Indekss 
Pieņemtie teksti
Otrdiena, 2016. gada 5. jūlijs - StrasbūraGalīgā redakcija
ES un Peru nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
 Autoceļiem neparedzētas mobilās tehnikas emisiju robežvērtības***I
 Bēgļi — sociālā iekļaušana un integrācija darba tirgū
 Sociālie un vides standarti, cilvēktiesības un uzņēmumu sociālā atbildība
 Jauna progresīva un inovatīva turpmākā stratēģija tirdzniecības un ieguldījumu jomā
 Cilvēku tirdzniecības apkarošana ES ārējās attiecībās

ES un Peru nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu ***
PDF 305kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. jūlija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Peru Republiku par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (12099/2015 – C8-0143/2016 – 2015/0199(NLE))
P8_TA(2016)0295A8-0197/2016

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (12099/2015),

–  ņemot vērā projektu nolīgumam starp Eiropas Savienību un Peru Republiku par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu (12097/2015),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8-0143/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A8-0197/2016),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Peru Republikas valdībai un parlamentam.


Autoceļiem neparedzētas mobilās tehnikas emisiju robežvērtības***I
PDF 397kWORD 102k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par prasībām attiecībā uz autoceļiem neparedzētas mobilās tehnikas iekšdedzes motoru emisiju robežvērtībām un tipa apstiprināšanu (COM(2014)0581 – C8-0168/2014 – 2014/0268(COD))
P8_TA(2016)0296A8-0276/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2014)0581),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0168/2014),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 18. februāra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2016. gada 22. aprīļa vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A8-0276/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 5. jūlijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/... par prasībām attiecībā uz autoceļiem neparedzētas mobilās tehnikas iekšdedzes motoru gāzveida un daļiņveida piesārņotāju emisiju robežvērtībām un tipa apstiprināšanu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1024/2012 un (ES) Nr. 167/2013 un groza un atceļ Direktīvu 97/68/EK

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2016/1628.)

(1) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.


Bēgļi — sociālā iekļaušana un integrācija darba tirgū
PDF 491kWORD 195k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. jūlija rezolūcija par bēgļiem — sociālā iekļaušana un integrācija darba tirgū (2015/2321(INI))
P8_TA(2016)0297A8-0204/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 78. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1951. gada Ženēvas konvenciju un tās papildprotokolu,

–  ņemot vērā savu 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par pēdējā laikā notikušajām traģēdijām Vidusjūrā un ES migrācijas un patvēruma politikas nostādnēm(1),

–  ņemot vērā savu 2015. gada 10. septembra rezolūciju par migrāciju un bēgļiem Eiropā(2),

–  ņemot vērā Komisijas Desmit punktu rīcības plānu attiecībā uz migrāciju, ar kuru tā iepazīstināja Apvienotajā ārlietu un iekšlietu padomes sanāksmē, kas notika 2015. gada 20. aprīlī Luksemburgā,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas programma migrācijas jomā” (COM(2015)0240),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 7. jūnija paziņojumu „Rīcības plāns par trešo valstu valstspiederīgo integrāciju” (COM(2016)0377),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos (COM(2016)0378),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 10. jūnija paziņojumu „Jaunu prasmju programma Eiropai” (COM(2016)0381),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido ES kopējo drošu izcelsmes valstu sarakstu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai nolūkā un ar ko groza Direktīvu 2013/32/ES (COM(2015)0452),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (Uzņemšanas direktīva),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „ES rīcības plāns par atgriešanu” (COM(2015)0453),

–  ņemot vērā Komisijas ieteikumu, ar kuru izveido kopīgu „Rokasgrāmatu atgriešanas jautājumos” dalībvalstu kompetentajām iestādēm izmantošanai ar atgriešanu saistītu uzdevumu veikšanā (C(2015)6250),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par publiskā iepirkuma noteikumiem saistībā ar pašreizējo patvēruma meklētāju krīzi (COM(2015)0454),

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos kopīgo paziņojumu par bēgļu krīzes risināšanu Eiropā: ES ārējās darbības nozīme (JOIN(2015)0040),

–  ņemot vērā Komisijas Lēmumu par Eiropas Savienības Ārkārtas trasta fonda izveidi stabilitātes nodrošināšanai un nelikumīgas migrācijas un personu pārvietošanas iemeslu novēršanai Āfrikā (C(2015)7293),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par bēgļu krīzes pārvaldību: tūlītēji operatīvie, budžeta un juridiskie pasākumi saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā (COM(2015)0490),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 27. maija paziņojumu „ES Rīcības plāns cīņai pret migrantu kontrabandu (2015.–2020. gads)” (COM(2015)0285),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Eiropas programmu trešo valstu pilsoņu integrācijai,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par bēgļu krīzes pārvaldību: Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbību īstenošanas pašreizējais stāvoklis (COM(2015)0510),

–  ņemot vērā secinājumus, kurus Eiropadome pieņēma 2014. gada jūnija sanāksmē, 2015. gada 23. aprīļa īpašajā sanāksmē, 2015. gada 25. un 26. jūnija sanāksmē, 2015. gada 23. septembra ES valstu vai valdību vadītāju neoficiālajā sanāksmē par migrāciju, 2015. gada 15. oktobra sanāksmē, 2015. gada 17. un 18. decembra sanāksmē un 2016. gada 18. un 19. februāra sanāksmē,

–  ņemot vērā secinājumus par drošām izcelsmes valstīm, kurus Padome pieņēma 2015. gada 20. jūlija sanāksmē, par migrāciju — 2015. gada 20. jūlija sanāksmē, par turpmāko atgriešanas politiku — 2015. gada 8. oktobra sanāksmē, par migrāciju — 2015. gada 12. oktobra sanāksmē, par bēgļu un migrācijas krīzes pārvarēšanas pasākumiem — 2015. gada 9. novembra sanāksmē un par bezvalstniecību — 2015. gada 4. decembra sanāksmē,

–  ņemot vērā 2015. gada 20. jūlijā Padomē notikušajā sanāksmē dalībvalstu valdību pārstāvju pieņemtos secinājumus par 20 000 personu, kurām nepārprotami nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārmitināšanu, izmantojot daudzpusējas un valstu shēmas,

–  ņemot vērā ES un Turcijas 2015. gada 15. oktobra kopīgo rīcības plānu,

–  ņemot vērā deklarāciju, ko 2015. gada 8. oktobrī pieņēma augsta līmeņa konferencē par Vidusjūras reģiona austrumdaļas un Rietumbalkānu ceļu, un vadītāju paziņojumu, kuru pieņēma 2015. gada 25. oktobrī notikušajā sanāksmē par bēgļu plūsmām pa Rietumbalkānu ceļu,

–  ņemot vērā rīcības plānu un politisko deklarāciju, kurus pieņēma 2015. gada 11. un 12. novembrī Valletā notikušajā ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē,

–  ņemot vērā Padomes 2003. gada 22. septembra Direktīvu 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos,

–  ņemot vērā Komisijas un Padomes vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu, kas pievienots Komisijas paziņojumam par 2016. gada izaugsmes pētījumu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūciju Nr. 1994(2014),

–  ņemot vērā Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) darbu un ziņojumus, it īpaši ikgadējo ziņojumu par situāciju patvēruma jomā Eiropas Savienībā 2014. gadā,

–  ņemot vērā 33. panta 1. un 2. punktu ANO 1984. gada Konvencijā pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem,

–  ņemot vērā Pamattiesību aģentūras (FRA) darbu, gada ziņojumus un pētījumus, it īpaši pētījumus par smagiem darbaspēka ekspluatācijas veidiem,

–  ņemot vērā Politikas departamenta A pētījumu par migrantu integrāciju un tās ietekmi uz darba tirgu, Politikas departamenta C pētījumus par LESD 80. panta piemērošanu, par jaunām iespējām, alternatīviem risinājumiem un līdzekļiem, kā personām, kas meklē starptautisko aizsardzību, piekļūt patvēruma procedūrām, par jaunu iespēju pētīšanu likumdošanas jomā attiecībā uz darbaspēka migrāciju uz ES, par kopējās Eiropas patvēruma sistēmas nostiprināšanu un alternatīvām Dublinas konvencijai un par ES sadarbību ar trešām valstīm migrācijas jomā, kā arī ņemot vērā Politikas departamentu A un D piezīmes un pētnieciskos dokumentus par ES migrācijas politikas nostādnēm un bēgļu integrācijai paredzētajiem ES budžeta līdzekļiem: efektivitātes analīze un paraugprakse nākotnei, un Politikas departamenta EXPO pētījumu par migrantiem Vidusjūrā: cilvēktiesību aizsargāšana,

–  ņemot vērā Eiropas migrācijas tīkla veiktos pētījumus un it īpaši pētījumu par politikas nostādnēm, praksi un datiem attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem,

–  ņemot vērā ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos darbu un ziņojumus,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos darbu un ziņojumus,

–  ņemot vērā Starptautiskās Migrācijas organizācijas darbu un ziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes bēgļu un izsūtīto personu jautājumos darbu un ziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas atzinumu „Eiropas programma migrācijas jomā”, ko tā pieņēma 2015. gada 3. un 4. decembrī notikušajā 115. plenārsēdē,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 10. decembra atzinumus par Eiropas programmu migrācijas jomā un par ES rīcības plānu cīņai pret migrantu kontrabandu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 27. aprīļa atzinumu par bēgļu integrāciju ES,

–  ņemot vērā savu 2014. gada 17. decembra rezolūciju par situāciju Vidusjūras reģionā un nepieciešamību pēc holistiskas ES pieejas migrācijai(3),

–  ņemot vērā Equal programmas īstenošanā gūto pieredzi un izdarītos secinājumus,

–  ņemot vērā Tieslietu un iekšlietu padomes 2004. gada novembrī pieņemtos kopējos pamatprincipus attiecībā uz imigrantu integrācijas politiku ES un it īpaši 3., 5. un 7. principu,

–  ņemot vērā savu 2013. gada 14. marta rezolūciju par migrantu integrāciju, tās ietekmi uz darba tirgu un sociālā nodrošinājuma koordinācijas ārējo dimensiju(4),

–  ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) attiecīgās publikācijas, it īpaši „Imigrantu integrāciju raksturojošie rādītāji 2015: iekārtošanās”, „Efektīvas integrācijas nodrošināšana: bēgļi un citas personas, kam nepieciešama aizsardzība” un „Jauns migrantu profils nesenās ekonomikas krīzes atskaņās”,

–  ņemot vērā Eurofound attiecīgās publikācijas un it īpaši „Politikas nostādņu koordinācijas jomā risināmie uzdevumi attiecībā uz trešo valstu valstpiederīgajiem” un „Pieejas bēgļu integrācijai darba tirgū Eiropas Savienībā”,

–  ņemot vērā Starptautiskā Valūtas fonda personāla diskusiju dokumentu „Bēgļu pieplūdums Eiropā: ekonomikas jomā risināmie uzdevumi”,

–  ņemot vērā Patvēruma informācijas datubāzes ikgadējo ziņojumu (2014–2015) „Kopējā patvēruma sistēma pagrieziena punktā: bēgļi Eiropas solidaritātes krīzes gūstā”,

–  ņemot vērā ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos apsvērumus par starptautisko aizsardzību attiecībā uz personām, kas bēg no Sīrijas Arābu Republikas (2013. gada 22. oktobra II atjauninātā redakcija),

–  ņemot vērā savu 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par politikas nostādnēm attiecībā uz prasmju veidošanu cīņā pret jauniešu bezdarbu(5),

–  ņemot vērā savu 2015. gada 10. septembra rezolūciju par sociālo uzņēmējdarbību un sociālo inovāciju cīņā pret bezdarbu(6),

–  ņemot vērā 2016. gada 8. marta rezolūciju par situāciju saistībā ar sievietēm bēglēm un patvēruma meklētājām ES(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Politikas departamenta C 2016. gada februārī sagatavoto pētījumu „Sievietes bēgles un patvēruma meklētājas: integrācijas jautājums”,

–  ņemot vērā 2016. gada 16. marta augstākā līmeņa trīspusējās sociālo lietu sanāksmes secinājumus, it īpaši Eiropas ekonomisko un sociālo partneru paziņojumu par bēgļu krīzi,

–  ņemot vērā starptautiskās saistības, ko paredz 1951. gada Konvencija par bēgļa statusu un ANO Konvencija par bērna tiesībām, un paturot prātā visu bērnu pamattiesības uz bezmaksas sākumskolas izglītības pieejamību neatkarīgi no viņu dzimuma, rases un etniskās vai sociālās izcelsmes,

–  ņemot vērā savu 2015. gada 26. novembra rezolūciju par izglītības nodrošināšanu bērniem ārkārtas situācijās un ieilgušu krīžu gadījumos(8),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A8-0204/2016),

A.  tā kā bēgļu krīze pirmām kārtām ir humanitāra krīze, ko cita starpā izraisījusi ES kaimiņos atrodošos valstu destabilizācija un kam ir ilgtermiņa ietekme uz ES darba tirgiem un pilsonisko sabiedrību, un tā kā tāpēc uz to ir jāreaģē ar pārdomātiem ilgtermiņa risinājumiem, kuri palīdz garantēt sociālo kohēziju vietējā līmenī un nesen ieceļojušo personu veiksmīgu integrāciju mūsu sabiedrībā;

B.  tā kā Ženēvas Konvencija tika izstrādāta, lai aizsargātu Eiropas bēgļus pēc Otrā pasaules kara, un tā kā tajā ir definēts, kas ir bēglis, un tā nosaka virkni bēgļa tiesību, kā arī valstu pienākumus;

C.  tā kā pastāv trīs juridiskā statusa veidi, kam pienākas vai potenciāli pienākas starptautiskā aizsardzība, un tie ir personas ar bēgļa statusu, personas, kas meklē patvērumu, un personas, kurām pienākas alternatīvā aizsardzība; tā kā sociālās iekļaušanas un integrācijas darba tirgū politikas nostādnes būtu jāpiemēro šo personu specifiskajām vajadzībām;

D.  tā kā ir jāanalizē bēgļu krīzes cēloņi, lai varētu nekavējoties efektīvi rīkoties; tā kā turklāt galvenie bēgļu krīzes cēloņi ir konflikti un tā kā to atrisināšana varētu krasi samazināt bēgļu skaitu un atlikušajiem nodrošināt iespēju atgriezties savā valstī;

E.  tā kā 2014. un 2015. gadā Eiropā tika reģistrēts vēl nepieredzēts patvēruma meklētāju un bēgļu skaits, ko izraisīja sarežģītā humanitārā situācija atsevišķās ES kaimiņvalstīs; tā kā informācijas pieejamības uzlabošana, izmantojot jaunās tehnoloģijas, varētu palīdzēt novērst cilvēku tirgotāju un nelegālo pārvedēju rūpala uzplaukumu;

F.  tā kā rīcības plāns un politiskā deklarācija, ko pieņēma 2015. gada 11. un 12. novembrī Valletā notikušajā ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē par migrāciju, nav pārvērtušies konkrētā apņēmīgā rīcībā;

G.  tā kā bēgļu integrāciju gan sabiedrībā, gan darba tirgū var panākt tikai tad, ja starp dalībvalstīm un to sabiedrībām pastāv solidaritāte un tās spēj vienoti uzņemties saistības;

H.  tā kā tiek prognozēts, ka ES darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits līdz 2020. gadam samazināsies par 7,5 miljoniem; tā kā darba tirgus vajadzību attīstības prognozes ES liecina par aizvien pieaugošu darbaspēka trūkumu konkrētās nozarēs;

I.  tā kā lai nodrošinātu sociālo iekļaušanu, ir nepieciešama profesionālā integrācija;

J.  tā kā bēgļu sociālā iekļaušana un integrācija uzņemošo valstu sabiedrībā un it īpaši to darba tirgū ir dinamisks divvirzienu, kā arī divdimensiju process (jo tas paredz gan tiesības, gan pienākumus), kurš vienlaikus ir gan sarežģīts uzdevums, gan iespēja, un tāpēc bēgļu iekļaušanai ir nepieciešami pašu bēgļu, dalībvalstu, to vietējo — un attiecīgā gadījumā reģionālo — pārvaldes iestāžu un uzņemošo kopienu saskaņoti, bet atšķirīgi pienākumi un centieni, kā arī sociālo partneru, pilsoniskās sabiedrības un brīvprātīgo organizāciju iesaistīšanās un atbalsts;

K.  tā kā, lai notiktu veiksmīga integrācija, ir nepieciešams nodrošināt ne tikai iekļaušanu darba tirgū, bet arī valodu kursu pieejamību pēc ierašanās, kā arī mājokļa, izglītības un apmācības, sociālās aizsardzības un veselības, tostarp garīgās veselības, aprūpes pieejamību;

L.  tā kā viens no noteicošajiem faktoriem sekmīgai bēgļu integrācijai ir darba tirgus apstākļi uzņemošajās valstīs; tā kā bezdarba līmenis un it īpaši jauniešu un ilgtermiņa bezdarba līmenis ES joprojām ir satraucoši augsts un tā kā joprojām aktuāla ir problēma, kas saistīta ar piedāvājuma un pieprasījuma saskaņošanu darba tirgū;

M.  tā kā ikviens bēglis ir indivīds ar savu personisko dzīves un darba pieredzi, zināšanām, iemaņām, kvalifikāciju un vajadzībām, kuras visas ir jāatzīst; tā kā bēgļi var sākt un attīstīt ekonomisko darbību, kas varētu sniegt labumu uzņemošajām kopienām;

N.  tā kā turklāt 24,4 % ES iedzīvotāju draud nabadzība un sociālā atstumtība un gandrīz 10 % saskaras ar smagu materiālo nenodrošinātību;

O.  tā kā trešo valstu valstspiederīgie saskaras ar daudzām grūtībām savu prasmju un kvalifikācijas atzīšanā; tā kā trešā valstī iegūtās kvalifikācijas atzīšana iet roku rokā ar prasmju rūpīgu pārbaudi;

P.  tā kā lai bēgļi varētu iekļūt darba tirgū, ir ļoti svarīgi atzīt pieaugušo bēgļu apmācību un kvalifikāciju un paredzēt konkrētus noteikumus, lai viņi varētu iegūt akadēmisku kvalifikāciju un specifiskas prasmes;

Q.  tā kā nodrošināt bēgļiem un patvēruma meklētājiem piekļuvi darba tirgum ir svarīgi, lai atjaunotu viņu cilvēka cieņu un pašvērtējumu, un tā kā tas ir izmaksu ziņā lietderīgi un liecina par atbildīgu pieeju publiskajām finansēm, samazinot izdevumus, kas jāsedz dalībvalstīm un vietējām pārvaldes iestādēm, vienlaikus ļaujot bēgļiem kļūt par nodokļu maksātājiem;

R.  tā kā bēgļiem vai patvēruma meklētājiem, kas ir sievietes un/vai nepilngadīgie, ir īpašas vajadzības aizsardzības jomā; tā kā visās ar sociālo iekļaušanu un integrāciju darba tirgū saistītajās politikas nostādnēs ir jāiekļauj dzimumu līdztiesības un bērnu aizsardzības perspektīva;

S.  tā kā saskaņā ar Europol 2015. gadā sniegtajiem datiem pēc ierašanās Eiropā ir pazuduši vismaz 10 000 nepavadītu bērnu;

T.  tā kā piespiedu pārvietošanai, konfliktiem, cilvēktiesību pārkāpumiem un kariem var būt smaga ietekme uz to skarto cilvēku fizisko un garīgo veselību; tā kā papildus iepriekš minētajam tiek konstatēti ļoti augsti rādītāji, kas raksturo uz dzimumu balstīto vardarbību, ar kuru saskaras bēgles un patvēruma meklētājas;

U.  tā kā liels īpatsvars Eiropā ieradušos patvēruma meklētāju saskaras ar necilvēcīgiem un nedrošiem apstākļiem un dzīvo nometnēs, kurās nav pieejami pietiekami kvalitatīvi viņu pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamie resursi un pakalpojumi;

V.  tā kā ANO 1951. gada Konvencijas par bēgļa statusu 33. panta 1. punkts nosaka, ka „neviena dalībvalsts nekādā gadījumā neizraida vai neatgriež bēgli uz tās valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem”;

W.  tā kā 1984. gada Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem 3. panta 1. un 2. punkts attiecīgi paredz, ka „neviena dalībvalsts nedrīkst izsūtīt, nosūtīt atpakaļ vai izdot kādu personu citai valstij, ja pastāv pamatots iemesls uzskatīt, ka šai personai var draudēt spīdzināšana” un ka „(..) kompetentās iestādes ņem vērā visus attiecīgos apsvērumus un attiecīgā gadījumā to, ka konkrētajā valstī tiek sistemātiski pieļauti nopietni, acīmredzami un masveidīgi cilvēktiesību pārkāpumi”;

X.  tā kā diskriminācija līdzās valodas, izglītības un institucionāliem faktoriem ir viens no būtiskākajiem šķēršļiem, kas migrantiem parasti liedz pilnībā piedalīties darba tirgū un sabiedrībā(9);

Y.  tā kā puse no patvēruma meklētājiem un bēgļiem, kas ieradušies ES, ir vecumā no 18 līdz 34 gadiem un viena ceturtā daļa ir bērni; tā kā šie bērni ir ieradušies no konfliktu zonām, kurās skolu apmeklēšana ir pārtraukta vai ierobežota, dažkārt pat uz ilgu laiku, vai no bēgļu nometnēm, kurās tikai nelielai daļai šo bērnu bija iespējams apgūt jebkāda veida izglītību vai apmeklēt vietējo skolu;

Z.  tā kā Direktīvā 2003/86/EK noteikts, ka attiecībā uz bēgļu ģimeņu atkalapvienošanos ES dalībvalstis nedrīkst piemērot nosacījumus, kas saistīti ar minimālo uzturēšanās laiku attiecīgajā teritorijā, pirms bēgļiem var pievienoties viņu ģimenes locekļi,

1.  uzsver, ka ES, nekavējoties reaģējot uz izveidojušos situāciju, ir jābalstās uz solidaritāti un taisnīgu atbildības sadalījumu, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 80. pantā, un uz visaptverošu pieeju, kurā tiek ņemta vērā nepieciešamība uzlabot drošas un likumīgas migrācijas kanālus un kura nodrošina pilnīgu spēkā esošo tiesību aktu un ES pamattiesību un pamatvērtību pilnīgu ievērošanu; uzsver, ka bēgļu un patvēruma meklētāju pieplūduma pārvaldības nolūkā ir nekavējoties jāievieš pastāvīgs pārcelšanas mehānisms, kas attiecas uz visām dalībvalstīm;

2.  atzīmē augsto neviendabīguma pakāpi un skaidrības trūkumu jēdziena „bēglis” lietošanā publiskajā un politiskajā diskursā; uzsver, ka ir svarīgi bēgļus skaidri identificēt saskaņā ar juridisko definīciju, kas iekļauta 1951. gada 28. jūlija Ženēvas konvencijā, kura grozīta ar 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas protokolu, un saskaņā ar definīcijām, kas iekļautas ES tiesību aktos, it īpaši Kvalifikācijas direktīvas (2011/95/ES)(10) 2. panta c) līdz g) apakšpunktā un Uzņemšanas direktīvas 2. panta a) līdz c) apakšpunktā; uzsver — lai īstenotu dažādās ES un starptautiskās politikas nostādnes, ir svarīgi skaidri nošķirt bēgļus un ekonomiskos migrantus;

3.  norāda, ka persona, kas ir tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību, ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kuru nevar kvalificēt kā bēgli, bet kura tāpat saskaras ar reālu būtiska kaitējuma, spīdzināšanas vai necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai necilvēcīgas vai pazemojošas sodīšanas risku, vai civiliedzīvotājs, kas saskaras ar nopietniem individuāliem draudiem dzīvībai vispārējas vardarbības dēļ starptautiska vai iekšzemes bruņota konflikta situācijās (sk. Kvalifikācijas direktīvu);

4.  uzsver, ka starp dalībvalstīm pastāv būtiskas atšķirības starptautiskās aizsardzības pieprasījumu apstrādes laika un kārtības ziņā; uzsver, ka lēnas un pārmērīgi birokrātiskas procedūras var kavēt bēgļu un patvēruma meklētāju piekļuvi izglītībai un apmācībai, palīdzībai darba meklēšanā un darba tirgum, ES programmu īstenošanas sākšanu un līdzekļu efektīvu un koordinētu izmantošanu šajā jomā, kā arī palielināt bēgļu un patvēruma meklētāju neaizsargātību pret nedeklarētu darbu un nedrošiem darba apstākļiem; norāda uz steidzamo nepieciešamību izveidot kopēju patvēruma sistēmu, lai uzlabotu atzīšanas procedūras, vienlaikus nodrošinot visaugstāko iespējamo drošības līmeni bēgļiem un ES iedzīvotājiem; iesaka veikt nepieciešamos pasākumus, lai atbalstītu dalībvalstis, kas ģeogrāfisku iemeslu dēļ ir intensīvāk iesaistītas migrantu sākotnējā uzņemšanā; atzīst — ja uzturēšanās atļauja tiek piešķirta tikai uz salīdzinoši īsu periodu (it īpaši tiem, kam ir piešķirta alternatīvā aizsardzība), tas kavē attiecīgo personu integrāciju darba tirgū;

5.  prasa arī veikt efektīvus pasākumus ārpus ES teritorijas gan lai nodrošinātu, ka attiecīgajiem kritērijiem atbilstošās personas var droši sasniegt uzņemošo valsti, gan arī lai izskatītu starptautiskās aizsardzības pieteikumus un ierobežotu nenoteiktas migrācijas plūsmas;

6.  uzsver — lai atvieglotu bēgļu sociālo iekļaušanu un integrāciju darba tirgū, ir jāizstrādā pieeja, kas nosaka atbilstošu pielāgošanos un kā priekšnoteikumu paredz sadarbību, un ir jārisina vairāki nopietni daudzšķautņaini jautājumi, piemēram, nekāda veida diskriminācijas nepieļaušana, ar valodu saistītie šķēršļi, kas ir galvenais integrāciju kavējošais faktors, prasmju validācija, atšķirīgie līdzšinējie sociālekonomiskie, izglītības un kultūras apstākļi un pieredze, mājoklis, vajadzības veselības aprūpes jomā, tostarp pēc psiholoģiskā un pēctraumas atbalsta; ģimenes atkalapvienošanās un pie neaizsargātām iedzīvotāju grupām piederošo personu būtiskais īpatsvars bēgļu vidū, it īpaši satraucošais bērnu, tostarp nepavadītu bērnu, cilvēku ar invaliditāti, vecāka gadagājuma cilvēku un sieviešu skaits(11), kuriem visiem ir nepieciešama viņu īpašajām vajadzībām pielāgota palīdzība;

7.  noraida ideju par īpašu bēgļiem paredzētu darba tirgu izveidi;

8.  atbalsta ierosinājumu valstī noteikto minimālo algu piemērot arī bēgļiem;

9.  atgādina, ka sieviešu stāvoklis bēgļu nometnēs Eiropā, it īpaši viņu dzīves un higiēnas apstākļi ir tik satraucoši slikti, ka ir nepieciešams veikt steidzamus sanitāros pasākumus; uzsver, ka sievietēm salīdzinājumā ar vīriešiem ir atšķirīgas veselības aprūpes vajadzības, jo viņas ir vairāk pakļautas dažādiem riskiem, tostarp uz dzimumu balstītai vardarbībai, reproduktīvās veselības sarežģījumiem un ar kultūru saistītiem šķēršļiem veselības aprūpes pieejamībai; tādēļ uzskata, ka politika šajā jomā nedrīkst būt dzimumneitrāla;

10.  norāda — lai efektīvi risinātu būtiski atšķirīgas vajadzības, ir svarīgi nošķirt ārkārtas pasākumus un pasākumus, kas jāveic vidējā termiņā un ilgtermiņā;

11.  atkārto, ka ir svarīgi jau no paša sākuma, kad tiek apstrādāti pieteikumi bēgļa statusa piešķiršanai, atzīt dzimuma dimensiju un starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniegušo sieviešu vajadzības, kā arī īpašās ar sociālo iekļaušanu un integrāciju darba tirgū saistītās problēmas, ar ko saskaras sievietes; prasa visās ar sociālo iekļaušanu un integrāciju darba tirgū un ar patvērumu un migrāciju saistītajās politikas nostādnēs un procedūrās nodrošināt vienlīdzīgas iespējas sievietēm un vīriešiem, paturot prātā to, ka sievietes biežāk nekā vīrieši uzņemas atbildību par bērnu un vecāka gadagājuma, slimu vai citādi atkarīgu ģimenes locekļu aprūpi; atgādina, ka kvalitatīvas un pieejamas bērnu un citu atkarīgu ģimenes locekļu aprūpes nodrošināšana, kā arī elastīgs darba režīms ir svarīgi piemēri tam, kā uzlabot darba tirgus pieejamību vecākiem un uzlabot viņu ekonomiskās un sociālās iespējas;

12.  uzsver izglītības sniegtās priekšrocības sociālajā iekļaušanā un integrācijā darba tirgū; uzsver, ka ir svarīgi visiem bēgļiem, it īpaši meitenēm un sievietēm, nodrošināt formālās un neformālās izglītības un mūžizglītības pieejamību apvienojumā ar darba pieredzi(12); turklāt aicina izstrādāt stabilas un pārredzamas procedūras ārvalstīs, ārpus Eiropas Savienības, iegūtas kvalifikācijas atzīšanai;

13.  aicina dalībvalstis izveidot tādu valodas apmācības sistēmu, kurā vispārējā valodas apmācība būtu cieši saistīta ar profesionālo valodas apmācību;

14.  uzsver, ka liela nozīme ir īpaši pielāgotai uz vienlīdzīgām iespējām balstītai integrācijas pieejai, kurā pienācīga uzmanība tiek veltīta dažādu mērķgrupu vajadzībām un īpašajām problēmām; šajā sakarā uzsver lielo pieprasījumu pēc lasītprasmes un rakstītprasmes apguves programmām;

Risināmie uzdevumi un iespējas

15.  uzskata — tam, ka bēgļiem un patvēruma meklētājiem tiek atvieglota mājokļa, veselības aprūpes, izglītības, sociālās aizsardzības un darba tirgus reāla pieejamība, vienlaikus garantējot viņu pamattiesību ievērošanu un padarot darba tirgus iekļaujošākus vietējā un valsts līmenī, varētu būt būtiska nozīme viņu cilvēka cieņas un pašpārliecības atjaunošanā, un uzsver, ka tas ir lietderīgi arī izmaksu ziņā, jo ļautu bēgļiem kļūt patstāvīgiem, iegūt ekonomisko neatkarību un sniegt sabiedrībai noderīgu ieguldījumu, kas ir ļoti svarīgs solis uz priekšu virzībā uz viņu sekmīgu iekļaušanu sabiedrībā un atbildīga pieeja publiskajām finansēm, tāpēc ka, īstenojot šo pieeju, tiktu samazināti dalībvalstīm un vietējām pašvaldībām sedzamie izdevumi, jo tā paredz bēgļu integrāciju, vienlaikus ļaujot viņiem kļūt par nodokļu maksātājiem, ko var uzskatīt par labvēlīgu faktoru viņu personiskajai izaugsmei, attīstībai un pašpārliecībai, atzīšanai sabiedrībā, kā arī visai sabiedrībai un kopienai kopumā; norāda, ka ne visi bēgļi, kas ierodas ES, spēj strādāt, jo viņiem to liedz veselība, vecums vai citi iemesli; atgādina, ka Kvalifikācijas direktīva un Uzņemšanas nosacījumu direktīva gan patvēruma meklētājiem, gan personām, kurām piešķirta starptautiskā aizsardzība, paredz tiesības uz darba tirgus un profesionālās apmācības pieejamību;

16.  prasa dalībvalstīm īstenot konkrētām valstīm adresētos ieteikumus, kas sniegti saistībā ar Eiropas pusgadu;

17.  norāda, ka agrīna un pastāvīga iejaukšanās ir izšķiroši svarīga, lai pēc iespējas efektīvāk garantētu bēgļu sekmīgu sociālo iekļaušanu un integrāciju darba tirgū un vietējās kopienās, kas kalpo tam, lai mazinātu risku, ka viņi vēlāk varētu justies nošķirti, nepiemēroti un neiederīgi sabiedrībā; atgādina, ka agrīnas iejaukšanās pasākumi varētu ietvert agrīnu līdzdalību, izmantojot brīvprātīgo darbu, stažēšanos, padomdošanu un kopienas iesaistīšanu;

18.  atzīst pilsoniskās sabiedrības un brīvprātīgo organizāciju darbu, ko tās veic, sniedzot atbalstu visu patvēruma meklētāju un bēgļu iespēju uzlabošanai, integrācijai un pašelastīguma palielināšanai pirms ienākšanas darba tirgū un iekļaujoties tajā; uzsver, ka būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai pienācīgi apmācītu tos, kuri brīvprātīgi iesaistās bēgļu integrācijā un izglītošanā; atzīmē, ka ir svarīgi izveidot un attīstīt sociālos un kopienas tīklus starp bēgļu un migrantu kopienām un ar tām, lai viņiem atvieglotu piekļuvi darba tirgum;

19.  uzsver, ka darba tirgus apstākļi uzņemošajās valstīs ir viens no noteicošajiem faktoriem ilgtspējīgas un sekmīgas bēgļu integrācijas nodrošināšanā; apzinās bēgļu neviendabīgumu vecuma, prasmju un zināšanu ziņā; uzsver, ka bezdarba, it īpaši jauniešu bezdarba, līmenis dažās ES valstīs un reģionos joprojām ir satraucoši augsts un ka Komisijai un dalībvalstīm arī turpmāk prioritāte būtu jāpiešķir politikas nostādnēm un investīcijām, kuru mērķis ir kvalitatīvu darbvietu radīšana visai sabiedrībai, īpašu uzmanību veltot tās vismazāk aizsargātajām grupām, un ekonomikas izaugsme; atgādina, ka pasākumiem, ko veic, lai radītu kvalitatīvas darbvietas, veicinātu aktīvus darba tirgus un risinātu bezdarba problēmu, ir jāiekļaujas vietējā kontekstā, jo pretējā gadījumā tie nebūs efektīvi;

20.  norāda arī uz sociālo un ekonomisko apstākļu būtiskajām atšķirībām ES; uzsver, ka ir svarīgi tās ņemt vērā bēgļu pārvietošanā, lai maksimāli palielinātu viņu izredzes integrēties darba tirgū, jo pārāk bieži viņi vispirms tiek pārvietoti uz vietām, kurās viņus nav iespējams integrēt darba tirgū;

21.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai vienlaikus ar migrantu uzņemšanu tiktu īstenota stabila integrācijas politika, piemēram, valodas un orientācijas kursi, kas sniedz visaptverošu ieskatu ES pamattiesībās un pamatvērtībās un sociālajā iekļaušanā; uzsver, ka valodas prasmju apguvei ir ļoti liela nozīme sekmīgā bēgļu integrācijā, it īpaši darba tirgū; aicina dalībvalstis tiem bēgļiem, kuriem visticamāk tiks piešķirta atļauja un kuri atradīs darbu uzņemošajā valstī, nodrošināt gan vispārējus, gan ar darbu saistītus valodas apmācības kursus un pieprasīt to apmeklēšanu; uzskata, ka valodas apmācība ir jāveic jau t. s. karstajos punktos un sākotnējās uzņemšanas centros;

22.  uzsver nepieciešamību pēc bēgļu formālo un neformālo prasmju agrīnas, taisnīgas un bezmaksas izvērtēšanas, kā arī viņu kvalifikācijas atzīšanas un validācijas, lai viņiem atvieglotu darba tirgus pieejamību aktīvas darba politikas ietvaros, it īpaši, nodrošinot apmācību un padomdošanu nodarbinātības jomā, tostarp veicot pasākumus, ar ko viņiem garantē darba tirgus pieejamību un nediskriminējošus darba apstākļus, un veicot īpaši pielāgotus pasākumus, kuri viņiem ļautu pilnībā izmantot savu potenciālu, un lai uzņemošajās valstīs saskaņotu darbaspēka piedāvājumu un pieprasījumu; šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi pastiprināt Eiropas kvalifikāciju sistēmas lomu un nekavējoties ieviest efektīvāku kārtību kvalifikācijas, pieredzes un prasmju atzīšanai un validācijai; norāda, ka no šādas efektīvas kārtības labumu gūtu visi ES iedzīvotāji; tomēr uzsver, ka šādai izvērtēšanai nekādā gadījumā nevajadzētu izraisīt diskrimināciju attiecībā uz patvēruma meklētāju kvalifikāciju un ka prasmes un iespējamo nodarbināmību nevajadzētu izmantot par kritēriju, pieņemot lēmumus par patvēruma piešķiršanu; uzsver, ka pieejamie ierobežotie resursi būtu jāizmanto rūpīgi, lai varētu savlaicīgi īstenot patvēruma pieteikumu izskatīšanas procedūras un ātri un efektīvi integrēt bēgļus;

23.  uzsver, ka publiskajiem izdevumiem, kas ietver ārkārtas investīcijas sociālās iekļaušanas un darba tirgus pasākumos un programmās, var būt labvēlīga īstermiņa ietekme uz valstu IKP, savukārt vidēja termiņa un ilgtermiņa ietekme uz publiskajām finansēm būs atkarīga no šo pasākumu efektivitātes;

24.  šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu iespējamo pagaidu atkāpju no Stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām izvērtēšanā ņemt vērā ārkārtīgi lielā bēgļu pieplūduma ietekmi uz budžetu, kas saistīta ar dalībvalstu ārkārtas izdevumiem šī pakta preventīvajā un korektīvajā daļā(13);

25.  uzsver, ka svarīgāko sociālajai iekļaušanai un integrācijai darba tirgū pieejamo ES fondu, it īpaši Eiropas Sociālā fonda (ESF), Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda (AMIF), Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Eiropas atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām (FEAD), mērķi, mērķgrupas un pārvaldības veidi dalībvalstu līmenī atšķiras; uzsver, ka no šiem fondiem tiek atbalstītas konkrētas iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot valodu un profesionālās prasmes un pakalpojumu un darba tirgus pieejamību un atbalstīt izpratnes veicināšanas kampaņas, kas paredzētas gan uzņemošajām kopienām, gan migrantiem; atgādina, ka integrācijai paredzētos līdzekļus ir svarīgi izmantot reāliem integrācijas pasākumiem, kā arī atgādina dalībvalstīm par partnerības principa nozīmi šo līdzekļu efektīva un koordinētāka izlietojuma nodrošināšanā; tomēr norāda, ka mērķis integrēt bēgļus darba tirgū ir jāatspoguļo, lielāku nozīmi piešķirot Eiropas Sociālajam fondam;

26.  tā kā minētie līdzekļi nav pietiekami, uzsver, ka prioritārā kārtā ir jāpalielina publiskās investīcijas un jāpiešķir papildu līdzekļi, lai vietējām pārvaldes iestādēm, sociālajiem partneriem, sociālās un ekonomikas jomas dalībniekiem, pilsoniskajai sabiedrībai un brīvprātīgo organizācijām sniegtu tiešu finansiālu atbalstu to pasākumu veikšanai, kuri paredzēti bēgļu un patvēruma meklētāju ātrai integrēšanai sabiedrībā un darba tirgū, it īpaši tāpēc, lai novērstu sociālo spriedzi, īpaši teritorijās, kurās bezdarba līmenis ir visaugstākais;

27.  atbalsta Komisijas centienus vienkāršot un palielināt sinerģiju starp pieejamajiem finansēšanas instrumentiem; tomēr uzsver, ka ir jāturpina uzlabot šo līdzekļu pieejamība, papildināmība un pārredzamība, lai stiprinātu dalībvalstu spēju uzņemt un integrēt bēgļus un patvēruma meklētājus;

28.  šajā sakarā uzsver, ka ir izlietoti visi AMIF līdzekļi; tādēļ mudina saglabāt šo fondu, kad tiks pārskatīta daudzgadu finanšu shēma (DFS);

29.  uzsver, ka sociālās iekļaušanas un integrācijas politikas nostādņu un pasākumu izstrādē un īstenošanā vienmēr būtu jāparedz vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminēšanas, vienlīdzīgu iespēju un dzimumu līdztiesības princips;

30.  turklāt uzsver, ka bēgļiem un patvēruma meklētājiem paredzēto iekļaušanas un integrācijas pasākumu finansēšanai nevajadzētu izmantot līdzekļus, kas atvēlēti programmām, kuru mērķis ir citas nelabvēlīgā situācijā esošas grupas, un ka šiem pasākumiem ir noteikti nepieciešamas papildu sociālās investīcijas, kas atspoguļo vajadzību pēc papildu pasākumiem; uzsver arī to, ka ES līdzekļi būtu jāizlieto efektīvāk un lietderīgāk; aicina Komisiju šādu integrācijas politikas nostādņu izstrādē ņemt vērā darba tirgu un sociālo situāciju raksturojošus datus, lai nodrošinātu, ka integrācijas process nepasliktina sociālo un ekonomisko situāciju uzņemošajos reģionos;

31.  tādēļ, lai nodrošinātu pietiekamus līdzekļus bēgļu ilgtermiņa integrācijai darba tirgū, aicina Komisiju apsvērt iespēju, pārskatot DFS, ieviest noteikumu, ka Eiropas Sociālajam fondam tiek atvēlēti vismaz 25 % no kohēzijas politikas budžeta; aicina Padomi saistībā ar gaidāmo DFS pārskatīšanu pielāgot kopējo piešķīrumu un atsevišķo izdevumu kategoriju maksimālo apmēru, lai ņemtu vērā bēgļu krīzes radītos iekšējos un ārējos uzdevumus un lai tos saskaņotu ar to dalībvalstu vajadzībām, kuras saskaras ar vislielākajām problēmām integrācijas jomā(14);

32.  norāda — lai nodrošinātu konkrētajam mērķim atbilstošu piešķīrumu no ESF, dalībvalstīm vajadzības gadījumā būtu jāpielāgo attiecīgie noteikumi nolūkā raudzīties, lai patvēruma meklētājiem tiktu piemērots tāds pats režīms kā ES un trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir pieejams attiecīgais darba tirgus;

Patiesas integrācijas nodrošināšana

33.  uzsver — lai nodrošinātu bēgļu un migrantu labu pārvaldību, ir nepieciešama stingra korelācija starp visiem tiesību aktiem, kas veido ES programmu migrācijas jomā(15);

34.  atzīmē, ka izšķiroši svarīga nozīme ir visu sabiedrības locekļu līdzdalībai, un tāpēc ierosina stiprināt paraugprakses apmaiņu šajā jomā, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu kompetenci attiecībā uz integrācijas pasākumiem; uzsver, ka integrācijas pasākumiem, kas paredzēti valstī likumīgi dzīvojošiem trešo valstu valstspiederīgajiem, būtu jāveicina iekļaušana, nevis nošķirtība; atzīmē, ka vietējām un reģionālajām pārvaldes institūcijām, tostarp pilsētām, ir svarīga loma integrācijas procesos;

35.  pauž stingru pārliecību, ka bez ES mikrouzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu sniegta aktīva plaša mēroga atbalsta bēgļu integrācija darba tirgū būs sarežģīta; uzskata, ka saistībā ar bēgļu integrāciju darba tirgū attiecīgajām dalībvalstu iestādēm MVU būtu jānodrošina plašs konkrētajiem mērķiem pielāgots atbalsts un konsultēšana;

36.  atbalsta Komisijas centienus atjaunināt Eiropas programmu migrācijas jomā, it īpaši pārskatot Dublinas III regulu, lai uzlabotu solidaritāti, atbildības dalīšanu un aizsardzības standartu saskaņošanu starp dalībvalstīm; uzsver, ka bēgļu mobilitāte labvēlīgi ietekmētu vajadzību pēc darbaspēka apmierināšanu un tā trūkuma novēršanu, kā arī bēgļu ieļaušanu darba tirgū, tostarp tādus aspektus kā dalībvalstu mudināšana ļaut atkal apvienoties ģimenēm; uzsver, ka ir nepieciešami turpmāki centieni, lai Eiropas Savienībā izveidotu patiesi vienotu Eiropas patvēruma sistēmu un izstrādātu visaptverošu un ilgtspējīgu likumīgās migrācijas politiku, kuras mērķis būtu apmierināt darba tirgus vajadzības prasmju ziņā un kurā būtiska loma būtu paredzēta sociālajai iekļaušanai un aktīvai integrācijas politikai;

37.  pauž nožēlu, ka Komisijai pret daudzām dalībvalstīm nācās pieņemt 40 lēmumus par pārkāpumu, jo tās nebija īstenojušas kopējās Eiropas patvēruma sistēmas politikas pamatnostādnes, tostarp 19 dalībvalstīm nosūtīt oficiālas brīdinājuma vēstules, jo tās nebija paziņojušas pasākumus, kuri veicami, lai transponētu Uzņemšanas nosacījumu direktīvu, kas nosaka svarīgākos standartus tādās jomās kā nodarbinātības, profesionālās apmācības, skološanas un nepilngadīgo izglītības, pārtikas, mājokļa, veselības aprūpes, medicīniskās un psiholoģiskās aprūpes pieejamība un paredz noteikumus attiecībā uz nelabvēlīgā situācijā esošām personām; stingri uzskata, ka Komisijai būtu jādara vairāk, lai nodrošinātu, ka tiek pilnībā un faktiski īstenoti spēkā esošie noteikumi; mudina dalībvalstis labot šo situāciju saskaņā ar Līgumos noteiktajiem Eiropas principiem cilvēktiesību, solidaritātes, taisnīga atbildības sadalījuma un lojālas sadarbības jomā;

38.  atzīmē priekšsēdētāja Ž.-K. Junkera runā „Stāvoklis Savienībā 2015. gadā”(16) pausto apgalvojumu, ar kuru viņš apstiprināja atbalstu darba tirgus pieejamības nodrošināšanai patvēruma meklētājiem laikā, kad tiek izskatīti viņu pieprasījumi; tomēr pauž nožēlu par Komisijas apņēmības trūkumu pieņemto lēmumu īstenošanā; pauž bažas par dažu dalībvalstu lēmumu slēgt savas iekšējās robežas vai ieviest pagaidu robežkontroli, tādējādi apdraudot pārvietošanās brīvību Šengenas zonā;

39.  pauž nožēlu, ka netiek apmierinoši īstenota 2015. gada septembra vienošanās par bēgļu sadalīšanu starp dalībvalstīm; uzsver, ka bēgļu uzņemšanas kvotas netiek ievērotas lielākajā daļā dalībvalstu; mudina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas ātrāk īstenot attiecīgās vienošanās un paātrināt bēgļu uzņemšanu un pārmitināšanu;

40.  norāda, ka ilgā starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšana un patvēruma meklētāju nereģistrēšana tad, kad viņi ierodas, ne tikai kavē bēgļu un patvēruma meklētāju savlaicīgu un likumīgu piekļuvi darba tirgum, bet arī rada apstākļus nedeklarēta darba un darbaspēka visāda veida ekspluatācijas attīstībai; uzsver nepieciešamību atbalstīt dalībvalstis, kas ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ pirmās saskaras ar patvēruma meklētāju reģistrācijas organizēšanu;

41.  uzsver, ka visiem ekspluatācijas un diskriminācijas upuriem būtu jānodrošina tiesu iestāžu un aizsardzības pieejamība; uzsver sociālo partneru, pilsoniskās sabiedrības, vietējo pārvaldes iestāžu, ekonomisko un sociālo dalībnieku un brīvprātīgo organizāciju paveikto izšķiroši svarīgo darbu, cenšoties sasniegt šos strādniekus, lai viņiem palīdzētu, un sniedzot viņiem nepieciešamo informāciju, it īpaši par viņu tiesībām un pienākumiem un viņiem pienākošos aizsardzību, kā arī nepieciešamo atbalstu, tostarp ņemot vērā bēgļu uzturēšanās iespējamo īslaicīgo raksturu;

42.  uzsver — lai nodrošinātu bēgļu efektīvu integrāciju sabiedrībā, ir būtiski nepieļaut geto veidošanos;

43.  atzinīgi vērtē to, ka ir izveidots “prasmju profilu instruments” trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar Komisijas “Jauno prasmju programmu Eiropai”, kuras mērķis ir stiprināt trešo valstu valstspiederīgo prasmju un kvalifikāciju agrīnu identificēšanu un dokumentēšanu, ieviest norādījumus par labāko praksi, lai atbalstītu darba tirgus integrāciju dalībvalstīs, un uzlabot valodu apguves iespējas tiešsaistē jaunpienākušiem bēgļiem un patvēruma meklētājiem ar Erasmus + tiešsaistes valodu kursu starpniecību;

44.  atzinīgi vērtē Komisijas „Rīcības plānu par trešo valstu valstspiederīgo integrāciju”, kurā tiek skatīti pirmsizceļošanas un pirmsieceļošanas pasākumi un izglītības, nodarbinātības un profesionālās apmācības, piekļuves pamatpakalpojumiem, aktīvas līdzdalības un sociālās integrācijas jautājumi;

Ieteikumi un paraugprakse

45.  aicina dalībvalstis atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam, stāvoklim savas valsts darba tirgū un attiecīgajiem ES un valsts tiesību aktiem nodrošināt ātru un pilnīgu bēgļu integrāciju darba tirgū un viņu sociālo iekļaušanu, kā arī informēt viņus par sabiedrisko pakalpojumu, it īpaši mājokļa, veselības aprūpes un sociālās aizsardzības, integrācijas kursu, valodu apguves moduļu un citu izglītības un apmācības pasākumu pieejamību;

46.  aicina Komisiju apsvērt iespēju mērķtiecīgi pārskatīt Uzņemšanas nosacījumu direktīvu, lai nodrošinātu, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem darba tirgus ir pieejams pēc iespējas drīzāk pēc attiecīgā pieteikuma iesniegšanas; mudina Komisiju veicināt sociālās aizsardzības standartu augšupēju konverģenci un darba atļauju ātru izsniegšanu dalībvalstīs;

47.  aicina Komisiju pastiprināt centienus, lai nodrošinātu reālu darba tirgus pieejamību bēgļiem un patvēruma meklētājiem, it īpaši pārbaudot, vai dalībvalstis nodarbinātības pieejamībai nepiemēro pārāk ierobežojošus nosacījumus, kas šo pieejamību pārmērīgi apgrūtina; turklāt aicina dalībvalstis mazināt birokrātiju, lai nodarbināmām personām atvieglotu iekļūšanu darba tirgū; norāda, ka šādi pasākumi gan veicinātu bēgļu integrāciju, gan — vispārīgāk ― sniegtu labumu visiem ES iedzīvotājiem;

48.  mudina dalībvalstis saīsināt starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas laiku, pienācīgu uzmanību veltot attiecīgo indivīdu tiesībām un neapdraudot lēmumu pieņemšanas kvalitāti, jau sākotnējās uzņemšanas centros izvērtēt bēgļu izglītības līmeni un kvalifikāciju un tādējādi mērķtiecīgāk paplašināt agrīnās iejaukšanās pasākumus, piemēram, valodu mācības, prasmju izvērtēšanu un pilsoniskās integrācijas kursus, tostarp kursus par Eiropas pamattiesībām, vērtībām un kultūru, it īpaši tiem patvēruma meklētājiem, kuriem ir labas izredzes saņemt starptautisko aizsardzību, un mudina nodrošināt šo pasākumu vienlīdzīgu pieejamību; mudina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, īstenojot konkrētus un efektīvus pasākumus, kas palīdzētu racionalizēt pieteikumu izskatīšanu;

49.  aicina dalībvalstis nodrošināt bēgļiem un patvēruma meklētājiem agrīnu, vieglu un vienlīdzīgu apmācības, tostarp prakses un māceklības, pieejamību, lai nodrošinātu viņu ātru, efektīvu un pilnīgu integrāciju mūsu sabiedrībā un darba tirgū, tostarp dodot viņiem iespēju apgūt prasmes, kas nepieciešamas jaunas nākotnes veidošanai pēc atgriešanās savā valstī; uzsver — lai to izdarītu, ir jāpieņem iniciatīvas kopā ar privāto sektoru, arodbiedrībām un pilsonisko sabiedrību; turklāt aicina dalībvalstis atzīt un validēt jau pastāvošās bēgļu prasmes, oficiālo un neoficiālo kompetenci, talantu un zinātību, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi; atgādina, ka pirmais šķērslis, ko bēgļiem nākas pārvarēt, ir valodu šķērslis; tādēļ iesaka veikt efektīvus pasākumus, kas viņiem ļautu ne tikai iemācīties un saprast uzņemošās valsts valodu, bet arī veicinātu dažādu kultūru savstarpēju iepazīšanu, lai nepieļautu ksenofobiska un rasistiska noskaņojuma izplatīšanos;

50.  prasa izveidot Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāta darba grupu Komisijā, lai pēc iespējas drīzāk izstrādātu Eiropas mēroga standartus attiecībā uz vispārīgajām prasmēm un metodes to kataloģizēšanai;

51.  atzinīgi vērtē risinājumus, kas sniedz informāciju vairākās valodās par formālās izglītības apgūšanas un ikdienējās mācīšanās, profesionālās apmācības, stažēšanās un brīvprātīgā darba iespējām migrantiem, bēgļiem un patvēruma meklētājiem; tādēļ prasa paplašināt šādus pakalpojumus;

52.  uzsver, ka inovatīviem instrumentiem, kas balstās uz jauniem plašsaziņas līdzekļiem, tādiem kā sociālie plašsaziņas līdzekļi un lietotnes, varētu būt svarīga loma pakalpojumu pieejamības veicināšanā un informācijas apmaiņā attiecībā uz bēgļu reģistrēšanu, viņu prasmju izvērtēšanu, darba meklēšanu un valodu mācībām, kā arī tiešas palīdzības sniegšanā cilvēkiem, kuriem tā ir nepieciešama; mudina dalībvalstis izveidot īpašas platformas un daudzvalodu interneta portālus, kuru mērķis būtu sniegt koncentrētu un viegli pieejamu informāciju par atzīšanas iespējām, pastāvošajām integrācijas programmām un atbildīgo institūciju sarakstiem, un atgādina, ka visās ES un EEZ dalībvalstīs ir speciāls valsts akadēmiskās atzīšanas informācijas centrs, kas nodrošina iespēju salīdzināt akadēmiskās kvalifikācijas; šajā sakarā mudina dalībvalstis popularizēt šo pakalpojumu;

53.  vērš uzmanību uz dalībvalstīs pieejamo apmācības iespēju un modeļu klāstu un it īpaši uz kombinēto profesionālās izglītības un apmācības modeli, par kuru dažās dalībvalstīs bēgļiem un patvēruma meklētājiem nekas vai faktiski nekas nav zināms, bet kurš, nogludinot pāreju no izglītības apguves un apmācības uz nodarbinātību, lielā mērā var veicināt bēgļu integrāciju darba tirgū un sabiedrībā un tādējādi nodrošināt iespēju darba ņēmējus apmācīt arī augstas kvalifikācijas profesijās, kurās trūkst jaunu darbinieku;

54.  aicina Komisiju ierosināt pamatnostādnes par bēgļu kvalifikācijas un prasmju atzīšanas iespējām; šajā sakarā norāda, ka daudzos gadījumos apmācība un kvalifikācijas iegūšana bēgļu izcelsmes valstīs neatbilst attiecīgajiem Eiropas standartiem; ierosina Komisijai izstrādāt ieteikumus, kas dalībvalstīm ļautu vieglāk, ātrāk un efektīvāk identificēt bēgļu prasmes, kompetenci, talantus un zinātību; šajā sakarā norāda uz dalībvalstu darba tirgu atšķirībām un to atšķirīgajām vajadzībām un cer, ka, ņemot to vērā, varēs ātrāk, vieglāk un efektīvāk apmierināt vajadzības pēc darbaspēka atsevišķās jomās un vienlaikus nodrošināt bēgļu ātrāku integrāciju darba tirgū;

55.  aicina Komisiju apsvērt iespēju pārskatīt Zilās kartes direktīvu

56.  uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāpastiprina centieni jebkāda veida diskriminācijas, ksenofobijas un rasisma apkarošanā, tostarp palielinot izpratni par tiesību aktiem diskriminācijas novēršanas jomā, atbalstot vietējo pārvaldes iestāžu, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, sociālo partneru un valsts līdztiesības veicināšanas institūciju darbu un pastiprinot to centienus komunikācijā ar plašsaziņas līdzekļiem un iedzīvotājiem ES, lai apkarotu jebkādu dezinformāciju un ksenofobijas izpausmes, kas ir pretrunā Eiropas vērtībām, jo visi šāda veida centieni būtiski veicinās bēgļu sociālo pieņemšanu un iekļaušanu; mudina dalībvalstis izmantot Tiesību, vienlīdzības un pilsonības programmai paredzēto finansējumu, lai organizētu apmācības par daudzveidību un lai izglītotu un informētu darba tirgū nonākošos bēgļus un migrantus par viņu kā darba ņēmēju likumīgajām tiesībām, tādējādi palīdzot viņiem izvairīties no kļūšanas par ekspluatējošas prakses vai ekspluatējošu darba devēju upuriem; uzsver, ka visā migrācijas procesā un integrācijas politikas nostādnēs būtu jāņem vērā multiplā diskriminācija;

57.  atzinīgi vērtē 2016. gada 16. marta kopīgo paziņojumu par bēgļu krīzi, kuru pieņēma sociālie partneri augstākā līmeņa trīspusējā sociālo lietu sanāksmē un kurā uzsvērta viņu apņemšanās un vēlme kopā ar valdībām un citām ieinteresētajām personām izstrādāt politikas nostādnes integrācijas atbalstam; uzskata, ka sociālie partneri un pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir neaizstājami starpnieki, kuriem ir būtiska loma bēgļu integrācijā darba tirgū un sabiedrībā kopumā; mudina Komisiju, balstoties uz līdzsvarotu interešu pārstāvību, pastiprināt dialogu ar sociālajiem partneriem, lai identificētu bēgļu iespējas darba tirgū un nodarbinātības jomā;

58.  aicina dalībvalstis mācīties no pilsētu līmenī uzkrātās pieredzes un prakses un atvieglot to apmaiņu, lai veicinātu iekļaujošus darba tirgus visiem iedzīvotājiem, tostarp starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, un iesaistīt pilsētas un vietējās pārvaldes iestādes sociālās un ekonomiskās iekļaušanas politikas nostādņu izstrādē un īstenošanā; uzskata, ka ir nepieciešama efektīvāka partnerība starp dažādajiem valdības līmeņiem un ka ES un valstu iniciatīvām ir jāpapildina un jāpastiprina pilsētu veiktās darbības, par mērķi nosakot konkrētās iedzīvotāju vajadzības; uzskata, ka būtu jāatzīst dalībvalstu labā prakse efektīvā darba koordinācijā ar pilsētām un to iesaistīšanā un jānodrošina šādas prakses pamanāmība;

59.  uzskata — lai nodrošinātu, ka bēgļus neizmanto nedeklarētam darbam un nepakļauj citāda veida nopietniem darbaspēka ekspluatācijas veidiem un diskriminācijai darbavietā, bēgļiem, kā arī iestādēm ir jāsniedz atbilstīga apmācība par nodarbinātības jomas tiesību aktiem un nediskrimināciju;

60.  aicina Komisiju sniegt finansiālu atbalstu starptautiskām shēmām, ar kuru palīdzību tiek nodrošināta labas prakses pārnesamība un pielāgojamība, — piemēram, individuālās padomdošanas, ko veic persona, kas jau bijusi līdzīgā situācijā, un sagatavošanas projektiem, kas ietver visus pārvaldības līmeņus un dažādas ieinteresētās personas un ko ES līmenī ir izstrādājušas un īsteno dažādas ieinteresētās personas, — un nodrošināt to efektīvu īstenošanu uz vietas;

61.  aicina dalībvalstis īstenot Pamatlēmumu par cīņu pret rasismu un ksenofobiju un jauno Noziegumos cietušo direktīvu, kā arī nodrošināt savlaicīgu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par jebkādu kūdīšanu uz vardarbību, tostarp uz dzimumu balstītu vardarbību, un pret migrantiem un patvēruma meklētājiem neatkarīgi no viņu uzturēšanās statusa;

62.  uzsver, ka gan institucionālā, gan individuālā līmenī pastiprinās naidpilnas runas, pret migrantiem vērsts noskaņojums un ksenofobiska vardarbība;

63.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt diplomātiskās attiecības un veikt visus nepieciešamos ekonomiskos un sociālos pasākumus, lai panāktu situācijas stabilizēšanos bēgļu izcelsmes valstīs un viņi varētu palikt savā valstī vai atgriezties tajā;

64.  prasa pēc iespējas ātrāk pārdalīt līdzekļus ESF, AMIF, ERAF un FEAD ietvaros, lai dalībvalstis, kurām jāuzņemas bēgļu krīzes radītais galvenais smagums, saņemtu efektīvāku atbalstu;

Kultūra, izglītība un sports

65.  uzsver steidzamo nepieciešamību nodrošināt to, ka nepavadīti nepilngadīgie saņem īpašu aizsardzību pret ekspluatāciju darbā, vardarbību un cilvēku tirdzniecību; uzsver nepieciešamību pēc padomdevējiem un īpašiem pasākumiem, it īpaši meitenēm, kuras bieži vien ir neaizsargātākas un vairāk pakļautas dažādiem ekspluatācijas veidiem, cilvēku tirdzniecībai un seksuālai vardarbībai un kurām biežāk tiek liegtas izglītības iespējas;

66.  aicina Komisiju pieņemt integrētu pieeju ES migrācijas politikai un palielināt kultūras, izglītības un apmācības īpatsvaru darbības pasākumos, ko veic kā daļu no Eiropas programmas migrācijas jomā; aicina Komisiju pieņemt īpašu politiku starpkultūru dialoga jomā;

67.  prasa ES un dalībvalstīm par prioritāti noteikt integrāciju, kas tiek veikta, izmantojot agrīnus konkrētu mērķus sasniegšanai paredzētus pasākumus izglītības, apmācības, kultūras un sporta jomā, kā arī to problēmu risināšanai, ar kurām saskaras uzņemošo valstu sabiedrība, it īpaši bērnu tiesību uz izglītību nodrošināšanā neatkarīgi no viņu bēgļu statusa, kā noteikts ANO Konvencijas par bērna tiesībām 22. pantā, tādējādi piešķirot prioritāti bērna interesēm;

68.  uzstāj uz nepieciešamību pēc izsmeļošas analīzes, kura tiktu veikta, izmantojot pētījumus un statistikas datus, un kuras rezultāti varētu tikt izmantoti par pamatu vislabākajiem ierosinājumiem attiecībā uz politikas iniciatīvām un rīcību, lai noskaidrotu, kādai vajadzētu būt stratēģijai bēgļu izglītības jomā, it īpaši attiecībā uz pieaugušo izglītību, ņemot vērā viņu pašreizējo kvalifikāciju;

69.  uzsver — lai Eiropā veicinātu bēgļu un patvēruma meklētāju integrāciju un sociālo iekļaušanu, kā arī uzņemošo valstu izpratni un solidaritāti rasisma, ksenofobijas un ekstrēmisma apkarošanā un lai veicinātu tādas sabiedrības izveidi, kura būtu saliedētāka un iekļaujošāka un kuras pamatā būtu kultūras daudzveidība, Eiropas kopējo vērtību popularizēšana un pamattiesību aizsardzība, ļoti būtiska loma ir bezmaksas publiskajai izglītībai, kultūrai, starpkultūru un reliģiju dialogam, neoficiālajai izglītībai un ikdienējai mācīšanās, mūžizglītībai un jaunatnes un sporta politikai; uzsver nepieciešamību nodrošināt kultūras un valodas starpniecību, kamēr bēgļi un patvēruma meklētāji apgūst uzņemošās valsts valodu un kultūras un sociālās vērtības;

70.  uzsver, ka būtiska loma ir sportam, kas var sekmēt sociālo un starpkultūru dialogu, veicinot pozitīvas saiknes izveidi starp vietējiem iedzīvotājiem un bēgļiem un patvēruma meklētājiem, un aicina ES iestādes un dalībvalstis īstenot programmas, kuru mērķis ir bēgļu sociālā integrācija ar kopīgu kultūras un sporta pasākumu palīdzību; tādēļ atbalsta pašreizējās sporta organizāciju iniciatīvas un mudina apmainīties ar paraugpraksi dažādās vienības, kas ir iesaistītas sporta pasākumos, kuru mērķis ir bēgļu sociālā integrācija;

71.  pauž dziļu nožēlu par pašreiz notiekošo kultūras tīklu izzušanu pamatprogrammas “Radošā Eiropa” jaunās ievirzes dēļ;

72.  uzsver nepieciešamību pēc efektīvām procedūrām, kas ļautu īstenot gludu pāreju no bēgļu nometnēs pieejamās izglītības uz uzņemošās dalībvalsts izglītības sistēmu;

73.  uzsver, ka dalībvalstīm ir jāatvieglo bēgļu reģistrēšana visos izglītības līmeņos, un prasa īstenot lielākus centienus, lai skolēnus efektīvi sadalītu pa dalībvalstīm un reģistrētu attiecīgās valsts skolu sistēmā;

74.  aicina ES un dalībvalstīm izveidot „izglītības koridorus”, veicinot nolīgumus ar Eiropas universitātēm un Vidusjūras Universitāšu savienību (UNIMED), lai uzņemtu studentus, kuri ieradušies no konflikta zonām un tādējādi atvieglotu viņiem augstākās izglītības pieejamību un veicinātu savstarpēju atbalstu un iesaistīšanos brīvprātīgajā darbā; atzinīgi vērtē iniciatīvas, ko šajā sakarā ir pieņēmušas vairākas Eiropas universitātes un to partnerības;

75.  atzinīgi vērtē Eiropas un valsts līmeņa programmas, kā arī privātās iniciatīvas, ko uzsākušas bezpeļņas organizācijas, kuras sniedz atbalstu migrantiem akadēmiķiem zinātnē un citās profesionālās jomās, un pauž piekrišanu to attīstībai un atbalstam;

76.  lai nodrošinātu tūlītēju integrācijas sākšanu, aicina dalībvalstis garantēt risinājumus uz praksi orientētai un saprotamai sagatavojošai izglītojošai informācijai vairākās valodās;

77.  aicina dalībvalstis bēgļiem un patvēruma meklētājiem, kas ir bērni un jaunieši, sniegt uz konkrētu vajadzību apmierināšanu orientētu atbalstu laikā, kad viņi nokļūst skolu sistēmā, šim atbalstam izpaužoties, piemēram, kā intensīvu valodu kursu un vispārēju ievadprogrammu nodrošināšana, lai viņi pēc iespējas drīzāk varētu piedalīties nodarbībās parastajās klasēs; uzsver nepieciešamību apmierināt pie īpašām grupām piederošo personu, it īpaši nepavadītu nepilngadīgo, kā arī pieaugušo bez pamatizglītības, vajadzības un ņemt vērā viņu neaizsargātību;

78.  atgādina ES un tās dalībvalstīm viņu pienākumu saskaņā ar starptautiskajiem noteikumiem nodrošināt īpašu aizsardzību ārkārtas situācijās nonākušiem nepilngadīgajiem, tostarp bēgļu bērniem, un it īpaši garantēt viņiem skolu un ar izglītības apguvi saistīto telpu un aprīkojuma pieejamību; atzinīgi vērtē mērķi 4 % no ES 2016. gada kopējā humānajai palīdzībai paredzētā budžeta atvēlēt izglītībai un aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk starptautiskā līmenī atbalstīt to, lai tiktu palielināts izglītībai ārkārtas situācijās no pastāvošajām palīdzības programmām pieejamais finansējums, ņemot vērā Pasaules humānās palīdzības samitu, kas notika Stambulā 2016. gada maijā;

79.  iesaka nodrošināt bēgļu bērniem papildu valodas mācīšanās nodarbības viņu piederības valsts valodā;

80.  uzsver, ka ir svarīgi sākt īstenot izglītojošus atbalsta pasākumus — it īpaši, lai nodrošinātu piemērotus apstākļus ES „karstajos punktos“ un bēgļu uzņemšanas centros —, ar kuriem tiktu atbalstīti to humānās palīdzības organizāciju un NVO centieni, kuras jau ir sākušas organizēt izglītojošus un cita veida pasākumus bēgļu nometnēs, kā arī nodrošināt stimulus un atbalstu formālās izglītības struktūrām bēgļu nometnēs, tostarp tajās, kas atrodas trešās valstīs;

81.  atzinīgi vērtē jaunos uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus saistībā ar kultūras, izglītības, sporta un jaunatnes mobilitātes programmām un projektiem, kuru mērķis ir starpkultūru dialogs, kultūras un sociālā iekļaušana un integrācija saskaņā ar pamatprogrammām „Radošā Eiropa“ un „Erasmus+”; uzsver nepieciešamību likvidēt pašreizējos šķēršļus to projektu īstenošanai, kuru mērķis ir bēgļu integrācija, un atvieglot attiecīgo programmu pieejamību visiem;

82.  prasa dalībvalstīm popularizēt iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt ciešāku sadarbību, politikas nostādņu saskaņotību un dialogu starp publiskajām iestādēm, NVO, sociālajiem partneriem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un bēgļu kopienām, lai veicinātu savstarpējas zināšanas un sapratni, un izvērtēt citas iespējamās iniciatīvas, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi augstas kvalitātes izglītībai, tādējādi integrējot migrantus un bēgļus labvēlīgā mācību vidē;

83.  uzsver, ka bēgļu un migrantu bērnu un jauniešu integrēšanā izglītības sistēmā būtiska loma ir skolotājiem, un uzsver nepieciešamību pēc īpaši sagatavota pedagoģiskā personāla un skolotāju papildu apmācības šādas kvalifikācijas iegūšanai; šajā sakarā aicina ES un dalībvalstis apsvērt iespēju izveidot skolotāju sadarbības kanālus, lai viņi varētu dalīties pieredzē, apmainīties ar paraugpraksi un saņemt savstarpēju atbalstu;

84.  aicina dalībvalstis palīdzēt migrantiem, kas pēc profesijas ir skolotāji un pasniedzēji, atrast atbilstošu darbu, lai vienlaikus uzlabotu viņu situāciju un izglītības sistēmā pienācīgi izmantotu viņu valodu un mācīšanas prasmes un pieredzi;

85.  atbalsta ideju izveidot skolotājiem paredzētus palīdzības dienestus, kas piedāvātu savlaicīgu atbalstu saistībā ar dažāda veida atšķirībām klasē un veicinātu starpkultūru dialogu un padomu sniegšanu gadījumos, kad skolotāji saskaras ar konfliktsituācijām vai skolēnu radikalizācijas risku; turklāt aicina dalībvalstis paplašināt politiskās izglītības iespējas un nodrošināt pienācīgas tālākizglītības iespējas un mācību materiālus, lai noskaidrotu, kāpēc cilvēki bēg no savas valsts, un lai apkarotu ekstrēmismu;

86.  uzsver, ka skolām ir liela nozīme padomdošanā un valodas un kultūras starpniecības nodrošināšanā, tostarp attiecībā uz demokrātiskām vērtībām, šim nolūkam izmantojot pilsoniskās izglītības un aktīvā pilsoniskuma programmas, kā arī skolēnu un viņu ģimeņu sociālās un kultūras iekļaušanas un integrācijas paātrināšanā un nodrošināšanā;

87.  atzinīgi vērtē Padomes lēmumu kultūras darba plānā 2015.–2018. gadam atsevišķas darbības veltīt kultūras, mākslas un starpkultūru dialoga lomai migrantu integrācijā un izvērtēt attiecīgās jomas paraugpraksi dalībvalstīs;

88.  uzsver, ka būtu jāveicina dažādu mākslas veidu kā integrācijas instrumenta izmantošana un būtu jāatvieglo un jāpastiprina bēgļu līdzdalība kultūras pasākumos;

89.  atzinīgi vērtē jauno Komisijas izveidoto ekspertu darba grupu starpkultūru dialoga jautājumos(17) un migrantu un bēgļu integrācijai, izmantojot mākslu un dialogu, kura plāno līdz 2017. gada beigām publicēt labas prakses rokasgrāmatu;

90.  uzsver, ka ir svarīgi veicināt un turpināt pilnveidot bēgļiem paredzētas izglītojošas lietotnes, videomateriālus un vingrinājumus, kā arī mācību platformas, lai atvieglotu un papildinātu viņu izglītošanu un apmācību;

o
o   o

91.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0176.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0317.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0105.
(4) OV C 36, 29.1.2016., 91. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0008.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0320.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0073.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0418.
(9) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/note/join/2014/518768/IPOL-EMPL_NT%282014%29518768_EN.pdf.
(10) OV L 337, 20.12.2011., 9. lpp.
(11) http://www.keepeek.com/Digital-Asset-Management/oecd/social-issues-migration-health/making-integration-work-humanitarian-migrants_9789264251236-en.
(12) Skat. 2016. gada 8. martā pieņemtos tekstus, P8_TA(2016)0073.
(13) http://europa.eu/rapid/press-release_IP-15-6067_lv.htm.
(14) http://www.europarl.europa.eu/news/lv/news-room/20131118IPR25534/EP-apstiprina-jauno-koh%C4%93zijas-politiku-325-miljardi-eiro-Eiropas-re%C4%A3ioniem.
(15) COM(2015)0240.
(16) http://ec.europa.eu/avservices/video/player.cfm?ref=I107934.
(17) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-14444-2015-INIT/lv/pdf.


Sociālie un vides standarti, cilvēktiesības un uzņēmumu sociālā atbildība
PDF 537kWORD 151k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. jūlija rezolūcija par Parlamenta 2010. gada ieteikumu par sociāliem un vides standartiem, cilvēktiesībām un uzņēmumu sociālo atbildību īstenošanu (2015/2038(INI))
P8_TA(2016)0298A8-0217/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2., 3., 6. un 21. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 11., 153., 191., 207. un 218. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 12., 21., 28., 29., 31. un 32. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Tirdzniecība visiem. Ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

–  ņemot vērā 10. PTO Ministru konferences (MC10) secinājumus(1),

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu (2015. gada 30. novembris–11. decembris)(2),

–  ņemot vērā ES gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē (2014)(3),

–  ņemot vērā ES rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads) „Cilvēktiesību jautājumi joprojām ES uzmanības centrā”,

–  ņemot vērā Pamatnostādnes par ietekmes uz cilvēktiesībām analīzi tirdzniecības politikas iniciatīvu ietekmes novērtējumos(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Politikas departamenta 2015. gadā publicēto pētījumu par cilvēktiesībām un demokrātijas klauzulām starptautiskos nolīgumos,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembrī pieņemto rezolūciju „Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”(5),

–  ņemot vērā Padomes 2005. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 2173/2005 par FLEGT licencēšanas sistēmas izveidi kokmateriālu importam Eiropas Kopienā(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 978/2012 par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu(7),

–  ņemot vērā ESAO vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem(8),

–  ņemot vērā ESAO Pienācīgas pārbaudes pamatnostādnes attiecībā uz atbildīgām izrakteņu piegādes ķēdēm no konfliktu skartajām un augsta riska teritorijām(9),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. jūlija dienestu darba dokumentu par ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu īstenošanas pašreizējo situāciju (SWD(2015)0144),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada paziņojumu „Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011)0681),

–  ņemot vērā ANO Tirdzniecības un attīstības konferences ieguldījumu politikas satvaru ilgtspējīgai attīstībai (2015)(10),

–  ņemot vērā Eiropas parlamenta Politikas departamenta pētījumu „The EU’s Trade Policy: from gender-blind to gender-sensitive?” („ES tirdzniecības politika: no dzimumu līdztiesības ignorēšanas līdz ievērošanai”),

–  ņemot vērā neatkarīgā eksperta ceturto ziņojumu par demokrātiskas un taisnīgas starptautiskās kārtības sekmēšanu (ANO ģenerālsekretāra 2015. gada 5. augusta paziņojums Ģenerālajai asamblejai (A/70/285)),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos nolīgumos(11),

–  ņemot vērā ANO Rezolūciju Nr. 64/292, kurā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja nepārprotami atzina piekļuvi ūdenim un sanitārijai par cilvēktiesībām un kurā ir minēts, ka tīrs dzeramais ūdens un sanitārija ir svarīga visu cilvēktiesību pilnīgai īstenošanai,

–  ņemot vērā 2015. gada 8. septembra rezolūciju par turpmākiem pasākumiem saistībā ar Eiropas pilsoņu iniciatīvu „Right2Water(12),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos(13),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par starptautiskās tirdzniecības politiku klimata pārmaiņu diktēto prasību kontekstā(14),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Politikas departamenta C 2014. gadā publicēto pētījumu „Gender Mainstreaming in Committees and Delegations of the European Parliament” („Integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai Eiropas Parlamenta komitejās un delegācijās”),

–  ņemot vērā Cilvēktiesību padomes rezolūciju Nr. 26/9(15), kurā tā nolēma „izveidot beztermiņa starpvaldību darba grupu jautājumos par transnacionālām korporācijām un citiem uzņēmumiem cilvēktiesību kontekstā, kuras uzdevums būs izstrādāt starptautisku juridisku saistošu instrumentu, ar kā palīdzību starptautisko cilvēktiesību ietvaros regulēt transnacionālo korporāciju un citu uzņēmumu darbību”,

–  ņemot vērā ES reformēto vispārējo preferenču sistēmu (VPS), kas noteikta Regulā (ES) Nr. 978/2012,

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Ziņojums par vispārējo preferenču sistēmu attiecībā uz 2014.–2015. gada laikposmu” (COM(2016)0029),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, ESAO pārskatītās vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem, SDO trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku, Starptautiskās Integrēto pārskatu komitejas satvaru, Apvienoto Nāciju Organizācijas Globālā līguma desmit principus un ISO 26000 rekomendējošo standartu par sociālo atbildību,

–  ņemot vērā Francijas likumprojektu par pienācīgu pārbaudi, ar kuru paredzēts ieviest ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, un priekšsēdētāja Žana Kloda Junkera paziņojumu 2015. gada G7 samitā,

–  ņemot vērā projektu „Iegūt ilgtermiņa vērtību uzņēmumiem un investoriem”, ko pašlaik īsteno saskaņā ar ANO atbildīgas ieguldīšanas principiem un ANO Globālo līgumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0217/2016),

A.  tā kā Parlaments 2010. gadā sniedza ieteikumus Komisijai par sociāliem un vides standartiem, cilvēktiesībām un uzņēmumu sociālo atbildību; tā kā virkne šo ieteikumu ir īstenoti, bet citi nav;

B.  tā kā Parlaments ir viens no likumdevējiem attiecībā uz pasākumiem, ar ko nosaka satvaru Savienības kopējās tirdzniecības politikas (KTP) īstenošanai; tā kā visu tirdzniecības nolīgumu, par kuriem Savienība risina sarunas, ratifikācijai ir vajadzīga Parlamenta piekrišana, tā kā tāpēc ir jāīsteno Parlamenta ieteikumi, lai nodrošinātu, ka Komisijas iniciatīvas KTP jomā ir sekmīgas;

C.  tā kā tirdzniecība ir ļoti svarīga uzņēmējdarbības iespēju sekmēšanā, labklājības nodrošināšanā un nodarbinātības veicināšanā, kā arī ekonomikas attīstības, sociālā progresa, dzīves līmeņa, dzīves kvalitātes un cilvēktiesību standartu ilgtermiņa uzlabošanas sekmēšanā;

D.  tā kā ES uzsver savu stingro apņemšanos veicināt ilgtspējīgu attīstību, kā atkārtoti apstiprināts tās stratēģijā „Tirdzniecība visiem”, kā arī cilvēktiesības un labu pārvaldību, izmantojot uz iniciatīvām balstītus līdzekļus, piemēram, VPS+ un preferenciālās piekļuves tirgum noteikumus valstīs, kuras ir apņēmušās īstenot galvenās starptautiskās konvencijas attiecīgajās jomās;

E.  tā kā ES, īstenojot savu tirdzniecības politiku, var pozitīvi ietekmēt cilvēktiesību lielāku ievērošanu un ilgtspējīgu attīstību pasaulē; tā kā Komisijai jādarbojas, paturot šo mērķi prātā; tā kā tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumi ietekmē cilvēktiesības un ilgtspējīgu attīstību, tāpēc būtu jāizstrādā tā, lai atbalstītu sociālo un vidisko progresu, garantējot Eiropas standartu neaizskaramību, sargājot cilvēktiesības un nodrošinot atbilstību sociālajiem un vides noteikumiem;

F.  tā kā tirdzniecība un ārvalstu investīcijas, ko veic starptautiskie uzņēmumi, veicina cilvēktiesību un sociālo tiesību, kā arī darba ņēmēju tiesību ievērošanu valstīs, kurās šie uzņēmumi darbojas;

G.  tā kā Parlamenta ieguldījumu var novērtēt pēc tā sniegto ieteikumu efektīvas īstenošanas; tā kā, lai nodrošinātu tirdzniecības nolīgumos noteikto mērķu un saistību ievērošanu, jo īpaši cilvēktiesību aizsardzības jomā, ir jāveic regulāra nolīgumu īstenošanas uzraudzība;

H.  tā kā saskaņā ar LESD 208. pantu ES un tās dalībvalstīm būtībā ir juridisks pienākums veidot politiku saskaņā ar attīstības mērķiem;

I.  tā kā Komisijas priekšlikumā jaunai tirdzniecības un ieguldījumu stratēģijai — „Tirdzniecība visiem” — ir atzīta saikne starp tirdzniecību, cilvēktiesībām un sociālajiem un vides standartiem un ir pausts aicinājums padarīt šīs tiesības un standartus par neatņemamu sastāvdaļu Savienības ekonomiskajās un komerciālajās attiecībās;

J.  tā kā transnacionāliem globālajiem mazumtirgotājiem un uzņēmumiem ir atbildība attiecībā uz darba apstākļu uzlabošanu un atalgojuma palielināšanu ražošanas valstīs;

K.  tā kā sieviešu tiesības ir neatņemama cilvēktiesību sastāvdaļa; tā kā dzimumu līdztiesība iekļaujas tirdzniecības nolīgumu ilgtspējīgas attīstības nodaļu tvērumā; tā kā strukturālas dzimumu nelīdztiesības dēļ tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu specifiskā ietekme sievietes un vīriešus skar atšķirīgi un tā kā ilgtspējīgos un iekļaujošos attīstības, izaugsmes un tirdzniecības nolīgumos ir jāiekļauj arī cilvēktiesības, tostarp dzimumaspektā;

L.  tā kā ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam atzīts, ka tirdzniecības politika būtiski ietekmē tās mērķu īstenošanu, jo ietver virkni politikas jomu, piemēram, izcelsmes noteikumus, pārtikas regulējumu, izejvielu tirgus un dzimumu līdztiesību;

M.  tā kā VPS un VPS+ sistēmu potenciālu nodrošināt cilvēktiesību un darba tiesību konvenciju ratifikāciju un īstenošanu jaunattīstības valstīs var uzlabot, ja ekonomiskus stimulus sasaista ar cilvēktiesību un darba tiesību galveno konvenciju efektīvu pieņemšanu un īstenošanas pastāvīgu uzraudzību;

N.  tā kā Rana Plaza katastrofas dēļ ES sadarbībā ar Bangladešas valdību un SDO nāca klajā ar globālu paktu par darba tiesību un rūpnīcu drošības uzlabojumiem Bangladešā, kura mērķis ir uzlabot darba ņēmēju darba apstākļus, darba drošību un veselības aizsardzību; tā kā šo centienu rezultātā ir palielinājusies sabiedrības informētība un izstrādāti inovatīvi risinājumi ar TIA saistītiem jautājumiem, piemēram, Vienošanās par ugunsdrošību un ēku drošību Bangladešā;

O.  tā kā līdztekus publiskajam sektoram ilgtspējīga attīstība jāveicina arī privātajam sektoram; tā kā uzņēmumiem ir jārīkojas sociāli un vidiski atbildīgā veidā; tā kā ES jaunās paaudzes tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumi ietver nodaļas par ilgtspējīgu attīstību, kas nolīguma pusēm prasa apņemties sargāt cilvēktiesības, ievērot sociālos un vides standartus un nodrošināt uzņēmumu sociālo atbildību; tā kā virknē ES tirdzniecības nolīgumu konstatējams atšķirīgs šādu nodaļu vēriens; tā kā Komisija ir mudinājusi rīkoties maksimāli vērienīgi;

P.  tā kā Komisijas 2015. gada stratēģijā „Tirdzniecība visiem” noteikts, ka TIA ir viena no ES prioritātēm; tā kā, lai šī stratēģija varētu dot pienācīgu impulsu TIA programmai, Komisijas vēriens, kas vērtējams ļoti atzinīgi, ir jāīsteno apņēmīgās un konkrētās darbībās;

Q.  tā kā projekts „Iegūt ilgtermiņa vērtību uzņēmumiem un investoriem”, ko īsteno saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas atbildīgas ieguldīšanas principiem un ANO Globālo līgumu, pierāda, ka ekonomiskā atveseļošanās Eiropā un pasaulē ir saderīga ar sociālā taisnīguma, vides ilgtspējas un cilvēktiesību ievērošanas principiem un tie cits citu savstarpēji pastiprina;

R.  tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. pantā noteikts, ka ES kopējo tirdzniecības politiku īsteno, ievērojot Savienības ārējās darbības principus un mērķus;

S.  tā kā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 21. pantā no jauna apstiprināts, ka ES ārējās darbības orientējošie principi ir demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību un pamatbrīvību universālums un nedalāmība, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī ANO Statūtu un starptautisko tiesību ievērošana;

T.  tā kā tirdzniecības un cilvēktiesību standartu saikne ar sociālajiem un vides standartiem ir kļuvusi par neatņemamu ES ekonomisko un komerciālo attiecību daļu; tā kā ES politikai attiecībā uz cilvēktiesībām un demokrātiju trešās valstīs arī turpmāk vajadzētu būt integrētai citos ES politikas virzienos, kuriem piemīt ārējā dimensija, tostarp tirdzniecības politikā; tā kā ES būtu jāizmanto tirdzniecības politika, lai palīdzētu izveido augstus globālos standartus cilvēktiesību un sociālo tiesību, patērētāju aizsardzības un vides jomā;

U.  tā kā tirdzniecības politika un vērienīgi tirdzniecības nolīgumi veicina un stiprina uz globāliem noteikumiem balstīto tirdzniecības sistēmu, tā kā pirms tirdzniecības sarunu noslēgšanas ir nopietni un pārredzami jāizskata arī cilvēktiesību jautājumi; tā kā ANO Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, kā arī citu relevantu instrumentu, tostarp to, kuri sekmē uzņēmumu sociālo atbildību, mērķis ir atbalstīt cilvēktiesību noteikumus saistībā ar tirdzniecības politiku;

V.  tā kā 2014. gada 26. jūnijā ANO Cilvēktiesību padome pieņēma rezolūciju par starpvaldību darba grupas izveidi, kuras uzdevums būs sākt procesu starptautiska juridiski saistoša instrumenta ieviešanai nolūkā atbilstīgi starptautiskajām tiesībām regulēt transnacionālās korporācijas un citas uzņēmējsabiedrības;

W.  tā kā tirdzniecība un cilvēktiesības var stiprināt viena otru un tā kā uzņēmēji — kam pašiem ir pienākums ievērot cilvēktiesības — var būtiski palīdzēt radīt pozitīvus stimulus attiecībā uz cilvēktiesību, demokrātijas, vides standartu un uzņēmumu atbildības sekmēšanu; tā kā ES ir bijusi vadošā loma vairāku tādu globālās atbildības iniciatīvu sarunās un īstenošanā, kas iet roku rokā ar starptautisko standartu, tostarp sociālā taisnīguma, vides ilgtspējas un cilvēktiesību ievērošanas, popularizēšanu un ievērošanu; tā kā ir atzīts, ka Eiropas uzņēmumi, kas darbojas globāli un ar savu nediskriminējošo uzņēmumu kultūru ir paraugs citiem, ilgtermiņā pozitīvi ietekmē cilvēktiesības; tā kā tirdzniecības attiecību stiprināšana, kuras pamatā ir cilvēktiesību aizsardzība un izpilde, stiprina savstarpējo sapratni un tādas kopējās vērtības kā tiesiskums, laba pārvaldība un cilvēktiesību ievērošana,

Vispārīgie principi

1.  aicina Komisiju un dalībvalstis visās savas politikas jomās, tostarp tirdzniecības politikā, iestrādāt dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanas pieeju un cita starpā garantēt Konvencijas par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) efektīvu ievērošanu; aicina Komisiju ES tirdzniecības stratēģijas ietekmes novērtējumā ņemt vērā ar dzimumu līdztiesību saistītos aspektus attiecībā uz sieviešu tiesībām un aicina Komisiju sistemātiski novērtēt esošos tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumus, lai apzinātu to ietekmi uz dzimumu līdztiesību;

2.  aicina Komisiju nodrošināt labāku saskaņotību attiecībā uz attīstību, nodrošināt efektīvu politikas novērtēšanu un attīstības palīdzības un tirdzniecības politikas saskaņotību un tiekties panākt, ka visas ieinteresētās personas ievēro starptautiskos standartus cilvēktiesību, dzimumu līdztiesības, darba tiesību un vides jomā;

3.  aicina ES aktīvi piedalīties Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņēma savā 70. sesijā, 17 ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanā;

4.  aicina ES un dalībvalstis sekmēt tādu saistošu pasākumu ieviešanu, kas nodrošinātu, ka uzņēmumi maksā nodokļus vietā, kur tie veic saimniecisko darbību un rada vērtību, iestāties par to, ka privātajam sektoram obligāti jāsniedz pārskats par katru valsti atsevišķi atbilstoši ESAO ieteikumiem, un sekmēt labu pārvaldību, it īpaši nodokļu un efektīvas nodokļu iekasēšanas jomā; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka šim jautājumam tiek piešķirta prioritāte politikas dialogu darba kārtībā (politiskā līmenī attiecībā uz attīstību un tirdzniecību), un atbalstīt pilsoniskās sabiedrības lomu nodokļu pārvaldības sabiedriskajā kontrolē un krāpšanas nodokļu jomā uzraudzībā; uzskata, ka uzņēmumu nodokļu politika būtu jāuzskata par daļu no uzņēmumu sociālās atbildības un ka tāpēc sociāli atbildīga rīcība nav savienojama ar stratēģijām, kuru mērķis ir izvairīšanās no nodokļu maksāšanas vai nodokļu oāžu izmantošana;

5.  atzīst, ka piekļuve tādiem sabiedriskajiem labumiem kā ūdens, veselības aprūpe un izglītība ir svarīgs rādītājs attiecībā uz valsts spēju nodrošināt cilvēktiesību un sociālo tiesību ievērošanu;

6.  uzsver, ka ES ilgstošās rūpes par sociālajiem un vides jautājumiem tās tirdzniecības diplomātijas kontekstā jau pašreiz ir soli priekšā citiem lielākajiem pasaules tirdzniecības dalībniekiem; uzsver, ka mūsu tirdzniecības partneru saistības cilvēktiesību jomā nodrošina stipru pamatu pastāvīgam dialogam, sadarbības procesiem un pakāpeniskiem uzlabojumiem ilgtermiņā;

7.  uzsver tirdzniecības un ārvalstu investīciju nozīmi, jo tie ir svarīgi instrumenti ekonomikas izaugsmes, ilgtspējīgas attīstības, labas pārvaldības un cilvēktiesību aizsardzības nodrošināšanai;

8.  atgādina, ka tirdzniecība un ārvalstu tiešās investīcijas veicina nabadzīgo valstu labklājību; atgādina, ka pastāv nebūt ne maznozīmīga saikne starp lielāku labklājību, labāku cilvēktiesību, sociālo tiesību un darba ņēmēju tiesību aizsardzību un spēcīgu vides aizsardzību;

9.  atgādina, ka ES ir apņēmusies attiecībās ar trešām valstīm saskaņoti sekmēt un ievērot cilvēktiesības un demokrātiju visos savos politikas virzienos, tostarp tirdzniecības politikā, un visos attiecīgajos ES ārējās finansēšanas instrumentos;

10.  tādēļ iesaka ES tirdzniecības stratēģiju izmantot par instrumentu, ar ko veicināt demokrātiskās vērtības trešās valstīs; tādēļ atzinīgi vērtē tirdzniecības nolīgumu un tirdzniecības preferenču programmu stiprināšanu, jo tās veicina cilvēktiesības, izskauž piespiedu un bērnu darbu un nodrošina pārtikas nodrošinājumu un tiesības uz veselības aprūpi, ilgtspējīgu attīstību un augstus drošības un vides standartus, kā arī ekonomiskās iespējas visiem;

Cilvēktiesības, vides un sociālie standarti daudzpusējā līmenī

11.  uzsver, cik svarīgi ir ES attīstīt daudzpusēju sadarbību, un tāpēc atkārtoti aicina Komisiju uzņemties vadošo lomu PTO pārvaldības reformēšanā, lai īpaši sasniegtu šādus mērķus:

   a) nostiprināt efektīvu sadarbību un regulāru dialogu starp PTO un attiecīgajām ANO aģentūrām, it sevišķi augsto cilvēktiesību komisāru, ANO Tirdzniecības un attīstības konferenci un Starptautisko Darba organizāciju, jo īpaši — piešķirot SDO oficiālu novērotājas statusu PTO un iesaistot SDO ar starptautisko darba tiesību un darba tiesību konvenciju pārkāpumiem saistīto tirdzniecības strīdu izšķiršanā; uzskata, ka SDO arī turpmāk būtu jāiesaista divpusējos, daudzpusējos un vairākpusējos tirdzniecības nolīgumos;
   b) reformēt PTO tirdzniecības politikas pārskatīšanas mehānismus, lai iekļautu sociālās, vides un cilvēktiesību dimensijas, kuru pamatā būtu SDO, ANO cilvēktiesību un starptautisko vides nolīgumu (MEA) vadlīnijas, un veicinātu ilgtspējīgu attīstību, it īpaši — PTO ietvaros izveidojot tirdzniecības un pienācīgas kvalitātes darba komiteju līdzās pašreizējai Tirdzniecības un vides komitejai, kā prasīts Parlamenta 2010. gada ieteikumos;
   c) novērtēt, kādā mērā PTO Tirdzniecības un vides komiteja ir izpildījusi savu uzdevumu, kas noteikts 1994. gada 15. aprīlī Marakešā pieņemtajā PTO Ministru lēmumā par tirdzniecību un vidi, un tā secinājumus par to, kas vēl būtu darāms, īpaši sakarā ar globālo dialogu par klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām un PTO, kā Parlaments sākotnēji prasījis;
   d) konstruktīvi iesaistīties ANO darba grupā līgumu procesam uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jautājumos, ņemot vērā Augstā cilvēktiesību komisāra biroja īstenoto pētījumu par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, ko izdara uzņēmumi, izmantojot tiesiskās aizsardzības līdzekļus;

12.  aicina Komisiju aktīvi veicināt turpmākas PTO reformas, lai noteiktu daudzpusējus noteikumus atbildīgai globālo piegādes ķēžu ilgtspējīgai pārvaldībai, īpaši ietverot:

   a) efektīvas un īstenojamas piegādes ķēžu pienācīgas pārbaudes un pārredzamības prasības, kas balstītas uz ANO Vadošajiem principiem uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām;
   b) veselības un drošības standartus, īpaši atzīstot darba ņēmēju tiesības veidot drošības komitejas;
   c) sociālās aizsardzības minimumu;
   d) SDO darba pamatstandartu ievērošanu;

13.  atkārtoti pieprasa nodrošināt, ka pasākumi, kurus puse pieņēmusi Parīzes nolīguma ietvaros vai kuri ir saistīti ar kādu no UNFCCC 3. un 4. pantā minētajiem principiem vai saistībām, tiek aizsargāti arī ar juridiski pamatotāku tirdzniecības nolīgumu regulēšanas tiesību aizsardzību;

14.  mudina Komisiju paātrināt progresu ceļā uz tādu shēmu izveidi, kas tirdzniecības nolīgumos diferencētu produktus atbilstoši to apstrādes un ražošanas metodēm (ARM) un ilgtspējas kritērijam;

15.  aicina dalībvalstis pastiprināt savus centienus pildīt apņemšanos pakāpeniski izbeigt fosilā kurināmā subsidēšanu, ievērojot G20 apņemšanos;

16.  uzskata, ka tirdzniecības politika varētu vairāk veicināt enerģētikas pārkārtošanu un ka ES tirdzniecības instrumentiem būtu jāveicina atjaunojamo energoresursu attīstība un izstrāde, kā arī videi draudzīgu preču un tehnoloģiju izstrāde Eiropā; atzīst Komisijas centienus vest sarunas par vairākpusēju nolīgumu par videi draudzīgām precēm (Vides preču nolīgums, VPN) un prasa šīs sarunas noslēgt ar vērienīgu un līdzsvarotu nolīgumu; aicina Komisiju VPN sarunu kontekstā izstrādāt kvantitatīvus vai kvalitatīvus videi draudzīgu preču identifikācijas kritērijus un VPN sarunās sekmēt uzticamu un pārredzamu metožu izmantošanu; turklāt aicina Komisiju pienācīgi ņemt vērā faktorus, kuri ietekmē videi draudzīgu preču tirdzniecību, piemēram, antidempinga politiku atjaunojamo energoresursu nozarē, intelektuālā īpašuma tiesību noteikumus, stingras finansēšanas programmas, kā arī valstu vides politiku, kas rada pieprasījumu pēc šādām precēm;

Cilvēktiesības, vides un sociālie standarti divpusējā līmenī

17.  atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu visiem tirdzniecības nolīgumiem veikt ex ante un ex post ietekmes uz ilgtspēju novērtējumus (IIN) saskaņā ar pamatnostādnēm par ietekmes uz cilvēktiesībām novērtējumu analīzi attiecībā uz politikas iniciatīvām, kas saistītas ar tirdzniecību; šajā sakarā aicina Komisiju:

   a) izmantot minētās vadlīnijas, izstrādājot IIN visām pašreizējām un turpmākajām sarunām;
   b) šajos IIN atspoguļot arī vadošos principus, ko izstrādājis ANO īpašais referents par tiesībām uz pārtiku;
   c) ņemt vērā tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu ietekmi uz īpaši neaizsargātiem cilvēkiem, piemēram, tiem, kas pieder pie minoritātēm vai dzīvo ģeogrāfiski izolētā vietā, nabadzībā vai sociālā atstumtībā; šajā sakarā vērš uzmanību uz Komisijas apņemšanos novērtēt brīvās tirdzniecības nolīgumu ietekmi uz ES tālākajiem reģioniem;
   d) nodrošināt pilsoniskās sabiedrības organizāciju un sociālo partneru pienācīgu iesaisti IIN izstrādē un visos šā procesa posmos iesaistīt arī Parlamentu;
   e) šādu novērtējumu konstatējumus pilnībā ņemt vērā sarunās;
   f) nodrošināt savlaicīgu IIN publicēšanu, lai tos varētu izmantot sarunu pozīciju izstrādē, pirms tās ir formulētas, informētu sabiedrību un ievēlētiem pārstāvjiem dotu iespēju pienācīgi novērtēt ikkatru ierosināto nolīgumu;

18.  atzīst Eiropas ombudes secinājumus par Komisijas lēmumu noslēgt nolīgumu ar Vjetnamu pirms ietekmes uz cilvēktiesībām novērtējuma pabeigšanas un mudina Komisiju pēc iespējas agrāk veikt šo novērtējumu, izmantojot jauno metodiku, lai Parlaments varētu pieņemt informētu lēmumu;

19.  vēlreiz pauž atbalstu cilvēktiesību nosacījumu iestrādāšanai tirdzniecības nolīgumos un atgādina, cik svarīgi ir ievērot un īstenot cilvēktiesību klauzulas; atzinīgi vērtē Komisijas un Padomes centienus iekļaut šādas juridiski saistošas cilvēktiesību klauzulas visos tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos saskaņā ar kopējo pieeju un pieprasa publicēt Padomes kopējo pieeju; norāda, ka cilvēktiesību klauzulas nav iekļautas visos ES nolīgumos, un pieprasa pašreizējās tirdzniecības sarunās ar citiem ES partneriem, īpaši sarunās par TTIP, nodrošināt juridiski saistošas cilvēktiesību klauzulas iekļaušanu;

20.  taču uzskata, ka pašreizējās klauzulas cilvēktiesību pienākumu un saistību izpildi ietekmējušas ierobežoti; tāpēc aicina Komisiju un Padomi izdarīt šādas izmaiņas:

   a) iekļaut tirdzniecības aizsardzības nosacījumus, lai katra nolīguma puse spētu pildīt savas cilvēktiesību saistības jomās, kurās tā ir primāri atbildīga, attiecībā uz pierādītiem cilvēktiesību klauzulu noteikumu pārkāpumiem;
   b) regulāri padziļināti uzraudzīt tirdzniecības un asociācijas nolīgumu cilvēktiesību klauzulu īstenošanu, it īpaši — publicējot regulārus Komisijas un EĀDD kopīgos paziņojumus Parlamentam par cilvēktiesību ievērošanu partnervalstīs un izveidojot starpiestāžu komiteju;
   c) apsvērt visos ES tirdzniecības nolīgumos paredzēt cilvēktiesību komiteju, lai varētu nopietni un sistemātiski sekot līdzi ar nolīgumiem saistītiem cilvēktiesību jautājumiem; šajā sakarā atgādina, ka sarunās ir svarīgi iesaistīt sabiedrību, lai nodrošinātu pārredzamību;
   d) nodrošināt, ka ES ir vietēja tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēma, kas pieņemtu sūdzības par tirdzniecības nolīgumu un cilvēktiesību klauzulu neievērošanu;

21.  atgādina par savu 2010. gada ieteikumos pausto prasību visos ES tirdzniecības nolīgumos — gan divpusējos, gan vairākpusējos — iekļaut visaptverošas, izpildāmas un vērienīgas tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības (TIA) nodaļas; uzsver, ka dažādu ES tirdzniecības nolīgumu TIA nodaļas ir pretrunīgas; tāpēc aicina Komisiju nodrošināt augstāko konsekvences līmeni visās tirdzniecības sarunās un ieviest TIA nodaļas, kurās:

   a) katra puse paustu apņemšanos ratificēt un efektīvi īstenot astoņas galvenās un četras prioritārās SDO konvencijas, kā arī starptautiskos daudzpusējos vides nolīgumus;
   b) uz cilvēktiesību klauzulām un TIA nodaļām attiektos vispārējais strīdu izšķiršanas mehānisms ar vienādiem noteikumiem visām nolīguma pusēm, kā prasīts 2010. gada ieteikumos, lai nodrošinātu cilvēktiesību un sociālo un vides standartu ievērošanu;
   c) sociālajiem partneriem un pilsoniskajai sabiedrībai būtu paredzēta iespēja iesniegt apelāciju un pieprasīt atlīdzību, izmantojot sūdzību procedūru;
   d) būtu paredzēti efektīvi atturoši pasākumi — tostarp monetāri līdzekļi — attiecībā uz smagiem, pierādītiem nolīguma ilgtspējīgas attīstības nodaļas noteikumu pārkāpumiem; šādus pasākumus varētu īstenot, smagu, pastāvīgu minēto standartu pārkāpumu gadījumā, ja citādu iespēju vairs nav, uz laiku palēninot, samazinot vai pat apturot konkrētu nolīgumā paredzētu tirdzniecības priekšrocību izmantošanu, un rīcības plānu ieviešana ar mūsu partneriem varētu palīdzēt novērst konkrētu tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos noteiktu saistību nepildīšanu;

22.  atkārtoti prasa dažādos nolīguma izstrādes, sarunu un īstenošanas posmos izveidot ilgtspējīgas attīstības forumus vai padomdevēju grupas; atgādina, ka visām vietējām konsultantu grupām (VKG) jābūt pilnīgi neatkarīgām un ar piekļuvi pienācīgiem resursiem; ņem vērā, ka daži saskaņā ar esošajiem tirdzniecības nolīgumiem ES izveidoto VKG dalībnieki ir bieži pauduši kritiku, ka to apspriedēm nav nekādas praktiskas ietekmes, un ierosina Komisijai īstenot šādus pasākumus:

   a) izveidot ziņošanas sistēmu, kas dotu Parlamentam iespēju novērtēt konsultantu grupu darbu;
   b) sistemātiski un konkrēti reaģēt uz ES VKG paustajām bažām un veikt turpmākos pasākumus attiecībā uz šajā kontekstā ES pilsoniskās sabiedrības organizāciju un sociālo partneru ierosinātajām iniciatīvām;
   c) TIA nodaļās izklāstīt pamata loģistikas nosacījumus, lai būtu iespējama efektīva īstenošana, jo dažos gadījumos šie aspekti ir izrādījušies nopietni šķēršļi, kā arī attiecīgus papildu pasākumus, piemēram, tehnisko palīdzību un sadarbības programmas;

23.  aicina, izstrādājot starptautiskās tirdzniecības noteikumus un valsts tirdzniecības politiku, palielināt pārredzamību un pārskatatbildību vietējām organizācijām, vienlaikus nodrošinot saskaņotību attiecībā uz darba ņēmēju tiesību un cilvēktiesību, tostarp sieviešu tiesību, ievērošanu;

24.  aicina Komisiju tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu īstenošanas uzraudzības procesā attiecībā uz cilvēktiesību un sociālo un vides standartu ievērošanu ciešāk iesaistīt Parlamentu un aicina Padomi apspriesties ar Parlamentu par katru lēmumu vajadzības gadījumā pārskatīt vai pat apturēt nolīguma piemērošanu;

Cilvēktiesības, vides un sociālie standarti vienpusējā līmenī

25.  atzinīgi vērtē to, ka 2014. gada 1. janvārī spēkā stājusies jaunā vispārējā preferenču sistēma (VPS) (Regula (ES) Nr. 978/2012) un ka ir publicēts pirmais VPS uzraudzības ziņojums par 2014. un 2015. gadu; uzskata, ka tirdzniecības politikai ir jābūt līdzeklim, kā mudināt ES partnervalstis pieņemt augstākus sociālos un vides standartus, tāpēc aicina Komisiju īstenot šādus korektīvos pasākumus:

   a) vai nu ar deleģētu aktu, vai gaidāmajā Regulas (ES) Nr. 978/2012 pārskatīšanā precizēt definīcijas jēdzieniem „nopietni pārkāpumi starptautiskas konvencijas efektīvā īstenošanā” un „nopietni un sistemātiski starptautiskas konvencijas principu pārkāpumi”;
   b) censties apzināt visu attiecīgo uzraudzības struktūru viedokļus, lai labāk novērtētu, vai ir ievērotas VPS regulā minētās starptautiskās konvencijas; īpaši novērtēt viedokļus, ko paudusi SDO ekspertu komiteja konvenciju piemērošanas jautājumos attiecībā uz tirdzniecības preferenču piešķiršanu un apturēšanu saskaņā ar VPS regulu;
   c) gaidāmajā Regulas (ES) Nr. 978/2012 pārskatīšanā uzlabot saņēmējvalstu saistību uzraudzību; sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām būtu jāpiešķir oficiāla loma VPS un VPS+ uzraudzībā, it īpaši — ar procedūru, kas dod iespēju uzklausīt Komisijai paustās bažas un atbildēt uz tām;
   d) kā prasīts 2010. gadā, pārskatīšanas laikā VPS regulā iekļaut arī uzņēmumu sociālo atbildību, lai nodrošinātu, ka transnacionālie uzņēmumi ievēro valstu un starptautiskās juridiskās saistības cilvēktiesību, darba standartu un vides noteikumu jomā;
   e) uzraudzīt un novērtēt notikumu attīstību attiecībā uz principa „Viss, izņemot ieročus” (EBA) un standarta VPS pasākumu īstenošanu un efektivitāti un ziņot par to Eiropas Parlamentam;

26.  atbalsta Komisijas apņemšanos strādāt pie bērnu darba izskaušanas; atzinīgi vērtē dienestu darba dokumenta pieņemšanu un atkārto 2010. gadā pausto prasību izvirzīt līdzsvarotus un reālistiskus leģislatīvos priekšlikumus, tostarp tādus pasākumus kā ražojumu, kuru ražošanā nav iesaistīti bērni, marķēšana, tirdzniecības preferenču piešķiršana valstīm, kuras ievēro konkrētus darba standartus, un horizontāls aizliegums importēt ražojumus, kas ražoti, izmantojot bērnu darbu; uzsver, ka līdztekus pārējām sešām SDO pamata konvencijām, kā arī ES iesaistei starptautiskās diskusijās PTO, ESAO un SDO līmenī svarīgi ir ES tirdzniecības nolīgumu TIA nodaļās iekļaut mērķi apkarot piespiedu darbu un bērnu darbu, lai uzlabotu šā mērķa daudzpusējo dimensiju;

27.  atkārtoti pauž iebildumus pret jebkādiem tādiem tiešiem vai netiešiem nosacījumiem, kuri skar ar enerģiju saistītu pakalpojumu tirdzniecību, kas pieļautu subsīdiju tehnoloģisko neitralitāti; aicina Komisiju un dalībvalstis nopietni ņemt vērā to, ka starptautiskās tirdzniecības radītais CO2 emisiju pieaugums iedragā Eiropas klimata stratēģiju, un uzsver, ka pāreja uz vietējas ražošanas un patēriņa modeļiem var palīdzēt sasniegt Parīzes nolīguma mērķus;

28.  atgādina par ciešo saikni starp klimata pārmaiņām un atmežošanu, ko izraisījusi neilgtspējīga un nelikumīga izejvielu ieguve; aicina Komisiju nodrošināt efektīvu FLEGT un EUTR īstenošanu un izpildi, arī attiecībā uz kokmateriālu piegādes ķēdes likumības pienākumu;

29.  atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu sākt priekšizpēti par Eiropas rīcības plānu atmežošanas un meža degradācijas jomā;

Uzņēmumu sociālā atbildība

30.  atgādina par Parlamenta 2010. gada prasību uzņēmumu sociālo atbildību iekļaut visos ES tirdzniecības nolīgumos un paredzēt nosacījumus labākai izpildes panākšanai, īpaši iespēju Komisijai izmeklēt iespējamus uzņēmumu sociālās atbildības saistību pārkāpumus, kā arī tādu ES kontaktpunktu atvēršanu, kas veidoti uz ESAO kontaktpunktu pamata un stiprina tos; aicina Komisiju pastiprināt centienus panākt, ka uzņēmumi ievēro noteikumus visā piegādes ķēdes garumā, kā arī pilnībā ievēro SDO darba pamatstandartus un starptautiski atzītos uzņēmumu sociālās atbildības standartus, īpaši nesen atjauninātās ESAO vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem, ANO Globālā līguma desmit principus, ISO 26000 rekomendējošo standartu par sociālo atbildību, SDO trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, it īpaši apģērbu un ieguves rūpniecībā, kur cilvēktiesību un sociālo standartu pārkāpumu risks ir lielāks; vērš uzmanību uz ilgtspējas paktu, ar ko pēc Rana Plaza katastrofas 2013. gadā nāca klajā Komisija, Bangladeša, SDO un Amerikas Savienotās Valstis; uzsver, ka ir svarīgi turpināt tiekties uz pakta ilgtspējas mērķiem, lai uzlabotu darba ņēmēju tiesības, un ka ir nepieciešams atbildīgāk pārvaldīt piegādes ķēdes starptautiskā līmenī; prasa Komisijai šādas programmas un pasākumus īstenot arī kopā ar citiem ES tirdzniecības partneriem;

31.  uzskata, ka ir izšķirīgi svarīgi turpināt centienus ievērot ESAO Deklarāciju par starptautiskajiem ieguldījumiem un daudznacionālajiem uzņēmumiem, nodrošinot, ka visos jaunajos nolīgumos starp ES un trešām valstīm ir iekļauta skaidra atsauce uz vadlīnijām un to īstenošanā no „pasīvas” pieejas pārejot uz „aktīvu”; aicina Komisiju nodrošināt pārredzamību attiecībā uz piekļuvi informācijai par uzņēmumu rīcību un ieviest efektīvu un izpildāmu ziņošanas sistēmu, kas sniegtu informāciju par ražojumu vērtības ķēdēm; atgādina par savu 2010. gada nostāju, ka jāpieprasa uzņēmumiem publicēt pārskatu par uzņēmumu sociālās atbildības jomā sasniegto un visiem uzņēmumiem jāievēro pienācīgas pārbaudes pienākums; mudina Komisiju atjaunināt stratēģiju par uzņēmumu sociālo atbildību, lai paredzētu stingrākas ziņošanas un atbilstības prasības un nodrošinātu ANO Vadošo principu uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām efektīvāku īstenošanu, un mudina dalībvalstis atbalstīt uzņēmumu sociālās atbildības sekmēšanu tirdzniecības nolīgumos;

32.  aicina ES ieviest uzņēmumu sociālās atbildības dialoga platformas, kas apvienotu pilsonisko sabiedrību, uzņēmumus, starptautiskās organizācijas un citas ieinteresētās personas;

33.  aicina Komisiju rezultātus, kas tiks iegūti projektā „Iegūt ilgtermiņa vērtību uzņēmumiem un investoriem”, ko īsteno saskaņā ar ANO atbildīgas ieguldīšanas principiem un ANO Globālo līgumu, piemērot Eiropas Stratēģisko investīciju fondam un dialogam ar investoriem sarunās par tirdzniecības nolīgumiem, un atbalstīt ilgtspējīgas kapitāla tirgu savienības koncepciju, veicinot ilgtspējīgu tirdzniecību;

34.  atgādina, ka SDO trīspusējā deklarācija par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku, SDO pienācīga darba nodrošināšanas programma un ESAO vadlīniju daudznacionāliem uzņēmumiem darba elementi ir svarīgākie dokumenti saistībā ar uzņēmumu sociālo atbildību; prasa, lai Komisija veic turpmākos pasākumus ESAO un ANO iniciatīvu sakarā, ES tiesību aktos iestrādājot nesen izstrādātus un jaunizstrādātus starptautiskos standartus, un G20 tirdzniecības ministru sanāksmē 2016. gada jūlijā Šanhajā iestājas par līdzsvarotiem un visaptverošiem politikas ieteikumiem, kas ietver spēcīgu ilgtspējīgas attīstības dimensiju attiecībā uz globālajām vērtības ķēdēm;

35.  atgādina, ka ES ir pasaules līdere saistībā ar nacionālajiem rīcības plāniem uzņēmumu sociālās atbildības jautājumā; aicina Komisiju aktīvi popularizēt atbildīgu uzņēmējdarbības praksi starp ES uzņēmumiem, kas darbojas ārvalstīs, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai nodrošinātu visu to juridisko saistību stingru ievērošanu, kuras izriet no valstu tiesību aktiem vai no divpusējām vai starptautiskām juridiskām saistībām, kas attiecas uz šo uzņēmumu darbību, tostarp jo īpaši ievērojot starptautiskos standartus un noteikumus cilvēktiesību, darba tiesību un vides jomā; turklāt šā mērķa sasniegšanas nolūkā iesaka Komisijai aktīvi sadarboties ar partnervalstīm, lai apmainītos ar paraugpraksi un zinātību par to, kā uzlabot uzņēmējdarbības vidi un informētību par atbildīgu uzņēmējdarbību;

36.  norāda, ka uzņēmumu sociālās atbildības programmai jābūt piemērotai reģionu un valstu specifiskajām vajadzībām, lai sniegtu ieguldījumu ilgtspējīgas ekonomikas un sociālās attīstības uzlabošanā;

37.  aicina Komisiju veikt tādus pasākumus tirdzniecības un ieguldījumu jomā, kas iedrošinātu un atbalstītu uzņēmumus, kuri ievieš uzņēmumu sociālās atbildības stratēģijas, un šādi pasākumi varētu būt marķējumu piešķiršana, priekšrocības piekļuvē ES publiskajam iepirkumam un MVU atbalsta programmu īstenošana;

38.  īpaši atzinīgi vērtē to, ka ES Direktīvā par nefinanšu informācijas atklāšanu ir paredzēta lielu uzņēmumu ziņošana par cilvēktiesībām; aicina ES dalībvalstis ātri un efektīvi transponēt šo direktīvu; vērš uzmanību uz ANO vadošo principu ziņošanas sistēmu, uzņēmumu cilvēktiesību kritērijiem un integrētās ziņošanas mērķi un aicina visus ES biržu sarakstos iekļautos uzņēmumus un to iesaistītās personas ievērot šīs direktīvas būtību gan ES, gan tirdzniecībā ārpus ES;

39.  aicina ES un dalībvalstis aktīvi iesaistīties ANO Cilvēktiesību padomes un ANO Vides programmas (UNEP) darbā pie starptautiska līguma, kas nodrošinātu transnacionālo korporāciju saukšanu pie atbildības par cilvēktiesību un vides standartu pārkāpumiem;

40.  uzsver, ka šo ieteikumu efektīva īstenošana ir būtisks elements Parlamenta novērtējumā par tirdzniecības nolīgumiem, par kuriem Komisija risina sarunas; pieprasa, lai Komisija izvērsti un savlaicīgi atbild uz visiem šajā rezolūcijā minētajiem punktiem;

o
o   o

41.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) https://www.wto.org/english/news_e/news15_e/mc10_19dec15_e.htm.
(2) http://unfccc.int/resource/docs/2015/cop21/eng/l09r01.pdf.
(3) http://eeas.europa.eu/human_rights/docs/2014-hr-annual-report_en.pdf.
(4) http://trade.ec.europa.eu/doclib/docs/2015/july/tradoc_153591.pdf.
(5) Rezolūcija, ko 2015. gada 25. septembrī pieņēmusi ANO Ģenerālā asambleja (A/RES/70/1) (http://www.un.org/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/RES/70/1&Lang=E).
(6) OV L 347, 30.12.2005., 1. lpp.
(7) OV L 303, 31.10.2012., 1. lpp.
(8) http://mneguidelines.oecd.org/text/.
(9) http://www.oecd.org/daf/inv/mne/GuidanceEdition2.pdf.
(10) http://unctad.org/en/pages/PublicationWebflyer.aspx?publicationid=1437.
(11) OV C 99 E, 3.4.2012., 101. lpp.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0294.
(13) OV C 99 E, 3.4.2012., 31. lpp..
(14) OV C 99 E, 3.4.2012., 94. lpp..
(15) A/HRC/RES/26/9 (http://www.ihrb.org/pdf/G1408252.pdf).


Jauna progresīva un inovatīva turpmākā stratēģija tirdzniecības un ieguldījumu jomā
PDF 516kWORD 206k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. jūlija rezolūcija par jaunu progresīvu un inovatīvu turpmāko stratēģiju tirdzniecības un ieguldījumu jomā (2015/2105(INI))
P8_TA(2016)0299A8-0220/2016

Eiropas Parlaments,

—  ņemot vērā 2015. gada 26. novembra rezolūciju par pašreizējo stāvokli Dohas attīstības programmas norisē pirms desmitās PTO Ministru konferences(1),

–   ņemot vērā 2015. gada 8. jūlija ieteikumus(2) Komisijai attiecībā uz sarunām par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību un 2016. gada 3. februāra ieteikumus(3) attiecībā uz sarunām par pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu,

—  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Tirdzniecība visiem. Ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

–   ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, kas tika pieņemta 2015. gadā Ņujorkā notikušajā ANO augsta līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību,

—  ņemot vērā 2015. gada 7. jūlija rezolūciju par ES tirdzniecības un ieguldījumu politikas ārējo ietekmi uz publiskā un privātā sektora iniciatīvām valstīs ārpus ES(4),

—  ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par stratēģiju intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai un īstenošanai trešās valstīs(5),

–   ņemot vērā 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par Rana Plaza ēkas sabrukšanas otro gadadienu un pašreizējo stāvokli ilgtspējas pakta īstenošanā(6),

—  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 2/2014 “Vai preferenciālie tirdzniecības režīmi tiek pienācīgi pārvaldīti?”,

—  ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pamatnostādnes starptautiskajiem uzņēmumiem un Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz starptautiskiem uzņēmumiem un sociālo politiku,

–   ņemot vērā ES Regulu par nelikumīgas mežizstrādes rezultātā iegūtiem kokmateriāliem, ES Nefinanšu informācijas atklāšanas direktīvu, Eiropas Komisijas priekšlikumu regulai par konfliktu izrakteņiem, Apvienotās Karalistes Likumā par mūsdienu verdzību ietverto klauzulu par piegādes ķēžu pārredzamību un Francijas Likumu par rūpības pienākumu,

—  ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par jaunu Eiropas tirdzniecības politiku atbilstīgi stratēģijai „Eiropa 2020”(7),

—  ņemot vērā 2011. gada 17. februāra rezolūciju par stratēģiju „Eiropa 2020”(8),

—  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par starptautiskās tirdzniecības politiku klimata pārmaiņu diktēto prasību kontekstā(9),

—  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos(10),

—  ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(11),

–   ņemot vērā Ārlietu padomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās ES pamatnostādnes par lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu visu cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanu un aizsardzību,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumus, tās 2014. gada 21. novembrī pieņemtos secinājumus par tirdzniecību un Ārlietu padomes 2015. gada 27. novembra secinājumus;

–   ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu par ziņojumu par pārredzamību, pārskatatbildību un integritāti ES iestādēs,

—  ņemot vērā Marrākešas līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu,

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 21. pantu,

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207., 208. un 218. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 11. marta Regulas (ES) 2015/478 par kopīgiem importa noteikumiem 24. panta 2. punktu,

—  ņemot vērā LESD noteikto politikas saskaņotības principu attiecībā uz attīstību,

—  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus (A8-0220/2016),

A.  tā kā tirdzniecība nav pašmērķis, bet gan līdzeklis, kā panākt labklājību un vienlīdzību, sekmēt uzņēmējdarbības iespējas, ekonomikas attīstību, sociālo progresu un kultūras izpratni, palielināt nodarbinātību un paaugstināt dzīves līmeni, nepalielinot publiskos izdevumus;

B.  tā kā kopš Lisabonas līguma spēkā stāšanās 2009. gada decembrī kopējā tirdzniecības politikā (KTP) ir veiktas ievērojamas izmaiņas; tā kā tirdzniecība nenotiek izolēti, bet gan ir saistīta ar daudzām citām politikas jomām un atkarīga no tām; tā kā sarunās par tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumiem nedrīkst aprobežoties tikai ar tarifu samazināšanu, jo pašlaik ir jāatrisina sarežģītas problēmas regulējuma un starptautisko standartu konverģences jomā;

C.  tā kā Eiropas Savienībā nav notikušas nopietnas debates par izmaksām, ko rada brīvās tirdzniecības politikas īstenošana (piemēram, pielāgojumi rūpniecības nozarē: uzņēmumu slēgšana, darbvietu zaudēšana ražošanas jomā, veselu nozaru pārcelšana uz trešām valstīm un importa pieaugums), un par brīvās tirdzniecības politikas kopējo izmaksu un ieguvumu izvērtējumu; tā kā šādu atklātu debašu trūkums dažādām ieinteresētām personām liek apšaubīt ES tirdzniecības politikas loģiku un virzību un visu ES politiku kopumā un tā kā atklātas debates varētu novērst šo negatīvo rezultātu;

D.  tā kā ražošanas jaudu pārpalikums galvenajās rūpniecības nozarēs visā pasaulē un tā radītā tirdzniecības nelīdzsvarotība ir sākusi iedragāt ES uzņēmumu un nozaru uzticību ES tirdzniecības politikas pamatotībai;

E.  tā kā lēnas ekonomiskās izaugsmes periodos liela nozīme ir ārvalstu tirdzniecības ieguldījumam Eiropas ekonomikas atlabšanā, jo tas sniedz konkrētus un izmērāmus rezultātus un palīdz nodrošināt pienācīgas darbvietas un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi un vienlīdzību Eiropā un aiz tās robežām;

F.  tā kā jaunās paaudzes tirdzniecības politikā ir jāņem vērā iedzīvotāju bažas par pārredzamību un līdzdalību, labklājību un darbvietām, uzņēmumu cerības uz globālu un savstarpēji saistītu ekonomiku, cīņa pret nabadzību un nepieciešamība garantēt taisnīgāku tirdzniecības peļņas sadali un risināt jaunus jautājumus, piemēram, par digitālo tirdzniecību un MVU būtisko nozīmi;

G.  tā kā pašreiz notiekošās sarunas ir pievērsušas sabiedrības uzmanību ES tirdzniecības politikai un tā kā aizvien vairāk un vairāk iedzīvotāju interesējas par tirdzniecības politiku un ir nobažījušies par to, ka KTP varētu apdraudēt Eiropas un valstu noteikumus un standartus;

H.  tā kā Komisija ir skaidri apsolījusi, ka nevienā tirdzniecības nolīgumā netiks samazināts regulatīvās aizsardzības līmenis, ka iespējamas tikai tādas izmaiņas, kas paaugstina aizsardzības līmeni, un ka tiesības reglamentēt vienmēr tiks aizsargātas;

I.  tā kā regulatīvās sadarbības rezultātā tirdzniecības nolīgumos jānodrošina visaugstākais aizsardzības līmenis veselības un drošības jomā saskaņā ar LESD 191. pantā paredzēto piesardzības principu;

J.  tā kā ES iedzīvotājiem, uzņēmumiem un MVU ir radušās šaubas par to, vai lielo rūpniecības nozaru asociācijas patiešām pārstāv ES iedzīvotāju, ES uzņēmumu un visas Eiropas Savienības intereses;

K.  tā kā pārredzamības nodrošināšanai ir nepieciešams, lai ES iestādes pārliecinātos par to, ka ES nozaru vārdā iesniegtās nostājas patiešām atspoguļo ES nozaru viedokli;

L.  tā kā ES tirdzniecības un ieguldījumu politika ir jāveicina, ne tikai nodrošinot izdevīgu iznākumu attiecībā uz nodarbinātību un labklājības radīšanu iedzīvotājiem un uzņēmumiem, bet arī nostiprinot vides un sociālās tiesības un garantējot augstāko pārredzamības, iesaistes un pārskatatbildības līmeni, uzturot pastāvīgu dialogu ar uzņēmumiem, patērētājiem, sociālajiem partneriem, visām ieinteresētajām personām un vietējām un reģionālajām iestādēm un sarunu procesā nosakot precīzas pamatnostādnes;

M.  tā kā izcelsmes noteikumi ietekmē patiesos tirdzniecības liberalizācijas apmērus, jo tie nosaka, kuras preces gūst reālu labumu no brīvās tirdzniecības nolīgumiem, taču publiskās debatēs par tirdzniecības politiku tie nereti paliek neapspriesti un līdz šim tie nav tikuši analizēti arī Parlamentā;

N.  tā kā Eiropas Savienībai savā tirdzniecības politikā un tirdzniecības sarunās jāņem vērā dažu nozaru, jo īpaši lauksaimniecības nozares, jutīgums pret tirgus atvēršanu;

O.  tā kā tika prognozēts, ka 2050. gadā ES-28 veidos tikai 15 % no pasaules IKP (23,7 % 2013. gadā), un tā kā kopš 2015. gada 90 % no pasaules ekonomikas izaugsmes apjoma tiek radīti ārpus Eiropas; tā kā jaunietekmes ekonomiku izaugsmes rādītāji jau ievērojami samazinās;

P.  tā kā ES patlaban ir pasaulē lielākais tirdzniecības bloks, kas kontrolē trešo daļu no pasaules tirdzniecības apjoma, un tā kā tiek prognozēts, ka līdz 2020. gadam šī daļa samazināsies līdz aptuveni 26 %;

Q.  tā kā ES pozīciju pasaules tirdzniecības arēnā var nelabvēlīgi iespaidot arī tādi aspekti kā demogrāfiskās izmaiņas; tā kā sagaidāms, ka ES iedzīvotāju īpatsvars pasaulē samazināsies no 7,1 % 2013. gadā līdz 5,3 % 2060. gadā,

R.  tā kā turpmākajos tirdzniecības nolīgumos un sarunās būtu jāņem vērā nostājas, kas paustas Parlamenta rezolūcijās par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP) un par pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu (TiSA), un jānodrošina atbilstība tām;

S.  tā kā labklājības radīšanas epicentrs skaidri pārvietojas uz austrumiem, proti, Āzijas un Klusā okeāna valstu reģionu un Ķīnu, kas jau ir apsteigusi Japānu un iespējams apsteigs ASV, tādējādi 2025. gadā kļūstot par pasaules lielāko ekonomiku; tā kā tas norāda, ka jaunietekmes ekonomikas un jaunattīstības valstis ir panākušas rūpnieciski attīstīto valstu grupu un sasniedz attīstītas ekonomikas posmu;

T.  tā kā tiek lēsts, ka pārrobežu kapitāla, preču, pakalpojumu un datu plūsmas 2014. gadā papildināja pasaules ekonomiku par USD 7,8 triljoniem, turklāt USD 2,8 triljonus no šīs kopsummas nodrošināja tikai datu plūsmas, bet preču tirdzniecības nodrošinātā summa tiek lēsta USD 2,7 triljonu apmērā,

Straujāka pielāgošanās ātri mainīgajām pasaules tirdzniecības tendencēm

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu „Tirdzniecība visiem. Ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” un jo īpaši uzmanības pievēršanu tādiem aspektiem kā atbildīga piegādes ķēžu pārvaldība, globālais digitālais tirgus, digitālā preču un pakalpojumu tirdzniecība, godīga un ētiska tirdzniecība un tirdzniecības liberalizācijas sociālās izmaksas; ir stingri pārliecināts, ka ar jebkuru turpmāko tirdzniecības politiku ir jāapkaro protekcionisms, tostarp jāsamazina nevajadzīgi, ar tarifiem nesaistīti tirdzniecības šķēršļi, un jānodrošina, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu, piekļuve jauniem tirgiem; atgādina, ka tirdzniecības liberalizācija ir jāīsteno pareizi, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību; pauž nožēlu par to, ka Komisija jauno stratēģiju ir iesniegusi novēloti, lai gan Parlaments prasīja pārskatīto vidējā un ilgtermiņa tirdzniecības stratēģiju iesniegt līdz 2012. gada vasarai;

2.  ir stingri pārliecināts, ka — lai gan pakalpojumu nozare nodrošina 70 % no ES IKP un tā nākotnē nodrošinās 90 % darbvietu — ES ražošanas nozare ir nozīmīgs Eiropas reindustralizācijas elements un tāpēc stratēģijā lielāka uzmanība būtu jāpievērš ražošanas nozares lomai kopējā tirdzniecības politikā; mudina Komisiju strādāt ar tirdzniecības partneriem, lai nodrošinātu, ka viņu tirgi ir vairāk atvērti ES uzņēmumiem, jo īpaši transporta, telekomunikāciju un publiskā iepirkuma jomā, jo šo valstu uzņēmumi joprojām izmanto priekšrocības, ko sniedz plaša piekļuve ES iekšējam tirgum;

3.  atzīst, ka ES tirdzniecības politika Eiropai ir ģeopolitiski un ekonomiski ārkārtīgi svarīga, lai veidotu globalizācijas procesu, stiprinātu starptautiskos standartus un paplašinātu piekļuvi ārvalstu tirgiem; norāda, ka starptautiskos noteikumus pieņems citi tirgus dalībnieki, ja Eiropa steidzami nerīkosies; uzsver, ka, ņemot vērā ES kā lielākās ekonomikas pasaulē statusu, ilgtspējīga un atbildīga tirdzniecība ir tās spēcīgākais politikas instruments, lai gan atbalstītu Eiropas intereses, ieguldījumu un uzņēmumus, gan popularizētu Eiropas vērtības ārvalstīs, vienlaikus veicinot ekonomikas izaugsmi un ieguldījumus un radot darbvietas savā teritorijā; atbalsta Komisijas mērķi uzlabot tirdzniecības un iekšējā tirgus politikas sinerģiju un iesaka šajās politikas jomās prioritāti piešķirt pasākumiem, kas vērsti uz darbvietu radīšanu;

4.  atzinīgi vērtē Komisijas solījumu, ka neviens tirdzniecības nolīgums nepazeminās jau panāktos patērētāju aizsardzības standartus, tostarp saistībā ar digitālo revolūciju; uzsver, ka Parlaments arī turpmāk cieši uzraudzīs, lai pašreizējās sarunās šis solījums tiktu pildīts;

5.  uzsver saikni starp vienoto tirgu un ES tirdzniecības politiku, kam vajadzētu būt pilnībā savietojamiem savstarpēji un ar plašākām Savienības politikas jomām un vērtībām; uzskata, ka atvērta, atbildīga un brīva globāla tirdzniecība, kas balstās uz efektīviem, pārredzamiem un stingriem globāliem noteikumiem, ir būtiski svarīga, lai vienotais tirgus īstenotu pilnībā savu potenciālu, darbojoties, augot un strādājot iedzīvotāju, patērētāju un uzņēmumu, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu, savstarpējam labumam; atgādina, ka tirdzniecības atvēršana veicina lielāku produktivitāti, sekmē lielāku ārējo konkurētspēju un jau atbalsta gandrīz katru septīto darbvietu vienotajā tirgū, kā arī sniedz ievērojamu labumu patērētājiem;

6.  aicina Komisiju regulāri atjaunināt savu tirdzniecības un ieguldījumu stratēģiju un publiski ik pēc diviem gadiem, sākot ar 2017. gadu, iepazīstināt Parlamentu ar detalizētu starpposma īstenošanas pārskatu, lai nodrošinātu, ka tās solījumi tiek izpildīti; aicina Komisiju šajos pārskatos iekļaut informāciju par progresu pašreiz notiekošajās tirdzniecības sarunās un spēkā esošo tirdzniecības nolīgumu īstenošanu;

7.  mudina Komisiju paātrināt savas procedūras, lai sarunu rezultātā pieņemtos tirdzniecības nolīgumus varētu nodot izskatīšanai Parlamentā īsākā termiņā, tādējādi ļaujot tos piemērot provizoriski vai tiem stāties spēkā ātrāk;

Pārredzama tirdzniecības politika un lielākas viedokļu paušanas iespējas pilsoņiem

8.  atzinīgi vērtē lielāku Komisijas pārredzamību un atklātību visos tirdzniecības sarunu posmos un atbalsta Komisijas TTIP pārredzamības iniciatīvu; atzīst, ka pēc vairākkārtējiem Parlamenta aicinājumiem Komisija ir pastiprinājusi sarunu pārredzamību, nodrošinot visiem Eiropas Parlamenta un nacionālo parlamentu deputātiem iespēju iepazīties ar konfidenciāliem sarunu dokumentiem un sniedzot plašāku informāciju ieinteresētajām personām; atgādina, ka Eiropas Parlamenta deputātiem sniegtā plašākā piekļuve klasificētai informācijai TTIP sarunās ir palielinājusi parlamentāro uzraudzību, tādējādi ļaujot Parlamentam vēl labāk pildīt savus pienākumus KTP jomā; tādēļ prasa paplašināt Komisijas pārredzamības iniciatīvu, lai sasniegtu pilnīgu pārredzamību un sabiedriskās kontroles iespēju attiecībā uz visām patlaban notiekošajām un turpmākajām tirdzniecības sarunām, kā arī apspriesties ar partnervalstīm, lai mudinātu tās ievērot visaugstākos pārredzamības standartus, nodrošināt, ka šis ir savstarpīgs process, kurā ES sarunu pozīcija nav apdraudēta, un ka darbības jomas izpētes laikā tiek panākta vienošanās par vēlamo sarunu pārredzamības līmeni; uzsver, ka nozīmīga pārredzamība var stiprināt globālu atbalstu tirdzniecībai, kuras pamatā ir skaidri noteikumi;

9.  aicina Padomi nekavējoties publicēt visas iepriekš pieņemtās un turpmākās sarunu pilnvaras;

10.  aicina Komisiju nodrošināt ciešu un līdzsvarotu pilsoniskās sabiedrības un sociālo partneru iesaisti, tostarp īstenojot pienācīgas publiskas tiešsaistes apspriešanas un komunikācijas kampaņas, jo tas ir izšķirīgi svarīgi, lai uzlabotu ES tirdzniecības politikas saturu un tajā galveno uzmanību pievērstu pilsoņu tiesību aizsardzībai, tādējādi arī stiprinot tās leģitimitāti;

11.  uzsver, ka saistībā ar pašreizējām debatēm par tirdzniecības sarunu tvērumu regulatīvajai sadarbībai ir jāsaglabā regulējuma galvenā funkcija, proti, nodrošināt sabiedrības interešu ievērošanu; uzsver, ka labākai regulatoru sadarbībai būtu jāsekmē tirdzniecība un ieguldījumi, identificējot nevajadzīgos tirdzniecības tehniskos šķēršļus un dubultu vai pārmērīgu administratīvo slogu un formalitātes, kuras nesamērīgi ietekmē MVU, vienlaikus neapdraudot tehniskās procedūras, kas ir saistītas ar pamatstandartiem un noteikumiem, saglabājot Eiropas veselības, drošības, patēriņa, nodarbinātības, sociālo un vides tiesību aktos paredzētos standartus un kultūras daudzveidību un pilnībā aizsargājot piesardzības principu un valstu, reģionu un vietējo iestāžu regulatīvo autonomiju; atgādina, ka attiecīgo mehānismu pamatā jābūt plašākai informācijas apmaiņai un labākai starptautisko tehnisko standartu pieņemšanai un tiem jārada lielāka konverģence, vienlaikus nekādā gadījumā nelabvēlīgi neietekmējot vai nekavējot neviena tirdzniecības partnera demokrātiski atzītas lēmumu pieņemšanas procedūras; mudina izmantot un radīt turpmākus starptautiskus tehniskos standartus, kas balstītos uz ietekmes novērtējumiem, un pielikt visas pūles, lai nodrošinātu, ka mūsu tirdzniecības partneri pilnībā iesaistās starptautiskajās standartizācijas organizācijās; tomēr neuzskata, ka kopēja starptautiskā standarta neesamībai attiecīgā gadījumā būtu jākavē savstarpēja līdzvērtības atzīšana vai centieni pieņemt kopējus transatlantiskos tehniskos standartus;

12.  lai nodrošinātu pārredzamību un ES tirdzniecības interešu aizsardzību, aicina Komisiju, kad tā apspriežas ar nozares pārstāvjiem par tirdzniecības iniciatīvām, nodrošināt, ka ES asociācijas reāli pārstāv ES tirdzniecības intereses, atspoguļojot valstu nozaru patiesās intereses; uzsver, ka, cik iespējams, būtu jāpublicē ES iestāžu dokumenti, jo pārredzamība ir izšķiroši svarīga, lai iegūtu sabiedrības atbalstu kopējai tirdzniecības politikai; aicina Komisiju īstenot Eiropas Ombuda 2015. gada jūlija ieteikumus, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi visu sarunu dokumentiem;

Lielāka saskaņotība starp ES tirdzniecības mērķiem un citiem ārpolitikas aspektiem attiecībā uz tirdzniecību attīstībai

13.  atgādina, ka KTP ir jāīsteno, ņemot vērā Savienības ārējās darbības principus un mērķus, kas noteikti LES 21. pantā un LESD 208. pantā, un ka būtu jāveicina ES aizstāvētās vērtības, kā definēts LES 2. pantā; atgādina, ka jānodrošina ārpolitikas saskaņotība ar iekšpolitikas virzieniem, kuriem ir ārēja dimensija; uzsver, ka Eiropas Savienībai ir juridisks pienākums ievērot cilvēktiesības un ka tai būtu jāveicina tirdzniecības partnervalstu ilgtspējīga ekonomiskā, sociālā un ekoloģiskā attīstība; uzskata, ka Eiropas Savienībai ir pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai paredzētu, nepieļautu un novērstu jebkādu nelabvēlīgu ES KTP radīto ietekmi, veicot regulārus ex-ante un ex-post novērtējumus par ietekmi uz cilvēktiesībām un ilgtspēju un pēc tam vajadzības gadījumā pārskatot tirdzniecības nolīgumus; atgādina, ka tikai taisnīga un pienācīgi reglamentēta tirdzniecība, ja tā ir pielāgota ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM), varētu samazināt nevienlīdzību un veicināt attīstību; atgādina, ka IAM ietver vairākus ar tirdzniecību saistītus mērķus dažādās politikas jomās un viens no konkrētākajiem mērķiem ir palielināt eksportu no jaunattīstības valstīm, lai līdz 2020. gadam dubultotu vismazāk attīstīto valstu (VAV) globālā eksporta daļu;

14.  atzinīgi vērtē to, ka kopš 1990. gada ir krietni samazinājies tādu iedzīvotāju skaits, kuri dzīvo pilnīgā nabadzībā, kā to definējusi Pasaules Banka; tomēr norāda, ka ir jāveic vairāk pasākumu gan privāto, gan valsts ieguldījumu veicināšanai vismazāk attīstītajās valstīs, lai radītu iestāžu un infrastruktūras sistēmas, kas ļautu VAV labāk izmantot tirdzniecības sniegtās priekšrocības un palīdzētu tām savas ekonomikas dažādot un integrēt globālajās vērtības veidošanas ķēdēs, dodot tām iespēju specializēties augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanā;

15.  ņem vērā Komisijas paziņojumus par ilgtspējīgas attīstības stiprināšanu un cilvēktiesību, darba un sociālo standartu un vides ilgstpējības veicināšanu pasaulē ar tās tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumiem, tomēr prasa apņēmīgi īstenot centienus, lai attiecīgās sadaļas pilnībā īstenotu un piemērotu praksē; piekrīt Komisijas viedoklim, ka Eiropas Savienībai ir īpaša atbildība par tās tirdzniecības politikas ietekmi uz jaunattīstības valstīm, jo īpaši uz VAV;

16.  uzskata, ka viena no lielākajām ES problēmām 21. gadsimtā ir migrācija; uzsver, ka politikas virzienu saskaņotības nodrošināšanai ES tirdzniecības un ieguldījumu jomā ir izšķirīgi svarīga nozīme migrācijas cēloņu novēršanā; pauž nožēlu, ka tas nav pietiekami atspoguļots stratēģijā „Tirdzniecība visiem”;

17.  uzskata, ka par padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonu (DCFTA) mērķi — jo īpaši partnervalstīs, kurās ir ekonomikas krīze — vispirms ir jākļūst konkrētiem un ilgtspējīgiem parasto cilvēku dzīves apstākļu uzlabojumiem;

18.  uzsver, ka noteikumiem cilvēktiesību jomā, sociālajiem un vides standartiem, saistībām darba tiesību jomā, kuras balstās uz SDO pamatkonvencijām un uzņēmumu sociālo atbildības principiem, tostarp uz ESAO principiem par daudznacionāliem uzņēmumiem un ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipiem, vajadzētu būt saistošiem un tiem jākļūst par ES tirdzniecības nolīgumu būtisku sastāvdaļu kā īstenojamām saistībām; aicina Komisiju visos ES tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos iekļaut ilgtspējīgas attīstības sadaļas; uzskata — lai padarītu šos ilgtspējīgas attīstības noteikumus par saistošiem, jāievēro „trīs soļu” pieeja, kas paredz apspriešanos ar valdībām, vietējās konsultatīvās grupas un ekspertu grupas, iesaistot SDO, un nolīguma vispārīgā strīdu risināšanas noteikuma izmantošanu kā galējo līdzekli strīdu risināšanai, paredzot iespēju noteikt finansiālas sankcijas; norāda, ka darba un vides standarti neattiecas vienīgi uz tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļām, bet tiem jābūt spēkā visās tirdzniecības nolīgumu jomās;

19.  uzsver, ka ir svarīgi tirdzniecības nolīgumos iekļaut efektīvus drošības mehānismus; vienlaikus prasa iekļaut efektīvus darba un vides tiesību piemērošanas mehānismus, kuriem nepiemēro cilvēktiesību klauzulu; aicina Komisiju izveidot strukturētu un nepolitisku procesu, saskaņā ar kuru, ievērojot skaidri definētus kritērijus, ir jāsāk apspriešanās ar partneriem gadījumā, ja rodas aizdomas par jebkādiem tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļās paredzēto saistību pārkāpumiem;

20.  uzsver pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanas nozīmi brīvās tirdzniecības nolīgumos (BTN) un iespēju izmantot modernākus medijus, lai sekmētu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību;

21.  atkārtoti norāda, ka ir svarīgi ievērot Eiropas un starptautiskos noteikumus par ieroču tirdzniecību, jo īpaši Apvienoto Nāciju Ieroču tirdzniecības līgumu un ES Rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču tirdzniecību; uzsver, ka ES tirdzniecības politika ir ekonomiskās diplomātijas instruments, kas varētu arī sniegt ieguldījumu terorisma pamatcēloņu novēršanā; uzsver, ka efektīvs eksporta kontroles regulējums arī ir svarīgs ES tirdzniecības politikas aspekts; šajā sakarībā aicina Komisiju atjaunināt ES divējāda lietojuma preču eksporta kontroles tiesību aktus, lai sasniegtu ES stratēģiskos mērķus un vispārējās vērtības;

22.  atgādina, ka pēc SDO aplēsēm 865 miljoni sieviešu pasaulē varētu būtiskāk piedalīties ekonomikas izaugsmes veidošanā, ja tām tiktu sniegts lielāks atbalsts; norāda, ka sievietēm piederošiem uzņēmumiem ir nepietiekami izmantots sviras efekts attiecībā uz konkurētspējas veicināšanu, uzņēmējdarbības paātrināšanu un izaugsmes nodrošināšanu; norāda, ka tirdzniecības politika var atšķirīgi ietekmēt sievietes un vīriešus dažādās ekonomikas nozarēs un ka ir nepieciešams vairāk datu par dzimumu sadalījumu un tirdzniecību; norāda, ka Komisija savā paziņojumā „Tirdzniecība visiem” nav iekļāvusi tirdzniecības nolīgumu dzimumu dimensiju; aicina Komisiju pastiprināt centienus, lai izmantotu tirdzniecības sarunas kā instrumentu dzimumu līdztiesības veicināšanai visā pasaulē, kā arī lai nodrošinātu, ka gan sievietes, gan vīrieši var izmantot tirdzniecības liberalizācijas sniegtās priekšrocības un tiek aizsargāti pret tās nelabvēlīgo ietekmi; lai to sasniegtu, Komisijai būtu jānodrošina, ka dzimumu līdztiesības princips tiek iekļauts visos turpmākajos tirdzniecības nolīgumos horizontāli un ka būtu jāuzrauga spēkā esošo tirdzniecības nolīgumu ietekme uz dzimumu līdztiesību;

23.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par ieceri veikt Vispārējo preferenču sistēmas (VPS) vidusposma pārskatu, jo īpaši novērtējot iespēju sistēmā preferences attiecināt uz pakalpojumiem; tajā pašā laikā uzsver, ka VPS, tostarp “Viss, izņemot ieročus” un VPS+ sistēmas, ir rīki, kas ļauj nodrošināt pamatvērtību ievērošanu un kas ir efektīvi jāīsteno un jāuzrauga;

Pārredzamas globālās vērtības veidošanas ķēdes (GVVĶ), kas nodrošina pamatvērtību un standartu ievērošanu pasaules mērogā

24.  atzīst, ka pasaules ražošanas sistēmas internacionalizācija ir sekmējusi jaunas ekonomikas attīstības iespējas un simtiem miljoniem pasaules iedzīvotāju palīdzējusi ar darbu izkļūt no nabadzības; atgādina, ka pēc SDO aplēsēm aptuveni 780 miljoni darbspējīgo sieviešu un vīriešu nenopelna pietiekami, lai varētu izkļūt no nabadzības; uzsver, ka GVVĶ paplašināšana ir radījusi darba iespējas, tomēr izcelsmes valstīs neatliekami risināms jautājums ir vāja to spēkā esošo darba tiesību aktu un darba drošības standartu piemērošana, kuri ieviesti, lai aizsargātu darba ņēmējus no pārmērīgi garām darba stundām un nepieņemamiem darba apstākļiem; norāda, ka GVVĶ ir arī pamudinājušas dažus piegādes uzņēmumus ignorēt darba tiesības, pārcelt savu saimniecisko darbību uz valstīm ārpus ES, nodarbināt darba ņēmējus nedrošos un nepieņemamos apstākļos, pieprasīt pārmērīgi garu darba laiku un neievērot darba ņēmēju pamattiesības; atgādina, ka šī prakse rada negodīgu konkurenci tiem piegādātājiem, kuri ievēro darba tiesības un starptautiskos darba un vides standartus, un valdībām, kas vēlas paaugstināt algas un dzīves līmeni; aicina Komisiju izpētīt GVVĶ pieauguma ietekmi un iesniegt konkrētus priekšlikumus, lai šajās ķēdēs uzlabotu nosacījumus ciešā sadarbībā ar SDO un ESAO; uzsver, ka ES turpmāka integrācija globālajās vērtības veidošanas ķēdēs būtu jāveic, pamatojoties uz diviem principiem — Eiropas sociālā un regulatīvā modeļa nodrošināšanu un ilgtspējīgas un vienlīdzīgas izaugsmes un cilvēka cienīgu darbvietu nodrošināšanu un radīšanu Eiropas Savienībā un tās partneriem; atzīst, ka vērtības veidošanas ķēžu globalizācija palielina importa saturu gan iekšzemes kopprodukta, gan eksporta apjomā, līdz ar to būtiski palielinot protekcionisma pasākumu izmaksas;

25.  uzskata, ka tirdzniecības politikai ir jāpalīdz nodrošināt pārredzamu ražošanas procesu visā vērtības veidošanas ķēdē, kā arī atbilstību vides, sociālajiem un drošības pamatstandartiem; aicina Komisiju veicināt iniciatīvas par pienācīgas pārbaudes standartiem attiecībā uz piegādes ķēdēm; atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi cieši sadarboties ar SDO un ESAO, lai izstrādātu vispārēju pieeju darba apstākļu uzlabošanai, jo īpaši apģērbu ražošanas nozarē; uzsver, ka ir svarīgi apzināt un izvērtēt jaunas nozaru vai ģeogrāfiskās iespējas attiecībā uz atbildīgu piegādes ķēžu papildu iniciatīvām; ar nepacietību gaida Komisijas plānoto paziņojumu par korporatīvo sociālo atbildību;

26.  mudina Komisiju veicināt ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) visaptverošo ieguldījumu politikas satvaru ilgtspējīgai attīstībai;

27.  pieprasa palīdzību tirdzniecībai un tehnisko palīdzību galvenokārt paredzēt nabadzīgo ražotāju, mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu, kooperatīvu un sieviešu iespēju uzlabošanai un dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, lai veicinātu šo kategoriju ieguvumus no tirdzniecības vietējos un reģionālajos tirgos;

28.  aicina Komisiju izstrādāt tiesību aktus ar mērķi aizliegt tādu preču importu, kuras ir ražotas, izmantojot jebkāda veida piespiedu darbu vai mūsdienu verdzību, un, kamēr šādi tiesību akti nav pieņemti, stiprināt importa un piegādes ķēžu kontroles pasākumus, pamatojoties uz ētiskiem apsvērumiem;

29.  uzsver, ka visa intelektuālā īpašuma tiesību (IĪT) spektra labākai aizsardzībai un efektīvākai īstenošanai ir izšķiroša nozīme attiecībā uz turpmāku integrāciju globālajās vērtības veidošanas ķēdēs;

30.  aicina Komisiju atbalstīt visas jaunattīstības valstis, tām pilnīgi un efektīvi izmantojot visus elastīgos noteikumus, kas paredzēti TRIPS līgumā, atzīti un apstiprināti 2001. gada 14. novembrī pieņemtajā Dohas deklarācijā par TRIPS līgumu un sabiedrības veselību, lai garantētu, ka tās savās sabiedrības veselības iekšējās programmās varētu nodrošināt būtiskāko zāļu pieejamību par pieņemamu cenu; aicina Padomi šajā sakarā izpildīt savas Dohas deklarācijā paredzētās saistības, nodrošinot, ka Komisija nepārprotami garantē zāļu pieejamību, kad attiecībā uz turpmākajiem divpusējiem un reģionāliem tirdzniecības nolīgumiem ar jaunattīstības valstīm risina sarunas par noteikumiem saistībā ar farmācijas nozari vai kad jaunattīstības valstis sāk pievienošanos PTO; atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu VAV lūgumam pagarināt intelektuālā īpašuma tiesības farmācijas nozarē, taču pauž nožēlu par PTO TRIPS padomes lēmumu piešķirt pagarinājumu tikai uz 17 gadiem;

31.  atzinīgi vērtē to, ka Komisijas paziņojumā „Tirdzniecība visiem” uzmanība tiek veltīta godīgai tirdzniecībai, un aicina Komisiju prioritāri izpildīt savas saistības par esošās struktūras izmantošanu BTN īstenošanai, lai veicinātu godīgu tirdzniecību, godīgas tirdzniecības programmas, kas paredzētas mazajiem ražotājiem trešās valstīs, iesaistot ES delegācijas, un izstrādāt ES izpratnes veicināšanas pasākumus, piemēram, ieviest balvu “ES taisnīgas un ētiskas tirdzniecības pilsēta”;

32.  uzskata, ka jaunās tehnoloģijas un internets nodrošina jaunus preču izsekojamības instrumentus visas piegādes ķēdes ietvaros;

33.  norāda uz banku pakalpojumu nozīmi tirdzniecības un ieguldījumu attīstībā; aicina ES atbalstīt pasākumus, kuru mērķis ir veicināt piekļuvi banku pakalpojumiem jaunattīstības valstīs;

34.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par izcelsmes noteikumu modernizāciju, jo izcelsmes noteikumi ir būtisks tirdzniecības šķērslis tirdzniecības modeļos, kuros dominē GVVĶ; uzsver, ka jautājumam par izcelsmes noteikumu modernizāciju ir jābūt vienai no prioritātēm visos BTN, par kuriem Savienība rīko sarunas; aicina Komisiju īpaši pievērsties jautājumam par elastīgiem izcelsmes noteikumiem, tostarp zemām prasībām attiecībā uz pievienoto vērtību un harmonizētās sistēmas apakšpozīciju maiņu;

Esošo nolīgumu uzraudzības, novērtēšanas un pārraudzības noteikšana par būtisku ES tirdzniecības politikas prioritāti

35.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu īstenot ciešāku partnerību ar Parlamentu un ieinteresētajām personām tirdzniecības nolīgumu īstenošanas nolūkā; uzsver, ka Parlaments ir savlaicīgi jāiesaista un pilnībā jāinformē visos procedūras posmos, tostarp sistemātiski apspriežoties ar Parlamentu pirms sarunu pilnvaru sagatavošanas; norāda, ka Komisijas pienākums ir informēt Parlamentu par tās rīcību saistībā ar tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu īstenošanu, uzraudzību un turpmākajiem pasākumiem;

36.  aicina Komisiju neprasīt tirdzniecības nolīgumu, tostarp asociācijas nolīgumu tirdzniecības sadaļu, provizorisku piemērošanu, kamēr Parlaments nav devis savu piekrišanu; atgādina, ka tas būtiski apdraudētu Parlamenta tiesības un radīt iespējamu juridisku nenoteiktību otrai nolīguma pusei un attiecīgajiem ekonomikas dalībniekiem; atgādina un atzinīgi vērtē tirdzniecības komisāres apņemšanos šajā jomā, tomēr stingri iesaka šo vienošanos oficiāli iekļaut jaunajā iestāžu nolīgumā;

37.  uzskata, ka jaukto nolīgumu gadījumā līdzsvaru starp demokrātisko uzraudzību un efektivitāti vislabāk nodrošinās jau praksē pierādītā sistēma, kurā nolīgums provizoriski netiek piemērots, kamēr Parlaments nav devis savu piekrišanu, vienlaikus gaidot valstu parlamentu ratifikāciju;

38.  uzstāj, ka esošo nolīgumu uzraudzība, novērtēšana un pārraudzība ir jānosaka par tirdzniecības politikas būtisku prioritāti; aicina Komisiju pārdalīt pienācīgus resursus, lai Tirdzniecības ĢD varētu labāk uzraudzīt tirdzniecības nolīgumus, kas jāīsteno, ņemot vērā sarunu programmas paplašināšanos; aicina Komisiju noteikt konkrētus rādītājus, lai nodrošinātu tirdzniecības līgumu īstenošanas uzraudzību, un publiski un regulāri iesniegt būtisku un sīki izstrādātu ikgadēju īstenošanas ziņojumu Parlamentam, norādot, piemēram, ES nozaru rezultātus un nolīgumu ietekmi uz dažādām jomām un to attiecīgajām tirgus daļām;

39.  aicina Komisiju uzlabot kvalitāti un precizitāti ex-ante un ex-post novērtējumiem, kuru pamatā ir pārskatītā metodika; uzsver, ka vienmēr ir jāiesniedz padziļināts un visaptverošs ilgtspējas ietekmes novērtējums par tirdzniecības politikas iniciatīvām, jo īpaši ņemot vērā neseno Ombuda ieteikumu attiecībā uz sūdzību Nr. 1409/201/JN par ES un Vjetnamas BTN; uzsver, ka novērtējumos būtu jāietver vismaz: jutīgas ekonomikas nozares; cilvēktiesības, sociālās un vides tiesības; un lauksaimniecības un vietējā produkcija attālākajos reģionos; pauž bažas par to, ka trūkst starpposma un ex-post novērtējumu un ka veikto novērtējumu kvalitāte ir zema, kā tas apliecināts Eiropas Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā Nr. 02/2014; uzstāj, ka kvalitatīvāki starpposma un ex-post novērtējumi ir jāveic attiecībā uz visiem tirdzniecības nolīgumiem, lai politikas veidotāji, ieinteresētās personas un Eiropas nodokļu maksātāji varētu novērtēt, vai tirdzniecības nolīgumi ir snieguši vēlamo rezultātu; prasa Komisijai sniegt datus par to tirdzniecības nolīgumu ietekmi, kas ir noslēgti, īpašu uzmanību pievēršot MVU, pienācīgu darbvietu radīšanai, cilvēktiesībām un videi, tostarp partnervalstīs, kā arī ierosināt papildu pasākumus, ar kuriem tiktu nodrošināts, ka VAV gūst labumu no mūsu tirdzniecības politikas;

40.  aicina Komisiju iesniegt ziņojumu Parlamentam par svarīgu ES tirdzniecības partneru īstenotu dubultās cenas noteikšanas un cenas kropļošanas praksi, īpašu uzmanību pievēršot energoresursiem un skaidrojot šādas prakses ietekmi uz ES ekonomiku, un norādot Komisijas īstenotos pasākumus divpusējā, daudzpusējā un PTO līmenī, lai novērstu šādu praksi; aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai tirdzniecības attiecībās ar visiem tās tirdzniecības partneriem pārtrauktu dubultās cenas noteikšanas praksi un citas cenu kropļojošas prakses;

Globālās tirdzniecības veidošana ar daudzpusēju pieeju PTO

41.  uzsver, ka PTO paredzētā daudzpusējās tirdzniecības sistēma joprojām ir labākais risinājums, kā nodrošināt atvērtu, godīgu un uz noteikumiem pamatotu sistēmu, kurā ņemtas vērā un līdzsvarotas tās dalībnieku daudzās atšķirīgās intereses; atkārto, ka Parlaments pārliecinoši atbalsta daudzpusējo programmu; atzinīgi vērtē to, ka ir noslēgušās sarunas par Tirdzniecības atvieglošanas nolīgumu, kas daudzās valstīs palīdzēs vienkāršot un modernizēt muitas procedūras, tādējādi arī veicinot jaunattīstības valstu integrāciju starptautiskajā tirdzniecības sistēmā; prasa, lai visas puses ātri un pareizi īstenotu šo nolīgumu;

42.  norāda, ka 2015. gadā Nairobi notikušajā desmitajā PTO Ministru konferencē tika panākti zināmi uzlabojumi; atzīst, ka PTO dalībvalstīm ir dažādi viedokļi par to, kā rīkoties attiecībā uz Dohas sarunu kārtu, tostarp nepieciešamību apsvērt jaunas pieejas, lai atrisinātu atlikušos jautājumus attiecībā uz jaunattīstības valstu un VAV dažādajām interesēm, vienlaikus atzīstot jaunietekmes ekonomiku lielāku atbildību par Dohas sarunu kārtas pabeigšanu; atzinīgi vērtē ES apņemšanos piecu gadu laikā nodrošināt finansējumu EUR 400 miljonu apmērā, lai atbalstītu jaunattīstības valstis, īpaši VAV, tām cenšoties īstenot Tirdzniecības atvieglošanas nolīgumu; atzīmē dažu PTO dalībvalstu interesi pievērsties jaunām sarunu jomām, piemēram, bet ne tikai, ieguldījumiem, valsts uzņēmumiem, konkurencei un elektroniskai tirdzniecībai; uzskata, ka Nairobi Ministru konferences iznākums dod iespēju atjaunināt PTO sarunu funkciju; mudina Komisiju uzņemties iniciatīvu reformēt un stiprināt PTO ar mērķi nodrošināt lielāku iekļautību, efektivitāti, pārredzamību un pārskatatbildību, tostarp stiprinot koordināciju ar SDO un citām ANO aģentūrām, kas ir saistītas ar vides aizsardzību un cilvēktiesībām; atgādina, ka palīdzība tirdzniecībai ir būtiska, lai veidotu ar tirdzniecību saistītas spējas un nodrošinātu tehnisko palīdzību jaunattīstības valstīm un VAV; šajā saistībā aicina ES un tās dalībvalstis apņemties palielināt palīdzību tirdzniecībai, lai jaunattīstības valstis varētu gūt labumu no lielākas GVVĶ pievienotās vērtības daļas; aicina Komisiju tirdzniecības atbalsta stratēģijas pārskatīšanā pievērst lielu uzmanību godīgas un ētiskas tirdzniecības jautājumam;

43.  uzskata, ka daudzpusējās sarunas, vēlams PTO ietvaros, (piemēram, informācijas tehnoloģiju nolīgums (ITA), vides preču nolīgumi (EGA) un pakalpojumu tirdzniecības nolīgums (TiSA)) sniedz iespēju atdzīvināt progresu PTO līmenī, bet tikai tad, ja tiek saglabāta iespēja pievienoties citiem ieinteresētiem PTO dalībniekiem; ir stingri pārliecināts — ja vien tas ir iespējams, šādiem nolīgumiem jābūt pietiekami vērienīgiem, lai tos varētu piemērot visām PTO dalībvalstīm saskaņā ar lielākās labvēlības režīmu, un tie būtu jāizmanto kā pamats turpmākiem daudzpusējiem nolīgumiem; uzsver, ka tirdzniecības politika būtu jāizmanto arī kā instruments, ar ko palielināt videi labvēlīgu produktu konkurētspēju gan attiecībā uz to izmantošanu, gan ražošanas metodēm; uzsver, ka ir svarīgi Videi nekaitīgu ražojumu iniciatīvu padarīt daudzpusēju un apsvērt iespēju tirdzniecības nolīgumos nodrošināt labākas preferences patiesām vides precēm; uzsver, ka TiSA nodrošina iespēju stimulēt pakalpojumu tirdzniecības attīstību PTO līmenī;

44.  prasa nodrošināt spēcīgu un efektīvu PTO parlamentāro dimensiju, lai uzlabotu organizācijas pārredzamību un nostiprinātu un garantētu starptautiskās tirdzniecības politikas demokrātisko leģitimitāti; mudina PTO pilnībā izmantot Parlamentāro konferenci par PTO, lai nodrošinātu, ka deputātiem ir piekļuve visai nepieciešamajai informācijai, kas viņiem ļauj efektīvi pildīt uzraudzības funkciju un sniegt jēgpilnu ieguldījumu tirdzniecības politikā;

Individuāla pieeja attiecībā uz turpmāko BTN sarunu izvēli

45.  aicina Komisiju koncentrēties uz notiekošo tirdzniecības sarunu pabeigšanu, rīkojoties līdzsvaroti un pienācīgi ievērojot savstarpīguma un savstarpējā labuma principus, un aicina to notiekošajās sarunās un jau noslēgtajos tirdzniecības nolīgumos jo īpaši novērtēt iespējas un kopējo ietekmi uz jutīgajiem ražojumiem, ko rada kvotas vai liberalizācija; prasa labāk novērtēt un paziņot noslēgto tirdzniecības nolīgumu pašreizējo un potenciālo ietekmi, lai atbilstoši līdzsvarotu jutīgo lauksaimniecības nozari un Savienības, kas ir viena no lielākajām lauksaimniecības pārtikas produktu eksportētājām, aktīvās intereses, tostarp paredzot atbilstošus pārejas periodus un kvotas pašiem jutīgākajiem produktiem, bet dažos gadījumos tos no nolīgumiem pat izslēdzot; atgādina Komisijai, ka pirms sarunu pilnvaru projektu pieņemšanas ir jāveic visaptveroša darbības jomas izpēte un objektīvi ex-ante ilgtspējīgas ietekmes novērtējumi, ņemot vērā Savienības intereses;

46.  uzskata, ka pirmkārt un galvenokārt ir jānodrošina, lai veiksmīgi noslēgtas tirdzniecības sarunas tiktu ratificētas pēc iespējas ātri; jo īpaši prasa noslēgt vienošanos ar Kanādu un Singapūru, lai nodrošinātu piekļuvi šiem diviem lielajiem tirgiem, kuri turpmāk būs ļoti svarīgi ES uzņēmumiem; prasa rīkot ar informāciju pamatotas politiskās apspriedes visā ES;

47.  uzsver to, cik svarīgi ir visās ES tirdzniecības sarunās censties panākt jutīgo un aktīvo interešu aizsardzību, piemēram, ieguldījumu veicināšanu, nevajadzīgu beztarifu barjeru likvidēšanu tirdzniecībā, ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu (GI) atzīšanu un darba tiesību aizsardzību, labāku piekļuvi publiskajiem iepirkumiem (īpaši saistībā ar pašreizējām sarunām par transatlantisko tirdzniecības un investīciju partnerību (TTIP) un ES un Japānas BTN), pienācīgu un kvalitatīvu darbvietu nodrošināšanu, MVU integrāciju globālās vērtību ķēdēs, sabiedrisko pakalpojumu un audiovizuālo pakalpojumu izslēgšanu no šīm sarunām, kā arī tiesiski nodrošināt tiesības veidot regulējumu, kad notiek sarunas par BTN kā daļu no vērienīga līdzsvarota un visaptveroša tiesību aktu kopuma;

48.  uzstāj, ka tirdzniecības sarunām ir jānotiek saskaņā ar individuālu reģionālās tirdzniecības stratēģiju un ka ir jānodrošina pilnīga saderība ar reģionālo integrāciju, īpaši attiecībā uz Āziju, Āfriku un Latīņameriku — reģioniem, kurus Komisija atzinusi par īpaši svarīgiem ES ekonomiskajām interesēm, nemazinot ES un ASV stratēģiskās partnerības galveno lomu; aicina Komisiju nekavējoties sākt sarunas par ieguldījumu nolīgumu ar Taivānu; atgādina, ka ES un Latīņamerika ir dabiski sabiedrotie, kuru kopējais iedzīvotāju skaits ir viens miljards un kuri kopā nodrošina pusi no pasaules IKP; norāda, ka šīs partnerības potenciāls vēl nav pilnībā izmantots; atzinīgi vērtē to, ka Komisijas jaunajā tirdzniecības un ieguldījumu stratēģijā liela uzmanība pievērsta Latīņamerikai; aicina Komisiju izmantot pašreizējo impulsu Mercosur tirdzniecības sarunās, lai noslēgtu visaptverošu, līdzsvarotu un vērienīgu nolīgumu; atbalsta ar Meksiku un Čīli noslēgto nolīgumu modernizāciju; aicina dot papildu stimulu sarunām par BTN ar Austrāliju un Jaunzēlandi un atgādina, ka ir svarīgi attīstīt ES tirdzniecības attiecības ar Indiju, ņemot vērā šā tirgus milzīgo potenciālu; mudina Komisiju pēc sagatavošanās sarunām par visaptverošu ekonomisko partnerību iespējami ātri atsākt sarunas ar Malaiziju un sākt sarunas ar Indonēziju;

49.  uzsver, ka saistībā ar pašreizējām problēmām īpaša uzmanība būtu jāpievērš regulējumam, kas būs spēkā pēc Kotonū nolīguma termiņa beigām, uzsverot tā saistību ar cilvēktiesību klauzulām EPN, un Āfrikas kontinentālās brīvās tirdzniecības zonas izveides atbalstīšanai, jo tas veicinātu stabilitāti, reģionālo integrāciju, vietējo izaugsmi, nodarbinātību un inovāciju; atgādina, ka ES ir jānodrošina stabilitāte tās austrumu un dienvidu kaimiņreģionā, un prasa panākt labāku tirdzniecības un ekonomisko integrāciju, šajā sakarībā pilnā apjomā, ātri un pienācīgi īstenojot padziļinātos un visaptverošos brīvās tirdzniecības nolīgumus ar Ukrainu, Gruziju un Moldovas Republiku, kā arī panākt konkrētu progresu attiecībās ar Tunisiju, Maroku un Jordāniju;

50.  aicina Komisiju pilnībā iesaistīt valstu uzņēmumus visos tirdzniecības sarunu posmos, paralēli konsultācijām ar ES līmeņa apvienībām arī iesaistoties konsultācijās ar valstu apvienībām, un tirdzniecības nolīguma tekstam, par kuru panākta vienošanās, pievienot sarakstu, kurā precīzi norādīti sarunu rezultāti dažādām nozarēm un skaidroti iemesli Komisijas izdarītām izvēlēm;

Iebildumi pret tirgus ekonomikas statusa piešķiršanu Ķīnai un nepieciešamība pēc efektīviem tirdzniecības aizsardzības instrumentiem

51.  uzsver, ka turpmāki tirdzniecības liberalizācijas pasākumi, kas varētu veicināt negodīgu tirdzniecības praksi un konkurenci starp valstīm saistībā ar visu veidu ar tarifiem nesaistītiem tirdzniecības šķēršļiem (NTB), darba tiesībām un vides aizsardzības un sabiedrības veselības standartiem, prasa no ES, lai tā varētu vēl efektīvāk reaģēt uz negodīgu tirdzniecības praksi un nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus; uzsver, ka tirdzniecības aizsardzības instrumentiem (TDI) joprojām ir jābūt ES tirdzniecības stratēģijas neatņemamai sastāvdaļai un jānodrošina iespēja uzlabot tās konkurētspēju, nepieciešamības gadījumā atjaunojot godīgas konkurences apstākļus; atgādina, ka pašreizējais ES tirdzniecības aizsardzības regulējums ir pieņemts 1995. gadā; uzsver, ka Savienības tirdzniecības aizsardzības sistēmai ir steidzami vajadzīga modernizācija, lai tā nekļūtu vājāka; norāda, ka ES tirdzniecības aizsardzības tiesību aktiem ir jābūt efektīvākiem, MVU pieejamākiem un pielāgotiem mūsdienu prasībām un tirdzniecības modeļiem, ka izmeklēšanai jānotiek īsākā laikā un ka jāpalielina pārredzamība un prognozējamība; pauž nožēlu, ka priekšlikums modernizēt TDI tiek bloķēts Padomē un tā nav spējīga dot savu ieguldījumu šā svarīgā tiesību akta pieņemšanā; pauž nožēlu, ka Komisija paziņojumā „Tirdzniecība visiem” nav pieminējusi nepieciešamību modernizēt TDI; aicina Padomi, pamatojoties uz Parlamenta nostāju, steidzami novērst strupceļu attiecībā uz TDI modernizāciju, jo īpaši laikā, kad Ķīna stingri prasa atzīt tās kā tirgus ekonomikas statusu;

52.  atkārtoti uzsver, ka nozīmīga ir tāda ES un Ķīnas stratēģiskā partnerība, kurā svarīga loma ir brīvai un taisnīgai tirdzniecībai un ieguldījumiem; pauž pārliecību — kamēr Ķīna neizpildīs visus piecus kritērijus, kas nepieciešami tirgus ekonomikas statusa iegūšanai, ES antidempinga un antisubsidēšanas izmeklēšanā par Ķīnas importu būtu jāizmanto nestandarta metodika cenu salīdzināmības noteikšanā, lai panāktu atbilstību un nodrošinātu pilnu spēku tām Protokola par Ķīnas pievienošanos 15. sadaļas daļām, kas ļauj piemērot nestandarta metodiku; aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumu saskaņā ar šo principu un atgādina par nepieciešamību šajā jautājumā cieši sadarboties ar citiem PTO partneriem;

53.  aicina Komisiju šajā sakarībā neveikt nekādus pasākumus, kamēr nav pabeigts iepriekšējs, rūpīgs un visaptverošs ietekmes novērtējums, kurā izskatītas visas iespējamās sekas un ietekme uz nodarbinātību un ilgtspējīgu izaugsmi visās ES nozarēs, kā arī iespējamās sekas un ietekme uz vidi;

Lielāka saskaņotība starp ES tirdzniecības un rūpniecības politiku un labāka intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība

54.  uzskata, ka vēl daudz ir jāpaveic, lai visaptveroši risinātu Eiropas rūpniecības nozaru vajadzības, un ka ES rūpniecības nozare bieži vien tiek atstāta novārtā, lielāku uzmanību pievēršot pakalpojumu nozarei; uzsver, ka tirdzniecības politikā ir jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi Eiropas rūpniecībai, jānodrošina piekļuve jauniem un jaunietekmes tirgiem un attiecībā uz standartiem jāveicina augšupvērsta konverģence, vienlaikus novēršot divkāršu sertifikāciju; aicina Komisiju nodrošināt ES tirdzniecības un rūpniecības politikas saskaņotību un veicināt Eiropas rūpniecības attīstību un konkurētspēju, īpaši ņemot vērā reindustrializācijas stratēģiju;

55.  uzsver izcelsmes noteikumu (RoO) galveno lomu, nosakot to, kurām nozarēm ES BTN sniedz labumu vai rada zaudējumus; atzīstot, ka Parlaments līdz šim nav pilnībā analizējis izcelsmes noteikumus, prasa Komisijai sagatavot ziņojumu, četrciparu KN līmenī izsakot izmaiņas, kuras Komisija pēdējo 10 gadu laikā ir veikusi savā standarta BTN sarunu nostājā attiecībā uz izcelsmes noteikumiem, un paskaidrot jebkādu izmaiņu iemeslus;

56.  uzskata, ka nepietiekami efektīva intelektuālā īpašuma tiesību īstenošana apdraud veselu Eiropas rūpniecības nozaru izdzīvošanu; uzsver, ka viltošana noved pie darbvietu zuduma un kaitē inovācijai; no jauna atgādina, ka pienācīga intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība un efektīva īstenošana ir globālās ekonomikas pamatprincipi; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos palielināt intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību un īstenošanu BTN un PTO un kopīgi ar partneriem strādāt pie krāpšanas apkarošanas; pauž atbalstu Komisijai attiecībā uz mērķi aizsargāt visu intelektuālā īpašuma tiesību spektru, tostarp patentus, preču zīmes, autortiesības, dizainparaugus, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, izcelsmes marķējumus un zāles;

Jaunu tirgus iespēju pavēršana ES pakalpojumu sniedzējiem un profesionālo kvalifikāciju atzīšana kā būtisks ES tirdzniecības stratēģijas elements

57.  atgādina, ka ES ieņem vadošu pozīciju pakalpojumu nozarē; uzsver, ka jaunu tirgus iespēju pavēršanai vajadzētu būt būtiskam ES starptautiskās tirdzniecības stratēģijas elementam; uzsver, ka pakalpojumu iekļaušana tirdzniecības nolīgumos ir ļoti svarīga, jo tā rada iespējas Eiropas uzņēmumiem un vietējiem darba ņēmējiem, un vienlaikus ir svarīgi saskaņā ar LESD 14. un 106. pantu un 26. protokolu no jebkura nolīguma piemērošanas jomas izslēgt pašreizējos un turpmākos vispārējas nozīmes pakalpojumus un vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus neatkarīgi no tā, vai tie ir publiski vai privāti finansēti; prasa, lai Komisija tirdzniecības nolīgumos veicinātu un iekļautu profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, tādējādi radot jaunas iespējas Eiropas uzņēmumiem un darba ņēmējiem; īpaši prasa, lai apmaiņā pret kvalifikāciju atzīšanu tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos tiktu iekļautas noteiktas priekšrocības, ko sniedz Direktīva par uzņēmuma ietvaros pārceltajiem darbiniekiem;

58.  piekrīt Komisijas viedoklim, ka speciālistu pagaidu pārvietošanās ir kļuvusi par ļoti svarīgu aspektu uzņēmējdarbības starptautiskai paplašināšanai un tā ievērojami atbilst ES interesēm; uzsver, ka darbaspēka mobilitātes sadaļa būtu jāiekļauj visos ES tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos; tomēr atgādina, ka 4. režīma saistībām jāattiecas tikai uz augsti kvalificētu speciālistu (piemēram, personu ar augstskolas vai līdzvērtīgu maģistra grādu vai augstā vadošā amatā) pārvietošanos konkrētam mērķim, uz ierobežotu laikposmu un saskaņā ar precīziem noteikumiem, kas ir iekļauti gan tās valsts tiesību aktos, kurā pakalpojums tiek sniegts, gan līgumā, kurā tiek ņemti vērā šīs valsts tiesību akti atbilstoši Pakalpojumu direktīvas 16. pantam, vienlaikus nodrošinot, ka ES un dalībvalstis var netraucēti uzturēt un uzlabot darba standartus un koplīgumus;

59.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izmantot tirdzniecības politiku, lai apkarotu jaunās digitālā protekcionisma formas un paredzētu noteikumus e-komercijai un pārrobežu datu plūsmām atbilstīgi ES datu aizsardzības un privātuma tiesību aktiem un pamattiesību nodrošināšanai; uzskata, ka vēl daudz kas darāms, lai radītu labvēlīgu vidi e-komercijai un uzņēmējdarbībai ES, samazinot monopolus un monopola stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu telekomunikāciju tirgū, nepieļaujot ģeobloķēšanas praksi un ieviešot konkrētus pārsūdzības risinājumus; uzsver, ka ir izšķirīgi svarīgi digitālās tirdzniecības nozarē nodrošināt regulatīvo sadarbību, mazināt krāpšanu tiešsaistē, panākt savstarpēju atzīšanu un standartu saskaņošanu; aicina Komisiju ierosināt jaunu modeli e-komercijas sadaļās, visās tirdzniecības sarunās paredzot pilnīgu izņēmumu attiecībā uz jebkuru esošo un turpmāko ES tiesisko regulējumu datu aizsardzībai, lai nodrošinātu, ka datu apmaiņa notiek pilnīgā atbilstībā tiem datu aizsardzības noteikumiem, kas ir spēkā datu subjekta izcelsmes valstī; prasa nodrošināt ciešāku izpildītāju sadarbību, jo īpaši attiecībā uz negodīgu komercpraksi tiešsaistē;

Digitālās ekonomikas nozīmīgums turpmākajā starptautiskajā tirdzniecībā

60.  norāda, ka digitālās ekonomikas izaugsme un nozīme pieaug ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē — tiek lēsts, ka visā pasaulē ir 3,3 miljardi interneta lietotāju, kas veido 40 % pasaules iedzīvotāju; uzskata, ka tādas tendences kā mākoņdatošana, mobilie tīmekļa pakalpojumi, viedie tīkli un sociālie plašsaziņas līdzekļi radikāli pārveidos uzņēmējdarbības vidi; uzsver, ka ES tirdzniecības politikai ir jāiet kopsolī ar digitālās jomas un tehnoloģiju attīstības tendencēm;

61.  prasa, lai Komisija kopā ar PTO partneriem ne tikai izveidotu PTO darba grupu digitālās tirdzniecības jautājumos, kam būtu sīki jāpārbauda pašreizējā regulējuma piemērotība e-komercijai, izskatot konkrētus ieteikumus, precizējumus un pielāgojumus, bet arī izvērtē iespēju veidot jaunu regulējumu tirdzniecības atvieglošanai pakalpojumu nozarē, pamatojoties uz paraugpraksi saistībā ar Tirdzniecības atvieglošanas nolīguma īstenošanu;

Atbalsts Komisijai cīņā pret korupciju

62.  apzinās, ka finanšu pakalpojumu noteikumu iekļaušana tirdzniecības nolīgumos ir izraisījusi bažas par to iespējami negatīvo ietekmi saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu; mudina Komisiju cīnīties pret korupciju, kas ir būtisks ar tarifiem nesaistīts tirdzniecības šķērslis attīstītajās un jaunattīstības valstīs; uzskata, ka tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumi var nodrošināt labāku sadarbību cīņā ar korupciju, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; uzskata, ka atbilstošos starptautiskos nolīgumos būtu jāiekļauj saistības, kas pamatojas uz starptautiskiem standartiem, valstu ziņošanas pienākumiem un automātisku informācijas apmaiņu, lai sekmētu finanšu pakalpojumu turpmāku liberalizāciju;

63.  uzskata, ka saikne starp tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumiem un nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas līgumiem nav pietiekami izpētīta un aicina Komisiju rūpīgi izskatīt jebkādus veidus, kā šie instrumenti var ietekmēt cits citu un plašāku politikas saskaņotību cīņā pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

Tālredzīga tirdzniecības politika, kurā ņemtas vērā MVU īpašās vajadzības

64.  uzsver, ka tālredzīgā tirdzniecības politikā ir jāveltī lielāka uzmanība mikrouzņēmumu un MVU īpašajām vajadzībām un jānodrošina, ka tie var izmantot visas tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu sniegtās priekšrocības; atgādina, ka tikai neliela daļa Eiropas MVU spēj apzināt un izmantot globalizācijas un tirdzniecības liberalizācijas sniegtās iespējas; norāda, ka tikai 13 % Eiropas MVU ir veikuši aktīvu starptautisku darbību ārpus ES, kaut tie nodrošina trešdaļu no visa ES eksporta apjoma; atbalsta iniciatīvas ar mērķi sekmēt Eiropas MVU internacionalizāciju, tādēļ pieprasa, lai visos turpmākajos BTN tiktu iekļauta sadaļa par MVU; uzskata, ka ir jāizskata jauni veidi, kā labāk palīdzēt MVU pārdod savas preces un pakalpojumus ārvalstīs; uzsver, ka MVU ir vajadzīgs individualizētāks atbalsts, kas sāktos dalībvalstīs, atvieglota piekļuve lietotājam draudzīgai tiešsaistes informācijai par tirdzniecības pasākumiem, kā arī konkrēti un precīzi ceļveži par iespējām un priekšrocībām, ko devis vai dos ikviens ES pagātnē vai nākotnē noslēgts tirdzniecības nolīgums;

65.  aicina Komisiju horizontāli risināt MVU vajadzības visās tirdzniecības nolīgumu sadaļās, tostarp, bet ne tikai, izveidojot vienotus tiešsaistes kontaktpunktus, kuros MVU var iegūt informāciju par attiecīgo regulējumu, kas ir īpaši būtiski pārrobežu pakalpojumu sniedzējiem saistībā ar licencēšanu un citām administratīvām prasībām; norāda, ka attiecīgos gadījumos šiem rīkiem būtu jānodrošina jaunas tirgus piekļuves iespējas MVU, jo īpaši piedāvājumiem ar mazu vērtību; uzsver, ka ir jāsamazina MVU tirdzniecības izmaksas, racionalizējot muitas procedūras, mazinot nevajadzīgus ar tarifiem nesaistītus šķēršļus un regulatīvo slogu un vienkāršojot izcelsmes noteikumus; uzskata, ka MVU var palīdzēt Komisijai šo rīku izstrādē, lai nodrošinātu tirdzniecības nolīgumu atbilstību to vajadzībām; mudina Komisiju visos tirdzniecības sarunu posmos uzturēt ciešu dialogu ar MVU pārstāvjiem;

66.  uzsver — ir svarīgi nodrošināt, ka Eiropas MVU var ātrāk piekļūt antidempinga procedūrām, lai tos aizsargātu no negodīgas tirdzniecības prakses; uzsver, ka ir nepieciešama PTO daudzpusējās sistēmas reforma, lai labāk iesaistītu MVU un nodrošinātu ātrāku strīdu izšķiršanu;

67.  aicina Komisiju izvērtēt un uzlabot esošos instrumentus attiecībā uz subsidiaritāti, dublēšanās novēršanu un saskaņotību saistībā ar attiecīgajām dalībvalstu programmām un Eiropas pievienoto vērtību, pirms tā izstrādā turpmākas individuālas MVU internacionalizācijas atbalsta iespējas; uzsver, ka Komisijai būtu jāiesniedz Parlamentam neatkarīgs novērtējums par visām spēkā esošajām programmām;

Ieguldījumi

68.  uzsver, ka ES ekonomikai ir svarīgi ienākošie un izejošie ieguldījumi un ka ir jānodrošina ES uzņēmumu aizsardzība, kad tie iegulda trešo valstu tirgos; šajā sakarībā novērtē Komisijas centienus attiecībā uz jauno ieguldījumu tiesu sistēmu (ICS); uzsver, ka ir svarīgi turpināt apspriešanos ar ieinteresētajām personām un Parlamentu attiecībā uz ICS; uzsver, ka sistēmai jābūt saskaņotai ar ES tiesisko kārtību, jo īpaši ES tiesu pilnvarām un, konkrētāk, ES konkurences noteikumiem; atbalsta ieceri vidējā termiņā izveidot daudzpusēju risinājumu ieguldījumu strīdu izšķiršanai; pauž nožēlu par to, ka priekšlikumā par ICS nav iekļauti noteikumi par ieguldītāju pienākumiem;

69.  aicina ES un dalībvalstis izpildīt ieteikumus UNCTAD visaptverošajā ieguldījumu politikas satvarā ilgtspējīgai attīstībai, lai veicinātu atbildīgākus, pārredzamākus un uzticamākus ieguldījumus;

70.  norāda uz Komisijas “Investīciju plānā Eiropai” iekļauto prasību palielināt ieguldījumus Eiropas Savienībā, un uzskata, ka tirdzniecības stratēģijas ir būtisks līdzeklis šo mērķu sasniegšanai; atzīmē, ka Eiropas Stratēģisko ieguldījumu fondam trūkst ārējās dimensijas; prasa Komisijai apsvērt ārējā komponenta izveidi tikai pēc tam, kad ir veikta rūpīga fonda darbības analīze un ir izskatīts tā lietderīgums, ņemot vērā iespējamos aizdevumus no Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas un Eiropas Attīstības fonda darbības; uzsver, ka šiem fondiem ir jāveicina ilgtspējīga attīstība un pienācīgu darbvietu izveide, jāapkaro nabadzība un jāierobežo migrācijas pamatcēloņi;

71.  atgādina par nepieciešamību uzlabot attīstības finansēšanas iestāžu, publisko un privāto partnerību pārredzamību un pārskatatbildību, lai efektīvi sekotu līdzi naudas plūsmām, parādu atmaksājamībai un tam, kādu pievienoto vērtību ilgtspējīgai attīstībai sniedz to īstenotie projekti, un minētos aspektus uzraudzītu;

Tirdzniecība un lauksaimniecība

72.  uzsver, ka Eiropas augstie vides, pārtikas nekaitīguma, dzīvnieku labturības un sociālie standarti ir ļoti svarīgi ES iedzīvotājiem, jo īpaši attiecībā uz sabiedrības morāli un apzinātu patērētāju izvēli, uzskata, ka ar tirdzniecības nolīgumiem vajadzētu veicināt godīgu konkurenci, lai nodrošinātu, ka ES lauksaimnieki pilnībā gūst labumu no tarifu koncesijām un nenonāk ekonomiski nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar lauksaimniekiem trešās valstīs; uzsver, ka ir jāgarantē ES pārtikas nekaitīguma un dzīvnieku labturības standartu aizsardzība, saglabājot piesardzības principu, ilgtspējīgu lauksaimniecību un augsta līmeņa izsekojamību un produktu marķēšanu, kā arī nodrošinot, ka viss imports atbilst piemērojamiem ES tiesību aktiem; atzīmē, ka dzīvnieku labturības standarti starptautiskā līmenī ievērojami atšķiras; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību regulēt dzīvo lauksaimniecības dzīvnieku eksportu saskaņā ar spēkā esošajiem ES tiesību aktiem un Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas (OIE) noteiktajiem standartiem;

73.  uzskata, ka jauno tirgu atvēršanai ES lauksaimniecības produkcijai, piemēram, piena produktiem, gaļai un augļiem un dārzeņiem, ir būtiska nozīme sakarā ar pašreizējo lauksaimniecības krīzi; uzsver, ka jāapzina jauni noieta tirgi ar augstu pirktspējas potenciālu;

74.  uzskata, ka ir jāuzlabo lauksaimniecības pievienotā vērtība un jārīko veicināšanas kampaņas ar mērķi atvērt jaunus tirgus; īpaši uzsver, ka ir būtiski nostiprināt ES līmeņa kvalitātes shēmas, jo tās ES produktiem pasaules tirgū nodrošina vislabāko iespējamo tēlu, netieši dodot labumu visai Eiropas lauksaimniecībai kopumā;

75.  uzsver, ka ir jāpastiprina importa kontrole uz robežām un ka produktiem un tirdzniecības apstākļiem valstīs, kas eksportē uz ES, ir vajadzīgas stingrākas Pārtikas un veterinārā biroja inspekcijas, lai nodrošinātu atbilstību Savienības noteikumiem;

76.  uzsver, ka visās sarunās par brīvās tirdzniecības nolīgumiem ir svarīgi panākt rezultātus saistībā ar veselības, fitosanitārajiem un citiem ar tarifiem nesaistītiem lauksaimniecības produktu tirdzniecības šķēršļiem, pievēršot īpašu uzmanību ES noteiktajām „sarkanajām līnijām“ aspektos, kuri var ietekmēt patērētāju veselību;

77.  atgādina, ka ģeogrāfiskās izcelsmes norādes ievērojami palīdz popularizēt Eiropas tradicionālos lauksaimniecības pārtikas produktus, aizsargāt tos no kaitējošas parazītiskas prakses, nodrošināt patērētāju tiesības un apzinātu izvēli un aizsargāt lauku ražotājus un lauksaimniekus, jo īpaši MVU; norāda, ka ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzība un atzīšana trešās valstīs potenciāli ir ļoti svarīga visai ES lauksaimniecības pārtikas nozarei, un uzskata, ka visos tirdzniecības nolīgumos būtu jāiekļauj aizsardzības pasākumi un darbības viltošanas apkarošanai;

Eiropas ekonomikas dalībnieku labāka piekļuve publiskajiem līgumiem

78.  prasa novērst pašreizējo nelīdzsvarotību saistībā ar publiskā iepirkuma tirgus atvērtību ES un citiem tirdzniecības partneriem; aicina Komisiju iet vēl tālāk centienos panākt starptautisko publiskā iepirkuma tirgu vērienīgu un savstarpēju atvēršanu, vienlaikus garantējot vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu izslēgšanu un nodrošinot, ka valstis attiecībā uz iepirkuma procedūrām joprojām var brīvi attiecināt sociālos un vides standartus, piemēram, saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma (MEAT) kritērijus; uzsver, ka Eiropas uzņēmumiem — gan korporācijām, gan MVU — ir nepieciešama labāka piekļuve publiskiem līgumiem trešās valstīs, izmantojot tādus instrumentus kā Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts, un ka ir jāmazina pašreizējais asimetrijas līmenis; šajā sakarībā atgādina, ka ES ir viens no pašiem atvērtākajiem publiskā iepirkuma tirgiem no visiem PTO dalībniekiem;

79.  atzīmē Komisijas grozīto priekšlikumu regulai par trešo valstu preču un pakalpojumu piekļuvi Savienības publiskā iepirkuma iekšējam tirgum, kas ir nozīmīgs instruments, ar ko nodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus piekļuvē trešo valstu tirgiem, un pauž dziļu nožēlu par to, ka dalībvalstu valdības turpina atbalstīt sākotnējo priekšlikumu; aicina Komisiju censties panākt pozitīvu savstarpējību piekļuvē publiskā iepirkuma tirgiem attiecībās ar galvenajiem tirdzniecības partneriem;

Vienlīdzīga piekļuve resursiem, lai nodrošinātu godīgu konkurenci pasaules tirgū

80.  uzsver, ka dabas resursi ir ierobežoti un būtu jāizmanto tikai ekonomiski un ekoloģiski ilgtspējīgā veidā, par prioritāti nosakot pārstrādi; atzīst jaunattīstības valstu un VAV lielo atkarību no dabas resursiem; atgādina, ka Eiropas tirdzniecības politikā būtu jāievēro konsekventa, ilgtspējīga, visaptveroša un starppolitiska stratēģija attiecībā uz izejvielām, kā tas norādīts Parlamenta rezolūcijā par jaunu Eiropas tirdzniecības politiku atbilstīgi stratēģijai „Eiropa 2020”;

81.  uzsver nepieciešamību virzīties uz mazoglekļa ekonomiku un tādēļ mudina Komisiju pastiprināt sadarbību enerģētikas pētniecības, attīstības un inovācijas darbību jomā, kuru mērķis ir veicināt enerģijas piegādātāju, maršrutu un avotu dažādošanu, jaunu enerģijas tirdzniecības partneru noteikšanu un lielākas konkurences veidošanu, pazeminot cenas enerģijas patērētājiem; uzsver, ka atjaunojamo energoresursu attīstīšana un energoefektivitātes veicināšana ir būtiska, lai palielinātu energoapgādes drošību un samazinātu atkarību no enerģijas importa; uzsver, cik svarīgi ir iekļaut abus nosacījumus brīvās tirdzniecības nolīgumos ar mērķi veidot ilgtspējīgas enerģētikas partnerības un veicināt tehnisko sadarbību, jo īpaši atjaunojamās enerģijas, energoefektivitātes un aizsardzības pasākumu jomā, un novērstu oglekļa dioksīda emisiju pārvirzi, lai tādējādi sasniegtu COP21 noteiktos mērķus;

Cīņa pret savvaļas dzīvnieku un augu un to produktu nelikumīgu tirdzniecību

82.  turpina paust dziļas bažas par to, ka pēdējā laikā ir strauji pieaudzis noziegumu skaits pret savvaļas dzīvniekiem un augiem un ar to saistītā nelikumīgā tirdzniecība, kas ne tikai postoši ietekmē bioloģisko daudzveidību un sugu īpatņu skaitu, bet arī rada skaidru un tūlītēju apdraudējumu iztikas līdzekļiem un vietējai ekonomikai, jo īpaši jaunattīstības valstīs; atzinīgi vērtē ES apņemšanos izskaust savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgo tirdzniecību, kas ir daļa no ES atbildes reakcijas uz ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, jo īpaši 15. ilgtspējīgas attīstības mērķi, kurā ir norādīta nepieciešamība ne tikai pārtraukt aizsargājamu augu un dzīvnieku sugu malumedniecību un kontrabandu, bet arī likvidēt pieprasījumu pēc nelikumīgiem savvaļas dzīvnieku un augu produktiem un to piedāvājumu; šajā saistībā cer, ka Komisija pēc pārdomu perioda, tostarp apspriešanās ar Parlamentu un dalībvalstīm, izskatīs, kā turpmākajos ES tirdzniecības nolīgumos veiksmīgāk iekļaut noteikumus par savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību;

Labāka muitas sadarbība un nelikumīgas tirdzniecības apkarošana uz ES robežām

83.  uzsver, ka labākas, saskaņotas un efektīvākas muitas procedūras Eiropā un ārvalstīs palīdz sekmēt tirdzniecību, nodrošināt atbilstību tirdzniecības veicināšanas prasībām un apkarot viltojumu, nelikumīgu un viltotu preču nokļūšanu vienotajā tirgū, kas grauj ES ekonomikas izaugsmi un nopietni kaitē ES patērētājiem; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu pastiprināt muitas iestāžu sadarbību; vēlreiz aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot vienotu ES muitas dienestu, lai visā ES muitas teritorijā varētu efektīvāk piemērot muitas noteikumus un procedūras;

84.  uzsver, ka Komisijai sarunās par tirdzniecības nolīgumiem būtu jācenšas pārliecināt tirdzniecības partnerus par nepieciešamību ieviest vienotu kontaktpunktu, lai nodrošinātu atbilstību muitas un robežu jautājumos, vajadzības gadījumā palīdzot ar spēju veidošanu tirdzniecības veicināšanas atbalstam;

85.  uzsver, ka atbilstīgi sakari un stabila koordinācija ir nepieciešama, lai nodrošinātu, ka tarifu atcelšana tiek veikta, īstenojot atbilstošus tehniskus, institucionālus un politiskus pasākumus, lai garantētu pastāvīgu tirdzniecības drošību;

86.  prasa Komisijai apsvērt galveno darbības rādītāju noteikšanu, lai novērtētu ES vai ārvalstu muitas pārvaldes darbu; pauž nožēlu, ka pašlaik ir pieejams ļoti maz publisko datu; norāda, ka būtu noderīgi izprast muitas un citu robežkontroles aģentūru pastāvīgu darbību uz vietas un starp tirdzniecības partneriem, lai varētu apmainīties ar paraugpraksi un Eiropas iestādēs koordinēt ar tirdzniecības atvieglošanu saistītās konkrētās intereses, ņemot vērā PTO Tirdzniecības atvieglošanas nolīguma 13. panta noteikumus;

87.  prasa Komisijai un dalībvalstīm sākt atklātas debates par iespēju organizēt muitas iestāžu darbu ES, nevis valstu līmenī;

Jūtama labuma nodrošināšana patērētājiem

88.  atzīst, ka tirdzniecības nolīgumiem ir potenciāls sniegt lielas priekšrocības patērētājiem, jo īpaši palielinot konkurenci, pazeminot cenas, nodrošinot lielāku izvēli un veicinot inovāciju; lai atraisītu šo potenciālu, aicina Komisiju visās sarunās stingri iestāties par ģeogrāfiskās bloķēšanas prakses ierobežošanu, starptautiskās viesabonēšanas tarifu samazināšanu un pasažieru tiesību nostiprināšanu;

89.  prasa ieviest pasākumus patērētāju atbalstam saistībā ar preču un pakalpojumu pārrobežu tirdzniecību ar trešām valstīm, piemēram, izveidojot tiešsaistes palīdzības dienestus, kas domstarpību gadījumā sniegtu informāciju vai padomus;

90.  uzstāj, ka patērētājiem jāsniedz precīza informācija par tirgoto produktu īpašībām;

Tirdzniecība visiem. Atvērtai tirdzniecības un ieguldījumu politikai vajadzīgā plaša atbalsta politika, lai maksimāli palielinātu ieguvumus un samazinātu zaudējumus

91.  piekrīt ESAO uzskatam, ka atvērtai tirdzniecības un ieguldījumu politikai ir vajadzīga plaša atbalsta politika, lai maksimāli palielinātu ieguvumus un samazinātu zaudējumus, ko tirdzniecības liberalizācija rada ES un trešo valstu iedzīvotājiem un ekonomikai; mudina dalībvalstis un Komisiju darīt daudz vairāk, lai tirdzniecības atvēršanu papildinātu ar vairākiem atbalsta pasākumiem un tādējādi nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību — piemēram, tādās jomās kā sabiedriskie pakalpojumi un ieguldījumi, izglītība un veselība, aktīva darba tirgus politika, pētniecība un izstrāde, infrastruktūras attīstība un atbilstoši noteikumi, lai garantētu sociālo un vides aizsardzību;

92.  aicina Komisiju un dalībvalstis attiecībā uz visiem tirdzniecības nolīgumiem un saistītajiem tiesību aktiem veikt visaptverošu ex-ante un ex-post analīzi, kuras pamatā ir nozaru un reģionālās ietekmes novērtējumi, lai prognozētu iespējamo negatīvo ietekmi uz ES darba tirgu un rastu modernākus risinājumus, kā ieviest riska mazināšanas pasākumus, lai no jauna attīstītu nozares un reģionus, kas cieš zaudējumus, ar nolūku panākt taisnīgāku sadali un panākt plašus ieguvumus no tirdzniecības; uzsver, ka šajā sakarībā Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem un īpaši Eiropas Reģionālās attīstības fondam un Eiropas Sociālajam fondam var būt ārkārtīgi svarīga nozīme; norāda, ka Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonds arī varētu būt svarīgs instruments, ja to reformētu un pārveidotu tā, ka tas ir pienācīgi finansēts un var sniegt gan palīdzību ES uzņēmumiem un ražotājiem, kurus ietekmē trešo valstu ar tirdzniecību saistītas sankcijas, gan atbalstu MVU darbiniekiem, kurus tieši negatīvi ietekmē globalizācija;

o
o   o

93.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, UNCTAD un PTO.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0415.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0252.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0041.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0250.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0219.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0175.
(7) OV C 56 E, 26.2.2013., 87. lpp.
(8) OV C 188 E, 28.6.2012., 42. lpp.
(9) OV C 99 E, 3.4.2012., 94. lpp.
(10) OV C 99 E, 3.4.2012., 31. lpp.
(11) OV C 99 E, 3.4.2012., 101. lpp.


Cilvēku tirdzniecības apkarošana ES ārējās attiecībās
PDF 486kWORD 200k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. jūlija rezolūcija par cilvēku tirdzniecības apkarošanu ES ārējās attiecībās (2015/2340(INI))
P8_TA(2016)0300A8-0205/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un visus attiecīgos starptautiskos cilvēktiesību līgumus,

–  ņemot vērā Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā Konvencijas par bērna tiesībām Fakultatīvo protokolu par bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību (2000) un tās protokolus, īpaši Protokolu par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to (2000) un Protokolu par migrantu nelikumīgas ievešanas pa zemes, jūras un gaisa ceļiem apkarošanu (2000),

–  ņemot vērā Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību (1990),

–  ņemot vērā starptautisko cilvēktiesību mehānismu, tostarp ANO īpašās referentes cilvēku, īpaši sieviešu un bērnu, tirdzniecības jautājumos un citu attiecīgo ANO īpašo referentu, veikto darbu, vispārējo regulāro pārskatu un attiecīgo ANO cilvēktiesību līguma struktūru veikto darbu,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes īpašās referentes cilvēku, īpaši sieviešu un bērnu, tirdzniecības jautājumos ziņojumu (2014),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku kontroles un noziedzīgu nodarījumu novēršanas biroja visas valstis aptverošo ziņojumu par cilvēku tirdzniecību (2014),

–  ņemot vērā ANO paraugmodeli tiesību aktam, kas vērsts pret cilvēku tirdzniecību, lai palīdzētu valstīm pārskatīt un grozīt spēkā esošos tiesību aktus un pieņemt jaunus tiesību aktus cilvēku tirdzniecības apkarošanai (2009),

–  ņemot vērā ieteiktos principus un pamatnostādnes par cilvēktiesībām un cilvēku tirdzniecību, ko Ekonomikas un sociālo lietu padome iesniedza kā pielikumu ANO augstā cilvēktiesību komisāra (UNHCHR) ziņojumam (E/2002/68/Add.1),

–  ņemot vērā ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus, ar ko īsteno ANO programmu “Aizsargāt, ievērot un labot”,

–  ņemot vērā ANO pamatprincipus par tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām,

–  ņemot vērā UNICEF Vadlīnijas bērnu tirdzniecībā cietušo personu tiesību aizsardzībai,

–  ņemot vērā SDO 1930. gada Piespiedu darba konvenciju (Nr. 29), 2014. gada Protokolu par 1930. gada Piespiedu darba konvenciju, 1957. gada Konvenciju par piespiedu darba izskaušanu (Nr. 105) un 2014. gada Ieteikumu par piespiedu darbu (Papildu pasākumi) (Nr. 203),

–  ņemot vērā 1973. gada Konvenciju par minimālo vecumu (Nr. 138) un 1999. gada Bērnu darba ļaunāko formu konvenciju (Nr. 182),

–  ņemot vērā SDO 2011. gada Konvenciju par mājsaimniecībās nodarbinātajām personām (Nr. 189) par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām,

–  ņemot vērā SDO ziņojumu “Peļņa un nabadzība – piespiedu darba ekonomika” (2014),

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, Eiropas Sociālo hartu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 5. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/23/EK par kvalitātes un drošības standartu noteikšanu cilvēka audu un šūnu ziedošanai, ieguvei, testēšanai, apstrādei, konservācijai, uzglabāšanai un izplatīšanai,

–  ņemot vērā Rīcības dokumentu par ārējas dimensijas stiprināšanu cīņā pret cilvēku tirdzniecību (2009) un divus tā īstenošanas ziņojumus (2011. un 2012. gads),

–  ņemot vērā ES stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai (2012–2016),

–  ņemot vērā starpposma ziņojumu par to, kā piemēro ES stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai (COM(2014)0635),

–  ņemot vērā darbu, ko veicis ES koordinators cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā,

–  ņemot vērā ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019),

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par 2014. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(1),

–  ņemot vērā programmu ES darbībām dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas jomā ES ārējās attiecībās 2016.–2020. gadā,

–  ņemot vērā Eiropola 2016. gada februāra ziņojumu par situāciju cilvēku tirdzniecības jomā ES,

–  ņemot vērā vispārējo pieeju migrācijai un mobilitātei (GAMM);

–  ņemot vērā 2015. gada 13. maija Eiropas programmu migrācijas jomā,

–  ņemot vērā Valletas augstākā līmeņa sanāksmes 2015. gada novembra rīcības plānu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību (2005),

–  ņemot vērā Ekspertu darbības grupas pret cilvēku tirdzniecību (GRETA) jaunāko vispārējo darbības pārskatu, kurā uzsvērta Eiropas Padomes Konvencijas par cīņu pret cilvēku tirdzniecību īstenošana (2014),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju pret cilvēku orgānu nelegālu tirdzniecību, kas pieejama parakstīšanai kopš 2015. gada marta,

–  ņemot vērā Konvenciju par cilvēktiesību un cilvēka cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā — Konvencija par cilvēktiesībām un biomedicīnu,

–  ņemot vērā Stambulas deklarāciju par orgānu tirdzniecības un transplantātu tūrisma apkarošanu (2008),

–  ņemot vērā EDSO Pamatprincipus par cilvēktiesībām, atgriežoties cilvēku tirdzniecībā cietušām personām (2014),

–  ņemot vērā starpvaldību Finanšu darījumu darba grupas (FATF) ziņojumu (2011),

–  ņemot vērā Hāgas Konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos,

–  ņemot vērā Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) pārskatu par cilvēku tirdzniecības apkarošanu un palīdzību neaizsargātiem migrantiem (2012),

–  ņemot vērā IOM ziņojumu par risinājumiem cīņai pret cilvēku tirdzniecību un izmantošanu krīzes laikā (2015),

–  ņemot vērā ASEAN Konvenciju pret cilvēku, īpaši sieviešu un bērnu, tirdzniecību (2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumus (A8-0205/2016),

A.  tā kā cilvēku tirdzniecība, kas ir organizētās noziedzības veids, ir viens no smagākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, jo tas mazina cilvēku vērtību, viņus padarot par preci un tā būtiski un ilgstoši pārkāpjot cietušo personu cieņu, neaizskaramību un tiesības, un tas ietekmē veselas ģimenes un kopienas, kā arī apzināti ļaunprātīgi tiek izmantotas personas tādās nestabilās situācijās kā nabadzība vai izolētība;

B.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācija (Palermo protokolā) cilvēku tirdzniecību ir definējusi kā ekspluatācijas nolūkā izdarītu personu vervēšanu, pārvadāšanu, nodošanu, izmitināšanu vai saņemšanu, tostarp kontroles pār minētajām personām maiņu vai nodošanu, izmantojot draudus vai spēku vai citā veidā piespiežot, aizvedot ar viltu, krāpjot, maldinot, ļaunprātīgi izmantojot varu vai personas neaizsargātības stāvokli vai dodot vai saņemot maksu vai citāda veida labumus, lai panāktu tās personas piekrišanu, kura kontrolē citu personu; tā kā ekspluatācija ietver vismaz citu personu piespiedu prostitūciju vai citus seksuālas izmantošanas veidus, piespiedu darbu vai pakalpojumu sniegšanu, verdzību vai tai līdzīgu praksi, tostarp bērnu verdzību nolūkā vervēt bērnus kareivjus, kalpību vai orgānu izņemšanu; tā kā šī ir ļaunprātīga prakse, jo īpaši tad, ja cilvēki bērnus pakļauj smagākajiem izmantošanas veidiem;

C.  tā kā ANO Konvencijas par bērna tiesībām Fakultatīvā protokola par bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju 2. panta a) punktā bērnu tirdzniecība ir definēta kā “jebkura darbība vai darījums, ar kuru jebkura persona vai personu grupa bērnu nodod citai personai vai personu grupai par atlīdzību vai jebkādu citu kompensāciju”;

D.  tā kā saskaņā ar jaunāko Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja (UNODC) visas valstis aptverošo ziņojumu par cilvēku tirdzniecību (2014) 70 % identificēto cietušo ir sievietes un meitenes; tā kā 79 % seksuālas izmantošanas identificēto gadījumu cietušās ir sievietes (53 % no visiem identificētajiem izmantošanas veidiem) un tā kā 83 % piespiedu darba identificēto gadījumu cietušie ir vīrieši (40 % no visiem identificētajiem izmantošanas veidiem);

E.  tā kā sarežģīti un savstarpēji saistīti faktori, piemēram, sistemātiska un strukturāla diskriminācija, cilvēktiesību pārkāpumi, nabadzība, nevienlīdzība, korupcija, vardarbīgs konflikts, zemes konfiskācija, izglītības trūkums, bezdarbs un neefektīvi darbaspēka migrācijas noteikumi, palielina personu neaizsargātību pret ekspluatāciju un ļaunprātīgu izmantošanu, jo viņiem ir ierobežotas izvēles iespējas un resursi; tā kā ES Stratēģijā cilvēku tirdzniecības izskaušanai (2012–2016) ir noteikts, ka vardarbība pret sievietēm ir viens no galvenajiem šādas tirdzniecības cēloņiem;

F.  tā kā cilvēku tirdzniecība ir ar dzimumu saistīts noziegums; tā kā sieviešu un meiteņu procentuālais īpatsvars ir augsts arī attiecībā uz citiem cilvēku tirdzniecības veidiem, piemēram, piespiedu izmantošana mājsaimniecības un aprūpes darbos, ražošanā, ēdināšanas, uzkopšanas un citās nozarēs;

G.  tā kā cilvēku tirdzniecība ir viena no visienesīgākajām organizētās noziedzības darbībām pasaulē līdztekus nelegālai narkotiku un ieroču tirdzniecībai; tā kā saskaņā ar jaunākajām SDO aplēsēm nelikumīgā ikgadējā peļņa no piespiedu darba, tostarp legalizējot nelikumīgi iegūtus līdzekļus, ir aptuveni USD 150 miljardi, turklāt tiek lēsts, ka 90 % cietušo tiek izmantoti ekonomikas privātajā sektorā un divas trešdaļas peļņas rodas no komerciālas seksuālas izmantošanas, padarot to par visienesīgāko ekspluatācijas veidu;

H.  tā kā cilvēku tirdzniecība ir jāizvērtē gan no pieprasījuma, gan peļņas perspektīvas, jo sieviešu ļaunprātīgu izmantošanu seksuāliem pakalpojumiem veicina pieprasījums pēc šādiem pakalpojumiem un gūtā peļņa;

I.  tā kā tiesiskā regulējuma cilvēku tirdzniecības jomā nepietiekama īstenošana valsts līmenī un atbilstoša tiesiskā regulējuma trūkums trešās valstīs ir vieni no nozīmīgākajiem šķēršļiem cīņā pret cilvēku tirdzniecību;

J.  tā kā tiesu iestāžu pieejamība cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām ir atšķirīga — no vienkārši problemātiskas līdz lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju liegtai; tā kā korupcija un veiktspējas trūkums joprojām ir nopietna policijas un tiesu iestāžu struktūru problēma daudzās valstīs;

K.  tā kā saskaņā ar Eiropola informāciju vispārēja piekļuve internetam visā pasaulē dod iespēju cilvēku tirdzniecībai aizvien vairāk attīstīties tiešsaistē; tā kā tas veicina jaunus vervēšanas un cietušo ekspluatācijas paņēmienus;

L.  tā kā pastāv saikne starp migrantu kontrabandu un cilvēku tirdzniecību; tā kā kontrabandistu tīkli internetu cita starpā izmanto, lai reklamētu savus pakalpojumus potenciālajiem migrantiem;

M.  tā kā cilvēku tirdzniecība un cilvēku kontrabanda diemžēl nav pārejošas parādības un turpmākajos gados var pat vēl pieaugt, jo konflikta zonas, represīvi režīmi vai ekonomiskā situācija visā pasaulē rada augsni cilvēku tirgotāju un cilvēku kontrabandistu noziedzīgajām darbībām;

N.  tā kā nelikumīgās migrācijas plūsmas palielina cilvēku tirdzniecības riskus, jo neatbilstīgi migranti viņu neaizsargātības un nelegālā statusa dēļ ir īpaši pakļauti riskam kļūt par cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām; tā kā starp šiem migrantiem nepavadīti nepilngadīgie, kuri ir liela daļa no migrantiem, kas ierodas Eiropā, ir cilvēku tirdzniecības tīklu mērķgrupa;

O.  tā kā cilvēku tirdzniecība ir reģionāla un pasaules mēroga problēma, ko ne vienmēr var risināt tikai valsts līmenī;

P.  tā kā saskaņā ar jaunāko globālo verdzības indeksu tiek lēsts, ka pasaulē 35,8 miljoni personu ir nonākuši mūsdienu verdzības apstākļos, kas nozīmē, ka cilvēku tirdzniecībai ir endēmisks raksturs un tā skar visas pasaules daļas;

Q.  tā kā iepriekšējās un jaunākās tendences cilvēku tirdzniecībā izpaužas dažādos veidos un ievērojami atšķiras starp reģioniem un apakšreģioniem;

R.  tā kā cilvēku tirdzniecība nav parādība, kas attiecas tikai uz valstīm, kuras tiek uzskatītas par mazāk attīstītām, bet daudz slēptākā veidā to var konstatēt arī attīstītajās valstīs;

S.  tā kā saskaņā ar SDO datiem 56 % no kopējā lēstā piespiedu darbā cietušo personu skaita, tostarp seksuālajā izmantošanā, ir Āzijas un Klusā okeāna reģionā un tā salīdzinoši ir pati lielāka proporcionālā daļa pasaulē;

T.  tā kā tiek lēsts, ka visā pasaulē apmēram 300 000 bērnu ir iesaistīti bruņotajos konfliktos; tā kā pasaulē plašākā tirdzniecība ar bērniem, lai padarītu viņus par bērniem kareivjiem, ir Āfrikā;

U.  tā kā Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos 95 % no identificētajiem cietušajiem ir pieaugušie; tā kā migrējošiem darba ņēmējiem galvenie galamērķi ir Tuvo Austrumu valstis, kurās tā dēvētā „kafala” sponsorēšanas sistēma darba ņēmējus piesaista konkrētam darba devējam, radot priekšnoteikumus ļaunprātīgai izmantošanai un darbaspēka ekspluatācijai, kas dažkārt rada piespiedu darbu;

V.  tā kā ES austrumu kaimiņvalstīs seksuālā izmantošana ir galvenais ziņotās cilvēku tirdzniecības iemesls; tā kā sistemātiskas diskriminācijas un rasisma dēļ romu kopienas — gan vīrieši, gan sievietes — ir īpaši neaizsargātas pret cilvēku tirdzniecību dažādos nolūkos;

W.  tā kā sadarbība starp dalībvalstīm, Eiropolu un cilvēku tirdzniecībā cietušo personu izcelsmes un tranzīta valstīm ir būtisks instruments cīņā pret cilvēku tirdzniecības tīkliem;

X.  tā kā ES ir noteikusi vairākas prioritāras valstis un reģionus ar mērķi vēl vairāk pastiprināt un mērķtiecīgāk īstenot sadarbību cīņā pret cilvēku tirdzniecību;

Y.  tā kā Komisija 2010. gadā ir iecēlusi ES koordinatoru cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā, lai uzlabotu koordināciju un saskaņotību starp ES iestādēm, aģentūrām, dalībvalstīm, trešām valstīm un starptautiskām organizācijām,

Globālās tendences cilvēku tirdzniecībā

1.  nosoda un nepārprotami noraida cilvēku tirdzniecību, kas ir augoša, uz cilvēku ciešanām balstīta nozare un kas dziļi un ilgstoši ietekmē visas sabiedrības un ekonomikas;

2.  uzsver, ka cilvēku tirdzniecība ir mūsdienīgs verdzības paveids un nopietns noziegums un tas ir viens no smagākajiem cilvēktiesību pārkāpumu veidiem, kas nav pieņemams sabiedrībās, kuru pamatā ir cilvēktiesību, tostarp dzimumu vienlīdzības, ievērošana; turklāt uzskata, ka cilvēku tirdzniecība ir jāsaprot vispusīgā veidā, galveno vērību pievēršot ne tikai seksuālai izmantošanai, bet arī piespiedu darbam, orgānu tirdzniecībai, piespiedu ubagošanai, piespiedu laulībām, bērniem karavīriem un bērnu tirdzniecībai;

3.  atgādina, ka cilvēku tirdzniecība ir globāla rakstura pārrobežu noziegums un ka visos pasākumos, kuru mērķis ir tās apkarošana, būtu jāņem vērā pamatcēloņi un pasaules tendences; šajā sakarībā uzsver, ka svarīga ir konsekventa nostāja attiecībā uz iekšējiem un ārējiem aspektiem, kādi ir ES politikai cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā;

4.  atzīst, ka cilvēku tirdzniecība ir organizēta noziedzība, kas sastopama gan aiz ES robežām, gan tās iekšienē, tādējādi radot vajadzību pēc stingriem iekšējiem tiesību aktiem cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā, kā arī vajadzību valstīm sadarboties;

5.  pauž nožēlu, ka joprojām trūkst pienācīgu tiesību aktu, lai cilvēku tirdzniecību atzītu par krimināli sodāmu un efektīvi to apkarotu daudzās pasaules valstīs;

6.  turklāt pauž nožēlu par lielo atšķirību, kas pastāv starp spēkā esošiem tiesību aktiem un to īstenošanu, tostarp par to, ka, no vienas puses, cietušajiem tiesas iestāžu pieejamība ir ierobežota vai tādas vispār nav un, no otras puses, nenotiek noziegumu izdarītāju kriminālvajāšana;

7.  pauž īpašu nožēlu par to, ka identificēto cietušo personu skaits aizvien vēl ir stipri mazāks par aplēsēs minēto cilvēku tirdzniecībai pakļauto personu skaitu un ka kriminālvajāšanas rādītāji joprojām ir ļoti zemi; aizvien ir nopietni nobažījies par to, ka daudzas cilvēku tirdzniecībā cietušās personas paliek bez pietiekama atbalsta, aizsardzības un pasākumiem, kuru mērķis ir novērst viņu pamattiesību pārkāpumus;

8.  atgādina, ka cilvēku tirdzniecībā cietušie valstī, kurā viņi tiek izmantoti, bieži vien ir tā sauktie neredzamie cilvēki, ka viņi saskaras ar grūtībām, ko rada kultūru un valodu atšķirības, un ka tas viss viņiem vēl vairāk apgrūtina ziņošanu par noziegumiem, kuros šīs personas cietušas; nosoda to, ka šīs grūtības ir vēl smagāk pārvaramas īpaši neaizsargātām cietušo personu grupām, piemēram, sievietēm un bērniem;

9.  uzsver, ka pieprasījums pēc seksuāliem pakalpojumiem attīstītajās valstīs veicina cilvēku tirdzniecību no jaunattīstības valstīm un, jo īpaši sieviešu un meiteņu, nonākšanu neaizsargātībā; aicina dalībvalstis noteikt kriminālatbildību par tādu pakalpojumu apzinātu izmantošanu, kuras sniedz cilvēku tirdzniecībā cietušās personas;

10.  atgādina, ka starptautiskā līmenī organizētas grupas — slepeni vai ar cietušo piekrišanu, kuri tiek maldināti ar nepatiesiem solījumiem — transportē tirdzniecībā cietušās personas uz bagātākiem reģioniem, galvenokārt uz Eiropas valstīm, kurās ir turīgāki klienti, jo īpaši cilvēku tirdzniecībai seksuālās izmantošanas nolūkā;

11.  nosoda to, ka saskaņā ar Eiropola personāla vadītāja paziņojumu plašsaziņas līdzekļiem vairāk nekā 10 000 nepavadītu bēgļu un migrantu bērnu ir pazuduši Eiropā; vērš ES un dalībvalstu uzmanību uz to, ka daudzi no šiem bērniem ir piespiedu kārtā iesaistīti cilvēku tirdzniecībā seksuālai izmantošanai, ubagošanā, nelikumīgajā un ienesīgajā orgānu transplantācijas tirgū vai vergu tirdzniecībā;

12.  uzsver, ka būtiski ir nošķirt jēdzienus „cilvēku tirdzniecība“ un „migrantu nelikumīga ievešana“; tomēr norāda, ka starp noziedzīgo tīklu un organizētās noziedzības darbībām ir arī nelikumīga ievešana un ka tas var novest pie nelegālas tirdzniecības, tomēr uzsver, ka saistībā ar šiem abiem jēdzieniem ir vajadzīgi atšķirīgi juridiskie un praktiskie risinājumi un dažādi valsts pienākumi; mudina ES un tās dalībvalstis apmācīt personālu, kas atbildīgs par migrantu/ patvēruma meklētāju uzņemšanu un identificēšanu, izmantojot īpašas izpratnes veidošanas programmas, kuras paredzētas tam, lai pareizi atšķirtu cilvēku nelikumīgu ievešanu un cilvēku tirdzniecību, jo īpaši lai identificētu un aizsargātu bērnus, kas kļuvuši par cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām un nepavadītus bērnus, kuri var kļūt par šādā tirdzniecībā cietušajām personām;

13.  atgādina, ka migranti ir piekrituši nelikumīgai ievešanai līdz brīdim, kad viņi ierodas galamērķī, turpretim cilvēku tirdzniecībā cietušos izmanto piespiedu kārtā, ar krāpšanu un varmācību, nedodot nekādu piekrišanas iespēju; uzsver, ka abas parādības var pārklāties, jo pastāv risks, ka noziedzīgās grupas, kas nelikumīgi ieved bēgļus un migrantus ES, var pakļaut viņus – jo īpaši nepavadītus nepilngadīgos un sievietes, kas ceļo vienas – ekspluatācijai kā cilvēku tirdzniecībā cietušas personas; mudina dalībvalstu kompetentās iestādes vērst uzmanību uz šo pārklāšanos, īstenojot savas policijas un tiesu iestāžu sadarbības un tiesībaizsardzības darbības;

14.  konstatē, ka noziedzīgie tīkli arvien vairāk izmanto internetu un sociālos tīklus, lai vervētu un izmantotu iespējamos upurus; tāpēc aicina ES un dalībvalstis, cenšoties apkarot cilvēku tirdzniecību, veikt pietiekamus ieguldījumus tehnoloģijā un zināšanās, lai identificētu, izsekotu un novērstu to, ka noziedzīgie tīkli internetu izmanto ļaunprātīgi gan upuru vervēšanai, gan tādu pakalpojumu piedāvāšanai, kuru mērķis ir upuru ekspluatācija;

15.  atzīst informācijas un sakaru tehnoloģiju nozīmi cilvēku tirdzniecībā un to, ka, lai gan tehnoloģiju izmanto, lai atvieglotu upuru vervēšanu un izmantošanu, to var izmantot arī kā līdzekli, lai novērstu cilvēku tirdzniecību; uzskata, ka pētniecībā lielāka uzmanība būtu jāpievērš informācijas un sakaru tehnoloģiju lomai cilvēku tirdzniecībā;

16.  aicina Komisiju novērtēt interneta izmantošanu cilvēku tirdzniecībā un jo īpaši attiecībā uz seksuālu izmantošanu tiešsaistē; prasa Eiropolam cīņu pret cilvēku tirdzniecību tiešsaistē pastiprināt saistībā ar ES vienību ziņošanai par interneta saturu (IRU), lai identificētu tiešsaistes materiālus par cilvēku tirdzniecību, ziņotu par tiem un izņemtu tos;

17.  aicina Komisiju savu sadarbību ar trešām valstīm pielāgot jaunajai situācijai, lai ņemtu vērā pārmaiņas, kas saistītas ar cilvēku tirdzniecību internetā; aicina Komisiju un Eiropolu apsvērt sadarbības iespējas starp ES kibernoziedzības apkarošanas struktūrām (jo īpaši saistībā ar Eiropolu) un trešo valstu struktūrām; prasa Komisijai izskatīt arī jebkādu noderīgu sadarbību ar interneta pakalpojumu sniedzējiem, lai atklātu un novērstu ar cilvēku tirdzniecību saistītu saturu tiešsaistē; prasa Komisijai pienācīgi informēt Parlamentu;

Cilvēku tirdzniecības ekonomika

18.  nosoda to, ka cilvēku tirdzniecība ir ļoti ienesīga uzņēmējdarbība un ka ienākumi no šīs noziedzīgās darbības lielā mērā tiek no jauna ieguldīti pasaules ekonomikā un finanšu sistēmā; nosoda to, ka cilvēku tirdzniecībā ir iesaistītas strukturētākās un spēcīgākās starptautiskās kriminālās organizācijas un tās ir radījušas reālu starptautisku un sazarotu noziedzīgo tīklu; aicina visas valstis un attiecīgos šajā jomā iesaistītos dalībniekus censties cilvēku tirdzniecību kā “zema riska / augsta ienesīguma” uzņēmējdarbību padarīt par “augsta riska / zema ienesīguma” uzņēmējdarbību;

19.  uzskata, ka cīņā pret cilvēku tirdzniecību izšķiroša nozīme ir finanšu izmeklēšanai, kurā izseko, konfiscē un atgūst noziedzīgi iegūtus līdzekļus, un pasākumiem pret naudas atmazgāšanu; atgādina, ka par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas darbībām nepieciešams iegūt vairāk datu un tām jāpievērš lielāka uzmanība; pauž nožēlu par to, ka tādu finanšu informācijas vākšanas, analīzes un apmaiņas pasākumu izmantošana, ar kuriem sniedz atbalstu cilvēku tirdzniecības kriminālizmeklēšanai, joprojām ir ierobežota un bieži rada grūtības finansiālo izmeklēšanu pilnībā integrēt cilvēku tirdzniecības lietās; prasa ES un tās dalībvalstīm pastiprināt sadarbību, koordināciju un informācijas apmaiņu ar trešām valstīm, lai konstatētu un konfiscētu ienākumus no šīm noziedzīgām darbībām; prasa konfiscētos līdzekļus izmantot cilvēku tirdzniecībā cietušo peronu atbalstam un kompensāciju izmaksai;

20.  aicina valdības veikt uzticamības pārbaudi, vēršoties pret korupciju, kas sekmē cilvēku tirdzniecību, un konstatēt un izskaust publiskā sektora iesaistīšanos vai līdzdalību cilvēku tirdzniecībā, tostarp nodrošinot, ka publiskā sektora darbinieki tiek apmācīti atpazīt šādus gadījumus un ka viņu rīcībā ir iekšējās pamatnostādnes, kas palīdzētu risināt aizdomīgus gadījumus;

21.  atgādina, ka ar pieņemšanu darbā saistīti pārkāpumi notiek daudzās pasaules valstīs un reģionos, un norāda, ka neatkarīgi no valstīm, kurās tie notiek, šādiem pārkāpumiem ir cieša saikne ar cilvēku tirdzniecību, ko īsteno vai nu darbā iekārtošanas aģentūras, kas cilvēku tirdzniecībā ir tieši iesaistītas, izmantojot maldinošu vai piespiedu vevēšanas praksi vai radot neaizsargātību pret ekspluatējošu darbu, prasot lielas darbā pieņemšanas maksas un padarot jo īpaši migrantus un mazkvalificētus darba ņēmējus finansiāli neaizsargātus vai atkarīgus;

22.  prasa ES un tās dalībvalstīm pastiprināt sadarbību ar trešām valstīm, lai izmeklētu visus cilvēku tirdzniecības posmus, tostarp darbā pieņemšanas posmu, lai uzlabotu informācijas apmaiņu un sāktu proaktīvas darbības, (finanšu) izmeklēšanu un kriminālvajāšanu; aicina visas valstis uzlabot darbā iekārtošanas aģentūru uzraudzību un regulējumu;

23.  uzskata, ka piekrišana nav spēkā situācijā, kad trešās valsts valstspiederīgais tiek aizvests no viņa valsts, lai ievestu viņu ES (vai ES valstspiederīgais tiek aizvests uz citu dalībvalsti) prostitūcijas, jebkura cita veida seksuālas izmantošanas un piespiedu darba nolūkā;

24.  uzskata, ka valdībām būtu jāveicina daudzu ieinteresēto personu dialogs un partnerības, lai savestu kopā uzņēmējus, cilvēku tirdzniecības apkarošanas ekspertus un NVO, īstenotu kopīgus pasākumus pret cilvēku tirdzniecību un nodrošinātu darba ņēmēju tiesību, tostarp darba pamattiesību, ievērošanu; aicina valdības ieviest juridiskus pasākumus, lai nodrošinātu pārredzamību un izsekojamību produktu piegādes ķēdē, un aicina uzņēmumus labāk ziņot par pasākumiem, kas veikti, lai to piegādes ķēdēs izskaustu cilvēku tirdzniecību; prasa ES un tās dalībvalstīm aktīvi sadarboties ar valsts un starptautiskajiem uzņēmumiem, lai nodrošinātu, ka to produkti visā piegādes ķēdē nav saistīti ar ekspluatāciju, un saukt tos pie atbildības par cilvēku tirdzniecību, kas notikusi kādā to piegādes ķēdes posmā, tostarp saistīto sabiedrību un apakšuzņēmēju līmenī;

25.  prasa ES un dalībvalstīm konstruktīvi iesaistīties sarunās, kas notiek starpvaldību darba grupā ar neierobežotu sastāvu, kuras mērķis ir izstrādāt starptautisku juridiski saistošu instrumentu, lai cilvēktiesību kontekstā reglamentētu transnacionālu korporāciju un citu uzņēmumu darbības, un īstenot ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus;

Dažādi ekspluatācijas veidi

26.  mudina ES un tās dalībvalstis veikt vajadzīgos pasākumus, lai cīnītos ar piespiedu darbu ES rūpniecības uzņēmumos, kuri darbojas ārvalstīs un ir saistīti ar trešām valstīm, piemērojot un īstenojot darba standartus un atbalstot valdības, tām pieņemot darba tiesību aktus, kas paredz darba ņēmēju, tostarp ārvalstu darba ņēmēju, aizsardzības obligātos standartus, un nodrošināt, ka Eiropas uzņēmumi, kuri darbojas trešās valstīs, ievēro šos standartus; mudina valdības pastiprināt darba tiesību aktus, izturēties taisnīgi pret visiem darba ņēmējiem, vienādas tiesības garantējot visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no viņu valstspiederības vai izcelsmes, un izskaust korupciju; prasa turpināt starptautisko sadarbību, lai stiprinātu darbaspēka migrācijas politiku un izstrādātu un īstenotu labāku regulējumu darbaspēka atlases jomā;

27.  prasa palielināt vispārējo atbilstību SDO darba un vides pamatstandartiem visos posmos, tostarp uzlabojot sociālo nodrošinājumu un darba inspekcijas; prasa arī ratificēt un īstenot SDO 2011. gada Konvenciju par mājsaimniecībās nodarbinātajām personām (Nr. 189) un tās noteikumus iestrādāt valsts tiesību aktos, tostarp attiecībā uz diplomātu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām;

28.  uzsver, ka cilvēku tirdzniecība seksuālos nolūkos un prostitūcija ir nepārprotami saistītas un tāpēc ir jāīsteno pasākumi prostitūcijas pieprasījuma novēršanai;

29.  norāda, ka lielākajā daļā dalībvalstu no piespiedu prostitūcijas cietušām personām ir grūti piekļūt psiholoģiskajai aprūpei un tāpēc tās gandrīz pilnībā ir atkarīgas no labdarības organizāciju atbalsta; tāpēc prasa piešķirt šīm organizācijām lielāku atbalstu un aicina dalībvalstis novērst šķēršļus, kas kavē psiholoģiskās aprūpes pieejamību;

30.  uzsver, ka piespiedu laulības var uzskatīt par cilvēku tirdzniecības veidu, ja tās ietver cietušā izmantošanu, un aicina visas dalībvalstis šo aspektu iekļaut cilvēku tirdzniecības definīcijā; uzsver, ka izmantošana var būt seksuāla (izvarošana laulībā, piespiedu prostitūcija un pornogrāfija) vai ekonomiska (darbs mājsaimniecībā un piespiedu ubagošana) un ka piespiedu laulības var būt cilvēku tirdzniecības patiesais mērķis (cietušā pārdošana laulātajam vai laulības piespiedu noslēgšana); atgādina par piespiedu laulību iespējamo transnacionālo būtību; tāpēc aicina dalībvalstis nodrošināt, ka valsts iestādes, kas atbildīgas par migrāciju, ir pienācīgi apmācītas par piespiedu laulību jautājumiem cilvēku tirdzniecības kontekstā; aicina Komisiju arī stiprināt paraugprakses apmaiņu šajā jomā;

31.  nosoda piespiedu surogācijas nolūkā veiktu cilvēku tirdzniecību kā sieviešu tiesību un bērnu tiesību pārkāpumu; norāda, ka pieprasījumu veicina attīstītās valstis uz neaizsargātu un nabadzīgu cilvēku rēķina, kuri bieži vien dzīvo jaunattīstības valstīs, un aicina dalībvalstis apsvērt to, cik lielā mērā tas saistīts ar dalībvalstu ierobežojošo reproduktīvo politiku;

32.  prasa identificēt bērnus, kuri ir cilvēku tirdzniecībā cietušās personas, un vienmēr kā vissvarīgākās ņemt vērā bērna intereses, tiesības un vajadzības; prasa sniegt pienācīgu gan īstermiņa, gan ilgtermiņa juridisku, fizisku, psiholoģisku un cita veida atbalstu un aizsardzību un veikt pasākumus, ar kuriem attiecīgā gadījumā un bērna interesēs, kā arī ievērojot viņa cieņu un tiesības, sekmē ģimeņu atkalapvienošanos vai sniedz atbilstošus aprūpes pakalpojumus;

33.  atgādina, ka bērnu tirdzniecība bieži ir iemesls seksuālai izmantošanai, prostitūcijai, piespiedu darbam vai orgānu ieguvei un tirdzniecībai, un uzsver, ka piekrišana veikt darbu vai sniegt pakalpojumus nekad nebūtu jāuzskata par spēkā esošu attiecībā uz bērnu, kas kļuvis par cilvēku tirdzniecības upuri; pauž nožēlu, ka tiesībaizsardzības iestāžu darbinieki pret apdraudētajiem bērniem bieži izturas kā pret likumpārkāpējiem vai neatbilstīgiem migrantiem un sistemātiski necenšas konstatēt cilvēku tirdzniecības pazīmes, lai identificētu cietušos;

34.  uzskata, ka attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem ir svarīgi panākt par cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām kļuvušo bērnu labāku un proaktīvāku identificēšanu, jo īpaši robežšķērsošanas vietās un uzņemšanas centros, kā arī spēcīgāku daudznozaru sadarbību, lai nodrošinātu bērna interešu efektīvu aizsardzību; uzskata, ka ir jāpastiprina aizbildnības sistēmas dalībvalstīs, lai nepieļautu, ka nepavadīti un no vecākiem nošķirti bērni nonāk organizētas cilvēku tirdzniecības organizāciju rīcībā;

35.  prasa stiprināt valsts aizbildniecības sistēmas bērniem Eiropā kā daļu no ES cilvēku tirdzniecības apkarošanas stratēģijas, kurā atzīts, ka aizbildņiem ir svarīga loma bērnu aizsardzībā pret kaitējumu;

36.  mudina ES turpināt centienus, ar kuriem izskauž bērnu karavīru vervēšanu, jo īpaši nodrošinot atbalstu valstu valdībām šā jautājuma risināšanā un vietējās pilsoniskās sabiedrības grupām, kas aktīvi darbojas šajā jomā, lai ieviestu pasākumus, ar kuriem novērš turpmāku bērnu kareivju vervēšanu un izmantošanu, atbalsta bērnu aizsardzības tiesību aktu izstrādi, tostarp kriminālatbildības noteikšanu par bērnu vervēšanu, un mobilizē resursus, lai palielinātu izturētspēju un stiprinātu bērnus aizsargājošu vidi; prasa ES mudināt trešās valstis ratificēt un īstenot attiecīgos starptautiskos standartus, tostarp ANO Konvencijas par bērna tiesībām Fakultatīvo protokolu par bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos;

37.  uzsver, ka bērni un personas ar invaliditāti būtu jāuzskata par neaizsargātām cilvēku tirdzniecībā cietušām personām; uzsver, ka cilvēku tirdzniecībā cietušās personas var iegūt invaliditāti viņu tirgotāju īstenotas varmācības rezultātā, turpretī persona ar invaliditāti var kļūt par cilvēku tirgotāja mērķi, jo ir neaizsargāta;

38.  atzinīgi vērtē to, ka piespiedu ubagošana saskaņā ar Direktīvu 2011/36/ES ir noteikta par vienu no cilvēku tirdzniecības veidiem; mudina dalībvalstis saskaņot valsts tiesību aktus un aicināt trešo valstu valdības ieviest un piemērot tiesību normas šajā jomā; nosoda kriminālatbildības noteikšanu personām, kuras ir cietušas no piespiedu ubagošanas, un prasa nodrošināt viņām darba iespējas un mājokļus; uzstāj, ka ir jārīko policistu un citu amatpersonu apmācība par pienācīgu identifikāciju un nosūtīšanu, lai nodrošinātu atbilstošu palīdzību personām, kuras ir cietušas no piespiedu ubagošanas; uzsver, ka daudzi cietušie ir no nabadzīgas un marginalizētas vides; prasa profilakses pasākumos uzmanību pievērst riska grupu neaizsargātības samazināšanai, sākot ar tādu pamatstruktūru integrāciju kā izglītība vai darbaspēks, un tādu patversmju un vietu skaita palielināšanai, kurās palīdz neaizsargātām personām;

39.  uzsver, ka ANO Palermo protokols prasa noteikt kriminālatbildību par piespiedu darbu, kas ir cilvēku tirdzniecības veids; mudina valdības pildīt tiesību aktus un nodrošināt, ka sodīti tiek tie, kas gūst labumu no piespiedu darba;

40.  atzīmē, ka attīstās jauns cilvēku tirdzniecības veids, proti, personas tiek pārdotas izpirkuma maksas saņemšanai, viņas nežēlīgi spīdzinot; norāda, ka šim jaunajam cilvēku tirdzniecības veidam, kurā cilvēkus padara par tirgus preci, ir raksturīga izspiešana, piekaušana un izvarošana, ko izmanto kā līdzekļus, lai piespiestu Eiropas Savienībā un ārpus tās dzīvojošās ģimenes un radiniekus samaksāt parādus;

41.  nosoda cilvēku orgānu, audu un šūnu tirdzniecību, tostarp reproduktīvo šūnu (olšūnu, spermas), embriju audu un šūnu un pieaugušo un embriju cilmes šūnu nelikumīgu tirdzniecību;

42.  uzsver, ka saskaņā ar organizācijas Global Financial Integrity ziņojumu cilvēku orgānu tirdzniecība ir viena no desmit pasaulē nozīmīgākajām nelegālajām naudas pelnīšanas darbībām, kas nodrošina USD 600–1,2 miljonus lielu peļņu gadā un aptver vairākas valstis; uzsver arī to, ka saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas informāciju šīs darbības mērķis varētu būt visu vecumu cilvēki, taču īpaši neaizsargāti ir migranti, bezpajumtnieki un lasītnepratēji;

43.  uzsver, ka jaunattīstības valstu ekonomikas stagnācija, tiesību aktu nepilnības un trūkumi tiesībaizsardzībā, kā arī pieaugošā globalizācija un komunikāciju tehnoloģiju uzlabojumi tās veido par ideālu vietu noziedzīgiem nelikumīgas orgānu tirdzniecības pasākumiem; norāda, ka ekonomisko iespēju trūkums spiež cilvēkus apsvērt iespējas, kuras viņi citādos apstākļos uzskatītu par bīstamām vai nosodāmām, un tajā pašā laikā nepietiekama tiesībaizsardzība ļauj cilvēku tirgotājiem darboties, daudz nebaidoties no saukšanas pie atbildības;

44.  uzsver, ka cilvēku orgānu, audu un šūnu pirkšana ir nelikumīga; norāda, ka īpašas problēmas rodas cilvēkiem, kurus pārdod orgānu izņemšanai, un ka cietušie bieži vien nav informēti par orgānu izņemšanas ilgstošām un novājinošām medicīniskajām sekām un pēcoperācijas aprūpes trūkumu, kā arī par operācijas psiholoģisko ietekmi; prasa izstrādāt mērķtiecīgākas izpratnes veicināšanas iniciatīvas, ar kurām uzlabot priekšstatu par kaitējumu, kas saistīts ar orgānu tirdzniecību, jo īpaši nabadzīgāko un neaizsargātāko iedzīvotāju vidū, kuri orgāna pārdošanu var uzskatīt par cenu, ko vērts samaksāt, lai uzlabotu ekonomisko situāciju;

45.  aicina Komisiju nosodīt cilvēku tirdzniecību, kuras mērķis ir orgānu izņemšana, un pieņemt skaidru nostāju pret orgānu, audu un šūnu nelikumīgu tirdzniecību; aicina ES mudināt medicīnas asociācijas un transplantācijas organizācijas izstrādāt veselības aprūpes speciālistu un transplantācijas centru rīcības kodeksu par orgāna transplantāta iegūšanu ārzemēs un pēctransplantācijas aprūpes procedūru; norāda, ka pasaules nabadzīgāko kopienu cilvēki ir īpaši neaizsargāti un var kļūt par nelikumīgā orgānu tirdzniecībā cietušajām personām;

46.  prasa ratificēt un īstenot Eiropas Padomes Konvenciju pret cilvēku orgānu nelegālu tirdzniecību; aicina ES mudināt trešo valstu valdības ierosināt tiesvedību pret veselības aprūpes speciālistiem, slimnīcām un privātām klīnikām, kas darbojas nelikumīgajā un ienesīgajā orgānu transplantācijas tirgū;

47.  aicina dalībvalstis veicināt turpmākus centienus, lai medicīnas aprindas iesaistītu šā cilvēku tirdzniecības veida labākā apkarošanā, palielinot izpratni par jautājumiem, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecību, un nodrošinot obligātu apmācību;

48.  uzsver, ka liela nozīme ir profilaksei un daudznozaru, daudzdisciplinārai pieejai, novēršot nelikumīgu cilvēku orgānu iegūšanu, tostarp cilvēku tirdzniecību orgānu izņemšanas nolūkā, kura ir izvērsusies par pasaules mēroga problēmu; prasa pieņemt mērķtiecīgākas izpratnes veicināšanas iniciatīvas, ar kurām uzlabo priekšstatu par kaitējumu, kas saistīts ar orgānu tirdzniecību, labāk informē cietušos un potenciālos cietušos par fiziskiem un psiholoģiskiem riskiem, jo īpaši nabadzīgāko un pret nevienlīdzību un nabadzību neaizsargātāko iedzīvotāju vidū, kuri orgāna pārdošanu var uzskatīt par cenu, ko vērts samaksāt, lai uzlabotu ekonomisko situāciju; uzsver, ka izpratnes veicināšanas kampaņas vajadzētu obligāti iekļaut gan Eiropas kaimiņattiecību politikā, gan ES attīstības sadarbībā;

49.  norāda, ka liela nozīme ir ārstiem, medmāsām, sociālajiem darbiniekiem un citiem medicīnas speciālistiem, kuriem vienīgajiem ir profesionāla saskarsme ar aizturētiem cietušajiem un kuriem ir izšķiroša loma cilvēku tirdzniecības novēršanā; pauž bažas par to, ka pašlaik šī iespēja iejaukties netiek izmantota; norāda, ka medicīnas personāls ir jāapmāca, lai viņi varētu konstatēt brīdinošas pazīmes, kuras liecina par cilvēku tirdzniecību, un īstenot ziņošanas procedūras, lai labāk palīdzētu cietušajiem, un ka ir jāievieš stingras sankcijas par jebkādu iesaistīšanos nelikumīgā orgānu tirdzniecībā;

50.  mudina dažādās valstīs vai sistēmās ieviest prezumētās piekrišanas programmas, ar kurām iedzīvotājiem, veicot noteiktas administratīvas procedūras, tiek dota iespēja tieši pietikties orgānu donoru reģistrā, tādējādi samazinot pacientu atkarību no melnā tirgus un vienlaikus palielinot pieejamo orgānu skaitu nolūkā pazemināt transplantācijas finansiālās izmaksas un samazināt medicīniskā tūrisma pievilcību;

51.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai nepieļautu “transplantācijas tūrismu”, pieņemot pasākumus, kas palielina likumīgi iegūtu orgānu pieejamību nolūkā uzlabot nelikumīgas orgānu ieguves novēršanu, kā arī izveidot pārredzamu transplantēto orgānu izsekojamības sistēmu, vienlaikus nodrošinot donoru anonimitāti; aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes, lai veicinātu dalībvalstu piedalīšanos tādās sadarbības partnerībās kā Eurotransplant un Scandiatransplant;

52.  atgādina, ka saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas informāciju zinātniskie dati par cilvēku tirdzniecību un veselību ir ierobežoti, jo īpaši par garīgo un psiholoģisko veselību; norāda arī, ka cietušo un izdzīvojušo personu vajadzības bieži netiek pietiekami novērtētas; tāpēc aicina Komisiju un attiecīgās dalībvalstu iestādes izveidot uzraudzības sistēmu un izplatīt informāciju par cilvēku tirdzniecības sekām un cietušo personu vajadzībām attiecībā gan uz fizisko, gan garīgo veselību;

Cietušo tiesības, tostarp tiesības uz tiesību aizsardzību

53.  aicina ES un tās dalībvalstis pieņemt uz cilvēktiesībām balstītu pieeju, kurā galvenā uzmanība ir pievērsta cietušajiem, un noteikt, ka cietušās personas un neaizsargātās iedzīvotāju grupas ir galvenais mērķis visiem centieniem cīņā pret cilvēku tirdzniecību, tās novēršanā un cietušo aizsardzībā;

54.  nosoda satraucošo atšķirību starp valsts pienākumiem un to, kādā mērā tie tiek praksē ievēroti attiecībā uz cietušo tiesībām; atzinīgi vērtē Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus; pauž cerību, ka dalībvalstis direktīvu ir pareizi transponējušas, ņemot vērā, ka tās īstenošanas termiņš bija 2015. gada 16. novembris; aicina dalībvalstis, tostarp izcelsmes valstis, tranzīta valstis un galamērķa valstis, nodrošināt vai atvieglot tādu tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamību, kuri ir taisnīgi, atbilstoši un piemēroti visām cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām, tostarp nepilsoņiem, šo valstu attiecīgajā teritorijā un ir pakļauti to attiecīgajai jurisdikcijai;

55.  atgādina, ka ātra un precīza cietušo identificēšana ir būtiska, lai īstenotu tiesības, kuras viņiem likumīgi pienākas; uzstājīgi prasa īstenot spēju veidošanas pasākumus saistībā ar cilvēku tirdzniecībā cietušo personu identifikāciju, jo īpaši migrācijas, drošības un robežkontroles dienestiem;

56.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) veikt paraugprakses apmaiņu ar trešām valstīm, pirmkārt, par policijas iestāžu un atbalsta darbinieku apmācību par to, kā vislabāk sasniegt cietušos, un, otrkārt, par cietušo individuālas novērtēšanas principa piemērošanu, lai noteiktu, kāda palīdzība un aizsardzība viņiem īpaši nepieciešama;

57.  uzsver, ka svarīgs ir savstarpējās atzīšanas princips, kas noteikts LESD 82. panta 1. punktā; aicina Komisiju, dalībvalstis un ES aģentūras nostiprināt cilvēku tirdzniecībā cietušo personu statusu, pilnībā savstarpēji atzīstot tiesu un administratīvos nolēmumus, tostarp tos, kuri attiecas uz cilvēku tirdzniecībā cietušo personu aizsardzības pasākumiem, kas nozīmē, ka, tiklīdz kāda dalībvalsts ir piešķīrusi cietušās personas statusu, tas jāpiemēro visā Eiropas Savienībā un līdz ar to būs jāpalīdz cietušajiem (vai viņus pārstāvošajām apvienībām) un jānodrošina atbalsts viņu statusa neatzīšanas gadījumā, viņiem ceļojot Savienībā;

58.  prasa noteikt, ka krimināltiesiskajai reakcijai būtu jāgarantē cietušajiem vienlīdzīga un efektīva tiesas pieejamība un informācija par viņu likumīgajām tiesībām; aicina visas valstis pildīt starptautiskās saistības, kas paredz ievērot to jurisdikcijā esošo cietušo personu tiesības, un nodrošināt pilnīgu atbalstu cietušajiem, tostarp nodrošinot psiholoģisko atbalstu, neatkarīgi no viņu vēlmes sadarboties kriminālprocesā;

59.  apstiprina, ka cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, tostarp uz tiesu iestāžu pieejamību, juridiskās identitātes un pilsonības atzīšanu, īpašuma atgūšanu, pienācīgu kompensāciju, kā arī medicīnisko un psiholoģisko aprūpi, juridiskajiem un sociālajiem pakalpojumiem, kā arī ilgtermiņa integrācijas vai atkārtotas integrācijas atbalstu, tostarp ekonomisko palīdzību;

60.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt vispārēju piekļuvi veselības aprūpei un seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpei, jo īpaši cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām, kurām var būt daudzas fiziskas un psiholoģiskas problēmas, ko tiešā veidā izraisījusi viņu izmantošana; aicina dalībvalstis izveidot cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām viegli pieejamus veselības aprūpes pakalpojumus un pēcaprūpi;

61.  aicina dalībvalstis, kurās notikusi cilvēku tirdzniecībā cietušo personu izmantošana, piedāvāt katram dzimumam atbilstīgu nepieciešamo medicīnisko aprūpi, pamatojoties uz individuālām vajadzībām, īpašu uzmanību pievēršot personām, kas cietušas no cilvēku tirdzniecības seksuālas izmantošanas nolūkā;

62.  norāda, ka personām ar invaliditāti vai personām, kas cilvēku tirdzniecības rezultātā ir ieguvušas invaliditāti, ir nepieciešama papildu aizsardzība pret izmantošanu, un prasa ES un dalībvalstīm nodrošināt, ka ar palīdzību, ko sniedz identificētām cietušām personām, tiek pienācīgi apmierinātas viņu īpašās vajadzības;

63.  uzsver nepieciešamību cilvēku tirdzniecībā cietušās personas no jauna integrēt sabiedrībā un ievērot viņu tiesības uz aizsardzību; aicina dalībvalstis izveidot un nostiprināt tādu centru tīklus, kuros sniedz atbalstu un patvērumu, un nodrošināt, ka pakalpojumi tiek sniegti valodā, kuru cietušais saprot, un ka cietušie var piekļūt izglītībai; prasa sociālo iekļaušanu un palīdzību nodrošināt, veidojot sadarbību starp NVO, starptautiskajām organizācijām, valsts iestādēm un aģentūrām galamērķa un izcelsmes valstīs, jo īpaši situācijās, kad cietušie atgriežas savā izcelsmes valstī;

64.  uzsver, cik būtiski ir nodrošināt to cilvēku tirdzniecībā cietušo personu drošību, kuri tiesā liecina pret cilvēku tirgotājiem;

65.  uzsver, ka kriminālprocesos lielāka uzmanība jāpievērš cietušajām personām; prasa kompetentajām iestādēm neaizturēt cilvēku tirdzniecībā nonākušās personas un nepakļaut viņas riskam saņemt sodu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas veikti saistībā ar viņu kā cilvēku tirdzniecībā cietušo personu situāciju, jo īpaši prostitūcijas, jebkura cita veida seksuālas izmantošanas vai piespiedu darba gadījumā; aicina dalībvalstis ievērot kriminālatbildības nenoteikšanas principu;

66.  aicina dalībvalstis īstenot tiesību instrumentus, kas cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām atvieglo iespējas sazināties ar iestādēm, neapdraudot savu drošību un viņu kā cietušo tiesības;

67.  aicina dalībvalstis papildus visam attiecīgajam tiesiskajam regulējumam cilvēku tirdzniecības jomā nekavējoties īstenot Direktīvu 2011/36/ES un jo īpaši tās 8. pantu; mudina Komisiju uzsākt tiesvedību pret dalībvalstīm, kuras nav veikušas minēto īstenošanu, un pēc iespējas drīz publicēt ziņojumu, kas bija jāiesniedz 2015. gada aprīlī;

68.  aicina valdības izveidot aizsargmehānismus starp imigrācijas iestādēm un darba inspekcijām, lai mudinātu cietušos iesniegt sūdzības, un nodrošināt, ka gadījumos, kad tiek atklāta cilvēku tirdzniecība, nav jāuztraucas, ka imigrācijas iestādes vērsīsies pret cietušajām personām;

69.  aicina dalībvalstis to pilsoņiem noteikt kriminālatbildību par cilvēku tirdzniecībā cietušo personu pakalpojumu izmantošanu, ja minētā darbība ir veikta ārpus dalībvalsts un/vai ES robežām, tostarp par tādiem pakalpojumiem kā prostitūcija vai citi seksuālās izmantošanas veidi, piespiedu darbs vai pakalpojumi, tostarp ubagošana, turēšana verdzībā vai darbības, kas līdzinās turēšanai verdzībā, kalpība, izmantošana noziedzīgās darbībās vai orgānu izņemšana;

70.  uzskata, ka tādas personas stāvoklis, kura ir bēglis, patvēruma meklētājs, humānās vīzas turētājs vai persona, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība, būtu jāuzskata par faktoru, kurš ietekmē neaizsargātību pret iespēju kļūt par cilvēku tirdzniecībā cietušo personu; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiesībaizsardzības iestādes un patvēruma iestādes sadarbojas, lai cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām, kam vajadzīga starptautiskā aizsardzība, palīdzētu iesniegt pieteikumu aizsardzības saņemšanai; atkārtoti uzsver, ka pret cilvēku tirdzniecību vērstie pasākumi nedrīkstētu nelabvēlīgi iespaidot tādu personu tiesības, kuras ir cilvēku tirdzniecībā cietušās personas, migranti, bēgļi un personas, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība;

71.  aicina dalībvalstis īstenot ar dzimumu līdztiesības aspektiem saistītus pasākumus, lai uzlabotu cilvēku tirdzniecībā cietušo personu identificēšanas iespējas patvēruma un atgriešanas procedūrās, nodrošinātu precīzāku un pa dzimumiem sadalītu datu vākšanu un to, ka šiem cietušajiem tiek sniegtas arī pienācīgas atbalsta iespējas;

72.  atgādina dalībvalstīm, ka Direktīva 2011/36/ES neskar neizraidīšanas principu saskaņā ar 1951. gada Konvenciju par bēgļa statusu;

73.  mudina dalībvalstis no cilvēku tirdzniecības cietušajiem patvēruma meklētājiem garantēt tādas pašas tiesības kā citām cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām;

74.  norāda, ka saskaņā ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) viedokli migrantu un bēgļu atgriešanai raksturīgie drošības riski ir atkārtota pakļaušana cilvēku tirdzniecībai, kuri ir jāidentificē, jānovērtē un jāmazina, jo risks, ko tirdzniecībai pakļautajiem migrantiem rada viņu izmantotāji, bieži vien kļūst lielāks, kad cilvēkiem ir izdevies izbēgt, viņi ir sadarbojušies ar tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonām vai ir snieguši liecības tiesā(2);

75.  prasa ES un tās dalībvalstis cīņu pret cilvēku tirdzniecību padarīt sabiedrībā pamanāmāku, īpaši koncentrējoties uz lidostām, dzelzceļa stacijām, autobusiem, skolām, augstskolām un attiecīgajām darba vietām; prasa ES un dalībvalstīm palielināt valsts amatpersonu izpratni par ES pamatnostādnēm par cilvēku tirdzniecībā cietušo personu identifikāciju un par Komisijas publikāciju par cilvēku tirdzniecībā cietušo personu ES tiesībām un mudina aktīvi izmantot šos dokumentus;

76.  mudina ES piešķirt mērķfinansējumu vietējām NVO, lai apzinātu un atbalstītu cilvēku tirdzniecībā cietušās personas, kā arī lai palielinātu informētību tādu iedzīvotāju vidū, kuri ir neaizsargāti pret ekspluatāciju un cilvēku tirdzniecību; šajā sakarībā atzinīgi vērtē plašsaziņas līdzekļu lomu, kuri var palīdzēt palielināt izpratni un sniegt informāciju par riskiem;

Reģionālā un starptautiskā līmeņa sadarbība cīņā pret cilvēku tirdzniecību

77.  pauž bažas par to, ka pašreizējais starptautiskās sadarbības līmenis cilvēku tirdzniecības lietās, jo īpaši tajās, kurās ir iesaistītas izcelsmes un tranzīta valstis, ir nepietiekams un ka šāda situācija būtiski traucē efektīvi apkarot cilvēku tirdzniecību; prasa īstenot pastiprinātu koordinēšanu un sadarbību un nodrošināt sistemātisku informācijas apmaiņu, lai izmeklētu un apkarotu pārrobežu cilvēku tirdzniecību, pastiprinot finansiālo un tehnisko palīdzību un stiprinot pārrobežu saziņu, sadarbību un spēju veidošanu valdības un tiesībaizsardzības iestāžu līmenī, tostarp starp robežsargiem, imigrācijas un patvēruma dienestu amatpersonām, krimināllietu izmeklētājiem un cietušo atbalsta organizācijām, pilsonisko sabiedrību un ANO aģentūrām, arī par to, kā identificēt un aizsargāt cietušos, un prasa apspriest iespējamos risinājumus attiecībā uz izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīm, kas nav ratificējušas ANO Palermo protokolu; aicina ES veidot reģionālu pieeju, lielāko uzmanību pievēršot tā sauktajiem tirdzniecības ceļiem, lai dažādiem reģioniem piedāvātu konkrētus risinājumus, kas pielāgoti ekspluatācijas veidam; turklāt uzsver to starptautisko apmaiņas programmu lietderīgumu, kuras paredzētas cilvēku tirdzniecības apkarošanas speciālistiem;

78.  aicina Komisiju, kompetentās ES aģentūras un dalībvalstis izstrādāt ar dzimumu līdztiesības aspektiem saistītu apmācību personālam, kas strādā tiesībaizsardzības un robežsardzes iestādēs, lai labāk identificētu potenciālās cilvēku tirdzniecībā cietušās personas un palīdzētu viņām, jo īpaši gadījumos, kad cilvēku tirdzniecība tiek veikta seksuālas izmantošanas nolūkā;

79.  uzsver nepieciešamību Eiropas Savienībai stiprināt policijas un tiesu iestāžu sadarbību starp dalībvalstīm un ar trešām valstīm, jo īpaši ar cilvēku tirdzniecībā cietušo personu izcelsmes un tranzīta valstīm, veicot profilaksi, izmeklēšanu un saucot pie atbildības par cilvēku tirdzniecību, sevišķi ar Eiropola un Eurojust starpniecību, cita starpā veicot informācijas apmaiņu, jo īpaši attiecībā uz zināmajiem tirdzniecības maršrutiem, piedaloties kopīgās izmeklēšanas grupās un apkarojot cilvēku vervēšanu cilvēku tirdzniecības nolūkā ar interneta un citu digitālo līdzekļu starpniecību; uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis sistemātiski apmainītos ar datiem un papildinātu Eiropola datubāzes Focal Point Phoenix un Focal Point Twins; mudina pastiprināt sadarbību starp Eiropolu un Interpolu cīņā pret cilvēku tirdzniecību un atgādina, ka datu apmaiņā starp dalībvalstīm un ar trešām valstīm būtu pilnībā jāievēro ES datu aizsardzības standarti; aicina dalībvalstis vākt vairāk salīdzināmu datu par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un uzlabot datu apmaiņu starp dalībvalstīm un ar trešām valstīm;

80.  prasa ES un tās dalībvalstīm nodrošināt savām tiesībaizsardzības un policijas aģentūrām nepieciešamo personālu un resursus, lai aģentūras varētu saņemt informāciju arī no ģimenēm vai citiem avotiem, veikt šīs informācijas apmaiņu ar attiecīgajām Eiropas un valstu iestādēm un šo informāciju pienācīgi apstrādāt un analizēt;

81.  uzsver, ka tranzīta valstīm ir ārkārtīgi liela nozīme cīņā pret cilvēku tirdzniecību, jo tranzīta posmā cietušo izmantošana vēl nav sākusies; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt robežpolicijas darbinieku papildu apmācību, lai uzlabotu viņu identifikācijas prasmes;

82.  uzsver, ka ar pārrobežu darbaspēka migrāciju ir saistītas daudzas problēmas, jo īpaši risks, ka migranti var būt nelegāli un viņiem var būt liegtas būtiskākās pamattiesības; prasa izveidot pārrobežu darbaspēka migrācijas mehānismus Eiropas Savienībā un starptautiskā līmenī, lai palielinātu likumīgas darbaspēka migrācijas iespējas un piešķirtu tai oficiālu statusu;

83.  atzīst ES centienus radīt oficiālus pārrobežu darbaspēka migrācijas veidus, kam būtu jāpievērš lielāka uzmanība, un prasa šajā jomā strādāt saskaņotāk un intensīvāk; uzsver, ka oficiālai darbaspēka migrācijai ir potenciāls novērst cilvēku tirdzniecību un glābt dzīvības;

84.  mudina ES pastiprināt sadarbību ar NVO un citām attiecīgām starptautiskajām organizācijām, tostarp nodrošinot pienācīgu finansējumu un koordinētu atbalstu, lai veicinātu labākās prakses apmaiņu, politikas izstrādi, īstenošanu un palielinātu pētniecību, tostarp iesaistot vietējos dalībniekus un īpaši koncentrējoties uz tiesu iestāžu pieejamību cietušajām personām un uz vainīgo personu saukšanu pie atbildības;

85.  atgādina, ka saskaņā ar Direktīvu 2011/36/ES dalībvalstīm būtu jāsekmē pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbība un ar tām cieši jāsadarbojas, jo īpaši attiecībā uz politikas izstrādes iniciatīvām, informatīvām un izpratnes veidošanas kampaņām, pētniecības un izglītības programmām, apmācību, kā arī cilvēku tirdzniecības apkarošanas pasākumu ietekmes uzraudzību un izvērtēšanu; norāda arī uz to, ka NVO būtu jāpalīdz saistībā ar cietušo agrīnu identificēšanu, palīdzību un atbalstu viņiem; uzstāj, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka NVO ir pasargātas no pretdarbības, draudiem un iebiedēšanas, un — vēl jo vairāk — ka tām netiek piemērota kriminālvajāšana par to, ka tās palīdz cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām, kuri atrodas tiesībām neatbilstošā situācijā;

86.  prasa ES, dalībvalstīm un starptautiskajai sabiedrībai īpašu uzmanību veltīt cilvēku tirdzniecības novēršanai un apkarošanai humanitārās krīzes apstākļos, piemēram, pēc dabas katastrofām un bruņotos konfliktos, lai mazinātu cietušo neaizsargātību pret cilvēku kontrabandistiem un citiem noziedzīgajiem tīkliem; uzsver, ka aizsardzība ir jānodrošina visiem tiem, kam tā pienākas saskaņā ar starptautiskām un reģionālām konvencijām;

87.  uzsver, ka cilvēkiem, kas pēkšņu vai pakāpenisku klimata pārmaiņu dēļ, kuras negatīvi ietekmē viņu dzīvi vai dzīves apstākļus, ir spiesti pamest savas ierasto dzīvesvietu, ir pakļauti lielam riskam kļūt par cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām; uzsver, ka šādam cilvēku mobilitātes veidam, kas saistīts ar klimata pārmaiņām, ir spēcīga ekonomiskā dimensija, tostarp tas ir saistīts ar iztikas līdzekļu zaudēšanu un mājsaimniecības ienākumu samazināšanos, tāpēc pastāv tieši draudi, ka attiecīgās personas savas neaizsargātības dēļ kļūs par piespiedu darbā vai verdzībā cietušām personām;

ES politika cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā tās ārējās attiecībās

88.  atzīst un atbalsta darbu, ko veic ES koordinators cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā, lai uzlabotu koordināciju un saskaņotību starp ES iestādēm, aģentūrām, dalībvalstīm un trešām valstīm, un starptautiskajiem dalībniekiem, un mudina koordinatoru turpināt izstrādāt konkrētu kopīgu rīcību un pasākumus starp ES, dalībvalstīm, trešām valstīm un starptautiskajiem dalībniekiem, lai izveidotu saskaņotāku un efektīvāku sadarbību, izstrādājot sistēmas, ar kurām identificē un aizsargā cilvēku tirdzniecībā cietušās personas un palīdz viņām, veido cilvēku tirdzniecības novēršanas pasākumus, cenšas aktīvāk īstenot cilvēku tirdzniecības īstenotāju kriminālvajāšanu un izveido tīklu, kas spēj reaģēt uz jaunām problēmām;

89.  mudina ES veikt vajadzīgos pasākumus starptautiskā līmenī, ar kuriem novērst un apturēt vergu tirdzniecību, pakāpeniski un iespējami drīz panākt visu veidu verdzības izskaušanu;

90.  uzskata, ka ir svarīgi, lai stratēģijās, kuru mērķis ir novērst cilvēku tirdzniecību, būtu risinājumi šādu tirdzniecību veicinošu faktoru un tās pamatā esošo cēloņu un apstākļu novēršanai un lai izmantotu integrētu pieeju, apvienojot dažādus dalībniekus, pilnvaras un perspektīvas gan valsts, gan starptautiskā mērogā; uzskata, ka profilakses stratēģijās būtu jāiekļauj darbības, ar kurām novērš nabadzību, apspiešanu, cilvēktiesību neievērošanu, bruņotus konfliktus un ekonomisko un sociālo nevienlīdzību, un to mērķim vajadzētu būt mazināt potenciālo cietušo neaizsargātību, mazināt pieprasījumu pēc cilvēku tirdzniecībā cietušo personu pakalpojumiem, ko varētu uzskatīt arī par galveno iemeslu, palielināt sabiedrības izglītotību un izskaust valsts amatpersonu korupciju; aicina arī visas valstis efektīvi īstenot savas saistības saskaņā ar Palermo protokolu;

91.  aicina visas dalībvalstis ratificēt visus attiecīgos starptautiskos instrumentus, nolīgumus un juridiskās saistības, tostarp Stambulas konvenciju, un pastiprināt centienus, lai cīņu pret cilvēku tirdzniecību padarītu efektīvāku, koordinētāku un saskaņotāku; mudina ES prasīt ratificēt visus attiecīgos starptautiskos instrumentus;

92.  aicina ES pārstāvjus cilvēku tirdzniecības jautājumu īpaši uzsvērt ES politiskajā dialogā ar trešām valstīm un tās sadarbības programmās, kā arī daudzpusējos un reģionālajos forumos, tostarp izmantojot publiskus paziņojumus;

93.  aicina ES saistībā ar cilvēku tirdzniecību pārskatīt palīdzības programmas, piešķirt līdzekļus mērķtiecīgāk un padarīt cilvēku tirdzniecības apkarošanu par atsevišķu sadarbības jomu; šajā sakarībā mudina palielināt resursus dienestiem, kuri nodarbojas ar cilvēku tirdzniecības jautājumiem ES iestādēs; mudina Komisiju regulāri pārskatīt savu prioritāro valstu sarakstu, tostarp atlases kritērijus, lai nodrošinātu, ka tas atspoguļo reālo situāciju uz vietas, un padarītu kritērijus elastīgākus un pielāgojamus mainīgiem apstākļiem un jaunām tendencēm;

94.  aicina Komisiju un dalībvalstis, pastiprinot juridiskus pasākumus cilvēku tirdzniecības novēršanai, paplašināt arī cilvēku tirdzniecības definīciju, tās darbības jomā ieviešot atsauces uz jauniem cilvēku tirdzniecības veidiem;

95.  aicina ES un tās dalībvalstis īstenot pasākumus cilvēku tirdzniecības apkarošanai, kas iekļauti spēkā esošajā ES Rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā un atbilst ES stratēģijai cilvēku tirdzniecības izskaušanai;

96.  aicina Komisiju izvērtēt nepieciešamību pārskatīt plānotās Eiropas Prokuratūras pilnvaras, lai pēc šīs iestādes izveidošanas tās kompetencē iekļautu cilvēku tirdzniecības apkarošanu;

97.  prasa uzlabot pret cilvēku tirdzniecību vērstās ES politikas efektivitāti, to ciešāk integrējot plašākās ES stratēģijās attiecībā uz drošību, sieviešu un vīriešu līdztiesību, ekonomikas izaugsmi, kiberdrošību, migrāciju un ārējām attiecībām;

98.  prasa visām ES iestādēm un dalībvalstīm īstenot saskaņotu politiku gan iekšēji, gan ārēji, nosakot, ka atbilstoši Savienības pamatvērtībām cilvēktiesības ir galvenais jautājums ES attiecībās ar visām trešām valstīm, un kā iedarbīgu līdzekli izmantot ekonomiskās attiecības un jo īpaši tirdzniecības attiecības;

99.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai ES attīstības politikā un partnerībā ar trešām valstīm arī turpmāk galvenā loma būtu cilvēktiesībām, dzimumu līdztiesībai un cīņai pret cilvēku tirdzniecību; aicina Komisiju ieviest dzimumu līdztiesības pasākumus, veidojot jaunu attīstības politiku un pārskatot pašreizējos politikas virzienus;

100.  uzsver, ka sieviešu un meiteņu ekonomisko un sociālo iespēju veicināšana samazinātu viņu neaizsargātību, lai viņas nekļūtu par tirdzniecībā cietušajām, un aicina Komisiju turpināt īstenot mērķtiecīgus pasākumus, lai integrētu dzimumu līdztiesību visās attīstības darbībās un nodrošinātu, ka jautājums par sieviešu tiesībām paliktu politiskā dialoga darba kārtībā, kuru īsteno ar trešām valstīm;

101.  uzsver, cik svarīgi ir ilgtspējīgas attīstības mērķi, īpaši 5.2. IAM, kas prasa izskaust jebkāda veida vardarbību pret sievietēm un meitenēm publiskajā un privātajā jomā, tostarp cilvēku tirdzniecību un seksuālu un cita veida izmantošanu;

102.  aicina ES atbalstīt trešās valstis to centienos palielināt cietušo personu identifikāciju, palīdzību viņām un viņu atkārtotu integrāciju un vainīgo saukšanu pie atbildības par cilvēku tirdzniecību, ieviešot un īstenojot atbilstošus tiesību aktus un saskaņojot juridiskās definīcijas, procedūras un sadarbību saskaņā ar starptautiskajiem standartiem;

103.  mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka tiesībaizsardzības iestāžu darbinieki, tostarp aģentūras, piemēram, Frontex, Eiropols un EASO, kā arī citas amatpersonas, kas, iespējams, kontaktējas ar cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām vai potenciālajiem cietušajiem, saņem pienācīgu ar integrētu pārnozaru aspektu papildinātu apmācību, lai varētu risināt ar cilvēku tirdzniecību saistītas lietas, liekot uzsvaru uz to sieviešu un bērnu īpašajām vajadzībām, kuri kļuvuši par cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām, un citu neaizsargātu grupu personu, piemēram, romu un bēgļu, īpašajām vajadzībām, kā arī to, kā nodrošināt stimulus un pienācīgu aizsardzību cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām un pārējiem, lai tie ziņotu par cilvēku tirgotājiem;

104.  uzskata, ka cilvēku tirdzniecībā cietušās personas no trešām valstīm būtu pēc iespējas agrāk jāidentificē pārvietošanas ķēdē un ka tāpēc ir jāpastiprina darbs uz robežām, lai cietušās personas identificētu, tiklīdz viņas ierodas Eiropas Savienībā; aicina dalībvalstis sadarboties ar trešām valstīm, uzlabojot spēkā esošās pamatnostādnes, kas var palīdzēt konsulārajiem dienestiem un robežsargiem identificēt cilvēku tirdzniecībā cietušās personas, un šajā sakarībā uzsver, cik svarīga ir paraugprakses apmaiņa, jo īpaši attiecībā uz intervijām uz robežas; uzsver arī to, ka robežsargiem un krasta apsardzei ir nepieciešama piekļuve Eiropola datubāzēm;

105.  aicina dalībvalstis uzlabot sadarbību ar trešām valstīm, lai cīnītos pret visiem cilvēku tirdzniecības veidiem, īpašu uzmanību pievēršot cilvēku tirdzniecības dzimumu dimensijai, lai īpaši apkarotu bērnu laulības, sieviešu un meiteņu seksuālu izmantošanu un seksa tūrismu; aicina Komisiju un EĀDD divkāršot centienus saskaņā ar Hartūmas procesu, īstenojot mērķtiecīgākus projektus un nodrošinot lielāka valstu skaita aktīvu līdzdalību;

106.  aicina Komisiju, Padomi un EĀDD sarunās ar trešām valstīm par starptautiskiem nolīgumiem, atpakaļuzņemšanas nolīgumiem un sadarbības nolīgumiem uzsvērt to, ka trešām valstīm jāspēj efektīvi cīnīties pret cilvēku tirdzniecību, jāpaplašina vainīgo personu kriminālvajāšana un jāuzlabo cietušo personu aizsardzība;

107.  mudina ES, lai tā savus pasākumus efektīvi koncentrē gan uz cilvēku tirdzniecības, gan nelikumīgas ievešanas apkarošanu; mudina ES un tās dalībvalstis ieguldīt līdzekļus no cilvēku tirdzniecības cietušo personu identificēšanā bēgļu un migrantu vidū, kā arī to personu vidū, kuras cietušas no pārkāpumiem un ļaunprātīgas izmantošanas saistībā ar nelikumīgu ievešanu, ko kontrolē noziedzīgie tīkli;

108.  uzsver – lai uzlabotu cilvēku tirdzniecībā cietušo personu identifikāciju, ir jāveic sagatavošanas darbs un jāapmāca starptautiskās civilās policijas misijas, kā arī diplomāti, sadarbības koordinatori un konsulārās un attīstības sadarbības koordinatori; uzskata, ka šīm grupām ir nepieciešama apmācība, jo tās bieži ir pirmais kontaktpunkts cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām, un ka būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka minētajām amatpersonām ir pieejami atbilstoši materiāli to personu informēšanai, kuras varētu kļūt par cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām;

109.  atgādina, ka līdz ar operācijas EUNAVFOR MED, ko sauc arī par operāciju Sophia, otrā posma sākšanu 2015. gada 7. oktobrī ir kļuvis iespējams veikt konkrētu rīcību pret cilvēku tirdzniecību, jo tā ļauj atklātā jūrā uzkāpt uz kuģiem, par kuriem ir aizdomas, ka tos izmanto cilvēku nelikumīgai ievešanai vai tirdzniecībai, pārmeklēt, aizturēt un novirzīt tos; atgādina, ka līdz šim ir arestēti 48 aizdomās turēti cilvēku nelikumīgai ievešanas darboņi un viņu lietas tiek izskatītas Itālijas tiesu sistēmā; aicina ES turpināt un pastiprināt darbību Vidusjūrā;

110.  aicina ES rast īstenojamus risinājumus, kā migranti un bēgļi legāli, likumīgi, bez ekspluatācijas un droši var nokļūt Eiropas Savienībā; atgādina dalībvalstīm un ES, ka tām visos savos politikas virzienos un jo īpaši migrācijas jomā ir jāievēro starptautiskie tiesību akti, tostarp neizraidīšanas princips; atgādina, ka uzņēmējai valstij un izcelsmes valstij būtu jānodrošina, ka cilvēku tirdzniecībā cietušajām personām ir drošas brīvprātīgās atgriešanās iespējas, un jāpiedāvā legālas alternatīvas gadījumos, kad šāda repatriācija varētu radīt risku viņu drošībai un/vai viņu ģimenēm; uzskata, ka uzņēmējai valstij un izcelsmes valstij ir jāgarantē nepieciešamie drošības un reintegrācijas nosacījumi cietušajām personām, kad tās atgriežas;

111.  mudina Komisiju un dalībvalstis ievērot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus un patvēruma tiesību principus;

112.  aicina ES veicināt programmas, ar kurām atbalsta migrantu un bēgļu integrāciju, iesaistot galvenos dalībniekus no trešām valstīm, kā arī kultūras vidutājus, kuri varētu palīdzēt paaugstināt kopienu informētības līmeni par cilvēku tirdzniecību un padarīt tās noturīgākas pret organizētās noziedzības iefiltrēšanos;

113.  mudina Komisiju un dalībvalstis censties aizsargāt un atrast visus bēgļus vai migrantus, īpaši bērnus, kuri ir pazuduši pēc ierašanās ES teritorijā;

114.  atzinīgi vērtē Eiropola darbību, jo īpaši saistībā ar datubāzi Focal Point Twins, lai atklātu personas, kuras ceļo uz ārvalstīm, lai tur ļaunprātīgi izmantotu bērnus; aicina dalībvalstis sadarboties ar Eiropolu, nodrošinot sistemātisku un ātru datu apmaiņu;

115.  atgādina, ka pirms vīzu režīma liberalizācijas nolīguma noslēgšanas Komisijai ir jānovērtē riski, kas raksturīgi attiecīgajai trešai valstij, īpaši saistībā ar nelegālo imigrāciju; uzsver, ka cilvēku tirdzniecības tīkli var arī izmantot likumīgas migrācijas ceļus; tāpēc aicina Komisiju kritērijos, kas izpildāmi pirms nolīguma par vīzu režīma liberalizāciju noslēgšanas, iekļaut efektīvu sadarbību ar attiecīgajām trešām valstīm cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā;

116.  norāda, ka ES ir nepieciešama saistoša un obligāta likumdošanas pieeja attiecībā uz pārmitināšanu, kā izklāstīts Komisijas programmā migrācijas jomā; norāda, ka humanitāro uzņemšanu var izmantot tikai kā papildinājumu pārmitināšanai, lai nepieciešamības gadījumā sniegtu steidzamu aizsardzību — bieži vien uz noteiktu laiku — visneaizsargātākajām personām, piemēram, nepavadītiem nepilngadīgajiem vai bēgļiem ar invaliditāti, vai tiem, kuriem steidzami vajadzīga evakuācija medicīnisku apsvērumu dēļ;

117.  aicina ES dalīties ar trešām valstīm pieredzē tādas standartizētas sistēmas izstrādē, kas paredzēta kvalitatīvu un kvantitatīvu datu par cilvēku tirdzniecību vākšanai un analīzei, lai izstrādātu kopīgu vai vismaz salīdzināmu modeli Eiropas Savienībā un trešās valstīs tādu datu vākšanai un analīzei, kuri attiecas uz visiem cilvēku tirdzniecības aspektiem; uzsver, ka ir jāpiešķir pietiekams finansējums datu vākšanai un pētniecībai cilvēku tirdzniecības jomā;

118.  mudina ES izstrādāt jaunu stratēģiju cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā laikposmam pēc 2016. gada ar spēcīgāku un mērķtiecīgāku ārējo dimensiju, tajā kā papildu prioritāti piedāvājot veidot partnerības ar vietējo pilsonisko sabiedrību izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīs ārpus ES, ar valdībām un privāto sektoru, kā arī risināt cilvēku tirdzniecības finansiālos un ekonomiskos aspektus;

o
o   o

119.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) un ES delegācijām.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0470.
(2)Sk. 23. lpp. Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) dokumentā “Gada darbības pārskats par cilvēku tirdzniecības apkarošanu un palīdzību neaizsargātiem migrantiem (2011)”.

Juridisks paziņojums