sāktu risināt tagadējo migrācijas problēmu; norāda, ka lielākā daļa jaunā finansējuma ir daudzgadu finanšu shēmas (DFS) 2014.–2020. gadam finansējums, kas pārnests uz agrāku posmu, un līdz ar to Savienība pašlaik tērē līdzekļus, ko bija iecerēts tērēt vēlāk;

111.  piekrīt, ka, lai gan nesen iesniegtie budžeta priekšlikumi un papildu finansējums, kas paredzēts Savienības 2016. gada budžetā, tostarp elastības instrumenta izmantošana, būtu vērtējami atzinīgi, joprojām pastāv bažas par vidēja termiņa un ilgtermiņa finansējumu; pauž bažas par to, ka līdzās 2016. gadam ierosinātajam summu palielinājumam AMIF budžeta pozīcijās nav ierosināts pārskatīt kopējos resursus, kas pieejami no šā fonda 2014.–2020. gada finansēšanas periodā; saprot, ka, ja netiks veiktas izmaiņas, AMIF finansējums tiks izlietots ilgu laiku pirms 2020. gada;

112.  mudina dalībvalstis pilnībā izmantot iespējas, ko dod fondi, kuri nav tieši saistīti ar migrācijas politiku, bet kurus var izmantot, lai finansētu darbību šajā jomā (piemēram, integrācijas darbības), piemēram, līdzekļus, ko piešķir Eiropas Sociālais fonds, Eiropas atbalsta fonds vistrūcīgākajām personām, “Apvārsnis 2020”, Eiropas Reģionālās attīstības fonds un programma “Tiesības un pilsoņi”;

113.  iesaka DFS pārskatīšanā, kas plānota 2016. gada beigās, paredzēt ievērojamus papildu resursus Savienības budžeta 3. izdevumu kategorijā “Pilsoniskums, brīvība, drošība un tiesiskums”, lai, ņemot vērā migrācijas tendences un ar tām saistītās finanšu prasības, Savienības un dalībvalstu patvēruma, migrācijas un integrācijas politikai būtu pieejams pienācīgs finansējums;

Pilsoniskās sabiedrības iesaiste

114.  norāda, ka darbības finansējuma nodrošināšana ir būtiska NVO problēma, jo lielākā daļa finansējuma ir saistīta ar projektiem; apstiprina, ka būtu jāatbalsta brīvprātīgās un pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas, kuru mērķis ir sniegt palīdzību migrantiem, un, ja iespējams, šādas iniciatīvas būtu jāfinansē Komisijai un dalībvalstīm; aicina dalībvalstis un Komisiju, kad nepieciešams un iespējams, finansēt projektus, ko pārvalda pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuras darbojas migrācijas, integrācijas un patvēruma jomā;

115.  atkārto, ka saskaņā ar AMIF noteikto partnerības principu jānodrošina pilsoniskās sabiedrības iesaiste Savienības darbību un dalībvalstu programmu izstrādē; ierosina Savienības līmenī apsvērt iespēju rīkot regulāras apspriedes starp Komisiju un attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras darbojas ar migrācijas, patvēruma un integrācijas jautājumiem;

Demogrāfiskās tendences

116.  norāda, ka, pirms 2015. gadā palielinājās migrācijas plūsmas uz Savienību, saskaņā ar ESAO un Komisijas 2014. gada pētījumu 2013.–2020. gadā Savienības darbspējīgo iedzīvotāju skaits (vecumā no 15 līdz 64 gadiem) samazināsies par 7,5 miljoniem, un ka, ja no šīm prognozēm atskaitītu neto migrāciju, samazinājums būtu vēl lielāks, proti, darbspējīgu iedzīvotāju skaits samazinātos par 11,7 miljoniem;

117.  taču norāda, ka 2015. gada novembrī jauniešu bezdarba līmenis visās dalībvalstīs kopā bija 20 %;

118.  turklāt norāda, ka saskaņā ar Eurostat prognozēm 65 gadus sasniegušo cilvēku īpatsvars attiecībā pret cilvēkiem vecumā no 15 līdz 64 gadiem palielināsies no 27,5% 2013. gada sākumā līdz gandrīz 50 % 2050. gadā; norāda, ka līdz ar to pašreizējo situāciju, kurā uz vienu 65 gadus sasniegušu personu ir četras darbspējīga vecuma personas, nomainīs situācija, kurā uz vienu 65 gadus sasniegušu personu būs tikai divas darbspējīga vecuma personas;

Likumīga darbaspēka migrācija

119.  norāda, ka likumīgas migrācijas pārvaldības juridiskais pamats Savienības līmenī ir noteikts LESD 79. pantā;

120.  zina, ka 79. panta 5. punkts skaidri saglabā dalībvalstu tiesības noteikt uzņemšanas apjomu trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri to teritorijā ierodas no trešām valstīm, lai meklētu darbu;

121.  norāda, ka stratēģijā “Eiropa 2020” ir noteikts, ka nepieciešama visaptveroša darbaspēka migrācijas politika un ka jāpanāk migrantu labāka integrācija, lai sasniegtu Savienības mērķus attiecībā uz gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi;

122.  norāda, ka pašreizējais Savienības tiesiskais regulējums, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo piekļuvi darbam Savienībā, ir diezgan sadrumstalots, jo ir vērsts uz konkrētām darba ņēmēju kategorijām, nevis visu migrējošo darba ņēmēju visaptverošu reglamentēšanu;

123.  uzskata, ka Savienībai ilgtermiņā būs jāizstrādā vispārīgāki noteikumi par to trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanu, kuri vēlas atrast darbu Savienībā, lai novērstu Savienības darba tirgū apzinātos trūkumus;

Vajadzība pēc labākiem datiem

124.  aicina par priekšnosacījumu darba tirgus politikas izstrādei izvirzīt vispusīgu skatījumu uz darba tirgu Savienībā; norāda, ka tas ir nepieciešams, lai izstrādātu instrumentus, ar ko labāk apzināt un paredzēt Savienības darba tirgus nākotnes vajadzības; šajā sakarā ierosina esošos instrumentus, piemēram, tos, ko izstrādājis Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs (Cedefop) vai ESAO, uzlabot un varbūt pat apvienot, ņemot vērā starptautisko statistiku par potenciālo darbaspēka pieejamību no trešām valstīm, lai priekšstats par situāciju būtu precīzāks;

125.  uzskata, ka labāki dati un uzlaboti šādu datu analīzes instrumenti politikas veidotājiem var vien palīdzēt izstrādāt nākotnes darbaspēka migrācijas politiku un ka Savienībai un dalībvalstīm būtu jāapzina savu darba tirgu trūkumi, lai varētu aizpildīt darbvietas, kas citādi paliktu brīvas;

Darbaspēka ekspluatācija

126.  norāda, ka darbaspēka ekspluatācija var būt cilvēku tirdzniecības un kontrabandas sekas vai notikt pat bez šīm abām darbībām un ka rezultātā tos, kas ekspluatē neatbilstīgos migrantus dalībvalstīs, kurās šāda rīcība nav krimināli sodāma, nav iespējams sodīt;

127.  nosoda to, ka zemais atklāšanas un/vai kriminālvajāšanas risks darba devējiem, kuri ekspluatē neatbilstīgo migrantu darbaspēku, ir būtisks faktors darbaspēka ekspluatācijā, jo īpaši nozarēs, kuras šis risks ir vislielākais (lauksaimniecībā, būvniecībā, viesnīcu un restorānu, mājsaimniecībā nodarbinātu personu un aprūpes pakalpojumu nozarēs); lai izbeigtu šo nesodāmību, iesaka, pirmkārt, nodrošināt, ka darbaspēka smaga ekspluatācija vienmēr tiek uzskatīta par krimināli sodāmu un tiek pienācīgi sodīta saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un, otrkārt, palielināt darba inspekcijas šim riskam pakļautajās nozarēs;

128.  pieņem zināšanai to, ka pašlaik daudzas dalībvalstīs darbaspēka ekspluatācija ir atzīta par krimināli sodāmu vien tad, ja tā notiek cilvēku tirdzniecības veidā, un tas rada plašu pelēko zonu visos gadījumos, kad darbaspēka ekspluatatori nav bijuši iesaistīti cilvēku tirdzniecībā vai to nav iespējams pierādīt;

129.  atkārto, ka būtu pilnībā jāīsteno un pareizi jāpiemēro praksē visas īpašās procedūras sūdzību procedūras atvieglošanai, kuras paredzētas Direktīvā 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi (Direktīva par sankcijām pret darba devējiem); uzskata, ka ir nepieciešama labāka aizsardzība cilvēku tirdzniecības upuriem un Savienībā kontrabandas ceļā nokļuvušajām personām, kas sadarbojas un palīdz cilvēku tirgotāju un/vai kontrabandistu kriminālvajāšanā; turklāt ierosina atbalstīt Eiropas Uzņēmēju koalīcijas pret cilvēku tirdzniecību izveidi (kas apsvērta 2014. gada Stratēģijā cilvēku tirdzniecības izskaušanai), lai izstrādātu tādas nodrošināšanas ķēdes, kas neietver cilvēku tirdzniecību;

130.  uzskata, ka jebkurā gadījumā visiem centieniem izskaust darbaspēka ekspluatāciju vajadzīga divējāda pieeja: efektīvi jāveic ļaunprātīgu darba devēju kriminālvajāšana, vienlaikus aizsargājot cietušos no šādas ekspluatācijas;

Zilās kartes pārskatīšana

131.  atgādina, ka Komisija migrācijas programmā pauda ieceri pārskatīt Direktīvu par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos (Zilās kartes direktīva), īpašu uzmanību pievēršot jomai (kas varētu aptvert arī uzņēmējus, kuri vēlētos veikt investīcijas Eiropā) un ES iekšējās mobilitātes noteikumu uzlabošanai;

132.  atkārto, ka Komisijas īstenošanas ziņojumā par pašreizējo Zilās kartes direktīvu ir uzsvērti tas trūkumi, tostarp ļoti ierobežotais saskaņotības līmenis, kura cēlonis ir lielā rīcības brīvība, ko tā paredz dalībvalstīm, it īpaši dalībvalstu tiesības uz paralēlām nacionālajām shēmām;

133.  turklāt uzskata, ka ir skaidrs, ka direktīvai vajadzētu būt vērstai ne tikai uz augsti kvalificētām personām, bet arī uz mērķtiecīgi izraudzītām augstas kvalifikācijas profesijām, kurās, kā liecina pierādījumi, trūkst darbaspēka; papildus tam uzskata, ka zilās kartes pārskatīšanai vajadzētu būt gan vērienīgai, gan mērķtiecīgai un tās ietvaros būtu jāmēģina novērst esošās direktīvas nekonsekvences, īpaši attiecībā uz paralēlām nacionālajām shēmām; iesaka apdomāt jomas pārskatīšanu nolūkā iekļaut tos trešo valstu valstspiederīgos, kas varētu palīdzēt novērst Savienības darba tirgos apzinātos trūkumus;

o
o   o

134.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, EASO, Frontex, Eiropolam, Eurojust, FRA, eu-LISA, Eiropas Padomei, Reģionu komitejai un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0070.
(2) OV C 93, 9.3.2016., 165. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0176.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0317.
(5) http://www.consilium.europa.eu/lv/press/press-releases/2015/09/28-eunavfor/.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0105.
(7) Frontex vēstis, http://frontex.europa.eu/news/number-of-migrants-arriving-in-greece-dropped-by-half-in-november-cITv3V.
(8) IOM un UNICEF datu kopsavilkums: “Bērnu migrācija Eiropā”, http://www.iom.int/sites/default/files/press_release/file/IOM-UNICEF-Data-Brief-Refugee-and-Migrant-Crisis-in-Europe-30.11.15.pdf.
(9) EASO informatīvais izdevums, 2015. gada novembris–decembris, https://easo.europa.eu/wp-content/uploads/EASO-Newsletter-NOV-DEC_-20151.pdf.
(10) ES+ veido 28 ES dalībvalstis, Norvēģija un Šveice.
(11) UNHCR dati par Grieķiju, 2016. gada 7. marts.
(12) IOM, bez vēsts pazudušo migrantu projekts, http://missingmigrants.iom.int/.
(13) Padomes Lēmums (ES) 2015/1523 un Padomes Lēmums (ES) 2015/1601.
(14) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regula (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV L 180, 29.6.2013., 31. lpp.).
(15) 2001. gada 20. jūlija Padomes Direktīva 2001/55/EK par obligātajiems standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un pasākumus, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas (OV L 212, 7.8.2001., 12. lpp.).
(16) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/95/ES par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV L 337, 20.12.2011., 9. lpp.).
(17) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīva 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV L 180, 29.6.2013., 60. lpp.).


2012. un 2013. gada ziņojumi par subsidiaritāti un proporcionalitāti
PDF 502kWORD 103k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa rezolūcija par 2012. un 2013. gada ziņojumiem par subsidiaritāti un proporcionalitāti (2014/2252(INI))
P8_TA(2016)0103A8-0301/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Iestāžu nolīgumu par tiesību aktu labāku izstrādi(1),

–  ņemot vērā praktiskos pasākumus, par kuriem attiecībā uz LESD 294. panta 4. punkta īstenošanu, ja tiktu panākta vienošanās pirmajā lasījumā, 2011. gada 22. jūlijā vienojās Eiropas Parlamenta un Padomes atbildīgie dienesti,

–  ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par ES tiesību aktu atbilstību un subsidiaritāti un proporcionalitāti — 19. ziņojums par tiesību aktu labāku izstrādi, 2011. gads(2),

–  ņemot vērā 2012. gada 13. septembra rezolūciju par 18. ziņojumu par tiesību aktu labāku izstrādi — subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošana (2010. gads)(3),

–  ņemot vērā 2011. gada 14. septembra rezolūciju par tiesību aktu labāku izstrādi, subsidiaritāti un proporcionalitāti un lietpratīgu regulējumu(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada ziņojumu par subsidiaritāti un proporcionalitāti (COM(2013)0566) un Komisijas 2013. gada ziņojumu par subsidiaritāti un proporcionalitāti (COM(2014)0506),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 4. decembra secinājumus par lietpratīgu regulējumu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības parlamentu priekšsēdētāju 2015. gada 21. aprīļa konferencē pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā COSAC 2012. gada 27. septembra, 2013. gada 17. maija, 2013. gada 4. oktobra, 2014. gada 19. jūnija un 2014. gada 14. novembra pusgada ziņojumus par norisēm Eiropas Savienības procedūru un prakses jomā saistībā ar parlamentāro pārbaudi,

–  ņemot vērā augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu grupas ar administratīvo slogu saistītiem jautājumiem 2014. gada 14. oktobra galīgo ziņojumu “Birokrātiskā sloga samazināšana Eiropā — mantojums un perspektīvas”(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un 132. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A8-0301/2015),

A.  tā kā 2012. gadā Komisija saņēma pamatotus atzinumus par 83 tiesību aktu priekšlikumiem; tā kā iesniegto dokumentu kopējais skaits 2012. gadā bija 292, tostarp tika iesniegti tādi dokumenti, kuri netika uzskatīti par pamatotiem atzinumiem;

B.  tā kā 2013. gadā Komisija saņēma pamatotus atzinumus par 99 tiesību aktu priekšlikumiem; tā kā iesniegto dokumentu kopējais skaits 2013. gadā bija 313, tostarp tika iesniegti tādi dokumenti, kuri netika uzskatīti par pamatotiem atzinumiem;

C.  tā kā 2012. gadā valstu parlamenti sagatavoja 12 pamatotus atzinumus par Monti II priekšlikumu(6), par kuru tika saņemtas 19 balsis (minimālais balsu skaits — 18 balsis), un tādējādi pirmo reizi tika ierosināta tā dēvētā dzeltenās kartītes procedūra, kas paredz, ka iestādei, kas ir iesniegusi priekšlikumu, tas jāpārskata un jāpamato lēmums par to, vai šo priekšlikumu atsaukt, grozīt vai saglabāt;

D.  tā kā Komisija atsauca Monti II priekšlikumu, bet paziņoja, ka tās ieskatā priekšlikums bija atbilstošs subsidiaritātes principam un ka priekšlikums tika atsaukts, ņemot vērā, ka tas nesaņēma pietiekamu Eiropas Parlamenta un Padomes atbalstu(7);

E.  tā kā 2013. gadā valstu parlamenti sagatavoja 13 pamatotus atzinumus par priekšlikumu regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi(8) un tas saņēma 18 balsis, tādējādi ierosinot otro dzeltenās kartītes procedūru;

F.  tā kā Komisija secināja, ka tās priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam un ka šā priekšlikuma atsaukšana vai grozīšana nav nepieciešama; tā kā Komisija paziņoja, ka likumdošanas procesā tā pienācīgi ņems vērā pamatotos atzinumus(9);

G.  tā kā vairāki valstu parlamenti pauda bažas par Komisijas pieeju, uzskatot, ka Komisijas sniegtie pamatojumi un argumenti ir nepietiekami; tā kā Eiropas Parlamenta Juridiskā komiteja un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja rīkoja debates par šo jautājumu;

H.  tā kā sekojošajās sarunās ar Padomi par Eiropas Prokuratūru tās darbības joma un darba metodoloģijas tika sašaurinātas salīdzinājumā ar sākotnējo priekšlikumu, par kuru tika sagatavoti pamatotie atzinumi;

I.  tā kā, ņemot vērā Komisijas iniciatīvas tiesības, tās pienākums ir nodrošināt, ka politikas veidošanas agrīnā posmā tiek pieņemts pareizais lēmums par to, vai ierosināt ES līmeņa rīcību un kādā veidā to darīt;

J.  tā kā Komisija ir apņēmusies veikt ietekmes novērtēšanas procesam piemērojamo pamatnostādņu pārskatīšanu, ietverot subsidiaritātes un proporcionalitātes jautājuma apsvēršanu;

K.  tā kā Parlaments ir izveidojis pats savu Ietekmes novērtēšanas nodaļu, kas 2013. gadā sagatavoja 50 sākotnējos novērtējumus un divus sīki izstrādātus novērtējumus par Komisijas ietekmes novērtējumiem;

L.  tā kā valstu parlamenti ir konstatējuši, ka nozīmīgu un vairāku deleģēto pilnvaru iekļaušanas dēļ ir grūti novērtēt, vai galīgie noteikumi būs atbilstoši subsidiaritātes principam;

M.  tā kā subsidiaritātes un proporcionalitātes pārbaudi, kā arī ietekmes novērtējumu veic tikai likumdošanas procesa sākumā,

1.  konstatē, ka subsidiaritātes un proporcionalitātes principi ir Eiropas Savienības pamatprincipi;

2.  uzsver, ka ES kompetenču izmantošanai būtu jāpamatojas uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā; atzinīgi vērtē to, ka 2012.un 2013. gadā ES iestādes un valstu parlamenti rūpīgi pārbaudīja šos abus principus;

3.  atzinīgi vērtē valstu parlamentu ciešāku iesaistīšanos un lielāku līdzdalību Eiropas likumdošanas procesā pēdējos gados, kā rezultātā ir palielinājusies informētība par ES pamatprincipiem, tostarp par subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem iestāžu kontekstā; tomēr norāda, ka šajā jomā vēl ir daudz darāmā; ierosina, ka vispirms Komisijai jāiesaistās ikgadējās apspriedēs ar katras valsts parlamentu, lai stiprinātu dialogu starp Komisiju un valstu parlamentiem;

4.  turklāt uzskata, ka subsidiaritātes un proporcionalitātes principi ir politikas veidošanas sākumpunkts; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi likumdošanas procesa sākumposmā novērtēt, vai politikas mērķus var labāk sasniegt Eiropas līmenī, nevis ar valsts vai reģionālo iniciatīvu palīdzību;

5.  norāda, ka parlamentiem ir svarīga nozīme un ka ir svarīga arī to teritoriālā ietekme un tuvināšanās iedzīvotājiem, un attiecīgā gadījumā prasa vairāk iesaistīties agrīnās brīdināšanas sistēmā;

6.  tomēr norāda, ka lielāko daļu valsts parlamentu atzinumu iesniedz tikai daži valsts parlamenti; mudina pārējo valstu parlamentus vairāk iesaistīties Eiropas debatēs;

7.  uzsver, ka Eiropas iestādēm ir jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principi, kas nostiprināti Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā un Līgumam par Eiropas Savienības darbību pievienotajā 2. protokolā un kam ir vispārīgs raksturs — tie ir saistoši iestādēm Savienības pilnvaru īstenošanā ar izņēmumu, ka subsidiaritātes principu nepiemēro tajās jomās, kuras ietilpst Savienības ekskluzīvā kompetencē;

8.  uzskata, ka subsidiaritātes principa pārbaudes mehānismam ir būtiska nozīme Eiropas un dalībvalstu iestāžu sadarbībā;

9.  norāda, ka Komisijas gada ziņojumi ir sagatavoti nedaudz pavirši un aicina Komisiju apsvērt detalizētāku ziņojumu sagatavošanu par to, kā ES politikas veidošanā tiek ievērots subsidiaritātes un proporcionalitātes princips;

10.  atzīmē metodoloģiju, kas izmantota 2012. un 2013. gada ziņojumos, kuros statistikas dati ir izmantoti, lai klasificētu valstu parlamentu sniegtos pamatotos atzinumus kā vienu pamatotu atzinumu par priekšlikumu paketi, nevis kā vienu pamatotu atzinumu par katru priekšlikumu atsevišķi;

11.  norāda, ka salīdzinājumā ar 2010. un 2011. gadu pamatoto atzinumu procentuālā daļa no visiem iesniegtajiem dokumentiem kopumā ir ievērojami palielinājusies un ka 2012. gadā pamatotie atzinumi veidoja 25 % no visiem iesniegtajiem dokumentiem, savukārt 2013. gadā — 30 % no dokumentiem, kurus iesniedza valstu parlamenti saskaņā ar 2. protokolā noteikto kārtību; šajā sakarībā norāda uz apspriešanos ar valstu parlamentiem likumdošanas procesā;

12.  norāda, ka, izskatot Komisijas priekšlikumu regulai par to, kā īstenojamas tiesības uz kolektīvu rīcību saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību (Monti II), valstu parlamenti 2012. gadā pirmo reizi izmantoja tā dēvētās dzeltenās kartītes procedūru; norāda, ka, lai gan Komisija secināja, ka subsidiaritātes princips nav ticis pārkāpts, tā atsauca priekšlikumu politiska atbalsta trūkuma dēļ; piebilst, ka otru reizi tā dēvētās dzeltenās kartītes procedūra tika ierosināta 2013. gadā saistībā ar Komisijas priekšlikumu Padomes Regulai par Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidi; norāda, ka Komisija secināja, ka šis priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam, un nolēma to saglabāt;

13.  norāda, ka valstu parlamentu sniegtie pamatotie atzinumi liecina par to, ka ir dažādas subsidiaritātes un proporcionalitātes principu interpretācijas; šajā saistībā atgādina, ka Līgumos formulētais subsidiaritātes princips ļauj Savienībai jomās, kuras nav ekskluzīvā Savienības kompetencē, rīkoties tikai tad, ja “dalībvalstis centrālā vai reģionālā un vietējā līmenī nevar pietiekami labi īstenot paredzētās darbības mērķus, bet ierosinātās darbības mēroga vai seku dēļ tie ir labāk sasniedzami Savienības līmenī”; tāpat atgādina, ka “saskaņā ar proporcionalitātes principu Savienības rīcības saturs un veids ir samērīgs ar Līgumu mērķu sasniegšanai nepieciešamo”; mudina valstu parlamentus, novērtējot atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, ievērot to, kas noteikts LES; stingri iesaka valstu parlamentiem un Eiropas iestādēm iesaistīties viedokļu apmaiņās, kā arī apmainīties ar subsidiaritātes un proporcionalitātes pārbaudes praksi;

14.  norāda, ka valstu parlamentu iesniegtie pamatotie atzinumi ļoti atšķiras tajos norādīto argumentu veidu un formas ziņā; pauž nožēlu par vienotu paraugu trūkumu, kas vēl vairāk sarežģī iespējas novērtēt, uz kāda pamata iesaistās valstu parlamenti;

15.  atgādina par Parlamenta iepriekšējos ziņojumos paustajām bažām par gadījumiem, kad Komisijas sagatavotajos ietekmes novērtējumos (IN) subsidiaritātes jautājums nebija risināts pienācīgi; atgādina arī par to, ka šis jautājums ir pieminēts Ietekmes novērtējuma padomes (INP) gada ziņojumos; norāda, ka INP vairāk nekā 30 % ietekmes novērtējumu, kurus tā pārskatīja 2012. un 2013. gadā, uzskata par tādiem, kuros nav iekļauta apmierinoša subsidiaritātes principa analīze; pauž bažas par to, ka 2014. gadā šī proporcija sasniedza 50 %, un mudina Komisiju, pārskatot IN piemērojamās pamatnostādnes, risināt šo jautājumu un mazināt šo palielināšanās tendenci;

16.  norāda, ka ietekmes novērtējumi ir ļoti svarīgi līdzekļi, kas palīdz pieņemt lēmumus likumdošanas procesā, un šajā saistībā uzsver, ka ir pienācīgi jāapsver ar subsidiaritāti un proporcionalitāti saistītie jautājumi;

17.  uzsver, ka rūpīgiem ietekmes novērtējumiem, kuros padziļināti novērtēta atbilstība subsidiaritātes principam, ir būtiska nozīme, lai uzlabotu iedzīvotāju uzticēšanos, kuri bieži vien subsidiaritātes principu uzskata par svarīgu demokrātijas procesa aspektu; tādēļ akcentē, ka uzlabotas subsidiaritātes pārbaudes varētu uzskatīt par svarīgu līdzekli, kas ļautu mazināt tā dēvēto demokrātijas deficītu;

18.  atkārto iepriekš minētajā 2011. gada 14. septembra rezolūcijā pausto aicinājumu izmantot valstu veiktos ietekmes novērtējumus, kas papildinātu tos, kurus Komisija veikusi, atbalstot ierosināto tiesību aktu, — tā ir reforma, kas tiek apspriesta; uzskata, ka Parlamenta nesen izveidotās ietekmes novērtējuma nodaļas spēs pozitīvi papildināt Komisijas darbu;

19.  pauž neapmierinātību par Komisijas atbildi valstu parlamentiem gadījumos, kad ir izsniegtas dzeltenās kartītes; uzskata, ka Komisijai ir jāsniedz izsmeļošas atbildes visos gadījumos, kad valstu parlamentiem rodas jautājumi, un papildus publicētajiem atzinumiem jāiesaistās dialogā ar katru valsts parlamentu atsevišķi; uzskata, ka Komisijai ir arī jāapmeklē Parlamenta attiecīgā komiteja vai komitejas, lai detalizēti izskaidrotu savu nostāju;

20.  uzsver, ka dzeltenās kartītes procedūru, kas ir ES lēmumu pieņemšanas procesa ietekmēšanas instruments, varētu efektīvi stiprināt, agrākā posmā apmainoties ar informāciju par valstu parlamentu nostājām, un tāpēc mudina valstu parlamentus apmainīties ar viedokļiem par darbības jomu un vērtēšanas metodēm, kas tiek izmantotas, lai novērtētu atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem;

21.  uzskata, ka politisks dialogs ir ārkārtīgi svarīgs, lai nodrošinātu subsidiaritātes principa ievērošanu; uzskata, ka politiskais dialogs būtu jāuzlabo ne tikai dzeltenās vai oranžās kartītes gadījumos, bet arī visos pārējos gadījumos; šajā saistībā atzinīgi vērtē J.‑C. Juncker vadītās Komisijas apņemšanos apmeklēt vēl vairāk valstu parlamentu un prasa Parlamentam apsvērt jautājumu par līdzīgu iniciatīvu īstenošanu; uzskata, ka referentus varētu mudināt biežāk sazināties ar valstu parlamentiem, jo īpaši ņemot vērā to, ka videokonferenču rīkošana un citas tiešsaistes saziņas metodes ir kļuvušas ērtākas un efektīvākas;

22.  uzsver, ka Eiropas iestādēm un valstu parlamentiem būtu jāturpina veicināt “subsidiaritātes kultūru” visā ES; iesaka divas konkrētas iniciatīvas, par kurām jāvienojas valstu parlamentiem un Komisijai un kuras palīdzēs labāk apsvērt subsidiaritāti pašreizējā likumdošanas procesā, proti, tās ir šādas — sekmēt valstu parlamentu nostāju, redzējumu vai citu ierosinājumu lielāku iekļaušanu politiskajā dialogā, jo īpaši tad, kad Komisija veic, piemēram, zaļo grāmatu vai balto grāmatu, sagatavošanas darbus, un apsvērt pagarināt laikposmu, kas paredzēts, lai, īstenojot subsidiaritātes pārbaudi, apspriestos ar valstu parlamentiem, ja valstu parlamenti to pieprasa, pamatojoties uz objektīvi attaisnojošiem iemesliem, piemēram, dabas katastrofām un darba pārtraukumu periodiem; uzskata, ka to varētu panākt, ja iestādes un valstu parlamenti vispirms vienotos par politisku apņemšanos, neaizkavējot attiecīgu tiesību aktu pieņemšanu;

23.  ja dalībvalstis piekrīt pagarināt periodu, kas valstu parlamentiem dots, lai sniegtu pamatotu atzinumu saskaņā ar Protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 6. pantu, šis jautājums būtu jāiekļauj nākamajā Līguma pārskatīšanā; pēc tam šādu pagarinājuma periodu varētu noteikt arī sekundārajos tiesību aktos;

24.  uzskata, ka ir svarīgi, lai dzeltenās kartītes procedūra parlamentos būtu viegli īstenojama, vienlaikus no jauna apstiprinot subsidiaritātes principu saskaņā ar Līgumiem;

25.  norāda, ka vairāki COSAC pārstāvēti valstu parlamenti ir izrādījuši ieinteresētību un ierosinājuši ieviest zaļo kartīti, kas būtu politiskā dialoga uzlabošanas instruments un pēc Parlamenta atbalsta saņemšanas nodrošinātu valstu parlamentiem iespēju iesniegt Komisijai apspriešanai konstruktīvus priekšlikumus, pienācīgi ņemot vērā Komisijas iniciatīvas tiesības;

26.  norāda, ka tiesību aktu priekšlikumi var būtiski mainīties, kamēr iestādes tos pieņem; atgādina, ka pārbaude par atbilstību subsidiaritātes principam tiek veikta tikai likumdošanas procesa sākumā, nevis beigās; atgādina arī to, ka ietekmes novērtējumus plašāk sagatavo tikai likumdošanas procesa sākumposmiem, nevis beigu posmiem; uzsver, ka pēc pieņemšanas procedūras uzsākšanas un pirms likumdošanas procesa beigām ir jāveic vidusposma novērtējums, lai atsevišķos gadījumos būtu iespējams izdot brīdinājumu tām dalībvalstīm, kuras neievēro subsidiaritātes principu;

27.  tādēļ prasa veikt papildu subsidiaritātes pārbaudi un pilnīgu ietekmes novērtējumu likumdošanas sarunu noslēgumā un pirms teksta galīgās redakcijas pieņemšanas, lai nodrošinātu atbilstību subsidiaritātes principam un varētu veikt novērtējumus, tostarp novērtēt proporcionalitāti; uzskata, ka šāds pārdomu periods palīdzētu politikas veidotājiem novērtēt, vai tiesību akti atbilst Savienības principiem, un palielinātu pārredzamību par bieži vien intensīvo sarunu kārtās panāktajiem rezultātiem;

28.  ņem vērā jaunos Komisijas politikas mērķus, kas saistīti ar iniciatīvām un ES tiesību aktu priekšlikumiem, un tie ir šādi: minimālas izmaksas; labums iedzīvotājiem, uzņēmumiem un darba ņēmējiem un nevajadzīga regulatīvā sloga novēršana;

29.  uzskata, ka ar daudzgadu finanšu shēmas programmu palīdzību būtu jānovērtē un jāpierāda atbilstība subsidiaritātes principam, uzskatāmi parādot pievienoto vērtību saņēmējās dalībvalstīs;

30.  aicina Komisiju saskaņā ar proporcionalitātes un subsidiaritātes principiem vienkāršot ES līdzekļu saņemšanas pieteikumu iesniegšanas procedūru, lai pieteikumu iesniegšanas procedūra būtu efektīvāka un vairāk vērsta uz rezultātiem;

31.  uzsver savu apņemšanos nodrošināt atbilstību subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, novērtējot savus normatīvos patstāvīgos ziņojumus, veicot Komisijas ietekmes novērtējumu ex ante izvērtējumus un regulāri novērtējot iespējamo ES pievienoto vērtību un “Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas”;

32.  norāda uz nesenajām diskusijām par strīdu izšķiršanu starp ieguldītāju un valsti (ISDS), kā arī uz Komisijas priekšlikumiem aizstāt pašreizējo modeli; atgādina, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 3. pantā ir noteikts, ka kopējā tirdzniecības politika ir svarīga joma, uz kuru attiecas Savienības ekskluzīvā kompetence, un ka tai jāpamatojas uz vienotiem principiem; tādēļ norāda, ka subsidiaritātes princips neattiecas uz kopējo tirdzniecības politiku;

33.  aicina dalībvalstis atbloķēt UNCITRAL Konvenciju par pārredzamību ieguldījumu līgumā paredzētā šķīrējtiesas procesā starp ieguldītāju un valsti, lai Komisija varētu parakstīt šo konvenciju visas Savienības vārdā; pauž nožēlu par pašreizējo situāciju — dažas ES dalībvalstis ir parakstījušas šo konvenciju, bet dažas ne; uzskata, ka šis piemērs uzsver to, ka visām pusēm ir nepieciešama labāka skaidrība par Savienības ekskluzīvās kompetences darbības jomu attiecībā uz ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem; atgādina, ka dalībvalstu īstenotās atšķirīgās ieguldījumu aizsardzības politikas ir radījušas pašreizējo situāciju, kad dalībvalstis ir parakstījušas aptuveni 1400 divpusējo ieguldījumu nolīgumu ar dažkārt atšķirīgiem noteikumiem, kuri varētu izraisīt atšķirīgu attieksmi pret ES ieguldītājiem ārvalstīs atkarībā no attiecīgā ieguldījuma izcelsmes;

34.  attiecībā uz ES finansiālo atbalstu citām valstīm, jo īpaši makrofinansiālo atbalstu, prasa veikt lielāku skaitu ierosināto pasākumu proporcionalitātes padziļinātus ex ante un ex post ietekmes novērtējumus, lai atbalsts būtu efektīvs un patiesi noderīgs tiem partneriem, kuriem tas nepieciešams; uzstāj, ka ir jānosaka atbalsta piešķiršanas nosacījumi un pienācīgi jākontrolē līdzekļu izlietojums, tostarp jāveic pasākumi, lai novērstu krāpšanu un korupciju un cīnītos pret to, un Parlamentam jāveic rūpīga un detalizēta pārbaude; prasa padziļināti integrēt ES ārējos instrumentus, apvienojot tirdzniecības, attīstības, ārlietu un drošības politikas virzienus; uzsver, ka dalībvalstīm jāizrāda lielāka apņemšanās šajā jautājumā;

35.  norāda, ka ir ārkārtīgi svarīgi pienācīgi apspriesties, veidot dialogu un iesaistīt iedzīvotājus, uzņēmumus (t. i., MVU) un pilsonisko sabiedrību ES lēmumu pieņemšanas procesā attiecībā uz tirdzniecības politiku;

36.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 321, 31.12.2003., 1. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0061.
(3) OV C 353 E, 3.12.2013., 117. lpp.
(4) OV C 51 E, 22.2.2013., 87. lpp.
(5) http://ec.europa.eu/smart-regulation/refit/admin_burden/docs/08-10web_ce-brocuttingredtape_en.pdf
(6) Priekšlikums Padomes regulai par to, kā īstenojamas tiesības uz kolektīvu rīcību saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību (COM(2012)0130).
(7) Priekšsēdētāja vietnieka M. Šefčovič 2012. gada 12. septembra vēstule valstu parlamentiem.
(8) Komisijas priekšlikums par Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidi (COM(2013)0534).
(9) Komisijas 2013. gada 27. novembra paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un valstu parlamentiem par priekšlikuma Padomes Regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi pārskatīšanu, ņemot vērā subsidiaritātes principu, saskaņā ar Protokolu Nr. 2 (COM(2013)0851).


Normatīvās atbilstības un izpildes programma
PDF 510kWORD 126k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa rezolūcija par normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT) — pašreizējais stāvoklis un perspektīva (2014/2150(INI))
P8_TA(2016)0104A8-0208/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Iestāžu nolīgumus par labāku likumdošanas procesu(1),

–  ņemot vērā praktiskos pasākumus, par kuriem Eiropas Parlamenta un Padomes kompetentie dienesti panāca vienošanos 2011. gada 22. jūlijā attiecībā uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 294. panta 4. punkta īstenošanu pirmajā lasījumā panāktas vienošanās gadījumā,

–  ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par ES tiesību aktu atbilstību un subsidiaritāti un proporcionalitāti — 19. ziņojums par tiesību aktu labāku izstrādi, 2011. gads(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūciju par Komisijas izstrādāto pamatnostādņu attiecībā uz ietekmes novērtējumu pārskatīšanu un MVU testa lomu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2014. gada 25. februāra rezolūcija par pasākumiem, kas veikti saistībā ar likumdošanas pilnvaru deleģēšanu un dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru piemērošanu(4),

–  ņemot vērā 2012. gada 13. septembra rezolūciju par 18. ziņojumu par tiesību aktu labāku izstrādi — subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošana (2010. gads)(5),

–  ņemot vērā 2011. gada 14. septembra rezolūciju par tiesību aktu labāku izstrādi, subsidiaritāti un proporcionalitāti un lietpratīgu regulējumu(6),

–  ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ietekmes novērtējumu neatkarīguma nodrošināšanu(7),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 4. decembra secinājumus par lietpratīgu regulējumu,

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT) — pašreizējā situācija un perspektīvas (COM(2014)0368),

–  ņemot vērā Komisijas iepriekšējos paziņojumus par ES tiesību aktu normatīvo atbilstību (COM(2012)0746) un (COM(2013)0685),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par subsidiaritāti un proporcionalitāti (19. ziņojums par tiesību aktu labāku izstrādi, 2011. gads) (COM(2012)0373),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Lietpratīgs regulējums — reaģējot uz mazo un vidējo uzņēmumu vajadzībām” (COM(2013)0122),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par lietpratīga regulējuma attiecībā uz MVU uzraudzību un apspriešanu (SWD(2013)0060),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par lietpratīgu regulējumu Eiropas Savienībā (COM(2010)0543),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada pamatnostādnes par apspriešanos ar ieinteresētajām personām,

–  ņemot vērā augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu grupas ar administratīvo slogu saistītos jautājumos 2014. gada 24. jūlija galīgo ziņojumu „Birokrātiskā sloga samazināšana Eiropā — mantojums un perspektīvas“ un jo īpaši tā 12. pielikumu, kurā pausts šīs augsta līmeņa grupas tādu četru locekļu atšķirīgais viedoklis, kuri ir profesionāli darba ņēmēju, sabiedrības veselības, vides un patērētāju aizstāvji,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 10. decembra atzinumu(8),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Labāks regulējums labāku rezultātu sasniegšanai — ES programma” (COM(2015)0215),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Priekšlikums iestāžu nolīgumam par labāku regulējumu” (COM(2015)0216),

–  ņemot vērā Komisijas lēmumu, ar ko izveido REFIT platformu (C(2015)3261), un Komisijas paziņojumu „REFIT platforma — struktūra un darbība” (C(2015)3260),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja lēmumu par neatkarīgas Regulējuma kontroles padomes izveidi (C(2015)3263), Komisijas paziņojumu „Regulējuma kontroles padome — funkcija, uzdevumi un darbinieki” (C(2015)3262) un Komisijas paziņojumu „Standarta paskaidrojuma raksts” (C(2015)3264/2),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Labāka regulējuma pamatnostādnes” (SWD(2015)0111),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A8-0208/2015),

A.  tā kā REFIT programma ir jaunās Komisijas stratēģijas labākai tiesību aktu izstrādei svarīga daļa;

B.  tā kā REFIT programmas mērķis ir konsolidēt labākas tiesību aktu izstrādes procedūras, vienkāršot ES tiesību aktus un mazināt administratīvo un/vai regulatīvo slogu, kā arī virzīties uz labu pārvaldību, veidojot uz pierādījumiem balstītu politiku, kurā būtiska nozīme ir ietekmes novērtējumiem un ex post kontroles pasākumiem, neaizstājot politiskus lēmumus;

C.  tā kā Komisija ir izveidojusi jaunu REFIT platformu ar mērķi sekmēt tās darbu REFIT programmas īstenošanā, un to veido divas grupas: „valdības grupa”, kurā darbojas visu dalībvalstu civildienestu augsta līmeņa eksperti, un „ieinteresēto personu grupa”, kurā darbojas ne vairāk kā 20 eksperti, no kuriem divi pārstāv Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju, bet pārējie — uzņēmējdarbības jomu, tostarp MVU, sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

D.  tā kā ikgadējais REFIT rezultātu pārskats dod iespēju novērtēt visās politikas jomās sasniegto un visas Komisijas noteiktās iniciatīvas, tostarp Parlamenta un Padomes veiktos pasākumus;

E.  tā kā 2003. gada Iestāžu nolīgums par labāku likumdošanas procesu ir novecojis, jo patlaban ir spēkā tiesību sistēma, kas izveidota saskaņā ar Lisabonas līgumu;

F.  tā kā pēdējos gados labāka regulējuma rīcības programma tomēr ir sekmējusi likumdošanas prakses uzlabošanu; tā kā liels skaits dažādu nosaukumu un programmu, kuras Komisija ir ieviesusi šajā jomā, piemēram, „labāks regulējums”, „lietpratīga likumdošana”, „lietpratīgs regulējums”, „normatīva atbilstība”, princips „vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem”, „atbilstības pārbaudes” un „ABR+”, nenodrošina pietiekamu skaidrību un pārredzamību attiecībā uz veikto pasākumu mērķiem, jo īpaši no iedzīvotāju viedokļa, un tādēļ minētie pasākumi būtu labāk jāsaskaņo;

G.  tā kā Komisija savā 2015. gada 19. maija paziņojumā „Labāks regulējums labāku rezultātu sasniegšanai — ES programma” ir ierosinājusi saskaņotu visaptverošu pieeju tiesību aktu labākai izstrādei, kurā ņem vērā visu likumdošanas procesa politikas ciklu un kurā jāīsteno visu iestāžu mērķtiecīga sadarbība, un tā kā šī iemesla dēļ Parlaments īpašu uzmanību pievērsīs saziņas vērtēšanai, lai Savienības iedzīvotāju interesēs panāktu iespējami labākus rezultātus;

H.  tā kā Savienības mērķi, kas ir uzskaitīti LES 3. pantā, ir vienādi svarīgi; tā kā Komisija uzsver, ka REFIT programmā nav nedz apšaubīti pašreizējie politikas mērķi, nedz tā negatīvi ietekmē iedzīvotāju, patērētāju un darba ņēmēju veselību un drošību vai vidi;

I.  tā kā Komisija 2014. gada otrajā pusē rīkoja sabiedrisko apspriešanos par ietekmes novērtējuma pamatnostādņu pārskatīšanu un par apspriešanās ar ieinteresētajām personām pamatnostādnēm;

J.  tā kā Komisija, izveidojot tās darba programmu 2015. gadam, pirmo reizi piemēroja tā saucamo politiskā kursa maiņas principu, lai pamatotu milzīga skaita izskatīšanas procesā esošu likumdošanas priekšlikumu atsaukšanu;

K.  tā kā Komisija savā 2015. gada darba programmā plānoja koncentrēt darbību uz galvenajiem ekonomiskajiem un sociālajiem izaicinājumiem, un tās jaunās struktūras mērķis ir nodrošināt saskaņotāku politikas pieeju, tādējādi palielinot pārredzamību ES un līdz ar to apstiprinājumu no iedzīvotāju puses,

Labāks regulējums

1.  norāda uz Komisijas priekšsēdētāja J.–C. Juncker lēmumu uzticēt Komisijas priekšsēdētāja pirmajam vietniekam labāka regulējuma jautājuma risināšanu, tādējādi atbildot uz Eiropas Parlamenta aicinājumiem un apliecinot šī jautājuma svarīgo politisko nozīmi; sagaida, ka šāds pienākumu sadalījums palīdzēs izstrādāt tādus tiesību aktus Eiropā, kuriem ir vislabākā iespējamā kvalitāte, kuri atbilst iedzīvotāju un ieinteresēto personu gaidītajam un kuri nodrošina, ka netiek apdraudēti publiskās politikas mērķi, tostarp patērētāju, vides, sociālo, veselības un drošības standartu jomā;

2.  norāda, ka labākam regulējumam būtu jākļūst par visu Eiropas Savienības līmeņu publiskās administrācijas kultūras sastāvdaļu, paturot prātā milzīgo birokrātijas apjomu visā ES un nepieciešamību vienkāršot tiesību aktus, un būtu jāaptver Savienības aktu īstenošana un piemērošana Eiropas, valstu, reģionālā un vietējā līmenī, lai nodrošinātu labu pārvaldību un „Eiropai draudzīgu rīcību” visos līmeņos;

3.  uzsver, ka Komisijai vajadzētu par prioritāti uzskatīt konkrētu pasākumu izstrādi un lielāko uzmanību pievērst likumdošanas procesa kvalitātei, kā arī spēkā esošo tiesību aktu labākai īstenošanai, nevis tam, cik daudz tiesību aktu tiek izstrādāti; šajā sakarībā uzsver, ka izmaksām nevajadzētu būt noteicošajam faktoram, jo tiesību aktu kvalitāte ir vienīgais piemērotais kritērijs to novērtēšanai, un ka REFIT programmu nedrīkst izmantot, lai mazinātu ilgtspēju vai pazeminātu sociālos, darba, vides un patērētāju aizsardzības standartus;

4.  ierosina Komisijai laikā ierobežotu likumdošanas iniciatīvu izstrādē apsvērt „turpināmības klauzulas” ieviešanu, ar nosacījumu, ka tas nerada juridisku nenoteiktību, un attiecīgā gadījumā likumdošanas pasākumos iekļaut „pārskatīšanas klauzulas”, lai regulāri no jauna izvērtētu, vai attiecīgie likumdošanas pasākumi joprojām ir svarīgi Eiropas līmenī;

5.  uzsver, ka parasti viena Eiropas norma aizstāj 28 valstu normas, tādējādi stiprinot iekšējo tirgu un samazinot birokrātiju;

6.  atzinīgi vērtē 2015. gada 19. maija pasākumu kopumu, kura mērķis ir regulējuma uzlabošana; atbalsta Komisijas nemainīgo apņemšanos īstenot labākas tiesību aktu izstrādes rīcības programmu; uzsver, ka paziņojumā par REFIT paredzētais darbs būtu jāuzskata par nepārtrauktu procesu, nodrošinot to, ka spēkā esošie Eiropas līmeņa tiesību akti atbilst to nolūkam, sasniedz likumdevēju kopīgo mērķi un attaisno iedzīvotāju, jo īpaši uzņēmēju un citu ieinteresēto personu, cerības;

7.  ņem vērā Komisijas apņemšanos attiecībā uz jauno iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu, kurā ņemtas vērā Lisabonas līguma un Parlamenta un Komisijas pamatnolīguma radītās izmaiņas, ar kurām konsolidē labāko praksi tādās jomās kā likumdošanas procesa plānošana, ietekmes novērtējumi, regulāri ES tiesību aktu ex post novērtējumi un deleģēto un īstenošanas aktu īstenošana un piemērošana, un atzīmē sarunu pabeigšanu;

8.  atzinīgi vērtē Komisijas apliecinājumu, ka tās labāka regulējuma stratēģija nav vērsta uz konkrētu politikas jomu regulējuma atcelšanu vai tādu svarīgu vērtību apšaubīšanu kā, piemēram, sociālā aizsardzība, vides aizsardzība un pamattiesības, tostarp tiesības uz veselību;

9.  atzinīgi vērtē intensīvo darbu, ko veikusi augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu grupa, kura ir iesniegusi priekšlikumus Eiropas Komisijai par administratīvā sloga samazināšanu un identificējusi paraugpraksi ES tiesību aktu īstenošanā dalībvalstīs pēc iespējas nebirokrātiskā veidā; ņem vērā, ka četri augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu grupas locekļi ir iebilduši pret vairākiem grupas galīgajā ziņojumā par administratīvo slogu formulētajiem secinājumiem un ir pauduši atšķirīgu viedokli; cer, ka Komisija ņems vērā visu šajā procesā iesaistīto ieinteresēto personu bažas;

10.  uzsver, ka ir svarīgi īstenot sociālo dialogu un ievērot sociālo partneru neatkarību; uzsver, ka atbilstīgi LESD 9. pantam sociālie partneri var saskaņā ar LESD 155. pantu noslēgt nolīgumus, kuri pēc nolīguma parakstītāju kopīga pieprasījuma var sekmēt ES tiesību aktu pieņemšanu; sagaida, ka Komisija ievēros pušu autonomiju un to sarunu ceļā noslēgtos nolīgumus un ņems nopietni vērā to bažas, un uzsver, ka labāka regulējuma rīcības programmu nedrīkstētu izmantot kā ieganstu, lai ignorētu vai apietu sociālo partneru noslēgtos nolīgumus, un tādēļ noraida sociālo partneru nolīgumu ietekmes novērtējumus;

11.  norāda, ka Parlamenta iepriekšējā sasaukuma laikā izvēle starp īstenošanas aktiem un deleģētajiem aktiem izraisīja neskaitāmus iestāžu strīdus; uzskata, ka tādēļ ir svarīgi izstrādāt īpašas pamatnostādnes, kā Eiropas Parlaments prasījis savā 2014. gada 25. februārī pieņemtajā rezolūcijā;

12.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ka tā plāno vienkāršot to dotāciju pārvaldību, ko piešķir saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku (KLP), programmu „Apvārsnis 2020” un no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondu līdzekļiem;

Pārredzamība un ieinteresēto personu apspriešanās

13.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija atzīst apspriešanās procesa lielo nozīmi REFIT programmas īstenošanā; norāda, ka saskaņā ar LES 11. panta 2. punktu visām ES iestādēm ir pienākums uzturēt atklātu, pārredzamu un pastāvīgu dialogu ar pārstāvības apvienībām un pilsonisko sabiedrību; aicina iestādes īpašu uzmanību pievērst obligātajam un regulārajam dialogam ar pārstāvības apvienībām un pilsonisko sabiedrību;

14.  konstatē, ka ar lielāku pārredzamību ES darbību var padarīt efektīvāku un stiprināt pilsoniskās sabiedrības uzticību ES;

15.  šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas apliecinājumu, ka dialogs ar iedzīvotājiem, sociālajiem partneriem un citām ieinteresētajām personām no uzņēmēju un pilsoniskās sabiedrības aprindām palīdz nodrošināt pārredzamus, efektīvus un saskaņotus ES tiesību aktus, un atbalsta Komisijas nodomu precīzāk norādīt, kā tā izstrādā savus priekšlikumus, piemēram, izmantojot leģislatīvus tekstus vai Komisijas paziņojumus;

16.  konstatē, ka Komisija savā stratēģijā labākai tiesību aktu izstrādei ievērojami palielina sabiedriskās apspriešanas nozīmi; atzīmē, ka nākotnē Komisija veiks 12 nedēļu ilgu sabiedrisko apspriešanu: a) pirms jaunu tiesību aktu priekšlikumu izstrādes, b) laikā, kad izvērtēs spēkā esošos tiesību aktus un pārbaudīs to atbilstību, un c) attiecībā uz rīcības programmām un ex ante ietekmes novērtējumiem; turklāt norāda, ka pēc priekšlikuma pieņemšanas Komisija sniegs iedzīvotājiem un ieinteresētajām personām iespēju astoņu nedēļu laikā izteikt viedokli par Komisijas priekšlikumu un pārsūtīs šos viedokļus Padomei un Parlamentam;

17.  ņemot vērā iepriekš minēto, aicina Komisiju veikt saskaņotu un pārskatāmu novērtējumu par visu apspriešanās procedūras dalībnieku viedokļiem un komentāriem un jo īpaši nodrošināt to, lai labi finansētas un organizētas ieinteresēto personu organizācijas sabiedriskās apspriešanas neizmantotu ļaunprātīgi savām vajadzībām; aicina Komisiju publicēt pēc sabiedriskās apspriešanas izdarītos secinājumus;

18.  konstatē, ka ietekmes novērtējumi būtu jāpublicē tikai tad, kad Komisija ir pieņēmusi attiecīgo politisko iniciatīvu; lai nodrošinātu Komisijas lēmumu pārredzamību, uzskata, ka ietekmes novērtējumi ir jāpublicē arī tad, kad Komisija ir pieņēmusi lēmumu neiesniegt likumdošanas priekšlikumu;

19.  norāda, ka Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, kurai ir padomdevējas funkcijas, ir svarīga nozīme pilsoniskās sabiedrības pārstāvēšanā; norāda, ka Reģionu komitejai, kurai arī ir padomdevējas funkcijas, ir svarīga nozīme ES reģionālo un vietējo iestāžu pārstāvēšanā un ES tiesību aktu īstenošanas novērtēšanā; norāda, ka saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem Parlaments, Padome un Komisija var iepriekš apspriesties ar abām padomdevējām iestādēm visos gadījumos, kad Parlaments un Padome uzskata to par lietderīgu; pauž viedokli, ka pienācīga apspriešanās par konkrētiem jautājumiem pietiekami savlaicīgi un abu iestāžu zināšanu par to atbildības jomām izmantošana var sekmēt labāka regulējuma mērķu sasniegšanu;

20.  uzskata, ka ES politikas izstrādē būtu vairāk jāiesaista reģionālās un vietējās iestādes, jo īpaši tiesību aktu sagatavošanas sākotnējā posmā izmantojot zināšanas un pieredzi, kāda dalībvalstīm ir reģionālā un vietējā līmenī; norāda, ka visām iestādēm likumdošanas darbā jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principi;

21.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu padarīt likumdošanas procesu pārredzamāku un vairāk iesaistīt sabiedrības un ieinteresēto personu pārstāvjus visā procesā kopumā;

22.  atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu turpmāk rīkot arī četru nedēļu ilgas sabiedriskās apspriešanas par deleģēto aktu un svarīgāko īstenošanas aktu projektiem, pirms dalībvalstis balso par savu nostāju atbildīgajā komitejā;

23.  aicina Komisiju pārskatīt izvērtēšanas pamatnostādnes, paātrinot ieinteresēto personu iesaistīšanos un apspriešanos ar tām, kā arī izmantojot vistiešāko metodi, lai ES iedzīvotāji varētu piedalīties lēmumu pieņemšanā;

24.  atzīmē jauno labāka regulējuma sadaļu „Atvieglo slodzi — izsaki savu viedokli!” Komisijas tīmekļa vietnē un prasa, lai Komisija un jaunā REFIT platforma līdzsvarotāk un pārredzamāk pārbaudītu minētajā platformā sniegtos komentārus; tomēr uzskata, ka REFIT darba grupai savā darbībā un apsvērumos nevajadzētu būt pārāk apgrūtinošai un ka tai vajadzētu būt struktūrai, kas spēj ātri sniegt atbildes, kā arī vairāk iedziļināties Eiropas likumdošanas procesā; uzskata, ka apspriešanās, izmantojot Komisijas tīmekļa vietni, nevar aizstāt sabiedrisku apspriešanos ar ieinteresētajām personām;

Ietekmes novērtējumi un Eiropas pievienotā vērtība

25.  norāda, ka ietekmes novērtējumi ir svarīgs līdzeklis, ar ko atbalsta lēmumu pieņemšanu visās ES iestādēs un kam ir liela nozīme labāka regulējuma nodrošināšanā; šajā saistībā aicina Komisiju un dalībvalstis stingrāk apņemties pildīt saistības un novērtēt turpmāko un spēkā esošo tiesību aktu ietekmi; taču uzsver, ka šādi novērtējumi neaizstāj politiskus novērtējumus un lēmumus un ka nekādā ziņā nedrīkst ierobežot Eiropas Parlamenta deputātu brīvību veikt politiskos pienākumus;

26.  uzskata, ka ietekmes uz konkurētspēju novērtējumam vajadzētu būt nozīmīgai ietekmes novērtējuma procesa sastāvdaļai; uzskata, ka pārskatīto ietekmes novērtējuma pamatnostādņu projektā būtu jāiekļauj norādījums par to, kā galīgajā analīzē jānosaka un jāvērtē ietekme uz konkurētspēju; atbalsta pašreizējo pieņēmumu, ka Komisijai nebūtu jāpieņem priekšlikumi ar negatīvu ietekmi uz konkurētspēju, izņemot gadījumus, kad tiek sniegti pierādījumi, kas apstiprina nozīmīgu, kvantitatīvi neizmērāmu ieguvumu esamību;

27.  uzskata, ka labāka regulējuma principi būtu jāpiemēro lēmumiem gan par sekundārajiem, gan primārajiem tiesību aktiem; aicina Komisiju attiecīgos gadījumos papildināt deleģētos un īstenošanas aktus ar ietekmes novērtējumu, tostarp apspriesties ar iesaistītajām pusēm un ieinteresētajām personām;

28.  uzskata, ka ietekmes novērtējumiem jābūt plašiem un līdzsvaroti jānovērtē sekas, jo īpaši ekonomikas, sociālajā un vides jomā, un ir jānovērtē ietekme uz iedzīvotāju pamattiesībām un sieviešu un vīriešu līdztiesību; uzsver, ka izmaksu un ieguvumu analīze ir tikai viens no daudziem kritērijiem;

29.  norāda, ka daudzās dalībvalstīs, piemēram, Zviedrijā, Čehijas Republikā, Nīderlandē, Apvienotajā Karalistē un Vācijā, neatkarīgas iestādes sniedz valdībām konstruktīvus ierosinājumus saistībā ar likumdošanas procesiem nolūkā samazināt birokrātiju, ko izjūt uzņēmumi un iedzīvotāji, un izmērāmi un ticami samazināt izmaksas, kas saistītas ar pienākumiem sniegt informāciju; norāda, ka varētu ņemt vērā pašreizējo labāka regulējuma iestāžu paraugpraksi un pieredzi; pieņem zināšanai Komisijas Ietekmes novērtējuma padomes (INP) pārveidi par neatkarīgu „Regulējuma kontroles padomi” (RKP) un cer, ka neatkarīgu ekspertu iekļaušana tās sastāvā labvēlīgi ietekmēs ietekmes novērtēšanas procesu, ko īsteno Komisijā; uzstāj, ka Regulējuma kontroles padomei ir jāpilda tikai padomdevējas funkcija un tā nedrīkst sniegt saistošus atzinumus; uzstāj, ka ietekmes novērtējumiem jābūt saskanīgiem un tajos jāņem vērā jebkādas izmaiņas, kas ieviestas dienestu apspriešanās posmā, turklāt tiem, inter alia, būtu jāpamatojas uz aplēsēm par to, kādas papildu izmaksas tiktu radītas dalībvalstīm, ja nebūtu nekāda risinājuma Eiropas līmenī; uzskata, ka RKP atzinums būtu jāpievieno galīgajam tiesību akta priekšlikumam; ierosina gaidāmajās sarunās par iestāžu nolīgumu apspriest domu par to, vai iestāžu kopējās interesēs būtu veidot Regulējuma kontroles padomi par struktūru, kas pilda tikai padomdevējas funkcijas;

30.  atzinīgi vērtē to, ka Padomes darba grupām tagad, proti, debašu par konkrētiem likumdošanas priekšlikumiem agrīnā stadijā, ir jāapsver attiecīgie Komisijas ietekmes novērtējumi, pamatojoties uz orientējošu sarakstu; tomēr pauž nožēlu, ka Padomes sekretariātam vēl nav pašam savas ietekmes novērtēšanas nodaļas, un uzskata, ka iepriekš minētais risinājums varētu veicināt Padomes pienākumu izpildi attiecībā uz Komisijas priekšlikumos izdarīto būtisko grozījumu novērtēšanu;

31.  norāda, ka Parlaments ir izveidojis iekšēju Ietekmes novērtēšanas un Eiropas pievienotās vērtības direktorātu, kas Parlamenta komitejām piedāvā ļoti daudz ex ante un ex post ietekmes novērtēšanas pakalpojumu, novērtē turpmākās vai pašreizējās ES politikas pievienoto vērtību, kā arī zinātniskās un tehnoloģiskās politikas iespējas; norāda, ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju Parlaments ir veicis aptuveni divdesmit ietekmes novērtējumus saistībā ar izmaiņām Komisijas priekšlikumos; atgādina Parlamenta ekspertu komitejām par to, ka ir konsekventāk jāizmanto jau izveidotais paša Parlamenta ietekmes novērtēšanas instruments, jo īpaši gadījumos, kad Komisijas sākotnējā priekšlikumā ir jāveic nozīmīgi grozījumi; taču norāda, ka tam nevajadzētu ierobežot Eiropas Parlamenta deputātu rīcības brīvību;

32.  uzsver, ka ir jāņem vērā ikviens no Savienības pamatprincipiem, tostarp subsidiaritātes un proporcionalitātes principi; aicina visas ES iestādes vienmēr ņemt vērā tiesību aktu īstermiņa un ilgtermiņa ietekmi;

33.  norāda, ka juridiskajai un ligvistiskajai pārskatīšanai pašreiz paredzēto nogaidīšanas periodu pēc sarunu noslēguma un pirms galīgā balsojuma turpmāk varētu izmantot, lai pabeigtu ietekmes novērtējumu un subsidiaritātes pārbaudi;

34.  uzskata, ka visām ES iestādēm ietekmes novērtējumu jautājumā būtu jāizstrādā vienota metodoloģiskā pieeja,; uzsver, ka Parlamenta un Padomes likumdevēju prerogatīvas grozīt Komisijas priekšlikumu ir jāsaglabā līdzšinējā līmenī;

35.  mudina Komisiju, sagatavojot deleģētos un īstenošanas aktus, vairāk apspriesties gan publiski, gan privāti ar visām ieinteresētajām personām, tostarp patērētājiem, lai apsvērtu, kā pagaidu posmā uzlabot informētību par priekšlikumiem;

MVU un princips „vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem”

36.  atzīmē Komisijas apņemšanos turpināt MVU pārbaudes uzlabošanu, jo īpaši ņemot vērā to, ka vairāk nekā 20 miljoni mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) veido 99 % no visiem uzņēmumiem ES un ka MVU būtībā ir saimnieciskās darbības, izaugsmes un nodarbinātības pamatelements; atbalsta to, ka tiek apsvērts jautājums par pielāgotiem līgumiem un elastīgākiem MVU ietekmes novērtējuma noteikumiem, ja var pierādīt, ka šie elementi nemazina tiesību normu efektivitāti un ka izņēmumi vai elastīgākas tiesību normas neveicina iekšējā tirgus saskaldītību vai netraucē iekļūšanu tajā; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos apsvērt jautājumu par elastīgākiem noteikumiem MVU, ietverot tieši mikrouzņēmumiem paredzētu izņēmumu, ja vien tas ir atbilstošs un iespējams un ja netiek mazināta ierosināto tiesību normu mērķu efektīva īstenošana sociālajā, ekoloģiskajā un ekonomiskajā ziņā;

37.  aicina Komisiju neatslābstoši īstenot ieceri radīt augstvērtīgu darbvietu izveides priekšnoteikumus, samazinot MVU uzlikto administratīvo slogu, un mudina nodrošināt, lai netiktu apdraudēti kopīgā labuma mērķi, tostarp patērētājiem labvēlīgi standarti un vides, sociālās, veselības un drošības jomas standarti, kā arī vīriešu un sieviešu līdztiesības standarti; uzsver, ka administratīvā sloga samazināšana nedrīkst izraisīt nodarbinātības standartu pazemināšanu vai nedrošu darba līgumu skaita palielināšanos un ka attieksmei pret MVU un mikrouzņēmumu darbiniekiem ir jābūt tādai pašai kā pret lielu uzņēmumu darbiniekiem, kā arī viņu aizsardzības standartam ir jābūt tādam pašam;

38.  uzsver, ka, izvērtējot jaunos noteikumus saistībā ar to ietekmi uz MVU, nekādā ziņā nedrīkst ierobežot darba ņēmēju tiesības;

39.  uzsver, ka ir nepieciešami precīzāk formulēti noteikumi, kurus var vienkārši īstenot un kuri var palīdzēt visiem dalībniekiem darboties saskaņā ar tiesību normām; uzsver, ka vienkāršāks un lietpratīgāks regulējums var sekmēt saskaņotu transponēšanu un efektīvāku un vienotāku īstenošanu, ko veic dalībvalstis;

Ex post novērtējumi

40.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ex post analīzi ir padarījusi par labāka regulējuma neatņemamu sastāvdaļu; uzsver, ka nolūkā nodrošināt iedzīvotāju un uzņēmumu juridisko noteiktību šādas analīzes būtu jāveic pietiekamā termiņā, vēlams, vairākus gadus pēc tam, kad ir beidzies transponēšanas valstu tiesībās termiņš; taču atgādina, ka ex post novērtējumi nekad nedrīkst aizstāt Komisijas kā Līgumu izpildes uzraudzītājas pienākumu efektīvi un savlaicīgi uzraudzīt, lai dalībvalstis piemēro Savienības tiesību aktus, un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu tiesību aktu pareizu piemērošanu;

41.  uzsver ex post novērtējuma un politikas īstenošanas rezultātu novērtēšanas nozīmi ES tiesību aktu un ES politikas virzienu īstenošanā un efektivitātes nodrošināšanā, ņemot vērā likumdevējas iestādes plānotos rezultātus;

42.  uzskata, ka jauno tiesību aktu ex post izvērtēšanā būtu jāiesaista dalībvalstu parlamenti, jo tas arī būtu izdevīgi no Komisijas ziņojumu izstrādes viedokļa un ļautu izpētīt valstu dažādās problēmas, ko izraisa atsevišķi likumi un noteikumi;

ES tiesību aktu īstenošana dalībvalstīs

43.  norāda, ka saskaņā ar Komisijas datiem vienu trešdaļu ES regulatīvā un administratīvā sloga rada dalībvalstu veiktie transponēšanas pasākumi;

44.  atzīst, ka direktīvu gadījumā tā ir dalībvalstu prerogatīva izlemt, vai valsts līmenī pieņemt augstākus sociālos, vides un patērētāju aizsardzības standartus par tiem minimuma standartiem, kas ir pieņemti ES līmenī, un atzinīgi vērtē visus lēmumus pieņemt augstākus standartus; atkārtoti apstiprina, ka šādi augstāki standarti nebūtu jāuzskata par pārmērīgu reglamentēšanu; tomēr aicina kompetentās dalībvalstu iestādes apzināties tā saucamās ES tiesību aktu „uzlabošanas” prakses iespējamās sekas, jo tā ES tiesību aktiem pievieno nevajadzīgu birokrātisko slogu, kā rezultātā var tikt pārprasta ES likumdošanas darbība, kas savukārt var sekmēt eiroskepticismu; lai uzlabotu lietotājdraudzīgumu, aicina dalībvalstis, īstenojot direktīvas un regulas, atteikties no liekiem administratīviem noteikumiem uz vietas;

45.  mudina Komisiju un dalībvalstis, īstenojot un piemērojot ES direktīvas, pastiprināt apmaiņu ar labāko praksi; uzskata, ka šāds solis mudinātu ieinteresētās personas un vietējās un reģionālās iestādes piedalīties to grūtību konstatēšanā, ar kurām saskaras ES politikas īstenotāji vietējā, reģionālā un valsts līmenī;

46.  uzsver, ka Parlaments kā viens no likumdevējiem ir ieinteresēts izprast, kāda ir ES tiesību aktu faktiskā ietekme pēc to īstenošanas; tādēļ šajā saistībā aicina Komisiju piešķirt Parlamentam pilnīgu piekļuvi visiem novērtējumiem, tostarp savākto datu avotiem un sagatavošanas dokumentiem;

47.  aicina Komisiju — ņemot vērā nopietnās un neatrisinātās problēmas, kas radušās, īstenojot Regulu (EK) Nr. 1924/2006 par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem, tostarp konkurences izkropļošanas problēmas, — pārskatīt šīs regulas zinātnisko pamatu un to, cik tā ir lietderīga un reālistiska, un vajadzības gadījumā likvidēt uzturvielu aprakstu koncepciju; uzskata, ka Regulas (EK) Nr. 1924/2006 mērķi, piemēram, sniegtās informācijas par pārtikas produktiem patiesuma nodrošināšana un īpašu norāžu sniegšana par tauku, cukura un sāls saturu produktā, nav sasniegti ar Regulu (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem;

48.  norāda uz dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem un uz Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2011. gada 27. oktobra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem un aicina Komisiju nodrošināt, ka Parlamentam ir pieejami skaidrojošie dokumenti;

Izskatīšanas procesā esošo tiesību aktu priekšlikumu atsaukšana no Komisijas puses

49.  norāda, ka jaunievēlētā Komisija savā darba programmā 2015. gadam, pirmo reizi pamatojoties uz politiskā kursa maiņas principu, ir nolēmusi pārskatīt visus patlaban izskatīšanas procesā esošos tiesību aktu priekšlikumus;

50.  norāda, ka Tiesa savā 2015. gada 14. aprīļa spriedumā(9) ir apstiprinājusi, ka saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru Komisija jebkurā Savienības akta pieņemšanas procedūras brīdī drīkst atsaukt priekšlikumu, ja vien Padome vēl nav pieņēmusi lēmumu par to; tādēļ atsaukšanas gadījumā un iestāžu līdzsvara saglabāšanas interesēs aicina Komisiju vispirms apspriesties ar Parlamentu, jo īpaši pēc pirmā lasījuma, un pienācīgi ņemt vērā tā nostāju; šajā kontekstā atsaucas konkrēti uz Parlamenta 2015. gada 15. janvāra rezolūcijām;

51.  turklāt norāda, ka Tiesa tajā pašā spriedumā ņem vērā Padomes argumentus par to, ka tiesību akta priekšlikuma atsaukšanas gadījumā Komisijai jāievēro kompetences piešķiršanas princips, iestāžu līdzsvara princips un savstarpējas sadarbības princips, kā noteikts LES 13. panta 2. punktā, un demokrātijas princips, kā noteikts LES 10. panta 1. un 2. punktā;

52.  uzsver, ka ir svarīgi nepieļaut tiesību aktu pārklāšanos;

o
o   o

53.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 321, 31.12.2003., 1. lpp., 2016. gada 9. martā pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0081.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0061.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0069.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0127.
(5) OV C 353 E, 3.12.2013., 117. lpp.
(6) OV C 51 E, 22.2.2013., 87. lpp.
(7) OV C 380 E, 11.12.2012., 31. lpp.
(8) EESK dokuments INT/750.
(9) Tiesas 2015. gada 14. aprīļa spriedums lietā C-409/13, Komisija/Padome, ECLI:EU:C:2015:217.


Virzība uz labāku vienotā tirgus regulējumu
PDF 510kWORD 122k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa rezolūcija par virzību uz labāku vienotā tirgus regulējumu (2015/2089(INI))
P8_TA(2016)0105A8-0278/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 28. novembra paziņojumu „Gada izaugsmes pētījums par 2015. gadu” (COM(2014)0902),

–  ņemot vērā 2013. gada 7. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vienotā tirgus pārvaldību(1), kā arī pasākumus, ko tās izpildei Komisija pieņēma 2013. gada 8. maijā,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 8. jūnija paziņojumu „Vienotā tirgus labāka pārvaldība” (COM(2012)0259),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 18. jūnija paziņojumu „Normatīvās atbilstības un izpildes programma (REFIT) — pašreizējā situācija un perspektīvas” (COM(2014)0368),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 7. marta aziņojumu „Lietpratīgs regulējums — reaģējot uz mazo un vidējo uzņēmumu vajadzībām” (COM(2013)0122),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 26. un 27. jūnija sanāksmē pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā Konkurētspējas padomes 2014. gada 4. decembrī pieņemtos secinājumus par lietpratīgu regulējumu,

–  ņemot vērā 2015. gada 11. marta rezolūciju par vienotā tirgus pārvaldību 2015. gada Eiropas pusgadā(2),

–  ņemot vērā 2014. gada 27. februāra rezolūciju par SOLVIT(3) un Komisijas 2014. gada 28. maijā pieņemto ziņojumu par pasākumiem, kas veicami saistībā ar minēto rezolūciju,

–  ņemot vērā Parlamenta Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas uzdevumā sagatavoto pētījumu „Lietpratīgs vienotā tirgus regulējums”,

–  ņemot vērā 2015. gada aprīlī publicēto vienotā tirgus rezultātu apkopojumu tiešsaistē,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A8-0278/2015),

A.  tā kā vienotais tirgus ir svarīgākais instruments, ar ko atjaunot ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu Savienībā;

B.  tā kā vienotā tirgus veidošana oficiāli sākās pirms vairāk nekā 20 gadiem, taču tā struktūra joprojām nav viendabīga, sevišķi tādēļ, ka dalībvalstis nav pilnībā transponējušas vai pareizi īstenojušas ES tiesību aktus;

C.  tā kā ir vajadzīga spēcīgāka vienotā tirgus pārvaldība un to var panākt, pievēršoties visam politikas ciklam;

D.  tā kā turpmākā iekšējā tirgus stratēģija būtu jāizstrādā ar mērķi uzlabot vienotā tirgus regulējumu, cenšoties mācīties no pieredzes, kas jau ir gūta tādās jomās kā brīva preču un pakalpojumu aprite, digitālais vienotais tirgus, profesionālā kvalifikācija un publiskais iepirkums;

E.  tā kā vienotā tirgus regulējumu Savienībai būtu jācenšas uzlabot, pamatojoties uz kopīgas atbildības koncepciju;

F.  tā kā par subsidiaritāti ir atbildīga ne vien Komisija, Padome un Parlaments, bet zināmā mērā arī valstu un attiecīgos gadījumos reģionu parlamenti; tā kā saskaņā ar subsidiaritātes principu par politiku būtu jālemj visatbilstošākajā institucionālajā līmenī, proti, vai nu visas ES, vai konkrētas valsts, reģiona vai pašvaldības līmenī;

G.  tā kā ir vienots preču tirgus, taču nav vienota pakalpojumu tirgus;

H.  tā kā dažus instrumentus vajadzētu nostiprināt, pārskatīt vai vairāk veicināt to izmantošanu, lai sekmīgāk veidotu konkurētspējīgu normatīvo vidi uzņēmumiem, atbalstītu izaugsmi un darbvietu radīšanu un vairotu patērētāju uzticēšanos ES tiesību aktiem;

I.  tā kā iedzīvotāji un uzņēmumi nav pietiekami informēti par dažādiem palīdzības pakalpojumiem, piemēram, par portālu „Tava Eiropa” un par iekšējā tirgus problēmu risināšanas tīklu SOLVIT, un daudzi nezina, ka šādi pakalpojumi ir pieejami;

J.  tā kā trūkst pietiekami izsmeļošu rādītāju un datu, lai pilnībā izvērtētu to, cik sekmīga ir tiesību aktu īstenošana dažādās vienotā tirgus jomās;

K.  tā kā šādi rādītāji un dati palīdzētu precīzāk noteikt attiecīgo likumdošanas aktu mērķi un nolūku;

L.  tā kā digitālā inovācija apsteidz politiku un uzņēmēji ir digitālās programmas virzītājspēks; tā kā ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt nākotnes vajadzībām atbilstošus noteikumus, kas ir digitāli jau automātiski;

M.  tā kā patērētāju tiesību aizsardzības aktu pareiza transponēšana un īstenošana un šādu aktu un tiesību izpildes garantēšana ir būtiski svarīga, lai panāktu, ka Savienībā ir augsts patērētāju aizsardzības līmenis;

N.  tā kā 2015. gada Eiropas augstākā līmeņa sanāksmē par patērētāju tiesībām, kura notiek reizi gadā un kurā piedalās Eiropas un starptautiskā līmenī ietekmīgākie politikas veidotāji un ieinteresētās personas, viena no galvenajām prioritātēm bija tiesību aktu labāka īstenošana un izpilde,

I. Ievads un vispārīgie principi

1.  prasa, lai, īstenojot savu jaunāko iekšējā tirgus stratēģiju, Komisija ņemtu vērā šajā rezolūcijā sniegtos ieteikumus;

2.  uzskata, ka vienotā tirgus regulējuma uzlabošanai ir jākļūst ne vien par ES iestāžu prioritāti, bet arī par to kopīgas atbildības jomu; ir pārliecināts, ka labi izstrādāti tiesību akti ir sabiedrības interesēs un ka tie noteikti veicinātu konkurētspēju, palīdzētu radīt darbvietas un sekmētu izaugsmi un MVU attīstību, vienlaikus ļaujot sasniegt augstu patērētāju aizsardzības līmeni, un ka tas ar šādiem tiesību aktiem ir jānodrošina, stimulējot, nevis bremzējot Eiropas ekonomikas attīstību;

3.  jēdzienu „labāks regulējums” attiecina uz visu politikas ciklu, ar to saprotot, ka ikviens šā cikla elements palīdz veidot efektīvu un lietderīgu regulējumu; tāpēc uzskata, ka konkrēti rādītāji, kas ļauj novērtēt, cik veiksmīga ir attiecīgo tiesību aktu ieviešana, būtu jāiekļauj jau sākotnējā ietekmes novērtējumā un jāturpina izmantot visos politikas cikla posmos, tostarp arī spēkā stājušos tiesību aktu īstenošanas fāzē;

4.  šajā sakarībā atgādina, cik svarīga ir pārredzamība un informācijas pieejamība; pauž nožēlu, ka plašākai sabiedrībai ir pieejami tikai Eiropas Parlamenta dokumenti, bet pieeja Padomes dokumentiem joprojām ir ierobežota;

5.  uzskata, ka subsidiaritātes principam ir jākļūst par politikas veidošanas sākumpunktu, lai akcentētu Eiropas pievienoto vērtību vienotā tirgus pārvaldības kontekstā;

6.  atzīmē, ka subsidiaritātes mehānismam noteiktie termiņi ne vienmēr nodrošina valstu parlamentiem pietiekami daudz laika, lai pamatīgi izvērtētu visus īstenošanas aspektus, saskaņotību ar jau spēkā esošajiem tiesību aktiem un citus praktiskus jautājumus; tāpēc uzskata, ka parlamenti paši varētu kļūt vēl aktīvāki, jo īpaši konsultāciju procesos;

7.  ir pārliecināts, ka iestādēm būtu kopīgiem spēkiem jānodrošina, lai attiecīgo tiesību aktu izstrādes procesā būtu ievērots proporcionalitātes princips; turklāt ir pārliecināts, ka minētā procesa rezultātā būtu jāpanāk vienkāršība, pārredzamība, saskaņotība un pamattiesību ievērošana;

8.  aicina Komisiju un Padomi kopā ar Parlamentu pārdomāt to, kā vislabāk panākt, lai vienkāršošana būtu pastāvīgs process, jo rīcība šajās jomās ir gan patērētāju, gan MVU interesēs;

9.  uzskata, ka vienotā tirgus regulējumā ir jāņem vērā jaunās iespējas, ko sniedz digitālā revolūcija, un tam jābūt pilnībā savietojamam ar e-pārvaldes dimensiju;

10.  aicina Komisiju padarīt vienoto tirgu nozīmīgāku, nosakot to par atsevišķu Eiropas pusgada procesa pamatelementu, un šī pieeja būtu jāatbalsta ikgadējā vienotā tirgus integrācijas ziņojumā, sniedzot ieguldījumu gada izaugsmes pētījumā;

II. Vienotā tirgus regulējuma uzlabošanas instrumenti

Ietekmes novērtējums

11.  ir pārliecināts, ka ar vienotā tirgus regulējumu būtu jācenšas uzlabot vienotā tirgus darbību, ka šāds regulējums ir jāizstrādā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 3. punktu un ka tam ir jāveicina konkurētspēja, inovācija, izaugsme un darbvietu radīšana; efektīvus ietekmes novērtējumus uzskata par svarīgu informatīvu instrumentu, kas palīdz politikas veidotājiem izlemt, kā vislabāk izstrādāt regulējumu, lai sasniegtu gan šos, gan arī citus mērķus, kurus tie nosaka attiecībā uz vienoto tirgu, un izvērtēt šāda regulējuma un jau spēkā esošo tiesību aktu mijiedarbības iespējamās sekas;

12.  pauž nožēlu, ka aptuveni 40 % no visiem 2010.–2014. gadā pārbaudītajiem ietekmes novērtējumu projektiem Komisijas Ietekmes novērtējuma padome atzina par nepietiekami kvalitatīviem un nosūtīja atpakaļ pilnveidošanai;

13.  uzskata, ka ietekmes novērtējumi var būt efektīvi instrumenti tikai tad, ja to pamatā ir vispusīga, objektīva un izsmeļoša informācija un pierādījumi un ja tie ietver visus iespējamos risinājumus, kuriem ir būtiska ietekme vai kuri ir politiski svarīgi; uzskata, ka, veicot ietekmes novērtējumus, būtu jāņem vērā arī tās pašas nozares spēkā esošo tiesību aktu īstenošanas rezultātu (ex post) novērtējumi un jāizvērtē jaunās likumdošanas iniciatīvas atbilstība citām Eiropas Savienības politikas nostādnēm un vispārējiem mērķiem;

14.  pauž nožēlu, ka ietekmes novērtējumos, kas Parlamentam tiek iesniegti kopā ar priekšlikumu projektiem, joprojām tiek konstatēti trūkumi, kā to uzsvērusi, piemēram, Parlamenta Ex-ante ietekmes novērtēšanas nodaļa, analizējot ietekmes novērtējumu, kurš pievienots priekšlikumam par radioiekārtu laišanu tirgū;

15.  ir pārliecināts, ka ietekmes vērtēšanas procesā būtu rūpīgi jāapsver zinātniskie ieteikumi un ka tieši uz šo ieteikumu pamata būtu jālemj par konkrētas politikas izvēli un šādas izvēles iemesliem sagatavošanas posmos, jo tas palīdzēs īstenot politisko procesu; turklāt uzskata, ka ietekmes novērtējumos ir jāņem vērā digitālās inovācijas temps un evolūcija un arī tas, ka regulējumam ir jābūt tehnoloģiski neitrālam un pēc iespējas atbilstošākam nākotnes vajadzībām;

16.  atzīmē, ka nav skaidri norādīts, vai ar REFIT saistīto priekšlikumu iespējamā ietekme būtu jāizsaka skaitļos vai ne; uzsver, ka ar REFIT saistītajos priekšlikumos būtu jānosaka precīzāki mērķi, katrā priekšlikumā skaitliski norādot iespējamos ieguvumus un izmaksu ietaupījumus;

17.  norāda, ka priekšlikumam pievienotu ietekmes novērtējumu vajadzētu papildināt ar likumdevēju iestāžu pieņemtu būtisku grozījumu ietekmes novērtējumu; īpaši uzsver to, ka būtu skaidri un pārredzami jānosaka, kādos gadījumos papildus veicami šādi ietekmes novērtējumi; atgādina, ka Parlaments, piemēram, ir rūpīgi izvērtējis to, kā daži no grozījumiem, kurus tas ierosinājis abās publiskā iepirkuma direktīvās, varētu ietekmēt MVU; tāpēc mudina Padomi uz aktīvāku līdzdalību, jo kopš 2007. gada tā nav izvērtējusi neviena pašas ierosinātā grozījuma ietekmi;

18.  atgādina, ka par subsidiaritāti ir atbildīga ne vien Komisija, Padome un Parlaments, bet zināmā mērā arī valstu parlamenti;

19.  atzīmē Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas uzdevumā tapušo pētījumu „Lietpratīgs vienotā tirgus regulējums” kurā norādīts, ka Parlaments un Padome varētu sniegt vērtīgas atziņas, palīdzot Komisijai sagatavot ietekmes novērtējumus; aicina Komisiju apsvērt to, kā Parlamentu un Padomi varētu iesaistīt ietekmes novērtējumu sagatavošanas procesā;

Konsultāciju process

20.  atgādina, ka saskaņā ar LES 11. panta 2. punktu visām ES iestādēm ir pienākums uzturēt atklātu, pārredzamu un pastāvīgu dialogu ar pilsoņu pārstāvības apvienībām, pilsonisko sabiedrību un sociālajiem partneriem;

21.  uzskata, ka konsultāciju procesam vienmēr būtu jāietver sadaļa „automātiski digitāls”, kuru īstenojot Komisija censtos pamatīgāk izprast lietotāju vajadzības un to, kā koncepcija „automātiski digitāls” ietekmē pakalpojuma izstrādi;

22.  atkārtoti pauž pārliecību, ka konsultāciju procesiem vajadzētu kļūt atklātiem, pārredzamiem un iekļaujošiem un ka tiem būtu jāattiecas arī uz dokumentiem, kas saistībā ar ietekmes novērtējumu projektiem saņemti no visdažādākajām ieinteresētajām personām; pauž pārliecību, ka tas ir vienlīdz svarīgi arī attiecībā uz sekundārajiem tiesību aktiem, jo tie ļoti lielā mērā ietekmē vienotā tirgus regulējuma īstenošanu, un tādēļ tiem ir vajadzīga lielāka pārredzamība un kontrole; uzskata, ka Savienības Muitas kodekss varētu būt viena no jomām, kur regulāras konsultācijas ar ieinteresētajām personām palīdzētu labāk īstenot sekundāros tiesību aktus;

23.  atzinīgi vērtē labāka regulējuma tiesību aktu kopumā ierosināto plašākas stratēģiskās plānošanas posmu, kas ietvertu, piemēram, sākumposma ietekmes novērtējumus; tomēr uzskata, ka joprojām trūkst pārskata par Komisijas darba procesu; aicina Komisiju sagatavot ceļvežus, kuros skaidrāk būtu izklāstītas politikas iniciatīvas konkrētās nozarēs, un atvieglot to lietošanu;

24.  uzskata, ka iedzīvotāju un uzņēmumu ieguldījums dažādos palīdzības pakalpojumos, ko sniedz, piemēram, portāli „Tava Eiropa” vai SOLVIT, ir ļoti svarīgs likumdošanas procesam, un tāpēc aicina Komisiju izvērtēt no šiem portāliem iegūtos datus un ņemt tos vērā, pārskatot attiecīgos tiesību aktus;

25.  pauž pārliecību, ka plašas, atbilstīgas un līdzsvarotas konsultācijas ir būtisks likumdošanas procesa elements; dokumentu un pierādījumu publicēšanu un aicinājumu visām ieinteresētajām personām sniegt efektīvu ieguldījumu, palīdzot veidot politiku šajā jomā, uzskata par svarīgu faktoru, kas veicina inovāciju un stiprina vienoto tirgu, sevišķi saistībā ar digitālā vienotā tirgus programmu;

26.  uzsver, ka maziem uzņēmumiem bieži vien nav ne laika, ne resursu, lai regulāri piedalītos konsultācijās; uzskata, ka Komisijai būtu jāatrod vienkārši lietojami un inovatīvi risinājumi komunikācijai ar MVU un jaunizveidotiem uzņēmumiem;

27.  uzskata, ka konsultācijas ar ieinteresētajām personām būtu jānodrošina ar holistisku pieeju un ka tam vajadzētu būt pastāvīgam procesam, kas notiek visā likumdošanas ciklā, nevis neregulāru pasākumu kopumam; šajā sakarībā vēlreiz aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot Eiropas mēroga ieinteresēto personu forumu par labāku regulējumu un mazāku birokrātiju;

28.  uzsver, ka šādām konsultācijām ar ieinteresētajām personām vajadzētu būt pēc iespējas iekļaujošākām un ka tajās jo īpaši būtu jāiesaista MVU, mikrouzņēmumi un pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

29.  ir pārliecināts, ka tad, ja sabiedriskā apspriešana būs iespējama visās ES oficiālajās valodās un ja tā kļūs pieejamāka un saprotamāka, attiecīgi palielināsies līdzdalība un pārredzamāk būs pieejams pats konsultāciju process;

Īstenošana

30.  ir pārliecināts, ka visu vienotā tirgus tiesību aktu pareizai īstenošanai ir izšķiroša nozīme un ka ir vajadzīgi skaidri un visaptveroši vairāku aspektu kompleksie rādītāji, jo citādi nebūs viegli panākt, lai pilnībā būtu jūtamas vienotā tirgus sniegtās priekšrocības; pauž bažas par to, ka ne vienmēr tiek sasniegti īstenošanai nospraustie mērķi; jo īpaši pieprasa pilnībā un pareizi īstenot Pakalpojumu direktīvu; atgādina, ka atšķirības starp dalībvalstīm un nozarēm joprojām ir būtiskas;

31.  uzskata, ka, pateicoties Komisijas centieniem samazināt izstrādāto likumdošanas priekšlikumu skaitu, tā turpmāk varēs vairāk pievērsties politikas iniciatīvām un tai būs vairāk laika un iespēju pamatīgākām pārdomām, un Komisija to var izmantot, lai sekmētu ieinteresēto personu kvalitatīvāku līdzdalību;

32.  īpaši uzsver atbilstības tabulu nozīmi, kas ir svarīgas pareizas īstenošanas uzraudzībai; aicina dalībvalstis izstrādāt un publicēt savas atbilstības tabulas;

33.  pauž nožēlu, ka dažas dalībvalstis vēl arvien nespēj sasniegt pat 0,5 % mērķi, ko Komisija ierosinājusi Vienotā tirgus aktā; jo īpaši norāda uz to, ka svarīgi ir ne vien oficiālie transponēšanas un īstenošanas mērķi, bet arī transponēšanas kvalitāte, reālais praktiskās īstenošanas process un ar to saistītās problēmas un grūtības, kas attiecīgajām ieinteresētajām personām var reāli rasties;

34.  uzskata — lai izmantotu priekšrocības, ko sniedz pilnībā funkcionējoša vienotā tirgus darbība, Komisijai un valstu parlamentiem būtu jāsadarbojas, mācoties no ES tiesību aktu īstenošanas procesā gūtās pieredzes un ar to saistītās labākās prakses, tā nepieļaujot, ka zūd tiesību aktos noteiktie mērķi un uzdevumi, jo konkrēto aktu īstenošana dalībvalstīs ir bijusi nepilnīga vai nekonsekventa;

35.  ir pārliecināts, ka būtu vajadzīga lielāka skaidrība par pārmērīgu reglamentēšanu un ka ir jārīkojas stingrāk, lai šādus gadījumus konstatētu, jo tie rada problēmas un papildu izmaksas gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem, kuri cenšas saprast un piemērot ES līmenī pieņemtus tiesību aktus; aicina dalībvalstis īstenošanas dokumentos skaidri un precīzi nošķirt Savienības tiesību aktu piemērošanas rezultātu no valsts līmenī noteiktu prasību izpildes rezultāta; atgādina, ka dalībvalstis var piemērot stingrākus standartus, ja ES tiesību akti nodrošina vien minimālu saskaņošanu;

Uzraudzība un problēmu risināšana

36.  aicina Komisiju arī turpmāk enerģiski strādāt un regulāri atjaunināt norādījumus par noteikumiem; jo īpaši pieprasa ciešā sadarbībā ar Parlamentu nekavējoties atjaunināt 2009. gadā sagatavotos norādījumus par Negodīgas komercprakses direktīvas (Direktīvas 2005/29/EK) īstenošanu/piemērošanu, lai garantētu to atbilstību digitālajam laikmetam; pauž nožēlu, ka pakalpojumu kvalitāte dalībvalstīs ir ārkārtīgi atšķirīga gan konkrētu prioritāšu, gan resursu trūkuma dēļ; tāpēc pieprasa nostiprināt pārvaldības sistēmu ES līmenī, lai uzlabotu šo instrumentu un pakalpojumu darbību;

37.  uzskata, ka strīdu alternatīva izšķiršana un strīdu izšķiršana tiešsaistē ir galvenie instrumenti vienotā preču un pakalpojumu tirgus pilnveidošanai; uzsver, ka tas ļauj patērētājiem un tirgotājiem rentabli un vienkārši izšķirt strīdus, neceļot prasību tiesā; mudina Komisiju un dalībvalstis palielināt informētību par šiem svarīgajiem instrumentiem;

38.  uzsver, ka strīdu izšķiršanas atbalstam izveidotie centrālie kontaktpunkti, tādi kā SOLVIT, Eiropas Patērētāju centru tīkla (ECC-Net) un Sūdzību tīkla par finanšu pakalpojumiem (FIN-Net) kontaktpunkti, palīdz uzlabot iekšējā tirgus darbību; aicina Komisiju veikt attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka šie instrumenti ir labāk pazīstami un ka tie viens otru labāk papildina;

39.  ļoti atzinīgi vērtē projektus SOLVIT un EU Pilot, kas izstrādāti, lai Komisijai vairs nevajadzētu sākt pret dalībvalstīm tiesvedību par pienākumu neizpildi; tomēr uzskata, ka EU pilot piedāvātie pakalpojumi būtu jāuzlabo attiecībā uz laikposmu, kas atvēlēts atbildei pēc brīdinājuma saņemšanas;

40.  uzskata, ka Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI) turpmāk vajadzētu attiecināt arī uz citiem vienotā tirgus instrumentiem, lai tā kļūtu par centrālo informācijas mezglu; uzsver, ka tas nodrošinātu atbilstību „tikai vienreiz” principam saskaņā ar jaunākajām Komisijas iniciatīvām;

41.  uzskata, ka tādas digitālās platformas kā vienotie kontaktpunkti, IMI un programma Eiropas publiskās pārvaldes iestāžu, uzņēmumu un iedzīvotāju sadarbspējas risinājumu nodrošināšanai (ISA2) ir svarīgas vienotā tirgus darbības uzlabošanai, jo veicina pārrobežu informācijas apmaiņu starp dažādu dalībvalstu iestādēm;

42.  ir nobažījies, jo Eiropas iedzīvotāji nav pietiekami informēti par to, ka ir pieejami tādi pakalpojumi kā portāls „Tava Eiropa”, „Tavs Eiropas padomdevējs”, Eiropas Nodarbinātības dienestu tīkls, par patērētāju tiesību aizsardzību atbildīgo valsts tiesībaizsardzības iestāžu sadarbības tīkls (CPC Network), vienotie kontaktpunkti, SOLVIT, kā arī strīdu alternatīva izšķiršana un strīdu izšķiršana tiešsaistē, un nezina, kā tos izmantot;

43.  uzskata, ka tādi pakalpojumi kā „Tava Eiropa”, „Tavs Eiropas padomdevējs”, Eiropas Nodarbinātības dienestu tīkls, par patērētāju tiesību aizsardzību atbildīgo valsts tiesībaizsardzības iestāžu sadarbības tīkls, vienotie kontaktpunkti, SOLVIT, SOLVIT plus, kā arī strīdu alternatīva izšķiršana un strīdu izšķiršana tiešsaistē ir noderīgi un izmaksu ziņā lēti risinājumi salīdzinājumā ar tiesvedības procesu; norāda, ka tikai 4 % patērētāju un uzņēmumu zina par šādu instrumentu esamību un ka pašlaik šie pakalpojumi tiek izmantoti ļoti reti; lai atrisinātu šo problēmu, aicina Komisiju un dalībvalstis vēl vairāk palielināt informētību par šiem instrumentiem, vienlaikus pārliecinoties, ka to izmantošanas rezultāti un attiecīgie risinājumi atbilst lietotāju vajadzībām; turklāt aicina Komisiju panākt dažādu palīdzības pakalpojumu sniedzēju (piemēram, „Tava Eiropa” un SOLVIT) labāku sadarbību, lai vairotu lietotāju apmierinātību;

44.  prasa, lai Komisija rūpīgi pārdomātu minēto pakalpojumu mijiedarbību un apsvērtu iespēju tos aizstāt ar vienu patērētājiem paredzētu centrālo kontaktpunktu, kas attiecīgā gadījumā piedāvātu patērētājam izmantot citus instrumentus;

45.  uzskata, ka pārdomu procesa rezultātā šie pakalpojumi būtu labāk jādefinē, lai veiksmīgāk nošķirtu atsevišķas darbības un tādējādi nepieļautu pārklāšanos;

46.  aicina Komisiju izstrādāt komunikācijas un apmācības stratēģiju, kas nodrošinātu, ka iedzīvotāji un ikviens uzņēmums neatkarīgi no lieluma ir labāk informēti par palīdzības pakalpojumiem; šajā sakarībā iesaka izveidot vienotu portālu, kas nodrošinātu pieeju visiem palīdzības pakalpojumiem;

47.  uzskata, ka, drīzumā pārskatot regulu par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā, būtu pilnībā jāņem vērā nepieciešamība uzlabot informācijas plūsmu starp dažādiem vienotā tirgus instrumentiem;

48.  īpaši uzsver vērienīgo pārbaužu instrumentu, ko izmanto Komisija un kas ir īpaši svarīgs digitālā vienotā tirgus pienācīgai darbībai;

49.  atzīst pozitīvo ietekmi, ko rada vērienīgās pārbaudes, kuras Komisija ir sākusi īstenot, lai stingrāk nodrošinātu izpildi ar saskaņotām kontroles darbībām tiešsaistes vidē; ir pārliecināts, ka šīs vērienīgās pārbaudes varētu veikt plašāk, ietverot arī bezsaistes sektoru;

50.  ar bažām norāda, ka, spriežot pēc tīmekļa vietnē „Tava Eiropa” iegūtajiem datiem, par dažām jomām, piemēram par e-komerciju un par kvalifikāciju atzīšanu, nemitīgi tiek saņemti jautājumi no cilvēkiem, kuri cenšas īstenot savas tiesības; uzskata, ka Komisijai sadarbībā ar valsts un reģionālajām struktūrām būtu uz to jāreaģē, lai veicinātu izpratni par šīm tiesībām;

51.  uzskata, ka ir vajadzīgs gan kvalitatīvs, gan kvantitatīvs īstenošanas novērtējums — ne tikai skaitļi vien —, lai noteiktu, vai direktīvas oficiāli ir transponētas vai ne, un tā gūtu pilnīgu priekšstatu par vienotā tirgus tiesību aktu faktisko darbību patērētāju un uzņēmumu interesēs;

52.  aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot tā dēvēto agrīnās brīdināšanas mehānismu, kas ļautu konstatēt, tieši kur ir radušās Savienības tiesību aktu īstenošanas vai piemērošanas problēmas;

53.  ir pārliecināts, ka patēriņa tirgu sistemātiska pārbaude ES līmenī ļautu laicīgāk noteikt gaidāmās tendences un riskus, kas varētu būt aktuāli patērētājiem un uzņēmumiem; šajā kontekstā jo īpaši uzsver visu iesaistīto ieinteresēto personu, tostarp patērētāju organizāciju, pozitīvo ieguldījumu;

54.  aicina Komisiju izvērtēt ražojumu informācijas punktu darbības rezultātus, kā paredzēts 2009. gada Savstarpējās atzīšanas regulā un 2011. gada Būvizstrādājumu regulā;

Tiesībaizsardzība un tirgus uzraudzība

55.  uzsver, ka vajadzīga ciešāka sadarbība starp vienotā tirgus pārvaldības instrumentiem, kuri saņem patērētāju sūdzības par komersantiem, kas pārkāpuši ES tiesību aktus, un starp valstu tiesībaizsardzības iestādēm un ka to var panākt ar oficiālu procedūru un labākas datu apmaiņas palīdzību;

56.  aicina Komisiju nopietni izvērtēt to, cik saskaņota un efektīva ir bijusi īstenošanas un attiecīgā gadījumā arī pienākumu neizpildes procedūra, sevišķi saistībā ar vienotā tirgus tiesību aktiem;

57.  pauž nožēlu, ka pieeja pienākumu neizpildes procedūrām gan pirms attiecīgā pārkāpuma konstatēšanas, gan pienākumu neizpildes procedūras posmā Parlamentam ir ierobežota, un pieprasa nodrošināt šajā jomā lielāku pārredzamību, pienācīgi ievērojot konfidencialitātes noteikumus;

58.  mudina Komisiju laicīgi un ātri īstenot pienākumu neizpildes procedūras, ja pierādījumi liecina, ka tiesību akti nav īstenoti, un ja problēmas nav izdevies pienācīgi atrisināt, izmantojot tādus starpniecības instrumentus kā strīdu alternatīva izšķiršana, strīdu izšķiršana tiešsaistē, EU Pilot, SOLVIT vai citus pirmstiesas mehānismus; uzsver, ka dalībvalstis ir tikpat lielā mērā atbildīgas par ES tiesību aktu izpildi un ka tām būtu jānodrošina šo aktu efektīva un lietderīga izpilde, lai aizsargātu patērētāju tiesības un radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem visā Eiropas Savienībā;

59.  apņemas pildīt savus pienākumus, kas saistīti ar ES tiesību aktu izpildes nodrošināšanu, cita starpā arī pārskatot tiesību aktu īstenošanu un pārbaudot Komisijas veikumu, jo īpaši palīdzot Komisijai sagatavot ikgadējus (vai vismaz sīkāk izstrādātus) ziņojumus par darba programmām, kas attiecas tieši uz tiesībaizsardzību;

60.  atgādina, ka 2014. gada 4. februāra rezolūcijā par Negodīgas komercprakses direktīvas (Direktīva 2005/29/EK)(4) īstenošanu Parlaments aicināja Komisiju apkopot un analizēt datus par dalībvalstu piemērotajiem sodiem un par to, cik efektīvas ir sistēmas, ar kurām nodrošina tiesību aktu izpildi, jo īpaši vērtējot izpildes nodrošināšanas procedūru sarežģītību un ilgumu; ne reizi vien ir aicinājis Komisiju iesniegt Parlamentam šādas analīzes rezultātus;

61.  uzskata, ka tirgus uzraudzības instrumenti būtu jālieto kopā ar vienotā tirgus instrumentiem, lai panāktu ES tiesību aktu stingrāku izpildi;

62.  šajā sakarībā norāda, ka valstu iestādes ne vienmēr pareizi izmanto Tirgus uzraudzības informācijas un saziņas sistēmu (ICSMS) vai arī laikus neveic vajadzīgos pasākumus; jo īpaši uzsver nepieciešamību uzlabot dokumentācijas apmaiņu starp publiskā sektora iestādēm lietu izskatīšanas procesā;

63.  ir nobažījies par to, ka paraugu analīzes rezultātā, kuru Komisija veica 2014. gadā, tika konstatēts — 60 % lietu, kas izskatītas par pabeigtiem ražojumiem, nebija ziņojuma par izcelsmes valsti, 32 % lietu, kas izskatītas par mehānismu ražojumiem, nebija pievienota riska klasifikācija un 5 % reģistrēto lietu nebija norādīts, tieši kura ES regula un/vai direktīva ir pārkāpta; prasa, lai Padome un dalībvalstis nopietni apsvērtu šo faktu un informētu Parlamentu par turpmākiem pasākumiem, kas šajā sakarā veikti;

Paveiktā (ex post) novērtējums un pārskatīšana

64.  atzinīgi vērtē to, ka pārskatīšanas periods ir regulārs un ka ir ieviesta nozaru analīze saskaņā ar programmu REFIT, par kuras galīgo mērķi būtu jānosaka ES likumdošanas kvalitātes uzlabošana un vienkāršošana, tādējādi to efektīvāk saskaņojot ar iedzīvotāju un uzņēmumu vajadzībām un īpašu uzmanību pievēršot mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;

65.  tomēr uzskata, ka rūpīgāk būtu jāizanalizē, vai līdzšinējais veikums likumdošanas jomā patiešām ir palīdzējis sasniegt šo mērķi un vai tas atbilst pašlaik pieņemtajiem politikas mērķiem; jo īpaši norāda, ka ir svarīgi nodrošināt pārredzamu REFIT procesu; ņemot to vērā, ir pārliecināts, ka ar pakāpeniski īstenojamu administratīvā un regulatīvā sloga samazināšanas mērķi var sekmēt mērķu sasniegšanu pēc iespējas lietderīgākā veidā un ar iespējami minimālākām izmaksām iedzīvotājiem un uzņēmumiem;

66.  norāda, ka kopējās regulējuma izmaksas bieži vien ir šķērslis vienotā tirgus dalībniekiem, sevišķi MVU; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos izskatīt šo jautājumu; uzsver, ka šāda analīze būtu jāveic, lai likvidētu šķēršļus, kas kavē ienākšanu tirgū, un lai garantētu godīgu konkurenci visiem dalībniekiem;

67.  aicina Komisiju labāk izprast ne vien faktorus, kas ietekmē politikas mērķu sasniegšanu (piemēram, ES vai valsts līmenī pieņemtu papildinošu vai pretrunīgu politikas nostādņu ietekmi), bet arī bezdarbības ietekmi un cenu un tādējādi uzlabot politikas veidošanu un galarezultātā veicināt labāka vienotā tirgus regulējuma izveidi;

68.  uzskata, ka izņēmuma kārtā var apsvērt iespēju, sevišķi pagaidu situācijās, izmantot turpināmības vai pastiprinātas pārbaudes klauzulas, ar ko iestādes apņemtos atjaunināt tiesību aktus un paturēt tos spēkā tikai vajadzības gadījumā; uzskata, ka drošības klauzulas ir nepieciešamas, lai spēku nezaudētu būtiski svarīgi tiesību akti;

III. Secinājums

69.  uzsver, ka vienotā tirgus regulējuma uzlabošana nenozīmē jebkāda regulējuma atcelšanu vai to, ka regulējums kļūst pieticīgāks, piemēram, attiecībā uz vides aizsardzību, nekaitīgumu, drošību, patērētāju aizsardzību un sociālajiem standartiem — vienotā tirgus regulējuma uzlabošana nozīmē, ka tiek atcelts lieks regulējums un birokrātija un tiek novērsta negatīva ietekme, vienlaikus nodrošinot, ka tiek sasniegti politikas mērķi un tiek izveidota konkurētspējīga normatīvā vide, kas atbalsta nodarbinātību un uzņēmējdarbību Eiropā;

70.  uzsver, ka vienotais tirgus nedz pārmērīgi noslogo, nedz bremzē ražošanu, inovāciju un tirdzniecību un ka tas ir instruments, kas atkal ļaus radīt darbvietas un atjaunos izaugsmi Eiropā, nevis citviet, kā tas būtu noticis iepriekš;

71.  tādēļ uzsver, ka kopīga atbildība par vienotā tirgus regulējuma uzlabošanu ļaus iegūt kopīgus labumus — spēcīgu un dinamisku vienoto tirgu, kas sekmē Eiropas ilgtspējīgu attīstību un līdz ar to arī tās iedzīvotāju labklājību;

o
o   o

72.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei un Eiropadomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 24, 22.1.2016., 75. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0069.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0164.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0063.


Mācīšanās par ES skolā
PDF 507kWORD 114k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa rezolūcija par mācīšanos par ES skolā (2015/2138(INI))
P8_TA(2016)0106A8-0021/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 165. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1288/2013, ar ko izveido Savienības programmu izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā „Erasmus +“ un atceļ Lēmumus Nr. 1719/2006/EK, Nr. 1720/2006/EK un Nr. 1298/2008/EK(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Lēmumu Nr. 1093/2012/ES par Eiropas Pilsoņu gadu (2013. gads)(2),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 14. aprīļa Regulu (ES) Nr. 390/2014, ar ko izveido programmu „Eiropa pilsoņiem“ laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra ieteikumu par pamatprasmēm mūžizglītībā(4),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības izglītības ministru neformālajā sanāksmē Parīzē, 2015. gada 17. martā pieņemto „Deklarāciju par pilsoniskuma un kopējo vērtību — brīvības, iecietības un nediskriminācijas — veicināšanu ar izglītības palīdzību” (Parīzes deklarācija),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”)(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 26. augusta paziņojumu „Projekts Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgajam ziņojumam par Stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”) īstenošanu“ (COM(2015)0408),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. septembra īstenošanas lēmumu par to, lai pieņemtu 2016. gada darba programmu „Erasmus+“ — Savienības programmas izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā īstenošanai (C(2015)6151),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. un 29. novembra secinājumus par mācību mobilitātes kritēriju(6),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 15. septembra paziņojumu „Projekts Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgajam ziņojumam par to, kā tiek īstenots atjauninātais regulējums Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018)“ (COM(2015)0429),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 27. aprīļa paziņojumu „ES jaunatnes stratēģija — ieguldīt jaunatnē, iesaistīt jauniešus. Atjaunināta atvērtās koordinācijas metode, kā risināt jauniešu problēmas un tiem pavērt jaunas iespējas“ (COM(2009)0200),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 27. novembra rezolūciju par atjauninātu regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018)(7),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra Ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 1992. gada 15. maija rezolūciju par izglītības un apmācības politiku, gatavojoties 1993. gadam(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 26. septembra rezolūciju par iniciatīvām papildināt skolu mācību programmas, nodrošinot piemērotu atbalstu Eiropas dimensijas iekļaušanai tajās(10),

–  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 23. septembra rezolūciju par skolotāju izglītības kvalitātes uzlabošanu(11),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A8-0021/2016),

A.  tā kā izglītība ir viena no cilvēka pamattiesībām un sabiedrisks labums, kuram ir jābūt pieejamam visiem;

B.  tā kā izglītības galvenais mērķis ir veidot pilnībā informētus pilsoņus un līdz ar to tā ir kas vairāk nekā tikai ES ekonomisko mērķu un valstu stratēģiju īstenošana;

C.  tā kā izglītības mērķu vidū ir indivīdu sagatavošana dzīvei un aktīvam pilsoniskumam sabiedrībā, kura paliek aizvien sarežģītāka, prasīgāka, kultūras ziņā daudzveidīgāka un iekļaujošāka;

D.  tā kā saskaņā ar 2014. gada Eirobarometra sabiedriskās domas aptauju 44 % no Eiropas Savienības iedzīvotājiem uzskata, ka viņu izpratne par ES darbību ir ierobežota, un 52 % eiropiešu uzskata, ka viņu viedoklis ES nav svarīgs(12);

E.  tā kā tikai 42,61 % no ES iedzīvotājiem un tikai 27,8 % no jauniešiem vecumā no 18 līdz 24 gadiem balsoja pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kas ir zemākā vēlētāju aktivitāte kopš 1979. gada(13);

F.  tā kā nepietiekamas zināšanas par ES un vāja sapratne par tās konkrēto pievienoto vērtību var veicināt uzskatu par demokrātisko deficītu un plaši izplatītu eiroskepticismu dalībvalstīs un kandidātvalstīs; tā kā ir jānovērš demokrātiskais deficīts, lai novērstu augošo plaisu starp Eiropas iedzīvotāju viedokli un ES iestādēm;

G.  tā kā saskaņā ar Eirobarometra 2015. gada īpašo aptauju Nr. 437 liela daļa eiropiešu piekrīt viedoklim, ka skolu nodarbībās un materiālos ir jāiekļauj informācija par dažādību saistībā ar reliģiju vai ticību, etnisko izcelsmi, seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti(14);

H.  tā kā lielāka izpratne par ieguvumiem, ko sniedz tādi Eiropas politikas virzieni kā brīva personu pārvietošanās un brīva pakalpojumu aprite Savienībā, un par ES mobilitātes programmām var palīdzēt radīt piederības sajūtu ES, kopienas garu un multikulturālu un daudznacionālu sabiedrību pieņemšanu;

I.  tā kā veiksmīgas izglītības sistēmas un mācību programmas kopā ar lielāku eiropiešu ieguldījumu un dalību ES politikas lēmumu pieņemšanas procesā varētu radīt lielāku interesi par ES lietām, kā arī izpratnes un piederības sajūtu, vienlaikus novēršot sociālās atšķirības, kultūru segregāciju un zaudējuma sajūtas;

J.  tā kā lielākā daļa dalībvalstu savās mācību programmās un skolotāju apmācības programmās ir integrējušas mācīšanos par ES; tā kā joprojām pastāv atšķirības starp dalībvalstīm un to iekšienē,

K.  tā kā dažās dalībvalstīs ES jautājumi parasti tiek iekļauti dažādos izglītības līmeņos un atšķirīgos obligātās izglītības priekšmetos, tomēr tie veido tikai mazu daļu no mācību programmas, kuru jāpasniedz attiecīgajam skolotājam;

L.  tā kā skolotāju un citu izglītības darbinieku zināšanas un prasmes par ES jautājumiem ir jāturpina attīstīt un atjaunināt ar sākotnēju un turpmāku apmācību un tā kā izglītības iestādēm un skolotājiem šajā sakarībā ir nepieciešama efektīva palīdzība, kas ir pielāgota un būtiska viņu konkrētajām vajadzībām;

M.  tā kā saskaņā ar privāta konsultāciju uzņēmuma ICF GHK pētījumu „Mācīšanās par Eiropu skolā“, kas tika sagatavots Izglītības un kultūras ģenerāldirektorātam(15), skolotāju izglītošanā par ES jautājumiem galvenokārt ir iesaistītas iestādes un asociācijas ārpus augstākās izglītības jomas;

N.  tā kā Komisijas 2014. gadā sagatavotajā Erasmus ietekmes novērtējumā ir redzams, ka mobilitātei izglītībā un studiju internacionalizācijai ir pozitīva ietekme ne tikai uz mācību programmām un nodarbināmību, bet arī saistībā ar zināšanām par Eiropu, Eiropas pilsoniskuma un pozitīvas attieksmes attīstīšanu, kā arī balsošanu Eiropas vēlēšanās,

Eiropas aspekts izglītībā

1.  uzsver, ka aizvien lielāka nozīme dažādos priekšmetos un izglītības līmeņos un veidos ir Eiropas aspektam, vienlaikus uzsverot, ka nepieciešama padziļināta izpratne par šo jēdzienu, kurā ņemts vērā Eiropas sarežģītais, dinamiskais un daudzslāņainais raksturs, un ka mācīšanās par ES skolā ir svarīga mācību programmas daļa;

2.  uzsver, ka ES aspekts izglītībā ir ļoti svarīgs, lai palīdzētu uzlabot iedzīvotāju sapratni par ES un no jauna tuvināt viņus ES, un var padziļināt LES 2. pantā izklāstīto vērtību nozīmi un stiprināt Savienības viedokli savstarpēji atkarīgā pasaulē;

3.  uzsver, ka nepieciešama Eiropas Savienības pamatvērtību sapratne un to ievērošanas veicināšana; norāda, ka ES un tās dalībvalstu kopējās vēstures un vērtību zināšanai un izpratnei ir liela nozīme, lai panāktu savstarpēju izpratni, miermīlīgu līdzāspastāvēšanu, toleranci un solidaritāti, kā arī Eiropas Savienības pamatprincipu izpratni;

4.  norāda, ka ES jautājumiem ir jābūt pamanāmākiem un labāk integrētākiem apmācības materiālos un ārpusskolas nodarbībās, ņemot vērā to ietekmi uz iedzīvotāju ikdienas dzīvi; uzskata, ka saturs, kas acīmredzami ir saistīts ar ES, var nodrošināt lielāku vērtību skolu mācību programmām un apmācāmo personīgajai attīstībai un izaugsmei;

5.  uzsver, ka jāizmanto aktīvas un uz līdzdalību orientētas apmācības metodes, kas pielāgotas apmācāmo vecumam, līmenim, vajadzībām un interesēm, un pilnībā jāizmanto iespējas, ko sniedz informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un plašsaziņas līdzekļi, tostarp sociālie plašsaziņas līdzekļi;

6.  uzsver, ka ES aspektam izglītībā ir jāļauj apmācāmajiem ne tikai iegūt zināšanas un izveidot piederības sajūtu un Eiropas pilsoniskuma prasmes, bet arī iesaistīties analītiskās pārdomās par ES, tostarp mācoties par ES pamatvērtībām, kuras balstās uz tiesiskumu un cilvēktiesībām, par ES pārvaldību un lēmumu pieņemšanas procesiem un to, kāda tiem ir ietekme uz viņu dalībvalstīm un viņu demokrātisko dalību; atbalsta Eiropas Jauniešu parlamenta lomu spēļu izmantošanu, lai palīdzētu bērniem un studentiem saprast Eiropas procesus un palielināt viņu izpratni par Eiropas jautājumiem;

7.  pievērš uzmanību tam, ka ES ir veidojušas tās dalībvalstis, kurām ir unikāla vēsture un kultūra, un ka Savienības attīstība joprojām ir nesaraujami saistīta ar tās dalībvalstīm; vienlaikus uzsver dažādo kultūru devumu Eiropas sabiedrībām un mantojumam;

8.  atzīmē, ka ES ietekme uz dalībvalstīm ir ievērojama un ka mācībās par ES skolā ir jāatspoguļo gan dalībvalstu loma ES attīstībā, gan arī ES ietekme uz dalībvalstu attīstību;

9.  norāda, ka dalībvalstīm un ES ir jārāda piemērs tiem, kuri saistīti ar pasniegšanu un mācīšanos par ES skolā, īstenojot Eiropas sociālās iekļautības un Eiropas un starptautiskās solidaritātes pamatvērtības;

10.  atgādina nepieciešamību nodrošināt, stiprināt un paplašināt sākotnējās un pašreizējās skolotāju un izglītības darbinieku profesionālās tālākizglītības izaugsmes iespējas, lai viņi varētu savā pasniegšanas darbā iekļaut ES aspektu, jo īpaši saistībā ar vēsturi un izglītību par pilsoniskumu, kā arī īstenot uz apmācāmo orientētas stratēģijas un pielāgot savas pasniegšanas metodes apmācāmo vajadzībām;

11.  uzsver, ka jāveicina un jāsekmē pedagogu vairākvalodu un starpkultūru kompetences, kā arī mobilitātes iespējas, mācīšanās no līdzbiedriem un paraugprakses apmaiņas pasniedzēju vidū, piemēram, organizējot Eiropas līmeņa seminārus;

12.  uzsver universitāšu lomu, sagatavojot un apmācot augsti kvalificētus un motivētus skolotājus un pedagogus; aicina sekmēt un atbalstīt dalībvalstu pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt universitātēs iespējas apmeklēt specializētus kvalifikācijas kursus, kas būtu atvērti un pieejami reģistrētajiem studentiem, kā arī strādājošajiem skolotājiem un pedagogiem;

13.  uzsver Eiropas pieejas nozīmi un potenciālu vēstures apmācībā, vienlaikus paturot prātā dalībvalstu kompetenci šajā jomā, jo dažiem vēstures notikumiem bija izšķiroša nozīme Eiropas ideālu un vērtību izstrādē; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt vēstures apvienības un vēsturiskās izpētes centrus ar nolūku akcentēt to zinātniskā ieguldījuma Eiropas vēsturē vērtību un to nozīmi skolu skolotāju zināšanu atjaunināšanā;

14.  aicina Eiropas vēstures namu izstrādāt, īpaši studentiem un skolotājiem visos izglītības līmeņos, konkrētas programmas, instrumentus un pasākumus, kas veidotu pārliecinošu stāstījumu par Eiropas integrāciju un tās pamatvērtībām;

15.  aicina steidzami atjaunot un stiprināt ES pilsoniskumu un pilsonisko izglītību gan pašreizējās, gan topošajās dalībvalstīs, lai atbilstoši apmācāmo vecumam viņiem nodrošinātu atbilstīgas zināšanas, vērtības, prasmes un kompetences, sagatavojot viņus analītiskai domāšanai un pamatotu un līdzsvarotu viedokļu veidošanai, savu demokrātisko tiesību un pienākumu, tostarp balsošanas tiesību, izmantošanai, dažādības novērtēšanai, starpkultūru un starpreliģiju dialoga sekmēšanai un kļūšanai par aktīviem un atbildīgiem pilsoņiem;

16.  norāda, ka lielāka studentu un vecāku dalība skolas pārvaldībā var sekmēt diskriminācijas novēršanu un ilgtspējīgas līdzdalības demokrātijas un pilsoniskuma stiprināšanu, sekmējot dažādu dalībnieku savstarpējo uzticību un sadarbību; aicina izglītības iestādes ieviest un palielināt demokrātiskās pārvaldības darbības jomu, piešķirot arī lielāku nozīmi studentu pārstāvju paustajam viedoklim, jo demokrātija ir jāapgūst un jāpiedzīvo;

17.  uzsver, ka jāuzlabo skolotāju un apmācāmo motivācija un iespējas vairāk mācīties par ES tieši no savas pieredzes, piemēram, skolu braucieniem uz citām valstīm, Eiropas iestāžu apmeklējumiem, saziņas ar ES ierēdņiem, studentu stažēšanās iespējām ES iestādēs un no izglītības, ko piedāvā plašsaziņas līdzekļi, piemēram, Eiropas Jaunatnes portāls, pilnībā izmantojot jaunās informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un atvērtos izglītības resursus;

18.  aicina pilnībā izmantot digitālo tehnoloģiju piedāvātās iespējas vēl vairāk attīstīt pārrobežu pasniegšanu, izmantojot digitālos kursus un videokonferences, lai studenti varētu vieglāk iepazīt citus viedokļus un pieejas savos mācību priekšmetos;

19.  uzsver, ka svešvalodu apmācībai var būt izšķiroša loma starpkultūru izpratnes palielināšanā un tādu iedzīvotāju prasmju nodrošināšanā, kas nepieciešamas, lai dzīvotu un strādātu aizvien sarežģītākā un globalizētākā pasaulē;

20.  uzsver, cik ārkārtīgi nozīmīga ir neformālā un ikdienējā mācīšanās, tostarp jauniešu darbs, brīvprātīgais darbs un starppaaudžu, ģimenes un pieaugušo mācības, kā arī sports kā pedagoģisks līdzeklis, lai attīstītu sociālās un pilsoniskās prasmes, kompetences un uzvedību, kā arī audzinātu atbildīgus un aktīvus Eiropas pilsoņus; uzsver nepieciešamību atzīt un validēt šādas kompetences formālās mācīšanās ietvaros un radīt ciešāku saikni starp formālo, neformālo un ikdienējo mācīšanos;

21.  aicina pieņemt starpkultūru pieeju izglītības politikai, kas varētu panākt imigrantu studentu reālu integrāciju skolās, balstoties uz abpusējām zināšanām par dažādām kultūrām un kopīgu vērtību veidošanu;

Savienības loma

22.  mudina Komisiju arī turpmāk sniegt atbalstu centieniem attīstīt un veicināt ES aspektu izglītībā un izglītības dalībnieku mobilitāti un aktīvi sniegt informāciju, tostarp par attiecīgajām finansēšanas iespējām un pieejamajiem pētījumiem un ziņojumiem, galvenajām ieinteresētajām personām un iedzīvotājiem; šajā sakarībā mudina labāk izmantot jaunās komunikācijas tehnoloģijas un plašsaziņas līdzekļus, tostarp sociālās plašsaziņas līdzekļus;

23.  aicina Komisiju nodrošināt kopēju sistēmu un sagatavot vadlīnijas ar konkrētiem piemēriem attiecībā uz mācīšanos par ES, lai sekmētu objektīvu un analītisku domāšanu par ieguvumiem no Eiropas Savienības, vienlaikus ievērojot dalībvalstu kompetenci izglītības un apmācības jomā;

24.  prasa Komisijai sekmēt tālākus pētījumus, lai pārliecinātos, kā tiek pasniegta informācija par ES skolās visā Eiropā, kādā veidā tā parādās mācību programmās un eksāmenos un vai a) skolotājiem un pedagogiem ir pienācīgi pieejamas attiecīgās ES programmas un darbības profesionālai attīstībai un tālākizglītībai, kā arī platformas paraugprakses apmaiņai, un vai b) finansētajām darbībām, kuru nolūks ir integrēt efektīvu mācīšanos par ES skolās, galu galā ir kāda ietekme uz skolām;

25.  aicina Komisiju sekmēt, atbalstīt un veicināt tīklus, kas veicina mācīšanos par ES nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī un ir iesaistīti tajās, kā arī paraugprakses apmaiņu starp šiem tīkliem Savienības līmenī, un noteikt jomas, kurās jāveic uzlabojumi;

26.  aicina Komisiju sekmēt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, kā arī starp kandidātvalstīm saistībā ar ES aspektu izglītībā un diskriminācijas un aizspriedumu apkarošanu izglītības vidē, tostarp novērtējot apmācības materiālus un aizskarošas attieksmes un diskriminācijas novēršanas politiku;

27.  uzsver ievērojamo programmas „Erasmus+“, „Eiropa pilsoņiem“ un „Radošā Eiropa“ nozīmi, veicinot izglītību un apmācību, valodu prasmes, aktīvu pilsoniskumu, kultūras izpratni, starpkultūru sapratni un citas vērtīgas, svarīgas un transversālas kompetences; uzsver šo programmu nozīmi Eiropas pilsoniskuma stiprināšanā un nepieciešamību pēc lielāka un adekvāta finanšu atbalsta šīm programmām, lielāka uzsvara uz kvalitatīviem rezultātiem un plašākas mobilitātes pieejamības, pievēršot īpašu uzmanību skolotājiem un citiem pedagogiem, dažādas sociālekonomiskās izcelsmes jauniešiem, kā arī neaizsargātām un nelabvēlīgām iedzīvotāju grupām un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām;

28.  atgādina par „Erasmus+” programmas piedāvāto plašo pasākumu loku, kā arī tās popularitāti un plašas sabiedrības atzinību, īpaši attiecībā uz studentu mobilitāti studiju laikā; aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt izpratni par tām „Erasmus+” programmas daļām, kuras ir mazāk zināmas, piemēram, par Eiropas Brīvprātīgo dienestu;

29.  atzinīgi vērtē Komisijas 2016. gada darba programmu “Erasmus+” īstenošanai un tās apņemšanos veikt konkrētus pasākumus saistībā ar Parīzes deklarāciju, īpaši, lai palielinātu „Erasmus+” ietekmi, sekmējot aktīvu un demokrātisku pilsoniskumu, starpkultūru dialogu, sociālo iekļaušanu un solidaritāti, tostarp spēcīgāku atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām attiecībā uz to nozīmi izglītībā par pilsoniskumu;

30.  aicina Komisiju stiprināt ar Jean Monnet projektu starpniecību finansēto projektu pedagoģiskos aspektus un atsaucību skolu vajadzībām, pārliecinoties, ka skolas var pieteikties tieši, un nodrošinot finansējumu ilgākiem laikposmiem, piemēram, trijiem gadiem, kas atbilst Jean Monnet moduļu finansēšanas veidam; aicina Komisiju padarīt Jean Monnet moduļus pieejamus skolotāju apmācības institūtiem un mudināt šādus institūtus iekļaut tos savās programmās;

31.  atzīmē, ka Savienībā pašlaik ir demokrātiskās leģitimitātes krīze, ne tikai tāpēc, ka eiropiešiem nav pietiekamu zināšanu par ES mehānismiem, bet arī tāpēc, ka viņu viedokļi nesasniedz lēmumu pieņemšanas procesus; uzsver — lai atgūtu tās leģitimitāti, Savienībai ir jāaptur tās demokrātisko struktūru sabrukšana un no jauna jāizveido saikne ar saviem iedzīvotājiem;

32.  aicina Komisiju efektīvi īstenot programmu „Eiropa pilsoņiem”, lai panāktu demokrātiskas un iekļaujošākas sabiedrības mērķus, tādējādi stiprinot iedzīvotāju dalību lēmumu pieņemšanas procesos;

33.  aicina Komisiju cieši uzraudzīt visu ES programmu ietekmi uz dalībnieku pilsoniskuma apziņas un pilsoniskās dalības veidošanos;

34.  prasa Komisijai turpināt attīstīt un iespējami plaši veicināt elektroniskās mērķsadarbības, Eiropas Pieaugušo izglītības e-platformas (EPALE) un portāla “School Education Gateway” virtuālās platformas, kā arī turpināt atbalstīt un attīstīt tādas citas digitālās platformas kā ,,Palīgs skolotājiem”, lai sekmētu piekļuvi augstas kvalitātes, viegli izmantojamiem un atjauninātiem apmācības materiāliem, kas ir svarīgi mācībām par ES un pieejami visās ES valodās;

35.  aicina Komisiju sekmēt platformā ,,Palīgs skolotājiem” pašlaik pieejamā materiāla kritisku pārskatīšanu, ko jāveic pedagogiem, kuri pašlaik ir iesaistīti pasniegšanā, kā arī akadēmisko aprindu pārstāvjiem ar specializāciju ES studijās, lai nodrošinātu materiāla kvalitāti un piemērotību;

36.  uzsver informācijas biroju un Eiropas iestāžu nozīmi un atzinīgi vērtē to apņemšanos sekmēt attiecības ar dalībvalstīm, nacionālajām, reģionālajām un vietējām izglītības iestādēm un jauniešu organizācijām un plašsaziņas līdzekļiem, lai veicinātu satuvināšanos un panāktu, ka jaunieši saprot, kāda nozīme šīm iestādēm ir viņu ikdienas dzīvē;

37.  aicina Komisiju un pilsētas, kā arī vietējās un reģionālās iestādes iesaistīties atklātā un kopīgā dialogā par saikni starp skolu sistēmām un pilsētvides modeļiem, lai saprastu dažādu pieeju ietekmi uz starpkultūru attiecībām šodienas Eiropā;

38.  aicina Komisiju veicināt to, ka sarunu procesā ar kandidātvalstīm par pievienošanos ES kā ieteikums iespējami drīz tiek piedāvāta mācīšanās par ES skolā;

Dalībvalstu loma

39.  mudina dalībvalstis atbalstīt, pārskatīt un atjaunināt to izglītības sistēmas un visu veidu mācību programmu saturu, kas saistīts ar ES, visos izglītības līmeņos, tostarp profesionālajā izglītībā un apmācībā, lai stiprinātu ES aspektu ciešā sadarbībā ar attiecīgajiem dalībniekiem ES un nacionālajā līmenī, vienlaikus noteikti mudinot reģionus un vietējās iestādes rīkoties tāpat, īpaši, ja tās ir tieši atbildīgas par izglītības sistēmām;

40.  mudina dalībvalstis atbalstīt visas iespējas nodot vairāk informācijas par ES apmācāmajiem, kā arī skolotājiem un citiem pedagogiem ar formālo, neformālo un ikdienējo mācīšanos un šajā sakarībā pilnībā izmantot un papildināt ES finanšu instrumentus, programmas un iniciatīvas;

41.  pieprasa dalībvalstīm veikt turpmākus pasākumus, lai veicinātu starpkultūru, nediskriminējošu un iekļaujošu izglītību un pilsoniskas vērtības skolu un universitāšu mācību programmā;

42.  aicina dalībvalstis palielināt ieguldījumus kvalitatīvā izglītībā, iesaistoties arī plašākā partnerībā ar privāto sektoru, un veicināt vienlīdzīgas iespējas visiem, un nodrošināt visām izglītības un apmācības iestādēm, kā arī skolotājiem un citiem pedagogiem atbalstu, kas nepieciešams, lai būtu iespējams kopš agrīna vecuma ieviest un pastāvīgi attīstīt tādu ES aspektu izglītībā, kas neaprobežojas tikai ar mācībām klasē;

43.  aicina dalībvalstis visiem apmācāmajiem nodrošināt vienlīdzīgu un iekļaujošu piekļuvi inovatīvai un augstas kvalitātes formālajai un neformālajai izglītībai, kā arī tālākizglītības iespējām; šajā sakarībā aicina dalībvalstis pieņemt 2008. gada priekšlikumu direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas, kas nodrošinātu aizsardzību pret šāda veida diskrimināciju izglītībā;

44.  aicina dalībvalstis iesaistīt migrantus, bēgļus un reliģiskās kopienas cieņpilnos un iespējas palielinošos pilsoniskuma stiprināšanas procesos, nodrošinot viņu dalību pilsoniskajā un kultūras dzīvē;

45.  aicina dalībvalstis mudināt un sekmēt skolotāju, citu izglītības darbinieku, jauniešu līderu un mācībspēku augstas kvalitātes apmācību par ES jautājumiem, arī ļaujot viņiem daļu no izglītības iegūšanas laika pavadīt citā dalībvalstī, un nodrošinot, ka tiek atzītas viņu spējas pasniegt par ES, piemēram, izveidojot un popularizējot „Eiropas skolotāja“ apzīmējuma piešķiršanu;

46.  uzskata, ka dalībvalstīm, apspriežoties un sadarbojoties ar izglītības dalībniekiem, ir jāmeklē iespējas, lai apmainītos ar idejām un labas prakses paraugiem par to, kā iekļaut ES aspektu savās izglītības programmās nolūkā cita starpā uzlabot jauniešu zināšanas un sapratni par ES pilsoniskuma un ES iestāžu veidošanas procesu, tādējādi palīdzot jauniešiem ieraudzīt Savienību kā neatņemamu viņu dzīves sastāvdaļu, kuru viņi var un kuru viņiem vajag veidot;

47.  mudina dalībvalstis atzīt un atbalstīt sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, īpaši jauniešu organizācijas, samazinot plaisu starp ES iestādēm un Eiropas iedzīvotājiem strukturālā un ilgtspējīgā veidā, sekmējot un stiprinot dalības un tiešās demokrātijas instrumentus;

o
o   o

48.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 50. lpp.
(2) OV L 325, 23.11.2012., 1. lpp.
(3) OV L 115, 17.4.2014., 3. lpp.
(4) OV L 394, 30.12.2006., 10. lpp.
(5) OV C 119, 28.5.2009., 2. lpp.
(6) OV C 372, 20.12.2011., 31. lpp.
(7) OV C 311, 19.12.2009., 1. lpp.
(8) OV C 398, 22.12.2012., 1. lpp.
(9) OV C 150, 15.6.1992., 366. lpp.
(10) OV C 306 E, 15.12.2006., 100. lpp.
(11) OV C 8 E, 14.1.2010., 12. lpp.
(12) Eirobarometra standartaptauja Nr. 81, 2014. gada pavasaris. ‘Public opinion in the European Union’ (http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/eb/eb81/eb81_publ_en.pdf), 117. un 131. lpp.
(13) http://www.eprs.sso.ep.parl.union.eu/lis/lisrep/13-EPRS-publications/2015/COMM_STUD_558351_UpdateReview-EN.pdf, 43-45. lpp.
(14) Eirobarometra īpašā aptauja Nr. 437, 2015. gads: ‘Discrimination in the EU in 2015’ (http://ec.europa.eu/COMMFrontOffice/PublicOpinion/index.cfm/ResultDoc/download/DocumentKy/68004), 100. lpp.
(15) http://www.eupika.mfdps.si/Files/Learning%20Europe%20at%20School%20final%20report.pdf.


"Erasmus+" un citi instrumenti mobilitātes veicināšanai profesionālajā izglītībā un apmācībā
PDF 620kWORD 151k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa rezolūcija par „Erasmus+” un citiem instrumentiem mobilitātes veicināšanai profesionālajā izglītībā un apmācībā — mūžizglītības pieeja (2015/2257(INI))
P8_TA(2016)0107A8-0049/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 165. un 166. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 14. pantu,

–  ņemot vērā 2002. gada 30. novembra Kopenhāgenas deklarāciju par ciešāku sadarbību Eiropā īstenotajā profesionālajā izglītībā un apmācībā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija ieteikumu par Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu ietvarstruktūras izveidošanu profesionālajai izglītībai un apmācībām(1),

–   ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”)(2),

–   ņemot vērā Padomes 2009. gada 27. novembra rezolūciju par atjauninātu regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018)(3),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1288/2013, ar ko izveido Savienības programmu izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā „Erasmus+(4),

–   ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu(5),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 2241/2004/EK par vienotu Kopienas sistēmu kvalifikāciju un kompetences pārskatāmībai (Europass)(6),

–   ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. jūnija ieteikumu „Jaunatne kustībā — jauniešu mācību mobilitātes veicināšana“(7),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Ieteikumu 2006/962/EK par pamatprasmēm mūžizglītībā(8),

–   ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par jauniešu piekļuves darba tirgum veicināšanu un praktikanta, stažiera un mācekļa statusa nostiprināšanu(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa ieteikumu par Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras izveidošanu mūžizglītībai(10),

–  ņemot vērā dažādos kompetenču atzīšanas instrumentus, piemēram, Eiropas sertifikātu sistēmu (CEC), Eiropas kredītpunktu pārneses sistēmu (ECTS), Eiropas kredītpunktu sistēmu profesionālās izglītības un apmācības jomā (ECVET) un Eiropas prasmju/kompetenču, kvalifikāciju un profesiju klasifikāciju (ESCO),

–   ņemot vērā Komisijas 2012. gada 20. novembra paziņojumu „Izglītības pārvērtēšana — ieguldījums prasmēs labāku sociālekonomisko rezultātu sasniegšanai” (COM(2012)0669),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 28. janvāra ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija ieteikuma par Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu ietvarstruktūras izveidošanu profesionālajai izglītībai un apmācībām īstenošanu (COM(2014)0030),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. maija secinājumus par kvalitātes nodrošināšanu izglītības un apmācības atbalstam,

–  ņemot vērā par profesionālo izglītību un apmācību atbildīgo ministru 2015. gada 22. jūnija deklarāciju par jaunu vidējā termiņā sasniedzamu rezultātu kopumu profesionālās izglītības un apmācības jomā laikposmam no 2015. līdz 2020. gadam,

–  ņemot vērā ES izglītības ministru neformālajā sanāksmē Parīzē 2015. gada 17. martā pieņemto „Deklarāciju par pilsoniskuma un kopējo vērtību — brīvības, iecietības un nediskriminācijas — veicināšanu ar izglītības palīdzību” (8496/15),

–   ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–   ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0049/2016),

A.  tā kā mācību un apmācības kontekstā īstenota mobilitāte ir svarīga gan personiskajai attīstībai, gan jauniešu sociālajai iekļautībai, starpkultūru dialogam, iecietībai, spējai strādāt starpkultūru vidē un aktīvam pilsoniskumam, un ir skaidri apliecinājies šādas mobilitātes potenciāls veicināt kvalitatīvu izglītību un izglītojamo personu nodarbināmību;

B.  tā kā gan pašreizējās, gan turpmākajās ES programmās izglītības un apmācības, nodarbinātības un kohēzijas politikas jomā būtu jāturpina nostiprināt mācību un apmācības kontekstā īstenotu mobilitāti;

C.  tā kā par profesionālo izglītību un apmācību (PIA) atbildīgie ES ministri 2002. gadā uzsāka tā dēvēto Kopenhāgenas procesu nolūkā izveidot ciešāku Eiropas sadarbību šajā jomā, lai Eiropā uzlabotu PIA sniegumu, kvalitāti un pievilcīgumu;

D.  tā kā Kopenhāgenas process ir balstīts uz savstarpēji saskaņotām prioritātēm, kas tiek periodiski pārskatītas, un tā mērķis cita starpā ir atvieglot mobilitāti un veicināt dažādu profesionālās apmācības iespēju izmantošanu mūžizglītības kontekstā;

E.  tā kā saskaņā ar Eurostat datiem 2014. gadā bezdarba līmenis Eiropas Savienībā joprojām sasniedza 10,2 %, neraugoties uz to, ka notika lēna ekonomikas atlabšana; tā kā jauniešu bezdarba līmenis ES pašlaik ir 22,1 %, savukārt vecuma grupā no 55 līdz 64 gadiem tikai 51 % iedzīvotāju strādā, un nodarbinātības līmeņa atšķirība starp dzimumiem vecāka gadagājuma darba ņēmēju vidū ir 13,6 procentpunkti;

F.  tā kā neformālā un ikdienējā mācīšanās, kā arī profesionālā apmācība var nodrošināt svarīgu ieguldījumu, lai risinātu pašreizējās mūžizglītības problēmas, piemēram, cīnītos pret priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu, pret to, ka ir nepieņemami liels skaits tādu jauniešu, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET), un risinātu prasmju deficīta un neatbilstības problēmu;

G.  tā kā Komisijas 2015. gada rudens ekonomiskajās prognozēs reģistrētais augstais neaizpildīto darbvietu rādītājs liecina par to, ka darba tirgū joprojām pastāv neatbilstība starp piedāvātajām un pieprasītajām prasmēm;

H.  tā kā profesionālās izglītības un apmācības vidē ir vērojamas vājākas valodu zināšanas un tās būtu nepieciešams īpaši stimulēt;

I.  tā kā ir nepieciešams atkārtoti apliecināt politisko apņemšanos atbalstīt ES rīcību mūžizglītības un PIA jomā, it sevišķi ar tādiem mobilitātes pasākumiem, kas koncentrēti uz transversālu prasmju — piemēram, spējas pielāgoties, ieinteresētības, mācīšanās prasmes apguves, savstarpējo attiecību veidošanas un pilsonisko prasmju,— attīstīšanu;

J.  tā kā nesenās sociālekonomiskās norises uzskatāmi parādīja, ka mūžizglītības un PIA sistēmas ir jāpadara ne tikai efektīvākas, bet arī pieejamākas un iekļaujošākas nelabvēlīgā situācijā esošām iedzīvotāju grupām un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām; tā kā, tiecoties nodrošināt plašāku izglītības pieejamību, nedrīkstētu pieļaut, ka no tā ciestu izglītības kvalitāte;

K.  tā kā ir izšķirīgi svarīgi, it sevišķi pašreizējos ekonomiskās krīzes apstākļos, nodrošināt pastāvīgu finansiālo atbalstu ar mūžizglītību un PIA zināšanu apguvi saistītiem mobilitātes pasākumiem un darbībām,

L.  tā kā, lai atbalstītu iniciatīvas jaunu mobilitātes veidu izpētei un nodrošinātu efektivitāti, pārredzamību un PIA atvēlēto līdzekļu un programmu kvalitāti, būtiski svarīga nozīme ir reģionālajam un vietējam līmenim; tā kā PIA ietvaros īstenota un reģionālā un vietējā līmenī atbalstīta jauniešu un mācekļu mobilitāte būtu jākoordinē plašā demokrātiskas un līdzdalīgas pārvaldības procesā, pievēršoties pašiem svarīgākajiem sociālekonomiskajiem un ar vidi saistītajiem aspektiem un iesaistot mikrouzņēmumus, mazos un vidējos uzņēmumus, jaunizveidotus uzņēmumus, vietējās kopienas un sociālos partnerus;

M.  tā kā PIA, tostarp arī mobilitātes pasākumu, izstrādē, organizācijā, īstenošanā un finansēšanā būtu aktīvi jāiesaista uzņēmēji, tirdzniecības un rūpniecības kameras un attiecīgās profesionālās organizācijas, kas pārstāv amatniekus un lauksaimniekus, kā arī arodbiedrības un citi nozīmīgi sociālie partneri; tā kā, izstrādājot PIA, būtu jāpievēršas sociālajai dimensijai, aptverot tādas jomas kā taisnīga tirdzniecība, sociālā uzņēmējdarbība un alternatīvi uzņēmējdarbības modeļi, piemēram, kooperatīvi, un tā būtu jāorganizē kopā ar šajās jomās strādājošiem nozīmīgiem partneriem;

N.  tā kā, kaut gan nodarbināmības uzlabošanas nolūkā ir nepieciešams rosināt jauniešu mobilitāti, tā tomēr nedrīkst kļūt par vienīgo iecerēto risinājumu jauniešu bezdarba problēmai,

Rezultātu izvērtējums un svarīgāko problēmjautājumu noteikšana

1.  uzskata, ka izglītība ir viena no cilvēka pamattiesībām un sabiedrisks labums un tai ir jābūt vienlīdz pieejamai visiem; aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis meklēt risinājumu visiem sociāli ekonomiskajiem ierobežojumiem, kas liedz visiem vienlīdzīgu piekļuvi PIA iespējām, tostarp mobilitātei; atzīst, ka pastāvošo PIA mobilitātes programmu un iniciatīvu loma un rezultāti būtu jāuzlabo pieejamības, atvērtības un iekļautības aspektā, lai sekmētu personalizētu pieeju izglītībai, samazinātu mācības priekšlaikus pametušo audzēkņu īpatsvaru un garantētu vienlīdzīgu piekļuvi „Erasmus+” mobilitātes pasākumiem nelabvēlīgā situācijā esošām iedzīvotāju grupām un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām; tādēļ uzsver, ka apmācības kontekstā ir nepieciešamas elastīgu, dažādotu un pielāgotu mobilitātes iespēju klāsts, paturot prātā arī dzimumu perspektīvu, iedzīvotājiem ar imigrācijas izcelsmi vai ekonomiski nelabvēlīgā situācijā esošām ģimenēm, izglītojamām personām nomaļos reģionos, invalīdiem un cilvēkiem ar citām īpašām vajadzībām;

2.  apstiprina, ka, strādājot ar mobilitātes un izglītības jautājumiem, ir nepieciešams saglabāt dzimumu perspektīvu un ņemt vērā to cilvēku vajadzības, kuri cieš no vairākiem diskriminācijas veidiem, tostarp cilvēku ar invaliditāti, LGBTI un marginalizētām kopienām piederīgu cilvēku vajadzības; šajā ziņā mudina veikt turpmākus pasākumus, lai vienkāršotu „Erasmus+” mobilitātes pasākumu pieejamību nelabvēlīgā situācijā esošām iedzīvotāju grupām vai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām;

3.  aicina Komisiju, dalībvalstis un galvenās ieinteresētās personas vairot PIA programmu atpazīstamību, lai likvidētu kultūras šķēršļus un cīnītos pret motivācijas un proaktīvas attieksmes trūkumu un valodu nezināšanu, it sevišķi tajos reģionos, kurus visvairāk skar jauniešu bezdarbs; uzskata, ka ir jānodrošina, lai šīs programmas būtu pieejamas visiem iedzīvotājiem, nepieļaujot diskrimināciju; aicina pievērsties mērķgrupām, kuras pakļautas bezdarba riskam, piemēram, cilvēkiem ar invaliditāti; prasa vienkāršot PIA un kvalifikācijas ieguves pieejamību, sekmējot amata apmācības virzienu un režīmu pielāgojamību, kā arī apmācības iespējas iedzīvotāju grupām, kam ir nepietiekamas pamatprasmes, un strādājošiem cilvēkiem ar zemu vai vidēju kvalifikācijas līmeni; atgādina — nodrošinot šādas pieredzes pieejamību, ir jāņem vērā dzimumu līdzsvara aspekts, efektīvi sekmējot PIA mobilitātes programmas sieviešu vidū; uzskata, ka šajā sakarībā būtu jānosaka vērienīgi mērķi un jāuzrauga gūtais progress;

4.  uzsver, ka izglītībai, prasmēm un nodarbinātībai dabaszinātņu, tehnisko zinātņu, inženierzinātņu un matemātikas (STEM) jomā Eiropas Savienībā ir raksturīgs dzimumu līdzsvara trūkums, un aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā atbalstīt „Erasmus+” un izmantot šo mehānismu kā būtisku iespēju pilnveidot STEM izglītību, lai palielinātu sieviešu iespējas veidot karjeru STEM jomā un tādējādi mazinātu prasmju deficītu šajās jomās;

5.  uzsver, ka ir svarīgi, lai pastāvētu kopēja Eiropas izglītības telpa, kuras pamatā būtu spēcīgs mobilitātes komponents — ne vien augstākās izglītības jomā, bet arī PIA —, jo tā sekmēs stabilākas Eiropas identitātes veidošanos un attīstību un spēcīgāku pilsoniskuma apziņu;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis visiem spēkiem censties sasniegt Eiropas izglītības un apmācības stratēģijā laikposmam līdz 2020. gadam izvirzītos mērķus; uzskata, ka attiecībā uz mobilitāti ir jāņem vērā profesionālās tālākizglītības aspekts (CVET), jo profesionālā tālākizglītība ir būtiski nozīmīgs faktors prasmju un specializēto zināšanu uzlabošanā un aktualizēšanā; uzsver, ka mūžizglītībai un PIA ir būtiska nozīme, lai radītu labākas nodarbinātības izredzes ilgstošiem bezdarbniekiem;

7.  uzskata, ka iepriekš minētās sadarbības rezultātā būtu jāpārskata prasības attiecībā uz ilgumu, saturu, kompetencēm un mācību rezultātiem, lai nodrošinātu, ka šīs prasības joprojām ir būtiskas, vienlaikus saistot mobilitāti gan ar mācību centriem, gan darba vidi un arī piešķirot prioritāti pieredzes gūšanai ilgākā laikposmā (piemēram, sešu mēnešu pieredzei) salīdzinājumā ar īsākiem laikposmiem;

8.  norāda, ka „Erasmus+” un PIA programmām atvēlētie Eiropas resursi nav atbilstoši šo programmu piedāvātajā mobilitātē ieinteresēto personu skaitam un vajadzībām, un attiecīgi aicina dalībvalstis veicināt divpusēju nolīgumu noslēgšanu „Erasmus+” un Eiropas PIA programmu atbalstīto darbību papildināšanai, lai tādējādi palielinātu Eiropas jauniešu mobilitāti;

9.  atzīst mobilitātes jomā pastāvošo programmu un iniciatīvu, piemēram, „Erasmus+” 1. pamatdarbības, Europass, Eiropas kredītpunktu sistēmas profesionālās izglītības un apmācības jomā (ECVET) un Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras (EQF), svarīgo nozīmi un rezultātus; aicina Komisiju izveidot Eiropas studenta e-apliecību, kas mobilitātes kontekstā piešķirtu ES studenta statusu un nodrošinātu attiecīgu pakalpojumu pieejamību;

10.  aicina Komisiju, dalībvalstis, kā arī ES aģentūras, piemēram, CEDEFOP, rīkoties, tiecoties uzlabot PIA mobilitātes programmas, lai tās kvalifikācijas, atzīšanas un satura ziņā nodrošinātu pievienoto vērtību visiem dalībniekiem, un nodrošināt kvalitātes standartu ieviešanu amata mācekļu apmācīšanai;

11.  norāda, ka mobilitātes iniciatīvas palīdz nostiprināt ne tikai audzēkņu pilsoniskās vērtības un piederības sajūtu Eiropai, bet arī viņu akadēmiskās prasmes un nodarbinātības izredzes, konkrētāk, prasmes, kas saistītas ar spējām risināt problēmas, plānošanu un strukturēšanu, spējām rīkoties un pielāgoties jaunām situācijām, uzņēmību, līderību un lēmumu pieņemšanu, sociālās atbildības prasmes, svešvalodu zināšanas un komunikācijas prasmes un prasmi darboties komandā, kā arī tās personiskās prasmes, kas ietekmē cilvēka iespējas tikt nodarbinātam, piemēram, pašapziņu, motivāciju, ieinteresētību, kritisko un radošo domāšanu, iniciatīvu un pārliecību;

12.  kategoriski uzskata, ka ir nepieciešams atvieglot „Erasmus+” mobilitātes īstenošanu, rīkojoties tā, lai palielinātu veiksmīgo pieteikumu īpatsvaru, vienkāršojot mobilitātes pārvaldībai izmantoto elektronisko rīku uzbūvi un lietošanu, visās Savienības vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs vairojot izpratni par mobilitātes programmu vērtību un sniedzot mērķtiecīgāku informāciju un apmācību atbalsta saņēmējiem un programmu un pasākumu starpniekiem, tostarp skolu un augstskolu personālam; šajā sakarībā uzsver EuropeanSchoolNet nozīmīgo ieguldījumu; aicina Komisiju mazināt pašreizējo pārlieku lielo un sarežģīto administratīvo slogu, ar ko nākas saskarties gan pretendentiem, gan arī „Erasmus+” projektos iesaistītajiem nosūtošajiem un uzņemošajiem uzņēmumiem un institūcijām, šajā nolūkā atvieglojot un vienkāršojot pieteikšanās, reģistrēšanās un ziņojumu sniegšanas procesu, kā arī pašus projektus; turklāt norāda, ka pārlieku liela birokrātija attiecīgajās skolās un augstskolās ir šķērslis vienkāršai programmas īstenošanai;

13.  aicina Komisiju ieviest mehānismus valodu un kultūras barjeras mazināšanai mobilitātes programmu organizēšanā; uzskata, ka būtu vajadzīgs, lai ar šādiem mehānismiem būtu iespējams novērtēt īstenošanas progresu; uzsver, ka ar rīcības shēmām it sevišķi būtu jāatbalsta uzņemošās valsts valodas pamatu apguve; mudina dalībvalstis un reģionālās un vietējās varas iestādes apzināt PIA pasniedzēju un skolotāju izglītības vajadzības, rosinot un atbalstot paraugprakses apmaiņu, un nodrošināt viņiem vairāk profesionālās pilnveides iespēju; uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt modeli pamatapmācībai, kuras gaitā tiktu sniegta informācija par izvēlētās galamērķa valsts uzņēmējdarbības un darba kultūras svarīgākajām iezīmēm, kā arī popularizēt un īstenot specifiskas programmas mācībspēku apmācībai mācību centros mobilitātes pārvaldības kontekstā;

14.  norāda, ka profesijām, kuras ir saistītas ar PIA, piemīt nepieciešamā elastība, lai tajās būtu iespējams strādāt jebkurā vietā, un ka līdz ar to mobilitāte PIA jomā ir būtiski svarīgs līdzeklis cīņā pret bezdarbu, jo tā uzlabo nodarbināmību un palīdz samazināt prasmju deficītu, un ļauj vieglāk piemeklēt prasmēm atbilstošu darbu, īpaši jauniešiem, nodrošinot prasmes un unikālu pieredzi, kas nepieciešama, lai jaunieši būtu konkurētspējīgi mūsdienu darba tirgos Eiropas Savienībā; uzskata, ka „Erasmus+” palīdz attīstīt specifiskas profesionālās prasmes un transversālas un citos kontekstos izmantojamas kompetences, piemēram, uzņēmējdarbības kompetenci, kā arī paplašina iespējas iesaistīt ražošanas nozari, tādējādi kļūstot par efektīvu darba tirgus instrumentu;

15.  uzsver, ka ir nozīmīgi un svarīgi, lai ar „Erasmus+” un tās apakšprogrammām saistītie nosaukumi un logotipi būtu atpazīstami; uzsver, ka šie nosaukumi ir sevišķi būtu jāizmanto „Erasmus+” publikācijās un brošūrās;

16.  pauž bažas par to, ka jaunieši „Erasmus+” galvenokārt uzskata par augstskolu studentiem domātu programmu; tāpēc iesaka Eiropas, valstu un reģionālā līmenī lielāku nozīmi piešķirt dažādo darbības jomu un ar tām saistīto apakšprogrammu, tostarp skolas izglītības („Comenius”), augstākās izglītības („Erasmus”), starptautiskā mērogā realizētas augstākās izglītības („Erasmus Mundus”), profesionālās izglītības un apmācības („Leonardo da Vinci”) un pieaugušo izglītības („Grundtvig”), kā arī darba ar jauniešiem („Jaunatne darbībā”) un sporta, lielākai popularizēšanai;

17.  aicina Komisiju, dalībvalstis un publiskā sektora nodarbinātības iestādes popularizēt un vairot zināšanas — it sevišķi mazajos un vidējos uzņēmumos — par programmu „Erasmus+” un citiem instrumentiem, kas paredzēti mobilitātes veicināšanai PIA jomā; uzskata, ka šo instrumentu efektivitātes maksimāla palielināšana ļaus lielākam skaitam cilvēku izmantot šīs iespējas, tādējādi ļaujot sasniegt mobilitātes mērķi;

18.  uzsver, ka ir steidzami nepieciešams konsultēties ar rūpniecības un pakalpojumu nozari gan privātajā, gan publiskajā sektorā, tostarp ražošanas nozarē (īpaši ar MVU un mikrouzņēmumiem) un/vai iesaistīt to kvalitatīvu PIA mobilitātes programmu izstrādē, plānošanā, īstenošanā un atbalstīšanā; uzskata, ka, izraugoties programmas, būtu jāņem vērā nodarbinātības iespējas uzņemošajos uzņēmumos un organizācijās; uzskata, ka visu ieinteresēto personu elastīga un konstruktīva partnerība, kuras pamatā ir dialogs, sadarbība un paraugprakse, nodrošinās PIA izdošanos un pievienoto vērtību; uzskata, ka ir nepieciešama arī zināšanu un paraugprakses apmaiņa starp mācību centriem un uzņēmumiem; aicina Komisiju sekot piedāvājumam un pieprasījumam ES darba tirgū, kā arī ģeogrāfiskajai un profesionālajai mobilitātei, lai apmierinātu darba tirgus vajadzības; uzskata, ka tādējādi būtu iespējams samazināt atšķirību starp, no vienas puses, apmācības piedāvājumu un to, kas patiesībā sagaida jauniešus uzņēmējdarbības vidē, un, no otras puses, tirgus vajadzībām sektoros ar pievienoto vērtību (piemēram, digitālajā un zaļajā ekonomikā, enerģētikā, aizsardzībā, aprūpes sektorā un mājokļu rekonstrukcijā);

19.  uzsver svarīgākos aspektus, kuri jāņem vērā, plānojot mobilitātes pasākumus un novērtējot to īstenošanu, proti, audzēkņu ekonomiskās iespējas iesaistīties mobilitātē, studiju, kompetenču un kvalifikāciju un mācību satura atzīšana starpvalstu līmenī, izmantojot kredītpunktus vai sertifikātus, valodu zināšanu līmenis, mācību programmu vai studiju organizācija, studentu iegūto kredītpunktu un nokārtoto eksāmenu praktiskā vērtība, atgriežoties savā universitātē, juridiskie aspekti, informācija vai motivācija pabeigt studijas, ievirzes pasākumi un konsultācijas visa mobilitātes posma garumā, studentu personiskā situācija; tādēļ aicina Komisiju uzlabot rādītājus un novērtēšanas kritērijus, lai būtu iespējams regulārāk uzraudzīt ES programmu efektivitāti un veikt nepieciešamos uzlabojumus;

20.  norāda, ka patlaban tikai 1 % jauniešu, kuru izglītošanās ir saistīta ar darbu, tostarp mācekļi, apmācības laikā piedalās mobilitātes shēmās; norāda, ka ir būtiski nepieciešams radīt nosacījumus labākai mācekļu mobilitātei Eiropas Savienības teritorijā, lai dotu mācekļiem tādas pašas iespējas kā augstskolu studentiem; tādēļ mudina Eiropas Savienību noteikt Eiropas mācekļa statusu; aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis nodrošināt, ka gan amata apguve mācekļa statusā, gan prakse joprojām tiek uzskatītas par izglītošanās iespējām un nekļūst par nestabila darba avotu un ka mācekļi un praktikanti netiek izmantoti kā aizstājēji pilnas slodzes speciālistu darba veikšanai un viņiem ir garantēti pienācīgi darba apstākļi un studentu tiesības, tostarp finansiālās un ar atalgojumu saistītās tiesības; turklāt mudina Komisiju analizēt iepriekš minētā statusa ietekmi, uzraudzīt saistītu pasākumu īstenošanu, mudināt visas iesaistītās personas, tostarp Eiropas Māceklību alianses pārstāvjus, ievērot tās ieteikumus, lai uzlabotu mācekļu apmācības nosacījumus, kvalitāti un pieejamību Eiropas Savienībā un raudzīties uz šo jautājumu kā uz stratēģisku prioritāti;

21.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par ES mācekļu apmācības sistēmu, kas garantētu mācekļu un PIA audzēkņu tiesību kopumu, un aicina dalībvalstis šo sistēmu apstiprināt; uzsver pozitīvo lomu, kāda vecākās paaudzes iedzīvotājiem var būt jauniešu izglītošanā un apmācīšanā, lai maksimāli īstenotu zināšanu un pieredzes apmaiņu starp paaudzēm prakses un darbaudzināšanas veidā, kā arī sekmējot uz pieredzi balstītu mācīšanos darba grupās, kurās pārstāvētas vairākas paaudzes; mudina Komisiju un dalībvalstis pieņemt konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu, ka mācekļu apmācīšana un praktikantu nodarbināšana „Erasmus+” programmā netiek izmantota ļaunprātīgos nolūkos, pārvēršot to par darbaspēka izmaksu samazināšanas instrumentu;

22.  pozitīvi vērtē izmēģinājuma projektu uzsākšanu, kā arī nesen apstiprināto „Eiropas satvaru mācekļu mobilitātei” kā pamatu uzlabojumu izdarīšanai programmā „Erasmus+”, tiecoties kvalitatīvi un kvantitatīvi uzlabot ilgtermiņa mobilitāti PIA jomā; mudina pretstatā tikai uz projektiem centrētiem pasākumiem radīt satvaru ilgtermiņa iniciatīvām, lai izveidotu pastāvīgu, ilgtspējīgu, pilnībā funkcionējošu un prognozējamu sistēmu, kas sekmētu prasmju brīvu apriti visā Eiropā;

23.  atzīmē, ka priekšlaicīga mācību pārtraukšana ir viena no izteiktākajām problēmām, ar kuru saskaras mobilitātes mērķgrupas, un ka labāku profesionālās izglītības iespēju rezultātā to audzēkņu īpatsvars, kuri pārtrauc mācības un apmācību, kļūst mazāks; tādēļ uzsver, ka izglītības sistēmu nodrošinātajiem rezultātiem var būt liela nozīme, lai samazinātu priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu un labāk iemācītu audzēkņiem transversālas prasmes, kas viņiem beigu beigās palīdzēs pielāgot savas kvalifikācijas pieprasījumam darba tirgū;

24.  uzsver, ka ir nepieciešams palīdzēt profesiju apgūstošajiem jauniešiem pārvarēt grūtības, piedāvājot noteiktus papildu un atbalsta pasākumus, piemēram, pastiprinot mobilitātes mehānismu grupas raksturu, nodrošinot labāku darbaudzināšanu un atbalstu nosūtošajās un uzņemošajās institūcijās gan pirms mobilitātes, gan tās norises laikā, uzlabojot kvalitatīvas informācijas pieejamību par PIA iespējām, piedāvājot specializētus ievirzes un konsultāciju pasākumus un instrumentus un finansējot ar valodu saistītu atbalstu visiem dalībniekiem, nepieļaujot valodu ierobežojumus;

25.  norāda, ka var konstatēt vairākus faktorus, kuri ietekmē PIA sistēmās profesiju apgūstošo jauniešu perspektīvas, it sevišķi sociālekonomiskos faktorus, ģimeņu tipoloģiju un ievirzes (un konsultatīvu) instrumentu trūkumu pēc obligātās vidējās izglītības pabeigšanas vai profesionālās apmācības kursu laikā;

26.  uzsver mācību un apmācības laikā īstenotas mobilitātes būtisko nozīmi sociālo un kultūras problēmu novēršanas aspektā, tiecoties maksimāli palielināt jauniešu iespējas izvērst pašiem savus rīcības modeļus sabiedrībā; atgādina, ka ES savus centienus — it sevišķi stratēģijā „Eiropa 2020” — ir koncentrējusi uz to, lai palielinātu savas ekonomikas konkurētspēju, radītu darbvietas un nostiprinātu spēju gadsimta trešajā desmitgadē konkurēt globālā mērogā; šajā kontekstā uzsver, ka pētniecība, inovācija, digitālā sabiedrība un energoilgtspēja ir nozīmīgi instrumenti augstākas pievienotās vērtības nodrošināšanai;

27.  uzsver ES un dalībvalstu lomu kvalitatīvas un labi organizētas PIA sistēmas attīstīšanā un stimulēšanā, ieviešot vispusīgu pieeju, kurā sabalansēta attiecīgās profesijas apguvei nepieciešamā teorētiskā izglītība, praktiskā apmācība un vispārējā, formālā un neformālā izglītība un ikdienējā mācīšanās; aicina dalībvalstis ieviest savās vidusskolas posma izglītības sistēmās duālās izglītības principu vai nostiprināt pastāvošās sistēmas, ieviešot prakses un stažēšanos uzņēmumos, lai tādējādi sekmētu PIA audzēkņu ilgtspējīgu integrāciju darba tirgū un palielinātu viņu līdzdalību pārrobežu mobilitātes programmās; atgādina, ka kopumā PIA kvalitātes uzlabošana, to veicot sadarbībā ar sociālajiem partneriem un publiskā sektora nodarbinātības dienestiem, ir līdzeklis, kā risināt sociālās iekļautības jautājumu, paplašināt to personu loku, kuras apgūst augstāko izglītību, veicināt studentu sekmīgu un vieglu iekļaušanos darba tirgū, kam būtu jāveicina mobilitāte mūžizglītības procesā;

28.  aicina mērķtiecīgi pievērsties Eiropas Brīvprātīgo dienesta problēmām saistībā ar dalībnieku apdrošināšanu, apstiprināšanu, datubāzu pārvaldību, kā arī atbalstu brīvprātīgajiem, lai nepieļautu dalībnieku skaita mazināšanos;

29.  pauž nožēlu, ka tagadējā programmā „Erasmus+” neformālā izglītība vairs nav tik pamanāma un ir zaudējusi daļu tai atvēlētā budžeta; uzsver neformālās izglītības nozīmi Eiropas līmenī, it sevišķi darbā ar jaunatni un vecākās paaudzes iedzīvotāju brīvprātīgā darba ietvaros gūto pieredzi; aicina atvēlēt programmā „Erasmus+” skaidru un redzamu vietu neformālajai un ikdienējai izglītībai; turklāt uzskata, ka būtu jāparedz iespēja iesniegt pieteikumus liela mēroga pieaugušo izglītības projektiem, piemērojot tiem tādus pašus principus, kādi attiecas uz nozaru prasmju apvienībām vai zināšanu apvienībām;

30.  atbalsta mūsdienu tehnoloģiju un infrastruktūru attīstīšanu valstu profesionālās izglītības sistēmu nostiprināšanā un modernizēšanā, lai uzlabotu mobilitātes pieejamību un kvalitāti; uzskata — lai risinātu piedāvāto un pieprasīto prasmju neatbilstības problēmu, lielāka nozīme būtu jāpiešķir inovācijai un jaunu akadēmisko un profesionālo prasmju attīstīšanai, digitālajām mācībām un mācību platformām, biotehnoloģijām, novatoriskām kultūras mantojuma pilnveidošanas tehnoloģijām, kā arī informācijas un komunikācijas tehnoloģijām; stingri uzskata, ka Eiropas Savienībai un dalībvalstīm būtu jāattīsta efektīva stratēģija ar mērķi panākt atbilstību starp darba iespējām pašreizējā un nākotnes aprites ekonomikā un PIA sistēmām;

31.  norāda, ka pārejas process uz digitālāku ekonomiku ir saistīts ar darbvietu un prasmju pārdefinēšanu; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju sadarboties ar privāto sektoru, lai attīstītu prasmju pilnveidošanas stratēģijas un PIA programmas darbinieku pārkvalificēšanai;

Pieejamība — profesionālo izglītību iegūstošo jauniešu mobilitātes iespēju uzlabošana

32.  mudina izveidot līdzšinējai programmai „Leonardo da Vinci” atbilstošu sistēmu, kura tiktu attiecīgi minēta, izsludinot iespējas piedalīties „Erasmus+”, un kurā būtu pēc iespējas skaidrāk un precīzāk noteiktas mobilitātes iespējas PIA apgūstošiem jauniešiem, it sevišķi ar starpplatformu kampaņām, kuras uzsāk publiskā sektora iestādes, koordinēti piedaloties visām ieinteresētajām personām, kas aktīvi līdzdarbojas PIA vai ietekmē to;

33.  mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pietiekamus finanšu resursus mobilitātes programmu atbalstam, ņemot vērā potenciālos finanšu šķēršļus; uzskata, ka būtu jāizpēta plašāks redzējums par to, kā uzņēmumi papildina piešķirto stipendiju, vai iespējas nodrošināt cita veida palīdzību; uzskata, ka būtu jānodrošina Eiropas Sociālā fonda un „Erasmus+” savstarpējā papildināmība un jāveic attiecīga uzraudzība, lai panāktu sekmīgus rezultātus;

34.  prasa uzlabot sinerģiju starp ES politikas virzieniem un instrumentiem, kas skar mobilitāti un izglītību, un it sevišķi izstrādāt pasākumus, kuri papildinātu Eiropas Sociālo fondu (ESF) un „Erasmus+”, kā arī panākt ikviena pasākuma labāku koordināciju visos līmeņos — valstiskajā, reģionālajā un vietējā plānošanā;

35.  atkārtoti uzsver, ka ir nepieciešami pasākumi koordinācijas, papildināmības un konsekvences nodrošināšanai valstiskā, reģionālā un vietējā līmenī starp struktūrfondiem, tostarp ESF, un tādām programmām kā „Erasmus+”;

36.  uzsver, ka ir nepieciešams kompensēt šķēršļus, kas izriet no PIA audzēkņu zemākā sociālekonomiskā statusa, šajā nolūkā īstenojot attiecīgus pasākumus, piemēram, palielinot Komisijas piešķirto individuālo stipendiju apjomu vai palielinot dalībvalstu un reģionālo un vietējo administrāciju, starpniecības iestāžu vai NVO ieguldījumu, ko finansē no pašu budžeta vai ar partnerības mehānismiem, iesaistot uzņēmumus, fondus un organizācijas, kas sadarbojas, savā reģionā vai teritorijā īstenojot kvalifikācijas ieguves un profesionālās izglītības sistēmu;

No mobilitātes uz nodarbināmību — mācību rezultātu, prasmju un kompetenču validēšana un atzīšana

37.  uzsver, ka jaunu, daudzveidīgu un radošu ideju ieguve ārpus savas valsts var motivēt un sekmēt uzņēmējdarbību un radošumu; uzsver, ka mācību un apmācības kontekstā īstenotas mobilitātes pavērtās iespējas, piemēram, starptautisku tīklu izveide, arī var labvēlīgi ietekmēt nodarbināmību, starptautisko sadarbību un Eiropas konkurētspēju;

38.  uzskata, ka pasākumiem, kuri gan patlaban, gan nākotnē tiks izmantoti prasmju neatbilstības novēršanai, būtu gan jāsekmē uzņēmēju, uzņēmumu un vietējo kopienu iesaistīšanās, gan jābūt labāk saistītiem ar prognozēm par darba tirgus attīstību un nākotnē nepieciešamajām prasmēm;

39.  uzsver, ka pastāv pozitīva saistība starp mācību mobilitāti, mobilitāti turpmākajā dzīvē un ienākumiem, jo, kā 2013. gadā ir konstatējis Komisijas Kopīgais pētniecības centrs, ES un starptautiskās mobilitātes programmas uzlabo dalībnieku iespējas tikt nodarbinātiem citās valstīs; uzsver, ka amata mācības un prakses iziešana citās valstīs uzlabo dalībnieku valodu prasmes (saskaņā ar 2013. gada Eirobarometra datiem šādi rezultāti konstatēti 79 % gadījumu)(11);

40.  uzsver pārkvalificēšanās mobilitātes programmu nozīmi bez darba palikušiem cilvēkiem visās vecuma grupās, kurus apdraud pārstrukturēšanas pasākumi;

41.  vērš uzmanību uz atšķirībām starp dalībvalstīs izmantotajām validēšanas un atzīšanas sistēmām un to nevienlīdzīgo attīstību, neskatoties uz konverģences palielināšanos pēdējos desmit gados; uzsver nepieciešamību uzlabot dažādu profesionālās izglītības un apmācības sistēmu savstarpējo saderīgumu un vienkāršot to prasmju un kompetenču novērtēšanu un atzīšanu, kuras iegūtas uzņēmumos vai mācību centros dažādās dalībvalstīs, kā arī palielināt programmas „Erasmus+” pievilcīgumu; aicina dalībvalstis uzlabot EQF(12) ieviešanu un likvidēt šķēršļus; mudina definēt visos līmeņos (valsts, reģionālā un vietējā) pieņemamu un īstenojamu Eiropas standartu;

42.  mudina veikt turpmākus pasākumus mācību rezultātu atzīšanas un validēšanas veicināšanai, tostarp attiecībā uz neformālas un ikdienējas mācīšanās rezultātiem, it sevišķi — labāk izmantojot jau pastāvošus instrumentus, kā Europass un ECVET;

43.  atgādina, ka, pateicoties EQF, ir panākti būtiski uzlabojumi attiecībā uz diplomu, kredītpunktu, profesionālo sertifikātu un kompetenču un iegūto prasmju akreditācijas atzīšanu PIA jomā; prasa izvirzīt konkrētus mērķus, cita starpā pilnībā funkcionējošas kredītpunktu pārneses un atzīšanas sistēmas ieviešanu, pamatojoties uz ECVET; mudina izstrādāt vienotas PIA kvalifikācijas, kas ļautu nodrošināt kvalifikāciju starptautisku atzīšanu;

44.  iesaka ciešā sadarbībā ar visām nozīmīgākajām ieinteresētajām personām sagatavot zaļo grāmatu par profesionālo izglītību, apmācību un mobilitāti, un prasmju un kompetenču atzīšanu Eiropā; atgādina, ka ir pilnībā jāīsteno pašreizējie ieteikumi par PIA; norāda, ka kompetenču neatzīšana negatīvi ietekmē stratēģijas „Eiropa 2020” mērķi attiecībā uz nodarbinātības rādītājiem un kavē Līgumos noteikto brīvo pārvietošanos;

45.  atbalsta lielāku nodarbinātības, izglītības, amata mācības un prakses mobilitāti Eiropas „Garantijas jauniešiem” kontekstā, lai uzlabotu jauniešu prasmes un samazinātu prasmju ģeogrāfisko neatbilstību, kas pastāv Eiropas Savienībā;

46.  uzsver „Garantijas jauniešiem” un Jauniešu nodarbinātības iniciatīvas nozīmi, atbalstot mācekļu apmācību, praksi, PIA, stažēšanos un tālākizglītību, kuras noslēgumā tiek piešķirta kvalifikācija; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka šīm programmām visā 2014.–2020. gada plānošanas periodā ir atvēlēts pienācīgs finansējums;

47.  mudina iztulkot visās Savienības oficiālajās valodās tīmekļa vietni EU Skills Panorama, tā padarot šo vietni par visai sabiedrībai pieejamu informācijas avotu par Eiropā nepieciešamajam prasmēm;

48.  norāda, ka daudzās dalībvalstīs ir gūti panākumi attiecībā uz PIA kvalitātes uzlabošanu, balstoties uz Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu ietvarstruktūru profesionālajai izglītībai un apmācībām (EQAVET); pauž atbalstu tām dalībvalstīm, kuras patlaban nodarbojas ar valsts pieejas izstrādi kvalitātes nodrošināšanai atbilstoši EQAVET ietvarstruktūrai; uzsver, ka dalībvalstīm būtu ar lielāku atdevi jācenšas panākt, lai kvalitātes nodrošināšanas mehānismos tiktu vairāk ņemti vērā mācību rezultāti un novērtēta un atbalstīta neformālā izglītība un mācīšanās darbavietā, kas īstenota gan formālā, gan neformālā ceļā atkarībā no valstī pastāvošajiem principiem;

49.  uzsver, ka mācekļu apmācības programmas būtu jāīsteno kompetenta vadītāja uzraudzībā;

Virzība uz efektīvākām, pieejamākām un iekļaujošākām mobilitātes programmām

50.  aicina Komisiju un dalībvalstis — arī sadarbībā ar CEDEFOP — noteikt un nostiprināt mobilitātes sagatavošanā, pārvaldībā un kontrolē iesaistīto teritoriālo un sektorālo starpniecības iestāžu lomu, vienlaikus pieprasot šīm iestādēm ievērot pašus augstākos pārredzamības standartus, un palīdzēt izveidot šādas iestādes nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī;

51.  uzsver, ka šādām starpniecības iestādēm ir nepieciešami atbilstoši budžeta resursi un cilvēkresursi, lai mobilitātes organizēšanas un pārvaldības struktūras varētu nodrošināt arodskolu tīkla iesaistīšanos un lai tām būtu pilnvaras un spēja izveidot operatīvas apvienības un noslēgt vienošanās ar potenciālajiem partneriem gan savā valstī, gan mobilitātes programmās iesaistītajās dalībvalstīs;

52.  uzsver, ka ir nepieciešama nepilngadīgo personu juridiskā aizsardzība ārvalstīs;

53.  uzsver, ka programmā „Erasmus+” būtu jārosina un jāakcentē instruktoru, darbaudzinātāju un uzņēmēju vajadzībām pielāgoti mobilitātes pasākumi un/vai pakalpojumi;

54.  uzsver, ka ir nepieciešamas saskaņotas, papildinošas un labi koordinētas līdzfinansēšanas shēmas Eiropas, valstiskā, reģionālā un vietējā līmenī, lai mācību centriem būtu iespējams segt pilnu izmaksu spektru un plānot un īstenot regulārus pasākumus;

55.  atzinīgi vērtē to, ka, pateicoties programmai „Erasmus+”, ir ievērojami audzis to jauniešu skaits, kuri, nebūdami universitāšu vai augstskolu studenti, saņem PIA programmu atbalstu;

56.  atbalsta visus nepieciešamos papildu pasākumus, kas paredzēti, lai vispirms atbalstītu un iedrošinātu mācekļus, kuri vēlas piedalīties mobilitātes programmās, un pēcāk palīdzētu viņiem labāk parādīt savas mobilitātes ceļā gūtās prasmes un attīstītu viņos pašpārliecību, kas nepieciešama, lai padarītu viņu zināšanas un bagāto pieredzi pamanāmu un vērtīgu;

57.  uzskata, ka amata mācības laikā sasniedzamie mācību rezultāti būtu jāizstrādā un jāapspriež ar pašu mācekli saskaņā ar ECVET principiem, pirms sākusies apmācība, un ka minētie rezultāti būtu jāizklāsta apmācības noslēgumā izsniegtā sertifikāta pielikumā;

58.  uzsver, cik svarīga ir kvalitatīva skolotāju apmācība un šajā jomā īstenotā uzraudzība, novērtēšana un kvalitātes nodrošināšana, kā arī to, ka mobilitātes programmās ir jāsekmē integrācija un iecietība;

59.  uzsver, ka ir vajadzīgas kvalitatīvas prakses vietas, kur audzēkņi varētu iegūt vēlamās profesionālās prasmes, paralēli uzsverot arī to, ka visos līmeņos ir nepieciešama laba saziņa ar uzņēmējiem, lai panāktu viņu iesaistīšanos turpmākā tās pieredzes atzīšanā, kuru jaunieši ir ieguvuši, izmantojot mobilitātes mehānismu piedāvātās iespējas;

60.  atbalsta visus „Erasmus+” mērķiem atbilstošos uzņēmēju, NVO vai pilsoniskās sabiedrības veiktos pasākumus gados jaunu darba ņēmēju vai mācekļu mobilitātes mehānismu attīstīšanai gan atsevišķās darbības nozarēs, gan sadarbībā ar nozari pārstāvošām iestādēm, piemēram, tirdzniecības un rūpniecības kamerām un tādiem Eiropas mēroga tīkliem kā Eurochambres un attiecīgajām arodbiedrībām; aicina atzīt amatniecības kameru un tām piesaistīto mācību centru lomu attiecībā uz atbalstu mobilitātei un sevišķi maziem uzņēmumiem; uzskata, ka visos pasākumos, kas tiek veikti nolūkā uzlabot PIA mehānismus, būtu pastiprināti jāpievēršas arī tām jomām, kas saistītas ar bezoglekļa enerģētikas un ilgtspējīgas mobilitātes veicināšanu;

61.  iesaka visām nozīmīgākajām ieinteresētajām personām izstrādāt kopīgas stratēģijas, kuru mērķis būtu uzlabot profesionālās izglītības praktikantu un mācekļu atgriešanos mājās vai mobilitāti uz citām Eiropas vietām, ievērojot viņu prioritātes, nolūkā novirzīt citā valstī iegūtās zināšanas un pieredzi vai nu uz viņu pašu izcelsmes teritorijām, kurās trūkst šo prasmju, vai uz citām vietām Eiropā, lai mazinātu nelīdzsvarotību un palielinātu kohēziju;

62.  aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot Eiropas darbnīcu un inkubatoru tīklu un efektīvi īstenot tā darbību, jo tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai rosinātu zināšanu apvienību izveidi starp skolām, augstskolām un uzņēmumiem un sekmētu piekļuvi apmācībai, pieredzes gūšanai, zināšanu atsvaidzināšanas kursiem, kas paredzēti skolotājiem un mācībspēkiem, mācekļu apmācībai un jaunu uzņēmumu dibināšanai;

63.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un nostiprināt Eiropas Zinātnes centru tīklu (ECSITE), kurā apvienojušies zinātnes centri — vietas, kas nodrošina piekļuvi zinātnes kultūrai;

64.  prasa izveidot vienas pieturas aģentūras mehānismu datu un saziņas instrumentu apvienošanai, lai sniegtu ērtus un efektīvus pakalpojumus tām personām, kuras vēlas iegūt informāciju un atbalstu attiecībā uz daudzajām Eiropas Savienības, dalībvalstu, reģionālā un vietējā līmenī pastāvošajām mobilitātes programmām;

65.  aicina Komisiju iespēju robežās apkopot atjauninātus statistikas datus un veikt novērtējumus un/vai pētījumus par „Erasmus+” un citu PIA mobilitātes programmu ietekmi uz darba pieredzes atbilsmi darba piedāvājumiem, ņemot vērā darbā pieņemšanas rādītājus, un izpētīt arī to, kādēļ dažas dalībvalstis iesniedz vairāk pieteikumu citās valstīs iegūstamai PIA darba un mācību pieredzei, un izstrādāt plānu to lielākai iesaistīšanai; uzskata, ka iegūtos statistikas datus un novērtējumus vajadzētu iekļaut un ņemt vērā „Erasmus+” vidusposma pārskatā;

66.  atzinīgi vērtē par profesionālo izglītību un apmācību atbildīgo ministru sanāksmē Rīgā 2015. gada 22. jūnijā pieņemtos secinājumus, kuros ierosināts jauns vidējā termiņā sasniedzamo rezultātu kopums laikposmam no 2015. līdz 2020. gadam, un aicina laikus un rūpīgi tos īstenot;

67.  uzsver, ka ir nepieciešams popularizēt mobilitātes nodrošinātās priekšrocības nodarbināmības un iegūto prasmju aspektā, lai uzskatāmi apliecinātu tās patieso noderīgumu un mazinātu uzskatu, ka mobilitāte ir nelietderīgi izniekots laiks, mācoties to, kas pamatā ir atkarīgs tikai no valsts līmeņa kompetencēm;

68.  rosina uzlabot tādu platformu kā Drop’pin@EURES popularizēšanu un atpazīstamību jauniešu vidū un uzņēmumos, ņemot vērā, ka šādu platformu mērķis ir sekmēt jauniešu mobilitāti amata mācības, stažēšanās, apmācības programmu un elektroniskā vidē apgūtu valodas kursu kontekstā;

69.  mudina dalībvalstis popularizēt visu jaunās programmas „Erasmus+” aptverto iespēju klāstu, kas jauniešiem piedāvā ne tikai studiju iespējas, bet arī amata mācības un stažēšanās iespējas citās valstīs;

70.  mudina noteikt minimālās stipendiju summas, kuras koriģējamas, vadoties pēc dzīves līmeņa, cenu un izmaksu atšķirībām dažādās dalībvalstīs; atbalsta ideju, ka dalībvalstīm būtu jāievieš pasākumi, kas vajadzības gadījumā ļautu sniegt nepieciešamu un vērtīgu atbalstu, piemēram, attiecībā uz izmitināšanu un transportu, pievēršot īpašu uzmanību nepilngadīgo dalībnieku vajadzībām, kā arī iepriekš sagatavojot audzēkņus starptautiskās pieredzes gūšanai, piemēram, piedāvājot profesionālo orientāciju, valodu apmācību un starpkultūru komunikācijas apguvi;

71.  prasa veikt daudzgadu finanšu shēmas (DFS) pārskatīšanu/pārstrādāšanu, citu kritēriju starpā balstoties uz iepriekšēju novērtējumu par bezdarba apkarošanai paredzēto pasākumu efektivitāti, un samazināt mazāk efektīvos izdevumus; uzskata, ka šāda pieeja ir īpaši svarīga tādos brīžos kā pašreizējā krīze, proti, apstākļos, kam raksturīga nepieņemama nelīdzsvarotība;

o
o   o

72.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1) OV C 155, 8.7.2009., 1. lpp.
(2) OV C 119, 28.5.2009., 2. lpp.
(3) OV C 311, 19.12.2009., 1. lpp.
(4) OV L 347, 20.12.2013., 50. lpp.
(5) OV C 398, 22.12.2012., 1. lpp.
(6) OV L 390, 31.12.2004., 6. lpp.
(7) OV C 199, 7.7.2011., 1. lpp.
(8) OV L 394, 30.12.2006., 10. lpp.
(9) OV C 351 E, 2.12.2011., 29. lpp.
(10) OV C 111, 6.5.2008., 1. lpp.
(11) http://ec.europa.eu/public_opinion/flash/fl_378_en.pdf
(12)Sk. Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa ieteikumu par Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras izveidošanu mūžizglītībai.


ES loma starptautisko finanšu, monetāro un regulatīvo iestāžu un institūciju satvarā
PDF 360kWORD 104k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa rezolūcija par ES lomu starptautisko finanšu, monetāro un regulatīvo iestāžu un institūciju satvarā (2015/2060(INI))
P8_TA(2016)0108A8-0027/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Savienības un dalībvalstu lojālas sadarbības principu, kas minēts Līguma par Eiropas Savienību (LES) 4. panta 3. punktā,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 121. un 138. pantu,

–  ņemot vērā LESD pievienoto 14. protokolu par Eurogrupu,

–  ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Savienības ekonomikas pārvaldības un stabilitātes sistēmas uzlabošanu, it īpaši euro zonā(1),

–  ņemot vērā 2011. gada 11. maija rezolūciju par ES kā globāla spēka nozīmi daudzpusējās organizācijās(2),

–  ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par pasaules ekonomikas pārvaldību(3),

–  ņemot vērā tā 2015. gada 24. jūnija rezolūciju par ekonomikas pārvaldības sistēmas pārskatīšanu — padarītā darba izvērtējums un jauni uzdevumi(4),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par kapitāla tirgu savienības izveidi(5),

–  ņemot vērā ES Finanšu uzraudzības jautājumu augsta līmeņa darba grupas 2009. gada 25. februāra ziņojumu (Jacques de Larosière ziņojums),

–  ņemot vērā 2015. gada jūnija piecu priekšsēdētāju ziņojumu, kurā aicināts konsolidēt euro ārējo pārstāvību,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumu (A8-0027/2016),

A.  tā kā finanšu sistēmas stabilitāte, kam ir būtiska nozīme izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai paredzēto resursu pareizā sadalē, ir globāls sabiedriskais labums;

B.  tā kā pasaules tautsaimniecību savstarpējā atkarība pieaug, tādēļ ir jāpāriet uz arvien globālākiem pārvaldības veidiem;

C.  tā kā –– ja ES nespēj paust vienotu nostāju starptautiskajās institūcijās un iestādēs, visas ES nostājas ir jākoordinē tā, lai panāktu globālās pārvaldības atbilstību ES līgumos noteiktajiem mērķiem un vērtībām;

D.  tā kā ES vajadzētu sekmēt demokrātiskas sistēmas veidošanu, lai risinātu globālos uzdevumus;

E.  tā kā globāla sadarbība var izraisīt pienākumu vājināšanos un pārskatatbildības trūkumu, kas kaitētu demokrātijai; tā kā dalībvalstu parlamentu un Eiropas Parlamenta lomu nedrīkst samazināt līdz tehnisko pienākumu izpildei, bet tie ir aktīvi un pilnvērtīgi jāiesaista visā lēmumu pieņemšanas procesā;

F.  tā kā pašreizējās starptautiskās institūcijas un iestādes, un to konkrētās pārvaldības struktūras un kompetences jomas ir izveidotas laika gaitā, risinot konkrētas situācijas; tā kā tas ir veicinājis sarežģītību un dažkārt pienākumu dublēšanos, turklāt pašreizējā sistēma reizēm ir nepārskatāma, un tai trūkst vispārējas koordinācijas;

G.  tā kā Pamattiesību hartas 42. pants un Regula (EK) Nr. 1049/2001(6), saskaņā ar kuru Savienības iedzīvotājiem ir tiesības piekļūt dokumentiem, būtu jāpiemēro arī Savienības institūcijām un aģentūrām, kuras piedalās starptautisko organizāciju/iestāžu darbā;

H.  tā kā Līgumos ir noteikts, ka ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem neatkarīgi no to veida (Pamattiesību hartas 42. pants); tā kā tāds pats pārredzamības līmenis būtu jāpiemēro Savienības iestādēm un aģentūrām, kas piedalās starptautiskās organizācijās un forumos, jo īpaši kad tiek izstrādāti noteikumi, kuri skar ES pilsoņus;

I.  tā kā, ņemot vērā starptautisko ekonomikas institūciju/iestāžu(7) juridisko struktūru un finanšu un darbības procedūru atšķirības, ir grūti veikt vispārēju uzraudzību, lai gan finanšu un darbības procedūru saskaņotība ir ārkārtīgi svarīga tam, lai starptautiskā līmenī nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus; tā kā Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) ir patiesas starptautiskās organizācijas, kuras ir izveidotas saskaņā ar konvencijām un kurām ir plašas pilnvaras un sastāvs, bet, piemēram, G20, Finanšu stabilitātes padome (FSP) un Bāzeles komiteja ir neformālas publiskas struktūras, kurās dalība ir ierobežota un dažas no kurām ir guvušās jaunu impulsu aktīvai dalībai pēc krīzes, bet Starptautiskā Vērtspapīru komisiju organizācija (IOSCO), Starptautiskā Apdrošināšanas uzraudzītāju asociācija (IAIS), Starptautiskā Pensiju uzraudzītāju organizācija (IOPS) un Starptautisko grāmatvedības standartu padome (IASB) ir privātas nozaru tehniskās apvienības, kuras lielākā vai mazākā mērā apvieno attiecīgo nozaru uzņēmumus;

J.  tā kā jau pastāv neoficiāla informācijas apmaiņa starp Eiropas Parlamentu un dažām no minētajām organizācijām/iestādēm, bet tā nenotiek regulāri;

K.  tā kā pārredzamība ir svarīga demokrātijas īstenošanai, taču vienlaikus ir pienācīgi jāņem vērā jutīgas tirgus informācijas aizsardzība;

L.  tā kā krīze ir mudinājusi G20 izveidot globālo darba kārtību, kas vērsta uz konkrētu iedarbīgu reformu kopumu, bet ilgākā termiņā tās leģitimitātes nodrošināšanai būtiska ir īstena daudzpusējā un demokrātiskā sistēma;

M.  tā kā attiecīgā banku un tirgu loma ekonomikas finansēšanā dalībvalstīs ir atšķirīga;

N.  tā kā ekonomikas un finanšu krīze, kas sākās 2008. gadā, ir nepārprotami pierādījusi, ka pasaules līmeņa ekonomikas un finanšu pārvaldība nepastāv; tā kā vairākos makroekonomikas jautājumos, jo īpaši nodokļu jomā, ir vajadzīga ciešāka koordinācija; tā kā tādēļ visu ieinteresēto personu kopīgajam mērķim vajadzētu būt visaptverošas sistēmas izveidei, kas nodrošinātu finanšu stabilitāti, un saskaņotības panākšanai starp pasaules un vietējo līmeni;

O.  tā kā jaunu ES uzraudzības iestāžu veidošanai nevajadzētu automātiski nozīmēt to, ka palielinās ES pārstāvju skaits, jo tam var būt nedemokrātiskas sekas, piemēram, lielāka minoritāšu bloķēšanas iespējamība, un tas varētu satraukt ES partnerus;

P.  tā kā SVF ir nolēmis valūtu grozā, kas ir pamatā SVF speciālajām aizņēmuma tiesībām, iekļaut renminbi; tā kā tā rezultātā ir samazinājusies gan euro, gan mārciņas nozīme, taču tas nav skāris ASV dolāru; tā kā tas pamato vajadzību paust spēcīgāku Eiropas nostāju,

1.  atzīst, ka ir nepieciešama uzlabota starptautiskā regulatīvā sadarbība, paredzot ciešu EP iesaistīšanu;

2.  pauž bažas par to, ka trūkst saskaņotības organizāciju/iestāžu sadrumstalotības un dažādības dēļ un ka starptautiskā līmenī pieņemto noteikumu un nostādņu īstenošana kavējas;

3.  aicina precizēt katras organizācijas/iestādes kompetences jomas, kā arī darbības un finansēšanas veidus, tostarp brīvprātīgās iemaksas, dāvinājumu un ziedojumus, lai nodrošinātu, ka tās pieņemtie lēmumi neatbalsta kādas konkrētas intereses un ir legāli;

4.  aicina uzlabot politikas saskaņotību un koordinēšanu starp starptautiskajām institūcijām, ieviešot visaptverošus demokrātiskās leģitimitātes, pārredzamības, pārskatatbildības un integritātes standartus; uzskata, ka šie visaptverošie standarti cita starpā būtu jāpiemēro:

   attiecībām ar sabiedrību (piemēram, dokumentu publiska pieejamība, atklāts dialogs ar dažādām ieinteresētajām personām, obligātu pārredzamības reģistru izveide un noteikumi par lobiju sanāksmju pārredzamību);
   iekšējiem noteikumiem (piemēram, uz prasmēm balstīti cilvēkresursi, pareiza finanšu pārvaldība un interešu konfliktu novēršana);

5.  uzskata, ka vismazāk attīstīto valstu nepietiekama pārstāvība vairākumā starptautisko finanšu, monetāro un regulatīvo iestāžu un institūciju rada nelīdzsvarotību, kā arī risku, ka netiek pietiekami risināti jautājumi, kas saistīti ar nevienlīdzību vai finansējumu nabadzīgākajām valstīm;

6.  uzskata, ka varētu uzlabot ne vien pārstāvības ģeogrāfisko pārklājumu, bet arī tādas citas jomas kā pilsoniskās sabiedrības, MVU, patērētāju un darba ņēmēju pārstāvju iesaistīšana apspriežu procesā starptautiskajās diskusijās par finanšu, monetārajām un regulatīvajām institūcijām; uzskata, ka situācijas uzlabošana ir minēto institūciju un nozaru pienākums;

7.  uzskata, ka Eiropas Savienībai vajadzētu racionalizēt un kodificēt savu pārstāvību daudzpusējās organizācijās/institūcijās, lai palielinātu Savienības līdzdalības pārredzamību, integritāti un pārskatatbildību un tās ietekmi un popularizētu ES tiesību aktus, kas pieņemti balstoties uz demokrātisku procesu; tāpat uzskata, ka ES būtu jākļūst par proaktīvāku pasaules līmeņa dalībnieku, kas pilda tādas G20 nākotnes saistības kā nebanku kreditēšanas nozares pārveide, ārpusbiržas atvasināto (OTC) finanšu instrumentu reformas un sistēmisko risku novēršana un kas nodrošina, ka jaunie riski, kas rodas pasaules ekonomikā, tiek ietverti attiecīgās starptautiskās iestādes darba kārtībā;

8.  aicina Eiropas dalībniekus, izstrādājot Eiropas un starptautiskā līmeņa politiku, vairāk uzmanības pievērst ES finanšu nozaru konkurētspējai pasaules tirgū;

9.  atgādina, ka ES būtu jācenšas panākt pilntiesīgas locekles statuss starptautiskās ekonomikas un finanšu institūcijās, kuru locekle tā vēl nav un kurās šāda dalība būtu lietderīga (piemēram, ESAO un SVF); prasa attiecīgajām starptautiskajām ekonomikas un finanšu institūcijām veikt visas nepieciešamās izmaiņas dibināšanas aktos, lai ES varētu kļūt par to pilntiesīgu locekli;

10.  uzskata, ka Savienībai kaitē situācijas, kurās kādas dalībvalsts vai valsts iestādes pārstāvji pasaules līmeņa organizācijā/institūcijā pauž nostāju, kas ir pretrunā Eiropas leģislatīvajiem vai normatīvajiem lēmumiem, kuri ir demokrātiski pieņemti ar balsu vairākumu; attiecīgi aicina uzlabot koordināciju starp šiem pārstāvjiem un padarīt to efektīvāku, piemēram, paredzot saistošākus mehānismus;

11.  uzsver, ka Komisijai, kura kādā starptautiskā iestādē vai organizācijā pārstāv Savienību kopumā vai uzrauga privātu tehnisku struktūru, ir jābūt tiešāk pārskatatbildīgai pret iedzīvotājiem; uzsver Parlamenta būtisko nozīmi šajā procesā;

12.  uzskata, ka būtu jāprecizē un jāformalizē organizāciju un ar tām saistīto darba grupu prioritātes; uzskata, ka vienprātības principa sistemātiska piemērošana var ne tikai palēnināt apspriežu procesu, bet arī vājināt ieteikumu saturu un ka organizāciju sastāvam ir jāatspoguļo to dažādie finansēšanas, ekonomikas un uzraudzības modeļi;

13.  uzsver, ka, izstrādājot pasaules mēroga regulatīvās, uzraudzības un citas finanšu nozares politikas nostādnes, ir jāveic ex ante novērtējums; uzskata, ka šādi novērtējumi neskar citu iesaistīto likumdevēju politiskās prerogatīvas;

14.  uzskata, ka ieteikumu īstenošana dažādās iesaistītajās valstīs joprojām ir nepietiekama, lai visā pasaulē radītu līdzvērtīgus konkurences apstākļus;

15.  norāda, ka FSP pašlaik ir iesaistīta apdrošināšanas nozares standartu izstrādē; atzīst, ka IAIS ir būtiska nozīme globālajā apdrošināšanas politikā, bet uzsver, ka, iesaistot Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādi (EAAPI), tiktu stiprināts Eiropas apdrošināšanas nozares ieguldījums, sniedzot nozares specializētās zināšanas, un tiktu nodrošināts, ka pasaules līmenī izstrādātie standarti nav pretrunā loģikai, kuru jau ir izstrādājusi ES;

16.  atzinīgi vērtē ESAO darbu nodokļu jomā, jo īpaši ESAO un G20 nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas (BEPS) projektu; uzskata, ka nākamais uzdevums ir šī projekta īstenošanas uzraudzība; uzsver, ka būtu jāuzlabo koordinācija starp Komisiju un dalībvalstīm, kuras ir Finanšu darījumu darba grupas (FATF) locekles, lai ES varētu nodrošināt, ka tās nostāja tiek ņemta vērā;

17.  atzinīgi vērtē ECB priekšsēdētāja gatavību turpināt sadarbību ar Parlamentu attiecībā uz ECB lomu banku darbības jomā, jo īpaši saistībā ar tādām pasaules mēroga standartu noteikšanas institūcijām kā FSP;

18.  atzinīgi vērtē to, kā eurozonas valstis, kuras ir Āzijas Infrastruktūras investīciju bankas dalībnieces, ir organizējušas savu dalību, proti, bankas valdē tās visas pārstāv viens loceklis;

19.  tādēļ izvirza šādus ierosinājumus:

   aicina Komisiju, pamatojoties uz Eiropas un valstu līmenī pastāvošo paraugpraksi, izstrādāt Eiropas Pārredzamības, integritātes un pārskatatbildības rīcības kodeksu, kura mērķis ir sniegt vadlīnijas ES pārstāvju rīcībai starptautiskās organizācijās un institūcijās; prasa izstrādes procesā cieši iesaistīt Parlamentu;
   īpaši uzsver bažas par šādu organizāciju/iestāžu statusu, finansēšanu un darbību, to sadarbību ar iestādēm, ieinteresētajām personām un sabiedrību, komunikāciju un to dokumentu pieejamību; uzsver, ka ir jānodrošina taisnīga interešu pārstāvība, iekļaujot arī NVO ar atbilstīgām tehniskajām zināšanām un finanšu līdzekļiem, lai stiprinātu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību;
   aicina Eiropas iestādes un aģentūras, kā arī dalībvalstis veicināt katra Eiropas pārstāvja pārskatatbildību pret demokrātiski ievēlētām struktūrām;
   prasa pieņemt iestāžu nolīgumu, lai formalizētu finanšu dialogu, ko organizētu ar Eiropas Parlamentu, lai noteiktu pamatnostādnes attiecībā uz Eiropas Savienības nostājas pieņemšanu un saskaņošanu pirms svarīgām starptautiska līmeņa sarunām, nodrošinot, ka šādas nostājas tiek ex ante apspriestas un darītas zināmas, kā arī garantējot turpmākus pasākumus, proti, regulārus Komisijas ziņojumus par šo pamatnostādņu un kontroles pasākumu piemērošanu; ierosina dialogā aicināt piedalīties ES iestādes, dalībvalstis un vajadzības gadījumā attiecīgo starptautisko organizāciju vadītājus; uzskata, ka, nosakot šāda dialoga sanāksmju biežumu un formātu (publisks vai aiz slēgtām durvīm), būtu jāņem vērā praktiski apsvērumi; uzskata, ka aktīvi ir jāiesaista arī dalībvalstu parlamenti to attiecīgajā līmenī, kontrolējot attiecīgo dalībvalstu pārstāvju paustās nostājas;
   uzskata, ka papildus šādām detalizētākām pamatnostādnēm varētu izstrādāt arī proaktīvas norāžu rezolūcijas, ko Parlaments pieņemtu ar atbilstošu regularitāti un kas paustu tā nostāju par vispārējo politisko virzību;
   uzskata, ka jautājumos, kuros Eiropas Parlaments līdzās Padomei ir viens no likumdevējiem, šāds dialogs palīdzētu noteikt sarunu mandātu, apvienojot Eiropas nostāju tās likumdošanas atbalstam, kas pieņemta ar balsu vairākumu, vai novēršot neatbilstības tiesību aktos, kuri ir pieņemšanas procesā;
   prasa Eiropas pārstāvjiem starptautiskās sarunās īpašu uzmanību veltīt saskaņotībai un konsekvencei starp starptautiskajām prasībām un standartiem, un pieņemtajiem saistošajiem ES tiesību aktiem, kā arī attiecīgo noteikumu ievērošanai, lai starptautiskā līmenī nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus;
   aicina uzlabot Komisijas pārskatatbildību pret Eiropas Parlamentu, racionalizējot to ES nostāju noteikšanu, kuras G20 sanāksmēs tiks paustas politikas jomās, kas saistītas ar nodarbinātību, enerģētiku, tirdzniecību, attīstību un korupcijas apkarošanu;
   prasa dalībvalstīm bez kavēšanās sākt ievērot lojālas sadarbības noteikumus;
   aicina dalībvalstis saskaņā ar vienoto uzraudzības mehānismu pieņemt banku savienības pārstāvību Bāzeles Banku uzraudzības komitejā;
   aicina Komisiju savā darba programmā ietvert ekonomikas un finanšu regulējuma ārējo dimensiju, t. i., darbu, ko paredzēts veikt starptautiskajās finanšu iestādēs, un iekšpolitikas saskaņotības uzlabošanai izveidot darba grupu pasaules mēroga ekonomikas pārvaldības un finanšu institūciju jautājumos;
   atzīmē Komisijas iniciatīvu, kas paredz sekmēt virzību uz eurozonas vienotu pārstāvību SVF; uzskata, ka tas būtu jādara, neskarot vienota Eiropas Savienības vēlēšanu apgabala izveidi ilgtermiņā;
   norāda, ka saskaņā ar Līgumam pievienoto 14. protokolu atbildība par pastiprinātu koordināciju starp eurozonas dalībvalstīm ir jāuzņemas Eurogrupai, kuras darbībai ir pagaidu un neformāls raksturs, kamēr euro nav ieviests visās Savienības dalībvalstīs; uzskata, ka Eurogrupas pārredzamību un pārskatatbildību varētu uzlabot; saskaņā ar Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūciju(8), kurā pausti būtiski ieteikumi attiecībā uz banku, ekonomikas, fiskālo un politisko savienību, atbalsta nostāju, ka būtu jāmeklē formālāks un noturīgāks risinājums; atgādina, ka ir jānostiprina ekonomikas un monetāro lietu komisāra pilnvaru neatkarība un papildus ir jāparedz stingri pārskatatbildības mehānismi attiecībās ar Parlamentu un Padomi;
   uzskata, ka papildus SVF individuālajam gadījumam nākamo gadu laikā būtu jāīsteno ES pārstāvības pakāpeniska racionalizēšana, vispirms īstenojot uzlabotu koordināciju un pēc novērtējuma veicot pārstāvības apvienošanu; uzskata, ka dalība šajās organizācijās un iestādēs būtu jānosaka atbilstoši ES iestāžu un Eiropas uzraudzības iestāžu, Padomes/Eurogrupas un valstu iestāžu attiecīgajai kompetencei; uzskata, ka paralēli ES būtu jāstrādā pie šo organizāciju un iestāžu darbības, lai no vienprātības pārietu uz svērtā vairākuma balsošanas sistēmu;
   uzsver, ka Komisijas, Padomes vai attiecīgos gadījumos Eurogrupas pienākums ir stiprināt koordināciju, organizējot sagatavošanās sanāksmes; uzskata, ka vajadzības gadījumā būtu jāveido jaunas Padomes ad hoc darba grupas, ņemot vērā Ekonomikas un finanšu komitejas (EFC), SVF darba grupas (SCIMF), Eurogrupas jautājumu darba grupas (EWG) un Ekonomikas politikas komitejas (EPC) darbu;
   aicina padziļināti izvērtēt dubulto (Eiropadomes prezidējošās valsts un Komisijas priekšsēdētāja) pārstāvību G20 sanāksmēs, lai konstatētu, cik lielā mērā tas vājina ES ārējo uzticamību, jo īpaši ņemot vērā vienotā finanšu pakalpojumu tirgus esamību; uzskata –– lai veicinātu individuāli pārstāvēto dalībvalstu konverģenci, ir iespējami dažādi uzlabojumi, kam vajadzētu palīdzēt panākt efektīvu koordināciju pirms sanāksmēm un sekmēt spēcīgas Eiropas nostājas paušanu šajās sanāksmēs;
   aicina ES iestādes un dalībvalstis veicināt ceļveža izstrādi par globālas, uz līgumiem balstītas finanšu organizācijas izveidi, pamatojoties uz Jacques de Larosière ziņojumā sniegtajiem ieteikumiem, ar plašām pilnvarām attiecībā uz ieteikumu sagatavošanu, sarunām par saistošiem obligātajiem standartiem, daudzpusējiem strīdu izšķiršanas mehānismiem un attiecīgā gadījumā sankcijām; uzskata, ka varētu izmantot gūto pieredzi, jo īpaši to, kas ar PTO palīdzību gūta tirdzniecības jomā, lai izveidotu iepriekš minētos daudzpusējos strīdu izšķiršanas mehānismus; uzsver, ka ierosinātajai organizācijai būtu jāpiemēro visaugstākie pārredzamības un pārskatatbildības standarti;
   uzskata, ka Komisijai būtu jāpiešķir nepārprotamas pilnvaras atbalstīt jaunu stimulu daudzpusējas starptautiskās finanšu, monetārās un regulatīvās sadarbības veicināšanai;
   aicina Komisiju nodrošināt, ka visi ES tiesību aktu priekšlikumi finanšu jomā papildina starptautiskajā līmenī veiktās darbības;

20.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 70 E, 8.3.2012., 41. lpp.
(2) OV C 377 E, 7.12.2012., 66. lpp.
(3) OV C 131 E, 8.5.2013., 51. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0238.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0268.
(6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.).
(7) Arī Starptautisko norēķinu banka, Finanšu darījumu darba grupa (FATF) un Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO) pieņem noteikumus; Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konferencei (UNCTAD) ir svarīga nozīme pasaules ekonomikas pārvaldībā; Āfrikas Attīstības banka (AfDB), Āzijas Attīstības banka (ADB), Karību jūras reģiona Attīstības banka (CDB), Rietumāfrikas attīstības banka (WADB), Amerikas Attīstības banka (IDB), Amerikas Savstarpējo ieguldījumu korporācija (IIC), Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB), Eiropas Padomes Attīstības banka (CEB), Pasaules Bankas grupa, Starptautiskā Rekonstrukcijas un attīstības banka (IBRD), Starptautiskā Attīstības asociācija (IDA), Starptautiskā Finanšu korporācija (IFC) un Daudzpusējo investīciju garantiju aģentūra (MIGA) atbalsta attīstības sadarbības finansēšanu.
(8) Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par Eiropadomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Eurogrupas priekšsēdētāju ziņojumu „Virzība uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību” (OV C 419, 16.12.2015., 48. lpp.).


Piekrastes mazapjoma zveja no zvejas atkarīgos reģionos
PDF 391kWORD 144k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa rezolūcija par piekrastes mazapjoma zvejas inovāciju un diversifikāciju no zivsaimniecības atkarīgos reģionos (2015/2090(INI))
P8_TA(2016)0109A8-0044/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku, ar kuru groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Regulu (ES) Nr. 508/2014 par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 2328/2003, (EK) Nr. 861/2006, (EK) Nr. 1198/2006 un (EK) Nr. 791/2007 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1255/2011,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 349. pantu par pasākumiem, kurus pieņemot ir nepieciešams ievērot tālāko reģionu īpatnības un grūtības,

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 22. novembra rezolūciju par mazapjoma un nerūpniecisko zveju un kopējās zivsaimniecības politikas reformu(1),

–  ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par zināšanām par jūru 2020. gada perspektīvā — jūras gultnes kartografēšanu ilgtspējīgas zivsaimniecības sekmēšanai(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 13. maija paziņojumu „Inovācija jūras nozaru ekonomikā: apzināt mūsu jūru un okeānu potenciālu nodarbinātības un izaugsmes jomā“ (COM(2014)0254),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 6. oktobra paziņojumu „Stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīva “Inovācijas savienība”“ (COM(2010)0546),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1291/2013, ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu „Apvārsnis 2020“ (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1982/2006/EK,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 15. oktobra atzinumu „Inovācija jūras nozaru ekonomikā: apzināt mūsu jūru un okeānu potenciālu nodarbinātības un izaugsmes jomā“ (2015/C 012/15),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada 21. janvāra atzinumu „Inovācija jūras nozaru ekonomikā: apzināt mūsu jūru un okeānu potenciālu nodarbinātības un izaugsmes jomā“ (2015/C 019/05),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 13. septembra paziņojumu „Jūras nozaru izaugsme un izaugsmes noturību veicinošās iespējas” (COM(2012)0494),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā tā 2015. gada 8. septembra rezolūciju par pētniecības un inovācijas potenciāla izmantošanu jūras nozaru ekonomikā, lai radītu darbvietas un izaugsmi(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 13. maija paziņojumu „Atlantijas reģiona jūrlietu stratēģijas rīcības plāns. Nodrošinot pārdomātu, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi” (COM(2013)0279),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 29. augusta Zaļo grāmatu „Zināšanas par jūru 2020 — no jūras dibena kartēšanas līdz prognozēm par turpmākajām norisēm okeānā” (COM(2012)0473);

–  ņemot vērā 2013. gada 2. jūlija rezolūciju par jūras nozaru izaugsmi — ilgtspējīgas izaugsmes veicināšana ES jūrniecības, jūras transporta un tūrisma nozarē(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 20. februāra paziņojumu „Eiropas stratēģija lielākai izaugsmei un darbvietām piekrastes un jūras tūrisma nozarē” (COM(2014)0086),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0044/2016),

A.  tā kā ar piekrastes zveju nodarbojas 80 % Eiropas zvejas kuģu flotes un tā kopā ar čaulgliemju ieguvi garantē augstu nodarbinātības līmeni piekrastes teritorijās, salās un tālākajos reģionos un ir sociāli un ekoloģiski ilgtspējīgs zvejas veids, kuram ir ievērojams potenciāls; tā kā piekrastes zveja būtiski un daudzveidīgi ietekmē piekrastes un salu teritoriju sociālo mantojumu un kultūras īpatnības;

B.  tā kā piekrastes un salu reģionos lielākoties nodarbojas ar tradicionālo komerciālo zveju, kas ir šo iedzīvotāju dzīvesveids un galvenais iztikas avots, un tā tieši un netieši rada darbvietas, jo īpaši reģionos, kuri ir atkarīgi no piekrastes zvejas un kuriem ir vajadzīgi īpaši pasākumi un atbalsts, lai sekmētu izaugsmi un attīstību;

C.  tā kā piekrastes zveja lielā mērā atšķiras dažādās dalībvalstīs un arī dažādos piekrastes reģionos vienā dalībvalstī attiecībā uz tās pamatdefinīciju un īpatnībām, tā kā šī situācija ir jālabo un jāsaskaņo ar turpmākās kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) starpniecību un tā kā pastāv ievērojamas atšķirības starp dalībvalstīm saistībā ar ģeogrāfisko stāvokli, kā arī klimata, ekosistēmu un sociāli ekonomiskajiem faktoriem;

D.  tā kā pastāv atšķirības piekrastes zvejas īpatnībās dažādos slēgto jūru ūdeņos Eiropas Savienībā, piemēram, Adrijas jūrā un visā Vidusjūrā, kas atšķiras no zvejas īpatnībām Atlantijas okeāna atklātajās jūrās, tostarp visā Francijas Gviānas piekrastē un Indijas okeāna baseinā;

E.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Regulā (ES) Nr. 508/2014 par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu (EJZF) mazapjoma piekrastes zveja ir definēta kā zveja, ko veic zvejas kuģi, kuru garums ir mazāks par 12 metriem un kuri neizmanto velkamus zvejas rīkus, un tā kā tā ir vienīgā piekrastes zvejas definīcija ES tiesību aktos;

F.  tā kā viens no reformētās KZP stūrakmeņiem ir reģionalizācija, atzīstot to, ka, ņemot vērā zivsaimniecības lielo dažādību, centralizēta pārvaldība nav piemērota; tā kā, ņemot vērā piekrastes un salu zvejas raksturojumu, reģionalizācija un decentralizētā pieeja ir īpaši svarīgas šajā nozarē un kopienās, kurās ar to nodarbojas;

G.  tā kā darbības, kuras finansē no EJZF, var gūt labumu no palielinājuma par 30 punktiem attiecībā uz atbalsta intensitāti, ja šīs darbības saistītas ar mazapjoma piekrastes zveju;

H.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Regulā (ES) Nr. 508/2014 par EJZF ir noteikts, ka dalībvalstīs, kurās vairāk nekā 1000 kuģus var uzskatīt par mazapjoma piekrastes zvejas kuģiem, ir jāizstrādā rīcības plāns mazapjoma piekrastes zvejas attīstībai, konkurētspējai un noturīgumam;

I.  tā kā piekrastes zveja būtu jāpārvalda saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1380/2013, ņemot vērā atšķirīgos flotu zvejas rīkus, ar ģeogrāfisko situāciju saistītus un ar klimatu pamatotus ierobežojumus, zvejas paņēmienus un zivju krājumus atsevišķās dalībvalstīs un katrā atsevišķā zvejas zonā, tādējādi palīdzot saglabāt vietējās tradīcijas un ar zivsaimniecību saistītas darbības;

J.  tā kā katrā zvejas apgabalā ir savas īpatnības, informācijas apmaiņa un labas prakses apmaiņa starp dažādām teritorijām var palīdzēt ievērojami uzlabot zvejas darbību ietekmi uz vidi un jūras ekosistēmām, kā arī padarīt iespējamu labāku mijiedarbību starp visām cilvēku un saimnieciskajām darbībām piekrastes teritorijās un ap tām;

K.  tā kā ienākumi no mazapjoma zvejas ievērojami samazinās, jo būtiski palielinājušās ekspluatācijas izmaksas, īpaši saistībā ar degvielas izmaksām un zivju vērtības samazināšanos pirmajā pārdošanā, bieži vien izraisot zvejas intensitātes palielināšanos;

L.  tā kā dažādu zivsaimniecības mērķsugu krājumu apsaimniekošanas nolūkos daudzos reģionos ir noteikti nopietni ierobežojumi zvejai un mazapjoma zivsaimniecības kopienām;

M.  tā kā piekrastes zvejā lielākoties tiek izmantoti tradicionālie zvejas rīki un paņēmieni, piemēram, "almadraba" zivju krātiņveida lamatas, kuru īpašības norāda uz piekrastes reģionu identitāti un dzīvesveidu, un ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt un aizsargāt to lietošanu kā daļu no kultūras, vēstures un tradīciju mantojuma;

N.  tā kā nerūpnieciska zveja veicina piekrastes un salu kopienu dzīvotspēju, kontrolējot pieaugošo iedzīvotāju skaita samazināšanos un cīnoties pret zivsaimniecības nozarē nodarbināto iedzīvotāju novecošanu un bezdarbu; tā kā attīstībai un inovācijām var būt būtiska nozīme darbvietu radīšanā šajās kopienās; tā kā turklāt noteiktās zonās nerūpnieciskajai zvejai izmanto senus zvejas rīkus un paņēmienus, kuri ir videi nekaitīgāki un kuriem ir mazāka ietekme uz apdraudēto krājumu stāvokli;

O.  tā kā nerūpnieciska piekrastes un tradicionālajā zveja ir videi nekaitīgāka un ir galvenais ekonomikas veidošanas elements piekrastes un salu kopienu saglabāšanai, attīstībai un nodarbinātībai tajās;

P.  tā kā saskaņā ar Vidusjūras regulu velkamu zvejas rīku klasifikācijā ietilpst arī traļi un zvejas vadi, lai gan visās pārējās klasifikācijās, piemēram, Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas klasifikācijā, zvejas vadus uzskata par atsevišķu zvejas rīku grupu; tā kā noteikumus attiecībā uz velkamiem traļiem nevajadzētu piemērot tradicionālajiem piekrastes zvejas vadiem, kurus izmanto neapdraudētu sugu zvejai;

Q.  tā kā, neraugoties uz runām par jauninājumu ieviešanu zivsaimniecības nozarē un tās diversifikāciju, jāņem vērā tas, ka milzīgā zvejnieku kopiena ir atkarīga no tradicionālajiem un senajiem zvejas veidiem;

R.  tā kā jaunajā kopējā zivsaimniecības politikā (KZP) ir atzīta no zvejas atkarīgo piekrastes un salu reģionu nozīme un tā kā viens no galvenajiem dalībvalstu uzdevumiem ir nodrošināt pienācīgu dzīves līmeni no zvejas darbībām atkarīgajiem iedzīvotājiem, sekmēt šāda dzīves līmeņa sasniegšanu attiecībā uz piekrastes zveju un veicināt ilgtspējīgu piekrastes zveju un darbību diversifikāciju zivsaimniecībā un ienākumus tiem, kas dzīvo šādos piekrastes apgabalos, vienlaikus ņemot vērā sociāli ekonomisko realitāti un vides faktorus, šajā politikā jāuzsver arī zvejnieku apmācības, veselības un drošības jūrā nozīmīgums atbilstoši īpašajai aizsardzībai, kas piešķirta ar LESD 174. pantu;

S.  tā kā ar jauno Kopējās zivsaimniecības politikas regulu mazapjoma, piekrastes un tradicionālajiem zvejniekiem ir piešķirta preferenciāla piekļuve ūdeņiem 12 jūras jūdžu zonā, proti, ES ūdeņu visjutīgākajā daļā, un tā kā Komisijas novērtējumā attiecībā uz veco regulu par kopējo zivsaimniecības politiku konstatēts, ka 12 jūdžu zonas ir viens no iepriekšējā pārvaldības režīma nedaudzajiem panākumiem, kurš bija daudzu konfliktu pamatā saistībā ar telpas un resursu izmantošanu kopā ar citām cilvēku darbībām piekrastē, kuras pārklājās;

T.  tā kā LESD 349. pantā noteikts, ka, pieņemot pasākumus, jo īpaši pasākumus, kas attiecas uz zivsaimniecības nozari, ir jāņem vērā īpatnības un grūtības tālākajos reģionos, jo īpaši to ģeogrāfiskā nošķirtība, tālā atrašanās un saistībā ar apstākļiem okeānos bieži vien ļoti specifiskais reģionālais konteksts, kad ir vajadzīga pašnodrošināšana pārtikas ražošanā;

U.  tā kā ir jānorāda, ka, ņemot vērā tālāko reģionu specifiskās ģeogrāfiskās īpatnības un to ārkārtīgi lielo attālinātību no Eiropas, piekrastes zvejai ir būtiska nozīme šo reģionu ekonomikas attīstībā;

V.  tā kā piekrastes zveja tālākajos reģionos saskaras ar konkurenci, ko rada kuģi, kas peld ar trešās valsts karogu un kas izmanto vienas un tās pašas zvejas teritorijas, kā arī zvejo tās pašas sugas, lai pārdotu tās vienos un tajos pašos tirgos, papildus konkurencei, ko rada ārpuskopienas imports, kuram ir pilnīgi atšķirīgas ekspluatācijas izmaksas, kā arī reglamentējošie, sanitārie un vides ierobežojumi; tā kā šajā sakarībā nekādi centieni palīdzēt vietējai attīstībai un pašnodrošināšanai pārtikas ražošanā neko nedos, ja šajos reģionos nenodrošinās atbalstu ar konkrētām ES politikas jomām;

W.  tā kā tālākajos reģionos jūras akvakultūra kopā ar piekrastes zveju palīdz arī ekonomikas attīstībai un svaigu produktu piegādei vietējā teritorijā;

X.  tā ka lielākā daļa piekrastes reģionu, īpaši tie, kas atrodas Eiropas dienvidu valstīs, un salu reģionu saskaras ar ievērojamu ekonomikas lejupslīdi, kas ir izraisījusi iedzīvotāju skaita samazināšanos un iedzīvotāju izceļošanu uz citiem reģioniem labāku darba un izglītības iespēju meklējumos;

Y.  tā kā Eiropas krīze ir apliecinājusi, ka Eiropai ir nepieciešams diversificēt savu saimniecisko darbību un ka ir svarīgi analizēt jaunus inovācijas un zināšanu modeļus , kas var radīt jaunas darbvietas vietējā līmenī;

Z.  tā kā daži piekrastes zvejas reģioni atrodas tuvu ekonomiski attīstītiem reģioniem un tūrisma galamērķiem, bet tie tomēr nespēj panākt pienācīgu ekonomikas izaugsmi; tā kā šajos reģionos aizvien pieaug spiediens attiecībā uz jūras resursu izmantošanu un zivsaimniecība tiek atstāta novārtā, priekšroku dodot tūrisma nozarei, pat ja šīs divas nozares ir savietojamas un papildina cita citu;

AA.  tā kā reģistrācijas žurnāli bieži rada administratīvo slogu mazajiem piekrastes zvejas uzņēmumiem un būtu vēlams lielāks elastīgums;

AB.  tā kā šā tūrisma nozares spiediena uz piekrastes teritorijām pamatā ir galvenokārt dažas konkrētas darbības, piemēram, nekontrolēta atpūtas zvejošana, kas dažās teritorijās rada slogu jūras resursiem un ietekmē uzņēmējdarbības iespējas tiem, kuri dzīvo tradicionālās zvejas teritorijās;

AC.  tā kā ir svarīgi no zvejas atkarīgajos reģionos dibināt zivsaimniecības vietējās rīcības grupas (ZVRG), jo tās ir atzītas par efektīvu līdzekli, kā nodrošināt iespējas un izdevības zvejas darbību diversifikācijai, lai visbeidzot panāktu piekrastes un salu reģionu vispārējo attīstību un sociālo kohēziju šajos reģionos, un tāpēc pastāv nepieciešamība vēl vairāk palielināt saimnieciskos resursus, lai šīs grupas spētu veidoties un darboties attiecīgajās teritorijās;

AD.  tā kā sievietes, kas vāc čaulgliemjus, joprojām netiek novērtētas un sievietes kopumā ir nepietiekami pārstāvētas zivsaimniecības nozarē;

AE.  tā kā sievietes, kas strādā jūrniecības nozarē, piemēram, kā tīklu audējas, piegādātājas, izkrāvējas un pakotājas, joprojām netiek novērtētas kā grupa;

AF.  tā kā ekonomikas krīze ir jūtama arī zivsaimniecības nozarē, jo īpaši tām iedzīvotāju grupām, kuras visvairāk skar bezdarbs, piemēram, jauniešiem un sievietēm, ir nepieciešama diversifikācija un inovācija, lai palielinātu nodarbinātību, izmantotu jaunās iespējas, piemēram, jūras nozaru ekonomikas un vidi saudzējošas ekonomikas attīstības politiku, un novērstu un vērstos pret zvejas marginalizāciju jaunattīstības un nomaļos reģionos; tā kā īpaša uzmanība būtu jāpievērš profesionālajai apmācībai;

AG.  tā kā diversifikāciju piekrastes un salu reģionos varētu panākt ar darbībām, kas ir saistītas ar zvejas produktu, gastronomijas, tūrisma, kultūras, vēstures un tradīciju mantojuma, vides un vidi saudzējošas ekonomikas izaugsmes tirgvedību un popularizēšanu;

AH.  tā kā pašreiz tiek izstrādāta jūras nozaru ekonomikas koncepcija un tā var ievērojami veicināt izaugsmi un ekonomikas attīstību, kā arī darbvietu radīšanu, jo īpaši piekrastes un salu valstīs un reģionos, kā arī tālākos reģionos;

AI.  tā kā piekrastes un salu kopienas ir ļoti ieinteresētas jūras nozaru ekonomikas koncepcijas īstenošanā;

AJ.  tā kā ES iniciatīvā par Inovācijas savienību ir atzītas un apzinātas nepilnības, kas ierobežo un kavē pētniecības un inovācijas attīstību, piemēram, nepietiekami ieguldījumi zinātnes jomā, pienācīgu datu trūkums par jūrām un okeāniem, pārāk mazs finansējums un privātā un publiskā sektora sadarbības trūkums;

AK.  tā kā jūras nozaru ekonomikas attīstība veicinātu vispārējo ekonomikas attīstību, jo īpaši piekrastes, salu un tālākajos reģionos, un tieši no zivsaimniecības atkarīgajiem reģioniem ir galvenā loma inovāciju izstrādē un tie būtu jāiesaista visos jūras nozaru ekonomikas attīstības posmos;

AL.  tā kā zivsaimniecības nozarē tādā pašā veidā kā citās nozarēs vides un ekonomikas joma ir atkarīgas viena no otras; tā kā tālab jūras nozaru ekonomikas izstrādē būtu jākoncentrējas uz sociālo ekonomiku un ilgtspējīgiem un videi draudzīgiem projektiem un darbībām, kas ir paredzēti jūras vides un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai kopumā, īpaši atbalstot videi draudzīgas nerūpnieciskās zvejas darbības, kas veicina bioloģisko daudzveidību; tā kā šiem projektiem un darbībām ir jābūt ilgtspējīgām no sociālā un ekonomiskā viedokļa, lai nodrošinātu, ka mazapjoma zveja saglabā savu dzīvotspēju;

AM.  tā kā jūras nozaru ekonomika var palīdzēt uzlabot drošību uz zvejas kuģiem un zvejnieku darba apstākļus un labklājību;

AN.  tā kā vides un selektivitātes mērķi attiecas vienādi uz visām jomām, bet maziem kuģiem var būt problemātiski ievērot izmetumu izkraušanas pienākumu;

AO.  tā kā vides aizsardzības jautājumos nav pietiekami ņemta vērā antropogēnā ietekme, proti, cilvēku darbības, piekrastes reģionos; tā kā nav pietiekami atzīta vai izvērtēta dažādu darbību kumulatīvā ietekme piekrastes reģionos; tā kā zivsaimniecības nozari īpaši ietekmē dažās teritorijās veiktās darbības, piemēram, jūras transports, tūrisms, nekontrolēta un izsmeļoša atpūtas zveja, šo darbību rezultātā iegūto sugu pārdošana, malumedniecība, pilsētu un rūpnieciskie notekūdeņi no cietzemes u. c.;

AP.  tā kā zināšanas par jūras vidi, jo īpaši jūras ekosistēmas stāvokli, ir ārkārtīgi svarīgas, lai varētu izvērtēt dažādu darbību ietekmi uz vidi, kā arī lai noteiktu pienācīgus aizsardzības pasākumus un uzraudzības programmas ar mērķi veicināt zivju krājumu atjaunošanos, resursu ilgtspējīgu izmantošanu un inovāciju izstrādi; tā kā dati par jūras vidi ir nepietiekami un neatbilstoši sistematizēti;

AQ.  tā kā dažos reģionos nelegāla zveja patiesi apdraud nerūpnieciskās piekrastes zvejas pastāvēšanu, kā arī zvejas resursu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu;

AR.  tā kā integrētās jūrniecības politikas mērķis ir reaģēt uz jaunajām problēmām, ar ko saskaras jūras nozare un zvejnieki visā Eiropā, sākot no vides aizsardzības līdz piekrastes attīstībai, izmantojot akvakultūru, jūras tūrismu vai citas saimnieciskās darbības, kas saistītas ar jūras nozaru izaugsmi,

1.  aicina Komisiju pielāgot piekrastes, mazapjoma un tradicionālās zvejas definīciju atbilstoši sociāli ekonomiskajām pazīmēm un īpatnībām, nevis vienīgi zvejas kuģu izmēriem un jaudai, jo spēkā esošie ES noteikumi nav apmierinoši; ierosina izmantot reģionalizāciju, lai pielāgotu piekrastes zvejas definīciju katrā konkrētā gadījumā atbilstoši ikvienas zivsaimniecības īpatnībām; ierosina ņemt vērā virkni indikatīvu kritēriju, piemēram, kuģa lielumu un izmantotos zvejas rīkus, zvejas metožu selektivitāti, zvejas reisu ilgumu un to, vai kuģa īpašnieks ir uz kuģa, uzņēmējdarbības tradicionālās formulas un īpašuma un uzņēmējdarbības struktūras, kas parasti darbojas šajās teritorijās, ieguves nozares iesaisti pārstrādē un pārdošanā, tās patieso būtību un mērogu, kā arī citus faktorus, kas saistīti ar tradicionālajām darbībām, uzņēmumu atbalstu vai ietekmi uz vietējām kopienām;

2.  aicina Komisiju ņemt vērā mazapjoma piekrastes zvejas situāciju salu kopienās, kas tradicionāli ir atkarīgas no zvejas savai iztikai un ir iesaistīti zvejas darbībās visa gada laikā;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis pakāpeniski palielināt kvotas, kas piešķirtas nerūpnieciskiem zivsaimniecības uzņēmumiem, lai sekmētu šo sociāli un ekoloģiski ilgtspējīgo zvejas veidu;

4.  aicina Komisiju atbalstīt inovatīvus projektus un tiesību normas, kas veicina attīstību piekrastes, salu un tālākajos reģionos, ņemot vērā saimniecisko darbību daudzveidību, kā līdzekļus nerūpnieciskās zvejas pozitīvās ārējās ietekmes rosināšanai gan attiecībā uz sociālo un ekonomisko kohēziju, gan vides aizsardzību, izmantojot jauna veida atbalstu saistībā ar pašreizējo Eiropas finansējumu; uzsver, ka prioritāte ir jāpiešķir projektiem, kas vērsti uz ilgtspējīgu darbvietu izveidi un saglabāšanu, aizvien vairāk iesaistot ieguves nozari pārstrādē un tirdzniecībā, tādu uzņēmējdarbības formulu veicināšanā, kas saistītas ar sociālo ekonomiku, īstermiņa tirgus ķēžu veicināšanā, jaunu tehnoloģiju ieviešanā zvejas preču un pakalpojumu veicināšanai un pārdošanai, inovācijā, lai izstrādātu jaunas preces un pakalpojumus, un tradicionālās lomas saglabāšanā un aizsargāšanā;

5.  uzskata, ka, pārskatot tehnisko pasākumu sistēmu, jāņem vērā piekrastes zvejas īpatnības un jāpieļauj daži izņēmumi ar nosacījumu, ka tie ir pamatoti saistībā ar reģionalizāciju;

6.  aicina Komisiju koordinēt Eiropas līmeņa izpēti, lai noteiktu piekrastes zvejas atpūtas nolūkā ietekmi uz tradicionālajām zvejas darbībām, kā arī lai noteiktu parametrus, kas nepieciešami, lai samazinātu piekrastes zveju atpūtas nolūkā dažās teritorijās; aicina stingrāk uzraudzīt šo darbību, lai novērstu jebkādu traucējumus starp ieguves nozari un šādu praksi, kas jau ir iemesls bažām tālākajos reģionos ar nozīmīgām tūrisma nozarēm;

7.  aicina dalībvalstis, piešķirot EJZF finansējumu, par prioritāti noteikt mazapjoma piekrastes zveju un vienkāršot procedūras uzņēmējiem, kas nodarbojas ar šāda veida zvejniecību;

8.  mudina šo pasākumu veicināšanā iesaistītās iestādes nodrošināt, ka visas ieinteresētās personas uz vietas, uzņēmēju apvienības, zvejniecības un okeanogrāfijas pētniecības institūti, universitātes, tehnoloģiju centri un vietējās un reģionālās iestādes iesaistās inovācijas procesos, lai palīdzētu ar projektiem ieviest visaptverošus pasākumus, uzlabotu to finansēšanas iespējas un sniegtu tiem pietiekamu atbalstu atbilstības nodrošināšanai Eiropas Zivsaimniecības fonda prasībām;

9.  aicina Komisiju atskaitīties Parlamentam par tiem rīcības plāniem mazapjoma piekrastes zvejas attīstībai, konkurētspējai un ilgtspējai, kurus EJZF vajadzībām izstrādājušas dalībvalstis;

10.  aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus dažādu sieviešu grupu atbalstīšanai jūrniecības nozarē, lai veicinātu viņu līdzdalību un pārstāvību visās jomās gan lēmumu pieņemšanas procesos, gan zvejas darbībās;

11.  aicina Komisiju ieviest konkrētus pasākumus, kuru mērķis ir atzīt un uzlabot darba apstākļus strādājošām sievietēm, piemēram, tīklu audējām, piegādātājām, izkrāvējām un pakotājām;

12.  aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm stiprināt Eiropas Zivsaimniecības reģionu tīkla (FARNET) lomu, jo šis tīkls sniedz ievērojamu palīdzību zivsaimniecības vietējam rīcības grupām (FLAG);

13.  aicina Komisiju atbalstīt un rosināt FLAG dibināšanu un darbību, palielinot saimnieciskos resursus, jo šīs grupas pašlaik tieši nodrošina pastāvīgu atbalstu un konsultācijas zivsaimniecības nozarei, tādējādi veicinot sociāli iekļaujošas ilgtspējīgas attīstības modeli zvejas teritorijās un iedvesmojot jauniešus un sievietes iesaistīties jaunos uzņēmējdarbības projektos un sekmēt inovācijas infrastruktūras renovāciju, saimnieciskos ieguldījumus un diversifikāciju, kā arī pašu zivsaimniecību vietējās pārvaldības plānus; aicina Komisiju stiprināt kompetento iestāžu nozīmi un funkcijas jaunu inovatīvu darbību izstrādē un strādāt ciešā sadarbībā ar dažādiem nozares dalībniekiem;

14.  aicina Komisiju palīdzēt stiprināt zivsaimniecības kopienu lomu vietējā attīstībā un vietējo zivsaimniecības resursu un jūrniecības darbību pārvaldībā;

15.  aicina Komisiju ņemt vērā sieviešu īpašo nozīmi tautsaimniecībā, piekrastes teritorijās un rīkoties atbilstīgi tam, kā tas jau ir darīts lauksaimniecības nozarē; prasa atzīt IKP izteiksmē summas, kuras ar savu darbu iegulda sievietes, veicot palīguzdevumus, un to, cik svarīgs ir viņu ieguldījums mājsaimniecībās, kurās darba dalīšana atbilstoši dzimumam parasti nozīmē, ka ieguvē bija iesaistīti tikai vīrieši; prasa atzīt tradicionālo sievietes lomu kā profesionālo darbību visos līmeņos šajā nozarē un izveidot specializētas programmas, kuru mērķis ir atbalstīt sieviešu uzņēmējdarbību šajos apgabalos;

16.  aicina Komisiju veicināt un atbalstīt ieguldījumus zivsaimniecības nozares diversifikācijā, izstrādājot papildinošas darbības un nodrošinot daudzveidīgas karjeras iespējas zivsaimniecībā, tostarp ieguldījumus zvejas kuģos, drošības aprīkojumā, apmācībā, vides pakalpojumos zivsaimniecības nozares darbībās un kultūras un izglītības jomas pasākumos, īpašu uzmanību pievēršot vides aizsardzībai un noturīgas izaugsmes sekmēšanai; uzsver, ka galvenajam mērķim ir jābūt sociāli, ekoloģiski un ekonomiski dzīvotspējīgu darbību finansēšanai, ar kurām iespējams radīt darbvietas, jo īpaši jauniešiem un sievietēm; uzsver, ka jūras akvakultūra ir savietojama ar piekrastes zveju tālākajos reģionos un papildina to, un aicina Komisiju atbalstīt lauksaimniecību un šķirņu veidošanas paņēmienus tropu vai subtropu teritoriju siltajos ūdeņos; aicina Komisiju uzsvērt sieviešu lomu nerūpnieciskajā piekrastes zvejā un visās ar to saistītajās darbības;

17.  aicina Komisiju veicināt zvejas tūrisma izveidi un attīstību, lai piemērotu atšķirīgu uzņēmējdarbības stratēģiju, kas atbilst potenciālam šajā segmentā, un spētu efektīvāk apmierināt tās vajadzības, strādājot ar mērķi radīt jaunu tūrisma veidu, kurā līdzās citiem aspektiem galvenos centienus veltītu kvalitātei, elastībai, inovācijai un zvejas apgabalu vēsturiskā un kultūras mantojuma, kā arī vides un veselības saglabāšanai; aicina Komisiju sekmēt un atbalstīt arī ieguldījumus zvejas tūrisma jomā, lai radītu daudzveidīgas iespējas tūrismam, veicinot gastronomiju, kas saistīta ar nerūpnieciskās zvejas produktiem, makšķerēšanas tūrisma darbības, zemūdens un niršanas tūrismu utt., tādējādi ļaujot ilgtspējīgi izmantot zvejas mantojumuun sekmējot konkrētā zvejas reģiona atpazīstamību;

18.  uzsver jūras sporta aktivitāšu pieaugošo nozīmi vietējo kopienu stiprināšanā, jo īpaši ārpus sezonas, attīstot zemūdens, niršanas un citus ūdens sporta veidus, piemēram, sērfošanu vai bodibordingu;

19.  aicina Komisiju nolūkā sekmēt zvejas tūrisma izveidi un attīstību aktīvi veicināt un atbalstīt ieguldījumus zivsaimniecības diversifikācijā attiecībā uz kultūras un mākslas jomu, kas ir daļa no tradicionālā mantojuma (rokdarbi, mūzika un dejas), un atbalstīt ieguldījumus tradīciju, vēstures un zivsaimniecības mantojuma veicināšanai kopumā (zvejas rīki, paņēmieni, vēsturiskie dokumenti u. c.), izveidojot muzejus un rīkojot izstādes, kas ir cieši saistītas ar piekrastes zveju;

20.  aicina Komisiju apsvērt iespēju atļaut ieguves darbībām paredzēto kuģu izmantošanu dažādiem mērķiem, lai, saglabājot šo mērķi, tos varētu pielāgot citu veidu darbībām, kas saistītas ar atpūtas un tūrisma nozari, piemēram, jūras informācijas dienām, vai darbībām, kas saistītas ar pārstrādi, apmācību vai gastronomiju utt., saskaņā ar sistēmu, kas darbojas lauksaimniecības nozarē, ietverot lauksaimniecības uzņēmumu skolas vai agrotūrismu;

21.  aicina Komisiju un dalībvalstis ar to pārvaldības aģentūru starpniecību nodrošināt, ka mazapjoma piekrastes zivsaimniecības saņem taisnīgu daļu no EJZF finansējuma, īpaši ņemot vērā tai noteiktos administratīvos ierobežojumus;

22.  aicina Komisiju izstrādāt pasākumus, kuri sekmētu un veicinātu mobilitāti starp profesijām, kas saistītas ar jūru;

23.  prasa darīt sabiedrībai pieejamus par publiskā sektora līdzekļiem finansētu pētījumu un projektu rezultātus saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem nodrošināt efektīvāku pašreiz pieejamo datu par jūrām un okeāniem izpaušanu un piekļuvi tiem un likvidēt pašreizējās administratīvās barjeras, kas traucē izaugsmei un inovācijas attīstībai;

24.  mudina Komisiju uzlabot regulējumus, ieviešot mehānismus, lai pārraudzītu kvotu taisnīgu piešķiršanu mazapjoma zvejai attiecībā uz kopīgi zvejojamām sugām;

25.  uzsver, ka zvejniecības galvenais produkts ir pašas zivis un ka ir būtiski stiprināt dažādus zivju izmantošanas veidus, tostarp konservētu zivju un zivju blakusproduktu izmantošanu; aicina Komisiju aktīvi veicināt un atbalstīt ieguldījumus zivsaimniecības diversifikācijai attiecībā uz zivju produktu tirdzniecību un pārstrādi un veicināt vietējo izplatīšanas kanālu attīstību, šo produktu popularizēšanu, izveidojot svaigu produktu vietējās atšķirības zīmes un/vai preču zīmes un atbalstot vietējās uzņēmējdarbības projektu izstrādi, kuru mērķis ir īstenot šādus pasākumus; uzsver, ka inovācijas veicināšanai šādā veidā jo īpaši jāietver marķējums un zīmogi, kas garantē vietējo zivju produktu kvalitāti;

26.  prasa nodrošināt lielāku elastīgumu attiecībā uz tādu kuģu reģistrācijas žurnāliem, kas ir īsāki par 12 metriem, jo īpaši attiecībā uz prasību, ka dokumenti ir jānosūta 48 stundu laikā, jo tas rada ievērojamu administratīvo slogu; šajā sakarībā ierosina, lai kuģi, kas pārdod visas nozvejotās zivis izsolē, būtu atbrīvoti no šā pienākuma, kas ļautu iegūt no tiem vajadzīgo informāciju, neradot nevajadzīgu administratīvo slogu;

27.  mudina izveidot aizsargājamās jūras teritorijas, kas veicinās ilgtspējīgus zivju resursus un sekmēs nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas kontroli un cīņu pret to; uzsver, ka ES šajā jautājumā jāsniedz dalībvalstīm pienācīgi norādījumi, koordinācija un atbalsts;

28.  prasa nodrošināt stingru atbalstu sieviešu darbam, jo viņu ieguldījums nerūpnieciskajā zvejā ir būtisks; jo īpaši uzsver svarīgos uzdevumus, ko veic sievietes pārstrādes ķēdē, un viņu būtisko lomu čaulgliemju vākšanā;

29.  norāda, ka saistībā ar piekrastes zvejas darbībām tālākajos reģionos ir tiesības uz kompensācijas sistēmu, kas atzīta saskaņā ar EJZF, jo šādas darbības rada ievērojamas papildu izmaksas; aicina Komisiju paplašināt šo sistēmu, papildinot to ar īpašu tālākajiem reģioniem paredzētu mehānismu, kas ir līdzīgs POSEI sistēmai lauksaimniecības nozarē;

30.  aicina Komisiju atbalstīt svaigu produktu, kas iegūti nerūpnieciskā zvejā, no čaulgliemjiem vai no mazapjoma, ilgtspējīgas un plaša apjoma akvakultūras, ieviešanu sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos (izglītības iestādēs, slimnīcās, restorānos u.c.);

31.  uzsver, ka tālākajiem reģioniem ir īpašas iezīmes, ko rada to nošķirtība un atrašanās uz salām; uzsver, ka šīs īpašās iezīmes rada papildu izdevumus piekrastes zvejai šajos reģionos un ka šīs papildu izmaksas būtu jākompensē pilnībā kā daļa no EJZF;

32.  uzsver, ka piekrastes zvejas flotēm tālākajos reģionos bieži vien ir novecojoši kuģi, kas izraisa ar drošību uz klāja saistītas problēmas; aicina Komisiju ierosināt Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Regulas (ES) Nr. 508/2014 par EJZF pārskatīšanu, lai atļauju kuģu atjaunošanu piekrastes mazapjoma zvejai tālākajos reģionos ar nosacījumu, ka nepalielināsies to jauda;

33.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt piekļuvi datiem par jūrām un ekoloģiskajiem datiem, lai veicinātu pārredzamību, inovāciju un attīstību, un garantēt visām ieinteresētajām pusēm piekļuvi zinātniskai informācijai, kas izstrādāta ar publiskā līdzfinansējuma atbalstu;

34.  uzsver, ka okeāniem un teritorijām gar krastiem un to tuvumā ir potenciāls, kas joprojām lielā mērā nav izpētīts attiecībā uz attīstību, nodarbinātību, enerģētisko neatkarību, inovāciju un ilgtspējīgu attīstību; uzskata, ka šā potenciāla un šo apgabalu lomas atzīšana ES padarītu šos piekrastes, salu un tālākos reģionus pievilcīgākus un veicinātu to attīstību;

35.  pauž bažas par programmas „Apvārsnis 2020“ piemērošanu jūras nozaru ekonomikas jomā, jo tā ir galvenā pētniecības un inovācijas attīstības programma Eiropas līmenī; atbalsta ieceri izveidot jūras nozaru ekonomikas zināšanu un inovācijas kopienu (ZIK) pamatprogrammā “Apvārsnis 2020”, kas palīdz stiprināt darbības piekrastes reģionos, izmantojot starptautiskas publiskā un privātā sektora partnerības;

36.  atbalsta finansējuma, kas paredzēts inovācijai un jūras nozaru izaugsmei, izmantošanu, lai finansētu pamatpētījumus, pētniecību un izstrādi, apmācību, uzņēmumu izveidi, vides aizsardzību un novatorisku produktu un procesu laišanu tirgū;

37.  aicina Komisiju nodrošināt atbalstu kā daļu no iniciatīvām tādu projektu finansējuma tiešai pārvaldībai, kuri koncentrējas uz piekrastes zivsaimniecībām un piekrastes reģionu attīstību;

38.  uzsver, ka ir būtiski tādi vides aizsardzības instrumenti kā atsevišķu projektu ietekmes uz vidi novērtējumi un stratēģiju, plānu un programmu stratēģiskie vides novērtējumi, kuri palīdz nodrošināt zivsaimniecību ilgtspējīgu darbību;

39.  uzsver integrētās jūrniecības politikas nozīmi no zvejas atkarīgo reģionu nākotnei, un saprot, ka jāpastiprina saistības attiecībā uz jūras nozaru izaugsmes stratēģiju; mērķis ir sniegt ilgtermiņa atbalstu ilgtspējīgai izaugsmei visās jūras un jūrniecības nozarēs, tādējādi atzīstot, cik liela nozīme ir jūrām un okeāniem kā virzītājspēkam, kas nodrošina nodarbinātību un rada darbvietas piekrastes reģionos;

40.  uzsver, ka piekrastes un salu reģioni, kā arī tālākie reģioni ir galvenie inovācijas attīstītāji un ka tie būtu jāiesaista visos jūras nozaru ekonomikas attīstības posmos;

41.  uzsver EJZF nozīmi, kas īpaši koncentrējas uz zivsaimniecības nozares diversifikāciju un inovāciju, lai atbalstītu zivsaimniecības, kas ir ekoloģiski ilgtspējīgas, novatoriskas, konkurētspējīgas, efektīvas un uz zināšanām balstītas; uzsver nepieciešamību palielināt finansējumu Eiropas Zivsaimniecības fonda ceturtajai apakšprogrammai, lai atbalstītu zvejnieku kopienu locekļus un uzlabotu viņu dzīves līmeni, izstrādājot jaunas darbības; aicina Komisiju apstiprināt EJZF reģionālās versijas, cik drīz vien iespējams;

42.  uzsver, ka ir svarīgi stiprināt saikni starp vietējām kopienām un universitātēm /tehnoloģiju centriem, kas izšķirīgi sekmēs jaunas uzņēmējdarbības inkubatorus, ar kuru starpniecību būs iespējams radīt jaunas uzņēmējdarbības idejas jūrniecības nozarē;

43.  aicina Komisiju aktīvi veicināt projektus, kas atbalsta inovācijas un tehnoloģiju attīstības stiprināšanu ar mērķi izstrādāt vai ieviest jaunus produktus, aprīkojumu, paņēmienus, kā arī jaunas vai uzlabotas pārvaldības un organizācijas sistēmas; aicina Komisiju veicināt un mudināt informācijas un labas prakses apmaiņu starp dažādām zvejas teritorijām tā, lai sekmētu inovatīvu un ilgtspējīgu zvejas metožu izstrādi; šajā sakarībā uzskata, ka ir ļoti svarīgi iekļaut jūrnieku un zvejniecības skolu programmās apmācības moduli uzņēmējdarbības un diversifikācijas nolūkā;

44.  aicina Komisiju veicināt jaunu, inovatīvu uzņēmumu izveidi no zvejas atkarīgos reģionos, dodot stimulu uzņēmējdarbībai un jaunu uzņēmumu veidošanai, kam būtu labas iespējas panākumiem jūrlietu nozarē, veicinot tradicionālo piekrastes zvejniecības darbības diversifikāciju, radot darbvietas un piesaistot iedzīvotājus vai saglabājot viņu skaitu;

45.  aicina Komisiju izmantot selektīvu pieeju, izstrādājot tiesību aktu priekšlikumus par zvejas rīku un paņēmienu izmantošanu tā, lai ņemtu vērā faktisko ietekmi, kāda šiem zvejas rīkiem un paņēmieniem ir uz nerūpnieciskās zvejas resursiem visos attiecīgajos apgabalos; aicina Komisiju nodrošināt, ka visas likumdošanas iniciatīvas tiek pakļautas rūpīgam iepriekšējam ietekmes novērtējumam, ņemot vērā konkrētus faktorus, kas attiecas uz katru zvejas teritoriju; uzskata, ka neselektīvā pieeja attiecībā uz zvejas rīkiem un paņēmieniem nopietni ietekmē jau tā marginalizēto piekrastes un salu kopienu dzīvotspēju, izraisot turpmāku iedzīvotāju skaita samazināšanos un kavējot attīstību un inovāciju; uzskata, ka nerūpnieciskajai piekrastes zvejai jāpiemēro pozitīva diskriminācija; uzskata, ka šāda pieeja kā gadījumā ar priekšlikumu aizliegt dreifējošus tīklus vedina uz domām, ka Komisija joprojām pielāgojas decentralizētai KZP, kuru abas likumdevējas iestādes izvēlējās pieņemt; atgādina Komisijai par tās pienākumu reģionalizācijas ietvaros, kā tas noteikts jaunajā KZP regulā;

46.  norāda, ka jūras piekrastes ekosistēmas ir viegli ietekmējamas, un mudina dalībvalstis un Komisiju saskaņā ar piesardzības principu izvērtēt jebkuru tādu darbību ekoloģisko ietekmi, kuras varētu ietekmēt zivju krājumu ilgtspēju, piemēram, jūras transporta, atkritumu, transporta, ūdens nesējslāņa piesārņojuma, urbšanas darbību vai tūrisma objektu būvēšanas piekrastē, ietekmi;

47.  iesaka Komisijai piešķirt vislielāko nozīmi nerūpnieciskās piekrastes zvejas un mazapjoma zvejas ES sociālekonomiskajam svarīgumam, alternatīvo metožu pieņemšanai, nosakot flotes segmentus, un darbības diversifikācijai no zvejas lielā mērā atkarīgos piekrastes reģionos; norāda, ka svarīgi ir apkopot zinātnisko informāciju, kas palīdz labāk pārvaldīt nerūpniecisko zveju, lai tā kļūtu ilgtspējīga no bioloģiskā, sociālā, ekonomiskā un vides viedokļa;

48.  aicina Komisiju paātrināt sociālo partneru nolīguma par Starptautiskās Darba organizācijas 2007. gada konsolidēto Konvenciju par darbu zvejniecībā transponēšanas procesu attiecīgā ES tiesību aktā;

49.  aicina Komisiju saskaņā ar Vidusjūras regulā norādīto zvejas rīku klasifikāciju, ko izstrādājuši eksperti, ņemt vērā atšķirības starp traļu tīkliem un zvejas vadiem, lai nodrošinātu vislabākos noteikumus attiecībā uz ilgtspējīgāku katra veida izmantošanu, ņemot vērā jaunākos zinātniskos ieteikumus;

50.  aicina Komisiju raudzīties, lai tiktu veikts novērtējums par zivju krājumu stāvokli, kas svarīgs piekrastes zivsaimniecībām, un uzsver, ka ir jāanalizē mazapjoma zvejas ietekme uz zivju krājumiem, neaizmirstot būtiskākos paņēmienus, piemēram tunzivs zveju, ņemot vērā to, ka piekrastes zvejā zvejotās sugas ir ļoti svarīgas sociālekonomiskajā aspektā, pat ja tās veido tikai nelielu daļu no kopējiem lomiem, bet tomēr ir ļoti nozīmīgas izdzīvošanai zvejniekiem, kuri no tām ir finansiāli atkarīgi ikdienā;

51.  pauž bažas par tradicionālo zvejas paņēmienu un prasmju zaudēšanu nelabvēlīgā tiesiskā regulējuma dēļ, kas ietekmē piekrastes kopienas;

52.  aicina Komisiju grozīt noteikumus par zvejas rīku tehniskajiem parametriem, piemēram, minimālo linuma acs izmēru, tīkla augstumu un attālumu no krasta, kā arī dziļumu, kādā tīklus var izmantot, lai nodrošinātu līdzsvarotāku zivju krājumu ražīgumu un saglabātu bioloģisko daudzveidību;

53.  aicina Komisiju grozīt spēkā esošā regulējuma noteikumus, ar kuriem nosaka nepieciešamo attālumu no krasta, kā arī dziļumu, kādā zvejas rīkus var izmantot, un ņemt vērā dalībvalstu pierobežu teritoriju ģeogrāfiskās īpatnības;

54.  uzsver, ka ir jāveic grozījumi 2006. gadā pieņemtajā regulā par Vidusjūras zvejas resursu ilgtspējīgas izmantošanas pārvaldības pasākumiem, kura pazīstama arī kā Vidusjūras regula un kurā ir paredzēti noteikumi par zvejas rīku tehniskajām īpašībām un izmantošanu; uzskata, ka šī regula būtu jāpielāgo jaunajai KZP, paturot prātā, ka baseins tiek pārvaldīts kopīgi ar trešām valstīm, un jo īpaši maksimāli ilgtspējīga ieguves apjoma mērķim;

55.  uzsver nepieciešamību veikt efektīvu koordināciju starp dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka zvejniekiem tiek dota savlaicīga un visaptveroša informācija par spēkā esošo noteikumu īstenošanu un jebkādiem to grozījumiem;

56.  aicina Komisiju veicināt projektus saistībā ar kohēzijas politiku, kas palīdzēs aizsargāt piekrastes un salu teritorijas kā zvejniecības un jūras tradicionālus kultūras un vēstures mantojuma apgabalus;

57.  aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot Eiropas fondus, lai subsidētu "almadraba" zivju krātiņveida lamatu sertifikācijas ilgtspēju nolūkā sekmēt šā zvejas paņēmiena atzīšanu un tā ieguldījumu;

58.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 419, 16.12.2015., 167. lpp..
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0438.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0291.
(4) OV C 75, 26.2.2016., 24. lpp.


KZP ārējā dimensija, tostarp nolīgumi zivsaimniecības nozarē
PDF 363kWORD 126k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa rezolūcija par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz KZP ārējo dimensiju, tostarp zivsaimniecības nolīgumiem (2015/2091(INI))
P8_TA(2016)0110A8-0052/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Regulu (ES) Nr. 508/2014 par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 2328/2003, (EK) Nr. 861/2006, (EK) Nr. 1198/2006 un (EK) Nr. 791/2007 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1255/2011(2),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvenciju,

–  ņemot vērā 1995. gada Nolīgumu par 1982. gada 10. decembra Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas īstenošanu attiecībā uz transzonālo zivju krājumu un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību,

–  ņemot vērā Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksu, ko pieņēma 1995. gada oktobrī, un ar to saistītos instrumentus un pamatnostādnes,

–  ņemot vērā jutīgas jūras ekosistēmas (JJE) koncepciju, kas radās ANO Ģenerālās asamblejas (UNGA) diskusiju rezultātā un kļuva nozīmīga pēc UNGA 2006. gada Rezolūcijas Nr. 61/105 pieņemšanas, un to, ka JJE veido teritorijas, kuras var būt jutīgas pret zvejas darbību ietekmi,

–  ņemot vērā 2009. gada Azoru salu zinātniskos kritērijus un vadlīnijas, lai noteiktu ekoloģiski vai bioloģiski nozīmīgas jūras teritorijas (BNJT) un izveidotu reprezentatīvus aizsargājamu jūras teritoriju tīklus starptautiskos okeāna ūdeņos un dziļjūras dzīvotnēs saskaņā ar Konvenciju par bioloģisko daudzveidību (KBD),

–  ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kopējās zivsaimniecības politikas ārējo dimensiju(3),

–  ņemot vērā Tāljūras flotes konsultatīvās padomes 2015. gada 16. un 17. septembra konferences secinājumus,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas 2015. gada 20. oktobra Īpašo ziņojumu Nr. 11/2015 “Vai Komisija labi pārvaldīja partnerattiecību nolīgumus zivsaimniecības nozarē?”,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0052/2016),

A.  tā kā saskaņā ar Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) 2014. gada ziņojumu “Stāvoklis pasaules zivsaimniecības un akvakultūras nozarē” pārzvejoto krājumu skaits turpināja palielināties līdz 2008. gadam, bet 2011. gadā nedaudz samazinājās;

B.  tā kā ES ir viena no pasaulē svarīgākajām dalībniecēm, kurai, ņemot vērā tās flotes darbības, ES valstspiederīgo privātos ieguldījumus, divpusējo zivsaimniecības nolīgumu tīklu, tās tālākos reģionus un dalību visās svarīgākajās reģionālajās zvejniecības pārvaldības organizācijās (RZPO), ir spēcīga vēsturiska klātbūtne visos pasaules okeānos, kur tā veic nozīmīgas darbības, un tā kā ES mudina ievērot labu praksi un cilvēktiesības;

C.  tā kā pasaules zivju krājumu ilgtspējīga pārvaldība ir neizbēgami jāsaista ar daudzpusējām attiecībām un starptautisku sadarbību, tostarp divpusēju sadarbību; tā kā ES ir būtiska nozīme jūru un okeānu pasaules mēroga pārvaldībā un tā kā KZP pamatā ir jābūt vērienīgam redzējumam, kurš saskan ar iekšējo dimensiju, kas noteikta pamatregulā par šo tēmu;

D.  tā kā FAO nesen publicēja brīvprātīgi piemērojamas pamatnostādnes ilgtspējīgas mazapjoma zvejas nodrošināšanai, nosakot mērķus saistībā ar šādu zveju, jo īpaši jaunattīstības valstīs;

E.  tā kā ES ir lielākais zvejas produktu tirgus (tostarp attiecībā uz ES flotu nozvejotajām zivīm un importu) un lielākais šādu produktu importētājs, apjoma ziņā patērējot 11 % pasaules zivju produktu un vērtības ziņā importējot 24 % zivsaimniecības produktu, lai gan tā nozvejo tikai 8 % no pasaules apjoma; tā kā Eiropas Savienībai ir ekstensīva pārstrādes nozare ar svarīgu sociālo dimensiju, kas jāaizsargā;

F.  tā kā jaunās KZP ārējā dimensija aptver starptautiskus nolīgumus un zivsaimniecību teritorijās, kas nav valstu jurisdikcijā (ABNJ), tā kā Konvencija par bioloģisko daudzveidību un FAO atbalsta attiecīgi ekoloģiski vai bioloģiski nozīmīgu jūras teritoriju (BNJT) un jutīgu jūras ekosistēmu (JJE) noteikšanu un tā kā aizsargājamās jūras teritorijas ir būtiski līdzekļi uz ekosistēmu pamatotai pārvaldībai, kā atzīst reģionālās zvejniecības pārvaldības organizācijas (RZPO);

G.  tā kā RZPO kvotu pamatā galvenokārt ir bijuši vēsturiskie nozvejas rādītāji, kā rezultātā attīstītās valstis ir saglabājušas preferenciālu piekļuvi pasaules zivju krājumiem; tā kā dažu RZPO noteiktie piešķiršanas kritēriji tagad ir jāizmanto, lai ņemtu vērā zveju, ko veic piekrastes jaunattīstības valstis, kas paaudzēm ilgi bijušas atkarīgas no tuvumā esošajiem zvejas resursiem;

H.  tā kā ir būtiski nošķirt tā dēvētos ziemeļu nolīgumus ar Norvēģiju, Islandi un Fēru salām un ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumus (IZPN) ar citām valstīm;

I.  tā kā ES ir jācenšas saskaņot politiku attīstības jomā, pamatojoties uz LESD 201. panta 1. punktu, ar kuru saskaņā “politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā”;

J.  tā kā dažos gadījumos nav pieejama pietiekama informācija par ES trešo valstu ūdeņos nozvejotajiem vai iekšējam tirgum paredzētajiem zivju krājumiem gan attiecībā uz to statusu, gan vietējo un trešo valstu flotu radīto kopējo krājumu samazinājumu un tāpēc ir sarežģīti veikt daudzos jaukta tipa nolīgumos paredzēto zivju krājumu pārpalikuma līmeņa novērtēšanu, kā pieprasīts ANO Jūras tiesību konvencijā (UNCLOS); tā kā būtu vēlams palielināt šādas informācijas daudzumu un pārredzamību;

K.  tā kā ES būtu jāveic visi iespējamie pasākumi, lai nodrošinātu, ka ar trešām valstīm noslēgtie ilgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumi paredz savstarpējas priekšrocības ES un attiecīgajām trešām valstīm, tostarp šo valstu vietējiem iedzīvotājiem un zivsaimniecības nozarēm;

L.  tā kā pirātisma problēma negatīvi ietekmē arī reģionus, kuros reglamentētas zvejas darbības tiek reglamentētas ar divpusējiem un daudzpusējiem nolīgumiem zivsaimniecības nozarē,

1.  atzinīgi vērtē to, ka KZP pamatregulā pirmo reizi ir iekļauta ārējai dimensijai veltīta nodaļa, tostarp obligātie nosacījumi divpusējiem nolīgumiem, pienākums sekmēt sadarbību starp RZPO un to īstenoto pasākumu saskaņotību, nepārprotama atsauce uz kopīgiem standartiem gan ES ūdeņos, gan ārpus tiem, un paziņojums, ka pasākumu pamatā jābūt vislabākajiem pieejamiem zinātniskajiem atzinumiem;

2.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt konsekvenci starp zivsaimniecības, vides un tirdzniecības politiku un attīstības sadarbību;

3.  atzīst, ka ir svarīgi saglabāt un paplašināt pašreizējā tiesiskā regulējuma saskaņotību un saderību;

4.  prasa uzlabot sadarbību starp Komisijas struktūrām, kas atbildīgas par zivsaimniecību, proti, MARE ĢD, DEVCO ĢD un TRADE ĢD;

5.  uzstāj, ka vides, sociālajā un ekonomiskajā ziņā ilgtspējīgas zivsaimniecības pārredzama popularizēšana, ko varētu veikt ES un tās partneri, ar kuriem tai ir noslēgti divpusēji un cita veida nolīgumi, un nevalstisko ieinteresēto personu, jo īpaši profesionāļu, kuru iztika ir atkarīga no zvejniecības, līdzdalība ir svarīgi aspekti, lai nodrošinātu nākotni piekrastes kopienām, jūras vidi, vietējās ražošanas attīstību, darbvietas zvejniecības, pārstrādes un tirdzniecības jomās un zvejas ieguldījumu pārtikas nodrošinājumā;

6.  uzstāj, ka ir svarīgi veicināt ekosistēmas aizsardzību un saglabāt zivju krājumus virs līmeņa, kas spēj nodrošināt maksimālu ilgtspējīgas ieguves apjomu, jo bagātīgāki zivju krājumi ir būtisks priekšnoteikums, lai trešo valstu piekrastes zvejnieku kopienas varētu attīstīties saskaņā ar FAO izstrādātajām brīvprātīgi piemērojamām pamatnostādnēm ilgtspējīgas mazapjoma zvejas nodrošināšanai;

7.  uzsver, ka ir jāatbalsta to vietējo kopienu attīstība, kuru iztika lielā mērā ir atkarīga no zvejniecības un ar zvejas nozari saistītām darbībām; uzsver, ka jāatbalsta pasākumi, kuru mērķis ir tehnoloģiju un zinātības nodošanas, spēju pārvaldības, daudzpusēju partnerību un citu ieguldījumu veicināšana zvejniecības nozares labā;

8.  atgādina, ka vides standarti, kas jāpiemēro arī ES ārējai zivsaimniecībai, ietver uz ekosistēmu pamatotas pieejas un piesardzīgas pieejas īstenošanu zivsaimniecības pārvaldībā, lai atjaunotu un saglabātu izmantotos krājumus virs līmeņa, kas spēj nodrošināt maksimālu ieguves apjomu, ja iespējams, līdz 2015. gadam un, vēlākais, līdz 2020. gadam visiem zivju krājumiem;

9.  uzsver, ka visiem KZP ārējās dimensijas aspektiem ir jābalstās uz līdzvērtīgām un savstarpēji izdevīgām attiecībām starp ES, tās dalībvalstīm un tās partneriem pasaules mērogā neatkarīgi no tā, vai tie ir divpusēji (IZPN) vai daudzpusēji (RZPO) partneri, lai veicinātu vietējās zivsaimniecības nozares ilgtspējīgu attīstību; uzsver, ka, ievērojot prasību par attīstības politikas saskaņotību, šāda līdzvērtība jāietver arī ES tirdzniecības nolīgumos ar trešām valstīm;

10.  aicina Komisiju KZP ārējā dimensijā ietvert un ņemt vērā tālākos reģionus, tostarp ar trešām valstīm parakstītus divpusējus nolīgumus, lai nodrošinātu priekšrocības zivsaimniecības nozarē tālākajos reģionos;

11.  atzīst Tāljūras flotes konsultatīvās padomes paveikto darbu, izstrādājot un īstenojot savu nostāju attiecībā uz pārskatītās KZP ārējo dimensiju sadarbībā ar ieinteresētajām personām no trešām valstīm;

12.  uzstāj, ka Eiropas Savienībai savās ārējās ar zivsaimniecību saistītajās darbībās (nozvejā, pārstrādē un tirdzniecībā) jāsekmē visaugstākie vides un sociālie standarti un jāīsteno stingri un efektīvi kontroles un pārbaudes pasākumi, vienlaikus nodrošinot visu savu darbību pārredzamību, tādējādi panākot godīgu konkurenci ES tirgū;

13.  atzīst KZP ārējās dimensijas nozīmi darbvietu radīšanā (gan ES, gan citviet) un zivju piegādē ES tirgos (un atsevišķos gadījumos vietējos tirgos), uzskatot to par līdzekli, ar kuru ES var sniegt tehnisku, finansiālu un zinātnisku palīdzību trešām valstīm, jo īpaši atbalstot zinātniskās izpētes, kontroles un novērošanas režīmus un ostu infrastruktūras attīstību;

14.  atzinīgi vērtē uzlabojumus attiecībā uz to, kā ES līdzšinējo gadu laikā ir pārvaldījusi KZP ārējo dimensiju gan IZPN ziņā, gan to īstenošanas ziņā, kā rezultātā ES flote ir kļuvusi kopumā par vienu no visprogresīvākajām tāljūras zvejas flotēm, kas ievēro augstus sociālos un vides standartus; uzskata, ka ES būtu jāveicina šādi vides un sociālie standarti starptautiskā mērogā, izmantojot RZPO palīdzību un IZPN tīklu;

15.  atzīst, ka tad, kad ES flote beidz nodarboties ar zvejniecību, tai piederošās zvejas tiesības var pārdalīt, piešķirot tās citām flotēm, kurām ir daudz zemāki saglabāšanas, pārvaldības un ilgtspējības standarti nekā tie, ko atbalsta un aizsargā ES;

16.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi sniegt nozares atbalstu zivsaimniecības nozarei IZPN partnervalstīs, lai atrisinātu to pieaugošās vajadzības saistībā ar zivsaimniecības pārvaldību, zinātniskās izpētes spējām, infrastruktūras izveidi un uzturēšanu un zvejas inspektoru un apkalpes locekļu apmācību un lai uzlabotu zivju piegādi un pieejamību nolūkā sekmēt IZPN partnervalstu iedzīvotāju nodrošinātību ar pārtiku, sniedzot atbalstu sieviešu veiktajam darbam zivsaimniecības nozarē;

17.  tādēļ uzstāj uz ciešāku saikni starp nozares atbalstu, ko sniedz saskaņā ar zvejniecības nolīgumiem, un instrumentiem, kas pieejami attīstības sadarbības jomā, jo īpaši Eiropas Attīstības fondu (EAF), un uz pilnīgu pārredzamību zivsaimniecības projektu finansēšanā un nozares atbalsta izmantošanā, lai nodrošinātu ES līdzekļu pareizu izlietojumu;

18.  atkārtoti norāda uz vajadzību pēc labākas zinātniskās informācijas par resursu statusu un nozvejas/zvejas piepūles datiem attiecībā uz zveju ārpus ES ūdeņiem, it sevišķi konkrētu jaunattīstības piekrastes valstu ūdeņos, šim nolūkam izmantojot pieejamos līdzekļus no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda un EAF;

19.  norāda, ka nesenajā Revīzijas palātas ziņojumā par zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumiem (ZPN) ir secināts — lai gan viens no ZPN pamatmērķiem ir zvejot tikai zivju krājumu pārpalikumu, tomēr šo uzdevumu ir bijis ļoti grūti īstenot praksē, “jo nav ticamas informācijas par zivju krājumiem un vietējās zvejas flotes zvejas intensitāti vai par citu ārzemju flotu zvejas intensitāti, kam partnervalstis arī ir piešķīrušas piekļuvi”; šajā saistībā uzsver, ka svarīga nozīme ir ticamiem zinātniskajiem datiem un neatkarīgiem ZPN efektivitātes ex-post novērtējumiem;

20.  uzstāj uz to, ka ES, izmantojot IZPN un strādājot RZPO, būtu jāsaskaņo nosacījumi, kas reglamentē Āfrikas ūdeņu pieejamību visām ārvalstu flotēm attiecībā uz tunzivju, mazo pelaģisko un bentisko sugu zveju, lai izveidotu labvēlīgus nosacījumus zvejniekiem, kuri ar zveju nodarbojas ilgtspējīgi un atbildīgi;

21.  prasa paplašināt neatkarīgas novērošanas programmas, kas veicina zivsaimniecības pārraudzību un zinātnisko datu vākšanu;

22.  pauž pārliecību par to, ka vienīgi ar zivsaimniecības reģionālu pārvaldību, tostarp novērošanas programmām un reģionāla līmeņa inspekciju (ostās un jūrā) un kontroles sistēmām, ir iespējams attīstīt tālu migrējošo zivju krājumu un transzonālo un kopīgo krājumu ilgtspējīgu un taisnīgu izmantošanu, kā pieprasīts UNCLOS un ANO Zivju krājumu nolīgumā;

23.  norāda, ka tunzivs un citas RZPO nodrošina tiesisko regulējumu tālu migrējošo zivju sugu, kā arī daudzu citu zivju krājumu reģionālai pārvaldībai, lai gan dažas zvejas vietas vēl nav ietvertas RZPO tīklā; mudina Komisiju strādāt pie tā, lai nodrošinātu, ka pēc iespējas ātrāk visas attiecīgās zvejas vietas pārvalda RZPO;

24.  aicina Komisiju piešķirt lielāku finansējumu RZPO, jo tām ir būtiski svarīga loma cīņā pret nelegālo, nereģistrēto un neregulēto (NNN) zveju;

25.  pauž bažas par to, ka citām konkrētām zivsaimniecībām, it sevišķi attiecībā uz kopīgiem krājumiem, kas nav pieejami tāljūras apgabalos, vēl nav efektīva reģionālās sadarbības un pārvaldības foruma; uzskata, ka tā ir nopietna problēma, it sevišķi mazu pelaģisko sugu krājumiem Rietumāfrikā, ņemot vērā to stratēģisko nozīmi pārtikas nodrošinājumā, kā norādīts nesen izdotajā Starptautiskā Jūras tiesību tribunāla konsultatīvajā atzinumā(4);

26.  mudina ES izmantot tās ietekmi, lai nodrošinātu, ka RZPO pārvalda visas reģionāla mēroga zivsaimniecības; jo īpaši mudina ES censties panākt, lai Centrālaustrumu Atlantijas zvejniecības komiteja (CECAF) kļūtu par pilntiesīgu RZPO, kurai ir lēmumu pieņemšanas pilnvaras, nevis par FAO reģionālo zivsaimniecības padomdevēja iestādi;

27.  uzskata, ka, cik vien ilgi ES flotei būs piekļuve citai zvejai (piem., bentisko sugu zvejai), ES aizvien vajadzēs veicināt tai piemērojamus pasākumus, lai nodrošinātu saskaņotību starp rūpnieciskās un mazapjoma zvejas flotēm, un tāpēc var būt nepieciešama zonu sistēmas izveide, kas ļautu aizsargāt vietējo mazapjoma zvejas nozari;

28.  prasa veikt vairāk pētījumu par dziļjūras sugu un dzīvotņu aizsardzību, jo īpaši pētīt tās, kas ir sevišķi jutīgas vai nozīmīgas ekosistēmas ilgtermiņa stabilitātes nodrošināšanai;

29.  mudina Komisiju veicināt piekļuves piešķiršanas līdzsvarotāku sadalījumu RZPO, ņemot vērā vides un sociālo ietekmi, pārtikas nodrošinājuma nepieciešamību un jaunattīstības valstu centienus attīstīt pašām savu zivsaimniecību; norāda, ka pārdale jāattiecina uz visām flotēm — gan tāljūras, gan valsts — un tā jāpamato uz ikvienu atbilstošu kritēriju, ko izstrādājusi attiecīgā RZPO;

30.  atzinīgi vērtē pamatregulā noteikto prasību, ka attiecībā uz visām ārvalstu flotēm, kas zvejo valstī, ar kuru ES ir noslēgusi IZPN, ir jāpiemēro līdzīgi piekļuves nosacījumi, kas veicina ilgtspējīgu zivsaimniecību, uzskatot to par svarīgu pasākumu, kurš nodrošina, ka citas tāljūras flotes zvejo saskaņā ar tādiem pašiem standartiem kā ES, nevis ignorē tos; mudina Komisiju aktīvi īstenot šo prasību;

31.  prasa ES izmantot IZPN tīklu un sarunas ar RZPO, lai nodrošinātu, ka ES partnervalstis visām tāljūras zvejas flotēm ierobežo piekļuvi zivju krājumu pārpalikumam, kā noteikts UNCLOS un KZP un kā to dara ES, un paredzēt preferenciālu piekļuvi flotēm, kuras izmanto attiecīgajam reģionam un krājumiem piemērotākās ekoloģiski un sociāli ilgtspējīgākās prakses;

32.  pauž bažas par zvejas darbību iespējamu pārtraukšanu, kamēr nav parakstīts jaunais protokols, jo sarunas par to ir ieilgušas; aicina Komisiju nodrošināt operatoru juridisko un ekonomisko drošību, garantējot zvejas darbību nepārtrauktību laikposmā starp abiem protokoliem;

33.  atzīst, ka ir svarīgi izveidot plašāku sistēmu ar jaunattīstības valstīm, aptverot ne tikai zivsaimniecības nozares, bet arī piegādes ķēdes iepriekšējās un nākamās jomas;

34.  mudina ES neveikt sarunas par IZPN ar valstīm, kas pieļauj korupciju;

35.  atzīst, ka ir svarīgi izveidot plašāku sistēmu ar jaunattīstības valstīm, integrējot zivsaimniecību un citas ar attīstību saistītas tēmas;

36.  uzskata, ka ir svarīgi atzīt zvejas licences, izmantojot diplomātiskos kanālus;

37.  atzīst, ka jaunattīstības valstīm zivsaimniecība, jo īpaši mazapjoma zveja, ir svarīga, jo tā veicina pārtikas nodrošinājumu, vietējo ekonomiku un vīriešu un sieviešu nodarbinātību, neskarot nozīmi, kas ir tām rūpnieciskās zvejas darbībām, kuras tiek veiktas atbilstīgi atbildīgai un pārredzamai sistēmai, tādējādi nodrošinot piekrastes teritoriju sociālekonomisko attīstību un zivju produktu piegādi;

38.  uzsver, ka ES ir jāievēro saistības veicināt jaunattīstības valstīs vides un sociālā ziņā ilgtspējīgu zivsaimniecības nozari, izmantojot visus ES politikas virzienus (tādās jomās kā palīdzība, tirdzniecība, zivsaimniecība), kas ietekmē zivsaimniecību jaunattīstības valstīs;

39.  uzsver, ka ir svarīgi iesaistīt sievietes visā vērtību ķēdē, sākot no finansēšanas līdz pat zivju produktu pārstrādei un/vai tirdzniecībai; uzskata, ka, sekmējot sieviešu piekļuvi šīm darbībām, varētu nostiprināt sieviešu ekonomisko un sociālo iespēju veicināšanu, tādējādi pildot svarīgu funkciju dzimumu atšķirību novēršanā; uzstāj uz to, ka ES attiecībās ar jaunattīstības valstīm ir jāpievērš lielāka uzmanība ar līdztiesību saistītām prioritātēm;

40.  uzsver, ka vietējā attīstība ir jāveicina, nodrošinot nozares atbalstu un palielinot iespējas partnervalstu zivsaimniecības nozarē — jo īpaši nostiprinot ilgtspējīgu akvakultūru, attīstot un saglabājot mazapjoma zveju, uzlabojot zinātniskās atziņas par zivju krājumu stāvokli un veicinot vietējo dalībnieku atbalstu privātā sektora iniciatīvām; prasa ES, izmantojot IZPN, veicināt labu pārvaldību, jo īpaši zivsaimniecības nozares publisko ieņēmumu labu pārvaldību un finansiālu kompensāciju;

41.  uzskata, ka ES būtu jāmudina pirmām kārtām trešās valstis, ar kurām tā risina sarunas par IZPN, izstrādāt tiesisko regulējumu ES un citu interešu kopuzņēmumiem nozvejas, apstrādes un tirdzniecības nozarēm; uzskata, ka šāds regulējums ir labākais veids, kā nodrošināt, ka kopuzņēmumi tiek izveidoti un darbojas saskaņā ar augstiem ilgtspējas un pārredzamības standartiem saskaņā ar reformēto KZP, tādējādi arī nodrošinot labāku juridisko stabilitāti ES interesēm saistībā ar ilgtspējīgas zivsaimniecības attīstības veicināšanu trešās valstīs;

42.  uzstāj, ka pārredzamība, pārskatatbildība un ieinteresēto personu līdzdalība ir jāuzskata par būtiskiem aspektiem ES zivsaimniecības nozares attiecībās ar trešām valstīm;

43.  uzsver, ka KZP ir jāietver ar kopuzņēmumu starpniecību veiktā Eiropas līdzekļu ieguldīšana trešo valstu zivsaimniecības nozarē; uzsver, ka ES, izmantojot IZPN, būtu jāveicina dialogs ar partnervalstīm par tiesiska regulējuma izveidi, lai nodrošinātu, ka kopuzņēmumi, kas zvejas, pārstrādes un tirgvedības nozarēs izveidoti kopā ar partneriem no ES un citām valstīm, darbojas pārredzami, nekonkurē ar vietējo mazapjoma zvejas nozari un sekmē attiecīgās valsts attīstības mērķu sasniegšanu;

44.  ņem vērā Revīzijas palātas ziņojumu, kurā uzsvērts, ka ar iepriekšējiem protokoliem pieņemto tonnāžu kvotu nepietiekamais izlietojums rada augstas izmaksas; tādēļ aicina Komisiju iespēju robežās nepieļaut liekas izmaksas ES budžetā šajā nozarē;

45.  uzskata, ka Parlamentam būtu jāuzņemas aktīvāka loma par to, kas tam piešķirta piekrišanas procedūrā, un uzstāj, ka tas būtu nekavējoties un pilnībā jāinformē par visiem ar ZPN vai to atjaunošanu saistīto procedūru posmiem, lai palielinātu protokolu pārredzamību un demokrātisko pārskatatbildību;

46.  atzīst KZP ārējās dimensijas nozīmi darbvietu radīšanā gan ES, gan tās partnervalstīs, tostarp IZPN kontekstā pieņemot darbā vietējos apkalpes locekļus; mudina visos iespējamos gadījumos izkraut ES kuģu nozvejoto lomu partnervalstīs, lai veiktu sākotnējo pārstrādi; prasa Eiropas regulās, kas attiecas uz zivsaimniecības jomu, un IZPN iekļaut darba ņēmēju aizsardzības instrumentus un nosacījumus par pienācīgiem darba apstākļiem (jo īpaši ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas Konvenciju Nr. 188), lai ES un citiem valstspiederīgajiem garantētu vienādus darba apstākļus, atalgojumu, darba ņēmēju tiesību aizsardzību un apmācības līmeņus;

47.  ļoti atzinīgi vērtē jaunākā protokola ar Mauritāniju pārredzamības noteikumus, ar ko saskaņā Mauritānija apņemas publicēt visus tos nolīgumus ar valstīm vai privātām struktūrām, kuri ārvalstu kuģiem piešķir piekļuvi tās ekskluzīvajai ekonomikas zonai (EEZ), un mudina šādus pārredzamības noteikumus iekļaut visos IZPN;

48.  turklāt ļoti atzinīgi vērtē to, ka protokols ar Mauritāniju piešķir ES flotei prioritāru piekļuvi zivju krājumu pārpalikumiem minētajā valstī, un mudina Komisiju ņemt vērā to kā paraugu sarunās par protokoliem ar citām trešām valstīm, ņemot vērā stingrās ilgtspējas prasības, kuras jāievēro ES flotei;

49.  stingri mudina Komisiju nodrošināt, lai citos turpmākajos protokolos tiktu ietverti līdzīgi pārredzamības noteikumi, rezultātā garantējot daudz labāku pārredzamību attiecībā uz kopējo zvejas piepūli un piekļuves nosacījumiem; prasa sniegt detalizētu informāciju par visu to flotu kuģu kopējo nozveju, kuriem ir atļauts zvejot Mauritānijas ūdeņos, un nodrošināt attiecīgo piekļuves nosacījumu publisku pieejamību;

50.  aicina Komisiju tajās starptautiskajās struktūrās, kurās tā ir iesaistīta, mudināt citas trešās valstis publicēt arī noteikumus, kas paredzēti citos nolīgumos, kurus tās paraksta ar citām valstīm vai privātām struktūrām, tostarp zvejas atļauju saņēmušo kuģu identifikācijas datus, to darbības un nozveju; tāpat mudina trešās valstis ievērot RZPO rezolūcijas, kuras veicina pārredzamību zivsaimniecības nolīgumos;

51.  mudina citas trešās valstis ņemt vērā tos RZPO ieteikumus, rezolūcijas un lēmumus, kuri veicina attiecīgajā EEZ noslēgto zivsaimniecības nolīgumu pārredzamību;

52.  uzskata, ka Komisijai iespējami drīz būtu jāuzlabo pārredzamība, izveidojot datubāzi, kurā tiktu ietverti visi privātie nolīgumi, kas noslēgti starp ES kuģu īpašniekiem (vai viņu vārdā) un vietējām vai reģionālām struktūrām vai iestādēm, vai trešām valstīm un kas paredz piekļuvi trešo valstu zvejas vietām, tostarp piekļuves nosacījumus, pieļaujamo flotes jaudu, kuģu identitātes datus un izrietošās zvejas darbības, un ka šāda datubāze būtu jāizvieto publiskā domēnā, taču neatklājot tās daļas, kuras satur sensitīvu komercinformāciju;

53.  norāda, ka kuģu īpašnieki paraksta tādus privātus nolīgumus ar trešo valstu valdībām, uz kuriem neattiecas KZP darbības joma; pauž bažas par to, ka Komisija netiek sistemātiski informēta par šādiem nolīgumiem; pauž satraukumu par to, ka atsevišķos gadījumos tas varētu izraisīt negodīgu konkurenci ar jaunattīstības valstu vietējām zvejnieku kopienām, kā arī ar ES kuģu īpašniekiem, kas darbojas saskaņā ar divpusējiem līgumiem;

54.  uzskata, ka kuģiem, kas zvejo saskaņā ar IZPN noteikumiem, bet kas nepilda savas saistības, piemēram, nesniedz savai dalībvalstij datus, kas prasīti saskaņā ar to zvejas atļaujas noteikumiem, būtu jāpiemēro Kontroles regulā un NNN zvejas regulā paredzētie sodi, tostarp, attiecīgā gadījumā neizsniedzot zvejas atļauju;

55.  pauž nožēlu par to, ka iepriekš izdarītajās aplēsēs par „flotes, kas darbojas ārējos ūdeņos”, lielumu ir izmantotas atšķirīgas ietveramo kuģu veidu definīcijas, kā rezultātā esošās aplēses nav salīdzināmas un nav iespējams veikt analīzi par flotes lielumu un attīstību laika gaitā, tādējādi krasi mazinot pārredzamību; mudina Komisiju izstrādāt ārējos ūdeņos darbojošās flotes definīciju, kura ietvertu visus kuģus, kas zvejo ārpus ES ūdeņiem, vienlaikus pievēršot pienācīgu uzmanību tā dēvēto ziemeļu nolīgumu attiecīgajām īpatnībām, lai būtu iespējams vēsturisko datu salīdzinājums;

56.  norāda, ka, neraugoties uz Vidusjūras Vispārējās zivsaimniecības komisijas (GFCM) nozīmi, ES zvejniekiem lielas problēmas sagādā atšķirīgā noteikumu piemērošana ES un trešo valstu flotēm, kas nodarbojas ar vienu un to pašu zveju; uzskata, ka ES ir jāpastiprina savi centieni Vidusjūras baseinā, veidojot ciešāku sadarbību ar vietējām iestādēm, reģionālajām organizācijām, zinātniskajiem institūtiem, observatorijām un valstī izveidotām zivsaimniecības apvienībām; uzskata, ka ES ir nozīme konfliktu atrisināšanā starp kuģiem Vidusjūrā, un aicina Komisiju apsvērt atbalsta un palīdzības sniegšanu tiem zvejniekiem, kas bieži nonāk konfrontācijā ar trešo valstu kuģiem, un izveidot ciešāku sadarbību ar valstīm Vidusjūras dienvidu daļā;

57.  atzinīgi vērtē nesen publicētos to kuģu ar ES karogu nosaukumus, kuriem piešķirta atļauja zvejot ārpus ES ūdeņiem, un prasa, lai Komisija vienmēr publicē šādu informāciju, ietverot datus par šo kuģu darbībām un nozveju;

58.  norāda, ka pārredzamība ir priekšnoteikums, lai apspriestos ar zivsaimniecības nozares ieinteresētajām personām, jo īpaši profesionāļiem, kuru iztika ir atkarīga no zvejniecības, un nodrošinātu tām uz informāciju balstītu līdzdalību; uzskata, ka IZPN būtu jāietver šādas apspriešanās un līdzdalības veicināšana, tostarp sarunas par nolīgumiem un protokoliem, to īstenošana, nozares atbalsta piešķiršana un izmantošana, darbs, kas veikts RZPO, un attīstības sadarbības projektu īstenošana;

59.  norāda, ka pamatregula ietver noteikumu, kas paredz, ka kuģiem, kuri izstājas no ES reģistra un pēc tam tajā atkal vēlas reģistrēties, ir jāsniedz informācija par savām darbībām pirms atkārtotas reģistrācijas; uzskata, ka šī prasība būtu jānostiprina, paredzot, ka Komisijai ir jāsniedz un Kopienas zvejas flotes reģistra datubāzē ir jāietver visa reģistrācijas vēsture, pirms kuģis tiek iekļauts reģistrā;

60.  atzīst ES panākumus, apkarojot NNN zveju, kas apdraud zivju krājumus un rada negodīgu konkurenci likumīgi atzītiem zvejniekiem; atzīst NNN zvejas regulas ieguldījumu ilgtspējīgas zivsaimniecības veicināšanā pasaulē; uzskata — tā kā Eiropas Savienībai ir nozīmīga loma kā pasaules vadošajam tirgum, tā spēj nodrošināt atbalstu citām valstīm, tostarp tām, ar kurām tai ir noslēgti IZPN, un starptautiskiem dalībniekiem, lai nodrošinātu vienotu pieeju un efektīvu globālu režīmu NNN zvejas apkarošanai;

61.  veicina unikālas starptautiskas sistēmas attīstību, kura paredzēta, lai reģistrētu visus starptautiskajos ūdeņos kuģojošos kuģus;

62.  uzstāj, ka NNN zvejas regula jāpiemēro stingri, objektīvi un pārredzami, nediskriminējoši un saskaņoti, lai sekmētu vienlīdzīgus konkurences apstākļus flotēm un valstīm, un mudina Komisiju un dalībvalstis tā rīkoties; turklāt uzskata — lai nodrošinātu regulas veiksmīgu piemērošanu, to nedrīkst izmantot, lai risinātu ES tirdzniecības politikas īstermiņa vajadzības, vai izmantot ES zvejas interesēs kā konkurences uzlabošanas instrumentu negodīgā veidā;

63.  aicina Komisiju izpētīt iespēju iekļaut NNN zvejas regulā ar darba apstākļiem saistītus noteikumus;

64.  uzsver, ka ar IZPN palīdzību būtu arī jānodrošina pilnīga pārredzamība attiecībā uz jūras zvejas produktiem;

65.  uzskata, ka ES apspriestiem divpusējiem un daudzpusējiem tirdzniecības nolīgumiem būtu jāveicina ekoloģiski ilgtspējīgi un sociāli taisnīgi nosacījumi zivsaimniecības produktu ražošanai attiecīgajās trešās valstīs, piekļuvei ES tirgum piemērojot atbilstīgus kvantitatīvos un kvalitatīvos ierobežojumus, lai nemazinātu progresu, kas ar šīs regulas palīdzību panākts NNN zvejas apkarošanās jomā; turklāt uzskata — lai Eiropas tirgū piedāvātu zivis vai no zivīm iegūtus produktus, šie nosacījumi būtu uzskatāmi par prasību, un ka būtu jāaizliedz Eiropas tirgū piedāvāt zivis vai no zivīm iegūtus produktus, ja nav garantiju, ka tie atbilst minētajiem nosacījumiem vai patērētāju aizsardzības prasībām;

66.  uzskata, ka patērētājiem vajadzētu būt skaidrībai par ekonomiskajiem, sociālajiem un vides nosacījumiem, kurus pārsvarā ievēro zivju ieguvē un pārstrādē;

67.  ierosina divpusējos un daudzpusējos tirdzniecības nolīgumos ietvert noteikumus, kuros būtu skaidra atsauce uz NNN zvejas regulu, tostarp tajā noteiktajiem standartiem; iesaka Komisijai ierosināt pārtraukt tirdzniecības attiecības ar jebkuru trešo valsti, kas ir iekļauta NNN zvejas regulas 31. pantā;

68.  mudina Komisiju ieviest NNN zvejas regulā Tirdzniecības kontroles un ekspertu sistēmai (TRACES) līdzīgu sistēmu, lai pārbaudītu un salīdzinātu datus saistībā ar nozvejas sertifikātiem un kuģiem vai lai noteiktu importēto pārstrādāto produktu minimālo procentuālo daļu, kas jāpārbauda;

69.  uzskata, ka ir svarīgi izdot detalizētus norādījumus valstīm, kas saņēmušas dzelteno vai sarkano kartīti, un pārraudzīt, kā tās cenšas uzlabot situāciju;

70.  atzinīgi vērtē zvejas kuģu kā neaizsargātu objektu iekļaušanu operācijas “Atalanta” darbībās un prasa ES flotei nodrošināt nepārtrauktu atbalstu un aizsardzību;

71.  uzskata, ka ANO sarunas par jaunu starptautisku okeānu pārvaldības sistēmu ABNJ jāveic ar mērķi panākt tādu režīmu, kas ļauj veikt pētniecību un starptautisko okeānu ūdeņu resursu taisnīgu, ilgtspējīgu un piesardzīgu izmantošanu, tostarp turpināt darbu BNJT noteikšanas jomā, lai izveidotu saskaņotu aizsargājamo jūras teritoriju tīklu;

72.  atgādina par Komisijas pienākumu pildīt Līgumu īstenošanasuzraudzītājas funkcijas un nodrošināt, ka dalībvalstis izpilda saistības veikt savu valstspiederīgo un kuģu ārējo darbību pienācīgu pārbaudi, un prasa, lai ES ņemtu vērā neseno Starptautiskā Jūras tiesību tribunāla konsultatīvo atzinumu, kurā ES atzīta par karoga valsti divpusējo nolīgumu kontekstā;

73.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 354, 28.12.2013., 22. lpp.
(2) OV L 149, 20.5.2014., 1. lpp.
(3) OV C 419, 16.12.2015., 175. lpp.
(4) Starptautiskā Jūras tiesību tribunāla 2015. gada 2. aprīļa konsultatīvais atzinums, atbildot uz Reģiona daļas zivsaimniecības komisijas (SRFC) iesniegto pieprasījumu: https://www.itlos.org/fileadmin/itlos/documents/cases/case_no.21/advisory_opinion/C21_AdvOp_02.04.pdf

Juridisks paziņojums