Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2015/2226(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0285/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0285/2016

Debates :

PV 27/10/2016 - 6
CRE 27/10/2016 - 6

Balsojumi :

PV 27/10/2016 - 8.10
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0427

Pieņemtie teksti
PDF 461kWORD 65k
Ceturtdiena, 2016. gada 27. oktobris - Strasbūra Galīgā redakcija
Veidi, kādos KLP var uzlabot darbvietu izveidi lauku apvidos
P8_TA(2016)0427A8-0285/2016

Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūcija par veidiem, kādos KLP var uzlabot darbvietu izveidi lauku apvidos (2015/2226(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Nodarbinātība lauku reģionos: atšķirību izlīdzināšana" (COM(2006)0857),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesību komitejas atzinumus (A8-0285/2016),

A.  tā kā lauku apvidi veido vairāk nekā 77 % Eiropas Savienības teritorijas un tā kā šajos apvidos daudzas darbvietas — liela daļa no tām nepārvietojamas — ir atkarīgas no lauksaimniecības un lauksaimniecības pārtikas ražošanas;

B.  tā kā lauksaimniecības un lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozares kopā veido 6 % no ES IKP, tajās darbojas 15 miljoni uzņēmumu un ir 46 miljoni darbvietu;

C.  tā kā dažu pēdējo gadu desmitu laikā daudzās Eiropas valstīs lauksaimnieku skaits, tāpat kā lauksaimnieku un citu lauksaimniecībā strādājošo personu ienākumi, lauku teritorijās ir būtiski samazinājušies un lauksaimniecībā strādājošo skaits tajās turpināja samazināties; tā kā 2005.–2014. gadā lauksaimniecībā ieguldītās darba vienības ES 28 dalībvalstīs samazinājās par aptuveni vienu ceturto daļu (-23,6%)(1);

D.  tā kā, lai gan lauksaimniecība joprojām ir galvenais zemes izmantošanas veids Eiropā, mūsdienās šajā jomā tiek nodarbināta tikai neliela daļa lauku iedzīvotāju; tā kā zemes izmantošanas dažādošana lauku apvidos, produktīvu ekonomisko darbību savienojot ar izmantošanu pastāvīgai dzīvošanai un atpūtai, kā arī ar dabas aizsardzību un saglabāšanu, ir būtisks attīstības un nodarbinātības uzdevums dažādos Savienības lauku apvidos; tā kā, lai gan iedzīvotāju skaita samazināšanās tendence pēdējos gados ir pārtraukta dažos reģionos, kuros ir vērojams to iedzīvotāju pieplūdums, kas vēlas dzīvot laukos, vairumā gadījumu tas izraisa periurbanizāciju, kamēr mazāk pārtikušos reģionos, kuru problēma ir attālinātība un kuros atbalstīt attīstību un nodarbinātību ir grūtāk, iedzīvotāju skaits turpina samazināties;

E.  tā kā daudzas lauku teritorijas saskaras ar tādām problēmām kā zemi ienākumi, negatīvs iedzīvotāju skaita pieaugums, darbvietu trūkums un augsts bezdarba līmenis, lēna attīstība terciārajā sektorā, pārtikas produktu pārstrādes jaudu trūkums, zemas kvalifikācijas darbaspēks un ierobežots kapitāls;

F.  tā kā vairāk nekā deviņi no desmit Eiropas iedzīvotājiem lauksaimniecību un lauku apvidus uzskata par svarīgiem savai nākotnei;

G.  tā kā ienākumi uz vienu darbaspēka vienību no lauksaimniecības darbībām ir salīdzinoši zemi un tas rada bažas;

H.  tā kā ekonomikas krīze ir skārusi visus Eiropas reģionus, bet visvairāk lauku apvidus;

I.  tā kā, ņemot vērā pašreizējo ekonomikas krīzi, Eiropas Savienība nodarbinātību –– jo īpaši ar ESIF –– ir noteikusi par vienu no savām galvenajām prioritātēm un tā kā šajā kontekstā KLP ir jāpadara iedarbīgāka un vēlreiz jāapstiprina tās leģitimitāte, to nosakot par vienu no galvenajiem Eiropas rīcības instrumentiem, kas vērsts uz nodarbinātības un konkurētspējas saglabāšanu un veidošanu lauku apvidos, galvenokārt lauksaimniecības nozarē; tā kā šajā sakarībā ir jānovērtē, kādā mērā KLP ietekmē darbvietu veidošanu un saglabāšanu lauku apvidos;

J.  tā kā ir būtiski svarīgi saglabāt abus KLP pīlārus, jo ar pirmo pīlāru novērš mazo un ģimenes saimniecību darbības pārcelšanu uz citām nozarēm un saglabā darbvietas lauksaimniecības nozarē, bet otrā pīlāra finansējums nodrošina darbvietu radīšanu citās jomās, piemēram, tūrismā, pārtikas pārstrādē un citās saistītās nozarēs;

K.  tā kā Eiropas lauksaimniecībai ir daudzi uzdevumi, kas saistīti ar pārtikas ražošanu un nodrošinājumu, vidi, bioloģisko daudzveidību, ilgtspēju, enerģētiku un klimata pārmaiņām, un ir ļoti svarīgi stiprināt saikni starp sabiedrību un lauksaimniecību, izstrādāt inovatīvus risinājumus šo uzdevumu izpildei, lai nodrošinātu nozares noturīgumu un konkurētspēju un pārdomātu īstenas publiskās politikas mērķus, kas ir visu interesēs un viens no svarīgākajiem Eiropas integrācijas aspektiem;

L.  tā kā pārāk ilgi nepietiekama uzmanība tika pievērsta tam, lai lauksaimniecības politikā uzsvaru atkal pārliktu uz teritoriālo aspektu, ražošanu un nodarbinātību obligāti iesakņojot konkrētos apvidos, un tā kā mūsu pienākums ir saglabāt lauksaimniecību kā galveno darbību, ko veic vīrieši un sievietes apvidū, kurā viņi dzīvo, lai nodrošinātu dinamiskus un nodarbinātības iespējām bagātus laukus; tā kā šāda uzsvara maiņa nodrošinās arī veselīgi līdzsvarotu pilsētu un lauku attīstību;

M.  tā kā pilsētas un piepilsētu lauksaimniecības nozīme un interese par to pieaug un patēriņa modelis mainās, apvienojot dažādus faktorus, tostarp minimālu ietekmi uz vidi un augstas kvalitātes vietējo ražošanu, un atzīstot mazo un reģionālo ražotāju darba vērtību;

N.  tā kā pēdējās KLP reformas strukturālie pamatelementi ļāva taisnīgāk novirzīt un sadalīt atbalstu dalībvalstīm un dažādām lauksaimniecības nozarēm un vēlreiz apstiprināja KLP ekonomisko lomu un tās sociāli stabilizējošo ietekmi uz lauku saimniecībām un lauku reģioniem;

O.  tā kā, lai gan pētījumi liecina, ka ar pirmā pīlāra tiešajiem maksājumiem tiešā veidā darbvietas netiek radītas, tiem ir būtiska loma darbvietu saglabāšanā un lauksaimnieku noturēšanā laukos; tā kā, ja šāds politikas atbalsts tiks pārtrauks, 30 % Eiropas lauksaimnieku būs spiesti pārtraukt savu darbību un pamest darbu lauksaimniecības nozarē; tā kā šie maksājumi nodrošina mazo lauksaimnieku un lauku apvidu dzīvotspēju;

P.  tā kā tiešā atbalsta maksājumi lauksaimniekiem, kas darbojas perifērijas apgabalos, uz lauksaimnieciskajai darbībai nelabvēlīgas vai nevērtīgas zemes, ir ļoti svarīgi ne tikai tam, lai nodrošinātu, ka šie lauksaimnieki paliek uz savas zemes un nopelna pienācīgu iztiku, bet arī tam, lai nodrošinātu, ka šī zeme ir aizsargāta un tai ir nozīme tūristu piesaistē šādām vietām;

Q.  tā kā reformētās KLP pirmā pīlāra galvenais mērķis ir pārtikas piegādes drošība, kas palīdz saglabāt lauksaimniecībā esošās darbvietas, un pastāv prasība nodrošināt taisnīgāku pirmā pīlāra maksājumu sadalījumu, lai maksimizētu šāda atbalsta pozitīvo ietekmi;

R.  tā kā vietējā pieredze rāda, ka ir iespējami arī citi lauksaimniecības attīstības veidi, kas sniedz labākus rezultātus pārtikas kvalitātes, agronomijas, vides un sociāli ekonomisko rādītāju ziņā, ka ir svarīgi atbalstīt un veicināt lauksaimniecības sistēmu dažādību un ka mazās un vidējās saimniecības, kas parasti ir diversificētākas, inovatīvākas un ļoti elastīgas, parasti ir labi organizētas, veidojot ražotāju grupas un kooperatīvus, un sniedz labumu kopienām, kurās tās atrodas, tādējādi atbalstot lauku ekonomiku, kas ir Eiropas lauksaimniecības attīstības atslēga;

S.  tā kā pašreizējā krīze parāda, ka uz tirgu orientētas KLP struktūrā ir būtiski svarīgi saglabāt lauksaimniecības tirgus kopīgo organizāciju un noteikt pienācīgus, jaunus normatīvos instrumentus, lai nodrošinātu cenu stabilitāti un lauksaimniecībā saglabātu darbvietas un ienākumus;

T.  tā kā Eiropas lauksaimnieki darbojas aizvien globālākā tirgū un tāpēc vairāk ir pakļauti cenu svārstībām nekā citas nozares;

U.  tā kā maksājumu sistēma, kas pašlaik pastāv pārtikas piegādes ķēdē, negarantē pievienotās vērtības ilgtspējīgu sadalījumu un bieži vien tā rezultātā primārie ražotāji pat negūst pietiekamu peļņu, lai segtu izmaksas;

V.  tā kā lauku apvidiem salīdzinājumā ar pilsētām parasti ir raksturīgs statistiski augstāks bezdarba līmenis un ievērojami zemāki iedzīvotāju ienākumi, kā arī mazāk pievilcīga infrastruktūra un mazākas piekļuves iespējas pakalpojumiem, kuru sniegšanas izmaksas ir milzīgas zemākā iedzīvotāju blīvuma un sliktākās pieejamības dēļ;

W.  tā kā darbvietu radīšanu lauku apvidos ir jāiekļauj ilgtspējīgā politikā, kas ir pielāgota attiecīgajām teritorijām, paredz saglabāt un attīstīt lauksaimnieciskas un ar lauksaimniecības un mežsaimniecības nozari netieši saistītas darbības, kā arī lauku apvidu darbības un nodrošina sociālo saikni un solidaritāti starp dažādiem tās dalībniekiem un vides uzlabošanu;

X.  tā kā lauku apvidu nākotne nav atkarīga tikai no lauksaimniecības nozares attīstības, bet ir arī saistīta ar tādu citu saimniecisko darbību dažādošanu un uzturēšanu kā mežsaimniecība, amatniecība, mazo un vidējo uzņēmumu un integrētas ražošanas jaudas veidošana, lauku tūrisms, atpūtas, izglītības un sporta aktivitāšu nodrošināšana (piemēram, izjādes ar zirgiem) un ar lauku saimniecību un meža resursu (ieskaitot atkritumu) ilgtspējīgu izmantošanu, lai, pamatojoties uz ekoloģisko procesu, ražotu atjaunojamo enerģiju vai organiskas vielas un produktus; tā kā ir jādecentralizē un jāintegrē vietējās politikas nostādnes, kas saistītas ar sociālekonomiskajiem aspektiem un lauku identitāti un kultūru, un ir jāveido patiesa teritoriālā sistēma, lai meklētu sinerģijas un kopīgi izmantotu lauku resursus, veidojot kolektīvas un starpnozaru pieejas, tostarp izmantojot citus ES fondus, lai stimulētu lauku attīstību un nodarbinātību, vienlaikus nodrošinot lauku infrastruktūras darbību;

Y.  tā kā šajā sakarībā ir ļoti svarīgi koncentrēties uz to, ka daudzas darbvietas ir piesaistītas konkrētai vietai, šādas lauksaimniecības (tostarp mežsaimniecības) nodarbes nevar pārvietot un tās ir saistītas ar pārtikas un nepārtikas produktu ražošanas pakalpojumiem, tostarp ainavas un ūdens saglabāšanu un pārvaldību;

Z.  tā kā atbalsts jo īpaši būtu jāsniedz mazām ģimenes saimniecībām, proti, atsevišķiem lauksaimniekiem, kuri vieni paši vai kopā ar citiem atbildīgi, patstāvīgi un efektīvi vada savas saimniecības un kuri spēj tikt galā ar visām problēmām, pielāgojot savus ražošanas lēmumus un/vai ražošanas metodes un dažādojot savu darbību, lai pielāgoties pastāvīgajām strukturālajām pārmaiņām lauksaimniecības nozarē;

AA.  tā kā, lai veidotu pamatu sieviešu kļūšanai par attīstības un inovācijas virzītājspēku, palīdzot visai nozarei izkļūt no krīzes, visās ES politikas jomās būtu jāanalizē, jāapzina un jāveicina to sieviešu potenciāls, kuras strādā un/vai nodarbojas ar uzņēmējdarbību lauksaimniecības nozarē un lauku apvidos, un nevienai no šīm politikas jomām nevajadzētu nostādīt viņas nelabvēlīgākā situācijā; tā kā sievietes būtu jāiesaista nozares attīstības plānos vietējā un reģionālā līmenī, lai nozare varētu gūt labumu no viņu vajadzībām, pieredzes un iecerēm un tādēļ viņas varētu iegūtu vajadzīgās prasmes aktīvai dalībai šādu plānu izstrādē;

AB.  tā kā 2010. gadā tikai 7,5 % lauksaimnieku bija jaunāki par 35 gadiem un vairāk nekā 4,5 miljoni pašreizējo saimniecību vadītāju ir vecāki par 65 gadiem un tā kā Regulas (ES) Nr. 1307/2013 50. un 51. pants saskaņā ar KLP ietver noteikumus, ar kuriem atbalsta jauno paaudžu ienākšanu lauksaimniecībā;

AC.  tā kā daudzās dalībvalstīs sievietēm lauku reģionos ir ierobežota pieeja nodarbinātībai lauksaimniecībā vai citās darba tirgus nozarēs un tajos darba samaksas atšķirības ir lielākas nekā citās jomās, tomēr sievietēm ir ārkārtīgi svarīga loma lauku attīstībā un sociālajā struktūrā, jo īpaši saimniecībās, kas nodarbojas ar darbības dažādošanu (piedāvājot lauku tūrismu, augstas kvalitātes produktus, atpūtas, izglītības un sporta aktivitātes, kā arī citus pakalpojumus); tā kā sieviešu uzņēmējdarbība var būt sociālajā, ekonomikas un vides ziņā svarīgs pīlārs, kas nodrošina lauku apvidu ilgtspējīgu attīstību; tā kā nevienlīdzīga piekļuve zemei ir faktors, kas ierobežo iespējas sievietēm attīstīt uzņēmējdarbību lauksaimniecības nozarē; tā kā sievietes vada vidēji 29 % lauku saimniecību Eiropā;

AD.  tā kā rūpnieciski audzēto kultūraugu šķirņu skaits ir neliels, tā kā vietējām augu un dzīvnieku šķirnēm ir svarīga loma bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un cilvēku iztikas un vietējās ražošanas nodrošināšanā reģionos;

AE.  tā kā lauku vide ir jāpadara pievilcīgāka nākamajām paaudzēm, veicinot apmācību, kas vērsta uz inovācijām un profesijas un tehnoloģiju modernizāciju;

AF.  tā kā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) ir izstrādājusi Pārtikas un lauksaimniecības sistēmu ilgtspējības novērtējuma (SAFA) vispārējo satvaru;

AG.  tā kā Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) var izmantot profesionālās apmācības un prasmju apguves pasākumiem dažādās darbības jomās lauku apvidos;

Pašreizējā KLP

1.  aicina visas dalībvalstis radīt ilgtermiņa nākotnes izredzes jaunajiem lauksaimniekiem, lai novērstu iedzīvotāju skaita samazināšanos laukos, īstenotu globālu paaudžu nomaiņas stratēģiju un šajā nolūkā pilnībā izmantotu visas atbalsta iespējas, ko jaunā KLP piedāvā jaunajiem lauksaimniekiem un jauno saimniecību dibinātājiem, tostarp tiem, kuri nav lauksaimnieku ģimenes locekļi, īpaši pirmā un otrā pīlāra pasākumus jauno lauksaimnieku atbalstam, kā arī atbalstīt jauno saimniecību dibinātājus, kuri ir vecāki par 40 gadiem, saimniecību dibināšanā un uzņēmējdarbībā; atzīmē arī, ka papildus šādiem pasākumiem ir jānodrošina valsts politikas noteikumi (par zemes izmantošanu, nodokļu maksājumiem, sociālo nodrošinājumu utt.) un ka tiem ir jābūt saskaņā ar šādiem noteikumiem, tostarp atbalstu, ko paredz Regulas (ES) Nr. 1307/2013 50. un 51. pants;

2.  norāda, ka lielāko daļu KLP tiešo maksājumu saņem bagātākās saimniecības, proti, 2014. gadā tikai 13 % saņēmēju ieguva 74 % KLP tiešo maksājumu izdevumu segšanai; uzskata, ka tas nepalīdz veidot darbvietas lauksaimniecībā, jo mazās lauku saimniecības ir daudz darbietilpīgākas un 53 % lauku saimniecībās strādājošo ir nodarbināti saimniecībās, kuru saimnieciskās darbības apjoms ir mazs; prasa uzlabot KLP maksājumu sadalījumu par labu mazajām lauku saimniecībām;

3.  mudina dalībvalstis stiprināt savu atbalstu mazām un vidējām lauku saimniecībām, jo īpaši vairāk izmantojot pārdalošo maksājumu; turklāt aicina tās veidot pasākumus, ar kuriem sekmēs efektīvi organizētus uzņēmumus, kas izmanto legālus uzņēmumu klasteru veidošanas instrumentus;

4.  uzskata, ka KLP būtu vairāk jāņem vērā ģeogrāfiski nelabvēlīgās teritorijas (piemēram, kalnu apgabali, aizjūras teritorijas, attālākie apgabali un dabas liegumu teritorijas), jo lauksaimnieciskās darbības saglabāšana ir būtisks ekonomiskās, sociālās un vides attīstības instruments, kas ir vērsts uz nodarbinātību; tomēr piebilst, ka KLP ir jāapsver arī pilsētu izplešanās jaunā dinamika un jāsniedz atbalsts teritorijām, kuras skar pilsētu izplešanās, tādu uzdevumu risināšanā, kas saistīti ar to īpatnībām;

5.  atgādina, ka dalībvalstis ir plaši izmantojušas iespēju piešķirt saistītos maksājumus, kas, attīstot ražošanu un ļaujot to saglabāt konkrētā vietā, garantē nodarbinātību mazāk labvēlīgos apgabalos, un aicina tās palielināt šāda veida atbalsta īpatsvaru aktīvajiem lauksaimniekiem, padarīt to elastīgāku un to vairāk piešķirt augu olbaltumvielu ražošanai Eiropas Savienībā, kura pieprasījuma nodrošināšanas nolūkā pašlaik ir atkarīga no produktiem, kas importēti no trešām valstīm; tāpat ierosina, ka brīvprātīgo saistīto maksājumu līmeni varētu pielāgot nodarbinātības līmenim, kas saistīts ar konkrēto kultūraugu, tādējādi tiktu sniegts papildu atbalsts tādai ražošanai, kam vajadzīgs visvairāk darbaspēka;

6.  norāda, ka pašreizējā plānošanas periodā un saskaņā ar lauku attīstības programmu ir paredzēts mērķtiecīgs atbalsts vietējo augu šķirņu un vietējo dzīvnieku šķirņu audzēšanai, tādējādi veicinot reģionālo nodarbinātību un saglabājot bioloģisko daudzveidību; aicina dalībvalstis ieviest mehānismus, ar kuriem tādu ražotāju un lauksaimnieku grupas un organizācijas, kas audzē vietējās augu un dzīvnieku šķirnes, var saņemt mērķtiecīgu atbalstu;

7.  atgādina, ka ir jāīsteno tiešā atbalsta vides dimensija un tai ir jābūt obligāti iekļautai lauku saimniecību ilgtspējības un dzīvotspējas sistēmā un jāpalīdz radīt un saglabāt darbvietas, cita starpā, saistībā ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, lauku tūrismu un lauku vides, piemēram, muižu un piļu pārvaldību; mudina ES nodrošināt vides jomas regulējuma vienkāršošanu un to, ka šo regulējumu var īstenot vienkārši, saprotami un bez problēmām; norāda, ka vides dimensija nedrīkst novest pie lauksaimnieciskās ražošanas samazināšanas vai pārtraukšanas, kas ir īpaši jutīgs jautājums kalnu un perifērajos reģionos;

8.  uzskata, ka, ņemot vērā medus bišu saimju augstos bojāejas rādītājus vairākās ES valstīs un bišu kā apputeksnētāju būtisko nozīmi pārtikas nodrošināšanā un daudzu augkopības jomu ekonomikā, Savienībai būtu jāsniedz lielāks atbalsts šai nozarei, pieņemot īstenu Eiropas stratēģiju par bišu populācijas atjaunošanu; piebilst, ka tam nebūtu vajadzīgi lieli ieguldījumi, taču tādā veidā varētu radīt daudzas darbvietas, vai nu dažādojot darbību esošajās saimniecībās vai izveidojot jaunas specializētas saimniecības, kurām, pēc ekspertu domām, būtu vajadzīgi 200 stropi dravas dzīvotspējai un kuru galvenais mērķis būtu audzēt selekcijas bišu mātes un spietus un pēc tam iegūt medu, jo tā Eiropas Savienībā ļoti trūkst; norāda, ka šāda pieeja, kuras pamatā ir dažādas Eiropas stratēģijas inovācijas, sociālās iekļaušanas un darbvietu radīšanas jomā, pilnībā atbilst vēlmei pārorientēt kopējo lauksaimniecības politiku un lauksaimniecības attīstību padarīt ilgtspējīgāku;

9.  norāda — lai saglabātu darbvietas lauku saimniecībās, nozarei ir jāķeras pie jauniem riska pārvaldības instrumentiem un vairāk jāizmanto tādi instrumenti kā ražotāju organizācijas saskaņā ar vienoto TKO un otro pīlāru, lai varētu atbilstošāk reaģēt uz svārstībām un pieprasījumu pasaules tirgū; uzskata, ka vienotajā TKO un otrajā pīlārā paredzētie tirgus pasākumi un krīzes un riska pārvaldības ārkārtas pasākumi ir jāievieš daudz ātrāk un proaktīvāk, ES budžeta atbalstu pēc vajadzības pielāgojot īpašajai situācijai attālākajos reģionos, kalnu reģionos un citos reģionos, kuri saskaras ar konkurētspējas problēmām, lai tādējādi ierobežotu cenu samazināšanās negatīvo ietekmi uz lauksaimnieku ienākumiem; norāda, ka ārkārtēju krīzes pasākumu īstenošanas mērķi nav pilnībā sasniegti un ka tajos būtu vairāk jāņem vērā dalībvalstu esošās infrastruktūras un spējas; mudina Komisiju, ņemot vērā nesenās krīzes, izstrādāt straujākas un efektīvākas intervences sistēmas, kas var novērst galveno negatīvo ietekmi;

10.  aicina Komisiju pilnībā izmantot to ārkārtas pasākumu potenciālu, kuri paredzēti Regulas (ES) Nr. 1308/2013 219.–222. pantā;

11.  uzskata, ka intervences cenas, lai tās pildītu savu drošības tīkla funkciju, būtu regulāri jākoriģē saskaņā ar pašizmaksas tendencēm, lai tās tieši ietekmētu gan ražotāju ienākumus un viņu darbības saglabāšanu, gan nodarbinātību; prasa ES izstrādāt profilakses instrumentus (kas būtu līdzīgi Piena tirgus novērošanas centra nostādnēm) tirgus uzraudzībai visās galvenajās ražošanas nozarēs, lai varētu palīdzēt organizēt ražošanu un nodrošināt atbildes reakciju uz krīzēm, tam izmantojot elastīgus un reaģētspējīgus tirgus pārvaldības instrumentus, kurus varētu aktivizēt vajadzības gadījumā;

12.  uzsver, ka īsās piegādes ķēdes, kas lauksaimniekus saista ar vietējiem ražotājiem, var veicināt darbvietu radīšanu laukos, un uzsver, ka kvalitātes sistēmas, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un bioloģiskā lauksaimniecība rada iespējas attīstīt lauksaimniecības pārtikas nozari un potenciāli veidot laukiem piesaistītas darbvietas un ka tās ir ne tikai jāaizsargā, bet arī jāattīsta, lai radītu jaunas darbvietas un saglabātu reģiona kultūru un identitāti; uzsver, ka ir jānodrošina šo produktu uzlabota piekļuve plašākiem tirgiem un jāievieš kvalitātes, tirdzniecības veicināšanas un aizsardzības pasākumi, lai uzlabotu to laišanu tirgū un iekļaušanu attiecīgās ģeogrāfiskās teritorijas vispārējā tūrisma produktu klāstā; ņemot vērā apspriežamos likumdošanas priekšlikumus, atgādina, ka šīs ekonomikai pozitīvās ietekmes pamatā ir patērētāju uzticība, kuras mazināšanos nedrīkstētu pieļaut tādu pārmaiņu dēļ, ko varētu uztvert kā kvalitāti samazinošas; turklāt uzsver, ka šo kvalitātes standartu iegūšanas procesi var būt apgrūtinoši, tāpēc tie būtu jāvienkāršo;

13.  iesaka, ka dalībvalstis varētu plašāk izmantot darbvietu radīšanas prioritāro jomu saskaņā ar otrā pīlāra 6. prioritāti saistībā ar darbvietu saglabāšanu un radīšanu, zināšanu nodošanu, arodmācības un pieaugušo izglītības pasākumiem (tostarp lauku saimniecībās nodarbināto cilvēku stažēšanos, apmācību darbvietā un pārkvalificēšanos), lai viņus varētu nodarbināt citos darbos lauku reģionos, kā arī nodrošinot konsultāciju un apsaimniekošanas palīdzības pasākumus, ar kuriem uzlabot saimniecību ekonomiskos un ekoloģiskos rādītājus; aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt atbalstu apmācībai, lai palīdzētu lauksaimniekiem, lauksaimniecībā un laukos nodarbinātajām personām kļūt vispusīgākiem, spēt dažādot savu darbību un iniciatīvas un stiprināt inovācijas;

14.  norāda, ka pašreizējās lauku attīstības programmas daudz mazākā mērā nekā iepriekšējā plānošanas periodā (2007–2013) ir vērstas uz sociāliem darbvietu aizsardzības projektiem to pasākumu dēļ, kurus dalībvalstis ir izvēlējušās savās lauku attīstības programmās, un mazāka nodarbinātības pasākumiem paredzētā finansējuma dēļ; tāpēc prasa, īstenojot lauku attīstības politiku, rīkoties elastīgāk;

15.  uzskata, ka tāpēc ir nepieciešams vienkāršot lauku attīstības politikas īstenošanu, pieņemt saskaņotākas pieejas atbilstoši tām pašām nostādnēm, uz kurām balstās vairāku fondu izmantošana, un neļaut dalībvalstīm un Komisijai noteikt pārāk apgrūtinošas administratīvās un finanšu pārbaudes;

16.  aicina dalībvalstis labāk popularizēt KLP otrā pīlāra potenciālu, lai dažādotu darbības lauku apvidos (piemēram, lauku tūrisms, atjaunojamās enerģijas ieguve);

17.  norāda, ka ne valstu, ne ES politikā netiek pietiekami ņemts vērā inovācijai raksturīgais risks un tas darbojas kā šķērslis inovācijai un darbvietu radīšanai, ar ko saskaras daudzas ieinteresētās personas, kuras nav finansiāli pietiekami spēcīgas, lai pabeigtu inovatīvus projektus;

18.  uzsver, ka lauku attīstība un darbvietu radīšana ir cieši saistītas, un tādēļ aicina dalībvalstis un reģionus palielināt vietējo un reģionālo iestāžu potenciālu, jo tām ir vislabāk zināmas konkrētās teritorijas problēmas un iespējas, sasniegt otrā pīlāra mērķus un ievērot KLP prioritātes, tostarp attiecībā uz sociālās integrācijas veicināšanu, nabadzības samazināšanu un ekonomikas attīstību; atgādina par iespēju lauku attīstības programmās un darbības programmās uzsvaru likt uz darbvietu radīšanu un saglabāšanu, kā arī pakalpojumu uzlabošanu lauku apvidos, un aicina Komisiju atbalstīt šī mērķa sasniegšanu; uzsver sadarbīgās ekonomikas modeļu pielāgošanu lauku apvidos, lai veicinātu nodarbinātību, padarītu lauksaimnieciskās darbības efektīvākas un samazinātu izmaksas;

19.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt uzņēmumus un kooperatīvus sociālajā ekonomikā, tostarp sociālajā lauksaimniecībā(2), lai veicinātu sociālo integrāciju un darbvietu radīšanu lauku apvidos; norāda uz pasākumiem, ko īsteno saskaņā ar sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvu, un aicina Komisiju palielināt sociālās ekonomikas ieguldījumu lauku attīstībā, piemēram, ar rīcības plānu sociālās ekonomikas attīstībai;

20.  uzsver, ka rīcība, ar ko atbalstīt demogrāfisko attīstību un ģimenēm draudzīgu vidi lauku apvidos, būtu vairāk jāuzsver, lai atbalstītu ģimenes un atvieglotu tām ģimenes un darba dzīves savienošanu, arī saistībā ar jautājumiem par darba tirgu un ekonomisko attīstību lauku apvidos;

21.  uzsver, ka ir jāveicina aktīvi pasākumi un politika, kas izceļ migrācijas pozitīvo lomu ekonomikas izaugsmes un sociālās kohēzijas veicināšanā lauku apvidos;

22.  aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot politikas nostādnes, kas popularizēs lauku apvidus, attīstot tūrismu, kurš, ja būs pienācīgi strukturēts un ar stimuliem atbalstīts, varētu kļūt par kultūras, sociālās un ekonomiskās izaugsmes virzītājspēku teritorijās, kam ir būtiski dabas, ainavu, kultūras un lauksaimniecības pārtikas ražošanas resursi; uzsver, ka arī tūrisma attīstība lauku apvidos un lauksaimniecības dažādošana (iekļaujot izglītības, kultūras un izklaides aktivitātes) dod stimulu jaunajām paaudzēm uzņemties atbildību par laukiem atbilstoši iniciatīvas un uzņēmējdarbības garam, kas vērsts uz inovāciju un tradicionālo produktu popularizēšanu;

23.  uzsver, ka sinerģijas veidošanai starp dažādām politikas jomām ar ELFLA un citu Eiropas fondu palīdzību būs būtiska nozīme nodarbinātības mērķu sasniegšanā lauku apvidos un panākšanā, ka lauksaimniecība atkal tiek atzīta par galveno teritoriālās attīstības faktoru; atzīmē, ka otrā pīlāra līdzekļus varētu izmantot kā dinamisku finanšu instrumentu, lai radītu palielinātu sinerģiju ar alternatīviem finansējuma avotiem un programmām, padarot tos pieejamus lauku apvidos, un tādā veidā palielinātu savienojamību, konkurētspēju un ekonomikas diversifikāciju un atbalstītu uzņēmējdarbību, ņemot vērā lauku kultūras un identitātes saglabāšanu;

24.  uzsver, ka investori, kas vēlas iegādāties lauksaimniecības zemi, rada arvien lielāku spiedienu uz mazajā, pašu īpašnieku vadītajām lauku saimniecībām; uzsver, ka apstrādātās zemes saglabāšana un piekļuve zemei ir būtiski lauku saimniecību izveides un paplašināšanas faktori un tiem ir svarīga nozīme darbvietu saglabāšanā lauku rajonos; norāda, ka Komisijas 2015. gada novembra ziņojumā par jauno lauksaimnieku vajadzībām ir norādīts, ka zemes pieejamība pirkšanai un īrēšanai rada lielākās problēmas jaunajiem lauksaimniekiem un lauksaimniecības nozares jaunpienācējiem; tādēļ aicina dalībvalstis dalīties ar paraugpraksi un izstrādāt instrumentus, ar kuriem lauku apvidos ar augstu bezdarba līmeni nodrošina zemes pieejamību, piemēram, paredzot lauksaimniecības zemes koplietošanu un kopēju apsaimniekošanu saskaņā ar valstī pieņemto praksi vai veidojot pārvaldības sistēmas, ar kurām sniedz informāciju par neizmantotu zemi vai zemi, ko varētu izmantot lauksaimniecībā, un par pakalpojumiem, kuru izmantošanā priekšroka tiek dota jaunajiem lauksaimniekiem un sievietēm;

25.  uzskata, ka ir svarīgi ar lauku attīstības programmām darīt vairāk lauku un pilsētu teritoriju uzlabošanai, lai veicinātu sadarbību un pavērtu iespējas uzņēmumiem, kuri darbojas lauku apvidos, jo tam ir izšķiroša nozīme šo teritoriju attīstībā un darbvietu radīšanā; uzskata, ka pilsētu un lauku attiecībās būtiska nozīme ir ciematiem, jo tie nodrošina tuvumā esošo lauku apvidu iedzīvotājiem pamatpakalpojumu pieejamību, tāpēc dalībvalstīm ar savu teritoriālo politiku būtu jāveicina pakalpojumi ciematos;

26.  prasa noteikt saistošus noteikumus par taisnīgu samaksu pārtikas apgādes ķēdē starp pārtikas ražotājiem, vairumtirgotājiem un pārstrādātājiem, lai nodrošinātu, ka lauksaimnieki saņem pienācīgu daļu no pievienotās vērtības, kas ir pietiekama, lai ļautu viņiem īstenot ilgtspējīgu lauksaimniecību;

27.  uzsver, ka mežsaimniecības nozare — pašreiz nepietiekami izmantots resurss Eiropā — ir ievērojams nodarbinātības avots, kuru visos tās veidos vajadzētu labāk veicināt visā kokrūpniecības nozarē; piebilst, ka ES patlaban izjūt smagu kokmateriālu piegādes trūkumu, kura novēršanai ir vajadzīgi ieguldījumi infrastruktūrā izaugsmes veicināšanai šajā nozarē;

28.  uzsver, ka zemes pieejamība ir būtisks priekšnoteikums lauku saimniecības izveidei un paplašināšanai; norāda, ka zemes pieejamība ir lielākā problēma, ar kuru saskaras jaunie lauksaimnieki, kas vēlas veidot lauku saimniecību;

KLP nākotne pēc 2020. gada

29.  uzsver, ka KLP procedūras ir jāvienkāršo un ir jāsaglabā pietiekams finansējums, kas būtu vismaz pašreizējā līmenī un liecinātu par šīs politikas jomas būtisko pievienoto vērtību Eiropai, lai tā ilgtermiņā varētu efektīvi īstenot savu lomu nodarbinātības veicināšanā diversificētā Eiropas lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē, sekmējot ilgtspējīgu attīstību un lauku apvidu pievilcību; uzsver, ka lauku attīstības politika, kas ļauj tiešāk un efektīvāk rīkoties, lai samazinātu sociālo atstumtību lauku iedzīvotāju vidū un veicinātu nodarbinātību un lauku apgabalu dinamiku, būtu pakāpeniski jāpastiprina, nemazinot pirmā pīlāra atbalstu, kurš arī ir jāreorganizē tā, lai cita starpā nodrošinātu, ka tirgi darbojas labāk un sniedz lielāku stabilitāti, kas ir būtiski lauksaimniecības ienākumu, Eiropas lauksaimniecības modeļa un nodrošinātības ar pārtikas garantēšanai un tam, ka lauku apgabali saglabā savu pievilcību (ar uzsvaru uz dzīves kvalitāti) salīdzinājumā ar pilsētu teritorijām;

30.  uzsver, ka kopējā lauksaimniecības politikā liela uzmanība būtu jāpievērš instrumentiem, kas orientēti uz modernizāciju un ieguldījumiem, kuri ilgtspējīgā veidā nodrošina lauku apvidos esošo ekonomikas nozaru (tostarp lauksaimniecības pārtikas ražošanas, enerģētikas, pārstrādes un pakalpojumu nozares un sociālās jomas) konkurētspēju atbilstoši vides aizsardzības noteikumiem, tādējādi nodrošinot, ka var saglabāt darbvietas; norāda, ka šie instrumenti ļaus arī turpmāk novērst atšķirības starp dalībvalstīm un reģioniem lauksaimniecības un lauku attīstības ziņā;

31.  uzsver lauku tūrisma kā lauksaimnieku ienākumu avota nozīmi (piemēram, atvaļinājuma pavadīšana zemnieku sētā); mudina dalībvalstis un Komisiju izveidot programmas investīciju un uzņēmējdarbības atbalstam; uzskata, ka svarīgi ir atbalstīt attiecīgās saimniecības, izvēršot tūrisma kampaņas;

32.  atzīmē līdz šim īstenotos KLP vienkāršošanas pasākumus, bet aicina Komisiju turpināt izstrādāt un īstenot pasākumus, lai ieviestu samērīgumu un elastību attiecībā uz KLP administratīvo slogu un palielinātu saimniecību ražīgumu;

33.  uzsver, ka pastāv ierobežojumi tam, ko var panākt KLP ietvaros, jo tās galvenais mērķis ir pārtikas piegādes drošība, un ka efektīvai to daudzo problēmu risināšanai, kuras ietekmē darbvietu radīšanu un saglabāšanu lauku apvidos, būs vajadzīga plašāka daudznozaru politiskā pieeja gan reģionālā, gan dalībvalstu līmenī;

34.  aicina Komisiju atbalstīt konkurētspējīgu un ilgtspējīgu Eiropas lauksaimniecības modeli, kura pamatā ir daudzveidīgas un daudzfunkcionālas ģimenes lauku saimniecības un kura prioritāte ir saglabāt taisnīgi apmaksātas darbvietas uz vietas, īpašu uzsvaru liekot uz teritorijām, kas saskaras ar īpašiem apgrūtinājumiem, kā atzīts LESD 349. pantā, attiecībā uz pārtikas un nepārtikas produktu ražošanu garantējot nodrošinātību ar pārtiku, kā arī pārtikas nekaitīgumu veselības aizsardzības nolūkā;

35.  aicina dalībvalstis izstrādāt zemes uzraudzības un regulējuma instrumentus, lai palīdzētu tām gūt labāku priekšstatu par zemes tirgu un izbeigtu plaši izplatīto praksi koncentrēt vai sagrābt zemi un ražošanas sistēmas;

36.  uzsver, ka ir jāveicina kvalitatīvu lauksaimniecības produktu izstrāde, laišana tirgū un pārdošana; prasa izstrādāt iniciatīvas jaunu tirgu atvēšanai un produktu darbības programmu un tirgvedības kampaņu izveidei, lai nodrošinātu produktu dažādošanu un konkurētspēju Eiropas pārtikas piegādes ķēdē;

37.  uzskata, ka kopējā lauksaimniecības politikā ir jāņem vērā visi Eiropas lauksaimniecības veidi un visas lauku teritorijas, tostarp visnelabvēlīgākie un visneaizsargātākie apvidi (piemēram, kalnu apvidi un attālākie reģioni), lai nodrošinātu visu resursu iespējami labāku izmantošanu; uzskata, ka tas nozīmē arī tādas lauksaimniecības zemes atgūšanu, kura ir atstāta atmatā;

38.  norāda, ka lauksaimniecības dažādošana un reģionālie nišas tirgi palielina un nodrošina nodarbinātību lauku apvidos; prasa izstrādāt iniciatīvas, ar kurām atbalstīt lauku saimniecību dažādošanu (piemēram, lauksaimniecības produktu tiešo tirdzniecību) un visas lauku ekonomikas dažādošanu (piemēram, atvieglojot pāreju no darba lauksaimniecībā uz citām nodarbinātības jomām);

39.  uzskata, ka nolūkā palēnināt mazo un vidējo lauku saimniecību un ražotāju organizācijās apvienoto uzņēmumu izzušanu tie ar KLP finansējumu būtu vairāk jāatbalsta, jo tie parasti ir diversificētāki, ekonomiskāki un neatkarīgāki, kā arī vieglāk nododami, tāpēc efektīvāki no pievienotās vērtības un vietējo darbvietu radīšanas viedokļa un ir svarīgs reģionu ekonomiskais un sociālais pīlārs, un ka ar to arī turpmāk jāpiemēro īpašs atbalsts teritorijām, kurās darbība ir īpaši apgrūtināta, kā atzīts LESD 349. pantā;

40.  norāda, ka KLP tiešie maksājumi būtu jāpiešķir tikai personām, kuru galvenā darbības joma ir lauksaimniecība;

41.  norāda, ka ekonomiskās darbības palēnināšanās gadījumā nodarbinātības risinājumu meklējumus attālākajos reģionos apdraud starpsavienojamības trūkums, un, ņemot vērā lauksaimniecības nozīmi šajos reģionos, uzskata, ka šajās teritorijās, kas saskaras ar īpašiem apgrūtinājumiem, kā atzīts LESD, piešķirot finansējumu saskaņā ar jauno KLP, būtu jāpiemēro pozitīvā diskriminācija, jo tai varētu būtu daudzkāršojoša ietekme, proti, tā varētu veicināt citas saistītas darbības, piemēram, agrorūpniecību, tūrismu, dabas aizsardzību, enerģijas ražošanu un aprites ekonomiku tādā veidā, kas papildinātu vairāku fondu finansēto stratēģiju; uzsver, ka šajā stratēģijā būtu jāņem vērā pozitīvi diferenciācijas faktori, kas ir noteikti attālākajiem reģioniem, kuri varētu darboties kā laboratorija oriģināliem novatoriskiem lauksaimniecības risinājumiem, ko varētu piemērot citos mazāk apgrūtinošos un plašākos lauku saimniecību struktūras, augsnes un klimatisko apstākļu, kā arī bioloģisko daudzveidības kontekstos;

42.  uzskata, ka būtu jāveicina un finansiāli jāatbalsta kolektīvā lauksaimniecība, jo tā samazina lauksaimniecības ražošanas izmaksas, jo īpaši mehanizācijas izmaksas, un veicina lauksaimnieku solidaritāti un inovācijas, zinātības un paraugprakses nodošanu, radot dinamiku, kas veicina attīstību un nodarbinātību;

43.  aicina Komisiju veicināt dažādošanu un mazo lauku saimniecību konkurētspēju arī attiecībā uz sociālo lauksaimniecību un tādu lauksaimniecību, kas vērsta uz pakalpojumu sniegšanu;

44.  uzsver, ka ir svarīgi, lai KLP nodrošinātu vairāk atbalsta lauksaimniecības pozitīvās ietekmes veidošanai uz nodarbinātību un vidi un lai tā iedarbīgāk atbalstītu organisko un biodinamisko lauksaimniecību un visas citas ilgtspējīgas ražošanas metodes, tostarp integrēto lauksaimniecību un agromežsaimniecību agroekoloģijas kontekstā, un ka tādēļ būs jāvienkāršo pašreizējie noteikumi un jāpieņem noteikumi, kurus var īstenot vienkārši, visaptveroši un bez sarežģījumiem; uzskata, ka šādas pozitīvās ietekmes vērtība nodarbinātības un vides ziņā ir visas sabiedrības interesēs un šāds elements būtu jāiekļauj saimniecību ienākumos;

45.  atgādina, ka pozitīvs piemērs ir „bioloģiskie rajoni”, proti, teritorijas, kurās ar koordinētu pasākumu kopumu tiek atbalstīti ar bioloģiskām metodēm iegūti vietējās zemkopības un lopkopības produkti un visi ekonomikas dalībnieki, kas no tiem atkarīgi (lauksaimniecības pārtikas ražošanas, ēdināšanas un tūrisma uzņēmumi), un šis instruments jau ir apliecinājis savu spēju palielināt vietējos ienākumus un palīdzēt aizsargāt zemi, saglabājot laukus un tradicionālos produktus;

46.  uzsver ilgtspējīgas lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēmas, jo īpaši bioloģiskās lauksaimniecības, kā arī augsnes, ūdens, bioloģiskās daudzveidības un lauku infrastruktūras ilgtspējīgas apsaimniekošanas potenciālu, lai saglabātu un radītu pienācīgas darbvietas lauksaimniecības nozarē un plaukstošu lauku ekonomiku;

47.  uzskata, ka pārtikas nodrošinājuma garantēšanai Eiropas Savienībā nemainīgi ir jābūt nākotnes KLP darbības pamatprincipam, neatstājot novārtā arī ES ārējos tirgus; šajā sakarībā uzskata, ka tirdzniecības nolīgumi var radīt reālu risku, kā arī varbūt iespējas Eiropas lauksaimniecībai, un uzskata, ka brīvās tirdzniecības nolīgumi nedrīkstētu izraisīt negodīgu konkurenci, kas vērsta pret mazajām un vidējām lauku saimniecībām, un mazināt vietējo ekonomiku un darbvietu nozīmi;

48.  uzskata, ka nolūkā uzlabot pašlaik nepilnīgo augļu un dārzeņu nozares organizāciju būtu jāatjauno ES atbalsts jaunizveidoto augļu un dārzeņu audzētāju asociāciju projektiem;

49.  uzsver, ka, ņemot vērā lielo nedrošību par lauksaimniecības produktu svārstīgo un zemo cenu nākotni, Eiropas Savienībai ir jācenšas sasniegt Līgumā paredzētos KLP mērķus, darot vairāk, lai koriģētu nepareizi funkcionējošu tirgu haotisko ietekmi un lai nodrošinātu lauksaimniecības nozares noturību un konkurētspēju, veidojot efektīvus drošības tīklus un preventīvās un krīžu pārvaldības sistēmas, ar kurām nodrošina līdzsvaru starp piedāvājumu un pieprasījumu, kā arī radītu riska pārvaldības instrumentus, kas balstīti uz jaunām, inovatīvām sistēmām un pašus lauksaimniekus iesaista finansēšanā; uzskata, ka ir jāpalielina lauksaimniecības tirgu stabilizācijas pasākumiem paredzētā finansējuma daļa un jo īpaši ka KLP ir jānostiprina arī apdrošināšanas shēmas lauksaimnieku aizsardzībai pret dažādiem klimata, veselības un ekonomiskajiem riskiem; uzskata, ka, domājot par globālās sasilšanas radītajiem riskiem, ES ir jādara viss iespējamais, lai palielinātu lauksaimniecības iespējamo pozitīvo lomu, piemēram, ar agronomiju un uzlabotu augsnes apsaimniekošanu palielinot oglekļa uztveršanu, un ka ir svarīgi sniegt tehnisko un finansiālo atbalstu lauksaimniekiem, lai viņi varētu pakāpeniski mainīt savas metodes un radīt inovācijas;

50.  turklāt uzsver, ka tiešajiem maksājumiem arī pēc 2020. gada vajadzētu būt vienam no KLP instrumentiem, lai atbalstītu un stabilizētu saimniecību ienākumus, kompensētu izmaksas, ko rada augsto ES standartu ievērošana (attiecībā uz ražošanas metodēm un it īpaši vides prasībām), un lai saglabātu lauksaimniecisko ražošanu vismazāk attīstītajos reģionos; norāda, ka šajā nolūkā tiešie maksājumi būtu jāvērš uz to, lai nodrošinātu, ka lauksaimniecība ir ekonomiski stabila, un lai garantētu nodrošinātību ar pārtiku un vides drošību; šajā kontekstā norāda, ka ir svarīgi izlīdzināt tiešo maksājumu likmes, lai ES vienotajā tirgū nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kā arī lauksaimniecības resursu ilgtspējīgu izmantošanu ES līmenī;

51.  uzskata — tā kā lauksaimnieku sadarbības līmenis atsevišķās dalībvalstīs būtiski atšķiras un tā kā nepietiekama sadarbība negatīvi ietekmē lauksaimnieku noturības spēju krīzes situācijās un tirgus spiediena gadījumā, KLP būtu plaši jāsekmē lauksaimnieku sadarbības veidošana, jo īpaši ražošanas un pārstrādes nozarēs;

52.  prasa dalībvalstīm saskaņā ar KLP otro pīlāru par prioritāti noteikt Eiropas inovācijas partnerību (EIP); prasa Komisijai piešķirt prioritāti pamatprogrammai „Apvārsnis 2020” un nodrošināt lauksaimniekiem labāku piekļuvi EIB finansējumam, inovatīvu un ilgtspējīgu lauksaimniecības un mežsaimniecības modeļu atbalstam, kurus izmanto pārtikas un nepārtikas preču ražošanai un pakalpojumu sniegšanai (atjaunojamie energoresursi, bioekonomika, lauku tūrisms un jaunas izejmateriālu piegādes iespējas lauksaimniekiem pēcnaftas rūpniecības laikmetā), un katra lauku apvidus resursu attīstīšanai;

53.  pauž stingru pārliecību, ka pat nākotnē būs jāsekmē lauksaimnieku un lauksaimniecības darba ņēmēju profesionālā tālākizglītība un jānodrošina, ka tiek izplatīti zinātniskie atzinumi un inovācijas, tādējādi nodrošinot spēju pielāgoties mainīgajai videi un ļaujot vieglāk iesaistīties saimnieciskajā darbībā;

54.  uzskata, ka LEADER/CLLD veida augšupējas pieejas vietējai attīstībai ir pierādījušas savu efektivitāti radīto darbvietu skaita ziņā un attiecībā uz zemajiem publiskajiem izdevumiem par katru radīto darbvietu un ka tāpēc tās būtu turpmāk jāstiprina, jāveicina un jāievieš visās dalībvalstīs, piemērojot vairāku fondu pieejas un stiprinot vietējo un reģionālo iestāžu lomu; īpaši uzsver, ka tehniskā un pakalpojumu atbalsta sniegšanā iniciatīvām, kuru mērķis ir iekustināt nodarbinātības veicināšanas projektus, nozīmīgi ir vietējo rīcības grupu (VRG) vadītāji; prasa piešķirt VRG pēc iespējas plašāku autonomiju, lai to efektivitāte būtu maksimāli liela; piebilst, ka būtu jāievieš mehānismi, lai nodrošinātu sociālo partneru jēgpilnu iesaistīšanos, un aicina Komisiju nākt klajā ar labas prakses modeļiem attiecībā uz LEADER II starpvalstu projektu;

55.  norāda, ka viens no šķēršļiem lauku ekonomikas attīstībai ir grūtības piekļūt informācijai par attiecīgo valsts un ES plānošanu un finansējumu;

56.  prasa lauku attīstības politikā paredzētos ieguldījumus kā atbalstu nodarbinātības veicināšanai lauku apvidos prioritāri piešķirt darbvietām, izmaiņām bezdarba radītājos, saņēmēju uzņēmumu efektivitātes labošanai un tam, lai veidotu stimulus pieņemt darbā jaunus darbiniekus, un iesaka lauku attīstības programmu ietvaros nostiprināt mikrofinansēšanu, jo tā ir īpaši lietderīga, lai palīdzētu lauksaimniecības un citiem uzņēmumiem sākt darbību;

57.  uzsver, ka otrā pīlāra lomu darbvietu radīšanā var palielināt, būtiski palielinot elastību atbilstoši reģionu īpašajām vajadzībām;

58.  uzskata, ka nākotnē ir jāturpina izstrādāt kvalitatīvas teritoriālas pārtikas sistēmas, kas nodrošinātu pārtikas izejvielas vai apstrādātus produktus, veicinot iedzīvotāju atbildību un iesaistot dalībniekus — ražotāju, apstrādātāju, izplatītāju un patērētāju grupas vai ražotāju un patērētāju kopienas, vai arī visu lauksaimniecības pārtikas ražošanas un pārtikas tūrisma ekonomisko operatoru apvienības — kvalitatīvās un līgumiskās darbībās, lai nodrošinātu pārtikas piegādes un pārtikas nekaitīgumu, kā arī taisnīgu atlīdzību un lauksaimnieki varētu nopelnīt pienācīgu iztiku un saglabāt darbvietas savās saimniecībās; norāda, ka šādas pārtikas sistēmas īpaši (bet ne tikai) varētu būt īsās piegādes ķēdes un/vai vietēji tirgi; uzskata, ka nākotnē vairāk ES resursu būtu jāvelta konkrētu īpašas pārtikas kvalitātes sistēmu izstrādei un darbībai un pasaulslavenās Eiropas gastronomijas turpmākai attīstībai; uzskata, ka šajā nolūkā ir būtiski svarīgi labāk pielāgot tiesību aktus par publisko iepirkumu, lai vietējās iestādes varētu popularizēt vietējos ražojumus;

59.  vērš uzmanību uz to, ka ir nepieciešams papildu atbalsts lauksaimniecībai un darbvietu radīšanai lauksaimniecības nozarē mazāk labvēlīgos apgabalos un teritorijās pie ES ārējās robežas;

60.  uzskata, ka būtu jāpopularizē dažādu ieinteresēto personu partnerības, kurās iesaistīti lauksaimnieki un citas laukos ieinteresētās personas, jo šādas partnerības dod iespēju izstrādāt daudzas darbības, kas tieši un netieši rada darbvietas, piemēram, vietējo pārtikas un nepārtikas ķēžu strukturēšanu un dažādu pakalpojumu (lauku tūrisma, privātās un publiskās telpas uzturēšanas utt.) ieviešanu;

61.  uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm ar KLP un citām politikām būtu jārada stimuli lauksaimniekiem dažādot savus ienākumu avotus, tādējādi pasargājot sevi tirgus lejupslīdes gadījumā; uzskata, ka šāda dažādošana varētu ietvert ekotūrismu, atjaunojamo energoresursu, piemēram, vēja un saules enerģijas, attīstību, lauksaimniecības produktu pievienotās vērtības celšanu, tos pārstrādājot, un individuālo saimniecību veikalus;

62.  aicina Komisiju paredzēt lielāku atbalstu vietējiem kooperatīviem, lai tie varētu atgūt kontroli pār to cenām un produktiem;

63.  norāda, ka tūrisma nozare paver lielas iespējas radīt ienākumus un tieši un netieši izveidot darbvietas lauksaimniecībā un lauku apvidos, ļaujot uzlabot katra reģiona vēsturisko, kultūras, gastronomisko, ainavisko un vides mantojumu; turklāt norāda, ka reģiona pievilcīgums tūristiem ir atkarīgs ne tikai no tā vēstures, bet aizvien vairāk arī no tā pārtikas produktu, ainavu un vides kvalitātes; uzskata, ka visu šo iemeslu dēļ lauku attīstības politikas ietvaros tūrisma nozare būtu jāatbalsta vairāk;

64.  uzsver, ka ar klimata pārmaiņām un vidi saistīto sarežģījumu dēļ vajadzīgi būtiski publiskā un privātā sektora ieguldījumi darbvietu radīšanā, palīdzot veidot jaunas profesijas, lai nodrošinātu lauku resursu uzturēšanu un saglabāšanu un atjaunotu degradētu ekosistēmu kvalitāti, efektīvāk cīnītos ar plūdiem un ugunsgrēkiem un uzlabotu ūdens, augsnes un gaisa kvalitātes un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību; norāda — lai gan tam noteikti ir vajadzīga lauksaimniecības nozares un citu laukos ieinteresēto personu sadarbība, tas paver jaunas lauksaimniecības ienākumu dažādošanas iespējas;

65.  aicina Komisiju novērtēt pašreizējās lauksaimniecības krīzes sociālo ietekmi, jo īpaši zaudēto darbvietu ziņā, sevišķi lauku apvidos; aicina dalībvalstis apsvērt iespējas, kā uzlabot lauksaimniecības nozares konkurētspēju, lai tā varētu radīt jaunas darbvietas un pievienoto vērtību, ko vienlīdzīgi sadalīt lauksaimniecības un lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozarēm, nodrošinot godīgu konkurenci un samazinot kaitējumu, ko nodara sociālais dempings un nedroši un nestandarta nodarbinātības nosacījumi, kas nesamērīgi ietekmē noteiktas iedzīvotāju grupas; norāda, ka daudziem ģimenes saimniecību ģimenes locekļiem nav sociālā statusa vai viņi nav ne juridiski atzīti, ne arī iekļauti sociālās aizsardzības sistēmās; uzsver, ka lauksaimniecības uzņēmumiem ir jāievēro valsts tiesību akti nodarbinātības un sociālajā jomā; uzskata, ka jebkādu papildu nosacījumu ieviešana KLP pirmā pīlāra maksājumiem ievērojami palielinātu administratīvo slogu lauksaimniekiem un ierobežotu viņu potenciālu radīt darbvietas; prasa līdztekus pārvaldes iestādēm nozīmīgāku lomu piešķirt sociālajiem partneriem un aicina dalībvalstis atzīt un garantēt lauksaimnieku sociālās tiesības, nodrošinot, ka visi lauksaimniecībā strādājošie darba ņēmēji — nepilna vai pilna laika — ir iekļauti sociālās aizsardzības sistēmās; aicina dalībvalstis valsts tiesību aktos transponēt Direktīvu 2014/36/ES par sezonas nodarbinātību; aicina piešķirt pietiekamus resursus valstu veselības un drošības iestādēm, lai izplatītu informāciju par darba drošību lauku saimniecībās;

66.  aicina Komisiju ieviest FAO Pārtikas un lauksaimniecības sistēmu ilgtspējības novērtējumā (SAFA) ierosinātos rādītājus, jo īpaši tos, kas saistīti ar nodarbinātību un sociālo labklājību;

67.  atgādina, ka vidējam Eiropas lauksaimniekam pieder tikai 12 hektāri zemes un ka 70 % lauku saimniecību zemes platība ir mazāka par pieciem hektāriem; norāda, ka lauku saimniecības to lieluma un struktūras dēļ ne vienmēr var atļauties algot pilnas slodzes vai augsti kvalificētus darbiniekus; tāpēc mudina Eiropas Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, kas veicina darba devēju apvienošanos grupās;

68.  uzskata, ka ir jānodrošina publiskie un privātie pakalpojumi, kas rada lauku teritoriju pievilcību un ļauj saglabāt un attīstīt nodarbinātību tajās; uzskata, ka lauku iedzīvotājiem ir tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīviem publiskajiem pakalpojumiem, piemēram, izglītībai un sociālajai un veselības aprūpei; uzskata, ka ir svarīgi, lai visu līmeņu — vietējās un reģionālās pārvaldes (ja tāda ir) un privātā sektora — sadarbība notiktu ar mērķi veicināt ieguldījumus un nodrošināt, ka lauku un attālākajos apgabalos ir pamatinfrastruktūra, piemēram, publiskā un privātā transporta savienojumi, droša energoapgāde un stabilas un ātras platjoslas tehnoloģijas, kā arī finanšu un kredītu sistēmas lauku uzņēmējiem, mikrouzņēmumiem un MVU, jo bez tā lauku uzņēmumi un mājsaimniecības vienmēr būs neizdevīgākā situācijā un migrācija uz pilsētām turpināsies;

69.  uzskata, ka saistībā ar nesenajām dzīvnieku slimību epidēmijām un nesenajiem pārtikas nekaitīguma skandāliem, piemēram, 2011. gada E. coli uzliesmojumu, 2013. gada zirga gaļas skandālu un pašreizējo viltotā medus skandālu, ir būtiski jāpalielina izdevumi pārtikas un dzīvnieku barības nekaitīguma jomā, kas paredzēti ES budžeta trešajā nodaļā, jo EUR 1,93 miljardi, kas atvēlēti pašreizējā septiņu gadu periodā, ir pilnīgi neatbilstoša summa;

70.  uzsver, ka lauksaimniekus būtiski ietekmē ar KLP saistītās administratīvās izmaksas un ka šīs izmaksas dalībvalstīs būtiski atšķiras; aicina Komisiju un dalībvalstis samazināt administratīvo slogu, ierobežojot birokrātiju un vienkāršojot LKP, kā arī nodrošinot tās izmaksu ziņā efektīvu transponēšanu;

71.  uzsver, ka priekšnosacījums videi, kas sekmē darbvietu radīšanu, un lauku iedzīvotāju svarīgāko vajadzību apmierināšanai ir piekļuve pamatpakalpojumiem, piemēram, izglītībai, veselības aprūpei un mājokļiem, un šo pakalpojumu nepārtrauktība;

72.  uzskata, ka ir izšķirīgi svarīgi prasīt, lai publiskās iestādes laukos izveido paplašināšanas pakalpojumus un saimniecību pārvaldības atbalsta pasākumus nolūkā modernizēt Eiropas lauksaimniecību;

73.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un atvieglot sieviešu līdztiesību darba tirgū un darba un privātās dzīves līdzsvaru lauku apvidos, jo īpaši attiecībā uz algām un sociālajām un pensiju tiesībām, jaunu kvalifikāciju veicināšanu, nodarbinātības perspektīvu un iespēju sniegšanu sievietēm lauksaimniecībā un citās jomās saskaņā ar vienlīdzības un nediskriminēšanas principiem, kas paredzēti ES politikas jomās un programmās; tāpat aicina labāk izmantot iespējas veidot mērķtiecīgas tiešsaistes informācijas platformas, darbības un atbalstu jaunajām lauksaimniecēm un sievietēm lauksaimniecēm jau dibinātās saimniecībās, kā arī sievietēm lauku apvidos, jo īpaši veicinot projektu izstrādi saistībā ar ELFLA un citiem ES fondiem, un palīdzēt saglabāt būtisku infrastruktūru un pakalpojumus, kas ir svarīgi lauku ikdienas dzīvē, tādējādi palīdzot ierobežot sieviešu izceļošanu no lauku apvidiem; vērš uzmanību arī uz to, ka jo īpaši lauku apvidos ir nepieciešamas ilgtspējīgas stratēģijas, ar kurām saglabāt, veicināt un atbalstīt sieviešu tīklus un organizācijas un viņu lomu lēmumu pieņemšanā lauksaimniecībā un lauku apvidos; turklāt prasa atvieglot pieeju izglītībai, finansēm un informācijai, lai veicinātu sieviešu uzņēmējdarbības iniciatīvas (piemēram, e-biznesā), īpašumtiesību iegūšanu lauku uzņēmumos un to attīstību;

74.  mudina dalībvalstis stiprināt sociālo partneru lomu un sociālās labklājības organizāciju lomu, kas strādā kopā ar iestādēm, uzraugot atbilstību tiesību aktiem nodarbinātības jomā, apkarojot nedeklarētu darbu un uzraugot, kā tiek ievēroti sociālās labklājības un drošības standarti, kas veicina migrējošu darba ņēmēju, tostarp sieviešu dzimuma sezonas darba ņēmēju, migrantu un bēgļu sociālo un ekonomisko integrāciju; prasa veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka sievietes var piedalīties visos procesa līmeņos;

75.  norāda, ka lauksaimniecības zemes platības ES samazinās katru gadu; uzsver, ka ir svarīgi saglabāt aramzemes, lai garantētu darbvietas lauku apvidos; aicina dalībvalstis veicināt labāku piekļuvi zemei apgabalos, kuros pastāv augsts bezdarba līmenis laukos, un šajā sakarībā aicina veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka jaunajām lauksaimniecēm ir pieejami kredīti un viņas spēj piedalīties zemes apsaimniekošanā;

76.  vērš uzmanību uz to, ka sievietes veido 45 % no lauksaimniecības darbaspēka; aicina Komisiju pārskatīt „ģimenes saimniecības” definīciju, lai atvieglotu sieviešu piekļuvi apmācībai un profesionālajām konsultācijām, kā arī kapitālam un pabalstiem;

77.  aicina attiecīgās valsts, reģionālās un vietējās varas iestādes sekmēt sieviešu dalību vietējās rīcības grupās un vietējo partnerību izveidi saskaņā ar LEADER programmu, kā arī attiecīgajās valdēs nodrošināt līdzsvarotu dzimumu pārstāvību;

o
o   o

78.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Eurostat, 2016.
(2) cf http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.nat-opinions.25458

Juridisks paziņojums