Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2016/2009(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0345/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0345/2016

Debates :

PV 12/12/2016 - 15
CRE 12/12/2016 - 15

Balsojumi :

PV 13/12/2016 - 5.4
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0485

Pieņemtie teksti
PDF 643kWORD 86k
Otrdiena, 2016. gada 13. decembris - Strasbūra Galīgā redakcija
Pamattiesību stāvoklis Eiropas Savienībā 2015. gadā
P8_TA(2016)0485A8-0345/2016

Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. decembra rezolūcija par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2015. gadā (2016/2009(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

–  ņemot vērā 2000. gada 7. decembrī pieņemto Eiropas Savienības Pamattiesību hartu („Harta”), kas tika izsludināta 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā un stājās spēkā līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā 2009. gada decembrī,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1948. gadā,

–  ņemot vērā ANO līgumus par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību un ANO līgumu izpildes iestāžu judikatūru,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kuru pieņēma 2006. gada 13. decembrī Ņujorkā un ES ratificēja 2010. gada 23. decembrī,

–  ņemot vērā UNCRPD komitejas 2015. gada oktobrī pieņemtos noslēguma apsvērumus,

–  ņemot vērā 1989. gada 20. novembrī Ņujorkā pieņemto ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā turpmāk minētos ANO Bērna tiesību komitejas Vispārējos komentārus: Nr. 6 (2005) par apiešanos ar bērniem bez pavadības un nošķirtiem bērniem ārpus viņu izcelsmes valsts, Nr. 7 (2005) par bērna tiesībām agrīnā bērnībā, Nr. 9 (2006) par bērnu ar invaliditāti tiesībām, Nr. 10 (2007) par bērna tiesībām nepilngadīgo tiesvedības sistēmā, Nr. 12 (2009) par bērna tiesībām tikt uzklausītam, Nr. 13 (2011) par bērna aizsardzību pret jebkādu vardarbību un Nr. 14 (2013) par bērna tiesībām uz to, lai galvenais apsvērums būtu viņa intereses,

–  ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un Pekinas Rīcības platformu, Parlamenta 2014. gada 25. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu(1) un 2014. gada 6. februāra rezolūciju par Komisijas paziņojumu „Sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izskaušana”(2), kā arī Padomes 2014. gada 5. jūnija secinājumus par visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, novēršanu un izskaušanu,

–  ņemot vērā 1951. gada ANO Konvenciju un tās 1967. gada Protokolu par bēgļa statusu,

–  ņemot vērā 1990. gada Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

–  ņemot vērā ANO 1949. gada Konvenciju par cīņu ar cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses,

–  ņemot vērā OHCHR ieteiktos principus un pamatnostādnes par cilvēktiesībām pie starptautiskajām robežām,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta par taisnības, taisnīguma, reparācijas un neatkārtošanas garantiju veicināšanu 2014. gada 22. jūlija ziņojumu,

–  ņemot vērā 2002. gada Madrides Starptautiskā rīcības plāna novecošanas jautājumos reģionālās īstenošanas stratēģiju,

–  ņemot vērā principus, kuri attiecas uz cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas valsts iestāžu statusu („Parīzes principi”) un kuri pievienoti ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijai Nr. 48/134,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK), Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, jo īpaši lietas Nr. 18766/11 un 36030/11, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas, Ministru komitejas, cilvēktiesību komisāra un Venēcijas komisijas konvencijas, ieteikumus, rezolūcijas un ziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūciju 1985 (2014) - Nacionālo minoritāšu stāvoklis un tiesības Eiropā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes hartu par demokrātiskas pilsonības izglītību un izglītību cilvēktiesību jomā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību,

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(3),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 9. decembra Ieteikumu par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 11. maija Direktīvu (ES) 2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā(5),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm(6),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(7),

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par audiovizuālo mediju pakalpojumiem(10) un Komisijas no 2015. gada jūlija līdz septembrim rīkotās sabiedriskās apspriešanas rezultātus,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI(11),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI(12),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI(13),

–  ņemot vērā direktīvas par personu, ka tiek turētas aizdomās vai apsūdzētas kriminālprocesā, procesuālajām tiesībām,

–  ņemot vērā 2015. gada decembrī pieņemto datu aizsardzības tiesību aktu kopumu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 14. septembra Regulu (ES) 2016/1624(14) par Eiropas robežu un krasta apsardzes izveidošanu un Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/32/ES(15) (Patvēruma procedūru direktīvu),

–  ņemot vērā Eiropadomes Barselonas sanāksmes 2002. gada 15.-16. martā prezidentūras secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads), kas tika pieņemts ar Padomes 2011. gada 7. marta secinājumiem,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 15. jūnija secinājumus „Agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe”,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus Tieslietu un iekšlietu padomes 2014. gada 5. un 6. jūnija sanāksmē par imigrantu integrācijas politiku Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 19. jūnija secinājumu par tematu „Vienlīdzīgas ienākumu gūšanas iespējas sievietēm un vīriešiem — sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības novēršana”,

–  ņemot vērā ES prezidentvalstu trijotnes 2015. gada 7. decembra deklarāciju par dzimumu līdztiesību,

–  ņemot vērā 2016. gada 16. jūnijā pieņemtos Padomes secinājumus par LGBTI līdztiesību,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads),

–  ņemot vērā deklarāciju par pilsoniskuma un kopēju brīvības, iecietības un nediskriminācijas vērtību sekmēšanu ar izglītības palīdzību (Parīzes deklarācija),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās pamatnostādnes par lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) visu cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Eirobarometra aptauju „Diskriminācija ES 2015. gadā”,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Jauns ES mehānisms tiesiskuma nostiprināšanai” (COM(2014)0158) un Padomes secinājumus par tiesiskuma ievērošanas nodrošināšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas pieņemto pasākumu sarakstu LGBTI līdztiesības sekmēšanai,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada ziņojumu par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā (SWD(2016)0054),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Rīcības plāns par trešo valstu valstspiederīgo integrāciju” (COM(2016)0377),

–  ņemot vērā stratēģiju „Eiropa 2020”, jo īpaši tās mērķus attiecībā uz nabadzības un sociālās atstumtības samazināšanu,

–  ņemot vērā ESAO/ES publikāciju „Imigrantu integrāciju raksturojošie rādītāji 2015: iekārtošanās”,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra paziņojumu „Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai” (COM(2013)0083) un Komisijas ieteikumu 2013/112/EU „Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 29. maija progresa ziņojumu par Barselonas mērķiem „Mazu bērnu aprūpes pakalpojumu attīstība Eiropā ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei” (COM(2013)0322),

–  ņemot vērā ES Stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā (COM(2012)0286), īpaši tās noteikumus par finansējuma piešķiršanu, lai varētu izstrādāt pamatnostādnes bērnu aizsardzības sistēmām un pamatnostādnes par apmaiņu ar paraugpraksi,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „ES programma attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām līdz 2020. gadam” (COM(2011)0173) un Eiropadomes 2011. gada 24. jūnija secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Romu integrācijas valsts stratēģiju īstenošanā veiktie pasākumi” (COM(2013)0454),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada ziņojumu par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu (COM(2016)0265) un ar to saistītos darba dokumentus,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada ziņojumu par ES pilsonību „ES pilsoņi — jūsu tiesības, jūsu nākotne” (COM(2013)0269),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „ Novērtējums par to, kā tiek īstenota ES programma attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām un Padomes Ieteikums par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs — 2016. gads” COM(2016)0424),

–  ņemot vērā Komisijas ES pretkorupcijas ziņojumu (COM(2014)0038),

–  ņemot vērā Eiropas programmu migrācijas jomā (COM(2015)0240),

–  ņemot vērā Eiropas Drošības programmu (COM(2015)0185),

–  ņemot vērā 2015. gada kolokvija par pamattiesībām secinājumus,

–  ņemot vērā sabiedriskās apspriešanas rezultātus attiecībā uz 2016. gada kolokviju par pamattiesībām, kura temats bija „Plašsaziņas līdzekļu plurālisms un demokrātija”,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas (COM(2008)0426),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu par to, lai ES vārdā parakstītu Eiropas Padomes Stambulas konvenciju,

–  ņemot vērā 2013. gada 12. decembra rezolūciju par progresu, kas gūts, īstenojot dalībvalstu stratēģijas romu tautības iedzīvotāju integrācijai(16),

–  ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par ES ceļvedi homofobijas un ar seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti saistītas diskriminācijas apkarošanai(17),

–  ņemot vērā rezolūcijas par dzimumu līdztiesību,

–  ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par stāvokli saistībā ar nepavadītiem nepilngadīgiem ES(18),

–  ņemot vērā rezolūcijas par pamattiesībām un cilvēktiesībām, jo īpaši jaunāko, kas pieņemta 2015. gada 8. septembrī, par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā (2013.–2014. gads)(19),

–  ņemot vērā rezolūcijas par migrāciju, jo īpaši jaunāko, kas pieņemta 2016. gada 12. aprīlī, par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijai(20),

–  ņemot vērā 2005. gada 8. jūnija rezolūciju par minoritāšu aizsardzību un diskriminācijas novēršanas politiku paplašinātajā Eiropā(21),

–   ņemot vērā 2014. gada 27. novembra rezolūciju par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu(22),

–   ņemot vērā 2013. gada 11. septembra rezolūciju par Eiropas apdraudētajām valodām un lingvistisko daudzveidību Eiropas Savienībā(23),

–  ņemot vērā 2015. gada 15. aprīļa rezolūciju par starptautisko romu dienu — tā sauktais antičigānisms Eiropā un Otrā pasaules kara laikā pret romiem vērstā genocīda atceres dienas atzīšana ES līmenī(24),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 21. maija rezolūciju par ES hartu — standartu noteikšanu attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu brīvību Eiropas Savienībā(25),

–  ņemot vērā 2016. gada 25. oktobra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi(26),

–  ņemot vērā Eiropas Ombuda lēmumu slēgt pašiniciatīvas izmeklēšanu OI/8/2014/AN attiecībā uz Eiropas Komisiju,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) Atzinumu 2/2013 attiecībā uz projektu nolīgumam par Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECTK),

–  ņemot vērā EST nolēmumus un judikatūru un valstu konstitucionālo tiesu judikatūru, kuras atsaucas uz Hartu valstu tiesību normu interpretēšanai, jo īpaši lietas C-83/14, C-360/10, C-70/10, C-390/12, C-199/12, C-200/12, C-201/12, C-404/15, C-659/15, C-362/14,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2016. gada ziņojumu par pamattiesībām,

–  ņemot vērā Pamattiesību aģentūras rokasgrāmatu par Eiropas tiesību aktiem, kas attiecas uz bērna tiesībām (2015),

–  ņemot vērā Pamattiesību aģentūras pētījumu par bērniem labvēlīgu tiesu sistēmu — profesionāļu viedokļi un pieredze attiecībā uz bērnu dalību civilos un kriminālos tiesu procesos 10 ES dalībvalstīs (2015. gads),

–  ņemot vērā Pamattiesību aģentūras ziņojumu par vardarbību pret bērniem ar invaliditāti: likumdošana, politika un programmas Eiropas Savienībā (2015. gads),

–  ņemot vērā Pamattiesību aģentūras ES līmeņa LGBT apsekojumu (2013. gads), ziņojumu „Būt transpersonai Eiropas Savienībā ­ — LGBT Eiropas Savienības mēroga aptaujas datu salīdzinošā analīze” (2014. gads) un dokumentu par interseksuāļu pamattiesību situāciju (2015. gads),

–  ņemot vērā Pamattiesību aģentūras ziņojumu „Vardarbība pret sievietēm: ES mēroga apsekojums”,

–  ņemot vērā Pamattiesību aģentūras aptauju „Antisemitism - Overview of data available in the European Union 2004-2015” („Antisemītisms: ES pieejamo 2004.–2015. gada datu pārskats”),

–  ņemot vērā Pamattiesību aģentūras salīdzinošo juridisko analīzi „Aizsardzība pret diskrimināciju seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes un ar dzimumu saistītu iezīmju dēļ ES”,

–  ņemot vērā Pamattiesību aģentūras veiktos apsekojumus EU-MIDIS (Eiropas Savienības minoritāšu un diskriminācijas apsekojumus) un apsekojumu par romiem,

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta 2015. gada dzimumu līdzsvara indeksu un tā 2015. gada ziņojumu „Reconciliation of work, family and private life in the European Union: Policy review” („Darba, ģimenes un privātās dzīves saskaņošana Eiropas Savienībā: politikas pārskats”),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta pētījumu „Study to identify and map existing data and resources on sexual violence against women in the EU” („Pētījums pašreizējo datu un resursu noteikšanai un strukturēšanai, kuri attiecas uz vardarbību pret sievietēm ES”),

–  ņemot vērā Eiropola 2016. gada ziņojumu par situāciju cilvēku tirdzniecības jomā ES,

–  ņemot vērā Eurostat 2015. gada ziņojumu par cilvēku tirdzniecību,

–  ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) pētījumus „Darba laiks un darba un privātās dzīves līdzsvars dzīves gājuma perspektīvā” (2013. gads), „Bērnu un apgādājamo aprūpe. Ietekme uz jaunu darba ņēmēju karjeru” (2013. gads) un „Darbs un aprūpe. Saskaņošanas pasākumi demogrāfisko izmaiņu laikā” (2015. gads),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2015. gada maija pētījumu „Gender equality in employment and occupation – Directive 2006/54/EC, European Implementation Assessment” („Dzimumu līdztiesība nodarbinātības un profesiju aspektā — novērtējums par Direktīvas 2006/54/EK īstenošanu Eiropā” ),

–  ņemot vērā ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu „Discrimination Generated by the Intersection of Gender and Disability” („Diskriminācija, kas rodas dzimuma un invaliditātes iespaidā”),

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas rīkoto uzklausīšanu par pamattiesībām, kas notika 2016. gada 16. jūnijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Konstitucionālo jautājumu komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0345/2016),

A.  tā kā ir svarīgi aizstāvēt visas pamattiesības; tā kā Pamattiesību harta ir kļuvusi par Līgumu pilntiesīgu sastāvdaļu; tā kā saskaņā ar Eiropas Komisijas, Pamattiesību aģentūras (FRA), Eiropas Padomes un ANO ziņojumiem un NVO sniegtajiem datiem Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs notiek pamattiesību pārkāpumi;

B.  tā kā Eiropas Savienība ir kopiena, kas dibināta, pamatojoties uz tādām vērtībām kā cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, līdztiesība, tiesiskums un cilvēktiesību, tostarp minoritāšu tiesību, ievērošana;

C.  tā kā tiesiskums ir Eiropas liberālās demokrātijas stūrakmens un viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem, kas izriet no visu ES dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, un tā kā tiesiskuma ievērošana ir priekšnosacījums tam, lai tiktu aizsargātas pamattiesības un saistības, kas noteiktas Līgumos un starptautiskos tiesību aktos;

D.  tā kā mūsdienu problēmu risināšanā Eiropas Savienībai un dalībvalstīm vajadzētu ievērot un piemērot šīs vērtības katrā rīcība, ko tās veic; tā kā veidam, kādā tiesiskums tiek īstenots valsts līmenī, ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu uzticēšanos dalībvalstu starpā un to juridiskajām sistēmām; tā kā saskaņā ar LES 17. pantu Komisijai jānodrošina Līgumu piemērošana;

E.  tā kā ES iestādes jau ir sākušas procedūru, lai pārvarētu tā dēvēto Kopenhāgenas dilemmu; tā kā nesenie notikumi ir parādījuši, ka instrumenti un procedūras, lai nodrošinātu Līgumu principu un vērtību pilnīgu un pareizu piemērošanu, ir jāpārskata un jāintegrē un ka būtu jāizstrādā efektīvs mehānisms, lai novērstu atlikušās nepilnības, un jānodrošina, ka visā Savienībā tiek ievēroti Līgumu principi un vērtības; tā kā šim mehānismam vajadzētu balstīties uz faktiem, būt objektīvam, nediskriminējošam un jāveic izvērtēšana pēc vienlīdzīgiem nosacījumiem, ievērojot subsidiaritātes, nepieciešamības un samērīguma principu, kas attiecas gan uz dalībvalstīm, gan Savienības iestādēm, kā arī tām vajadzētu balstīties uz pakāpenisku pieeju, kurā ir gan preventīvā, gan korektīvā daļa;

F.  tā kā Eiropas Savienība ir apņēmusies aizsargāt plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu, kā arī tiesības uz informāciju un vārda brīvību, kas ir nostiprinātas Pamattiesību hartā un ECTK;

G.  tā kā migrācija ir daļa no ES tagadnes un nākotnes un ir viena no mūsdienu lielākajām problēmām, jo tā apelē pie ES un dalībvalstu starptautiskajām humanitārajām saistībām, un tā ir iespēja demogrāfisku apsvērumu dēļ un šajā saistībā ir nepieciešams uz nākotni vērsts risinājums gan attiecībā uz īsa un vidēja termiņa krīzes pārvarēšanu, gan ilgtermiņa integrācijas un sociālās iekļaušanas politiku;

H.  tā kā tiesības uz patvērumu tiek garantētas ar 1951. gada Konvenciju par bēgļa statusu (Ženēvas konvencija) un tās 1967. gada 31. janvāra protokolu, kā arī Hartu;

I.  tā kā laikā no 2015. gada septembra līdz decembrim Komisija ir pieņēmusi 48 lēmumus par pārkāpumu procedūras ierosināšanu pret dalībvalstīm par to, ka kopējā Eiropas patvēruma sistēma netiek pilnā apmērā transponēta un īstenota;

J.  tā kā saskaņā ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas datiem 2015. gadā ne mazāk kā 3771 cilvēks gāja bojā vai pazuda bez vēsts, mēģinot nokļūt drošībā Eiropā, un tādējādi kopējais pēdējo 20 gadu laikā bojāgājušo un bez vēsts pazudušo personu skaits pārsniedz 30 000;

K.  tā kā terorakti ir viens no vissmagākajiem pamattiesību un pamatbrīvību pārkāpumiem; tā kā ir nepieciešams izveidot pienācīgus instrumentus, lai aizsargātu ES pilsoņus un iedzīvotājus, nepārprotami reaģētu uz šādiem pārkāpumiem un cīnītos pret tiem, ievērojot tiesiskumu;

L.  tā kā astoņu žurnālistu slepkavība satīriskā žurnāla „Charlie Hebdo” birojā 2015. gada 7. janvārī bija mēģinājums uzbrukt plašsaziņas līdzekļu brīvībai, vārda brīvībai un mākslas brīvībai ES;

M.  tā kā ir svarīgi nodrošināt, ka visos dalībvalstu un ES īstenotajos pasākumos tiek ievērotas pamattiesības un pilsoniskās brīvības, tostarp tiesības uz privātās dzīves un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesības uz brīvību un drošību, tiesības uz personas datu aizsardzību, nevainīguma prezumpcija, tiesības uz aizstāvību, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, vārda un informācijas brīvība un domas, apziņas un reliģijas brīvība; tā kā būtiska ir drošības pasākumu efektīva demokrātiskā pārraudzība; tā kā Eiropas iedzīvotāju drošībai ir jāsaglabā viņu tiesības un brīvības; tā kā šie divi principi ir vienas un tās pašas monētas divas puses;

N.  tā kā uz jebkādiem ierobežojumiem attiecībā uz tiesībām un brīvībām, kas atzītas Hartā, attiecas samērīguma un nepieciešamības principa saskaņā ar Hartas 52. pantu;

O.  tā kā attiecībā uz izlūkošanas dienestiem ir jāievēro dalībvalstu kompetences saskaņā ar LESD 72. pantu;

P.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvā 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū(27), un jo īpaši tās 15. panta 1. punktā ir teikts, ka dalībvalstīm nevajadzētu uzlikt vispārējas saistības informācijas pārraidīšanas, glabāšanas un izvietošanas pakalpojumu sniedzējiem pārraudzīt informāciju, ko tie pārraida vai uzglabā, kā arī nevajadzētu uzlikt pienākumu aktīvi meklēt faktus un apstākļus, kas norāda uz nelikumīgu darbību;

Q.  tā kā saskaņā ar Komisijas datiem visā ES katru gadu 75 miljoni cilvēki kļūst par nozieguma upuriem;

R.  tā kā cilvēku tirdzniecība ir smags noziegums, kas bieži tiek veikts organizētās noziedzības satvarā, un tā ir spēcīgs uzbrukums cilvēka cieņai un viens no smagākajiem cilvēktiesību pārkāpumu veidiem, kas nesamērīgi skar sievietes un meitenes un ko nepārprotami aizliedz Eiropas Savienības Pamattiesību harta;

S.  tā kā visizplatītākais cilvēku tirdzniecības veids joprojām ir tirdzniecība seksuālās izmantošanas nolūkos; tā kā 76 % no ES reģistrētajiem upuriem ir sievietes; tā kā 70 % atklāto cilvēku tirdzniecības upuru Eiropas Savienībā ir ES pilsoņi;

T.  tā kā ar Direktīvu 2011/36/ES ievieš kopējos noteikumus, ņemot vērā dzimumu līdztiesības perspektīvu, lai pastiprinātu tādu noziegumu novēršanu, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecību, un tajā cietušo personu aizsardzību;

U.  tā kā cilvēku tirdzniecība un cilvēku kontrabanda ir divas ļoti atšķirīgas parādības, bet tās atsevišķos gadījumos tomēr var būt saistītas;

V.  tā kā diskriminācija, rasisms, ksenofobija, naida runa un naida noziegumi, kuru pamatā ir rasistiski vai ksenofobiski motīvi vai aizspriedumi pret personas reliģiju vai pārliecību, vecumu, invaliditāti, seksuālo orientāciju vai dzimumidentitāti, apdraud ES un tās dalībvalstu pamatvērtības; tā kā politiskie spēki aizvien vairāk izmanto naida runu un palielinās ksenofobija un citi aizspriedumi lielā daļā sabiedrības, tostarp internetā; tā kā cīņa pret diskrimināciju, rasismu un ksenofobiju ir svarīga, lai nodrošinātu Eiropas vērtību — iecietības, dažādības un savstarpējas cieņas — ievērošanu;

W.  tā kā var būt, ka cilvēki ir pakļauti daudzkāršai un krusteniskai diskriminācijai; tā kā politikai, kas mērķtiecīgi pievēršas kādam vienam diskriminācijas iemeslam, būtu jāpievērš uzmanība konkrētu grupu situācijai, kuras visticamāk varētu kļūt par daudzkārtējas diskriminācijas upuriem, kas cita starpā varētu būt vecuma, rases, reliģijas, seksuālās orientācijas, dzimuma vai invaliditātes dēļ;

X.  tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir ES pamatprincips un diskriminācija dzimuma dēļ ir aizliegta;

Y.  tā kā pret sievietēm vērsta vardarbība ir pamattiesību pārkāpums, kas skar visus sabiedrības slāņus neatkarīgi no vecuma, izglītības, ienākumu apjoma, sociālā stāvokļa un izcelsmes valsts vai dzīvesvietas; tā kā dzimumu nelīdztiesība un uz dzimumiem balstīti stereotipi palielina vardarbības un cita veida izmantošanas risku, liedzot sievietēm pilnībā iesaistīties visās dzīves jomās;

Z.  tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) apsekojuma „Vardarbība pret sievietēm” datiem Eiropas Savienībā viena no trim sievietēm pēc 15 gadu vecuma sasniegšanas ir cietusi no fiziskas vai seksuālas vardarbības, viena no desmit sievietēm ir cietusi no seksuālas vardarbības kādā no tās izpausmēm un viena no divdesmit sievietēm ir bijusi izvarota;

AA.  tā kā joprojām daudzviet tiek “klusējot” pieļauta ar dzimumu saistīta vardarbība un vardarbība pret sievietēm un par to bieži vien neziņo policijai tādēļ, ka cietušie neuzticas iestādēm; tā kā ir nepieciešama pieeja, kas nepieļauj nekādu iecietību;

AB.  tā kā seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības ir dalībvalstu kompetencē; tā kā tomēr ES var sekmēt paraugprakses veicināšanu starp dalībvalstīm;

AC.  tā kā ir jāgarantē sievietēm veselības aprūpes, tostarp attiecībā uz seksuālo un reproduktīvo veselību, vienlīdzīga pieejamība neatkarīgi no viņu ekonomiskā stāvokļa, invaliditātes vai ģeogrāfiskās dzīvesvietas;

AD.  tā kā bērni ir mūsu sabiedrības nākotne un mēs esam atbildīgi par viņu tagadni; tā kā izglītība ir viens no labākajiem veidiem, kā ar formālās, neformālās un ikdienējās mācīšanās metodēm ieaudzināt tādas vērtības kā miers, iecietība, līdzāspastāvēšana, līdztiesība, tiesiskums un cilvēka tiesību ievērošana atbilstoši Hartas 14. pantam;

AE.  tā kā bērnu palīdzības līnijas, informācijas pakalpojumi un tamlīdzīgi instrumenti ir noderīgi kā izpratnes veicināšanas, konsultēšanas un ziņošanas mehānismi gadījumos, kas saistīti ar bērnu tiesību pārkāpumiem;

AF.  tā kā bērnu seksuālas izmantošanas straumēšana reāllaikā vairs nav jauna tendence, bet gan tā ir kļuvusi par iedibinātu realitāti; tā kā bērnus apdraud risks sastapties ar pavedināšanu seksuālu uzmākšanos tiešsaistē, kas vissmagākajos gadījumos var pārvērsties par piespiešanu uz seksuālām darbībām un citiem vardarbības veidiem, un netiek darīts pietiekami daudz, — ne, lai ar izglītības programmu palīdzību novērstu seksuālo vardarbību pret bērniem, ne arī, lai pastiprinātu tiesu sadarbību dalībvalstu starpā nolūkā apkarot pedofīlu tīklus;

AG.  tā kā tiesības uz privātumu un personas datu aizsardzību ir īpaši svarīgas attiecībā uz bērniem, kas ir visneaizsargātākā sabiedrības daļa;

AH.  tā kā, piemērojot 37. pantu Konvencijā par bērna tiesībām un principu par bērna interesēm, nepavadītus vai no ģimenes nošķirtus bērnus principā nevajadzētu ievietot apcietinājumā, bet gan nogādāt drošā vidē, nodrošinot visu nepieciešamo aizsardzību, veselības aprūpi un izglītību;

AI.  tā kā pie minoritātēm piederošu personu tiesību ievērošana ir viens no ES pamatprincipiem; tā kā ir jānostiprina efektīva minoritāšu aizsardzība; tā kā, ņemot vērā populisma un ekstrēmisma pieaugumu, būtu jāveicina sadzīvošana ar minoritātēm un to cienīšana; tā kā minoritātes veicina Eiropas bagātību un daudzveidību; tā kā migrācijas krīze ir izraisījusi Eiropā neuzticēšanos un pieaugošu naidu pret minoritāšu kopienām;

AJ.  tā kā FRA 2016. gada Pamattiesību ziņojums liecina, ka diskriminācija un antičigānisms joprojām rada problēmas efektīvai romu integrācijai; tā kā saskaņā ar 2015. gada datiem Eirobarometra aptaujā par diskrimināciju par visbūtiskāko diskriminācijas iemeslu uzskata etnisko piederību;

AK.  tā kā Eiropā romi gan individuāli, gan kā kopiena ikdienā saskaras ar antičigānismu, sistemātiskiem aizspriedumiem, rasismu, neiecietību, naidīgumu, diskrimināciju un sociālo atstumtību; tā kā romu bērnu segregācija skolās joprojām ir pastāvīga problēma vairumā dalībvalstu; tā kā romu diskriminācija darba tirgū neļauj viņiem uzlabot savas iespējas izkļūt no nabadzības apburtā loka;

AL.  tā kā sociālās pamattiesības ir atzītas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8., 9., 10., 19. un 21. pantā, kā arī EST judikatūrā, tādējādi uzsverot faktu, ka šīs tiesības, jo īpaši arodbiedrību tiesības, tiesības streikot, tiesības biedroties un pulcēties, ir jāaizsargā tāpat kā citas Hartā atzītās pamattiesības;

AM.  tā kā tikai 27 % Eiropas iedzīvotāju ir zināms vienotais Eiropas neatliekamās palīdzības tālruņa numurs 112 un vēl aizvien ne visiem tas ir pieejams;

AN.  tā kā visu ES dalībvalstu pienākums ir aizsargāt ikvienu personu, tostarp LGBTI personas, no visu veidu diskriminācijas un vardarbības; tā kā jebkāda veida diskriminācija un vardarbība, kuras pamatā ir seksuālā orientācija un dzimumidentitāte, būtu jānosoda;

AO.  tā kā saskaņā ar FRA praktiskā pētījuma datiem sabiedrībā valdoša negatīva attieksme un stereotipi ir būtisks šķērslis diskriminācijas un naida noziegumu pret LGBTI personām novēršanai;

AP.  tā kā FRA pētījumā respondenti transpersonas norādīja uz visaugstāko diskriminācijas, varmācības un vardarbības līmeni starp LGBTI apakšgrupām;

Pamattiesību un cieņas aizsardzība

1.  atgādina, ka cilvēka cieņa ir visu pamattiesību neaizskarams pamats un to nedrīkst instrumentalizēt, tā ir jāievēro un jāaizsargā visās ES iniciatīvās; aicina uzlabot ES pilsoņu izpratni par visu personu cilvēka cieņu, lai panāktu humānāku un taisnīgāku sabiedrību;

2.  nosoda visu veidu diskrimināciju un vardarbību ES pret jebkuru cilvēku, jo tas ir tiešs cilvēka cieņas pārkāpums;

3.  atkārtoti prasa ievērot cieņu pret cilvēku mūža nogalē; atkārto, ka nāvessods ir pretrunā ES pamatvērtībām;

4.  uzsver, ka ES pievienošanās ECTK ir LES 6. panta 2. punktā paredzēts pienākums; norāda, ka tas stiprinātu pamattiesību aizsardzību Eiropas Savienībā, un pauž cerību, ka pēc iespējas ātrāk tiks novērsti pievienošanās juridiskie šķēršļi;

Tiesiskums

5.  uzsver, ka pamattiesības ir universālas, nedalāmas un vienmēr papildinošas un ka tādēļ ir jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp tiesībām visiem bagātīgā un daudzveidīgā sabiedrībā; uzsver, ka ir būtiski gan ES, gan valstu tiesību aktos nodrošināt Pamattiesību hartas 2. pantā izklāstīto principu pilnīgu īstenošanu; aicina Komisiju sākt pienākumu neizpildes procedūras, tiklīdz kāda dalībvalsts ES tiesību aktu īstenošanā pārkāpj Hartu;

6.  atgādina, ka attiecībās ar citām pasaules daļām Savienībai būtu jāveicina pamattiesību aizsardzība; aicina ES iestādes nodrošināt augstu cilvēktiesību aizsardzības līmeni ārējās attiecībās, kā arī iekšējās politikas aspektos, kuriem ir ārēja ietekme;

7.  norāda, ka ir būtiski nodrošināt LES 2. pantā minēto kopīgo Eiropas vērtību pilnīgu ievērošanu gan Eiropas, gan dalībvalstu tiesību aktos, kā arī valsts politikā un tās īstenošanā; uzskata, ka, lai nodrošinātu tiesiskumu, visiem attiecīgiem dalībniekiem valsts līmenī ir jāpastiprina centieni to saglabāt un nostiprināt; norāda, ka efektīva, neatkarīga un objektīva tiesu sistēma ir būtiska tiesiskuma nodrošināšanai;

8.  norāda, ka regulāra informācijas apmaiņa ar ES iestādēm un pašu dalībvalstu starpā, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem un kontekstuāliem novērtējumiem, varētu mazināt vai novērst turpmākas tiesiskuma problēmas; atkārtoti aicina izveidot Savienības paktu par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām, kurā būtu jāiekļauj gada ziņojums ar konkrētai valstij adresētiem ieteikumiem; uzskata, ka šis ziņojums būtu jāsagatavo, pamatojoties uz informāciju, ko satur daudzi un dažādi avoti, tostarp FRA, Eiropas Padomes vai ANO ziņojumi, un tajā vajadzētu iekļaut un papildināt jau esošos instrumentus, piemēram, rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā, un aizstāt sadarbības un pārbaudes mehānismu Rumānijai un Bulgārijai;

9.  atzinīgi vērtē to, ka Padome rīko regulāras debates par tiesiskumu; uzskata, ka Savienības paktam būtu jāiekļauj vienotā Savienības instrumentā Komisijas tiesiskuma mehānisms un Padomes Dialogs par tiesiskumu un ka Padomei vajadzētu rīkot debates, pamatojoties uz gada ziņojumu ar konkrētai valstij adresētiem ieteikumiem;

10.  atgādina, ka pamattiesības būtu jāiekļauj kā daļa novērtējumā, ko veic attiecībā uz visiem tiesību aktu priekšlikumiem;

11.  uzsver, ka Eiropas iedzīvotāju un to ģimeņu tiesības uz pārvietošanās un uzturēšanās brīvību, kas ir noteiktas Līgumos un kuras nodrošina direktīva par pārvietošanās brīvību, ir vienas no Eiropas iedzīvotāju pamattiesībām;

12.  atzīst, ka valsts neitralitātei ir būtiska nozīme, lai aizsargātu domu, pārliecības un ticības brīvību, nodrošinot vienādu attieksmi pret visām reliģijām un ticībām, un brīvību praktizēt brīvi izvēlētu reliģiju un pāriet citā reliģijā vai mainīt uzskatus;

13.  atgādina, ka vārda, informācijas un plašsaziņas līdzekļu brīvība ir būtiska demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai; stingri nosoda vardarbību, spiedienu un draudus, kas vērsti pret žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem; aicina dalībvalstis atturēties no jebkādiem pasākumiem, kas ierobežo plašsaziņas līdzekļu, saziņas un informācijas brīvību; prasa Komisijai pievienošanās sarunu procesā lielāku uzmanību pievērst šo pamattiesību ievērošanai;

14.  atkārtoti aicina ES un tās dalībvalstis izskatīt iespēju izveidot trauksmes cēlēju aizsardzības sistēmu un nodrošināt žurnālistu avotu aizsardzības pasākumus;

15.  pauž bažas par apstākļiem cietumos daudzās dalībvalstīs, kur ieslodzītie saskaras ar pārapdzīvotību un sliktu izturēšanos; uzsver, ka ir jānodrošina ieslodzīto pamattiesības; aicina Komisiju novērtēt aizturēšanas politikas un krimināltiesību sistēmu ietekmi uz bērniem; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis šajā sakarā, veicināt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstu iestādēm par dažādiem modeļiem, kā nodrošināt saikni starp vecākiem, kuri izcieš cietumsodu, un viņu bērniem;

16.  atkārtoti stingri nosoda tādu pastiprinātas nopratināšanas metožu izmantošanu, kuras ir aizliegtas starptautiskajos tiesību aktos un ar kurām cita starpā tiek pārkāptas tiesības uz brīvību, drošību, humānu izturēšanos, tiesības netikt spīdzinātam, tiesības uz nevainīguma prezumpciju, taisnīgu lietas izskatīšanu tiesā, juridiskās palīdzības izmantošanu un vienlīdzīgu aizsardzību saskaņā ar tiesību aktiem;

17.  atkārtoti aicina nodrošināt pārskatatbildību par masveida pamattiesību pārkāpumiem, jo īpaši ieslodzīto transportēšanas un nelikumīgas aizturēšanas kontekstā, uzsākot atklātu un pārredzamu izmeklēšanu;

18.  uzsver, ka korupcija ir nopietns drauds demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām; aicina dalībvalstis un ES iestādes cīnīties pret sistēmisko korupciju, izstrādāt efektīvus instrumentus korupcijas apkarošanai un sodīšanai, regulāri uzraudzīt publiskā — Eiropas un valstu — finansējuma izmantošanu un veicināt pārredzamību;

19.  mudina Komisiju pieņemt pretkorupcijas stratēģiju, ko papildinātu efektīvi instrumenti; aicina dalībvalstis ievērot ieteikumus, kas sniegti Komisijas izstrādātajā pretkorupcijas ziņojumā; mudina stiprināt policijas un tiesu iestāžu sadarbību cīņā pret korupciju; tāpēc aicina dalībvalstis un iestādes nevilcinoties veicināt Eiropas Prokuratūras izveidi, tādējādi nodrošinot atbilstošas neatkarības un efektivitātes garantijas;

Migrācija, integrācija un sociālā iekļautība

Integrācija un sociālā iekļautība

20.  uzskata, ka migrantu un bēgļu, kurime piešķirta starptautiskā aizsardzība, sociālā iekļautība un integrācija uzņemošajā sabiedrībā ir daļa no dinamiska daudzdimensiju procesa (kas ietver tiesības un pienākumus), kura neatņemamai daļai jābūt ES pamatā esošo vērtību ievērošanai, tāpat arī — attiecīgo personu pamattiesību ievērošanai; uzskata, ka tas ir gan izaicinājums, gan iespēja, kas prasa atbildību un saskaņotus centienus gan no bēgļu un migrantu puses, gan no dalībvalstīm, to vietējām un reģionālajām iestādēm, kā arī uzņēmējām kopienām — tiem visiem ir liela nozīme;

21.  aicina dalībvalstis piemērot integrācijas politiku pēc iespējas ātrāk un ar atbilstīgi atvēlētiem līdzekļiem un to formulēt sadarbībā ar valsts institūcijām, vietējām pašvaldībām, skolām un NVO, kā arī migrantu un bēgļu kopienām; mudina paplašināt paraugprakses apmaiņu integrācijas jomā; aicina izglītības programmās ņemt vērā attiecīgo kopienu reģionālos un vietējos aspektus;

22.  uzskata, ka piekļuve izglītībai ir viens no migrantu un bēgļu integrācijas pamatiem; uzsver, ka, izstrādājot un īstenojot sociālās iekļautības un integrācijas politiku un pasākumus, vienmēr būtu jānodrošina vienlīdzīgas attieksmes, diskriminācijas aizlieguma un vienlīdzīgu iespēju principa ievērošana;

23.  atgādina, ka starpkultūru un starpkonfesionālā iecietība ir jāveicina ar pastāvīgiem centieniem un izvērstu dialogu, mobilizējot visus sabiedrības dalībniekus visos pārvaldības līmeņos;

24.  mudina dalībvalstis censties noturēt kopā ģimenes: tas ilgtermiņā uzlabos integrācijas izredzes; aicina dalībvalstis ievērot Komisijas pamatnostādnes par Direktīvas 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos īstenošanu; uzsver, ka dalībvalstīm būtu jādara viss iespējamais visu juridisko un praktisko šķēršļu pārvarēšanai, lai ātrāk pieņemtu lēmumus par šo jautājumu;

Migranti un bēgļi

25.  ar bažām norāda uz incidentiem, kas saistīti ar migrantu un bēgļu pamattiesību pārkāpumiem pie ES ārējām robežām, un atgādina, ka visi cilvēki ir tiesīgi izmantot savas cilvēktiesības; uzsver, ka patvēruma meklēšana ir viena no pamattiesībām; mudina ES un tās dalībvalstis atvēlēt pietiekamus resursus, lai izveidotu drošus un likumīgus ceļus patvēruma meklētājiem, lai izjauktu cilvēku tirdzniecības tīklu un cilvēku kontrabandistu rūpalu, kā arī novērstu daudzu cilvēku došanos bīstamā ceļā, pakļaujot sevi riskam; atgādina, ka dzīvību glābšana ir solidaritātes ar apdraudētajām personām akts, taču tas ir arī juridisks pienākums; aicina dalībvalstis un ES iestādes, veicot robežsardzes pasākumus un patvēruma procedūras, ievērot starptautiskās un ES tiesības, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartu; norāda uz to, ka fiziskām personām vai NVO, kas patiesi palīdz personām, kuras nonākušas briesmās, nedrīkstētu draudēt sods par šādas palīdzības sniegšanu;

26.  atzinīgi vērtē to, ka nesen pieņemtajā regulā par Eiropas robežu un krasta apsardzes aģentūru (EBCG) ir paredzētas īpašas pilnvaras EBCG aģentūrai atbalstīt meklēšanas un glābšanas operācijas, kā arī nodrošināt, ka minētajā regula tiek izklāstītas pamattiesību garantijas; mudina dalībvalstis nodrošināt atbilstīgu apmācību patvēruma jomas speciālistiem (piemēram, intervētājiem un tulkiem), lai noteiktu neaizsargātas grupas pēc iespējas ātrāk un izskatītu patvēruma pieprasījumus saskaņā ar direktīvu par patvēruma kvalifikāciju un attiecīgo Eiropas Savienības Tiesas judikatūru;

27.  prasa dalībvalstīm garantēt uzņemšanas apstākļus, kas nepārkāpj cilvēku pamattiesības uz cienīgu dzīves līmeni un fizisko un garīgo veselību, un kas atbilst spēkā esošajiem pamattiesību un patvēruma meklēšanas tiesību aktiem, vienlaikus īpašu uzmanību veltot visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām; atgādina, ka gan starptautiskās tiesības, gan Harta paredz, ka dalībvalstīm jāizvērtē alternatīvi risinājumi aizturēšanai; aicina Komisiju uzraudzīt kopējās Eiropas patvēruma sistēmas ieviešanu; aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvu un savlaicīgu patvēruma meklētāju ar īpašām vajadzībām identificēšanu, tūlītēju attiecīgi pielāgotu uzņemšanas apstākļu pieejamību un procesuālo garantiju sniegšanu; atgādina, ka tiesības uz efektīvu piekļuvi tiesvedības procedūrām ir neatņemama Patvēruma procedūru direktīvas daļa — tostarp tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, arī kriminālprocesos; aicina dalībvalstis un Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai sniegtu informāciju un nodrošinātu pārredzamību attiecībā uz migrantu un patvēruma meklētāju aizturēšanu dalībvalstīs;

28.  prasa Komisijai ierosināt Regulas (EK) Nr. 862/2007 pārskatīšanu, iekļaujot tajā prasību vākt pēc dzimuma iedalītus statistikas datus par aizturēšanas centru darbību, lai uzlabotu izpratni par bēgļu un patvēruma meklētāju īpašajām vajadzībām un labāk reaģētu uz tām; aicina ES un dalībvalstis izstrādāt visaptverošu politiku jebkādu pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības izpausmju izskaušanai, kā arī konkrētus pasākumus, kas nodrošinātu, ka bēgles un patvēruma meklētājas ir aizsargātas un ka viņām ir garantēta piekļuve tiesu iestādēm; uzsver, ka migrantes sievietes var saskarties ar divkāršu diskrimināciju aizturēšanas vai uzņemšanas centros un ir nepieciešams, lai viņām būtu pieejami sieviešu higiēnas piederumi, būtu iespējams saglabāt privātumu un būtu pieejama veselības aprūpe;

29.  pauž bažas par saņemtajiem ziņojumiem par organizētās noziedzības iefiltrēšanos migrantu uzņemšanas līdzekļu pārvaldībā un aicina Komisiju veikt sīku analīzi par šo līdzekļu izmantošanu, kā arī nodrošināt pārkāpumu izmeklēšanu un vainīgo saukšanu pie atbildības;

30.  aicina dalībvalstis atturēties no tā, ka politisku mērķu dēļ pilsoņi tiktu kūdīti uz naidu un bailēm no migrantiem un patvēruma meklētājiem; tāpēc aicina dalībvalstis izstrādāt pozitīvas kampaņas, kuru mērķis ir veicināt pilsoņu labāku pieeju integrācijai;

31.  pauž nožēlu, ka Komisija vēl nav veikusi turpmākos pasākumus attiecībā uz 2011. gada 14. septembra rezolūciju par bezpajumtniecību(28) un 2014. gada 16. janvāra rezolūciju par ES stratēģiju bezpajumtniecības novēršanai(29), un jo īpaši tās 10. un 11. pantu; uzsver, ka ES bezpajumtniecības stratēģijai izstrādātais pamatojums joprojām ir spēkā;

Brīvība un drošība

32.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas un galvenos pasākumus, lai stiprinātu dalībvalstu sadarbību drošības jomā, un ES izstrādāto efektīvo atbildes reakciju uz terorismu un drošības apdraudējumu Eiropas Savienībā, un pilnībā atbalsta pasākumus, lai pavērtu ceļu uz efektīvu drošību Savienībā; mudina dalībvalstis pilnībā sadarboties citai ar citu un uzlabot informācijas apmaiņu savā starpā un ar Eiropolu un citām attiecīgām ES aģentūrām; uzsver, cik svarīgi ir ievērot pamattiesības cīņā pret terorismu; aicina izvērtēt pašreizējos terorisma apkarošanas pasākumus;

33.  uzsver, ka jebkāda nediferencētās masveida novērošanas sistēma ir nopietna iejaukšanās iedzīvotāju pamattiesībās; uzsver, ka dalībvalstīs visiem likumdošanas priekšlikumiem saistībā ar izlūkošanas dienestu uzraudzības spējām vienmēr būtu jāatbilst Hartai un proporcionalitātes un nepieciešamības principam, un, vienlaikus atzīstot dalībvalstu ekskluzīvo kompetenci šajā jautājumā, aicina Komisiju cieši uzraudzīt šo tiesību aktu izstrādāšanas atbilstību Līgumiem, jo šie tiesību akti var radīt nopietnus tiesiskus jautājumus;

34.  uzsver, ka dalībvalstij, ja tā veic pasākumus ārkārtas situācijās, būtu vienmēr jāievēro Līgumi un ECTK; norāda, ka jebkāda atkāpe būtu jāattiecina tikai uz situāciju un tai būtu stingri jāatbilst dalībvalsts pienākumiem, ko paredz starptautiskās tiesības;

35.  atkārtoti aicina visas dalībvalstis nodrošināt, ka to valsts tiesību akti un uzraudzības mehānismi izlūkdienestu jomā ir saskaņā ar Hartu un ECTK;

36.  aicina visas tiesībaizsardzības aģentūras un iestādes, tostarp vietējā un reģionālā līmeņa iestādes, strādāt, lai novērstu radikalizācijas un terorisma iesaistīšanu šajos centienos, un nodrošināt, ka tās saņem darbam nepieciešamo apmācību un informāciju; pauž bažas par pieaugošo naidīgumu pret žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem, ko izrāda politiskas, reliģiskas un teroristu kustības; aicina dalībvalstis nodrošināt žurnālistu un plašsaziņas līdzekļu atbilstīgu aizsardzību un, izmantojot to rīcībā esošos juridiskos līdzekļus, veikt nepieciešamās darbības pret uzbrukumiem žurnālistiem;

37.  uzsver, ka atbilstoša attieksme pret cietušajiem, tostarp terorisma upuriem, ir būtiski nozīmīga šo upuru pamattiesību nodrošināšanai; šajā saistībā aicina ieviest stabilu politiku un mehānismus, lai risinātu cietušo individuālo vajadzību rūpīgu izvērtējumu, tostarp veicot rūpīgu novērtējumu par ES direktīvas par cietušo tiesībām (2012/29/ES) īstenošanu, lai nodrošinātu, ka personas, kas cietušas noziedzīgos nodarījumos ES, bauda obligāto tiesību minimuma kopumu;

38.  uzskata, ka visaptveroša politika radikalizācijas un teroristu organizāciju īstenotās Savienības pilsoņu vervēšanas novēršanai var būt sekmīga vienīgi tad, ja paralēli tai tiek īstenoti ilgtermiņa proaktīvi radikalizācijas izskaušanas pasākumi tiesu sfērā, izmantojot izglītojošus un integrācijas pasākumus un starpkultūru dialogu; uzsver nepieciešamību izstrādāt stratēģiju par sociālo iekļaušanu un integrāciju, ar ko arī varētu pārvarēt diskrimināciju, kas traucē piekļūt izglītībai, nodarbinātībai un mājokļiem;

39.  aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis to centienos novērst radikalizāciju un vardarbīgu ekstrēmismu (šiem centieniem jābūt vērstiem uz Eiropas vērtību, iecietības un kopienas veicināšanu bez stigmatizācijas), kā arī aicina dalībvalstis pastiprināt centienus šajā sakarībā;

40.  uzskata, ka konsekventa diskriminācijas novēršanas tiesību aktu piemērošana ir būtiski svarīgs stratēģisks elements radikalizācijas novēršanai vai pie ekstrēmistu organizācijām piederošu personu radikalizācijas izskaušanai; atgādina, ka reliģisko kopienu atstumtība un pret tām vērsta diskriminācija Eiropas Savienībā varētu radīt auglīgu vidi tam, lai atsevišķas personas, kuras atrodas neaizsargātā situācijā, pievienotos ekstrēmistu organizācijām, kas var būt vardarbīgas;

41.  uzskata, ka Eiropas agrīnās brīdināšanas un reaģēšanas sistēma būtu jāstiprina, lai identificētu personas, attiecībā uz kurām pastāv risks, ka tās varētu radikalizēties; aicina ES un dalībvalstis palielināt centienus, lai ar izglītības palīdzību novērstu radikalizāciju; mudina dalībvalstis veicināt tiešsaistes iniciatīvas, lai cīnītos pret radikālo grupējumu idejas un darbības, un iekļaut šo dimensiju mācībās par tiešsaistes risku novēršanu skolās; aicina ES un dalībvalstis veikt plašākus pasākumus, lai palīdzētu to personu ģimenēm, attiecībā uz kurām pastāv risks; prasa apmainīties ar labāko praksi un aprakstiem, lai apkarotu ekstrēmismu, radikalizāciju un diskursu, kas mudina cilvēkus organizēt un izdarīt teroraktus Eiropā; uzsver, ka ir nepieciešama ciešāka pārrobežu sadarbība starp kompetentajām valstu un Eiropas iestādēm informācijas apmaiņas jomā, lai efektīvāk apkarotu teroristu tīklus; pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis pilnībā neizmanto esošos sadarbības instrumentus; aicina ES un dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi, lai nepieļautu riskam pakļauto personu radikalizāciju, jo īpaši cietumos;

42.  aicina Komisiju un dalībvalstis piemērot standartus, kas garantē, ka tiek īstenoti Eiropas Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai (CPT) ieteikumi un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumi gan pirmstiesas apcietinājumu, gan kriminālsodu piemērošanas jomā;

43.  atgādina par ieteikumiem Komisijai attiecībā uz Eiropas apcietināšanas ordera pārskatīšanu, jo īpaši attiecībā uz proporcionalitātes pārbaudes un pamattiesību izņēmuma piemērošanu;

Cilvēku tirdzniecība

44.  aicina ES tiesībaizsardzības iestādes pastiprināt centienus vērsties pret cilvēku tirdzniecības tīkliem un līdzdalībniekiem, un intensīvāk sadarboties savā starpā, īpašu uzmanību pievēršot noziegumiem pret bērniem; uzsver vajadzību apmācīt dažādos dienestus, kas paredzēti saziņai ar cilvēku tirdzniecībā cietušajām vai potenciālajām cietušajām personām, lai tiem pēc iespējas labāk palīdzētu šādas personas atpazīt un sniegt tām pienācīgu atbalstu, šādās apmācībās uzsverot pamattiesību ievērošanu, kā arī īpaši neaizsargātā situācijā esošu personu vajadzības;

45.  norāda, ka Komisijas ziņojums par gūtajiem panākumiem cīņā pret cilvēku tirdzniecību liecina, ka jaunās tehnoloģijas ļauj organizētās noziedzības grupējumiem piekļūt lielam potenciālu upuru skaitam daudz plašākā mērogā nekā jebkad agrāk, jo daudzi cilvēku tirdzniecības upuri, jo īpaši seksuālas izmantošanas un ekspluatācijas nolūkā, tiek vervēti tiešsaistē; aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt pasākumus, lai nepieļautu to, ka jaunās tehnoloģijas izmanto kā instrumentu sieviešu un meiteņu pievilināšanai cilvēku tirdzniecības nolūkā;

46.  uzsver, ka bērnu neaizsargātība padara viņus par prioritāru mērķi cilvēku tirgotājiem un ka par cilvēku tirdzniecības upuriem kļuvušu bērnu identitātes noteikšana un pārbaudīšana kļūst par arvien lielāku problēmu; atgādina, ka dažās dalībvalstīs bērnu tirdzniecība tiek uzskatīta par atsevišķu ekspluatācijas veidu, bet citās cilvēku tirdzniecībā cietušie bērni ir iekļauti vienā kategorijā ar pieaugušajiem, kas neļauj izveidot visaptverošu informācijas ainu un definēt vislabākos reaģēšanas pasākumus izmeklēšanai ES mērogā; tādēļ aicina izstrādāt instrumentus, kas palīdzētu sekot līdzi šiem bērniem, pamatojoties uz vienotu definīciju šo noziedzīgo parādību, un pienācīgus un mērķtiecīgus pasākumus, ar kuriem pavadīt bērnus šajā procesā;

47.  norāda, ka aizbildņu iecelšana nepavadītiem bērniem ir svarīgs aizsardzības mehānisms, kas nodrošina bērna vislabāko interešu ievērošanu; aicina dalībvalstis centrālā, reģionālā un vietējā līmenī stiprināt aizbildniecības sistēmu bez vecāku aprūpes palikušiem bērniem un bērniem bez pavadoņa un ieviest šīs sistēmas saskaņā ar rokasgrāmatu par aizbildnību pār bērniem, kuri palikuši bez vecāku aprūpes; norāda, ka, īstenojot sistēmu, īpaša uzmanība ir jāpievērš pavadošajām personām un, ņemot vērā bērna intereses, — tam, lai bērns netiktu nošķirts no ģimenes vai neformālās pavadības;

48.  aicina dalībvalstis nodrošināt vienlīdzīgus centienus, lai apzinātu, aizsargātu visu veidu ekspluatācijas upurus un viņiem palīdzētu, aktīvi iesaistot sociālos partnerus, privātais sektors, arodbiedrības un pilsoniskā sabiedrība, kā arī nodrošināt lēmumu par cietušo aizsardzību savstarpēju atzīšanu Eiropas Savienībā; aicina dalībvalstis pilnībā un pareizi īstenot ES Cilvēku tirdzniecības novēršanas direktīvu, jo īpaši tās 8. pantu par kriminālatbildības nepiemērošanu cietušajiem, kā arī ar direktīvu par cīņu pret seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu, un mudina dalībvalstis un ES iestādes un aģentūras veicināt savu sadarbību jautājumos par cilvēku tirdzniecību, tostarp labākās prakses apmaiņu, atbalstot ES koordinators cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā un saistībā ar ES valstu ziņotāju vai līdzvērtīgu mehānismu tīkla cilvēku tirdzniecības apkarošanai;

49.  aicina Eiropas Savienību un visas dalībvalstis ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību; uzsver, ka dalībvalstīm un attiecīgajām ES aģentūrām, piemēram, Eiropolam, būtu jāsaņem atbalsts to centienos nodrošināt lietu ierosināšanu par personām, kuras veicina cilvēku tirdzniecību; aicina dalībvalstis savās valsts mēroga stratēģijās un rīcības plānos risināt arī jautājumu par cilvēku tirdzniecības un ekspluatācijas pieprasījumu;

50.  uzsver, ka izglītība ir efektīvs instruments cilvēku tirdzniecības un izmantošanas profilaksei, un aicina dalībvalstis centrālā, reģionālā un vietējā līmenī īstenot profilaktiskās izglītības programmas valsts mācību programmās un atbalstīt un veicināt profilakses programmas un informētības palielināšanas pasākumus;

51.  uzsver, ka ir jāstiprina pasākumi, lai novērstu tādu preču un pakalpojumu patēriņu, ko ražo un sniedz cilvēku tirdzniecības upuri; uzsver, ka šādi pasākumi būtu jāiekļauj Eiropas stratēģijā šīs sērgas apkarošanai, kurā būtu jāiesaista arī uzņēmumi;

52.  prasa ES un tās dalībvalstīm atzīt, ka cilvēku tirdzniecība, pieprasot izpirkšanas maksu un izmantojot spīdzināšanu, ir viens no cilvēku tirdzniecības veidiem; uzskata, ka smagi traumētās izdzīvojušās personas būtu jāatzīst par krimināli vajājamas cilvēku tirdzniecības veida upuriem un tām jāsaņem aizsardzība, aprūpe un atbalsts(30);

Diskriminācijas, ksenofobijas, naida noziegumu un naida runu apkarošana

53.  ir nobažījies par aizvien pieaugošajām rasisma un ksenofobijas izpausmēm afrofobijas, antičigānisma, antisemītisma, islamofobijas un pret migrantiem vērsta noskaņojuma veidā; aicina dalībvalstis aizsargāt domas, apziņas, reliģijas un ticības brīvību; mudina ES un dalībvalstis to līdztiesības politikas virzienos vērsties pret dažādu veidu diskrimināciju; aicina Komisiju un dalībvalstis paātrināt darbu paraugprakses apmaiņas jomā un stiprināt sadarbību rasisma, ksenofobijas, homofobijas, transfobijas un citu neiecietības veidu apkarošanai, pilnībā iekļaujot pilsoniskās sabiedrības sniegto ieguldījumu, kā arī izmantojot ieguldījumu, ko sniedz attiecīgās ieinteresētās personas, piemēram, Pamattiesību aģentūra;

54.  atzinīgi vērtē 2015. gada ikgadējā ES kolokviju par pamattiesībām un koordinatoru iecelšanu antisemītisma un pret musulmaņiem vērstu naidīguma izpausmju novēršanas jomā rezultātus; aicina ES un dalībvalstis saskaņot un stiprināt savu politiku, reaģējot uz antisemītisku un pret musulmaņiem vērstām izpausmēm, tostarp nekavējoties ieviešot galvenos pasākumus, kas tika definēti kolokvijā;

55.  pauž nožēlu, ka 2008. gadā ierosināto Vienlīdzīgas attieksmes direktīvu joprojām Padome nav apstiprinājusi; vēlreiz uzsver savu aicinājumu Padomei pēc iespējas drīz pieņemt nostāju par šo priekšlikumu; mudina Komisiju panākt konkrētu progresu diskriminācijas novēršanas darba kārtības īstenošanā;

56.  nosoda ES ik dienas notiekošos naida noziegumu un naida runu gadījumus, kuru pamatā ir rasisms, ksenofobija, reliģiskā neiecietība vai aizspriedumi pret personas invaliditāti, seksuālo orientāciju vai dzimumidentitāti; pauž nožēlu par to, ka naida runa aizvien vairāk atskan no dažādām iestādēm, politiskajām partijām un plašsaziņas līdzekļiem; aicina ES tās iestādēs rādīt piemēru naida runas apkarošanā;

57.  pauž bažas par to, ka internetā aizvien vairāk ir sastopamas naida runas; iesaka dalībvalstīm ieviest vienkāršu procedūru, kas ļautu sabiedrības locekļiem ziņot par naidīga rakstura saturu tiešsaistē; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par rīcības kodeksu cīņai pret nelikumīgiem naidu kurinošiem izteikumiem tiešsaistē un mudina to ievērot un turpināt centienus pastiprināt sadarbību ar privāto sektoru un pilsonisko sabiedrību; atgādina, ka šajā sakarā veiktajiem pasākumiem nevajadzētu būt pretrunā ar pamatprincipiem attiecībā uz vārda brīvību, jo īpaši preses brīvību;

58.  pauž bažas par to, ka cietušie neziņo par naida noziegumiem, jo trūkst piemērotu aizsardzības līdzekļu un atbildīgās iestādes dalībvalstīs pienācīgi neizmeklē un nenotiesā par naida noziegumiem; aicina dalībvalstis izstrādāt un izplatīt rīkus un mehānismus ziņošanai par naida noziegumiem un naidu kurinošiem izteikumiem un nodrošināt, ka jebkuru iespējama naida nozieguma vai naidu kurinošu izteikumu gadījumu efektīvi izmeklē, par to sauc pie atbildības un tiesā saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un, attiecīgā gadījumā, saskaņā ar Pamatlēmumu par rasismu un ksenofobiju, Eiropas un starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā, kā arī attiecīgo Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, vienlaikus nodrošinot tiesības uz vārda un informācijas brīvību, kā arī privātuma un datu aizsardzību;

59.  pauž bažas par to, ka vairākas dalībvalstis nav pareizi transponējušas Pamatlēmuma 2008/913/JHA noteikumus, un aicina attiecīgās dalībvalstis to īstenot, kā arī pilnībā īstenot Direktīvu 2012/29/ES par noziegumu upuriem; aicina Komisiju uzraudzīt šo instrumentu transponēšanu un nepieciešamības gadījumā uzsākt pienākumu neizpildes procedūras; norāda, ka dažas dalībvalstis, īstenojot Pamatlēmumu, ir iekļāvušas aizsardzības jomā arī personas, pret kurām ir vērsta diskriminācija citu iemeslu, piemēram, seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes, dēļ; aicina Komisiju sākt dialogu ar tām dalībvalstīm, kuru tiesību aktos nav iekļauti homofobiska vai transfobiska naida motīvi, lai novērstu pašreizējos trūkumus likumdošanas jomā;

60.  aicina Komisiju atbalstīt apmācības programmas, kas paredzētas tiesībaizsardzības un tiesu iestādēm, kā arī attiecīgajām ES aģentūrām par diskriminējošas prakses un naida noziegumu novēršanu un apkarošanu; aicina dalībvalstis nodrošināt par izmeklēšanu un tiesas procesu ierosināšanu atbildīgajām iestādēm nepieciešamos praktiskos līdzekļus un prasmes, lai tās varētu atklāt šādus noziegumus un sodīt par pārkāpumiem, ko regulē pamatlēmums, kā arī sadarboties un sazināties ar cietušajām personām;

61.  atzīst, ka nevienlīdzība ES pilnā apmērā vēl nav apzināta, jo dalībvalstīs nav savākti salīdzināmi un neapkopoti statistikas dati par vienlīdzību; uzskata, ka šādu datu vākšana dalībvalstīs ir būtiski svarīga, lai izstrādātu jēgpilnu politiku ES tiesību aktu īstenošanai vienlīdzības jomā; aicina Komisiju un Padomi atzīt vajadzību pēc ticamiem un salīdzināmiem datiem vienlīdzības jomā, lai izmērītu diskrimināciju, iedalot tos pēc diskriminācijas iemesliem, nolūkā sniegt informāciju politikas veidotājiem; aicina abas iestādes izstrādāt saskaņotus vienlīdzības datu vākšanas principus, pamatojoties uz pašidentifikāciju, ES datu aizsardzības standartiem un apspriešanos ar attiecīgajām kopienām;

62.  aicina ES, dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes pastiprināt cilvēktiesību jomas un starpkultūru izglītības nozīmi valsts izglītības programmās kā līdzekli, lai novērstu rasismu un visus pārējos neiecietības veidus, un aicina veicināt tiesību labāku apzināšanos; uzskata, ka, lai izglītība cilvēktiesību jomā būtu pilnīga, tajā pienācīgi jāiekļauj arī izglītošana par pagātnē pieļauto netaisnību cilvēktiesību jomā, par institucionālo rasismu un to, cik svarīga ir piemiņa;

63.  uzskata, ka ir izšķirīgi svarīgi, lai visas ES dalībvalstis sadarbojas ar valsts vai starptautisko tiesu izmeklēšanām, kas cenšas noteikt pienākumus un tiecas noskaidrot patiesību un nodrošināt tiesiskumu un tiesiskās aizsardzības līdzekļus noziegumu pret cilvēcību upuriem, kurus Savienībā izdarījuši totalitārisma režīmi; aicina dalībvalstis nodrošināt nepieciešamo apmācību šajā jomā praktizējošiem juristiem; mudina Eiropas Komisiju veikt objektīvu situācijas novērtējumu šādos procesos, lai veicinātu demokrātisko atcerēšanos visās dalībvalstīs; brīdina, ka starptautisko ieteikumu attiecībā uz demokrātisko atcerēšanos un universālas jurisdikcijas principu neievērošana ir tiesiskuma pamatprincipu pārkāpums;

Sieviešu tiesības un vardarbība pret sievietēm

64.  pauž nožēlu par to, ka vēl nav panākta dzimumu līdztiesība, ka daudzās jomās netiek veikti nekādi uzlabojumi un ka sieviešu pamattiesības joprojām tiek pārkāptas; nosoda visu veidu vardarbību pret sievietēm un meitenēm, piemēram, vardarbību ģimenē, slepkavību ģimenes goda vārdā, piespiedu laulības, cilvēku tirdzniecību un sieviešu dzimumorgānu kropļošanu; uzskata, ka šāda prakse nekad nevar tikt attaisnota un par to būtu jānosaka kriminālatbildība un sods un ka ES un valstu iestādēm vajadzētu stiprināt sadarbību, jo īpaši — izmantojot labas prakses apmaiņu un uzlabotu datu vākšanu un salīdzināmību par visu veidu vardarbību pret sievietēm, tostarp attiecībā uz daudzējādu diskrimināciju; uzskata, ka visām personām, kas dzīvo Eiropā, neatkarīgi no to izcelsmes vietas kultūras un tradīcijām ir jāievēro tiesību akti un sieviešu tiesības un cieņa;

65.  pauž nožēlu par to, ka sieviešu un meiteņu aizsardzība pret vardarbību nav vienāda visās dalībvalstīs; uzsver, ka vēl joprojām nepieciešami uzlabojumi, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm un meitenēm; aicina ES parakstīt un ratificēt Stambulas konvenciju pēc tam, kad Komisija 2016. gada martā uzsākusi attiecīgo procedūru; atgādina dalībvalstīm, ka ES pievienošanās Stambulas konvencijai tās neatbrīvo no Stambulas konvencijas parakstīšanas, ratificēšanas un piemērošanas, un mudina tās to izdarīt; aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt esošos tiesību aktus un noteikt jautājumu par vardarbību pret sievietēm par prioritāti, jo vardarbība dzimuma dēļ nav pieņemama; atkārtoti aicina Komisiju iesniegt tiesību aktu, ar ko nosaka pasākumus, lai veicinātu un atbalstītu dalībvalstu rīcību vardarbības novēršanas jomā pret sievietēm un meitenēm;

66.  mudina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes veicināt mērķtiecīgāku informēšanas kampaņas, lai novērstu vardarbību, un aicināt sievietes ziņot par nodarījumiem; kā arī mudina dalībvalstis piemērot pienācīgas un atturošas sankcijas šādu nodarījumu veicējiem un aizsargāt vardarbības upurus, un aizsargāt viņu tiesības bez kavēšanās saskaņā ar direktīvu par cietušo tiesībām; aicina dalībvalstis pilnībā ieviest Direktīvu 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu, lai nodrošinātu pienācīgu aizsardzību un palīdzību no vardarbības cietušām sievietēm un meitenēm, kā arī Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu, lai novērstu sieviešu un meiteņu tirdzniecību, pret viņām vērstu vardarbību un seksuālu izmantošanu; uzsver, ka personām, kas cietušas no vardarbības dzimuma dēļ, būtu jānodrošina pienācīga attieksme un atbalsts saskaņā ar iekšējiem noteikumiem un starptautiskajām saistībām;

67.  uzsver, ka, lai efektīvi apkarotu vardarbību dzimuma dēļ, ir nepieciešams panākt attieksmes maiņu pret sievietēm un meitenēm; aicina dalībvalstis darīt vairāk, lai izskaustu dzimumu stereotipus, kas atkārto un pastiprina dzimumu lomas galvenajās jomās, kurās šie stereotipi ir saglabājušies; aicina Komisiju dalīties ar dalībvalstu paraugpraksēm ar dzimumu stereotipu saistītā jautājuma risināšanai skolā; aicina dalībvalstis nodrošināt policijas, tiesnešu un tiesu iestāžu darbinieku specializētu apmācību un citus īpašas apmācības veidus, kas vajadzīgi, lai viņi varētu atbilstoši risināt jautājumus, kas saistīti ar vardarbību dzimuma dēļ, lai nepieļautu turpmākās traumas un to, ka cietušie atkārtoti kļūst par upuriem kriminālprocesa tiesvedības ietvaros; aicina dalībvalstis sniegt palīdzību iestādēm, lai efektīvi atklātu vardarbībā dzimuma dēļ cietušo personu īpašās vajadzības un nodrošinātu viņiem īpašus aizsardzības pakalpojumus saskaņā ar Cietušo tiesību direktīvu;

68.  mudina dalībvalstis nodrošināt pietiekamu patvēruma vietu skaitu un mērķtiecīgus un integrētus atbalsta pakalpojumus cietušajiem no vardarbības dzimuma dēļ, tostarp atbalstu saistībā ar gūto traumu un psihologa konsultācijas; mudina Komisiju un dalībvalstis visos iespējamos veidos atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuru uzdevums ir sniegt palīdzību cietušajiem no vardarbības dzimuma dēļ;

69.  mudina dalībvalstis pievērst uzmanību to sieviešu invalīdu stāvoklim, kuras ir kļuvušas par upuriem vardarbībai ģimenē, jo nereti viņas nespēj izbēgt no šādām vardarbīgām attiecībām;

70.  pauž nopietnas bažas par joprojām piekopto dzimumorgānu kropļošanas praksi, kas ir smags pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības veids; aicina dalībvalstis uzlabot visu attiecīgo dalībnieku informētību un savā pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu vērstajā politikā orientēties uz preventīviem pasākumiem; turklāt prasa pilnīgu savstarpēju dalībvalstu sadarbību, lai uzlabotu datu iegūšanu un šīs parādības izpratni nolūkā uzlabot savas rīcības rezultātus, lai aizsargātu sievietes un meitenes pret šādu kropļošanu;

71.  stingri nosoda biežos uzmākšanās un izvarošanas gadījumus publiskās vietās Savienībā un uzskata, ka ikvienai sievietei un meitenei būtu jājūtas pasargātai no jebkādām seksuālas uzmākšanās izpausmēm visās publiskās vietās; aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai šādi vardarbības akti tiktu pienācīgi sodīti un pārkāpēji saukti pie atbildības, kā arī lai cietušajiem tiktu nodrošināta aizsardzība; aicina ES un dalībvalstis pastiprināt savus centienus, lai nodrošinātu aizsardzību bēglēm un patvēruma meklētājām, jo šīs sievietes ceļošanas laikā ir īpaši neaizsargātas pret vardarbību;

72.  aicina dalībvalstis nodrošināt dzimumu līdztiesību darbavietā; pauž nožēlu par to, ka sievietes joprojām tiek pakļautas diskriminējošiem darba apstākļiem; uzsver to, ka sievietes tiek maz pārstāvētas zinātnes, tehnoloģijas un inženierzinātņu jomā, uzņēmējdarbībā un lēmumu pieņemšanas procesā — gan privātajā, gan publiskajā sektorā —, un uzsver, ka vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība ir nepieļaujama diskriminācija; aicina Komisiju pastiprināt centienus uzlabot sieviešu pārstāvību politikā un ekonomikā, uzlabot datu vākšanu par sieviešu līdzdalību un pievērsties dzimumu nevienlīdzības jautājumam plassaziņas līdzekļos, veicinot paraugprakses apmaiņu;

73.  šajā sakarībā atgādina, ka vīriešu un sieviešu līdztiesību var sasniegt, tikai taisnīgi pārdalot apmaksāto un neapmaksāto darbu; atzīst, ka sieviešu un meiteņu pamattiesību ievērošanu var garantēt, tikai turpinot viņu iespēcināšanu ekonomikā, politikā un sociālajā jomā un paplašinot viņu pārstāvību un iekļautību; atzīmē, ka pēdējos gados ir radušās pret dzimumu līdztiesību vērstas kustības, kas apdraud līdzšinējos sasniegumus sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības jomā;

74.  atgādina, ka nabadzība vecumdienās ir īpaši satraucoša sieviešu gadījumā, ņemot vērā joprojām pastāvošo vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību, kas rada sieviešu un vīriešu pensiju atšķirību; aicina dalībvalstis sagatavot atbilstīgas politikas programmas gados vecāku sieviešu atbalstam un novērst uz dzimumu balstīto darba samaksas atšķirību strukturālos cēloņus; uzsver kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu izšķirošo lomu nabadzības, it sevišķi sieviešu nabadzības, apkarošanā;

75.  norāda, ka mājsaimniecībās nodarbinātās personas galvenokārt ir sievietes, un aicina dalībvalstis paātrināt SDO Konvencijas par mājsaimniecībās nodarbinātajām personām ratificēšanas un īstenošanas procesu pēc Padomes Lēmuma 2014/51/ES pieņemšanas un kā pienācīgu darba apstākļu nodrošināšanas būtisku instrumentu;

76.  aicina Komisiju veikt pasākumus, kas apmierina māšu un tēvu vajadzības attiecībā uz atvaļinājumu veidiem, proti, maternitātes, paternitātes, bērna kopšanas un aprūpētāju atvaļinājumu; aicina veikt konkrētas darbības, lai tālāk nostiprinātu tiesības uz paternitātes atvaļinājumu; norāda uz Komisijas ceļvedī „Jauns sākums to darba un privātās dzīves līdzsvara problēmu risināšanai, ar kurām saskaras strādājošās ģimenes” pausto ierosinājumu ieviest aprūpētāju atvaļinājumu; sagaida turpmāku Komisijas rīcību pēc priekšlikuma par maternitātes atvaļinājumu atsaukšanas;

77.  uzsver riskus, kas saistīti ar to, ka pastāv iespēja, ka internets un sociālie plašsaziņas līdzekļi un cita veida tehnoloģijas izmanto tam, lai kontrolētu, apdraudētu un pazemotu sievietes, un uzsver, cik svarīgas ir informācijas kampaņas šajā jomā;

78.  aicina Komisiju, lai iedarbīgāk veicinātu dzimumu līdztiesību, ieviest integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai visās politikas izstrādes jomās un visos tiesību aktu priekšlikumos, tai skaitā novērtējumos par pamattiesību ievērošanu un dialogos cita starpā ar ES kandidātvalstīm kā kritēriju sistemātiski ietverot ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumus;

79.  atzīst, ka sieviešu seksuālā un reproduktīvā veselība un tiesības šajā jomā ir saistīta ar daudziem cilvēktiesību paveidiem, tostarp tiesībām uz dzīvību, tiesībām netikt pakļautam spīdzināšanai, tiesībām uz veselību, tiesībām uz privātumu, tiesībām uz izglītību, kā arī ar diskriminācijas aizliegumu uzsver, ka dalībvalstīm ir pienākums respektēt, aizsargāt un īstenot sieviešu un meiteņu tiesības seksuālās un reproduktīvās veselības jomā bez spiediena izdarīšanas, diskriminācijas un vardarbības; tāpēc uzsver, ka personām ar invaliditāti tieši tāpat kā visiem citiem ir tiesības izmantot visas savas pamattiesības;

80.  aicina ES un dalībvalstis atzīt pamattiesības uz profilaktisko veselības aprūpi; uzstāj, ka Savienībai ir būtiska nozīme informētības uzlabošanā un paraugprakses sekmēšanā šajā jautājumā, tostarp saistībā ar ES Veselības aprūpes stratēģiju, vienlaikus respektējot dalībvalstu kompetenci, ņemot vērā, ka veselība ir viena no pamata cilvēktiesībām, kam ir svarīga nozīme arī citu cilvēktiesību izmantošanā; šajā sakarībā atgādina, ka ļoti svarīga nozīme ir ES iekšējās politikas un ārpolitikas cilvēktiesību jomā saskaņotībai un konsekvencei;

81.  atzīst, ka atteikums nodrošināt dzīvību glābjošu seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumu, tostarp abortu dzīvības glābšanai, ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums;

82.  nosoda jebkuru komerciālās surogācijas prakses veidu;

Bērni

83.  ar bažām norāda, ka bērnu nabadzības līmenis ES joprojām ir augsts un pieaug un nepilngadīgo skaitu, kuri dzīvo nabadzībā; norāda, ka ieguldījumu veikšana bērnu labklājībā un viņu glābšana no nabadzības ir ne tikai morāls pienākums, bet arī sociāla un ekonomiska prioritāte; mudina ES un dalībvalstis sākt īstenot programmas, kurās īpaša uzmanība būtu pievērsta bērnu labklājībai un veselīgai attīstībai; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus izskaust bērnu nabadzību nu sociālo atstumtību, efektīvi īstenojot Eiropas Komisijas ieteikumu „Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”, pieņemot integrētas stratēģijas, lai atbalstītu piekļuvi atbilstošiem resursiem, nodrošinātu piekļuvi cenu ziņā pieejamiem, kvalitatīviem pakalpojumiem; aicina Komisiju veikt papildu pasākumus, lai uzraudzītu ieteikuma īstenošanu; aicina izstrādāt politikas virzienus un programmas, kuru mērķis ir cīnīties ar nepilngadīgo vidū aizvien izplatītāko izglītības trūkumu, lai veicinātu viņu sociālo iekļautību; aicina Komisiju apsvērt bērniem paredzētas garantijas pieņemšanu, lai apkarotu bērnu nabadzību un sociālo atstumtību;

84.  nosoda jebkāda veida pret bērniem vērstu diskrimināciju un atzinīgi vērtē faktu, ka Eiropas Padome ir pieņēmusi Bērna tiesību stratēģiju (2016.–2021.) un jo īpaši tās uzsvaru uz vajadzību apkarot diskrimināciju, kas tiek vērsta pret bērniem ar invaliditāti, migrācijas skartiem bērniem, romu bērniem, kā arī LGBTI bērniem; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot kopīgu rīcību, lai izskaustu bērnu diskrimināciju; jo īpaši prasa, lai dalībvalstis un Komisija nepārprotami uzskatītu bērnus par prioritāti, plānojot un īstenojot reģionālos un kohēzijas politikas virzienus, piemēram, Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā, ES programmu attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām un ES līdztiesības un diskriminācijas izskaušanas politiku; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt un veicināt romu bērnu vienlīdzīgu pieeju veselības aprūpei, cilvēka cienīgiem mājokļiem un izglītībai;

85.  mudina visas dalībvalstis īstenot sabiedrības izglītības un informētības uzlabošanas kampaņas par bērnu tiesībām uz aizsardzību un pozitīvu, nevardarbīgu attiecību veicināšanu ar bērniem;

86.  stingri nosoda visu veidu vardarbību un bērnu ļaunprātīgu viktimizāciju visos līmeņos, sākot no mājām, skolām, sabiedriskām vietām un nepilngadīgo aizturēšanas centros; aicina dalībvalstis veikt piemērotus pasākumus, lai novērstu un aizsargātu bērnus no visu veidu fiziskas un psiholoģiskas vardarbības, tostarp no fiziskiem un seksuāliem pārdarījumiem, seksuālo izmantošanu, bērnu darbu, piespiedu laulībām, goda aizstāvēšanas slepkavībām, sieviešu dzimumorgānu kropļošanas un bērnu vervēšanas armijā; uzsver, cik svarīgi ir iekļaut formālus noteikumus, lai aizliegtu miesassodus pret bērniem un par šādiem sodiem noteiktu sankcijas, un mudina Komisiju pastiprināt dalībvalstu savstarpēju mācīšanos par to, kā vislabāk risināt problēmu par aizskarošu attieksmi skolā, ņemot vērā neaizsargātas bērnu grupas;

87.  prasa bērnu aizsardzībā īstenot uz bērna interesēm un viņa vai viņas pamattiesību pilnīgu ievērošanu balstītu vairākposmu sistēmu; uzsver, ka šai sistēmai nevajadzētu būt veidotai tā, lai mērķis ir vecāku un aprūpētāju sodīšana, bet gan skaidra vēstījuma paušana, ka ir nepieņemama un atbilstīgi tiesību aktam sodāma jebkāda veida fiziska un emocionāla vardarbība pret bērnu, bet nošķiršana no ģimenes būtu galējais līdzeklis; atgādina, ka valsts nodrošināta bērnu aprūpe vienmēr izmaksā vairāk nekā atbilstīgs un mērķtiecīgs atbalsts nabadzībā dzīvojošām ģimenēm; atkārtoti aicina Komisiju pieņemt jaunu Eiropas stratēģiju par bērna tiesībām;

88.  prasa īstenot bērniem labvēlīgu nepilngadīgiem paredzētu tiesu sistēmu, kurā bērni saprot savas tiesības un savu lomu, ja viņi ir iesaistīti kā cietušie, liecinieki vai iespējamie pārkāpēji; prasa pieņemt īpašus pasākumus gan kriminālprocesos, gan civilprocesos, lai aizsargātu bērnus no nevajadzīga stresa, iebiedēšanas un atkārtotas viktimizācijas, ņemot vērā Direktīvu (ES) 2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā;

89.  prasa, lai visā ES jebkurā diennakts laikā visas nedēļas dienas (24/7) būtu pieejama ārkārtas palīdzības līnija bērniem „116” un lai būtu iespējams izmantot anonimizētas tērzēšanas līnijas internetā, jo tās ir daudz ērtākas bērniem, kuri pakļauti stresam, un tās būtu jāveido kā vienota sistēma Eiropas Savienībā, izmantojot oficiālās un minoritāšu valodas; aicina dalībvalstis atbalstīt Eiropas vienoto tālruņa numuru 116111, kas ir paredzēts palīdzības līnijām bērniem, stiprinot ārkārtas palīdzības līniju un tērzēšanas līniju spējas un Eiropas tīklus, kā arī piešķirot pietiekamu finansējumu;

90.  uzsver, ka būtu jāuzlabo bērnu aizsardzība digitālajā pasaulē, ņemot vērā apstākli, ka palielinās seksuālās izmantošanas gadījumi, kad pārkāpēji izmanto internetu kontakta nodibināšanai, un aicina šajā saistībā turpināt sadarbību starp publisko un privāto sektoru, jo īpaši prasot privātajam sektoram uzņemties kopīgu atbildību par to, lai atturētos no agresīvas reklāmas bērniem un aizsargāt vinus no maldinošām reklāmām; mudina iesaistītos dalībniekus sekot priekšzīmīgiem paraugiem attiecībā uz profilakses un sūdzību mehānismiem tiešsaistes sociālajos plašsaziņas līdzekļos un tos ieviest visā ES; turklāt uzskata, ka bērni būtu pienācīgi jāinformē par potenciālajiem riskiem attiecībā uz internetu, jo īpaši saistībā ar personas datu norādīšanu tiešsaistē, piemēram, jāizmanto informēšanas kampaņas un skolu programmas; uzsver, ka būtu jāaizliedz bērnu profilēšana tiešsaistē; atbalsta centienus sasniegt Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas reformas vērienīgus un efektīvus rezultātus, jo īpaši attiecībā uz bērnu aizsardzību digitālajā vidē; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai cīnītos pret iebiedēšanu tiešsaistē;

91.  aicina izstrādāt pasākumu plānu attiecībā uz bērnu tiesību aizsardzību tiešsaistē un bezsaistē kibertelpā un atgādina, ka cīņā pret kibernoziedzību tiesībaizsardzības iestādēm īpaša uzmanība jāpievērš noziegumiem pret bērniem; šajā sakarībā uzsver, ka jāstiprina tiesu iestāžu un policijas sadarbību starp dalībvalstīm un ar Eiropolu un tā Eiropas Kibernoziedzības centru (EC3), lai novērstu un apkarotu kibernoziedzību, un jo īpaši bērnu seksuālu izmantošanu tiešsaistē;

92.  prasa, lai dalībvalstis īstenotu Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu; aicina gan valsts, gan ES līmeņa tiesībaizsardzības iestādes veikt ieguldījumus jaunās tehnoloģijās, lai apkarotu noziegumus tumšajā tīmeklī („dark web”) un dziļajā tīmeklī („deep web”); uzsver, ka Eurojust un Eiropolam ir jāpiešķir pienācīgi resursi, lai uzlabotu upuru identifikāciju, apkarotu organizētus seksuālo varmāku tīklus un paātrinātu ar bērnu ļaunprātīgu izmantošanu saistītu materiālu atklāšanu, analīzi un nodošanu izskatīšanai tiešsaistē un bezsaistē;

93.  uzskata, ka integrācijas politikai būtu stingri jākoncentrējas uz bērniem, jo bērni veido tiltu kopīgai izpratnei starp kultūrām un sabiedrībām;

94.  atgādinot, ka saskaņā ar Komisijas 2016. gada ziņojumu par progresu, kas panākts cīņā pret cilvēku tirdzniecību, vismaz 15 % no reģistrētajām cietušajām personām ir bērni, mudina dalībvalstis nekavējoties rīkoties, reaģējot uz Eiropola paziņojumu, ka 2015. gadā ES ir pazuduši ne mazāk kā 10 000 nepavadītu bēgļu un migrantu bērnu; prasa, lai dalībvalstis un ES aģentūras stiprinātu centienus pārrobežu sadarbībā, informācijas apmaiņā un kopīgā izmeklēšanā, lai spētu apkarot bērnu tirdzniecību, organizēto pārrobežu noziedzību, seksuālo vardarbību un citus ekspluatācijas veidus un aizsargātu bērnus; prasa, lai dalībvalstis un Eiropas aģentūras paātrinātu kvalificētu aizbildņu iecelšanu nepavadītiem bērniem un nodrošinātu, ka vienmēr tiek ņemtas vērā bērna intereses; aicina dalībvalstis bērniem draudzīgā veidā veikt bērnu reģistrāciju un identifikāciju, lai nodrošinātu viņu iekļaušanu valsts bērnu aizsardzības sistēmā tādējādi un novērstu viņu pazušanu; iesaka pastiprināt pašreizējos pazudušu bērnu meklēšanas instrumentus, tostarp Eiropas palīdzības tālruņa līnijas ziņošanai par pazudušiem bērniem; aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā izmantot Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras speciālās zināšanas, lai uzlabotu bērnu aizsardzību un neaizsargātu cilvēku aizsardzību pašreizējā migrācijas situācijā, jo īpaši karstajos punktos; atgādina, ka bērnu tiesību aizsardzība un bērna intereses ir jāņem vērā un jāvērtē visās ES politikas jomās un darbībās, tostarp migrācijas un patvēruma jomā;

95.  mudina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību programmām, kuru galvenais mērķis ir atturēt jauniešus no mācību priekšlaicīgas pārtraukšanas, un izmēģināt un izplatīt labu praksi šajā jomā;

Minoritāšu tiesības

96.  uzsver, ka minoritātes, kas gadsimtiem ilgi ir sadzīvojušas ar Eiropas vairākuma sabiedrībām vai dzīvojušas līdzās tām, ES vēl aizvien saskaras ar diskrimināciju; uzskata, ka šo problēmu var atrisināt, ieviešot minimālos standartus minoritāšu tiesību aizsardzībai un nodrošinot izglītību par kultūru daudzveidību un iecietību, jo Eiropas mantojuma saglabāšana rada pievienoto vērtību daudzveidībai;

97.  uzsver, ka minoritāšu kopienām ir īpašas vajadzības un ka ekonomikas, sociālajā, politiskajā un kultūras dzīves jomā būtu jāveicina to pilnīga līdztiesība; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pie minoritātēm piederošo personu pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu un veicināšanu;

98.  pauž bažas, ka šīs grupas saskaras ar šķēršļiem, izmantojot savas tiesības uz īpašumu, piekļuvi tiesu iestādēm un sabiedriskajiem pakalpojumiem, izglītībai, veselības aprūpei, sociālajiem pakalpojumiem, kā arī īstenojot savas kultūras tiesības, kas var tikt ierobežotas; aicina dalībvalstis veikt pasākumus tādu administratīvo un finansiālo šķēršļu likvidēšanai, kas varētu kaitēt valodu daudzveidībai Eiropas un valstu līmenī;

99.  aicina Komisiju izveidot politiskus standartus minoritāšu aizsardzībai, jo šo grupu aizsardzība ir iekļauta Kopenhāgenas kritērijos un attiecas kā uz kandidātvalstīm, tā uz dalībvalstīm; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai to juridiskās sistēmas garantētu, ka pie minoritātēm piederošas personas netiek diskriminētas, kā arī pieņemt un īstenot mērķtiecīgus aizsardzības pasākumus, kas balstīti uz attiecīgajām starptautiskajām normām;

100.  mudina dalībvalstis apmainīties ar labu praksi un piemērot izmēģinātus un pārbaudītus risinājumus Eiropas Savienības minoritāšu problēmām; norāda, ka reģionālajām un pašvaldību iestādēm ES var būt nozīmīga loma minoritāšu aizsardzībā, un uzskata, ka administratīva reorganizācija nedrīkst atstāt negatīvu ietekmi uz minoritātēm;

101.  aicina Pamattiesību aģentūru turpināt ziņot par diskrimināciju, kuras pamatā ir piederība minoritātei, un arī turpmāk vākt datus par šādu diskrimināciju;

102.  mudina dalībvalstis, kuras vēl nav ratificējušas Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu, bez kavēšanās to izdarīt; atgādina arī par vajadzību ievērot EDSO ietvaros izstrādātos principus;

103.  mudina dalībvalstis pilnībā ņemt vēra minoritāšu tiesību perspektīvu un nodrošināt tiesības izmantot minoritāšu valodas, kā arī aizsargāt valodu daudzveidību Savienībā; aicina Komisiju stiprināt tās plānu par atbalstu reģionālo valodu mācīšanai un izmantošanai, kam var būt potenciāls ar valodas lietojumu saistītās diskriminācijas novēršanai ES;

104.  aicina ES īstenot PACE Rezolūciju Nr. 1985(2014) par nacionālo minoritāšu stāvokli un tiesībām Eiropā, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu; uzsver, ka visiem palīdzības dienesta tālruņiem un oficiālajām palīdzības līnijām, kas darbojas dalībvalstīs, vajadzētu būt pieejamām ne tikai konkrētās valsts oficiālajās valodās, bet arī tās mazākumtautību valodās un lielākajās ES valodās, izmantojot zvanu pāradresāciju;

Cilvēku ar invaliditāti tiesības

105.  atzinīgi vērtē noslēguma apsvērumus par to, kas ES panākts, īstenojot ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD), un aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot šos ieteikumus kā iespēju rādīt pozitīvu piemēru, pēc iespējas ātri nodrošinot efektīvu un pilnīgu to īstenošanu;

106.  uzsver, ka personām ar invaliditāti ir tādas pašas tiesības izmantot savas pamattiesības kā citiem, tostarp neatņemamas tiesības uz cieņu, veselību un ģimeni, neatkarīgu dzīvi, autonomiju un pilnvērtīgu sociālo integrāciju, piekļuvi tiesu iestādēm, precēm un pakalpojumiem, tiesības balsot un patērētāju tiesības, kā to paredz CRPD; aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka visas personas ar invaliditāti var īstenot visas savas tiesības, kas nostiprinātas Līgumos un ES tiesību aktos; norāda, ka vēl nav pilnībā guvusi atbalstu uz cilvēktiesībām balstīta pieeja invaliditātei, kā rezultātā ES vēl aizvien tiek diskriminēti cilvēki ar invaliditāti, un mudina ES un tās dalībvalstis pastiprināt centienus, lai pielāgotu tiesisko regulējumu CRPD prasībām un efektīvi iekļautu cilvēkus ar invaliditāti sabiedrībā;

107.  aicina dalībvalstis pieņemt stratēģijas, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu efektīvu piekļuvi darba tirgum; pauž nožēlu, ka daļa ES līdzekļi, kas pieejami cilvēku ar invaliditāti integrācijai, vēl aizvien šim mērķim nav pilnībā izmantoti; aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt līdzekļu izmantošanu un vajadzības gadījumā rīkoties;

108.  atgādina, ka personām ar intelektuālu un psihosociālu invaliditāti ir īpaši grūti īstenot savas pamattiesības, un aicina dalībvalstis un reģionālās un pašvaldību iestādes pastiprināt centienus viņu autonomijas un iekļaušanas līdzvērtīgi pārējiem veicināšanai;

109.  norāda, ka sievietes un bērni ar invaliditāti nesamērīgi saskaras ar dažādiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp liegumu piekļūt pamatpakalpojumiem, piemēram, izglītībai un veselības aprūpei vai ievietošanu iestādēs šķirti no viņu ģimenēm un kopienām, un viņiem ir lielāks risks kļūt par vardarbības, seksuālās vardarbības, ekspluatācijas un cita veida sliktas izturēšanās un izmantošanas upuriem; uzsver, ka ir vajadzīgi visaptveroši un dzimumu vērā ņemoši ES, dalībvalstu, reģionālo un vietējo pašvaldības iestāžu politikas pasākumi, lai nodrošinātu pilnīgu ANO Konvencijas par bērna tiesībām saistībā ar Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRDP) īstenošanu;

110.  mudina dalībvalstis vietējās kopienās izveidot atbalsta pakalpojumus bērniem ar invaliditāti un šādu bērnu ģimenēm, veicināt aprūpes deinstitucionalizāciju un nodrošināt šādiem bēriem iekļaujošu izglītības sistēmu;

111.  mudina dalībvalstis nodrošināt, ka neatliekamās palīdzības dienesta līnija 112 ir pilnībā pieejama personām ar invaliditāti un, rīkojot izpratnes veidošanas kampaņas, popularizēt šo līniju;

112.  aicina ES, dalībvalstis un reģionālās un pašvaldību iestādes piešķirt pietiekamus finanšu resursus un cilvēkresursus saskaņā ar CRPD 33. panta 2. punktu izveidotajiem pārraudzības satvariem, lai tie varētu pildīt savas funkcijas, un garantēt to neatkarību, nodrošinot, ka to sastāvā un darbībā tiek ņemti vērā Parīzes principi par valsts cilvēktiesību organizāciju darbību;

113.  aicina dalībvalstis un reģionālās un pašvaldību iestādes nodrošināt personu ar invaliditāti reālu līdzdalību un vārda brīvību sabiedriskajā dzīvē; norāda, ka šādi centieni būtu jāatbalsta, nodrošinot subtitru, surdotulkojumu, dokumentus Braila rakstā un viegli lasāmos formātos; prasa, lai dalībvalstis nodrošinātu pieejamus risinājumus bēgļiem ar invaliditāti; uzsver īpašos riskus, ar kuriem saskaras bēgļi, migranti un patvēruma meklētāji ar invaliditāti, kuriem nav piekļuves informācijai un saziņai pieejamos formātos un kuri var tikt aizturēti apstākļos, kuros netiek nodrošināts atbilstošs atbalsts un pienācīgi dzīvesvietas apstākļi;

Veci cilvēki

114.  norāda, ka aktīvas vecumdienas un paaudžu solidaritāte ir svarīgi jautājumi, kuros situāciju iespējams uzlabot, īstenojot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju, jo tās atspoguļo vienas no dziļākajām ekonomiskajām un sociālajām pārmaiņām, ar kurām saskaras attīstītās valstis; aicina dalībvalstis stimulēt un palielināt vecu cilvēku aktīvu dalību darba tirgū, īstenojot sociālas un ekonomiskas iniciatīvas cīņai pret sociālo atstumtību, kā arī nodrošināt viņiem viegli pieejamus veselības aprūpes pakalpojumus;

115.  uzsver, ka diskriminācija vecuma dēļ mūsdienu sabiedrībā ir plaši izplatīta un bieži vien sastopama apvienojumā ar cita veida diskrimināciju, piemēram, diskrimināciju, kas balstīta uz rasi vai etnisko piederību, reliģiju, invaliditāti, veselības vai sociālekonomisko stāvokli, dzimumidentitāti un seksuālo orientāciju; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, kuru mērķis ir vecu cilvēku reintegrēšana sabiedrības dzīvē, lai cīnītos pret viņu izolāciju;

116.  aicina ES un dalībvalstis aktīvi piedalīties ANO beztermiņa darba grupā novecošanas jautājumos un pastiprināt centienus aizsargāt veco cilvēku tiesības;

Romu tiesības

117.  norāda, ka personām, kas pieder pie romu minoritātes, ir tiesības uz pārvietošanās brīvību, un aicina dalībvalstis un reģionālās un pašvaldības iestādes aizsargāt šīs tiesības un neplānot pārvietošanas politiku, kas balstīta uz etniskiem iemesliem; pauž bažas par to, ka pie romu minoritātes piederošas personas daudzās dalībvalstīs ir nesamērīgi pakļautas piespiedu izlikšanai no mājvietas;

118.  pauž nožēlu, ka romi aizvien saskaras ar antičigānismu, kā arī sistemātisku un iestāžu īstenotu rasismu, un atgādina, ka romu diskriminācija tādās jomās kā nodarbinātība, mājoklis, izglītība, veselības aprūpe, tiesu iestāžu pieejamība u.c. ir nepieņemama un kaitē ES sabiedrībai; tāpēc aicina dalībvalstis un reģionālās un pašvaldību iestādes, ņemot vērā Komisijas ziņojumu par to, kā tiek īstenota ES programma attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām (2015), pilnībā un bez kavēšanās īstenot savas nacionālās stratēģijas romu jautājumos un ieviest konkrētus pasākumus, lai apkarotu romu rasistisko diskrimināciju saskaņā ar Rasu vienlīdzības direktīvas noteikumiem un ECTK un lai apkarotu antičigānismu saskaņā ar Pamatlēmumu par rasismu un ksenofobiju;

119.  atgādina par ES Tiesas judikatūru, kas apliecina, ka Direktīvā 2000/43/EK paredzētais vienlīdzīgas attieksmes princips attiecas uz personām, kas, lai arī pašas nepieder pie attiecīgās rases vai etniskās grupas, cieš no mazāk labvēlīgas attieksmes vai atrodas nelabvēlīgākā situācijā kādu no direktīvā uzskaitītajiem iemesliem dēļ;

120.  aicina Komisiju iekļaut diskriminācijas uzraudzības procedūras visās jomās, īpaši izglītībā, nodarbinātībā, mājokļa un veselības aprūpes jomā, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai visas programmas tiktu īstenotas tā, ka tiek samazināta plaista starp romiem un pārējo sabiedrību; turklāt mudina Komisiju vērsties pret tām dalībvalstīm, kas sekmē vai pieļauj institucionālu diskrimināciju un segregāciju;

121.  nosoda romu bērnu segregāciju skolās, kas ārkārtīgi negatīvā veidā ietekmē šo bērnu izredzes vēlāk dzīvē; atbalsta Komisijas rīcību šādas prakses apkarošanai, uzsākot pārkāpuma procedūras, un aicina dalībvalstis veikt efektīvus pasākumus, lai izskaustu segregāciju skolās, un izstrādāt romu bērnu integrācijas pasākumu plānus;

122.  aicina dalībvalstis un Komisiju uzlabot savas stratēģijas romu un nabadzīgo kopienu iekļautības veicināšanai, padarot tās plašāk piemērojamas, lai tās aptvertu 80 miljonus iedzīvotāju; aicina arī stiprināt Eiropas Komisijas darba grupu romu jautājumos un valsts kontaktpunktus, izveidot reģionālos un vietējos kontaktpunktus, reģionālās romu platformas un pārveidot Eiropas romu platformu par tiešsaistes politikas izstrādes forumu; aicina Pamattiesību aģentūru turpināt datu apkopošanu par romu situāciju, kā arī izstrādāt un ierosināt romu integrācijas rādītāju „paneli”, kas sniegtu iespēju sekot līdzi progresam šajā jomā; aicina dalībvalstis atzīmēt 2. augustu kā Eiropas romu holokausta atceres dienu;

LGBTI tiesības

123.  nosoda jebkāda veida diskriminācija un vardarbība, kuras pamatā ir seksuālā orientācija un dzimumidentitāte; mudina Komisiju nākt klajā ar darbības programmu, kas nodrošinātu visiem iedzīvotājiem vienādas tiesības un iespējas un vienlaikus respektētu dalībvalstu kompetenci, kā arī raudzīties, lai tiktu pareizi transponēti un īstenoti ES tiesību akti, kas attiecas uz LGBTI; šajā ziņā atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir izveidojusi tādu darbību sarakstu, ar kurām tiktu veicināta LGBTI līdztiesība, tostarp Komisijas komunikācijas kampaņu cīņai pret stereotipiem un LGBTI pieņemšanai sabiedrībā; mudina Komisiju un dalībvalstis cieši sadarboties ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas darbojas ar LGBTI personu tiesību jautājumiem; norāda, ka Pamattiesību aģentūras veiktā izpēte apliecina, ka publiskās amatpersonas ES tiesību aktus un politiku uzskata par galveno virzītājspēku, kas atbalsta valstu centienus veicināt LGBTI personu līdztiesību;

124.  pauž nožēlu par to, ka LGBTI personas saskaras ar iebiedēšanu un aizskaršanu, kas sākas jau skolā, un piedzīvo diskrimināciju dažādās dzīves jomās, tostarp darba vietā; aicina dalībvalstis veltīt īpašu uzmanību homofobijai sportā, jaunām LGBTI personām, kā arī aizskaršanai skolās; mudina dalībvalstis atbalstīt arodbiedrību un darba devēju organizāciju centienus pieņemt daudzveidību atbalstošus un pret diskrimināciju vērstus politikas virzienus, galveno uzmanību pievēršot LGBTI jautājumiem;

125.  atgādina par Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru LGBTI tiesību jomā; atzinīgi vērtē to, ka aizvien lielāks skaits dalībvalstu jau ir veikušas pasākumus, kas veicina LGBTI tiesību popularizēšanu un labāku aizsardzību, un ir pieņēmušas jaunas dzimuma atzīšanas procedūras, lai tiktu ievērotas šo personu pamattiesības; aicina Komisiju apkopot datus par cilvēktiesību pārkāpumiem, ar kuriem saskaras LGBTI, un dalīties ar dalībvalstīm labas prakses piemēros attiecībā uz šo personu pamattiesību aizsardzību, mudina dalībvalstis pilnībā informēt LGBTI par viņu tiesībām un apmainīties ar labu praksi šai jomā; nosoda medicīniskus paņēmienus, ar kuriem tiek pārkāptas transpersonu un interseksuāļu pamattiesības;

126.  norāda, ka transpersonas vairumā dalībvalstu joprojām tiek uzskatītas par garīgi slimām personām, un aicina dalībvalstis pārskatīt savus garīgās veselības aprūpes moduļus un izstrādāt atšķirīgus, no aizspriedumiem brīvus piekļuves moduļus, nodrošinot, lai visām transpersonām joprojām būtu pieejama medicīniski nepieciešamā ārstēšana; norāda, ka piespiedu sterilizācija ir pamattiesību pārkāpums; atzinīgi vērtē to, ka vairākas dalībvalstis nesen pieņēma jaunas juridiskās dzimuma atzīšanas procedūras, kas nodrošina lielāku cieņu pret transpersonu pamattiesībām;

127.  atzinīgi vērtē Komisijas izrādīto iniciatīvu, strādājot pie tā, lai, pārskatot Pasaules Veselības organizācijas Starptautisko slimību klasifikatoru, transpersonas identitāte tiktu izņemta no pataloģiju kategorijas; aicina Komisiju pastiprināt centienus, lai nepieļautu, ka bioloģiskā dzimuma nepieņemšana bērnībā kļūst par jaunu Starptautiskajā slimību klasifikatorā iekļautu diagnozi;

128.  uzskata, ka ir lielāka iespēja, ka tiks aizsargātas LGBT pamattiesības, ja šīm personām būs pieejamas tādi tiesību institūti kā faktiska kopdzīve, reģistrētas partnerattiecības un laulība; atzinīgi vērtē to, ka 18 dalībvalstis pašreiz nodrošina šīs iespējas, un aicina arī pārējās dalībvalstis apsvērt šādu rīcību;

129.  aicina Komisiju ierosināt priekšlikumu par visu personu, pāru un ģimeņu civilstāvokli apliecinošu dokumentu (tostarp laulību un reģistrētu partnerattiecību noslēgšanas, likumīgas dzimuma maiņas gadījumā iegūtu dokumentu, kā arī adopcijas un dzimšanas apliecību) spēkā esamības pilnīgu savstarpēju atzīšanu visā ES, kā arī šo dokumentu brīvu apriti ES, tostarp saistībā ar juridisku dzimuma atzīšanu, lai ierobežotu diskriminējošus juridiskos un administratīvos šķēršļus, kas skar iedzīvotājus, kuri īsteno savas tiesības brīvi pārvietoties;

Pilsonība

130.  ar lielām bažām norāda uz pieaugošo eiroskepticismu un vardarbīgu politisko uzskatu paušanu un tādēļ aicina ES un tās dalībvalstis stiprināt pilsoņu, sevišķi jauniešu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju, dalību ar ES saistītu jautājumu apspriešanā, lai eiropieši, izmantojot demokrātiskus kanālus, paustu savas bažas un viedokļus;

131.  uzskata, ka ir nepieciešams samazināt administratīvo slogu līdzdalībai sabiedriskajā dzīvē un sekmēt e-pārvaldību visā ES, un aicina uzlabot tādu mehānismu efektivitāti kā, piemēram, pilsoņu iniciatīva;

132.  mudina attīstīt e-apspriedes un izmantot tās kā pilsoņu tiešās līdzdalības instrumentu, kas ļautu apkopot zināšanas par to, ko iedzīvotāji sagaida no valdībām un valsts pārvaldes; uzskata, ka ir jālikvidē procesuālie un valodas šķēršļi, kas attur pilsonisko sabiedrību no piedalīšanās valsts iestāžu lēmumu pieņemšanas procesos visos pārvaldības līmeņos; uzsver, ka ir vajadzīga pārredzamība ne tikai iestāžu lēmumu pieņemšanas procesā, bet arī uzraugot to jautājumu izskatīšanu, kas saistīti ar valsts iestāžu sniegtajiem pakalpojumiem; uzsver, ka ir jāveicina šādu pakalpojumu sniegšana, izmantojot pieejamus digitālos plašsaziņas līdzekļus; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi uzlabot informētību par Pamattiesību hartu;

133.  norāda, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tostarp brīvprātīgajam, reliģisko organizāciju veiktajam un jauniešu darbam, ir būtiska nozīme sociālajā un pilsoniskajā līdzdalībā, un aicina ES, dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašpārvaldes atbalstīt un veicināt šādu darbu; aicina dalībvalstis un ES ievērot pulcēšanās un biedrošanās brīvību kā daļu no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas;

134.  uzskata, ka pilsoniskā izglītība un starpkultūru dialogs uzlabo iedzīvotāju izpratni par sociālās un politiskās līdzdalības nozīmi, savukārt izglītība cilvēktiesību jomā veicina savu tiesību apzināšanos un māca cienīt citu personu tiesības; aicina dalībvalstis izstrādāt valsts rīcības plānus izglītībai pamattiesību jomā, ietverot ES ieguldījumu pamattiesību satvara izstrādē, un īstenot Eiropas Padomes Hartu par demokrātiskas pilsonības izglītību un izglītību cilvēktiesību jomā; aicina reģionālās un vietējās pašpārvaldes aktīvi iesaistīties minētajās darbībās;

135.  ar bažām norāda, ka joprojām ir jāpieliek lielas pūles, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus attiecībā uz nabadzību un sociālo atstumtību; aicina dalībvalstis atrast pareizus politikas virzienus, tostarp nodarbinātības aktivizēšanu un piekļuvi augstas kvalitātes pakalpojumiem un izglītībai; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka to sociālā un nodarbinātības politika nepieļauj diskrimināciju mājsaimniecības lieluma un sastāva dēļ;

Digitālās tiesības

136.  atgādina, ka visiem ir tiesības uz privātumu un viņu personas datu aizsardzību, tostarp tiesības piekļūt datiem, kas par viņiem ievākti, un tiesības likt personas datus labot; uzsver, ka visiem tiesības noteikt, kā notiek darbības ar viņu personas datiem, jo īpaši visiem ir ekskluzīvās tiesības lemt par savu personas datu izmantošanu un izplatīšanu; uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāīsteno pasākumi, kas ļautu ikvienam iedzīvotājam iegūt saturu, kas potenciāli var kaitēt viņa cieņai vai reputācijai, vienlaikus respektējot vārda un informācijas brīvību, kā arī ievērojot attiecīgos tiesību aktus un tiesu judikatūru; norāda, ka, neskarot konkrētas sabiedrības intereses, katram cilvēkam atbilstīgi ES un dalībvalstu tiesību aktiem ir tiesības izlemt, kādus datus padarīt pieejamus, kā arī tiesības likt tos izdzēst un tiesības tikt aizmirstam;

137.  pauž bažas par to, ka iedzīvotāji pilnībā neapzinās savas tiesības un nepārzina tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas tiem ir pieejami; uzskata, ka ir būtiski iepazīstināt sabiedrību, jo īpaši bērnus, ar personas datu aizsardzības svarīgo nozīmi, tostarp kibertelpā, un iespējamiem riskiem, kam personas ir pakļautas, īpaši saistībā ar straujo tehnoloģiju attīstību un pieaugošo kiberuzbrukumu intensitāti; aicina dalībvalstis izvērst centienus attiecībā uz jauno plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi un padarīt to par skolas mācību programmas neatņemamu sastāvdaļu; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai cīnītos pret iebiedēšanu tiešsaistē, jo īpaši gadījumos, kad tā skar īpašas bērnu kategorijas;

138.  norāda, ka saskaņā ar attiecīgiem tiesību aktiem un tiesu judikatūru visiem ir tiesības brīvi izteikt un izplatīt savus uzskatus internetā; uzsver, ka neviens nedrīkst būt nelabvēlīgākā situācijā tāpēc, ka neizmanto digitālos pakalpojumus; aicina Komisiju veikt darbības, balstoties uz sabiedriskajā apspriešanā par ES Audiovizuālo pakalpojumu direktīvu izdarītajiem secinājumiem, un pārskatīt šo direktīvu, jo īpaši saistībā ar konstatētajām problēmām pamattiesību jomā;

139.  uzsver nepieciešamību pārbaudīt nelabvēlīgās sekas, ko dažas jaunās tehnoloģijas, piemēram, bezpilota lidaparāti, var radīt attiecībā uz pamattiesībām, jo īpaši — tiesībām uz privātumu; uzsver arī problēmas, ko attiecībā uz pamattiesībām, īpaši saistībā ar personas datu aizsardzību, kā arī cīņu pret aizskaršanu tiešsaistē vai cilvēku tirdzniecību, īpaši nolūkā izmantot seksuāli vai ekspluatēt darbaspēku, rada plašā interneta izmantošana;

140.  uzsver, ka ir jāievēro tiesības uz aizsardzību no nabadzības un sociālās atstumtības, kā noteikts Eiropas Sociālās hartas 30. pantā; aicina visas dalībvalstis ieviest atbalsta pasākumus, lai nodrošinātu valsts iedzīvotājus ar pienācīgiem dzīves apstākļiem un efektīvi cīnītos pret bezdarbu, sociālo atstumtību un nepietiekamu veselības aprūpi;

o
o   o

141.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0126.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0105.
(3) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.
(4) OV C 378, 24.12.2013., 1. lpp.
(5) OV L 132, 21.5.2016., 1. lpp.
(6) OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp.
(7) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.
(8) OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp.
(9) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.
(10) OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp.
(11) OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.
(12) OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp.
(13) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.
(14) OV L 251, 16.9.2016., 1. lpp.
(15) OV L 180, 29.6.2013., 60. lpp.
(16) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0594.
(17) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0062.
(18) OV C 93, 9.3.2016., 165. lpp.
(19) Pieņemtie teksti P8_TA(2015)0286.
(20) Pieņemtie teksti P8_TA(2016)0102.
(21) OV C 124 E, 25.5.2006., 405. lpp.
(22) OV C 289, 9.8.2016., 57. lpp.
(23) OV C 93, 9.3.2016., 52. lpp.
(24) OV C 328, 6.9.2016., 4. lpp.
(25) OV C 55, 12.2.2016., 33. lpp.
(26) Pieņemtie teksti P8_TA(2016)0409.
(27) OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.
(28) OV C 51 E, 22.2.2013., 101. lpp.
(29) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0043.
(30) Šis jaunais cilvēku tirdzniecības veids jau ir iekļauts Eiropas Parlamenta 2016. gada 10. marta rezolūcijā par stāvokli Eritrejā (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0090).

Juridisks paziņojums