Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2015/2315(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0243/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0243/2016

Debates :

PV 24/10/2016 - 18
CRE 24/10/2016 - 18

Balsojumi :

PV 25/10/2016 - 7.5
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0405

Pieņemtie teksti
PDF 439kWORD 57k
Otrdiena, 2016. gada 25. oktobris - Strasbūra Galīgā redakcija
Uzņēmumu atbildība par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs
P8_TA(2016)0405A8-0243/2016

Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs (2015/2315(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (VCD) un citus Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) līgumus un instrumentus cilvēktiesību jomā, īpaši Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kas pieņemti 1966. gada 16. decembrī Ņujorkā,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 8., 21. un 23. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 81., 82., 83., 114., 208. un 352. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2012. gada 25. jūnijā pieņemto ES Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju(1) un Padomes 2015. gada 20. jūlijā pieņemto Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019)(2),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības vadlīnijas cilvēktiesību jautājumos,

–  ņemot vērā rezolūcijas par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem,

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par 2014. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(3),

–  ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un ES politiku šajā jomā(4),

–  ņemot vērā 2013. gada 8. oktobra rezolūciju par korupciju publiskajā un privātajā sektorā — ietekme uz cilvēktiesībām trešās valstīs(5),

–  ņemot vērā 2013. gada 6. februāra rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību — atbildīgu un pārredzamu uzņēmējdarbības praksi un noturīgu izaugsmi(6),

–  ņemot vērā 2013. gada 6. februāra rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību — sabiedrības interešu veicināšana un ceļš uz ilgtspējīgu un iekļaujošu atlabšanu(7),

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2014. gada 26. jūnija rezolūciju Nr. 26/9, ar kuru Padome nolemj izveidot starpvaldību darba grupu ar neierobežotu sastāvu, kura būtu pilnvarota izstrādāt starptautisku juridiski saistošu instrumentu, lai reglamentētu transnacionālu korporāciju un citu uzņēmumu darbības attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām (UNGP), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pārskatītās pamatnostādnes par daudznacionāliem uzņēmumiem, Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku, Starptautiskās Integrēto pārskatu komitejas (IIRC) satvaru, Apvienoto Nāciju Organizācijas Globālā līguma desmit principus un Starptautiskās standartizācijas organizācijas ISO 26000 standartu par sociālo atbildību, kā arī Eiropas Amatniecības, tirdzniecības, mazo un vidējo uzņēmumu standartizācijas biroja rokasgrāmatu Eiropas MVU par ISO 26000 standartu par sociālo atbildību,

–  ņemot vērā projektu „Iegūt ilgtermiņa vērtību uzņēmumiem un investoriem”, ko pašlaik īsteno saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas atbildīgas ieguldīšanas principiem un ANO Globālo līgumu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes ieteikumu dalībvalstīm par cilvēktiesībām un uzņēmējdarbību, kas pieņemts 2016. gada 2. martā,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par atjaunotu ES stratēģiju 2011.–2014. gadam (COM(2011)0681) un Komisijas zaļo grāmatu „Veicināt Eiropas satvaru par uzņēmumu sociālo atbildību” (COM(2001)0366) un tajā iekļauto uzņēmumu sociālās atbildības (CSR) definīciju, kā arī 2006. gada un 2011. gada paziņojumus par šo tēmu,

–  ņemot vērā ārpusteritoriālās saistības, kādas valstīm izriet no Māstrihtas principiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0243/2016),

A.  tā kā ES ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības; un tā kā tās starptautiskā darbībā (tostarp tirdzniecības politikā) ir jāvadās pēc šiem principiem;

B.  tā kā ANO vadošie principi uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām attiecas uz visām valstīm un visiem transnacionāliem un citiem uzņēmumiem, neatkarīgi no to lieluma, nozares, atrašanās vietas, īpašumtiesībām un struktūras, kaut arī efektīvas kontroles un sankciju mehānismi joprojām ir problēma minēto vadošo principu īstenošanai pasaules mērogā; tā kā 2013. gada 6. februāra rezolūcijās Eiropas Parlaments vērsa uzmanību uz MVU īpašajām iezīmēm, kas pienācīgi jāņem vērā CSR politikas virzienos, un uz nepieciešamību īstenot elastīgu CSR pieeju, kas pielāgota to iespējām;

C.  tā kā ar ANO Globālo līgumu(8), kas ietver desmit principus, korporācijas ir aicinātas savas ietekmes robežās akceptēt, sekmēt un īstenot pamatvērtību kopumu cilvēktiesību, darba standartu, vides un cīņas pret korupciju jomās, aicinot apņemties tos īstenot un brīvprātīgi ņemt vērā uzņēmējdarbības veikšanā,

D.  tā kā korporācijas ir vieni no lielākajiem dalībniekiem ekonomikas globalizācijas, finanšu pakalpojumu un starptautiskās tirdzniecības procesos un to pienākums ir ievērot visus piemērojamos tiesību aktus un spēkā esošos starptautiskos nolīgumus, kā arī cilvēktiesības; tā kā tirdzniecība un cilvēktiesības var stiprināt viena otru un tā kā uzņēmēji — kam pašiem ir pienākums ievērot cilvēktiesības — var būtiski palīdzēt radīt pozitīvus stimulus attiecībā uz cilvēktiesību, demokrātijas, vides standartu un korporatīvās atbildības sekmēšanu;

E.  tā kā šie uzņēmumi tomēr dažkārt var izraisīt cilvēktiesību pārkāpumus vai veicināt tos un ietekmēt neaizsargāto grupu, piemēram, minoritāšu, pirmiedzīvotāju, sieviešu un bērnu, tiesības vai veicināt vides problēmas;

F.  tā kā korporāciju pieļauti cilvēktiesību pārkāpumi ir pasaules mēroga problēma un tā kā visām pasaules korporācijām ir pienākums ievērot cilvēktiesības, turklāt vienlaikus Eiropas Savienības iestādēm ir primārais pienākums regulēt to korporāciju atbildību, kurām ir saikne ar ES;

G.  tā kā daudzas starptautiski aktīvas gan Eiropas, gan citu valstu korporācijas, kas darbojas trešās valstīs, izvērsušas nozīmīgu uzņēmējdarbību Eiropā vai ir tur bāzētas un/vai var piederēt Eiropas korporācijām, kurām ir aktīvi vai preces Eiropā vai kuras kontrolē citas korporācijas Eiropā, vai arī kuras saņem investīcijas vai izmanto Eiropas finanšu iestāžu pakalpojumus; tā kā globalizācija un tehnoloģiju attīstība ļāvusi korporācijām nodot darbību veikšanu vietējiem piegādātājiem vai arī savās piegādes un ražošanas ķēdēs izmantot tādas preces vai pakalpojumus, ko ražo vai sniedz citas korporācijas dažādās valstīs un tādēļ arī jurisdikcijās ar dažādām tiesību sistēmām, dažāda līmeņa cilvēktiesību aizsardzību un standartiem un dažādiem izpildes līmeņiem;

H.  tā kā cilvēktiesību aizsardzībai jābūt dalībvalstu un visas Savienības prioritātei; tā kā ES ir bijusi vadošā loma, apspriežot un īstenojot vairākas iniciatīvas par globālu atbildību, kas ir cieši saistītas ar starptautisko standartu popularizēšanu un ievērošanu; tā kā saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumiem nepieciešami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi; tā kā ir nepieciešama gan ar valstu, gan starptautiskiem tiesību aktiem nodrošināta taisnīgāka un efektīvāka tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēma, lai risinātu uzņēmumu pieļautus cilvēktiesību pārkāpumus;

I.  tā kā vēl arvien trūkst pasaules mēroga holistiskas pieejas attiecībā uz uzņēmumu atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem; tā kā starptautisku uzņēmumu pieļautu cilvēktiesību pārkāpumu upuri saskaras ar dažādiem šķēršļiem piekļuvē tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tostarp procesuāliem šķēršļiem attiecībā uz pieņemamību un pierādījumu atklāšanu, nereti pārmērīgi lielām tiesvedības izmaksām un skaidru atbildības standartu trūkumu par uzņēmumu līdzdalību cilvēktiesību pārkāpumos,

Korporācijas un cilvēktiesības

1.  norāda, ka uzņēmējdarbības un piegādes ķēžu pieaugošā globalizācija un internacionalizācija palielinās korporāciju lomu cilvēktiesību ievērošanā un jau rada situāciju, kurā starptautiskās normas, noteikumi un sadarbība ir izšķiroši svarīgi, lai nepieļautu cilvēktiesību pārkāpumus trešās valstīs; pauž dziļas bažas par cilvēktiesību pārkāpumu gadījumiem trešās valstīs, tajā skaitā dažu ES korporāciju un uzņēmumu vadības lēmumu rezultātā pieļautiem, kā arī personu, nevalstisku dalībnieku un valstu veiktiem cilvēktiesību pārkāpumiem; atgādina uzņēmumiem par to pienākumu savās globālajās darbībās ievērot cilvēktiesības neatkarīgi no tā, kur atrodas lietotāji un vai mītnes valsts pati pilda savas saistības cilvēktiesību jomā;

2.  atzīmē, ka tehnoloģiju straujajai attīstībai jāpievērš steidzama uzmanība un jāizstrādā pienācīgs tiesiskais regulējums;

3.  atkārtoti apstiprina, ka ir steidzami nepieciešama nepārtraukta, efektīva un saskaņota rīcība visos līmeņos, tajā skaitā valstu, Eiropas un starptautiskā līmenī, lai efektīvi novērstu starptautisko korporāciju pieļautus cilvēktiesību pārkāpumus, līdzko tie notiek, kā arī risinātu juridiskās problēmas, kas izriet no uzņēmumu un to darbības eksteritoriālā rakstura, un ar to saistīto nenoteiktību par to, kur jāsauc pie atbildības par cilvēktiesību pārkāpumiem;

Starptautiskais ietvars

4.  atzinīgi vērtē UNGP pieņemšanu un stingri atbalsta to īstenošanu visā pasaulē; uzsver, ka UNGP tika vienbalsīgi pieņemti ANO un tos pilnībā atbalstīja ES dalībvalstis, SDO un Starptautiskā Tirdzniecības palāta, tostarp iesaistītie atbalstīja koncepciju par viedu pasākumu kopumu, ko veido gan regulējums, gan brīvprātīgas darbības; aicina ES pārstāvjus cilvēktiesību dialogos ar trešām valstīm konsekventi atsaukties uz šiem principiem un citiem starptautiskajiem korporatīvās atbildības standartiem; turklāt aicina uzņēmumus īstenot UNGP, tostarp ieviešot uzticamības pārbaudes politiku un riska pārvaldības pasākumus, kā arī nodrošinot efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus gadījumiem, kad to darbība ir izraisījusi vai veicinājusi negatīvu ietekmi cilvēktiesību jomā;

5.  atzīst, ka ANO Globālais līgums, ISO 26000 standarts par sociālo atbildību, SDO trīspusējā deklarācija par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku un ESAO pamatnostādnes par daudznacionāliem uzņēmumiem ir instrumenti, kas var palielināt uzņēmumu atbildību saimnieciskā darbībā;

Aicinājumi korporācijām un to pienākums ievērot cilvēktiesības

6.  aicina Eiropas un citus uzņēmumus veikt uzticamības pārbaudes procesus cilvēktiesību jomā un integrēt tajos gūtos secinājumus iekšējās politikas pasākumos un procedūrās, piešķirot attiecīgos resursus un kompetences un pienācīgi tos īstenojot; uzsver, ka tam jāpiešķir pietiekami resursi; uzsver, ka pārredzamībai un informēšanai par veiktajiem pasākumiem cilvēktiesību pārkāpumu novēršanai trešās valstīs ir izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu pienācīgu demokrātisko pārraudzību un ļautu patērētājiem veikt uz faktiem balstītu izvēli;

7.  atzīst CSR lielo nozīmi un atzinīgi vērtē to, ka arvien pieaug šajā atbildībā balstīto instrumentu izmantošana un korporāciju brīvprātīgo apņemšanos apjoms; tomēr stingri uzsver, ka cilvēktiesību ievērošana ir gan morāls, gan juridisks pienākums korporācijām un to vadībai un tā jāintegrē ilgtermiņa ekonomiskā perspektīvā neatkarīgi no tā, kur darbība notiek, kāds ir šo korporāciju lielums vai darbības nozare; atzīst, ka korporāciju konkrētie juridiskie pienākumi būtu jāpielāgo atbilstoši to izmēriem un spējām un ka ES un dalībvalstīm mērķi panākt vislabāko cilvēktiesību aizsardzību vajadzētu īstenot ar visefektīvākajiem pasākumiem, nevis vienkārši pārslogot uzņēmumus ar administratīviem un birokrātiski formāliem noteikumiem;

8.  pauž pārliecību, ka, īstenojot CSR pamatnostādnes, ir jānodrošina pietiekams elastīgums, lai katra dalībvalsts un reģions varētu pieņemt konkrētas prasības, jo īpaši attiecībā arī uz MVU veiktspēju; atzinīgi vērtē aktīvo sadarbību, ko Komisija īsteno kopīgi ar Parlamentu, Padomi un citām starptautiskajām iestādēm, lai ilgtermiņā sasniegtu CSR iniciatīvu fundamentālu konverģenci un apmainītos ar labu korporatīvo praksi CSR jomā, kā arī īstenotu Starptautiskās standartizācijas organizācijas starptautiskajā standartā ISO 26000 sniegtās pamatnostādnes nolūkā nodrošināt vienotu globālu, saskaņotu un pārredzamu CSR definīciju; mudina Komisiju konstruktīvi iesaistīties norādījumu izstrādē un dalībvalstu politikas saskaņošanā, tādējādi samazinot atšķirīgu pieeju risku, kas varētu radīt papildu izmaksas uzņēmumiem, kuri veic uzņēmējdarbību vairākās dalībvalstīs;

9.  atkārtoti uzsver, ka uzmanība jāpievērš MVU īpatnībām, kuri galvenokārt darbojas vietējā un reģionālā līmenī konkrētās nozarēs; tāpēc uzskata, ka ES CSR politikā, tostarp valstu rīcības plānos attiecībā uz CSR, ir pienācīgi jāievēro konkrētas MVU vajadzības un princips „vispirms jādomā par mazākajiem” un jāatzīst MVU neformāla un intuitīva pieeja attiecībā uz CSR; vēlreiz iebilst pret jebkādam iniciatīvām, kas varētu radīt papildu administratīvu vai finansiālu slogu MVU, toties atbalsta pasākumus, kas ļauj MVU veikt kopīgas darbības;

10.  atgādina, ka gadījumā, ja tiek konstatēts uzņēmumu izraisīts vai veicināts kaitējums, tiem ir jāuzņemas gan morāla, gan juridiska atbildība un jānodrošina vai jāiesaistās efektīvos tiesiskās aizsardzības procesos skartajiem indivīdiem un kopienām; norāda, ka tas ietver restitūciju, kompensāciju, rehabilitāciju un garantijas, ka nodarījums neatkārtosies;

11.  atzinīgi vērtē praksi iekļaut atbildību par cilvēktiesību ievērošanu saistošās līgumu prasībās starp uzņēmumiem un to korporatīvajiem un privātajiem klientiem un piegādātājiem; atzīmē, ka šādu prasību izpildi vairumā gadījumu var panākt ar juridiskiem līdzekļiem;

Aicinājumi dalībvalstīm un to pienākums aizsargāt cilvēktiesības

12.  ļoti atzinīgi vērtē to, ka uzsākts darbs pie saistoša ANO līguma uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā sagatavošanas; pauž nožēlu par jebkādu obstruktīvu rīcību saistībā ar šo procesu un aicina ES un dalībvalstis konstruktīvi iesaistīties šajās sarunās;

13.  atgādina par dažādo, taču savstarpēji papildinošo valstu un uzņēmumu lomu attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību; atgādina, ka valstīm, darbojoties savā jurisdikcijā, ir pienākums aizsargāt cilvēktiesības, tostarp pret uzņēmumu izdarītiem pārkāpumiem, pat ja tie darbojas trešās valstīs; stingri atgādina, ka cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos valstīm ir jānodrošina upuriem pieeja efektīvai tiesiskajai aizsardzībai; šajā sakarībā atgādina, ka cilvēktiesību ievērošana trešās valstīs, tostarp garantējot efektīvu tiesisko aizsardzību cilvēkiem to jurisdikcijā, ir būtisks elements ES ārējās attiecībās ar šīm valstīm;

14.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt politikas saskaņotību uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomās visos līmeņos: dažādās ES iestādēs, starp iestādēm, kā arī starp ES un tās dalībvalstīm, turklāt jo īpaši attiecībā uz Savienības tirdzniecības politiku; aicina Komisiju un dalībvalstis nepārprotami iekļaut minēto principu visos to parakstītajos līgumos saskaņā ar starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā; atzīmē, ka tas prasīs intensīvu sadarbību starp dažādiem Komisijas ģenerāldirektorātiem un Eiropas Ārējās darbības dienestu;

15.  aicina ES, dalībvalstis, trešās valstis un visas valstu un starptautiskās iestādes steidzami pieņemt pēc iespējas plašākus saistošus instrumentus, kas paredzēti efektīvai cilvēktiesību aizsardzībai šajā jomā, un nodrošināt, ka tiek pilnībā īstenotas visas valstu un starptautiskās saistības, kas izriet no iepriekš minētajiem starptautiskajiem noteikumiem; pauž cerību, ka Eiropas centieni CSR jomā var būt paraugs citām valstīm; pauž pārliecību, ka valstu attīstības bankām ir jābūt paraugam attiecībā uz apliecināmu cilvēktiesību ievērošanu;

16.  aicina visas valstis, tostarp ES un tās dalībvalstis, ātri un pārliecinoši īstenot UNGP visās jomās, kas attiecīgi ir to kompetencē, tostarp izstrādājot rīcības plānus; pauž nožēlu par to, ka, neskatoties uz Komisijas 2011. gada paziņojumu par CSR, ne visas dalībvalstis ir pieņēmušas CSR paziņojumus vai politiku, kura attiecas uz cilvēktiesībām, vai arī publicējušas savus plānus attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām, un mudina ES publicēt savu plānu; aicina dalībvalstis izstrādāt vai pārskatīt valstu rīcības plānus saskaņā ar norādījumiem, ko sniegusi ANO darba grupa par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām; aicina šos plānus izstrādāt, pamatojoties uz sākotnējiem novērtējumiem, ar kuriem identificē nepilnības gan tiesību aktos un mehānismu veidošanā īstenošanas efektivitātes uzraudzīšanai, gan plānu, politikas virzienu un prakses efektivitātē, kā arī izstrādē nozīmīgi iesaistīt ieinteresētās personas;

17.  aicina dalībvalstis pieņemt tiesību aktus saskaņotā, holistiskā, efektīvā un saistošā veidā, lai tās pildītu savu pienākumu novērst šo valstu jurisdikcijā darbojošos korporāciju veiktus cilvēktiesību pārkāpumus, izmeklētu tos, sodītu par tiem un nodrošinātu tiesisko aizsardzību, tostarp attiecībā uz trešās valstīs pastrādātiem pārkāpumiem;

18.  aicina ES un dalībvalstis noteikt skaidrus noteikumus par to, ka to teritorijā vai jurisdikcijā reģistrētiem uzņēmumiem ir jāievēro cilvēktiesības gan visās to darbībās ikvienā valstī un darbības kontekstā, gan saistībā ar to darījumu attiecībām, tostarp ārpus ES; uzskata, ka uzņēmumiem atkarībā no to lieluma un iespējām, kā arī bankām un citām finanšu vai kredītiestādēm, kas darbojas trešās valstīs, būtu jānodrošina tādu sistēmu ieviešana, ar kurām novērtē riskus un mazina iespējamo negatīvo ietekmi, kas saistīta ar cilvēktiesību, darba, vides aizsardzības un ar katastrofām saistītiem aspektiem to darbībās un vērtību ķēdēs; aicina dalībvalstis periodiski izvērtēt šādu tiesību aktu atbilstību un novērst jebkādus trūkumus;

19.  atgādina, ka nesenās tiesiskā regulējuma izmaiņas valstu līmenī, piemēram, Apvienotās Karalistes Mūsdienu verdzības likums ar noteikumiem par pārredzamību piegādes ķēdēs un Francijas akts par gādības pienākumu, ir svarīgi soļi ceļā uz obligātu uzticamības pārbaudi cilvēktiesību jomā un ka ES jau ir veikusi pasākumus šajā virzienā (ES Kokmateriālu regula, ES Direktīva par nefinanšu informācijas atklāšanu, Komisijas priekšlikums regulai, ar ko izveido Savienības sistēmu konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes alvas, tantala, volframa, to rūdu un zelta atbildīgu importētāju pašsertifikācijai attiecībā uz piegādes ķēdes pienācīgu pārbaudi); aicina Komisiju un dalībvalstis, kā arī visas citas valstis ņemt vērā šo modeli attiecībā uz obligātas cilvēktiesību uzticamības pārbaudes ieviešanu;

20.  uzsver, ka obligātajā uzticamības pārbaudē cilvēktiesību jomā būtu jāpilda UNGP prasītie pasākumi un jāvadās pēc noteiktiem vispārējiem principiem, kas saistīti ar cilvēktiesību apdraudējuma proaktīvu noteikšanu, stingru un pierādāmu rīcības plānu izstrādi, lai novērstu vai mazinātu šos riskus, atbilstīgu reakciju uz zināmiem pārkāpumiem un pārredzamību; uzsver, ka politikas virzienos būtu jāņem vērā uzņēmumu lielums un ar to saistītās spējas ievērot prasības, īpašu uzmanību pievēršot mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; uzsver, ka apspriešanās ar attiecīgajiem dalībniekiem būtu jāveic visos posmos, kā arī jānodrošina visas attiecīgās ar projektu vai ieguldījumiem saistītās specifiskās informācijas nodošana skartajām ieinteresētajām personām;

21.  aicina visas valstis un jo īpaši ES un dalībvalstis par prioritāti uzskatīt tūlītēju rīcību, lai izveidotu obligātu uzticamības pārbaudi cilvēktiesību jomā uzņēmumiem, kuri pieder valstij vai kurus kontrolē valsts, un/vai kuri saņem ievērojamu atbalstu un pakalpojumus no valsts aģentūrām vai Eiropas iestādēm, kā arī uzņēmumiem, kuri piegādā preces vai sniedz pakalpojumus atbilstoši publiskā iepirkuma līgumiem;

22.  aicina ES un tās dalībvalstis panākt, ka uzņēmumi, kas saskaņā ar pašreizējo juridisko procedūru izmanto izejvielas vai preces, kuru izcelsme varētu būt konfliktu skartajās zonās, atklāt savus piegādātājus un šādu materiālu izmantošanu, veicot produktu marķēšanu, lai sniegtu pilnīgu informāciju par produktu saturu un izcelsmi, prasot sniegt šīs ziņas saviem piegādātājiem Eiropā vai ārpus tās; aicina atbalstīt prasību par konfliktu minerālu obligātās uzticamības pārbaudes noteikšanu minerālu un tā saukto 3TG metālu importētājiem, pamatojoties uz ESAO Pienācīgas pārbaudes pamatnostādnēm attiecībā uz atbildīgām izrakteņu piegādes ķēdēm no konfliktu skartajām un augsta riska teritorijām; aicina apsvērt iespēju šajā procesā iekļaut piegādes ķēdes uzticamības pārbaudi;

23.  ar gandarījumu atzīmē, ka notikusī spēkā esošās Grāmatvedības direktīvas 2014/95/ES pārskatīšana attiecībā uz nefinanšu un daudzveidības informācijas izpaušanu liks lielajiem uzņēmumiem un grupām no 2017. gada atklāt informāciju par politiku, riskiem un rezultātiem saistībā ar cilvēktiesību ievērošanu un ar to saistītiem jautājumiem; mudina dalībvalstis paredzētajā termiņā pilnībā īstenot pārskatīto Grāmatvedības direktīvu, tostarp izveidojot atbilstošus un efektīvus mehānismus, ar kuriem nodrošina, ka uzņēmumi ievēro ziņošanas prasības; mudina Komisiju izstrādāt precīzas vadlīnijas uzņēmumiem par jaunajām nefinansiālās informācijas ziņošanas prasībām; iesaka tajās ietvert un izstrādāt minimāli nepieciešamos svarīgākos elementus, kas būtu jāizpauž, lai gūtu precīzu un visaptverošu izpratni par galvenajiem riskiem un ietekmi uz cilvēktiesībām uzņēmuma darbībā un uzņēmuma globālajā vērtības ķēdē;

Piekļuve efektīvai tiesiskajai aizsardzībai

24.  aicina Komisiju sadarbībā ar visām ieinteresētajām personām, tostarp pilsonisko sabiedrību un korporācijām, veikt rūpīgu pārbaudi par esošajiem šķēršļiem tiesiskumam lietās, ko dalībvalstu tiesas izskata par ES uzņēmumu ārvalstīs pieļautiem iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem; prasa, lai šā novērtējuma mērķis būtu apzināt un veicināt efektīvu pasākumu pieņemšanu, kas novērstu vai mazinātu šos šķēršļus;

25.  aicina dalībvalstis sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai ar tiesu, administratīvajiem, likumdošanas vai citiem piemērotiem līdzekļiem nodrošinātu, ka šādu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā skartajām personām ir piekļuve efektīvai tiesiskajai aizsardzībai, ja attiecīgajās valstīs bāzēta korporācija ir līdzdalīga uzņēmumos vai arī vada vai kontrolē uzņēmumus, kas ir atbildīgi par cilvēktiesību pārkāpumiem citās valstīs; aicina attiecīgās valstis veikt atbilstošus pasākumus, lai novērstu juridiskus, praktiskus un citus attiecīgus šķēršļus, kuru dēļ varētu tikt liegta piekļuve tiesiskajai aizsardzībai, un ieviest attiecīgus procedurālus līdzekļus, kas nodrošinātu tiesu pieejamību trešās valstīs cietušajām personām gan civilās, gan kriminālās tiesvedības uzsākšanai; šajā sakarībā aicina valstis pārtraukt praksi, kad notiek aizsegšanās ar juridiskas personas statusu, kas var traucēt efektīvi noteikt konkrētu uzņēmumu īpašniekus;

26.  aicina ES un visas valstis, jo īpaši ES dalībvalstis, novērst finanšu un procesuālos kavēkļus civilajā tiesvedībā; atzinīgi vērtē 2013. gada 11. jūnijā pieņemto Komisijas Ieteikumu 2013/396/ES(9) un mudina visas dalībvalstis to ievērot; uzskata, ka ar minēto ieteikumu rosināto instrumentu, iespējams, varētu samazināt tiesvedības izmaksas cilvēktiesību pārkāpumu upuriem; mudina šāda veida aizsardzības līdzekli piemērot visiem cilvēktiesību pārkāpumu upuriem arī trešās valstīs un aicina noteikt vienotus standartus, lai ļautu pārstāvju apvienībām izvirzīt prasības iespējamo cietušo vārdā;

Aicinājumi Komisijai

27.  apzinās, ka korporatīvā atbildība nav atsevišķs jautājums, bet komplekss, kas attiecas uz daudzām un dažādām juridiskām un politikas jomām;

28.  atzinīgi vērtē nesaistošas iniciatīvas privātajam sektoram par atbildīgu piegādes ķēdes pārvaldību, ko ieviesuši Komisijas dienesti, taču uzsver, ka ar nesaistošām iniciatīvām privātajam sektoram vien nepietiek; aicina steidzami ieviest saistošus un izpildāmus noteikumus un ar tiem saistītus sodus un neatkarīgas uzraudzības mehānismus;

29.  atzinīgi vērtē jauno vispārējo tarifa preferenču sistēmas regulu (GSP+), kas stājās spēkā 2014. gada 1. janvārī(10) un ir galvenais ES tirdzniecības politikas instruments, lai veicinātu cilvēktiesību un darba tiesību ievērošanu, vides aizsardzību un labu pārvaldību neaizsargātās jaunattīstības valstīs; jo īpaši atzinīgi vērtē stingro un sistemātisko GSP+ uzraudzības mehānismu un aicina koncentrēties uz regulā minēto konvenciju efektīvu īstenošanu valstu līmenī;

30.  uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm ir jāievēro cilvēktiesības; atzīmē, ka tirdzniecības nolīgumi kopumā var sekmēt globālās uz noteikumiem balstītās tirdzniecības sistēmas nostiprināšanos un ka tirdzniecībai un vērtībām jābūt cieši saistītām, kā to nesen norādīja Komisija savā jaunajā tirdzniecības stratēģijā „Tirdzniecība visiem”; atgādina par nepieciešamību izvērtēt tirdzniecības un investīciju nolīgumu iespējamo ietekmi uz cilvēktiesībām un uz šā pamata iekļaut tajos visas nepieciešamās cilvēktiesību klauzulas un drošības pasākumus, kas spēj mazināt un novērst noteiktos riskus cilvēktiesībām; aicina Komisiju veikt visus nepieciešamos un iespējamos pasākumus, lai rīkotos holistiskā un saskaņotā veidā, un stingri prasa tirdzniecības un investīciju nolīgumos sistemātiski iekļaut noteikumus par valstu līmenī īstenojamu uzņēmumu atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem un atsauces uz starptautiski atzītiem principiem un vadlīnijām;

31.  aicina Komisiju steidzami iesniegt tiesību akta priekšlikumu par divējāda lietojuma preču eksporta kontroli, jo Eiropas uzņēmumu radītas tehnoloģijas vēl arvien tiek izmantotas cilvēktiesību pārkāpumos visā pasaulē;

32.  mudina konsekventi veidot tiesību aktu kopumu, tostarp noteikumus, kas reglamentē tiesas pieejamību, jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un tiesas lēmumu izpildi civillietās un komerclietās, piemērojamiem tiesību aktiem un tiesisko palīdzību pārrobežu situācijās, kurās iesaistītas trešās valstis;

33.  mudina pārdomāt to, kā varētu paplašināt darbības jomu jurisdikcijas noteikumiem saskaņā ar Briseles I regulu(11) un attiecināt to uz trešo valstu atbildētājiem darbībās pret uzņēmumiem, kuriem ir nepārprotama saikne ar noteiktu dalībvalsti, tostarp to domicils vai būtiska uzņēmējdarbības daļa ir šajā dalībvalstī, to galvenā uzņēmējdarbības vieta ir ES, vai arī šiem uzņēmumiem ES ir būtisks noieta tirgus;

34.  aicina uzlabot piekļuvi pierādījumiem, izmantojot uzlabotu procedūru attiecībā uz pierādījumu izpaušanu;

35.  atgādina, ka gadījumos, ja korporācijas veic cilvēktiesību pārkāpumus, šīs darbības var būt saistītas ar personīgu kriminālatbildību, un aicina atbildīgos par šādiem noziegumiem saukt pie atbildības attiecīgajā līmenī; aicina dalībvalstis risināt juridiskos, procesuālos un praktiskos šķēršļus, kas kavē kriminālvajāšanas iestādēm izmeklēt un saukt pie atbildības uzņēmumus un/vai to pārstāvjus, kuri iesaistīti noziegumos saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumiem;

36.  aicina Padomi un Komisiju rīkoties saskaņā ar LESD 83. pantu, lai paredzētu noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai attiecībā uz īpaši smagiem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju, kas attiecas uz nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs, kurus izdarījuši korporācijas, un kas saistīta ar šādu nodarījumu būtību vai ietekmi vai ar nepieciešamību tos apkarot kopīgi;

37.  uzsver, ka pilnīga cilvēktiesību ievērošana ražošanas ķēdē ir pamatnosacījums, nevis vienkārši patērētāju izvēles jautājums; aicina veicināt ražotāju un patērētāju labāku izpratni, ES līmenī brīvprātīgi ieviešot marķējumu par produkta izgatavošanu bez ļaunprātīgas izmantošanas, ko uzraudzītu neatkarīga struktūra, kuru reglamentētu stingri noteikumi un kura būtu apveltīta ar pārbaudes pilnvarām, lai tā varētu pārbaudīt un apliecināt, ka attiecīgās preces visos ražošanas posmos nav pieļauta ļaunprātīga izmantošana; uzskata, ka ES un dalībvalstīm būtu jāveicina šis marķējums, kas apliecinātu produkta izgatavošanu bez ļaunprātīgas izmantošanas; iesaka piešķirt priekšrocības tiem produktiem, kuriem piešķirts marķējums par izgatavošanu bez ļaunprātīgas izmantošanas;

38.  stingri aicina Komisiju uzsākt ES mēroga kampaņu, ieviešot un veicinot marķējumu par produkta izgatavošanu bez ļaunprātīgas izmantošanas, un tā mudināt Eiropas patērētājus izvēlēties izmantot tādus produktus un uzņēmumus, kuriem piešķirts šis marķējums, kā arī aicināt visas korporācijas un uzņēmumus pieņemt labāko praksi attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu un ar to saistītiem jautājumiem;

39.  aicina Komisiju un dalībvalstis regulāri ziņot par veiktajiem pasākumiem, nodrošinot efektīvu cilvēktiesību aizsardzību saistībā ar uzņēmējdarbību, par sasniegtajiem rezultātiem, atlikušajām nepilnībām šajā aizsardzībā un iesakāmo turpmāko rīcību šo trūkumu novēršanai;

o
o   o

40.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārpolitikas un drošības politikas jomā, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos un Eiropas Ārējās darbības dienestam.

(1) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-11855-2012-INIT/lv/pdf
(2) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-10897-2015-INIT/lv/pdf
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0470.
(4) OV C 316, 30.8.2016., 141. lpp.
(5) OV C 181, 19.5.2016., 2. lpp.
(6) OV C 24, 22.1.2016., 28. lpp.
(7) OV C 24, 22.1.2016., 33. lpp.
(8) https://www.unglobalcompact.org/what-is-gc/mission/principles
(9) OV L 201, 26.7.2013., 60. lpp.
(10) http://ec.europa.eu/trade/policy/countries-and-regions/development/generalised-scheme-of-preferences
(11) http://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=URISERV%3Al33054

Juridisks paziņojums