Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2016. gada 12. maijs - StrasbūraGalīgā redakcija
Krimas tatāri
 Gambija
 Džibutija
 Obligātā automātiskā informācijas apmaiņa nodokļu jomā *
 Zvejas un akvakultūras produktu izsekojamība sabiedriskās ēdināšanas un mazumtirdzniecības sektorā
 Ķīnas kā tirgus ekonomikas statuss
 Turpmākie pasākumi un pašreizējais stāvoklis saistībā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķiem
 Izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas obligāta norādīšana attiecībā uz konkrētiem pārtikas produktiem
 Pamatnolīgums par vecāku atvaļinājumu
 Cilvēku tirdzniecības novēršana un apkarošana

Krimas tatāri
PDF 330kWORD 87k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. maija rezolūcija par Krimas tatāriem (2016/2692(RSP))
P8_TA(2016)0218RC-B8-0582/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Austrumu partnerību, Ukrainu un Krievijas Federāciju,

–  ņemot vērā ziņojumus par Cilvēktiesību novērtēšanas misiju Krimā, kuru īstenoja Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Demokrātisko iestāžu un cilvēktiesību birojs (ODIHR) un EDSO Augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos (HCNM),

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 21. marta, 27. jūnija un 16. jūlija lēmumus, ar kuriem pēc nelikumīgās Krimas aneksijas tika noteiktas sankcijas Krievijas Federācijai,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada 27. marta rezolūciju 68/262 par Ukrainas teritoriālo integritāti,

–  ņemot vērā organizācijas Freedom House ziņojumu “Brīvība pasaulē 2016”, kurā nelikumīgi anektētās Krimas politisko un pilsonisko brīvību stāvoklis novērtēts ar atzīmi “nav brīvs”,

–  ņemot vērā tā sauktās Krimas Augstākās tiesas 2016. gada 26. aprīļa nolēmumu, kurā Krimas tatāru asambleja Medžliss tika atzīta par ekstrēmistu organizāciju un noteikts aizliegums tai darboties Krimas pussalā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2016. gada 14. aprīļa paziņojumu par Krimas tatāru Medžlisa darbības apturēšanu un 2016. gada 26. aprīļa paziņojumu par Krimas “Augstākās tiesas” lēmumu aizliegt Medžlisa darbības,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2016. gada 26. aprīļa paziņojumu, kurā viņa mudināja atcelt Medžlisa aizliegumu, Eiropas Padomes ģenerālsekretāra 2016. gada 26. aprīļa paziņojumu, ka Medžlisa aizliegums var skart visu Krimas tatāru kopienu,

–  ņemot vērā 2014. gada 5. septembra Minskas protokolu un 2014. gada 19. septembra Minskas memorandu par 12 punktu miera plāna īstenošanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Krievijas Federācija ir nelikumīgi anektējusi Krimu un Sevastopoli un tādējādi ir okupētājvalsts, kas ir pārkāpusi starptautiskās tiesības, tostarp ANO Statūtus, Helsinku Nobeiguma aktu, 1994. gada Budapeštas memorandu un 1997. gada Līgumu par draudzību, sadarbību un partnerību, kas noslēgts starp Krievijas Federāciju un Ukrainu;

B.  tā kā Eiropas Savienību un starptautiskā sabiedrība ir vairākkārt paudusi bažas par cilvēktiesību stāvokli okupētajās teritorijās un to personu sistemātisku vajāšanu, kas nav atzinuši jaunās varas iestādes; tā kā tā sauktās varas iestādes ir vērsušās pret Krimas tatāru pirmiedzīvotāju kopienu, kuras vairākums pretojas Krimas nonākšanai Krievijas rokās un ir boikotējusi tā saucamo referendumu, kas notika 2014. gada 16. martā; tā kā Krimas tatāru institūcijas un organizācijas aizvien biežāk tiek nosauktas par ekstrēmistu veidojumiem un tiek arestēti vai var tikt arestēti ievērojami Krimas tatāru kopienas locekļi; tā kā uzbrukumi pret tatāriem izpaužas kā cilvēku nolaupīšana, pazušana, vardarbība, spīdzināšana un nogalināšana, ko faktiskās varas iestādes nav izmeklējušas un par ko nav piespriesti sodi, kā arī sistēmiskas juridiskas problēmas ar īpašumtiesībām un īpašumu reģistrāciju;

C.  tā kā Krimas tatāru līderiem, tostarp Mustafa Džemiļevs un Rafats Čubarovs, iepriekš bija aizliegta iebraukšana Krimā, tagad tas ir atļauts, tomēr draudot ar arestu, un šādas problēmas ir arī daudziem citiem Medžlisa locekļiem, Krimas tatāru aktīvistiem un pārvietotajiem iedzīvotājiem; tā kā saskaņā ar Ukrainas valdības sniegto informāciju vairāk nekā 20 000 Krimas tatāru bija jāpamet okupētā Krima un jāpārvācas uz Ukrainas iekšzemi;

D.  tā kā Krimas tatāru līderis Mustafa Džemiļevs, kas iepriekš ir pavadījis 15 gadus Padomju Savienības cietumos, ir publicējis sarakstu ar 14 Krimas tatāriem, kuri atrodas Krievijas pārvaldībā esošo tā saukto Krimas varas iestāžu ieslodzījumā, tostarp Medžlisa pirmo priekšsēdētāja vietnieku Ahtemu Čijgozu, kurš atrodas pirmstiesas apcietinājumā Simferopolē; prasa pievērst īpašu uzmanību viņa veselības stāvoklim un uzsver, ka ir svarīgi, lai viņa tiesas process būtu publisks un to uzraudzītu Eiropas Padome un citas starptautiskās organizācijas;

E.  tā kā Krievijas Federācija ir ierobežojusi iespējas iekļūt Krimā EDSO, ANO un Eiropas Padomei, nemaz nerunājot par cilvēktiesību NVO un neatkarīgajiem žurnālistiem; tā kā problēmas iekļūt Krimā ārkārtīgi sarežģī cilvēktiesību uzraudzību un ziņošanu par cilvēktiesību stāvokli;

F.  tā kā visi Krimas tatāri, kas ir viena no Krimas pirmiedzīvotāju tautām, 1944. gadā tika deportēti uz citām PSRS daļām un nevarēja atgriezties Krimā līdz 1989. gadam; tā kā 2015. gada 12. novembrī Ukrainas Augstākā Rada pieņēma rezolūciju, kurā 1944. gada Krimas tatāru deportācija tiek atzīta par genocīdu un ar kuru 18. maiju nosaka par deportācijas atceres dienu;

G.  tā kā 2016. gada 26. aprīlī tā sauktā Krimas Augstākā tiesa lēma par labu tā sauktās Krimas ģenerālprokurores Natālijas Poklonskas prasībai, kurā viņa apsūdzēja Medžlisu (kurš kopš tā izveides 1991. gadā ir bijis Krimas tatāru pārstāvniecības iestāde un kuram kopš 1991. gada maija ir bijis pilnvērtīgs tiesisks statuss) ekstrēmismā, terorismā, cilvēktiesību pārkāpumos, nelikumīgās darbībās un varas iestāžu sabotāžā;

H.  tā kā Medžliss tagad ir atzīts par ekstrēmistu organizāciju un iekļauts Krievijas Tieslietu ministrijas sarakstā, kurā apkopotas tās NVO organizācijas, kuru darbība ir jāaptur; tā kā līdz ar to Krimā un Krievijā Medžlisa darbības ir aizliegtas; tā kā šo aizliegumu var piemērot vairāk nekā 2500 personām, kas ir 250 ciemu un pilsētu medžlisu locekļi;

I.  tā kā tā sauktās ģenerālprokurores un tā sauktās Krimas Augstākās tiesas nolēmums ir nesaraujami saistīts ar Krievijas Federācijas īstenoto represiju un iebiedēšanas politiku, ar kuru tā soda šo mazākumtautību par lojalitāti pret Ukrainas valsti pirms diviem gadiem notikušās pussalas nelikumīgās aneksijas laikā;

J.  tā kā ir skaidri pārkāptas starptautiskās humanitārās tiesības (tostarp Hāgas 1907. gada 4. konvencija, Ženēvas 1949. gada 4. konvencija un tās 1997. gada 1. papildu protokols), saskaņā ar kurām okupācijas vara nedrīkst veikt kriminālvajāšanu pret civiliedzīvotājiem par noziegumiem, kas veikti pirms okupācijas, un ka paliek spēkā okupētas teritorijas krimināllikums,

1.  stingri nosoda tā sauktās Krimas Augstākās tiesas lēmumu aizliegt Krimas tatāru Medžlisu un prasa šo lēmumu nekavējoties atcelt; uzskata, ka šis lēmums ir sistēmiska un mērķtiecīga Krimas tatāru vajāšana un politiski motivēta darbība, kuras mērķis ir vēl vairāk iebiedēt tatāru kopienas likumīgos pārstāvjus; uzsver, ka šī demokrātiski ievēlētā lēmējinstitūcija, kas pārstāv Krimas tatārus, ir nozīmīga;

2.  norāda, ka aizliegums darboties Krimas tatāru Medžlisam, kas ir likumīga un atzīta Krimas pirmiedzīvotāju pārstāvības institūcija, nodrošinās auglīgu augsni tam, lai viņi tiktu stigmatizēti un vēl vairāk diskriminēti, kā arī tiktu pārkāptas viņu cilvēktiesības un pilsoniskās pamatbrīvības, un tas ir mēģinājums tatārus izstumt no Krimas, kas ir viņu vēsturiskā dzimtene; pauž bažas par to, ka Medžlisa nodēvēšana par ekstrēmistu organizāciju var izraisīt papildu apsūdzības saskaņā ar Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa noteikumiem;

3.  atgādina, ka Medžlisa darbības aizliegums nozīmē, ka tam būs aizliegts sanākt, publicēt savus viedokļus plašsaziņas līdzekļos, organizēt publiskus pasākumus vai izmantot bankas kontus; aicina ES sniegt finansiālu atbalstu Medžlisa darbībai trimdā; prasa palielināt finansējumu cilvēktiesību organizācijām, kuras darbojas Krimas vārdā;

4.  atgādina par skumjo faktu, ka aprit otrā gadadiena kopš Krimas pussalas nelikumīgās aneksijas, ko Krievijas Federācija veica 2014. gada 20. februārī; atgādina, ka tas asi nosoda šo starptautisko tiesību pārkāpumu; pauž stingru atbalstu Krimas nelikumīgās aneksijas neatzīšanai un pēc tam piemērotajām sankcijām, kā arī tam, lai tiktu apsvērta iespēja paplašināt to personu sarakstu, uz kurām attiecas ES sankcijas saistībā ar Medžlisa aizliegšanu; aicina visas dalībvalstis minēto sarakstu stingri ievērot; pauž nožēlu par to, ka daži politiķi no ES dalībvalstīm, tostarp dalībvalstu parlamentu, kā arī Eiropas Parlamenta deputāti, ir apmeklējuši Krimu, nesaņemot Ukrainas iestāžu piekrišanu, un aicina parlamenta deputātus turpmāk šādās vizītēs nedoties;

5.  atkārtoti pauž stingru atbalstu Ukrainas suverenitātei, politiskajai neatkarībai, vienotībai un teritoriālajai integritātei tās starptautiski atzītajās robežās, kā arī tās brīvai un neatkarīgai izvēlei nostāties uz Eiropas integrācijas ceļa; aicina visas puses nekavējoties sākt okupētās Krimas pussalas miermīlīgu reintegrāciju Ukrainas tiesību sistēmā ar politiska dialoga palīdzību un pilnībā ievērojot starptautiskās tiesības; uzsver, ka Ukrainas kontroles pār pussalu atjaunošana ir pamats tam, lai atjaunotu sadarbību ar Krievijas Federāciju, tostarp atceltu ar Krimu saistītās sankcijas;

6.  nosoda stingros vārda, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvības ierobežojumus, kas liedz pulcēties pat tādos tradicionālos atceres pasākumos kā Staļina totalitārā padomju režīma veikto Krimas tatāru deportāciju atceres pasākumi un Krimas tatāru kultūras pasākumi;

7.  nosoda brīviem plašsaziņas līdzekļiem noteiktos ierobežojumus, jo īpaši licences atņemšanu lielākajam Krimas tatāru televīzijas kanālam “ATR”; aicina atjaunot minētā kanāla, kā arī bērnu televīzijas kanāla “Lale” un radio stacijas “Meydan” darbību; uzskata, ka ar šīm darbībām Krimas tatāriem tiek atņemts būtisks līdzeklis, kā saglabāt kultūras un valodas identitāti; konstatē, ka ir izveidota jauna stacija “TV Millet” un aicina nodrošināt pilnīgu redakcionālo neatkarību;

8.  pauž dziļu nožēlu par sistemātiskajiem vārda brīvības ierobežojumiem, aizbildinoties ar ekstrēmismu, un sociālo plašsaziņas līdzekļu uzraudzību ar mērķi identificēt aktīvistus, kuri neatzīst jauno kārtību un kritizē 2014. gada 16. martā notikušā “referenduma” likumību; atgādina, ka simts ANO Ģenerālās asamblejas dalībvalstis ieņēma tādu pašu nostāju, pieņemot rezolūciju 68/262;

9.  atgādina, ka Krimas pamatiedzīvotāji — tatāri — ir cietuši no vēsturiskas netaisnības, kā rezultātā Padomju Savienības iestādes viņus masveidā deportēja un viņi zaudēja savas zemes un resursus; pauž nožēlu par to, ka tā saukto iestāžu piemēroto diskriminējošo politikas nostādņu dēļ šos īpašumus un resursus nav iespējams atgūt vai tie tiek izmantoti kā instruments, lai uzpirktu atbalstu;

10.  mudina Krievijas Federāciju, kurai kā Krimu okupējušai valstij saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām ir galīgā atbildība, Krimā uzturēt tiesisko kārtību un pilsoņus aizsargāt no patvaļīgiem tiesiskiem vai administratīviem pasākumiem un nolēmumiem, tādējādi pildot savas Eiropas Padomes dalībvalsts saistības un veikt neatkarīgas starptautiskas izmeklēšanas par visiem starptautisko tiesību vai cilvēktiesību pārkāpumiem, kurus izdarījuši okupējošie spēki un tā sauktās vietējās iestādes; aicina atsākt pazudušo personu ģimenēm paredzētās kontaktgrupas darbību;

11.  aicina attiecīgajām starptautiskajām cilvēktiesību struktūrām nodrošināt pastāvīgu un netraucētu iekļuvi Krimā, lai tās varētu uzraudzītu cilvēktiesību stāvokli;

12.  atzinīgi vērtē Ukrainas iniciatīvu formātā “Ženēva plus” izveidot starptautisku sarunu mehānismu, kura mērķis ir atjaunot Ukrainas suverenitāti pār Krimu un kuram būtu jāparedz arī tieša ES iesaistīšanās; aicina Krievijas Federāciju sākt sarunas ar Ukrainu un pārējām pusēm par Krimas okupācijas izbeigšanu, atcelt tirdzniecības un enerģētikas embargo, kā arī ārkārtas stāvokli Krimā;

13.  aicina saglabāt Krimas vēsturisko un tradicionālo multikulturālo vidi un pilnībā respektēt ukraiņu, tatāru un citu minoritāšu valodas un kultūras īpatnības; nosoda juridisku spiedienu uz Krimas tatāru kultūras un izglītības organizācijām, tostarp tām, kas darbojas ar Krimas tatāru bērniem;

14.  aicina Krievijas Federāciju izmeklēt visus nelikumīgi ieslodzīto spīdzināšanas gadījumus Krimā un atbrīvot ieslodzītos, piemēram, Medžlisa pirmo priekšsēdētāja vietnieku Ahtemu Čijgozu, Mustafu Degermendži un Ali Asanovu, kurus tā sauktās vietējās iestādes arestēja Krimā par miermīlīgu protestu pret okupāciju, un garantēt viņu drošu atgriešanos Ukrainā; atkārto aicinājumu atbrīvot Oļegu Sencovu un Oleksandru Kolčenko; mudina Krievijas Federāciju izbeigt politiski motivētu kriminālvajāšanu pret disidentiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem; nosoda to, ka viņi pēc tam tika aizvesti uz Krievijas Federāciju un viņiem piespiedu kārtā tika piešķirta Krievijas pilsonība; aicina Krievijas Federāciju iepriekš minētajās lietās cieši sadarboties ar Eiropas Padomi un EDSO;

15.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un Padomi pastiprināt spiedienu uz Krievijas Federāciju, lai nodrošinātu starptautisko organizāciju iekļuvi Krimā ar mērķi uzraudzīt cilvēktiesību stāvokli, ņemot vērā to, ka pussalā tiek rupji pārkāptas pamatbrīvības un cilvēktiesības, un izveidot pastāvīgu starptautisko uzraudzību un konvencionālus mehānismus; uzsver, ka jebkādai starptautiskai klātbūtnei uz vietas vajadzētu būt labi koordinētai un saskaņotai ar Ukrainu un nozīmīgākajām starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām tā būtu jāatbalsta;

16.  atkārtoti pauž nopietnas bažas par LGBTI personu stāvokli Krimā, kas pēc Krievijas īstenotās aneksijas ir ievērojami pasliktinājies;

17.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Ukrainas prezidentam, valdībai un parlamentam, Eiropas Padomei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, Krievijas Federācijas prezidentam, valdībai un parlamentam, kā arī Krimas tatāru Medžlisam.


Gambija
PDF 331kWORD 87k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. maija rezolūcija par Gambiju (2016/2693(RSP))
P8_TA(2016)0219RC-B8-0591/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Gambiju,

–  ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par Eiropas Savienības prioritātēm 2015. gadā attiecībā uz ANO Cilvēktiesību padomi(1),

–  ņemot vērā vairākus Parlamenta jautājumus par stāvokli Gambijā,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) 2016. gada 17. aprīļa paziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Gambijā,

–  ņemot vērā vairākus ES delegācijas Gambijā paziņojumus,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības komisijas 2015. gada 28. februāra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Gambijas Republikā,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra Ban Ki-moon 2016. gada 17. aprīļa paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes ziņojumu, kuru sagatavojis īpašais referents jautājumos par spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem, pielikums: Misija Gambijā, 2015. gada 2. marts,

–  ņemot vērā 2015. gada 11. maija ziņojumu par Gambiju, ko sagatavojis ANO īpašais referents jautājumos par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessodu izpildi,

–  ņemot vērā 2014. gada 24. decembra ziņojumu par Gambiju, ko sagatavojusi ANO Vispārējā regulārā pārskata darba grupa,

–  ņemot vērā 2000. gada jūnijā parakstīto Kotonū partnerattiecību nolīgumu,

–  ņemot vērā Gambijas konstitūciju,

–  ņemot vērā Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 1994. gadā militārā apvērsuma ceļā varu Gambijā pārņēma Yahya Jammeh; tā kā 1996. gadā viņš tika ievēlēts par prezidentu un kopš tā laika apšaubāmos apstākļos ir trīsreiz pārvēlēts amatā;

B.  tā kā 2016. gada 1. decembrī paredzēts rīkot prezidenta vēlēšanas, bet 2017. gada 6. aprīlī — parlamenta vēlēšanas; tā kā Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopiena (ECOWAS) nosodīja iepriekšējās prezidenta vēlēšanas, kas notika 2011. gadā, norādot, ka tām trūka leģitimitātes un notika opozīcijas partiju un to elektorāta vajāšana un iebiedēšana;

C.  tā kā Gambijas drošības spēki vardarbīgi reaģēja uz miermīlīgu protestu, kas 2016. gada 14. aprīlī notika Serekundā (galvaspilsētas Bandžulas piepilsētā), patvaļīgi aizturēdami protestētājus, tostarp vairākus Apvienotās demokrātiskās partijas (UDP) locekļus; tā kā neilgi pēc apcietināšanas opozīcijas līderis un UDP loceklis Solo Sandeng apcietinājumā aizdomīgos apstākļos nomira;

D.  tā kā 2016. gada 16. aprīlī UDP locekļi sapulcējās vēlreiz, lai pieprasītu saukšanu pie atbildības par S. Sandeng nāvi un pieprasītu citu partijas locekļu atbrīvošanu; tā kā policija pret demonstrētājiem izmantoja asaru gāzi un apcietināja vairākus cilvēkus;

E.  tā kā Ousainou Darboe, vēl viens opozīcijas līderis, un citas augsta līmeņa partijas amatpersonas arī ir apcietinātas un joprojām atrodas ieslodzījumā, turklāt pēc pieejamām ziņām ir guvušas smagus ievainojumus;

F.  tā kā neatkarīgās radiostacijas Teranga FM izpilddirektoram Alagie Abdoulie Ceesay, ko 2015. gada 2. jūlijā apcietināja Valsts izlūkošanas aģentūra (NIA), trīsreiz ir liegta atbrīvošana pret drošības naudu, lai gan viņam ir slikta veselība;

G.  tā kā 2016. gada martā ANO Darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos publicēja tās pēdējā sesijā 2015. gada decembrī pieņemtu atzinumu, kurā uzsvērts, ka A. A. Ceesay ir patvaļīga atņemta brīvība, un aicināja Gambiju viņu atbrīvot un atsaukt visas pret viņu izvirzītās apsūdzības;

H.  tā kā pret cilvēktiesību aizstāvjiem un žurnālistiem Gambijā tiek izmantotas ļaunprātīgas metodes un represīvi tiesību akti un viņi pastāvīgi saskaras ar vajāšanu un iebiedēšanu, apcietināšanu un aizturēšanu, piespiedu pazušanu un piespiedu došanos trimdā;

I.  tā kā Gambijā regulāri izmanto spīdzināšanu un citus nežēlīgas izturēšanās veidus; tā kā ir ziņas, ka cilvēkus bieži brutāli spīdzina vai pret viņiem izmanto citas nežēlīgas metodes, lai izspiestu „atzīšanos”, ko pēc tam izmanto tiesā, — par to liecina ziņojums, kas sagatavots pēc tam, kad 2014. gadā Gambiju apmeklēja ANO īpašais referents jautājumos par spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem;

J.  tā kā NIA un policija bieži vien cilvēkus aiztur patvaļīgi — kā piemēri minami bijušais lauksaimniecības ministra vietnieks Ousman Jammeh un islāma autoritātes šeihs Omar Colley, imams Ousman Sawaneh un imams Cherno Gassama, un bieži vien cilvēkus apcietinājumā tur bez apsūdzības un ilgāk par 72 stundu periodu, kura laikā pret aizdomās turēto personu būtu jāceļ prasība tiesā, — tādējādi tiek pārkāpta konstitūcija;

K.  tā kā pašreizējos Gambijas tiesību aktos, kas vērsti pret homoseksualitāti, paredzēti ilgi cietumsodi un apjomīgi naudas sodi par „homoseksualitāti atbildību pastiprinošos apstākļos”; tā kā drošības spēki bieži uzbrūk vai draud LGBTI personām vai tās patvaļīgi apcietina un daļa no tām savas drošības dēļ bijušas spiestas pamest valsti;

L.  tā kā Gambija ir viena no piecpadsmit nabadzīgākajām pasaules valstīm un gandrīz ceturtdaļu tās iedzīvotāju skar hronisks pārtikas trūkums; tā kā šī valsts ir ļoti atkarīga no starptautiskās palīdzības; tā kā kopš 2015. gada patvēruma pieteikumu Eiropas Savienībā ir iesnieguši 14 475 Gambijas iedzīvotāji;

M.  tā kā cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma stāvoklis Gambijā raisa nopietnas bažas; tā kā kopš 2009. gada beigām ES šos jautājumus ir risinājusi dialogā atbilstoši Kotonū nolīguma 8. pantam, taču īsta progresa bijis maz;

N.  tā kā, ņemot vērā bažas par cilvēktiesību stāvokli, ES ir krasi samazinājusi palīdzību Gambijai, lai gan joprojām ir lielākā līdzekļu devēja šai valstij: 2015.–2016. gada valsts indikatīvās programmas (VIP) periodam atvēlēti EUR 33 miljoni; tā kā pēc palīdzības samazināšanas prezidents Y. Jammeh 2015. gada jūnijā pēkšņi izraidīja ES pilnvaroto lietvedi Gambijā Agnes Guillard;

O.  tā kā 2015.–2016. gada Gambijas VIP paredzēti ieguldījumi lauksaimniecībā un pārtikas nodrošinājumā, kā arī transporta nozarē, bet nekādi līdzekļi nav piešķirti pilsoniskās sabiedrības attīstībai, demokrātiskai pārvaldībai vai cilvēktiesību un tiesiskuma veicināšanai;

P.  tā kā Gambija ir ECOWAS locekle; tā kā 2014. gada jūlijā ES un ECOWAS noslēdza ekonomisko partnerattiecību nolīgumu (EPN), kas tiks ratificēts 2016. gadā; tā kā EPN jānostiprina ne vien taisnīga tirdzniecība, bet arī cilvēktiesības un ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšana;

Q.  tā kā Gambija ir Āfrikas Savienības (ĀS) dalībvalsts, Āfrikas hartas līgumslēdzēja valsts un ir parakstījusi Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu;

R.  tā kā 2015. gada Vēlēšanu likuma grozījumi ar augstām maksām ierobežo opozīcijas partiju iespējas, padarot Gambiju par vienu no valstīm, kur kandidēšana uz publisku amatu ir visdārgākā, un šajā procesā ierobežojot pilsoņu tiesības;

1.  pauž ļoti dziļas bažas par to, ka Gambijā strauji pasliktinās drošības un cilvēktiesību stāvoklis, un pauž nožēlu par 2016. gada 14. un 16. aprīļa uzbrukumiem miermīlīgajiem demonstrantiem;

2.  aicina nekavējoties atbrīvot visus protestētājus, kas arestēti saistībā ar 2016. gada 14. un 16. aprīļa protestiem; prasa Gambijas Republikas valdībai nodrošināt pienācīgu procedūru ievērošanu visiem aizdomās turētajiem saistībā ar apsūdzībām par piedalīšanos nekonstitucionālā valdības maiņas mēģinājumā; aicina Gambijas iestādes garantēt šiem aizdomās turētajiem fizisko un psiholoģisko integritāti jebkuros apstākļos un nekavējoties nodrošināt medicīnisko aprūpi ievainotajiem; pauž bažas par liecībām par citu ieslodzīto spīdzināšanu un sliktu izturēšanos pret viņiem;

3.  mudina Gambijas iestādes veikt ātru un neatkarīgu izmeklēšanu par šiem notikumiem un jo īpaši pauž dziļas bažas par ziņām par opozīcijas aktīvista Solo Sandeng nāvi apcietinājumā;

4.  stingri nosoda piespiedu pazušanas gadījumus, patvaļīgu apcietināšanu, spīdzināšanu un citus cilvēktiesību pārkāpumus, kas vērsti pret iebildumu paudējiem, tostarp žurnālistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem, politiskajiem oponentiem un kritiķiem, kā arī lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām, prezidenta Yahya Jammeh valdīšanas laikā; prasa visus ieslodzītos, kas atrodas ieslodzījumā bez saziņas iespējām, vai nu tiesāt, vai atlaist brīvībā;

5.  aicina ES un ĀS sadarboties ar Gambiju, lai ieviestu aizsardzības mehānismus pret spīdzināšanu, nodrošinātu neatkarīgu piekļuvi ieslodzītajiem un reformētu visus tiesību aktus, kas liedz tiesības uz vārda brīvību, biedrošanos un miermīlīgu pulcēšanos, tostarp saistībā ar tādiem Kriminālprocesā minētiem nodarījumiem kā musināšana, noziedzīga apmelošana un „nepatiesas informācijas izplatīšana”, un grozītu 2013. gada Informācijas un komunikācijas aktu, kurš paredz tiešsaistes satura cenzūru;

6.  aicina Gambiju ratificēt ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu;

7.  aicina Gambijas valdību izmeklēt pierādījumus par NIA veiktiem cilvēktiesību pārkāpumiem, izstrādāt tiesisko regulējumu, kas paredzētu pilsoņiem vienlīdzīgas tiesības, tostarp risinātu nevienlīdzības jautājumus, un turpināt īstenot plānus izveidot Nacionālo cilvēktiesību komisiju saskaņā ar Parīzes principiem par cilvēktiesību iestādēm, lai izmeklētu un uzraudzītu iespējamos cilvēktiesību pārkāpumus;

8.  mudina Gambijas valdību un reģionālās iestādes veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai izbeigtu pret LGBTI personām vērstu diskrimināciju, uzbrukumus un kriminālatbildību un garantētu viņu tiesības uz vārda brīvību, tostarp atcelt Gambijas Kriminālkodeksa normas, kas paredz krimināli sodīt LGBTI personas;

9.  aicina Gambijas iestādes novērst jebkādu reliģisko diskrimināciju un sekmēt miermīlīgu un iekļaujošu dialogu starp visām kopienām, un rīkoties atbilstoši šim uzstādījumam;

10.  aicina ECOWAS un ĀS turpināt iesaistīties pret Gambijas režīma pastāvīgi veiktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem; atgādina, ka Rietumāfrikas reģionā joprojām ir lielas problēmas ar drošību un stabilizāciju, un uzstāj, ka ĀS un ECOWAS ir cieši jāuzrauga situācija Gambijā un jāuztur pastāvīgs politiskais dialogs ar Gambijas iestādēm par demokrātijas un tiesiskuma stiprināšanu;

11.  mudina Gambijas Republikas valdību ratificēt Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu pirms 2016. gada decembrī paredzētajām prezidenta vēlēšanām;

12.  aicina Gambijas valdību iesaistīties patiesā dialogā ar visām opozīcijas politiskajām partijām par likumdošanas un politikas reformām, kas nodrošinās brīvas un godīgas vēlēšanas un garantēs biedrošanās un pulcēšanās brīvību saskaņā ar Gambijas starptautiskajām saistībām; atgādina, ka opozīcijas un neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības pilnīga iesaistīšanās neatkarīgās un brīvās valsts vēlēšanās ir svarīgs faktors šo vēlēšanu panākumiem;

13.  mudina starptautisko sabiedrību, tostarp vietējās cilvēktiesību organizācijas un NVO, kā arī ES delegāciju Gambijā un citas attiecīgās starptautiskās institūcijas aktīvi uzraudzīt vēlēšanu procedūru, īpaši pievēršot uzmanību tam, lai nodrošinātu biedrošanās un pulcēšanās brīvības ievērošanu;

14.  aicina Gambijas valdību veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai jebkuros apstākļos garantētu, ka pilnībā tiek ievērota vārda brīvība un preses brīvība; šajā sakarā prasa reformēt Informācijas un komunikācijas akta noteikumus, lai attiecīgais valsts tiesiskais regulējums atbilstu starptautiskiem standartiem;

15.  pauž bažas par to, ka 2015.–2016. gada nacionālajā indikatīvajā programmā Gambijai nav paredzēts nekāds atbalsts vai finansējums pilsoniskajai sabiedrībai vai demokrātiskajai pārvaldībai, tiesiskuma veicināšanai un cilvēktiesību aizsardzībai; aicina Komisiju nodrošināt, ka demokrātiskā pārvaldība, tiesiskums un cilvēktiesību aizsardzība ir centrālas jomas jebkuros turpmākos attīstības sadarbības nolīgumos, kas tiek izskatīti starp ES un Gambiju;

16.  aicina ES delegāciju Gambijā izmantot visus tās rīcībā esošos instrumentus, tostarp Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu, lai aktīvi uzraudzītu ieslodzījuma apstākļus Gambijā un atbalstītu un uzraudzītu izmeklēšanu par valdības rīcību protestu apspiešanā 2016. gada 14. un 16. aprīlī un attieksmi pret aizturētajiem protestētājiem, un vēl vairāk pastiprināt centienus sadarboties ar politiskās opozīcijas pārstāvjiem, studentu līderiem, žurnālistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem, arodbiedrību amatpersonām un LGBTI līderiem;

17.  mudina ES un tās dalībvalstis rīkot sabiedrisko apspriešanu saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu un apsvērt iespēju iesaldēt visu humāno palīdzību Gambijas valdībai un paredzēt ceļošanas aizliegumus vai citas mērķtiecīgas sankcijas pret amatpersonām, kas atbildīgas par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem;

18.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Āfrikas Savienībai, Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas dalībvalstu valdībām, Gambijas valdībai un parlamentam, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei un ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0079.


Džibutija
PDF 429kWORD 100k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. maija rezolūcija par Džibutiju (2016/2694(RSP))
P8_TA(2016)0220RC-B8-0594/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Džibutiju, tostarp 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par stāvokli Džibutijā(1) un 2009. gada 15. janvāra rezolūciju par stāvokli Āfrikas ragā(2),

–  ņemot vērā 11. Eiropas Attīstības fonda ietvaros izstrādāto 2014. gada 19. jūnija valsts indikatīvo programmu Džibutijai,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta runaspersonas 2016. gada 12. aprīļa un 2015. gada 23. decembra paziņojumus,

–  ņemot vērā ES vārdā sniegto augstās pārstāves Federikas Mogerīni deklarāciju saistībā ar Pasaules preses brīvības dienu 2016. gada 3. maijā,

–  ņemot vērā ES reģionālo politisko partnerību mieram, drošībai un attīstībai Āfrikas ragā,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem,

–  ņemot vērā Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu, ko Džibutija ir ratificējusi,

–  ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) pasākumus un paziņojumus saistība ar Džibutiju,

–  ņemot vērā provizoriskos secinājumus, ko 2016. gada 10. aprīlī paziņojusi Āfrikas Savienības vēlēšanu novērošanas misija, kas uzraudzīja prezidenta vēlēšanu norisi,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus un to, ka Džibutija kopš 2003. gada ir Starptautiskās Krimināltiesas dalībniece,

–  ņemot vērā 2014. gada 30. decembrī parakstīto pamatnolīgumu starp UMP (Prezidenta vairākuma savienību), kas ir pie varas esošā koalīcija, un USN (Nacionālās glābšanas savienību), kas ir opozīcijas partiju koalīcija, un pamatnolīguma mērķis ir veicināt “miermīlīgu un demokrātisku valsts politiku”,

–  ņemot vērā Džibutijas Ministru padomes pieņemto 2015. gada 24. novembra Dekrētu Nr. 2015-3016 PR/PM, ar ko ievieš ārkārtas drošības pasākumus, reaģējot uz teroristu 2015. gada 13. novembra uzbrukumiem Parīzē,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Āfrikas Hartas par cilvēktiesībām un tautu tiesībām Protokolu par sieviešu tiesībām Āfrikā,

–  ņemot vērā 2000. gada 23. jūnijā parakstīto un 2010. gada 22. jūnijā pārskatīto Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā Džibutijas Republikas 1992. gada konstitūciju, ar ko atzītas pamatbrīvības un labas pārvaldības pamatprincipi,

–  ņemot vērā vadlīnijas Āfrikas Savienības vēlēšanu novērošanas un uzraudzības misijām,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Ismail Omar Guelleh ir Džibutijas prezidents kopš 1999. gada, un 2016. gada aprīlī guva pārliecinošu uzvaru vēlēšanās ar 87,1 % balsu, ko kritizēja opozīcijas partijas un tiesību aizstāvības grupas, norādot, ka uzvara gūta ar politiskām represijām; tā kā atsevišķi opozīcijas kandidāti 2005., 2011. un 2016. gada vēlēšanas boikotēja; tā kā prezidents Ismail Omar Guelleh pārliecināja Nacionālo asambleju 2010. gadā grozīt konstitūciju pēc tam, kad viņš bija paziņojis, ka nekandidēs 2016. gada vēlēšanās, un līdz ar to viņš 2011. gadā varēja kandidēt uz trešo pilnvaru termiņu; tā kā pilsoniskās sabiedrības protesti tika apspiesti;

B.  tā kā Džibutija atrodas Adenas līcī, tā ir kļuvusi par stratēģiski nozīmīgu ārvalstu militāro bāzu vietu un tiek uzskatīta par pirātisma un terorisma apkarošanas centru;

C.  tā kā Džibutijas sievietes pieteica bada streiku Parīzē un prasīja veikt starptautisku izmeklēšanu saistībā ar Džibutijas sieviešu izvarošanu, un četras no bada streika pieteicējām apgalvoja, ka ir tikušas izvarotas, savukārt trīsdesmitgadīgā Fatou Ambassa badojās, pieminot savu māsīcu Halima, kura, kā apgalvoja Fatou, 2003. gadā 16 gadu vecumā tika līdz nāvei izvarota grupā; tā kā astoņas no šīm sievietēm turpināja protestus 19 dienas, proti, no 2016. gada 25. marta līdz 12. aprīlim, un vēl desmit sievietes protestus turpināja Briselē; tā kā Džibutijas iestādes noraida viņu sūdzības; tā kā sievietes ir tikušas saņemtas gūstā Džibutijas armijas un FRUD konflikta laikā;tā kā sievietes ir tikušas saņemtas gūstā Džibutijas armijas un FRUD-armé konflikta laikā; tā kā 1993. gadā izveidotā Džibutijas Sieviešu komiteja (Comité des Femmes Djiboutiennes Contre le Viol et l’Impunité (COFEDVI)) ir reģistrējusi karavīru pastrādātus 246 izvarošanas gadījumus, kas apkopoti no apmēram 20 iesniegtām sūdzībām;

D.  tā kā ES vēlēšanu novērošanas misija tika uzaicināta novērot vēlēšanas un tā kā ES vēlēšanu ekspertu piedāvāto novērošanas misiju Džibutijas iestādes noraidīja; tā kā Āfrikas Savienības vēlēšanu novērošanas misija iesaka izveidot neatkarīgu vēlēšanu komisiju, kas pārvaldītu vēlēšanu procesu, tostarp paziņotu provizoriskos rezultātus;

E.  tā kā opozīcijas kandidāti Omar Elmi Khaireh, Mohamed Moussa Ali un Djama Abdourahman Djama apstrīdēja 2016. gada aprīļa vēlēšanu rezultātus, norādot, ka tās bija nepārredzamas un nepauda Džibutijas tautas gribu; tā kā vietējās cilvēktiesību organizācijas rezultātus nav atzinušas; tā kā opozīcijai joprojām tiek atvēlēta ļoti šaura politiskā telpa un tās vārda brīvība tiek ierobežota; tā kā policijas spēki un drošības dienesti cieši kontrolē valsti un tiesu iestādes ir vājas un pietuvinātas valdībai; tā kā opozīcijas līderi regulāri tikuši ieslodzīti un vajāti un ir ziņots par spīdzināšanas gadījumiem; tā kā tiek apgalvots, ka armija pavēlējusi no vairākiem vēlēšanu iecirkņiem aizvākt opozīcijas pārstāvju biļetenus, lai vēlēšanu urnas varētu aizpildīt ar vēlamajiem biļeteniem, savukārt citi iecirkņi, piemēram Ali-Sabieh, tika pakļauti militārai kontrolei; tā kā prezidents Ismail Omar Guelleh jau pirms oficiālo vēlēšanu rezultātu paziņošanas esot rīkojis pieņemšanu, lai pateiktos armijai par ieguldījumu vēlēšanu norisē; tā kā Āfrikas Savienība ir nosodījusi vairākus pārkāpumus (uzskaites nepilnības, rezultātu neziņošanu un to, ka balsu skaitīšana netika publiskota);

F.  tā kā 2015. gada 31. decembrī pēc opozīcijas locekļu izslēgšanas no parlamenta likums, ar ko īsteno 2015. gada novembrī ieviesto ārkārtas stāvokli, tika izmantots, lai ierobežotu individuālās brīvības un represētu opozīcijas aktīvistus, cilvēktiesību aizstāvjus, arodbiedrību biedrus un žurnālistus;

G.  tā kā 2014. gada 30. decembrī valdošā koalīcija UMP ar opozīcijas koalīciju USN parakstīja pamatnolīgumu, ar ko paredzēja Neatkarīgās valsts vēlēšanu komisijas (Commission Électorale Nationale Indépendante) reformu, kopīgas parlamentārās komisijas izveidi, kā arī īstermiņa un vidēja termiņa reformas; tā kā Kopīgā parlamentārā komisija tika izveidota 2015. gada februārī, taču neviens no svarīgākajiem likumprojektiem (tādiem kā likums par neatkarīgas apvienotās vēlēšanu komisijas izveidi un likums par politisko partiju tiesībām un pienākumiem) nav ticis iesniegts; tā kā 2015. gada 26. augustā Džibutijas iestādes paziņoja, ka vēlēšanu komisija netiks reformēta;

H.  tā kā Džibutijā nav privātu televīzijas vai radio kanālu, bet iestādes cieši uzrauga opozīcijas tīmekļa vietnes un regulāri bloķē cilvēktiesību organizāciju vietnes un sociālos medijus; tā kā valdībai pieder svarīgākais laikraksts La Nation un valsts raidorganizācija Radiodiffusion-Télévision de Djibouti, kurā tiek piekopta pašcenzūra; tā kā 2015. gadā organizācija Freedom House paziņoja, ka prese Džibutijā nav brīva; tā kā organizācijas „Reportieri bez robežām” sagatavotajā pasaules preses brīvības indeksā 2015. gadā Džibutija ieņem 170. vietu no 180 valstīm; tā kā visā UMP koalīcijas valdīšanas laikā opozīcijas partijas un aktīvisti pastāvīgi tikuši represēti un pret daudziem partiju aktīvistiem un žurnālistiem uzsākta tiesvedība, tostarp pret raidorganizācijas BBC reportieri 2016. gada prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā; tā kā 2016. gada 19. janvārī ar tiesas lēmumu tika slēgts galvenais opozīcijas laikraksts L'Aurore; tā kā vēl arvien nav izveidota Nacionālā komunikācijas komisija, ko bija paredzēts nodibināt jau 1993. gadā;

I.  tā kā jo īpaši 2012. gadā Mablas reģionā tika pieredzēti plaši to personu patvaļīgi aresti, kuras turēja aizdomās par dalību partijas FRUD-armé;

J.  tā kā tiek apgalvots, ka kultūras svētkos Buldugo 2015. gada 21. decembrī iestādes vismaz 27 cilvēkus nogalināja un vairāk nekā 150 ievainoja, lai gan Džibutijas valdība uzstāj, ka bojāgājušo skaits esot vien septiņi; tā kā policija vēlāk arī iebruka telpās, kurās notika opozīcijas līderu tikšanās, ievainojot vairākus no viņiem, bet divus ievērojamus opozīcijas vadoņus (USN ģenerālsekretāru Abdourahman Mohammed Guelleh un Hamoud Abdi Souldan) apcietinot bez apsūdzību izvirzīšanas; tā kā abus atbrīvoja vien dažas dienas pirms prezidenta vēlēšanām, turklāt pirmajam no viņiem izvirzīta kriminālapsūdzība; tā kā arodbiedrību līderis un cilvēktiesību aizstāvis Omar Ali Ewado no 2015. gada 29. decembra līdz 2016. gada 14. februārim tika turēts apcietinājumā bez tiesībām sazināties par to, ka viņš publicēja slaktiņa upuru un pazudušo personu sarakstu; tā kā lidostā tika aizturēts arī viņa advokāts; tā kā opozīcijas aktīvistu un LDDH ģenerālsekretāru Said Houssein Robleh sašāva Džibutijas policija un pašlaik viņš atrodas trimdā Eiropā;

K.  tā kā ieslodzījuma apstākļi Džibutijas cietumos rada ļoti lielu satraukumu;

L.  tā kā pēc teroristu uzbrukumiem Parīzē 2015. gada 13. novembrī Džibutijas ministru padome pieņēma 2015. gada 24. novembra Dekrētu Nr. 2015-3016 PR/PM, ar kuru pretterorisma vārdā aizliedza pulcēšanos un pasākumus publiskās vietās;

M.  tā kā Džibutijā nav spēkā tiesību akti pret vardarbību ģimenē un laulātā veiktu izvarošanu; tā kā iestādes ir informējušas ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteju (CEDAW), ka tās zina par trūkumiem savos centienos novērst uz dzimumu balstītu vardarbību; tā kā Džibutijā dažādu veidu sieviešu dzimumorgānu izkropļošana ir veikta 98 % sieviešu, kaut arī šāda prakse ir nelikumīga kopš 2005. gada;

N.  tā kā Pasaules Bankas informācija liecina, ka vairāk nekā 23 % Džibutijas iedzīvotāju dzīvo galējā nabadzībā, savukārt 74 % ienākumi ir mazāki par 3 ASV dolāriem dienā; tā kā problēmas attiecībā uz pārtikas nodrošinājumu Džibutijā vēl vairāk saasinājušas augstās pārtikas cenas, ūdens trūkums, klimata pārmaiņas un ganību platību samazināšanās; tā kā Džibutija saņem palīdzību no Eiropas Savienības EUR 79 miljonu vērtās palīdzības paketes, kas paredzēta El Niño skartajām Lielā Āfrikas raga valstīm;

O.  tā kā cilvēktiesību, demokrātijas principu un tiesiskuma ievērošana ir ĀKK un ES partnerattiecību pamatā un ir būtiski Kotonū nolīguma elementi; tā kā ES nekavējoties būtu jāpastiprina regulārais politiskais dialogs ar Džibutiju saskaņā ar Kotonū nolīguma 8. pantu;

P.  tā kā Džibutija pašlaik saņem EUR 105 miljonus no divpusējiem ES fondiem, un šie līdzekļi galvenokārt paredzēti ūdensapgādes, sanitārijas un pārtikas un uztura nodrošinājuma uzlabošanai, kas ir daļa no ES valsts indikatīvās programmas 11. Eiropas Attīstības fonda ietvaros; tā kā laikā no 2013. līdz 2017. gadam Džibutija būs saņēmusi EUR 14 miljonus kā daļu no ES atbalsta Āfrikas raga izturētspējas iniciatīvai, kuras mērķis ir dot iespēju kopienām pārciest atkārtojošos sausuma periodus;

Q.  tā kā Džibutija pašlaik ir uzņēmusi vairāk nekā 15 000 bēgļu no Somālijas un Eritrejas un aptuveni 8 000 bēgļu no Jemenas; tā kā ir risks, ka sievietes un meitenes bēgļu nometnēs var tikt pakļautas uz dzimumu balstītai vardarbībai; tā kā Komisija sniedz palīdzību kopienām, kuru teritorijā atrodas bēgļu nometnes, piemēram, dzīvības glābšanas pakalpojumus un finansiālo atbalstu,

1.  pauž bažas par to, ka demokratizācijas process Džibutijā ir apstājies, un situāciju vēl pasliktina gan parlamenta veiktie grozījumi Džibutijas konstitūcijas noteikumos par prezidenta pilnvaru laika ierobežojumiem, gan apgalvojumi, ka opozīcijas pārstāvji tikuši vajāti un nav pieļauta viņu iekļūšana daudzos vēlēšanu iecirkņos; uzsver to, cik liela nozīme ir godīgām vēlēšanām, kurās netiek pieļauta iebiedēšana;

2.  prasa veikt rūpīgu izmeklēšanu par vēlēšanu procesa pārredzamību un 2016. gada vēlēšanām Džibutijā; atkārto ES aicinājumu publicēt rezultātus no visiem vēlēšanu iecirkņiem 2013. un 2016. vēlēšanās;

3.  stingri nosoda to, ka Džibutijas karavīri it kā izvarojuši civiliedzīvotājus, par ko ziņojušas vairākas NVO un ko apliecināja vairāki bada streika pieteikumi, un aicina Džibutijas iestādes rūpīgi izmeklēt jo īpaši militārā personāla darbības un pielikt punktu nesodāmībai; aicina ANO izvērtēt cilvēktiesību situāciju Džibutijā, jo īpaši sieviešu stāvokli šajā valstī; apliecina spēcīgu solidaritāti ar sievietēm no Džibutijas, kas pašlaik Francijā un Beļģijā ir uzsākušas bada streiku;

4.  nosoda militāro spēku un policijas iejaukšanos demokrātiskajos procesos un atkārtoti norāda, ka ir svarīgi veikt rūpīgu un pārredzamu izmeklēšanu saistībā ar vēlēšanu procesu; pauž bažas par prezidenta šķietamo vēlmi priekšlaicīgi atzīmēt savu uzvaru 2016. gada aprīlī notikušajās vēlēšanās; atgādina Džibutijai, ka tā ir pievienojusies Konvencijai pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem un ka Džibutijas konstitūcijas 16. pantā ir noteikts — neviens nedrīkst tikt pakļauts spīdzināšanai, ne pret vienu nedrīkst izturēties ļaunprātīgi vai pakļaut nežēlīgām, necilvēcīgām, degradējošām vai pazemojošām darbībām; aicina Džibutiju rūpīgi izmeklēt apgalvojumus par spīdzināšanu un ļaunprātīgu izturēšanos un nodrošināt to, ka vainīgie tiek saukti pie atbildības un, ja tiek notiesāti, saņem atbilstīgu sodu, un ka cietušie saņem atbilstīgu kompensāciju, kā arī aicina izveidot neatkarīgu mehānismu, kas izmeklētu apgalvojumus par pārkāpumiem;

5.  pauž nožēlu par Džibutijas iestāžu lēmumu nereformēt Valsts vēlēšanu komisiju, kā bija paredzēts 2014. gada 30. decembrī parakstītajā pamatnolīgumā, un mudina tās cieši sadarboties ar opozīciju, lai izveidotu taisnīgāku un pārredzamāku vēlēšanu procesu;

6.  atgādina Džibutijas iestādēm par apņemšanos saskaņā ar vadlīnijām Āfrikas Savienības vēlēšanu novērošanas un uzraudzības misijām aizsargāt žurnālistus, nosoda līdzšinējo izturēšanos pret žurnālistiem un atgādina Džibutijas iestādēm par to, ka preses brīvība un tiesības uz taisnīgu tiesu ir svarīgas; prasa Džibutijas iestādēm sniegt argumentētu paskaidrojumu par izturēšanos pret žurnālistiem; stingri nosoda ļaunprātīgu izturēšanos pret opozīcijas līderiem, žurnālistiem un neatkarīgiem cilvēktiesību aktīvistiem un viņu turēšanu apcietinājumā bez apsūdzības laikā pirms prezidenta vēlēšanām; aicina Džibutijas iestādes pārtraukt represijas pret politiskajiem pretiniekiem un žurnālistiem un atbrīvot visus, kas atrodas apcietinājumā politisku iemeslu dēļ vai tādēļ, ka izmantojuši plašsaziņas līdzekļu brīvību; aicina Džibutijas iestādes pārskatīt ārkārtas apstākļos pieņemtos valsts tiesību aktus, lai pilnīgi pieskaņotu tos starptautiskajām tiesībām;

7.  nosoda to, ka Džibutijā trūkst neatkarīgu preses izdevumu, un to, ka tiek uzraudzītas un cenzētas tīmekļa vietnes, kurās pausta kritika pret valdību; pauž nožēlu par to, ka valstij piederoši plašsaziņas līdzekļi nodarbojas ar pašcenzūru; aicina Džibutijas valdību piešķirt FM apraides licences ikvienai plašsaziņas līdzekļu sabiedrībai, kas to pieprasa; aicina valdību piešķirt ārvalstu žurnālistiem brīvu piekļuvi valstij, lai ļautu viņiem droši un objektīvi veikt savu darbu; aicina Džibutijas valdību izveidot valsts komiteju komunikācijas jautājumos un atļaut neatkarīgu un privātu apraidi;

8.  pauž nožēlu par slepkavībām 2015. gada 21. decembrī kultūras ceremonijas laikā un cilvēktiesību aizstāvju un opozīcijas pārstāvju aizturēšanu un ļaunprātīgu aizskaršanu pēc tās; pauž līdzjūtību bojāgājušo ģimenēm un prasa veikt pilnīgu un neatkarīgu lietas izskatīšanu, lai atrastu un sauktu pie atbildības vainīgos; atkārtoti pauž nosodījumu par patvaļīgu aizturēšanu un prasa ievērot tiesības uz aizstāvību;

9.  aicina Džibutijas varas iestādes nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu, kas ir atzītas valsts un starptautiskos nolīgumos, kurus Džibutija ir parakstījusi, un aizsargāt pilsoniskās un politiskās tiesības un brīvības, tostarp tiesības uz miermīlīgām demonstrācijām un plašsaziņas līdzekļu brīvību;

10.  mudina valdību Likuma par cīņu pret cilvēku tirdzniecību piemērošanas nolūkā turpināt nodrošināt policistu un citu amatpersonu apmācību, pastiprināt centienus, lai sauktu pie atbildības cilvēku tirgotājus, un veicinātu tiesu, likumdošanas un administratīvo iestāžu, pilsoniskās sabiedrības un valstī strādājošu nevalstisko organizāciju, kā arī plašākas sabiedrības informētību par cilvēku tirdzniecības jautājumu;

11.  prasa, lai Džibutijā tiktu nodrošināta sieviešu un vīriešu vienlīdzība likuma priekšā, un atgādina iestādēm, ka valsts ir pievienojusies Konvencijai par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu;

12.  atzinīgi vērtē Džibutijas valdības intervenci saistībā ar plaši praktizēto sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, taču vēlas, lai šajā jautājumā tiktu panākti lielāki uzlabojumi;

13.  aicina iestādes piešķirt nevalstiskajām organizācijām piekļuvi Obock, Tadjoural and Dikhil reģioniem;

14.  prasa civilajām un militārajām iestādēm izrādīt maksimālu savaldību valsts ziemeļos notiekošu policijas un armijas operāciju laikā un jo īpaši neizmantot nekāda veida vardarbību pret civiliedzīvotājiem un neizmantot šos iedzīvotājus kā aizsegu ap militārajām apmetnēm;

15.  paziņo, ka vēlas cieši uzraudzīt stāvokli Džibutijā un gadījumā, ja tiek pārkāpts 2000. gadā noslēgtais Kotonū nolīgums, jo īpaši tā 8. un 9. pants, ierosināt ierobežojošus pasākumus; aicina arī Komisiju rūpīgi novērot stāvokli;

16.  mudina Eiropas Ārējās darbības dienestu, Komisiju un to partnerus strādāt kopā ar Džibutijas iedzīvotājiem pie ilgtermiņa politiskās reformas, ko būtu sevišķi jāveicina jau pašreizējām ciešajām attiecībām, ņemot vērā to, ka Džibutija ir ieņēmusi vienu no svarīgākajām lomām cīņā pret terorismu un pirātismu attiecīgajā reģionā, kā arī izmitina militārās bāzes un sniedz ieguldījumu reģiona stabilitātes nodrošināšanā;

17.  aicina Komisiju turpināt sniegt atbalstu neatkarīgām organizācijām un pilsoniskajai sabiedrībai, jo īpaši pēc iespējas drīzāk izsludinot publiskā iepirkuma konkursu Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta satvarā;

18.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Džibutijas valdībai, Āfrikas Savienības iestādēm, Starpvaldību attīstības iestādei, Arābu valstu līgai, Islāma sadarbības organizācijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES dalībvalstīm, kā arī ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem.

(1) OV C 75, 26.2.2016., 160. lpp.
(2) OV C 46 E, 24.2.2010., 102. lpp.


Obligātā automātiskā informācijas apmaiņa nodokļu jomā *
PDF 570kWORD 175k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. maija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2011/16/ES attiecībā uz obligātu automātisku informācijas apmaiņu nodokļu jomā (COM(2016)0025 – C8-0030/2016 – 2016/0010(CNS))
P8_TA(2016)0221A8-0157/2016

(Īpašā likumdošanas procedūra – apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2016)0025),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 113. un 115. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0030/2016),

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Zviedrijas parlaments un kurā norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0157/2016),

1.  apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.  aicina Komisiju grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu;

3.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

4.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums
Grozījums Nr. 1
Direktīvas priekšlikums
1. apsvērums
(1)  Pēdējos gados ievērojami pieaugusi krāpšana nodokļu jomā un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, un to novēršanai arvien vairāk uzmanības velta gan Savienības, gan pasaules līmenī. Šajā ziņā svarīgs instruments ir automātiskā informācijas apmaiņa, un Komisija 2012. gada 6. decembra paziņojumā, kurā ir ietverts rīcības plāns, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un nodokļu nemaksāšanu, uzsvēra nepieciešamību enerģiski veicināt automātisku informācijas apmaiņu kā nākotnes standartu Eiropā un pasaulē pārredzamības nodrošināšanai un informācijas apmaiņai nodokļu jomā. Eiropadome savos 2013. gada 22. maija secinājumos aicināja paplašināt automātisko informācijas apmaiņu Savienības un pasaules līmenī ar mērķi apkarot krāpšanu nodokļu jomā, nodokļu nemaksāšanu un agresīvu nodokļu plānošanu.
(1)  Pēdējos gados ievērojami pieaugusi krāpšana nodokļu jomā, nodokļu apiešana un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, un to novēršanai arvien vairāk uzmanības velta gan Savienības, gan pasaules līmenī. Šajā ziņā svarīgs instruments ir automātiskā informācijas apmaiņa, un Komisija 2012. gada 6. decembra paziņojumā, kurā ir ietverts rīcības plāns, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un nodokļu nemaksāšanu, uzsvēra nepieciešamību enerģiski veicināt automātisku informācijas apmaiņu kā nākotnes standartu Eiropā un pasaulē pārredzamības nodrošināšanai un informācijas apmaiņai nodokļu jomā. Eiropadome savos 2013. gada 22. maija secinājumos aicināja paplašināt automātisko informācijas apmaiņu Savienības un pasaules līmenī ar mērķi apkarot krāpšanu nodokļu jomā, nodokļu nemaksāšanu un agresīvu nodokļu plānošanu.
Grozījums Nr. 2
Direktīvas priekšlikums
2. apsvērums
(2)  Tā kā starptautiskas uzņēmumu grupas aktīvi darbojas dažādās valstīs, tās var iesaistīties agresīvas nodokļu plānošanas praksēs, kas nav pieejamas vietējiem uzņēmumiem. Ja starptautiskas uzņēmumu grupas šādi rīkojas, tikai vietēja mēroga uzņēmumi, kas parasti ir mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), var tikt īpaši ietekmēti, jo to nodokļu slogs ir lielāks nekā starptautisku uzņēmumu grupās. No otras puses, visas dalībvalstīs var ciest no ieņēmumu zuduma, un pastāv risks, ka konkurence piesaista starptautiskas uzņēmumu grupas, piedāvājot tām papildu nodokļu priekšrocības. Tāpēc pastāv problēma saistībā ar iekšējā tirgus pienācīgu darbību.
(2)  Tā kā starptautiskas uzņēmumu grupas aktīvi darbojas dažādās valstīs, tās var iesaistīties agresīvas nodokļu plānošanas praksēs, kas nav pieejamas vietējiem uzņēmumiem. Ja starptautiski uzņēmumi šādi rīkojas, tad tas jo īpaši var ietekmēt patiešām vietējos uzņēmumus, un parasti tie ir mazie un vidējie uzņēmumi (MVU), jo tieši šie uzņēmumi maksā nodokļus pēc faktiskās likmes, kas ar likumu noteiktajai likmei ir krietni tuvāka nekā faktiskā likme, pēc kuras nodokļus maksā starptautiski uzņēmumi, kā rezultātā rodas iekšējā tirgus izkropļojumi un darbības traucējumi, kā arī konkurences izkropļojumi, un tas kaitē MVU. Lai neveidotos konkurences izkropļojumi, nedrīkstētu pieļaut, ka vietējie uzņēmumi sava lieluma vai pārrobežu tirdzniecības trūkuma dēļ nonāk nelabvēlīgākā situācijā. Turklāt visas dalībvalstis var ciest no ieņēmumu zuduma, un pastāv risks, ka starp tām veidosies negodīga konkurence, lai piesaistītu starptautiskas uzņēmumu grupas, piedāvājot tām papildu nodokļu atvieglojumus. Tāpēc pastāv problēma saistībā ar iekšējā tirgus pienācīgu darbību. Ņemot to vērā, būtu jāuzsver, ka tieši Komisija ir atbildīga par iekšējā tirgus pienācīgu darbību.
Grozījums Nr. 3
Direktīvas priekšlikums
2.a apsvērums (jauns)
(2a)  Nodokļu piemērošanas tiesību aktus Savienībai ir būtiski svarīgi izstrādāt tā, lai tie nekavētu izaugsmi vai investīcijas un neradītu Savienības uzņēmumiem nelabvēlīgākus konkurences apstākļus, nedz arī palielinātu nodokļu dubultas uzlikšanas risku, un lai ar tiem būtu nodrošināts, ka līdz minimumam samazinās uzņēmumu izmaksas un administratīvais slogs.
Grozījums Nr. 4
Direktīvas priekšlikums
3. apsvērums
(3)  Savienības nodokļu iestādēm ir vajadzīga visaptveroša un būtiska informācija par starptautiskām uzņēmumu grupām, proti, par to struktūru, transfertcenu noteikšanas politiku un iekšējiem darījumiem ES un ārpus tās. Minētā informācija ļaus nodokļu iestādēm reaģēt uz nevēlamu nodokļu praksi, veicot izmaiņas tiesību aktos vai atbilstīgu riska novērtējumu un nodokļu revīziju, un noteikt, vai uzņēmumi ir iesaistījušies praksē, kas mākslīgi novirza ievērojamas ienākumu summas uz vidi, kurā pastāv nodokļu priekšrocības.
(3)  Dalībvalstu nodokļu iestādēm ir vajadzīga visaptveroša un būtiska informācija par starptautiskām uzņēmumu grupām, proti, par to struktūru, transfertcenu noteikšanas politiku, nodokļu norēķiniem, nodokļu samazinājumiem un iekšējiem darījumiem Savienībā un ārpus tās. Minētā informācija ļaus nodokļu iestādēm reaģēt uz nevēlamu nodokļu praksi, veicot izmaiņas tiesību aktos vai atbilstīgu riska novērtējumu un nodokļu revīziju, un noteikt, vai uzņēmumi ir iesaistījušies praksē, kas mākslīgi novirza ievērojamas ienākumu summas uz vidi, kurā pastāv nodokļu priekšrocības. Lai panāktu attiecīgo konkurences noteikumu ievērošanu, informācijai, ar ko apmainās dalībvalstu nodokļu iestādes, vajadzētu būt pieejamai arī Komisijai. Komisijai informācija būtu jāuzskata par konfidenciālu un jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai šo informāciju aizsargātu.
Grozījums Nr. 5
Direktīvas priekšlikums
4. apsvērums
(4)   Lielāka pārredzamība attiecībā pret nodokļu iestādēm varētu stimulēt starptautiskas uzņēmumu grupas atteikties no konkrētas prakses un maksāt nodokļus taisnīgā apmērā valstī, kurā tiek gūta peļņa. Tāpēc pārredzamības uzlabošana starptautiskās uzņēmumu grupās ir nozīmīgs elements cīņā pret nodokļu bāzes samazināšanu un peļņas novirzīšanu.
(4)   Attiecīgā apjomā informācija, ko saņem un ar ko apmainās dalībvalstu nodokļu iestādes un arī Komisija, varētu stimulēt starptautiskas uzņēmumu grupas atteikties no zināmas prakses un maksāt tām uzliktos nodokļus valstī, kurā tiek radīta vērtība. Tas palielinātu arī dalībvalstu „sāncensības garu” un galveno uzmanību finanšu tirgos pievērstu starptautisku uzņēmumu fiskālajai pārskatatbildībai. Tāpēc pārredzamības uzlabošana starptautiskās uzņēmumu grupās, nekaitējot Savienības konkurētspējai, ir nozīmīgs elements cīņā pret nodokļu bāzes samazināšanu un peļņas novirzīšanu un galarezultātā pret nodokļu apiešanu.
Grozījums Nr. 6
Direktīvas priekšlikums
6. apsvērums
(6)  Pārskatā par katru valsti starptautiskām uzņēmumu grupām katru gadu un par katru jurisdikciju, kurā tās veic darījumdarbību, būtu jāsniedz informācija par ieņēmumu summu, peļņu pirms ienākuma nodokļa nomaksas, kā arī samaksāto un uzkrāto ienākuma nodokli. Starptautiskām uzņēmumu grupām būtu arī jāsniedz pārskats par to darbinieku skaitu, pamatkapitālu, nesadalīto peļņu un materiālajiem aktīviem katrā jurisdikcijā. Visbeidzot, starptautiskām uzņēmumu grupām būtu jāidentificē katra grupas vienība, kas veic darījumdarbību kādā konkrētā nodokļu jurisdikcijā, un būtu jāsniedz norāde par katras vienības veikto darījumdarbību.
(6)  Pārskatā par katru valsti starptautiskām uzņēmumu grupām katru gadu un par katru jurisdikciju, kurā tās veic darījumdarbību, būtu jāsniedz informācija par ieņēmumu summu, peļņu pirms ienākuma nodokļa nomaksas, samaksāto un uzkrāto ienākuma nodokli, kā arī par nodokļu samazinājumiem. Starptautiskām uzņēmumu grupām būtu arī jāsniedz pārskats par to darbinieku skaitu, pamatkapitālu, nesadalīto peļņu un materiālajiem aktīviem katrā jurisdikcijā. Visbeidzot, starptautiskām uzņēmumu grupām būtu jāidentificē katra grupas vienība, kas veic darījumdarbību kādā konkrētā nodokļu jurisdikcijā, un būtu jāsniedz norāde par katras vienības veikto darījumdarbību.
Grozījums Nr. 7
Direktīvas priekšlikums
8. apsvērums
(8)  Lai nodrošinātu pienācīgu iekšējā tirgus darbību, ES ir jānodrošina taisnīga konkurence starp ES starptautiskajām uzņēmumu grupām un ārpus ES esošām starptautiskajām uzņēmumu grupām, kurās viena vai vairākas vienības atrodas ES. Tādēļ abu veidu grupām būtu jāpiemēro pārskatu sniegšanas pienākums.
(8)  Lai nodrošinātu pienācīgu iekšējā tirgus darbību, Savienībai ir jānodrošina godīga konkurence starp starptautiskām ES uzņēmumu grupām un starptautiskām trešo valstu uzņēmumu grupām, kuru viena vai vairākas vienības atrodas Savienība. Tādēļ abu veidu grupām būtu jāpiemēro pārskatu sniegšanas pienākums. Ņemot to vērā, dalībvalstīm būtu pienākums panākt, ka starptautiski uzņēmumi pilda pārskatu sniegšanas prasību, un šajā nolūkā dalībvalstīm, piemēram, būtu jāsāk rīkoties, lai sodītu starptautiskus uzņēmumus par pārskatu nesniegšanu.
Grozījums Nr. 8
Direktīvas priekšlikums
9.a apsvērums (jauns)
(9a)  Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka automātiskai informācijas apmaiņai starp nodokļu pārvaldības iestādēm un datu apstrādei nodokļu pārvaldības iestādēs atvēlētais cilvēkresursu un tehnisko un finanšu resursu apjoms tiek saglabāts vai palielināts.
Grozījums Nr. 9
Direktīvas priekšlikums
11. apsvērums
(11)  Attiecībā uz informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm Padomes 2011. gada 15. februāra Direktīvā 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK, jau paredzēta obligāta automātiska informācijas apmaiņa vairākās jomās. Minētās direktīvas darbības joma būtu jāpaplašina, lai paredzētu, ka notiek pārskatu par katru valsti obligāta automātiska apmaiņa starp dalībvalstīm.
(11)  Attiecībā uz informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm Padomes 2011. gada 15. februāra Direktīvā 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK, jau paredzēta obligāta automātiska informācijas apmaiņa vairākās jomās. Minētās direktīvas darbības joma būtu jāpaplašina, lai paredzētu, ka notiek pārskatu par katru valsti obligāta automātiska apmaiņa starp dalībvalstīm un ka šie pārskati tiek iesniegti Komisijai. Turklāt pārskati par katru valsti Eiropas Komisijai būtu jāizmanto, lai novērtētu, kā dalībvalstis ievēro Savienības pieņemtos valsts atbalsta noteikumus, jo negodīga uzņēmumu aplikšana ar nodokļiem zināmā mērā ir saistīta arī ar valsts atbalstu.
Grozījums Nr. 10
Direktīvas priekšlikums
12. apsvērums
(12)  Pārskatu par katru valsti obligātai automātiskai apmaiņai starp dalībvalstīm katrā gadījumā būtu jāietver tādas noteiktas pamatinformācijas paziņošana, kas būtu pieejama tām dalībvalstīm, kurās, pamatojoties uz informāciju pārskatā par katru valsti, viena vai vairākas starptautiskas uzņēmumu grupas vienības ir rezidentes nodokļu vajadzībām, vai kurās tām uzlikti nodokļi par darījumdarbību, ko veic ar starptautiskas uzņēmumu grupas pastāvīgās iestādes starpniecību.
(12)  Īstenojot pārskatu par katru valsti obligātu automātisku apmaiņu starp dalībvalstīm un ar Komisiju, jebkurā gadījumā būtu jāpaziņo noteikts pamatinformācijas kopums, kas balstītos uz vienotām definīcijām un būtu pieejams tām dalībvalstīm, kurās, pamatojoties uz pārskatā par katru valsti sniegto informāciju, viena vai vairākas starptautiskas uzņēmumu grupas vienības ir rezidentes nodokļu vajadzībām vai kurās tām uzlikti nodokļi par darījumdarbību, ko veic ar starptautiskas uzņēmumu grupas pastāvīgās iestādes starpniecību.
Grozījums Nr. 11
Direktīvas priekšlikums
16. apsvērums
(16)  Ir jāprecizē konkrētas valodas prasības attiecībā uz informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm pārskatā par katru valsti. Turklāt ir nepieciešams pieņemt praktiskus pasākumus, kas vajadzīgi, lai jauninātu CCN tīklu. Lai nodrošinātu vienveidīgus nosacījumus 20. panta 6. punkta un 21. panta 7. punkta īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011.
(16)  Ir jāprecizē valodas prasības attiecībā uz informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un šādas informācijas paziņošanu Komisijai saistībā ar pārskatiem par katru valsti. Turklāt ir nepieciešams pieņemt praktiskus pasākumus, kas vajadzīgi, lai modernizētu CCN tīklu un nodrošinātu, ka nav iespējama standartu dublēšanās, kura palielinātu uzņēmēju administratīvās izmaksas. Lai nodrošinātu vienveidīgus nosacījumus 20. panta 6. punkta un 21. panta 7. punkta īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011.
Grozījums Nr. 12
Direktīvas priekšlikums
18.a apsvērums (jauns)
(18a)  Ziņojumā, ko dalībvalstis saskaņā ar šo direktīvu reizi gadā iesniedz Komisijai, būtu sīki jāizklāsta pārskatu iesniegšanas apjoms atbilstoši šīs direktīvas 8.aa pantam un III pielikuma II iedaļas 1. punktam un jāuzskaita visas jurisdikcijas, kurās pilnīgi pārskati nav iesniegti vai nav notikusi apmaiņa ar tiem, kaut gan galīgie mātesuzņēmumi sastāvā esošām vienībām, kas savu pamata darījumdarbību veic Savienībā, ir šo jurisdikciju rezidenti.
Grozījums Nr. 13
Direktīvas priekšlikums
18.b apsvērums (jauns)
(18b)  Būtu jāparedz iespēja neveikt šajā direktīvā noteikto informācijas apmaiņu, ja šādas apmaiņas rezultātā tiktu izpausts komercnoslēpums, rūpniecisks vai dienesta noslēpums vai komercprocess, vai arī informācija, kuras izpaušana būtu pretrunā sabiedriskās kārtības nodrošināšanai.
Grozījums Nr. 14
Direktīvas priekšlikums
18.c apsvērums (jauns)
(18c)  Būtu jāņem vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 25. novembra rezolūcija par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem, Parlamenta Juridiskās komitejas ziņojums par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2007/36/EK attiecībā uz akcionāru ilgtermiņa iesaistīšanas veicināšanu un Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz paziņojuma par korporatīvo pārvaldību dažiem elementiem, kā arī Parlamenta 2015. gada 16. decembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamības, koordinācijas un konverģences veicināšanu Savienībā.
Grozījums Nr. 15
Direktīvas priekšlikums
20. apsvērums
(20)  Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi — proti, dalībvalstu efektīvu administratīvo sadarbību saskaņā ar nosacījumiem, kas ir saderīgi ar iekšējā tirgus pienācīgu darbību, — nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un tāpēc vienveidības un efektivitātes dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.
(20)  Ņemot vērā, ka šīs direktīvas mērķi — proti, dalībvalstu efektīvu administratīvo sadarbību un to sadarbību ar Komisiju saskaņā ar nosacījumiem, kas ir saderīgi ar iekšējā tirgus pienācīgu darbību, — nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un tāpēc vienveidības un efektivitātes dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.
Grozījums Nr. 16
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – -1. punkts (jauns)
Direktīva 2011/16/ES
1. pants – 1. punkts
-1)  direktīvas 1. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:
1.  Šajā direktīvā paredz noteikumus un kārtību, kādā dalībvalstis savstarpēji sadarbojas, lai apmainītos ar informāciju, kas ir prognozējami svarīga, lai pārvaldītu un īstenotu minēto dalībvalstu valsts tiesību aktus, kas attiecas uz 2. pantā minētajiem nodokļiem.
1. Šajā direktīvā paredz noteikumus un kārtību, kādā dalībvalstis sadarbojas savstarpēji un ar Komisiju, lai apmainītos ar informāciju, kas ir prognozējami svarīga, lai pārvaldītu un īstenotu minēto dalībvalstu valsts tiesību aktus, kas attiecas uz 2. pantā minētajiem nodokļiem.
Grozījums Nr. 17
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 1. punkts – -a apakšpunkts (jauns)
Direktīva 2011/16/ES
3. pants – 2. punkts
(-a)  direktīvas 3. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:
2)  „centrālais koordinācijas birojs” ir birojs, kas par tādu izraudzīts un kam uzticēta galvenā atbildība par saziņu ar citām dalībvalstīm administratīvās sadarbības jomā;
2) „centrālais koordinācijas birojs” ir birojs, kas par tādu izraudzīts un kam uzticēta galvenā atbildība par saziņu ar citām dalībvalstīm un ar Komisiju administratīvās sadarbības jomā;
Grozījums Nr. 18
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 1. punkts – a apakšpunkts
Direktīva 2011/16/ES
3. pants – 9. punkts – a apakšpunkts
a)  direktīvas 8. panta 1. punkta un 8.a un 8.aa panta vajadzībām — iepriekš noteiktas informācijas sistemātiska paziņošana citai dalībvalstij bez iepriekšēja pieprasījuma iepriekš noteiktos regulāros intervālos; direktīvas 8. panta 1. punkta vajadzībām atsauce uz pieejamo informāciju attiecas uz informāciju, kas ir reģistrēta informācijas paziņotājas dalībvalsts nodokļu reģistros un ko var iegūt saskaņā ar minētās dalībvalsts informācijas vākšanas un apstrādes procedūrām;
a)  direktīvas 8. panta 1. punkta un 8.a un 8.aa panta vajadzībām — iepriekš noteiktas informācijas sistemātiska paziņošana citai dalībvalstij un Komisijai bez iepriekšēja pieprasījuma iepriekš noteiktos regulāros intervālos; direktīvas 8. panta 1. punkta vajadzībām atsauce uz pieejamo informāciju attiecas uz informāciju, kas ir reģistrēta informācijas paziņotājas dalībvalsts nodokļu reģistros un ko var iegūt saskaņā ar minētās dalībvalsts informācijas vākšanas un apstrādes procedūrām.
Grozījums Nr. 19
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 1.a punkts (jauns)
Direktīva 2011/16/ES
4. pants – 6. punkts
1a)  direktīvas 4. panta 6. punktu aizstāj ar šādu:
6.  Ja koordinācijas departaments vai kompetentais ierēdnis nosūta vai saņem sadarbības pieprasījumu vai atbildi uz sadarbības pieprasījumu, tas informē savas dalībvalsts centrālo koordinācijas biroju saskaņā ar minētās dalībvalsts noteikto kārtību.
6. Ja koordinācijas departaments vai kompetentais ierēdnis nosūta vai saņem sadarbības pieprasījumu vai atbildi uz sadarbības pieprasījumu, tas informē savas dalībvalsts centrālo koordinācijas biroju un Komisiju saskaņā ar minētās dalībvalsts noteikto kārtību.
Grozījums Nr. 20
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 1.b punkts (jauns)
Direktīva 2011/16/ES
6. pants – 2. punkts
1b)  direktīvas 6. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:
2.  Šīs direktīvas 5. pantā minētajā pieprasījumā var būt iekļauts pamatots konkrētas administratīvās procedūras pieprasījums. Ja pieprasījuma saņēmēja iestāde uzskata, ka administratīvā procedūra nav vajadzīga, tā nekavējoties paziņo pieprasījuma iesniedzējai iestādei attiecīgos iemeslus.
2. Šīs direktīvas 5. pantā minētajā pieprasījumā var būt iekļauts pamatots konkrētas administratīvās procedūras pieprasījums. Ja pieprasījuma saņēmēja iestāde uzskata, ka administratīvā procedūra nav vajadzīga, tā nekavējoties paziņo pieprasījuma iesniedzējai iestādei un Komisijai attiecīgos iemeslus.
Grozījums Nr. 21
Direktīvas priekšlikums
1. pants − 1. daļa – 1.c punkts (jauns)
Direktīva 2011/16/ES
8. pants – 1. punkts – ea apakšpunkts (jauns)
1c)  direktīvas 8. panta 1. punktam pievieno šādu apakšpunktu:
„ea) pārskati par katru valsti.”
Grozījums Nr. 22
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2011/16/ES
8.aapants – 2. punkts
2.  Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā Pārskats par katru valsti saņemts saskaņā ar 1. punktu, 4. punktā noteiktajā termiņā, veicot automātisku apmaiņu, nosūta pārskatu jebkurai citai dalībvalstij, kurā, pamatojoties uz informāciju pārskatā par katru valsti, viena vai vairākas vienības, kas ir Pārskatu sniedzošās vienības Starptautiskās uzņēmumu grupas Sastāvā esošās vienības, ir rezidentes nodokļu vajadzībām, vai kurā tām uzlikti nodokļi par darījumdarbību, ko veic ar pastāvīgās iestādes starpniecību.
2.  Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā Pārskats par katru valsti saņemts saskaņā ar 1. punktu, 4. punktā noteiktajā termiņā, veicot automātisku apmaiņu, pēc iespējas drīzāk nosūta pārskatu jebkurai citai dalībvalstij, kurā, pamatojoties uz pārskatā par katru valsti sniegto informāciju, viena vai vairākas vienības, kas ir Pārskatu sniedzošās vienības Starptautiskās uzņēmumu grupas Sastāvā esošās vienības, ir rezidentes nodokļu vajadzībām vai kurā tām uzlikti nodokļi par darījumdarbību, ko veic ar pastāvīgās iestādes starpniecību. Attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde pārskatu par katru valsti iesniedz arī Komisijai, kuras pienākums ir uzturēt pārskatu par katru valsti centralizēto reģistru, kas pieejams Komisijas atbildīgajiem dienestiem.
Grozījums Nr. 23
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2011/16/ES
8.aapants – 3. punkts – a apakšpunkts
a)  apkopotu informāciju, kura attiecas uz ieņēmumu summu, peļņu (zaudējumiem) pirms ienākuma nodokļa nomaksas, samaksāto ienākuma nodokli, uzkrāto ienākuma nodokli, pamatkapitālu, uzkrāto peļņu, darbinieku skaitu un materiālajiem aktīviem, kas nav nauda vai naudas ekvivalenti, attiecībā uz katru jurisdikciju, kurā darbojas Starptautiska uzņēmumu grupa;
a)  apkopotu informāciju, kura attiecas uz ieņēmumu summu, peļņu (zaudējumiem) pirms ienākuma nodokļa nomaksas, samaksāto ienākuma nodokli, uzkrāto ienākuma nodokli, pamatkapitālu, uzkrāto peļņu, darbinieku skaitu un materiālajiem aktīviem, kas nav nauda vai naudas ekvivalenti, attiecībā uz katru jurisdikciju, kurā darbojas Starptautiska uzņēmumu grupa, informāciju par saņemtajām publiskajām subsīdijām, aktīvu vērtību un to uzturēšanas ikgadējām izmaksām, kā arī par grupas pārdošanas un iegādes darījumiem;
Grozījums Nr. 24
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2011/16/ES
8.aapants – 3. punkts – ba apakšpunkts (jauns)
ba)  gaidāmo Eiropas nodokļu maksātāja identifikācijas numuru (TIN), kas minēts Komisijas 2012. gada rīcības plānā par cīņas pastiprināšanu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.
Grozījums Nr. 37
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. punkts – 1. apakšpunkts
Direktīva 2011/16/ES
8.aapants – 4.a punkts (jauns)
4.a   Lai iedzīvotājiem palielinātu pārredzamību, Komisija publicē pārskatu apkopojumus par katru valsti, balstoties uz informāciju, kas iekļauta pārskatu par katru valsti centralizētajā reģistrā. To darot, Komisija ievēro 23.a panta noteikumus par konfidencialitāti.
Grozījums Nr. 26
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2.a punkts (jauns)
Direktīva 2011/16/ES
9. pants – 1. punkts – ievaddaļa
2a)  direktīvas 9. panta 1. punkta ievaddaļu aizstāj ar šādu:
1.  Katras dalībvalsts kompetentā iestāde paziņo jebkuras citas dalībvalsts kompetentajai iestādei 1. panta 1. punktā minēto informāciju jebkurā no šiem gadījumiem:
1. Katras dalībvalsts kompetentā iestāde paziņo jebkuras citas dalībvalsts kompetentajai iestādei un Komisijai 1. panta 1. punktā minēto informāciju jebkurā no šiem gadījumiem:
Grozījums Nr. 27
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2.b punkts (jauns)
Direktīva 2011/16/ES
9. pants – 2. punkts
2b)  direktīvas 9. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:
2.  Katras dalībvalsts kompetentās iestādes var pēc savas iniciatīvas paziņot citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm tām zināmu un citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm iespējami noderīgu informāciju.
2. Katras dalībvalsts kompetentās iestādes var pēc savas iniciatīvas paziņot citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm un Komisijai tām zināmu un citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm iespējami noderīgu informāciju.
Grozījums Nr. 28
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 4.a punkts (jauns)
Direktīva 2011/16/ES
23. pants – 2. punkts
4a)  direktīvas 23. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:
2.  Dalībvalstis paziņo Komisijai visu būtisko informāciju, kas vajadzīga, lai izvērtētu, cik efektīva ir saskaņā ar šo direktīvu izveidotā administratīvā sadarbība, apkarojot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšanu.
2. Dalībvalstis paziņo Komisijai visu būtisko informāciju, kas vajadzīga, lai izvērtētu, cik efektīva ir saskaņā ar šo direktīvu izveidotā administratīvā sadarbība, apkarojot nodokļu apiešanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšanu.
Grozījums Nr. 29
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 5. punkts
Direktīva 2011/16/ES
23. pants – 3. punkts
3.  Dalībvalstis nosūta Komisijai gada novērtējumu par 8., 8.a un 8.aa pantā minētās automātiskās informācijas apmaiņas efektivitāti, kā arī sasniegtos praktiskos rezultātus. Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, pieņem minētā gada novērtējuma paziņojuma formātu un nosacījumus. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 26. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.
3.  Dalībvalstis nosūta Komisijai gada novērtējumu par 8., 8.a un 8.aa pantā minētās automātiskās informācijas apmaiņas efektivitāti, kā arī sasniegtos praktiskos rezultātus. Komisija par šiem rezultātiem pienācīgi informē Eiropas Parlamentu un Padomi, piemēram, iesniedzot konsolidētu gada ziņojumu, kurā analizēts pārskatu sniegšanas procedūras galarezultāts un iegūtie dati. Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, pieņem minētā gada novērtējuma paziņojuma formātu un nosacījumus. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 26. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.
Grozījums Nr. 30
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 5.a punkts (jauns)
Direktīva 2011/16/ES
23. pants – 3.a punkts (jauns)
5a)  direktīvas 23. pantā iekļauj šādu punktu:
„3.a Komisija katru gadu iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei konsolidētu ziņojumu par to, kā dalībvalstis novērtējušas automātiskās informācijas apmaiņas efektivitāti, un arī par praksē sasniegtajiem rezultātiem.”
Grozījums Nr. 31
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 5.b punkts (jauns)
Direktīva 2011/16/ES
23. pants – 3.b punkts (jauns)
5b)  direktīvas 23. pantā iekļauj šādu punktu:
„3.b Ja, izvērtējot no pārskatiem par katru valsti iegūtās informācijas publiskošanas sekas, Komisija konstatē, ka tam nebūtu nelabvēlīgas ietekmes uz starptautiskām uzņēmumu grupām, tā nekavējoties sagatavo likumdošanas priekšlikumu, ar ko nodrošina, ka attiecīgā informācija ir publiski pieejama. ”
Grozījums Nr. 32
Direktīvas priekšlikums
1. pants − 1. daļa – 5.c punkts (jauns)
Direktīva 2011/16/ES
24. pants – 1. punkts
5c)  direktīvas 24. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:
1.  Ja dalībvalsts kompetentā iestāde saņem informāciju no trešās valsts, kas ir prognozējami svarīga, lai pārvaldītu un īstenotu minētās dalībvalsts tiesību aktus, kas attiecas uz 2. pantā minētajiem nodokļiem, minētā iestāde, ciktāl tas atļauts saskaņā ar nolīgumu ar minēto trešo valsti, var sniegt minēto informāciju tām dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kurām minētā informācija varētu noderēt, un visām pieprasījuma iesniedzējām iestādēm.
1. Ja dalībvalsts kompetentā iestāde no trešās valsts saņem informāciju, kas ir prognozējami svarīga, lai pārvaldītu un īstenotu minētās dalībvalsts tiesību aktus, kuri attiecas uz 2. pantā minētajiem nodokļiem, minētā iestāde, ciktāl tas atļauts saskaņā ar nolīgumu ar minēto trešo valsti, var sniegt minēto informāciju tām dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kurām minētā informācija varētu noderēt, un visām pieprasījuma iesniedzējām iestādēm, kā arī Komisijai.
Grozījums Nr. 33
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 7.a punkts (jauns)
Direktīva 2011/16/ES
27.a pants (jauns)
7a)  direktīvā iekļauj šādu pantu:
„27.a pants
Pārskatīšana
Komisija izvērtē šīs direktīvas efektivitāti līdz ... [trīs gadi pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā].”
Grozījums Nr. 34
Direktīvas priekšlikums
Pielikums – III pielikums – II iedaļa – 1. punkts - 2. daļa
Ja vienai un tai pašai Starptautisku uzņēmumu grupai ir viena vai vairākas Sastāvā esošas vienības, kuras nodokļu vajadzībām ir rezidentes Savienībā, un ja ir piemērojams viens vai vairāki b) apakšpunktā izklāstītie noteikumi, Starptautiskā uzņēmumu grupa vienu no šādām Sastāvā esošajām vienībām var izraudzīties, lai tā 8.aa panta 1. punkta prasībām atbilstīgu pārskatu par katru valsti attiecībā uz jebkuru no Pārskata fiskālajiem gadiem iesniegtu 8.aa panta 1. punktā norādītajā termiņā un paziņotu dalībvalstij, ka ar šo iesniegšanu ir paredzēts izpildīt pārskatu iesniegšanas prasību attiecībā uz visām šādas Starptautisku uzņēmumu grupas Sastāvā esošajām vienībām, kuras nodokļu vajadzībām ir rezidentes Savienībā. Minētā dalībvalsts saskaņā ar 8.aa panta 2. punktu saņemto pārskatu par katru valsti nosūta jebkurai citai dalībvalstij, kurā, pamatojoties uz pārskatā par katru valsti norādīto informāciju, vienas vai vairākas Pārskatu sniedzošās vienības Starptautiskās uzņēmumu grupas Sastāvā esošās vienības ir rezidentes nodokļu vajadzībām vai kurā tām uzliek nodokli par darījumdarbību, kas veikta ar pastāvīgas iestādes starpniecību.
Ja vienai un tai pašai Starptautisku uzņēmumu grupai ir viena vai vairākas Sastāvā esošas vienības, kuras nodokļu vajadzībām ir rezidentes Savienībā, un ja ir piemērojams viens vai vairāki b) apakšpunktā izklāstītie noteikumi, Starptautiskā uzņēmumu grupa vienu no šādām Sastāvā esošajām vienībām (vēlams, to, kurai ir vislielākais apgrozījums) var izraudzīties, lai tā 8.aa panta 1. punkta prasībām atbilstīgu pārskatu par katru valsti attiecībā uz jebkuru no Pārskata fiskālajiem gadiem iesniegtu 8.aa panta 1. punktā norādītajā termiņā un paziņotu dalībvalstij, ka ar šo iesniegšanu ir paredzēts izpildīt pārskatu iesniegšanas prasību attiecībā uz visām šādas Starptautisku uzņēmumu grupas Sastāvā esošajām vienībām, kuras nodokļu vajadzībām ir rezidentes Savienībā. Minētā dalībvalsts saskaņā ar 8.aa panta 2. punktu saņemto pārskatu par katru valsti nosūta jebkurai citai dalībvalstij, kurā, pamatojoties uz pārskatā par katru valsti norādīto informāciju, vienas vai vairākas Pārskatu sniedzošās vienības Starptautiskās uzņēmumu grupas Sastāvā esošās vienības ir rezidentes nodokļu vajadzībām vai kurā tām uzliek nodokli par darījumdarbību, kas veikta ar pastāvīgas iestādes starpniecību.

Zvejas un akvakultūras produktu izsekojamība sabiedriskās ēdināšanas un mazumtirdzniecības sektorā
PDF 331kWORD 78k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. maija rezolūcija par zvejas un akvakultūras produktu izsekojamību sabiedriskās ēdināšanas un mazumtirdzniecības sektorā (2016/2532(RSP))
P8_TA(2016)0222B8-0581/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1379/2013 par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1184/2006 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 104/2000(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulu (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz vispārīgus pārtikas aprites tiesību aktu principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006, un par Komisijas Direktīvas 87/250/EEK, Padomes Direktīvas 90/496/EEK, Komisijas Direktīvas 1999/10/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/13/EK, Komisijas Direktīvu 2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulas (EK) Nr. 608/2004 atcelšanu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 882/2004 par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem(4),

–  ņemot vērā 2009. gada 20. novembra Regulu (EK) Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem, un groza Regulas (EK) Nr. 847/96, (EK) Nr. 2371/2002, (EK) Nr. 811/2004, (EK) Nr. 768/2005, (EK) Nr. 2115/2005, (EK) Nr. 2166/2005, (EK) Nr. 388/2006, (EK) Nr. 509/2007, (EK) Nr. 676/2007, (EK) Nr. 1098/2007, (EK) Nr. 1300/2008 un (EK) Nr. 1342/2008, un atceļ Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1627/94 un (EK) Nr. 1966/2006(5),

–  ņemot vērā 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par pārtikas krīzi, krāpšanu pārtikas aprites jomā un tās kontroli(6),

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas iesniegto rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par zvejas un akvakultūras produktu izsekojamību restorānos un mazumtirdzniecībā (O-000052/2016 – B8-0365/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā ES ir pasaulē lielākais jūras produktu tirgus, ko apgādā gan ES zivsaimniecības nozare, gan imports no trešām valstīm;

B.  tā kā patērētājiem ir tiesības saņemt saprotamā veidā sniegtu informāciju, tostarp piekrastes un ģeogrāfisko informāciju par nozvejas zonām, un būtu jāspēj pilnībā paļauties uz visu apgādes ķēdi, kas piegādā zivsaimniecības produktus ES tirgum; tā kā ES un dalībvalstīm ir pienākums aizsargāt ES pilsoņus pret krāpnieciskām darbībām; tā kā visiem importētajiem produktiem jāatbilst ES noteikumiem un standartiem;

C.  tā kā Komisija gatavo detalizētu un visaptverošu inventarizāciju par brīvprātīgajām norādēm saistībā ar zvejas un akvakultūras produktiem, ko tirgo Eiropas Savienībā; tā kā Komisijas konstatējumu rezultātā varētu tikt izveidota ārēja struktūra, kas sertificētu brīvprātīgās norādes par zvejas un akvakultūras produktiem ES tirgū;

D.  tā kā Komisijas 2015. gada ES kontroles plānā(7), kurā izvērtēts, cik izplatīta tirgū ir balto zivju sugu nepareiza marķēšana salīdzinājumā ar deklarētajām sugām, tika konstatēts, ka deklarētās sugas tika apstiprinātas 94 % paņemto paraugu; tā kā tomēr noteiktām sugām neatbilstības līmenis bija ļoti augsts un 6 % rādītājs tiek atzīts par relatīvi zemu salīdzinājumā ar citiem ierobežotākiem pētījumiem dalībvalstīs;

E.  tā kā Regulas (ES) Nr. 1379/2013 36. pantā Komisijai ir prasīts līdz 2015. gada 1. janvārim iesniegt Parlamentam un Padomei priekšizpētes ziņojumu par iespējām izveidot ekomarķēšanas shēmu zvejas un akvakultūras produktiem;

F.  tā kā tirgu kopīgajai organizācijai (TKO) būtu jānodrošina Eiropas Savienībā pārdoto vai nopirkto zivsaimniecības produktu ražotāju godīga konkurence un ienākumi,

1.  pauž nopietnas bažas un neapmierinātību saistībā ar dažādu pētījumu rezultātiem, kas atklāj ES tirgū pārdoto zivju produktu nepareizu marķēšanu ievērojamā apmērā, cita starpā, ES iestāžu restorānos; atkārtoti apliecina, ka tīša un krāpnieciska zivju sugu nepareiza marķēšana pārkāpj ES noteikumus, tostarp kopējās zivsaimniecības politiku, un saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem var būt noziedzīgs nodarījums;

2.  aicina dalībvalstis pastiprināt valsts veikto kontroli, tostarp kontrolējot nepārstrādātu zivju piegādi restorāniem un ēdināšanas nozarei, šādi cenšoties apkarot krāpniecību un noteikt apgādes ķēdes posmu, kurā zivis tiek nepareizi marķētas; pauž bažas par augstas kvalitātes sugu aizvietošanu ar zemākas kvalitātes sugām; aicina Komisiju un dalībvalstis pētīt, kādus pasākumus varētu īstenot, lai uzlabotu zvejas un akvakultūras produktu izsekojamību; atbalsta ieceri izveidot darba grupu, lai saskaņotu izsekojamības īstenošanu visās dalībvalstīs, un izveidot ārēju struktūru, kas radītu iespēju sertificēt brīvprātīgās norādes par zvejas un akvakultūras produktiem ES tirgū;

3.  atbalsta stingru izsekojamības sistēmu no izkraušanas līdz patēriņam, kas raisītu patērētāju uzticību un secīgi mazinātu tirdzniecības atkarību no importētiem zvejas un akvakultūras produktiem, tādējādi stiprinot ES tirgu; aicina Komisiju izmantot DNS svītrkodu marķēšanas potenciālu, kas varētu palīdzēt sugu identificēšanā, izmantojot DNS sekvencēšanu, lai uzlabotu izsekojamību;

4.  atzinīgi vērtē jauno TKO satvaru un mudina Komisiju saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1379/2013 36. pantu iesniegt priekšizpētes ziņojumu par iespējām izveidot ekomarķēšanas sistēmu zvejas un akvakultūras produktiem; uzsver, ka ir jānosaka minimuma standarti ekomarķēšanai; uzskata, ka marķēšanas sistēmas pamatelementiem ir jānodrošina sertifikācijas procesa pārredzamība, neatkarība un uzticamība; prasa veikt padziļinātu analīzi par ieguvumiem, ko sniegtu ES mēroga marķēšanas sistēmas izveide;

5.  aicina Komisiju regulāri uzraudzīt to, kādā mērā nepieciešamā informācija ir iekļauta marķējumā; uzsver, ka marķējumam ir jānodrošina saprotama, pārbaudāma un precīza informācija; mudina dalībvalstis saistībā ar brīvprātīgu marķēšanu norādīt visu pieejamo informāciju, kas ļauj patērētājam izdarīt apzinātu izvēli; mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt izpratnes veidošanas kampaņas par zvejas un akvakultūras produktu marķēšanas prasībām;

6.  uzsver, ka droša Eiropas marķējuma politika zivsaimniecības nozarē būtu būtisks faktors piekrastes kopienu ekonomiskās attīstības veicināšanai, atzīstot zvejnieku labāko praksi un uzsverot patērētājiem piegādāto produktu kvalitāti;

7.  aicina Komisiju nolūkā garantēt patērētāju tiesības uz precīzu, uzticamu un saprotamu informāciju, pieņemt pasākumus, lai novērstu neskaidrības, ko rada pašreizējās marķēšanas prasības saskaņā ar Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) apgabaliem un apakšapgabaliem un kas ir īpaši nopietnas attiecībā uz nozveju dažos 27. apgabala apakšapgabalos, kur cita starpā Galisija un Kadisas līcis ir marķēti kā “Portugāles ūdeņi”, Velsa kā “Īrijas jūra” un Bretaņa kā “Biskajas līcis”;

8.  vērš uzmanību uz nepieciešamību informāciju par zvejniecības produktu izcelsmi iekļaut pārredzamā un skaidrā veidā;

9.  uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai jebkāds turpmākais Savienības mēroga ekomarķējums, kā arī trešās puses jūras produktu ekomarķēšanas un sertifikācijas shēmas atbilstu FAO vadlīnijām par jūras zvejniecībās iegūtu zivju un zvejas produktu ekomarķēšanu;

10.  uzskata, ka ES mēroga ekomarķējums zvejas un akvakultūras produktiem, kura kritēriji būtu sīkāk jāapspriež ES līmenī, varētu palīdzēt stiprināt izsekojamību un pārredzamu informāciju patērētājiem; uzskata, ka Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF) varētu finansēt šādu marķējumu;

11.  norāda, ka daži dalībvalstīs izmantotie zivju komercnosaukumi savstarpēji atšķiras valstu prakses dēļ, kas varētu izraisīt zināmu neskaidrību; atzinīgi vērtē Komisijas veikto darbu, lai uzsāktu Parlamenta apstiprināto izmēģinājuma projektu nolūkā ieviest publisku datubāzi, kurā tiktu sniegta informācija par komercnosaukumiem visās ES oficiālajās valodās;

12.  mudina Komisiju efektīvāk informēt sabiedrību par savu darbu jūras resursu aizsardzībā un nelikumīgas zvejas apkarošanā;

13.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai.

(1) OV L 354, 28.12.2013., 1. lpp.
(2) OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.
(3) OV L 304, 22.11.2011., 18. lpp.
(4) OV L 165, 30.4.2004., 1. lpp.
(5) OV L 343, 22.12.2009., 1. lpp.
(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0011.
(7). http://ec.europa.eu/food/safety/official_controls/food_fraud/fish_substitution/index_en.htm?subweb=343&lang=en


Ķīnas kā tirgus ekonomikas statuss
PDF 317kWORD 70k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. maija rezolūcija par Ķīnas kā tirgus ekonomikas statusu (2016/2667(RSP))
P8_TA(2016)0223RC-B8-0607/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ES tiesību aktus antidempinga jomā (Padomes 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis(1)),

–  ņemot vērā Protokolu par Ķīnas pievienošanos Pasaules Tirdzniecības Organizācijai (PTO),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par ES un Ķīnas tirdzniecības attiecībām,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu ,

A.  tā kā Eiropas Savienība un Ķīna ir divi no lielākajiem tirdzniecības dalībniekiem pasaulē, proti, Ķīna ir otrā lielākā ES tirdzniecības partnere un ES ir lielākā Ķīnas tirdzniecības partnere, un starp šīm valstīm ikdienas tirdzniecības plūsmas pārsniedz EUR 1 miljardu;

B.  tā kā 2015. gadā ieguldījumi no Ķīnas Eiropas Savienībā pirmo reizi pārsniedza ieguldījumus no Eiropas Savienības Ķīnā; tā kā Ķīnas tirgus ir bijis galvenais virzītājspēks vairāku ES nozaru un zīmolu rentabilitātē;

C.  tā kā tad, ka Ķīna pievienojās PTO, tās pievienošanās kārtībā tika paredzēta īpaša dempinga aprēķināšanas metodoloģija, kuru iekļāva Protokola par Ķīnas pievienošanos 15. sadaļā un uz kuru pamatojas atšķirīgs režīms, ko piemēro importam no Ķīnas;

D.  tā kā, pieņemot jebkādus lēmumus par to, kā risināt jautājumu par importu no Ķīnas pēc 2016. gada decembra, ir jānodrošina ES tiesību aktu atbilstība PTO noteikumiem;

E.  tā kā tie Protokola par Ķīnas pievienošanos PTO 15. sadaļas noteikumi, kas paliek spēkā pēc 2016. gada, paredz juridisko pamatu nestandarta metodoloģijas piemērošanai importam no Ķīnas pēc 2016. gada;

F.  tā kā, ņemot vērā pašreizējo Ķīnas valsts ietekmi uz ekonomiku, uzņēmumu lēmumi par cenām, izmaksām, produkciju un ieguldījumiem neatbilst tirgus signāliem attiecībā uz pieprasījumu un piedāvājumu;

G.  tā kā Protokolā par pievienošanos Ķīna ir apņēmusies cita starpā ļaut visas cenas noteikt tirgus spēkiem un tā kā ES ir jānodrošina, ka Ķīna pilnībā ievēro PTO saistības;

H.  tā kā Ķīnas jaudas pārpalikums jau tagad spēcīgi ietekmē ES sociālo, ekonomisko un vides jomu, par ko liecina nesenā negatīvā ietekme uz ES tērauda nozari, jo īpaši Apvienotajā Karalistē, un tā kā tirgus ekonomikas statusa piešķiršana Ķīnai varētu radītu ievērojamu sociālo ietekmi uz ES darbvietām;

I.  tā kā 56 no 73 patlaban ES spēkā esošajiem antidempinga pasākumiem attiecas uz importu no Ķīnas;

J.  tā kā nesen pabeigtā sabiedriskā apspriešana par iespējamo tirgus ekonomikas statusa piešķiršanu Ķīnai varētu sniegt papildu informāciju, kas būtu noderīga šā jautājuma izskatīšanā;

K.  tā kā Komisijas 2012. gada 10. oktobra paziņojumā „Spēcīgāka Eiropas rūpniecība izaugsmei un ekonomikas atveseļošanai” (COM(2012)0582) ir noteikts mērķis līdz 2020. gadam līdz 20 % palielināt IKP rūpniecības daļu,

1.  atkārtoti uzsver, ka nozīmīga ir tāda ES un Ķīnas stratēģiskā partnerība, kurā svarīga loma ir brīvai un taisnīgai tirdzniecībai un ieguldījumiem;

2.  uzsver, ka Ķīna nav tirgus ekonomika un ka pieci ES noteiktie kritēriji, ar kuriem tiek noteiktas tirgus ekonomikas valstis, vēl nav izpildīti;

3.  mudina Komisiju, tostarp gaidāmā G7 samita kontekstā, saskaņot viedokli ar tās lielākajiem tirdzniecības partneriem par to, kā vislabāk nodrošināt, lai visiem Protokola par Ķīnas pievienošanos 15. sadaļas noteikumiem tiktu piešķirta pilnīga juridiska nozīme saskaņā ar attiecīgajām vietējām procedūrām, un iebilst jebkādai vienpusējai tirgus ekonomikas statusa piešķiršanai Ķīnai;

4.  uzsver, ka jautājumi par tirgus ekonomikas statusu būtu jāapspriež gaidāmajā ES un Ķīnas samitā;

5.  aicina Komisiju pienācīgi ņemt vērā ES rūpniecības nozares, arodbiedrību un citu ieinteresēto personu paustās bažas par ietekmi uz ES darbvietām, vidi, standartiem un ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi visās skartajās ražošanas nozarēs, kā arī uz ES rūpniecību kopumā, un šajā saistībā nodrošināt ES darbvietu aizsardzību;

6.  pauž pārliecību — kamēr Ķīna neizpildīs visus piecus ES kritērijus, kas nepieciešami tirgus ekonomikas statusa iegūšanai, ES antidempinga un antisubsidēšanas izmeklēšanā par Ķīnas importu būtu jāizmanto nestandarta metodoloģija cenu salīdzināmības noteikšanā, lai panāktu atbilstību un nodrošinātu pilnu spēku tām Protokola par Ķīnas pievienošanos 15. sadaļas daļām, kas ļauj piemērot nestandarta metodoloģiju; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu saskaņā ar šo principu;

7.  vienlaikus uzsver, ka steidzami ir nepieciešama vispārēja ES tirdzniecības aizsardzības instrumentu reforma, lai ES rūpniecībai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus ar Ķīnu un citiem tirdzniecības partneriem, pilnībā ievērojot PTO noteikumus; aicina Padomi ātri panākt vienošanos ar Parlamentu par Savienības tirdzniecības aizsardzības instrumentu modernizāciju;

8.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 343, 22.12.2009., 51. lpp.


Turpmākie pasākumi un pašreizējais stāvoklis saistībā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķiem
PDF 406kWORD 83k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. maija rezolūcija par turpmākajiem pasākumiem un pašreizējo stāvokli saistībā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam (2016/2696(RSP))
P8_TA(2016)0224B8-0583/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā dokumentu “Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”, kas tika pieņemta ANO ilgtspējīgas attīstības augstākā līmeņa sanāksmē Ņujorkā 2015. gada 25. septembrī,

–  ņemot vērā trešo starptautisko konferenci par attīstības finansēšanu, kas notika Adisabebā 2015. gada 13.–16. jūlijā,

–  ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības mērķu rādītāju starpaģentūru ekspertu grupas (IAEG–SDG) ziņojumu, kas publicēts 2015. gada 17. decembrī un ko 47. sesijā 2016. gada martā pieņēma ANO Statistikas komisija,

–  ņemot vērā ANO Ekonomikas un sociālo lietu padomes (ECOSOC) augsta līmeņa tikšanos, kas notiks 2016. gada 18.–22. jūlijā, un kuras tēma būs "Attīstības programmas laikposmam pēc 2015. gada īstenošana: no apņemšanās uz rezultātiem”,

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 19. maija rezolūciju par attīstības finansēšanu(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 25. novembra rezolūciju par ES un globālo regulējumu attīstības jomā pēc 2015. gada(2),

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, kuru pieņēma 21. pušu konferencē (COP21) Parīzē 2015. gada 12. decembrī,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 7. pantu, kurā atkārtoti ir apstiprināts, ka ES „nodrošina politikas un darbību saskaņotību, ņemot vērā visus tās mērķus”,

–  ņemot vērā to, ka tiek izstrādāta ES globālā ārpolitikas un drošības politikas stratēģija, kas būs Eiropas Savienības globāla mēroga darbību pamatā,

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 24. novembra rezolūciju par ES lomu Apvienoto Nāciju Organizācijā — kā labāk sasniegt ES ārpolitikas mērķus(3),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. oktobra secinājumus par politikas saskaņotību attīstībai,

–  ņemot vērā stratēģijas „Eiropa 2020” pārskatīšanu — "Jauna pieeja laikposmam pēc 2020. gada",

–  ņemot vērā Parīzes deklarāciju par palīdzības efektivitāti, Akras rīcības programmu un deklarāciju un rīcības plānu, kas pieņemti 2011. gada decembrī Busanā ceturtajā augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti,

–  ņemot vērā Eiropas Konsensu attīstības jomā un tā paredzamo pārskatīšanu,

–  ņemot vērā LESD 208. pantu, kurā noteikts princips par politikas saskaņotību attīstībai un kas jāievēro visos ES ārpolitikas virzienos,

–  ņemot vērā Stambulā, Turcijā 2016. gada 23.–24. maijā rīkojamā pasaules humānās palīdzības samita rezultātus,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas 2016. gada 29. marta vēstuli starptautiskās sadarbības un attīstības komisāram jautājumā par turpmākajiem pasākumiem un pašreizējo stāvokli saistībā ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijā Nr. 70/1 aicināts lemt par turpmākajiem pasākumiem attiecībā uz mērķiem un uzdevumiem un novērtēt pašreizējo stāvokli, izmantojot globālu rādītāju kopumu; tā kā ANO ģenerālsekretārs tika pilnvarots sagatavot ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) ikgadējo progresa ziņojumu, lai atbalstītu lemšanu par turpmākajiem pasākumiem un pašreizējo stāvokli augsta līmeņa politiskajā forumā ilgtspējīgas attīstības jautājumos (HLPF); tā kā IAM progresa ziņojuma pamatā ir valstu statistikas sistēmu sagatavoti dati un dažādos līmeņos iegūta informācija;

B.  tā kā Statistikas komisijas 46. sesijā (2015. gada 3.–6. martā) tika apstiprināts ceļvedis globālu rādītāju sistēmas izstrādei un ieviešanai;

C.  tā kā IAM starpaģentūru ekspertu grupa (IAEG–SDG), kurai uzdots pilnībā izstrādāt priekšlikumu par rādītāju sistēmu Attīstības programmas laikposmam pēc 2015. gada mērķu un uzdevumu uzraudzīšanai, ir ierosinājusi rādītājus programmas 2030. gadam pārskatīšanai, un par tiem panākta vienošanās ANO Statistikas komisijas 47. sesijā 2016. gada martā;

D.  tā kā ierosinātie 230 ilgtspējīgas attīstības mērķu rādītāji ir labs sākumpunkts un stabils ietvars, lai lemtu par turpmākajiem pasākumiem un pašreizējo stāvokli virzībā uz 17 ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu;

E.  tā kā vairāki rādītāji vēl nav izstrādāti, bet vienlaikus parakstītājām dalībvalstīm būs jāizstrādā savi valsts rādītāji atbilstoši globāliem rādītājiem, kas pielāgoti attiecīgo valstu apstākļiem;

F.  tā kā par globālu rādītāju sistēmu būs jāvienojas Ekonomikas un sociālo lietu padomē (ECOSOC) 2016. gada jūlijā un 2016. gada septembra Ģenerālajā asamblejā;

G.  tā kā Ārlietu padomes attīstības jautājumiem veltītā sanāksme notiks 2016. gada 12. maijā, un tajā būtu jāsagatavo ES nostāja, gatavojoties HLPF sanāksmei 2016. gada jūlijā, kā arī jānosaka, kā notiks tematiskās diskusijas par tirdzniecību un attīstību, pievēršoties ES palīdzībai privātajam sektoram programmas 2030. gadam īstenošanā;

H.  tā kā ir nepieciešama sistēmas mēroga stratēģiskā plānošana, īstenošana un ziņošana, lai nodrošinātu saskaņotu un integrētu atbalstu jaunās programmas īstenošanai ANO attīstības sistēmā;

I.  tā kā saistībā ar jaunu vispārēju ilgtspējīgas attīstības ietvaru nepieciešama lielāka saskaņotība starp dažādām politikas jomām un ES dalībniekiem, turpmāka koordinēšana, dialogs un kopīgs darbs visos līmeņos ES iestādēs un starp tām, lai nodrošinātu ilgtspējīgas attīstības triju pīlāru (vides, ekonomikas un sociālā) integrāciju ES iekšpolitikas un ārpolitikas jomās;

J.  tā kā HLPF sanāksmē 2016. gada jūlijā notiks brīvprātīgs pašreizējā stāvokļa izvērtējums attiecībā uz 22 valstīm, tostarp četrām Eiropas valstīm — Igauniju, Somiju, Franciju un Vāciju, kā arī tematiski pārskati par progresu saistībā ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem, tostarp horizontālajiem jautājumiem, kuri balstīsies uz ECOSOC funkcionālo komisiju un citu starpvaldību organizāciju un forumu sagatavotiem pārskatiem,

1.  aicina Ārlietu padomes attīstības jautājumiem veltītā sanāksmē pieņemt saskaņotu un vienotu ES nostāju HLPF 2016. gada jūlija sanāksmei, ņemot vērā šajā rezolūcijā pausto Parlamenta viedokli; uzskata, ka no ES uzticamības un vadošās lomas viedokļa ir ļoti svarīgi paust vienotu nostāju; pauž bažas par to, ka Komisija pirms HLPF sanāksmes nav publicējusi Attīstības komitejas locekļu prasīto paziņojumu par turpmākajiem pasākumiem un pašreizējo stāvokli saistībā ar programmu 2030. gadam, kas būtu pamats ES kopējai nostājai;

2.  atzinīgi vērtē starpaģentūru ekspertu grupas ziņojumu par IAM rādītājiem; uzskata, ka tas ir ievērojams sasniegums un labs pamats sarunām, jo ierosinātie rādītāji vērš uzmanību uz ievērojami dažādākām strukturālām problēmām;

3.  atzinīgi vērtē atsevišķu nodaļu par dalītiem datiem un to, ka liela uzmanība pievērsta valstu statistikas spēju nostiprināšanai;

4.  atzīst HLPF kritiski svarīgo lomu, novērtējot pašreizējo stāvokli ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanā; uzsver, ka šai struktūrai jānodrošina saskaņots un efektīvs vajadzību novērtējums un ceļvežu pieņemšana, kas nepieciešams programmas 2030. gadam sekmīgai īstenošanai;

5.  uzsver, ka programma 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķi apliecina atjaunoto starptautisko apņemšanos izskaust nabadzību, aktualizēt un modernizēt attīstības stratēģiju nākamajiem 15 gadiem un panākt tās izpildi;

6.  aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu par visaptverošu ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, kurā būtu iekļautas visas attiecīgās iekšpolitikas un ārpolitikas jomas, paredzot detalizētu grafiku līdz 2030. gadam, vidusposma pārskatīšanu un īpašu procedūru, kas nodrošina Eiropas Parlamenta pilnīgu iesaisti, tostarp konkrētu īstenošanas plānu par to, kā koordinēt 17 uzdevumu, 169 mērķu un 230 globālu rādītāju sasniegšanu un nodrošināt gan atbilstību Parīzes nolīguma mērķiem, gan to sasniegšanu; uzsver, cik svarīgs ir mērķu universālums, kā arī to, ka ES un tās dalībvalstis ir uzņēmušās saistības īstenot visus mērķus pilnībā, praksē un pēc būtības;

7.  uzsver, ka par jauno ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un par saistītajiem īstenošanas politikas virzieniem būtu jāveic plaša apspriešanās ar ieinteresētajām personām, tostarp valstu parlamentiem, vietējām iestādēm un pilsonisko sabiedrību, izmantojot iekļaujošu procesu;

8.  aicina Komisiju iesniegt paziņojumu par turpmākajiem pasākumiem un pašreizējo stāvokli saistībā ar programmu 2030. gadam, sniedzot precīzu informāciju par programmas īstenošanas struktūru ES un dalībvalstu līmenī; uzsver to, ka visiem attiecīgajiem Komisijas ģenerāldirektorātiem un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) vajadzētu būt pilnībā iesaistītiem programmas 2030. gadam integrācijā stratēģijas “Eiropa 2020” paredzētajā pārskatīšanā un gaidāmajā ES globālajā ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā, nodrošinot ciešu politikas saskaņotību ilgtspējīgai attīstībai;

9.  uzsver, ka Eiropas Konsensa attīstības jomā pārskatīšanā pilnībā jāatspoguļo jaunā programma 2030. gadam, kas paredz paradigmas maiņu un pilnīgu ES attīstības politikas pārveidošanu; atgādina, ka uzdevumu un saistīto mērķu sasniegšanai īpaši svarīga ir piemērota un mērķtiecīga atbalsta plānošana attīstības sadarbības ietvaros, pienācīgi ievērojot palīdzības efektivitātes principus;

10.  uzsver, ka ES ir pilnībā jāizmanto gaidāmā daudzgadu finanšu shēmas (DFS) vidusposma pārskatīšana, lai nodrošinātu, ka finansēšanas mehānismi un budžeta pozīcijas atspoguļo visas programmas 2030. gadam saistības, par kurām ES ir vienojusies; aicina ES un tās dalībvalstis nekavējoties no jauna apņemties ievērot mērķi 0,7 % no NKI piešķirt oficiālajai attīstības palīdzībai un iesniegt grafiku, kā pakāpeniski palielināt šīs palīdzības apjomu, lai sasniegtu 0,7 % līmeni;

11.  aicina īstenot regulāru HLPF un Komisijas dialogu par sasniegtajiem rezultātiem un regulāri ziņot Parlamentam saskaņā ar pārredzamības un savstarpējas pārskatatbildības principiem; uzsver, ka jāpaplašina dialogs starp Komisiju un Parlamentu par programmas 2030. gadam īstenošanu, jo īpaši attiecībā uz attīstības politiku un politikas saskaņotību attīstībai;

12.  aicina Komisiju un EĀDD ciešā saziņā ar citiem partneriem nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem par to, kā politikas saskaņotību attīstībai efektīvāk integrēt programmas 2030. gadam īstenošanā, un prasa šo jauno pieeju ieviest visās ES iestādēs, lai nodrošinātu efektīvu sadarbību un pārvarētu resoru pieeju;

13.  uzsver, cik svarīgi ir īstenot koncepciju par politikas saskaņotību attīstībai; aicina Komisiju un EĀDD ciešā saziņā ar citiem partneriem nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem par to, kā politikas saskaņotību attīstībai efektīvāk integrēt ES pieejā Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanā, un prasa šo jauno pieeju ieviest visās ES iestādēs;

14.  mudina Komisiju izstrādāt efektīvus uzraudzības, pārskatīšanas un atbildības mehānismus programmas 2030. gadam īstenošanai un regulāri ziņot Parlamentam; šajā sakarībā atgādina par nepieciešamību palielināt Parlamenta veikto demokrātisko kontroli, iespējams, izmantojot saistošu nolīgumu saskaņā ar LESD 295. pantu;

15.  aicina Komisiju un ANO specializētās aģentūras, fondus un programmas izveidot augsta līmeņa dialogu par IAM īstenošanu, lai saskaņotu ES, ANO un citu līdzekļu devēju politiku, programmas un darbības; uzsver dalītu un pieejamu datu nozīmi sasniegtā pārraudzībā un rezultātu novērtēšanā;

16.  uzsver, ka ANO aģentūrām un iestādēm ir jāstiprina politikas saskaņotība attīstībai ANO darba struktūrās, lai efektīvi integrētu visus ilgtspējīgas attīstības aspektus;

17.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0196.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0059.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0403.


Izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas obligāta norādīšana attiecībā uz konkrētiem pārtikas produktiem
PDF 411kWORD 95k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. maija rezolūcija par obligāto izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādi attiecībā uz konkrētiem pārtikas produktiem (2016/2583(RSP))
P8_TA(2016)0225B8-0545/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006, un par Komisijas Direktīvas 87/250/EEK, Padomes Direktīvas 90/496/EEK, Komisijas Direktīvas 1999/10/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/13/EK, Komisijas Direktīvu 2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulas (EK) Nr. 608/2004(1) atcelšanu (Regula par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem) un jo īpaši tās 26. panta 5. un 7. punktu,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 20. maija ziņojumus Eiropas Parlamentam un Padomei —par izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādīšanas obligātumu attiecībā uz dzeramo pienu, piena produktu sastāvā izmantotu pienu un gaļu, kas nav liellopu gaļa, cūkgaļa, aitas, kazas un mājputnu gaļa (COM(2015)0205) un par izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādīšanas obligātumu attiecībā uz neapstrādātiem pārtikas produktiem, pārtikas produktiem ar vienu sastāvdaļu, kā arī sastāvdaļām, kas veido vairāk nekā 50 % no pārtikas produkta (COM(2015)0204),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 17. decembra ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par obligāto izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādi attiecībā uz gaļu, ko izmanto kā pārtikas sastāvdaļu (COM(2013)0755) un tam pievienoto Komisijas dienestu 2013. gada 17. decembra darba dokumentu par tās gaļas izcelsmes marķēšanu, ko izmanto kā sastāvdaļu — patērētāju attieksme, iespējamo scenāriju un ietekmes izvērtēšana (SWD(2013)0437),

–  ņemot vērā 2015. gada 11. februāra rezolūciju par apstrādātas pārtikas sastāvā esošas gaļas izcelsmes valsts norādi produkta marķējumā(2) un Komisijas 2015. gada 6. maijā pieņemto oficiālo atbildi,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 13. decembra Īstenošanas Regulu (ES) Nr. 1337/2013, ar ko paredz noteikumus par to, kā piemērot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1169/2011 attiecībā uz izcelsmes valsts un izcelsmes vietas norādīšanu svaigai, atdzesētai un saldētai cūkgaļai, aitu, kazu un mājputnu gaļai(3),

–  ņemot vērā 2014. gada 6. februāra rezolūciju(4) par iepriekšminēto Komisijas 2013. gada 13. decembra Īstenošanas Regulu (ES) Nr. 1337/2013,

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par pārtikas krīzi, krāpšanu pārtikas aprites jomā un tās kontroli(5),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas obligātu norādi konkrētiem pārtikas produktiem (O-000031/2016 – B8-0363/2016),

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Regulas par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem 26. panta 5. punktā ir noteikts, ka Komisijai līdz 2014. gada 13. decembrim ir jāiesniedz ziņojumi Eiropas Parlamentam un Padomei par obligāto izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādi attiecībā uz gaļas veidiem, kas nav liellopu gaļa, cūkgaļa, aitas, kazas un mājputnu gaļa, pienu, pienu, ko izmanto par sastāvdaļu piena produktos, nepārstrādātiem pārtikas produktiem, vienas sastāvdaļas produktiem un sastāvdaļām, kas veido vairāk nekā 50 % no pārtikas produkta;

B.  tā kā Regulas par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem 26. panta 8. punktā ir noteikts, ka Komisijai līdz 2013. gada 13. decembrim jāpieņem īstenošanas akti attiecībā uz minētā panta 3. punkta piemērošanu;

C.  tā kā noteikumi par izcelsmes norādi jau ir ieviesti un efektīvi darbojas attiecībā uz daudziem citiem pārtikas produktiem, tostarp neapstrādātu gaļu, olām, augļiem un dārzeņiem, zivīm, medu, augstākā labuma olīveļļu, neapstrādātu olīveļļu, vīnu un stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem;

D.  tā kā 26. panta 7. punktā par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem ir noteikts, ka ziņojumos cita starpā ir jāņem vērā patērētāja vajadzība būt informētam, izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas obligātās norādīšanas noteikuma pamatotība un šādu pasākumu ieviešanas izmaksu un ieguvumu analīze; tā kā šajā pantā turklāt ir noteikts, ka ziņojumiem var pievienot priekšlikumus attiecīgo ES tiesību aktu noteikumu grozīšanai;

E.  tā kā 26. panta 2. punktā par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem ir noteikts, ka Izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādīšana ir obligāta, ja tās nenorādīšana var maldināt patērētāju attiecībā uz pārtikas produkta īsto izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu, jo īpaši, ja pievienotā informācija vai etiķete varētu netieši norādīt, ka produktam ir cita izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta;

F.  tā kā 2015. gada 20. maijā Komisija publicēja ziņojumu par obligātu izcelsmes valsts norādi attiecībā uz pienu, pienu, ko izmanto par sastāvdaļu piena produktos un gaļas veidiem, kas nav liellopu gaļa, cūkgaļa, aitas, kazas un mājputnu gaļa (ziņojums par pienu un citu gaļu) un ziņojumu par izcelsmes valsts obligātu norādi nepārstrādātiem pārtikas produktiem, vienas sastāvdaļas produktiem un sastāvdaļām, kas veido vairāk nekā 50 % no pārtikas produkta;

G.  tā kā saskaņā ar Komisijas ziņojumu (COM(2013)0755), jo sarežģītāki ir sasmalcināšanas un apstrādes posmi gaļas pārstrādes nozarē un jo augstāks pārstrādes līmenis, jo sarežģītāka kļūst izsekojamība, lai izcelsmi norādītu marķējumā;

H.  tā kā pārtikas aprite nereti ir garš un sarežģīts process, kurā piedalās daudzi pārtikas apritē iesaistītie uzņēmēji un citas puses; tā kā patērētāji aizvien mazāk zina, kā viņu pārtika tiek ražota, un individuālie pārtikas apritē iesaistītie tirgus dalībnieki ne vienmēr ir informēti par visu produkta ķēdi;

I.  tā kā patērētāju vispārējā gatavība maksāt par izcelsmes informāciju ir pieticīga, lai gan aptaujas par gatavību maksāt(6) parāda, ka patērētāji lielākoties ir ar mieru maksāt vairāk par izcelsmes informāciju;

J.  tā kā Parlaments 2015. gada 11. februāra rezolūcijā mudināja Komisiju turpināt darbu, ņemot vērā tās 2013. gada 17. decembra ziņojumu un sagatavot likumdošanas priekšlikumus, lai noteiktu obligātu izcelsmes marķējumu gaļai apstrādātos produktos, tādējādi nodrošinot lielāku pārredzamību visā pārtikas ķēdē un labāk informētu Eiropas patērētājus, vienlaikus ņemot vērā ietekmes novērtējumus un izvairoties no pārmērīgām izmaksām un administratīvā sloga; tā kā Komisija līdz šim vēl nav sagatavojusi likumdošanas priekšlikumus saistībā ar minēto ziņojumu;

K.  tā kā stingras specifikācijas ir noteiktas vienīgi brīvprātīgajām kvalitātes shēmām, piemēram, aizsargātam cilmes vietas nosaukumam (ACVN), aizsargātai ģeogrāfiskās izcelsmes norādei (AĢIN) vai garantētai tradicionālai īpatnībai, savukārt attiecībā uz pārtiku, kas ir Regulas (ES) Nr. 1169/2011 darbības jomā specifikācijas var būt ļoti atšķirīgas;

Dzeramais piens un piens, ko izmanto par sastāvdaļu piena produktos

1.  norāda, ka Regulas par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem 32. apsvērumā ir teikts, ka piens ir viens no tiem produktiem, kura izcelsmes norāde tiek uzskatīta par īpaši svarīgu;

2.  uzsver, ka saskaņā ar Eirobarometra 2013. gada aptauju 84 % ES iedzīvotāju uzskata, ka piena izcelsme ir jānorāda, gan pārdodot to kā atsevišķu produktu, gan kā sastāvdaļu piena produktos; atzīmē, ka šis ir viens no daudziem apsvērumiem, kas var ietekmēt patērētāju uzvedību;

3.  norāda, ka obligāta tāda piena izcelsmes norāde, ko pārdod, kā dzeramo pienu vai kā sastāvdaļu piena produktos, ir noderīgs pasākums, lai aizsargātu piena produktu kvalitāti un aizsargātu darbvietas nozarē, kas pārdzīvo smagu krīzi;

4.  atzīmē, ka saskaņā ar aptauju, kas pievienota Komisijas ziņojumam par pienu un citu gaļu, izcelsmes obligāta marķēšana pienam un pienam, ko izmanto kā sastāvdaļu, palielina izmaksas, jo ražošanas process kļūst sarežģītāks; atzīmē, ka tajā pašā aptaujā minēts, ka uzņēmumi dažās dalībvalstīs ir pārspīlējuši obligātā izcelsmes marķējuma ietekmi uz viņu konkurētspējas stāvokli, jo aptaujā netika rasts neviens skaidrs izskaidrojums šo uzņēmumu augsto izmaksu aplēsēm, bet aptaujā tika norādīts, ka tas varētu būt spēcīgs signāls, kas liecina par stingru opozīciju izcelsmes norādīšanai marķējumā;

5.  prasa izveidot Komisijas darba grupu, kas dziļāk izvērtētu Komisijas 2015. gada 20. maijā publicēto ziņojumu, lai noteiktu, kādas izmaksas varētu samazināt līdz pieņemamam līmenim, ja obligātā izcelsmes valsts norāde marķējumā tiek attiecināta uz pienu un nedaudz apstrādātiem piena produktiem;

6.  atzinīgi vērtē aptaujā sniegto izmaksu un ieguvumu analīzi attiecībā uz obligāto izcelsmes norādi pienam un pienam, ko izmanto kā sastāvdaļu, bet uzskata, ka Komisija savos secinājumos pietiekami neņem vērā šādu produktu izcelsmes marķēšanas pozitīvos aspektus, piemēram, patērētāju labāku informētību; atzīmē, ka patērētāji varētu justies maldināti, ja nebūs pieejama obligātā izcelsmes norāde marķējumā, un tiks izmantots citas norādes marķējumā, piemēram, valstu karogi;

7.  uzsver mazo un vidēji lielo uzņēmumu nozīmību pārstrādes ķēdē;

8.  uzskata, ka Komisijai būtu jāņem vērā un jāanalizē obligātā izcelsmes marķējuma ekonomiskā ietekme uz MVU darbību attiecīgajās lauksaimniecības un pārtikas produktu ražošanas nozarēs;

9.  uzskata, ka Komisijas secinājumos attiecībā uz pienu un pienu, ko izmanto kā sastāvdaļu, iespējams, pārspīlētas izcelsmes valsts marķēšanas izmaksas uzņēmumiem, jo tiek ņemti vērā visi piena produkti kopumā;

10.  norāda uz Komisijas secinājumu, ka izcelsmes valsts marķēšanas izmaksas pienam būtu samērā nelielas;

Cita gaļa

11.  uzsver, ka saskaņā ar Eirobarometra 2013. gada aptauju 88 % ES iedzīvotāju uzskata, ka ir nepieciešams norādīt izcelsmi citai gaļai, kas nav liellopu gaļa, cūkgaļa, aitas, kazas un mājputnu gaļa;

12.  atzīmē, ka skandāls saistībā ar zirga gaļu parādīja, ka nepieciešama lielāka pārredzamība zirga gaļas piegādes ķēdē;

13.  atzīmē — Komisijas ziņojumā konstatēts, ka izcelsmes valsts obligātās norādes darbības izmaksas ziņojumā minētajai gaļai būtu samērā nelielas;

Pārstrādāta gaļa

14.  uzsver, ka Komisijas 2013. gada 17. decembra ziņojumā par obligāto izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādi attiecībā uz gaļu, ko izmanto kā pārtikas sastāvdaļu atzīts, ka vairāk nekā 90 % no aptaujātajiem patērētājiem uzskata, ka ir svarīgi, lai gaļas izcelsme būtu norādīta apstrādātu pārtikas produktu marķējumā;

15.  uzskata, ka patērētāji, tāpat arī daudzi nozarē iesaistītie darbinieki, atbalsta obligāto gaļas izcelsmes norādi pārstrādātu produktu marķējumā, un uzskata arī, ka šāds pasākums dos iespēju saglabāt patērētāju uzticēšanos pārtikas produktu jomā, jo tiks nodrošināta lielāka pārredzamība piegādes ķēdē;

16.  uzsver, ka tas ir Eiropas patērētāju interesēs, lai uz katra pārtikas produkta būtu obligāta izcelsmes norāde;

17.  norāda, ka marķēšana pati par sevi neaizsargā no krāpniecības, un uzsver, ka nepieciešama izmaksu ziņā efektīva kontroles sistēma, lai nodrošinātu patērētāju uzticēšanos;

18.  atgādina, ka brīvprātīgās marķēšanas shēmas tika pienācīgi īstenotas vairākās dalībvalstīs, tās bijušas veiksmīgas gan attiecībā uz patērētājiem, gan ražotājiem;

19.  uzskata — tādēļ, ka netika pieņemti Regulas (ES) Nr. 1169/2011 26. panta 3. punktā noteiktie īstenošanas akti, šo pantu nav iespējams pienācīgi piemērot;

20.  atzīmē, ka aizsargāts cilmes vietas nosaukums jau tiek piemērots daudziem pārstrādātiem gaļas un piena produktiem (piemēram, šķiņķim un sieram), un saskaņā ar šo norādi izmantotās gaļas izcelsme ir noteikta par ražošanas kritēriju un tiek piemērota lielāka izsekojamība; tāpēc aicina Komisiju veicināt tādu produktu izstrādi, kam ir aizsargāts cilmes vietas nosaukums (ACVN), aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde (AĢIN) un garantētas tradicionālās īpatnības (GTĪ), saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1151/2012(7) un tādējādi nodrošināt, ka patērētājiem ir pieejami kvalitatīvi produkti ar drošu izcelsmi;

21.  aicina Komisiju nodrošināt, lai nevienas no spēkā esošajām ES izcelsmes valsts marķēšanas prasībām netiktu pavājināta nevienās no pašreiz notiekošajām tirdzniecības sarunām, piemēram, TTIP, kā arī nodrošināt, ka netiek likti šķēršļi nekādiem turpmākiem papildus izcelsmes valsts marķēšanas noteikumiem attiecībā uz citiem pārtikas produktiem;

Secinājumi

22.  aicina Komisiju īstenot obligāto izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādi attiecībā uz visu veidu dzeramo pienu, piena produktiem un gaļas produktiem, kā arī apsvērt paplašināt obligāto izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādi arī attiecībā uz vienas sastāvdaļas produktiem, vai produktiem, kuriem ir viena galvenā sastāvdaļa, sagatavojot likumdošanas priekšlikumus šajās jomās;

23.  mudina Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumus, lai noteiktu obligātu izcelsmes marķējumu gaļai apstrādātos produktos, tādējādi nodrošinot lielāku pārredzamību visā pārtikas ķēdē un labāk informētu Eiropas patērētājus, ņemot vērā skandālu saistībā ar zirga gaļu un citiem krāpniecības gadījumiem saistībā ar pārtiku; turklāt norāda, ka obligāto marķēšanas prasību noteikšanā ir jāņem vērā proporcionalitātes princips un administratīvais slogs pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem un izpildiestādēm;

24.  uzskata, ka izcelsmes obligātās norādes mērķis ir atjaunot patērētāju uzticēšanos saistībā ar pārtikas produktiem; aicina Komisiju sagatavot priekšlikumu šā mērķa sasniegšanai, vienlaikus ņemot vērā informācijas pārredzamību un tās saprotamību patērētājiem, Eiropas uzņēmumu ekonomisko dzīvotspēju un patērētāju pirktspēju;

25.  uzsver, cik iekšējā tirgū ir svarīgi vienlīdzīgi konkurences apstākļi, un prasa Komisijai to ņemt vērā, apspriežot noteikumus par obligātu izcelsmes norādi;

26.  aicina Komisiju atbalstīt marķēšanas shēmas saistībā ar dzīvnieku labturību audzēšanas, transportēšanas un kaušanas laikā;

27.  pauž nožēlu par to, ka Komisija joprojām neko nav darījusi, lai iekļautu olas to produktu sarakstā, kuriem izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norāde ir obligāta, lai gan lēti olu produkti, kas pagatavoti no šķidrām vai kaltētām olām un kurus pamatā izmanto apstrādātā pārtikā, tiek importēti ES tirgū no trešām valstīm un šie olu produkti nepārprotami tiek ražoti, apejot ES aizliegumu audzēšanai sprostā; tāpēc uzskata, ka šajā sakarībā olu produktu un pārtikas, kuras sastāvā ir olas, obligātā izcelsmes un audzēšanas veida norāde marķējumā varētu uzlabot pārredzamību un aizsardzību, un aicina Komisiju iesniegt tirgus analīzi un vajadzības gadījumā izstrādāt atbilstīgus likumdošanas priekšlikumus;

28.  uzskata, ka izcelsmes valsts norādīšana marķējumā dzeramajam pienam, nedaudz apstrādātiem piena produktiem (piemēram, sieram un krējumam) un nedaudz apstrādātiem gaļas produktiem (piemēram, bekonam un desiņām) izmaksātu būtiski mazāk, tāpēc šī norāde marķējumā jāizskata prioritārā kārtā;

29.  uzskata, ka izcelsmes norāde marķējumā pati par sevi nenovērš krāpniecību; tāpēc iestājas par to, ka būtu apņēmīgi jāpastiprina uzraudzība, jāuzlabo spēkā esošo tiesību aktu izpilde un jānosaka stingrāki sodi;

30.  aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai izskaustu krāpniecību saistībā ar noteikumiem par brīvprātīgu izcelsmes norādi pārtikas produktiem;

31.  aicina Komisiju atbalstīt spēkā esošās kvalitātes nodrošināšanas shēmas lauksaimniecības un pārtikas produktiem, kas ir Regulas (ES) Nr. 1151/2012 darbības jomā, un prasa izvērst popularizēšanas kampaņas attiecībā uz šiem produktiem;

32.  atkārto savu aicinājumu Komisijai izpildīt tās juridiskās saistības — līdz 2013. gada 13. decembrim pieņemt īstenošanas aktus, kas nepieciešami, lai pienācīgi izpildītu Regulas (ES) Nr. 1169/2011 26. panta 3. punkta prasības, tādējādi nodrošinot, ka valsts iestādes var piemērot atbilstīgus sodus;

o
o   o

33.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 304, 22.11.2011., 18. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0034.
(3) OV L 335, 14.12.2013., 19. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0096.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0011.
(6) http://ec.europa.eu/food/safety/docs/labelling_legislation_final_report_ew_02_15_284_en.pdf, 50.lpp
(7) OV L 343, 14.12.2012., 1. lpp.


Pamatnolīgums par vecāku atvaļinājumu
PDF 518kWORD 114k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. maija rezolūcija attiecībā uz to, kā tiek piemērota Padomes 2010. gada 8. marta Direktīva 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK (2015/2097(INI))
P8_TA(2016)0226A8-0076/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 3. punktu un 5. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 8. pantu, 10. pantu, 153. panta 1. punkta i) apakšpunktu un 157. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 9., 23., 24. un 33. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 8. marta Direktīvu 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 17. decembra Direktīvu 2013/62/ES, ar ko groza Direktīvu 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu saistībā ar Majotas statusa grozīšanu attiecībā uz Eiropas Savienību,

–  ņemot vērā Briselē 2006. gada 23. un 24. martā notikušās Eiropadomes sanāksmes prezidentvalsts secinājumus (777751/1/06 REV 1),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Stabilāks darba un privātās dzīves līdzsvars — spēcīgāks atbalsts profesionālās, privātās un ģimenes dzīves saskaņošanai” (COM(2008)0635),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra ieteikumu “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana” (C(2013)0778),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 11. marta rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — nodarbinātības un sociālie aspekti 2015. gada izaugsmes pētījumā(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 20. maija rezolūciju par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, piemērošanu(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2015. gada maija pētījumu “Dzimumu līdztiesība nodarbinātības un profesiju aspektā — novērtējums par Direktīvas 2006/54/EK īstenošanu Eiropā”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Savienības iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu “Grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, paternitātes atvaļinājums un bērna kopšanas atvaļinājums: dati par atvaļinājumu ilgumu un kompensācijas likmēm Eiropas Savienībā”,

–  ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda pētījumu “Tēvu mudināšana ņemt bērna kopšanas un paternitātes atvaļinājumu”,

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu “Grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma noteikumi ES dalībvalstīs: ilgums un pabalsti” (Eurofound, 2015),

–  ņemot vērā Eurofound 2015. gada ziņojumu “Tēvu mudināšana ņemt bērna kopšanas un paternitātes atvaļinājumu Eiropas Savienībā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada februāra pētījumu “Direktīvas 2010/18/ES par vecāku atvaļinājumu īstenošana 33 Eiropas valstīs”,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A8-0076/2016),

A.  tā kā ir maz ticams, ka līdz 2020. gadam izdosies sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi, proti, panākt, ka sieviešu nodarbinātības līmenis ir 75 % (pašlaik tas ir 63,5 %); turklāt tā kā ir vajadzīga proaktīva politika, ar ko palīdzētu sievietēm iekļūt un noturēties darba tirgū un viņas aizsargātu un atbalstītu pēc tam, kad sievietes atgriežas darba tirgū kā mātes, un šādas politikas mērķim vajadzētu būt stabilu un pienācīgu darbvietu nodrošināšanai ar tādiem pašiem nosacījumiem kā vīriešiem, un jo īpaši ir vajadzīga politika, ar ko veicina labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru visiem vecākiem;

B.  tā kā vecāku veiktie ģimenes pienākumi un bērnu audzināšana ekonomikā sniedz izmērāmu ieguldījumu, un tam ir arī liela nozīme Eiropas demogrāfiskās situācijas attīstībā;

C.  tā kā Direktīvā 96/34/EK darba un ģimenes dzīves saskaņošana ir atzīta par atsevišķu tematu, savukārt Direktīvā 2010/18/ES ir noteikts, ka visiem darba ņēmējiem ir tiesības uz četrus mēnešus ilgu neapmaksātu vecāku atvaļinājumu un ka vismaz viens no šiem četriem mēnešiem nav nododams; tā kā dzimumu līdztiesības princips nodarbinātībā tagad ir noteikts ar ES tiesību aktiem; tā kā vienādas profesionālās izaugsmes iespējas sievietēm un vīriešiem, tostarp ar bērna kopšanas atvaļinājuma instrumenta piemērošanu, palīdzētu sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” noteikto 75 % nodarbinātības mērķi un atrisinātu problēmu, ka sievietes ir pakļautas lielākam nabadzības riskam, kā arī šādu iespēju garantēšana sniegtu izmērāmu ieguldījumu ekonomikā, kas turklāt ir būtiski, ņemot vērā Eiropas demogrāfiskās tendences;

D.  tā kā pieejamie dati apliecina, ka neapmaksāti vai maz apmaksāti ģimenes atvaļinājumi nozīmē zemu to izmantošanas līmeni un ka tēvi maz izmanto savas tiesības uz vecāku atvaļinājumiem; tā kā nenododamus vai daļēji nenododamus un pienācīgi apmaksātus vecāku atvaļinājumus līdzsvarotāk izmanto abi vecāki, kas palīdz samazināt diskrimināciju pret sievietēm darba tirgū;

E.  tā kā jaukts modelis, kas ietver gan grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, gan paternitātes atvaļinājumu un parasto atvaļinājumu, t. i., vecāku atvaļinājumu, sniedz abiem vecākiem iespēju pienācīgi pieņemt kopīgu lēmumu par to, kā izmantot atvaļinājumus, ievērojot savu bērnu intereses un ņemot vērā sava darba specifiku;

F.  tā kā vecāku atvaļinājumam ilgtermiņā ir labvēlīga ietekme uz bērna attīstību; tā kā šajā jomā spēkā esošās sabiedriskās politikas apstākļos tēvu līdzdalības līmenis vecāku atvaļinājumos ES dalībvalstīs palielinās, bet joprojām ir zems, jo tikai 10 % tēvu izmanto vismaz vienu vecāku atvaļinājuma dienu; tā kā pretēji tam 97 % gadījumu abiem vecākiem pieejamos vecāku atvaļinājumus izmanto sievietes;

G.  tā kā Eurofound pētījumos atspoguļoti faktori, kas ietekmē vecāku atvaļinājuma izmantošanas rādītājus tēvu vidū, piemēram, kompensācijas apmērs, atvaļinājumu sistēmas elastīgums, informācijas pieejamība, bērnu aprūpes iestāžu pieejamība un elastīgums un tas, cik lielā mērā darba ņēmēji baidās tikt izstumti no darba tirgus pēc atvaļinājuma izmantošanas; tā kā daudzu pētījumu autori(5) tomēr norāda, ka tēvi, kuri izmanto paternitātes atvaļinājumu, izveido labākas attiecības ar saviem bērniem un biežāk aktīvi iesaistās turpmākajos bērnu aprūpes pienākumos; tā kā līdz ar to šie jautājumi ir jārisina;

H.  tā kā Eiropas Savienība kopumā saskaras ar nopietniem demogrāfiskiem uzdevumiem, jo vairumā dalībvalstu dzimstības līmenis samazinās, un tā kā ģimenes politika, kas ir taisnīga gan pret sievietēm, gan vīriešiem, uzlabotu sieviešu izredzes darba tirgū, panāktu labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru un mazinātu atšķirības sieviešu un vīriešu darba samaksā, pensijā un visā dzīves laikā gūtajos ienākumos, kā arī labvēlīgi ietekmētu demogrāfiskos procesus;

I.  tā kā saskaņā ar Eirostata datiem 2010. gadā vecāku atvaļinājumu ir izmantojuši 3 518 600 cilvēki un no tiem tikai 94 800 (2,7 %) bijuši vīrieši; tā kā Eurofound(6) pētījums liecina, ka dzimumu atšķirīgā iesaiste nodarbinātībā rada nopietnas sekas un zaudējumus Eiropas valstu ekonomikā un ka šie zaudējumi 2013. gadā bija aptuveni EUR 370 miljardi;

J.  tā kā Komisijai kopā ar dalībvalstīm vajadzētu sākt īpašus pasākumus, ar ko sekmētu jauna veida darba organizēšanu, izmantojot elastīgākus modeļus, kas ar darba un privātās dzīves līdzsvara instrumentu piemērošanu ļautu vecākiem efektīvi īstenot savas vecāku tiesības; tā kā šādi pasākumi palīdzētu samazināt diskrimināciju pret sievietēm un palīdzētu viņām iekļūt, noturēties un atgriezties darba tirgū, neizjūtot nekādu ekonomisko un sociālo spiedienu;

K.  tā kā vecāku atvaļinājums ne tikai nodrošina dzimumu līdztiesību un sieviešu piekļuvi nodarbinātībai, bet arī ļauj vecākiem pilnībā veikt savus pienākumus pret bērniem;

L.  tā kā ir svarīgi nodrošināt, lai sievietes būtu tiesīgas darbu apvienot ar tiesībām kļūt par māti, neciešot no kādiem ierobežojumiem, jo sievietes vēl joprojām atrodas nelabvēlīgākā situācijā un visvairāk cieš no diskriminācijas; tā kā šādas diskriminācijas piemēri ir darba intervijas, kuru laikā darba devēji sievietēm jautā, vai viņām ir bērni un kāds ir bērnu vecums, lai ietekmētu sieviešu lēmumus un priekšroku dotu darba ņēmējiem bez bērniem, kuri ir “pieejamāki”, kā arī kā piemēru var minēt aizvien lielāko ekonomisko un darba radīto spiedienu, kas strādājošām sievietēm liek neizmantot grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu;

M.  tā kā viens no ierobežojumiem sieviešu iekļūšanai darba tirgū un palikšanai tajā ir to atbildība rūpēties par bērniem ar invaliditāti un aprūpējamiem bērniem, kas ir atkarīgi no viņām un/vai pieder pie nelabvēlīgā situācijā esošām kategorijām un grupām;

N.  tā kā gadījumos, kad nav noteikumu par atvaļinājumu vai kad spēkā esošie noteikumi uzskatāmi par nepilnīgiem, sociālajiem partneriem, izmantojot koplīgumus, varētu būt nozīmīga loma jaunu noteikumu izstrādē vai spēkā esošo noteikumu atjaunināšanā grūtniecības un dzemdību, paternitātes un vecāku atvaļinājumu jomā;

O.  tā kā darba un ģimenes dzīves līdzsvarošana ir viena no pamattiesībām, kas būtu pilnā mērā jāiekļauj visos ES tiesību aktos, kuri varētu ietekmēt šo konkrēto jomu; tā kā principā būtu jāuzsver nozīme, kāda ir ģimenei labvēlīgas darba vides nodrošināšanai;

P.  tā kā vairums ES dalībvalstu jau ievēro prasību minimumu, kas noteikts Vecāku atvaļinājuma direktīvā (Direktīva 2010/18/ES), turklāt daudzās dalībvalstīs valsts noteikumi ir stingrāki nekā direktīvas prasības;

Q.  tā kā dalībvalstīm gan valsts, gan privātajā sektorā būtu jāveicina kopējas labklājības modeļi, kas nepieciešami darba un ģimenes dzīves saskaņošanas tiesību īstenošanai;

R.  tā kā tas, cik atšķirīgi sievietes un vīrieši ņem grūtniecības un dzemdību, paternitātes vai bērna kopšanas atvaļinājumu, liecina, ka saistībā ar bērnu aprūpi un sieviešu līdzdalību darba tirgū pastāv diskriminācija dzimuma dēļ; tā kā daudzās dalībvalstīs pasākumi, kas veikti, lai mudinātu vīriešus uzņemties līdzvērtīgu ģimenes pienākumu daļu, nav devuši apmierinošus rezultātus;

S.  tā kā atbilstīgs, individuāls, kompensēts bērna kopšanas atvaļinājums ir izšķirīgs, lai viendzimuma vecāki varētu saskaņot darba un ģimenes dzīvi;

T.  tā kā sievietes, kas izmanto tiesības saskaņot darba un ģimenes dzīvi, ņemot bērna kopšanas atvaļinājumu, saskaras ar sociāliem aizspriedumiem pēc atgriešanās darbā, kā rezultātā pasliktinās darba apstākļi un mazinās darba līgumu stabilitāte,

Direktīvas transponēšana

1.  uzsver, ka Direktīvas 2010/18/ES transponēšanai nepieciešamie noteikumi dažādās dalībvalstīs atšķiras; tāpēc uzskata, ka minētajai transponēšanai jānotiek, pilnībā ievērojot spēkā esošos tiesību aktus sociālo partneru noslēgto koplīgumu jomā;

2.  uzskata — tā kā ne visas dalībvalstis īsteno ES noteikto atsevišķo vai secīgo pieeju grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un vecāku atvaļinājumu jomā, ir sarežģīti ES līmenī klasificēt šos dažādos atvaļinājumu veidus;

3.  atgādina, ka pārmērīga reglamentēšana dalībvalstīs var sarežģīt regulējumu un tādējādi samazināt atbilstību; aicina dalībvalstis, transponējot ES tiesību aktus, nepalielināt administratīvo slogu;

4.  mudina dalībvalstis, kuras vēl nav Komisijai iesniegušas atbilstības tabulas attiecībā uz direktīvas noteikumiem un transponēšanas pasākumiem, šīs tabulas iesniegt saprātīgā termiņā; uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai dalībvalstis nodrošinātu nepieciešamos līdzekļus, kas ļautu pārbaudīt tiesību aktu izpildi vecāku tiesību aizsardzības jomā; mudina Komisiju rūpīgi uzraudzīt direktīvas īstenošanu dalībvalstīs, lai pārmērīgi netiktu izmantota tajā paredzētā pielāgojamība; uzskata, ka paraugprakses apmaiņas princips ir noderīgs līdzeklis šo mērķu sasniegšanai;

5.  uzskata par nožēlojamu to, ka direktīvas piemērošanas jomā pastāv transponēšanas pasākumu atšķirības, kas līdz ar to tiek radītas sistēmas, ar kurām darba ņēmēji nonāk vairāk vai mazāk labvēlīgos apstākļos atkarībā, piemēram, no nodarbinātības sektora (visā ES lielāka aizsardzība ir publiskajā nekā privātajā sektorā, līdz ar to šajā ziņā publiskajam sektoram ir celmlauža loma) un no līguma termiņa; šajā ziņā iesaka veikt visus iespējamos pasākumus, kas ļautu direktīvu vienotā veidā pareizi īstenot kā publiskajā, tā privātajā sektorā; uzsver, ka visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no dzimuma bez diskriminācijas vajadzētu būt tiesībām uz bērna kopšanas atvaļinājumu neatkarīgi no nodarbinātības sektora vai strādājošo māšu un tēvu darba līguma veida;

6.  atzinīgi vērtē to, ka dažas dalībvalstis direktīvas noteikumus ir transponējušas, pārsniedzot tajā noteiktās minimālās prasības attiecībā uz darbības jomu un tādējādi ļaujot šos noteikumus piemērot arī pašnodarbinātām personām, mācekļiem, viendzimuma pāriem un adoptēto bērnu vecākiem;

7.  ir pārliecināts, ka sociālās labklājības nodrošināšana ir katras dalībvalsts kompetencē;

8.  prasa dalībvalstīm pieņemt uz ģimeni orientētu sociālo politiku, ar ko nodrošinātu visu direktīvā paredzēto priekšrocību piemērošanu gadījumā, kad vecāki ilgstoši uzturas ārvalstīs, lai pabeigtu starptautiskās adopcijas procedūru;

9.  atzīmē, ka vairāk nekā desmit gadus pēc Direktīvas 96/34/EK transponēšanas dalībvalstīs vecāku atvaļinājumu izmantošanas ziņā joprojām ir nepietiekams dzimumu līdzsvars; turklāt norāda, ka starp dalībvalstīm pastāv arī lielas atšķirības saistībā ar vecāku atvaļinājuma maksimālo ilgumu, likumos noteikto statusu un sistēmām, ar ko paredz samaksu atvaļinājuma laikā; uzskata, ka samaksa atvaļinājuma laikā ir ļoti svarīga, lai vecākiem ar maziem ienākumiem un vecākiem, kuri audzina bērnus vieni, tiktu sniegts tāds pats atbalsts kā visiem pārējiem vecākiem; atzinīgi vērtē dažādos pasākumus nolūkā mudināt tēvus izmantot vecāku atvaļinājumus; atzīst, ka ES ir potenciāls vērst dalībvalstu uzmanību uz vajadzību rīkoties un sekmēt savstarpējas konsultācijas un palīdzības sniegšanu dalībvalstīm, kurām tas vajadzīgs, jo īpaši sociālās labklājības tiesību jomā; uzskata, ka Komisijai būtu jāierosina pasākumi, ar ko mudinātu tēvus izmantot vecāku atvaļinājumu, un ka dalībvalstīm būtu jāveicina efektīvāka paraugprakses apmaiņa šajā jomā;

10.  atzīmē atsevišķu dalībvalstu lēmumu piešķirt sociālā nodrošinājuma tiesības tikai uz laiku, kas ir īsāks par vecāku atvaļinājuma maksimālo termiņu, tādējādi samazinot to vecāku skaitu, kas faktiski izmanto maksimālo termiņu;

11.  aicina dalībvalstis kopā ar Komisiju garantēt, ka valsts politikā paredzētās ģimenes tiesības, tostarp vecāku atvaļinājums, ir vienādas ar individuālajām tiesībām un vienādi pieejamas abiem vecākiem, lai mudinātu viņus panākt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru un pilnībā ņemt vērā savu bērnu intereses; uzsver, ka šīs tiesības pēc iespējas būtu jānosaka individuāli, lai palīdzētu panākt stratēģijā “Eiropa 2020” noteikto 75 % nodarbinātības līmeni sievietēm un vīriešiem un veicinātu dzimumu līdztiesību; uzskata, ka vecāku atvaļinājuma izmantošanas ziņā vecākiem būtu jāatļauj zināms elastīgums un ka tam nekādā gadījumā nebūtu jāapgrūtina stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktā mērķa sasniegšana, proti, panākt 75 % nodarbinātības līmeni sievietēm un vīriešiem; uzskata, ka ar sociālo partneru pieņemto sistēmu būtu jāpanāk risinājums, lai liela daļa no vecāku atvaļinājuma paliktu nenododama; uzsver, ka abiem vecākiem ir jābūt vienādām iespējām attiecībā uz tiesībām gūt ienākumus un vecāku atvaļinājuma ilgumu;

12.  uzsver, ka ģimenes ar bērniem un vecāki, kas bērnu audzināšanas laikā pārtrauc profesionālo darbību, cieš ne tikai no ienākumu zuduma, bet arī no izmaksu pieauguma, kā arī pietiekami netiek novērtēta viņu veiktā vecāku loma;

13.  norāda, ka direktīva ļauj dalībvalstīm elastīgi noteikt vecāku atvaļinājuma veidu (daļlaika vai pilna laika) un strādāšanas un paziņošanas periodus, kas ieviesti kā nosacījumi vecāku atvaļinājuma piešķiršanai; norāda, ka atsevišķās dalībvalstīs šie pasākumi ne vienmēr tiek attiecināti uz darba ņēmējiem, ar kuriem noslēgti nestandarta darba līgumi, tādi kā darba līgumi uz noteiktu laiku(7) un darba līgumi ar nenormētu darba laiku(8), un pauž bažas par šādu veidu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu; atzīmē dalībvalstu ieviestās iniciatīvas, lai šajā ziņā dotu vecākiem pēc iespējas lielāku elastīgumu, nodrošinot, ka vecāku atvaļinājums atbilst viņu profesionālajai un privātajai situācijai, taču uzskata, ka visu pasākumu pamatā vajadzētu būt mērķim palielināt vecāku atvaļinājuma izmantojuma rādītāju;

14.  uzsver, ka atgriešanās darbā pēc vecāku atvaļinājuma var būt grūta un radīt stresu gan vecākiem, gan bērnam; aicina dalībvalstis pieņemt ģimenes politiku, ar ko sekmētu vienmērīgu un pakāpenisku atgriešanos darbā un visumā optimālu darba un privātās dzīves līdzsvaru, vienlaikus apsverot arī tāldarba, strādāšanas mājās un viedās nodarbinātības veicināšanu, lai šāda politika neradītu papildu slogu darbiniekiem;

15.  aicina dalībvalstis, īstenojot savus pasākumus, nodrošināt, ka uzņēmumi var plānot ar noteiktību, un šajā ziņā aicina īpašu uzmanību pievērst vismazāko uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu vajadzībām;

16.  aicina Komisiju uzlabot un nostiprināt Direktīvas 2010/18/ES noteikumus par tiesībām uz vecāku atvaļinājumu un detalizētus noteikumus par vecāku atvaļinājuma piešķiršanu tiem vecākiem, kuru bērniem ir invaliditāte vai smaga, vai pastāvīgu aprūpi prasoša saslimšana, ņemot vērā arī labāko praksi dalībvalstīs (vecāku vai bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošanai noteiktā bērna vecuma ierobežojuma pagarināšana, atvieglota piekļuve daļlaika darba režīmam pēc atgriešanās darbā, atvaļinājuma pagarināšana utt.);

17.  uzsver, ka ir jāgarantē labvēlīgi nosacījumi vecākiem, kas atgriežas darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, jo īpaši saistībā ar tādiem aspektiem kā tiesības atgriezties tajā pašā vai līdzīgā amatā saskaņā ar darba līgumu vai darbvietas nosacījumiem, izmaiņas darba laika un/vai darba dzīves organizēšanā pēc atgriešanās darbā (tostarp darba devējam ir jāpamato ikviens atteikums), iespējas piedalīties apmācībā, aizsardzība pret atlaišanu un mazāk labvēlīgu attieksmi bērna kopšanas atvaļinājuma pieprasīšanas vai izmantošanas dēļ un aizsardzības periods pēc atgriešanās darbā, lai šie vecāki varētu no jauna pierast pie sava darba;

Virzība uz efektīvu direktīvu, ar ko risināt darba un privātās dzīves līdzsvarošanas uzdevumus

18.  atzīmē, ka Komisija ir atsaukusi priekšlikumu direktīvai par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, un norāda, ka saistībā ar ceļvedi “Jauns mēģinājums pārvarēt darba un privātās dzīves līdzsvara uzdevumus strādājošām ģimenēm” Komisija pašlaik neplāno publicēt galīgo ziņojumu par direktīvas par vecāku atvaļinājumu īstenošanu; aicina Komisiju no jauna iesniegt vērienīgu priekšlikumu, kas efektīvi ļautu panākt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu;

19.  uzskata, ka politiskā līmenī būtu jāapspriež arī vairākas nenormatīvas iniciatīvas, lai kopā ar dalībvalstīm un pilsonisko sabiedrību uzsvērtu vecāku lomu, kā arī lai veicinātu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

20.  uzskata, ka būtu jāapsver iespēja izvirzīt plašu nenormatīvu iniciatīvu, lai dalībvalstīs veicinātu darba un ģimenes dzīves saskaņošanu;

21.  uzskata — tā kā dažādi ģimenes atvaļinājumu veidi savstarpēji pārklājas, ir vajadzīga dažādo noteikumu tekstu saskaņošana ES līmenī, iesaistot sociālos partnerus, lai ģimenēm būtu dzīves ciklam atbilstīgas atvaļinājumu perspektīvas un varētu panākt lielāku līdzsvaru starp sieviešu un vīriešu aprūpes pienākumiem; mudina Komisiju šajā nolūkā apsvērt iespēju izmantot pārskatīšanas klauzulu ES tiesību aktos par vecāku atvaļinājumu; uzskata, ka ir nepieciešami precīzāk formulēti tiesību akti, kas nav sarežģīti, uzlabo atbilstību un aizsargā darba ņēmējus;

22.  uzskata, ka būtu jāveic efektīvāki pasākumi, lai mudinātu ģimenes pienākumu līdzvērtīgāku sadali starp sievietēm un vīriešiem;

23.  uzsver, ka apmierinošs vecāku atvaļinājuma risinājums ir cieši saistīts ar adekvātu atalgojumu; atzīmē, ka gadījumos, kad nav noteikumu par atvaļinājumu vai kad spēkā esošie noteikumi uzskatāmi par nepilnīgiem, sociālajiem partneriem, izmantojot koplīgumus, varētu būt nozīmīga loma jaunu noteikumu izstrādē vai spēkā esošo noteikumu atjaunināšanā attiecībā uz grūtniecības un dzemdību, paternitātes un vecāku atvaļinājumu; aicina dalībvalstis, vienojoties ar sociālajiem partneriem, apsvērt vecāku atvaļinājumiem piemēroto finansiālās kompensācijas sistēmu, lai sasniegtu līmeni, kas kalpotu kā stimuls adekvātu un pienācīgu ienākumu aizstāšanai un kas arī mudinātu vīriešus ņemt vecāku atvaļinājumu, pārsniedzot direktīvā garantēto minimālo termiņu;

24.  uzskata, ka atvaļinājuma tiesību individualizācijas veicināšana un konstruktīva rīcība tēvu lomas popularizēšanai ir būtiska, lai palīdzētu panākt dzimumu līdztiesības principam atbilstīgu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

25.  aicina Komisiju un sociālos partnerus izvērtēt iespēju pagarināt vecāku atvaļinājuma minimālo ilgumu no četriem līdz sešiem mēnešiem, lai uzlabotu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

26.  uzsver, ka atvaļinājumu (grūtniecības un dzemdību, paternitātes un vecāku atvaļinājumu) sistēmu labāka koordinācija, saskaņotība un pieejamība dalībvalstīs paaugstina līdzdalības līmeni un kopējo efektivitāti; uzsver, ka šajā saistībā ir būtiski nekavējoties ieviest ES direktīvu par minimālo divas nedēļas ilgu paternitātes atvaļinājumu;

27.  uzsver, ka ir jāpagarina periods, kādā abi vecāki varētu izmantot savas tiesības ņemt vecāku atvaļinājumu; aicina Komisiju un sociālos partnerus paaugstināt bērna vecuma ierobežojumu, līdz kādam ir tiesības ņemt vecāku atvaļinājumu, un arī ņemt vērā iespēju, ka vecākiem, kuru bērniem ir invaliditāte vai ilgstoša saslimšana, vecāku atvaļinājums būtu jāpagarina, pārsniedzot direktīvā ar likumu noteikto bērna vecumu;

28.  aicina dalībvalstis un sociālos partnerus novērst daudzos šķēršļus, kas kavē atgriešanos darbā pēc ilga vecāku atvaļinājuma, lai šis atvaļinājums nekļūtu par ieganstu izstumšanai no darba tirgus; šajā sakarībā atgādina, ka vīriešu un sieviešu līdztiesību var sasniegt, tikai taisnīgi pārdalot apmaksāto un neapmaksāto darbu, kā arī darba, ģimenes un aprūpes pienākumus;

29.  aicina dalībvalstis turpināt centienus, lai lielākā mērā saskaņotu paraugprakses apmaiņu darba un privātās dzīves līdzsvarošanas jomā, īpašu uzmanību pievēršot politikai, kas palīdz mātēm iekļūt, noturēties un atgriezties darba tirgū un tēviem iesaistīties ģimenes dzīvē un kas mudina tēvus izmantot vecāku atvaļinājumu; mudina Komisiju kopā ar dalībvalstīm uzraudzīt un veicināt šos pasākumus;

30.  uzskata — lai sasniegtu Barselonas sanāksmes mērķus, papildus darba un privātās dzīves līdzsvaru veicinošiem likumdošanas pasākumiem dalībvalstīm, izmantojot dažādo ES instrumentu finansējumu, būtu jāpievēršas tam, lai ieviestu kvalitatīvu, iekļaujošu, pieejamu publiskā vai privātā sektora organizētu bērnu aprūpi par pieņemamām cenām, kas būtu pieejama no brīža, kad vecāki atgriežas darba tirgū, īpašu uzmanību pievēršot ģimenēm, kas ir nabadzīgas un pakļautas sociālās atstumtības riskam;

31.  aicina dalībvalstis uzlabot vecāku izpratni par ieguvumiem, ko viņu bērniem un viņiem pašiem sniedz līdzdalība pirmsskolas izglītības un aprūpes programmās; aicina dalībvalstis pieņemt kvalitatīvu un iekļaujošu pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumu izstrādes un atbilstības kritērijus, lai ņemtu vērā arvien lielāko nodarbinātības modeļu daudzveidību, kas palīdzētu vecākiem izpildīt profesionālos pienākumus vai atrast darbu, vienlaikus īpašu uzmanību veltot bērna interesēm;

32.  uzskata, ka integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai — tostarp politika dzimumu lomu stereotipu pārvarēšanai — un darba un privātās dzīves līdzsvarošanas principa iekļaušana visās turpmākajās ES iniciatīvās nodrošinātu procesa saskaņotību un pārredzamību un palīdzētu veicināt darba un privātās dzīves līdzsvaru; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt sabiedrības izpratni par tiesībām un tiesiskās aizsardzības līdzekļiem darba un privātās dzīves līdzsvara jomā;

33.  aicina Komisiju novērtēt pozitīvo ietekmi, ko rada iniciatīvas par darba un privātās dzīves līdzsvaru, nolūkā pārdalīt ģimenes, aprūpes un sadzīves pienākumus un īpaši atbalstīt vecākus, kas rūpējas par bērniem ar invaliditāti, bērniem, kuri ir atkarīgā stāvoklī un/vai pieder pie nelabvēlīgām kategorijām un grupām;

o
o   o

34.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0068.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0218.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0207.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0351.
(5) http://www.oecd.org/gender/parental-leave-where-are-the-fathers.pdf.
(6) https://www.eurofound.europa.eu/news/news-articles/social-policies/international-womens-day-2016-the-campaign-for-equality-continues.
(7) Peter Moss, 10. starptautiskais pārskats par atvaļinājuma politiku un saistītie pētījumi, 2014, 2014. g. jūnijs, 39. lpp.
(8) https://www.cipd.co.uk/binaries/zero-hours-contracts_2013-myth-reality.pdf.


Cilvēku tirdzniecības novēršana un apkarošana
PDF 556kWORD 189k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. maija rezolūcija par 2011. gada 5. aprīļa Direktīvas 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību īstenošanu dzimumu līdztiesības aspektā (2015/2118(INI))
P8_TA(2016)0227A8-0144/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 79. un 83. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3., 5. un 23. pantu,

–  ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), jo īpaši 6. pantu, kurā paredzēts apkarot jebkādu cilvēku tirdzniecību, kuras objekts ir sievietes, un sieviešu prostitūcijas izmantošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK),

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā ANO 1949. gada Konvenciju par cilvēku tirdzniecības un prostitūcijas izmantošanas no trešo personu puses novēršanu,

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, ko 1995. gada 15. septembrī pieņēma Ceturtajā pasaules sieviešu konferencē, kā arī vēlākos noslēguma dokumentus, ko pieņēma ANO speciālajās sesijās „Pekina +5” (2000), „Pekina +10” (2005) un „Pekina +15” (2010) un pārskatīšanas konferencē „Pekina +20”,

–  ņemot vērā ANO Konvencijai pret transnacionālo organizēto noziedzību pievienoto Protokolu par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to (2000), un jo īpaši tajā sniegto jēdziena „cilvēku tirdzniecība” definīciju, par kuru panākta starptautiska vienošanās,

–  ņemot vērā ANO 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām un Konvencijas par bērna tiesībām Fakultatīvo protokolu par bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju, un Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūciju par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu(1),

–  ņemot vērā Ovjedo konvenciju par cilvēktiesībām un biomedicīnu,

–  ņemot vērā Hāgas konvenciju par adopciju,

–  ņemot vērā kopīgo ANO piezīmi par ES Direktīvu par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, kurā tiek prasīts, lai cilvēku tirdzniecības upuriem starptautiskā aizsardzība tiktu sniegta tādā veidā, ka tiek ievērots dzimumu aspekts,

–  ņemot vērā SDO Konvenciju Nr. 29 par piespiedu darbu, kuras 2. pantā ir definēts piespiedu darbs,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un Eiropas Padomes ieteikumus šajā jomā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Regulu (ES) 2015/2219 par Eiropas Savienības Tiesībaizsardzības apmācības aģentūru (CEPOL) un ar ko aizstāj un atceļ Padomes Lēmumu 2005/681/TI(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Direktīvu 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvu 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo(6) atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi,

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/81/EK par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm(7),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „ES Stratēģija cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā” (COM(2012)0286),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Starpposma ziņojums par ES Stratēģijas cilvēku tirdzniecības izskaušanai īstenošanu” (SWD(2014)0318),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas Drošības programma” (COM(2015)0185),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” (SWD(2015)0278),

–  ņemot vērā Eiropola ziņojumu par situāciju cilvēku tirdzniecības jomā ES (2016. gada februāris),

–  ņemot vērā Eurostat ziņojuma „Cilvēku tirdzniecība” 2015. gada redakciju,

–  ņemot vērā Parlamentārās izpētes pakalpojumu ģenerāldirektorāta izstrādāto Eiropas īstenošanas novērtējumu par Direktīvu 2011/36/ES,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gadā pasūtīto pētījumu par cilvēku tirdzniecības dzimumu dimensiju,

–  ņemot vērā 2014. gada 25. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm(8) apkarošanu,

–  ņemot vērā 2014. gada 26. februāra rezolūciju par seksuālo izmantošanu un prostitūciju un tās ietekmi uz dzimumu līdztiesību(9),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada(10),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A8-0144/2016),

A.  tā kā cilvēku tirdzniecība ir smags pamattiesību pārkāpums, kā tas ir noteikts ES Pamattiesību hartas 5. panta 3. punktā, kā arī cietušā personas cilvēka cieņas un fiziskās un psiholoģiskās integritātes pārkāpums, kas rada nopietnu kaitējumu, kurš viņus bieži ietekmē visu atlikušo dzīvi, kā arī nopietns galvenokārt organizētās noziedzības veids, uz kuru motivē augsts pieprasījums un peļņa, kas tiek lēsta apmēram USD 150 miljardu vērtībā gadā(11), un kurš grauj tiesiskumu; tā kā tiesību aktu atšķirības dalībvalstu starpā ievērojami atvieglo organizētās noziedzības darbību veikšanu, joprojām pastāv pārāk zems risks tikt pakļautiem kriminālvajāšanai un sankcijas, kas paredzētas, lai atturētu no šiem noziegumiem, nav adekvātas salīdzinājumā ar potenciāli augsto peļņu;

B.  tā kā Direktīvas 2011/36/ES 2. pantā kā cilvēku tirdzniecība ir definēta izmantošanas nolūkā izdarīta personu vervēšana, pārvadāšana, nodošana, izmitināšana vai saņemšana, tostarp kontroles pār minētajām personām maiņa vai nodošana, izmantojot draudus vai spēku, vai citā veidā piespiežot, aizvedot ar viltu, krāpjot, maldinot, ļaunprātīgi izmantojot varu vai personas neaizsargātības stāvokli vai dodot vai saņemot materiāla vai citāda rakstura labumus, lai panāktu tās personas piekrišanu, kura kontrolē citu personu; tā kā izmantošana ietver vismaz personu iesaistīšanu prostitūcijā vai citus seksuālās izmantošanas veidus, piespiešanu veikt darbu vai sniegt pakalpojumus, tostarp ubagošanu, turēšanu verdzībā vai darbības, kas līdzinās turēšanai verdzībā, kalpībā, izmantošanu noziedzīgās darbībās vai orgānu izņemšanu;

C.  tā kā cilvēku tirdzniecībai ir daudz dažādu veidu un cilvēku tirdzniecības upuri ir dažādās likumīgās un nelikumīgās darbībās, tostarp arī (bet ne tikai) lauksaimniecībā, pārtikas apstrādē, seksuālo pakalpojumu jomā, mājsaimniecību darbā, ražošanā, aprūpē, uzkopšanā, cita veida darbā (jo īpaši pakalpojumu nozarē), ubagošanā, noziedzīgās darbībās, piespiedu laulībā, bērnu seksuālā izmantošanā tiešsaistē, nelikumīgā adopcijā un cilvēku orgānu tirdzniecībā;

D.  tā kā kopīgajā ANO piezīmē par ES direktīvu — uz cilvēktiesībām balstīta pieeja (2011. gads) ir norādīts uz vairāku ANO aģentūru minēto, ka ir jāatzīst fakts, ka pastāv vīriešu un sieviešu tirdzniecība, un ir jārisina sieviešu un vīriešu līdzīgā un atšķirīgā pieredze saistībā ar neaizsargātību un pārkāpumiem;

E.  tā kā pašreizējā bēgļu krīze ir demonstrējusi, ka trūkst pienācīgu rīku Eiropas līmenī, lai kopīgi cīnītos pret cilvēku tirdzniecību, jo īpaši, kad tās mērķis ir sieviešu un bērnu seksuāla izmantošana;

F.  tā kā unificētās pieejas stratēģija nav efektīva un tā kā dažādajiem cilvēku tirdzniecības veidiem, piemēram, cilvēku tirdzniecībai seksuālas izmantošanas nolūkā, cilvēku tirdzniecībai darbaspēka ekspluatācijas nolūkā un cilvēku tirdzniecībai ar bērniem, ir jāpievēršas ar specifiskiem un piemērotiem politikas pasākumiem;

G.  tā kā Direktīva 2011/36/ES (turpmāk — Direktīva) būtu jāuzteic par tās pieeju, kuras centrā ir cilvēktiesības un cietušie un saskaņā ar kuru cilvēku tirdzniecības upuriem ir tiesības uz noteiktām tiesībām un pakalpojumiem saskaņā ar starptautiskajām tiesībām neatkarīgi no viņu vēlmes un spējas piedalīties kriminālprocesā (saskaņā ar Direktīvas 11.3 pantu);

H.  tā kā ir jānoteic, ka visi atbalsta pakalpojumi cilvēku tirdzniecības upuriem ir patiešām bez nosacījumiem, un jānodrošina, lai nebūtu tālākas viktimizācijas;

I.  tā kā, no vienas puses, cilvēku tirdzniecība ir globālas ekonomiskas un sociālas nevienlīdzības rezultāts un, no otras puses, to vēl vairāk pasliktina sieviešu un vīriešu sociālā, izglītības un apmācības nevienlīdzība;

J.  tā kā jaunākie statistikas dati rāda, ka lielākā daļa cilvēku tirdzniecības upuru ir sievietes; tā kā dzimums pats par sevi nav iemesls neaizsargātībai un ir daudzi faktori, kas veicina sieviešu un meiteņu neaizsargātības veidošanos, tostarp nabadzība, sociālā atstumtība, seksisms un diskriminācija;

K.  tā kā 80 % no reģistrētajām cietušajām personām ir sievietes un meitenes(12), un to var daļēji pamatot ar strukturālu vardarbību un diskrimināciju pret sievietēm un meitenēm;

L.  tā kā pieprasījums pēc sievietēm, meitenēm, vīriešiem un zēniem prostitūcijā ir izšķirīgs pamudinājums nodarboties ar cilvēku tirdzniecību seksuālai izmantošanai; tā kā pieprasījums pēc lēta darbaspēka un nespēja ievērot darba tiesības ir pamudinājums nodarboties ar cilvēku tirdzniecību darbaspēka izmantošanas nolūkos;

M.  tā kā sabiedrības iecietība pret dzimumu nevienlīdzību un vardarbību pret sievietēm un meitenēm un tas, ka sabiedrībai trūkst informētības par jautājumiem saistībā ar cilvēku tirdzniecību rada konstantu pieļaujošu vidi cilvēku tirdzniecībai;

N.  tā kā tie prostitūcijas veidi, kuros visbiežāk sastopami cilvēku tirdzniecības upuri, piemēram, ielu prostitūcija, ir samazinājušies tajās valstīs, kurās noteikta kriminālatbildība par seksuālu pakalpojumu iegādāšanos un darbībām, kas nes peļņu no citu cilvēku iesaistīšanas prostitūcijā;

O.  tā kā cilvēku tirdzniecība ar sievietēm, meitenēm, vīriešiem un zēniem seksuālai izmantošanai ir samazinājusies valstīs, kas par kriminālnoziegumu noteikušas pieprasījumu, tostarp gan sutenerismu, gan seksuālo pakalpojumu pirkšanu;

P.  tā kā nesamērīga daļa cilvēku tirdzniecībā cietušo personu ir minoritāšu un migrantu grupas, piemēram, romi, jo tās ir sociāli un ekonomiski atstumtas;

Q.  tā kā dzimumspecifiskas prasības un diskriminācija ir kaitējoši ikvienam, bet vīrieši ir mazāk gatavi atzīt, ka ir kļuvuši par izmantošanas upuriem;

R.  tā kā ekonomisko un sociālo iespēju nodrošināšana sievietēm un minoritāšu grupām samazinātu to neaizsargātību pret kļūšanu par cilvēku tirdzniecībā cietušajiem;

S.  tā kā cietušo apzināšana joprojām ir problemātiska un tā kā nolūkā palīdzēt cilvēku tirdzniecībā cietušajiem, kā arī ierosināt lietu un sodīt cilvēku tirgotājus, ir jānostiprina atbalsts cietušajiem un viņu aizsardzība, tostarp cietušās personas tiesības likumīgi dzīvot un strādāt tajā dalībvalstī, uz kuru tā tikusi pārdota, un ir jāuzlabo tiesu iestāžu un kompensācijas pieejamība cietušajiem;

T.  tā kā aptuveni 16 %(13) reģistrēto personu, kas cietušas no cilvēku tirdzniecības, ir bērni un līdz 13 %(14) — meitenes, un tā kā šīs grupas ir īpaši neaizsargātas, turklāt bērniem tiek nodarīts smags un ilgstošs fiziskais, psiholoģiskais un emocionālais kaitējums;

U.  tā kā 70 % atklāto cilvēku tirdzniecības upuru un 70 % aizdomās turēto tirgotāju Eiropas Savienībā ir ES pilsoņi un visvairāk tiek ziņots par seksuālas izmantošanas nolūkā kļuvušiem upuriem, kas ir sieviešu dzimuma ES pilsoņi no Centrāleiropas un Austrumeiropas(15); tā kā ir jāņem vērā statistikas dati, izstrādājot identifikācijas sistēmas, lai labāk identificētu visus cilvēku tirdzniecības upurus;

V.  tā kā lielākā daļā reģistrēto cietušo personu ir sievietes un meitenes, kuras cilvēku tirdzniecībā ir cietušas no seksuālas izmantošanas, kopā veidojot līdz 95 % no to personu skaita, kas cilvēku tirdzniecībā cieš no seksuālās izmantošanas(16); tā kā cilvēku tirdzniecība ir vardarbības pret sievietēm un meitenēm veids;

W.  tā kā cilvēku tirdzniecība ir kompleksa pārnacionāla parādība, pret ko var efektīvi cīnīties tikai tad, ja ES iestādes un dalībvalstis kopīgi darbojas koordinētā veidā, lai novērstu, ka noziedzīgas grupas un personas izvēlas labvēlīgāku tiesu, bet uzmanības centrā liekot potenciālo un faktisko upuru identificēšanu un aizsardzību ar integrētu starpnozaru perspektīvu; tā kā pastāv skaidra izšķirība starp cilvēku tirdzniecību un cilvēku kontrabandu, bet īpaša uzmanība būtu jāvelta patvēruma meklētājiem, bēgļiem, migrantiem un citām neaizsargātām grupām, jo īpaši bērniem, nepavadītiem nepilngadīgajiem un sievietēm, jo viņi saskaras ar daudzkārtēju risku un ir īpaši neaizsargāti pret izmantošanu un tālāku viktimizāciju;

X.  tā kā cilvēku tirdzniecību bieži uztver kā tādu, ko veic tikai organizētas noziedzīgas grupas, bet patiesībā to var veikt arī upura ģimenes locekļi, draugi, radinieki, romantisko attiecību partneri un vienkārši darba devēji;

Y.  tā kā lielākā daļa (70 %) aizdomās turēto, kriminālvajāto un notiesāto cilvēku tirgotāju ir vīrieši, tomēr sieviešu dzimuma pārkāpēju veidotais mazākuma skaits ir ievērojams (29 %) un viņām var būt nozīmīga loma cilvēku tirdzniecības procesā(17), jo īpaši bērnu tirdzniecības gadījumā;

Z.  tā kā jebkuriem tiesību aktiem par cīņu pret cilvēku tirdzniecību, lai tie varētu būt efektīvi, ir jāseko skaidrai kultūras pārbīdei no nesodāmības kultūras uz nulles iecietības pret cilvēku tirdzniecību kultūru;

AA.  tā kā upuriem bieži trūkst informācijas par savām tiesībām un par to, kā tās efektīvi īstenot;

AB.  tā kā cilvēku tirdzniecība kā koncepcija ir atšķirīga no verdzības un plašākām diskusijām par izmantošanu; tā kā ne visi izmantošanas veidi būtu kvalificējami kā cilvēku tirdzniecība;

Vispārējs to pasākumu novērtējums, kuri direktīvas īstenošanā ir veikti saistībā ar cilvēku tirdzniecības dzimumu dimensiju

1.  norāda, ka Direktīva 2011/36/ES bija jātransponē dalībvalstu tiesību aktos līdz 2013. gada 6. aprīlim un ka visas dalībvalstis, izņemot vienu, ir paziņojušas Komisijai par šīs direktīvas transponēšanu valsts tiesību aktos;

2.  aicina dalībvalstis paātrināt Direktīvas 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību pilnīgu un pareizu izpildi;

3.  uzsver, ka ES tiesiskais regulējums un politiskais satvars atzīst, ka cilvēku tirdzniecība ir parādība, ko raksturo dzimumu aspekts, un aicina dalībvalstis pieņemt dzimumspecifiskus pasākumus(18); atgādina, ka direktīvas 1. pantā ir uzsvērts, ka attiecībā uz cilvēku tirdzniecību ir nepieciešams ņemt vērā dzimumu aspektu; uzsver, ka sieviešu un vīriešu, meiteņu un zēnu neaizsargātība atšķiras un viņu tirdzniecība bieži notiek atšķirīgos nolūkos, tādēļ preventīvie, palīdzības un atbalsta pasākumi ir jāpielāgo dzimumam; turklāt norāda, ka ES stratēģija identificē vardarbību pret sievietēm un dzimumu nelīdztiesību kā vienus no pamatcēloņiem, kas izraisa cilvēku tirdzniecību, un izklāsta virkni pasākumu, ar kuriem pievērsties cilvēku tirdzniecības dzimuma aspektam;

4.  norāda, ka Komisijai saistībā ar direktīvas īstenošanas dažādajiem aspektiem ir jāpublicē vairāki ziņojumi; pauž nopietnas bažas par iespējamību, ka šie ziņojumi tiks iesniegti novēloti, tādējādi raidot satraucošu signālu par īstenošanas prioritātēm; aicina Komisiju izpildīt ziņošanas pienākumus un ievērot direktīvā noteikto grafiku;

5.  atgādina par Komisijas pienākumu saskaņā ar Direktīvas 2011/36/ES 23. panta 1. punktu 2015. gada aprīlī iesniegt ziņojumu Parlamentam un Padomei, izvērtējot, cik lielā mērā dalībvalstis veikušas pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šo direktīvu; uzsver, ka šis ziņošanas pienākums nav izpildīts saskaņā ar grafiku;

6.  uzsver, ka, īstenojot ES tiesību aktus cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā, dzimumu dimensija ir pastāvīgi jāuzrauga, un mudina Komisiju turpināt to uzraudzīt savos novērtējumos par to, kā dalībvalstis ievēro un īsteno direktīvu;

7.  uzteic ES koordinatora cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā paveikto darbu, papildinot zināšanas un pierādījumus par dažādiem cilvēku tirdzniecības aspektiem, tostarp pētot dzimumu dimensiju un bērnu īpašo neaizsargātību; tomēr uzskata, ka ES koordinatora cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā pilnvaras varētu paplašināt, lai ES straujāk reaģētu uz cilvēku tirdzniecības problēmu;

8.  pauž nožēlu, ka dalībvalstu tiesībsargājošās iestādes neizmanto pilnībā iespējas palielināt informācijas apmaiņu ar Eiropolu, lai varētu veidot saiknes starp izmeklēšanām dažādās dalībvalstīs un gūt plašāku izlūkošanas ieskatu par bīstamākajiem organizētās noziedzības tīkliem, kas darbojas Eiropas Savienībā;

9.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir izveidojusi pret cilvēku tirdzniecību vērstu vietni, kura satur datu bāzi par projektiem, kas finansēti no ES līdzekļiem Eiropas Savienībā un citur, aktualizētu informāciju par ES juridiskajiem un politiskajiem instrumentiem, pasākumiem cilvēku tirdzniecības apkarošanai Eiropas Savienībā, finansēšanas iespējām un ES iniciatīvām;

10.  uzsver, cik svarīga ir skaidra, konsekventa informācija cietušajiem un darbiniekiem, kuri var nonākt saskarsmē ar cietušajiem, drošības spēkiem, tiesu iestādēm, policijai un sociālajiem dienestiem, tostarp informācija par tiesībām attiecībā uz neatliekamo palīdzību, medicīnisko aprūpi un veselības aprūpi, uzturēšanās atļaujām, darba tiesībām, tiesu pieejamību un tiesībām uz advokātu, tiesību aizsardzības iespējām, specifiskajām bērnu tiesībām, utt.;

11.  uzsver, ka ir arī svarīgi pievērst lielāku uzmanību darba tirgus starpniekiem, līgumslēdzējiem un apakšlīgumu slēdzējiem, un nodarbinātības aģentūrām, it īpaši paaugstināta riska nozarēs, lai novērstu cilvēku tirdzniecību, jo īpaši darbaspēka ekspluatācijas nolūkiem, bet arī seksuālas izmantošanas nolūkiem, kas slēpjas aiz viltus līgumiem par pakalpojumiem viesnīcu un ēdināšanas nozarē un ķermeņa kopšanas pakalpojumiem;

12.  uzsver, ka ES tiesiskais regulējums un politiskais satvars cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā apvieno iekšējo un ārējo dimensiju, atzīstot, ka rīcība cīņā pret cilvēku tirdzniecību, kas ir smags cilvēktiesību pārkāpums, ir skaidrs ES ārējās darbības mērķis; tāpat arī uzsver, ka valstis ārpus ES bieži vien ir izcelsmes un tranzīta valstis attiecībā uz cilvēku tirdzniecību ES iekšienē un ka cilvēku tirdzniecība kā nelegāla pārrobežu darbība ir svarīga joma, attiecībā uz kuras apkarošanu sadarboties ar ārpuskopienas valstīm; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka pēc Padomes lūguma Komisija un Eiropas Ārējās darbības dienests ir izveidojuši informācijas kopumu par darbībām, kas veiktas, lai cīnītos pret cilvēku tirdzniecību prioritārās valstīs un reģionos, kā arī sarakstu ar rīkiem un instrumentiem, kas pieejami ES un dalībvalstīm, tostarp ārējās politikas jomām, kas nodarbojas ar cilvēku tirdzniecības problēmu, un projektiem, ko šajā jomā finansē no ES un dalībvalstu līdzekļiem; aicina dalībvalstis sadarboties ar Komisiju un EĀDD, lai apkarotu cilvēku tirdzniecību;

13.  uzskata, ka patvēruma meklētāji, bēgļi un migranti ir īpaši neaizsargāti pret cilvēku tirdzniecību un ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš sieviešu, bērnu un citu neaizsargātu grupu cilvēku tirdzniecības problēmai; aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt saikni starp pieaugošo bēgļu skaitu, kas ierodas, un cilvēku tirdzniecību; aicina dalībvalstis uzlabot sadarbību, tostarp karstajos punktos, nolūkā identificēt potenciāli cietušās personas un cīņā pret cilvēku tirgotājiem un kontrabandistiem izmantot visus līdzekļus, tostarp uzlabojot datu vākšanu un nodrošinot pastāvošo aizsardzības standartu ievērošanu; atgādina par to, kāda loma ir ES aģentūrām un tīkliem cietušo agrīnā apzināšanā uz ES robežām un cīņā pret cilvēku tirdzniecību, un šajā sakarā uzsver ciešākas sadarbības nepieciešamību starp Eiropolu, Eurojust, valstu iestādēm un trešām valstīm, un izmantojot ECRIS; prasa piešķirt lielākus resursus tieslietu un iekšlietu aģentūrām, lai dotu iespēju pieņemt darbā dzimumu vienlīdzības jomā apmācītus aģentūru darbiniekus, jo īpaši tajās dalībvalstīs, kas saskaras ar jauktām migrācijas plūsmām pieaugošā apmērā; uzsver, ka jaunā „karsto punktu” pieeja, kas izklāstīta Programmā migrācijas jomā, nebūtu jāattiecina tikai uz ātru apstrādi un neizskatīto lietu skaitu samazināšanu, bet tajā būtu jāietver arī samērīga pret cilvēku tirdzniecību vērsta komponente, ar kuru efektīvi ziņot par potenciālajiem cietušajiem;

14.  aicina dalībvalstis kritiski novērtēt to, kā tās veic bēgļu reģistrāciju, kā arī novērtēt attiecīgos dienestus un aprūpes struktūras, jo šī personu grupa, īpaši nepavadīti nepilngadīgie, ir ļoti neaizsargāti pret noziedzīgiem grupējumiem, kuri varētu viņus izmantot, un attiecīgi pret cilvēku tirdzniecību;

15.  uzskata, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš transpersonu stāvoklim, kuras savas dzimumidentitātes dēļ nereti tiek diskriminētas, stigmatizētas un piedzīvo vardarbības draudus; uzskata, ka transpersonas būtu jāuzskata par mazaizsargātu grupu, jo šie cilvēki ir pakļauti sevišķi lielam riskam nonākt cilvēku tirgotāju valgos; uzskata, ka dalībvalstīm, veicot atsevišķus riska novērtējumus, būtu jāņem vērā šis neaizsargātības faktors, lai nodrošinātu, ka cilvēku tirdzniecībā cietušajiem tiek sniegta pienācīga aizsardzība un aprūpe; aicina dalībvalstis amatpersonām, kas varētu nonākt saskarē ar cilvēku tirdzniecībā cietušajiem vai potenciāli cietušajiem, sniegt adekvātu apmācību par cietušo transpersonu īpašo situāciju, lai šos cilvēkus varētu identificēt proaktīvāk un lai palīdzības pakalpojumus pielāgotu viņu vajadzībām;

Dzimumu perspektīva cilvēku tirdzniecības novēršanā

16.  uzsver, ka saskaņā ar Direktīvas 11. pantu dalībvalstīm ir pienākums izveidot mehānismus, kas ļautu savlaicīgi identificēt un atbalstīt cietušos, kā arī tiem palīdzēt, sadarbojoties ar attiecīgajām atbalsta organizācijām; uzsver, ka ir nepieciešama pieeja, kas pamatojas uz četrām galvenajām stratēģijām: novēršanu, saukšanu pie kriminālatbildības, cietušo aizsardzību un daudzlīmeņu partnerību;

17.  aicina dalībvalstis izskaust nesodāmību, noteikt, ka cilvēku tirdzniecība ir noziedzīga darbība, un nodrošināt, ka likumpārkāpēji tiek saukti pie atbildības un sankcijas tiek palielinātas; tāpēc mudina dalībvalstis ratificēt visus attiecīgos starptautiskos dokumentus, nolīgumus un juridiskās saistības, ar ko efektīvāk, koordinētāk un saskaņotāk varēs cīnīties pret cilvēku tirdzniecību, tostarp aicina ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību;

18.  prasa īstenot konsekventu pieeju kriminālvajāšanai saistībā ar cilvēku tirdzniecību un prasa dalībvalstīm paātrināt veikto izmeklēšanu un kriminālvajāšanu; šajā ziņā prasa dalībvalstīm uzlabot pārrobežu sadarbību, kā arī sadarbību ar attiecīgajām ES aģentūrām;

19.  atgādina, ka sievietes un bērnus var piespiest nodarboties ar seksu apmaiņā pret aizsardzību, lai izdzīvotu, tiktu tālāk migrācijas ceļā un nodrošinātu pamatiztikas līdzekļus; uzsver, ka sievietes un bērnus, kas iesaistās dzimumattiecībās izdzīvošanas nolūkā, neuzskata par cilvēku tirdzniecības upuriem un tādējādi viņi nevar saņemt nepieciešamo palīdzību;

20.  uzsver, ka, lai novērstu cilvēku tirdzniecību un cilvēku kontrabandu, ir svarīgi radīt drošas legālās migrācijas iespējas sievietēm un bērniem (piemēram, humanitārās vīzas); norāda, ka ir arī svarīgi, lai galamērķa valstīs tiktu nodrošināts, ka sievietēm migrantēm, kurām ir piešķirtas galamērķa valstīs likumīgas uzturēšanās tiesības, būtu pieejama valodu mācīšanās un citi sociālās integrācijas, izglītības un apmācības līdzekļi, jo īpaši, lai viņas spētu izmantot savas pilsoniskās tiesības;

21.  aicina dalībvalstis izmantot pienācīgi strukturētas cietušo iztaujāšanas metodes, lai palīdzētu sasniegt precīzu notikumu rekonstrukciju, tajā pašā laikā neizdarot psiholoģisku spiedienu uz cietušajiem, kuri tā jau ir nobijušies un apmulsuši;

22.  uzsver, ka visiem cilvēku tirdzniecības apkarošanas centieniem ir jāpanāk līdzsvars starp koncentrēšanos uz kriminālvajāšanu un atbildību aizsargāt cietušos; uzsver, ka cietušo atbalstīšanai ir būtiska nozīme cilvēku tirdzniecības novēršanā, jo cietušie, kas saņem labu atbalstu, spēj labāk izveseļoties no piedzīvotās traumas, palīdzēt likumpārkāpēju saukšanā pie kriminālatbildības, novēršanas programmu sagatavošanā un politikas veidošanā, kā arī izvairīties no atkārtotas kļūšanas par cilvēku tirdzniecības upuriem;

23.  uzsver, ka internetam ir būtiska koma kā videi, kas cilvēku tirdzniecības noziegumus ļauj izdarīt vieglāk, tādējādi tas vēl vairāk sarežģī problēmas cīņā ar šo nopietno organizētās noziedzības veidu; nosoda to, ka internets arvien vairāk tiek izmantots upuru vervēšanai gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās, ievietojot nepatiesus darba piedāvājumus, reklamējot pakalpojumus, ko sniedz izmantotie upuri, un informācijas apmaiņai starp noziedzīgiem tīkliem; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka to attiecīgajā cilvēku tirdzniecības apkarošanas politikā tas tiek ņemts vērā un ka tiesībaizsardzības iestādēm, kas nodarbojas ar kibertehnoloģiju jautājumiem, ir nepieciešamās zināšanas par dzimumu perspektīvu, lai novērstu un efektīvi cīnītos pret visiem šā nozieguma veidiem, jo īpaši attiecībā uz cilvēku tirdzniecību seksuālas izmantošanas nolūkā; uzsver, ka jaunās tehnoloģijas, sociālie plašsaziņas līdzekļi un internets arī būtu jāizmanto, lai izplatītu labu praksi cīņā pret cilvēku tirdzniecību un vairotu informētību un brīdinātu potenciālos upurus par cilvēku tirdzniecības risku; šajā saistībā aicina Komisiju izpētīt interneta turpmāko lomu cilvēku tirdzniecībā un pienācīgi informēt Parlamentu;

24.  pauž nožēlu par to, ka upuru identificēšana joprojām ir viens no sarežģītākajiem un nepilnīgākajiem īstenošanas aspektiem, taču uzsver, ka tas nemazina dalībvalstu atbildību aizsargāt šīs neaizsargātās personas; uzsver, ka nozieguma piespiedu un maldinošā rakstura dēļ cietušie, iespējams, var neapzināties savu neaizsargātību; uzsver, ka darbības, kuras cilvēku tirdzniecības upuri ir spiesti veikt, dažās dalībvalstīs ir noziedzīgi nodarījumi, kas dažos gadījumos pasliktina uzticēšanos starp cietušo un iestādēm; atzīmē, ka Direktīvā 2011/36/ES ir aizliegts piemērot sodu cilvēku tirdzniecībā cietušajiem; aicina dalībvalstis īstenot Direktīvas 2011/36/ES 11.–17. pantu par cilvēku tirdzniecībā cietušo aizsardzību un atbalstīšanu ar dzimumspecifisku pieeju (jo īpaši palielinot cietušajiem paredzēto patversmju skaitu un nostiprinot programmas cietušo reintegrācijai sabiedrībā), kā arī pilnībā īstenot Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, lai nodrošinātu cilvēku tirdzniecības upuriem pienācīgu atbalstu un palīdzību, tostarp saistībā ar tiesībām uzturēties un piekļūt darba tirgum dalībvalstī, kurā attiecīgā persona ir cietusi no cilvēku tirdzniecības; uzsver, ka šiem nosacījumiem nevajadzētu būt atkarīgiem no tā, vai cietušie ir iesnieguši apsūdzības un vai viņi sadarbojas kriminālizmeklēšanā; aicina Komisiju nostiprināt paraugprakses apmaiņu cietušo aizsardzības jomā;

25.  uzsver, ka nevalstiskās organizācijas (NVO) un personas, kuru darbs ir aizsargāt un palīdzēt cilvēku tirdzniecībā cietušajiem, nebūtu jāsauc pie atbildības par kādiem pārkāpumiem;

26.  stingri kritizē faktu, ka cilvēku tirdzniecībai pakļautu personu pakalpojumu izmantošana joprojām nav kriminālpārkāpums visās dalībvalstīs, bet atzīst, ka tiesā ir grūti pierādīt apzinātu izmantošanu, un uzskata, ka svarīgs solis šā nozieguma nopietnības atzīšanā būtu reāla satvara nodrošināšana cilvēku tirdzniecības novēršanai un nesodāmības kultūras apturēšanai;

27.  aicina dalībvalstis noteikt bargu kriminālsodu par noziegumiem, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecību, mūsdienu verdzību un ekspluatāciju; un aicina par kriminālpārkāpumu noteikt cilvēku tirdzniecībā cietušo pakalpojumu tīšu izmantošanu, tostarp cilvēku tirdzniecībā cietušo vai citu personu iesaistīšanu prostitūcijā vai citos seksuālās izmantošanas veidos, piespiedu darbu vai pakalpojumu sniegšanu, tostarp ubagošanu, turēšanu verdzībā vai darbības, kas līdzinās turēšanai verdzībā, kalpību, izmantošanu noziedzīgās darbībās vai orgānu izņemšanu; norāda uz mazo kriminālvajāšanu un apsūdzību skaitu par cilvēku tirdzniecības noziegumiem valsts līmenī;

28.  atzīmē, ka cietušie galvenokārt tiek reģistrēti, balstoties uz policijas sniegto informāciju, un norāda, ka ir vajadzīgi pietiekami cilvēkresursi un finanšu līdzekļi, tostarp mērķtiecīgas un specializētas mācības tiesībaizsardzības iestādēm, un labāks dzimumu līdzsvars darbinieku vidū; uzsver, ka dažās dalībvalstīs cilvēku tirdzniecības upuru reģistrācijā, izmantojot cietumus un aizturēšanas iestādes, ir atklājušās nepilnības sistēmā, kā arī iesaistīto speciālistu zināšanās; uzstāj, ka ES dalībvalstīm ir efektīvi jāpiemēro tiesību akti, lai apkarotu cilvēku tirdzniecību, un arī uzsver, ka, lai uzlabotu cietušo personu identifikāciju un palielinātu izpratni par cilvēku tirdzniecības izsmalcinātajām metodēm, krimināltiesību sistēmai būtu vairāk jākoncentrē uzmanība uz ekspluatācijas dinamiku un tiesību aktu piemērošanu; šajā sakarībā norāda, ka saskaņā ar Regulu (ES) 2015/2219 CEPOL būtu jāveicina kopīga cieņa un izpratne par pamattiesībām tiesībaizsardzības jomā, tostarp par cietušo tiesībām, atbalstu un aizsardzību;

29.  prasa piešķirt lielāku prioritāti un resursus Eiropolam un valstu policijas spēkiem kriminālvajāšanas sākšanai pret personām, kas veicina cilvēku tirdzniecību, īpašu uzmanību pievēršot policijas spēku un plašas sabiedrības izpratnes veidošanai par jauniem cilvēku tirdzniecības veidiem;

30.  aicina Eiropolu un dalībvalstis nostiprināt pasākumus vervētāju apkarošanai, vai nu īstenojot proaktīvu pieeju, vai reaģējot uz cietušā liecībām, kā noteikts Direktīvas 2011/36/ES 9. pantā; uzsver, ka vervētāji izmanto dažādus kanālus, tostarp jo īpaši sociālos tīklus un tīmekļa vietnes (vervēšanas aģentūras tiešsaistē); aicina Komisiju saistībā ar cīņu pret cilvēku tirdzniecību paplašināt pilnvaras, kādas piešķirtas Eiropola ES vienībai ziņošanai par interneta saturu (IRU);

31.  aicina Komisiju novērtēt dalībvalstu un Eiropola sadarbības efektivitāti cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā; uzsver, ka ir svarīga sistemātiska datu apmaiņa un saņemšana no visām dalībvalstīm, kā arī šajā nolūkā izmantotās Eiropas datubāzes, tostarp Eiropola datubāzes Focal Point Phoenix un Focal Point Twins; uzsver, ka robežsargiem un krasta apsardzei ir nepieciešama piekļuve Eiropola datubāzēm;

32.  norāda, ka cietušie izmantošanu piedzīvo atšķirīgi un ka identificēšanas metode, kurā tiek izmantots rādītāju kontrolsaraksts, var kavēt oficiālu identificēšanu, tādējādi ietekmējot cietušo piekļuvi pakalpojumiem, palīdzībai un aizsardzībai;

33.  uzsver, ka, lai iedrošinātu cilvēku tirdzniecības upurus ziņot iestādēm par šiem noziedzīgajiem nodarījumiem un tādējādi uzlabotu cietušo agrīnu apzināšanu, ir jāgroza tiesību akti, lai atzītu cilvēku tirdzniecības upurus kā tiesību subjektus likuma priekšā; uzskata, ka būtu jānodrošina cilvēku tirdzniecības upuriem tiesības saņemt palīdzību un aizsardzību; uzsver nepieciešamību piešķirt lielākas pilnvaras sociālajiem darbiniekiem, medicīnas darbiniekiem un imigrācijas dienestiem noteikt, kas ir cilvēku tirdzniecība un kam jāsniedz palīdzība un aizsardzība saskaņā ar tiesību aktiem;

34.  prasa labāk īstenot Direktīvas 2011/36/ES 8. pantu un uzraudzīt tā izpildi, lai cilvēku tirdzniecībā cietušie netiktu kriminālvajāti un lai viņiem nepiemērotu sankcijas vai sodus, un uzsver, ka tas ietver sankciju vai sodu nepiemērošanu personām, kas ar varu iesaistītas prostitūcijā un kas nelikumīgi ieceļojušas vai uzturas tranzīta un galamērķa valstī.

35.  ar bažām norāda uz dažu cilvēku tirdzniecībā cietušo liecībām, ka viņi tiek arestēti un deportēti tā vietā, lai nodrošinātu viņu tiesības kā cietušajiem un palīdzētu tās īstenot un saņemt vajadzīgo palīdzību saskaņā ar Direktīvu 2004/81/EK;

36.  aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes, balstoties uz labāko praksi, lai visās ES tiesībaizsardzības iestādēs attīstītu un integrētu zināšanas par dzimumu līdztiesību;

37.  aicina dalībvalstis ciešāk sadarboties, lai izstrādātu pamatnostādnes cilvēku tirdzniecībā cietušo personu identificēšanai, kuras konsulāriem dienestiem un robežsargiem palīdzētu veikt šo uzdevumu;

38.  uzsver, ka ir svarīgi īstenot pieeju “sekot naudai”, jo tā ir galvenā stratēģija tādu organizēto noziedzības tīklu izmeklēšanai un kriminālvajāšanai, kuri gūst labumu no cilvēku tirdzniecības, un aicina Eiropolu un Eurojust nostiprināt savu veiktspēju cilvēku tirdzniecības apkarošanā; prasa dalībvalstīm cieši sadarboties gan ar Eiropolu, gan savstarpēji, lai izmeklētu cilvēku tirdzniecības gadījumu finansiālos un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas aspektus; uzsver, ka dalībvalstīm būtu jānostiprina sadarbība, lai iesaldētu un konfiscētu to personu aktīvus, kuras iesaistītas cilvēku tirdzniecībā, jo tas varētu būt efektīvs līdzeklis, ar ko cilvēku tirdzniecību no biznesa “zems risks–liela peļņa” padarītu par biznesu “augsts risks–maza peļņa”; šajā kontekstā aicina dalībvalstis efektīvāk izmantot visus pašreiz pieejamos instrumentus, tādus kā tiesas spriedumu savstarpēju atzīšanu, kopējas izmeklēšanas grupas un Eiropas izmeklēšanas rīkojums; uzskata, ka cilvēku tirdzniecības noziegumos apsūdzētajām personām konfiscētie aktīvi būtu jāizmanto cilvēku tirdzniecībā cietušo atbalstam un kompensēšanai; turklāt norāda, ka no cilvēku tirdzniecībā un izmantošanā gūtajiem milzu līdzekļiem tiek finansēti citi smagi noziegumi;

39.  aicina Tieslietu un iekšlietu (TI) aģentūras, piemēram, Eurojust, Eiropolu, Pamattiesību aģentūru, Frontex, CEPOL un Eiropas Patvēruma atbalsta biroju (EASO) izstrādāt ilgtspējīgu programmu, lai uzlabotu dzimumu līdzsvaru lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz cilvēku tirdzniecību; prasa sniegt datus par dzimumu sadalījumu to valdēs un personāla vidū, kam sekotu apspriedes ar dalībvalstīm par ieguvumiem no vienlīdzīgas darbā pieņemšanas un amatā paaugstināšanas tiesībaizsardzības un robežu aizsardzības iestādēs; tāpat aicina, lai tiktu aktivizētas programmas, piemēram, Eiropola „Female Factor”, visās tajās TI aģentūrās, kurās ir vislielākais vīriešu pārsvars, ar periodisku, nevis atsevišķu rīcību;

40.  atgādina, ka praktizējošā personāla un amatpersonu apmācība ir būtisks priekšnoteikums tam, lai varētu agrīni identificēt potenciālo cietušo un novērst noziegumu; tādēļ aicina dalībvalstis pilnībā piemērot Direktīvas 2011/36/ES 18. panta 3. punktu un dalīties ar labāko praksi, jo īpaši, ņemot vērā dzimumu līdztiesības aspektu, veidojot apmācību programmas personām, kas, pildot amata pienākumus, nonāk saskarē ar cilvēku tirdzniecībā cietušajiem, tostarp programmas policijas darbiniekiem un citu drošības spēku, robežsardzes darbiniekiem, tiesnešiem, miertiesnešiem, juristiem un citiem tiesu iestāžu darbiniekiem, ierindas medicīnas darbiniekiem, sociālajiem darbiniekiem un psihologiem konsultantiem; uzsver, ka apmācībās būtu jāiekļauj izpratnes attīstīšana par uz dzimumu balstītu vardarbību un izmantošanu, upuru atpazīšana, oficiālais identificēšanas process un atbilstoša palīdzība upuriem, ņemot vērā dzimumu aspektu;

41.  aicina detalizētāk izstrādāt un izplatīt informētības palielināšanas publikācijas, kuru mērķis ir uzlabot noteiktu profesiju pārstāvju zināšanas, piemēram, „Rokasgrāmatu konsulārajiem un diplomātiskajiem darbiniekiem par atbalsta sniegšanu un palīdzēšanu cilvēku tirdzniecībā cietušajiem”(19);

42.  atzīst, ka ir svarīgi izveidot ilgtermiņa attiecības starp tiesībaizsardzības iestādēm, pakalpojumu sniedzējiem, dažādajām ieinteresētajām personām un cietušajiem, lai radītu uzticību un iejūtīgi nodrošinātu, ka tiek ievērotas cietušo vajadzības; uzsver, ka atbalsta organizācijām ir nepieciešams pietiekams projektu finansējums, un pauž bažas par to, ka daudzas organizācijas, jo īpaši sieviešu organizācijas, ir nonākušas grūtībās finansējuma samazinājuma dēļ;

43.  uzsver, ka Komisijas un dalībvalstu finansējums būtu mērķtiecīgi jāpiešķir labākajam pakalpojumu sniedzējam, balstoties uz cietušo vajadzībām, tostarp dzimumiem un bērniem raksturīgajām prasībām, sniedzēja prasmi un jomu, kādā sniedzējs iesaistās plašā un ilgtermiņa palīdzībā un aprūpē;

44.  aicina dalībvalstis savās iniciatīvās aktīvi iekļaut sociālos partnerus, privāto sektoru, arodbiedrības un pilsonisko sabiedrību, jo īpaši NVO, kas savā darbā apkaro cilvēku tirdzniecību un sniedz palīdzību upuriem, lai novērstu cilvēku tirdzniecību, jo īpaši darbaspēka ekspluatācijas jomā, tostarp identificējot cietušos un veicot informētības palielināšanas pasākumus;

45.  norāda, ka, lai arī bērnu seksuālā izmantošana ir nelikumīga visās dalībvalstīs, bērnu tirdzniecība seksuālās izmantošanas nolūkos nav novērsta; mudina visas dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvu 2011/92/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu un palielināt savu policijas un tiesu iestāžu sadarbību, lai novērstu un apkarotu bērnu seksuālu izmantošanu; aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izpētīt, kā pieprasījums pēc seksuāliem pakalpojumiem veicina cilvēku tirdzniecību, tostarp bērnu tirdzniecību, un kā vislabāk samazināt pieprasījumu; šajā ziņā atgādina par dalībvalstu pienākumu īpašu uzmanību pievērst cilvēku tirdzniecībā cietušiem bērniem, tostarp nepavadītiem nepilngadīgajiem no trešām valstīm, un kriminālprocesā sniegt īpašu aizsardzību bērniem, paturot prātā, ka prioritāte vienmēr ir piešķirama bērna interesēm;

46.  norāda, ka datu vākšana par bērnu tirdzniecību būtu jābalsta uz vienotu šīs noziedzīgās parādības definīciju; norāda arī, ka dažas dalībvalstis uzskata bērnu tirdzniecību par atsevišķu ekspluatācijas veidu, bet citas iekļauj cietušos bērnus kopā ar pieaugušajiem, tādējādi mazinot iespēju izveidot visaptverošu izmeklēšanas ainu un noteikt labākos izmeklēšanas pasākumus ES līmenī;

47.  uzsver, ka saskaņā ar Direktīvas 23. panta 2. punktu Komisijai 2016. gadā ir jāsniedz ziņojums, izvērtējot spēkā esošo valstu tiesību aktu ietekmi uz kriminālatbildības piemērošanu par apzinātu cilvēku tirdzniecības upura pakalpojumu izmantošanu, un ka nepieciešams veikt turpmākus pasākumus; uzsver, ka Komisijai nebūtu jāpaļaujas vienīgi uz dalībvalsts ziņošanu, bet arī būtu jāizvērtē atbilstība, sadarbojoties ar pilsonisko sabiedrību un citām attiecīgām struktūrām, piemēram, valsts iestāžu apvienību (GRETA) un valstu ziņojumiem, ko sagatavo EDSO Īpašais pārstāvis cilvēku tirdzniecības apkarošanas jautājumos un ANO īpašais referents jautājumos par cilvēku tirdzniecību un mūsdienu verdzības izpausmēm;

48.  norāda, ka dalībvalstīm trūkst kopējas izpratnes par to, kas ir pieprasījums pēc ekspluatācijas, un aicina Komisiju un dalībvalstis ierosināt pamatnostādnes par klienta sodīšanu, kas balstās uz Ziemeļvalstīs iedibināto kārtību, vienlaikus palielinot informētību par visu veidu cilvēku tirdzniecību, jo īpaši seksuālo izmantošanu, un padarot redzamus citus ekspluatācijas veidus, piemēram, mājkalpību;

49.  norāda, ka noteiktu iedzīvotāju grupu pieaugošā neaizsargātība pakļauj viņus īpašam riskam kļūt par cilvēku tirdzniecības upuriem; tomēr pauž nožēlu par to, ka cilvēku tirdzniecība notiek sakarā ar augsto pieprasījumu pēc produktiem un pakalpojumiem, kas rodas, izmantojot cilvēkus, kas ir ļoti ienesīgs organizētās noziedzības veids;

50.  uzsver datus, kas apstiprina atturošo ietekmi, kāda ir faktam, ka Zviedrijā seksuāla rakstura pakalpojumu sniegšana tika noteikta kā krimināli sodāma; uzsver šā regulējuma modeļa normatīvo iedarbību un tā potenciālu izmainīt sabiedrības attieksmi, lai samazinātu vispārējo pieprasījumu pēc cilvēku tirdzniecības upuru pakalpojumiem;

51.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot direktīvas 18. panta 4. punktu un izstrādāt īpašas stratēģijas, kuru mērķis ir samazināt pieprasījumu pēc cilvēku tirdzniecības seksuālās izmantošanas nolūkos, piemēram, pārtraukšanas programmas un shēmas, lai sniegtu iespējas prostitūcijā iesaistītām personām un aizsargātu to tiesības, un samazinātu to neaizsargātību pret izmantošanu, un kampaņas, kurās attur no pieprasījuma pēc cilvēku tirdzniecībai pakļautu personu seksuāliem pakalpojumiem, un vienlaikus arī norāda, ka prostitūcijas regulējums ir dalībvalstu kompetencē; aicina Komisiju turpināt izpētīt jebkādu saistību starp pieprasījumu pēc seksuāliem pakalpojumiem un cilvēku tirdzniecību; uzskata, ka pieprasījumu var samazināt ar tiesību aktu palīdzību, kas nobīda kriminālo atbildību uz personām, kuras pērk cilvēku tirdzniecībai pakļauto personu seksuālos pakalpojumus, nevis uz personām, kas tos pārdod;

52.  prasa ES pievērst uzmanību jaunajiem cilvēku tirdzniecības un izmantošanas veidiem un padarīt tos redzamus, tostarp attiecībā uz izmantošanu reproduktīviem mērķiem un jaundzimušo tirdzniecību;

53.  ar bažām norāda, ka ļoti maz dalībvalstu ir skaidri definējušas pieprasījuma mazināšanas programmas un ka kopumā tās ir vērstas uz cilvēku tirdzniecību seksuālās izmantošanas nolūkos; aicina dalībvalstis izstrādāt pieprasījuma mazināšanas programmas visu veidu cilvēku tirdzniecībai;

54.  norāda, ka viltus laulības var tikt kvalificētas kā cilvēku tirdzniecība pie noteiktiem apstākļiem, ja pastāv piespiedu izmantošanas elements, un ka pastāv lielāka iespēja, ka par upuriem kļūst sievietes un meitenes;

55.  uzsver, ka centieni uzlabot dzimumu līdztiesību palīdz novērst cilvēku tirdzniecību un tajos būtu jāiekļauj stratēģijas, kurās sievietēm un meitenēm tiek nodrošināta izglītība un iespējas, lai stiprinātu viņu vietu sabiedrībā un padarītu viņas mazāk neaizsargātas pret cilvēku tirdzniecību; aicina dalībvalstis veikt proaktīvākus preventīvos pasākumus, piemēram, informatīvas un izpratnes vairošanas kampaņas, apmācību, kas paredzēta īpaši vīriešiem, mērķtiecīgus darbseminārus neaizsargātām grupām un izglītības pasākumus skolās, tostarp veicinot vienlīdzību, apkarojot seksisma stereotipus un ar dzimumu saistītu vardarbību, jo vienlīdzīgai attieksmei vajadzētu būt visas sabiedrības mērķim;

56.  uzsver, ka informētības palielināšanas shēmas efektīvi izglīto patērētājus, aicinot tos izvēlēties tādu korporāciju produktus, kuru piegādes ķēdē nav iesaistīta verdzība, taču norāda, ka ar to vien nepietiek, lai samazinātu pieprasījumu pēc cilvēku tirdzniecības;

57.  norāda, ka Direktīvā 2009/52/EK jau ir noteikts, ka ir nelikumīgi, ja darba devēji izmanto tādu trešo valstu valstspiederīgo darbu vai pakalpojumus, kuriem ES nav likumīgas uzturēšanās atļaujas, ja ir zināms, ka tie ir cilvēku tirdzniecības upuri; atzīst, ka šajā regulējumā nav iekļauti tādi cilvēku tirdzniecības upuri, kuri ir ES pilsoņi; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka to nacionālajos tiesību aktos ES pilsoņi, kas ir cilvēku tirdzniecības upuri, tiek aizsargāti no darbaspēka ekspluatācijas un ka tiek piemērotas attiecīgas sankcijas;

58.  atgādina, ka saskaņā ar Eiropola datiem pēc ierašanās ES 2015. gadā ir pazuduši ap 10 000 nepavadītu bērnu un ka šie bērni varētu būt cilvēku tirdzniecības upuri un pakļauti visu veidu ekspluatācijai un ļaunprātīgai izmantošanai; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot patvēruma tiesību aktu paketi un reģistrēt bērnus, kad tie ierodas, lai nodrošinātu to iekļaušanu bērnu aizsardzības sistēmās; aicina dalībvalstis uzlabot informācijas apmaiņu, lai Eiropā labāk aizsargātu bērnus migrantus;

59.  pauž bažas par to, ka trūkst datu par romu sievietēm un bērniem, kas pakļauti riskam kļūt par cilvēku tirdzniecības objektu piespiedu darbam vai pakalpojumiem, kas ietver sevī ubagošanu; aicina Komisiju sniegt datus par romu sievietēm un bērniem, kas atzīti par cilvēku tirdzniecības upuriem, — cik daudzi ir saņēmuši cietušā palīdzību un kurās valstīs;

60.  uzsver, ka piespiedu laulības var uzskatīt par cilvēku tirdzniecības veidu, ja tās satur cietušā izmantošanas elementu, un aicina visas dalībvalstis ņemt vērā šo aspektu; uzsver, ka izmantošana var būt seksuāla (izvarošana laulībā, piespiedu prostitūcija vai pornogrāfija) vai ekonomiska (piespiedu darbs vai ubagošana) un ka piespiedu laulības var būt cilvēku tirdzniecības galamērķis (cietušā pārdošana laulātajam vai laulības piespiedu noslēgšana); uzsver, ka iestādēm ir sarežģīti konstatēt šāda veida tirdzniecību, jo tā notiek privāti; aicina dalībvalstis sniegt piemērotus patversmes pakalpojumus cilvēku tirdzniecībā cietušajiem; aicina Komisiju stiprināt paraugprakses apmaiņu šajā jomā;

61.  pauž bažas par to, ka pieaug tāda parādība kā cenšanās iegūt uzticību seksuālos nolūkos; atgādina, ka cietušie bieži vien atrodas emocionālas atkarības stāvoklī, kas apgrūtina izmeklēšanas darbu, jo šādas personas ir sarežģītāk identificēt kā cilvēku tirdzniecībā cietušos un tās bieži atsakās liecināt pret saviem izmantotājiem; aicina Komisiju stiprināt paraugprakses apmaiņu šajā jomā; aicina dalībvalstis sagādāt īpašas patversmes šiem cietušajiem un nodrošināt, ka tiesībaizsardzības un tiesu iestādes atzīst viņu cietušā statusu, jo īpaši gadījumos, kad attiecīgās personas ir nepilngadīgas, lai novērstu viņu stigmatizāciju “sliktas uzvedības” dēļ;

Cietušajiem sniegtās palīdzības, atbalsta un aizsardzības dzimumu dimensija

62.  pauž bažas par to, ka ne visi cietušie var viegli piekļūt pakalpojumiem vai zina par tiem; uzsver, ka saistībā ar piekļuvi šiem pakalpojumiem nedrīkst pastāvēt diskriminācija;

63.  norāda, ka cilvēku tirdzniecībā cietušajiem ir nepieciešami specializēti pakalpojumi, tostarp droša īstermiņa un ilgtermiņa izmitināšana, liecinieku aizsardzības shēmas, veselības aprūpe un konsultācijas, rakstveida un mutiskās tulkošanas pakalpojumi, tiesiskā aizsardzība, kompensācija, piekļuve izglītībai un apmācībai, tostarp viņu dzīvesvietas valsts valodas mācīšana, iekārtošana darbā un (atkārtota) integrācija, mediācija ģimenes lietās, kā arī palīdzība attiecībā uz pārmitināšanu, un ka šie pakalpojumi būtu jāpielāgo katram gadījumam atsevišķi, īpašu uzmanību pievēršot dzimumu aspektam;

64.  uzsver, ka cilvēku tirdzniecības dzimumu dimensija satur pienākumu dalībvalstīm to uzskatīt par veidu, kādā tiek īstenota vardarbība pret sievietēm un meitenēm; uzsver, ka lielāka vērība jāvelta izmantošanas dinamikai un ar to saistītajam ilgtermiņa emocionālajam un psiholoģiskajam kaitējumam; prasa Komisijai sagatavot Eiropas stratēģiju ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanai, kas saturētu tiesību akta priekšlikumu par vardarbību pret sievietēm, iekļaujot cilvēku tirdzniecību;

65.  uzsver, ka daudzi valdības dienesti un pilsoniskā sabiedrība ir paveikuši labu darbu, atklājot cilvēku tirdzniecības upurus un cietušajiem sniedzot palīdzību un atbalstu, kaut arī šis darbs netiek konsekventi veikts visās dalībvalstīs vai saistībā ar dažādajiem cilvēku tirdzniecības veidiem;

66.  uzsver nepieciešamību nodrošināt atbilstošu finansējumu neatkarīgām NVO un dzimumiem specializētiem patvērumiem, lai atbilstoši apmierinātu vajadzības visos etapos upura ceļā uz galamērķa valstīm un profilaktiski strādātu attiecīgajās izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīs;

67.  aicina dalībvalstis ieviest uzticības tālruņu līnijas, pa kurām cilvēku tirdzniecībā un izmantošanā cietušie varētu prasīt palīdzību un padomu; norāda, ka šādas uzticības tālruņu līnijas ir izrādījušās ļoti sekmīgs risinājums citu problēmu jomā, tādu kā radikalizācija un bērnu nolaupīšana;

68.  mudina dalībvalstis nodrošināt, ka cilvēku tirdzniecībā cietušajiem tiek sniegti dzimumam pielāgoti pakalpojumi, kas atbilst viņu vajadzībām, atzīstot visa veida vajadzības, kas var būt specifiskas tam cilvēku tirdzniecības veidam, kam viņi ir bijuši pakļauti; uzsver — lai arī lielākā daļa cietušo ir sievietes un meitenes, vajadzētu sniegt specializētus pakalpojumus visu dzimumu cietušajiem;

69.  uzsver, ka daudzas seksuāli izmantotās personas tiek sazāļotas, lai viņas noturētu fiziskas un psiholoģiskas atkarības stāvoklī; tāpēc aicina dalībvalstis noteikt īpašas atbalsta programmas šādiem cietušajiem un cilvēku tirdzniecības lietu kriminālprocesā sazāļošanu atzīt par vainu pastiprinošu apstākli;

70.  uzsver, ka ar seksuālo orientāciju vai dzimumidentitāti saistīto diskriminācijas veidu kumulatīvās sekas padara LGBTI personas īpaši neaizsargātas pret cilvēku tirdzniecību; aicina dalībvalstis reaģēt uz cietušo LGBTI personu īpašajām vajadzībām; aicina Komisiju veicināt paraugprakses apmaiņu šajā jomā;

71.  uzsver, ka ir svarīgi, lai visas dalībvalstis sistemātiski atzītu tiesības uz drošiem abortu pakalpojumiem cilvēku tirdzniecības sieviešu dzimuma upuriem, kuru grūtniecība iestājusies viņu izmantošanas rezultātā;

72.  uzskata, ka Direktīvas 2011/36/ES 11. panta 5. punkts būtu jāpaplašina, lai iekļautu atbalstu, kas paredzēts turpmākai integrācijai (valodas apguvei, iepazīstināšanai ar kultūru un kopienu u. c.), ja cietušā situācija ir tāda, kurā var pieteikties uzturēšanās atļaujas saņemšanai;

73.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiem ES un trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri, pienākas uzturēšanās atļaujas;

74.  norāda, ka likumīgas uzturēšanās atļaujas neesamība nenozīmē, ka persona nevar būt cilvēku tirdzniecības upuris, un tādēļ šādiem upuriem būtu jānodrošina tādas pašas tiesības kā citiem; aicina dalībvalstis neapvienot migrācijas un cilvēku tirdzniecības jautājumus, uzsverot beznosacījumu palīdzības sniegšanas principu, kas ir noteikts direktīvā;

75.  aicina visas dalībvalstis efektīvi garantēt upuru tiesības un aicina analizēt Direktīvas 2011/36/ES īstenošanu, ņemot vērā Direktīvas 2012/29/ES noteikumus; aicina dalībvalstis sniegt bezmaksas juridisko palīdzību, tostarp tiesisko palīdzību un pārstāvību, psiholoģisko un medicīnisko atbalstu un informāciju par tiesībām uz palīdzību un veselības aprūpi, tostarp tiesībām uz abortu seksuālas izmantošanas upuriem, visām personām, kas sevi identificē kā cilvēku tirdzniecības upurus vai kas atbilst pietiekamam skaitam identifikācijas kritēriju, un palīdzēt tām īstenot savas tiesības, saņemt kompensāciju un/vai tiesisko aizsardzību; uzsver, ka pašidentifikācijai nevajadzētu būt vienīgajai prasībai, lai varētu piekļūt upuru tiesībām un pakalpojumiem;

76.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka cilvēku tirdzniecībā cietušajiem ir pieejama juridiskā palīdzība ne tikai saistībā ar kriminālprocesu, bet arī saistībā ar jebkuru civillietu un darba tiesību vai imigrācijas/patvēruma procedūru, kurā tie iesaistīti;

77.  aicina dalībvalstis, lemjot par cietušo atbalsta ierobežojumiem, atzīt, ka pēc kaitējuma, ko cilvēku tirdzniecībā cietušajam nodara seksuālā izmantošana, ir nepieciešams ilgāks laiks, lai atgrieztos normālā dzīvē, nekā pēc citu veidu cilvēku tirdzniecības; prasa paplašināt aizsardzības pasākumus, kas tiek piedāvāti cilvēku tirdzniecībā cietušajiem, kuri ir bijuši pakļauti seksuālai izmantošanai, lai līdz minimumam mazinātu kaitējumu, novērstu atkārtotu nonākšanu cilvēku tirdzniecībā un sekundāro viktimizāciju un ikvienā gadījumā apmierinātu individuālās vajadzības;

Direktīvas īstenošanā veikto dzimumam pielāgoto pasākumu novērtējums

78.  uzsver, ka jebkāds pienākums cietušajiem piedalīties cilvēku tirgotāju saukšanā pie kriminālatbildības var būt kaitējošs; uzsver, ka, īstenojot uz cilvēktiesībām vērstu pieeju, šādam pienākumam nevajadzētu būt nosacījumam, lai varētu piekļūt pakalpojumiem;

79.  uzsver, ka visi cilvēku tirdzniecībā cietušie būtu sistemātiski jāinformē par iespēju izmantot atlabšanas un pārdomu periodu un viņiem būtu efektīvi jānodrošina šāds periods; pauž nožēlu, ka dažās dalībvalstīs šīs tiesības ir transponētas tikai migrācijas tiesību aktos un tādēļ attiecas nevis uz visiem cilvēku tirdzniecības upuriem, bet gan tikai uz tiem, kuri atrodas nelikumīgā situācijā; atgādina, ka šīs tiesības ir jāpiešķir visiem cilvēku tirdzniecības upuriem;

80.  atgādina, ka saskaņā ar Direktīvu 2004/81/EK dalībvalstīm ir pienākums atvēlēt atlabšanas un pārdomu periodu cilvēku tirdzniecības upuriem; aicina, lai dalībvalstis, nosakot šāda perioda ilgumu, ņemtu vērā Eiropas Padomes Konvencijas par cīņu pret cilvēku tirdzniecību 13. pantu un pagarinātu minimālo 30 dienu atgūšanās un pārdomu periodu, kas iekļauts šajā konvencijā, attiecībā uz upuriem, kas tikuši pārdoti seksuālas izmantošanas mērķiem, ņemot vērā, kādu būtisku un ilgstošu kaitējumi ir nodarījusi šāda veida vardarbība;

81.  norāda, ka pašreizējā ES stratēģija cilvēku tirdzniecības apkarošanai noslēdzas 2016. gadā, un aicina Komisiju izvērtēt pašreizējo stratēģiju un ieviest jaunu stratēģiju, kurā būtu ievērota uz cilvēktiesībām balstīta pieeja, uzmanības centrā liekot cietušos, kurā iekļauta skaidra dzimumu dimensija un ar to saistīti konkrēti pasākumi, kura atbilstoši un efektīvi pievēršas profilaksei un turpina īstenot atturošu iedarbību uz pieprasījumu, kas veicina visa veida cilvēku tirdzniecību; prasa šo stratēģiju integrēt citās politikas jomās un saskaņot ar tām, lai nodrošinātu cilvēku tirdzniecības apkarošanas pasākumu efektīvu īstenošanu, tostarp arī attiecībā uz drošību, dzimumu līdztiesību, migrāciju, kiberdrošību un tiesībaizsardzību;

82.  atzinīgi vērtē tās dalībvalstis, kas ir izveidojušas efektīvus valsts ziņošanas mehānismus un iecēlušas valsts ziņotājus, un aicina tās nodrošināt, ka šiem pasākumiem tiek piešķirti pietiekami resursi un neatkarība, lai šos uzdevumus varētu izpildīt pēc iespējas labāk;

83.  aicina dalībvalstis nolūkā izvērtēt savas stratēģijas un darbības un uzlabot centienus cilvēku tirdzniecības apkarošanai iecelt neatkarīgu valsts ziņotāju ar juridiskām tiesībām uzstāties valsts parlamentā un sniegt ieteikumus par to, kā apkarot cilvēku tirdzniecību;

84.  prasa dalībvalstīm savākt detalizētākus un aktuālākus datus, apkopojot uzticamu statistikas informāciju, kas iegūta no visiem galvenajiem dalībniekiem, un nodrošinot, ka dati ir viendabīgi un tiek sadalīti pēc dzimumam, vecuma, izmantošanas veida (norādot cilvēku tirdzniecības veida apakšgrupu), izcelsmes valsts un galamērķa valsts, kā arī iekļaut iekšējā cilvēku tirdzniecībā nonākušas personas, lai labāk atklātu potenciālus upurus un novērstu noziegumu; aicina dalībvalstis palielināt datu apmaiņu, lai varētu labāk novērtēt cilvēku tirdzniecības dzimumu dimensiju un jaunākās tendences un efektīvāk cīnīties pret cilvēku tirdzniecību; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka valstu ziņotājiem ir lielāka nozīme datu vākšanas iniciatīvu koordinēšanā, cieši sadarbojoties ar attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas ir aktīvas šajā jomā;

85.  norāda, ka, lai arī direktīvā cilvēku tirdzniecība ir skaidri definēta, dalībvalstu tiesību aktos ir pieņemtas vairākas atšķirīgas definīcijas; aicina Komisiju veikt par to pētījumu un ziņot, kā šīs definīciju atšķirības praktiski ietekmē direktīvas piemērošanu; uzsver, ka ir svarīga nozīme konceptuālai skaidrībai, lai novērstu apvienošanu ar citiem radniecīgiem, bet atsevišķiem jautājumiem;

86.  norāda, ka ieinteresētās personas kopumā apstiprina, ka lielākā daļa cilvēku tirdzniecības upuru paliek neatklāta; atzīst, ka savā ziņā nav tikusi pievērsta pienācīga uzmanība cilvēku tirdzniecībai ar noteiktām neizsargātām grupām, piemēram jaunieši (bezpajumtnieki), bērni, personas ar īpašām vajadzībām un LGBTI personas; uzsver, ka ir būtiski uzlabot datu vākšanu, lai uzlabotu upuru atklāšanas centienus attiecībā uz šīm grupām, un izstrādāt labu praksi rīcībā ar šo upuru specifiskajām vajadzībām;

87.  uzsver, ka, lai uzlabotu centienus apkarot cilvēku tirdzniecību Eiropas Savienībā, ES iestādēm ir rūpīgi jāizvērtē ES tiesību aktu īstenošana dalībvalstīs un vajadzības gadījumā jāveic tālāki leģislatīvi vai citi pasākumi;

88.  aicina Komisiju izstrādāt standartizētas datu vākšanas, tostarp — datu aizsardzības — pamatnostādnes, kas jāievēro attiecīgajām iestādēm, piemēram, tiesībaizsardzības iestādēm, robežu un imigrācijas dienestiem, sociālajiem dienestiem, vietējām iestādēm, cietumiem, NVO un citām iesaistītajām struktūrām;

89.  aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas programmā migrācijas jomā (COM(2015)0240) tiek piešķirta nozīmīgāka prioritāte cīņai pret cilvēku tirdzniecību, lai cietušie varētu vieglāk iesaistīties cilvēku tirdzniecības veicēju kriminālvajāšanā;

90.  aicina Komisiju pievērsties jautājumam par pašnodarbinātības ļaunprātīgu izmantošanu migrantu darbaspēka nodarbināšanā dažās ES dalībvalstīs, lai izvairītos no vietējiem darba standartiem un nodarbinātības noteikumiem, atzīstot, ka pašnodarbinātība tiek bieži izmantota migrantu darbaspēka sfērās, kurās ir vislielākā cilvēku tirdzniecības iespējamība;

91.  prasa ES un dalībvalstīm nostiprināt reģionālo sadarbību saistībā ar cilvēku tirdzniecības problēmu zināmajos maršrutos, piemēram, no Austrumiem uz ES, izmantojot stabilitātes instrumentu un prasot kandidātvalstīm ievērot to pašreizējās saistības;

92.  prasa ES ar Eurostat starpniecību noteikt no cilvēku tirdzniecības cietušo reģistrēto vai kā citādi uzskaitīto personu skaitu saskaņā ar vispārējo paraugu, kādu izmanto tādas organizācijas kā Starptautiskā Migrācijas organizācija (IOM), ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas birojs (UNODC) un Starptautiskā Darba organizācija (SDO);

93.  aicina dalībvalstis cilvēku tirdzniecības apkarošanas direktīvās iekļaut neizraidīšanas principu, kā to paredz ANO Protokols par cilvēku tirdzniecības apkarošanu un Eiropas Padomes Konvencija par cīņu pret cilvēku tirdzniecību, kā arī valstu saistības saskaņā ar starptautiskajām bēgļu tiesībām un starptautiskajām cilvēktiesībām;

94.  mudina ES un dalībvalstis izpētīt jaunākās cilvēku tirdzniecības tendences un veidus, tostarp pašreizējās migrācijas krīzes iespējamo ietekmi uz cilvēku tirdzniecību, lai adekvāti un mērķorientēti reaģētu uz jaunākajām tendencēm;

95.  prasa Komisijai gaidāmajā ziņojumā par Direktīvas 2011/36/ES īstenošanu analizēt saiknes starp dažādajiem cilvēku tirdzniecības veidiem un maršrutiem starp tiem, jo cietušie tiek bieži izmantoti vienlaicīgi dažādos veidos vai pāriet no viena cilvēku tirdzniecības veida uz citu; un veicināt pastāvīgu izpēti par cilvēku tirdzniecības galvenajiem cēloņiem un to ietekmi uz dzimumu vienlīdzību;

96.  aicina Komisiju izvērtēt, vai ir jāpārskata plānotās Eiropas Prokuratūras pilnvaras, lai pēc šādas iestādes izveidošanas tās kompetencē iekļautu cilvēku tirdzniecības apkarošanu;

97.  aicina Eiropas Komisiju mudināt dalībvalstis ratificēt Stambulas konvenciju, jo tā ir efektīvs instruments, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm, tostarp cilvēku tirdzniecību, un sniegtu upuriem aizsardzību un palīdzību;

o
o   o

98.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0070.
(2) OV L 319, 4.12.2015., 1. lpp.
(3) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.
(4) OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.
(5) OV L 168, 30.6.2009., 24. lpp.
(6) OV L 348, 24.12.2008., 98. lpp.
(7) OV L 261, 6.8.2004., 19. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0126.
(9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0162.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0218.
(11) SDO aplēses, 2014, „Profits and poverty the economics of forced labour” (Piespiedu darba ekonomikas peļņa un nabadzība).
(12) Eurostat ziņojums „Cilvēku tirdzniecība”, 2015. gada redakcija.
(13) Turpat.
(14) Turpat.
(15)3 Eiropola ziņojums: „Cilvēku tirdzniecība ES” (2016. gada februāris).
(16) Eurostat 2015. gada ziņojums.
(17) Turpat.
(18) „Starpposma ziņojums par to, kā piemēro ES stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai” SWD(2014)0318, 9. lpp.
(19) https://ec.europa.eu/anti-trafficking/publications/handbook-consular-and-diplomatic-staff-how-assist-and-protect-victims-human-trafficking_en.

Juridisks paziņojums