Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2016. gada 23. jūnijs - BriseleGalīgā redakcija
Protokols Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Nolīgumam starp ES un Libānu (Pamatnolīgums) ***
 Protokols Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Nolīgumam starp ES un Libānu (2004. gada paplašināšanās) ***
 Protokols Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Nolīgumam starp ES un Libānu (Bulgārijas un Rumānijas pievienošanās ES) ***
 ES un Monako nolīgums par finanšu konta informācijas automātisku apmaiņu *
 Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana — Beļģijas pieteikums EGF/2015/012 BE/Hainaut Machinery
 Daudzgadu plāns zilās tunzivs krājumu atjaunošanai ***I
 Daudzgadu plāns mencas, reņģes un brētliņas krājumiem Baltijas jūrā un zvejniecībām, kas šos krājumus izmanto ***I
 Jurisdikcija, piemērojamie tiesību akti, nolēmumu atzīšana un izpilde laulāto mantisko attiecību lietās *
 Jurisdikcija, piemērojamie tiesību akti, nolēmumu atzīšana un izpilde lietās par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām *
 Masu slepkavības Kongo austrumu daļā
 Turpmāki pasākumi saistībā ar stratēģisko sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (ET 2020)
 Progresa ziņojums par atjaunojamo enerģiju
 Īstenošanas ziņojums par Energoefektivitātes direktīvu

Protokols Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Nolīgumam starp ES un Libānu (Pamatnolīgums) ***
PDF 308kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. jūnija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Protokolu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Nolīgumam, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Libānas Republiku, no otras puses, par Pamatnolīgumu starp Eiropas Savienību un Libānas Republiku par vispārējiem principiem Libānas Republikas līdzdalībai Savienības programmās (16136/2014 – C8-0044/2015 – 2014/0110(NLE))
P8_TA(2016)0281A8-0193/2016

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (16136/2014),

–  ņemot vērā projektu Protokolam Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Nolīgumam, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Libānas Republiku, no otras puses, par Pamatnolīgumu starp Eiropas Savienību un Libānas Republiku par vispārējiem principiem Libānas Republikas līdzdalībai Savienības programmās (16135/2014),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 212. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu un 218. panta 7. punktu (C8-0044/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu (A8-0193/2016),

1.  sniedz piekrišanu protokola noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Libānas Republikas valdībai un parlamentam.


Protokols Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Nolīgumam starp ES un Libānu (2004. gada paplašināšanās) ***
PDF 311kWORD 63k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. jūnija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu protokolu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Libānas Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (13349/2014 – C8-0095/2015 – 2007/0078(NLE))
P8_TA(2016)0282A8-0194/2016

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (13349/2014),

–  ņemot vērā projektu Protokolam Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Libānas Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (11300/2007),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 217. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu un 8. punktu (C8-0095/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu (A8-0194/2016),

1.  sniedz piekrišanu protokola slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Libānas Republikas valdībai un parlamentam.


Protokols Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Nolīgumam starp ES un Libānu (Bulgārijas un Rumānijas pievienošanās ES) ***
PDF 309kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. jūnija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu protokolu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Libānas Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai (13395/2014 – C8-0170/2015 – 2008/0027(NLE))
P8_TA(2016)0283A8-0195/2016

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (13395/2014),

–  ņemot vērā protokolu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Libānas Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai (13376/2014),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 217. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta un 218. panta 8. punktu (C8-0170/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu (A8-0195/2016),

1.  sniedz piekrišanu protokola slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Libānas Republikas valdībai un parlamentam.


ES un Monako nolīgums par finanšu konta informācijas automātisku apmaiņu *
PDF 309kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu grozījumu protokolu Nolīgumam starp Eiropas Kopienu un Monako Firstisti, ar ko paredz līdzvērtīgus pasākumus tiem, kuri noteikti Padomes Direktīvā 2003/48/EK (COM(2016)0201 – C8-0157/2016 – 2016/0109(NLE))
P8_TA(2016)0284A8-0206/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (COM(2016)0201),

–  ņemot vērā grozījumu protokolu Nolīgumam starp Eiropas Kopienu un Monako Firstisti, ar ko paredz līdzvērtīgus pasākumus tiem, kuri noteikti Padomes Direktīvā 2003/48/EK,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 115. pantu, 218. panta 6. punkta otrās daļas b) apakšpunktu un 8. punkta otro daļu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0157/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu, 108. panta 7. punktu un 50. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0206/2016),

1.  apstiprina Nolīguma grozījumu protokola noslēgšanu;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Monako Firstistes valdībai un parlamentam.


Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana — Beļģijas pieteikums EGF/2015/012 BE/Hainaut Machinery
PDF 431kWORD 86k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. jūnija rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (Beļģijas pieteikums EGF/2015/012 BE/Hainaut Machinery) (COM(2016)0242 – C8-0170/2016 – 2016/2074(BUD))
P8_TA(2016)0285A8-0207/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0242 – C8-0170/2016),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1309/2013 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014–2020) un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1927/2006(1) (EGF regula),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2), un jo īpaši tās 12. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3) (2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgums) un jo īpaši tā 13. punktu,

–  ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīguma 13. punktā paredzēto trialoga procedūru,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0207/2016),

A.  tā kā Savienība ir izveidojusi likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darba ņēmējiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējušas lielas strukturālās pārmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos vai globāla finanšu un ekonomikas krīze, un lai palīdzētu viņiem no jauna iekļauties darba tirgū;

B.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju finansiālajai palīdzībai, ko Savienība sniedz atlaistiem darbiniekiem, ir jābūt dinamiskai un tā jāsniedz pēc iespējas drīz un efektīvi, un lēmumi par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF) izmantošanu ir jāpieņem, pienācīgi ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu;

C.  tā kā Beļģija ir iesniegusi pieteikumu EGF/2015/012 BE/Hainaut Machinery, lai saņemtu finansiālu ieguldījumu no EGF saistībā ar darbinieku atlaišanu saimnieciskās darbības nozarē, kas klasificēta NACE 2. redakcijas 28. nodaļā (“Citur neklasificētu iekārtu, mehānismu un darba mašīnu ražošana”), NUTS 2. līmeņa reģionā Eno (Hainaut) (BE32), un tā kā paredzams, ka pasākumos piedalīsies 488 atlaistie darbinieki, kā arī 300 jaunieši no Eno reģiona, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET) un ir jaunāki par 25 gadiem; tā kā atlaišana notika uzņēmumos Carwall SA, Caterpillar Belgium SA un Doosan SA;

D.  tā kā, lai gan pieteikums neatbilst EGF regulas 4. panta 1. punktā noteiktajiem atbilstības kritērijiem, tas ir iesniegts, pamatojoties uz 4. panta 2. punktā paredzētajiem intervences kritērijiem, pieļaujot atkāpi attiecībā uz atlaisto darbinieku skaitu,

1.  piekrīt Komisijai, ka EGF regulas 4. panta 2. punktā paredzētie intervences kritēriji ir ievēroti un ka līdz ar to Beļģija saskaņā ar minēto regulu ir tiesīga saņemt finansiālu ieguldījumu EUR 1 824 041 apmērā, kas ir 60 % no kopējām izmaksām, proti, EUR 3 040 069;

2.  norāda, ka Komisija ievēroja termiņu — 12 nedēļas no Beļģijas iestāžu aizpildītā pieteikuma saņemšanas dienas, proti, 2016. gada 11. februāra, līdz 2016. gada 4. maijam, kad tā pabeidza savu novērtējumu par atbilstību finansiālā ieguldījuma piešķiršanas nosacījumiem, un tajā pašā dienā to darīja zināmu Parlamentam;

3.  norāda, ka sakarā ar būtiskiem traucējumiem Eiropas būvtehnikas tirdzniecībā pēdējos gados ir attiecīgi samazinājies pieprasījums pēc šo trīs konkrētā pieteikuma uzņēmumu produkcijas;

4.  norāda, ka, pamatojoties uz Caterpillar Belgium SA 2013. gada 23. februāra paziņojumu par kolektīvo atlaišanas procedūru tā ražotnē Goselī (Gosselies), uz lielāko daļu šā uzņēmuma 1399 darbinieku attiecās pieteikums EGF/2014/011 BE/Caterpillar, un norāda, ka šis pieteikums papildina minēto pieteikumu, jo šīs atlaišanas ir daļa no tās pašas kolektīvās atlaišanas procedūras; uzsver, ka Eno ir izveidojusies sarežģīta darba tirgus situācija — bezdarba līmenis tajā ir 14,5 % (par 5,9 % augstāks nekā vidējais līmenis valstī), rūpniecības nozarē 2013. gadā tika zaudētas 1236 darbvietas, savukārt 2014. gadā — 1878, kopš 2012. gada darba piedāvājums samazinājies par 13%, un ir izveidojies augsts nepietiekami kvalificēta darbaspēka īpatsvars (vairāk nekā pusei darba meklētāju nav vidusskolas izglītības), kā arī augsts ilgtermiņa bezdarba līmenis, kas Eno reģionā ir sasniedzis 39,0 % no kopējā bezdarba;

5.  atzinīgi vērtē to, ka Beļģijas iestādes individualizētos pakalpojumus personām, kurām paredzēts atbalsts, nolēma sniegt no 2015. gada 1. janvāra — labu laiku pirms pieteikuma par EGF atbalstu iesniegšanas;

6.  norāda, ka Beļģija plāno īstenot šādus pasākumus atlaistajiem darbiniekiem, uz kuriem attiecas šis pieteikums: atbalsts/ieteikumi/integrācija; atbalsts darba meklēšanā; integrēta apmācība; atbalsts uzņēmuma izveidei; atbalsts kopīgiem projektiem un darba meklēšanas un apmācību pabalsti;

7.  atzinīgi vērtē to, ka to pabalstu un stimulu apmērs, attiecībā uz kuriem Beļģija apstiprināja, ka tie ir atkarīgi no tā, vai paredzētie atbalsta saņēmēji piedalās darba meklēšanas vai apmācības pasākumos (darbības saskaņā ar EGF regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu), nepārsniedz 5 % no kopējām izmaksām, kas ir ievērojami mazāk nekā robežvērtība 35 % apmērā no EGF regulā atļautajām saskaņotā individualizēto pakalpojumu kopuma kopējām izmaksām;

8.  norāda, ka 35,9 % atbalsta saņēmēju ir darba ņēmēji vecumā no 55 līdz 64 gadiem; uzskata, ka šīs grupas darba ņēmējiem ir lielāks risks ilgstoši palikt bez darba un sociālās atstumtības risks un īpašas vajadzības pēc individuālas pieejas, kas viņiem tiktu sniegta saskaņā ar EGF Regulas 7. pantu;

9.  aicina Komisiju sniegt informāciju par rezultātiem, kas gūti saistībā ar pašreizējo atbalstu atlaistajiem Caterpillar darbiniekiem, ņemot vērā, ka šis pieteikums daļēji papildina pieteikumu EGF/2014/011 BE/Caterpillar;

10.  atzinīgi vērtē to, ka papildus 488 atlaistajiem darbiniekiem ir paredzēts, ka arī 300 tā paša reģiona jaunieši (vecumā līdz 25 gadiem), kuri nestrādā, nemācās un neapgūst arodu (NEET), piedalīsies pasākumos un saņems EGF līdzfinansētos individualizētos pakalpojumus, kas ietver: mobilizāciju un vispārīgus norādījumus, lai iesaistītos vai nu turpmākā izglītībā/apmācībā, vai piedalītos īpašā ievadapmācībā interešu izvērtēšanai; īpašus mācību kursus; individualizētu prasmju uzlabošanu; darba meklēšanas, apmācību un mobilitātes pabalstus;

11.  atzinīgi vērtē to, ka NEET ir paplašinātas iespējas piekļūt EGF; tomēr norāda, ka saskaņā ar EGF regulu šī piekļuve var turpināties tikai līdz 2017. gada 31. decembrim; aicina pārskatīt EGF regulu, pārskatot daudzgadu finanšu shēmu, lai NEET piekļuvi nodrošinātu arī pēc 2017. gada;

12.  atzinīgi vērtē to, ka Beļģijas iestādes ir ierosinājušas īpašus pasākumus, kas paredzēti NEET, un šādi konkrētāk pievēršas viņu vajadzībām;

13.  norāda, ka ir svarīgi uzsākt informācijas kampaņu, lai ieinteresētu NEET, kuri varētu būt tiesīgi piedalīties šajos pakalpojumos; atgādina savu nostāju par nepieciešamību pastāvīgi un ilgtspējīgi palīdzēt NEET;

14.  atzinīgi vērtē to, ka individualizēto pakalpojumu saskaņotais kopums tika noteikts pēc papildu apspriešanās ar visām ieinteresētajām personām, tostarp sociālajiem partneriem, uzņēmumiem un valsts nodarbinātības dienestiem, kas ar uzraudzības komitejas starpniecību arī sekos līdzi ierosināto pasākumu īstenošanai;

15.  jo īpaši pauž gandarījumu par Beļģijas iestāžu pieeju un sadarbību ar sociālajiem partneriem attiecībā uz atbalsta sniegšanu kolektīviem projektiem, kas paredzēti darba ņēmējiem, kuri apsver iespēju kopīgi kā grupa izveidot “sociālu uzņēmumu”, un uzskata to par pasākumu ar augstu potenciālu sniegt pievienoto vērtību;

16.  norāda, ka ierosinātie pasākumi ir aktīva darba tirgus pasākumi piemēroto darbību ietvaros, kā noteikts EGF regulas 7. pantā, un atgādina, ka saskaņā ar šo pantu tiek sagaidīts, ka ar paredzētajiem individualizētajiem pakalpojumiem tiks prognozētas turpmākās darba tirgus perspektīvas un nepieciešamās prasmes, un tie būs saderīgi ar pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku, kurā tiek efektīvi izmantoti resursi, un ar tiem tiks ņemta vērā līdzšinējā pieredze par atbalstu atlaistajiem darbiniekiem saistībā ar pieteikumu EGF/2014/011 BE/Caterpillar; vienlaicīgi norāda, ka šīs darbības neaizstāj pasīvus sociālās aizsardzības pasākumus;

17.  aicina dalībvalstis kopā ar sociālajiem partneriem izstrādāt stratēģijas, lai sagatavotos gaidāmajām pārmaiņām darba tirgū un aizsargātu Savienības darbvietas un prasmes, jo īpaši apspriežot tirdzniecības nolīgumus, lai nodrošinātu taisnīgus konkurences noteikumus un kopīgus pasākumus pret ekonomisko, sociālo un vides dempingu; atkārtoti aicina pienācīgi pārskatīt Savienības tirdzniecības aizsardzības instrumentu;

18.  uzsver nepieciešamību uzlabot visu darba ņēmēju nodarbinātības iespējas, pielāgojot apmācību, un sagaida, ka saskaņotajā pasākumu kopumā piedāvātā apmācība atbildīs gan darba ņēmēju, gan uzņēmējdarbības vides vajadzībām attiecīgajā reģionā un tā kaimiņreģionos;

19.  aicina Komisiju pārskatīt noteikumus par valsts atbalstu, dodot iespējas veikt valsts iejaukšanos, lai labāk īstenotu no sociālā un vides viedokļa lietderīgus projektus un palīdzētu grūtībās nonākušiem MVU un nozarēm, dodot ieguldījumu to ražošanas jaudu rekonstrukcijā, kas smagi cietušas globālā finanšu un ekonomikas krīzē;

20.  atkārtoti aicina Komisiju turpmākajos priekšlikumos sniegt sīkākas ziņas par nozarēm, kurās ir izaugsmes iespējas un attiecīgi iespējas pieņemt jaunus darbiniekus, kā arī vākt pamatotus datus par EGF finansējuma ietekmi, cita starpā uz darbvietu kvalitāti, un par reintegrācijas līmeni, kas sasniegts ar EGF intervencēm;

21.  uzsver — Beļģijas iestādes apstiprina, ka atbalsttiesīgās darbības netiek finansētas no citiem Savienības finanšu instrumentiem; atkārtoti aicina Komisiju gada pārskatos sniegt šo datu salīdzinošu novērtējumu, lai nodrošinātu, ka ir pilnībā ievēroti spēkā esošie noteikumi un ka Savienības finansētus pakalpojumus nav iespējams sniegt divreiz;

22.  norāda, ka līdz šim saistībā ar citur neklasificētu iekārtu, mehānismu un darba mašīnu ražošanu ir iesniegti 14 EGF pieteikumi, no kuriem 8 ir pamatoti ar globalizāciju saistībā ar tirdzniecību, bet 6 — ar globālo finanšu un ekonomikas krīzi;

23.  atkārtoti uzsver, ka EGF palīdzība nedrīkst aizstāt darbības, kas uzņēmumiem jāveic saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vai koplīgumiem, nedz arī aizstāt uzņēmumu vai nozaru pārstrukturēšanas pasākumus;

24.  atzinīgi vērtē uzlaboto procedūru, kuru Komisija ieviesa pēc Parlamenta pieprasījuma paātrināt dotāciju piešķiršanu; norāda, ka jaunais grafiks nozīmē, ka visam būs jānotiek ātrāk, un tas var ietekmēt to, cik efektīvi tiks sniegti norādījumi par pieteikumu sagatavošanu;

25.  atkārtoti prasa, lai Komisija nodrošinātu publisku piekļuvi visiem dokumentiem par EGF pieteikumiem;

26.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

27.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

28.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (Beļģijas pieteikums EGF/2015/012 BE/Hainaut Machinery)

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam (ES) 2016/1145.)

(1) OV L 347, 20.12.2013., 855. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.


Daudzgadu plāns zilās tunzivs krājumu atjaunošanai ***I
PDF 386kWORD 90k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par daudzgadu plānu zilās tunzivs krājumu atjaunošanai Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 302/2009 (COM(2015)0180 – C8-0118/2015 – 2015/0096(COD))
P8_TA(2016)0286A8-0367/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0180),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8‑0118/2015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 1. jūlija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2016. gada 13. aprīļa vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0367/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju(2);

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 23. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/... par daudzgadu plānu zilās tunzivs krājumu atjaunošanai Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 302/2009

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2016/1627.)

(1) OV C 383, 17.11.2015., 100. lpp.
(2) Ar šo nostāju aizstāj 2016. gada 19. janvārī pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0003).


Daudzgadu plāns mencas, reņģes un brētliņas krājumiem Baltijas jūrā un zvejniecībām, kas šos krājumus izmanto ***I
PDF 390kWORD 77k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar kuru izveido daudzgadu plānu mencas, reņģes un brētliņas krājumiem Baltijas jūrā un zvejniecībām, kas šos krājumus izmanto, un ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 2187/2005 un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1098/2007 (COM(2014)0614 – C8-0174/2014 – 2014/0285(COD))
P8_TA(2016)0287A8-0128/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2014)0614),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0174/2014),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 10. decembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2016. gada 13. aprīļa vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0128/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju(2);

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 23. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/..., ar kuru izveido daudzgadu plānu mencas, reņģes un brētliņas krājumiem Baltijas jūrā un zvejniecībām, kas šos krājumus izmanto, un ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 2187/2005 un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1098/2007

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2016/1139.)

(1) OV C 230, 14.7.2015., 120. lpp.
(2) Ar šo nostāju aizstāj 2015. gada 28. aprīļa pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0104).


Jurisdikcija, piemērojamie tiesību akti, nolēmumu atzīšana un izpilde laulāto mantisko attiecību lietās *
PDF 308kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību lietās (COM(2016)0106 – C8-0127/2016 – 2016/0059(CNS))
P8_TA(2016)0288A8-0209/2016

(Īpašā likumdošanas procedūra — apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2016)0106),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0127/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0209/2016),

1.  apstiprina Komisijas priekšlikumu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.


Jurisdikcija, piemērojamie tiesību akti, nolēmumu atzīšana un izpilde lietās par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām *
PDF 309kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi lietās par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām (COM(2016)0107 – C8-0128/2016 – 2016/0060(CNS))
P8_TA(2016)0289A8-0208/2016

(Īpašā likumdošanas procedūra — apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2016)0107),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0128/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0208/2016),

1.  apstiprina Komisijas priekšlikumu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.


Masu slepkavības Kongo austrumu daļā
PDF 331kWORD 85k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. jūnija rezolūcija par masu slepkavībām Kongo austrumu daļā (2016/2770(RSP))
P8_TA(2016)0290RC-B8-0801/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Kongo Demokrātisko Republiku (KDR), īpaši 2016. gada 10. marta rezolūciju(1) un 2015. gada 9. jūlija rezolūciju(2),

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2016. gada 15. jūnija rezolūciju par pirmsvēlēšanu un drošības situāciju KDR,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (AP/PV) un viņas runaspersonas paziņojumus par situāciju Kongo Demokrātiskajā Republikā,

–  ņemot vērā ES delegācijas Kongo Demokrātiskajā Republikā paziņojumus par cilvēktiesību stāvokli šajā valstī,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 23. maija secinājumus par Kongo Demokrātisko Republiku,

–  ņemot vērā ES 2014. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, ko Padome pieņēma 2015. gada 22. jūnijā,

–  ņemot vērā Beni, Butembo un Lubero teritoriju pilsoniskās sabiedrības grupu atklāto 2016. gada 14. maija vēstuli Kongo Demokrātiskās Republikas prezidentam,

–  ņemot vērā 2013. gada decembra Nairobi deklarāciju,

–  ņemot vērā Kongo Demokrātiskās Republikas un reģiona pamatnolīgumu par mieru, drošību un sadarbību, kas 2013. gada februārī tika parakstīts Adisabebā,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas par KDR, īpaši Rezolūciju 2198 (2015) par sankciju atjaunošanu pret KDR un ekspertu grupas pilnvaru termiņa pagarināšanu un Rezolūciju 2277 (2016), ar ko uz gadu atjaunoja pilnvaras ANO Stabilizācijas misijai KDR (MONUSCO),

–  ņemot vērā ANO ekspertu grupas 2016. gada 23. maija ziņojumu par KDR,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2015. gada 27. jūlija gada ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli un ANO Kopīgā cilvēktiesību biroja darbību Kongo Demokrātiskajā Republikā,

–  ņemot vērā Starptautiskās tiesas lēmumus un rīkojumus,

–  ņemot vērā Āfrikas Lielo ezeru reģiona starptautisko sūtņu un pārstāvju grupas 2015. gada 2. septembra kopīgo paziņojumu presei par vēlēšanām KDR,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes priekšsēdētāja 2015. gada 9. novembra paziņojumu par situāciju Kongo Demokrātiskajā Republikā,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2016. gada 9. marta ziņojumu par ANO Stabilizācijas misiju KDR un par Kongo Demokrātiskās Republikas un reģiona pamatnolīguma par mieru, drošību un sadarbību īstenošanu,

–  ņemot vērā pārskatīto Kotonū Partnerattiecību nolīgumu,

–  ņemot vērā 1981. gada jūnija Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu,

–  ņemot vērā Kongo 2006. gada 18. februāra konstitūciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā pasliktinās drošības situācija Kongo Demokrātiskās Republikas ziemeļaustrumu daļā, kurā turpina darboties desmitiem bruņotu grupējumu un no kurienes tiek saņemti neskaitāmi ziņojumi par masu slepkavībām, šo grupējumu veiktu bērnu vervēšanu un izmantošanu, un par plaši izplatītu seksuālo un ar dzimumu saistītu vardarbību;

B.  tā kā laikā no 2014. gada oktobra līdz 2016. gada maijam Beni, Lubero and Butembo teritorijās tika brutāli nogalināti vairāk nekā 1160 cilvēku un vairāk nekā 1470 cilvēku ir pazuduši, tika nodedzinātas daudzas mājas, veselības aprūpes centri un skolas un daudzas sievietes, vīrieši un bērni tika pakļauti seksuālai vardarbībai;

C.  tā kā tagad daudzus ciematus šajās teritorijas ir okupējuši bruņoti grupējumi;

D.  tā kā tiek pausts aizvien lielāks sašutums par KDR valdības bezdarbību un klusuciešanu, nereaģējot uz šiem šausminošajiem noziegumiem, kuros varētu būt vainojami gan nemiernieku bruņotie grupējumi, gan valsts bruņotie spēki;

E.  tā kā ir notikuši ārkārtīgi nežēlīgi slaktiņi, kas dažkārt veikti pavisam netālu no valsts armijas (FARDC) pozīcijām un ANO miera uzturēšanas misijas Kongo Demokrātiskajā Republikā (MONUSCO) bāzēm;

F.  tā kā šīs masu slepkavības sastapās ar starptautiskās sabiedrības vienaldzību un plašsaziņas līdzekļu klusuciešanu;

G.  tā kā valsts konstitūcijā KDR prezidentam ir paredzēta valsts integritātes, nacionālās neatkarības, iedzīvotāju un preču drošības un valsts iestāžu regulāras darbības garantētāja loma, un viņš ir arī valsts bruņoto spēku virspavēlnieks;

H.  tā kā Kongo Demokrātiskajā Republikā pastāv liela politiskā spriedze, jo prezidentam J. Kabila, kurš ir pie varas kopš 2001. gada, saskaņā ar konstitūciju ir jāatkāpjas 2016. gada 20. decembrī, taču viņš vēl nav paziņojis par šādu turpmāko rīcību;

I.  tā kā Kongo armija un MONUSCO atrodas šajā reģionā, lai saglabātu stabilitāti, cīnītos pret bruņotajiem grupējumiem un aizsargātu civiliedzīvotājus;

J.  tā kā MONUSCO pilnvaras tika atjaunotas un pastiprinātas;

K.  tā kā plaši izplatītā nespēja tiesāt tos, kuri ir atbildīgi par cilvēktiesību pārkāpumiem, ir veicinājusi nesodāmības klimatu un jaunu noziegumu pastrādāšanu;

L.  tā kā lielākās grūtības miera panākšanā ir radījuši KDR nestabilie pūliņi demobilizēt tūkstošiem nemiernieku kaujinieku, vai nu iesaucot viņus valsts armijā, vai arī atvieglojot viņu iekļaušanos civilajā dzīvē;

M.  tā kā saskaņā ar humānās palīdzības sniedzēju aplēsēm palīdzība šobrīd ir nepieciešama 7,5 miljoniem cilvēku; tā kā nemitīgā konflikta dēļ un militāro operāciju rezultātā valsts iekšienē ir arī pārvietoti 1,5 miljoni cilvēku un vairāk nekā 400 000 cilvēku ir bijuši spiesti pamest savu valsti;

N.  tā kā Humānās palīdzības koordinācijas birojs (OCHA) ir ziņojis, ka aizvien biežāka kļuvusi cilvēku nolaupīšana un uzbrukumi palīdzības sniedzējiem un konvojiem, tādēļ humānās palīdzības organizācijas ir spiestas atlikt palīdzības sniegšanu uz vēlāku laiku un savu darbību apturēt;

O.  tā kā Kongo austrumu daļā notiekošo masveida slepkavību cēlonis ir reģionālās un valsts politikas sasaistīšana, etniskās spriedzes instrumentalizācija un resursu izmantošana,

1.  pauž dziļas bažas par vardarbības eskalāciju un satraucošo un aizvien sliktāko humanitāro situāciju KDR, kuru jo īpaši izraisījuši bruņotie konflikti austrumu provincēs, kas ilgst jau vairāk nekā 20 gadus; pauž nožēlu par zaudētajām dzīvībām un izsaka līdzjūtību KDR iedzīvotājiem;

2.  atkārtoti pieprasa, lai visas konfliktā iesaistītās puses nekavējoties izbeigtu vardarbību, noliktu ieročus, atbrīvotu visus savervētos bērnus un veicinātu dialogu, kura mērķis ir panākt miermīlīgu un ilgtspējīgu konflikta risinājumu; aicina ātri un aktīvi atsākt MONUSCO un KDR bruņoto spēku (FARDC) sadarbību, balstoties uz 2016. gada 28. janvārī Kinšasā parakstīto militārās sadarbības nolīgumu, lai atjaunotu un nostiprinātu mieru un drošību gan austrumu reģionā, gan visā valstī;

3.  atgādina, ka visu bruņoto grupējumu neitralizēšana šajā reģionā lielā mērā veicinās mieru un stabilitāti, un aicina Kongo Demokrātiskās Republikas valdību to noteikt par prioritāti un atjaunot visu tās pilsoņu drošību un stabilitāti Beni, Lubero un Butembo teritorijās;

4.  aicina starptautisko sabiedrību steidzamā kārtā uzsākt rūpīgu, neatkarīgu un pārredzamu masu slepkavību izmeklēšanu, pilnībā sadarbojoties ar KDR valdību un MONUSCO; aicina organizēt Āfrikas Lielo ezeru reģiona starptautisko sūtņu un pārstāvju grupas ārkārtas sanāksmi par vēlēšanām Kongo Demokrātiskajā Republikā un šajā sakarībā veikt atbilstošus pasākumus, piemēram, ANO Drošības padomē;

5.  uzstāj, ka šai situācijai nevajadzētu būt par šķērsli tam, lai vēlēšanas notiktu, kā plānots konstitūcijā; uzsver, ka ilgtermiņa stabilitātei un valsts attīstībai izšķiroša būs sekmīga un savlaicīga vēlēšanu rīkošana;

6.  aicina Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) prokuroru vākt informāciju un izskatīt pārkāpumus, lai noteiktu, vai ir pamatota Starptautiskās Krimināltiesas izmeklēšana par iespējamiem noziegumiem Beni apvidū;

7.  atkārtoti norāda, ka personas, kas vainojamas cilvēktiesību pārkāpumos, kara noziegumos, noziegumos pret cilvēci, seksuālā vardarbībā pret sievietēm un meitenēm, un tie, kuri ir atbildīgi par bērnu vervēšanu, nedrīkst palikt nesodīti; uzsver, ka cilvēki, kas ir atbildīgi par šādiem nodarījumiem, ir jāuzrāda, jāidentificē, jānodod kriminālvajāšanai un jāsoda saskaņā ar valsts un starptautiskajām krimināltiesībām;

8.  aicina sagatavot novērtējuma ziņojumu par MONUSCO darbību un darīt to publiski pieejamu; atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes Rezolūciju 2277 (2016), ar kuru atjaunināts MONUSCO mandāts un paplašinātas tās kompetences civilās aizsardzības un cilvēktiesību jomā, cita starpā arī tādos jautājumos kā ar dzimumu saistīta vardarbība un vardarbība pret bērniem;

9.  mudina MONUSCO pilnībā izmantot savas pilnvaras civiliedzīvotāju aizsardzībai ar tās „spēku pārveidošanas” palīdzību, lai turpmāk panāktu lielākas operatīvās spējas aizsargāt civiliedzīvotājus, izmantojot ātras izvēršanas mehānismus un izlūkošanas lidojumus Kongo austrumu daļā, tostarp patruļas un mobilās operatīvās bāzes;

10.  aicina Āfrikas Savienību un ES nodrošināt pastāvīgu politisko dialogu starp Lielo ezeru reģiona valstīm, lai novērstu turpmāku destabilizāciju reģionā; pauž nožēlu par to, ka gūti tikai nelieli panākumi, īstenojot 2013. gada februāra Miera, drošības un sadarbības pamatnolīgumu, un aicina visas iesaistītās puses aktīvi iesaistīties centienos panākt stabilitāti;

11.  uzstāj, ka pilsoniskā sabiedrība ir jāiesaista visās darbībās, kas paredzētas, lai aizsargātu civiliedzīvotājus un atrisinātu konfliktus, un ka cilvēktiesību aizstāvjiem jābūt aizsargātiem un Kongo Demokrātiskās Republikas valdībai un starptautiskajai sabiedrībai jāpiedāvā viņiem platforma;

12.  atzinīgi vērtē Kongo iestāžu centienus novērst nesodāmību, seksuālu vardarbību un vardarbību pret bērniem, taču uzskata, ka progress joprojām ir lēns;

13.  atgādina ES, ka jānodrošina politisko nostādņu saskaņotība, tostarp attiecībā uz ieroču tirdzniecību un tirdzniecību ar izejvielām, un ka sarunās par nolīgumiem reģionā jāveicina miers, stabilitāte, attīstība un cilvēktiesības;

14.  aicina ES apsvērt iespēju uzlikt mērķtiecīgas sankcijas tiem, kas atbildīgi par masu slepkavībām Kongo augstrumu daļā un vardarbīgo apspiešanu Kongo Demokrātiskajā Republikā, tostarp nosakot ieceļošanas aizliegumus un iesaldējot attiecīgos līdzekļus, lai tādā veidā palīdzētu novērst turpmāku vardarbību;

15.  prasa ES un tās dalībvalstīm arī turpmāk palīdzēt Kongo Demokrātiskās Republikas tautai, lai uzlabotu visneaizsargātāko iedzīvotāju grupu, jo īpaši iekšēji pārvietoto cilvēku, dzīves apstākļus;

16.  nosoda visus uzbrukumus humānās palīdzības sniedzējiem un jebkādu rīcību, kas apgrūtina iespējas sniegt humāno palīdzību; mudina visas konfliktā iesaistītās puses ar cieņu izturēties pret humānās palīdzības sniedzējiem, kas darbojas neatkarīgi, neitrāli un objektīvi;

17.  atkārtoti apstiprina, ka uzņēmumu darbībā ir pilnībā jāievēro starptautiskie cilvēktiesību standarti; tādēļ aicina dalībvalstis nodrošināt, ka uzņēmumi, uz kuriem attiecas to jurisdikcija, neizturas nevērīgi pret cilvēktiesībām un starptautiskajiem standartiem, kas ir saistīti ar to darbībām trešās valstīs;

18.  atzinīgi vērtē Kongo iestāžu centienus īstenot tiesību aktus, kuros noteikts aizliegums pārdot un apstrādāt izrakteņus rajonos, kuros notiek nelikumīga šo izrakteņu ieguve, piemēram, bruņotu grupējumu kontrolētos rajonos; aicina Kongo iestādes pastiprināt tiesību aktu īstenošanu un nodrošināt rūpīgākas pārbaudes attiecībā uz izrakteņu ieguves darījumiem un izrakteņu ieguves ienākumu ļaunprātīgu izmantošanu; aicina ES atbalstīt KDR centienus šajā jomā, izmantojot attīstības sadarbības politiku; atzinīgi vērtē nesen panākto Eiropas sapratni par obligātajām konfliktu izrakteņu piegādātāju pienācīgām pārbaudēm kā pirmo soli, lai nodrošinātu Eiropas uzņēmumu atbildību šajā jautājumā, un mudina ES pārvērst šo sapratni tālejošos tiesību aktos, kas tiek ātri pieņemti;

19.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Āfrikas Savienībai, ĀKK un ES Padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei, kā arī Kongo Demokrātiskās Republikas prezidentam, premjerministram un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0085.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0278.


Turpmāki pasākumi saistībā ar stratēģisko sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (ET 2020)
PDF 443kWORD 137k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. jūnija rezolūcija par turpmākiem pasākumiem saistībā ar stratēģisko sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (ET 2020) (2015/2281(INI))
P8_TA(2016)0291A8-0176/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 165. un 166. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 14. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”)(1),

–  ņemot vērā Padomes un Komisijas 2012. gada kopīgo ziņojumu par stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”) īstenošanu — „Izglītība un apmācība gudrā, ilgtspējīgā un iekļaujošā Eiropā”(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 26. augusta paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Projekts Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgajam ziņojumam par stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”) īstenošanu – jaunas prioritātes Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā” (COM(2015)0408),

–  ņemot vērā Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgo ziņojumu par stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (ET 2020) īstenošanu – „Jaunas prioritātes Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā”(3),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. un 29. novembra secinājumus par mācību mobilitātes kritēriju(4),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 19. novembra secinājumus par izglītību ilgtspējīgai attīstībai(5),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 17. februāra secinājumus par ieguldījumiem izglītībā un apmācībā — atbilde uz paziņojumu „Izglītības pārvērtēšana — ieguldījums prasmēs labāku sociālekonomisko rezultātu sasniegšanai” un „2013. gada izaugsmes pētījumu”(6),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. maija secinājumus par skolotāju efektīvu izglītību(7),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. maija secinājumus par kvalitātes nodrošināšanu izglītības un apmācības atbalstam(8),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par uzņēmējdarbības garu izglītībā un apmācībā(9),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par agrīnās izglītības un sākumskolas izglītības lomu radošuma, inovāciju un digitālās kompetences attīstībā(10),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas mazināšanu un panākumu skolā veicināšanu(11),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Izglītības pārvērtēšana — ieguldījums prasmēs labāku sociālekonomisko rezultātu sasniegšanai” (COM(2012)0669),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu(12),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Ieteikumu 2006/962/EK par pamatprasmēm mūžizglītībā(13),

–  ņemot vērā ES izglītības ministru neformālajā sanāksmē Parīzē 2015. gada 17. martā pieņemto „Deklarāciju par pilsoniskuma un kopējo vērtību — brīvības, iecietības un nediskriminācijas — veicināšanu ar izglītības palīdzību” („Parīzes deklarācija”)(14),

–  ņemot vērā par profesionālās izglītības un apmācības nozari atbildīgo ministru sanāksmē Rīgā 2015. gada 22. jūnijā pieņemtos secinājumus („Rīgas secinājumi”)(15),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. jūlija zaļo grāmatu „Migrācija un mobilitāte — ES izglītības sistēmu problēmas un iespējas” (COM(2008)0423),

–  ņemot vērā ekspertu grupas jaunu prasmju jaunām darba vietām jautājumos 2010. gada februārī Komisijas vajadzībām izstrādāto pētījumu „New Skills for New Jobs: Action Now” („Jaunas prasmes jaunām darba vietām — jārīkojas tagad”)(16),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra ieteikumu „Pārrobežu mobilitāte Kopienā izglītības un apmācības nolūkā: Eiropas Mobilitātes kvalitātes harta”(17),

–  ņemot vērā 2015. gada martā notikušā Sestā augstskolu un uzņēmēju foruma ziņojumu(18),

–  ņemot vērā CEDEFOP 2012. gada prognozi „Future skills supply and demand in Europe” („Turpmāk gaidāmais prasmju piedāvājums un pieprasījums Eiropā”)(19),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūciju par jauniešu uzņēmējdarbības veicināšanu ar izglītības un apmācības palīdzību(20) un 2015. gada 28. aprīļa rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar Boloņas procesa īstenošanu(21),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 26. novembra rezolūciju par izglītības nodrošināšanu bērniem ārkārtas situācijās un ieilgušu krīžu gadījumos(22),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par „Erasmus+” un citiem instrumentiem mobilitātes veicināšanai profesionālajā izglītībā un apmācībā – mūžizglītības pieeja(23),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A8-0176/2016),

A.  tā kā šajā tekstā jebkura atsauce uz izglītību un apmācību ir lietota, ar to saprotot formālo un neformālo izglītību un ikdienēju mācīšanos, jo šie izglītošanās veidi savstarpēji papildina cits citu pārejā uz kognitīvu sabiedrību un tiem ir noteikta loma, pievēršoties konkrētām mērķgrupām un tādējādi veicinot to cilvēku iekļaušanu, kuriem ir mazāk izglītošanās iespēju;

B.  tā kā izglītībai un apmācībai nevajadzētu būt orientētai vienīgi uz darba tirgus vajadzību apmierināšanu, bet gan vajadzētu būt arī vērtībai pašai par sevi, jo, kā noteikts Līgumos, tikpat nozīmīga loma izglītībai ir arī ētisko un pilsonisko vērtību un — plašākā izpratnē — cilvēcisko vērtību veidošanā un Eiropas demokrātisko pamatprincipu nostiprināšanā;

C.  tā kā izglītībai būtu jādod ieguldījums jauniešu personības attīstībā un izaugsmē un savstarpējās cieņas veidošanā, lai viņi kļūtu par proaktīviem, atbildīgiem un apzinīgiem, ar pilsoniskām, sociālām un transversālām starpkultūru kompetencēm apveltītiem pilsoņiem un prasmīgiem speciālistiem;

D.  tā kā izglītība būtu jāuzskata par vienu no cilvēka pamattiesībām un sabiedrisku labumu, kuram ir jābūt pieejamam visiem;

E.  tā kā izglītībai un apmācībai ir būtiska loma cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību un, paplašinot piekļuvi mūžizglītībai, ir iespējams radīt jaunas iespējas cilvēkiem ar zemu kvalifikāciju, bezdarbniekiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, padzīvojušiem cilvēkiem un migrantiem;

F.  tā kā iekļaujošai, kvalitatīvai izglītībai un apmācībai ir būtiska nozīme Eiropas kultūras, ekonomiskajā un sociālajā attīstībā;

G.  tā kā izglītībai un apmācībai Eiropā būtu jānodrošina ieguldījums ES stratēģiju un iniciatīvu, tostarp stratēģijas „Eiropa 2020”, digitālā vienotā tirgus iniciatīvas, Eiropas Drošības programmas un Investīciju plāna Eiropai, īstenošanā;

H.  tā kā ne visas dalībvalstis saskaras ar viena un tā paša veida un apmēra problēmām, un tas nozīmē, ka visiem attiecībā uz izglītību un apmācību sniegtajiem ieteikumiem vajadzētu būt elastīgiem un tajos būtu jāņem vērā konkrēto valstu un reģionu ekonomiskie, sociālie un demogrāfiskie faktori, kultūras īpatnības un citi faktori, vienlaikus arī tiecoties uzlabot situāciju visā Eiropas Savienībā;

I.  tā kā ET 2020 sadarbībai būtu jāpapildina dalībvalstu rīcība un jāatbalsta dalībvalstis to centienos pilnveidot izglītības un apmācības sistēmas, vienlaikus respektējot dalībvalstu kompetenci;

J.  tā kā ekonomiskajai attīstībai un sociālajai kohēzijai būtu jāpiešķir vienlīdz svarīga nozīme, apvienojot dažādus politikas virzienus, kuru mērķis ir panākt taisnīgāku zināšanu sadalījumu iedzīvotāju vidū, lai cīnītos pret arvien lielākajām ienākumu atšķirībām — blakusparādību uz prasmēm balstītai tehnoloģiskajai izaugsmei;

K.  tā kā ilgtspējīgas izaugsmes pamatā ir efektīvas investīcijas kvalitatīvā izglītībā un apmācībā;

L.  tā kā patlaban vērojamais zemais zināšanu un pamatprasmju līmenis ir satraucošs, un tādēļ ir nepieciešams, lai pamatizglītība un vidējā izglītība sniegtu nepieciešamo pamatu turpmākam izglītošanās procesam un integrācijai darba tirgū;

M.  tā kā zema līmeņa pamatprasmju tendence pieaugušo iedzīvotāju vidū liecina, ka ir nepieciešams nostiprināt pieaugušo izglītību kā kvalifikācijas pilnveidošanas un pārkvalificēšanās instrumentu;

N.  tā kā 2014. gada izaugsmes pētījumā Komisija pauž viedokli, ka, runājot par izdevumiem, dalībvalstīm ir jārod veidi, kā aizsargāt vai veicināt ilgāka termiņa investīcijas izglītībā, pētniecībā, inovācijā, enerģētikā un klimata pasākumos, un ka ir būtiski ieguldīt līdzekļus izglītības un apmācības sistēmu modernizēšanā, tostarp mūžizglītībā;

O.  tā kā publisko budžetu situācija joprojām ir visai spiedīga un vairākas dalībvalstis ir samazinājušas savus izdevumus izglītības un apmācības jomā, un tagad šajā jomā ir nepieciešamas papildu un efektīvākas investīcijas, jo tas būs izšķirīgi nozīmīgs produktivitātes, konkurētspējas un izaugsmes faktors;

P.  tā kā, kaut gan saistībā ar ET 2020 mērķu sasniegšanu augstākās izglītības jomā rezultāti ir uzlaboti, visā Eiropas augstākās izglītības telpā ir dzirdamas bažas par to, cik efektīvi ir dalībvalstu veiktie ieguldījumi izglītībā, par to, ka galvenā uzmanība tiek pievērsta kvantitatīvajiem rādītājiem, par pedagoģiskā darba nosacījumu un mācību kvalitātes pasliktināšanos un akadēmiskās brīvības mazināšanos, un tiek pausta skepse attiecībā uz atsevišķiem Boloņas procesa aspektiem un šā procesa īstenošanu dažās dalībvalstīs;

Q.  tā kā ET 2020 Monitor liecina, ka galvenie mūsdienu problēmjautājumi ir izglītības deficīts un cilvēku, kas nāk no sliktiem sociālekonomiskajiem apstākļiem, zemais iekļautības līmenis, un līdz ar to, lai sasniegtu ET 2020 mērķus un uzlabotu iekļautību un izglītības un apmācības sistēmu kvalitāti, ir vairāk jākoncentrējas uz sociālajiem jautājumiem,

Stratēģiskā sistēma ET 2020

1.  atzinīgi vērtē ET 2020 izvērtēšanas procesu un uzsver, ka šīs izvērtēšanas secinājumi ir jāņem vērā un strauji jāīsteno, lai palielinātu sistēmas pievienoto vērtību un optimizētu tās efektivitāti, vienlaikus nostiprinot konkrētām valstīm būtiskos aspektus un savstarpēju mācīšanos;

2.  pauž nožēlu par to, ka izglītības un apmācības jomā joprojām nav atrisinātas ievērojamās problēmas, kas saistītas ar kvalitāti, pieejamību un sociālekonomisko diskrimināciju, un uzskata, ka gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī būtu jāīsteno vērienīgāki, koordinētāki un efektīvāki politikas pasākumi;

3.  atkārtoti uzsver 2015. gada martā Parīzē pieņemtās „Deklarācijas par pilsoniskuma un kopīgo brīvības, iecietības un nediskriminācijas vērtību sekmēšanu ar izglītības palīdzību” nozīmi;

4.  atzinīgi vērtē ET 2020 prioritāro jomu skaita samazināšanu līdz sešām, tajās uzskaitot konkrētus jautājumus, no kuriem dalībvalstis var izvēlēties, ko īstenot atbilstoši savām vajadzībām un apstākļiem, taču norāda, ka ET 2020 ir nepieciešami uzlabojumi, raugoties no efektivitātes un darbības aspekta, un ir jāpieņem darba programma;

5.  atzinīgi vērtē ierosinājumu pagarināt darba ciklu no trim līdz pieciem gadiem, lai varētu labāk īstenot ilgtermiņa stratēģiskos mērķus un risināt tādus problēmjautājumus kā vājas skolēnu sekmes dažos priekšmetos, zemi līdzdalības rādītāji pieaugušo izglītībā, priekšlaicīga mācību pārtraukšana, sociālā iekļautība, iedzīvotāju līdzdalība sabiedriskajā dzīvē, no dzimuma atkarīgās atšķirības un augstskolu absolventu nodarbinātības rādītāji;

6.   atzinīgi vērtē ET 2020 nākamās paaudzes darba grupas un aicina Komisiju uzlabot dažādu ieinteresēto personu pārstāvību šajās darba grupās un it sevišķi — iesaistīt vairāk izglītības jomas ekspertu, jaunatnes darbinieku, pilsoniskās sabiedrības pārstāvju, skolotāju un augstskolu mācībspēku, kuru praktiskajai pieredzei ir būtiska nozīme ET 2020 mērķu sasniegšanā; uzsver, ka grupu veiktā darba rezultātus ir nepieciešams labāk izplatīt vietējā, reģionālā, valstu un ES mērogā;

7.  atzinīgi vērtē neformālo struktūru vadošās lomas nostiprināšanu ET 2020 ietvaros, kā arī atgriezeniskās saites izveidi starp augstā līmeņa grupu, ģenerāldirektoru grupējumiem un darba grupām; atzīst pilsoniskās sabiedrības organizāciju nozīmi, lai jautājumā par Eiropas sadarbību izglītības un apmācības jomā vērstos pie ieinteresētajām personām vietējā, reģionālā un valsts līmenī un iedzīvotājiem, un prasa sniegt minētajām organizācijām finansiālu atbalstu no „Erasmus+” (3. pamatdarbība) un Eiropas Sociālā fonda;

8.  prasa izveidot neformālu koordinācijas struktūru, kurā darbotos Komisijas Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāta (DG EAC) ģenerāldirektors, citu ģenerāldirektorātu direktori, kas atbild par izglītības jautājumiem, pilsoniskās sabiedrības, sociālo partneru un Parlamenta Kultūras un izglītības komitejas pārstāvji un kura rīkotu augsta līmeņa sanāksmes, lai nodrošinātu ciešāku darba koordināciju, politikas saskaņotību un ET 2020 oficiālo un neoficiālo struktūru sniegto ieteikumu pēcpārbaudi; uzskata, ka šāda koordinācija ir nepieciešama, ņemot vērā bažas par īstena dialoga trūkumu starp Komisiju un pilsoniskās sabiedrības organizācijām un to, ka ar ET 2020 saistītās kompetences ir sadalītas un uzticētas vairākiem Komisijas ĢD un komisāriem; prasa pienācīgi informēt par šā darba gaitā gūtajiem secinājumiem gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī;

9.  atkārtoti norāda — neraugoties uz to, cik svarīgi ir apgūt darba tirgū nepieciešamās prasmes, vajadzētu atbalstīt zināšanu vērtības, kvalitātes un praktiskā lietojuma, kā arī akadēmiskās disciplīnas nozīmi; uzsver, ka, ņemot vērā atšķirīgo sociālekonomisko situāciju un dažādās izglītības tradīcijas dalībvalstīs, ir jāatsakās no visaptverošu priekšrakstu pieejas; uzsver, ka topošajā „Eiropas prasmju programmā”, kurā uzmanība pamatoti koncentrēta uz ekonomikas un nodarbinātības problemātiku, vienlaikus vajadzētu tādā pašā mērā pievērsties dažādos priekšmetos apgūstamo zināšanu, akadēmiskā snieguma, kritiskās domāšanas un jaunrades nozīmei; vienlaikus aicina dalībvalsts atbalstīt iniciatīvas, kas ļautu studentiem demonstrēt savas prasmes sabiedrībai un potenciālajiem darba devējiem;

10.  norāda uz riskiem, kas saistīti ar radikalizācijas, vardarbības, iebiedēšanas un uzvedības problēmu pastiprināšanos un sāk parādīties jau pamatskolā; aicina Komisiju veikt izpēti ES līmenī un nākt klajā ar pārskatu par situāciju visās dalībvalstīs, atspoguļojot dalībvalstu reakciju uz šādām tendencēm un norādot, vai un kā dalībvalstis savās izglītības programmās iekļāvušas ētikas, personības pilnveides un sociālo zinību apguvi kā instrumentu, kas jau sekmīgi darbojas daudzās skolās, tostarp paredzot atbalstu skolotājiem šo horizontālo prasmju kontekstā; mudina dalībvalstis šajā jomā apmainīties ar labāko praksi;

11.  norāda uz vērtību, ko nodrošina formālās un neformālās izglītības un ikdienējās mācīšanās procesa saistīšana ar vietējās sabiedrības situāciju un vajadzībām (community-based approach) un cieša saikne starp izglītības ieguves vidi un ģimeni;

12.  prasa plašāk iesaistīt ET 2020 darbā visus nozarei būtiskos dalībniekus;

13.  uzskata, ka būtu jārosina, lai savu mācību struktūru pārvaldībā aktīvi līdzdarbotos pašas izglītojamās personas, pārstāvēdamas visas vecuma grupas un visus mācību veidus;

14.  mudina dalībvalstis nostiprināt saikni starp augstāko izglītību un profesionālo izglītību un apmācību, pētniecības institūtiem un ekonomikas nozari un nodrošināt sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos; norāda, ka šī partnerība pastiprinās ET 2020 ietekmi un mācību sistēmu nozīmi Eiropas inovācijas spējas palielināšanā;

15.  uzsver, ka skolas un vecāku saziņas stratēģijas, rakstura audzināšana un citas personības attīstības programmas, kas sadarbībā ar ģimenēm un citiem attiecīgajiem sociālajiem partneriem tiek īstenotas izglītības ieguves vietās, var palīdzēt veicināt augšupēju sociālo konverģenci, sekmēt aktīvu pilsoniskumu un popularizēt Līgumos nostiprinātās Eiropas vērtības, kā arī novērst radikalizāciju; uzsver, ka labvēlīgai videi mājās ir izšķirīga nozīme, attīstot bērnu pamatprasmes, un norāda, ka būtu vērtīgi piedāvāt vecākiem kursus, kas var izrādīties iedarbīgs līdzeklis cīņā pret izglītības deficītu;

16.  mudina sistēmas ET 2020 ietvaros apmainīties ar paraugpraksi;

17.  uzsver, ka sadarbība sistēmā ET 2020 pašos pamatos papildina dalībvalstu pasākumus — tā var būt savstarpēja mācīšanās, datu apkopošana, darbs grupās un labas prakses apmaiņa starp valstīm, ko pastiprinās pārredzamības un koordinācijas uzlabojumi un rezultātu izplatīšana;

18.  uzsver ārēju apvienību un nevalstisko organizāciju lomu, tām apmeklējot skolas, lai bērniem iemācītu papildu prasmes un sociālās kompetences, piemēram, nodarboties ar mākslu vai darināt kaut ko pašu rokām, un palīdzot integrēties, labāk izprast apkārtējo vidi, solidarizēties mācībās un dzīvē un veicinot mācīšanās kompetences visiem klases skolēniem;

19.  pauž bažas par to, ka skolotāju izglītības un apmācības kvalitāte dažās dalībvalstīs atpaliek no mācību stundu vadīšanai mūsdienās nepieciešamā kompetenču klāsta un daudzveidības, piemēram, saskarē ar dažādības palielināšanos audzēkņu vidū, novatorisku pedagoģisko pieeju un IKT risinājumu izmantošanu;

20.  mudina dalībvalstis pielāgot skolotāju sagatavošanas un strādājošo skolotāju profesionālās pilnveides programmas, labāk izmantot dalībvalstu savstarpējas mācīšanās pasākumus un veicināt pedagoģiskās izglītības iestāžu un skolu sadarbību un partnerību;

21.  atzinīgi vērtē to, ka par vienu no ET 2020 prioritārajām jomām ir izraudzīts uzlabots atbalsts skolotājiem un skolotāju statusa celšana, kam ir būtiska nozīme, lai skolotāji varētu saņemt nepieciešamo respektu un tādējādi šī profesija kļūtu pievilcīgāka; uzskata — lai šo mērķi izpildītu, būtu jāuzlabo skolotāju sagatavošana un apmācība un skolotāju darba apstākļi, tostarp dažās dalībvalstīs jāpalielina skolotāju alga, ņemot vērā, ka skolotāji bieži vien algā saņem mazāku summu nekā augstskolu absolventu vidējā darba samaksa;

22.  ar bažām konstatē, ka dažās dalībvalstīs, jo īpaši valstīs, kas piedzīvo grūtus laikus, skolotāju sagatavošana un izglītības kvalitāte ir pasliktinājušās personāla un izglītībai atvēlēto līdzekļu samazināšanas dēļ;

23.  norāda, ka viena no ET 2020 prioritārajām jomām ir atvērtas un inovatīvas izglītības un apmācības nodrošināšana; uzsver, ka ir svarīgi, lai tiktu attīstītas un veicinātas inovatīvas un elastīgas mācību vielas pasniegšanas un apguves un zināšanu pārneses metodes, kuras paredz aktīvu indivīdu līdzdalību;

24.  mudina dalībvalstis pilnībā izmantot digitalizācijas, IKT un jauno tehnoloģiju, tostarp brīvpieejas datu platformu un MOOC potenciālu, lai uzlabotu mācību procesa un skolotāju darba kvalitāti un pieejamību; aicina ES un dalībvalstis pielikt nepieciešamās pūles, lai pilnveidotu digitālās un IKT kompetences, tostarp arī rīkojot īpašas skolotājiem un skolēniem, kā arī augstskolu mācībspēkiem un studentiem paredzētas mācības par šo instrumentu lietojumu; mudina šajā jomā apmainīties ar paraugpraksi un pilnveidot pārrobežu sadarbību;

25.  izsaka atzinību par Komisijas veltīto uzmanību digitālo prasmju svarīgajai nozīmei; uzsver, ka šīm prasmēm ir būtiska nozīme, lai sagatavotu jauniešus dzīvei 21. gadsimtā;

26.  uzsver, ka ET 2020 sistēmā lielāka uzmanība būtu jāveltī jautājumam par mācību rezultātu uzlabošanu saistībā ar pieejamiem resursiem, it sevišķi attiecībā uz pieaugušo izglītību;

27.  mudina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt pastāvošos noteikumus par to, kā izvērtējamas ar Eiropas finanšu instrumentiem finansētās izglītības un apmācības programmas, lielāku vērību pievēršot ietekmes novērtējumam kvalitātes aspektā un rezultātiem, kas saistīti ar ievērotajām ET 2020 prioritātēm;

28.  mudina dalībvalstis ar stipendijām un aizdevumiem atbalstīt tādus izglītošanās un studiju veidus, kuru struktūra palīdzētu pārvarēt plaisu starp izglītību un praktiskajām vajadzībām;

29.  uzsver, ka izglītības un apmācības jomā ir labāk jākoncentrē centieni, apvienojot un racionalizējot pastāvošās programmas un iniciatīvas;

30.  aicina Komisiju attiecīgā gadījumā rast atsevišķus, diskrētus risinājumus minoritāšu grupām, lai labāk reaģētu uz katras grupas attiecīgajām problēmām;

31.  pauž pārliecību, ka ieguldījumi pirmsskolas izglītībā un aprūpē, kas veidota atbilstoši katras mērķa grupas jūtīgumam un brieduma līmenim, nodrošina lielāku atdevi nekā ieguldījumi jebkurā citā izglītības posmā; norāda — ir apliecinājies, ka ieguldījumi pirmsskolas izglītībā samazina turpmākās izmaksas;

32.  uzskata, ka veiksmīga izglītība visos līmeņos ir atkarīga no labi apmācītiem skolotājiem un viņu nepārtrauktas profesionālās tālākizglītošanās, tādēļ ir nepieciešami pietiekami ieguldījumi skolotāju apmācībā;

Izglītības un apmācības kvalitāte

33.  prasa pievērst lielāku uzmanību izglītības kvalitātei visa mūža garumā, sākot jau no bērnudārza posma;

34.  prasa — neatkarīgi no ET 2020 sistēmā izmantoto rādītāju un kritēriju būtiskuma — kopā ar vietējā, reģionālā un valsts līmeņa ieinteresētajām personām izstrādāt labas prakses piemērus attiecībā uz kvalitātes aspektā gūtā progresa un kvalitatīvu datu izmantošanā veiktā ieguldījuma novērtēšanu;

35.  uzsver, ka ir svarīgi mācīt un apgūt tādas vispārējās pamatprasmes kā IKT lietošana, matemātika, kritiskā domāšana, svešvalodas, mobilitāte utt., kas jauniešiem ļaus viegli pielāgoties mainīgajai sociālajai un ekonomiskajai videi;

36.  norāda, ka formālo izglītību apgūst vēl nepieredzēts mācībās iesaistījušos personu skaits; pauž bažas par to, ka ES joprojām vērojams augsts jauniešu bezdarba līmenis un ir samazinājies augstāko izglītību ieguvušo iedzīvotāju nodarbinātības rādītājs;

37.  uzsver, ka, īstenojot stratēģijā „Eiropa 2020” izvirzītos mērķus izglītības un apmācības jomā, tostarp it sevišķi mērķi panākt, lai priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas līmenis būtu zem 10 % un lai 40 % jaunākās paaudzes iedzīvotāju būtu augstākā izglītība, nedrīkstētu pieļaut, ka no tā ciestu izglītības kvalitāte, bet gan tie būtu jāīsteno, ņemot vērā ET 2020 pirmo mērķi — „atbilstošas un kvalitatīvas prasmes un kompetences”; norāda, ka viens no veidiem, kā to sasniegt, ir duālās izglītības projektu attīstīšana;

38.  vērš uzmanību uz to, ka standartizētu testu un kvantitatīvas pieejas izmantošanai, atskaitoties par izglītības procesā apgūto, ir raksturīgi tas, ka labākajā gadījumā tiek pārbaudīts tikai šaurs tradicionālu kompetenču klāsts, un skolām var nākties pielāgot mācību programmas eksāmenos pārbaudāmās vielas apguvei, atstājot novārtā izglītībai pēc būtības piemītošās vērtības; norāda, ka izglītībai un apmācībai ir nozīmīga loma arī ētisko un pilsonisko vērtību un cilvēciskuma ieaudzināšanā, taču eksāmenos iegūtās atzīmes neko neliecina nedz par skolotāju darbu, nedz audzēkņu sekmēm šajā jomā; šajā sakarā vērš uzmanību uz to, ka izglītības ieguves videi ir jābūt elastīgai, inovatīvai un radošai, jo tādējādi var uzlabot mācību kvalitāti un paaugstināt iegūtās izglītības līmeni;

39.  uzsver nepieciešamību pilnveidot pamatprasmes, lai panāktu, ka izglītība ir kvalitatīva;

40.  uzsver, ka ir nozīmīgi sniegt kvalitatīvu pirmsskolas izglītību un laikus to modernizēt; uzsver, ka izšķirīga nozīme ir tam, lai izglītības un apmācības sistēmās īstenotā pieeja būtu vērsta uz indivīdu, jo šāda pieeja nāk par labu radošuma un kritiskās domāšanas attīstībai, vienlaikus koncentrējoties uz audzēkņu personiskajām interesēm, vajadzībām un spējām;

41.  aicina dalībvalstis novirzīt ieguldījumus iekļaujošā izglītībā, kas atbilstu sabiedrības risināmajiem uzdevumiem attiecībā uz vienlīdzīgas piekļuves un iespēju nodrošināšanu visiem; uzsver, ka kvalitatīva izglītība un apmācība, tostarp mūžizglītības iespējas un jebkāda veida diskriminācijas, ekonomiskās un sociālās nevienlīdzības un atstumtības iemeslu novēršanas programmas ir būtiski nozīmīgas, lai uzlabotu sociālo saliedētību un to jauniešu dzīvi, kuri atrodas sociāli un ekonomiski nelabvēlīgā situācijā, kā arī minoritāšu jauniešiem, un uzsver, ka ir nepieciešami pastāvīgi centieni mazināt priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas tendenci šo jauniešu vidū;

42.  prasa padarīt izglītību un apmācību iekļaujošāku, lai gādātu par cilvēkiem ar invaliditāti vai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, un vienlaikus mudina uzlabot skolotāju apmācību, lai panāktu, ka skolotāji apgūst prasmes, kas nepieciešamas, lai varētu iesaistīt un integrēt audzēkņus ar invaliditāti un palīdzēt viņiem;

43.  uzsver, ka būtu nepieciešams izpētīt un izvērtēt Boloņas procesa un studentu mobilitātes blakusparādības; mudina dalībvalstis pastiprināti censties sasniegt mērķus un nodrošināt, ka tiek īstenotas Boloņas procesā saskaņotās reformas un mobilitātes programmas, un apņemties efektīvāk sadarboties, novēršot to nepilnības, lai labāk atspoguļotu studentu un visas akadēmiskās kopienas vajadzības un stimulētu un atbalstītu augstākās izglītības kvalitātes uzlabošanu;

44.  atbalsta uzskatu, ka ET 2020 darba ciklā vairāk jāiesaista augstskolu aprindas;

45.  norāda, ka Boloņas process ir ļāvis gūt ievērojamus panākumus, un uzskata, ka izglītības iestādēm vajadzētu elastīgi izmantot moduļus un Eiropas kredītpunktu pārneses sistēmu (ECTS);

46.  atzinīgi vērtē centienus palielināt studentu skaitu dabaszinātņu, tehnisko zinātņu, inženierzinātņu un matemātikas (STEM) disciplīnās, taču nevajadzētu pieļaut, ka no tā cieš humanitārās zinātnes, kurām ir neatsverama nozīme, lai pienācīgi liktu lietā STEM disciplīnu pavērtās iespējas;

47.  uzsver, ka finanšu izteiksmē mērāmu rezultātu priekšnosacījums nebūtu jāizvirza visai akadēmiskajai darbībai, un šajā sakarā aicina censties panākt, lai humanitārās zinātnes netiktu pakļautas riskam zaudēt savu vietu zinātniskās pētniecības kopainā;

48.  atbalsta vispusīgāku skatījumu, kurā akcentēta izglītības un pētniecības disciplīnu daudzveidības nozīme;

49.  atbalsta uzskatu, ka nākotnē mobilitātes programmas vajadzētu plānot, vadoties pēc rezultātu kvalitatīvā aspekta, raugoties, lai tie atbilstu prioritātēm un noderētu izvirzīto mācību mērķu sasniegšanai; prasa pienācīgi īstenot Eiropas mobilitātes kvalitātes hartā minētos priekšlikumus un labāk izmantot visus pieejamos instrumentus, lai sagatavotu audzēkņus viņiem noderīgākajam mobilitātes veidam; mudina dalībvalstis pilnībā izmantot iespējas, ko piedāvā internacionalizācija turpat savā valstī, lai mācību laikā nodrošinātu starptautisku dimensiju tiem jauniešiem, kuri izvēlējušies nepiedalīties ārpus savas valsts notiekošos mobilitātes pasākumos;

50.  atkārtoti apstiprina, ka ir nepieciešams nodrošināt mobilitātes iespēju pieejamību, it sevišķi profesionālajā izglītībā, nelabvēlīgā situācijā esošiem jauniešiem un cilvēkiem, kas cieš no dažādu veidu diskriminācijas; uzsver mobilitātes programmu, piemēram, „Erasmus+”, svarīgo nozīmi, stimulējot transversālu prasmju un kompetenču attīstīšanu jauniešos; uzsver, ka ir jānostiprina atjaunotā Eiropas izglītības programma pieaugušajiem;

51.  uzsver, ka ir svarīgi, lai pastāvētu vispārēja sistēma kvalifikāciju un diplomu atzīšanai, jo tas ir būtisks faktors, lai nodrošinātu pārrobežu mēroga mobilitāti izglītības un darba nolūkos;

52.  prasa pastiprināt centienus attiecībā uz neformālās un ikdienējās izglītošanās, tostarp brīvprātīgā darba, validēšanu un izstrādāt instrumentus digitālā ceļā iegūtu zināšanu un kompetenču atzīšanai;

53.  norāda, ka īpaša uzmanība būtu jāveltī jau pastāvošo ar prasmēm un kvalifikācijām saistīto un plašākai sabiedrībai domāto ES instrumentu vienkāršošanai un racionalizēšanai atbilstoši Komisijas 2014. gada veiktā Eiropas prasmju un kvalifikāciju telpas apsekojuma rezultātiem;

Migrācija un izglītība

54.  uzsver, ka Eiropas iekšējās un ārējās migrācijas un pašreizējās bēgļu un humanitārās krīzes radītās problēmas izglītības un apmācības sistēmās ir jārisina gan Eiropas, gan valstu un reģionālā līmenī;

55.  uzsver, ka nespēja nodrošināt migrantiem, bēgļiem un patvēruma meklētājiem izglītību un apmācību nelabvēlīgi ietekmēs šo cilvēku turpmākās iespējas atrast darbu, pilnveidot zināšanas par uzņemošās valsts kultūras un sociālajām vērtībām un — visbeidzot — iekļauties un dot savu ieguldījumu sabiedrībā;

56.  prasa ES un dalībvalstu iestādēm izvērst labāku sadarbību, lai rastu pareizo pieeju, kā ātri, pilnībā un ilgtspējīgi integrēt migrantus un bēgļus izglītības un apmācības sistēmās;

57.  atzinīgi vērtē lēmumu integrēt migrantu izglītības jautājumu visu ET 2020 darba grupu darbā un to sākotnējā darbības posmā rīkot attiecīgus savstarpējas mācīšanās pasākumus;

58.  uzsver, ka dalībvalstu izglītības ministrijām un Komisijas DG EAC būtu jāsadarbojas, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīvai izglītībai, it sevišķi vēršoties pie tiem cilvēkiem, kuri atrodas visnelabvēlīgākajā situācijā, un cilvēkiem no dažādām sabiedrības grupām, tostarp tikko ieceļojušiem migrantiem, un integrējot viņus mācībām labvēlīgā vidē;

59.  prasa ieviest pasākumus gan Eiropas valstu, gan citu valstu izcelsmes migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju bērnu integrēšanai izglītības un apmācības sistēmās un palīdzēt šiem bērniem pielāgoties uzņemošās dalībvalsts mācību programmām un standartiem, sniedzot viņiem valodas atbalstu un, ja nepieciešams, sociālo palīdzību, kā arī dodot iespēju iepazīt uzņemošās valsts kultūru un vērtības, vienlaikus saglabājot pašiem savu kultūras mantojumu;

60.  mudina dalībvalstis izpētīt iespējas integrēt Eiropas izglītības sistēmās skolotājus un augstskolu mācībspēkus, kuri ieradušies kā migranti, un lietderīgi izmantot viņu valodu zināšanas un pedagoģiskās prasmes un pieredzi;

61.  iesaka dalībvalstīm un izglītības sniedzējiem sniegt padomus un atbalstu migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju bērniem, nodrošinot skaidru informāciju un labi pamanāmus kontaktpunktus;

62.  pauž bažas par to, ka ESAO valstīs puse skolotāju izglītošanā iesaistīto mācībspēku uzskata, ka skolotāju apmācības sistēmas nepietiekami sagatavo skolotājus tam, kā efektīvi reaģēt uz dažādām daudzveidības izpausmēm, un mudina attiecīgās dalībvalstis garantēt skolotājiem pastāvīgu profesionālo atbalstu šajā jomā, ļaujot viņiem apgūt nepieciešamās pedagoģiskās kompetences migrācijas un akulturācijas jautājumos, kā arī iemācot izmantot dažādību kā bagātīgu izejmateriālu mācībām klasē; atbalsta uzskatu, ka būtu labāk jāizmanto dalībvalstu savstarpējas mācīšanās potenciāls;

63.  atbalsta ideju par skolotājiem domātu palīdzības dienestu izveidi un pamatnostādņu sagatavošanu, kas skolotājiem laikus piedāvātu atbalstu, kā pozitīvi reaģēt uz dažādām daudzveidības izpausmēm un veicināt starpkultūru dialogu klasē, kā arī sniegtu vadošus norādījumus, kā rīkoties saskarsmē ar audzēkņiem, kuru gadījumā pastāv radikalizācijas risks;

64.  prasa attīstīt diferencētu sinerģiju starp ET 2020 darba grupām un tādiem tīkliem kā Radikalizācijas izpratnes tīkla darba grupa izglītības jautājumos;

65.  prasa izveidot Eiropas Savienības darba plānā jaunatnes jomā 2016.–2018. gadam paredzēto attiecīgo ekspertu grupu;

66.  uzsver, ka ir nepieciešams lielāks valodu mācību programmu skaits;

67.  aicina dalībvalstis censties ātri izstrādāt un ieviest mehānismus migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju kvalifikāciju izprašanas un noteikšanas uzlabošanai, ņemot vērā to, ka daudziem ES ieceļojušiem cilvēkiem nav līdzi apliecinājumu par iegūtajām formālajām kvalifikācijām;

68.  aicina dalībvalstis izpētīt, kā būtu iespējams pilnveidot jau pastāvošos profesionālās kvalifikācijas atzīšanas veidus, tostarp paredzot pienācīgas iegūtās izglītības pārbaudes;

69.  uzskata, ka neformālā un ikdienējā mācīšanās var būt efektīvs līdzeklis sekmīgai bēgļu integrēšanai darba tirgū un sabiedrībā;

70.  uzsver, ka neformālā un ikdienējā mācīšanās, kā arī nodarbošanās ar sportu un iesaistīšanās brīvprātīgajā darbā ir nozīmīgi faktori, lai stimulētu pilsoniskās, sociālās un starpkultūru kompetences attīstību; uzsver, ka dažas valstis ir guvušas ievērojamus panākumus, attīstot attiecīgu tiesisko regulējumu, savukārt dažām citām ir grūtības izveidot vispusīgas validēšanas stratēģijas; tādēļ uzsver, ka ir nepieciešams izstrādāt vispusīgas stratēģijas, lai būtu iespējams veikt validēšanu;

71.  aicina dalībvalstis un Komisiju, neskarot dalībvalstu noteikumus un kompetenci attiecībā uz piekļuvi izglītībai un apmācībai, veicināt pasākumus studentu, kuri nāk no migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju vidus, uzņemšanai augstskolās; atzinīgi vērtē iniciatīvas, ko šajā sakarā īsteno vairākas Eiropas universitātes, un mudina apmainīties ar šajā jomā gūto paraugpraksi;

72.  prasa izveidot t. s. izglītības „koridorus”, kas ļautu studentiem, kuri ir bēgļi vai ieradušies no konfliktu zonām, iestāties Eiropas augstskolās, tostarp ar mērķi apgūt tālmācības programmas;

73.  aicina dalībvalstis atvieglot migrantu uzņemšanu mācībām un studijām visos izglītības līmeņos;

74.  uzskata, ka būtu jāveic programmas Science4Refugees izvērtējums un, ja nepieciešams, to jāturpina pilnveidot; iestājas par ES un valsts līmeņa atbalstu bezpeļņas institūcijām, kas palīdz migrantiem, bēgļiem un patvēruma meklētājiem, kuri pārstāv akadēmiskās aprindas dabaszinātņu nozarē un citās profesionālajās jomās;

75.  norāda uz riskiem, ko dalībvalstīm, jo īpaši Centrāleiropas, Austrumeiropas un Dienvideiropas valstīm, rada intelektuālā darbaspēka aizplūde, palielinoties tādu augstskolu beigušu jauniešu skaitam, kuri vēlas doties projām no savas valsts; pauž bažas par ET 2020 darba grupu nespēju adekvāti pievērsties nelīdzsvarotas mobilitātes jautājumam un uzsver nepieciešamību meklēt risinājumus šai problēmai valstu un ES līmenī;

76.  uzsver, ka izglītībai un apmācībai ir izšķirīga nozīme sieviešu iespēju veicināšanā visās dzīves jomās; uzsver nepieciešamību meklēt risinājumus no dzimuma atkarīgām atšķirībām un atzīt jaunu sieviešu īpašās vajadzības, iekļaujot ET 2020 dzimuma perspektīvu; uzsver — tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir viena no ES pamatvērtībām, ir nepieciešams, lai šis princips tiktu atbalstīts un īstenots audzēkņu vidū visās izglītības iestādēs nolūkā veicināt iecietību, diskriminācijas novēršanu, aktīvu pilsoniskumu, sociālo saliedētību un starpkultūru dialogu;

o
o   o

77.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 119, 28.5.2009., 2. lpp.
(2) OV C 70, 8.3.2012., 9. lpp.
(3) OV C 417, 15.12.2015., 25. lpp.
(4) OV C 372, 20.12.2011., 31. lpp.
(5) OV C 327, 4.12.2010., 11. lpp.
(6) OV C 64, 5.3.2013., 5. lpp.
(7) OV C 183, 14.6.2014., 22. lpp.
(8) OV C 183, 14.6.2014., 30. lpp.
(9) OV C 17, 20.1.2015., 2. lpp.
(10) OV C 172, 27.5.2015., 17. lpp.
(11) OV C 417, 15.12.2015., 36. lpp.
(12) OV C 398, 22.12.2012., 1. lpp.
(13) OV L 394, 30.12.2006., 10. lpp.
(14) http://ec.europa.eu/education/news/2015/documents/citizenship-education-declaration_en.pdf
(15) http://ec.europa.eu/education/policy/vocational-policy/doc/2015-riga-conclusions_en.pdf
(16) http://eacea.ec.europa.eu/education/eurydice/documents/thematic_reports/125en.pdf
(17) OV L 394, 30.12.2006., 5. lpp.
(18) http://ec.europa.eu/education/tools/docs/university-business-forum-brussels_en.pdf
(19) http://www.cedefop.europa.eu/files/3052_en.pdf
(20) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0292.
(21) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0107.
(22) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0418.
(23) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0107.


Progresa ziņojums par atjaunojamo enerģiju
PDF 456kWORD 162k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. jūnija rezolūcija par Progresa ziņojumu par atjaunojamo enerģiju (2016/2041(INI))
P8_TA(2016)0292A8-0196/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā XX sadaļu par vidi un XXI sadaļu par enerģētiku,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā IX sadaļu par nodarbinātību un XVIII sadaļu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 26. protokolu par sabiedriskajiem pakalpojumiem un 28. protokolu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju,

–  ņemot vērā Komisijas Progresa ziņojumu par atjaunojamo enerģiju (COM(2015)0293) un valstu plānus,

–  ņemot vērā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) pušu 21. konferenci (COP 21) un Pušu 11. konferenci, ko rīkoja 2015. gada 30. novembrī–11. decembrī Parīzē, Francijā, kā Kioto Protokola pušu sanāksmi (CMP 11), kā arī Parīzes nolīgumu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Ceļā uz integrētu energotehnoloģiju stratēģisko (SET) plānu: Eiropas energosistēmas pārveides paātrināšana" (C(2015)6317),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „ES siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģija” (COM(2016)0051),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” (COM(2011)0112),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1290/2013, ar ko nosaka pētniecības un inovācijas pamatprogrammas "Apvārsnis 2020" (2014.–2020. gads) dalības un rezultātu izplatīšanas noteikumus un atceļ Regulu (EK) Nr. 1906/2006(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 9. septembra Direktīvu (ES) 2015/1513, ar kuru groza Direktīvu 98/70/EK, kas attiecas uz benzīna un dīzeļdegvielu kvalitāti, un Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu(3),

–  ņemot vērā EESK pētījumu par pilsoniskās sabiedrības lomu ES Atjaunojamās enerģijas direktīvas īstenošanā "Jauna enerģētikas nākotne: pilsoniskās sabiedrības galvenā loma atjaunojamās enerģijas ražošanā",

–  ņemot vērā Pilsētas mēru pakta klimata un enerģētikas jomā ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plānu,

–  ņemot vērā 1998. gada 25. jūnija Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem,

–  ņemot vērā 2014. gada 5. februāra rezolūciju par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam(4),

–  ņemot vērā 2015. gada 14. oktobra rezolūciju par virzību uz jauna starptautiska nolīguma klimata jomā noslēgšanu Parīzē(5),

–  ņemot vērā 2015. gada 15. decembra rezolūciju par elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāja sasniegšanu – Eiropas elektrotīkla sagatavošana 2020. gadam"(6),

–  ņemot vērā 2015. gada 15. decembra rezolūciju par virzību uz Eiropas enerģētikas savienību(7),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus (A8-0196/2016),

A.  tā kā ES kopumā ir uz pareizā ceļa, lai sasniegtu 2020. gada mērķus atjaunojamās enerģijas jomā, tomēr dažām dalībvalstīm vēl ir jāstrādā intensīvāk;

B.  tā kā atjaunojamās enerģijas izmaksas pēdējos gados ir būtiski samazinājušās, kas, līdztekus tehnoloģiskiem sasniegumiem ražošanas un uzglabāšanas jomā, ir padarījis atjaunojamo enerģiju aizvien konkurētspējīgāku ar tradicionālajiem enerģijas ražošanas veidiem, piedāvājot unikālu iespēju izveidot patiesu Eiropas enerģētikas politiku, kas veicinātu konkurētspēju un samazinātu siltimnīcefekta gāzu emisijas; tā kā pārejā uz ilgtspējīgu, tālredzīgu enerģētikas sistēmu ir jānodrošina arī centieni energoefektivitātes, atjaunojamās enerģijas, Eiropas energoresursu vislabākās izmantošanas, tehnoloģiju izstrādes un viedas infrastruktūras jomā; tā kā, lai radītu ekonomikas izaugsmi un darbvietas, kā arī nodrošinātu, ka ES saglabā vadošo lomu šajās jomās, ir nepieciešams stabils ilgtermiņa tiesiskais regulējums;

C.  tā kā saskaņā ar LESD 194. pantu Eiropas enerģētikas politikai jānodrošina enerģētikas tirgus darbība un energoapgādes drošība, kā arī jāveicina energoefektivitāte un energotaupība, atjaunojamās enerģijas attīstība un enerģijas tīklu savstarpēja savienojamība; tā kā saistoši valstu un ES mērķi, plānošanas un ziņošanas konkrētas saistības un veicināšanas pasākumi ir bijuši izšķirošie faktori noteiktībai investīciju jomā un atjaunojamās enerģijas jaudas izvēršanai ES, kā arī transmisijas un izplatīšanas infrastruktūras attīstībai;

D.  tā kā Atjaunojamās enerģijas direktīva ir jāpielāgo atbilstīgi COP 21 Parīzes nolīgumam, lai panāktu atbilstību tajā noteiktajam mērķim — saglabāt globālās temperatūras pieaugumu 1,5°C robežās salīdzinājumā ar pirmsindustriālo līmeni; tā kā ekonomiku, kuras pamatā 100 % ir atjaunojamā enerģija, var sasniegt vienīgi samazinot mūsu energopatēriņu, palielinot energoefektivitāti un veicinot atjaunojamo energoresursu nodrošinājumu;

E.  tā kā vērienīgi politikas virzieni atjaunojamās enerģijas jomā līdztekus energoefektivitātei ir galvenais virzītājspēks, lai samazinātu ES atkarību no importa un tās kopējās izmaksas par ārvalstu enerģiju un nostiprinātu energodrošību, veicinot neatkarību no ārējiem piegādātājiem; tā kā ES importē vairāk nekā pusi no kopējās patērētās enerģijas, kas izmaksā vairāk nekā EUR 1 miljardu dienā, un tie ir 20 % no kopējā importa apjoma; tā kā īpaši liela ir atkarība no jēlnaftas, dabasgāzes un akmeņogļu importa; tā kā, palielinot atjaunojamās enerģijas izmantošanu, vismaz par EUR 30 miljardiem gadā samazinātos importētās enerģijas izmaksas;

F.  tā kā atjaunojamās enerģijas attīstīšana var palīdzēt nodrošināt enerģētisko drošību un neatkarību, izskaust enerģētisko nabadzību un veicināt ES ekonomisko attīstību un līderpozīcijas tehnoloģiju jomā, vienlaikus mazinot klimata pārmaiņas; tā kā atjaunojamie energoavoti palīdzētu nodrošināt Eiropas iedzīvotājiem stabilu un ilgtspējīgu enerģiju par pieņemamu cenu, īpašu uzmanību pievēršot visneaizsargātākajiem; tā kā atjaunojamiem energoavotiem būtu jānodrošina iedzīvotājiem iespēja gūt labumu no pašražošanas un paredzamas energoapgādes;

G.  tā kā atjaunojamās enerģijas attīstīšanai būtu jāiet roku rokā ar labi funkcionējoša iekšējā elektroenerģijas tirgus attīstīšanu; tā kā enerģētikas savienības pamatā vajadzētu būt pārejai uz ilgtspējīgu, tālredzīgu enerģētikas sistēmu, kuras galvenie pīlāri būtu energoefektivitāte un energotaupība, atjaunojamā enerģija un vieda infrastruktūra;

H.  tā kā ES uzņēmumi atjaunojamās enerģijas nozarē, no kuriem daudzi ir MVU, Eiropā nodarbina 1,15 miljonus cilvēku un tiem pieder 40 % no visiem atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju patentiem pasaulē, kas ES padara par pasaules līderi; tā kā saskaņā ar Komisijas datiem laikā no šī brīža līdz 2020. gadam zaļajā ekonomikā varētu radīt 20 miljonus jaunu darbvietu, kas ir arī lieliska iespēja darbvietu radīšanai laukos; tā kā MVU, kooperatīvu un privātpersonu projektiem ir būtiska nozīme atjaunojamās enerģijas jomas inovācijā un attīstībā;

I.  tā kā Komisija ir apņēmusies padarīt Eiropu par pasaules līderi atjaunojamās enerģijas jomā, kas ir industriālās politikas imperatīvs; tā kā Ķīna ir kļuvusi par pasaulē lielāko investoru atjaunojamajā enerģijā, bet investīciju apjoms Eiropā ir samazinājies par 21 % — no EUR 54,61 miljarda (USD 62 miljardi) 2014. gadā līdz EUR 42,99 miljardiem (USD 48,8 miljardi) 2015. gadā, kas ir viszemākais rādītājs deviņos gados;

J.  tā kā, lai turpinātos investīcijas atjaunojamā enerģijā, ir nepieciešama gan vērienīga publiskā, gan privātā sektora vadība un apņēmība, kā arī ilgtermiņa, stabils un uzticams politikas satvars, kas atbilstu Savienības saistībām klimata jomā, kuras izriet no Parīzes klimata nolīguma, un kam būtu liels darbvietu radīšanas un izaugsmes veicināšanas potenciāls Eiropā;

K.  tā kā vērienīgi un reāli mērķi — sabiedrības līdzdalība, uzraudzība un pārraudzība, skaidri un vienkārši politikas noteikumi, kā arī atbalsts vietējā, reģionālā, valstu un Eiropas līmenī un attiecīgo ieinteresēto pušu iesaiste, tostarp sociālo partneru (saliedējot darba ņēmējus un nozari) un citu pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšana, ir izšķiroši svarīgi, vēl vairāk nostiprināmi faktori atjaunojamās enerģijas veiksmīgai attīstīšanai;

L.  tā kā, veicinot atjaunojamo enerģiju, ir svarīgi ievērot īpašumtiesības;

M.  tā kā atjaunojamā enerģija sniedz iespēju nodrošināt enerģijas tirgu lielāku enerģētisko demokrātiju, dodot iespēju patērētājiem aktīvi iesaistīties enerģijas tirgū līdztiesīgi ar citām ieinteresētām personām, pašražot un pašpatērēt, uzkrāt un pārdot pašu saražoto atjaunojamo enerģiju individuāli vai ar kolektīvās pārvaldības starpniecību, kā arī tā rada iespējas publiskām un privātām investīcijām, tostarp enerģijas ražošanas decentralizācijai, ko īsteno pilsētas, reģioni un vietējās publiskās iestādes; tā kā atjaunojamās enerģijas projektiem būtu jānodrošina iespēja iedzīvotājiem labāk kontrolēt savu energopatēriņu un enerģētikas pārkārtošanu, un jāveicina viņu tieša iesaiste enerģētikas sistēmā, tostarp izmantojot investīciju shēmas;

N.  tā kā piekrastes vējam Ziemeļjūras reģionā ir potenciāls līdz 2030. gadam nodrošināt vairāk nekā 8 % no Eiropas elektroapgādes;

O.  tā kā dažas dalībvalstis ir vairāk atkarīgas no fosilā kurināmā viena piegādātāja; tā kā, pateicoties atjaunojamiem energoresursiem, tika ietaupīts importēts fosilais kurināmais EUR 30 miljardu vērtībā un dabasgāzes patēriņš samazinājās par 7 %, tādējādi nostiprinot Eiropas — līdz šim lielākās enerģijas importētājas pasaulē — enerģētisko neatkarību un energoapgādes drošību,

Progress atjaunojamo energoresursu jomā

1.  atzinīgi vērtē Komisijas apņēmību atjaunojamās enerģijas jomā; uzskata, ka Atjaunojamās enerģijas direktīvas noteiktie valstu saistošie mērķi, valstu atjaunojamās enerģijas plāni un reizi divos gados veicamā uzraudzība ir galvenie virzītājspēki atjaunojamās enerģijas jaudas attīstīšanai ES dalībvalstīs; mudina Komisiju nodrošināt, ka tiek pilnībā īstenota Atjaunojamās enerģijas direktīva attiecībā uz 2020. gadu, kā arī iesniegt priekšlikumu vērienīgam tiesiskajam regulējumam laika posmam pēc 2020. gada; šajā sakarībā uzsver, ka ir nepieciešams stabils ilgtermiņa tiesiskais regulējums, tostarp saistoši atjaunojamās enerģijas ES un valstu mērķi, kas atbilstu centieniem visefektīvākajā veidā īstenot Savienības ilgtermiņa klimata mērķus (2050. gadam);

2.  ar prieku atzīmējot, ka ES kopumā ir uz pareizā ceļa, lai sasniegtu 2020. gada mērķi, tomēr pauž bažas par to, ka tik daudzām valstīm (Beļģijai, Francijai, Luksemburgai, Maltai, Nīderlandei, Spānijai un Apvienotajai Karalistei) saskaņā ar Komisijas Progresa ziņojuma par atjaunojamo enerģiju (2014–2020) aplēsēm, iespējams, nāksies pastiprināt savu politiku un instrumentus, lai nodrošinātu 2020. gada mērķu sasniegšanu, un nav skaidrības par mērķu sasniegšanu arī Ungārijas un Polijas gadījumā; mudina dalībvalstis, kas atpaliek mērķu sasniegšanā, veikt papildu pasākumus, lai atsāktu pareizo virzību; atzinīgi vērtē to, ka dažas dalībvalstis tik izteikti pirms termiņa jau ir sasniegušas, vai ļoti drīz sasniegs, 2020. gada mērķus, piemēram, Bulgārija, Čehijas Republika, Dānija, Igaunija, Horvātija, Itālija, Latvija, Lietuva, Austrija, Rumānija, Somija un Zviedrija;

3.  pauž nožēlu par to, ka Komisijas Progresa ziņojumā par atjaunojamo enerģiju nav iekļauti valstīm specifiski ieteikumi politikas un instrumentu pielāgošanai, lai nodrošinātu 2020. gada mērķu sasniegšanu; uzsver, ka kapitāla pieejamība ir izšķirošs faktors, tomēr kapitāla izmaksas starp 28 Savienības dalībvalstīm ir būtiski atšķirīgas, kā rezultātā ir izveidojusies Ziemeļu-Rietumu/Austrumu-Dienvidu "plaisa"; atzīmē, ka lielās atšķirības starp politikas virzieniem atjaunojamās enerģijas veicināšanai var vēl vairāk saasināt konkurētspējas atšķirības starp ES dalībvalstīm; norāda, ka nepieciešami ES mēroga finanšu mehānismi, lai samazinātu atjaunojamās enerģijas projektu augsta riska kapitāla izmaksas;

4.  šajā sakarībā uzsver, ka svarīgi ir konstatēt labāko praksi valstu atjaunojamo energoresursu politikas jomā un veicināt tās pieņemšanu, kā arī dalīties ar to daudz saskaņotāka Eiropas modeļa ietvaros, kurā atbalstīta lielāka dalībvalstu sadarbība un to centienu koordinācija; aicina Komisiju saglabāt tās lomu atjaunojamās enerģijas jomas progresa uzraudzībā un aktīvi atbalstīt tās attīstīšanu; uzsver, cik svarīgi ir izvērtēt atjaunojamo energoresursu konkurētspēju, ilgtspējību, izmaksu lietderību un ieguldījumu ģeopolitiskās stabilitātes un klimata pārmaiņu mērķa sasniegšanā;

5.  atzīst, cik nozīmīgi ir valstu plāni un ziņošanas saistības, lai uzraudzītu dalībvalstu progresu, un uzskata, ka šīs saistības būtu jāpatur spēkā arī posmā pēc 2020. gada; atzīst, ka, ņemot vērā LESD 194. pantu, dalībvalstu energoresursu struktūras noteikšana joprojām ir dalībvalstu kompetencē, un katra dalībvalsts veicina savu atjaunojamās enerģijas veidu attīstību, līdz ar to energoresursu struktūra ir ārkārtīgi daudzveidīga;

6.  uzsver, cik svarīgas ir vienkāršas, pieejamas un efektīvas administratīvās procedūras par pieņemamām izmaksām;

7.  aicina Komisiju turpmākajos progresa ziņojumos iekļaut atjaunojamo energoresursu ietekmes uz izmaksām un cenām novērtējumu, jo īpaši cenām, ko maksā mājsaimniecības;

8.  uzsver, cik būtiska ir ES leģislatīva priekšlikuma ietekme uz enerģijas tirgus noteikumiem, jo labāk integrēts tirgus ir izšķirošs faktors atjaunojamās enerģijas attīstībai un izmaksu samazināšanai ģimenēm un rūpniecībai;

9.  uzsver, ka ilgtermiņa investīcijām ir svarīgas stabilas un izmaksu ziņā lietderīgas atjaunojamo energoresursu atbalsta shēmas, kuras spētu arī reaģēt un pielāgoties īstermiņā, un būtu izstrādātas atbilstīgi valstu vajadzībām un apstākļiem, dodot iespēju pakāpeniski izbeigt subsīdijas tirgū sevi nostiprinājušām atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām; atzinīgi vērtē to, ka vairākas atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas izmaksu ziņā strauji kļūst aizvien konkurētspējīgākas ar tradicionālajiem enerģijas ražošanas veidiem; uzsver, ka enerģētikas pārkārtošana ir atkarīga no tiesisko, finanšu un regulatīvo satvaru pārredzamības, konsekvences un pastāvības, lai tādējādi nostiprinātu investoru uzticību; pauž bažas par to, ka ar atpakaļejošu spēku piemērotas izmaiņas atjaunojamās enerģijas atbalsta shēmās, kas ietekmē peļņu no jau izdarītajām investīcijām; aicina dalībvalstis gadījumos, kad tiek veikti jebkādi pielāgojumi atjaunojamās enerģijas atbalsta shēmās, vienmēr paziņot par tām un ļoti savlaicīgi pirms to izdarīšanas rīkot plašas apspriedes ar ieinteresētām personām; aicina Komisiju pārbaudīt valsts atbalsta shēmu atbilstību Eiropas Komisijas vadlīnijām, lai nepieļautu lieku kavēšanos to īstenošanā un samazinātu tirgus traucējumus;

10.  uzsver, ka pētniecības un izstrādes darbībām ir būtiska nozīme atjaunojamo energoresursu attīstīšanā; atgādina par Parlamenta mērķi — 85 % no pamatprogrammas "Apvārsnis 2020" enerģētikas sadaļas finansējuma jānovirza enerģijai, kas nav iegūta no fosilā kurināmā; aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis veicināt spēkā esošo finansēšanas shēmu efektīvu izmantošanu un nodrošināt kapitāla pieejamību, jo īpaši MVU, un sniegt atbalstu pētniecības un izstrādes darbībām atjaunojamās enerģijas jomā, tās uzglabāšanai un ar to saistīto produktu izstrādei, lai uzlabotu ES atjaunojamās enerģijas nozares konkurētspēju, veicinātu atjaunojamās enerģijas plašāku ieviešanu un nepieļautu, ka vēl vairāk saasinās konkurētspējas atšķirības starp ES dalībvalstīm;

11.  uzsver, ka elektroenerģijas uzglabāšana var dot ieguldījumu ES elektroenerģijas sistēmas elastīguma nodrošināšanā un ar atjaunojamās enerģijas ražošanu saistīto svārstību mazināšanā; atgādina, ka spēkā esošajā Elektroenerģijas direktīvā (2009/72/EK) uzglabāšana nav minēta, un uzsver, ka gaidāmajā šīs direktīvas pārskatīšanā ir jāņem vērā daudzie pakalpojumi, kurus var nodrošināt enerģijas uzglabāšana; uzskata, ka nostājas precizēšana attiecībā uz uzglabāšanu dos iespēju transmisijas un tīkla operatoru investīcijām elektroenerģijas uzglabāšanas pakalpojumos;

12.  uzsver, ka visu līmeņu atbalsta shēmās galvenā uzmanība būtu jāpievērš tehnoloģijām, kurām ir liels potenciāls samazināt atjaunojamo energoresursu izmaksas un/vai veicināt to iekļūšanu tirgū;

13.  uzskata, ka turpmākajā tehnoloģiju un izstrādes stratēģijā būtu jāveltī uzmanība viedtīklu un viedo pilsētu izstrādes veicināšanai; turklāt uzskata, ka transporta elektrifikācija, vieda transportlīdzekļu uzlāde, tehnoloģijas transportlīdzekļa piekļuvei tīklam var būtiski uzlabot energoefektivitāti un atjaunojamo energoresursu plašāku izmantošanu;

14.  uzskata, ka ERAF un Kohēzijas fonds var sekmēt Direktīvas 2009/28/EK un 2030. gada klimata un enerģētikas politikas satvara mērķu sasniegšanu, kā arī finansēt pētniecību un inovāciju saistībā ar atjaunojamo energoresursu ražošanu, vienlaikus atbalstot darbvietu radīšanu un ekonomikas izaugsmi; uzsver, cik būtiska kohēzijas politikā ir tematiskā koncentrācija, jo tādējādi tiktu sekmēta ieguldījumu novirzīšana mazoglekļa ekonomikai, tostarp atjaunojamiem energoresursiem, jo īpaši ņemot vērā būtisko lomu, kāda ir tematiskajam mērķim “Atbalstīt pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni visās nozarēs”; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus un pēc iespējas labāk izmantot šim mērķim pieejamās finansēšanas iespējas, uzsverot vietējās uzņēmējdarbības attīstības un darbvietu radīšanas iespējas; atgādina par ERAF un Kohēzijas fonda kopīgajiem noteikumiem, kas par atbalstāmiem nosaka projektus, kas saistīti ar energoefektivitāti un atjaunojamo energoresursu izmantošanu privātās mājsaimniecībās, publiskās ēkās un uzņēmumos, un uzskata, ka reģionāla atjaunojamo energoresursu tirgus integrācija, ko varētu panākt ar šādu finansējumu, šajā ziņā būtu nozīmīgs kohēzijas politikas ieguldījums;

15.  uzsver, cik nepieciešama ir labāka sadarbība un koordinācija gan dalībvalstu iekšienē, gan starp tām, kā arī starp reģioniem, un integrēta pieeja publiskām investīcijām tehniskos uzlabojumos, viedtīklu izstrādē un īstenošanā, tīkla pielāgošanā un jaudā, viedajās mērierīcēs, uzglabāšanā, pieprasījuma pārvaldībā, energoefektivitātē un inovatīvas atjaunojamās enerģijas ražošanā, un šo jomu finansēšanā;

16.  uzsver, ka daudzās dalībvalstīs tīkli vienkārši nav spējīgi saņemt enerģiju, kas ražota no mainīgiem atjaunojamiem energoresursiem; uzsver, ka elektrotīklu modernizācija ir izšķiroši svarīga, lai īstenotu pārmaiņas ražošanā un transmisijā;

17.  steidzamības kārtā mudina, izstrādājot turpmākos valstu atjaunojamās enerģijas plānus, nostiprināt pārredzamību un sabiedrības līdzdalību, jau agrīnā posmā iesaistot visas ieinteresētās personas; pauž nožēlu par pašreizējo informācijas trūkumu saistībā ar Atjaunojamās enerģijas direktīvas noteikumu īstenošanu, un uzsver, ka dalībvalstu reizi divos gados iesniedzamajiem ziņojumiem jābūt sīkāk izstrādātiem; aicina Komisiju nostiprināt tās lomu atjaunojamās enerģijas jomas progresa uzraudzībā un atbalstā; aicina Komisiju nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz tās izpildpilnvaru izmantošanu;

18.  uzsver, cik svarīga ir visu līmeņu pārvaldības struktūru, kā arī apvienību iesaistīšanās, īstenojot uz atjaunojamiem energoresursiem pamatotu enerģijas ražošanas, patēriņa un pašpatēriņa modeli; aicina Komisiju pastiprināt atbalstu Pilsētas mēru paktam, viedajām pilsētām un viedajām kopienām, kā arī kopienām, kas izmanto vienīgi atjaunojamos energoresursus, dodot iespēju dalīties ar zināšanām un labāko praksi;

19.  norāda, ka lielāka reģionālā sadarbība atjaunojamo energoresursu jomā ir izšķiroši svarīga, lai nodrošinātu atjaunojamo energoavotu turpmāku attīstību;

20.  atzinīgi vērtē to, ka 2013. gadā atjaunojamās enerģijas izmantošana ļāva novērst aptuveni 388 miljonus bruto tonnu CO2 radīšanu un samazināja ES pieprasījumu pēc fosilā kurināmā par 116 miljoniem tonnu naftas ekvivalenta;

21.  uzsver atjaunojamās enerģijas nozares darbvietu radīšanas milzīgo potenciālu; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka enerģētikas pārkārtošanas rezultātā nepazeminās darba standarti, jo tās pamatā ir jābūt kvalitatīvu darbvietu radīšanai;

Atjaunojamie energoresursi nākotnei

22.  uzsver, ka atjaunojamo energoresursu mērķi ir jānosaka atbilstīgi klimata mērķiem, par kuriem Parīzē 2015. gada decembrī vienojās 195 valstis; atzīmē Eiropadomes priekšlikumu — atjaunojamās enerģijas mērķis 2030. gadam — vismaz 27 %; atgādina par Parlamenta prasību 2030. gadam noteikt vismaz 30 % saistošo mērķi atjaunojamās enerģijas patēriņam, kas jāīsteno, piemērojot valstu saistošos mērķus, lai nodrošinātu tik nepieciešamo noteiktību investoriem, kā arī juridisko noteiktību; uzskata, ka ņemot vērā nesen pieņemto COP 21 nolīgumu, būtu vēlami vēl daudz vērienīgāki mērķi; uzstāj, ka skaidri un vērienīgi mērķi šajā sakarībā ir instrumenti, lai uzlabotu noteiktību un nodrošinātu ES līderpozīcijas pasaules līmenī; aicina Komisiju iesniegt vērienīgāku klimata un enerģētikas tiesību aktu paketi 2030. gadam, kurā būtu paredzēts vismaz līdz 30 % palielināt to ES atjaunojamo energoresursu mērķa daļu, kas būtu īstenojama ar valstu mērķiem;

23.  uzsver, cik svarīgi ir jauni atjaunojamās enerģijas jomas un tirgus uzbūves tiesību akti, lai izveidotu jaunu satvaru, kas piemērots atjaunojamās enerģijas veidu attīstībai, pamatotam ar uzticamām atbalsta shēmām un atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju pilnīgu līdzdalību tirgū;

24.  atzīst, ka nodokļu samazināšana ir spēcīgs stimuls pārejai no fosilās enerģijas uz atjaunojamo enerģiju, un mudina Komisiju reformēt Enerģijas nodokļu direktīvu un valsts atbalsta noteikumus, kas apgrūtina šo stimulu pilnvērtīgu izmantošanu;

25.  uzsver, ka mērķi attiecībā uz 2020. gadu, par kuriem jau panākta vienošanās, ir jāizmanto kā viszemākā izejas pozīcija, pārskatot atjaunojamās enerģijas direktīvu pēc šī perioda, lai dalībvalstis nevarētu noteikt mazākus mērķus, nekā tie bija 2020. gadam; uzsver, ka ES atjaunojamās enerģijas mērķi 2030. gadam paredz to kolektīvu sasniegšanu; uzsver, ka dalībvalstīm savi plāni ir jāizstrādā savlaicīgi un Komisijas rīcībā ir jābūt pastiprinātām pārraudzības iespējām arī pēc 2020. gada, kas papildinātas ar atbilstīgiem efektīvas un savlaicīgas uzraudzības instrumentiem un iespējām iejaukties gadījumos, kad tiek ieviesti traucējoši pasākumi; uzskata, ka šāda uzraudzība būs iespējama tikai tad, ja Komisija noteiks dalībvalstīm kritērijus, saskaņā ar kuriem, atjaunojamo energoresursu ieviešanas gaita būs izmērāma;

26.  uzsver Eiropas atjaunojamās enerģijas attīstīšanas potenciālu un uzsver, cik visiem tirgus dalībniekiem svarīgi ir ilgtermiņa un labvēlīgi nosacījumi;

27.  uzsver, cik svarīga ir atjaunojamā enerģija kopējo oglekļa emisiju samazināšanā; uzsver, cik svarīgi ir attīstīt atjaunojamos energoresursus, lai sasniegtu COP 21 nolīguma mērķus;

28.  uzsver, ka dalībvalstīm pamatotos gadījumos būtu vairāk jāizmanto statistiskās pārdales noteikumi un sadarbības mehānismu izstrāde savu mērķu sasniegšanai, saskaņā ar Atjaunojamās enerģijas direktīvas 6. pantu; uzsver, cik svarīga ir dalībvalstu sadarbība, jo tā veicinās sistēmu optimizāciju, efektīvu nodrošinājumu un lielākus izmaksu ietaupījumus atjaunojamās enerģijas jomā; aicina Komisiju šajā sakarībā nodrošināt dalībvalstīm vairāk stimulu, informācijas, izmaksu un ieguvumu izvērtējumu un vadlīnijas;

29.  uzsver, ka jānosaka stingra, robusta un pārredzama pārvaldības sistēma, lai nodrošinātu atjaunojamās enerģijas 2030. gada mērķu īstenošanu, pienācīgi ievērojot valstu kompetences energoresursu struktūras noteikšanā, vienlaikus nodrošinot pilnīgu demokrātisku kontroli un enerģētikas politikas pārbaudi; prasa pastiprināti atkārtoti ieviest pašreizējo veiksmīgo sistēmu attiecībā uz valstu mērķiem, valstu atjaunojamās enerģijas plāniem un reizi divos gados sniedzamajiem ziņojumiem; uzskata, ka tie būtu jānosaka Atjaunojamās enerģijas direktīvā, kam jānodrošina pārskatatbildīga, efektīva un pārredzama dalībvalstu saistību izpildes un spēkā esošo ES tiesību aktu īstenošanas uzraudzība, lai sagatavotu pamatu labi funkcionējošai Eiropas enerģētikas savienībai;

30.  norāda uz to, cik svarīgs ir vienots saistošs valstu enerģētikas un klimata plānu formāts, lai investoriem nodrošinātu salīdzināmību, pārredzamību un paredzamību; uzskata, ka trajektorijas un politikas plānošana katrai dalībvalstij joprojām ir jāiedala nozarēs, tehnoloģijās un avotos;

31.  mudina Eiropas Komisiju kodificēt tiesību aktos tiesības saglabāt iepriekš spēkā esošos nosacījumus attiecībā uz atjaunojamās enerģijas ražošanas iekārtām, lai nepieļautu izmaiņas ar atpakaļejošu spēku atjaunojamās enerģijas atbalsta mehānismos un nodrošinātu pašreizējo līdzekļu ekonomisko dzīvotspēju;

32.  aicina likvidēt nevajadzīgus birokrātiskos šķēršļus un nodrošināt investīcijas, kas dotu iespēju līdz 2020. gadam sasniegt elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāju; šajā sakarībā uzsver, ka ciešāka reģionālā sadarbība var veicināt atjaunojamo energoresursu integrācijas izmaksu optimizācijas nodrošināšanu un samazināt izmaksas patērētājiem; uzsver, cik svarīga ir sabiedriskā apspriešana un sabiedrības līdzdalība jaunu enerģijas infrastruktūras projektu plānošanā jau agrīnā posmā, vienlaikus ņemot vērā vietējos apstākļus; atgādina, cik svarīgi ir tehniskie ieteikumi un ietekmes uz vidi novērtējumi atjaunojamās enerģijas ražošanas un izplatīšanas projektiem;

33.  norāda uz pieejamo prasmju neatbilstību darba tirgus pieprasījuma izmaiņām atjaunojamo energoresursu attīstības rezultātā; uzsver, ka aktīvas izglītības/apmācības un prasmju stratēģijas ir izšķiroši svarīgas pārejā uz ilgtspējīgu un resursu ziņā efektīvu ekonomiku; uzsver, cik svarīgi ir sociālie partneri, kā arī publiskās iestādes prasmju shēmu un apmācības programmu izstrādāšanā;

34.  uzsver, ka nepieciešams panākt atbilstīgu finansējumu ES līmenī, cita starpā, visaptveroši atbrīvojot no riska investīcijas, lai stimulētu atjaunojamo energoavotu plašu izmantošanu;

Iedzīvotāju un kopienu enerģija

35.  uzskata, ka vietējām pašvaldībām, kopienām, mājsaimniecībām un privātpersonām vajadzētu būt enerģētikas pārkārtošanas mugurkaulam un tās aktīvi jāatbalsta, lai palīdzētu tām kļūt par enerģijas ražotājiem un piegādātājiem uz vienlīdzīgiem noteikumiem ar citiem enerģijas tirgus dalībniekiem; šajā sakarībā prasa noteikt vienotu visaptverošu "ražojošā patērētāja" definīciju ES līmenī;

36.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi noteikt pamattiesības uz pašražošanu un pašpatēriņu un tiesības uzglabāt un pārdot pārpalikušo enerģiju par taisnīgu cenu;

37.  atgādina, ka dalībvalstīm, pamatojoties uz sabiedrības līdzdalību, jāizstrādā Iedzīvotāju un kopienu enerģētikas stratēģija, un jāizklāsta savos valsts rīcības plānos, kā tās veicinās mazus un vidējus atjaunojamās enerģijas projektus un enerģijas ražošanas kooperatīvus, un kā tās integrēs minētos aspektus tiesiskajā regulējumā, atbalsta politikā un tirgus pieejamībā;

38.  aicina pārskatītajā Atjaunojamās enerģijas direktīvā iekļaut jaunu nodaļu „Iedzīvotāju un kopienu enerģētikas stratēģija”, lai likvidētu galvenos tirgus šķēršļus un administratīvos šķēršļus un nodrošinātu tādu ieguldījumu vidi, kas veicina atjaunojamo energoresursu pašražošanu un pašpatēriņu;

39.  norāda, ka atbilstīgas licencēšanas un administratīvās procedūras attiecībā uz visam tehnoloģijām vēl nav ieviestas visās valstīs; prasa dalībvalstīm novērst administratīvos un tirgus šķēršļus jaunai pašražošanas jaudai, aizstāt ilgās atļauju piešķiršanas procedūras ar vienkāršu prasību par paziņošanu, kā arī ieviest efektīvas vienas pieturas aģentūras projekta atļaujas saņemšanai, piekļuvei tīklam un konsultācijām par finansējuma iespēju un tehnoloģiju jautājumiem, un prasa nodrošināt ražojošiem patērētājiem pieeju alternatīviem strīdu izšķiršanas mehānismiem; mudina Komisiju nodrošināt, ka pēc 2020. gada pilnībā tiek īstenots un turpināts īstenot Atjaunojamās enerģijas direktīvas 13. pants (administratīvās procedūras) un 16. pants (piekļuve tīklam un tā darbība);

40.  uzsver, ka ir svarīgi ņemt vērā mikrouzņēmumu, mazo uzņēmumu un liela apjoma ražotāju atšķirības; atzīmē, ka jānodrošina ražojošiem patērētājiem piemēroti nosacījumi un instrumenti (“ražojoši patērētāji” ir aktīvi enerģijas lietotāji, tādi kā mājsaimniecības (gan īpašnieki, gan īrnieki), iestādes un mazie uzņēmumi, kas ražo atjaunojamo enerģiju vai nu paši, vai kolektīvi (izmantojot kooperatīvus, citus sociālos uzņēmumus vai apvienības), lai veicinātu enerģētikas pārkārtošanu un atbalstītu viņu integrēšanu enerģijas tirgū; iesaka līdz absolūtam minimumam samazināt administratīvos šķēršļus jaunām pašražošanas jaudām, jo īpaši novēršot šķēršļus piekļuvei tirgum un tīklam; ierosina saīsināt un vienkāršot atļaujas piešķiršanas procedūras, pārejot uz vienkāršu prasību par paziņošanu; ierosina, ka, pārskatot Atjaunojamās enerģijas direktīvu, varētu tajā iekļaut īpašus noteikumus, lai likvidētu šķēršļus un veicinātu kopienu/kooperatīvu energoresursu shēmas, izmantojot vienas pieturas aģentūras, kas strādā ar projekta atļaujām un nodrošina īpašas zināšanas finansējuma un tehnoloģiju jomā; mudina dalībvalstis pilnībā izmantot de minimis atbrīvojumus, kas paredzēti Eiropas Pamatnostādnēs par valsts atbalstu enerģētikai un vides aizsardzībai, lai mazo un vidējo projektu īstenošanā arī turpmāk varētu izmantot dinamiskos regulētos tarifus, atbrīvojot tos no traucējošajām izsoļu procedūrām;

41.  uzsver, cik svarīga ir sabiedrības līdzdalība jau agrīnos posmos, lai veicinātu videi draudzīgas atjaunojamās enerģijas projektus, vienlaikus ņemot vērā vietējos apstākļos;

42.  uzsver, ka, atbilstīgi regulējot tirgu, ir jāpanāk līdzsvars starp centralizētu un decentralizētu enerģijas ražošanu, lai nodrošinātu, ka netiek diskriminēti patērētāji, kam nav iespēju kļūt par ražojošiem patērētājiem; uzsver, ka ir jānodrošina tehniskas un administratīvas iespējas kolektīvai enerģijas ražošanas pārvaldībai; uzsver, ka pašražošana un atjaunojamie energoavoti nav galvenais iemesls augstākām enerģijas cenām Eiropā;

43.  uzsver, ka lielāka uzmanība energoefektivitātes īstenošanai visās nozarēs palīdzēs ES veicināt tās konkurētspēju un palīdzēs izstrādāt inovatīvus un rentablus energotaupības risinājumus;

44.  uzsver vides, ekonomiskos un sociālos ieguvumus no integrētas pieejas enerģētikai, kā arī nepieciešamību veicināt sinerģijas starp elektroenerģijas, apkures un dzesēšanas, kā arī transporta nozarēm; turklāt aicina Komisiju izvērtēt, kā elastīgie atjaunojamie energoavoti varētu papildināt mainīgos energoavotus, un kā tas būtu jāņem vērā enerģētikas plānošanā, kā arī atbalsta shēmu izstrādē;

Elektroenerģija

45.  uzsver, ka atjaunojamās elektroenerģijas ražošanai vajadzētu būt integrētai visu līmeņu elektroenerģijas sadales sistēmās, kā arī transmisijas sistēmās, ņemot vērā pārmaiņas ceļā uz decentralizētāku enerģijas ražošanas modeli, kas ņem vērā tirgus apstākļus;

46.  atzīmē, ka nemainīgie atjaunojamās enerģijas ražošanas veidi, piemēram, hidroenerģija, ko var ātri mobilizēt un kas ir pret vidi samērā saudzīga, var atbalstīt mainīgo energoresursu integrāciju tirgū;

47.  prasa piemērot integrētu pieeju enerģētikas politikai, iekļaujot tīkla attīstīšanu un regulēšanu, uzglabāšanu, pieprasījuma pārvaldību un energoefektivitātes uzlabojumus, kā arī palielinot atjaunojamo energoavotu daļu; uzsver, ka jāizvairās no iestrēgšanas tādu tehnoloģiju izmantošanā, kas nav savienojamas ar dekarbonizāciju;

48.  atzīmē — lai integrētu atjaunojamās elektroenerģijas ražošanu tirgū, tirgiem ir jābūt elastīgiem — gan piedāvājuma, gan pieprasījuma ziņā, un lai to panāktu, būs nepieciešams būvēt, modernizēt un pielāgot tīklus, kā arī izstrādāt jaunas uzglabāšanas tehnoloģijas;

49.  uzsver, ka apkures un dzesēšanas sistēmu, transporta un citu nozaru elektrifikācija ir izšķiroši svarīga, lai nodrošinātu gan ātru, gan efektīvu pāreju uz atjaunojamiem energoavotiem;

50.  uzsver — kamēr elektroenerģijas sistēma ir neelastīga, ir nepieciešama atjaunojamo enerģiju prioritāra piekļuve un nosūtīšana, lai veicinātu tīkla uzlabojumus un atbalstītu uzglabāšanu un pieprasījuma nodrošināšanu; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus par atjaunojamās enerģijas prioritārās piekļuves un nosūtīšanas noteikumu pastiprināšanu un precizēšanu laikposmam pēc 2020. gada; uzsver, ka jāizvērtē iespēja prioritārās piekļuves un nosūtīšanas izbeigšanai, kad tiks veikta Atjaunojamās enerģijas direktīvas turpmākā vidusposma pārskatīšana ap 2024. gadu;

51.  uzsver, ka atjaunojamās enerģijas prioritāra piekļuve tīklam un prioritāra nosūtīšana, kas noteikta spēkā esošajā Atjaunojamās enerģijas direktīvā, ir jāsaglabā un jānostiprina; prasa nodrošināt, lai tiesiskais regulējums laikam pēc 2020. gada paredzētu pienācīgas kompensācijas par atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas ierobežošanu;

52.  atzīmē Komisijas stratēģiju pieprasījuma reakcijas mehānismu veicināšanai; uzsver, ka šādiem pasākumiem nevajadzētu radīt papildu slogu iedzīvotājiem un nesamērīgu izmaksu palielināšanos patērētājiem; uzsver, ka pieprasījuma reakcijas mehānismi varētu nodrošināt enerģijas izmaksu samazināšanas iespējas, bet uzsver, ka līdzdalībai pieprasījuma reakcijas vai cenas dinamiskās noteikšanas mehānismos vienmēr ir jāpaliek brīvprātīgai;

53.  uzskata, ka elektroenerģijas uzglabāšanas risinājumu izstrāde būs neaizstājams elements atjaunojamās enerģijas augsta līmeņa izstrādei un integrācijai, palīdzot līdzsvarot tīklu un nodrošinot iespējas uzglabāt atjaunojamās enerģijas jaudas rezervi; prasa pārskatīt spēkā esošo tiesisko regulējumu, lai veicinātu enerģijas uzglabāšanas sistēmu ieviešanu un novērstu pašreizējos šķēršļus;

54.  uzsver, ka sastrēgumi elektroenerģijas padevē joprojām traucē atjaunojamās enerģijas brīvai plūsmai pāri dalībvalstu robežām un kavē virzību uz Eiropas Savienības elektroenerģijas patiesa iekšējā tirgus izveidi;

55.  uzsver, ka patērētājiem jādod iespējas un pareizie stimuli līdzdalībai enerģijas tirgos; atzīmē, ka dinamiskas, uz tirgu pamatotas cenas, ir jāveido, lai radītu patērētāju atbilstīgu pieprasījuma reakciju un aktivizētu nepieciešamo ražošanas apjomu, kā arī veicinātu viedu un efektīvu patēriņu; iesaka Komisijai padziļināti analizēt dinamiskas cenu noteikšanas ietekmi uz dažādām patērētāju grupām;

56.  uzsver, ka dažiem patērētāju veidiem ir ļoti specifiski patēriņa modeļi, un šos patērētājus varētu negatīvi ietekmēt stingrāki uz cenu pamatoti efektivitātes mehānismi; šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi ir dalībvalstu energoefektivitātes politikas virzieni, kuros uzmanība pievērsta patērētājiem mazaizsargātā situācijā;

57.  uzskata, ka ir jābūt skaidram ES tiesiskajam regulējumam attiecībā uz atjaunojamās enerģijas pašpatēriņu un atjaunojamās enerģijas ražošanas kopienām/kooperatīviem, kurā, izstrādājot maksāšanas kārtību attiecībā uz saražotās enerģijas pārpalikumu tirdzniecību un tīkla lietošanu, ņemti vērā visi to nodrošinātie ieguvumi; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt enerģijas pašražošanu un vietējo atjaunojamās enerģijas tīklu izveidi un savstarpēju savienošanu, lai papildinātu šo valstu enerģētikas politikas virzienus; uzsver, ka būtu jānodrošina iespēja ražojošiem patērētājiem piekļūt elektroenerģijas tīklam un tirgum par taisnīgu cenu un viņus nebūtu jāsoda ar papildu nodokļiem un maksām; pauž bažas par dažu dalībvalstu iniciatīvām radīt šķēršļus tiesību uz pašpatēriņu un pašražošanu īstenošanai;

58.  norāda, ka patlaban patērētāju ieguldījums plānotajā atjaunojamās enerģijas jaunas ražošanas jaudas izveidē ir neliels, jo viņi izvēlās elektroenerģijas tarifus, kas tiek veidoti no dažādiem enerģijas avotiem, bet tirgoti kā 100 % atjaunojamā enerģija; prasa nodrošināt precīzu, uzticamu un pārredzamu izsekojamības mehānismu, lai apgalvojumi par "zaļumu" būtu sasaistīti ar izmērāmiem kritērijiem attiecībā uz papildu ieguvumiem videi;

59.  mudina dalībvalstis apkures un dzesēšanas enerģijas ražošanai plašāk izmantot ģeotermālos avotus;

Apkure un dzesēšana

60.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par 2016. gada februāra siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģiju, bet uzsver, ka nav progresa atjaunojamās enerģijas izmantošanā apkurei un dzesēšanai, jo īpaši ēkās; uzsver atjaunojamās enerģijas izmantošanas apkurei un dzesēšanai turpmākā progresa lielo potenciālu; atzīmē, ka apkures un dzesēšanas nozares patēriņš ir puse no ES enerģijas galapatēriņa un tāpēc šai nozarei ir izšķiroša nozīme ES klimata un atjaunojamo energoresursu mērķu sasniegšanā; atzīst ieguvumus, ko sniedz arvien plašāka atjaunojamās enerģijas izmantošana apkures un dzesēšanas nozarē; uzsver siltumenerģijas ražošanas infrastruktūras un uzglabāšanas pieaugošo elastīgumu, kas veicina mainīgo energoavotu integrāciju, uzglabājot enerģiju siltuma veidā, tādējādi piedāvājot ļoti labas peļņas iespējas no investīcijām un nodrošinot kvalitatīvas vietējās nodarbinātības iespējas; aicina Komisiju, izstrādājot laikposmam pēc 2020. gada paredzēto atjaunojamās enerģijas tiesību aktu paketi, novērst regulējumā konstatētos trūkumus; atgādina, ka centieniem apkures un dzesēšanas nozarē ir liels potenciāls palielināt enerģētisko drošību (ņemot vērā, ka 61 % no Eiropas Savienībā importētās gāzes tiek izmantots ēkās, galvenokārt apkures vajadzībām), piemēram, izmantojot centralizētus apkures/dzesēšanas tīklus, kas ir efektīvs veids, kā plašā mērogā integrēt ilgtspējīgu siltumenerģiju pilsētās, jo tie var vienlaicīgi piegādāt siltumenerģiju, kas iegūta no dažādiem avotiem un šie tīkli nav atkarīgi no tikai viena avota;

61.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģiju, kurā uzsvērts, ka pakāpeniski jāizbeidz fosilā kurināmā izmantošana, kas joprojām ir 75 % no nozarē izmantotajiem energoresursiem un tie pilnībā jāaizstāj ar energoefektivitātes pasākumiem — mūsu lielāko iespēju samazināt fosilā kurināmā izmantošanu, un atjaunojamiem energoresursiem;

62.  prasa veikt turpmākus pasākumus, lai izmantotu atlikušo ievērojamo atjaunojamās enerģijas potenciālu apkures un dzesēšanas nozarē, lai pilnībā sasniegtu 2020. gada mērķus; aicina Komisiju, izstrādājot laika posmam pēc 2020. gada paredzēto atjaunojamās enerģijas tiesību aktu paketi, novērst minēto nozaru regulējumā konstatētos trūkumus;

63.  atzīmē, ka biomasa ir patlaban apkurē visplašāk izmantotais atjaunojamais energoresurss — aptuveni 90 % no visas apkures, kurā izmanto atjaunojamos energoresursus; jo īpaši Centrālajā un Austrumeiropā tai ir izšķiroša nozīme enerģētiskās drošības nostiprināšanai ilgtspējīgā veidā;

64.  uzsver, ka jāveicina pāreja uz energoefektīvām atjaunojamās enerģijas apsildes iekārtām, vienlaikus nodrošinot pienācīgu atbalstu un plašāku informāciju, kā arī palīdzību enerģētiskā nabadzībā nonākušiem iedzīvotājiem;

65.  uzsver, ka nepieciešama visaptveroša un efektīva definīcija dzesēšanai ar atjaunojamo enerģiju;

66.  uzsver, ka jāatjauno un jāuzlabo centralizētās apkures un dzesēšanas sistēmas, jo centralizētās apkures un dzesēšanas tīkli var izmantot un uzglabāt no atjaunojamiem energoresursiem ražotu elektroenerģiju, un pēc tam to izplatīt uz ēkām un rūpniecības objektiem, veicinot atjaunojamo apkuri un dzesēšanu;

67.  uzsver ražojošo patērētāju grupu, tostarp mājsaimniecību, mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu, kooperatīvu un vietējo iestāžu, potenciālu kolektīvu enerģētikas sistēmu, piemēram, centralizētās apkures sistēmu, izveidē, kas nodrošinātu rentablu apkuri un dzesēšanu ar atjaunojamo enerģiju, kā arī daudzas sinerģijas starp energoefektivitāti un atjaunojamo enerģiju;

68.  uzskata, ka jānostiprina sinerģijas starp Atjaunojamās enerģijas direktīvu, Energoefektivitātes direktīvu un Ēku energoefektivitātes direktīvu, lai veicinātu atjaunojamo energoresursu izmantošanu apkurē un dzesēšanā;

69.  atzīmē, ka energoefektivitātes projekti saistībā gan ar apkuri, gan dzesēšanu, ir svarīgi instrumenti, lai nodrošinātu stabilu un paredzamu energopatēriņu un apkarotu enerģētisko nabadzību;

Transports

70.  norāda, ka 10 % mērķa sasniegšana atjaunojamo energoresursu īpatsvaram transporta nozarē līdz 2020. gadam būtiski kavējas, daļēji to problēmu dēļ, kas saistītas ar transporta stratēģiju biodegvielas jomā; atgādina, ka transports ir vienīgā ES nozare, kurā SEG emisijas kopš 1990. gada ir palielinājušās; norāda, ka atjaunojamie energoresursi ir būtiski, lai panāktu ilgtspējīgu mobilitāti; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai ieviestu ilgtspējīgus pasākumus transporta nozarei, piemēram, pieprasījuma samazināšanu, modālu pāreju uz ilgtspējīgākiem transporta veidiem, lielāku efektivitāti un elektrifikāciju; aicina Komisiju izstrādāt satvaru ar atjaunojamo elektroenerģiju darbināmu elektromobiļu izmantošanas veicināšanai un pilnveidot tiesisko regulējumu, kas dotu iespējas tādu biodegvielas veidu izmantošanai, kam ir liela SEG efektivitāte, ņemot vērā netiešo zemes izmantojuma maiņu (ILUC) periodā pēc 2020. gada;

71.  aicina arī turpmāk daļēji izmantot KLP, šo daļu vēl palielinot, lai atbalstītu ieguldījumus ar mērķi lauksaimniecības nozarē ražot un izmantot atjaunojamo enerģiju;

72.  lēš, ka transporta īpatsvars Eiropas enerģijas galapatēriņā pārsniedz 30 % un transporta jomā īpatsvars atkarībai no naftas produktiem ir 94 %; tāpēc uzskata, ka centieniem palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru transporta nozarē ir jābūt vērienīgiem, skaidri sasaistot šos centienus ar transporta nozares dekarbonizācijas mērķi;

73.  prasa Komisijai ierosināt vērienīgus pasākumus transporta dekarbonizācijai, tostarp izmantojot atjaunojamās degvielas, plašāku elektrifikāciju un aizvien lielāku efektivitāti, kā arī pastiprināt centienus tehnoloģiju izstrādes un inovāciju veicināšanai šajās jomās;

74.  atzīmē — lai panāktu ekonomikas dekarbonizāciju, ļoti svarīga ir transporta nozares elektrifikācija, un aicina Komisiju izstrādāt satvaru ar atjaunojamo enerģiju darbināmu elektromobiļu izmantošanas veicināšanai, kas būtu izšķiroši svarīgi 2030. gada mērķu sasniegšanai;

75.  gaida Eiropas Komisijas stratēģiju par transporta nozares dekarbonizāciju, kas jāiesniedz 2016. gada jūnijā, šajā sakarībā uzsver, ka jāveicina atjaunojamo energoresursu plašāka ieviešana, lai nodrošinātu, ka transporta nozare sniedz aktīvu ieguldījumu 2020. gada mērķu sasniegšanā;

76.  atzinīgi vērtē progresu jaunu biodegvielu un dzinēju izstrādē ES kopuzņēmuma Clean Sky pabeigto projektu ietvaros;

77.  uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt nākamās paaudzes biodegvielas, kuru ieguvei izmanto biomasu vai atkritumus;

78.  norāda, ka nepieciešama labāka regulatīvā vide un ilgtermiņa nosacījumi, lai atbalstītu atjaunojamās enerģijas attīstību aviācijas un jūras transporta nozarēs;

79.  uzsver, ka transporta nozarē nepieciešama transporta veidu īpatsvara pārvirze, lai atbalstītu ilgtspējīgas mobilitātes regulējumu un politikas virzienus, tostarp savietojamību, ilgtspējīgas loģistikas sistēmas, mobilitātes pārvaldību un ilgtspējīgu pilsētvides politiku, kas transporta energopatēriņā nodrošinātu pāreju uz atjaunojamiem energoavotiem un/vai samazinātu kopējo energopatēriņu, veicinot aktīvākus pārvietošanās veidus, izstrādājot un īstenojot viedpilsētu risinājumus un atbalstot ekomobilitāti pilsētās kā arī atbilstīgu pilsētplānošanu; prasa dalībvalstīm un ES attiecībā uz pasažieru un kravu pārvadājumiem veicināt transporta veidu īpatsvara pārvirzi no autoceļu un gaisa transporta uz dzelzceļa un jūras transportu; aicina Komisiju izvērtēt preču transportēšanas iespējas ar kravas - vagonešu tehnoloģijām;

80.  mudina ES iestādes, apliecinot savu stingro apņēmību atjaunojamās enerģijas veicināšanā, izstrādāt pašām savu atjaunojamās enerģijas kapacitāti, lai apmierinātu savu ēku enerģijas pieprasījumu; uzsver — kamēr šāda kapacitāte nav izstrādāta ES iestādēm savu vajadzību apmierināšanai ir jāiepērk zaļā enerģija;

81.  uzsver, ka pārvietošanās kājām, ar divriteni, automobiļu kopīga izmantošana un koplietojums, kā arī sabiedriskā transporta sistēmas, ir izšķiroši svarīgi faktori, lai samazinātu ES atkarību no naftas un izvairītos no tās, tādējādi samazinot SEG emisijas;

82.  uzsver divriteņu sistēmu un infrastruktūru potenciālu pilsētu transporta ilgtspējības veicināšanā;

83.  uzsver transporta sistēmu plašākas elektrifikācijas potenciālu emisiju samazināšanā un mazoglekļa ekonomikas veicināšanā;

Ilgtspējības kritēriji biodegvielai un bioloģiskajam šķidrajam kurināmajam

84.  tā kā Eiropas politikas jomās ir jāpalielina sinerģija un saskaņotība, aicina Komisiju noteikt bioenerģijas ilgtspējības kritērijus, ņemot vērā rūpīgu novērtējumu par to, kā darbojas jau pastāvošās ES ilgtspējības politikas un aprites ekonomikas politikas nostādnes; atgādina, ka ES enerģētiskā drošība būtu jāpanāk, ilgtspējīgi izmantojot pašu resursus, atbilstīgi mērķim uzlabot resursu izmantošanas efektivitāti;

85.  mudina būt piesardzīgiem attiecībā uz aizvien pieaugošo tendenci par galveno ES atjaunojamās enerģijas avotu izmantot meža biomasu, jo tas varētu kaitīgi ietekmēt klimatu un vidi, ja vien izejvielas netiks iegūtas ilgtspējīgā veidā un tās netiks pienācīgi uzskaitītas; norāda, ka bioenerģijas ietekme uz klimata pārmaiņām ir jāņem vērā ilgtermiņā, jo paiet ilgs laiks, lai mežos, kur tiek cirsti koki, nodrošinātu līdzsvaru;

86.  norāda, ka bioenerģijas īpatsvars Eiropā jau tagad sasniedz 60 % no atjaunojamās enerģijas un ka tā tiks izmantota arvien plašāk; uzsver, ka steidzami ir jāprecizē enerģijas ražošanai izmantojamo dažādo meža biomasas pielietojuma veidu radītā siltumnīcefekta ietekme un jāidentificē pielietojuma veidi, kas politikas nostādnēs paredzētajos termiņos var šo ietekmi samazināt visvairāk;

87.  uzsver, ka biodegvielu ražošana nedrīkst traucēt pārtikas ražošanai vai apdraudēt pārtikas nodrošinājumu; tomēr uzskata, ka līdzsvarota politika, kas Eiropā uzlabotu ražību izejvielu kultūrām, piemēram, kviešiem, kukurūzai, cukurbietēm un saulespuķēm, varētu ietvert noteikumu par biodegvielas ražošanu, ņemot vērā ILUC, tādā veidā, kas nodrošinātu Eiropas lauksaimniekiem drošu ienākumu plūsmu, piesaistītu investīcijas un darbvietas lauku apvidiem, palīdzētu cīnīties pret to, ka Eiropā hroniski trūkst augsta proteīna satura lopbarības (bez ĢM) un mazinātu Eiropas atkarību no fosilā kurināmā importa; uzskata, ka gadījumos, kad tirgū ir minēto lauksaimniecības produktu pārprodukcija, biodegvielu un bioetanola ražošana būtu pagaidu risinājums, kas saglabātu ilgtspējīgas iepirkuma cenas, nodrošinātu lauksaimniekiem ienākumus krīžu laikā un būtu tirgus stabilitātes mehānisms; uzsver nepieciešamību mudināt bioenerģijas ražošanai izmantot nekultivēto aramzemi, ko neizmanto pārtikas ražošanai, lai tādējādi sasniegtu valstu un Eiropas atjaunojamās enerģijas mērķus;

88.  uzskata, ka kūtsmēsli var būt vērtīgs biogāzes avots, izmantojot kūtsmēslu apstrādes metodes, piemēram, fermentāciju, un arī uzsver, cik svarīgi ir to padarīt par ekonomiski dzīvotspējīgu iespēju lauksaimniekiem;

89.  mudina dalībvalstis un Komisiju popularizēt to, cik svarīga ir ilgtspējīga mežu apsaimniekošana un līdz ar to būtisko nozīmi, kāda ir meža biomasai kā vienam no ES svarīgākajiem atjaunojamajiem izejmateriāliem tās enerģētikas mērķu sasniegšanā; vērš uzmanību uz to, ka aizvien palielinās pieprasījums pēc meža biomasas, kas nozīmē, ka ilgtspējīga mežu apsaimniekošana saskaņā ar ES mežu stratēģiju būtu vēl vairāk jāstiprina un jāveicina, jo tas ir būtiski mežu bioloģiskajai daudzveidībai un ekosistēmas funkcijai, tostarp CO2 absorbcijai no atmosfēras; tāpēc norāda uz vajadzību Eiropas Savienībā audzētos un no trešām valstīm importētos resursus izmantot līdzsvaroti, ņemot vērā ļoti ilgo koksnes reģenerācijas laiku;

o
o   o

90.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1) OV L 140, 5.6.2009., 16. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 81. lpp.
(3) OV L 239, 15.9.2015., 1. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0094.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0359.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0445.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0444.


Īstenošanas ziņojums par Energoefektivitātes direktīvu
PDF 461kWORD 158k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 23. jūnija rezolūcija par īstenošanas ziņojumu par Energoefektivitātes direktīvu (2012/27/ES) (2015/2232(INI))
P8_TA(2016)0293A8-0199/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. un 194. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 25. februāra paziņojumu „Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas Savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku” (COM(2015)0080),

–  ņemot vērā Ēku energoefektivitātes direktīvu (2010/31/ES)(1),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumus par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam,

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, ko 2015. gada decembrī noslēdza Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijā (COP21),

–  ņemot vērā trešo enerģētikas paketi,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK(2),

–  ņemot vērā 2015. gada 15. decembra rezolūciju par virzību uz Eiropas enerģētikas savienību(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 18. novembra ziņojumu „Novērtējums par dalībvalstīs sasniegto virzībā uz 2020. gadam noteikto nacionālo energoefektivitātes mērķrādītāju izpildi un saistībā ar Energoefektivitātes direktīvas (Direktīva 2012/27/ES) īstenošanu, kā noteikts minētās direktīvas 24. panta 3. punktā” (COM(2015)0574),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 8. marta paziņojumu „Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. g.” (COM(2011)0112),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. decembra paziņojumu „Enerģētikas ceļvedis 2050” (COM(2011)0885),

–  ņemot vērā 2014. gada 5. februāra rezolūciju par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam(4),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par resursu ziņā efektīvu Eiropu, ceļā uz aprites ekonomiku(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. februāra paziņojumu „ES siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģija” (COM(2016)0051),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0199/2016),

A.  tā kā energoefektivitātes uzlabošana un energotaupība ir galvenie faktori vides un klimata aizsardzības, ekonomikas konkurētspējas stiprināšanas, darbvietu radīšanas, energoapgādes drošības un enerģētiskās nabadzības novēršanas jomā un tā kā tām ES ir ģeopolitiska un demokrātiska nozīme; tā kā Energoefektivitātes direktīva (EED) ir svarīgs šīs jomas pamats; tā kā Komisijas priekšlikumā par Enerģētikas savienības izveidi energoefektivitāte tiek uzskatīta par patstāvīgu enerģijas avotu;

B.  tā kā ES ir panākusi labu vispārējo progresu tās klimata un enerģētikas mērķu līdz 2020. gadam sasniegšanā saskaņā ar prognozēm, kurās tiek pieņemts, ka līdz 2020. gadam visi attiecīgie tiesību akti tiks pilnībā īstenoti (CO2 emisiju samazināšana, izmantotās atjaunojamo energoresursu daļas palielināšana, energoefektivitātes uzlabošana), un šajā jomā tai būtu jāieņem vadošā loma pasaulē;

C.  tā kā tiek paredzēts, ka lielāko daļu ietaupījumu nodrošinās daudznozaru transversālie politikas virzieni (44 %), kā arī ēkas (42 %), rūpniecība (8 %) un transports (6 %);

D.  tā kā nav īstas pārliecības par to, cik pamatotas ir dalībvalstu sniegtās energotaupības aplēses;

E.  tā kā ēkas veido 40 % no galīgā enerģijas patēriņa un 36 % no CO2 emisijām; tā kā turklāt 50 % no galīgā enerģijas patēriņa tiek izmantoti siltumapgādei un dzesēšanai un 80 % tiek izmantoti ēkās, kur lielākā enerģijas daļa aiziet zudumā; tā kā siltumapgādes un dzesēšanas enerģijas pieprasījuma rādītājs ēkām ir jāizstrādā valsts līmenī; tā kā 50 % vajadzīgā emisiju samazinājuma, lai varētu ierobežot globālās temperatūras paaugstināšanos mazāk nekā par 2° C, jāpanāk ar energoefektivitāti; tā kā ēku enerģijas pieprasījuma samazināšana ir arī rentablākais veids, kā uzlabot energoapgādes drošību un samazināt CO2 emisijas, vienlaikus sekmējot ES reindustrializācijas mērķu sasniegšanu;

F.  tā kā energoefektivitāte ir jāuzskata par patstāvīgu enerģijas avotu, kas veido konkrētu negavatos (Nw) izteiktu daudzumu ietaupītās enerģijas, kā to neapšaubāmi ir apliecinājuši jaunākie pavērsieni pasaules un Eiropas vēsturē;

G.  tā kā 61 % importētās gāzes ir paredzēts ēkām (75 % no tām ir dzīvojamās ēkas); tā kā pētījumi liecina, ka ar vērienīgu ES līmeņa ēku renovācijas politiku importēto apjomu (ko izmanto ēkās) īstermiņā (t.i. 15 gadu laikā) varētu rentabli samazināt par 60 % un ilgtermiņā no importa varētu atteikties pilnībā (Eiropas ēku fonds 2040. gadā patērētu apjomu, kas atbilst ES iekšzemē saražotās gāzes apjomam 2011. gadā);

H.  tā kā ir būtiski, lai ES un tās dalībvalstis atzītu tādu uz iedzīvotājiem vērstu iniciatīvu nozīmi kā kooperatīvi un vietēja līmeņa energoefektivitātes projekti; tā kā ir jānovērš ekonomiskie, regulatīvie un administratīvie šķēršļi, lai iedzīvotājiem dotu iespējas aktīvi iesaistīties energosistēmas darbībā;

I.  tā kā Energoefektivitātes direktīva ir galvenā direktīva, kurā atzīta energotaupības nozīme, kas varētu būt izšķirošais elements pēc COP21 pieņemto mērķu sasniegšanai, vienlaikus nodrošinot daudzveidīgus ieguvumus; tā kā darbvietu radīšanu veicina ieguldījumi ēku renovācijā un citi energoefektivitātes pasākumi, bet dzīves līmeņa paaugstināšanos nodrošina enerģētiskās nabadzības samazināšana, nodarbinātības iespējas MVU nozarē, augstāka nekustamo īpašumu vērtība, paaugstināta produktivitāte, uzlabota veselības aprūpe un drošība, gaisa kvalitātes uzlabojumi, labāka nodokļu bāze un augstāks IKP;

J.  tā kā augstāka energoefektivitāte, jo īpaši ēkām, nodrošina papildu ieguvumus, uzlabojot piegādes elastīgumu un samazinot vispārējo bāzes slodzi un sistēmas maksimālo slodzi,

Jaunā Energoefektivitātes direktīva – lai arī tā nav pienācīgi īstenota, tā nodrošina energotaupības sistēmu

1.  uzsver, ka energoefektivitātei ir izšķiroša nozīme, lai sasniegtu ES klimata un enerģētikas mērķus saskaņā ar COP 21 pieņemto Parīzes nolīgumu; uzsver, ka energoefektivitāte ir ārkārtīgi svarīga tam, lai samazinātu atkarību no enerģijas importa, radītu darbvietas, samazinātu enerģētisko nabadzību, sekmētu komfortu un veselību, kā arī veicinātu ES ekonomiku; uzsver, ka Energoefektivitātes direktīva izraisīja daudzas pozitīvas pārmaiņas dalībvalstīs, bet nepilnīga tās īstenošana neļauj pilnībā izpausties tās potenciālam;

2.  uzsver, ka ir būtiski cik drīz vien iespējams sākt pāreju uz ilgtspējīgāku energosistēmu, kura balstītos uz atjaunojamiem energoresursiem, nevis fosilajiem kurināmajiem; pauž bažas par to, ka zemākas fosilā kurināmā cenas var kavēt dekarbonizācijas un energoefektivitātes politikas īstenošanu;

3.  prasa sagatavot plānus, lai pakāpeniski izbeigtu subsīdijas fosilajiem kurināmajiem un novirzītu finanšu resursus energoefektivitātes projektiem, kas palīdz sasniegt ES mērķi attiecībā uz enerģētikas nozares dekarbonizāciju līdz 2050. gadam;

4.  konstatē, ka līdz šim dalībvalstis nav pilnībā īstenojušas ne 2012. gada Energoefektivitātes direktīvu, ne 2010. gada ēku energoefektivitātes direktīvu; norāda, ka termiņš Energoefektivitātes direktīvas transponēšanai bija tikai 2014. gada 5. jūnijā; uzskata, ka izmaksu un energopatēriņa samazināšana ir pašu iedzīvotāju un uzņēmumu interesēs; uzsver, cik svarīgi ir izveidot spēcīgu normatīvo bāzi, kas sastāv no mērķiem un pasākumiem, ar kuriem stimulē un veicina ieguldījumus energoefektivitātē un zemā energopatēriņā un izmaksās, vienlaikus atbalstot konkurētspēju un ilgtspēju; turklāt norāda, ka dažas dalībvalstis pietiekami neizmanto pieejamo, kas paredzēts ES atbalstu dzīvojamo ēku energoefektivitātes uzlabošanai; norāda uz ievērojamo potenciālu radīt kvalitatīvu nodarbinātību, ko nodrošinātu energoefektivitātes pasākumu pilnīga īstenošana, ņemot vērā to, ka aptuveni 900 000 darbvietu ir saistītas ar energoefektīvu preču un pakalpojumu piegādi (2010. gada dati);

5.  atgādina, ka energoefektivitāte ir jāsaprot kā visilgtspējīgākais mūsu pienākuma samazināt enerģijas patēriņu elements, nevis kā aizbildinājums patēriņa palielināšanai;

6.  piekrīt Komisijai, ka zemākas degvielas cenas un ekonomikas izaugsmes perspektīvas varētu vēl vairāk apdraudēt 20 % mērķa sasniegšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot uzraudzību, pārbaudi, kontroli un atbilstības režīmu, lai nodrošinātu pienācīga līmeņa ambīcijas;

7.  atzīst, ka ir paredzēts, ka līdz 2020. gadam dalībvalstis sasniegs tikai 17,6 % no primārās enerģijas ietaupījumiem un ka 20 % mērķis būs apdraudēts, ja vien netiks pilnībā īstenoti spēkā esošie ES tiesību akti, paātrināti centieni un novērsti šķēršļi ieguldījumu veikšanai; tomēr norāda, ka jebkurš Energoefektivitātes direktīvas īstenošanas novērtējums šajā īstenošanas posmā var sniegt tikai daļēju priekšstatu par situāciju, ņemot vērā samērā neseno direktīvas stāšanos spēkā un transponēšanas termiņu; mudina dalībvalstis pilnībā un ātri ieviest direktīvu; aicina Komisiju nekavējoties rīkoties, lai nepieciešamības gadījumā sagatavotu pieprasījumus valstu plānu pielāgošanai direktīvas mērķiem, un izmantot visus tiesiskos līdzekļus, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis sniedz atjauninātu un precīzu informāciju;

8.  atgādina tā iepriekšminēto 2014. gada 5. februāra rezolūciju, kā arī tā 2014. gada 26. novembra(6) un 2015. gada 14. oktobra(7) rezolūcijas, kurās tas, cita starpā, pieprasa līdz 2030. gadam noteikt 40 % energoefektivitātes mērķi; uzskata, ka saistošs kopējais mērķis un atsevišķi valstu mērķi līdz 2030. gadam palielinās ES neatkarību no enerģijas importa, veicinās inovācijas un palīdzēs nodrošināt tās tehnoloģisko līderību energoefektivitātes jomā; turklāt uzskata, ka saistošas prasības ir būtiski, lai panāktu pēc iespējas lielākas dalībvalstu ambīcijas un centienus un nodrošinātu rīku un instrumentu kombinācijas pietiekamu elastību, tos pielāgojot valsts līmenim;

9.  norāda, ka vietējām iestādēm ir izšķiroši svarīga nozīme, nodrošinot Energoefektivitātes direktīvas īstenošanu, jo tās, īstenojot vietējos rīcības plānus, piemēram, Pilsētas mēru paktu klimata un enerģētikas jomā, var iesaistīties vērienīgos energotaupības pasākumos; uzskata, ka valsts energoefektivitātes mērķu noteikšanā un to vērienīguma palielināšanā var efektīvi izmantot vietējo rīcības plānu, piemēram, energoefektivitātes politikas virzienu un pasākumu, datus, kas izklāstīti vairāk nekā 5000 ilgtspējīgas enerģijas rīcības plānos saistībā ar Pilsētas mēru paktu klimata un enerģētikas jomā;

10.  uzskata, ka būtu daudz plašāk jāizmanto vietējās energotaupības potenciāls, jo vietējām un reģionālajām iestādēm ir galvenā nozīme energoefektivitātes veicināšanā un vispārējā enerģētikas pārkārtošanā; aicina Komisiju nostiprināt tādus pilsētu tīklus kā Pilsētas mēru pakts, viedās pilsētas un pašvaldības vai 100 % atjaunojamo energoresursu pašvaldības, kas ļauj apmainīties ar zināšanām un paraugpraksi starp pilsētām, vietējām iestādēm, reģioniem un dalībvalstīm par enerģētikas pārkārtošanas vietējo augšupējo plānošanu, energoefektivitātes pasākumu izstrādi un īstenošanu un enerģijas pašražošanu, kā arī par piekļuvi finansiālajam atbalstam;

11.  pauž nožēlu par Eiropadomes 2014. gadā pieņemto pieticīgo mērķi (līdz 2030. gadam uzlabot energoefektivitāti par tikai 27 %), ko galvenokārt pamato iepriekšējā ietekmes novērtējumā iekļautā nereāli augstā diskonta likme; atgādina, ka šī diskonta likme (17,5 %) ir pārāk augsta; aicina Komisiju pāriet uz vispusīgu izmaksu un ieguvumu analīzi, kurā ņemtu vērā daudzējādos ieguvumus no energoefektivitātes, un uz sociālā diskonta likmi saskaņā ar tās labāka regulējuma pamatnostādnēm; aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt līdz 2030. gadam noteikto 27 % energoefektivitātes mērķi, ņemot vērā Parīzes klimata pārmaiņu nolīgumu, lai sasniegtu mērķi, kas paredz ierobežot temperatūras pieaugumu krietni zem 2 °C, kā arī turpināt īstenot centienus, lai ierobežotu šo pieaugumu līdz 1,5 °C saskaņā ar Parlamenta pieņemto energoefektivitātes mērķi; aicina Komisiju noteikt saistošu energoefektivitātes 40 % mērķi līdz 2030. gadam, kas atspoguļo rentablas energoefektivitātes potenciāla līmeni;

12.  uzsver, ka ES būtu plašāk jāveicina ilgtermiņa stratēģija enerģijas pieprasījuma samazināšanai;

13.  uzsver, ka dažos gadījumos Direktīvā paredzētā elastība ļāva daudzām dalībvalstīm sākt īstenot energoefektivitātes pasākumus, un uzskata, ka šī elastība attiecībā uz alternatīviem pasākumiem ir ļoti svarīga, lai dalībvalstis nākotnē īstenotu energoefektivitātes programmas un projektus; pieprasa novērst nepilnības spēkā esošajā Direktīvā, jo īpaši tās 7. pantā, kas ir par iemeslu Direktīvas nepietiekamai izpildei, vienlaikus saglabājot dalībvalstīm pienācīgu brīvību izvēlēties pasākumus; atzīmē, ka EPRS pētījumā par 7. panta(8) īstenošanu, kas ir balstīts uz dalībvalstu paziņotajiem datiem, secināts, ka pasākumu rezultātā (piemēram, atļauja dalībvalstīm iekļaut mērķi, ņemt vērā agrīnās darbības vai izslēgt transporta un ETS nozares no mērķa aprēķina) gandrīz visos gadījumos gada kopējās enerģijas ietaupījuma mērķis bija uz pusi mazāks (0,75 %); norāda, ka pētījuma autori apgalvoja, ka analīze var būt tikai tik laba, cik tās pamatā esošie dati; uzstāj, ka 7. panta 9. punktā paredzētie alternatīvie pasākumi ir labāk jānosaka un ka tiem jābūt viegli kvantificējamiem;

14.  norāda, ka 7. panta 2. punktā paredzētā pakāpeniskā ieviešana un agrīnās darbības vairs nav spēkā; atgādina, ka saskaņā ar prognozēm 7. pants nodrošinās vairāk nekā pusi no direktīvā noteiktā 20 % mērķa;

15.  norāda, ka spēkā esošās direktīvas galvenā nepilnība ir tā, ka lielākajai daļai pasākumu termiņš beigsies 2020. gadā, ja vien tas netiks attiecīgi grozīts, kas cita starpā nozīmētu, ka tās galveno noteikumu, jo īpaši 7. panta, spēkā esamība būtu jāpagarina ne vien līdz 2030. gadam, bet arī pēc tam un ka šajā kontekstā spēkā esošā direktīva ir jāizvērtē, mērķus nosakot atbilstoši notikumu gaitai (iegūtajiem rezultātiem, tehnoloģiju un tirgus inovācijām utt.); pauž cerību, ka tas palīdzēs veicināt ilgtermiņa pasākumus; turklāt norāda uz nepieciešamību ieviest starpposma pārskatīšanu, lai garantētu mērķu sasniegšanu 2030. gadā;

16.  uzsver, ka labāk saskaņotas metodes, ar kurām aprēķina papildināmību (spēja veicināt tehnoloģijas, kuru sniegums ir labāks nekā vidēji tirgū), būtiskumu (veicina darbības, kuras citādi netiktu veiktas) un energoietaupījumu mērīšanu un verifikāciju, varētu veicināt 7. panta efektīvāku īstenošanu;

17.  ierosina 7. panta virsrakstu mainīt uz „Energotaupības atbalsta shēmas”, lai uzsvērtu, ka dalībvalstīm ir jāpalīdz patērētājiem, tostarp MVU, taupīt enerģiju, samazināt savas enerģijas izmaksas un īstenot pasākumus, kas ļautu panākt šādus ietaupījumus, īstenojot energoefektivitātes pienākuma shēmas un citus pasākumus;

18.  ierosina, ka par 7. panta un jo īpaši obligātajās energoefektivitātes pienākuma shēmu (EEOS) prioritāti būtu jānosaka darbības būvniecības nozarē, proti, veicinot 4. pantā ietverto valstu ilgtermiņa stratēģiju īstenošanu, kuras būtu jāizstrādā tā, lai pilnvērtīgi izmantotu ieguldījumu potenciālu ēku energoapgādes renovācijā;

19.  uzsver, ka galvenās problēmas un šķēršļi 7. panta īstenošanā, cita starpā, ir šādi: iesaistītajām personām trūkt zināšanu un spēju, kam ir būtiska nozīme, galapatērētāju informētība par obligātajām efektivitātes shēmām vai alternatīviem pasākumiem ir zema un pasākumu īstenošanas laikposms (2014.–2020. gads) ir ierobežots; tāpēc aicina ES investēt vairāk līdzekļu, lai ieviestu informācijas un atbalsta programmas atsevišķās dalībvalstīs;

20.  uzsver — tā kā nav tādu energoefektivitātes rādītāju kā , piemēram, enerģijas patēriņš uz IKP vienību, dažas dalībvalstis nevar radīt stimulus iedzīvotājiem un uzņēmumiem, lai sasniegtu klimata un energoefektivitātes mērķus;

21.  uzsver, ka līdz šim tikai divas dalībvalstis ir izmantojušas 7. panta noteikumu, saskaņā ar ko tās var pieprasīt, lai daļu energoefektivitātes pasākumu prioritāri īstenotu enerģētiskajai nabadzībai pakļautajās mājsaimniecībās vai sociālajos mājokļos; aicina nostiprināt šo prasību;

22.  uzskata, ka par prioritāti jānosaka energoefektivitātes pasākumu īstenošana neaizsargātajās un enerģētiskajai nabadzībai pakļautajās mājsaimniecībās, lai nodrošinātu, ka tieši šīm mājsaimniecībām tiek ilgtermiņā samazinātas enerģijas izmaksas;

23.  ierosina, ka saskaņā ar spēkā esošās Direktīvas 24. pantu valsts energoefektivitātes rīcības plānos dalībvalstīm varētu noteikt pienākumu izvirzīt mērķus energoefektivitātes pasākumu izmantošanai tam, lai samazinātu enerģētiskās nabadzības risku, un sniegt ziņojumus par šo mērķu sasniegšanas gaitu;

24.  uzskata, ka esošo ēku energoefektīvas renovācijas pasākumi ir prioritāri jāparedz tiem, kas ir visvairāk pakļauti enerģētiskajai nabadzībai; aicina Komisiju Energoefektivitātes direktīvas pārskatīšanas kontekstā ierosināt mērķi dzīvojamo ēku fonda efektivitātes uzlabošanai, kā arī nākotnes obligātās efektivitātes standartus īres mājokļiem;

25.  atzīmē, ka 16 dalībvalstis izvēlējās izveidot energoefektivitātes pienākuma shēmu (7. panta 1. punkts), 24 dalībvalstis dažādā pakāpē izmantoja alternatīvu pasākumu iespēju un 18 dalībvalstis deva priekšroku alternatīviem ēku renovācijas pasākumiem (5. pants); kritizē to, ka septiņas dalībvalstis vēl nav ieviesušas energoauditu (8. pants);

26.  uzsver, ka dažu Energoefektivitātes direktīvas galveno elementu (piemēram, viedie skaitītāji, koģenerācijas un sanācijas plāni) ieviešanai ir nepieciešams vairāk laika, un stabils energoefektivitātes regulējums laikposmam pēc 2020. gada ir svarīgs tam, lai ieguldītājiem, pārvaldes iestādēm un uzņēmumiem nodrošinātu nepieciešamo pārliecību un regulējuma stabilitāti, kas vajadzīga projektu un inovāciju ieviešanai, jo tiem ir būtisks potenciāls pazemināt energopatēriņu un tādējādi arī patēriņa cenas; norāda, ka šo projektu būtiski virzītājspēki ir publiskais pieprasījums un tirgus;

27.  atzīst, ka nepietiekami cenu signāli ir galvenais iemesls, kas mazina izmaiņas pieprasījumā; aicina dalībvalstis novērst šo šķērsli un veicināt viedo uzskaiti un pārredzamu rēķinu sagatavošanu, kuras sekmēs elastīgāku patērētāju uzvedību, kas saistīta ar energopatēriņu un investīcijām energoefektivitātē;

28.  atzinīgi vērtē jaunus inovatīvos un viedos risinājumus enerģijas piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvarošanai, labākai atjaunojamās enerģijas izmantošanai un maksimālā energopatēriņa samazināšanai; prasa šiem jaunajiem risinājumiem piešķirt pētniecības un izstrādes finansējumu, jo īpaši MVU sektorā;

29.  uzsver patērētāju, iedzīvotāju un sadales sistēmas operatoru būtisko nozīmi aizvien decentralizētākā enerģētikas nozarē un to, cik svarīga ir viņu iesaistīšanās energoefektivitātes mērķu sasniegšanā; tādēļ uzsver, ka jāuzlabo individuālo un kolektīvo darbību nozīme, cita starpā sekmējot izmaiņas pieprasījumā, mazapjoma glabāšanu, ēku renovāciju un centrālās siltumapgādes un dzesēšanas shēmas;

30.  norāda, ka ar Energoefektivitātes direktīvu ne tikai atbalsta energoefektivitāti, bet arī paredz energotaupības elementus, 7. pantā nosakot saistošu energotaupības pienākumu gadā; uzsver, cik svarīga ir 2030. gada energoefektivitātes mērķa saskaņotība ar klimata mērķiem, par kuriem vienojās COP21, lai sasniegtu ES mērķus klimata jomā un samazinātu atkarību no trešām valstīm; norāda, ka ēkas veido 40 % no energopatēriņa ES un ka 50 % no tā izmanto siltumapgādei un dzesēšanai; uzsver, ka uzlabota ēku energoefektivitāte ir ļoti svarīga, lai samazinātu CO2 emisijas, uzlabotu energoapgādes drošību, samazinātu enerģētisko nabadzību un sekmētu ekonomikas izaugsmi; mudina dalībvalstis rosināt lielus ieguldījumus, lai uzlabotu energoefektivitāti, izmantojot ES finansējumu, jo tas ne tikai nodrošinās zemākus energopatēriņa rēķinus, bet arī radīs daudzas darbavietas un palīdzēs sasniegt reindustrializācijas mērķus;

31.  uzsver, ka 85 % no energopatēriņa ēkā ir vajadzīgi telpu apkurei un mājsaimniecības karstā ūdens nodrošināšanai, tāpēc Eiropā ir jāpaātrina vecu un neefektīvu siltumapgādes sistēmu modernizēšana, lai panāktu energoefektivitātes uzlabojumu par vismaz 20 %, izmantojot pieejamās tehnoloģijas, tostarp uz atjaunojamiem energoresursiem balstītas siltumapgādes sistēmas;

Konkurējoši tiesību normas kavē panākumus vides jomā, rada birokrātiju un palielina enerģijas izmaksas

32.  norāda, ka regulējumā paredzētie ziņošanas pienākumi enerģētikas jomā ir svarīgi tam, lai novērtētu spēkā esošo energoefektivitātes tiesību aktu īstenošanas progresu un ieviešanu; tomēr pauž nožēlu par pārmērīgajiem ziņošanas pienākumiem enerģētikas jomā, ko rada arī pārmērīgais dalībvalstu regulējums attiecībā uz uzņēmumiem, patērētājiem un valsts iestādēm un kas ierobežo izaugsmes un inovāciju potenciālu; uzsver, ka ziņošanas pienākumi, ja vien iespējams, būtu jāvienkāršo, lai samazinātu administratīvo slogu un izmaksas; kritizē to, ka ziņojumos iegūtie dati bieži vien nav ES līmenī salīdzināmi, jo atšķiras iedalījumi, metodoloģijas un standarti; aicina Komisiju samazināt, tostarp izmantojot digitālos risinājumus, administratīvo slogu, kas saistīts ar ziņošanas pienākumiem, un izstrādāt vairāk pamatnostādņu par datu salīdzināmību datu labākas izvērtēšanas nolūkā; aicina enerģijas pieprasījuma prognozes pieskaņot rentablu enerģijas ietaupījumu potenciālam galvenajās nozarēs un uzskata, ka birokrātijas samazināšana paātrinās energoefektivitātes pasākumu īstenošanu; norāda, ka, lai piemērotu principu „energoefektivitāte ir pirmajā vietā”, ir jāpārskata plānošana un ziņošana enerģētikas jomā un jāuzlabo politikas virzienu saskaņotība, lai nodrošinātu to savstarpēju pastiprinošu iedarbību, atzīstot, ka energotaupība ir Eiropas pirmais un drošākais enerģijas avots; norāda, ka energoefektivitāte var būt labākais ieguldījums enerģijas „avotā”, kas uzlabo enerģijas cenas pieejamību, samazina nepieciešamību pēc papildu un dārgas piegādes infrastruktūras un palīdz novērst klimata pārmaiņas;

33.  uzsver, ka Direktīvas pielikumos izklāstītie energotaupības aprēķināšanas noteikumi un atbilstošo pasākumu skaidrojumi ir pārlieku sarežģīti, tādēļ tos nav iespējams precīzi ievērot; aicina Komisiju nodrošināt, ka, pārskatot Energoefektivitātes direktīvu, tiks izstrādāta daudz vienkāršāka energoefektivitātes aprēķināšanas metode, un apsvērt iespēju ierosināt jaunus deleģētos aktus, ar kuriem vienkāršo spēkā esošajā Direktīvā paredzētās aprēķināšanas metodes;

34.  aicina Komisiju pārskatīt elektroenerģijas pārrēķina koeficientus, kas minēti Direktīvas IV pielikumā, lai tie labāk atspoguļotu pašreizējo pārkārtošanos elektroenerģijas nozarē;

35.  norāda, ka ar emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS) nevar novērst visus riskus, kas saistīti ar ieguldījumiem energotaupībā, ņemot vērā to, ka šī sistēma aptver tikai 45 % no ES siltumnīcefekta gāzu emisijām; norāda, ka Energoefektivitātes direktīva ir savstarpēji saistīta ar citiem ES tiesību aktiem enerģētikas jomā un tai ir zināma ietekme uz oglekļa dioksīda pēdu un emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (kvotu cenas); aicina Komisiju izvērtēt savstarpējo atkarību un nodrošināt papildināmību; atzīmē, ka tā rezultātā iegūtās zemās emisijas kvotu cenas ir viens no faktoriem, kas samazina stimulus nozares ieguldījumiem energotaupībā;

36.  uzsver, ka ir svarīgi pienācīgi ieviest tirgus stabilitātes rezervi, kas varētu palīdzēt uzlabot energoefektivitāti, nostiprinot saskaņotību starp ES ETS un mazoglekļa enerģijas politikas virzieniem;

37.  ar nepacietību gaida paredzēto modernizācijas fondu, kura mērķis būs modernizēt energosistēmas un uzlabot energoefektivitāti ES dalībvalstīs, kurās ir zemāki ienākumi, un prasa Komisijai ierosināt atbilstīgu pārvaldības struktūru, tostarp sniegt sīki izstrādātus ierosinājumus par atbalsta saņēmēju dalībvalstu, EIB un citu iestāžu lomu;

38.  uzsver, ka koordinācijas trūkums starp dalībvalstu tiesību aktu dažādiem elementiem var kavēt optimālus energoefektivitātes risinājumus, kas dod labākos rezultātus, un neļauj izmantot energotaupības rezultātā iegūtās cenu priekšrocības; aicina dalībvalstis un Komisiju izstrādāt koordinēšanas pasākumus, lai pilnībā īstenotu energoefektivitātes potenciālu, kas nodrošinātu lielāku saskaņotību starp dalībvalstīm, neierobežojot to iespējas politiku izstrādāt atbilstoši valsts vietējam enerģijas tirgum un cenām, pieejamajām tehnoloģijām un risinājumiem un valsts energoresursu struktūrai; prasa ETS labāk uzskaitīt valstu pasākumus, kas ietekmē piešķirto kvotu skaitu un cenu;

39.  uzsver nepieciešamību uzlabot energoefektivitāti publiskajā sektorā un prasa energotaupības iniciatīvas labāk integrēt publiskajā iepirkumā;

40.  norāda, ka ne visi iepirkuma rīkotāji pilnībā izprot energoefektivitātes prasības publiskajā iepirkumā; aicina Komisiju sniegt skaidrākas vadlīnijas, lai sekmētu atbilstību direktīvas 6. pantam, kā arī labāku to iekļaušanu plašākos ES publiskā iepirkuma noteikumos;

41.  aicina Komisiju iesaistīt vietējās un reģionālās iestādes, lai energoefektivitāti veicinātu reģionālā un vietējā līmenī, kā arī iedzīvotāju vidū;

42.  norāda – lai gan mazajiem un vidējiem rūpnieciskajiem un komerciālajiem klientiem un privātajiem patērētājiem noteiktās ES enerģijas mazumtirdzneicības cenas daudzās dalībvalstīs ir samērā augstas, ieguldījumi energoefektivitātē var veicināt Eiropas uzņēmumu konkurētspēju un samazināt enerģijas izmaksas privātajiem patērētājiem; tomēr uzsver, ka ES elektrības rēķinā vidēji viena trešdaļa ir netieši, privātajām mājsaimniecībām noteikti valsts nodokļi un nodevas, kas, ja tos rēķinā iekļauj kā nemainīgu rēķina elementu, var radīt grūtības patērētājiem pamanīt no energotaupības gūto labumu un veicina enerģētisko nabadzību; norāda, ka nodevas, kas paredzēts Eiropas klimata un enerģētikas politikas finansēšanai, veido rēķina mazāko daļu; un uzsver, ka augstās enerģijas cenas Savienībā veido cenu atšķirības starp ES dalībvalstīm un to galvenajiem konkurentiem citās pasaules daļās, kas mazina Eiropas energoietilpīgo rūpniecības nozaru konkurētspēju; norāda, ka lielāki ieguldījumi energoefektivitātē palielina arī inovācijas, nodrošinot ES rūpniecības vadošu pozīciju pasaulē;

43.  norāda, ka energoefektivitāte var būt labākais ieguldījums enerģijas „avotā”, kas uzlabo enerģijas cenas pieejamību, samazina nepieciešamību pēc papildu un dārgas infrastruktūras un novērš klimata pārmaiņas;

44.  norāda, ka princips „energoefektivitāte ir pirmajā vietā” ļauj rentablāk palielināt atjaunojamo energoresursu daļu energoresursu struktūrā; uzsver, ka energotaupības pienākumiem vajadzētu būt samērīgiem ar ilgtspējīgu atjaunojamās enerģijas avotu izstrādi un ka sinerģijas būtu jāstiprina, lai nodrošinātu efektīvu pāreju uz dekarbonizētu, elastīgu un viedu enerģētikas sistēmu; uzskata, ka uzlabotas starpreģionu enerģijas sadales un glabāšanas sistēmas un pieprasījuma pārvaldība rada labas iespējas tādu vietu turpmākai paplašināšanai, kurās ir optimāli apstākļi vēja, ūdens un saules enerģijas iegūšanai, lai nodrošinātu energoapgādi visā Eiropā; ir pārliecināts, ka tā ietekmē samazināsies enerģijas cenas;

45.  uzsver, ka energoefektivitāte ir rentablākais pasākums, lai izpildītu ES CO2 emisiju samazināšanas saistības;

Enerģētikas tiesību aktu jomā vajadzīga lielāka saskaņotība

46.  aicina Komisiju ievērot principu „labāks regulējums”, meklēt labākus mehānismus ES enerģijas un klimata pārmaiņu noteikumu koordinēšanai, lai uzlabotu tiesību aktu efektivitāti un lietderību, un ierosināt pasākumus, lai uzlabotu pašreizējo regulējumu; aicina arī Komisiju stiprināt metodiku energoefektivitātes iniciatīvu vispusīgam ilgtermiņa novērtējumam, tajā iekļaujot visus galvenos ārējās ietekmes faktorus; prasa, lai, modelējot un novērtējot dažādu energoefektivitātes mērķu līmeņu izmaksas un ieguvumus, piemērotu sociālo perspektīvu un energoefektivitāti uzskatīt par patstāvīgu enerģijas avotu;

47.  aicina Komisiju energoefektivitāti uzskatīt par infrastruktūras prioritāti, atzīstot, ka tā atbilst SVF un citu starptautisko iestāžu izmantotajai infrastruktūras definīcijai(9), un noteikt to par izšķirošo elementu un prioritāru apsvērumu turpmākajos lēmumos par ieguldījumiem Eiropas energoinfrastruktūrā;

48.  norāda, ka energoefektivitāte var palīdzēt uzlabot energosistēmas noturīgumu un tādā veidā veicināt pāreju uz ilgtspējīgu un drošu situāciju;

49.  uzsver, ka funkcionāls iekšējais enerģijas tirgus, tostarp energoefektivitātes pakalpojumi, optimizēs enerģijas sistēmu izmaksas, tādā veidā sniedzot labumu visiem patērētājiem un ievērojami uzlabojot energoefektivitāti un konkurētspēju visā Eiropā; tādēļ aicina dalībvalstis pilnībā īstenot trešo enerģētikas paketi, lai nodrošinātu pilnvērtīgi funkcionējošus, konkurētspējīgus un savstarpēji savienotus enerģijas tirgus;

50.  norāda, ka arī energoietilpīgajām nozarēm ir jāsniedz savs ieguldījums un ka ļoti svarīgi šajā kontekstā ir vienlīdzīgi konkurences apstākļi Eiropas Savienībā;

51.  uzsver, ka energoefektivitāte ir iekļauta ES pamatmērķos un ka tādēļ tās dalībvalstis būtu jāmudina novērst resursu šķērdēšanu, ko rada rūpniecības, transporta un būvniecības nozaru patēriņš, un ka šīs nozares kopā ir atbildīgas par lielāko patēriņa daļu;

52.  atzinīgi vērtē sertifikācijas shēmu vai energoefektivitātes pienākuma shēmu (7. pants) pozitīvo ietekmi daudzās dalībvalstīs; uzskata, ka līdzvērtīgi tālejoši alternatīvie pasākumi ir būtisks nosacījums to garantētai pieņemšanai sabiedrībā; norāda, ka ir svarīgi nodrošināt, ka sertificētie ietaupījumi atbilst reālai energotaupībai un nav ietaupījumi tikai uz papīra; uzsver enerģijas pakalpojumu nozīmi aktīvu energoefektivitātes pasākumu izstrādē; prasa nekavēt setifikācijas shēmu un energotaupības pasākumu īstenošanu; aicina Komisiju izvērtēt, vai ir iespējams ņemt vērā primārās enerģijas ietaupījumus, ko gūst no koģenerācijas iekārtām (kombinētās siltuma un enerģijas stacijas (CHP));

53.  norāda uz EPRS ziņojumu Parlamentam, kurā konstatēts, ka lielākajai daļai izveidoto obligāto energoefektivitātes pienākuma shēmu ir bijusi acīmredzama nozīme valstu energoefektivitātes uzlabojumu panākšanā un ka tās ir nodrošinājušas rentablus ietaupījumus lielam skaitam mājsaimniecību un organizāciju; uzsver arī ziņojuma secinājumu par to, ka obligātās energoefektivitātes pienākuma shēmas ir ļoti rentablas un ka ir pieejamas liecības par to, ka rūpīgi izstrādāta un īstenota obligātā energoefektivitātes pienākuma shēma var nodrošināt līdz pat 100 % no valstīm 7. pantā noteiktajiem ietaupījumiem; tādēļ ierosina, ka Komisijai būtu jāsagatavo saraksts, kurā iekļauti labākās un sliktākās prakses piemēri, un jāizstrādā kritēriju kopums, lai nodrošinātu, ka obligātās energoefektivitātes pienākuma shēmas ir rūpīgi izstrādātas un iedarbīgas;

54.  prasa nodrošināt ticamus taupības un efektivitātes aprēķinus, nepieļaujot nevajadzīgu birokrātiju; uzskata, ka energoefektivitātes direktīva varētu būt arī pamata tiesību akts šajā jomā; uzskata, ka esošajās direktīvās (piemēram, Ēku energoefektivitātes direktīvā) varētu integrēt konkrētus pasākumus un efektivitātes kritērijus vai kombinētās marķējuma prasības (energopatēriņa marķējums, ekodizains, aprites ekonomika, CE marķējums);

55.  uzskata, ka ES klimata aizsardzības un efektivitātes mērķiem jābūt savstarpēji nostiprinošiem un ka saistošas energoefektivitātes prasības ir ļoti svarīgas, lai sasniegtu maksimālu vērienīgumu un centienus dalībvalstīs, lai gan ir jānodrošina arī pietiekama elastība attiecībā uz pasākumu un instrumentu kombināciju pielāgošanu valsts līmenī;

56.  prasa pārskatīto Energoefektivitātes direktīvu pieskaņot ES klimata aizsardzības mērķiem un COP21 pieņemtajam mērķim; uzsver, ka Direktīvas pārskatīšanā ir jāiekļauj esošo pasākumu turpināšana un uzlabošana un pretrunu un nepilnību novēršana, lai nodrošinātu regulējuma paredzamību un investoru uzticību ilgtermiņā;

Uzlabota energoefektivitāte –– vairāk darbvietu un izaugsmes

57.  pauž nožēlu par Revīzijas palātas ziņojumā iekļauto kritiku attiecībā uz mazāk efektīviem energoefektivitātes projektiem, kas guvuši ES struktūrfondu atbalstu (2007.–2013. gads); aicina Komisiju nekavējoties īstenot attiecīgos uzlabojumus, īpaši uzsverot finansēto projektu pamatojumu, uzraudzību un saīsināto atmaksāšanas periodu; prasa uzlabot pamatnostādnes un pastiprināt Komisijas uzraudzību, lai dzīvotspējīgos energoefektivitātes projektos labāk izmantotu struktūrfondus un ESIF, tos apvienojot ar privātiem ieguldījumiem, jo īpaši ēkās; uzskata, ka struktūrfondu un ESIF finansējumu energoefektivitātes projektiem vajadzētu galvenokārt piešķirt patērētājiem, kurus enerģijas izmaksas ietekmē visvairāk, piemēram, uz rūpniecības nozari, kurai draud CO2 emisiju pārvirze, MVU un mājsaimniecībām, kuras pakļautas enerģētiskajai nabadzībai; uzskata, ka pilnīga prioritāte ir jāpiešķir finansēšanas instrumentu, mehānismu un inovatīvu modeļu izstrādei, lai mobilizētu publisko finansējumu un piesaistītu privāto finansējumu vietējā, valsts, reģionālā un Eiropas līmenī nolūkā atbalstīt ieguldījumus svarīgākajās energoefektivitātes nozarēs, piemēram, ēku renovācijā, īpašu uzmanību veltot neaizsargātām grupām un ilgtermiņa ieguldījumu īpatnībām;

58.  aicina dalībvalstis veicināt investīcijas būvniecības nozarē, tostarp pielikt lielākas pūles, lai stimulētu slikti siltinātu ēku fonda padziļinātu renovāciju ES;

59.  uzsver – ja dalībvalstis izveidos no nodevām finansētu energoefektivitātes shēmu, obligātais slieksnis būtu jāpieskaņo mājsaimniecībām, kuras ir pakļautas enerģētiskajai nabadzībai; tāpat arī uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāparāda, kā no nodevām finansēta energoefektivitātes shēma palīdz uzlabot kritiskāko dzīvojamo mājokļu fonda daļu;

60.  uzsver, cik svarīgi ir Eiropas finanšu instrumenti aizdevumu, garantiju un pašu kapitāla veidā, lai energoefektivitātes projektiem piesaistītu privāto finansējumu; tomēr uzsver, ka projektu īstenošanai sociālajā jomā ir vajadzīgs finansējums dotāciju veidā;

61.  uzsver, ka ES būtu jānosaka vērienīgs energotaupības mērķis un jāstimulē inovācija attiecībā uz ieguldījumiem energoefektivitātē, jo šādi ieguldījumi ir rentabli un var tikt atgūti pietiekami ātri;

62.  aicina dalībvalstis iekļaut noteikumu, kas paredz, ka energoefektivitātes pienākuma shēmās būtisks obligātais īpatsvars ir paredzēts patērētājiem ar zemiem ienākumiem;

63.  norāda, ka energoefektivitātes projekti nereti ir mazi projekti, kuri jāapvieno lielākos kopumos; šajā nolūkā aicina Komisiju, EIB un dalībvalstis izvērst plašāku tehnisko palīdzību un projektu izstrādes palīdzību, lai sekmētu investīcijas;

64.  uzskata, ka ir vajadzīga ēku energoefektivitātes ilgtermiņa stratēģija un ēku energoefektīvas renovācijas turpmāka sekmēšana, lai ēku nozarē papildus vienkāršiem un lētiem pasākumiem īstenotu arī vēl citas darbības;

65.  prasa uzlabot ideju un paraugprakses koordinēšanu un apmaiņu starp dalībvalstīm par energotaupības pienākumiem un būvniecības un ēku renovācijas shēmām (4., 5., 6. un 7. pants), lai ātrāk ieviestu esošos un jaunos instrumentus (nodokļu atvieglojumi, atbalsta programmas, standartlīgumi un ieguldījumi sociālajos mājokļos); uzskata, ka 5. panta darbības joma būtu jāpaplašina, ja iespējams, tajā iekļaujot visas publiskās iestādes; prasa Komisijai izstrādāt saistošas vadlīnijas turpmākajiem valstu plāniem, lai nodrošinātu pārredzamību un salīdzināmību; atzinīgi vērtē Komisijas tehnisko palīdzību attiecībā uz Energoefektivitātes direktīvas īstenošanu; mudina izstrādāt obligātās veidnes attiecībā uz turpmākajiem valstu plāniem, lai nodrošinātu pārredzamību un salīdzināmību; aicina dalībvalstis apsvērt inovatīvas un uz tirgu balstītas atbalsta shēmas;

66.  norāda, ka vismazākie panākumi ir gūti mājokļu nozarē un tādēļ aicina dalībvalstis izmantot energopakalpojumu uzņēmumus un energoefektivitātes līgumus un ieviest nodokļu shēmas un aizdevumu programmas nolūkā paātrināt esošā ēku fonda lēno renovāciju Eiropā un atbalstīt energoefektivitātes pasākumus, piemēram, energoefektīvas siltumapgādes un dzesēšanas ieviešanu;

67.  aicina Komisiju mudināt dalībvalstis pieņemt un uzlabot ēku energoefektivitātes kontroli, novērtējumu un pārvaldību, lai panāktu ievērojamus energoefektivitātes uzlabojumus ES ēku fondā;

68.  prasa 4. pantā paredzētajās valsts renovācijas stratēģijās izklāstīt, kā dalībvalstis nākamajās atkārtotajās stratēģijās (kas jāiesniedz 2017. gada aprīlī) panāks ēku fonda energoapgādes renovāciju un tā rezultātā īstenos ES līmeņa redzējumu par gandrīz nulles enerģijas ēku fondu līdz 2050. gadam;

69.  uzskata, ka publisko iestāžu ēku piemēra paplašināta attiecināšana uz visām publiskās pārvaldes ēkām (ne tikai uz centrālās valdības ēkām) palīdzēs pilnībā izmantot ēku rentabilitātes potenciālu, jo šī ir izrādījusies nozare ar vislielāko potenciālu ne tikai energotaupības ziņā, bet arī citu plašāku ieguvumu, tostarp lielāku ērtību un labklājības, nodrošināšanā; šajā sakarībā uzskata, ka būtu jāizvirza prasība dalībvalstīm izveidot iekšēju mehānismu, ar kuru panākumus 3 % atjaunošanas mērķa sasniegšanai sadala starp dažādiem publiskās pārvaldības līmeņiem, un ka būtu jāsaglabā iespēja izvēlēties citus pasākumus un uzskaitīt to ietekmi kā alternatīvu 1. un 2. punktā norādītajai pieejai;

70.  aicina Komisiju mudināt dalībvalstis darīt vairāk, lai renovētu nedzīvojamās ēkas, ņemot vērā to spēcīgo potenciālu nodrošināt rentabilitāti īstermiņā;

71.  ierosina šādu direktīvas 4. panta virsrakstu: „Ilgtermiņa stratēģijas valsts ēku fonda renovācijai, tostarp investīciju mobilizēšanai”;

72.  prasa paredzēt montieru apmācībai nepieciešamos resursus, lai tie varētu īstenot augstas kvalitātes renovāciju;

73.  prasa Komisijai izstrādāt stratēģisku pieeju ar jauno tehnoloģiju attīstību saistīto jauninājumu popularizēšanai (cita starpā attiecībā uz dzesēšanu, apgaismojumu, izolāciju, termostatiem, mērījumiem, stiklojumu utt.);

74.  aicina Komisiju un dalībvalstis direktīvas 4. pantu noteikt par prioritāti attiecībā uz stratēģiju otrās versijas sagatavošanu, kas jāpaveic 2017. gadā un kam būtu jābalstās uz pienācīgu sadarbību ar ieinteresētajām personām, izmantojot obligātus modeļus un iekļaujot starpposma piecu gadu mērķus un īstenošanas plānus, lai ES līmenī līdz 2050. gadam sasniegtu mērķi panākt gandrīz nulles enerģijas ēku fondu, jo tas būs nepieciešams arī COP 21 mērķu izpildei;

75.  uzskata, ka energoaudits uzņēmumos ir pārbaudīts līdzeklis energoefektivitātes palielināšanai, un uzsver tā pozitīvo ietekmi uz konkurētspēju; prasa Direktīvā minētajiem kritērijiem (MVU, audits, pārrobežu korporatīvo struktūru dubultas sertifikācija novēršana) noteikt vienotu definīciju un nodrošināt vienotu šo kritēriju izpildi, kā arī izveidot vienotu pieeju attiecībā uz 8. panta 4. punktā noteikto minimālo kritēriju; prasa šī panta darbības jomu paplašināt, attiecinot to uz visiem uzņēmumiem ar augstu energopatēriņu; prasa veikt novērtējumu, lai uzlabotu energoaudita sistēmu efektivitāti; prasa īstenot izmaksu ziņā efektīvus energoaudita ieteikumus, kas vajadzīgi saistībā ar plānoto uzturēšanu saskaņā ar uzņēmumu mērķiem;

76.  ierosina pārskatīt direktīvā piemēroto MVU definīciju (2. panta 26. punkts), to attiecinot tikai uz nodarbināto personu skaitu un gada apgrozījumu, lai par MVU varētu uzskatīt arī uzņēmumus ar 25 % vai lielāku daļu publiskās iestādes kontrolē;

77.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija strādā pie pamatnostādnēm Energoefektivitātes direktīvas 9.–11. panta noteikumu īstenošanai, lai palīdzētu patērētājiem labāk kontrolēt savu enerģijas patēriņu; uzskata, ka tehniskās iespējas un viedo skaitītāju ieviešana ir būtisks energotaupības elements, ņemot vērā izmaksu efektivitāti un pārskatāmību; uzskata, ka konsekvences nolūkā visi esošie noteikumi, kas attiecas uz uzskaiti un rēķinu izrakstīšanu, būtu jāpārgrupē kopā;

78.  norāda, ka patērētājiem sagatavoties rēķini par energopatēriņu joprojām ir neskaidri un neprecīzi; iesaka uzlabot rēķinu pārredzamību un precizitāti, nosakot augstus ES līmeņa principus attiecībā uz rēķiniem, lai patērētājiem salīdzināmā formātā būtu pieejama svarīgākā informācija, kas viņiem palīdzētu pielāgot patēriņa modeļus; uzsver, ka patērētājiem ir ļoti dažādas vēlmes un pieejami dažādi līdzekļi un ka tādēļ informācijas pieejas pamatā vajadzētu būt patērētāju izpētei valsts līmenī;

79.  uzskata, ka piekļuve neatkarīgai un uzticamai informācijai un konsultācijām par piemērotiem energoefektivitātes pasākumiem un finanšu shēmām ir būtiska galvenokārt mājsaimniecībām, tomēr arī reģionālajām un vietējām iestādēm, lai tās varētu pieņemt pamatotus un apzinātus lēmumus attiecībā uz enerģiju un labāk pārvaldīt savu energopatēriņu, tostarp izmantojot viedo uzskaiti un atsevišķu siltumapgādes un dzesēšanas patēriņa uzskaiti;

80.  aicina izstrādāt stingrus kvalitātes nodrošināšanas standartus, valstu apmācības programmas un vienotas, vienkāršotas valstu sertifikācijas sistēmas energoefektivitātes pakalpojumu sniedzējiem, papildinot tos ar apkopotām un viegli pieejamām konsultācijām un tiesiskās aizsardzības sistēmām; uzsver, ka to ierosināja nolūkā atcelt dažus nefinanšu šķēršļus, kas patērētājiem liedz izmantot energoefektivitātes produktus un pakalpojumus, piemēram, dodot iespēju identificēt uzticamus tirgotājus;

81.  cer uz turpmākiem ietaupījumiem, ko nodrošinās 14. pantā iekļauto īpaši efektīvo koģenerācijas noteikumu īstenošana;

82.  uzsver – ja dalībvalstis izveidos no nodevām finansētu energoefektivitātes shēmu (20. pants), tajā prioritāte būtu jāpiešķir mājsaimniecībām, kas pakļautas enerģētiskajai nabadzībai; uzstāj, ka pārskatītajai Energoefektivitātes direktīvai būtu dalībvalstīm jānodrošina ilgtermiņa un stabila politiskā vide, lai nodrošinātu energoefektivitātes ieguldījumu ilgtspējīgu pieaugumu, jo īpaši vietējā līmenī; prasa ES un EIB palielināt savus spēju veidošanas un tehniskās palīdzības centienus, lai izstrādātu bankām pieņemamus energoefektivitātes projektus, kas piesaista privātos ieguldījumus no tirgus; aicina ES finansēšanas programmas (piemēram, struktūrfondus, Junkera plānu, ELENA-EIB) palielināt to līdzekļu īpatsvaru, kas tiek piešķirti energoefektivitātes spēju veidošanai un tehniskajai palīdzībai;

83.  pauž nožēlu par to, ka publisko un privāto ieguldījumu viedajos elektrības sadales tīklos līmenis ir zems; aicina Komisiju pastiprināt direktīvas 15. panta īstenošanu, lai veicinātu šādu tīklu attīstību;

84.  aicina noteikt pienākumu veikt to energoefektivitātes programmu valsts izmaksu un ieguvumu novērtējumus, kas tiek īstenotas vietējās iestādēs vai kopā ar tām, un turpināt piemērot šo pieeju, ja tas nodrošina efektivitāti un izmaksu ietaupījumus patērētājiem;

85.  pauž bažas par arvien lielāku piesārņojumu, ko izraisa atsevišķas māju siltumapgādes iekārtas, kuras darbina ar cieto biomasu un kuras rada lielu daudzumu smalko putekļu, slāpekļa oksīdus, oglekļa monoksīdu un dioksīnus, kas lielā mērā mazina gaisa kvalitāti un tā kaitē cilvēka veselībai; attiecīgi mudina dalībvalstis īstenot efektīvus un videi draudzīgus alternatīvus risinājumus;

86.  uzsver nepieciešamību nekavējoties izmantot vispusīgāku pieeju, lai uzlabotu energoefektivitāti visā transporta sistēmā, nevis paļautos tikai uz transportlīdzekļu vai dzinēju sistēmu tehnoloģisko attīstību; mudina Komisiju un dalībvalstis īstneot vērienīgus centienus, lai ieviestu jaunus pasākumus nolūkā veicināt modālo pāreju uz energoefektīvākajiem veidiem un pilnībā izmantot intelektiskas transporta sistēmas (ITS) ar mērķi uzlabot pieejamās jaudas efektivitāti un izmantošanas koeficientu transportlīdzekļiem un infrastruktūrai, kā arī pārvadājumiem, aviācijai un jūras transportam;

87.  atgādina, ka energoefektivitāti var sasniegt, nosakot CO2 standartus un informējot lietotājus par viņu transportlīdzekļu degvielas patēriņu; aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem ar mērķi informēt lietotājus par degvielas patēriņu jauniem kravas automobiļiem, autobusiem un tālsatiksmes autobusiem un noteikt ierobežojumus to CO2 emisijām;

88.  pauž nožēlu par transporta nozares nelielajiem enerģijas ietaupījumiem (tikai 3 % kopējā sadalījumā pa nozarēm), neraugoties uz pasažieru pārvadājumu stabilizāciju un kravu pārvadājumu samazināšanos 2005.–2013. gadā ekonomikas krīzes dēļ; aicina dalībvalstis palielināt to pasākumu skaitu, kuri tiek piemēroti transporta nozarē;

o
o   o

89.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1) OV L 153, 18.6.2010., 13. lpp.
(2) OV L 315, 14.11.2012., 1. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0444.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0094.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0266.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0063.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0359.
(8) Sk. "Dalībvalstu plāni un progress Energoefektivitātes direktīvas 7. panta īstenošanā", Tina Fawcett un Jan Rosenow, EPRS pētījums.
(9) "Energy efficiency as infrastructure: leaping the investment gap" – E3G consultancy ziņojums, 2016. gada 3. marts.

Juridisks paziņojums