Indekss 
Pieņemtie teksti
Trešdiena, 2016. gada 13. aprīlis - StrasbūraGalīgā redakcija
Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana — pieteikums EGF/2015/009 SE/Volvo Trucks
 Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana — EGF/2016/000 TA 2016/ tehniskā palīdzība pēc Komisijas iniciatīvas
 Projekts budžeta grozījumam Nr. 1/2016 — jauns instruments ārkārtas atbalsta sniegšanai Savienībā
 Revīzijas palātas locekļa iecelšana — Samo Jereb
 Revīzijas palātas locekļa iecelšana — Mihails Kozlovs
 Revīzijas palātas locekļa iecelšana — Jan Gregor
 Revīzijas palātas locekļa iecelšana — Ladislav Balko
 Revīzijas palātas locekļa iecelšana — Janusz Wojciechowski
 Aktīvās vielas "glifosāta" apstiprinājuma atjaunošana
 ES mainīgā globālā vidē – saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule
 ES un Vidusāzijas stratēģijas īstenošana un pārskatīšana
 Zikas vīrusslimības uzliesmojums
 Stāvoklis Polijā

Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana — pieteikums EGF/2015/009 SE/Volvo Trucks
PDF 432kWORD 88k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. aprīļa rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (Zviedrijas pieteikums EGF/2015/009 SE/Volvo Trucks) (COM(2016)0061 – C8-0033/2016 – 2016/2022(BUD))
P8_TA(2016)0111A8-0077/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0061 – C8-0033/2016),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1309/2013 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014–2020) un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1927/2006(1) (EGF regula),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2), un jo īpaši tās 12. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3) (2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgums) un jo īpaši tā 13. punktu,

–  ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīguma 13. punktā paredzēto trialoga procedūru,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0077/2016),

A.  tā kā Savienība ir izveidojusi likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darba ņēmējiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējušas lielas strukturālas pārmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos vai globālā finanšu un ekonomikas krīze, un lai palīdzētu viņiem no jauna iekļauties darba tirgū;

B.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju finansiālajai palīdzībai, ko Savienība sniedz atlaistiem darbiniekiem, ir jābūt dinamiskai un tā jāsniedz pēc iespējas drīz un efektīvi, lai atvieglotu atlaisto darbinieku pārcelšanu un atgriešanos darba tirgū, un lēmumi par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF) izmantošanu ir jāpieņem, pienācīgi ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu;

C.  tā kā EGF regulas pieņemšana atspoguļo Parlamenta un Padomes panākto vienošanos no jauna iekļaut ar krīzi saistīto fonda izmantošanas kritēriju, noteikt Savienības finansiālo ieguldījumu 60 % apmērā no ierosināto pasākumu kopējām paredzamajām izmaksām, palielināt EGF pieteikumu izskatīšanas efektivitāti Komisijā un samazināt vērtēšanas un apstiprināšanas laiku Parlamentā un Padomē, paplašināt atbalsttiesīgo darbību un saņēmēju loku, ietverot arī pašnodarbinātas personas un jauniešus, un finansēt stimulus savu uzņēmumu izveidei;

D.  tā kā Zviedrija ir iesniegusi pieteikumu EGF/2015/009 SE/Volvo Trucks, lai saņemtu finansiālu ieguldījumu no EGF saistībā ar darbinieku atlaišanu saimnieciskās darbības nozarē, kas klasificēta NACE 2. redakcijas 29. nodaļā (“Automobiļu, piekabju un puspiekabju ražošana”), galvenokārt Augšnorlandes reģionā, kas ir NUTS 2. līmeņa reģions (SE33), un tā kā no atlaistajiem 647 darbiniekiem 500 darbiniekiem ir paredzēts piemērot no EGF līdzfinansētos pasākumus; tā kā 470 no šiem darbiniekiem tika atlaisti Volvo Group Truck Operation EMEA, veicot darbinieku skaita samazināšanu tā rūpnīcā Ūmeo, un 177 citi četros piegādes un pakārtotās ražošanas uzņēmumos (IL Logistics AB, Lemia, Caverion un Isringhausen);

E.  tā kā pieteikums tika iesniegts saskaņā ar EGF regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajiem intervences kritērijiem, kuros paredzēts, ka četru mēnešu pārskata periodā kopā vismaz 500 darba ņēmēji ir atlaisti kādā dalībvalsts uzņēmumā, ieskaitot darba ņēmēju atlaišanu un/vai pašnodarbinātu personu darbības beigšanos šī uzņēmuma piegādes uzņēmumos vai pakārtotās ražošanas uzņēmumos;

F.  tā kā dalībvalstis ir atbildīgas par EGF atbalstīto darbību finanšu kontroli, kā noteikts EGF regulas 21. panta 1. punktā,

1.  piekrīt Komisijai, ka EGF regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētie nosacījumi ir ievēroti un ka līdz ar to Zviedrija saskaņā ar minēto regulu ir tiesīga saņemt finansiālu ieguldījumu EUR 1 793 710 apmērā, kas ir 60 % no kopējām izmaksām, proti, EUR 2 989 518;

2.  norāda, ka Zviedrijas iestādes pieteikumu finansiālā ieguldījuma saņemšanai no EGF iesniedza 2015. gada 16. septembrī un ka Komisija pieteikuma novērtējuma sagatavošanu pabeidza 2016. gada 16. februārī un tajā pašā dienā paziņoja par to Parlamentam;

3.  pauž nožēlu par to, ka Komisija nespēja ievērot šī pieteikuma izvērtēšanas pabeigšanai noteikto termiņu ārkārtīga darbinieku trūkuma dēļ; atgādina, ka atbalsta saņēmēju interesēs palīdzība būtu jādara pieejama, cik ātri un efektīvi vien iespējams; aicina EGF lēmumu pieņemšanas procesā iesaistītās dalībvalstis un Savienības iestādes darīt visu iespējamo, lai mazinātu pieteikumu izskatīšanas laiku un vienkāršotu procedūras, nodrošinot, ka lēmumus par EGF izmantošanu pieņem ātri un bez sarežģījumiem;

4.  norāda, ka kravas transportlīdzekļu ražošanā vairs nedominē Eiropas un Ziemeļamerikas ražotāji, jo sāk attīstīties jauni Āzijas kravas transportlīdzekļu ražotāji; norāda, ka 2014. gadā Savienībā samazinājās gan komerciālo transportlīdzekļu ražošanas apjoms, gan smago kravas transportlīdzekļu, autobusu un tālsatiksmes autobusu eksports (samazinājums par EUR 6,3 miljardiem jeb -11 %), savukārt kopējais komerciālo transportlīdzekļu imports Savienībā pieauga (+10 %); norāda, ka kravas automobiļu ražošanas nozarei ir grūti nācies reaģēt uz vērienīgu pārveidošanos un nepieciešamību pielāgoties, kļūstot aizvien globālākai; norāda, ka Zviedrijas iestādes uzskata, ka Volvo Ūmeo rūpnīcas daļēju pārvietošanu Volvo optimizācijas programmas ietvaros izraisīja nepieciešamība palielināt efektivitāti un samazināt izmaksas, lai spētu izturēt esošo un gaidāmo globālo konkurenci;

5.  norāda, ka atlaišanas rada problēmu Vesterbotenas reģionā (kura galvaspilsēta ir Ūmeo), jo reģiona brīvās darbvietas galvenokārt ir augsti kvalificētās jomās, bet lielākajai daļai skarto darbinieku ir tikai vidējā izglītība; norāda, ka pieteikumā ir atsauce uz nesen sagatavotu ziņojumu, kurā norādīts, ka Vesterbotenas reģionā būs vajadzīgi 40 000 jaunu darbinieku; atzinīgi vērtē pasākumus, kas paredzēti darbiniekiem, kuriem nepieciešama specializēta izglītība;

6.  aicina dalībvalstis kopā ar sociālajiem partneriem izstrādāt stratēģijas, lai sagatavotos gaidāmajām pārmaiņām darba tirgū un aizsargātu Savienības darbvietas un prasmes, pamatojoties uz visaptverošiem tirdzniecības ietekmes novērtējumiem, kurus Komisija sagatavojusi par katru tirdzniecības nolīgumu;

7.  norāda, ka pieteikums neattiecas uz jauniešiem, kuri nav nedz nodarbināti, nedz iesaistīti izglītībā vai apmācībā (NEET), jo šis reģions nav tiesīgs saņemt šādu palīdzību saskaņā ar Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu;

8.  atzinīgi vērtē to, ka Zviedrijas iestādes, lai steidzami palīdzētu darba ņēmējiem, individualizētos pakalpojumus atlaistajiem darbiniekiem nolēma sniegt no 2015. gada 30. janvāra — labu laiku pirms lēmuma par EGF atbalsta piešķiršanu ierosinātajam saskaņotajam pasākumu kopumam;

9.  ņem vērā, ka Zviedrija plāno īstenot deviņu veidu pasākumus atlaistajiem darbiniekiem, uz kuriem attiecas šis pieteikums: i) padziļināts izvērtējums un individuāla plānošana: ii) dažādas darba meklēšanas darbības un koučings; iii) motivācijas un veselības pasākumi; iv) uzņēmējdarbība un uzņēmumu veidošana; v) izglītība un apmācība; vi) kompetenču validēšana; vii) palīdzība darba meklēšanā, ko sniedz privātie pakalpojumu sniedzēji; viii) ceļa izdevumi un ar tiem saistītās izmaksas; ix) pabalsti darba meklētājiem;

10.  atzinīgi vērtē pasākumus, kas saistīti ar darbinieku motivāciju un veselību; uzskata, ka šādas darbības ir nepieciešamas, lai stiprinātu motivāciju un sniegtu palīdzību tiem, kuru veselību ir negatīvi ietekmējusi atlaišana; atzinīgi vērtē arī dalībnieku kompetenču validēšanai paredzētos pasākumus;

11.  norāda, ka pabalstiem un stimuliem ir paredzēts tērēt lielu summu; norāda arī to, ka šo darbību finansējums nedrīkst pārsniegt maksimālo atļauto summu, proti, 35 % no saskaņotā individualizēto pakalpojumu kopuma kopējām izmaksām, kā noteikts EGF regulā, un ka to priekšnoteikums ir attiecīgo atbalsta saņēmēju aktīva piedalīšanās darba meklēšanas vai apmācības pasākumos;

12.  gaida Komisijas atbildi, kura apstiprinātu, ka ierosinātais darba meklēšanas pabalsts neatceļ dalībvalsts pienākumus, kas saistīti ar aktīviem darba tirgus vai sociālās aizsardzības pasākumiem; turklāt cer saņemt arī EGF atbalstīto pasākumu papildināmības analīzi;

13.  norāda, ka saskaņotais individualizēto pakalpojumu kopums ir sagatavots, apspriežoties ar paredzētā atbalsta saņēmējiem un to pārstāvjiem, kā arī ar vietējiem publiskiem dalībniekiem;

14.  atgādina, ka saskaņā ar EGF regulas 7. pantu saskaņotajam individualizēto pakalpojumu kopumam vajadzētu būt tādam, kas paredz turpmākas darba tirgus perspektīvas un nepieciešamās prasmes, un tam jābūt saderīgam ar pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku, kurā tiek efektīvi izmantoti resursi;

15.  atgādina, ka ir svarīgi uzlabot visu darba ņēmēju nodarbinātības iespējas, pielāgojot apmācību un atzīstot darba ņēmēju profesionālās darbības laikā gūtās prasmes un kompetences; pauž cerību, ka saskaņotajā pasākumu kopumā piedāvātā apmācība tiks pielāgota ne tikai atlaisto darbinieku vajadzībām, bet arī attiecīgā brīža uzņēmējdarbības videi un profesionālo nozaru nākotnes izredzēm;

16.  aicina Komisiju turpmākajos priekšlikumos precīzāk norādīt nozares, kurās darbinieki varētu atrast darbu, un to, vai piedāvātā apmācība atbilst turpmākajām ekonomikas perspektīvām un darba tirgus vajadzībām reģionos, kuros notikusi atlaišana;

17.  uzsver — Zviedrijas iestādes apstiprina, ka atbalsttiesīgās darbības netiek finansētas no citiem Savienības finanšu instrumentiem; atkārtoti aicina Komisiju gada pārskatos sniegt šo datu salīdzinošu novērtējumu, lai nodrošinātu, ka ir pilnībā ievēroti spēkā esošie noteikumi un ka Savienības finansētus pakalpojumus nav iespējams sniegt divreiz;

18.  norāda, ka līdz šim saistībā ar automobiļu, piekabju un puspiekabju ražošanu, ieskaitot šeit minēto pieteikumu, ir iesniegti 22 EGF pieteikumi, no kuriem 12 ir pamatoti ar tirdzniecības globalizāciju, bet 10 — ar globālo finanšu un ekonomikas krīzi;

19.  aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt gadījumus, kad EGF finansējums tiek pieprasīts saistībā ar atlaišanu, ko izraisījušas uzņēmumu pārcelšanas stratēģijas, un nodrošināt, ka šie uzņēmumi ir pilnībā ievērojuši obligātos pienākumus pret atlaistajiem darbiniekiem, kurus nosaka attiecīgās valsts tiesību akti vai koplīgumi, un ka EGF tiek izmantots kā papildu pasākums;

20.  atkārtoti uzsver, ka EGF palīdzība nedrīkst aizstāt darbības, kas uzņēmumiem jāveic saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vai koplīgumiem, nedz arī aizstāt uzņēmumu vai nozaru pārstrukturēšanas pasākumus;

21.  atzinīgi vērtē uzlaboto procedūru, kuru Komisija ieviesa pēc Parlamenta pieprasījuma paātrināt dotāciju piešķiršanu; norāda, ka jaunais grafiks nozīmē, ka visam būs jānotiek ātrāk, un tas var ietekmēt to, cik efektīvi tiks sniegti norādījumi par pieprasījumu sagatavošanu;

22.  atgādina Komisijai, ka tās pienākums ir savlaicīgi sniegt detalizētu informāciju, kura apstiprina, ka ierosinātais darba meklēšanas pabalsts neatceļ dalībvalsts pienākumus, kas saistīti ar aktīviem darba tirgus vai sociālās aizsardzības pasākumiem, un EGF atbalstīto pasākumu papildināmības analīzi;

23.  prasa, lai Komisija nodrošinātu publisku piekļuvi visiem dokumentiem par EGF pieteikumiem;

24.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

25.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

26.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (Zviedrijas pieteikums EGF/2015/009 SE/Volvo Trucks)

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam (ES) 2016/618.)

(1) OV L 347, 20.12.2013., 855. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.


Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana — EGF/2016/000 TA 2016/ tehniskā palīdzība pēc Komisijas iniciatīvas
PDF 492kWORD 88k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. aprīļa rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (pieteikums EGF/2016/000 TA 2016 — tehniskā palīdzība pēc Komisijas iniciatīvas) (COM(2016)0078 – C8-0095/2016 – 2016/2025(BUD))
P8_TA(2016)0112A8-0078/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0078 – C8-0095/2016),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.  gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1309/2013 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014–2020) un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1927/2006(1) (EGF regula),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2), un jo īpaši tās 12. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3) (2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgums) un jo īpaši tā 13. punktu,

–  ņemot vērā 2015. gada 24. jūnija rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu saskaņā ar 13. punktu Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (pieteikums EGF/2015/000 TA 2015 — tehniskā palīdzība pēc Komisijas iniciatīvas)(4),

–  ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīguma 13. punktā paredzēto trialoga procedūru,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0078/2016),

A.  tā kā Savienība ir izveidojusi likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darba ņēmējiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējušas lielas strukturālas pārmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos vai globālā finanšu un ekonomikas krīze, un lai palīdzētu viņiem no jauna iekļauties darba tirgū;

B.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju palīdzībai, ko Savienība sniedz atlaistiem darbiniekiem, ir jābūt dinamiskai un tā jāsniedz pēc iespējas drīz un efektīvi, un lēmumi par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF) izmantošanu ir jāpieņem, pienācīgi ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu;

C.  tā kā EGF regulas pieņemšana atspoguļo Parlamenta un Padomes panākto vienošanos no jauna iekļaut ar krīzi saistīto fonda izmantošanas kritēriju, palielināt Savienības finansiālo ieguldījumu līdz 60 % no ierosināto pasākumu kopējām paredzamajām izmaksām, palielināt EGF pieteikumu izskatīšanas efektivitāti Komisijā un samazināt vērtēšanas un apstiprināšanas laiku Parlamentā un Padomē, paplašināt atbalsttiesīgo darbību un saņēmēju loku, ietverot arī pašnodarbinātas personas un jauniešus, un finansēt stimulus savu uzņēmumu izveidei;

D.  tā kā maksimālais EGF pieejamais budžets ir EUR 150 miljoni (2011. gada cenās) un tā kā EGF regulas 11. panta 1. punktā ir norādīts, ka 0,5 % no šīs summas (t. i., 2016. gadā — EUR 828 060) pēc Komisijas iniciatīvas var darīt pieejamus tehniskajai palīdzībai, lai finansētu sagatavošanos, pārraudzību, datu vākšanu un zināšanu bāzes izveidi, administratīvo un tehnisko atbalstu, informācijas un komunikācijas pasākumus, kā arī revīzijas, kontroles un novērtēšanas pasākumus, kas nepieciešami EGF regulas īstenošanai;

E.  tā kā Eiropas Parlaments atkārtoti ir uzsvēris nepieciešamību uzlabot EGF kā Savienības instrumenta atbalsta sniegšanai atlaistajiem darba ņēmējiem pievienoto vērtību, efektivitāti un līdzekļu saņēmēju nodarbināmību;

F.  tā kā ierosinātā summa — EUR 380 000 — atbilst aptuveni 0,23 % no maksimālā gada budžeta, kas EGF pieejams 2016. gadā,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas ierosinātos tehniskās palīdzības pasākumus, kas paredzēti, lai finansētu izdevumus par darbībām, kuras minētas EGF regulas 11. panta 1. un 4. punktā un 12. panta 2., 3. un 4. punktā;

2.  atgādina, ka ir svarīgi veidot sadarbības tīklus un īstenot informācijas apmaiņu par EGF, tādēļ atbalsta EGF kontaktpersonu ekspertu grupas finansēšanu un seminārus par sadarbības tīklu veidošanu saistībā ar EGF īstenošanu; sagaida, ka šī informācijas apmaiņa veicinās arī labāku un detalizētāku ziņošanu par to, cik EGF atbalstītie pasākumi ir bijuši veiksmīgi dalībvalstīs, jo īpaši par tvērumu un darbu atguvušo atbalsta saņēmēju īpatsvaru; atbalsta arī iniciatīvas, kas ietver plašāku līdzdalību un apspriešanos ar vietējām iestādēm, kuras ikdienā nodarbojas ar EGF atbalstītajiem pasākumiem;

3.  atzinīgi vērtē to, ka tiek turpināts darbs, lai standartizētu EGF pieteikumu iesniegšanas un pārvaldības procedūras, izmantojot elektronisku datu apmaiņas sistēmu (SFC2014), kas ļauj vienkāršot un paātrināt pieteikumu izskatīšanu un labāk sniegt ziņojumus; norāda, ka Komisija kā vienu no 2016. gada prioritārajiem uzdevumiem ir paredzējusi sagatavot un precizēt moduli, kas izmantojams noslēguma ziņojumiem, kuri tiek sagatavoti, pabeidzot katra EGF intervences gadījuma īstenošanu; tomēr norāda, ka EGF budžetā paredzētās izmaksas SFC2014 procesam joprojām ir salīdzinoši augstas;

4.  atzinīgi vērtē to, ka EGF elektroniskajā datu apmaiņas sistēmā (SFC2014) ir iekļauta ziņojumu sagatavošana; uzskata, ka tas samazinās dalībvalstu administratīvo slogu un veicinās ziņojumu izmantošanu novērtējuma vajadzībām;

5.  norāda, ka EGF integrēšana SFC2014 turpinās jau vairākus gadus un ar to saistītās izmaksas no EGF budžeta ir bijušas salīdzinoši augstas; norāda, ka šāds izmaksu līmenis būs jāsedz vēl vienu gadu un pēc tam uzturēšanas izmaksas samazināsies;

6.  pauž nožēlu par to, ka Komisija nesniedza pārskatu par SFC2014 integrācijas procesa virzību no 2011. gada sākuma līdz 2014. gadam, kā prasīts Parlamenta 2015. gada 24. jūnija rezolūcijā par priekšlikumu par tehnisko palīdzību 2015. gadā; atgādina Komisijai, ka tai ir jāziņo par progresu, tostarp par jaunākajām norisēm, kā prasīts iepriekš;

7.  uzskata, ka SFC2014 varētu izmantot arī tam, lai Komisija varētu vākt sīkus datus par EGF finansējuma ietekmi, proti, attiecībā uz to atlaisto darbinieku darba atgūšanas rādītājiem, kuri ir saņēmuši EGF līdzekļus; prasa labāk novērtēt atrasto darbvietu veidu un kvalitāti un likt uzsvaru uz vidēja termiņa un ilgtermiņa tendenci attiecībā uz tās reintegrācijas līmeni, kas panākta ar EGF pasākumiem;

8.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu ieguldīt no tehniskajai palīdzībai paredzētā budžeta pieejamos līdzekļus EUR 70 000 apmērā, jo īpaši lai uzlabotu EGF sniegtā atbalsta ietekmes uz atsevišķiem dalībniekiem uzraudzību un novērtēšanu; iesaka, ka:

   uzraudzībai un novērtēšanai paredzētais budžets būtu jāizmanto, lai novērtētu ilgtermiņa ietekmi uz EGF atbalsta saņēmējiem, kā arī to, cik efektīvi un lietderīgi atbalsts tiek īstenots uz vietas, kā arī būtu jāveic dziļāka analīze par ekonomiskajām pārmaiņām, kuru dēļ EGF līdzekļu saņēmēji tiek atlaisti no darba;
   EGF koordinatoram un dalībvalstij būtu jāsniedz uzticama un izsmeļoša informācija par atbalsta saņēmēju nodarbinātību divpadsmit mēnešus pēc pasākumu īstenošanas; Komisijai būtu jāapkopo minētie dati, tostarp informācija par līdzekļu saņēmēju darba atgūšanas rādītājiem, un jādara tie pieejami Eiropas Parlamentam un Padomei;
   detalizētāka informācija par pasākumiem, kurus izmantojuši konkrēti dalībnieki, būtu jāreģistrē un skaidri jāpaziņo, lai būtu iespējams veikt, piemēram, dažādu pasākumu izmaksu un ieguvumu precīzāku novērtējumu, jo īpaši ņemot vērā augstākas administratīvās izmaksas (EGF regulas 7. panta 4. punktā paredzētās darbības);
   galīgo ziņojumu apstiprināšana un galīgā slēgšana būtu jāapvieno ar pilnīgas informācijas sniegšanu par atbalsta saņēmēju gūtajiem rezultātiem (kopsavilkuma līmenī);

9.  uzsver, ka ir svarīgi vēl vairāk pastiprināt saikni starp visām ar EGF atbalsta pieteikumiem saistītajām personām, tostarp jo īpaši sociālajiem partneriem un ieinteresētajām reģionālā un vietējā līmeņa personām, lai radītu iespējami lielāku sinerģiju; uzsver, ka būtu jāpastiprina valsts kontaktpersonas un reģionālo vai vietējo īstenošanas partneru savstarpējā sadarbība, kā arī visām attiecīgajām pusēm vajadzētu būt skaidrībā un vienoties par komunikāciju, atbalsta pasākumiem un informācijas plūsmām (iekšējā struktūra, uzdevumi un pienākumi);

10.  atkārtoti aicina Komisiju pieņemamos termiņos uzaicināt Parlamentu uz ekspertu grupas sanāksmēm un semināriem saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem Pamatnolīgumā par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām(5);

11.  prasa Komisijai pamatot lēmumu par apakšlīguma slēgšanu ar ārēju līgumslēdzēju vidusposma novērtējuma veikšanai, kā prasīts EGF regulas 20. panta 1. punkta a) apakšpunktā; prasa Komisijai pieņemt lēmumu par turpmāko rīcību, balstoties uz izmaksu un ieguvumu analīzi un skaidri koncentrējoties uz objektivitāti, rezultātiem, pievienoto vērtību, nodarbināmību un efektivitāti;

12.  prasa Komisijai EGF vidusposma novērtējumā iekļaut visus aspektus saistībā ar visu EGF projektu izmaksu efektivitāti, datus par tiešo pabalsta atbalstu, kā arī ierosinājumus par to, kā uzlabot dalībvalstu dalību EGF un sinerģiju ar pasākumiem, kurus sedz, izmantojot ESF vai valstu programmas; norāda, ka minētais jāveic kopā ar centieniem izveidot pilnīgu datubāzi par visu EGF intervences pasākumu rezultātiem; prasa rīkot debates par starpposma novērtējumu, lai noteiktu, vai EGF ir visefektīvākais instruments atlaišanas problēmu risināšanai;

13.  prasa Komisijai iekļaut kvalitatīvu un kvantitatīvu analīzi par EGF atbalstu jauniešiem vecumā līdz 25 gadiem, kuri nav nedz nodarbināti, nedz iesaistīti izglītībā vai apmācībā, un šo pasākumu pastāvīgi un ilgtspējīgi saglabāt pēc 2017. gada decembra, ierosinot jaunu EGF regulu, jo īpaši ņemot vērā garantijas jauniešiem īstenošanu un jauniešu bezdarba krīzes turpināšanos;

14.  uzsver, ka ir svarīgi palielināt vispārējo informētību par EGF un tā atpazīstamību; atgādina pieteikumu iesniedzējām dalībvalstīm par to uzdevumu paziņot paredzētajiem atbalsta saņēmējiem, iestādēm, sociālajiem partneriem, plašsaziņas līdzekļiem un plašai sabiedrībai par darbībām, ko finansē no EGF, kā izklāstīts EGF regulas 12. pantā;

15.  prasa dalībvalstīm un visām iesaistītajām iestādēm veikt vajadzīgos pasākumus, kas ļautu pilnveidot ar procedūru un budžetu saistītos noteikumus, lai palielinātu EGF ietekmi; šajā sakarībā norāda uz to, ka Parlaments pašlaik izstrādā patstāvīgo ziņojumu, pamatojoties uz Komisijas veikto novērtējumu, lai izvērtētu EGF regulas darbību un izskatītos pieteikumus;

16.  atzinīgi vērtē uzlaboto procedūru, kuru Komisija ieviesa pēc Parlamenta pieprasījuma paātrināt dotāciju piešķiršanu; norāda, ka jaunais grafiks nozīmē, ka visam būs jānotiek ātrāk, un tas var ietekmēt to, cik efektīvi tiks sniegti norādījumi par pieprasījumu sagatavošanu; aicina dalībvalstis vairāk izmantot Komisijas palīdzību pirms oficiālo pieteikumu iesniegšanas;

17.  prasa dalībvalstīm un visām iesaistītajām iestādēm aizstāvēt plašāku atkāpes izmantošanu attiecībā uz attiecināmības robežvērtībām, no kuras gūst labumu arī MVU, pārskata periodu pagarināšanu, kā arī iespēju iekļaut atlaistos darbiniekus, kuri piedāvā saistītos pakalpojumus atlaistajiem darbiniekiem attiecīgajos uzņēmumos, tādējādi sekmējot EGF efektīvāku un lietderīgāku izmantošanu;

18.  prasa dalībvalstīm lielāku uzmanību pievērst EGF finansējuma papildināmībai un tā saiknei ar citiem fondiem un apsvērt vispiemērotākos veidus, kā, izmantojot EGF, radīt pievienoto vērtību, nodrošināt sinerģiju ar citiem finansējuma avotiem un novērst pārvietošanu un pārklāšanos;

19.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

20.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

21.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (EGF/2016/000 TA 2016 — tehniskā palīdzība pēc Komisijas iniciatīvas)

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam (ES) 2016/619.)

(1) OV L 347, 20.12.2013., 855. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0237.
(5) OV L 304, 20.11.2010., 47. lpp.


Projekts budžeta grozījumam Nr. 1/2016 — jauns instruments ārkārtas atbalsta sniegšanai Savienībā
PDF 404kWORD 76k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. aprīļa rezolūcija par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2016. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 1/2016 projektu — jauns instruments ārkārtas atbalsta sniegšanai Savienībā (07068/2016 – C8-0122/2016 – 2016/2037(BUD))
P8_TA(2016)0113A8-0130/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002(1) atcelšanu un jo īpaši tās 41. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2016. gada vispārējo budžetu, kas galīgajā variantā pieņemts 2015. gada 25. novembrī(2),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr.°1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(4),

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 7. jūnija Lēmumu 2007/436/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu(5),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 15. marta Regulu (ES) 2016/369 par ārkārtas atbalsta sniegšanu Savienībā(6),

–  ņemot vērā budžeta grozījuma Nr. 1/2016 projektu, ko Komisija pieņēma 2016. gada 9. martā (COM(2016)0152),

–  ņemot vērā nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 1/2016 projektu, ko Padome pieņēma trešdiena, 2016. gada 16. martā un nosūtīja Eiropas Parlamentam ceturtdiena, 2016. gada 17. martā (07068/2016 – C8-0122/2016),

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Reglamenta 88. un 91. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0130/2016),

A.  tā kā bēgļu un migrantu masveida pieplūdums Eiropā ir radījis ārkārtas situāciju, kurā lielam skaitam cilvēku ir vajadzīga neatliekama humānā palīdzība Savienībā; tā kā ārkārtas situācija pārsniedz visvairāk skarto dalībvalstu reaģēšanas iespējas; tā kā Savienības līmenī nebija pieejama pienācīga instrumenta, lai Savienības teritorijā risinātu katastrofu skarto cilvēku humānās vajadzības;

B.  tā kā Komisija 2016. gada 2. martā iesniedza priekšlikumu Padomes regulai, kas paredzēta, lai papildinātu pieejamo instrumentu klāstu ar mērķi apmierināt humānās vajadzības Savienības teritorijā; tā kā minētās regulas pamats ir Līguma par Eiropas Savienības darbību 122. panta 1. punkts, kas neparedz Eiropas Parlamenta iesaistīšanu; tā kā Regulu (ES) 2016/369 Padome pieņēma 2016. gada 15. martā;

C.  tā kā Komisija pēc tam ierosināja budžeta grozījuma projektu ar mērķi izveidot budžeta struktūru jaunajam instrumentam un, izmantojot pārdalīšanu Daudzgadu finanšu shēmas (DFS) 3. izdevumu kategorijā, tūlītēja finansējuma vajadzībām darīt pieejamu summu EUR 100 miljonu apmērā saistību apropriācijās un EUR 80,2 miljonu apmērā maksājumu apropriācijās;

D.  tā kā pēc Komisijas aplēsēm šim jaunajam instrumentam 2016. gadā būs vajadzīgi EUR 300 miljoni (un pēc tam EUR 200 miljoni 2017. gadā un EUR 200 miljoni 2018. gadā), tomēr visdrīzāk radīsies papildu vajadzības, ja migrantu un bēgļu plūsmas paliks tādas kā līdz šim;

E.  tā kā Komisija arī ierosina palielināt darbinieku skaitu Eiropola Eiropas Terorisma apkarošanas centrā un nodrošināt attiecīgās saistību un maksājumu apropriācijas EUR 2 miljonu apmērā, kuras pārvietotu no Iekšējās drošības fonda,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu paredzēt iespēju no Savienības budžeta sniegt ārkārtas atbalstu Savienības teritorijā, lai risinātu pašreizējās bēgļu krīzes humanitārās sekas; norāda uz to, ka migrantu un patvēruma meklētāju stāvoklis aizvien pasliktinās, jo īpaši Eiropas valstu nekoordinētu atbildes pasākumu dēļ, kas nozīmē, ka šāds ārkārtas atbalsts ir vēl vairāk un steidzamāk nepieciešams; uzsver, ka ir jāsolidarizējas ar dalībvalstīm, kuru teritorijā šāda ārkārtas situācija ir radusies;

2.  pieņem zināšanai, ka Komisija šo priekšlikumu ir ierosinājusi steidzamā kārtā; norāda, ka pēc tam, kad tika izveidoti divi trasta fondi un Bēgļu atbalsta mehānisms Turcijā, tika ieviests jauns ad hoc mehānisms, neparedzot visaptverošu bēgļu krīzes risināšanas stratēģiju un nenodrošinot Parlamenta likumdošanas prerogatīvu pilnīgu ievērošanu; norāda, ka jaunais instruments nebalstās uz parastajā likumdošanas procedūrā iesniegtu Komisijas regulas priekšlikumu; uzsver, ka Parlaments vienmēr ir konstruktīvi un ātri reaģējis, lai atbalstītu visas iniciatīvas saistībā ar bēgļu krīzi, un to dara joprojām, arī lai ātri pieņemtu šo grozījuma projektu;

3.  uzskata, ka būtu jāparedz ilgtspējīgāks tiesiskais un budžeta regulējums, lai vajadzības gadījumā Savienībā turpmāk varētu mobilizēt humāno palīdzību; norāda, ka šāds ārkārtas finansējums, kas ir paredzēts, lai reaģētu uz krīzēm un neparedzētām situācijām, pēc būtības būtu jāpiešķir no īpašiem instrumentiem un nebūtu jāiekļauj DFS maksimālajos apjomos;

4.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos nenovirzīt apropriācijas no ārējās humānās palīdzības budžeta; norāda, ka Komisija ierosina finansēt pirmo jaunā instrumenta iemaksu, pārvietojot apropriācijas no Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda (AMIF) apropriācijām, kas jau bija paredzētas ar bēgļiem saistītā sloga sadalīšanai starp dalībvalstīm; uzskata, ka visu summu nevar finansēt ar pārvietojumiem, neietekmējot AMIF sniegumu, jo tas šogad visdrīzāk saskarsies ar lielāku spiedienu un tam varētu būt nepieciešami papildu līdzekļi, ja pilnībā sāks darboties pārcelšanas mehānisms; tādēļ uzskata, ka attiecīgie EUR 100 miljoni ir apropriācija pārnešana uz agrāku laiku, kas vēlāk būs jākompensē; norāda, ka 3. izdevumu kategorijā vairs nav pieejama rezerve un ka elastības instruments 2016. gadam jau ir pilnībā izlietots; tādēļ atbalsta neparedzēto izdevumu rezerves izmantošanu atlikušajai summai šajā gadā, tiklīdz tas būs nepieciešams, un aicina Komisiju šajā sakarībā iesniegt priekšlikumu; jau iepriekš paredz, ka būs nenovēršami jāpalielina DFS 3. izdevumu kategorijas maksimālais apjoms, lai varētu apmierināt visas vajadzības saistībā ar bēgļu un migrācijas krīzi;

5.  atbalsta ierosinājumu palielināt darbinieku skaitu Eiropola Eiropas Terorisma novēršanas centrā, ņemot vērā pašreizējo drošības situāciju Eiropas Savienībā; norāda, ka šis darbinieku skaita palielinājums paredzēts papildus tam, par ko jau ir panākta vienošanās nesen veiktajā Eiropola tiesiskā regulējuma pārskatīšanā;

6.  mudina Komisiju nepiemērot mērķi par 5 % darbinieku skaita samazinājumu visām tām aģentūrām, kas risina migrācijas un drošības jautājumus plašākā nozīmē, jo tajās nav pietiekams darbinieku skaits, ņemot vērā ārkārtīgi lielo darba slodzes un uzdevumu pieaugumu pēdējo divu gadu laikā; aicina Komisiju nodrošināt līdzsvaru starp tieslietu un iekšlietu jomas aģentūrām attiecībā uz to darba slodzi un uzdevumiem;

7.  ņemot vērā situācijas steidzamību, apstiprina gatavību pieņemt budžeta grozījuma Nr. 1/2016 projektu tādu, kādu to iesniegusi Komisija;

8.  apstiprina Padomes nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 1/2016 projektu;

9.  uzdod priekšsēdētājam paziņot, ka budžeta grozījums Nr. 1/2016 ir pieņemts galīgajā variantā, kā arī nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

10.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Revīzijas palātai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(2) OV L 48, 24.2.2016.
(3) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(4) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(5) OV L 163, 23.6.2007., 17. lpp.
(6) OV L 70, 16.3.2016., 1. lpp.


Revīzijas palātas locekļa iecelšana — Samo Jereb
PDF 305kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. aprīļa lēmums par priekšlikumu iecelt Samo Jereb par Revīzijas palātas locekli (C8-0025/2016 – 2016/0804(NLE))
P8_TA(2016)0114A8-0060/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0025/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 121. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A8-0060/2016),

A.  tā kā Parlamenta Budžeta kontroles komiteja pārbaudīja amata kandidāta atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 1. punktā noteiktās prasības;

B.  tā kā minētā komiteja 2016. gada 15. marta sanāksmē uzklausīja Padomes izvirzīto Revīzijas palātas locekļa amata kandidātu,

1.  apstiprina priekšlikumu iecelt Samo Jereb par Revīzijas palātas locekli;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei un informēšanas nolūkā Revīzijas palātai, kā arī pārējām Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstu revīzijas iestādēm.


Revīzijas palātas locekļa iecelšana — Mihails Kozlovs
PDF 308kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. aprīļa lēmums par priekšlikumu iecelt Mihailu Kozlovu par Revīzijas palātas locekli (C8-0411/2015 – 2015/0814(NLE))
P8_TA(2016)0115A8-0059/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0411/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 121. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A8-0059/2016),

A.  tā kā Parlamenta Budžeta kontroles komiteja pārbaudīja amata kandidāta atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 1. punktā noteiktās prasības;

B.  tā kā Budžeta kontroles komiteja 2016. gada 15. marta sanāksmē uzklausīja Padomes izvirzīto Revīzijas palātas locekļa amata kandidātu,

1.  apstiprina Padomes priekšlikumu iecelt Mihailu Kozlovu par Revīzijas palātas locekli;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei un informēšanas nolūkā Revīzijas palātai, kā arī pārējām Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstu revīzijas iestādēm.


Revīzijas palātas locekļa iecelšana — Jan Gregor
PDF 306kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. aprīļa lēmums par priekšlikumu iecelt Jan Gregor par Revīzijas palātas locekli (C8-0412/2015 – 2015/0815(NLE))
P8_TA(2016)0116A8-0057/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0412/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 121. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A8-0057/2016),

A.  tā kā Parlamenta Budžeta kontroles komiteja pārbaudīja amata kandidāta atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 1. punktā noteiktās prasības;

B.  tā kā Budžeta kontroles komiteja 2016. gada 15. marta sanāksmē uzklausīja Padomes izvirzīto Revīzijas palātas locekļa amata kandidātu,

1.  apstiprina Padomes priekšlikumu iecelt Jan Gregor par Revīzijas palātas locekli;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei un informēšanas nolūkā Revīzijas palātai, kā arī pārējām Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstu revīzijas iestādēm.


Revīzijas palātas locekļa iecelšana — Ladislav Balko
PDF 306kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. aprīļa lēmums par priekšlikumu iecelt Ladislav Balko par Revīzijas palātas locekli (C8-0413/2015 – 2015/0816(NLE))
P8_TA(2016)0117A8-0055/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0413/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 121. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A8-0055/2016),

A.  tā kā Parlamenta Budžeta kontroles komiteja pārbaudīja amata kandidāta atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 1. punktā noteiktās prasības;

B.  tā kā Budžeta kontroles komiteja 2016. gada 15. marta sanāksmē uzklausīja Padomes izvirzīto Revīzijas palātas locekļa amata kandidātu,

1.  apstiprina Padomes priekšlikumu iecelt Ladislav Balko par Revīzijas palātas locekli;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei un informēšanas nolūkā Revīzijas palātai, kā arī pārējām Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstu revīzijas iestādēm.


Revīzijas palātas locekļa iecelšana — Janusz Wojciechowski
PDF 306kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. aprīļa lēmums par priekšlikumu iecelt Janusz Wojciechowski par Revīzijas palātas locekli (C8-0414/2015 – 2015/0817(NLE))
P8_TA(2016)0118A8-0061/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0414/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 121. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A8-0061/2016),

A.  tā kā Parlamenta Budžeta kontroles komiteja pārbaudīja amata kandidāta atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 1. punktā noteiktās prasības;

B.  tā kā Budžeta kontroles komiteja 2016. gada 15. marta sanāksmē uzklausīja Padomes izvirzīto Revīzijas palātas locekļa amata kandidātu,

1.  noraida Padomes priekšlikumu iecelt Janusz Wojciechowski par Revīzijas palātas locekli;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei un informēšanas nolūkā Revīzijas palātai, kā arī pārējām Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstu revīzijas iestādēm.


Aktīvās vielas "glifosāta" apstiprinājuma atjaunošana
PDF 501kWORD 116k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. aprīļa rezolūcija par Komisijas īstenošanas regulas projektu, ar ko darbīgās vielas glifosāta apstiprinājumu atjauno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū un groza Īstenošanas Regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumu (D044281-01 – 2016/2624(RSP))
P8_TA(2016)0119B8-0439/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas īstenošanas regulas projektu, ar ko darbīgās vielas glifosāta apstiprinājumu atjauno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū un groza Īstenošanas Regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumu (D044281-01),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK(1), un jo īpaši tās 20. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā 11. un 13. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulas (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz vispārīgus pārtikas aprites tiesību aktu principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu(3) 7. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) secinājumu par glifosāta aktīvo vielu saturošu pesticīdu riska novērtēšanas salīdzinošo izvērtēšanu(4),

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 106. panta 2. un 3. punktu,

A.  tā kā no visiem herbicīdiem sistēmiskā herbicīda glifosāta ražošanas apjomi patlaban ir vislielākie pasaulē; tā kā pēdējos 40 gados tā izmantošana pasaulē ir dramatiski pieaugusi — 260 reizes (no 3200 tonnām 1974. gadā līdz 825 000 tonnu 2014. gadā)(5);

B.  tā kā glifosāts ir neselektīvs herbicīds, kas iznīcina visus zālaugus; tā kā tas iedarbojas traucējot tā saukto šikimskābes metabolisko ceļu, kas ir sastopams arī aļģēs, baktērijās un sēnītēs; tā kā ir atklāts, ka glifosāta tirdzniecībā esošā sastāva subletālā iedarbība uz Escherichia coli un Salmonella enterica serotipu Typhimurium izraisa izmaiņas reakcijā uz antibiotikām;

C.  tā kā 76 % no glifosāta pasaulē tiek izmantoti lauksaimniecībā; tā kā to plaši izmanto arī mežsaimniecībā, pilsētvidē un dārzos;

D.  tā kā glifosāts un/vai tā atliekvielas ir konsatētas ūdenī, augsnē, pārtikā un dzērienos, un nepārtikas produktos, kā arī cilvēka organismā (piemēram, urīnā un mātes pienā);

E.  tā kā iedzīvotāji ar to saskaras galvenokārt dzīvojot netālu no apstrādātajām teritorijām, izmantojot mājsaimniecībā, vai uzņemot to ar uzturu; tā kā pakļautība glifosāta iedarbībai pieaug, ņemot vērā, ka ir pieaudzis tā izmantošanas apjoms; , tā kā glifosāta un tā biežāk sastopamo papildvielu ietekmi uz cilvēka veselību ir regulāri jāuzrauga;

F.  tā kā saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1107/2009 darbīgo vielu var apstiprināt vienīgi gadījumā, ja tā nav vai tā netiks klasificēta kā 1A. vai 1B. kategorijas kancerogēna viela saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1272/2008, izņemot gadījumus, kad attiecīgās darbīgās vielas iedarbība uz cilvēku ir niecīga vai arī ir smags apdraudējums augu veselībai, ko nevar novērst ar citiem pieejamiem paņēmieniem;

G.  tā kā 2015. gada martā Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra (IARC) klasificēja glifosātu kā iespējami kancerogēnu cilvēkiem (2A. grupa), pamatojoties uz "ierobežotiem pierādījumiem" (no gadījumiem, kad bija konstatēta pakļautība iedarbībai reālā vidē), "pietiekamiem pierādījumiem" laboratorijas dzīvnieku vēža gadījumā (no tīra glifosāta pētījumiem) un "stabiliem pierādījumiem" (attiecībā uz genotoksicitāti un oksidatīvo stresu) gan tīra glifosāta, gan glifosāta maisījumu gadījumā;

H.  tā kā IARC izmantotie kritēriji 2A. grupai ir salīdzināmi ar 1B. kategorijai piemērojamiem kritērijiem Regulā (EK) Nr. 1272/2008;

I.  tā kā, neraugoties uz to, 2015. gada novembrī Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) pabeidza glifosāta salīdzinošo izvērtējumu un secināja, ka "glifosāts, visticamāk, nerada kancerogēnu apdraudējumu cilvēkiem un nav pierādījumu, lai to klasificētu attiecībā uz kancerogenitāti saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1272/2008;

J.  tā kā Komisijas ... Īstenošanas Regulā (ES).../... , ar ko darbīgās vielas glifosāta apstiprinājumu atjauno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū un groza Īstenošanas Regulas (ES) Nr. 540/2011 pielikumu (turpmāk — īstenošanas regulas projekts), pamatojoties uz zinātnisko izvērtējumu, ko veica BfR un EFSA, ierosināts atļaut glifosāta izmantošanu līdz 2031. gada 30. jūnijam, t.i uz visilgāko iespējamo periodu, jebkāda veida izmantošanai, nosakot ierobežojumu attiecībā uz vienu tā papildvielu un paredzot, ka dalībvalstis izveido to papildvielu sarakstu, kuras nav atļauts izmantot augu aizsardzības līdzekļos, bez jebkādiem juridiski saistošiem nosacījumiem tā izmantošanai, un vienīgi ar nosacījumu, ka jāiesniedz apstiprinoša informācija par īpašībām, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus;

K.  tā kā Regulas (EK) Nr. 1107/2009 mērķis ir nodrošināt cilvēku un dzīvnieku veselības, kā arī vides augsta līmeņa aizsardzību un uzlabot iekšējā tirgus darbību, saskaņojot noteikumus par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, vienlaikus veicinot lauksaimniecisko ražošanu;

L.  tā kā Regulas (EK) Nr. 1107/2009 tekstā ir noteikts, ka "noteikumu pamatā ir piesardzības princips, lai nodrošinātu, ka darbīgajām vielām un līdzekļiem, kas laisti tirgū, nav kaitīga ietekme uz cilvēku veselību vai vidi"; tā kā tekstā turklāt teikts, ka dalībvalstīm netiek liegta piesardzības principa piemērošana "it sevišķi tad, ja nav zinātniski noskaidrots, vai šo valstu teritorijā atļautie augu aizsardzības līdzekļi rada apdraudējumu cilvēku un dzīvnieku veselībai vai videi";

M.  tā kā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1107/2009 13. panta 2. punktu jebkura lēmuma par darbīgo vielu apstiprināšanu/neapstiprināšanu/apstiprināšanas nosacījumu grozīšanu pamatā ir Komisijas pārskata ziņojums un citi ar aplūkojamo jautājumu pamatoti apstākļi un piesardzības princips, ja Regulas (EK) Nr. 178/2002 7. panta 1. punktā minētie nosacījumi ir būtiski;

N.  tā kā Regulas (EK) Nr. 178/2002 7. panta 1. punktā noteikts, ka "īpašos apstākļos, kad, novērtējot pieejamo informāciju, ir apzināta iespējama kaitīga ietekme uz veselību, bet nav zinātniskas pārliecības, var pieņemt riska pārvaldības pagaidu pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu Kopienas izraudzīto augsto veselības aizsardzības līmeni, līdz ir saņemta turpmāka zinātniskā informācija par pilnīgāku riska novērtējumu";

O.  tā kā nosacījumi piesardzības principa piemērošanai, kā noteikts Regulā (EK) Nr. 178/2002 ir pilnībā izpildīti saistībā ar pašreizējām pretrunām jautājumā par glifosāta kancerogēnajām īpašībām;

P.  tā kā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1107/2009 14. panta 2. punktu maksimālais apstiprinājuma atjaunojuma periods ir 15 gadi; tā kā, lai nodrošinātu nekaitīgumu, apstiprinājuma periodam jābūt proporcionālam iespējamiem riskiem, kas saistīti ar šādu vielu izmantošanu, un pieņemot jebkādus lēmumus par atjaunošanu, ir jāņem vērā pieredze, kas gūta, praktiski izmantojot augu aizsardzības līdzekļus, kuru sastāvā ir attiecīgās darbīgās vielas, un jāņem vērā zinātnes un tehnoloģiju attīstības tendences;

Q.  tā kā Eiropas Ombuds 2016. gada 18. februāra lēmumā Lietā 12/2013/MDC par Eiropas Komisijas praksi attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļu (pesticīdu) apstiprināšanu un laišanu tirgū, aicināja Komisiju pārskatīt tās pieeju ietekmes mazināšanas pasākumiem (nosacījumiem un ierobežojumiem), iekļaujot stingrākas prasības, ar mērķi nodrošināt, ka Komisija neizvairās no sava pienākuma — nodrošināt cilvēku veselības, dzīvnieku veselības un vides efektīvu aizsardzību, atstājot gandrīz pilnībā dalībvalstu ziņā potenciāli kaitīgu vielu ietekmes mazināšanas pasākumu noteikšanu, ņemot vērā, ka standarta definīcijas bieži vien ir pārāk izplūdušas un iespējams apšaubīt vai tās juridiski var interpretēt, kā tādas, kam nepieciešami ietekmes mazināšanas pasākumi;

R.  tā kā īstenošanas regulas projektā tomēr nav noteikti nekādi juridiski saistoši riska mazināšanas pasākumi, neraugoties uz to, ka glifosāta gadījumā, saistībā ar gandrīz visiem tā izmantošanas veidiem, ir atklāti ilgtermiņa riski nemērķa sauszemes mugurkaulniekiem, tostarp zīdītājiem un putniem; tā kā neselektīvais herbicīds glifosāts iznīcina ne tikai nevēlamās nezāles, bet arī visus augus, kā arī aļģes, baktērijas un sēnītes, tādējādi nepieļaujami ietekmējot bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu; tā kā šā iemesla dēļ glifosāts neatbilst Regulas (EK) Nr. 1107/2009 4. panta 3. punkta e) apakšpunkta iii) punkta nosacījumiem;

S.  tā kā vairākas dalībvalstis jau ir veikušas piesardzības pasākumus, lai aizsargātu sabiedrības veselību un vidi; tā kā, lai, darbīgās vielas apstiprināšanas gadījumā, nodrošinātu vienādu aizsardzības līmeni visās dalībvalstīs, Savienības līmenī ir nepieciešami skaidri un juridiski saistoši tās izmantošanas nosacījumi;

T.  tā kā EFSA pēc Komisijas pieprasījuma savā izvērtējumā ņēma vērā Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra (IARC) publicēto ziņojumu, kurā glifosāts tiek klasificēts kā iespējami kancerogēns cilvēkiem; tā kā EFSA izvērtējums tika pamatots ar lielu skaitu zinātnisko liecību, tostarp vairākiem pētījumiem, kurus IARC nebija izvērtējusi, tāpēc saskaņā ar EFSA tas ir viens no iemesliem, kāpēc tās secinājumi ir atšķirīgi;

U.  tā kā EFSA Pesticīdu nodaļas vadītājs, kas bija atbildīgs par šo izvērtējumu, nodēvēja dažus IARC neizskatītos pētījumus par "izšķiroši svarīgiem" un "nozīmīgiem"; tā kā EFSA līdz šim ir atteikusies publiskot šos pētījumus, jo pieteikumu iesniedzēji ir apgalvojuši, ka to publiskošana apdraudētu viņu komerciālās intereses; tā kā atteikšanās publiskot šos pētījumus izslēdz iespēju veikt neatkarīgu zinātnisku pārbaudi; tā kā EFSA nav sniegusi pārbaudāmus pierādījumus tam, ka publiskošana nodarītu kaitējumu ražotājiem, kas EFSA būtu jādara saskaņā ar tās juridiskajām saistībām, kas noteiktas Regulas (EK) Nr. 1107/2009 63. pantā;

V.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem(6) 4. panta 2. punktu iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt komerciālo interešu interešu aizsardzībai, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm; tā kā, ņemot vērā IARC un EFSA pašreizējās pretrunas, sabiedrībai tik svarīgā jautājumā kā vēzis, un ņemot vērā globālo ietekmi, kāda būs lēmumam par apstiprinājuma atjaunošanu/nosacījumu grozīšanu vai apstiprinājuma atjaunošanas noraidīšanu glifosātam, ir skaidrs, ka šo pētījumu publiskošana ir sabiedrības sevišķās interesēs;

W.  tā kā nopietnas bažas par glifosāta kancerogenitāti nav vienīgās, bet ir arī šaubas par tā iedarbības veidu saistībā ar endokrīno sistēmu noārdošām īpašībām; tā kā ir atklāts, ka maisījumi, kuru pamatā ir glifosāts izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus cilvēku šūnu līnijās, un tā kā nav pienācīgu zinātnisku horizontālo kritēriju, nevar izslēgt ar endokrīno sistēmu saistītas iedarbības veidus; tā kā Komisija līdz 2016. gada augustam sniegs standartus vielu, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus, noteikšanai;

X.  tā kā EFSA norādīja uz savām "bažām" par to, ka "nevar izslēgt ar endokrīno sistēmu saistītas iedarbības veidus", jo novērtējumu nevarēja pabeigt datu trūkuma dēļ; tā kā tomēr Regulas (EK) Nr. 1107/2009 II pielikuma 2.2. punktā ir noteikts, ka aktīvo vielu apstiprina tikai tad, ja ir iesniegta pilnīga dokumentācija; tā kā tas ir īpaši svarīgi, jo Regula (EK) Nr. 1107/2009 paredz, ka aktīvo vielu apstiprina tikai tad, ja tiek uzskatīts, ka tai nepiemīt endokrīno sistēmu noārdošas īpašības, kas var izraisīt nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēkiem, ja vien cilvēku saskarsme ar šā augu aizsardzības līdzekļa darbīgo vielu nav nebūtiska vai nepastāv nopietns apdraudējums augu veselībai, ko nevar panākt ar citiem pieejamiem līdzekļiem;

Y.  tā kā Komisijai nevajadzētu šo nozīmīgo trūkumu novērst, izmantojot apstiprinošos datus, kas iesniegti pēc lēmuma par atkārtotu apstiprināšanu, jo apstiprinošo datu procedūra būtu jāpiemēro tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos, kas paredzēti Regulas (EK) Nr. 1107/2009 II pielikuma 2. punktā, un to nevajadzētu attiecināt uz datu prasībām, kas pastāvēja pieteikuma iesniegšanas brīdī;

Z.  tā kā iepriekšējo divu desmitgažu laikā ir iegūti papildu pierādījumi par nelabvēlīgo ietekmi, tostarp aknu un nieru darbības traucējumiem un izjauktu barības vielu līdzsvaru glifosāta helāta veidošanās dēļ, un jo īpaši ir pierādīts, ka glifosāts iedarbojas pa vairākiem vielmaiņas ceļiem(7);

AA.  tā kā 2015. gada jūlijā ziņotāja dalībvalsts norādīja, ka tā plāno iesniegt dokumentāciju par saskaņotu glifosāta klasifikāciju saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1272/2008 Eiropas Ķimikāliju aģentūrai, kas ir atbilstīga zinātniska iestāde jautājumos par saskaņotu ķīmisko vielu klasifikāciju; tā kā šīs dokumentācijas iesniegšana tika plānota 2016. gada marta beigās; tā kā sagaidāms, ka lēmumu pieņemšanas process ilgs 18 mēnešus;

AB.  tā kā glifosātu bieži izmanto desikācijai, proti, pamatkultūrauga iznīcināšanai pirms ražas novākšanas, lai paātrinātu tā nogatavošanos un atvieglotu ražas novākšanu (to pazīst arī kā zaļo sadedzināšanu); tā kā šādai praksei ir ne tikai būtiska nelabvēlīga ietekme uz bioloģisko daudzveidību, bet arī tā rezultātā novāktās ražas galīgo produktu atlieku līmenis parasti ir daudz augstāks, tādēļ tam ir palielināta ietekme uz cilvēku uzturu(8); tā kā šī prakse arī piesārņo apstrādātās kultūrauga salmus un tādēļ tie kļūst nepiemēroti izmantošanai dzīvnieku barībā; tā kā neselektīvu herbicīdu izmantošana šādiem mērķiem ir nepieņemama cilvēku veselības un vides aizsardzības ziņā;

AC.  tā kā vairākums ģenētiski modificēto augu ir izturīgi pret glifosātu(9); tā kā 2012. gadā 56 % glifosāta pasaulē tika izmantots augiem, kas ir izturīgi pret glifosātu un ģenētiski modificēti(10);

AD.  tā kā 2015. un 2016. gadā Eiropas Parlaments noraidīja četrus dažādus Komisijas īstenošanas aktu projektus saistībā ar tādu līdzekļu laišanu tirgū, kas satur ģenētiski modificētus augus, sastāv no tiem vai ir no tiem ražoti(11)(12)(13)(14); tā kā visi šie augi tika ģenētiski modificēti, lai tie kļūtu izturīgi pret glifosātu; tā kā visi šie augi tika ģenētiski modificēti, lai tie kļūtu izturīgi arī pret otru herbicīdu, tādā veidā iegūstot multirezistenci;

AE.  tā kā ir noskaidrots, ka plaša glifosāta izmantošana augiem, kas ir pret glifosātu izturīgi, pēdējo 20 gadu laikā ir izraisījusi izturīgu nezāļu veidošanos, jo ir konstatēts, ka glifosāta atkārtota izmantošana bez pietiekamām izmaiņām nezāļu apkarošanas vai ravēšanas praksē ļoti labvēlīgi ietekmē izturīgu nezāļu vairošanos; tā kā turklāt lauksaimniecības biotehnoloģiju uzņēmumi kultūraugus pilnveido ar lielākas izturības pret herbicīdiem pazīmēm, kas tika konstatēts trim no četriem ģenētiski modificētajiem kultūraugiem, pret kuriem iebilda Eiropas Parlaments, jo tādā veidā nezāļu multirezistence varētu tikai pieaugt(15); tā kā šāda toksis

AF.  tā kā pētījumi liecina, ka ar integrētu augu aizsardzību, kuras pamatā ir kultūraugu dažādošana, augsnes apstrādes sistēmas, sēšanas laiki un mehāniskā ravēšana, var samazināt herbicīdu lietošanu, vienlaikus saglabājot ražību un nodrošinot ilgtspējīgāku un videi draudzīgāku darbību, kā arī radot svarīgus bioloģiskās daudzveidības priekšrocības(16);

AG.  tā kā 2015. gadā EFSA konstatēja, ka vairākiem pesticīdiem, tostarp glifosātam, paziņotais maksimāli pieļaujamā atlieku daudzuma (MAL) noteikšanai ņemto paraugu skaits bija ievērojami mazāks par skaitu, kāds vajadzīgs statistiski pamatotu slēdzienu izdarīšanai; tā kā saskaņā ar EFSA valstīm, kas sniegušas paziņotos datus, būtu jāpaplašina MAL noteikšanai izmantoto analītisko metožu darbības joma, lai pārliecinātos, ka konstatēšanas rādītāju un MAL pārsniegšanas rādītāju neietekmē nelielais noteikšanai ņemto paraugu skaits vai tas, ka atsevišķas valstis datus nav sniegušas(17);

AH.  tā kā 2016. gada martā pastāvīgā komiteja fitofarmaceitisko vielu jomā atlika savu balsojumu par īstenošanas regulas projektu, ar ko atjauno darbīgās vielas glifosāta apstiprinājumu;

AI.  tā kā ASV Valdības pārskatatbildības birojs (GAO) nesen nāca klajā ar ieteikumu ASV Pārtikas un zāļu pārvaldei izvērtēt risku un nodot atklātībai informāciju attiecībā uz glifosāta atliekvielu ietekmi uz sabiedrības veselību;

1.  uzskata, ka Komisijas īstenošanas regulas projekts nenodrošina cilvēka veselības, dzīvnieku veselības un vides augstu aizsardzības līmeni, tajā nav piemērots piesardzības princips un tajā ir pārsniegtas īstenošanas pilnvaras, kas noteiktas Regulā (EK) Nr. 1107/2009;

2.  prasa Komisijai iesniegt jaunu īstenošanas regulas projektu, lai sekmīgāk risinātu jautājumu par glifosātu saturošu herbicīdu izmantošanu; aicina Komisiju ieteikt dalībvalstīm īpaši ierobežot vai aizliegt glifosāta pārdošanu neprofesionāliem lietotājiem un lūdz Komisijai kopā ar dalībvalstu ekspertiem sagatavot novērtējumu, lai izvērtētu to, kā neprofesionālie lietotāji izmanto augu aizsardzības līdzekļus un iesniegtu priekšlikumus, izstrādātu apmācības pasākumus un profesionālo lietotāju sertifikāciju, labāk informētu par glifosāta lietošanu un noteiktu stingrus ierobežojumus to līdzekļu lietošanai periodā pirms ražas novākšanas, kas satur glifosāta aktīvo vielu;

3.  prasa Komisijai atjaunot glifosāta apstiprinājumu uz septiņiem gadiem; atgādina, ka saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1107/2009 Komisija var atsaukt aktīvās vielas apstiprinājumu atļaujas izskatīšanas periodā, ja ar jauniem zinātniskiem pierādījumiem var uzskatāmi parādīt, ka attiecīgā viela vairs neatbilst apstiprināšanas kritērijiem; prasa Komisijai un dalībvalstīm paātrināt darbu pie to papildvielu saraksta izstrādāšanas, kuras nav pieļaujamas augu aizsardzības līdzekļos; atzinīgi vērtē POE talovamīna aizliegšanu izmantošanai augu aizsardzības līdzekļos, kuri satur glifosātu;

4.  aicina Komisiju jo īpaši neatļaut glifosāta izmantošanu ārpus profesionālās darbības;

5.  aicina Komisiju jo īpaši neatļaut glifosāta izmantošanu publiskos parkos, publiskos spēļu laukumos un publiskos dārzos vai to tuvumā;

6.  aicina Komisiju jo īpaši neatļaut glifosāta izmantošanu lauksaimniecībā, ja nezāļu nepieciešamo kontroli jau pietiekami nodrošina integrētas augu aizsardzības sistēmas;

7.  prasa Komisijai pārskatīt sniegto apstiprinājumu, ņemot vērā gaidāmo dokumentu paketes par saskaņotu glifosāta klasifikāciju iesniegšanu Eiropas Ķimikāliju aģentūrai (ECHA) saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1272/2008;

8.  prasa Komisijai vistuvākā laikā nodrošināt glifosāta kopējā toksiskuma un klasifikācijas neatkarīgu pārskatīšanu, pamatojoties uz visiem pieejamiem zinātniskiem pierādījumiem, tostarp saistībā ar tā kancerogenitāti, kā arī saistībā ar tā iespējamām endokrīno sistēmu noārdošām īpašībām saskaņā ar gaidāmajiem vielu, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus, zinātniskajiem horizontālajiem kritērijiem;

9.  prasa Komisijai un EFSA, ņemot vērā sabiedrības sevišķi svarīgas intereses, nekavējoties nodot atklātībai visus zinātniskos pierādījumus, uz kuru pamata tika izdarīta glifosāta pozitīva klasifikācija un ierosināta tā apstiprinājuma atjaunošana; aicina Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai sekmētu ES novērtēšanas procesā izmantoto zinātnisko pierādījumu pilnīgu nodošanu atklātībā

10.  prasa Komisijai uzdot Pārtikas un veterinārajam birojam pārbaudīt un uzraudzīt glifosāta atliekvielas Savienībā ražotajā pārtikā un dzērienos, kā arī importētajā produkcijā;

11.  prasa Komisijai un dalībvalstīm finansēt pētniecību un inovāciju, lai rastu ilgtspējīgus un izmaksu ziņā efektīvus risinājumus alternatīviem augu aizsardzības līdzekļiem, un nodrošināt augstu cilvēku un dzīvnieku veselības un vides aizsardzības līmeni;

12.  uzskata, ka atbilstošas Komisijas turpmākās darbības saistībā ar šo rezolūciju ir svarīgas, lai nodrošinātu uzticēšanos Eiropas Savienības iestādēm, kā arī šo iestāžu savstarpējo uzticēšanos;

13.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 309, 24.11.2009., 1. lpp.
(2) OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.
(3) OV L 031, 1.2.2002., 1. lpp.
(4) http://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/pub/4302
(5) http://enveurope.springeropen.com/articles/10.1186/s12302-016-0070-0
(6) OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.
(7) http://ehjournal.biomedcentral.com/articles/10.1186/s12940-016-0117-0
(8) http://ehjournal.biomedcentral.com/articles/10.1186/s12940-016-0117-0
(9) http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/26296738
(10) http://enveurope.springeropen.com/articles/10.1186/s12302-016-0070-0
(11) Eiropas Parlamenta 2015. gada 16. decembra rezolūcija par Komisijas 2015. gada 4. decembra Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/2279, ar ko atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu NK603 × T25 (MON-ØØ6Ø3-6 × ACS-ZMØØ3-2), sastāv vai ir ražoti no tās (Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0456).
(12) Eiropas Parlamenta 2016. gada 3. februāra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas MON 87705 × MON 89788 (MON-877Ø5-6 × MON-89788-1), sastāv vai ir ražoti no tām (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0040).
(13) Eiropas Parlamenta 2016. gada 3. februāra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas FG72 (MST-FGØ72-2), sastāv vai ir ražoti no tām (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0038).
(14) Eiropas Parlamenta 2016. gada 3. februāra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas MON 87708 × MON 89788 (MON-877Ø8-9 × MON-89788-1), sastāv vai ir ražoti no tām (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0039).
(15) http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/26296738
(16) http://ec.europa.eu/environment/integration/research/newsalert/pdf/herbicide_reduction_can_preserve_crop_yields_as_well_as_biodiversity_benefits_of_weeds_445na2_en.pdf
(17) http://www.efsa.europa.eu/sites/default/files/scientific_output/files/main_documents/4038.pdf


ES mainīgā globālā vidē – saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule
PDF 437kWORD 133k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. aprīļa rezolūcija par ES mainīgā globālā vidē — saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule (2015/2272(INI))
P8_TA(2016)0120A8-0069/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 1., 2. un 5. punktu, 21. pantu, jo īpaši tā 1. punktu, 2. punkta h) apakšpunktu un 3. punkta otro daļu, 8., 22., 24., 25., 26., 42. pantu, jo īpaši tā 7. punktu, un 46. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 222. pantu,

–  ņemot vērā 2003. gada Eiropas drošības stratēģiju un 2008. gada ziņojumu par tās īstenošanu,

–  ņemot vērā priekšsēdētāja vietnieces/ augstās pārstāves (PV/AP) ziņojumu „ES mainīgā globālā vidē — saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule”,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un augstās pārstāves kopīgo paziņojumu „ES vispārējā pieeja ārējiem konfliktiem un krīzēm” (JOIN(2013)0030),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas Drošības programma” (COM(2015)0185),

–  ņemot vērā Komisijas un augstās pārstāves kopīgo paziņojumu „Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšana” (JOIN(2015)0050),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 21. maija rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (pamatojoties uz Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku)(1),

–  ņemot vērā 2016. gada 21. janvāra rezolūciju par savstarpējās aizsardzības klauzulu (LES 42. panta 7. punkts)(2),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 19.–20. decembra secinājumus (EUCO 217/13) un 2015. gada 25.–26. jūnija (EUCO 22/15) secinājumus, kā arī Padomes 2015. gada 18. maija secinājumus par KDAP (8971/15),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 12. oktobra Lēmumu (KĀDP) 2015/1835, ar ko nosaka Eiropas Aizsardzības aģentūras statūtus, atrašanās vietu un darbības noteikumus(3),

–  ņemot vērā Komisijas un augstās pārstāves kopīgo paziņojumu „Eiropas Savienības kiberdrošības stratēģija — atvērta un droša kibertelpa” (JOIN(2013)0001),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Jūras drošības stratēģiju, ko 2014. gada 24. jūnijā pieņēma Eiropas Savienības Padome,

–  ņemot vērā NATO 2010. gada Stratēģisko koncepciju un NATO 2014. gada Velsas samita deklarāciju,

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par 2014. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(4),

–  ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, ko 2012. gada 25. jūnijā pieņēma Ārlietu padome,

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par ieroču eksportu — Kopējās nostājas 2008/944/KĀDP īstenošana(5),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada septembrī pieņemto Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un Parīzes nolīgumu klimata pārmaiņu ierobežošanai,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0069/2016),

A.  tā kā daudzas Eiropas Savienības pašreizējās un turpmākās problēmas un apdraudējumi ir sarežģīti un savstarpēji saistīti, un to izcelsme var būt gan valstis, gan nevalstiski dalībnieki gan kopējo robežu iekšienē, gan ārpus tām; tā kā vajadzīga vietējā, reģionālā un pasaules konteksta sasaiste; tā kā ir vajadzīga stingra politiskā griba un vadība nolūkā panākt Eiropas Savienības un tās dalībvalstu izlēmīgu kopīgu rīcību, kuras mērķis būtu proaktīvi, kopīgi un iedarbīgi risināt minētās problēmas, aizsargāt ES vērtības un sabiedrības modeli un padarīt ES par ietekmīgu un stratēģiskajā līmenī svarīgāku dalībnieci un vispārējās drošības sekmētāju; tā kā ES globālajai stratēģijai par ārpolitiku un drošības politiku ir jāpalīdz sasniegt šos mērķus, nosakot ES kā starptautiska mēroga dalībnieces mērķu politisko līmeni;

B.  tā kā Eiropas Savienībai ir jādara viss iespējamais, lai novērstu tiešās stratēģiskās vides degradāciju un tās ilgtermiņa ietekmi; tā kā krīžu skaita palielināšanās un vienlaicīgums, kas rada arvien lielāku ietekmi pašas ES teritorijā, liecina, ka neviena dalībvalsts nevar tās atrisināt vienatnē un eiropiešiem ir jāpilda savi pienākumi kopīgi, lai nodrošinātu drošību;

C.  tā kā 2003. gada Eiropas Drošības stratēģijā identificētie apdraudējumi — terorisms, masu iznīcināšanas ieroči, reģionālie konflikti, valstu sabrukums un organizētā noziedzība — joprojām ir aktuāli; tā kā pašlaik ES ir jārisina arī vairākas nopietnas un neparedzētas papildu problēmas, proti, revizionistisku spēku centieni vardarbīgi mainīt robežas, pārkāpjot starptautiskās tiesības, un apstrīdēt uz noteikumiem pamatoto globālo kārtību, klimata pārmaiņas, lēna ekonomikas izaugsme, būtiskas migrācijas un bēgļu plūsmas, lielākā bēgļu krīze kopš Otrā pasaules kara un, līdztekus sasniegumiem kosmosa un kibernētikas tehnoloģiju jomā, finanšu noziegumi, kodolieroču izplatīšana, bruņošanās sacensības, hibrīdkari un asimetriski kari un apdraudējumi;

D.  tā kā Eiropas drošības sistēma ir pamatota uz Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO); tā kā ES ir nozīmīgākā EDSO dalībniece;

E.  tā kā, ņemot vērā reģionālās drošības samazināšanos, ES jāpiešķir prioritāte situācijas stabilizēšanai tuvākajās kaimiņvalstīs, bet neatsakoties no savām globālajām saistībām; tā kā drošības krīze pie ES robežām ir sarežģīta un to ietekmē pasaules tendences, turpretī reģionālās drošības efektīva pārvaldība ir galvenais nosacījums ES spējai darboties pasaules līmenī;

F.  tā kā Eiropadome 2015. gada 26. jūnijā uzdeva augstajai pārstāvei turpināt stratēģisko pārdomu procesu, lai ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm sagatavotu ES globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju, kas jāiesniedz Eiropadomei līdz 2016. gada jūnijam;

G.  tā kā nolūkā nodrošināt ātru un efektīvu ES reakciju uz draudiem ir nepieciešama cieša dalībvalstu solidaritāte, jāpārvar starpiestāžu šķēršļi un jāatsakās no vienpatņa pieejas iestādēs, kā arī Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) un dalībvalstu ārvalstu pārstāvniecībās, un jāpiešķir pietiekami un elastīgi budžeta resursi ES interešu īstenošanas atbalstam; tā kā, lai Eiropas stratēģija būtu efektīva, dalībvalstīm vispirms un galvenokārt jāizrāda stingra politiskā griba un kopēja mērķa apzināšanās nolūkā izstrādāt un izmantot patiesi Eiropas mēroga instrumentus;

H.  tā kā pret atsevišķām dalībvalstīm vērsti visu veidu draudi jāuzskata par visas Savienības apdraudējumu kopumā, liekot dalībvalstīm būt izteikti vienotām un solidārām un radot vajadzību izstrādāt konsekventu kopējo ārpolitiku un drošības politiku;

I.  tā kā jaunās stratēģijas pamatā ir jābūt visaptverošai pieejai un ES ārpolitikas un iekšpolitikas instrumentu konsekventai un koordinētai izmantošanai; tā kā nevar uzskatīt, ka ES ieroču eksports ir tiešās ES drošības interesēs, un saistībā ar ES globālās stratēģijas izstrādi būtu jāņem vērā Kopējā nostāja 2008/944/KĀDP; tā kā Eiropas Savienības primārais mērķis ir veicināt savas vērtības, tādējādi dodot ieguldījumu miera, drošības un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai pasaulē, kā arī veicinot solidaritāti un tautu savstarpēju cieņu; tā kā šos pamatmērķus nedrīkst aizmirst, Eiropas Savienībai uzsākot darbības, lai īstenotu savu iekšpolitiku un ārpolitiku; tā kā arī tad, ja Savienība rīkojas, lai veicinātu savas komercintereses, tai vienmēr jācenšas nodrošināt savu darbību atbilstību ar savu ar miera uzturēšanu un cilvēktiesību aizsardzību saistīto mērķu sasniegšanai;

J.  tā kā tik nestabilā un nedrošā starptautiskā vidē ES ir nepieciešama stratēģiska patstāvība, kas ļautu nodrošināt ES drošību un atbalstīt ES intereses un vērtības;

K.  tā kā ES globālās stratēģijas pamatā jābūt cilvēku drošībai un pilnībā jāņem vērā dzimumu perspektīva drošības jomā un ANO Drošības padomes Rezolūcija Nr. 1325;

L.  tā kā ES, pieņemot 2003. gada Eiropas Drošības stratēģiju, ir izvirzījusi mērķi nodibināt starptautisku kārtību, pamatojoties uz efektīvu daudzpusīgumu un starptautiskajām tiesībām;

M.  tā kā jaunajai stratēģijai jābūt saskaņā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam;

N.  tā kā turpmākās stratēģijas īstenošanā būtu jāsniedz gada īstenošanas ziņojumi un jāiekļauj turpmāk minētie mērķi, kuri jāizstrādā sīkāk apakšstratēģijās, nosakot īpašus noteikumus attiecībā uz dažādām darbības jomām;

Eiropas Savienības aizsardzība

1.  norāda, ka Eiropas Savienības mērķis ir veicināt mieru, tās vērtības un tās iedzīvotāju labklājību, vienlaikus nodrošinot tās iedzīvotāju un teritorijas drošību; uzsver, ka Savienības ārējai darbībai ir jāatbilst LES 21. panta principiem; uzsver, ka tāpēc ES ir jānodrošina sava iekšējā un ārējā noturība, spēja paredzēt, preventīvi koriģēt un novērst paredzamas problēmas un apdraudējumus, gatavība ātri rīkoties neparedzamu krīžu un apdraudējumu gadījumā, spēja atgūties no dažādu veidu uzbrukumiem, kā arī jāgarantē enerģijas un izejvielu piegādes drošība, vienlaikus klimata pārmaiņu seku problēmu, kas ir jārisina steidzami, ES uzņemoties vadošu lomu globālajos pasākumos klimata jomā, veicinot ilgtspējīgu attīstību;

2.  uzskata — lai pielāgotos izmaiņām globālajā vidē, ES stratēģijai jāpievēršas:

   a) apdraudējumu un problēmu apzināšanai un prioritāšu noteikšanai;
   b) iespējamo risinājumu noteikšanai;
   c) nepieciešamo līdzekļu noteikšanai;

3.  uzsver, ka katras dalībvalsts robežas ir arī Savienības robežas, un tās jāaizstāv kā Savienības robežas;

4.  uzskata, ka Eiropas Savienībai kā globāli nozīmīgai dalībniecei ir būtiska loma, lai ievērotu starptautiskajos cilvēktiesību aktos noteiktos principus, jo īpaši cilvēktiesību universāluma un nedalāmības principus; tāpēc ir pārliecināts, ka cilvēktiesībām jābūt jēgpilni integrētām jaunajā globālajā stratēģijā, ES stratēģiskā satvara, ES cilvēktiesību pamatnostādņu un Rīcības plāna cilvēktiesību un demokrātijas jomā pilnīgai īstenošanai; šajā saistībā uzsver vajadzību vienmēr apspriesties ar ES, dalībvalstu un trešo valstu pilsonisko sabiedrību, lai praktiķu un cilvēktiesību aizstāvju pieredze un īpašās zināšanas varētu informēt un uzlabot ES ārpolitiku un drošības politiku; aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt, ka ārpolitikā tiek pieņemta stratēģiska pieeja cilvēktiesībām, uzsverot konkrētas darbības un rezultātus, kā arī apliecinot konsekvenci ES līdzdalībā cilvēktiesību ievērošanai dažādās valstīs un reģionos neatkarīgi no drošības, ārpolitikas, tirdzniecības, enerģētikas, atbalsta vai citiem apsvērumiem;

5.  uzskata, ka ir izšķirīgi svarīgi noteikt visu ES 28 dalībvalstu patiesās kopējās intereses ārpolitiskas jomā katrā pasaules reģionā un katrā attiecīgajā politikas jomā; turklāt uzsver, ka, padarot šādas kopējās intereses redzamas, būtu ievērojami palielināta ES nozīme ārlietu jomā; aicina AP/PV uzdot EĀDD apzināt šīs īpašās intereses un palīdzēt noteikt stratēģiskos un darbības mērķus, kas ļauj nepastarpināti sasniegt konkrētus rezultātus;

6.  uzskata, ka Amerikas Savienotās Valstis ir ES galvenā stratēģiskā partnervalsts; norāda, ka ES un tās dalībvalstīm jābūt vienotākām un gatavākām uzņemties lielāku atbildību par savu kolektīvo drošību un teritorijas aizsardzību, mazāk paļaujoties uz ASV, jo īpaši Eiropas kaimiņreģionos; uzsver, ka transatlantiskajai aliansei arī turpmāk jābūt par būtisku pīlāru vispārējai uz noteikumiem pamatotai sistēmai; tāpēc aicina ES un tās dalībvalstis uzlabot savas aizsardzības spējas, lai tās saskaņotībā ar NATO un būtu gatavas reaģēt uz plašo civilo, militāro un hibrīdo apdraudējumu un risku loku, un pilnībā izmantot Lisabonas līguma noteikumus par kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP);

7.  attiecīgi mudina ES veicināt saskaņotu un strukturētu sadarbību aizsardzības jomas pētniecībā un attiecībā uz tehnoloģisko un rūpniecisko bāzi un kiberaizsardzību, apvienojot un koplietojot resursus un efektīvāk koordinējot valstu aizsardzības budžetu izmantošanu, lai sasniegtu kopējo mērķi, proti, 2 % no aizsardzības izdevumiem atvēlēt pētniecības finansējumam un nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) sākt ES finansētu aizsardzības pētniecības un tehnoloģiju programmu; uzskata, ka ir jānostiprina Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) loma un jāpalielina tai piešķirtie resursi, lai tā varētu rīkoties iedarbīgāk; uzskata arī, ka dalībvalstīm būtu jāuzņemas lielāka atbildība par steidzami nepieciešamo Eiropas spēju veidošanu un ES stratēģiskās autonomijas veicināšanu, jāpalielina savi ar EAA starpniecību īstenotās militārās pētniecības izdevumi un jānostiprina Eiropas aizsardzības tehniskais un rūpnieciskais pamats (Eiropas DTIB) un Eiropas aizsardzības tirgus (EDM); prasa palielināt dalībvalstu drošības un aizsardzības budžeta izmantošanas pārredzamību un pārskatatbildību; aicina arī ES dalībvalstis nodrošināt, ka ir pieejamas atbilstīgas spējas pildīt LES 43. pantā noteiktos uzdevumus, tostarp attiecīgajām ANO miera uzturēšanas misijām; turklāt uzskata, ka būtu jāuzlabo Eiropas izlūkdienestu apmaiņa ar informāciju un jāattīsta patiesas Eiropas līmeņa izlūkošanas un prognozēšanas spējas, ieviešot atbilstīgus pārraudzības mehānismus;

8.  aicina PV/AP novērst pašreizējās neskaidrības par savstarpējās aizsardzības klauzulu, kas paredzēta LES 42. panta 7. punktā, izstrādājot šajā jomā pamatnostādnes, kā arī to īstenošanas kārtību, lai dalībvalstis vajadzības gadījumā varētu efektīvi reaģēt;

9.  nopietni kritizē Komisiju par laikus neizpildītajiem 2013. gada Eiropadomes uzdotajiem uzdevumiem saistībā ar plānotajām pamatnostādnēm visaptverošai ES līmeņa piegāžu drošības sistēmai, plānoto Zaļo grāmatu par aizsardzības un sensitīvu drošības preču rūpniecības spēju kontroli, aizsardzības un drošības jomas iepirkuma uzraudzību, kā arī ar tirdzniecības darījumiem starp valstu valdībām aizsardzības nozarē;

10.  pieņem zināšanai Padomes 2015. gada 12. oktobra Lēmumu (KĀDP) 2015/1835; aicina Eiropas Aizsardzības aģentūras vadītāju un PV/AP informēt Parlamentu par to, kā šajā Padomes lēmumā atspoguļots Parlamenta atkārtoti paustais viedoklis par EAA nostiprināšanu, finansējot personāla un darbības izmaksas no Savienības budžeta;

11.  uzskata, ka galvenajam mērķim vajadzētu būt pārejai uz pastāvīgi apvienotām starptautiskām militārām vienībām, kopējiem aizsardzības spēkiem un kopējas aizsardzības politikas izstrādei, kam galu galā sekos Eiropas aizsardzības savienības izveide; šajā sakarā prasa izveidot pastāvīgu ES militāro štābu, lai uzlabotu militāru krīžu pārvarēšanas spēju, nodrošinātu ārkārtas rīcības plānošanu un spēku un aprīkojuma savietojamību; aicina dalībvalstis kopīgi, divpusēji vai reģionālās kopās pastiprināt sadarbību aizsardzības jomā; atbalsta uz ES globālo stratēģiju balstītas Baltās grāmatas par ES aizsardzību pieņemšanu;

12.  uzskata, ka ES Līguma 42. panta 7. punkta aktivizēšanai pašreiz jābūt kā katalizatoram, kas atbrīvos visu Līguma noteikumu potenciālu attiecībā uz drošību un aizsardzību;

13.  norāda, cik būtiski svarīgi ir stiprināt ES un NATO sadarbību, kam būtu jāgarantē operāciju koordinācija, un atbalsta tādu Eiropas spēju izveidi, kas teritoriālajā aizsardzībā pastiprinātu NATO un spētu autonomi veikt intervences operācijas ārpus ES robežām; uzsver, ka KDĀP būtu jānostiprina NATO Eiropas pīlārs un jānodrošina, ka Eiropas dalībvalstis, kas ir NATO dalībnieces, patiesi pilda savas NATO saistības; iesaka apvienot ES kaujas vienību un NATO reaģēšanas spēku jēdzienus; atgādina, ka militārie ieguldījumi jāpamato ar solidaritātes principa piemērošanu starp ES dalībvalstīm;

14.  uzsver, ka ieroču eksporta kontrole ir neatņemama ES ārpolitikas un drošības politikas sastāvdaļa un ka tai jāatbilst LES 21. panta principiem, proti, demokrātijas un tiesiskuma atbalstam, miera nosargāšanai, konfliktu novēršanai un starptautiskās drošības nostiprināšanai; atgādina, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt, lai ieroču eksports atbilst ES kā starptautiskas cilvēktiesību aizstāves uzticamībai; pauž stingru pārliecību, ka kopējās nostājas astoņu kritēriju efektīvāka īstenošana varētu būt nozīmīgs ieguldījums ES globālās stratēģijas izstrādē;

15.  aicina dalībvalstis ievērot kopējo nostāju par ieroču eksportu un pārtraukt ieroču tirdzniecību ar trešām valstīm, kuras neatbilst minētajiem kritērijiem;

16.  atbalsta tādu vispārēji kopīgu telpu kā jūras, gaisa telpa, kosmoss un kibertelpa efektīvas pārvaldes turpmāku padziļināšanu;

17.  norāda, ka tehnoloģiju nozīme mūsu sabiedrībā kļūst aizvien lielāka un ka ES politikai jāreaģē uz straujajām pārmaiņām tehnoloģiju attīstībā; šajā saistībā uzsver ievērojamās iespējas, ko internets un tehnoloģijas var sniegt attīstībai, demokratizācijai un iedzīvotāju emancipācijai visā pasaulē, un tādēļ uzsver, ka liela nozīme ir ES centieniem veicināt un nodrošināt brīvu un atvērtu internetu un aizsargāt digitālās tiesības;

18.  uzsver, ka tehnoloģiju ietekme būtu jāatspoguļo gan globālajā stratēģijā, gan kiberdrošības iniciatīvās, vienlaikus attiecīgā gadījumā cilvēktiesību uzlabošanas elementu iekļaujot kā neatņemamu daļu visās ES politikas jomās un programmās, lai uzlabotu cilvēktiesību aizsardzību un demokrātiju, tiesiskuma un labas pārvaldības veicināšanu un konfliktu mierīgu risināšanu;

Eiropas plašākā kaimiņreģiona stabilizēšana

19.  uzskata — lai ES būtu efektīvāka un uzticamāka pasaules mēroga dalībniece, tai vajadzētu uzņemties lielāku atbildību par drošības vakuuma aizpildīšanu tās kaimiņvalstīs un plašāk kaimiņreģionā un stabilitāti un labklājību veicinošu apstākļu izveidē, pamatojoties uz tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu, kas nozīmē, ka ir jārisina pašreizējo karu un konfliktu, migrācijas plūsmu un bēgļu krīzes pamatcēloņi;

20.  pauž pārliecību, ka ES būtu vairāk jāiesaistās saspīlējuma mazināšanas diplomātijā, jo īpaši dienvidu kaimiņvalstīs; uzskata, ka jaunā stratēģija jāizstrādā, norādot veidus, kādos ES varētu pamatoties uz neseno vienošanos ar Irānu kodolprogrammas jomā un veicināt turpmāku uzticamības palielināšanu un citus ar drošību saistītus reģionālos mehānismus, kuru pamatā arī varētu būt Eiropas pieredze saistībā ar tādiem reģionāliem drošības mehānismiem kā Eiropas Drošības un sadarbības konference (CSCE) un tādiem nolīgumiem kā Helsinku Nobeiguma akts;

21.  uzskata — lai nostiprinātu stabilitāti un mieru un veicinātu cilvēku drošību, tiesiskumu, cilvēktiesību ievērošanu un demokratizāciju, ES ir jāturpina īstenot sava apņemšanās attiecībā uz paplašināšanos un integrāciju, balstoties uz politiku, kas veicina ekonomikas izaugsmi un iekļaujošu sabiedrību, un jāturpina sadarbība ar ļoti cieši saistītām valstīm nesen pārskatītās Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) kontekstā; atgādina, ka saskaņā ar LES 49. pantu jebkura Eiropas valsts var iesniegt pieteikumu, lai kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti, ja tā izpilda Kopenhāgenas kritērijus, kuri ir noteikti un neapstrīdami, ievēro demokrātijas principus, pamatbrīvības, cilvēktiesības un minoritāšu tiesības un nodrošina tiesiskumu; uzskata, ka ES nepārtraukti jāturpina saskaņota un konsekventa iesaistīšanās gan austrumu, gan dienvidu kaimiņreģionā;

22.  ir pārliecināts, ka pašreizējās bēgļu krīzes risināšanai ir nepieciešama visaptveroša Eiropas līmeņa pieeja un steidzama saskaņota rīcība, izmantojot gan ārējus, gan iekšējus instrumentus; prasa nodrošināt ilgtermiņa stratēģiju un uz kopīgiem principiem un solidaritāti balstītu ilgtspējīgu patvēruma, migrācijas un atpakaļuzņemšanas politikas vadību, pienācīgi ievērojot cilvēktiesības un cilvēku drošību; prasa pastiprināt Šengenas sistēmu, Eiropas robežu un krasta apsardzi un aģentūru FRONTEX; šajā sakarībā lūdz Komisiju piedāvāt iedarbīgus un ilgtspējīgus risinājumus; šajā sakarā uzskata, ka ES vajadzētu veicināt praktiskāku un plašāku pieeju attiecībā uz palīdzību Āfrikai, Tuvajiem Austrumiem un nestabilām un kara apdraudētām valstīm un reģioniem;

23.  ir pārliecināts, ka daudzpusēja diplomātija AP/PV koordinācijā un vadībā ir izšķirīgi svarīga konfliktu risināšanai un krīžu pārvaldībai gan kaimiņvalstīs, gan pasaulē; uzsver, ka ir jāveido vairāk stratēģiskās virzības, konsekvences un pozitīvu sinerģiju starp ārējās darbības politiku un iekšējo politiku ES līmenī, kuras kļūst arvien ciešāk saistītas, kā arī dalībvalstu iekšienē un starp EĀDD un Komisiju;

Daudzpusējas globālās pārvaldības stiprināšana

24.  ir pārliecināts, ka ES vajadzētu būt konstruktīvai un noturīgai pasaules līmeņa dalībniecei ar reģionālu ievirzi, kuras rīcībā ir vajadzīgie civilie un militārie līdzekļi, un jācenšas būt „noteikumu veidotājai”, kura veicina un stiprina efektīvu daudzpusēju globālo pārvaldību nolūkā stiprināt demokrātiju, labu pārvaldību, tiesiskumu un cilvēktiesības; uzsver, ka KDAP ir būtisks instruments krīžu novēršanai un atrisināšanai;

25.  aicina ES iestādes un dalībvalstis savā ārējā darbībā censties ievērot visaptverošu/vienotu/integrētu pieeju un ņemt vērā iekšējās un ārējās drošības nesaraujamo saikni; šajā sakarā aicina ES pilnveidot drošības, attīstības, tirdzniecības, cilvēktiesību, demokrātijas veicināšanas darbību un ES ārējās darbības sinerģiju, kā arī veidot politiku saskaņā ar savu globālo stratēģiju; uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka Eiropas Savienības darbība tirdzniecības jomā palīdz īstenot arī mērķus saistībā ar ieroču neizplatīšanu, miera veicināšanu un cilvēktiesību aizsardzību;

26.  atgādina par energoapgādes drošības būtisko un arvien pieaugošo nozīmi ES turpmākajos iekšējās attīstības procesos un ES attiecībās ar vietējiem, reģionālajiem un starptautiskajiem partneriem; aicina strauji un pilnībā īstenot Enerģētikas savienības piecus pīlārus; uzskata, ka ES stratēģiskajās interesēs ir piešķirt Komisijai izņēmumtiesības piedalīties sarunās par visiem enerģijas piegādes līgumiem no trešām valstīm un to parakstīšanā;

27.  uzsver, ka ir vajadzīga dalībvalstu politiskā griba būt elastīgākām ar KDAP saistītos jautājumos, lai panāktu reālu virzību šajā jomā; atbalsta aizsardzības ministru padomes kā struktūras izveidi, kā arī regulāras Eiropadomes sanāksmes aizsardzības jomā; mudina dalībvalstis, kuras to vēlas, izveidot pastāvīgu strukturētu sadarbību aizsardzības jomā (PESCO); šajā saistībā uzsver vajadzību pārvarēt strukturālos ierobežojumus, kas jo īpaši ir saistīti ar vajadzību novērtējumu, spējām (civilajām un militārajām) un kopējo finansēšanu; uzskata, ka PESCO un LES 44. panta īstenošana ir piemērotākie institucionālie mehānismi reālistiskai šīs kopējās politikas virzīšanai;

28.  atbalsta principu, saskaņā ar ko ES dalībvalstīm līdz 2024. gadam vajadzētu apņemties aizsardzības vajadzībām tērēt vismaz 2 % no sava IKP, lai sasniegtu civilo un militāro spēju līmeni, kas vajadzīgs, lai sasniegtu KĀDP/DKAP mērķus, vienlaikus līdzattīstības un sadarbības ceļā veicinot apjomradītus ietaupījumus un samazinot atšķirības starp dalībvalstīm;

29.  uzsver — lai panāktu uz noteikumiem pamatotu pasaules kārtību, globālu apdraudējumu un problēmu jomā ir jāstiprina sadarbība ar pasaules un reģionāla līmeņa dalībniekiem; ir pārliecināts, ka spēku apvienošana ar ieinteresētiem reģionālajiem dalībniekiem specifisku nozares jautājumu risināšanā ļauj izplatīt Eiropas vērtības un veicina izaugsmi un attīstību; atgādina, ka globālam apdraudējumam bieži ir vietēji cēloņi, tāpēc to risināšanā ir jāiesaista vietējie dalībnieki; norāda, ka ir būtiski svarīgi veidot ciešākas attiecības arī ar nevalstiskajiem dalībniekiem, vietējām un reģionālajām valdībām un pilsonisko sabiedrību, lai nodrošinātu visaptverošu pieeju globālām problēmām, piemēram, klimata pārmaiņām un terorismam, un ir jāpārskata veids, kā Eiropa attīsta un definē partnerattiecības, lai veicinātu partneru atbildības izjūtu un vēl vairāk iekļautu pieeju, kurā tiek iesaistītas daudzas ieinteresētās puses;

30.  ir pārliecināts, ka attiecībām ar svarīgākajiem pasaules un reģionāla līmeņa dalībniekiem — valstīm, organizācijām un iestādēm — ir jābūt pamatotām uz Savienības pamatprincipiem un stratēģiskajām interesēm, starptautisko tiesību ievērošanu un definētiem kopējiem mērķiem un interesēm, ņemot vērā to stratēģisko nozīmīgumu un iespējamo ieguldījumu globālu draudu un problēmu risināšanā; ir pārliecināts, ka stratēģiskiem savienojamības projektiem var būt vitāli svarīga loma ciešu un stabilu attiecību veidošanā ar Eiropas nozīmīgākajiem partneriem;

31.  aicina pastiprināti sadarboties ar reģionālajiem spēkiem un struktūrām, lai censtos nodrošināt ilgtspējīgas sinerģijas attiecībā uz mieru, drošību, konfliktu novēršanu un krīžu pārvaldību, un pastiprināt atbalstu valstīm, uz kurām tiek radīts spēcīgs spiediens reģionālo krīžu dēļ, tostarp iesaistoties noturīgu un stabilu iestāžu un iekļaujošas sabiedrības veidošanā, izmantojot tirdzniecības un nozaru nolīgumus nolūkā veicināt drošību, stabilitāti un labklājību, un īstenojot visaptverošas reģionālās stratēģijas;

32.  pauž nožēlu par to, ka autokrātiski un represīvi režīmi spēj arvien veiksmīgāk vājināt vai ierobežot cilvēktiesības, attīstību, demokrātiju un aktīvas pilsoniskās sabiedrības attīstību; mudina PV/AP risināt šo nelabvēlīgo globālo tendenci globālās stratēģijas kontekstā;

33.  norāda, ka Savienības labklājību nosaka tas, kādā mērā tā var saglabāt novatorismu, konkurētspēju un gūt peļņu dinamiskas globālas ekonomikas apstākļos; uzskata, ka ES rīcībā esošie politikas instrumenti ir jāizmanto saskaņoti, lai radītu labvēlīgus ārējos apstākļus Eiropas ekonomikas ilgtspējīgai izaugsmei; uzskata, ka ES ir jābūt enerģiskai un aktīvai, veicinot brīvu un taisnīgu tirdzniecību un investīcijas, drošus tirdzniecības kanālus un lielāku piekļuvi tirgum visā pasaulē un aizsargājot globālās finanšu sistēmas stabilitāti, sekmējot augstus regulējuma un pārvaldes standartus;

34.  norāda — lai sasniegtu iepriekš minētos mērķus, ES ir jāpastiprina sadarbība ar reformētu ANO un jāiegūst tādas pozīcijas, no kurām tā var ietekmēt un vadīt darbību pasaules līmeņa forumos attiecībā uz to jomu pārvaldību, kuras skar ES stratēģiskās intereses un drošību, un jāpadziļina partnerattiecības ar citiem pasaules un reģionāla līmeņa dalībniekiem, jāatdzīvina savas stratēģiskās partnerattiecības, tostarp ar nevalstiskiem dalībniekiem, un jāpārveido tās par iedarbīgiem politikas instrumentiem; uzskata, ka ES ir jāstiprina arī Eiropas diplomātija, jāpalielina tās operatīvās spējas novērst konfliktus, atbalstīt demokrātiju un mieru, pārvaldīt krīzes un veidot alianses, īstenojot starpniecību un dialogu, un sekmēt un spēcināt pilsonisko sabiedrību; mudina padziļināt ES un ANO un ES un ĀS sadarbību miera atbalsta operācijās; uzsver, ka pieejas konfliktu risināšanai būtu pēc iespējas vairāk jāiekļauj savstarpēji saskaņotajos risinājumos, pienācīgi ņemot vērā daudzās dimensijas, ko šādām intervencēm jāaptver tādās jomās kā miera uzturēšana un miera stiprināšana, ilgtspējīga attīstība, migrācijas pamatcēloņu novēršana un cilvēktiesību ievērošana;

35.  atgādina, ka Savienībai ir nozīmīga loma attīstības palīdzības sniegšanā, prasa dalībvalstīm ievērot to saistības ar mērķi novirzīt 0,7 % IKP publiskajai palīdzībai attīstības jomā; aicina Eiropas Savienību īstenot pragmatisku pieeju palīdzībai — veicināt budžeta atbalsta izmantošanu; mudina dalībvalstis veikt visu nepieciešamo, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus;

36.  uzsver, ka attīstība nav iespējama bez drošības un drošība nav iespējama bez attīstības; norāda, ka tādēļ ES attīstības politikai ir jāieņem būtiska vieta ES globālajā ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā;

37.  atzinīgi vērtē jaunajā ES globālajā ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā iekļauto mērķi veidot visaptverošu pieeju, pastiprināt iekšpolitikas un ārpolitikas saskaņotību un uzlabot koordināciju starp iestādēm un dalībvalstu vidū; atgādina par Līgumā paredzēto pienākumu ņemt vērā principu par politikas saskaņotību attīstībai (PCD) un izvairīties no pretrunām starp attīstības politikas nostādnēm un ar attīstības politiku nesaistītām nostādnēm, kas ietekmē jaunattīstības valstis; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju izveidot un nostiprināt koordinācijas sistēmas starp dalībvalstu attiecīgajām ministrijām un visā Komisijas kolēģijā un vēl vairāk iesaistīt PCD darba kārtības īstenošanā valstu parlamentus un aicina ES pastiprināt koordinācijas mehānismu, lai apzinātu to, kā politikas nostādnes varētu ietekmēt attīstības jomas mērķus, jau politikas iniciatīvu izstrādes posmā iekļautu tajās attīstības jomas aspektus un ieviestu daudz sistemātiskāku ietekmes un progresa mērīšanu PCD jomā; šajā sakarā prasa ieviest efektīvus kompensāciju mehānismus, ko izmantot cietušajiem gadījumos, kad valstu tiesību sistēmas ir bezspēcīgas ārvalstu struktūru īstenotas politikas priekšā;

38.  atzinīgi vērtē to, ka jaunajā Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam ir pienācīgi atspoguļota saikne starp mieru un attīstību un ka tā rezultātā tika ieviests 16. ilgtspējīgas attīstības mērķis (IAM) par mieru un tiesiskumu; prasa ES un dalībvalstīm par prioritāti cita starpā noteikt darbības, kas saistītas ar 16. IAM (cilvēktiesības, laba pārvaldība, miers un demokrātijas veidošana) sasniegšanu, un nodrošināt to, lai šīs jomas, plānojot attīstības sadarbību, tiktu iekļautas nacionālo indikatīvo programmu (NIP) galveno jomu sarakstā;

39.  prasa pārskatīt Eiropas Konsensu attīstības jomā, tādējādi ievērojami palīdzot veidot atjauninātu un saskaņotu ES globālo stratēģiju; uzsver, ka, veicot šādu pārskatīšanu, būtu jāņem vērā jaunie globāli risināmie jautājumi, jāpievēršas tam, kā ES īsteno ilgtspējīgas attīstības mērķus, un atkārtoti jānorāda ne tikai uz tādām pamatvērtībām kā cilvēktiesību ievērošana (īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātām iedzīvotāju grupām, piemēram, meitenēm, sievietēm un cilvēkiem ar invaliditāti), demokrātija un tiesiskums, bet arī tādiem attīstības efektivitātes pamatprincipiem kā partnervalstu atbildības uzņemšanās par attīstības stratēģiju īstenošanu, pastiprināta pārskatatbildība no partnervalstu nacionālo sistēmu puses un diferenciācija, kas balstīta ne tikai uz vajadzībām, bet arī uz izpildes kritērijiem, kuru pamatā ir ilgtspējīgas attīstības mērķi; uzsver, ka Eiropas Savienībai būtu jādara viss, kas tās spēkos, lai stiprinātu visu attīstības jomā iesaistīto dalībnieku papildināmību un tādējādi pilnībā izmantotu Eiropas attīstības politikas potenciālu un paātrinātu Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanu;

40.  ar bažām konstatē to, ka gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs palielinās parāda neatmaksājamība; aicina Komisiju pastiprināt aizdevumu ņēmēju un aizdevēju kopīgas atbildības principa ievērošanu un visās politikas jomās efektīvi ievērot un popularizēt ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) principus par atbildīgu aizņemšanos un aizdošanu; šajā sakarībā prasa ES un tās dalībvalstīm konstruktīvi iesaistīties ANO darbā pie starptautiska mehānisma izstrādes valsts parāda pārvaldībai;

41.  pauž nožēlu par to, ka joprojām nav tiesiskā regulējuma par to, kā uzņēmumiem jāievēro cilvēktiesības un saistības attiecībā uz sociālajiem un vides standartiem, kas ļauj dažām valstīm un uzņēmumiem tos nesodīti apiet; prasa ES un tās dalībvalstīm aktīvi iesaistīties ANO Cilvēktiesību padomes un ANO Vides programmas darbā pie starptautiska līguma, kas nodrošinātu transnacionālo korporāciju saukšanu pie atbildības par cilvēktiesību un vides standartu pārkāpumiem;

42.  atbalsta domu par nepieciešamību pārskatīt ES attiecības ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm, pastiprinot vienlīdzīgu partneru politiku, respektējot suverēnu valstu valdību demokrātisku politiskās rīcības brīvību pieņemt politiskus lēmumus, kas sniedz labumu šo valstu iedzīvotājiem, un lielāku nozīmi piešķirot labas pārvaldības principam un cilvēktiesībām kā būtiskiem elementiem līgumā laikposmam pēc Kotonū nolīguma darbības beigām, kā arī efektīvi pastiprinot saiknes starp ES attīstības mērķiem tirdzniecības, drošības, klimatu pārmaiņas un migrācijas politikā, lai savstarpēji pastiprinātu šīs politikas jomas; prasa piešķirt oficiālas pilnvaras Eiropas Attīstības fonda uzraudzībai, iespējams slēdzot saistošu iestāžu nolīgumu saskaņā ar Lisabonas līguma 295. pantu; prasa veidot līdztiesīgu un vērienīgu ES un ĀKK partnerību laikposmā pēc 2020. gada, pamatojoties uz atbildības un partneru savstarpējas cieņas principiem un paredzot vienādas tiesības un pienākumus tā, lai šajā partnerībā labāk koncentrētos uz kopīgi risināmiem jautājumiem un interesēm un lai šī partnerība būtu labāk pielāgota patiesu izmaiņu panākšanai atbilstīgi abu pušu vēlmēm un problēmām, ar kurām tās saskaras; prasa Eiropas Savienībai popularizēt instrumentus tirdzniecībai ar ĀKK valstīm, jo īpaši ekonomisko partnerattiecību nolīgumus, lai panāktu patiesas izmaiņas attiecībā uz abu pušu drošību un pārticību;

43.  uzsver, ka ES ir jāturpina un jāstiprina centieni veicināt ekonomikas attīstību un noturību tās kaimiņvalstīs un ES interesēm būtiski svarīgos reģionos; atgādina, ka mazie un vidējie uzņēmumi ir galvenie darbvietu nodrošinātāji, tāpēc viņu darba atvieglošana ir būtiski svarīga ekonomikas attīstības veicināšanai;

44.  aicina PV/AP, Komisiju un dalībvalstis izveidot nepārprotamu saikni starp ES globālo stratēģiju un ES budžeta struktūru un prioritātēm, tostarp piešķirot pašai stratēģijai lielākus resursus, piešķirot tās īstenošanai nepieciešamos resursus un pēc iespējas labāk izmantojot esošo budžetu, veicot labāku sadarbību un koordinētu rīcību diplomātijas, attīstības, tirdzniecības, enerģētikas un aizsardzības jomā;

Eiropas Savienības, dalībvalstu parlamentu un Eiropas iedzīvotāju iesaiste

45.  uzsver, ka globālā stratēģija būtu jāpārskata ik pēc pieciem gadiem vienlaikus ar Eiropas Parlamenta pārvēlēšanu un jauna Eiropas Komisijas sastāva izraudzīšanos, kas ļautu pārliecināties, vai stratēģijas mērķi un prioritātes joprojām atbilst pastāvošajiem apdraudējumiem un drošības videi, un sniegtu iespēju jaunajam PV/ AP piedalīties tās pārskatīšanā;

46.  uzsver, ka ES darbības ir pakļautas Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu pārraudzībai un ka Eiropas Parlamentam ir būtiska ietekme regulārā un visaptverošā ES iestāžu ārējās darbības izvērtēšanā; uzskata, ka šajā izvērtēšanā būtu ciešāk jāiesaista valstu parlamentus; atgādina, ka Eiropas Parlaments ir nozīmīgs PV/AP partneris ES ārējo attiecību veidošanā un pašreizējo problēmu risināšanā, tostarp pārraugot ES ārpolitikas darbības; prasa iesniegt Eiropas Parlamentam ikgadējos ziņojumus par stratēģijas īstenošanu;

47.  uzskata, ka Eiropas Parlamentam būtu pilnībā jāpiedalās ES centienos novērst konfliktus;

48.  uzsver, cik svarīgi ir procesā aktīvi iesaistīt valstu parlamentus, ko paveiktu, tiem kopā ar Eiropas Parlamentu īstenojot rūpīgāku kopīgu pārbaudi starpparlamentārās konferences par KĀDP/KDAP sesiju laikā;

49.  stingri mudina Eiropas politikas veidotājus uzrunāt un uzklausīt iedzīvotājus, pilsonisko sabiedrību, nozari, kā arī vietējās un reģionālās iestādes par vajadzību nodrošināt stingrāku Eiropas drošības satvaru;

o
o   o

50.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0213.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0019.
(3) OV L 266, 13.10.2015., 55. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0470.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0472.


ES un Vidusāzijas stratēģijas īstenošana un pārskatīšana
PDF 603kWORD 229k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. aprīļa rezolūcija par ES un Vidusāzijas stratēģijas īstenošanu un pārskatīšanu (2015/2220(INI))
P8_TA(2016)0121A8-0051/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2015. gada 13. janvāra ceturto progresa ziņojumu par to, kā tiek īstenota 2007. gadā pieņemtā ES stratēģija Vidusāzijai,

–   ņemot vērā Ārlietu padomes 2015. gada 22. jūnijā pieņemtos Padomes secinājumus par ES stratēģiju Vidusāzijai,

–  ņemot vērā 2013. gada 20. novembrī Briselē notikušajā ES un Vidusāzijas valdību ministru sanāksmē paustās apņemšanās,

–  ņemot vērā kopīgo paziņojumu, kas tika pieņemts piektajā ES un Vidusāzijas augsta līmeņa konferencē par sadarbību enerģētikas un ūdens jomā, kura notika Milānā 2015. gada 12. un 13. oktobrī,

–  ņemot vērā no 2015. gada 21. septembrim līdz 2. oktobrim Varšavā notikušās EDSO Cilvēciskās dimensijas īstenošanas sanāksmes rezultātus,

–  ņemot vērā 2011. gadā Turcijā uzsākto Stambulas reģionālās drošības un sadarbības procesu drošākai un stabilākai Afganistānai un 2012. gada 14. jūnijā Kabulā notikušo ministru konferenci „Āzijas sirds”, kuras mērķis bija šā procesa īstenošana,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas atbalstu un pozitīvo vērtējumu par jauniecelto ES īpašo pārstāvi Vidusāzijā Peter Burian, ko tā pauda viņa uzklausīšanā 2015. gada 1. jūnijā,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par šo reģionu, jo īpaši 2008. gada 20. februāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Vidusāziju(1) un 2011. gada 15. decembra rezolūciju par ES panākto progresu Vidusāzijas stratēģijas īstenošanā(2),

–  ņemot vērā 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par Revīzijas palātas īpašajiem ziņojumiem saistībā ar apstiprinājuma sniegšanu Komisijai par 2013. finanšu gada budžeta izpildi(3), jo īpaši Revīzijas palātas īpašā ziņojuma Nr. 13/2014 „ES attīstības palīdzība Vidusāzijai” II daļu,

–  ņemot vērā 2015. gada 29. aprīļa konstatējumus rezolūcijā, kas ir neatņemama daļa no lēmumiem par Eiropas Savienības 2013. gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, III iedaļu – Komisija un izpildaģentūras(4), un jo īpaši tā 240. punktu,

–  ņemot vērā 2012. gada 12. jūnija rezolūciju par sadarbības veidošanu enerģētikas politikā ar partneriem ārpus ES robežām — stratēģiskā pieeja drošas, ilgtspējīgas un konkurētspējīgas energoapgādes nodrošināšanai(5),

–  ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas lomu saistībā ar klimata krīzēm un dabas katastrofām(6),

–  ņemot vērā 2014. gada 13. marta rezolūciju par ES prioritātēm saistībā ar ANO Cilvēktiesību padomes 25. sesiju(7),

–  ņemot vērā 2012. gada 13. decembra rezolūciju par ES cilvēktiesību stratēģijas pārskatīšanu(8),

–  ņemot vērā 2012. gada 13. decembra rezolūciju par 2011. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(9),

–  ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ES politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam(10),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. septembra rezolūciju par cilvēktiesībām un tehnoloģijām — izsekošanas un uzraudzības sistēmu ietekme uz cilvēktiesībām trešās valstīs(11),

–  ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā(12),

–  ņemot vērā 2010. gada 11. novembra rezolūciju par EDSO pilnveidošanu — ES loma(13),

–  ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam attiecībā uz sarunām par ES un Kazahstānas ciešākas partnerības un sadarbības nolīgumu(14),

–  ņemot vērā 2012. gada 15. marta rezolūciju par Kazahstānu(15),

–  ņemot vērā 2013. gada 18. aprīļa rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Kazahstānā(16),

–  ņemot vērā tā 2015. gada 15. janvāra rezolūciju par Kirgizstānu – homoseksuālisma propagandas likumprojektu(17),

–  ņemot vērā 2013. gada 22. oktobra nostāju par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumu par makroekonomiskās finansiālās palīdzības piešķiršanu Kirgizstānas Republikai(18),

–  ņemot vērā 2010. gada 8. jūlija rezolūciju par stāvokli Kirgizstānā(19),

–  ņemot vērā 2010. gada 6. maija rezolūciju par stāvokli Kirgizstānā(20),

–  ņemot vērā 2009. gada 17. septembra rezolūciju par Partnerattiecību un sadarbības nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Tadžikistānas Republiku, no otras puses(21),

–  ņemot vērā 2014. gada 23. oktobra rezolūciju par cilvēktiesībām Uzbekistānā(22),

–  ņemot vērā 2011. gada 15. decembra rezolūciju par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu protokolu Partnerības un sadarbības nolīgumam, ar ko izveido partnerību starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Uzbekistānas Republiku, no otras puses, ar kuru groza nolīgumu, lai paplašinātu nolīguma noteikumus, attiecinot tos uz tekstilizstrādājumu divpusēju tirdzniecību, ņemot vērā to, ka beidzas termiņš divpusējam nolīgumam par tekstilizstrādājumiem(23),

–  ņemot vērā 2013. gada 14. marta rezolūciju par ES un Ķīnas attiecībām(24),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 20. jūlijā pieņemto Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019),

–  ņemot vērā ES cilvēktiesību pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē, ko Padome (Ārlietu padome) pieņēma 2014. gada 12. maijā,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju A/RES/53/144 „Deklarāciju par personu, grupu un sabiedrisko iestāžu tiesībām un pienākumu veicināt un aizsargāt vispārēji atzītas cilvēktiesības un pamatbrīvības”, kas labāk pazīstama kā „Deklarācija par cilvēktiesību aizstāvjiem”,

–  ņemot vērā ES globālās stratēģijas par ārpolitiku un drošības politiku un Eiropas kaimiņattiecību politikas pašreizējo pārskatīšanu,

–  ņemot vērā LES 21. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0051/2016),

A.  tā kā ES un Vidusāzijas stratēģija tika pieņemta saistībā ar reģiona pieaugošo nozīmi un lielāku ES iesaistīšanos darbībās tā kaimiņvalstī Afganistānā, Eiropas kaimiņattiecību politikas paplašināšanu attiecībā uz Kaspijas jūras reģionu, pastāvīgo ES atbalstu postpadomju sabiedrību reformai un modernizācijai un ES energoapgādes drošības interesēm; tā kā tajā tika atzīti arī draudi un problēmuzdevumi drošības jomā, kuru risināšanai nepieciešama Vidusāzijas valstu un ES, kā arī dalībvalstu sadarbība; tā kā šī stratēģija ir tikusi īstenota jau gandrīz 8 gadus;

B.  tā kā, neraugoties uz tās kopīgo pagātni, Vidusāzija ir daudzveidīgs reģions, kuru apdzīvo dažādas etniskās izcelsmes un reliģiskās piederības iedzīvotāju grupas; tā kā līdz šim patiesu reģionālo sadarbību nav bijis iespējams panākt savstarpējās uzticēšanās trūkuma un ilgstoša saspīlējuma dēļ, ko rada cīņa par dabas resursu izmantošanu un sadali;

C.  tā kā demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošana ir galvenais priekšnoteikums tam, lai kopēju interešu jomās veidotu dziļāku sadarbību starp ES un piecām Vidusāzijas valstīm, vienojoties par tādu jēdziena „partnerība” izpratni, kas iekļauta partnerības un sadarbības nolīgumos; tā kā vispārējā situācija demokrātijas un cilvēktiesību jomā šajā reģionā joprojām ir daudzējādā ziņā slikta un satraucoša;

D.  tā kā nopietni trūkumi tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas jomā kavē ilgtspējīgas attīstības un labas pārvaldības attīstību Vidusāzijā, tādējādi kaitējot šo valstu sabiedrībām;

E.  tā kā sadarbība tirdzniecības un enerģētikas jomā paplašina ES un Vidusāzijas attiecības un veicina tādu kopīgu vērtību ievērošanu kā tiesiskums, laba pārvaldība un cilvēktiesību ievērošana; tā kā VPS mērķis ir panākt Vidusāzijas valstu ekonomikas dažādošanu;

F.  tā kā dažas dalībvalstis ir izveidojušas un padziļinājušas divpusējās attiecības ar atsevišķām Vidusāzijas valstīm; tā kā ES ir jāievēro saskaņota pieeja šajā reģionā, lai izvairītos no pārklāšanās vai pretrunīgu un mulsinošu signālu došanas;

G.  tā kā ES sniegtā attīstības palīdzība Vidusāzijai, galvenokārt izmantojot Attīstības sadarbības instrumentu (ASI), tika palielināta līdz EUR 1 miljardam 2014.–2020. gadā, proti, par 56 % salīdzinājumā ar 2007.–2013. gada laikposmu,

H.  tā kā Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instruments (EIDHR) ir nozīmīgs finansēšanas rīks, kura mērķis ir atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas un demokratizāciju;

I.  tā kā reģionā pieaug reliģiskais fanātisms, kas izpaužas kā atbalsts organizācijai IS/Da’esh, Al-Qaeda tīklam Afganistānā un Hizb-ut-Tahrir, un daudzi iedzīvotāji ir aizbraukuši, lai pievienotos IS/Da’esh Sīrijā un Irākā;

J.  tā kā šis reģions veido būtisku narkotiku tranzīta ceļu no Afganistānas uz Krieviju un tā kā daži vietējie klani ir iesaistīti šajos ienesīgajos tirdzniecības darījumos, kas tiem ar korupcijas un interešu konfliktu palīdzību paver spēcīgas politiskās ietekmes iespējas;

K.  tā kā izglītībai ir kritiska nozīme stabilas, drošas un ilgtspējīgas reģiona attīstības veicināšanā;

L.  tā kā 2015. gada jūnijā Ārlietu padome atkārtoti pauda apņemšanos veicināt sieviešu tiesības un secināja, ka sieviešu lomas stiprināšana šajā reģionā ir būtisks ilgtermiņa stabilitātes un labas pārvaldības elements;

M.  tā kā Vidusāzijas valstīm nepieciešams uzlabot savas patvēruma politikas tiesiskos un administratīvos noteikumus un tā kā to varētu veicināt reģionālie konsultāciju procesi, piemēram, Almati process, ko koordinē ANO Augstais komisariāts bēgļu jautājumos (UNCHR) un Starptautiskā Migrācijas organizācija (IOM);

N.  tā kā globālās sasilšanas ietekme Vidusāzijā lielā mērā vēl nav zināma, taču jau tagad ir skaidrs, ka valstīs, kuras atrodas zemienēs, ūdensapgādes grūtības kļūs vēl smagākas;

O.  tā kā Krievijai un Ķīnai ir ciešas savstarpējās attiecības un ievērojama ietekme šajā reģionā, bet Eiropas Savienībai vēl ir lielas neizmantotas iespējas izvērst savu darbību un sadarbību ar Vidusāzijas valstīm;

P.  norādot uz dažādiem reģionālās sadarbības procesiem, piemēram, Kolektīvās drošības līguma organizāciju (CSTO), Šanhajas Sadarbības organizāciju (SCO) un Eirāzijas Ekonomisko savienību (EEU), kuru locekļi ir dažas Vidusāzijas valstis un kuros dominē Krievija un/vai Ķīna;

Q.  tā kā šis reģions ir iekļauts iniciatīvā „Viena josla, viens ceļš” un jo īpaši jaunā Zīda ceļa ekonomiskajā joslā, palielinot tā stratēģisko nozīmi;

R.  tā kā Vidusāzijas reģionu veido iepriekšminētās Vidusāzijas bijušās Padomju republikas un to spēcīgi ietekmē arī Krievija, Ķīna, Mongolija, Irāna un Afganistāna,

ES saistību vispārīgie noteikumi

1.  uzsver ES spēcīgo stratēģisko, politisko un ekonomisko interesi stiprināt divpusējās un daudzpusējās attiecības ar visām Vidusāzijas valstīm, pamatojoties uz kopīgām vērtībām, kas noteiktas spēkā esošajos partnerības un sadarbības nolīgumos starp ES un Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Uzbekistānu, kā arī nolīgumā ar Turkmenistānu, kas vēl nav stājies spēkā;

2.  atkārtoti pauž ES lielo interesi par Vidusāziju kā plaukstošu, miermīlīgu, demokrātisku, stabilu, iekļaujošu un ekonomiski un ekoloģiski ilgtspējīgu reģionu, kā norādīts attiecīgajā 2007. gada stratēģijā;

3.  norāda, ka līdzšinējā stratēģiskā pieeja, pārkārtojot attiecības ar Vidusāzijas valstīm, tikai daļēji ir bijusi ilgtspējīga un sekmīga; norāda, ka ES un Vidusāzijas stratēģijas mērķvalstu ekonomiskās attiecības nav būtiski paplašinātas, Vidusāzijas valstu reģionālās sadarbības un integrācijas mērķtiecīga veicināšana no ES puses stagnē ar pieredzes apmaiņu un standartu pārnesi;

4.  uzskata, ka ievērojams progress šajā rezolūcijā minētajās jomās līdz šim nav panākts, tomēr pauž cerību, ka iesaistītajām personām, proti, gan ES un tās dalībvalstīm, gan arī piecām Vidusāzijas valstīm, patiešām ir aktīvi jācenšas īstenot pasākumus to uzdevumu un mērķu izpildei, kas noteikti oficiālajos dokumentos un līgumos, kuri attiecīgi ir juridiskais pamats Savienības divpusējām un daudzpusējām attiecībām ar Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu, Turkmenistānu un Uzbekistānu;

5.  atzinīgi vērtē ES un Vidusāzijas stratēģijas pārskatīšanu, ko 2015. gadā veica EĀDD, Komisija un Padome; tomēr uzskata, ka prioritātes, mērķi un uzdevumi būtu precīzāk jāsaskaņo ar interesēm, prasībām un pamatnosacījumiem attiecībā uz Vidusāzijas partnervalstīm, ņemot vērā atšķirības starp reģiona valstīm un katras valsts īpatnības, un tāpēc tie būtu jādefinē precīzāk, izmantojot individuāli izstrādātus un pielāgotus valstu rīcības plānus un pievienojot kritērijus un rādītājus ar saprātīgu termiņu to izpildei, lai cik ātri vien iespējams elastīgāk pielāgotu šos rīcības plānus pamatnosacījumiem reģionā;

6.  piekrīt tam, ka 2007. gadā pieņemtā stratēģija un tajā noteiktās ilgtermiņa prioritāšu jomas (cilvēktiesību ievērošana un tiesiskums, laba pārvaldība un demokratizācija; jaunatne un izglītība; ekonomikas attīstība, tirdzniecība un ieguldījumi; enerģētika un transports; vides ilgtspēja un ūdens; draudi kopējai drošībai un problēmuzdevumi; starpkultūru dialogs) joprojām ir aktuālas un nepieciešamas konkrētām Eiropas darbībām reģionā saskaņā ar ES stratēģijas mērķiem; tomēr atzinīgi vērtē to, ka stratēģijas pārskatīšanā izmantota mērķtiecīgāka pieeja;

7.  pozitīvi vērtē samērā vērienīgo stratēģijas pārskatīšanu; piekrīt Padomes viedoklim, ka šis reģions ir stratēģiski svarīgs, un attiecīgi piekrīt tam, ka nepieciešams pastiprināt politiskās, diplomātiskās un tirdzniecības attiecības un atbalstīt patiesu pāreju uz demokrātiju; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES attīstības palīdzības pieaugumu par 56 % un precīzāku tās piešķiršanu reģionam 2014.–2020. gada periodā, salīdzinot ar iepriekšējo periodu;

8.   atzinīgi vērtē to, ka pārskats tika apspriests ES un Vidusāzijas ministru sanāksmē, kas notika 2015. gada 21. decembrī Astanā; atbalsta ES un Vidusāzijas augstākā līmeņa valstu vadītāju sanāksmes organizēšanu, lai veicinātu Eiropas Savienības mērķu sasniegšanu šajā reģionā un apspriestu problemātiskos un sadarbības jautājumus;

9.  piekrīt viedoklim, ka būtu jāpiemēro diferencēta, uz nosacījumiem un stimuliem balstīta pieeja, lai sasniegtu labākus divpusējos un reģionālos rezultātus; uzskata, ka reģionālās programmas, piemēram, robežu pārvaldības, narkotiku un cilvēku tirdzniecības apkarošanas, transporta un enerģijas jomās, būtu jāpielāgo ieinteresēto pušu, tostarp plašākā reģionā ietilpstošo valstu, piemēram, Afganistānas, Irānas, Mongolijas un Azerbaidžānas, vajadzībām;

10.  aicina ES uz ad hoc pamata intensīvāk sadarboties ar tām Vidusāzijas valstīm, kuras vēlas sadarboties plašāk nekā tikai ES Vidusāzijas stratēģijas ietvaros;

11.   uzsver, ka labāka reģionālā sadarbība uzlabotu ekonomisko un drošības situāciju reģionā; ņemot vērā to, ka Vidusāzijā ir vāji attīstītas starpreģionālās attiecības, aicina EĀDD un Komisiju izstrādāt projektus sadarbības veicināšanai valstīs, kuras ir ieinteresētas stiprināt minētās attiecības;

12.  uzsver, ka ES līdzekļu izmaksai vajadzētu būt balstītai uz skaidriem stimuliem un sniegumu, ņemot vērā sasniegumus katrai valstij noteikto kritēriju ievērošanā un atkarībā no mērāmā progresa īpaši tādās jomās kā demokratizācija, korupcijas novēršana un apkarošana, brīvas un godīgas vēlēšanas, cilvēktiesības, narkotiku kontrabandas pārtraukšana, darba noteikumu ievērošana, laba pārvaldība, tiesiskums, attīstība, cilvēku drošība un labas kaimiņattiecības;

13.  piekrīt tam, ka konkrētu un konstruktīvu iesaistīšanos demokrātisko reformu un valsts pārvaldes programmu procesā un to ieviešanu var uzskatīt par vairākās jomās gūto sasniegumu rādītājiem; tomēr mudina Komisiju un EĀDD balstīt savus novērtējumus uz faktiem, kas konstatēti uz vietas;

14.  atkārtoti uzsver vajadzību ES nodrošināt lielāku Vidusāzijas reģiona politisko pārredzamību; mudina ES un tās dalībvalstis paust vienotu viedokli bez divpusējām sarunām, kuras bieži vājina prasības cilvēktiesību jomā, un veicināt ārpolitikas saskaņotību un koordināciju šajā reģionā, kā arī sākt ar visām dalībvalstīm kopīgu palīdzības plānošanu un projektus, lai panāktu pilnīgu iedarbību un sinerģiju; mudina Padomi, EĀDD un Komisiju pieņemt konkrētu rīcībās plānu, paredzot tajā mērāmus kritērijus, lai turpmāk pienācīgi novērtētu sasniegto progresu; atzinīgi vērtē ciešāku dalībvalstu iesaistīšanos un līdzatbildību stratēģijas īstenošanā;

15.  atzinīgi vērtē ES īpašā pārstāvja (ESĪP) Vidusāzijā amata atjaunošanu pēc daudziem gadiem un cer, ka nesen ieceltais ESĪP sniegs nozīmīgu ieguldījumu, īstenojot ES stratēģiju Vidusāzijai un veidojot attiecības ar Vidusāzijas valstīm, tādējādi nodrošinot Savienības ārējo darbību konsekvenci reģionā un darot zināmu Eiropas Savienības nostāju Vidusāzijas politiskajiem līderiem un sabiedrībai;

16.  prasa ESĪP vērst savu darbību uz demokrātijas stiprināšanu, tiesiskumu, labu pārvaldību un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, reģionālās sadarbības veicināšanu un dialoga un neatrisināto strīdīgo jautājumu miermīlīgas atrisināšanas veicināšanu, kontaktu veidošanu ne tikai ar valstu valdībām un parlamentiem, bet arī ar pilsonisko sabiedrību un plašsaziņas līdzekļiem, tādējādi atbalstot konfliktu novēršanu un drošību visā reģionā, kā arī veicinot tīru vidi un klimata pārmaiņu pārvaldību, jo īpaši attiecībā uz ūdens un ogļūdeņražu resursiem; prasa ESĪP sniegt mutiskus un rakstiskus ziņojumus Parlamentam par lielākajām problēmām saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 36. pantu un pārstāvja pilnvarām;

17.  prasa EĀDD, Komisijai un ESĪP panākt ievērojami lielāku Savienības atpazīstamību Vidusāzijā, nodrošinot, lai ES darbība būtu labāk pamanāma iedzīvotājiem, pilsoniskajai sabiedrībai, vietējiem plašsaziņas līdzekļiem, uzņēmējdarbības pārstāvjiem un universitāšu aprindām; mudina EĀDD līdzsvarot tās kluso diplomātiju ar plašāku publisko diplomātiju;

18.   prasa EĀDD sniegt regulāru analīzi par stāvokli Vidusāzijā, ņemot vērā šā reģiona atšķirīgās kaimiņvalstis, tostarp jautājumus, kas skar Afganistānas un Irānas integrāciju, un nodrošinot visaptverošu pieeju Kaspijas jūras reģionam;

19.  aicina Komisiju nodrošināt starptautisko organizāciju, piemēram, EDSO, ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja (UNODC), UNHCR un Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM), veikto darbību un tādu dažādu reģionā izmantoto ES ārējās finansēšanas instrumentu kā ASI, Stabilitātes un miera veicināšanas instruments (ISP), EIDHR un partnerības instruments (PI), sinerģiju, saskaņotību un konsekvenci, kā arī pastiprināt koordināciju ar ERAB un EIB;

20.  aicina ES sadarboties vides aizsardzības, izglītības un klimata jomā ar ASV atbalsta un sadarbības projektiem, lai paaugstinātu efektivitāti un kopīgi uzrunātu plašāku auditoriju;

21.  aicina veidot ciešāku sadarbību starp ES un EDSO Vidusāzijas jautājumos, jo īpaši cilvēktiesību, demokratizācijas un drošības jomās, lai apvienotu un attiecīgā gadījumā savstarpēji papildinātu šajā reģionā īstenotos centienus;

22.  mudina Savienības delegācijas Vidusāzijā maksimāli lietderīgi izmantot savu potenciālu, veicinot Eiropas Savienības stratēģijas īstenošanu attiecībā uz atbalsta sniegšanu un sadarbību ar pilsonisko sabiedrību;

23.  atbalsta parlamentārās sadarbības turpināšanu un uzsver Parlamenta pastāvīgās delegācijas Vidusāzijas reģionā lomu to PSN īstenošanas uzraudzībā, kuri ir noslēgti ar šā reģiona valstīm;

Demokratizācija, cilvēktiesības un tiesiskums

24.  mudina Padomi, EĀDD un Komisiju piešķirt lielu nozīmi demokrātijas stiprināšanai, pilsonisko un politisko tiesību un ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām kodificēto sociālo cilvēktiesību īstenošanai un tiesiskuma iedibināšanai, Vidusāzijas valstīs īstenotai labai pārvaldībai un administratīvai darbībai, proaktīvi iesaistoties šajā procesā, un tādējādi radīt drošībai un stabilitātei nepieciešamos apstākļus, lai attiecīgajās valstīs veidotu atvērtu sabiedrību un līdz ar to nodrošinātu labāko praksi, lai risinātu saistītos ārējos un iekšējos problēmuzdevumus, kas attiecas uz politiku, drošības politiku un ekonomiku;

25.  uzsver, ka cilvēktiesību un demokrātijas ievērošanai ir jābūt pamatā ES stratēģijai attiecībā uz sadarbības jomu, kas paredzēta PSN, ietverot cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas piemērošanu; pauž nožēlu, ka PSN paredzētās juridiskās saistības demokrātijas un tiesiskuma atbalstam nav pienācīgi izpildītas, izņemot atsevišķus panākumus Kirgizstānā;

26.  pauž nožēlu par to, ka demokrātijas standartu, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana kopumā vēl nav pietiekama; pauž nožēlu par to, ka cilvēktiesību situācija kopumā joprojām ir satraucoša, tomēr uzsver nelielo pozitīvo attīstību dažās reģiona valstīs, tostarp attiecībā uz likumdošanas reformām, pastiprinātajiem centieniem spīdzināšanas novēršanas jomā un pasākumiem bērnu darba un piespiedu darba novēršanai;

27.  uzsver pievienoto vērtību un turpmāku potenciālu, kas piemīt Tiesiskuma platformai, kuru koordinē Vācija un Francija ar aktīvu Somijas un Latvijas atbalstu, organizējot vairākus pasākumus, kas ir saistīti ar konstitucionālo un administratīvo tiesību aktu jomu un tiesnešu apmācību; mudina arī pārējās dalībvalstis aktīvāk iesaistīties šajā darbā; tomēr prasa šo platformu paplašināt, iekļaujot tajā arī aktuālos demokratizācijas un cilvēktiesību jautājumus; aicina saistībā ar šo platformu pilnībā iesaistīt pilsonisko sabiedrību un ciešāk sadarboties ar to; aicina ES un dalībvalstu vēstniecības atbalstīt patiesi neatkarīgus pilsoniskās sabiedrības partnerus;

28.  vērš uzmanību uz pastāvošajām pretrunām starp tiesību aktu pieņemšanu un to īstenošanu praksē, kā dēļ tiek nepareizi novērtēts sasniegtais progress; mudina EĀDD un Komisiju novērtēt progresu, pamatojoties uz reāliem praktiskiem rezultātiem, nevis izdarot secinājumus no tiesību aktos vai paziņojumos balstītiem vērtējumiem;

29.  iesaka Savienībai labāk pielāgot tās cilvēktiesību politiku un ārējās darbības finansēšanas instrumentus, par vadošo principu izvēloties konsekventu ilgtermiņa demokrātisko reformu īstenošanu;

30.  stingri nosoda cilvēktiesību aizstāvju, opozīcijas politiķu un žurnālistu nepārtraukto vajāšanu Turkmenistānā, Uzbekistānā, Tadžikistānā, Kazahstānā un Kirgizstānā un aicina EĀDD iejaukties ar visiem tās rīcībā esošajiem līdzekļiem, lai nekavējoties viņus aizstāvētu;

31.  nosoda dažu Āzijas valstu valdošo režīmu uzbrukumus trimdā esošajiem opozīcijas pārstāvjiem, tostarp viņu noslepkavošanu un izraidīšanas procedūru ļaunprātīgu izmantošanu, iesaistot Interpolu; mudina dalībvalstis nodrošināt labāku aizsardzību un nepieļaut viņu deportāciju saskaņā ar tiesībām uz nerepatriēšanu, kas aizliedz patiesi cietušo personu nodošanu vajāšanai tās vajātājam;

32.  šajā sakarībā mudina EĀDD sniegt tiešus paziņojumus, kuros tas nosoda dažu Vidusāzijas režīmu veiktos represīvos pasākumus sabiedrības drošības uzturēšanas vārdā, tomēr vienlaikus atzīstot to likumīgās bažas par drošību;

33.  aicina Padomi, EĀDD un Komisiju, veidojot turpmākās attiecības, prasīt Vidusāzijas partnervalstīm pēc iespējas drīzāk ratificēt Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtus un apstiprināt un īstenot SDO svarīgākos pamata un citus standartus;

34.  izprot draudus drošībai, ko rada ārvalstu kaujinieki, kas atgriežas pēc karošanas Da’esh pusē, taču pauž dziļas bažas par pieaugošo tendenci īstenot represijas pret pilsoniskās sabiedrības un opozīcijas partijām, aizbildinoties ar drošību un stabilitāti, kas nekādā gadījumā nav uzskatāma par piemērotu reakciju uz šiem draudiem, tostarp izmantojot apšaubāmas apsūdzības teroristiskās darbībās vai neskaidras apsūdzības par kūdīšanu uz sociālu naidu, pieņemot tā dēvēto “ārvalstu aģentu likumu”, kas stigmatizē un ierobežo tādu likumīgu NVO darbību, kuras saņem ārvalstu finansējumu, un plašāku uzraudzības, novērošanas, cenzēšanas un filtrēšanas tehnoloģiju izmantošanu; atgādina partnervalstīm, ka pilnībā funkcionējošā demokrātijā ir jāievēro vārda brīvība un plašsaziņas līdzekļu plurālisms; šajā sakarībā uzsver, ka vārda brīvības apspiešana nekādi neveicina ilgtspējīgu iekšējo stabilitāti; uzsver, ka attiecīgajiem ES instrumentiem, piemēram, regulāru semināru rīkošanai ar pilsonisko sabiedrību un pastiprinātai informācijas apmaiņai, vajadzētu veicināt sabiedrības ietekmes nostiprināšanu, un ka daudzas attiecīgās kopienas šobrīd vairāk paļaujas uz attiecībām starp grupām un klaniem vai tīkliem, kurus kontrolē valdošā elite;

35.  aicina reģiona valstis uztvert starptautisko NVO klātbūtni nevis kā draudu, bet gan kā sabiedrības ieguvumu un ļaut tām brīvu pieeju cietumiem, lai uzlabotu sodu izpildes pārredzamību, sevišķi attiecībā uz sadarbību ar visām ANO aģentūrām un Starptautisko Sarkano Krustu;

36.  pauž bažas par pieaugošo tādu tiesību aktu skaitu reģionā, ar kuriem ierobežo plašsaziņas līdzekļu, vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību un kuri vērsti pret pilsoniskās sabiedrības finansēšanu („ārvalstu aģentu likumi”) un LGBTI kopienu („LGBTI propagandas likumi”); šajā sakarībā uzskata, ka ES par prioritāti ir jāizvirza minēto brīvību, kā arī reliģijas un ticības brīvības un sieviešu, bērnu un minoritāšu tiesību veicināšana;

37.  aicina iestādes veikt turpmākus pasākumus, lai Vidusāzijas sabiedrībā aizsargātu etniskās un reliģiskās minoritātes un LGBTI, pārtrauktu viņu diskrimināciju un īstenotu neaizsargāto iedzīvotāju, jo īpaši invalīdu, tiesības;

38.  atgādina, ka bērnu tiesību aizsardzība un veicināšana ir viens no galvenajiem Eiropas Savienības mērķiem, un aicina atbildīgās iestādes atbalstīt tā īstenošanu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un standartiem, jo īpaši ANO Konvenciju par bērna tiesībām;

39.  atzinīgi vērtē cilvēktiesību dialoga veidošanu ar visām piecām Vidusāzijas valstīm; tomēr norāda uz procesa pārredzamības trūkumu un aicina Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos pārskatīt cilvēktiesību dialoga ar reģiona valstīm uzdevumu, pilnvaras, mērķus un uzraudzību un jo īpaši iesaistīt visas ieinteresētās personas, tostarp islāma reformisma politiskos spēkus, kuri neatbalsta ekstrēmismu, un ieviest sistemātiskas cilvēktiesību uzraudzības mehānismus un ārkārtas situāciju plānus, lai uzlabotu minēto mehānismu efektivitāti, ja ar tiem tiek atklāti būtiski trūkumi; norāda, ka cilvēktiesību dialogs ir svarīgs ES līdzdalības instruments sadarbībai ar Vidusāzijas valstīm, kas ļauj īstenot viedas stratēģijas, un tādēļ ir pienācīgi jāizmanto; prasa, lai šie dialogi tiktu iekļauti vispusīgas sadarbības veidošanā ar reģiona valstīm; šajā sakarībā prasa, lai cilvēktiesību jautājumi tiktu aktualizēti un skatīti visos līmeņos, tostarp valstu un valdību vadītāju līmenī; mudina ES saskaņoti un publiski apspriest atsevišķus konkrētos gadījumus;

40.  uzsver ANO Cilvēktiesību padomes vispārējās periodiskās pārskatīšanas mehānisma lielo nozīmi, lai efektīvi īstenotu cilvēktiesību aizsardzību, demokratizācijas procesu un tiesiskumu Turkmenistānā, Uzbekistānā, Tadžikistānā, Kazahstānā un Kirgizstānā;

41.  atgādina Vidusāzijas valstu valdībām par saistībām, ko tās uzņēmušās EDSO cilvēktiesību dimensijas ietvaros;

42.  atzinīgi vērtē ANO Ģenerālsekretāra Ban Ki-moon paziņojumus, kuros viņš reģiona apmeklējuma laikā 2015. gada jūnijā brīdināja par sarūkošu demokrātisko telpu;

43.  norāda, ka Eiropas Savienības un ASV darbība Vidusāzijā gandrīz nemaz netiek saskaņota; mudina izveidot praktiskākas sadarbības attiecības; uzskata, ka kopīgas darbības īstenošana var būt izdevīga, jo īpaši cilvēku drošības un cilvēktiesību veicināšanas jomā;

Sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesība

44.  atzīst –– lai gan Uzbekistāna, Kazahstāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna un Turkmenistāna saskaras ar atšķirīgām problēmām cilvēktiesību ievērošanā, reģionā tomēr pastāv kopīgas problēmas sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības ievērošanas un veicināšanas jomā;

45.  norāda –– neskatoties uz to, ka visas piecas Vidusāzijas valstis ir ratificējušas ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), tradicionālā kultūra tajās joprojām ir patriarhāla un tajā dominē vīrieši, daudzās jomās joprojām pastāv ievērojamas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm, tostarp attiecībā uz piekļuvi augstākajai izglītībai, darba tirgus daļām un tiesiskajai aizsardzībai un tiesībām, un ka vardarbība pret sievietēm joprojām ir plaši izplatīta daudzās Vidusāzijas daļās un izpaužas dažādos veidos, tostarp kā vardarbība ģimenē, līgavu nolaupīšana, tirdzniecība, agrīnas laulības un fiziska vardarbība; aicina visas piecas valstis pilnībā īstenot CEDAW; atkārtoti uzsver, ka, piešķirot ES atbalstu, ir jāparedz konkrēti pasākumi, lai izskaustu diskrimināciju pret sievietēm;

46.  norāda, ka sievietēm ir pastāvīga un izšķiroša loma lauksaimnieciskajā ražošanā un lauku saimniecībās visās Vidusāzijas valstīs un ka lauksaimniecības nozarē vidēji ir nodarbināti 58 % sieviešu(25); aicina visas Vidusāzijas valstis veicināt sieviešu nodarbinātību un sieviešu uzņēmējdarbību, jo īpaši lauku apvidos; aicina veicināt un uzraudzīt meiteņu un sieviešu ekonomiskās un sociālās tiesības un sieviešu lomas nostiprināšanu kā galveno ES attiecību mērķi šajā reģionā;

47.  atzīst atsevišķu Vidusāzijas valstu veiktos pasākumus, lai uzlabotu dzimumu līdztiesību, piemēram, grozījumus Kirgizstānas Kriminālkodeksa 154. un 155. pantā, kas stājās spēkā 2014. gada februārī un pastiprināja sodu par plaši izplatītās līgavu nolaupīšanas tradīcijas īstenošanu; tomēr norāda, ka sieviešu tiesību aizsardzība un dzimumu līdztiesības veicināšana visā reģionā joprojām sagādā problēmas; aicina Komisiju turpināt atbalstīt Vidusāzijas valstis sieviešu tiesību programmas izstrādē, lai uzlabotu un panāktu dzimumu līdztiesību un nodrošinātu, ka visi, tostarp neaizsargātākie sabiedrības locekļi, varētu pilnībā izmantot savas cilvēktiesības;

48.  atzinīgi vērtē Kazahstānas Dzimumu līdztiesības stratēģiju un 45 tajā iekļautos politiskos, sociālos un ekonomiskos pasākumus; aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt Vidusāzijas valstis sieviešu tiesību programmu izstrādē un prasa iedarbīgāk īstenot šo stratēģiju; pauž nožēlu par to, ka sievietes nav pārstāvētas Kazahstānas valsts lēmējinstitūcijās, lai gan politiskās institūcijas ir juridiski noteikušas 30 % sieviešu kvotu;

49.  aicina EĀDD, pārskatot tā Vidusāzijas stratēģiju, saskaņā ar tā 2016.–2020. gada prioritātēm un atbilstoši Vidusāzijas valstu jau gūtajiem panākumiem izveidot visaptverošu Dzimumu līdztiesības rīcības plānu ar konkrētiem pasākumiem, lai uzlabotu sieviešu tiesības un sieviešu dzīves apstākļus; uzskata, ka visas Vidusāzijas valstis būtu jāmudina ieviest tiesību aktus, ar kuriem tieši aizliedz jebkāda veida vardarbību un diskrimināciju pret sievietēm, tostarp seksuālu, fizisku, psiholoģisku un ekonomisku izmantošanu, un cita starpā novērš tādu izolējošu paņēmienu izmantošanu kā viņu atturēšana no stāšanās darbā un piekļūšanas banku kontiem, kredītkartēm vai transporta izmantošanas; norāda, ka finansiālais nodrošinājums galvenokārt nosaka to, vai ģimenes vardarbības upuris atbrīvosies no tās un turpmāk kļūs brīvs; aicina Vidusāzijas valstis uzskatīt vardarbību pret sievietēm par noziedzīgu nodarījumu, pienācīgi izmeklēt visus paziņotos gadījumus un īstenot pasākumus, lai cietušajām nodrošinātu aizsardzību, palīdzību un piekļuvi tiesu iestādēm, kā arī mehānismus, kas nodrošina tiesību aktu piemērošanu; norāda, ka laulību aģentūru nozare Vidusāzijā ir salīdzinoši ietekmīga un aicina reģiona valstis apsvērt šo aģentūru regulēšanas iespējas, lai labāk aizsargātu neaizsargātās sievietes no izmantošanas; aicina Vidusāzijas valstis organizēt izglītojošas kampaņas par tiesībām dzīvot bez vardarbības un izpratnes veicināšanas iniciatīvas sabiedrībai kopumā un jo īpaši reliģiskajiem līderiem par absolūto prasību laulības ceremonijas laikā saņemt abu laulājamo piekrišanu;

50.  norāda, ka pastāv plaisa starp tiesību aktiem un realitāti un ka, lai gan dažās valstīs ir tiesību kodekss, kas garantē vienlīdzīgas tiesības attiecībā uz īpašuma sadali, joprojām saglabājas diskriminācija par labu vīriešu dzimuma mantiniekiem; pauž bažas par to, ka Tadžikistānā trūkst laulību tiesiskās reģistrācijas un tā rezultātā sievietes pēc laulības šķiršanas kļūst īpaši neaizsargātas –– EDSO pētījumu dati liecina, ka šī iemesla dēļ 80 % laulības šķiršanas lietu sievietēm tiek liegtas tiesības uz īpašumu un iespējas saņemt bērnu uzturlīdzekļus;

51.  mudina ES atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas aizsargā cilvēktiesības un veicina dzimumu līdztiesību Vidusāzijas valstīs, un aktīvi sadarboties ar starptautiskajām organizācijām, kas darbojas dzimumu līdztiesības jomā, piemēram, Starptautisko darba organizāciju (SDO), ESAO un ANO, lai radītu sinerģiju sieviešu lomas stiprināšanai;

52.  norāda, ka ministru amatos gandrīz nav sieviešu, proti, 2015. gadā sievietes Kirgizstānā un Turkmenistānā ieņēma attiecīgi 15 % un 5,7 % šādu amatu(26); mudina Vidusāzijas valstis un Komisiju vērst uzmanību arī uz sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanā, jo īpaši politikas jomā, un iesaka ieviest kvotu sistēmu, lai veicinātu sieviešu līdzdalību, pirmkārt jau amata kandidātu līmenī;

53.  aicina Vidusāzijas valstis veicināt vienlīdzīgu piekļuvi informācijas un komunikāciju tehnoloģijām, lai nodrošinātu sieviešu iespējas veicināt izaugsmi vietējā un globālajā ekonomikā;

54.  iesaka tiesu darbiniekus informēt un apmācīt par dzimumu līdztiesības jautājumiem un norāda uz nepieciešamību sodīt personas, kas veikušas ar dzimumu saistītu vardarbību;

55.  uzsver nepieciešamību organizēt tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, prokuroriem un tiesu darbiniekiem paredzētus apmācības kursus par vardarbību pret sievietēm un cilvēku tirdzniecību un izveidot pieejamus centrus un patversmes, kuros sniedz psiholoģisku un juridisku atbalstu šādu nodarījumu upuriem;

56.  uzsver, cik svarīgi ir pienācīgi finansēt iestādes un struktūras, kas atbild par dzimumu līdztiesības politikas īstenošanu, un nodrošināt neatkarību un finansējumu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas strādā sieviešu tiesību jomā;

Izglītība un jaunatne – tiešie personiskie kontakti

57.  uzsver, ka izglītība ir viena no galvenajām ES jomām, kurā tā varētu izvērst savu ilgtermiņa darbību Vidusāzijā; uzskata izglītību par būtisku integrējošu pīlāru un par demokrātijas, ekonomikas un sociālo attīstību veicinošu faktoru visām Vidusāzijas valstīm; atbalsta darbu, ko veic Vidusāzijas izglītības platforma ar institucionālo un izglītības programmu starpniecību, kā arī izmantojot tehnisko atbalstu un dialogu semināros (piemēram, 2014. gadā Biškekā); šajā sakarībā atzinīgi vērtē Latvijas iniciatīvu organizēt pirmo ES un Vidusāzijas valstu izglītības ministru sanāksmi un Latvijas un Polijas apņemšanos vadīt reģionālo programmu izglītības jomā pēc dažu dalībvalstu ilgstošas nevēlēšanās šādi rīkoties; aicina ES un tās dalībvalstis aktīvi veicināt to mērķu izpildi, kas attiecīgi tika izvirzīti Latvijas prezidentūras laikā 2015. gada pirmajā pusē; uzskata ieguldījumus iekļaujošā un labas kvalitātes izglītībā par labāko veidu, kā pakāpeniski uzlabot sociāli ekonomisko situāciju reģionā;

58.  mudina Komisiju novērst konstatētos trūkumus ES un Vidusāzijas izglītības platformā, piemēram, attiecībā uz vienlīdzīgu piekļuvi izglītībai, problēmām saistībā ar intelektuālā darbaspēka emigrāciju un nelabvēlīgā stāvoklī esošu un neaizsargātu grupu, piemēram, meiteņu, bērnu ar invaliditāti un bērnu, kuri pieder pie mazākumtautībām, apmācību;

59.  mudina ES pievērst lielāku uzmanību tam, lai veicinātu kvalitatīvu izglītību jauniešiem Vidusāzijas valstīs, ņemot vērā pozitīvo ietekmi sociālās integrācijas, sociālās kohēzijas un stabilitātes ziņā un veidojot stabilas demokrātiskas sabiedrības, kā arī kā vislabāko profilakses veidu pret vardarbīgu ekstrēmismu un radikalizāciju jauniešu vidū reģionā; uzskata to par prioritāti, ņemot vērā demogrāfiskās problēmas, proti, lielu tādu jauniešu īpatsvaru iedzīvotāju vidū, kuri ir 14 gadus veci vai jaunāki un kuri veido 25–35 % no iedzīvotājiem; aicina pievērst lielāku uzmanību pārrobežu sadarbības projektiem Fergānas ielejā starpkultūru samierināšanās un attīstības jomā;

60.  atzinīgi vērtē to, ka ir palielinājies gan pamatskolās, gan vidusskolās uzņemto personu skaits, norādot, ka ir svarīgi ir turpināt šādu virzību; pauž atzinību par to, ka tādu sieviešu skaits, kuras ir pabeigušas pamatskolu un vidusskolu, ir gandrīz tikpat liels kā šādu vīriešu skaits; uzsver, ka ir būtiski nodrošināt sieviešu piekļuvi arodmācībām un augstākajai izglītībai, īpaši Uzbekistānā un Tadžikistānā, kur aizvien pastāv ievērojama atšķirība to sieviešu un vīriešu skaita ziņā, kuri iegūst augstāko izglītību;

61.  norāda uz to, cik svarīga ir sieviešu piekļuve arodmācībām un augstākajai izglītībai, tostarp lielākai dalībai zinātnes un tehnoloģiju jomā, un mudina ESĪP veicināt iniciatīvu izstrādi šajā jomā; uzskata, ka ES vajadzētu pastiprināt savu darbību šajā jomā, piemēram, organizējot skolotāju apmācības kursus un piegādājot mācību materiālus; aicina veikt pasākumus, lai modernizētu valsts izglītības nozari, veicinātu akadēmiskā personāla starptautisku apmaiņu un ļautu sievietēm piedalīties saskaņā ar vienlīdzīgiem noteikumiem; uzskata, ka ir jāizstrādā izglītības nozares darbiniekiem paredzēti dzimumu līdztiesības apmācības kursi;

62.  uzskata, ka ES pozitīvā loma reģionā ir jāveicina, izmantojot izglītību un tiešos personiskos kontaktus; atgādina par ES starptautiskās apmaiņas programmu, piemēram, Erasmus+, Erasmus Mundus un Erasmus Tempus, nozīmi pozitīvas mobilitātes un starpkultūru dialoga veicināšanā starp ES un Vidusāziju un tādu iespēju radīšanā, kas ļauj šajās programmās iesaistītajiem studentiem pilnvērtīgi izmantot savas tiesības, tādējādi tuvinot šīs abas kultūras; atzinīgi vērtē ES budžetā paredzētos EUR 115 miljonus izglītības sadarbības programmas Erasmus+ darbībai šajā reģionā; aicina visas iesaistītās personas ES līmenī un ES dalībvalstis izvērtēt un pastiprināt studiju/stipendiju programmu un jauno profesionāļu apmaiņas mehānismus, kādi pašlaik darbojas starp ES un Vidusāzijas reģionu, jo īpaši tehnoloģiju un lietišķo zinātņu jomā;

63.  atzinīgi vērtē to, ka visas piecas Vidusāzijas valstis ir cieši sekojušas Boloņas procesam, veicinot daudzu valsts reformu īstenošanu pēdējos gados;

64.  aicina Komisiju veicināt Vidusāzijas zinātnieku, institūtu un uzņēmumu līdzdalību pētniecības un inovāciju sadarbības projektos, ko finansē no programmas „Apvārsnis 2020” līdzekļiem;

Ekonomiskā integrācija, tirdzniecība un ilgtspējīga attīstība

65.  norāda uz reģiona valstu kopīgajām iezīmēm, kas veidojušās vēsturiski, tostarp zīda ceļu, turku cilšu veikto kolonizāciju un islāma pieņemšanas ietekmi; norāda, ka piecu šī reģiona valstu attīstības līmenis ir atšķirīgs, proti, Kazahstāna veidojas par šī reģiona vadošo valsti, un Eiropas Savienības attiecības ar to attīstās stabili; Kirgizstāna un Tadžikistāna ir daudz nabadzīgākas, taču tās ir samērā atvērtas un tajās ir vērojamas zināmas pilsoniskās sabiedrības attīstības iezīmes; ES attiecības ar Uzbekistānu arī attīstās; savukārt Turkmenistāna joprojām ir reģiona visnoslēgtākā valsts, kurā nav patiesi neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības.

66.  norāda, ka šajā reģionā pastāv arī būtiskas atšķirības ne vien tādu dabas resursu ziņā kā fosilais kurināmais un aramzeme, bet arī valstu pašreizējās cilvēku un ekonomiskās attīstības līmeņa ziņā, kas ir daļēji saistīts ar iepriekšējo faktoru; uzsver, cik svarīgi ir ņemt vērā, no vienas puses, kultūras atšķirības reģionā, un, no otras puses, valstu savstarpējo atkarību;

67.  atzīst, ka jauns impulss var labvēlīgi ietekmēt Eiropas Savienības un Vidusāzijas ekonomisko sadarbību reģiona modernizācijas un demokratizācijas jomā;

68.  uzskata, ka reģiona ekonomikas dažādošana sniedz pievienoto vērtību reģionālās attīstības, stabilitātes un drošības ziņā, ņemot vērā sociālo, ekonomisko un vides līdzsvaru; uzskata, ka ir būtiski modernizēt un attīstīt ilgtspējīga iekšzemes transporta un enerģētikas infrastruktūru, jo īpaši lauku apvidos, uzlabot piekļuvi ātrgaitas internetam un veicināt starpreģionu savienojamību; uzskata, ka reģiona attīstības kontekstā vienlīdz prioritārām vajadzētu būt gan vides atveseļošanai, gan ilgtspējīgai attīstībai, un uzsver tirdzniecības svarīgo lomu šo abu jomu veicināšanā; uzteic to, ka palielinās ES atbalsts resursu apsaimniekošanai Vidusāzijas valstīs, kā arī to, ka tiek veicināta pārrobežu sadarbība starp tām;

69.  pauž bažas par nepietiekamo sociālo un ekonomisko attīstību, kas ir apstājusies un nevienmērīga, pārredzamības trūkumu valstī un no tās izrietošo korupciju, sliktu pārvaldību, vājās institucionālās sistēmas, tiesiskuma neievērošanu un pilsoniskās sabiedrības zemu līdzdalības līmeni, klientelisma veicināšanu, korupcijas problēmu saasināšanos un valsts efektivitātes nepietiekamību;

70.  uzsver, ka ES un Vidusāzijas tirdzniecības attiecību nozīme palielinās, ņemot vērā, ka ES pašlaik ir lielākais šā reģiona tirdzniecības partneris; uzsver, ka ES vēl vairāk ir jāpaplašina tirdzniecības un ieguldījumu attiecības ar Vidusāzijas valstīm; šajā sakarībā norāda, ka Vidusāzijas valstīm ir jāpastiprina centieni apkarot korupciju un veicināt stabilu vidi nolūkā piesaistīt ārvalstu ieguldījumus;

71.  uzskata, ka ekonomiskās un tirdzniecības attiecības ar Vidusāzijas valstīm būtu jāveido vienlaicīgi un tas nekādā gadījumā nedrīkst notikt uz tiesiskuma, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību rēķina; šajā sakarībā atgādina, cik svarīgi ir piemērot ar ES noslēgto tirdzniecības nolīgumu klauzulās paredzētos noteikumus, ja otra līgumslēdzēja puse pārkāpj cilvēktiesības;

72.  norāda, ka iekļaujoša un ilgtspējīga ekonomiskā attīstība ir viena no galvenajām stratēģijas prioritātēm; uzsver, ka Vidusāzijas valstīm ir jāveicina aktīva politika nabadzības mazināšanai un cīņai pret sociālo atstumtību; norāda uz nopietno negatīvo ietekmi reģionā, ko izraisa ekonomikas lejupslīde Krievijā un Ķīnā, kā arī pašreizējā ģeopolitiskā spriedze un konflikts Ukrainā; šajā sakarībā uzsver, ka ekonomikas pasliktināšanās tendence, ko izraisa preču cenu samazināšanas, rubļa devalvācija un Krievijā nodarbināto migrantu naudas pārvedumu plūsmas samazināšanās, no kuriem daudzi tagad atgriežas mājās kā bezdarbnieki, rada nopietnas sociāli ekonomiskās problēmas reģionā; atzīmē, ka šajā kontekstā ir paredzams, ka reģiona izaugsmes temps pēc 2014. gada būs aptuveni uz pusi zemāks par vidējo izaugsmes tempu iepriekšējos desmit gados;

73.  mudina Komisiju izstrādāt programmas, lai veicinātu sociālo reintegrāciju un to personu nodarbinātību, kuras atgriezušās no ārvalstīm, kā arī nopietnāku dialogu migrācijas un mobilitātes jomā;

74.  uzsver, ka ES un Vidusāzijas stratēģiju nevajadzētu balstīt uz ģeostratēģiskām interesēm, bet gan ar to būtu jāveido līdzdalīga un demokrātiska sabiedrība, kurā arodbiedrībām ir nodrošināta biedrošanās brīvība un ir aktīva pilsoniskā sabiedrība, un ir jāveicina dzimumu līdztiesība un plašāku iespēju nodrošināšana sievietēm, jo īpaši lauku apvidos;

75.  uzsver, ka, neraugoties uz straujo ekonomisko izaugsmi pēdējos gados, reģionā ir augsts nabadzības līmenis un liela ienākumu nevienlīdzība, bet dzīves ilgums samazinās, jo īpaši lauku reģionos, kur dzīvo 80–90 % iedzīvotāju; uzsver, ka ekonomiskās pārejas periodā īstenotais privatizācijas process lielā mērā izraisīja kalnu reģionu atpalicību; uzsver, ka sievietes šajos reģionos ir īpaši grūtā situācijā, jo daudzi vīrieši darba meklējumos dodas uz pilsētām, visu lauksaimniecības darbu un ģimenes pienākumu slogu atstājot uz sieviešu pleciem;

76.  uzsver, ka ir svarīgi panākt, lai šī stratēģija būtu saskaņota ar globālajām saistībām, jo īpaši ar 2030. gada programmu ilgtspējīgai attīstībai, kas 2015. gada 25. septembrī tika pieņemta ANO augstākā līmeņa sanāksmē;

77.  mudina integrēt ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) Eiropas Savienības reģionam paredzētajā attīstības programmā; atkārtoti uzsver, ka IAM iekļaušana nodrošinās vispusīgāku ilgtspējīgu attīstību Vidusāzijas reģionā;

78.  uzsver, cik svarīgi ir ES izmantot sadarbības attīstības jomā sniegtās iespējas, lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu, sasniegtu IAM un tādā veidā palielinātu tirdzniecības un ieguldījumu līmeni visās reģiona valstīs, kā arī stiprinātu pilsoniskās sabiedrības sociālo partneru lomu un līdzdalību;

79.  uzskata, ka attīstības atbalsts būtu jāpiešķir tikai valstīm, kuras ir patiesi apņēmušās samazināt nabadzību un veicināt vienlīdzīgu un ilgtspējīgu sociālekonomisko attīstību un cilvēktiesību ievērošanu, un ka šīm valstīm ir jāapliecina, ka tām ir efektīva pretkorupcijas politika, un jāļauj ES uzraudzīt, kā tiek īstenoti attiecīgie pasākumi; šajā sakarībā apšauba Turkmenistānai un Uzbekistānai piešķirtā atbalsta pamatotību un rentabilitāti; prasa pārskatīt politiku gadījumā, ja notiek situācijas uzlabošanās; aicina AP/PV palīdzēt veicināt progresu šajā jomā; pauž nožēlu par to, ka augstā korupcijas līmeņa un neefektīvas birokrātijas dēļ atbalsta izmantošanas kapacitāte ir ārkārtīgi zema un tā pozitīvā ietekme ir ļoti ierobežota;

80.  norāda, ka pašreizējā pārskatīšana tika apzināti atsaistīta no 2014. gadā izveidotā Attīstības sadarbības instrumenta Vidusāzijai plānošanas 2014.–2020. gadam, lai izvairītos no pārpratumiem vai dublēšanās, vienlaikus saglabājot ES darbības saskaņotību reģionā;

81.  mudina attīstības palīdzībā vērst uzmanību uz lauku attīstību un ilgtspējīgu lauksaimniecību, jo īpaši atsakoties no monokultūru, piemēram, kokvilnas, audzēšanas;

82.  aicina ES uzraudzīt valsts sektora reformām paredzēto tehnisko un finansiālo palīdzību Vidusāzijas valstīs;

83.  aicina ES attīstības politiku īstenot koordinēti ar dalībvalstu darbībām šajā reģionā; aicina attīstības politikas jomā cieši sadarboties ar ASV, īstenojot kopējo ilgtspējīgas attīstības partnerību; arī aicina sadarboties arī ar Ķīnu un Krieviju, lai veicinātu Vidusāzijas reģiona attīstību;

84.  ņem vērā Ķīnas pārliecinošo darbību reģionā un tās pāreju no ārējā tirdzniecības partnera uz reģionālo ekonomiskās pārvaldības vidutāju, tostarp sabiedriskā labuma nodrošināšanai reģionā;

85.  uzskata, ka sinerģija starp Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF) un Ķīnas iniciatīvu „Viena josla, viens ceļš” būs nozīmīgs līdzeklis, lai šajā reģionā panāktu ekonomisko un sociālo attīstību;

86.  norāda arī to, ka divas valstis, proti, Kazahstāna un Kirgizstāna, ir pievienojušās jaunajai Eirāzijas Ekonomiskajai savienībai, kas tika izveidota pēc Krievijas iniciatīvas;

87.  aicina ES veidot ciešu sadarbību ar ANO fondiem un aģentūrām, kā arī ar Pasaules Banku;

88.   ņem vērā, ka turpinās nozaru budžeta atbalsts Kirgizstānai un Tadžikistānai, un aicina Komisiju un EĀDD noteikt un piemērot stingrus un objektīvi pārbaudāmus nosacījumus, jo īpaši attiecībā uz ikvienu spēkā esošu budžeta atbalsta programmu; tomēr uzsver, ka tas jāpiešķir, nosakot stingrākus kritērijus, tostarp pārliecinošas reformu programmas un efektīvus korupcijas apkarošanas pasākumus; norāda, ka ES budžeta atbalstu nevajadzētu izmantot pamata sabiedrisko pakalpojumu (piemēram, pamatizglītības un vidējās izglītības, pamata veselības aprūpes un pamata infrastruktūras) tiešai finansēšanai, par ko pamatā ir atbildīgas iestādes; uzskata, ka ES atbalsts būtu jāsaista ar šo iestāžu darbības rezultātiem šajā jomā un ka ar ES budžeta atbalstu būtu jāveicina progresīvi publiskie pakalpojumi, piemēram, pētniecības, inovāciju, augstākās izglītības, novatoriskas infrastruktūras un citās jomās;

89.  atzinīgi vērtē makrofinansiālā atbalsta pieaugumu un aicina attiecīgo instrumentu izmantot, pamatojoties uz stingriem izmaksu un ieguvumu kritērijiem un detalizētiem ietekmes novērtējumiem, kuros galvenā uzmanība pievērsta netiešai ietekmei; ņemot vērā stratēģijas progresa ziņojumu svarīgākās atziņas, uzsver to, cik svarīga ir dalībvalstu iesaistīšanās ES palīdzības īstenošanā, lai panāktu lielāku ietekmi un labākus rezultātus;

90.  atzinīgi vērtē Kirgizstānas lūgumu piemērot VPS+ režīmu un pauž cerību, ka Tadžikistāna un Uzbekistāna sekos tās piemēram;

91.  uzskata, ka visām Vidusāzijas valstīm ir jāievēro Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) noteikumi un jāpievienojas PTO;

92.  saskaņā ar ESAO secinājumiem atzīst, ka īpaši svarīgas ir ĀTI-MVU uzņēmējdarbības saiknes programmas (BLP) kā līdzeklis dažādošanai un investīciju netiešas ietekmes palielināšanai, ļaujot Vidusāzijas valstīm ĀTI ciešāk saistīt ar savu valstu ekonomiku un palielināt to konkurētspēju, vienlaikus ļaujot tām piekļūt starptautiskajiem tirgiem, finansējumam, tehnoloģijām un vadības prasmēm; šajā sakarībā aicina Vidusāzijas valstu valdības uzsākt šīs programmas un palielināt ieinteresēto personu iesaistīšanos jau esošajās BLP; norāda — lai nodrošinātu vietējās produkcijas atbilstību starptautiskajiem kvalitātes standartiem, ir jāievieš papildu pasākumi, piemēram, jāpiedāvā apmācības programmas, kas palīdz MVU uzlabot darbinieku prasmes, vai jāpalīdz MVU pārņemt starptautiski atzītus kvalitātes standartus;

93.  uzsver, ka ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības nodrošināšanai reģionā ir svarīgi padziļināt reģionālo integrāciju, palielināt tirdzniecību starp reģioniem, koncentrēties uz transporta tīkliem un loģistikas pakalpojumiem un uzlabot uzņēmējdarbības vidi un tiesisko un normatīvo regulējumu, jo īpaši attiecībā uz MVU;

94.  atgādina par daudzajiem infekciozās tuberkulozes gadījumiem Vidusāzijas reģionā; uzsver, ka, ņemot vērā dažu tuberkulozes formu izraisīto rezistenci pret zālēm, ir svarīga pēctecība tuberkulozes ārstēšanas pasākumu izvēršanā jaunattīstības valstīs, kuras vairs nesaņem divpusējo ES atbalstu;

Enerģētika, vide, ūdens un transports

95.  uzsver nepieciešamību padziļināt dialogu par infrastruktūras attīstīšanu, tostarp enerģētikas un transporta tīklu jomā, kā arī lieljaudas interneta savienojumu attīstīšanu;

96.   atzīst, ka sadarbība enerģētikas jomā ir prioritāte attiecībās starp ES un Vidusāzijas valstīm; uzskata reģionu par vēl vienu potenciālu enerģētiskās drošības avotu Eiropas Savienībai, īpaši norādot iespējas, ko sniedz sadarbības paplašināšana ar Kazahstānu un Turkmenistānu; atgādina, ka ES ir svarīgi nodrošināt drošu un stabilu energoapgādi par pieņemamu cenu saskaņā ar Enerģētikas savienībā panākto vienošanos, kā arī ņemot vērā tās svarīgo nozīmi Savienības kopējai drošībai; tādēļ uzsver, ka nepieciešamība pēc energoapgādes dažādošanas ir ES un Vidusāzijas stratēģijas galvenais elements, un aicina ES palielināt centienus integrēt enerģijas tirgu, kas ir visu pušu interesēs, jo tas palīdzēs nodrošināt energoapgādes dažādošanu; šajā sakarībā aicina divkāršot centienus, lai īstenotu mērķi paplašināt Dienvidu koridoru uz Vidusāziju un Kaspijas gāzes cauruļvadu; tomēr uzsver, ka enerģētikas nolīgumos un dialogos ir jāiekļauj stingri cilvēktiesību elementi;

97.  ņem vērā ES atbalstu enerģētikas projektiem, ar kuriem varētu tikt paplašināts Dienvidu gāzes koridors, tostarp Kaspijas jūras un, iespējams, Irānas virzienā; tomēr aicina ES nodrošināt pilna tehniski saimnieciskā pamatojuma, tostarp vides un sociālās ietekmes novērtējuma, izstrādi šiem projektiem;

98.  atbalsta ES īstenoto atjaunojamās enerģijas, energoefektivitātes un enerģijas tirgu integrēšanas veicināšanu Vidusāzijā ar tās kaimiņvalstīm, kā arī ar ES;

99.  atkārtoti pauž viedokli, ka ilgtspējīgas sociāli ekonomiskās attīstības nodrošināšanai ir būtiski svarīgi atkārtoti ieguldīt no dabas resursiem gūtos ieņēmumus;

100.  mudina uzlabot koordināciju un atjaunot pasākumus saistībā ar būtisko ūdens un vides reģionālo platformu, ko vada Itālija un Rumānija;

101.  atbalsta pastiprinātu proaktīvu ES lomu attiecībā uz videi draudzīgu un ilgtspējīgu attīstību; šajā sakarībā uzsver tādu vides ilgtspējības principu svarīgo nozīmi dabasgāzes resursu ieguves procesā šajā reģionā, ko atbalsta Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīva (EITI); norāda, ka tikai Kazahstāna un Kirgizstāna šajā reģionā ievēro EITI, turpretī Tadžikistānas kandidātvalsts statuss uz laiku tika apturēts 2015. gadā;

102.  ar bažām atzīmē, ka papildus aizvien lielākai klimata pārmaiņu ietekmei pastāv arī vairākas citas satraucošas vides problēmas, kas palikušas mantojumā no padomju perioda un ir saistītas, piemēram, ar neuzraudzītu un nepārtrauktu kodolpiesārņojumu pēdējās desmitgadēs un kodolizmēģinājumiem izmantoto teritoriju steidzamiem attīrīšanas pasākumiem, rūpniecības un ieguves darbiem, neilgtspējīgu dabas resursu izmantošanu, zemes un ekosistēmu degradāciju, gaisa piesārņojumu, pārtuksnešošanos un –– pats galvenais –– joprojām katastrofāli nesaimniecisku ūdens izmantošanu; mudina Komisiju šajā sakarībā pastiprināt tehnisko palīdzību, palīdzēt mobilizēt resursus un nodrošināt Eiropas zinātību un paraugpraksi šo problēmu risināšanai;

103.  mudina ES turpināt finansiālās un tehniskās palīdzības sniegšanu, risinot veselības, humanitāros, vides un ekonomikas un izpratnes veicināšanas jautājumus, kuri saistīti ar PSRS veikto kodolizmēģinājumu radītajām sekām Semipalatinskas kodolizmēģinājumu poligonā (SKIP), kas atrodas Kazahstānas ziemeļaustrumos netālu no Semejas pilsētas (iepriekš zināma kā Semipalatinska);

104.  atzinīgi vērtē un mudina veikt turpmākus pasākumus, lai pielāgotos un stiprinātu noturību pret klimata pārmaiņām, kā arī mudina Vidusāzijas reģiona valstis sniegt konstruktīvu ieguldījumu 2015. gada Parīzes klimata konferencē izvirzīto mērķu īstenošanā;

105.  aicina ES turpināt stiprināt tās katastrofu riska mazināšanas un izturētspējas veidošanas programmas Vidusāzijā, kas ir dabas katastrofām īpaši pakļauts reģions, kurā ir nopietns vides katastrofu un klimata pārmaiņu apdraudējums;

106.  pauž dziļas bažas par Kazahstānas saigas antilopju baru masveida izmiršanu 2015. gada maijā; mudina ES sniegt ieguldījumu, veicot pētniecības un vides aizsardzības pasākumus, lai novērstu šādu gadījumu iespējamību nākotnē;

107.  aicina ES veikt turpmākus pasākumus sadarbības veicināšanai starp Vidusāzijas reģiona valstīm ūdens resursu apsaimniekošanas jomā;

108.  mudina ES turpināt piešķirt prioritāti tās „ūdens diplomātijai” un izvērst to, lai veicinātu labāku pārrobežu ūdens resursu apsaimniekošanu un uzlabotu starpniecību strīdu izšķiršanā, tostarp atbalstītu atklātu un efektīvu sistēmu, jo īpaši attiecībā uz Rogunas dambi; šajā kontekstā mudina ES veicināt un paātrināt valstu pievienošanos starptautiskajām konvencijām un tiesību principiem, kas attiecas uz kopīgiem ūdens resursiem;

109.  prasa aicināt reģiona valstis parakstīt un ratificēt ANO Espo konvenciju un Orhūsas konvenciju par ūdens apsaimniekošanas konfliktiem, ja tās to vēl nav izdarījušas, kā arī iesaistīt pilsonisko sabiedrību šo konvenciju īstenošanā;

110.  aicina veikt jaunus pasākumus, lai pārvarētu un novērstu dramatiskās sekas, ko radījusi vides katastrofa, kuras rezultātā ir izžuvusi Arāla jūra; aicina Komisiju palielināt atbalstu Starptautiskajam Arāla jūras fondam un aicina EĀDD šo jautājumu iekļaut kā prioritāti tās regulāro attiecību ar Uzbekistānu programmā;

111.  norāda, ka stratēģiskas, modernas un savstarpēji savietojamas ceļu un dzelzceļu infrastruktūras sistēmas būvniecība Zīda ceļa maršrutā ir Ķīnas, ES un Krievijas pamata interesēs un ka veiksmīga integrācija šajā reģionā, izmantojot modernu un drošu infrastruktūru, varētu sniegt būtiskas iespējas ne tikai lielākai reģiona ekonomiskajai integrācijai, bet arī veicināt personu un daudzkultūru apmaiņu, vienlaikus veidojot labākus apstākļus tiesiskuma un demokrātijas padziļināšanai;

112.  atkārtoti uzsver ES gatavību ieguldīt savu pieredzi un zinātību, lai veicinātu drošuma, drošības un vides standartu ieviešanu un īstenošanu visos transporta veidos un veicinātu Eiropu un Kaukāza reģionu, un Vidusāziju savienojošā transporta koridora posmu izveidi; jo īpaši atbalsta turpmākus ES centienus efektīva un droša gaisa un jūras transporta attīstībai Vidusāzijā;

113.  mudina ES vēl vairāk saskaņot ar Ķīnu savu transporta politiku reģionā;

Reģionālā sadarbība, drošības jautājumi un robežu pārvaldība

114.  mudina ES pastiprināt dialogu par Vidusāzijas jautājumiem ar attiecīgajām reģionālajām un starptautiskajām organizācijām, kā arī ar Vidusāzijas reģiona kaimiņvalstīm un citām aktīvām reģiona valstīm;

115.  mudina ES uzlabot savienojamību, kopā ar citām Vidusāzijas valstīm apzinot jomas, kurās nepieciešama intensīvāka sadarbība, jo īpaši attiecībā uz transportu un enerģētiku; uzsver, ka prioritāte jāpiešķir Vidusāzijas valstu vispārējai un divpusējai integrācijai, kā arī to integrācijai starptautiskajos tirgos un ekonomikas koridoros;

116.  uzskata, ka ES sadarbībā ar dalībvalstīm vajadzētu arī turpmāk veicināt specifisku reģionālo integrāciju un uzticību veicinošu politiku, vienlaikus palielinot sadarbību un tādējādi atbalstot pozitīvās pārmaiņas, kas notikušas vairākās Vidusāzijas valstīs vai valstu grupās; uzskata, ka ES pasākumi būtu jāvērš uz katras valsts vajadzībām un konkrētajām īpatnībām; uzsver nepieciešamību padziļināt politisko dialogu un sekmēt uzticības veicināšanas pasākumus starp reģiona valstīm;

117.  pozitīvi vērtē ekonomiskās integrācijas padziļināšanos reģionā, jo tā ir svarīgs reģionālā stabilitātes un miera veidošanas procesa elements;

118.  uzsver EDSO un ANO sadarbības svarīgo nozīmi visās politikas jomās;

119.  aicina ES uz ad hoc pamata iesaistīt arī Mongoliju atsevišķos ES stratēģijas Vidusāzijai jautājumos;

120.  atzīst, ka ES stratēģijā Vidusāzijai noteiktie galvenie draudi un problēmjautājumi joprojām ir aktuāli;

121.  uzskata, ka ES būtu jāveicina reģionālā sadarbība, jo īpaši kopīgu jautājumu un problēmu risināšanā, un ka vispārējās intereses būtu jāstāda augstāk par attiecīgo valstu heterogenitāti;

122.  norāda, ka neatrisinātie etniskie jautājumi, izredžu trūkums uz likumīgu varas nodošanu un neiekļaujoša pārvaldība Vidusāzijas valstīs var būt iespējamas nestabilitātes un ekstrēmisma cēlonis, un ka līdz ar to tiek nopietni apšaubīta ES pamatinterešu sekmīga īstenošana atbilstīgi Vidusāzijas stratēģijai;

123.  atbalsta ES ilgtermiņa mērķi pārveidot gaidāmo ES un Vidusāzijas reģiona valstu augsta līmeņa drošības dialogu par patiesu sadarbības forumu, kura mērķis ir sadarbība, pievēršoties kopējām drošības problēmām reģionā un ārpus tā, piemēram, karadarbības Afganistānā seku netiešajai ietekmei, tostarp Islāma valsts radītajam apdraudējumam, narkotiku kontrabandai, cilvēku tirdzniecībai, vardarbīgam ekstrēmismam un terorismam un ķīmisko, bioloģisko, radioloģisko un kodolmateriālu (CBRN) apdraudējuma riskam; uzsver reģionālās sadarbības programmu, tostarp tādu pārrobežu sadarbības un robežu drošības stiprināšanas programmu kā Robežu pārvaldības Vidusāzijā programmas (BOMCA) un Rīcības programmas narkotiku apkarošanai Vidusāzijā (CADAP) svarīgo nozīmi un pozitīvo ietekmi; uzskata, ka dialogā lielāka uzmanība jāpievērš cilvēku, nevis tikai valsts drošībai; atkārtoti uzsver Savienības apņēmību vēl vairāk attīstīt reģionālo un divpusējo dialogu drošības jomā ar Vidusāzijas valstīm, nodrošinot ciešāku Afganistānas sadarbību ar iesaistītajiem reģionālajiem partneriem, jo īpaši ar ANO Vidusāzijas reģiona Preventīvās diplomātijas centru (UNRCCA);

124.  pieņem zināšanai CADAP 2014.–2020. gadam; tomēr pauž satraukumu par nepieredzētu opija audzēšanas un saistītās kontrabandas apjomu no Afganistānas caur Vidusāziju; prasa EĀDD/ Komisijai risināt jautājumus attiecībā uz organizētās noziedzības grupējumu un valdošās elites līdzdalību narkotiku kontrabandā, kā arī tās nelabvēlīgo ietekmi uz sabiedrības veselību reģionā;

125.  vēlreiz iesaka BOMCA un CADAP nodot nevis ASI, bet ISP pārraudzībā;

126.  mudina ES turpināt ieviest reģionālās atbalsta programmas, kuru mērķis ir konfliktu novēršana un miera veidošana, tostarp veicinot dažādu kopienu un etnisko grupu savstarpējo izlīgumu, kā arī Vidusāzijas valstu robežu demarkācija, ko finansē no ISP līdzekļiem;

127.  atzinīgi vērtē projektu „Pārrobežu sadarbība ilgtspējīgam mieram un attīstībai”, kuru finansē Šveice un ANO Attīstības programma un kura mērķis ir izveidot ilgtspējīgu mieru un attīstību veicinošāku vidi pārrobežu reģionos starp Kirgizstānu un Tadžikistānu;

128.  uzsver UNRCCA lomu, kurš darbojas Ašgabatā kopš 2007. gada, kā arī EDSO lomu konfliktu novēršanā reģionā;

129.  aicina ES atbalstīt UNRCCA un tā pārraudzībā pievērsties jautājumiem, kas saistīti ar ūdens apsaimniekošanu, kā arī uzsākt sarunas starp piecām Vidusāzijas valstīm, lai risinātu pārrobežu piesārņojuma jautājumus;

130.  aicina Komisiju ņemt vērā negatīvo ietekmi uz stabilitāti un drošību Vidusāzijā, ko varētu radīt problēmas saistībā ar ūdens resursu apsaimniekošanu, un rūpīgi uzraudzīt visu notikumu attīstību;

131.  ar bažām norāda, ka 2015. gada ziņojumā par cilvēku tirdzniecību(27) Turkmenistāna un Uzbekistāna ir ierindotas uzraudzības sarakstā (Watch List), tādējādi norādot, ka tajās pieaug cilvēku tirdzniecības upuru skaits; aicina ES cilvēku tirdzniecības apkarošanas koordinatoru atbalstīt Turkmenistānas un Uzbekistānas centienus apkarot cilvēku tirdzniecību, kura aizskar cilvēka cieņu, bieži ir saistīta ar psiholoģisku teroru un fizisku vardarbību un tādēļ ir jāizskauž; aicina dalībvalstis uzsvērt šo svarīgo jautājumu savos darījumos ar minētajām valstīm;

132.   uzsver, cik svarīga ir sadarbība starp ES un Vidusāzijas valstīm terorisma novēršanā un apkarošanā; pauž dziļas bažas par ekstrēmistu organizācijas „Islāma valsts” (IS) darbību, iesaistot savās rindās aizvien vairāk Vidusāzijas iedzīvotāju, kuri dodas uz Tuvajiem Austrumiem, lai karotu IS, al-Nusra un citu teroristu un ekstrēmistu organizāciju pusē vai citādi tās atbalstītu, ko daļēji veicina politiskā marginalizācija un vājās ekonomiskās perspektīvas; atzīst, ka gadījumā, ja ievērojama daļa radikalizēto Vidusāzijas valstu pilsoņu atgrieztos savās mītnes zemēs, tie radītu apdraudējumu drošībai un stabilitātei visā Vidusāzijā, Afganistānā, Irānā, Krievijā, Ķīnā un Indijā;

133.  mudina ES kopā ar Vidusāzijas valstīm risināt kopīgās problēmas, kas saistītas ar IS kaujinieku un atbalstītāju rekrutēšanu, galveno uzmanību pievēršot politiskām un administratīvām kļūmēm, piemēram, veicinot reliģisko brīvību, tomēr vienlaikus ieviešot sekulāras valsts konstitūciju un pārskatot diskriminējošus likumus un politiku, īstenojot gan vīriešiem, gan sievietēm paredzētas iesaistošas programmas un pievēršoties no nelabvēlīgām ģimenēm nākušu jauniešu nodarbināšanai, par prioritāti nosakot policijas iestāžu reformu un nodrošinot labāku drošības dienestu darbības koordināciju, kā arī mācoties no Eiropas vai Āzijas pieredzes radikāli noskaņoto islāmistu reabilitēšanā un reintegrācijā;

134.  uzskata, ka ir būtiski svarīgi sadarboties starptautiskā līmenī, tostarp ar Krieviju un Ķīnu, lai novērstu pieaugošos islāmistu radikalizācijas draudus Vidusāzijā; aicina visas starptautiskās puses, kurām ir ietekme šajā reģionā, mudināt Vidusāzijas valstis saskaņot drošības dienestu sadarbības koordinēšanas pasākumus, tostarp saistībā ar izlūkošanas informācijas apmaiņu; uzsver, ka šāda sadarbībai būtu jānotiek saskaņā ar šo valstu starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā;

135.  pauž nopietnas bažas par drošības situācijas pasliktināšanos Ziemeļafganistānā un tās radītajām sekām attiecībā uz reģiona militāro un politisko stabilitāti; atzinīgi vērtē uzlaboto saskaņotību starp ES stratēģijām, kas skar attiecīgi Afganistānu un Vidusāziju; tomēr uzsver vajadzību ciešāk sasaistīt ES pieeju Vidusāzijas reģionam ar pieeju Afganistānai un pielāgot esošās politikas pamatnostādnes Afganistānas stratēģijai pēc 2014. gada; mudina iesaistīt Afganistānu programmās, kas vērstas uz stabilitāti un drošību reģionā; mudina Vidusāzijas valstu valdības uzņemties aktīvāku lomu un iesaistīties plašākā sadarbībā, kas vērsta uz stabilitāti Afganistānā; uzsver vajadzību reģionālā līmenī koordinēt cilvēku drošības, terorisma apkarošanas, imigrācijas un narkotiku kontrabandas apkarošanas stratēģijas;

136.  aicina Padomi, Komiju un EĀDD attiecībās ar Vidusāzijas valstīm noteikt par prioritāti drošības sektora reformu, tostarp nodrošinot labāku finansējumu un apmācību, veicinot reliģisko brīvību sekulāras valsts konstitūcijas ietvaros un preventīvos aspektus cīņā pret terorismu un veicot pasākumus bijušo džihādistu reabilitēšanai vispārējas stratēģijas ietvaros, kas paredzēta islāma ekstrēmisma radīto problēmu novēršanai; pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz steidzamo nepieciešamību Vidusāzijas valstīs veikt drošības sektora reformu (DSR), ES savā stratēģijā to nav spējusi integrēt; šajā sakarībā atzinīgi vērtē panākumus Kazahstānā kā sākumpunktu reģionāla līmeņa reformām; aicina Savienību izstrādāt konkrētas DSR programmas Kirgizstānai, un, iespējams, arī Tadžikistānai, galveno uzmanību vēršot uz tiesiskumu un cilvēktiesību standartiem krimināltiesību un civilās kārtības uzturēšanas jomā;

137.  atzīst, ka piecas Vidusāzijas valstis joprojām veido no kodolieročiem brīvu zonu;

138.  aicina dalībvalstis nodrošināt vienveidīgāku to astoņus kritēriju interpretāciju, īstenošanu un stingru ievērošanu, kuri noteikti 2008. gada ES kopējā nostājā par ieroču eksporta kontroli; šajā sakarībā pauž bažas par to, ka daži Eiropas uzņēmumi saskaņā ar divpusējiem nolīgumiem ar dažām dalībvalstīm šo kopējo nostāju apiet;

139.  prasa dalībvalstīm pārtraukt gatavu aktīvās novērošanas sistēmu eksportu uz šā reģiona valstīm, ja ir pietiekami iemesli, lai uzskatītu, ka šīs sistēmas tiek izmantotas pret žurnālistiem, politiķiem vai cilvēktiesību aizstāvjiem; aicina Komisiju pārskatīt Eiropas eksporta kontroles sistēmu, lai novērstu šādu aktīvās novērošanas sistēmu izmantošanu nepiemērotiem mērķiem;

Specifiski valstu jautājumi

140.  uzsver, ka turpmākie katrai valstij specifiskie punkti attiecas tikai uz prioritāriem jautājumiem un līdz ar to nav visaptveroši;

Kazahstāna

141.  uzsver, ka padziļinātas politiskās un ekonomiskās attiecības būtu jāveido, pamatojoties uz kopīgām vērtībām; norāda, ka Kazahstāna ir pirmā ES partnere Vidusāzijā, ar kuru Savienība ir noslēgusi sarunas par ciešākas partnerības un sadarbības nolīgumu (CPSN) un to parakstījusi; līdz ar tā noslēgšanu gaida aktīvus un konkrētus Kazahstānas centienus politisko un demokrātisko reformu jomā, kas izriet no tās starptautiskajām saistībām un pienākumiem; atzīst, ka „100 soļu programma” ir mēģinājums atrisināt steidzamas problēmas šajā valstī;

142.  šajā sakarībā uzsver Parlamenta 2012. gada 22. novembra ieteikumus attiecībā uz sarunām par ES un Kazahstānas CPSN, ko ir būtiski svarīgi ievērot, lai saņemtu Eiropas Parlamenta piekrišanu jauna CPSN noslēgšanai un turpmākajai ES un Kazahstānas sadarbībai;

143.  ir dziļi nobažījies par situācijas arvien tālāku pasliktināšanos plašsaziņas līdzekļu brīvības, vārda brīvības un biedrošanās un pulcēšanās brīvības jomā; atkārtoti norāda un uzsver, ka konkrētu un taustāmu sasniegumu panākšanai politisko reformu jomā ir jāpanāk progress sarunās par jauno CPSN; aicina Kazahstānu nodrošināt tās tiesību aktu atbilstību Eiropas Padomes standartiem un garantēt pilnīgu pamatbrīvību īstenošanu, nenosakot patvaļīgus ierobežojumus; aicina Kazahstānas iestādes īstenot konkrētus un efektīvus pasākumus, lai ieviestu ANO īpašā referenta miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās jautājumos ieteikumus, kas minēti viņa 2015. gada janvārī izdotajā gala ziņojumā par misiju Kazahstānā; šajā sakarībā mudina Kazahstānu pārskatīt un grozīt tās jauno Kriminālkodeksu attiecībā uz apmelošanas kriminalizēšanu, jo tas apdraud pamatbrīvības; pauž dziļas bažas par tiesību aktu attiecībā uz bezpeļņas organizācijām, kurš apdraud neatkarību un pat NVO pastāvēšanu Kazahstānā, un aicina to pārskatīt;

144.  atgādina Kazahstānai par tās EDSO saistībām īstenot demokrātiskas reformas un mudina šo valsti saskaņot tās vērienīgos ārpolitikas plānus kā ANO Cilvēktiesību padomes loceklei 2013.–2015. gadā, organizējot 2017. gada starptautisko EXPO izstādi un kandidējot uz nepastāvīgās locekles statusu ANO Drošības padomē 2017.–2018. gada periodā, ar nozīmīgu iekšējo politisko reformu īstenošanu;

145.  uzsver, ka saskaņā ar EDSO/ODIHR starptautiskās 2016. gada 20. marta vēlēšanu novērošanas misijas provizoriskajiem secinājumiem Kazahstānai vēl ir daudz jāpaveic, lai tā izpildītu tās EDSO saistības rīkot demokrātiskas vēlēšanas, lai gan tika atzīts zināms progress šajā jomā; mudina Kazahstānas iestādes pieņemt vajadzīgos pasākumus, lai pilnībā īstenotu visus EDSO/ODIHR ieteikumus;

146.  aicina atbrīvot visus politiski ieslodzītos, tostarp opozīcijas partijas Alga! līderi Vladimiru Kozlovu;

147.  atzīst pozitīvo lomu, ko Kazahstāna uzņēmās 2013. gada E3+3 un Irānas sarunu organizēšanā par Irānas kodolprogrammu, un atzinīgi vērtē šīs valsts ieguldījumu globālo kodoldrošības iniciatīvu veicināšanā, tostarp izvietojot valstī IAEA jauno starptautisko kodoldegvielas banku, kas sāks darboties 2017. gadā, uzņemoties nosacītu vidutājas lomu krīzes risināšanā starp Krieviju un Ukrainu, kā arī piedāvājot ērtas biroju telpas apspriedēm starp Sīrijas opozīcijas pārstāvjiem;

148.  atzinīgi vērtē to, ka Kazahstāna līdz 2015. gadam ir sasniegusi pēdējo posmu ceļā uz iestāšanos PTO;

Kirgizstāna

149.  pauž nožēlu par regresu Kirgizstānā, kas ir Vidusāzijas reģiona valsts, uz kuru ES lika vislielākās cerības saistībā ar centieniem demokrātiskās pārveides virzienā;

150.  atzinīgi vērtē Kirgizstānas progresu, ko tā apliecināja nesen notikušajās parlamenta vēlēšanās; atzīst to miermīlīgo norisi un ievērojami uzlaboto pārredzamību; atzinīgi vērtē ESAO Vēlēšanu uzraudzības misijas secinājumus par 2015. gada 4. oktobra parlamenta vēlēšanām Kazahstānā, kuros ir uzsvērts, ka vēlētājiem tika piedāvāta plaša kandidātu izvēle un ka vēlēšanu kampaņa bija balstīta uz godīgu konkurenci; tomēr pauž bažas par obligātas biometrisko datu reģistrācijas ieviešanu kā priekšnoteikumu dalībai vēlēšanās, jo tas radīja ievērojamas problēmas saistībā ar vēlētāju saraksta pilnīgumu; uzsver, ka, neraugoties uz sākotnēji cerīgajām iezīmēm, kas demokrātisko reformu īstenošanā un pārejā uz patiesu daudzpartiju sistēmu bija vērojamas Kirgizstānā, kura bija viena no izmēģinājuma projekta valstīm un saņēma ES atbalstu demokrātijas jomā, ir jāveic turpmāki pasākumi, lai attīstītu pilnībā funkcionējošu parlamentāro demokrātiju;

151.  pauž gandarījumu par to, ka Kirgizstāna ir atcēlusi ierobežojošo tiesību akta projektu par „ārvalstu aģentiem” un LGBTI personām, un aicina noraidīt visus tiesību aktus, ar kuriem diskriminē LGBTI personas un vēršas pret pilsonisko sabiedrību;

152.   atzinīgi vērtē Kirgizstānas veiksmīgu ievēlēšanu ANO Cilvēktiesību padomē 2016.–2018. gadā un aicina šo valsti konstruktīvi izmantot tās gaidāmo dalību šajā padomē, lai risinātu cilvēktiesību jautājumus;

153.  mudina Komisiju/EĀDD palīdzēt Kirgizstānai nodrošināt taisnīgu tiesu 2010. gada etnisko grupu sadursmēs cietušajām personām;

Tadžikistāna

154.  mudina Tadžikistānu ievērot tās starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā un aizsargāt pulcēšanās brīvību un juridiskās profesijas neatkarību; vērš uzmanību uz sarežģīto situāciju plašsaziņas līdzekļu jomā pēc tam, kad valsts prezidents parakstīja jaunus noteikumus, kuri paredz sniegt visu informāciju par oficiāliem pasākumiem, izmantojot valsts informācijas aģentūru, tādējādi ierobežojot citu plašsaziņas līdzekļu piekļuvi informācijai; aicina Tadžikistānu atturēties no nevēlamas iejaukšanās NVO darbā un neieviest nesen pieņemto tiesību aktu par NVO finansēšanu;

155.  šajā sakarībā pauž bažas par lēmumu aizliegt Tadžikistānas Islāma renesanses partiju, kas ir turpinājums satraucošajai tendencei drošības iemeslu vārdā apspiest likumīgus politiskos spēkus un apklusināt kritikas paudējus; aicina Tadžikistānas varas iestādes ievērot 1997. gadā noslēgtā miera līguma saistības un pieņemt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu vārda brīvību, plurālismu un brīvu un atvērtu politisko vidi;

156.  ņem vērā EDSO/ODIHR vēlēšanu novērošanas misijas secinājumus par Tadžikistānas parlamenta vēlēšanām 2015. gada 1. martā, kuros tiek norādīts, ka šīs vēlēšanas „norisinājās ierobežotā politiskajā telpā un nenodrošināja vienādus konkurences apstākļus visiem kandidātiem”;

157.  turpina paust bažas par ES attīstības palīdzības nelietderīgu izmantošanu šajā valstī; mudina EĀDD/Komisiju noteikt par prioritāti programmas, kuras ir vērstas uz spīdzināšanas novēršanu aizturēšanas centros un plašsaziņas līdzekļu brīvību Tadžikistānā;

158.  pauž gandarījumu par to, ka Tadžikistāna 2013. gada martā ir pievienojusies PTO;

Turkmenistāna

159.  uzsver, ka Turkmenistāna ir lielāko starptautisko nolīgumu dalībniece un tādēļ tai ir pienākums visos gadījumos ievērot un aizsargāt cilvēktiesības; apliecina gatavību palielināt ES atbalstu demokrātisko principu un cilvēktiesību jomā, jo īpaši pilnībā izmantojot EIDHR, kā arī citus līdzekļus reformu procesa atbalstam šajā valstī;

160.  pauž nožēlu par to, ka pārskata periodā stāvoklis tiesiskuma, cilvēktiesību ievērošanas un pamatbrīvību jomā gandrīz nav mainījies, neraugoties uz atsevišķiem pasākumiem tiesību aktu pieņemšanā politiskajā, tiesu, ekonomikas, sociālajā un izglītības jomā; uzskata, ka jaunie tiesību akti jāpārskata starptautiskajiem ekspertiem, ņemot vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību ievērošanas jomā;

161.  aicina AP/PV un Komisiju sadarboties ar Turkmenistānas iestādēm, prasot tām veikt konkrētus pasākumus ar mērķi uzlabot cilvēktiesību situāciju un tiesiskumu saskaņā ar LES 21. pantu; turklāt aicina papildus notiekošajam cilvēktiesību dialogam palielināt cilvēktiesību jautājumu nozīmi visos līmeņos; atkārtoti aicina EĀDD arī pēc iespējas drīzāk paaugstināt sadarbības biroja Ašgabatā statusu, izveidojot pilnvērtīgu ES delegāciju Turkmenistānā, tostarp nolūkā sadarboties ar pilsonisko sabiedrību un uzraudzīt cilvēktiesību situāciju;

162.  uzsver, ka ir svarīgi turpināt cilvēktiesību dialogu, jo īpaši saistībā ar spiediena turpināšanu, lai panāktu to personu atbrīvošanu, kuras aizturētas politisku iemeslu dēļ, un informācijas atklāšanu par personām, kuras pēc ieslodzīšanas ir pazudušas;

163.  atzīst, ka PSN ar Turkmenistānu stāšanās spēkā palīdzētu pilnībā attīstīt šo iedibināto attiecību potenciālu;

164.  aicina AP/PV izpildīt ar viņas priekšteci šajā amatā panākto vienošanos par uzraudzības mehānisma ieviešanu, kas paredz, ka EĀDD pienācīgi informē Parlamentu par PSN īstenošanu pēc tā stāšanās spēkā;

165.  atzinīgi vērtē neseno Turkmenistānas un ES sadarbības paplašināšanu kopīgo interešu jomās; atzīmē šīs valsts pārstāvību 2015. gada EDSO Humanitārās dimensijas īstenošanas sanāksmē un Turkmenistānas pārstāvību visaugstākajā līmenī 15. ikgadējā pagaidu tirdzniecības nolīguma Apvienotās komitejas sanāksmē 2015. gada oktobrī;

166.  aicina Turkmenistānu pārtraukt tās uzsākto satelītantenu noņemšanas un dažu tīmekļa vietņu bloķēšanas kampaņu, kā arī izbeigt iebiedēšanu un vajāšanu, kas vērsta pret neatkarīgiem žurnālistiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem;

Uzbekistāna

167.  pauž nožēlu par to, ka ES pasākumiem nav reālu panākumu virzībā uz demokratizāciju Uzbekistānā, un atkārtoti pauž cerību, ka ES aktīvi sekmēs šā mērķa īstenošanu šajā valstī; norāda uz Uzbekistānas valdības atteikšanos veikt būtiskas reformas; mudina AP/PV izstrādāt politiku kritiski izvērtētai, konstruktīvai, uz nosacījumiem balstītai un saskaņotai Eiropas sadarbībai ar Uzbekistānu;

168.  pauž nožēlu par sistemātiskiem un regulāriem pamattiesību un pamatbrīvību pārkāpumiem, neraugoties uz to, ka attiecīgajās jomās ir pieņemti uzlaboti tiesību akti un ratificēti starptautiskie dokumenti cilvēktiesību jomā; mudina Uzbekistānas iestādes veikt jēgpilnus pasākumus, lai pilnībā novērstu šīs problēmas un efektīvi ieviestu visus ieteikumus, ko sniedzis ANO īpašais referents jautājumā par spīdzināšanu, Komiteja pret spīdzināšanu un ANO Cilvēktiesību komiteja;

169.  pieprasa, lai Uzbekistānas iestādes atbrīvotu visas tās personas, kuras ir ieslodzītas par savu tiesību uz vārda brīvību un biedrošanās un pulcēšanās tiesību miermīlīgu izmantošanu, un uzsver, ka jānovērš un jāizmeklē visi ieslodzījumā esošo personu spīdzināšanas gadījumi; pauž bažas par cietumsodu patvaļīgu pagarināšanu; aicina Uzbekistānas iestādes ļaut valstī netraucēti darboties neatkarīgām NVO, kuras darbojas cilvēktiesību jomā;

170.   atzinīgi vērtē to, ka šī valsts ir guvusi zināmus panākumus bērnu darbu izskaušanā, jo īpaši valdības šajā sakarībā piemēroto aizliegumu; atgādina, ka ir svarīgi neatkarīgi un objektīvi uzraudzīt šāda aizlieguma īstenošanu; atkārtoti uzsver nepieciešamību izskaust piespiedu darba izmantošanu ikgadējās kokvilnas ražas laikā, vienlaikus mudinot turpināt valdības apņemšanos turpināt īstenot konkrētus pasākumus, piemēram, rīcības plānu, lai izskaustu piespiedu darba izmantošanu saskaņā ar SDO un Pasaules Bankas ieteikumiem;

171.  atgādina, ka Parlaments nolēma neizskatīt iespēju sniegt piekrišanu ES un Uzbekistānas PSN protokolam, ar kuru nolīguma noteikumi tiktu attiecināti uz tekstilizstrādājumu divpusēju tirdzniecību, līdz tiks apstiprināts, ka ir īstenotas konkrētas reformas un tās devušas būtiskus rezultātus tā, lai līdzās bērnu darbam Uzbekistānā efektīvi tiktu izskausta arī piespiedu darba prakse.

172.  šajā sakarībā uzskata, ka noteikta ES attīstības palīdzības līdzekļu daļa Uzbekistānai, tostarp parlamentārās kapacitātes veidošanai, tika izmantota nelietderīgi un šo palīdzību drīzāk vajadzētu pārdalīt svarīgāku jomu, piemēram, lauku attīstības vai vides un ūdens apsaimniekošanas, finansēšanai;

173.  pauž nopietnas bažas par Uzbekistānas islāmistu kustības darbībām, kura 2015. gada augustā pauda uzticību organizācijai "Islāma valsts" un apvieno tūkstošiem džihādistu Vidusāzijā;

o
o   o

174.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, EĀDD, ES īpašajam pārstāvim Vidusāzijā un Kazahstānas, Kirgizstānas, Tadžikistānas, Turkmenistānas un Uzbekistānas valdībai, kā arī parlamentam.

(1) OV C 184 E, 6.8.2009., 49. lpp.
(2) OV C 168 E, 14.6.2013., 91. lpp.
(3) OV L 255, 30.9.2015., 68. lpp.
(4) OV L 255, 30.9.2015., 27. lpp.
(5) OV C 332 E, 15.11.2013., 28. lpp.
(6) OV C 419, 16.12.2015., 153. lpp.
(7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0252.
(8) OV C 434, 23.12.2015., 111. lpp.
(9) OV C 434, 23.12.2015., 87. lpp.
(10) OV C 236 E, 12.8.2011., 69. lpp.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0288.
(12) OV C 434, 23.12.2015., 24. lpp.
(13) OV C 74 E, 13.3.2012., 12. lpp.
(14) OV C 419, 16.12.2015., 159. lpp.
(15) OV C 251 E, 31.8.2013., 93. lpp.
(16) OV C 45, 5.2.2016., 85. lpp.
(17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0008.
(18) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0426.
(19) OV C 351 E, 2.12.2011., 92. lpp.
(20) OV C 81 E, 15.3.2011., 80. lpp.
(21) OV C 224 E, 19.8.2010., 12. lpp.
(22) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0040.
(23) OV C 168 E, 14.6.2013., 195. lpp.
(24) OV C 36, 29.1.2016., 126. lpp.
(25) Pasaules Bankas statistika, 2012. gads.
(26) Pasaules Bankas statistika piecu gadu periodā (2011–2015).
(27) Sagatavojis ASV Valsts departaments.


Zikas vīrusslimības uzliesmojums
PDF 356kWORD 107k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. aprīļa rezolūcija par Zikas vīrusa uzliesmojumu (2016/2584(RSP))
P8_TA(2016)0122B8-0449/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2016. gada 1. februāra paziņojumu par to, ka Zikas vīrusa uzliesmojums ir starptautiska sabiedrības veselības ārkārtas situācija,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Lēmumu Nr. 1082/2013/ES par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 2119/98/EK(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1291/2013, ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu 2014.–2020. gadam “Apvārsnis 2020”(2),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par Zikas vīrusa uzliesmojumu (O-000030/2016 – B8-0119/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā PVO 2016. gada 1. februārī paziņoja, ka ka Zikas vīrusa uzliesmojums ir starptautiska sabiedrības veselības ārkārtas situācija (SSVĀS);

B.  tā kā Zikas vīruss ir jauns moskītu pārnēsāts vīruss, kas pirmoreiz tika identificēts Ugandā Zikas mežā 1947. gadā rēzus pērtiķiem, izmantojot meža dzeltenā drudža novērošanas tīklu;

C.  tā kā Zikas vīrusa slimības uzliesmojumi ir sporādiski fiksēti divos Eiropas reģionos — Martinikā un Franču Gviānā — un Āfrikā, Amerikā, Āzijā un Klusā okeāna reģionā un tā kā inficēšanās gadījumi ir konstatēti Eiropā, jo īpaši aizjūras teritorijās Gvadelupā un Senmartēnā;

D.  tā kā 2007. gadā Zikas vīruss pirmo reizi parādījās ārpus zināmajām endēmiskajām robežām un izraisīja epidēmiju Japas salā Mikronēzijas Federatīvajās Valstīs, kam sekoja plaša epidēmija Franču Polinēzijā 2013. un 2014. gadā, un pēc tam tas izplatījās vairākās valstis Okeānijā, tostarp Jaunkaledonijā un Kuka salās; tā kā, lai gan kopumā tika uzskatīts, ka Zikas vīruss cilvēkiem izraisa tikai vieglu saslimšanu, uzliesmojums Franču Polinēzijā parādīja, ka vīruss spēj izraisīt neiroloģiskas komplikācijas (t. i., Gijēna-Barē sindromu un meningoencefalītu);

E.  tā kā saskaņā ar Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) datiem lielākā daļa inficēšanās gadījumu ir asimptomātiski (aptuveni 80 %)”;

F.  tā kā lielākais Zikas vīrusa uzliesmojums ir konstatēts Brazīlijā, jo īpaši Brazīlijas ziemeļaustrumos;

G.  tā kā 2015. gada novembrī Brazīlijas Veselības ministrija izsludināja ar sabiedrības veselību saistītu ārkārtas situāciju saistībā ar to, ka Pernambukas štatā 2015. gadā neparasti palielinājās tādu jaundzimušo bērnu skaits, kuriem ir mikrocefālija; tā kā uzkrītošais palielinājums ir pamanāms galvenokārt smagāko mikrocefālijas veidu dēļ, bet daži ziņojumi liecina, ka minētās slimības vieglāko izpausmju izplatība bija ārkārtīgi augsta jau dažus gadus pirms Zikas uzliesmojuma 2015. gadā;

H.  tā kā moskītu dzīves cikls ir atkarīgs no klimata, dzīvotnēm un bioloģiskās daudzveidības un tā kā moskītu izplatību veicina cilvēkfaktori, piemēram, klimata pārmaiņas, cilvēku radītas ūdens dzīvotnes, atmežošana, urbanizācija un sanitārijas trūkums, sadzīves atkritumi, konflikti un ceļošana;

I.  tā kā Zikas vīrusa uzliesmojums ir uzskatāmi parādījis pastāvošo nevienlīdzību attiecīgajās valstīs, tostarp attiecībā uz sabiedrības veselības aprūpes sistēmām un dzīves apstākļiem, nesamērīgi smagi skarot nabadzīgākos sabiedrības locekļus, kuri bieži vien dzīvo blakus atklātām ūdenstilpēm un ir slikti nodrošināti attiecībā uz slimības profilaksi un apkarošanu; tā kā sievietes joprojām ir lielākā daļa no pasaules nabadzīgajiem iedzīvotājiem un viņu situācija ir īpaši apdraudēta, jo mājsaimniecībās viņas ir galvenās atbildīgās personas attiecībā uz pārtiku, tīru ūdeni, higiēnu un bērnu, kuriem ir ar microcefāliju saistīti sindromi, audzināšanu, kas var radīt nepieciešamību pēc papildu finanšu resursiem, jo īpaši gadījumos, ja nav piemērotu vai finansiāli pieejamu atbalsta struktūru;

J.  tā kā ir ziņots, ka vairākās Eiropas valstīs ir konstatēti importēti Zikas vīrusa infekcijas gadījumi; tā kā 2016. gada 11. februārī ECDC norādīja uz mikrocefālijas gadījumu, kas konstatēts grūtniecei Slovēnijā, kurai bija Zikas vīrusam līdzīga infekcija grūtniecības laikā, kad viņa uzturējās Brazīlijā;

K.  tā kā līdz 2016. gada 9. februārim nevienā gadījumā nav ziņots par autohtonu Zikas vīrusa transmisiju Eiropas kontinentā, bet par dažiem gadījumiem ir ziņots Eiropas attālākajos reģionos;

L.  tā kā vīrusa parādīšanās ir sasaistīta ar mikrocefālijas gadījumu kopām un citiem neiroloģiskiem traucējumiem, tostarp Gijēna-Barē sindroma gadījumiem; tā kā PVO 2016. gada 1. februārī paziņoja, ka pastāv lielas aizdomas par cēloņsakarību starp Zikas infekciju grūtniecības laikā un mikrocefāliju, tomēr tā vēl nav zinātniski pierādīta;

M.  tā kā, pamatojoties uz arvien plašākajiem provizoriskajiem pētījumiem, zinātnieki ir nākuši pie vienprātīga secinājuma, ka Zikas vīruss ir viens no mikrocefālijas izraisītājiem(3) un tas bojā embrija šūnas, no kurām attīstās smadzenes(4), un bērni piedzimst ar neparasti mazu galvu un vairumā gadījumu aizkavētu smadzeņu attīstību, un šķiet, ka šīs vīruss spēj kaitīgi ietekmēt embriju visā grūtniecības laikā(5) un ka tas izraisa arī Gijēna-Barē sindromu; tā kā šī nenoteiktība par vēl nedzimušā zīdaiņa veselību un neskaidrības par transmisijas mehānismiem izraisa sievietēm un pusaudzēm, jo īpaši grūtniecēm un viņu ģimenēm, ārkārtīgi sarežģītu situāciju, jo īpaši attiecībā uz viņu veselību un ilgtermiņa ietekmi uz mājsaimniecību, un tā kā šīs neskaidrības nekādā gadījumā nedrīkst izmantot, lai aizkavētu steidzamus lēmumus un pasākumus, kas jāveic, lai atrisinātu šo krīzi;

N.  tā kā pastāv daudzi iespējamie mikrocefālijas iemesli, bet bieži vien cēlonis paliek nenoskaidrots, un tā kā mikrocefālijas gadījumā nav iespējama specifiska ārstēšana, ir svarīgi, lai būtu izveidota daudzdisciplināra grupa, kas novērtētu zīdaiņus un bērnus ar mikrocefāliju un rūpētos par tiem, jo agrīna iejaukšanās ar stimulēšanas un rotaļu programmām var izraisīt pozitīvu ietekmi uz attīstību, un ļoti svarīgas ir ģimenes konsultācijas un atbalsts vecākiem;

O.  tā kā Argentīnas un Brazīlijas pētnieki mikrocefālijas gadījumu kopu Brazīlijā sasaistīja ar larvicīdu piriproksifēnu, ko 2014. gadā ieviesa dzeramūdens apgādē skartajos apgabalos Brazīlijā; tā kā, reaģējot uz šo iespējamo saistību, pretēji Veselības ministrijas ieteikumam un saskaņā ar piesardzības principu valsts dienvidu štata Riugrandi du Sulas pašvaldība no 2016. gada 13. februāra pārtrauca to izmantot;

P.  tā kā no 4 783 paziņotajiem mikrocefālijas gadījumiem kopš 2015. gada oktobra vairāk nekā 700 gadījumos netika konstatēta mikrocefālija;

Q.  tā kā no 404 bērniem, kam apstiprināta mikrocefālija, tikai 17 gadījumos testos ir konstatēts Zikas vīruss;

R.  tā kā ar Zikas vīrusa uzliesmojumu kopš 2013. gada ir nācies saskarties Eiropas aizjūras teritorijām;

S.  tā kā pastāv risks, ka Eiropā 2016. gada vasarā varētu izveidoties vietējo vektoru transmisija;

T.  tā kā pašlaik nav pieejama specifiska ārstēšana vai vakcīna, bet Indijas uzņēmums Bharat Biotech 2016. gada 3. februārī paziņoja, ka tas “veic divu vakcīnu kandidātu izstrādi — viena no tām ir rekombinanta vakcīna un otra inaktivēta vakcīna, kas sasniegušas izstrādes posmu, kurā tiek veikti pirmsklīniskie testi ar dzīvniekiem”;

U.  tā kā Zikas vīruss var izplatīties seksuāli transmisīvā veidā(6)(7) un PVO ir paziņojusi, ka seksuālās transmisijas gadījumi ir "samērā izplatīti"(8);

V.  tā kā ir ziņots arī par Zikas vīrusa transmisiju saistībā ar asins pārliešanu;

W.  tā kā pastāv reāls apdraudējums, ka notiks Zikas vīrusa infekcijas pārrobežu transmisija, ko izraisīs inficēti ceļotāji un globālā tirdzniecība,

1.  norāda, ka Zikas vīruss cilvēkiem pārsvarā tiek nodots ar inficētu Aedes ģints moskītu (galvenokārt Aedes aegypti moskītu) kodieniem tropu reģionos un ka tie ir tie paši moskīti, kas pārnes dengi jeb tropu drudzi, čikungunjas drudzi un dzelteno drudzi;

2.  norāda, ka saskaņā ar ECDC novērtējumu ne ārstēšana, ne vakcīnas nav pieejamas, un, tā kā moskīti, kas izplata Zikas vīrusu, kož gan iekštelpās, gan ārpus tām galvenokārt dienas laikā, profilakse pašlaik pamatojas uz individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, piemēram, valkājot ar permetrīnu apstrādātus kreklus ar garām piedurknēm un garās bikses (īpaši tajā dienas daļā, kad Zikas vīrusu pārnēsājošie moskīti ir visaktīvākie) un guļot vai atpūšoties norobežotās telpās vai telpās ar gaisa kondicionēšanu, vai izmantojot moskītu tīklus;

3.  uzsver, ka ir svarīgi izveidot komunikācijas plānus par piemērotāko mērogu, kādā informēt iedzīvotājus un veicināt pienācīgu rīcību nolūkā izvairīties no moskītu kodieniem;

4.  atzinīgi vērtē ECDC veikto pašreizējās situācijas uzraudzību; aicina ECDC regulāri atjaunināt riska novērtējumus un epidemioloģisko informāciju; uzskata, ka ECDC būtu jāizveido tropu infekcijas slimību ekspertu komiteja, lai efektīvi koordinētu un uzraudzītu visus pasākumus, kuri jāveic Eiropas Savienībā;

5.  atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu izmantot EUR 10 miljonus Zikas vīrusa pētniecībai un iesaka īpašu uzmanību pievērst smagas iedzimtas smadzeņu anomālijas gadījumiem visā Latīņamerikā un iespējamai saiknei ar Zikas vīrusa infekciju; tomēr apšauba, vai šī summa ir samērojama ar plašo zinātnisko uzdevumu palīdzēt izprast Zikas vīrusa slimību un izraisītos neiroloģiskos sarežģījumus un izstrādāt diagnostiskos testus un ārstēšanas metodes;

6.  norāda, ka Zikas vīruss ir konstatēts 28 valstīs un tam ir iespējamas turpmāko dzīvi ietekmējošas sekas, jo īpaši attiecībā uz jaunām un nabadzīgām sievietēm, no kurām lielākā daļa dzīvo šo valstu vismazāk attīstītajos reģionos; uzsver, ka, ņemot vērā slimības iespējamo tālāko izplatīšanos, starptautiskajai sabiedrībai ir steidzami praktiski jāizmanto pieredze, kas gūta pagājušajā gadā Ebolas vīrusa izraisītās krīzes gaitā;

7.  uzsver, ka pētniecība būtu jāveic galvenokārt par preventīviem pasākumiem, ar ko novērst vīrusa izplatīšanos, un par ārstēšanu; prasa Zikas vīrusa pētniecību veikt trijos virzienos — izpētīt ļoti iespējamo saikni starp Zikas vīrusu un iedzimtām smadzeņu anomālijām, izstrādāt ārstēšanas metodes un vakcīnas un izstrādāt testus ātrai un efektīvai diagnostikai;

8.  uzsver nepieciešamību turpināt pētījumus par iespējamo saikni starp mikrocefāliju un larvicīdu piriproksifēnu, ņemot vērā, ka nav zinātnisku pierādījumu, kas izslēgtu šo saikni;

9.  uzsver, ka pētniecībā nedrīkst neņemt vērā citus iespējamos un papildu cēloņus, kas izraisa mikrocefāliju;

10.  uzsver papildu finansējuma iespējas, kas pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” un 7. pamatprogrammā pieejamas pētniecībai par vakcīnu izstrādi pret malāriju un novārtā atstātām infekcijas slimībām, kas ietver Zikas vīrusu;

11.  aicina Komisiju pārliecināties, ka gadījumos, kad ES publiskie līdzekļi tiek tērēti pētniecībai, uz šo pētījumu rezultātiem neattiecas intelektuālā īpašuma tiesības un garantēt, ka šo pētījumu rezultātā izstrādātos produktus pacientiem pārdod par pieņemamām cenām;

12.  aicina Komisiju ierosināt īpašus pasākumus attiecībā uz Eiropas reģioniem, kur Zikas vīruss jau ir izplatījies, lai šajos reģionos novērstu jebkādus iespējamos transmisijas vektorus, atbalstītu personas, kas jau ir inficējušās, jo īpaši grūtnieces, un minētajos reģionos un visā Eiropas kontinentā novērstu vēl plašāku transmisiju;

13.  aicina Komisiju nākt klajā ar rīcības plānu, kā novērst šā vīrusa izplatīšanos Eiropā un palīdzēt dalībvalstīm un trešām valstīm cīņā ar šo epidēmiju reģionos, kuros tās uzliesmojums ir plašāks (galvenokārt, Karību jūras reģionā, Centrālamerikā un Dienvidamerikā); uzskata, ka šādā plānā būtu jāparedz mērķtiecīga un pietiekama mehānisku aizsarglīdzekļu, piemēram, tīklu (lai izvairītos no moskītu kodieniem) un prezervatīvu (lai novērstu seksuālo transmisiju) izdalīšanu bez maksas; aicina Komisiju izstrādāt pārvaldības protokolu, kas būtu veltīts iedzīvotājiem, kuri, ņemot vērā apkārtējo epidemioloģisko situāciju, jau varētu būt inficējušies ar Zikas vīrusu, lai, izmantojot agrīnu atklāšanu, efektīvi novērstu šīs slimības izplatību seksuālas transmisijas vai asins pārliešanas rezultātā;

14.  uzsver, ka, apspriežot nepieciešamo finansējumu un laboratoriskās testēšanas vajadzības, būtu jāievēro dzimumu līdztiesības aspekts, jo testēšana ir sarežģīta un ir jāizstrādā drošas, efektīvas, pieejamas un viegli piegādājamas vakcīnas grūtniecēm, kurām bieži vien agrīnās klīniskās pārbaudes netiek veiktas; mudina finanšu devējus nezaudēt realitātes sajūtu attiecībā uz šo vakcīnu izstrādei paredzamajām izmaksām, tostarp piešķirot ES finansējumu pētniecībai, un par vissvarīgāko jautājumu uzskatīt meiteņu un sieviešu drošību;

15.  norāda uz to, ka Zikas vīruss tā skartajās valstīs atklāja trūkumus gan sabiedrības veselības aizsardzības sistēmu darbībā, jo īpaši primārās veselības aprūpes līmenī, gan reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanā un sieviešu un meiteņu tiesību aizsardzībā, jo īpaši attiecībā uz informācijas sniegšanu un aprūpi grūtniecības laikā un pēc tās, kā arī saistībā ar grūtniecības novēršanu un pārtraukšanu, lai gan šo valstu ierēdņi ir ieteikuši sievietēm atlikt grūtniecību līdz brīdim, kad par Zikas vīrusu būs zināms kas vairāk;

16.  atzīst, ka ir jāpalielina laboratoriju kapacitāte, lai varētu apstiprināt aizdomas par Zikas vīrusa infekcijas gadījumiem ES/EEZ, nolūkā atšķirt Zikas vīrusa infekcijas gadījumus no citām arbovīrusa infekcijām (piemēram, denges drudža un čikunguņjas drudža); aicina dalībvalstis un Komisiju koordinēt pētniecības starp laboratorijām, kas veic pētījumus par Zikas vīrusu, kā arī veicināt šādu laboratoriju izveidi dalībvalstīs, kurā tādu vēl nav;

17.  aicina ES un dalībvalstis ierosināt stratēģijas, lai palīdzētu savstarpēji saistīt vakcīnu ražotājus, slimību profilakses un kontroles centrus un citas valsts un reģionālās veselības aizsardzības aģentūras un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus ar mērķi sekmēt datu un analīzes rezultātu apmaiņu;

18.  uzsver, ka ir svarīgi palielināt akušieru, pediatru un neirologu izpratni par to, ka būtu jāveic pārbaudes par Zikas vīrusa infekciju tiem pacientiem, kuri 2014. gadā un vēlāk ir devušies uz Brazīliju un citām šā vīrusa skartajām valstīm, un tiem, kuriem ir konstatēti iedzimti centrālās nervu sistēmas darbības traucējumi, mikrocefālija un Gijēna-Barē sindroms (GBS);

19.  ar bažām norāda, ka daudzās šā vīrusa skartajās valstīs grūtniecība vairs nav vienkārši izvēle, jo īpaši tajās, kurās ir vērojams pastāvīgi augsts seksuālās vardarbības līmenis; aicina ES sniegt atbalstu šā vīrusa skartajām valstīm, lai tajās nodrošinātu vispārēju pieeju primārajai veselības aprūpei, tostarp pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpei, kā arī Zikas vīrusa diagnosticēšanai, un aicina ES atbalstīt attiecīgo valstu valdības to centienos nodrošināt visaptverošu informāciju par seksuālo un reproduktīvo veselību un veselības aprūpes pakalpojumu paketi, tostarp ģimenes plānošanas iespējas, uzsvaru liekot uz to, lai visām sievietēm un meitenēm pusaudzēm būtu pieejamas dažādas kvalitatīvas kontracepcijas metodes un drošs aborts, lai cīnītos pret nedrošajiem abortiem, kuru skaits kopš epidēmijas sākuma arvien pieaug, un šajā sakarā sākt ar partnervalstīm nepieciešamo dialogu par kontracepciju un sieviešu un meiteņu tiesībām;

20.  norāda, ka līdz šim (no 2016. gada 10. februāra) 25 ES/EEZ valstis un ASV, kā arī Eiropas Slimību kontroles un profilakses centrs ir ieteikuši grūtniecēm un sievietēm, kuras cenšas palikt stāvoklī, atlikt braucienus uz Zikas vīrusa skartajām teritorijām;

21.  tā kā patlaban pret Zikas vīrusa infekciju nav profilakses, ārstēšanas metožu vai vakcīnas un ņemto vērā iespēju, ka Eiropā 2016. gada vasarā varētu rasties vietēji transmisijas vektori, aicina Komisiju nekavējoties veikt insekticīdu analīzi saistībā ar to iedarbību uz cilvēku veselību un iedarbību pret šīs infekcijas moskītu vektoru; vēl aicina Komisiju koordinēt darbību, lai līdz pavasara beigām kopīgi ar dalībvalstu iestādēm ir ieviests profilakses pamatnostādņu kopums;

22.  atzīst, ka ir publicēts testēšanas algoritms grūtniecēm, kuras atgriežas no Zikas vīrusa skartajām teritorijām; tomēr norāda, ka veselības iestādes vēl joprojām nav pievērsušās jautājumiem saistībā ar to, ka Zikas vīrusa konstatēšana spermā ir salīdzinoši ilgs process un ka nav dokumentēta Zikas vīrusa transmisija dzimumakta ceļā, kas varētu ietekmēt vīriešus, kuri atgriežas no šā vīrusa skartajām teritorijām; uzskata, ka, ņemot vērā bieži vērojamos asimptomātiskas infekcijas gadījumus, vīriešiem, kuri atgriežas no šā vīrusa skartajām teritorijām, būtu jāiesaka lietot prezervatīvu, līdz brīdi, kad būs pieejami pārliecinoši dati par šā transmisijas veida nozīmi;

23.  atbilstīgi PVO ieteikumiem saistībā ar novēršanas pasākumiem Eiropas valstīs aicina Komisiju un dalībvalstis būtiski palielināt invazīvu moskītu sugu uzraudzību un pastiprināti kontrolēt to izplatību, likvidējot vairošanās vietas (piemēram, neļaujot tiem vairoties dīķos) un paredzot insekticīdu izsmidzināšanu šīs infekcijas uzliesmojuma gadījumos, kā arī biežāk dezinficēt no vīrusa skartajām valstīm ienākošās kravas un tās pārvadājošos transportlīdzekļus, kā arī attiecīgi — lidmašīnu kabīnes un pasažieru salonus;

24.  aicina ES un dalībvalstu vēstniecības sniegt informāciju un atbalstu ES iedzīvotājiem, kuri dzīvo vīrusa skartajās teritorijās vai ceļo uz tām;

25.  aicina ES un trešo valstu aviosabiedrības pareizi un pienācīgi veikt no vīrusa skartajiem apgabaliem ieradušos gaisa kuģu dezinfekciju;

26.  aicina ES apspriesties ar dalībvalstīm un trešām valstīm (valstu, reģionālām un vietējām valdībām), kurām ir īpašas zināšanas saistībā ar Aedes ģints moskītu uzraudzību, novēršanu un/vai apkarošanu — piemēram, Madeiras Reģionālo valdību un Funšalu pilsētas domi, kurām ir vairāk nekā 10 gadu pieredze šā jautājuma risināšanā, un Francijas tālākajiem reģioniem un aizjūras teritorijām, kurās ir ilgstoša pieredze saistībā ar jaunajām vektoru pārnēsātajām slimībām, jo īpaši ar Zikas vīrusu, lai izstrādātu savu stratēģiju pret to;

27.  norāda uz nepieciešamību nodrošināt koordinētu pieeju ES un starptautiskā līmenī cīņā pret šīs epidēmijas uzliesmojumu; šajā sakarā atzinīgi vērtē Eiropas Medicīnas korpusa izveidi un uzskata to par būtisku struktūru, palīdzot mobilizēt medicīnas un sabiedrības veselības aprūpes personāla komandas un aprīkojumu, lai vajadzības gadījumā cīnītos pret Zikas vīrusu; vēl aicina Komisiju steidzami nākt klajā ar horizontālu ES stratēģiju vispārējās veselības jomā, lai ieviestu jauno ilgtspējīgas attīstības sistēmu un sasniegtu tās mērķus;

28.  aicina Komisiju sadarbībā ar citiem partneriem palīdzēt pārraudzīt Zikas vīrusa izplatību arī jaunattīstības valstīs un iekļaut piemērotus atbildes pasākumus nolūkā pilnveidot veselības aizsardzības kapacitāti, apmācīt veselības aprūpes darbiniekus, veikt epidemioloģisko uzraudzību un kopienu izglītošanu un mobilizēšanu, kā arī kontrolēt moskītu populācijas atbilstoši spēkā esošajām valstu attīstības programmām, sadarbojoties ar vīrusa skartajām valstīm;

29.  uzsver, ka jebkuram priekšlikumam vajadzētu būt balstītam uz plašiem epidemioloģiskajiem pētījumiem, kas aptvert ne tikai Zikas vīrusa, bet arī citu izraisītāju atstāto ietekmi;

30.  aicina dalībvalstis palielināt klīnicistu un ceļotāju veselību nodrošinošo klīniku informētību par Zikas vīrusa epidēmijas attīstību un vektoru kontroli, ko paredzējušas vīrusa skarto teritoriju iestādes, lai tie varētu iekļaut Zikas vīrusa infekcijas savā diferenciāldiagnostikā attiecībā uz šo teritoriju iedzīvotājiem un no tām ieceļojušajiem cilvēkiem un sagatavotos iespējamiem karantīnas pasākumiem attiecībā uz ceļotājiem, kuri varētu būt saslimuši ar Zikas vīrusu, nolūkā novērst autohtonu transmisiju; aicina valsts veselības aizsardzības iestādes organizēt informācijas kampaņas, ko koordinētu Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs ar mērķi informēt un pārliecināt Eiropas iedzīvotājus un novērst nevajadzīgu satraukumu;

31.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt modrību attiecībā uz ES ievazātas Zikas vīrusa infekcijas agrīnu atklāšanu, tostarp ES aizjūras zemēs un teritorijās un ES tālākajos reģionos, jo īpaši ja ir konstatēti vektori vai potenciālie vektori, lai mazinātu autohtonas transmisijas risku; turklāt atzīst, ka pastāv risks — lai arī droši vien neliels un sezonāls — ka Zikas vīrusu varētu ievazāt mērenā klimata reģionos (tostarp Ziemeļamerikā un Eiropā), kuros ir izplatīti Aedes ģints moskīti un kuros pēc tam varētu sākties autohtona transmisija;

32.  uzsver to, cik svarīgi Zikas vīrusa apkarošanā ir nodrošināt plašu pieeju veselības aprūpes pakalpojumiem;

33.  atbalsta ANO aicinājumus(9) atcelt tiesību aktus un politikas nostādnes, kas ierobežo piekļuvi seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem un tiesībām un kas ir pretrunā starptautiskajiem standartiem, un atkārtoti pauž gatavību nodrošināt, ka sabiedrības veselības aizsardzības pasākumi tiek īstenoti, ievērojot cilvēktiesības, jo īpaši tiesības uz veselības aizsardzību un ar to saistītās tiesībām;

34.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram un Pasaules Veselības organizācijai.

(1) OV L 293, 5.11.2013., 1. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 104. lpp.
(3) http://www.who.int/features/qa/zika/en/
(4) http://www.nature.com/news/zika-highlights-role-of-controversial-fetal-tissue-research-1.19655
(5) Brasil, P. et al. N. Eng. J. Med. http://dx.doi.org/10.1056/NEJMoa1602412 (2016).
(6) http://www.dallascounty.org/department/hhs/press/documents/PR2-2-16DCHHSReportsFirstCaseofZikaVirusThroughSexualTransmission.pdf
(7) https://www.rt.com/news/333855-zika-sex-case-france/
(8) http://www.reuters.com/article/us-health-zika-qanda-factbox-idUSKCN0X22TY
(9) http://www.un.org/apps/news/story.asp?NewsID=53173#.VswcHE32aUk


Stāvoklis Polijā
PDF 320kWORD 74k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. aprīļa rezolūcija par stāvokli Polijā (2015/3031(RSP))
P8_TA(2016)0123B8-0461/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Līgumus, īpaši Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 4. un 6. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 11. marta paziņojumu “Jauns ES mehānisms tiesiskuma nostiprināšanai” (COM(2014)0158),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (ECTK),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 19. janvāra debates par stāvokli Polijā,

–  ņemot vērā Venēcijas komisijas 2016. gada 12. marta atzinumu par Polijas Konstitucionālās tiesas 2015. gada 25. jūnija akta 2015. gada 22. decembra grozījumiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā tiesiskuma, demokrātijas, cilvēktiesību, pamattiesību un ES Līgumos un starptautiskajos cilvēktiesību instrumentos iestrādāto vērtību un principu ievērošana ir Savienības un tās dalībvalstu pienākums, kas ir jāpilda;

B.  tā kā saskaņā ar LES 2. pantu ES ir dibināta, pamatojoties uz cilvēka cieņas, brīvības, demokrātijas, vienlīdzības, tiesiskuma un cilvēktiesību, tostarp minoritāšu pārstāvju tiesību, ievērošanu — tās ir visu dalībvalstu kopīgās vērtības, kas ir jāievēro, gan ES, gan katrai atsevišķai dalībvalstij visos politikas virzienos;

C.  tā kā saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu ES ir jāievēro dalībvalstu vienlīdzība saistībā ar Līgumiem, kā arī to nacionālā identitāte;

D.  tā kā LES 4. panta 3. punktā ir teikts, ka saskaņā ar lojālas sadarbības principu Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpējo cieņu palīdz cita citai veikt uzdevumus, ko nosaka Līgumos;

E.  tā kā saskaņā ar LES 17. pantu Komisijai ir jānodrošina Līgumu piemērošana;

F.  tā kā tiesiskums ir demokrātijas pamatbalsts un viens no ES dibināšanas principiem, kura pamatā ir pieņēmums par savstarpēju paļāvību, ka dalībvalstis ievēro demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības, kuras noteiktas ECTK un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā;

G.  tā kā efektīva, neatkarīga un objektīva tiesu sistēma ir būtiska, lai nodrošinātu tiesiskumu un Eiropas iedzīvotāju pamattiesību un pilsonisko brīvību aizsardzību;

H.  tā kā Konstitucionālā tiesa tika izveidota kā viens no centrālajiem elementiem, lai nodrošinātu Polijas konstitucionālās demokrātijas tiesiskuma pārbaudes un līdzsvaru;

I.  tā kā nesenie notikumi Polijā, īpaši politiskās un juridiskās diskusijas par Konstitucionālās tiesas sastāvu un jaunajiem darbības noteikumiem (cita starpā saistībā ar lietu izskatīšanu un izskatīšanas secību, klātesamības kvoruma un vairākuma sasniegšanu, kas nepieciešams tiesas lēmumu pieņemšanai) ir radījuši bažas par Konstitucionālās tiesas spējām ievērot konstitūciju un garantēt tiesiskumu;

J.  tā kā Venēcijas komisija skaidri paziņoja, ka Konstitucionālā tiesa nevar īstenot savu Polijas Konstitūcijas pārākuma garantētājas lomu, ņemot vērā to, ka tiesas 2016. gada 9. marta spriedums nav publicēts un tādēļ nevar stāties spēkā, un tas apdraud tiesiskumu; tā kā Venēcijas komisija brīdināja, ka tiesas darbības kropļošana apdraudētu demokrātiju, cilvēktiesības un tiesiskumu;

K.  tā kā Polijas valdības un Polijas Republikas prezidenta rīcība attiecībā uz Konstitucionālo tiesu rada risku konstitucionālajai demokrātijai;

L.  tā kā pēc 2016. gada 13. janvāra politikas debatēm Komisija nolēma uzsākt strukturēto dialogu saskaņā ar tiesiskuma sistēmu, nosūtot vēstuli Polijas valdībai, lai precizētu stāvokli Polijā;

M.  tā kā Komisija kā Līgumu sargātāja apkopos un izskatīs visu būtisko informāciju un novērtēs, vai ir skaidras norādes par sistēmisku tiesiskuma apdraudējumu;

N.  tā kā tiesiskuma sistēma ir paredzēta, lai novērstu sistēmiska rakstura draudus tiesiskumam, īpaši gadījumos, kurus nevar efektīvi atrisināt ar pārkāpuma procedūrām un kuros valstu līmeņa „tiesiskuma aizsardzības mehānismi” vairs nespēj efektīvi novērst minētos draudus;

O.  tā kā pašreizējā Polijas Konstitūcija, kas pieņemta 1997. gadā, garantē pilnvaru nodalīšanu, politisko plurālismu, preses un vārda brīvību, kā arī tiesības uz informāciju;

P.  tā kā papildus konstitucionālajai krīzei pastāv arī citi jautājumi, kas Eiropas Parlamentam rada nopietnas bažas tiktāl, cik tie var būt Eiropas tiesību un pamattiesību, tostarp sieviešu tiesību, pārkāpumi; tā kā šādi Polijas valdības soļi ir cieši jāuzrauga Eiropas iestādēm,

1.  uzskata, ka ir būtiski nodrošināt LES 2. pantā uzskaitīto kopīgo Eiropas vērtību pilnīgu ievērošanu;

2.  uzskata, ka visām dalībvalstīm savā likumdošanas un administratīvajā praksē ir pilnībā jāievēro ES tiesību akti un ka visos tiesību aktos, tostarp jebkuras dalībvalsts vai kandidātvalsts primārajos tiesību aktos, ir jāatspoguļo un jāievēro Eiropas pamatvērtības, proti, demokrātijas principi, tiesiskums un pamattiesības;

3.  pauž nopietnas bažas, ka Polijas Konstitucionālās tiesas efektīva paralīze rada briesmas demokrātijai, cilvēktiesībām un tiesiskumam;

4.  mudina Polijas valdību nekavējoties ievērot, publicēt un pilnībā īstenot 2016. gada 9. marta Konstitucionālās tiesas spriedumu un īstenot 2015. gada 3. un 9. decembra spriedumus;

5.  aicina Polijas valdību pilnībā īstenot Venēcijas komisijas ieteikumus; piekrīt Venēcijas komisijas viedoklim, ka Polijas Konstitūcija un Eiropas un starptautiskie standarti pieprasa ievērot Konstitucionālās tiesas spriedumus;

6.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētāja vietnieka Frans Timmermans neseno Polijas apmeklējumu un viņa paziņojumu Komisijas 2016. gada 6. aprīļa sanāksmē par dialoga uzsākšanu, lai meklētu izeju no pašreizējās situācijas, pamatojoties uz pilnīgu konstitucionālās sistēmas ievērošanu, kas nozīmē Konstitucionālās tiesas nolēmumu publicēšanu un īstenošanu; pauž bažas par divu paralēlu juridisko sistēmu iespējamību, kas radītu juridisko nenoteiktību;

7.  atbalsta Komisijas lēmumu saskaņā ar tiesiskuma sistēmu uzsākt strukturētu dialogu, ar kura palīdzību vajadzētu noskaidrot, vai pastāv sistēmisks Polijas demokrātisko vērtību un tiesiskuma apdraudējums; atzinīgi vērtē Komisijas apstiprinājumu, ka dialogs ar Polijas iestādēm noritēs objektīvā un uz pierādījumiem balstītā un sadarbīgā veidā, un aicina Komisiju, ja Polijas valdība nespēs izpildīt Venēcijas komisijas ieteikumus strukturētā dialoga gaitā, aktivizēt otro tiesiskuma procedūras posmu, izdodot „tiesiskuma ieteikumu“, un piedāvāt savu atbalstu Polijai attiecībā uz tiesiskuma stiprināšanas risinājumiem;

8.  tomēr uzsver, ka visos plānotajos pasākumos jāņem vērā ES un tās dalībvalstu kompetences, kā tas noteikts Līgumos un subsidiaritātes principā;

9.  aicina Komisiju regulāri un rūpīgi informēt Parlamentu par saviem sasniegumiem, panāktajiem rezultātiem un veiktajiem pasākumiem;

10.  pauž cerības, ka Polijas valdības un Komisijas strukturētā dialoga rezultātā tiks pārskatīti arī citi Polijas valdības pieņemtie lēmumi, kuri ir radījuši bažas par to likumīgumu un iespējamo ietekmi uz pamattiesībām;

11.  sagaida, ka Komisija attiecībā uz demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanu visas dalībvalstis uzraudzīs vienādi, tādējādi izvairoties no dubultstandartu piemērošanas, un sniegs ziņojumus Parlamentam;

12.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Polijas Republikas prezidentam.

Juridisks paziņojums