Indekss 
Pieņemtie teksti
Otrdiena, 2016. gada 13. septembris - StrasbūraGalīgā redakcija
Kohēzijas politika un pētniecības un inovācijas stratēģijas pārdomātai specializācijai (RIS3)
 Eiropas teritoriālā sadarbība — paraugprakse un inovatīvi pasākumi
 Izmeklēšana saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē
 Pieprasījums atcelt István Ujhelyi imunitāti
 Pieprasījums aizstāvēt Rosario Crocetta privilēģijas un imunitāti
 Pieprasījums atcelt Sotirios Zarianopoulos imunitāti
 ES un Ķīnas nolīgums attiecībā uz Horvātijas pievienošanos ES ***
 ES un Urugvajas nolīgums attiecībā uz Horvātijas pievienošanos ES ***
 Revīzijas palātas locekļa iecelšana amatā — Lazaros Stavrou Lazarou
 Revīzijas palātas locekļa iecelšana amatā — João Figueiredo
 Revīzijas palātas locekļa iecelšana amatā — Leo Brincat
 Statistika attiecībā uz ārējo tirdzniecību ar ārpuskopienas valstīm (deleģētās un īstenošanas pilnvaras) ***II
 Statistika par dabasgāzes un elektroenerģijas cenām ***I
 Virzība uz jaunu enerģijas tirgus modeli
 ES siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģija
 MVU konkurētspējas uzlabošana
 ES stratēģija Alpu reģionam
 ES trasta fonds Āfrikai — ietekme uz attīstības un humāno palīdzību
 Darba un privātās dzīves līdzsvaram labvēlīgu darba tirgus apstākļu izveide

Kohēzijas politika un pētniecības un inovācijas stratēģijas pārdomātai specializācijai (RIS3)
PDF 530kWORD 58k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra rezolūcija par kohēzijas politiku un pētniecības un inovācijas stratēģijām pārdomātai specializācijai (RIS3) (2015/2278(INI))
P8_TA(2016)0320A8-0159/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 4., 162. un 174. līdz 178. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (turpmāk „Kopīgu noteikumu regula”)(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi „Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar mērķi „Eiropas teritoriālā sadarbība”(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1302/2013, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) attiecībā uz šādu grupu izveides un darbības precizēšanu, vienkāršošanu un uzlabošanu(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1300/2013 par Kohēzijas fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1084/2006(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005(7),

–  ņemot vērā 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par pārdomātu specializāciju — izcilības centru tīklu izveidi kohēzijas politikas efektivitātei(8),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par ieguldījumu nodarbinātībai un izaugsmei — ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšana Savienībā(9),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 22. februāra brošūru „Investīciju plāns Eiropai. Jaunas vadlīnijas Eiropas strukturālo un investīciju fondu kombinēšanai ar ESIF”,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 10. jūnija paziņojumu „Pētniecība un inovācija kā jaunas izaugsmes avoti” (COM(2014)0339),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 23. jūlija sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju „Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē”,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu „Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. decembra paziņojumu „Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana” (COM(2015)0639),

–  ņemot vērā 2014. gadā publicēto Komisijas rokasgrāmatu „Enabling synergies between European Structural and Investment Funds, Horizon 2020 and other research, innovation and competitiveness-related Union programmes” (Eiropas strukturālo un investīciju fondu, programmas „Apvārsnis 2020” un citu Savienības pētniecības, inovācijas un konkurences programmu sinerģijas veicināšana),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 6. oktobra paziņojumu „Reģionālās politikas ieguldījums stratēģijā „Eiropa 2020” paredzētajā gudrā izaugsmē (COM(2010)0553),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 13. septembra paziņojumu „Inovācijas rezultātu noteikšana Eiropā — virzībā uz jaunu rādītāju” (COM(2013)0624),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 4. maija atzinumu „Aktīvas vecumdienas: inovācija — progresīva veselības aprūpe — labāka dzīves kvalitāte”(10),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 30. maija atzinumu „Inovācijas plaisas mazināšana”(11),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 7. oktobra atzinumu „Pasākumi, ar ko atbalsta jaundibinātu augsto tehnoloģiju uzņēmumu ekosistēmu izveidi”(12),

–  ņemot vērā 2014. gadā publicēto Komisijas dienestu darba dokumentu ar vadlīnijām politikas veidotājiem un īstenošanas struktūrām „Enabling synergies between European Structural and Investment Funds, Horizon 2020 and other research, innovation and competitiveness-related Union programmes” (Eiropas strukturālo un investīciju fondu, programmas „Apvārsnis 2020” un citu Savienības pētniecības, inovācijas un konkurences programmu sinerģijas veicināšana) (SWD(2014)0205),

–  ņemot vērā izmēģinājuma projektu „Kohēzijas politika un sinerģija ar pētniecības un izstrādes fondiem: kāpnes uz izcilību”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta sagatavošanas darbību Austrummaķedonijas un Trāķijas reģionā (REMTh),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A8-0159/2016),

A.  tā kā šajā ekonomikas, finanšu un sociālās krīzes laikā ES ir jāpastiprina centieni panākt pārdomātu, ilgtspējīgu un iekļaujošu ekonomikas izaugsmi;

B.  tā kā pētniecības, tehnoloģiju attīstības un inovācijas stiprināšana ir viena no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) investīciju prioritātēm 2014.–2020. gadā; tā kā atbalsts inovācijai Eiropas Savienībā un dalībvalstīs ir ļoti dažāds, jo īpaši saistībā ar zināšanu un tehnoloģiju izmantošanu inovācijas veicināšanai;

C.  tā kā 2014.–2020. gada plānošanas periodā dalībvalstīm pirmo reizi tiek prasīts izstrādāt valsts un/vai reģionālas stratēģijas pārdomātai specializācijai, uzņēmējdarbības atklāšanas procesā iesaistot valsts un reģionālās pārvaldības iestādes un ieinteresētās personas, piemēram, augstākās izglītības iestādes, rūpniecības nozari un sociālos partnerus;

D.  tā kā pārdomāta specializācija apvieno un satuvina dažādus politikas virzienus, cita starpā uzņēmējdarbības, izglītības un inovācijas politiku, lai reģioni noteiktu un atlasītu prioritārās jomas, kurās jāveic investīcijas attīstībai un ar to saistītiem mērķiem, pievēršot uzmanību savām stiprajām pusēm un salīdzinošajām priekšrocībām;

E.  tā kā pētniecības un inovācijas stratēģijām pārdomātai specializācijai (RIS3) būtu jāpalīdz padarīt Eiropas ekonomiku konkurētspējīgāku, jāattīsta Eiropas pievienotā vērtība inovācijā, jārada vairāk labākas kvalitātes darbvietu un jāņem vērā jauna pieredze plašā jautājumu klāstā; tā kā tām būtu jāveicina paraugprakses izplatīšana un jauna uzņēmējdarbības gara attīstība apvienojumā ar funkcionējošu digitālo vienoto tirgu un pārdomātu specializāciju, kas varētu sniegt jaunas prasmes, zināšanas, inovāciju un nodarbinātību, lai labāk izmantotu pētniecības rezultātus un gūtu labumu no visu veidu inovācijas;

F.  tā kā RIS3 izstrāde ietver procesu, kurā tiek izstrādāti daudzu ieinteresēto personu īstenotas pārvaldības mehānismi, ar kuriem apzina teritoriālus apgabalus ar lielāko stratēģisko potenciālu, nosaka stratēģiskās prioritātes un izveido efektīvus uzņēmumu atbalsta pakalpojumus, lai maksimāli izmantotu reģiona uz zināšanām balstītas attīstības potenciālu;

G.   tā kā RIS3 veicina ES fondu efektīvu izmantošanu, ietekmē visas Savienības dalībvalstis un reģionus un dod iespēju izmantot visu reģionu potenciālu, tādējādi palīdzot Eiropas Savienībai cīņā pret inovācijas plaisu gan iekšēji, gan ārēji, lai ES kļūtu konkurētspējīgāka pasaules mērogā;

H.   tā kā savlaicīga un sekmīga RIS3 izstrāde dalībvalstīs ir lielā mērā atkarīga no valstu aizvien lielākās administratīvās spējas plānošanā, budžeta veidošanā, īstenošanā un novērtēšanā saskaņā ar politikas pamatnosacījumiem un ar mērķi veicināt privātās investīcijas pētniecībā, attīstībā un inovācijā; tā kā šajā izstrādē ir jāņem vērā tas, ka pārdomātas specializācijas stratēģiju sākotnējie novērtējumi atklāj nekonsekventu ainu, jo īpaši attiecībā uz prioritāšu izvēli, kas bieži tiek uzskatīta par pārlieku vispārīgu vai nepietiekami saistītu ar reģiona ekonomikas un inovācijas struktūrām, kas nozīmē, ka pārdomātas specializācijas stratēģijas šajā ziņā ir jāuzlabo;

I.  tā kā RIS3 platforma atbalsta augšupējas un līdzinieku pieredzes apmaiņas un zināšanu nodošanu dalībnieku reģionu starpā; tā kā šis process ir jānosaka par prioritāru turpmāko pārdomātas specializācijas stratēģiju izstrādē un īstenošanā,

RIS3 svarīgā loma kohēzijas politikas ieguldījumā stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanai

1.  uzsver, ka pārdomātas specializācijas stratēģijas atbalsta Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) tematisko koncentrāciju un stratēģisko plānošanu un rosina izteiktāku orientēšanos uz darbības rezultātiem vietējā mērogā, tādējādi veicinot stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu; uzsver, ka šo stratēģiju mērķis ir panākt ar zināšanām pamatotu un ilgtspējīgu izaugsmi, līdzsvarotu attīstību un kvalitatīvas darbvietas visos reģionos, ne vien attīstītās teritorijās, bet arī pārejas reģionos, kā arī mazāk attīstītos, lauku un salu reģionos;

2.  pieprasa pilnībā ievērot jaunos noteikumus par ex ante nosacījumiem ESI fondu līdzekļu piešķiršanai, lai pārdomātas specializācijas stratēģijas būtu rezultatīvas;

3.  aicina visus iesaistītos dalībniekus izstrādāt RIS3, pamatojoties uz katra reģiona spēju, resursu un kompetenču analīzi, un galveno uzmanību pievērst uzņēmējdarbības potenciāla atklāšanai, lai noteiktu jaunas nišas vai salīdzinošas priekšrocības pārdomātai specializācijai, izvairīties no piespiedu un mākslīgas pārmērīgas specializācijas un veicināt stiprāku publiskā un privātā sektora partnerību, vienlaikus nepieļaujot iespējamus interešu konfliktus starp privāto un publisko sektoru;

4.  atbalsta plašu inovācijas definīciju, proti, inovācija nozīmē idejas pārvēršanu jaunā vai uzlabotā produktā vai pakalpojumā, ko laiž tirgū, jaunā vai uzlabotā darbības procesā, ko izmanto rūpniecībā vai tirdzniecībā, vai jaunā pieejā sociālajiem pakalpojumiem;

5.  prasa reģioniem izstrādāt inovatīvu atbalsta pakalpojumu shēmas, kuru mērķis ir papildināt vai aizvietot esošos atbalsta pakalpojumus, lai konkrēts reģions varētu pilnībā īstenot savu konkurētspējas potenciālu, palīdzēt uzņēmumiem apgūt jaunas zināšanas un tehnoloģijas, lai saglabātu konkurētspēju, un nodrošināt, ka pētniecības un inovācijas resursi sasniedz kritisko masu;

6.  prasa Komisijai pielāgot Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu, lai ESI fondi varētu piedāvāt izcilības zīmoga nosacījumus;

7.  prasa valstu iestādēm ieguldīt reģionālajā izlūkošanā un lielapjoma datizracē, lai tās varētu gan apliecināt savas unikālās konkurētspējas priekšrocības, gan izprast tendences saistībā ar reģionāliem uzņēmumiem globālajā vērtību ķēdē;

8.  uzskata, ka Komisijas Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ĢD izveidotajai S3 platformai, kas atrodas Kopīgajā pētniecības centrā Seviljā, ir svarīga loma reģionu konsultēšanā par to inovācijas stratēģijām un attiecīgu kritēriju noteikšanā, palīdzības sniegšanā atpalikušiem reģioniem un daudzlīmeņu pārvaldības un reģionu sinerģijas veicināšanā, sniedzot informāciju, metodoloģiju, specializētas zināšanas un ieteikumus politikas veidotājiem valsts un reģionālā līmenī; uzsver, ka šai platformai būtu pastāvīgi jācenšas atjaunināt savu datubāzi, ņemot vērā reģionu un pilsētu vietējās vajadzības, īpatnības un prioritātes;

9.  uzskata, ka S3 platformai Seviljā būtu jāpievērš īpaša uzmanība atpalikušiem reģioniem un jo īpaši jāpalīdz izveidot un virzīt to stratēģijas;

10.  uzskata, ka mazākiem reģioniem ir problemātiskāk izstrādāt un īstenot stratēģijas, un aicina sagatavot priekšlikumus nolūkā palielināt atbalstu šādiem reģioniem, lai uzlabotu S3 stratēģiju īstenošanu un paraugprakses apmaiņu;

11.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija pēdējā laikā pievērš uzmanību atpalikušiem reģioniem, kas izpaužas kā nesenais izmēģinājuma projekts saistībā ar Eiropas Parlamenta sagatavošanas darbību Austrummaķedonijas un Trāķijas reģionā, kura līdz 2017. gada beigām tiks paplašināta, aptverot reģionus no astoņām dalībvalstīm;

12.  atzinīgi vērtē Komisijas Iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU ĢD izveidotās platformas Regional Innovation Monitor Plus (RIM Plus) darbības turpināšanu, Pētniecības un inovācijas ĢD veikto Pētniecības un inovācijas observatorijas(RIO) izveidi un ar dažādām politikas jomām saistītos Kopīgā pētniecības centra ĢD (EK) zināšanu centrus, kas sniedz visaptverošus datus, rādītājus un pamatnostādnes valstu un reģionālajām S3 ieinteresētajām personām;

13.  ar nepacietību gaida turpmāku informāciju par Eiropas Inovācijas padomi (EIC), kuras uzdevums ir izveidot vienas pieturas aģentūru inovatoriem un līdz ar to saikni starp zinātnes sasniegumiem un uzņēmumu un sabiedrisko iestāžu vajadzībām Eiropā;

14.  atgādina, ka publiskais finansējums joprojām ir spēcīgs inovācijas dzinējspēks; aicina attiecīgās iestādes būt piesardzīgām saistībā ar finanšu instrumentu pastiprinātāku izmantošanu, jo inovācijai nevajadzētu būt vērstai tikai uz dotācijām, bet būtu jāvar arī apzināt citus finansējuma veidus, piemēram, aizdevumus un garantijas, un jāpanāk līdzsvars starp dotācijām un citiem finansējuma veidiem (publisko un privāto finansējumu);

Daudzlīmeņu pārvaldība un tās spējas

15.  pauž nožēlu, ka dažas dalībvalstis ir nolēmušas īstenot valsts RIS3, nedodot iespēju vietējām un reģionālām iestādēm izveidot savu viedokli un tādējādi kaitējot augšupējam uzņēmējdarbības atklāšanas procesam, kam vajadzētu būt RIS3 stratēģiju neatņemamai daļai; uzsver reģionālas pieejas nozīmību, jo RIS3 īstenošana var būt sekmīga tikai tad, ja tā balstās uz vietējiem un reģionāliem resursiem; aicina attiecīgās dalībvalstis no jauna apsvērt valsts RIS3 stratēģiju aizvietošanu ar reģionālām stratēģijām, lai nezaudētu izaugsmes iespējas, un pieprasa attiecīgā gadījumā labāk koordinēt valsts un reģionālās S3 stratēģijas, lai, ja nepieciešams, tās pielāgotu ilgtspējīgas attīstības turpmākajām vajadzībām un prasībām, jo īpaši pārtikas un enerģētikas nozarēs; pauž nožēlu, ka KNR 5. pantā ietvertais partnerības princips ne vienmēr ticis ievērots; aicina dalībvalstis visos partnerības nolīguma un darbības programmu sagatavošanas un īstenošanas posmos ievērot partnerības principu;

16.  uzskata, ka valdības un attiecīgo reģionālo dalībnieku sadarbības kvalitāte izšķiroši ietekmēs stratēģiju RIS3 un ievērojami samazinās nepareizu prioritāšu izvēles risku; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi apspriesties ar uzņēmumiem, jo īpaši MVU, jo inovācijas redzējums varēs būt sekmīgs tikai tad, ja uzņēmumiem būs atbilstošs potenciāls redzējuma īstenošanai praksē;

17.  uzsver — lai sekmētu augšupējas pieejas izmantošanu reģionālajās stratēģijās, svarīga ir labāka koordinācija starp visiem pārvaldības līmeņiem, tostarp starp visām pārdomātas specializācijas iestādēm un ieinteresētajām personām, kā arī ekspertiem, pilsonisko sabiedrību un galalietotājiem nolūkā mainīt vienpatņa mentalitāti; norāda, ka nespēja pielāgot attiecīgos dalībvalstu regulējumus rada šķēršļus investīcijām pētniecībā un izstrādē;

18.  norāda uz pilsoniskās sabiedrības līdz šim ierobežoto lomu RIS3 stratēģijās un aicina veicināt tās līdzdalību, izmantojot platformas un sadarbības partnerības, jo tas var palīdzēt labāk sagatavot stratēģijas, pastiprināt sadarbību ar sabiedrību un nodrošināt labāku pārvaldību;

19.  uzsver ciešas koordinācijas nozīmību visā īstenošanas posmā no darbības programmām līdz RIS3;

20.  pieprasa ciešāku dialogu un sadarbību starp ES iestādēm (EP un Padome), kā arī īstenošanas līmenī (Komisija un valstu īstenošanas iestādes), lai panāktu labvēlīgus nosacījumus inovācijai un pētniecībai un stiprinātu RIS3 īstenošanu saistībā ar gaidāmo daudzgadu finanšu shēmas 2014. gadam novērtēšanu;

21.  aicina Komisiju un citas attiecīgās iestādes sniegt papildu palīdzību RIS3 stratēģijas īstenošanā tām dalībvalstīm, kurām tā vajadzīga;

22.  prasa turpināt centienus veicināt mentalitātes maiņu un popularizēt novatoriskas politikas pieejas, lai sekmētu sadarbību reģiona iekšienē, kā arī starpreģionālo, ārpusreģionālo, pārrobežu un transnacionālo sadarbību, cita starpā ar makroreģionu palīdzību, izmantojot tādus instrumentus kā Interreg, lai turpinātu palielināt šīm stratēģijām piemītošo Eiropas pievienoto vērtību;

23.  atgādina, ka ir svarīgi uzsvērt sociālās inovācijas nozīmību, jo tā var palīdzēt izveidot jaunus uzņēmējdarbības modeļus un kultūras, tādā veidā radot piemērotu vidi aprites ekonomikas īstenošanai;

24.  aicina Komisiju sniegt paziņojumu, kas vienlaikus attiektos gan uz RIS3 stratēģiju pievienoto vērtību, gan uz šo stratēģiju īstenošanu darba programmās, un pēc tam saskaņā ar septīto kohēzijas ziņojumu sniegt priekšlikumus turpmākai rīcībai;

25.  pauž nožēlu, ka reģioni savstarpēji nesadarbojas, pamatojoties uz pārdomātas specializācijas tematu; norāda, ka vienotais stratēģiskais satvars sniedz iespēju šādai sadarbībai ārpus paša reģiona izmantot līdz 15 % to fondu līdzekļu, kuri pieejami saskaņā ar Kopīgo noteikumu regulu (Eiropas Reģionālās attīstības fonds, Eiropas Sociālais fonds, Kohēzijas fonds, Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds); uzsver, ka atbilstoši minētās regulas 16. panta 3. punktam sagatavotais ziņojums „Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana” parāda, ka šī iespēja līdz šim nav pietiekami izmantota; aicina dalībvalstis un reģionālās iestādes vairāk izmantot piedāvātās iespējas;

26.  prasa izstrādāt elastības un koordinācijas mehānismus RIS3 procesa rezultātu saistīšanai ar programmas „Apvārsnis 2020” un citu programmu īstenošanu; mudina reģionus iesaistīties tādos transnacionālās sadarbības veidos kā iniciatīva Vanguard, izcilības zīmogs, zināšanu apmaiņas platforma (KEP), S3 platformas, kāpnes uz izcilību un Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta (EIT) koplietošanas centru reģionālās inovācijas shēmas; prasa veicināt stratēģisko kopu partnerību attīstību nolūkā sekmēt investīcijas, uzlabot koordināciju, radīt sinerģiju un sekmēt viedokļu apmaiņu, lai nepieļautu dublēšanos un publisko resursu neefektīvu izmantošanu;

27.  mudina valstu un Eiropas iestādes turpināt inovācijas plaisas uzraudzību, ne tikai attiecībā uz atšķirībām starp ES dalībvalstīm un starp NUTS 2 reģioniem, bet arī — un aizvien lielākā mērā — dalībvalstīs;

28.  uzskata, ka būtu jāvienkāršo procedūras un jāmazina sastrēgumposmi stratēģiju administratīvajā procesā;

29.  aicina attiecīgās iestādes visos līmeņos vienkāršot procedūras un mazināt sastrēgumposmus stratēģiju administratīvajā procesā; mudina ieguldīt cilvēkkapitālā, cita starpā īstenojot ES reģionu partnerības, lai palielinātu administratīvās spējas un sekmīgi pārvaldītu, īstenotu un uzraudzītu RIS3 procesu, vienlaikus nepieļaujot papildu pārvaldes līmeņu izveidi; mudina iestādes dot priekšroku pētniecībai un inovācijai reģionos, kam ir atbilstošs potenciāls, taču kuros šajā jomā trūkst investīciju;

30.  mudina reģionus un dalībvalstis intensificēt tehniskajai palīdzībai pieejamā budžeta izmantošanu, lai nodrošinātu efektīvu un lietderīgu RIS3 īstenošanu;

31.  atgādina, ka pārdomātas specializācijas stratēģijām arī vajadzētu būt spēcīgam instrumentam, ar ko risināt sociālās, vides, klimata un enerģētikas problēmas un veicināt zināšanu pārnesi un tehnoloģiju dažādošanu;

Labāka sinerģija izaugsmei un darbvietu izveidei

32.  kritizē ESI fondu un citu ES finansēšanas instrumentu sinerģijas trūkumu, kas kavē ES finansējuma koordināciju, saskaņotību un integrāciju, kā arī mazina šā finansējuma sniegtos rezultātus un ietekmi; prasa pievērst vairāk uzmanības stratēģiskas pieejas sinerģijai uzlabošanai un pētīt, kā to sasniegt, un ņemt vērā finansēšanas instrumentu apvienošanu, papildināmību un potenciālu tādā veidā, lai nodrošinātu, ka ES garantijas investīciju platformu finansēšanai tiek izmantotas pilnvērtīgi;

33.  uzsver nepieciešamību turpināt un padziļināt trīskāršās un četrkāršās spirāles pieejas pārdomātai specializācijai reģionālā līmenī, iesaistot publiskās pārvaldes iestādes, uzņēmumus, universitātes un iedzīvotājus; uzsver, ka būtu jānostiprina abu pēdējo minēto dalībnieku kopumu — t. i., augstākās izglītības / pētniecības iestāžu un iedzīvotāju organizāciju — loma saistībā ar jaunu ES plānošanu un jauniem finansēšanas veidiem;

34.  prasa palielināt atbalstu MVU un jaunizveidotiem uzņēmumiem, jo pārliecinošs vairākums šo uzņēmumu ir revolucionāras inovācijas priekšgalā, kā arī sniedz būtisku ieguldījumu vietējā talanta atpazīšanā dažādās jomās un jauniešu nodarbinātībā;

35.  atbalsta pastāvīgus mēģinājumus rast uzticamus rādītājus inovācijas rezultātu uzraudzībai visos pārvaldības līmeņos, labāk izmantojot un koordinējot Eurostat un citu attiecīgo Komisijas ĢD resursus, kā arī ņemot vērā ESAO, ESPON un citu nozares dalībnieku, piemēram, valstu statistikas biroju, sasniegumus;

36.  uzsver, ka ESI fondu, programmas „Apvārsnis 2020” un ESIF līdzekļu saskaņota un papildinoša izmantošana atbilstoši Komisijas 2016. gada februārī izdotajām pamatnostādnēm par ESI fondu un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda papildināmību sniedz lielisku iespēju sekmēt inovāciju reģionālā, valstu un ES līmenī, padarot pievilcīgākas investīcijas pētniecībā un inovācijā, lai publiskā finansējuma papildināšanas nolūkā piesaistītu privāto kapitālu; aicina vietējās un reģionālās iestādes pilnībā izmantot minēto instrumentu apvienošanas iespējas;

37.  prasa rīkoties, lai iegūtu informāciju, kas vajadzīga sinerģijas panākšanai starp dažādiem politikas pasākumiem un instrumentiem, kuri pieejami saistībā ar RIS3, piemēram, kohēzijas politiku 2014.–2020. gadam, pārdomātas specializācijas platformu, Eiropas kopu novērošanas centru, Eiropas inovācijas partnerību, Eiropas stratēģiju forumu, svarīgām pamattehnoloģijām (KET) un pētniecības infrastruktūru;

38.  mudina reģionus, īstenojot savas RIS3, stiprināt atvērtas inovācijas mentalitāti un ekosistēmas veida sadarbību, pamatojoties uz četrkāršās spirāles modeli;

39.  uzsver, ka ir svarīgi pielāgot izglītību un pētniecību faktiskajām tirgus vajadzībām, cenšoties nodrošināt, ka jaunās inovācijas atbilst pieprasījumam un sekmē ekonomikas izaugsmi;

Viedas pilsētas kā RIS3 katalizatori

40.  atkārtoti norāda, ka ES pilsētu teritorijām ir svarīga loma Savienības ekonomiskajā un sociālajā attīstībā, tām darbojoties kā dažādu dalībnieku un nozaru mezgliem, apvienojot pārdomātas, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes uzdevumus un iespējas un esot līderēm integrētas un teritoriālas politikas pieejas īstenošanā; uzsver pilsētu teritoriju nozīmību cilvēkresursu, infrastruktūras un ieguldījumu potenciāla veicināšanā inovācijas kopu attīstībai;

41.  aicina Komisiju, izstrādājot Eiropas pilsētprogrammu, ņemt vērā RIS3 un citas inovācijas programmas, jo īpaši iniciatīvu par integrētiem teritoriālajiem ieguldījumiem, lai radītu sinerģiju un spēcīgas saiknes resursu efektīvai izmantošanai;

42.  uzsver, ka ir svarīgi veicināt inovatīvu starpnozaru, trīskāršās spirāles un pārrobežu sadarbību saistībā ar Eiropas mēroga problēmjautājumiem, lai reģionus un pilsētas padarītu viedākus, zaļākus un patīkamākus dzīvei un darbam;

43.  uzsver, ka ir jāturpina attīstīt un visā Eiropā izplatīt viedu un savienotu pilsētu koncepciju; atzinīgi vērtē Nīderlandes ES prezidentūras ieceri izveidot augšupēju pieeju, dodot pilsētām iespēju izstrādāt ES pilsētprogrammu, to koordinējot ar reģionālām iestādēm, un no viedām pilsētām kļūt par teicamām pilsētām; šajā sakarībā atbalsta Amsterdamas pakta sagatavošanu, kurā galvenā vērība veltīta ilgtspējīgai izaugsmei un darbvietu izveidei, visu pušu, iedzīvotāju un sociālo organizāciju saikņu stiprināšanai un ilgtspējīgas un sociāli iekļaujošas attīstības veicināšanai;

44.  vērš uzmanību uz dažādu pilsētu sadarbības un zināšanu apmaiņas shēmu veicināšanu pārdomātas specializācijas un inovācijas nozarē, piemēram, Komisijas atbalstīto shēmu „Open and Agile Smart Cities” (atvērtas un aktīvas viedās pilsētas);

45.  atbalsta Komisijas un Padomes iniciatīvas, atbalstot ES pilsētprogramu saistībā ar Amsterdamas paktu; aicina Komisiju veicināt pilsētpolitikas un reģionālās politikas saskaņotību; prasa Komisijai septītajā kohēzijas ziņojumā nākt klajā ar priekšlikumiem viedo pilsētu iniciatīvu un metodoloģijas un RIS3 saskaņošanai;

Uzraudzība un novērtēšana

46.  norāda — lai gan vairākums reģionu ir pieņēmuši RIS3, daudziem no tiem vēl ir jāstrādā, lai izpildītu ex ante nosacījumu prasības; galvenās problēmas šajā sakarībā ir uzraudzības mehānisms, budžeta sistēma un pasākumi, ar ko stimulēt privātā sektora investīcijas pētniecībā un inovācijā;

47.  atgādina lēmumu pieņēmējiem vietējā un reģionālā līmenī par to, cik svarīga ir viņu apņemšanās izmantot RIS3 kā ekonomikas pārveides instrumentu savā reģionā, tādējādi ietekmējot arī ES politiku;

48.  atzinīgi vērtē to, ka šajās reģionālajās stratēģijās tiek pievērsta uzmanība enerģētikai, veselībai, informācijas un sakaru tehnoloģijām, progresīviem materiāliem, pārtikai, pakalpojumiem, tūrismam, ilgtspējīgai inovācijai un transportam, uz bioloģiskiem resursiem balstītai ekonomikai, ražošanas sistēmām un kultūras un radošajām nozarēm, kā arī citām specializācijām un sevišķi konkurētspējīgām nozarēm konkrētā reģionā; tomēr pauž nožēlu par detalizācijas trūkumu daudzās stratēģijās un prasa uzlabot prioritāšu noteikšanas procesu, tādā veidā novēršot risku, ka visās stratēģijās uzmanība tiks pievērsta vieniem un tiem pašiem jautājumiem; prasa izstrādāt stratēģijas ne tikai augstajām tehnoloģijām, bet arī zemajām tehnoloģijām un sociālajai inovācijai un mudina visas ieinteresētās personas meklēt saiknes starp nozarēm, jo tās var veicināt inovāciju;

49.  uzskata, ka pārdomātas specializācijas stratēģijām paredzētu valsts novērošanas centru veicināšana var palīdzēt izveidot spēcīgāku rādītāju sistēmu RIS3 uzraudzībai, jo īpaši attiecībā uz metodoloģiju un apmācību;

50.  piezīmē, ka dažās RIS3 trūkst pietiekamas dokumentācijas, lai parādītu attiecīgā reģiona unikālās priekšrocības konkurētspējas ziņā, savukārt citās nav sniegti pierādījumi attiecībā uz ieinteresēto personu spēju atbalstīt uzņēmumus inovācijas jomā vai pētnieku spēju veikt lietišķo pētniecību vai rast komerciālu pielietojumu gūtajiem rezultātiem; arī norāda, ka dažiem reģioniem ir plašas stratēģijas un vienkāršoti uzraudzības rādītāji; tāpēc mudina palielināt publisko iestāžu spēju vākt un novērtēt attiecīgo saņemto informāciju, kā arī sekmēt reģionu un centrālo iestāžu saskaņotus centienus noteikt un standartizēt pašreizējās datubāzes un darīt tās pieejamas ieinteresētajām personām;

51.  aicina ES un dalībvalstis izmantot pašreizējos instrumentus, piemēram, Kopienas inovācijas apsekojumu (CIS), lai veiktu stratēģiju īstenošanas regulāru (gada un vidusposma) uzraudzību gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā ziņā, un iesaistīt procesā visas ieinteresētās personas, arī pilsonisko sabiedrību; norāda, ka reģioni un dalībvalstis saskaras ar līdzīgām problēmām, kas attiecas uz uzraudzības novērtēšanu, un aicina reģionus regulāri publicēt ziņojumus par savu mērķu sasniegšanu, lai labāk analizētu RIS3 ietekmi un nodrošinātu uzraudzības informācijas pārredzamību un publisku pieejamību; tomēr apzinās, ka stratēģijas dos rezultātus tikai pēc daudziem gadiem un ka agrīna uzraudzība tāpēc būtu jāpielāgo pamatotām gaidām;

52.  mudina reģionus un dalībvalstis rīkoties proaktīvi un laikus īstenot rīcības plānus, ņemot vērā, ka 2016. gada decembris ir mērķa datums attiecībā uz atbilstību ex ante nosacījumiem; prasa, lai tie saistībā ar pastāvīgu RIS3 pārskatīšanu izveidotu un īstenotu uzraudzības mehānismu, kas būtu vērsts uz tādu investīciju nišu noteikšanu, kurās reģionālie inovācijas dalībnieki var gūt un saglabāt konkurētspējas priekšrocības;

53.  uzskata, ka kopīga dalība attiecīgo instrumentu uzraudzīšanā un novērtēšanā saistībā ar RIS3, kā arī uzraudzības un novērtēšanas saskaņošana, lai ziņotu par dažādiem instrumentiem, var ievērojami palīdzēt šajā jomā; tāpēc aicina visas ieinteresētās personas un lēmumu pieņēmējus radīt sinerģiju un izstrādāt kārtību, kādā vākt un sintezēt datus attiecībā uz konkrētās RIS3 iekļautām politikas jomām un instrumentiem;

54.  atgādina, ka „uz papīra laba stratēģija” sniegs gaidītos rezultātus tikai tad, ja tiks īstenoti atbalsta pakalpojumi uzņēmumiem;

Galvenās atziņas un RIS3 nākotne

55.  pauž nožēlu, ka RIS3 bieži atzīst vajadzību palīdzēt uzņēmumiem izmantot visu veidu inovāciju, bet pēc tam tiek atbalstīta tikai inovācija, kuras pamatā ir tehnoloģiskās zināšanas; šajā sakarībā ierosina, ka RIS3 būtu jāapsver inovācija arī citās jomās, piemēram, pakalpojumu un radošajā nozarē, un atgādina par visu veidu inovācijas sistēmu un iestāžu nozīmību neatkarīgi no to lieluma, kā arī par to saiknes ar vietējām un reģionālām kopām nozīmību;

56.  norāda, ka RIS3 ir labi jāīsteno, lai ar tām mazinātu inovācijas plaisu un veicinātu darbvietas un izaugsmi Eiropā; uzsver, ka šajā nolūkā ir ļoti svarīgi veicināt augšupējas stratēģijas un pastiprināt RIS3 potenciāla pārbaudi visos pārvaldības līmeņos; šajā sakarībā uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāiesaista savi valsts statistikas biroji, lai palīdzētu reģioniem izstrādāt novērtēšanas un uzraudzības mehānismus;

57.  uzskata, ka visos ar stratēģijām saistītajos procesos, arī uzraudzības un novērtēšanas procesā, ir jāizmanto līdzdalības pieeja, jo tā paplašinās sadarbības iespējas RIS3 mērķu sasniegšanai;

58.  mudina ES un dalībvalstis neaizmirst, ka šim instrumentam ir jābūt dzīvotspējīgam, funkcionālam un efektīvam, lai nepieļautu, ka uz labuma saņēmējiem gulstas birokrātijas slogs;

59.  aicina Komisiju mudināt uz stratēģiju pārskatīšanu 2017. gadā, lai palielinātu to efektivitāti un lietderību un lai saņemtu informāciju par to ieguldījumu turpmākajā kohēzijas un pētniecības un inovācijas politikā pēc 2020. gada, ņemot vērā pieredzi, kas gūta stratēģiju īstenošanas pirmajos gados; aicina Komisiju sākt sabiedrisko apspriešanu un pirms septītā kohēzijas ziņojuma sagatavošanas organizēt Eiropas mēroga konferenci, iesaistot Parlamentu, Reģionu komiteju un citas ieinteresētās personas;

60.  atzīst, ka pārdomātas specializācijas stratēģijas var būt jaudīgi instrumenti, ar ko risināt enerģētikas problēmas, resursefektivitātes un energodrošības jautājumus;

61.  aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt S3 platformas lomu, palīdzēt stratēģiju detalizācijas palielināšanā un turpināt pievērst uzmanību privāto investīciju sviras efekta nozīmībai;

62.  prasa Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ĢD un S3 platformai sagatavot un plaši izplatīt īsu politikas dokumentu par līdzšinējo pieredzi ar RIS3, pievēršot uzmanību šādiem jautājumiem: 1) gūtās pieredzes SVID analīze; 2) reģionu gūtā pieredze un galvenās konstatētās nepilnības attiecībā uz katru no RIS3 rokasgrāmatā aprakstītajiem sešiem posmiem; 3) ieteikumi un standartizēti modeļi pastāvīgai RIS3 uzlabošanai, lai labāk sagatavotu stratēģijas pēc 2020. gada, un 4) RIS3 sekmīgai izstrādei un īstenošanai vajadzīgo cilvēkresursu spējas; uzskata, ka būtu jāveicina un jāatbalsta pētniecības un inovācijas jautājumos iesaistīto reģionālo tīklu darbība gūto sekmju un pieredzes popularizēšanā, lai reģionos visos līmeņos nostiprinātu attiecīgo domāšanu;

o
o   o

63.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp.
(3) OV L 347, 20.12.2013., 470. lpp.
(4) OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp.
(5) OV L 347, 20.12.2013., 303. lpp.
(6) OV L 347, 20.12.2013., 281. lpp.
(7) OV L 347, 20.12.2013., 487. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0002.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0308.
(10) OV C 225, 27.7.2012., 46. lpp.
(11) OV C 218, 30.7.2013., 12. lpp.
(12) OV C 415, 20.11.2014., 5. lpp.


Eiropas teritoriālā sadarbība — paraugprakse un inovatīvi pasākumi
PDF 456kWORD 64k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra rezolūcija par Eiropas teritoriālo sadarbību — paraugprakse un inovatīvi pasākumi (2015/2280(INI))
P8_TA(2016)0321A8-0202/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā XVIII sadaļu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006(1) (turpmāk „Kopīgo noteikumu regula”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi „Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar mērķi „Eiropas teritoriālā sadarbība”(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1302/2013, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG), attiecībā uz šādu grupu izveides un darbības precizēšanu, vienkāršošanu un uzlabošanu(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 236/2014, ar ko paredz kopīgus noteikumus un procedūras, lai īstenotu Savienības instrumentus ārējās darbības finansēšanai(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 231/2014, ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA II)(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 232/2014, ar ko izveido Eiropas kaimiņattiecību instrumentu(7),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(9),

–  ņemot vērā dokumentu „Eiropas Savienības teritoriālās attīstības programma 2020: ceļā uz iekļaujošu, gudru un ilgtspējīgu Eiropu ar dažādiem reģioniem”, par kuru 2011. gada 19. maijā Gedellē (Ungārijā) neformālā sanāksmē vienojās ministri, kas atbild par teritoriālo plānošanu un teritoriālo attīstību,

–  ņemot vērā 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par ES dalībvalstu sagatavotību jaunā kohēzijas politikas plānošanas perioda efektīvam un savlaicīgam sākumam(10),

–  ņemot vērā 2014. gada 27. novembra rezolūciju par 2014.–2020. gada kohēzijas politikas sākšanas novilcinājumu(11),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu „Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

–  ņemot vērā Sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju (COM(2014)0473),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par ieguldījumu nodarbinātībai un izaugsmei — ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšana Savienībā(12),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 – stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā 2015. gada 28. oktobra rezolūciju par Kohēzijas politiku un stratēģijas „Eiropa 2020” pārskatīšanu(13),

–  ņemot vērā 2015. gada 26. novembra rezolūciju par virzību uz 2014.–2020. gada kohēzijas politikas vienkāršošanu un orientēšanu uz rezultātiem(14),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. jūnija Regulu (ES) Nr. 2015/1017 par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013 – Eiropas Stratēģisko investīciju fonds(15),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par makroreģionu stratēģiju pievienoto vērtību (COM(2013)0468) un attiecīgos Padomes 2013. gada 22. oktobra secinājumus,

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta (B departamenta – Struktūrpolitika un kohēzijas politika) 2015. gada janvāra pētījumu „Makroreģionu jaunā loma Eiropas teritoriālajā sadarbībā”,

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta (B departamenta – Struktūrpolitika un kohēzijas politika) 2015. gada jūlija pētījumu „Eiropas teritoriālās sadarbības grupa kā instruments teritoriālās sadarbības veicināšanai un uzlabošanai Eiropā”,

–  ņemot vērā Komisijas brošūru 2016. gada 22. februāra paziņojumu „Investīciju plāns Eiropai. Jaunas vadlīnijas Eiropas strukturālo un investīciju fondu kombinēšanai ar ESIF”,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada maijā publicēto atzinumu „Finanšu instrumenti teritoriālās attīstības atbalstam”,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. decembra paziņojumu „Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē – maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana” (COM(2015)0639),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada 2. septembra deklarāciju „Interreg 25 gadi – jauns impulss pārrobežu sadarbībai”,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada decembrī publicēto atzinumu „Teritoriālais redzējums 2050. gadam: kādas perspektīvas?”,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada 17. decembra atzinumu „Pārrobežu sadarbības stiprināšana: tiesiskā regulējuma nepieciešamība”,

–  ņemot vērā Padomes prezidentvalsts Luksemburgas sagatavoto informatīvo dokumentu „Looking back on 25 years of Interreg and preparing the future of territorial cooperation” (Atskatoties uz Interreg 25 gadiem un sagatavojot teritoriālās sadarbības nākotni),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus „Iniciatīvas Interreg 25 gadi: tās ieguldījums kohēzijas politikas mērķos”,

–  ņemot vērā Luksemburgas prezidentūras iniciatīvu „Tool for the attribution and application of specific provisions for the improvement of cross-border cooperation(16) (Instruments īpašu noteikumu ieviešanai un piemērošanai pārrobežu sadarbības uzlabošanai) par īpašiem tiesību aktu noteikumiem, kuri attiecas uz pierobežas reģioniem, lai risinātu šo teritoriju vajadzības un problēmas,

–  ņemot vērā ES mēroga sabiedrisko apspriešanu, ko Komisija sāka 2015. gada 21. septembrī – Eiropas Sadarbības dienā – par vēl atlikušajiem šķēršļiem pārrobežu sadarbībai(17),

–  ņemot vērā rezultātus, kas gūti pašā pirmajā Eirobarometra aptaujā, ko Komisija veica 2015. gadā, lai apzinātu un ņemtu vērā to pilsoņu attieksmi, kuri dzīvo pierobežas teritorijās, un lai tādējādi panāktu mērķtiecīgākus ES pasākumus(18),

–  ņemot vērā ESAO 2013. gada ziņojumu „Regions and Innovation: collaborating across borders” (Reģioni un inovācija: sadarbojoties pāri robežām),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas ziņojumu „EGTC monitoring report for 2014 - Implementing the Strategy Europe 2020(19) (ETSG uzraudzības ziņojums par 2014. gadu. Stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošana),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A8-0202/2016),

A.  tā kā pierobežas reģionos dzīvo aptuveni 38 % Eiropas iedzīvotāju un tā kā ES saskaras ar smagu ekonomikas, finanšu un sociālo krīzi, kas visās jomās īpaši nelabvēlīgi ietekmē sievietes; tā kā Eiropas Savienībai dzimumu līdztiesība kā galvenais elements ir jāietver visos politikas virzienos un praksē, kas saistīti ar Eiropas teritoriālo sadarbību (ETS);

B.  tā kā vispārējais ETS mērķis ir mazināt valstu robežu ietekmi, lai samazinātu atšķirības starp reģioniem, novērstu atlikušos šķēršļus ieguldījumiem un sadarbībā strādātu pāri robežām, nostiprinātu kohēziju un veicinātu saskaņotu ekonomisko, sociālo, kultūras un teritoriālo attīstību Savienībā kā vienotā veselumā21;

C.  tā kā ETS, stiprinot Savienības teritoriālo kohēziju, ir kohēzijas politikas sastāvdaļa;

D.  tā kā dalībvalstīm ir iespēja izmantot ETS, lai reaģētu uz problēmām, kas saistītas ar migrācijas krīzi;

E.  tā kā joprojām ir tikai neliels skaits Eiropas iedzīvotāju, kuri izmanto visu ES iekšējā tirgus un pārvietošanās brīvības potenciālu;

F.  tā kā, ievērojot kopīgas pārvaldības, daudzlīmeņu pārvaldības un partnerības principus, ETS programmas ir izstrādātas kopējā procesā, kas apvieno dažādas ES, valstu, reģionālās un vietējās iestādes, lai risinātu kopējās pārrobežu problēmas un sekmētu labas prakses apmaiņu;

G.  tā kā ir vajadzīgs kopīgi pārdomāt ETS struktūru laikposmam pēc 2020. gada,

ETS Eiropas pievienotā vērtība, paraugprakse un ieguldījums stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā

1.  norāda, ka ETS ir viens no diviem vienlīdz nozīmīgiem kohēzijas politikas mērķiem 2014.–2020. gada laikposmā un to reglamentē atsevišķa regula; tomēr uzsver, ka EUR 10,1 miljardu lielais ETS budžets ir 2,8 % no kohēzijas politikas budžeta un tas neatbilst lielajiem izaicinājumiem, kas ETS jārisina, un neatspoguļo tās augsto Eiropas pievienoto vērtību; šajā sakarībā atgādina, ka Parlaments ir vīlies par rezultātiem sarunās par daudzgadu finanšu shēmu (DFS) 2014.–2020. gadam attiecībā uz apropriāciju samazinājumu ETS; uzskata, ka palielināts ETS budžets nākamajam plānošanas periodam veicinās kohēzijas politikas pievienoto vērtību; prasa vairāk ņemt vērā LESD 174. pantu par teritoriālo kohēziju, jo īpaši lauku apvidos un apvidos, ko skārusi rūpniecības restrukturizācija, un reģionos, kuri cieš no būtiskiem un pastāvīgiem nelabvēlīgiem dabas vai demogrāfiskiem apstākļiem, piemēram, tālākos reģionos, galējos ziemeļu reģionos ar mazu iedzīvotāju blīvumu, kā arī salu, pārrobežu un kalnu reģionos; aicina Komisiju un dalībvalstis, īstenojot kohēzijas politiku, īpašu uzmanību pievērst ģeogrāfiski un demogrāfiski nelabvēlīgākiem apgabaliem;

2.  atzīmē, ka saskaņā ar stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem ETS ir pārveidota, lai panāktu lielāku ietekmi, pievēršot īpašu uzmanību tematiskai koncentrācijai un virzībai uz rezultātiem, neskarot teritoriāli vērstu pieeju, kas ļauj turpināt reģionālās prioritātes; uzskata, ka papildu uzmanība jāpievērš ETS īpatnībām; tādēļ prasa labāk novērtēt ETS programmas, lai pierādītu to ietekmi un pievienoto vērtību;

3.  atzīst, ka pārrobežu sadarbība ir svarīgs instruments, attīstot pierobežas reģionus, kurus uzskata par reālām Eiropas integrācijas laboratorijām; atzīst, ka pārrobežu sadarbībai 2000.–2006. gada un 2007.–2013. gada laikposmos bija raksturīga skaidra ievirze uz stratēģiskāk orientētām prioritātēm un iegūta paraugprakse tādās jomās kā labāka savienojamība un pieejamība, zināšanu un jauninājumu tālāknodošana, reģionālās identitātes nostiprināšana, vides problēmu risināšana, institucionālo spēju uzlabošana, veselības aprūpe, izglītība, nodarbinātība un darba ņēmēju mobilitāte, kā arī civilā aizsardzība, jaunu partnerību veidošana un pašreizējo partnerību konsolidēšana;

4.  atzīst, ka transnacionālā sadarbība ir palīdzējusi atbalstīt pētniecību, inovāciju un uz zināšanām balstītu ekonomiku, pielāgošanos klimata pārmaiņām un ilgtspējīga transporta un mobilitātes veicināšanu, īstenojot transnacionālu pieeju, un ir devusi ieguldījumu institucionālo spēju uzlabošanā; uzsver, ka integrēta teritoriālā pieeja un transnacionālā sadarbība ir sevišķi svarīga, lai aizsargātu vidi, jo īpaši ūdens, bioloģiskās daudzveidības un enerģētikas jomās;

5.  atzīst, ka starpreģionu sadarbība ir ļāvusi pilsētām un reģioniem sadarboties attiecībā uz vairākiem jautājumiem un tēmām, tostarp pieredzes un labas prakses apmaiņu, un ka tas ir uzlabojis daudzu reģionālo un vietējo politikas virzienu efektivitāti; uzskata, ka būtu jānovērš ievērojamās attīstības plaisas starp lauku apvidiem un pilsētu teritorijām, kā arī lielpilsētu reģionu problēmas;

6.  uzskata, ka efektīva pārrobežu un transnacionālā sadarbība padara ģeogrāfisku apgabalu tirdzniecības uzņēmumiem pievilcīgāku, pēc iespējas efektīvāk izmantojot vietējo, reģionālo un pārrobežu potenciālu, kā arī cilvēkkapitālu, lai labāk nodrošinātu tirdzniecības uzņēmumu vajadzības un vēlmes un arī lai novērstu uzņēmumu pārvietošanu uz trešām valstīm, ES reģionu apdzīvotības sarukšanu un bezdarba pieaugumu;

7.  ir pārliecināts, ka ETS sniedz nozīmīgu pievienoto vērtību, veicinot mieru, stabilitāti un reģionālo integrāciju, tostarp saistībā ar paplašināšanās un kaimiņattiecību politiku, kā arī visā pasaulē izplatot paraugpraksi; uzskata, ka pārrobežu sadarbība var nodrošināt pievienoto vērtību migrācijas krīzes pārvaldībai;

8.  norāda, ka 2014.–2020. gada laikposmā aptuveni 41 % no ETS ERAF budžeta(20) ieguldīs vides uzlabošanas pasākumos, savukārt 27 % ieguldīs gudras izaugsmes, tostarp pētniecības un inovācijas, nostiprināšanā un 13 % piešķirs, lai veicinātu iekļaujošu izaugsmi ar darbībām, kas saistītas ar nodarbinātību, izglītību un apmācību, un 33 programmu mērķis būs uzlabot vispārējo savienojamību pāri robežām; turklāt norāda, ka EUR 790 miljonus piešķirs institucionālo spēju uzlabošanai, izveidojot vai nostiprinot sadarbības struktūras un uzlabojot sabiedrisko pakalpojumu efektivitāti;

9.  uzsver, ka koncepcija par orientēšanos uz rezultātiem paredz prasību, ka Interreg programmām jānodrošina augstas kvalitātes sadarbība projektu līmenī un jāpieņem jauna veida novērtējums, ņemot vērā katras programmas īpatnības un veicinot administratīvā sloga samazināšanos saņēmējiem un pārvaldes iestādēm; aicina Komisiju, dalībvalstis un pārvaldes iestādes sadarboties un apmainīties ar informāciju un labas prakses piemēriem, lai veiktu novērtējumus un pieņemtu pamatnostādnes par to, kā rezultātu orientāciju var pielāgot ETS īpatnībām; atzīst, ka ETS programmu pilnu pievienoto vērtību nevar novērtēt tikai ar kvantitatīviem rādītājiem, un aicina Komisiju izstrādāt kvalitatīvākus rādītājus, lai labāk atspoguļotu teritoriālās sadarbības rezultātā sasniegtos rezultātus;

10.  ar bažām atzīmē Interreg programmu vēlīno pieņemšanu un mudina Komisiju un dalībvalstis mobilizēt savus centienus, lai šīs programmas efektīvi un veiksmīgi īstenotu un novērstu šķēršļus pārrobežu sadarbībai nolūkā novērst ļoti nopietnas problēmas, kas tika uzsvērtas jau 2007.–2013. gada plānošanas periodā; aicina Komisiju veikt visus pasākumus, kas nepieciešami, lai paātrinātu ETS programmu īstenošanu;

11.  pauž nožēlu par to, ka trūkst uzticamu pārrobežu datu un pierādījumu par pārrobežu sadarbības efektivitāti attiecībā uz ziņošanu par darbības rezultātu satvaru; attiecīgi aicina Komisiju, Eurostat un pārvaldes iestādes sadarboties, lai izstrādātu kopīgus novērtēšanas kritērijus, kopīgi koordinētu vienotu datubāzi un izstrādātu metodes uzticamu datu sniegšanai un izmantošanai pārrobežās; norāda uz problēmām, kas kavē integrētu teritoriālo pieeju īstenošanu un kas izriet no dalībvalstu reģionālo un vietējo iestāžu stipri atšķirīgajiem pilnvarojuma līmeņiem;

12.  aicina Komisiju, dalībvalstis un pārvaldes iestādes izveidot pienācīgi strukturētas uzraudzības sistēmas un novērtēšanas plānus, lai labāk izvērtētu sasniegtos rezultātus saistībā ar stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem un teritoriālo integrāciju;

Ieguldījums teritoriālā kohēzijā

13.  uzsver, ka ETS sniedz ievērojamu ieguldījumu ES teritoriālās kohēzijas mērķa stiprināšanā, integrējot dažādus nozaru politikas virzienus teritoriālā mērogā; atzinīgi vērtē Eiropas Telpiskās plānošanas un kohēzijas novērošanas tīkla (ESPON) pētījumu “ET2050: Territorial Scenarios and Visions for Europe” (ET2050: Eiropas teritoriālie scenāriji un redzējumi), kurš varētu kalpot par atsauces satvaru turpmākām diskusijām par kohēzijas politikas sagatavošanu laikposmam pēc 2020. gada;

14.  atgādina būtisko nozīmi, kāda ir integrētam teritoriālajam ieguldījumam (ITI) un sabiedrības virzītai vietējai attīstībai (SVVA) — instrumentiem, kas netiek pietiekami plaši īstenoti Interreg programmās 2014.–2020. gadam, un mudina dalībvalstis tos izmantot vairāk, uzsverot, ka tam būs vajadzīga spēcīgāka reģionālo un vietējo struktūru līdzdalība; aicina Komisiju un dalībvalstis piedāvāt informācijas un apmācības programmas atbalsta saņēmējiem;

15.  uzskata, ka jaunie teritoriālās attīstības instrumenti, piemēram, ITI un SVVA, var radīt ieguldījumus sociālajā, veselības aizsardzības un izglītības infrastruktūrā, nelabvēlīgu pilsētu rajonu rehabilitācijā, darbvietu radīšanā un citos pasākumos, kuru mērķis ir migrantu izolācijas mazināšana un viņu iekļaušanas veicināšana;

16.  iesaka pievērst īpašu uzmanību projektiem, kuru mērķis ir pielāgot apdzīvotās vietas un reģionus jaunajiem demogrāfiskajiem apstākļiem un novērst to radītās neatbilstības, jo īpaši šādā veidā: pielāgojot sociālo un mobilitātes infrastruktūru demogrāfiskām izmaiņām un migrācijas plūsmām; radot īpašas preces un pakalpojumus, kas paredzēti novecojošai sabiedrībai; atbalstot gados vecāku cilvēku, sieviešu un migranšu darba iespējas, kas veicina sociālo iekļaušanu; uzlabojot digitālos pieslēgumus un radot platformas, kas padara iespējamu un veicina izolētāku reģionu iedzīvotāju līdzdalību un viņu mijiedarbību ar dažādiem visu līmeņu (vietējā, reģionālā, valsts un Eiropas) iestāžu administratīvajiem, sociālajiem un politiskajiem dienestiem;

17.  norāda, ka salu reģionos, tālākajos reģionos, reti apdzīvotos reģionos, kalnu un lauku apvidos ETS var būt svarīgs instruments, ar kuru stiprināt šo teritoriju reģionālo sadarbību un integrāciju; aicina Komisiju un dalībvalstis īpašu uzmanību veltīt fondu izmantošanai šajos reģionos, tostarp tajos, kas robežojas ar trešām valstīm, lai uzlabotu ETS finansēto pārrobežu projektu īstenošanu;

18.  norāda, ka ETS un makroreģionālās stratēģijas ir papildinošas, risinot kopīgas problēmas lielākos funkcionālos apgabalos, kā arī to, ka makroreģionālās stratēģijas var pozitīvi ietekmēt makroreģioniem kopīgu problēmu risināšanu;

19.  uzskata, ka būtu jācenšas panākt labāku koordināciju, sinerģiju un papildināmību starp pārrobežu un transnacionālajiem aspektiem, lai uzlabotu sadarbību un integrāciju plašākās stratēģiskās teritorijās; prasa nodrošināt labāku saskaņotību starp pārvaldes iestādēm un makroreģionālo stratēģiju dalībniekiem; mudina Komisiju uzlabot sadarbību, kā arī nostiprināt ETS programmu saiknes ar valstu un reģionālajām programmām un atbilstību tām izstrādes laikā, lai sekmētu papildināmību un novērstu pārklāšanos;

20.  norāda, ka daži reģioni saskaras ar nopietnām migrācijas problēmām, un mudina izmantot Interreg programmas un tās nekavējoties īstenot, lai reaģētu cita starpā uz problēmām, ko rada bēgļu krīzes risināšana, kā arī izmantot labas prakses apmaiņu starp vietējām un reģionālajām iestādēm pierobežas reģionos, tostarp trešās valstīs, jo īpaši izmantojot makroreģionālās stratēģijas;

Atbalsts pētniecībai un inovācijai

21.  uzsver sasniegumus pētniecības un inovācijas jomā, piemēram, kopīgus pētniecības projektus, pētniecības institūtu un uzņēmumu sadarbību, starptautisko pierobežu augstskolu, pārrobežu pētniecības centru un pārrobežu mācību institūtu izveidi, pārrobežu kopu un uzņēmumu tīklu radīšanu, pārrobežu inkubatorus un MVU paredzētus konsultāciju pakalpojumus, augsto tehnoloģiju zīmološanu, lai piesaistītu ārvalstu ieguldītājus utt.; norāda, ka Interreg programmām ir liela nozīme, lai palielinātu reģionu konkurētspējas un inovācijas potenciālu, veicinot sinerģijas starp pārdomātas specializācijas stratēģijām, sadarbību starp kopām un inovāciju tīklu attīstību; prasa Komisijai sagatavot vispusīgu pārskatu par teritoriālo sadarbību ERAF un ESF ietvaros, pamatojoties uz vienoto stratēģisko satvaru (Kopīgo noteikumu regulas (Regula (ES) Nr. 1303/2013) I pielikums);

22.  apzinās, ka ieguldījumi gudras izaugsmes, tostarp pētniecības un inovācijas, stiprināšanā veido 27 % no ERAF piešķīruma pārrobežu sadarbības programmām 2014.–2020. gadā(21); atzīmē, ka 35 % no transnacionālo programmu budžeta ir paredzēti gudras izaugsmes atbalstam, stiprinot pētniecību un inovāciju;

23.  uzsver, ka nepieciešams izveidot pārrobežu inovācijas politikas pieejas, piemēram, kopīgas pētniecības un mobilitātes programmas, kopīgas pētniecības infrastruktūras, partnerības un sadarbības tīklus; vērš uzmanību uz to, ka dalībvalstu dažādie tiesību akti kavē kopīgos centienus izvērst pētniecību un inovāciju pārrobežās;

24.  uzstāj, ka programmu un fondu, tostarp Eiropas strukturālo un investīciju (ESI) fonda, programmas „Apvārsnis 2020”, Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) utt., un citu ES fondu sinerģijām un papildināmībai vajadzētu būt vērstām uz pētniecībā un inovācijā veikto ieguldījumu kvantitātes, kvalitātes un ietekmes maksimālu palielināšanu; iesaka vietējām un reģionālajām iestādēm pilnvērtīgi izmantot iespējas apvienot šos fondus, lai atbalstītu MVU, pētniecības un inovācijas projektus, kā arī ― attiecīgā gadījumā ― pārrobežu projektus; aicina MVU pilnvērtīgi izmantot iespējas, ko sniedz šie fondi, lai atbalstītu ETS programmu īstenošanu;

25.  mudina pieņemt pārrobežu inovācijas stratēģijas, vienlaikus nodrošinot papildināmību ar jau esošajām pārdomātas specializācijas stratēģijām, kā arī ar citām pašreizējām programmām un stratēģijām; mudina novērtēt pārrobežu sinerģiju potenciālu un mobilizēt dažādus finansējuma avotus;

26.  uzskata, ka finanšu instrumentiem jābūt neatņemamai ETS programmu daļai, papildinot piešķīrumus, lai atbalstītu MVU, pētniecību un inovāciju; uzskata, ka plašāka finanšu instrumentu izmantošana varētu piesaistīt vairāk ieguldījumu Interreg projektos, radot jaunas darbvietas un ļaujot sasniegt labākus rezultātus; atgādina, ka būtiski svarīgs ir tehniskais atbalsts un pielāgotas apmācību iniciatīvas, lai pilnā mērā gūtu labumu no finanšu instrumentu izmantošanas, pat mazāk attīstītos reģionos;

Pārvaldība un politikas koordinācija

27.  atgādina, ka Sestajā kohēzijas ziņojumā Eiropas teritoriālajai sadarbībai nav pievērsta pietiekama uzmanība, ņemot vērā, ka 2007.–2013. gada plānošanas periodā tā ir bijusi kohēzijas politikas pilnvērtīgs mērķis; atgādina par Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) potenciālu ne tikai kā Eiropas teritoriālās sadarbības atbalsta un veicināšanas un pārrobežu projektu pārvaldības instrumentam, bet arī kā līdzeklim, kas dod ieguldījumu vispusīgi integrētā teritoriālajā attīstībā un elastīgā daudzlīmeņu pārvaldības platformā;

28.  atzinīgi vērtē vienkāršoto ETSG regulu (Regula (ES) Nr. 1302/2013) un aicina dalībvalstis pastiprināt savus centienus veicināt Eiropas teritoriālās sadarbības grupu izveidi; tomēr norāda, ka šī regula nav pietiekama, lai novērstu visus pašreizējos juridiskos šķēršļus, kas kavē pārrobežu sadarbību; tāpēc atzinīgi vērtē Luksemburgas prezidentūras iniciatīvu, kurā ierosināts izveidot īpašu juridisku instrumentu pierobežas reģioniem, dodot dalībvalstīm iespēju vienoties par īpašām tiesību normām; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu līdz 2016. gada beigām sagatavot analīzi par pārrobežu sadarbības šķēršļiem, meklējot risinājumus un labas prakses piemērus; aicina Komisiju šajā analīzē iekļaut pētījumu par pierobežas reģionu vajadzībām; ar interesi sagaida rezultātus, ko sniegs ES līmeņa sabiedriskā apspriešana, kuru Komisija sāka 2015. gada 21. septembrī, par vēl atlikušajiem šķēršļiem pārrobežu sadarbībai; aicina Komisiju savā analīzē ņemt vērā Parlamenta ieteikumus un sabiedriskās apspriešanas rezultātus;

29.  uzskata, ka Interreg programmām, ievērojot saskaņotās programmu prioritātes un saskaņoto intervences loģiku, un kopā ar citiem piemērotiem finansējumiem būtu jāsniedz atbalsts migrācijas un patvēruma jautājumu risināšanai un jāveicina efektīva integrācijas politika; prasa izmantot Komisijas gatavību ātri pārbaudīt 2014.–2020. gada darbības programmas un apstiprināt tajās izmaiņas, ja to pieprasa attiecīgās dalībvalstis un tikai ar mērķi risināt bēgļu krīzes izvirzītos uzdevumus;

30.  uzskata, ka finanšu instrumenti (FI) kā elastīgi mehānismi jāizmanto plašāk kopā ar dotācijām; uzsver, ka efektīvi īstenoti finanšu instrumenti var būtiski palielināt finansējuma ietekmi; šajā saistībā uzsver nepieciešamību pēc skaidriem, konsekventiem un koncentrētiem FI noteikumiem, lai fondu pārvaldītājiem un saņēmējiem palīdzētu vienkāršot sagatavošanas un īstenošanas procesu; pievērš uzmanību iespējai izmantot speciālās zināšanas un zinātību, īstenojot finansēšanas vadības un EIB tehniskās palīdzības instrumentus;

31.  uzsver, ka 2007.–2013. gada plānošanas periodā iespējamās papildināmības starp Interreg programmām un citām ES finansētajām programmām netika pietiekami novērtētas; prasa izveidot atbilstošus koordinācijas mehānismus, lai nodrošinātu efektīvu koordināciju, papildināmību un sinerģiju starp ESI fondiem un citiem Savienības un valsts finansējuma instrumentiem, piemēram, programmu „Apvārsnis 2020”, kā arī ar ESIF un EIB;

32.  mudina pārvaldes iestāžu novērtēšanas plānos iekļaut pašlaik notiekošo novērtēšanu, pievēršot uzmanību īpašam programmu sinerģiju efektivitātes novērtējumam;

33.  uzsver, ka aizvien vairāk pieaug pārrobežu darba tirgu nozīme, jo tiem ir milzīga labklājības un darbvietu radīšanas dinamika; aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā izmantot iespējas, ko sniedz Interreg programmas, lai atvieglotu darbaspēka pārrobežu mobilitāti, tostarp veicinot vienlīdzīgu iespēju principu, vajadzības gadījumā pielāgojot administratīvā un sociālā regulējuma sistēmu, kā arī paplašinot dialogu starp visiem pārvaldības līmeņiem;

34.  uzskata, ka ārkārtīgi svarīgi ir palielināt sinerģijas un papildināmību starp ETS programmām un Eiropas nodarbinātības dienestu tīkliem, jo tiem ir īpaši liela nozīme pārrobežu reģionos ar intensīvu pārrobežu svārstmigrāciju; aicina dalībvalstis un reģionus pilnībā izmantot EURES dienestu piedāvātās iespējas nodarbinātībai un profesionālai mobilitātei visā ES;

35.  ir pārliecināts, ka daudzlīmeņu pārvaldības principam, partnerības principam un Eiropas rīcības kodeksa faktiskai īstenošanai ir īpaša nozīme Interreg programmu pilnveidošanā;

Vienkāršošana

36.  uzsver, ka — kaut gan ir atsevišķa ETS regula — teritoriālās sadarbības programmu īstenošana būtu vairāk jāvienkāršo, un aicina augsta līmeņa grupu vienkāršošanas jautājumos1 apsvērt pasākumus, ar kuriem vienkāršot un samazināt administratīvo slogu atbalsta saņēmējiem pirms ETS tiesību akta priekšlikuma izstrādes un Interreg programmu plānošanas laikposmam pēc 2020. gada;

37.  aicina Komisiju ierosināt konkrētas darbības, lai vienkāršotu noteikumus par pārskatu sniegšanu, revīzijām un valsts atbalstu, kā arī saskaņotu procedūras; mudina izstrādāt standarta prasības visām Interreg programmām, pamatojoties uz pieeju „soli pa solim”;

38.  aicina dalībvalstis vienkāršot savus valsts noteikumus un nepieļaut pārmērīgu reglamentēšanu; mudina īstenot e-kohēziju un administratīvo procedūru racionalizēšanu;

39.  uzsver, ka jāpaplašina un jāvienkāršo kārtība, kā tiek iesaistīta pilsoniskā sabiedrība un privātas ieinteresētās personas, vienmēr ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt pārredzamību un pārskatatbildību; ierosina apsvērt to, ka publiskā un privātā sektora partnerību izveide varētu piedāvāt vairākus potenciālus ieguvumus, bet ir saistīta ar interešu konflikta risku, kas būtu atbilstīgi jārisina gan saistošos, gan ieteikuma tiesību aktu instrumentos; aicina Komisiju laikus sniegt konsekventus un skaidrus norādījumus par finanšu instrumentu piemērošanu ETS programmās;

40.  uzsver, ka jebkāda vienkāršošana, ko veic izaugsmes un nodarbinātības programmām, jāpiemēro arī Interreg programmām;

41.  uzsver, ka, piemērojot vienkāršošanas pasākumus, ir svarīgi izveidot fondu saņēmēju uzraudzības mehānismus;

42.  uzskata, ka prioritāte būtu jāpiešķir spēku apvienošanai uz vietas un savstarpējas uzticēšanās sekmēšanai starp pārrobežu dalībniekiem un ka finanšu instrumenti var sniegt vērtīgu palīdzību šo centienu īstenošanā;

Turpmāki ieteikumi

43.  uzskata, ka ETS ir pierādījusi savu efektivitāti un ka tās potenciāls būtu vairāk jāattīsta; uzsver tās potenciālu, kas pārsniedz reģionālās politikas robežas tādās jomās kā vienotais tirgus, digitalizācijas programma, nodarbinātība, mobilitāte, enerģētika, pētniecība, izglītība, kultūra, veselība un vide, un tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt ETS kā svarīga instrumenta saglabāšanu, atvēlot tai pamanāmāku lomu kohēzijas politikā pēc 2020. gada un ievērojami palielinot tās budžetu;

44.  uzskata, ka sadarbības pamatnostādnes un pašreizējā ETS struktūra būtu jāsaglabā, tostarp galvenā atbalsta saņēmēja principa ievērošana, kā arī uzsvars uz pārrobežu aspektu; aicina Komisiju, izmantojot tās 25 gadu pieredzi, analizēt iespēju izstrādāt saskaņotu kritēriju kopumu, pamatojoties ne tikai uz iedzīvotāju skaitu, bet arī sociāli ekonomiskām un teritoriālām īpatnībām;

45.  uzsver Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta un Eiropas kaimiņattiecību instrumenta atbalstītās pārrobežu sadarbības nozīmi pie ES ārējām robežām; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai labo praksi, kas dod iespēju samazināt Interreg programmu atbalsta saņēmēju administratīvo slogu, varētu piemērot arī programmām, kuras īsteno pie ES ārējām robežām;

46.  atgādina par vietējo iedzīvotāju sadarbības potenciālu, ko piedāvā tā sauktais mazo projektu fonds saistībā ar summām mazajiem un mikroprojektiem, ar kuriem veicināt pilsonisko līdzdalību, īpašu uzmanību pievēršot maziem pārrobežu sadarbības projektiem starp blakus esošiem pierobežas apgabaliem; prasa atbalstīt šādu projektu finansēšanu, atgādinot, ka tas prasīs papildu darbu no vienkāršošanas un elastīguma aspekta;

47.  mudina kopīgi izveidot stratēģijas pierobežas reģioniem, lai sekmētu integrētu un ilgtspējīgu teritoriālo attīstību, tostarp integrētu pieeju īstenošanu un izplatīšanu un administratīvo procedūru un tiesību normu saskaņošanu pārrobežās; norāda, ka svarīgi ir veicināt līdzsvarotu teritoriālo attīstību reģionos;

48.  uzskata, ka vairāk uzmanības jāpievērš pārrobežu sadarbības veicināšanai starp pierobežu kalnu apgabaliem, nosakot prioritāti lauku apvidiem;

49.  uzsver, ka vienam no Eiropas teritoriālās sadarbības mērķiem jābūt sadarbībai kultūras jomā; šajā saistībā uzskata, ka vairāk jāveicina sadarbība kultūras un izglītības jomās starp tādām pārrobežu teritorijām, kurās ir kopīgs kultūras un valodu mantojums;

50.  prasa reģionālām un vietējām struktūrām uzņemties lielāku un nozīmīgāku lomu ETS ierosināšanā, pārvaldībā un novērtēšanā ― jo īpaši pārrobežu sadarbības jomā ―, ņemot vērā, ka dažiem reģioniem šādas pilnvaras jau ir;

51.  aicina Komisiju apsvērt finanšu instrumentu nozīmi dotāciju papildināšanā; uzskata, ka būtiski ir ciešāk sadarboties ar EIB, lai atbalstītu MVU un izmantotu gan Komisijas, gan EIB finansiālās un tehniskās zināšanas kā ieguldījumu katalizatoru; aicina Komisiju un EIB labāk saskaņot finanšu instrumentus ar teritoriālās sadarbības mērķiem;

52.  aicina Komisiju, dalībvalstis un pārvaldes iestādes apsvērt Luksemburgas prezidentūras priekšlikumu izveidot jaunu juridisku instrumentu kohēzijas politikai laikposmā pēc 2020. gada saskaņā ar ex post novērtējumu, 2014.–2020. gada programmu īstenošanas un attiecīgā ietekmes novērtējuma rezultātiem;

53.  aicina Komisiju un dalībvalstis 2016. gadā sākt strukturētas daudzo ieinteresēto personu debates ES līmenī par ETS nākotni pēc 2020. gada, lai sagatavotu kohēzijas politiku laikposmam pēc 2020. gada; uzsver, ka šajās debatēs vispirms un galvenokārt būtu jāapspriež jautājumi, kas saistīti ar ETS struktūru un programmas budžeta līdzekļu piešķiršanas procedūru, kā arī jāizstrādā jauni mehānismi, lai nodrošinātu plašāku piemērošanu koncepcijai par orientēšanos uz rezultātiem; mudina Komisiju sadarboties ar Reģionu komiteju un attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības un reģionu ieinteresētajām personām;

54.  prasa īstenot ES teritoriālo redzējumu, pamatojoties uz Zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju (COM(2008)0616), un norāda, ka turpmākā Baltā grāmata par teritoriālo kohēziju arī varētu būt nozīmīga nākamajam plānošanas periodam pēc 2020. gada;

Veicināt sabiedrības izpratni un pamanāmību

55.  pauž nožēlu par to, ka sabiedrības izpratne par ETS programmām ir zema un ka tās nav pietiekami pamanāmas, un prasa īstenot efektīvāku saziņu par šo programmu mērķiem, sniegtajām iespējām un iespējamiem projektu īstenošanas veidiem, kā arī turpmāk ― par pabeigto projektu sasniegumiem; aicina Komisiju, dalībvalstis un pārvaldes iestādes izveidot mehānismus un plaši institucionalizētas, sadarbībai veltītas platformas, lai nodrošinātu labāku pamanāmību un izpratnes veicināšanu; aicina Komisiju izklāstīt un plaši popularizēt ETS programmu un projektu līdzšinējos panākumus;

56.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt ETSG lomu, kāda tām var būt kā instrumentam, ar ko efektīvāk nodrošināt vietējās vajadzības pārrobežu reģionos;

57.  atzīst vietējā līmeņa dalībnieku nozīmīgo lomu un atbalstu projektu izstrādē un mudina pārvaldes iestādes no jauna stiprināt pašreizējos popularizēšanas instrumentus, piemēram, reģionālos kontaktpunktus;

58.  norāda, ka laba sadarbība starp Komisiju, EIB un vietējām un reģionālajām iestādēm ir būtiska, lai nodrošinātu finanšu instrumentu sekmīgu izmantošanu teritoriālajā attīstībā un visā kohēzijas politikā; šajā saistībā uzsver nepieciešamību pastiprināt pieredzes un zināšanu apmaiņu starp EK un EIB, no vienas puses, un vietējām un reģionālajām iestādēm, no otras puses;

59.  atzīst teritoriālās (praktiskās) rosības, informācijas izplatīšanas, informētības veicināšanas vietējā līmenī un projektu atbalsta svarīgo nozīmi, un tāpēc mudina pārvaldes iestādes nostiprināt tādus lietderīgus instrumentus kā teritoriālie kontaktpunkti;

60.  prasa nodrošināt labāku koordināciju starp Komisiju, pārvaldes iestādēm un visām ieinteresētajām personām, lai sniegtu kritisku analīzi par projektu tematiskajiem sasniegumiem, uzsverot gan panākumus, gan trūkumus un sagatavojot ieteikumus laikposmam pēc 2020. gada, taču vienlaikus nodrošinot pārredzamību un sasniedzamību iedzīvotājiem;

o
o   o

61.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp.
(3) OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp.
(4) OV L 347, 20.12.2013., 303. lpp.
(5) OV L 77, 15.3.2014., 95. lpp.
(6) OV L 77, 15.3.2014., 11. lpp.
(7) OV L 77, 15.3.2014., 27. lpp.
(8) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(9) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0015.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0068.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0308.
(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0384.
(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0419.
(15) OV L 169, 1.7.2015., 1. lpp.
(16) http://www.dat.public.lu/eu-presidency/Events/Informal-Ministerial-Meetings-on-Territorial-Cohesion-and-Urban-Policy-_26-27-November-2015_-Luxembourg-City_/Material/IMM-Territorial-_LU-Presidency_---Input-Paper-Action-3.pdf
(17) Komisijas Paziņojums presei IP/15/5686.
(18) Eirobarometra zibensaptauja Nr. 422 – Pārrobežu sadarbība Eiropas Savienībā.
(19) http://cor.europa.eu/en/documentation/studies/Documents/EGTC_MonitoringReport_2014.pdf.
(20) I pielikums (Eiropas teritoriālā sadarbība/Interreg) Komisijas paziņojumam „Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē ― maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana”.
(21) I pielikums (Eiropas teritoriālā sadarbība/Interreg) Komisijas paziņojumam „Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē ― maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana”.


Izmeklēšana saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē
PDF 318kWORD 49k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra rezolūcija par izmeklēšanu saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē (2016/2090(INI))
P8_TA(2016)0322A8-0246/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 226. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 1995. gada 19. aprīļa Lēmumu 95/167/EK, Euratom, EOTK par sīki izstrādātiem Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību izmantošanas noteikumiem(1),

–  ņemot vērā savu 2015. gada 17. decembra Lēmumu (ES) 2016/34 par Izmeklēšanas komitejas saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē izveidi, kompetenci, skaitlisko sastāvu un pilnvaru termiņu(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 198. pantu,

–  ņemot vērā starpposma ziņojumu, ko sagatavojusi Izmeklēšanas komiteja saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē (EMIS komiteja) (A8-0246/2016),

A.  tā kā LESD 226. pants ir juridiskais pamats, saskaņā ar kuru Eiropas Parlaments var izveidot pagaidu Izmeklēšanas komiteju, lai — neskarot dalībvalstu vai Savienības tiesu iestāžu jurisdikciju, — izskatītu pārkāpumus vai administratīvas kļūmes, kas varētu būt pieļautas, īstenojot Savienības tiesību aktus, un tā kā tas ir svarīgs Parlamenta uzraudzības pilnvaru elements;

B.  tā kā pēc Priekšsēdētāju konferences priekšlikuma Parlaments 2015. gada 17. decembrī nolēma izveidot Izmeklēšanas komiteju, lai izskatītu gadījumus, kuros, iespējams, nav ievēroti Savienības tiesību akti saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē, un tā kā komiteja sniegs savus ieteikumus, ja uzskatīs, ka tie šajā sakarībā ir vajadzīgi;

C.  tā kā Izmeklēšanas komiteja strādā saskaņā ar darba plānu, kas ietver:

   programmu, kura izstrādāta uzaicināto liecinieku un ekspertu uzklausīšanai, lai iegūtu būtiskas mutiskās liecības;
   pieprasījumus lieciniekiem un ekspertiem, kas aicināti uz uzklausīšanu, sniegt rakstiskas liecības;
   pieprasījumus iesniegt dokumentus, lai iegūtu būtiskus rakstiskus pierādījumus no Komisijas, dalībvalstu iestādēm un citām iesaistītajām personām;
   divus braucienus informācijas vākšanai uz vietas;
   informatīvas piezīmes un pētījumus, kas pasūtīti, izmantojot ekspertīzēm atvēlēto budžetu;
   Parlamenta Juridiskā dienesta oficiālu rakstisku atzinumu par to personu uzaicināšanu, kurām var nākties liecināt tiesā;

D.  tā kā Izmeklēšanas komiteja ir nosūtījusi dalībvalstīm, Savienības iestādēm un citām struktūrām dažādas anketas un savā tīmekļa vietnē publicējusi atklātu aicinājumu sniegt liecības;

E.  tā kā pašlaik notiekošās izmeklēšanas rezultātā Savienība varētu pilnveidot savu tipa apstiprināšanas regulējumu;

F.  tā kā 2015. gada 17. decembra lēmumā Parlaments pieprasīja, lai Izmeklēšanas komiteja iesniegtu starpposma ziņojumu sešu mēnešu laikā pēc tam, kad sākusi darbu;

G.  tā kā, ņemot vērā Izmeklēšanas komitejas darba specifiku, tā nedrīkst nākt klajā ar galīgajiem secinājumiem, pie kuriem tā nonākusi izmeklēšanas gaitā, ja komiteja uzskata, ka savu pilnvarojumu vēl nav pilnībā īstenojusi; tā kā tādēļ komitejai šajā starpposma ziņojumā ir pāragri izklāstīt novērojumus par dažādiem sava pilnvarojuma aspektiem;

H.  tā kā mutiskās liecības un rakstiskie pierādījumi, kurus komiteja līdz šim ir ieguvusi un izvērtējusi, apliecina nepieciešamību sīkāk izvērtēt visus komitejas pilnvarojumā iekļautos punktus,

1.  mudina Izmeklēšanas komiteju turpināt darbu un pilnībā īstenot tai ar Parlamenta 2015. gada 17. decembra lēmumu piešķirto pilnvarojumu un atbalsta ikvienu pasākumu un iniciatīvu, kas nodrošina šā pilnvarojuma īstenošanu;

2.  prasa Priekšsēdētāju konferencei un Prezidijam atbalstīt visus pasākumus, kas nepieciešami, lai Izmeklēšanas komiteja varētu pilnībā īstenot savu pilnvarojumu, šajā sakarībā jo īpaši nodrošinot atļauju rīkot uzklausīšanas un ārkārtas sanāksmes, ekspertu un liecinieku izdevumu kompensēšanu, braucienus un jebkādus citus pienācīgi pamatotus tehniskos līdzekļus;

3.  prasa Komisijai garantēt tūlītēju atbalstu un pilnīgu pārredzamību, tā palīdzot Izmeklēšanas komitejai darīt savu darbu, un pilnīgā saskaņā ar lojālas sadarbības principu nodrošināt komitejai visu iespējamo tehnisko un politisko atbalstu, jo īpaši komitejas pieprasīto dokumentu raitāku iesniegšanu; sagaida, ka attiecīgie pašlaik amatā esošie komisāri, kā arī Komisijas ģenerāldirektorāti un bijušās amatpersonas pilnībā sadarbosies ar Izmeklēšanas komiteju; prasa dalībvalstīm pilnīgā saskaņā ar lojālas sadarbības principu sniegt Izmeklēšanas komitejai visu vajadzīgo tehnisko un politisko atbalstu, šajā nolūkā jo īpaši nodrošinot Komisijai iespēju raitāk iesniegt komitejas pieprasītos dokumentus un gadījumos, kad dokumentu iesniegšanai ir vajadzīga dalībvalstu piekrišana, ātrāk īstenojot savas iekšējās procedūras, kas ļauj tām dot šādu piekrišanu;

4.  prasa, lai dalībvalstu valdības, parlamenti un kompetentās iestādes pilnīgā saskaņā ar Savienības tiesību aktos iedibināto lojālas sadarbības principu palīdzētu Izmeklēšanas komitejai pildīt savus pienākumus;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 113, 19.5.1995., 2. lpp.
(2) OV L 10, 15.1.2016., 13. lpp.


Pieprasījums atcelt István Ujhelyi imunitāti
PDF 313kWORD 48k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra lēmums par pieprasījumu atcelt István Ujhelyi imunitāti (2015/2237(IMM))
P8_TA(2016)0323A8-0229/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā pieprasījumu atcelt István Ujhelyi imunitāti, kas iesniegts saskaņā ar Peštas (Ungārijā) centrālā rajona tiesas 2014. gada 26. novembra nolēmumu saistībā ar minētajā tiesā uzsākto tiesvedību krimināllietā, kuru 2015. gada 15. jūlijā nosūtīja Ungārijas pastāvīgais pārstāvis un par kuru paziņots 2015. gada 7. septembra plenārsēdē,

–  pēc István Ujhelyi uzklausīšanas 2016. gada 28. janvārī saskaņā ar Reglamenta 9. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta, 2011. gada 6. septembra un 2013. gada 17. janvāra spriedumu(1),

–  ņemot vērā Ungārijas pamatlikuma 4. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Ungārijas 2004. gada Likuma LVII par Ungārijā ievēlēto Eiropas Parlamenta deputātu statusu 10. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Ungārijas 2012. gada Likuma XXXVI par Nacionālo asambleju 74. panta 3. punktu un 79. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 5. panta 2. punktu, 6. panta 1. punktu un 9. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0229/2016),

A.  tā kā Peštas centrālā rajona tiesa ir pieprasījusi atcelt Eiropas Parlamenta deputāta István Ujhelyi parlamentāro imunitāti saistībā ar šīs tiesas tiesvedībā esošo lietu;

B.  tā kā tiesas pieprasījums ir saistīts ar krimināllietu apsūdzībā noziedzīgā nodarījumā par neslavas celšanu, kas izpaudusies István Ujhelyi paziņojumos 2014. gada 25. aprīlī attiecībā uz kādu privātpersonu Ungārijā;

C.  tā kā saskaņā ar 7. protokola 8. pantu attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātiem nevar veikt izmeklēšanas darbības, viņus aizturēt vai uzsākt tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot pienākumus;

D.  tā kā saskaņā ar 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu Eiropas Parlamenta deputātiem savas valsts teritorijā ir tāda pati imunitāte, kāda ir piešķirta šīs valsts parlamenta deputātiem;

E.  tā kā saskaņā ar Ungārijas pamatlikuma 4. panta 2. punktu parlamenta deputātiem ir tiesības uz imunitāti un atalgojumu, lai veicinātu viņu neatkarību;

F.  tā kā saskaņā ar Ungārijas 2004. gada Likuma LVII par Ungārijā ievēlēto Eiropas Parlamenta deputātu statusu 10. panta 1. punktu šādam deputātam piešķir imunitāti tādā pašā mērā, kādu bauda Ungārijas parlamenta deputāts;

G.  tā kā saskaņā ar Ungārijas 2012. gada Likuma XXXVI par Nacionālo asambleju 74. panta 3. punktu priekšlikumu priekšsēdētājam par imunitātes atcelšanu iesniedz virsprokurors pirms apsūdzības izvirzīšanas vai tiesa pēc tam, kad ir celta apsūdzība;

H.  tā kā saskaņā ar Ungārijas 2012. gada Likuma XXXVI par Nacionālo asambleju 74. panta 2. punktu persona, kuras kandidatūra reģistrēta parlamenta deputāta vēlēšanām, bauda tādu pašu imunitāti, tādēļ uz paziņojumiem, kas izdarīti 2014. gada 25. aprīlī, varētu attiekties Ungārijas parlamenta absolūtā imunitāte, izņemot to, ka jebkādu imunitātes atcelšanu nosaka attiecīgās valsts vēlēšanu komisija un jebkurš priekšlikums atcelt imunitāti ir jāiesniedz valsts vēlēšanu komitejas priekšsēdētājam;

I.  tā kā attiecīgie paziņojumi ir izdarīti 2014. gada 25. aprīlī, — laikā, kad István Ujhelyi nebija Eiropas Parlamenta deputāts, bet gan bija valsts parlamenta deputāts;

J.  tā kā apsūdzības pret István Ujhelyi nav saistītas nedz ar viedokli, kuru viņš ir paudis, nedz ar balsojumu, kuru viņš ir izdarījis, būdams Eiropas Parlamenta deputāts un pildīdams deputāta pienākumus, un tā kā tādēļ nav piemērojama absolūtā imunitāte saskaņā ar 7. protokola 8. pantu,

1.  nolemj atcelt István Ujhelyi deputāta imunitāti;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu nekavējoties nosūtīt attiecīgajām Ungārijas iestādēm.

(1) Tiesas 1964. gada 12. maija spriedums, Wagner/Fohrmann un Krier, 101/63, ECLI:EU:C:1964:28; Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedums, Wybot/Faure u. c., 149/85, ECLI:EU:C:1986:310; Vispārējās tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedums, Mote/Parlaments, T-345/05, ECLI:EU:T:2008:440; Tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedumi, Marra/De Gregorio un Clemente, C-200/07 un C-201/07, ECLI:EU:C:2008:579; Tiesas 2010. gada 19. marta spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-42/06, ECLI:EU:T:2010:102; Tiesas 2011. gada 6. septembra spriedums, Patriciello, C-163/10, ECLI: EU:C:2011:543; Vispārējās tiesas 2013. gada 17. janvāra spriedumi, Gollnisch/Parlaments, T-346/11 un T-347/11, ECLI:EU:T:2013:23.


Pieprasījums aizstāvēt Rosario Crocetta privilēģijas un imunitāti
PDF 312kWORD 49k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra lēmums par pieprasījumu aizstāvēt Rosario Crocetta privilēģijas un imunitāti (2016/2015(IMM))
P8_TA(2016)0324A8-0230/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2016. gada 21. janvāra plenārsēdē paziņoto Rosario Crocetta 2016. gada 7. janvāra pieprasījumu aizstāvēt viņa privilēģijas un imunitāti saistībā ar Palermo (Itālija) tiesas Krimināllietu palātā izskatāmo krimināllietu (RGNR No 20445/2012),

–  pēc Rosario Crocetta uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 9. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta, 2011. gada 6. septembra un 2013. gada 17. janvāra spriedumu(1),

–  ņemot vērā Itālijas Kriminālkodeksa 595. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 5. panta 2. punktu un 7. pantu un 9. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0230/2016),

A.  tā kā Eiropas Parlamenta bijušais deputāts Rosario Crocetta ir pieprasījis aizstāvēt viņa deputāta imunitāti saistībā ar Palermo (Itālija) tiesas Krimināllietu palātā izskatāmo krimināllietu; tā kā saskaņā ar prokuratūras iesniegto paziņojumu R. Crocetta tiek apsūdzēts apmelojošu paziņojumu izdarīšanā, kas saskaņā ar Itālijas Kriminālkodeksa 595. pantu ir sodāma darbība.

B.  tā kā saskaņā ar 7. protokola 8. pantu attiecībā uz Eiropas Parlamenta locekļiem nevar veikt izmeklēšanas darbības, viņus aizturēt vai uzsākt tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot pienākumus; tā kā tāda imunitāte, ciktāl tā attiecas uz brīvu izteikšanos un Eiropas Parlamenta deputātu neatkarību, ir jāaplūko kā pilnīga imunitāte, kas aizliedz jebkādu tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot deputātu pienākumus(2).

C.  tā kā Tiesa arī nolēmusi — lai uz viedokli attiektos imunitāte, Eiropas Parlamenta deputātam tas jāpauž, pildot savus pienākumus, kas tādējādi paredz prasību par saikni starp pausto viedokli un parlamentārajiem pienākumiem; tā kā šai saiknei jābūt tiešai un acīmredzamai(3);

D.  tā kā Rosario Crocetta laikā, kad viņš izdarījis attiecīgos paziņojumus, bija Eiropas Parlamenta deputāts;

E.  tā kā R. Crocetta uzstāšanos ieraksti Parlamentā liecina, ka viņš vienmēr bijis ļoti aktīvs cīņā pret organizēto noziedzību, kā arī tās ietekmi uz Savienību un tās dalībvalstīm; tā kā viņa uzmanības degpunktā vienmēr bija sistemātiskas korupcijas ietekme uz politiku un ekonomiku, īpaši attiecībā uz publisko iepirkumu vides politikas jomā;

F.  tā kā lietas apstākļi, kā izklāstīts Juridiskajai komitejai iesniegtajos dokumentos un uzklausīšanā minētajā komitejā liecina, ka R. Crocetta paziņojumiem ir tieša un acīmredzama saistība ar viņa parlamentāro darbību;

G.  tā kā tādēļ attiecībā uz R. Crocetta var uzskatīt, ka viņš rīkojies, pildot savus Eiropas Parlamenta deputāta pienākumus,

1.  nolemj aizstāvēt Rosario Crocetta imunitāti un privilēģijas;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu nekavējoties nosūtīt Itālijas Republikas kompetentajām iestādēm un Rosario Crocetta.

(1) Tiesas 1964. gada 12. maija spriedums, Wagner/Fohrmann un Krier, 101/63, ECLI:EU:C:1964:28; Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedums, Wybot/Faure u. c., 149/85, ECLI:EU:C:1986:310; Vispārējās tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedums, Mote/Parlaments, T-345/05, ECLI:EU:T:2008:440; Tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedums, Marra/De Gregorio un Clemente, C-200/07 un C-201/07, ECLI:EU:C:2008:579; Vispārējās Tiesas 2010. gada 19. marta spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-42/06, ECLI:EU:T:2010:102; Tiesas 2011. gada 6. septembra spriedums, Patriciello, C-163/10, ECLI: EU:C:2011:543; Vispārējās tiesas 2013. gada 17. janvāra spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-346/11 un T-347/11, ECLI:EU:T:2013:23.
(2) Apvienotās lietas C-200/07 un C-201/07 Marra, minētas iepriekš, 27. punkts.
(3) Lieta C-163/10 Patriciello, minēta iepriekš, 33. un 35. punkts.


Pieprasījums atcelt Sotirios Zarianopoulos imunitāti
PDF 309kWORD 49k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra lēmums par pieprasījumu atcelt Sotirios Zarianopoulos imunitāti (2016/2083(IMM))
P8_TA(2016)0325A8-0233/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā pieprasījumu atcelt Sotirios Zarianopoulos imunitāti, kuru Grieķijas Augstākās tiesas prokurors nosūtījis 2016. gada 28. martā saistībā ar Saloniku prokuratūras kriminālpārkāpumu prokurora plānoto kriminālprocesu (lietā ABM A2015/1606) un par kuru paziņots 2016. gada 27. aprīļa plenārsesijā,

–  ņemot vērā, ka Sotirios Zarianopoulos atteicās no uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 9. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta, 2011. gada 6. septembra un 2013. gada 17. janvāra spriedumu(1),

–  ņemot vērā Grieķijas Republikas Konstitūcijas 62. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 5. panta 2. punktu, 6. panta 1. punktu un 9. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0233/2016),

A.  tā kā Grieķijas Augstākās tiesas prokurors ir pieprasījis atcelt Eiropas Parlamenta deputāta Sotirios Zarianopoulos parlamentāro imunitāti saistībā ar kriminālprocesu par iespējamu pārkāpumu;

B.  tā kā saskaņā ar 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu Eiropas Parlamenta locekļiem savā valstī ir imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem;

C.  tā kā saskaņā ar Grieķijas Republikas Konstitūcijas 62. pantu parlamentārā sasaukuma laikā nevienu deputātu nedrīkst saukt pie atbildības, aizturēt, apcietināt vai kā citādi ierobežot viņu brīvību, ja nav saņemta Deputātu palātas atļauja;

D.  tā kā Grieķijas iestādes paredz pret Sotirios Zarianopoulos ierosināt kriminālprocesu par juridisko saistību neizpildi grupā;

E.  tā kā paredzētais kriminālprocess attiecas uz to, ka 2011. gadā Saloniku dome esot izdevusi nelegālu atļauju uz publiska īpašuma — gājēju celiņiem — novietot terases, un tā kā pret Sotirios Zarianopoulos grasās ierosināt kriminālprocesu kā pret bijušo domes locekli;

F.  tā kā paredzētajam kriminālprocesam nav nekāda acīmredzama sakara ar Sotirios Zarianopoulos darbību Eiropas Parlamenta deputāta amatā, bet drīzāk tā ir saistīta ar viņa agrāko darbību Saloniku domes locekļa amatā;

G.  tā kā paredzētais kriminālprocess neskar nevienu viedokli, ko deputāts ir paudis, vai balsojumu, ko viņš ir veicis, pildot Eiropas Parlamenta deputāta pienākumus, kā tas ir noteikts 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. pantā;

H.  tā kā nav nekāda pamata uzskatīt, ka kriminālprocess ir paredzēts tāpēc, lai kaitētu attiecīgā deputāta politiskajai darbībai (fumus persecutionis), — vēl jo vairāk tāpēc, ka kriminālprocess attiecas uz visiem tā laika domes locekļiem,

1.  nolemj atcelt Sotirios Zarianopoulos imunitāti;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu nekavējoties nosūtīt Grieķijas iestādēm.

(1) Tiesas 1964. gada 12. maija spriedums, Wagner/Fohrmann un Krier, 101/63, ECLI:EU:C:1964:28; Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedums, Wybot/Faure u. c., 149/85, ECLI:EU:C:1986:310; Vispārējās tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedums, Mote/Parlaments, T-345/05, ECLI:EU:T:2008:440; Tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedums, Marra/De Gregorio un Clemente, C-200/07 un C-201/07, ECLI:EU:C:2008:579; Vispārējās tiesas 2010. gada 19. marta spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-42/06, ECLI:EU:T:2010:102; Tiesas 2011. gada 6. septembra spriedums, Patriciello, C-163/10, ECLI: EU:C:2011:543; Vispārējās tiesas 2013. gada 17. janvāra spriedums, Gollnisch/Parlaments, T346/11 un T-347/11, ECLI:EU:T:2013:23.


ES un Ķīnas nolīgums attiecībā uz Horvātijas pievienošanos ES ***
PDF 317kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Ķīnas Tautas Republiku, kuru slēdz saskaņā ar 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) XXIV panta 6. punktu un XXVIII pantu attiecībā uz koncesiju grozīšanu Horvātijas Republikas sarakstā, tai pievienojoties Eiropas Savienībai (15561/2015 – C8-0158/2016 – 2015/0298(NLE))
P8_TA(2016)0326A8-0231/2016

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (15561/2015),

–  ņemot vērā Nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Ķīnas Tautas Republiku, kuru slēdz saskaņā ar 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) XXIV panta 6. punktu un XXVIII pantu attiecībā uz koncesiju grozīšanu Horvātijas Republikas sarakstā, tai pievienojoties Eiropas Savienībai (15562/2015),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punkta pirmo daļu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8-0158/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A8-0231/2016),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Ķīnas Tautas Republikas valdībai un parlamentam.


ES un Urugvajas nolīgums attiecībā uz Horvātijas pievienošanos ES ***
PDF 317kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Urugvajas Austrumu Republiku saskaņā ar 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) XXIV panta 6. punktu un XXVIII pantu attiecībā uz koncesiju grozīšanu Horvātijas Republikas sarakstā, tai pievienojoties Eiropas Savienībai (06870/2016 – C8-0235/2016 – 2016/0058(NLE))
P8_TA(2016)0327A8-0241/2016

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (06870/2016),

–  ņemot vērā priekšlikumu nolīgumam vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Urugvajas Austrumu Republiku, kuru slēdz saskaņā ar 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) XXIV panta 6. punktu un XXVIII pantu attiecībā uz koncesiju grozīšanu Horvātijas Republikas sarakstā, tai pievienojoties Eiropas Savienībai (06871/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punkta pirmo daļu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8-0235/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A8-0241/2016),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Urugvajas Austrumu Republiku valdībai un parlamentam.


Revīzijas palātas locekļa iecelšana amatā — Lazaros Stavrou Lazarou
PDF 306kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra lēmums par priekšlikumu iecelt Lazaros Stavrou Lazarou par Revīzijas palātas locekli (C8-0190/2016 – 2016/0807(NLE))
P8_TA(2016)0328A8-0258/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0190/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 121. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A8-0258/2016),

A.  tā kā Parlamenta Budžeta kontroles komiteja pārbaudīja amata kandidāta atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 1. punktā noteiktās prasības; tā kā, veicot novērtēšanu, komiteja no kandidāta saņēma dzīves aprakstu, kā arī atbildes uz viņam nosūtīto rakstisko anketu;

B.  tā kā Budžeta kontroles komiteja 2016. gada 5. septembra sanāksmē uzklausīja Padomes izvirzīto Revīzijas palātas locekļa amata kandidātu,

1.  apstiprina Padomes priekšlikumu iecelt Lazaros Stavrou Lazarou par Revīzijas palātas locekli;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei un informēšanas nolūkā Revīzijas palātai, kā arī pārējām Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstu revīzijas iestādēm.


Revīzijas palātas locekļa iecelšana amatā — João Figueiredo
PDF 306kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra lēmums par priekšlikumu iecelt João Alexandre Tavares Gonçalves de Figueiredo par Revīzijas palātas locekli (C8-0260/2016 – 2016/0809(NLE))
P8_TA(2016)0329A8-0259/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0260/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 121. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A8-0259/2016),

A.  tā kā Parlamenta Budžeta kontroles komiteja pārbaudīja amata kandidāta atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 1. punktā noteiktās prasības;

B.  tā kā Budžeta kontroles komiteja 2016. gada 5. septembra sanāksmē uzklausīja Padomes izvirzīto Revīzijas palātas locekļa amata kandidātu,

1.  apstiprina Padomes priekšlikumu iecelt João Alexandre Tavares Gonçalves de Figueiredo par Revīzijas palātas locekli;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei un informēšanas nolūkā Revīzijas palātai, kā arī pārējām Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstu revīzijas iestādēm.


Revīzijas palātas locekļa iecelšana amatā — Leo Brincat
PDF 306kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra lēmums par priekšlikumu iecelt Leo Brincat par Revīzijas palātas locekli (C8-0185/2016 – 2016/0806(NLE))
P8_TA(2016)0330A8-0257/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0185/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 121. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A8-0257/2016),

A.  tā kā Parlamenta Budžeta kontroles komiteja pārbaudīja amata kandidāta atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 1. punktā noteiktās prasības;

B.  tā kā Budžeta kontroles komiteja 2016. gada 5. septembra sanāksmē uzklausīja Padomes izvirzīto Revīzijas palātas locekļa amata kandidātu,

1.  sniedz noraidošu atzinumu par Padomes priekšlikumu iecelt Leo Brincat par Revīzijas palātas locekli un aicina Padomi atsaukt priekšlikumu par iecelšanu amatā un iesniegt jaunu priekšlikumu;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei un informēšanas nolūkā Revīzijas palātai, kā arī pārējām Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstu revīzijas iestādēm.


Statistika attiecībā uz ārējo tirdzniecību ar ārpuskopienas valstīm (deleģētās un īstenošanas pilnvaras) ***II
PDF 383kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar ko attiecībā uz deleģēto un īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Komisijai konkrētu pasākumu pieņemšanai groza Regulu (EK) Nr. 471/2009 par Kopienas statistiku attiecībā uz ārējo tirdzniecību ar ārpuskopienas valstīm (08536/1/2016 – C8-0226/2016 – 2013/0279(COD))
P8_TA(2016)0331A8-0240/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (08536/1/2016 – C8-0226/2016),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(1) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0579),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 76. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumus otrajam lasījumam (A8-0240/2016),

1.  apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;

2.  konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;

3.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

4.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir pienācīgi ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) 2014. gada 12. martā pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0226.


Statistika par dabasgāzes un elektroenerģijas cenām ***I
PDF 383kWORD 42k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, kas atteicas uz Eiropas statistiku par dabasgāzes un elektroenerģijas cenām un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/92/EK par Kopienas procedūru, lai veicinātu atklātību attiecībā uz gāzes un elektrības cenām, kas noteiktas tiešajiem lietotājiem rūpniecībā (COM(2015)0496 – C8-0357/2015 – 2015/0239(COD))
P8_TA(2016)0332A8-0184/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0496),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 338. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0357/2015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2016. gada 22. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu (A8-0184/2016),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 13. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/... par Eiropas statistiku attiecībā uz dabasgāzes un elektroenerģijas cenām un ar ko atceļ Direktīvu 2008/92/EK

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2016/1952.)


Virzība uz jaunu enerģijas tirgus modeli
PDF 521kWORD 64k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra rezolūcija par virzību uz jaunu enerģijas tirgus modeli (2015/2322(INI))
P8_TA(2016)0333A8-0214/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 114. un 194. pantu,

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, ko 2015. gada decembrī noslēdza Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijā (COP21),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. decembra paziņojumu „Enerģētikas ceļvedis 2050” (COM(2011)0885),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 5. novembra paziņojumu ar nosaukumu „Iekšējā elektroenerģijas tirgus darbība un optimāla publiskā intervence” (C(2013)7243) un Komisijas dienestu darba dokumentu ar nosaukumu "Ģenerācijas pietiekamība iekšējā elektroenerģijas tirgū. Norādījumi valsts intervencei" (Generation Adequacy in the internal electricity market – guidance on public interventions) (SWD(2013)0438),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 9. aprīļa paziņojumu „Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.– 2020. gadam”(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 16. decembra paziņojumu „Komisijas 2015. gada darba programma — jauns sākums” (COM(2014)0910),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 15. jūlija paziņojumu „Uz patērētājiem orientēts jaunais kurss” (COM(2015)0339),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 25. februāra paziņojumu „Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas Savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku” (COM(2015)0080),

–  ņemot vērā Komisijas2015. gada 25. februāra paziņojumu ar nosaukumu „Elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāja sasniegšana – Eiropas elektrotīkla sagatavošana 2020. gadam” (COM(2015)0082),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 15. jūlija paziņojumu „Sabiedriskas apspriešanas sākšana par jaunu elektroenerģijas tirgus modeli” (COM(2015)0340),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumus par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 19. marta secinājumus par enerģētikas savienību,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. novembra secinājumus par enerģētikas savienības pārvaldības sistēmu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regulu (EK) Nr. 713/2009, ar ko izveido Energoregulatoru sadarbības aģentūru(2),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regulu (EK) Nr. 714/2009 par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā un Regulas (EK) Nr. 1228/2003 atcelšanu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. aprīļa Regulu (ES) Nr. 347/2013, ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, groza Regulu (EK) Nr. 713/2009, Regulu (EK) Nr. 714/2009 un Regulu (EK) Nr. 715/2009(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK par maldinošu reklāmu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 („Negodīgas komercprakses direktīva”)(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Regulu (ES) Nr. 256/2014 par Eiropas Savienībā īstenotu energoinfrastruktūras investīciju projektu paziņošanu Komisijai, ar ko aizstāj Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 617/2010 un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 736/96(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. janvāra Direktīvu 2005/89/EK par pasākumiem, lai nodrošinātu elektroapgādes drošumu un ieguldījumus infrastruktūrā(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīvu 2011/83/ES par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK(8),

–  ņemot vērā trešo enerģētikas paketi,

–  ņemot vērā 2008. gada 19. jūnija rezolūciju par virzību uz Eiropas Enerģijas patērētāju tiesību hartu(9),

–  ņemot vērā 2013. gada 14. marta rezolūciju „Enerģētikas ceļvedis 2050 – enerģija nākotnei”(10),

–  ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūcija par viedtīklu attīstības vietējo un reģionālo ietekmi(11),

–  ņemot vērā 2015. gada 14. oktobra rezolūciju par virzību uz jauna starptautiska nolīguma klimata jomā noslēgšanu Parīzē(12),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK(13),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu(14),

–  ņemot vērā 2013. gada 10. septembra rezolūciju par pasākumiem iekšējā enerģijas tirgus darbības nodrošināšanai(15),

–  ņemot vērā 2015. gada 15. decembra rezolūciju par virzību uz Eiropas enerģētikas savienību(16),

–  ņemot vērā 2015. gada 15. decembra rezolūciju par elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāja sasniegšanu – Eiropas elektrotīkla sagatavošana 2020. gadam"(17);

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu (A8-0214/2016),

A.  tā kā Komisijas plāniem attiecībā uz jauno elektroenerģijas tirgus modeli jānoved pie patiesām pārmaiņām tirgū un jāveicina efektivitāte, energoapgādes drošība, atjaunojamo energoresursu attīstība un energotīklu starpsavienojumi un jānodrošina Eiropas iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšana;

B.  tā kā enerģijas tirgu integrācija saistībā ar visu tirgus dalībnieku, tostarp ražojošo patērētāju, integrāciju uzlabos iespēju sasniegt Līguma mērķus par drošu, efektīvu, cenas ziņā pieejamu un ilgtspējīgu energoapgādi;

C.  tā kā jaunajai enerģijas sistēmai būs nepieciešams lielāks elastības līmenis, lai īstenotu klimata politikas un energoapgādes mērķus, un tādēļ nepieciešami ieguldījumi visos četros elastības risinājumos — elastīgā ražošanā, tīklu attīstībā, pieprasījuma elastībā un uzglabāšanā;

D.  tā kā vairāk nekā puse ES elektroenerģijas tiek ražota, neradot siltumnīcefekta gāzes;

E.  tā kā, veicot elektroenerģijas tirgu integrāciju, ir jāatbilst LESD 194. pantam, saskaņā ar kuru Eiropas enerģētikas politikas uzdevums ir nodrošināt enerģijas tirgus darbību, energoapgādes drošību, veicināt energoefektivitātes radītos ietaupījumus, attīstīt atjaunojamos energoresursus un energotīklu starpsavienojumus; tā kā dalībvalstu energoresursu struktūras un nosacījumu savu energoresursu izmantošanai noteikšana joprojām ir dalībvalstu kompetencē;

F.  tā kā pozitīvā daudzpusējās sadarbības pieredze ir labs piemērs lielākai reģionālai tirgus atbildībai (piemēram, Reģionālās drošības koordinācijas iniciatīvas (RSCIs), un pārvades sistēmas operatoru sadarbība drošības jomā (TSC), Piecpusējais enerģētikas forums, Augsta līmeņa grupa jautājumos par starpsavienojumiem Dienvidrietumeiropā, Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojumu plāns (BEMIP), kopējā starptautiskā Ziemeļu rezerve un līdzsvarošanas tirgi, kā arī tirgu sasaiste centrālajā un Austrumeiropā); tā kā to modelis ietver noteikumus, lai nodrošinātu, ka jauda tiek piešķirta pietiekami savlaicīgi, lai sniegtu atbilstošus ieguldījumu signālus attiecībā uz iekārtām, kas rada mazāku piesārņojumu;

G.  tā kā daudzas dalībvalstis paredz nepietiekamu ražošanas jaudu, kas tuvākajā nākotnē izraisīs elektroapgādes pārtraukuma risku, ja vien netiks ieviesti vajadzīgie rezerves mehānismi;

H.  tā kā valsts jaudas tirgi apgrūtina elektroenerģijas tirgu integrāciju un ir pretrunā kopējiem enerģētikas politikas mērķiem, tāpēc būtu izmantojami tikai kā galējais līdzeklis pēc tam, kad ir apsvērtas visas pārējās iespējas, tostarp vairāk starpsavienojumu ar kaimiņvalstīm, pieprasījumreakcijas pasākumi un citi reģionālo tirgu integrācijas veidi;

I.  tā kā Eiropa ir apņēmusies sekmīgi panākt enerģētikas pārkārtošanu un jo īpaši veicināt atjaunojamo energoresursu integrāciju, kas ietver jaunas vajadzības saistībā ar energoapgādes drošībai paredzētu tirgus sistēmu elastīgumu un īstenošanu;

J.  tā kā Līgumos noteiktais energoapgādes drošības mērķis būs izšķirīgs enerģētikas savienības konsolidācijai un tā kā tādēļ tā nodrošināšanas nolūkā jāsaglabā un/vai jāīsteno atbilstīgi instrumenti;

K.  tā kā valsts investīciju maksimālas efektivitātes nodrošināšanai tādu pasākumu īstenošanā, kas nepieciešami, lai izveidotu drošu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu enerģijas tirgu, ir būtiski apvienot Eiropas Stratēģisko investīciju fonda finansējumu ar citiem finansēšanas avotiem enerģētikas jomā, piemēram, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu;

L.  tā kā ciešāka sadarbība reģionālā līmenī ir būtiska un tai vajadzētu būt dziļākas tirgus integrācijas katalizatoram Eiropas līmenī;

M.  tā kā enerģijas nodokļi, augstas nodokļu izmaksas, neselektīvs cenu regulējums, augsta tirgus koncentrācija, administratīvais slogs, subsīdijas, pārrobežu sadarbības un starpsavienojumu trūkums atsevišķos reģionos un nepilnīgi izmantota pieprasījuma pārvaldība liek šķēršļus funkcionējoša iekšējā elektroenerģijas tirgus izveidei un tādējādi kavē atjaunojamo energoresursu pilnīgu integrēšanu tirgū;

N.  tā kā visiem tirgus dalībniekiem būtu jāveicina sistēmas līdzsvars, lai iedzīvotājiem un uzņēmumiem par pamatotām cenām nodrošinātu energoapgādes drošības augstāko līmeni;

O.  tā kā starpsavienojumu izveides palielināšanās starp dažām dalībvalstīm vidējā termiņā līdz 15 %, kas pakļauta izmaksu un ieguvumu analīzei, mērķtiecīgi risina problēmas, kas saistīta ar pašreizējo nepietiekamās caurlaides spēju, varētu uzlabot energoapgādes drošību un izbeigt enerģētikas ziņā izolētu teritoriju pastāvēšanu; uzsver, ka papildus kvantitatīviem mērķiem obligāta ir arī brīva piekļuve starpsavienojumiem un starpsavienojumu pieejamība, lai novērstu pārējos šķēršļus, kas traucē Eiropas elektroenerģijas tirgus darbībai;

P.  tā kā, lai nodrošinātu iespējami lielāku atjaunojamo energoresursu īpatsvaru elektroenerģijas struktūrā, vajadzīga stabila elastīgu un ilgtspējīgu energoavotu rezerve un elastīgas tehnoloģijas, piemēram, uzglabāšana un reaģēšana uz pieprasījumu;

Q.  tā kā enerģijas uzglabāšana ir galvenais līdzeklis, lai padarītu enerģijas tirgu elastīgāku un efektīvāku, bet tā kā joprojām nav ieviests regulatīvs mehānisms efektīvas uzglabāšanas sistēmas sniegto priekšrocību izmantošanai;

R.  tā kā Starptautiskā Enerģētikas aģentūra (IEA) nesen nāca klajā ar pamatotiem ieteikumiem pētījumā „Jaudas atjaunošanas tirgi”(18);

S.  tā kā pārdomāti strukturētam un pienācīgi īstenotam Eiropas enerģijas tirgum ir iespēja būtiski palielināt Eiropas energoapgādes drošību un neatkarību, jo īpaši attiecībā uz lielākajiem piegādātājiem, no kuriem Eiropas Savienība ir atkarīga;

T.  tā kā patiesa enerģijas tirgus izveides nolūkā ir steidzami jāizskauž ES joprojām pastāvošā atsevišķu reģionu energoizolētība,

1.  atzinīgi vērtē iepriekšminēto Komisijas 2015. gada 15. jūlija paziņojumu par jaunu enerģijas tirgus modeli un atbalsta viedokli, ka pārveidotam elektroenerģijas tirgum savienojumā ar spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu būtu jānostiprina reģionālā sadarbība visās energoapgādes un pieprasījuma dimensijās un tajā par prioritāti būtu jānosaka uzlaboti, decentralizētāki un elastīgāki tirgi, lai nodrošinātu tādas labi reglamentētas uz tirgu pamatotu sistēmu, kas spēj sasniegt visus 2030. gadam paredzētos ES mērķus klimata un enerģētikas jomā;

2.  uzskata, ka inovatīvie elementi, kas radīja nepieciešamību pārveidot enerģijas tirgu, ir šādi:

   lielāks tādu atjaunojamo energoresursu īpatsvars, par kuriem piešķir tirgus nosacījumiem atbilstīgu atlīdzību;
   dalībvalstu tirgu lielāka integrācija, veidojot energotīklu starpsavienojumus;
   viedtīklu izstrāde un jaunas decentralizētas ražošanas tehnoloģijas, kas ļaus patērētājiem aktīvāk iesaistīties patērētāja un ražotāja attiecībās, kā arī veicinās labāku enerģijas pieprasījuma pārvaldību;

3.  atzinīgi vērtē to, ka jaunā Enerģētikas savienības stratēģija izstrādāta ar mērķi nodrošināt ES vadošo pozīciju atjaunojamo energoresursu jomā, un norāda, ka šā mērķa sasniegšanas nolūkā būs jāveic būtiskas pārmaiņas Eiropas elektroenerģijas sistēmā;

4.  atzinīgi vērtē to, ka jaunā enerģētikas savienības stratēģija sniedz jaunas priekšrocības enerģijas patērētājiem, piedāvā patērētājiem plašākas iespējas dalībai enerģijas tirgū un nodrošina labāku patērētāju aizsardzību;

5.  prasa pielāgot spēkā esošo sistēmu Eiropas tirgiem, lai padarītu iespējami lielāku atjaunojamo energoresursu īpatsvaru un likvidētu pastāvošos trūkumus pārrobežu regulējumā; uzsver, ka jaunam elektroenerģijas tirgus modelim attiecībā uz aizvien decentralizētāku energosistēmu jābalstās uz tirgus principiem, kas stimulētu ieguldījumus, nodrošinātu to, ka MVU ir piekļuve enerģijas tirgum, un padarītu iespējamu ilgtspējīgu un efektīvu elektroapgādi, ieviešot stabilu, integrētu un viedu energosistēmu; uzskata, ka šādai sistēmai būtu jāveicina un jāatlīdzina elastīgi uzglabāšanas risinājumi, pieprasījumreakcijas tehnoloģijas, elastīga enerģijas ražošana, lielāks skaits starpsavienojumu un turpmāka tirgus integrācija, kas palīdzēs sekmēt un integrēt tirgū aizvien lielāku atjaunojamo energoresursu īpatsvaru; uzsver, ka energoapgādes drošības un dekarbonizācijas nolūkā vajadzīgs likvīds īstermiņa tirgus (nākamās dienas tirgus un dienas tirgus) apvienojumā ar ilgtermiņa cenu signāliem;

6.  uzskata, ka trešā enerģētikas tiesību aktu kopuma pilnīga īstenošana visās dalībvalstīs ir viens no būtiskākajiem pasākumiem virzībā uz Eiropas enerģētikas tirgu; tādēļ mudina Komisiju nodrošināt spēkā esošā tiesiskā regulējuma īstenošanu;

7.  aicina jaunajā elektroenerģijas tirgus modelī izmantot holistisku, uz nākotni vērstu pieeju, atzīstot tā dēvēto ražojošo patērētāju aizvien lielāko nozīmi decentralizētajā elektroenerģijas ražošanā, kurā izmanto atjaunojamos energoresursus; šajā sakarībā aicina Komisiju vadīt līdzdalības procesu, lai panāktu praktisku vienotu izpratni par ražojošo patērētāju definīciju ES līmenī; aicina Komisiju iekļaut pārskatītajā Atjaunojamo energoresursu direktīvā jaunu nodaļu, kas veltīta ražojošiem patērētājiem, lai novērstu galvenos šķēršļus un sekmētu ieguldījumu pašražošanā un atjaunojamo enerģijas avotu patērēšanā savām vajadzībām;

8.  uzskata, ka labākais veids, kā virzīties uz integrētu ES mēroga elektroenerģijas tirgu, ir stratēģiski noteikt vajadzīgo integrācijas līmeni, kurš būtu jāsasniedz, lai atgūtu tirgus dalībnieku savstarpējo uzticēšanos un jo īpaši nodrošinātu spēkā esošo tiesību aktu pienācīgu īstenošanu;

9.  aicina dalībvalstis aktīvāk iesaistīties elastīga un decentralizēta Eiropas iekšējā elektroenerģijas tirgus modeļa izveidē, lai palielinātu koordināciju starp dalībvalstu pārejas stratēģijām un nepieļautu, ka tiek apdraudēti LESD 114. un 194. panta mērķi, veidojot pastāvīgu jaudas tirgu un mehānismus;

10.  uzskata, ka pastiprināta Eiropas elektroenerģijas iekšēja tirgus izveide ir iespējama, pamatojoties uz stingrākiem cenu impulsiem mazumtirdzniecības tirgos, nosakot cenas, kas atspoguļo faktisko piedāvājuma nepietiekamību un pārpalikumu, tostarp cenu kāpumu, kas līdzās citiem pasākumiem ir būtiski ieguldījumu ierosinātāji attiecībā uz jauniem jaudas un elastīguma pakalpojumiem; atgādina, ka pāreja uz nepietiekamas energoapgādes cenām ietver uzlabotu pieprasījumreakcijas un uzglabāšanas mobilizēšanu, kā arī efektīvu tirgus uzraudzību un kontroli, lai novērstu tirgus jaudas ļaunprātīgu izmantošanu, jo īpaši, lai aizsargātu patērētājus; uzskata, ka tas ir viens no svarīgākajiem mērķiem energoefektivitātes īstenošanā un ka regulāri būtu jāizvērtē, vai cenas, kas atspoguļo faktisko piedāvājuma nepietiekamību, piesaista pietiekamus ieguldījumus enerģijas ražošanas jaudā;

11.  uzsver, ka ES iekšējo elektroenerģijas tirgu ietekmē arī imports no trešām valstīm, kurās ir ārkārtīgi atšķirīgas tiesību un regulatīvās sistēmas, tostarp attiecībā uz prasībām kodoldrošības un drošuma un vides un klimata pārmaiņu jomā; aicina Komisiju, izstrādājot jauno enerģijas tirgus modeli, pienācīgi ņemt vērā iepriekš minēto, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus ES un to valstu, kuras nav ES dalībvalstis, enerģijas ražotājiem un nodrošinātu Eiropas patērētājiem drošu, ilgtspējīgu un cenas ziņā pieejamu enerģiju;

12.  uzskata, ka ieguldījumiem enerģētikas jomā vajadzīga stabila un prognozējama ilgtermiņa sistēma un ka ES nāksies risināt problēmu saistībā ar uzticības saglabāšanu jauno noteikumu ieviešanas rezultātā;

13.  prasa noteikt atbilstošus pārejas posmus attiecībā uz visiem apspriestajiem priekšlikumiem un veikt sīki izstrādātu izmaksu un ieguvumu analīzi;

14.  uzsver to, cik būtiska ir kopīga analīze attiecībā uz sistēmas adekvātumu reģionālā līmenī, ko veicina Energoregulatoru sadarbības aģentūra (ACER) un Elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkls (ENTSO-E), un šajā nolūkā aicina blakus esošu tirgu elektroenerģijas pārvades sistēmas operatorus izstrādāt šādas analīzes vienotu metodiku, kuru apstiprina Komisija; uzsver ciešākas reģionālās sadarbības neizmērojamās iespējas;

15.  uzsver koordinētas ilgtermiņa plānošanas nozīmi pārvades infrastruktūras un elektroenerģijas tirgus efektīvā izveidē Eiropā; šajā sakarībā uzsver, ka ir vajadzīga labāka reģionālā sadarbība, un norāda uz tādu pašreizējo reģionālo tirgus pieeju panākumiem kā Nord Pool;

16.  uzsver dalībvalstu tiesības paredzēt nosacījumus, kas regulē savu energoresursu izmantošanu valsts energoresursu struktūrā, ievērojot Līguma noteikumus, kuros noteikts, ka Eiropas enerģētikas politika nodrošina enerģētikas tirgus darbību, energoapgādes drošību, veicina energoefektivitāti un energotaupību, atjaunojamo energoresursu attīstību un energotīklu starpsavienojumus; uzsver, ka reģionālā sadarbība ļautu veikt Eiropas enerģētikas sistēmas izmaksu samazināšanu un sniegtu priekšrocības tai un ka tās pamatā vajadzētu būt standarta reģionālās sistēmas atbilstības novērtēšanas metodoloģijai, lai novērtētu sistēmas ilgtermiņa piemērotības vajadzības, kā arī jāpanāk vienošanās par to, kā rīkoties elektroenerģijas krīzes gadījumā, jo īpaši tad, ja krīzei ir pārrobežu ietekme; tādējādi aicina Komisiju šajā nolūkā ierosināt pārskatītu sistēmu; turklāt aicina Komisiju atspoguļot to savā tiesību akta priekšlikumā;

17.  atgādina, ka tām dalībvalstīm, kas izvēlējušās izmantot kodolenerģiju, būtu tas jādara atbilstīgi ES drošības standartiem, iekšējā enerģijas tirgus noteikumiem un valsts atbalsta noteikumiem;

18.  norāda, ka energoefektivitāte, energotaupība, pieprasījumreakcija, elektroenerģijas uzglabāšanas jauda un tīklu izvēršana, jo īpaši ar viedo energotīklu starpniecību, efektīva starpsavienojumu izmantošana dalībvalstu tīklu plašāka izvēršana un pilnveide ir būtiski nozīmīgi tāda iekšējā elektroenerģijas tirgus izveidei, kura pamatā ir atjaunojamie energoresursi, un atgādina par principu, ka prioritāte ir energoefektivitātei, atbilstoši kurai ar pieprasījumu saistītie ieguldījumi vispirms jāsalīdzina ar tīkla un energoapgādes ieguldījumiem; pauž nožēlu, ka starpsavienojumos dalībvalstīs un starp dalībvalstīm joprojām ir lielas nepilnības, kas rada tīkla pārblīvi un būtiski ietekmē ekspluatācijas drošumu un enerģijas pārrobežu tirdzniecību; pauž nožēlu, ka tiek īstenota prakse ierobežot pārvades jaudu, lai līdzsvarotu valsts ražošanu, un kā līdzekli iekšējo pārvades traucējumu novēršanai; aicina reģionāli diferencēt elektrotīklu starpsavienojumu mērķus, atspoguļojot patiesās tirgus plūsmas, pakļaujot tos attiecīgai izmaksu un ieguvumu analīzei un pamatojot tos ar ENTSO-E tīkla attīstības desmit gadu plānu, ja ir izpildīts obligātais Eiropas Savienībai noteikto mērķu kopums; uzskata, ka šim nolūkam ir arī ļoti svarīgi novērst nekoordinētas loka plūsmas, jo īpaši Centrāleiropas un Austrumeiropas reģionā; uzsver, ka vienlīdz svarīgi ir panākt pārrobežu jaudas pieejamību, ņemot vērā dalībvalstu aizvien pieaugošu jaudas ierobežojuma līmeni;

19.  norāda, ka būtu jāizstrādā jaunas pieejas, lai novērstu pārvades traucējumus un izveidotu viedu sadales tīklu, kas nodrošina decentralizētu ražotāju, ražojošo patērētāju un patērētāju pakalpojumu vienmērīgu integrāciju un sniegšanu;

20.  atkārtoti pauž atbalstu ES reģionālās sadarbspējas mērķiem; tomēr atzīst, ka pašreizējās infrastruktūras neoptimāla izmantošana apdraud šādu mērķu dzīvotspēju; uzsver, ka attiecībā uz Eiropas enerģijas tirgu ir būtiski optimāli izmantot pašreizējo infrastruktūru, tādēļ aicina Komisiju risināt šo jautājumu visos turpmākajos tiesību aktu priekšlikumos;

21.  aicina optimizēt iekšējā elektroenerģijas tirgus tiesiskā regulējuma īstenošanu un piemērošanu, kā arī aicina Komisiju un ACER turpināt risināt vairumtirdzniecības tirgu problēmas, ja pašreizējā prakse nav saderīga ar Regulu (EK) Nr. 714/2009; aicina ACER palielināt regulatīvo uzraudzību attiecībā uz pašreizējās starpsavienojuma jaudas ierobežošanu;

22.  norāda, ka mērķtiecīga un vērienīga tīklu uzlabošana un strukturālās pārblīves likvidēšana tīklā ir svarīgi nosacījumi enerģijas iekšējā tirgus izveidei, tādējādi pastiprinot konkurenci; uzskata, ka būtu jāapspriež cenu zonu izveide, piedaloties visiem attiecīgajiem tirgus dalībniekiem un ņemot vērā ACER kompetences, kā arī ENTSO-E tirdzniecības zonu pārskatīšanu; uzskata, ka tirdzniecības zonu sadalījums kā galējs risinājums (ultima ratio) varētu būt saprātīga tirgus ekonomikas pieeja, lai atspoguļotu faktisko elektroenerģijas nepietiekamību konkrētos reģionos; uzskata, ka cieši integrētos elektrotīklos cenu zonu sadalījums būtu jānosaka kopā ar visām attiecīgajām kaimiņvalstīm, lai nepieļautu tīklu neefektīvu izmantošanu un ar iekšējo tirgu nesaderīgu pārrobežu jaudu samazināšanu;

23.  pauž sapratni, ka zemās elektroenerģijas cenas vairumtirdzniecības tirgū un to ietekme uz ieguldījumiem, kā arī nepieciešamība izstrādāt mehānismus, lai pielāgotu ražošanas jaudu elastīgumam, reaģējot uz pieprasījumu, lika vairākām dalībvalstīm izstrādāt jaudas mehānismus, jo nepastāv Eiropas pieeja, turklāt šajās valstīs pastāv īpaši patēriņa tirgus elementi;

24.  skeptiski vērtē jaudas mehānismus un tirgus, kuru pamatā nav tirgus principi, kuri ir tikai valstu kompetencē, nav saderīgi ar iekšējā enerģijas tirgus principiem un rada tirgus darbības traucējumus, netiešas subsīdijas tehnoloģijām, kas jau nostiprinājušās, un augstas izmaksas gala patērētājiem; tālab uzsver, ka jebkurš jaudas mehānisms ES jāizstrādā, izmantojot starpvalstu sadarbību un pēc rūpīgas izpētes attiecībā uz šā mehānisma nepieciešamību, un tam jāatbilst ES noteikumiem par konkurenci un valsts atbalstu; uzskata, ka labāka valstu enerģijas ražošanas integrācija ES enerģētikas sistēmā un starpsavienojumu pastiprināšana varētu vidējā termiņā mazināt vajadzību ieviest jaudas mehānismus un to izmaksas;

25.  prasa, lai pārrobežu jaudas mehānismi tiktu apstiprināti tikai pēc tam, kad cita starpā nodrošināta atbilstība šādiem kritērijiem:

   a) to nepieciešamību ir apstiprinājusi detalizēta ražošanas un apgādes situācijas atbilstības analīze, ietverot starpsavienojumus, uzglabāšanu, reaģēšanu uz pieprasījumu un pārrobežu ražošanas resursus, kuras pamatā ir visā ES vienota, standartizēta un pārredzama metodika, ar ko var identificēt skaidru nepārtrauktas apgādes apdraudējumu;
   b) nav iespējami alternatīvi pasākumi, kuri paredzētu mazāk izdevumu un paredzētu mazāku iejaukšanos tirgū, piemēram, pilnīgu integrēšanu reģionālajā tirgū bez pārrobežu tirdzniecības ierobežojumiem apvienojumā ar mērķtiecīgām tīkla un stratēģiskām rezervēm;
   c) to modeļa pamatā ir tirgus un šis modelis ir tāds, ka tie nav diskriminējoši attiecībā uz elektroenerģijas uzglabāšanas tehnoloģiju izmantošanu, kopējo pieprasījumreaģēšanu, stabiliem atjaunojamiem energoresursiem un uzņēmumu līdzdalību citās dalībvalstīs, lai nebūtu pārrobežu šķērssubsidēšanas vai ražošanas vai citu klientu diskriminācijas, un tiek nodrošināts, ka tie vienīgi kompensē tikai apgādes drošībai nepieciešamo jaudu;
   d) to modelis ietver noteikumus, lai nodrošinātu, ka jauda tiek piešķirta pietiekami savlaicīgi, lai sniegtu adekvātus ieguldījumu signālus attiecībā uz iekārtām, kas rada mazāku piesārņojumu;
   e) ir iekļauti noteikumi par gaisa kvalitāti, lai izskaustu tehnoloģijas, kas rada vislielāko piesārņojumu (šajā sakarībā varētu apsvērt emisiju daudzuma standartu);

26.  uzsver, ka papildus jaunajam enerģijas tirgus modelim paredzamā Atjaunojamo energoresursu direktīvas un Energoefektivitātes direktīvas pārskatīšana ir svarīgas iniciatīvas enerģijas uzglabāšanas sniegto iespēju izmantošanai;

27.  uzskata, ka jaunu elektroenerģijas uzglabāšanas risinājumu izstrādāšana un pašreizējie risinājumi būs būtisks enerģētikas pārkārtošanas elements un ka jaunā tirgus modeļa noteikumiem vajadzētu veicināt tādas sistēmas ieviešanu, kura atbalsta dažādas iesaistītās tehnoloģijas;

28.  uzskata, ka enerģijas uzglabāšanai ir daudzas priekšrocības, kas ne vien nodrošina pieprasījumreakciju, bet arī palīdz līdzsvarot energotīklu un nodrošināt līdzekļus saražotās atjaunojamo energoresursu enerģijas pārpalikuma uzglabāšanai; aicina pārskatīt spēkā esošo tiesisko regulējumu, lai veicinātu enerģijas uzglabāšanas sistēmu ieviešanu un citus elastīguma risinājumus, kas nodrošina lielāku nepastāvīgo atjaunojamo energoresursu īpatsvaru (centralizēti vai sadalīti), radot zemākas robežizmaksas energosistēmā; uzsver, ka spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā jāievieš atsevišķa aktīvu kategorija elektroenerģijas vai enerģijas uzglabāšanas sistēmām, ņemot vērā enerģijas uzglabāšanas sistēmu divējādo būtību — ražošanu un pieprasījumu;

29.  tādēļ aicina attiecībā uz jauno tirgus modeli novērst tehniskos šķēršļus un diskriminējošu praksi tīkla kodeksos attiecībā uz enerģijas uzglabāšanu, taisnīgi piemērot maksas un nodokļus, izvairoties no enerģijas uzlādes un izlādes divkāršām izmaksām un veidojot tirgu, kurā tiek sekmēti ātri reaģējoši elastīgi energoresursi; pieļauj, ka plašāku un pieejamāku uzglabāšanas iespēju gadījumā vairs nebūs pamatojuma jaudas tirgus pastāvēšanai;

30.  uzsver vajadzību atbalstīt enerģijas uzkrāšanas sistēmu izmantošanu un radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kuros enerģijas uzkrāšana var sacensties ar citām elastīguma nodrošināšanas iespējām, pamatojoties uz enerģētikas tirgus neitrālo struktūru;

31.  tāpēc aicina nodrošināt tehnoloģiski neitrālu enerģētikas tirgus struktūru, lai nodrošinātu dažādiem uz atjaunojamajiem energoresursiem balstītiem enerģijas akumulēšanas risinājumiem, piemēram, litija jonu baterijām, siltuma sūkņiem vai ūdeņraža kurināmā elementiem iespēju papildināt AER ražošanas jaudu; prasa izveidot arī skaidri noteiktus mehānismus, lai gūtu labumu no pārprodukcijas un ierobežošanas;

32.  prasa, lai Komisija precizētu uzkrāšanas vietu dažādos elektroenerģijas ķēdes posmos un ļautu pārvades un sadales operatoriem veikt ieguldījumus un izmantot enerģijas uzkrāšanas pakalpojumus tīkla līdzsvarošanas mērķim, kā arī citus papildpakalpojumus;

33.  norāda uz augošo enerģijas pakalpojumu un papildpakalpojumu klāstu, ko enerģijas uzkrāšana var nodrošināt nākotnē; tālab aicina noteikt elektroenerģijas uzglabāšanas definīciju, kas paredzētu tās divējādo dabu (elektroenerģijas patēriņš un laišana tirgū), kā arī atcelt normatīvās barjeras elektroenerģijas uzglabāšanai;

34.  prasa pārskatīt spēkā esošo regulatīvo sistēmu, veicinot enerģijas uzkrāšanas sistēmu un citu elastību nodrošinošu iespēju izmantošanu, lai centralizēti vai decentralizēti un ar zemām papildizmaksām enerģijas sistēmā iekļautu atjaunojamus un nepastāvīgus energoresursus;

35.  prasa spēkā esošajā regulatīvajā sistēmā definēt enerģijas uzkrāšanu elektroenerģijas sistēmā;

36.  prasa spēkā esošajā regulatīvajā sistēmā papildus ražošanai, tīkla darbībai un patēriņam noteikt atsevišķu kategoriju elektroenerģijas uzkrāšanas sistēmai;

37.  uzsver, ka gāzes starpsavienojumi un valsts ārkārtas pasākumu koordinācija ir metodes, saskaņā ar kurām dalībvalstis var sadarboties nopietnu gāzes piegādes traucējumu gadījumā;

38.  norāda, ka pārrobežu konkurence varētu sniegt ieguvumus patērētājiem, ņemot vērā vairāku enerģijas piegādātāju klātbūtni decentralizētā tirgū, nodrošinot inovatīvu un jaunu enerģijas pakalpojumu uzņēmumu rašanos;

39.  prasa turpināt tāda tirgus attīstību, kurā tiek apmaksāta tikai faktiskā enerģijas piegāde un nevis pakalpojuma nodrošināšana („energy-only-markets”, EOM), taisnīgi sadalot izmaksas un ieguvumus starp visiem enerģijas lietotājiem un ražotājiem un pamatojoties uz konsekventu spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu, vispusīgi attīstot pārvades infrastruktūru un starpsavienojumus, kā arī pastiprinātu reģionālo sadarbību, kurā tiek ņemtas vērā elektroenerģijas tirgu īpašās iezīmes izolētos reģionos, piemēram, salu teritorijās, kur tie darbojas izolēti no valsts elektroenerģijas sistēmas, tādējādi veicinot enerģijas piegādes dažādošanu un sekmējot lielāku konkurenci, lai palielinātu apgādes drošību;

40.  uzsver, ka energoefektivitāte ir enerģētikas savienības stratēģijas pamatprincips, jo tā ir efektīvs veids, kā samazināt emisiju apjomu, radīt ietaupījumus patērētājiem un samazināt ES atkarību no fosilā kurināmā importa;

41.  atzīst, ka energoefektivitāte un jauda pašreiz ir svarīga un ir pienācīgi jānovērtē uz nākotni orientētā tirgus struktūrā, ņemot vērā to, ka tie ir savstarpēji papildinoši elementi;

42.  uzsver, ka Eiropas elektroenerģijas tirgum jāpamatojas uz tirgu; šajā sakarībā uzsver, ka dinamiskai cenu veidošanai piemīt brīdinājuma un regulēšanas funkcija un tās nešaubīgi ir būtisks elements efektivitātē un tādējādi pienācīgi funkcionējoša elektroenerģijas tirgus nodrošināšanā;

43.  norāda, ka laika gaitā mainīgas elektrības cenas var veicināt pieprasījuma elastīgumu, kas var palīdzēt līdzsvarot pieprasījumu un piedāvājumu un izlīdzināt mainīgos atjaunojamo energoresursu ražošanas modeļus; uzsver šajā sakarā, cik svarīgi ir, lai elektroenerģijas cenas atspoguļotu faktiskās elektroenerģijas izmaksas;

44.  konstatē, ka cerības uz turpmākiem straujiem cenu pieaugumiem var radīt stimulus ražotājiem un ieguldītājiem veikt ieguldījumus elastīgos risinājumos, piemēram, enerģijas uzkrāšanā, energoefektivitātē, pieprasījuma pārvaldībā, atjaunojamo energoresursu ražošanas jaudā, ļoti efektīvās un modernās gāzes spēkstacijās un hidroakumulācijas stacijās; uzstāj, ka intervencei vairumtirdzniecības tirgos pat strauja cenu pieauguma apstākļos jābūt ierobežotai; prasa, lai jebkādā regulēto patērētāju cenu, kas ir zemākas par ražošanas izmaksām, plānotā pakāpeniskā atcelšanā tiktu ņemtas vērā enerģētikas nabadzības apdraudēto neaizsargāto iedzīvotāju vajadzības;

45.  uzsver, ka ir svarīga atjaunojamo energoresursu pilnīga integrēšana elektroenerģijas tirgū; prasa veicināt un pēc iespējas palielināt to izmantošanu pakalpojumu līdzsvarošanā un uzskata, ka tirgus slēgšanas laiku saīsināšanā, tirdzniecības intervālu saskaņošanā ar nelīdzsvarotības noregulēšanas periodu un atļaut ražotājiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs, iesniegt apvienotu piedāvājumu, kas būtiski veicinātu šā mērķa sasniegšanu;

46.  prasa, lai tiktu pabeigta iekšējā tirgus un līdzsvarošanas un rezervju pakalpojumu integrācija, sekmējot likviditāti un pārrobežu tirdzniecību visos tirgus termiņos; prasa, lai tiktu pastiprināti centieni vērienīgo mērķmodeļa mērķu īstenošanai attiecībā uz dienas un līdzsvarošanas tirgiem, sākot ar tirgus slēgšanas laiku saskaņošanu un energoproduktu līdzsvarošanu;

47.  prasa, lai Komisija iesniegtu priekšlikumus, kas instrumentiem ļautu samazināt ieņēmumu risku 20 līdz 30 gadus, lai ieguldījumus jaunā zemu oglekļa dioksīda emisiju enerģijas ražošanā faktiski virzītu tirgus, piemēram, līdzieguldījumi ar līgumā paredzētu risku dalīšanu starp lielajiem patērētājiem un elektroenerģijas ražotājiem vai tirgus ilgtermiņa līgumi, kuru pamatā ir vidējo izmaksu cenas noteikšana;

48.  prasa nodrošināt elektroenerģijas apgādes un sistēmas pakalpojumus atbilstoši tirgus ekonomikas noteikumiem; šāda atklāta iepirkuma procedūra — valsts vai pārrobežu līmenī — būtu jārīko tehnoloģiskā ziņā neitrāli un arī jāļauj tajā piedalīties enerģijas uzkrājējiem;

49.  atbalsta atjaunojamās enerģijas daļas palielināšanu ES; uzsver, ka ilgtermiņa investīcijām ir svarīgas stabilas un izmaksu ziņā lietderīgas atjaunojamo energoresursu atbalsta shēmas, kuras spētu arī reaģēt un pielāgoties īstermiņā, un būtu izstrādātas atbilstīgi valstu vajadzībām un apstākļiem, dodot iespēju pakāpeniski izbeigt subsīdijas tirgū sevi nostiprinājušām atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām; atzinīgi vērtē to, ka vairākas atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas izmaksu ziņā strauji kļūst aizvien konkurētspējīgākas ar tradicionālajiem enerģijas ražošanas veidiem; norāda, ka jācenšas nodrošināt, ka pienācīgi tiek veidotas atbalsta shēmas un ka ietekme uz oglekļa emisiju pārvirzes riskam pakļautām energoietilpīgām rūpniecības nozarēm jāsaglabā minimālā līmenī;

50.  uzsver digitālo tehnoloģiju nozīmi, nosūtot cenas signālus, kas ļauj pieprasījuma regulēšanai darboties kā elastīguma avotam; tāpēc prasa nodrošināt vērienīgu stratēģiju attiecībā uz enerģētikas nozares digitalizāciju — no viedo tīklu un viedo skaitītāju ieviešanas līdz mobilo lietojumprogrammu, tiešsaistes platformu un datu centru izveidei;

51.  norāda, ka dalībvalstīm saskaņā ar 2020. gada satvaru jāpilda konkrēti kvantitatīvi mērķi attiecībā uz atjaunojamo energoresursu daļu enerģijas galīgajā patēriņā neatkarīgi no norisēm tirgū, un tāpēc uzsver, cik svarīgi ir veicināt atjaunojamo energoresursu attīstību ar politikas starpniecību, kuras pamatā ir konkurence un izmaksu efektivitāte, vienlaikus atzīstot, ka daudzās atšķirīgās atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas ir dažādās attīstības pakāpēs un tām ir atšķirīgi raksturlielumi, tādējādi tām nevar piemērot universālu pieeju; šajā sakarībā atgādina, cik nozīmīga ir ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS), un uzskata, ka ieguldījumu veicināšana tirgum ir piemērotāka vairāk nekā regulēti tarifi un vispārīga prioritāra attieksme;

52.  uzstāj, ka atjaunojamo energoresursu tehniskā pilnveidošana un to plašā izplatība nosaka, ka to atbalsta noteikumiem jāorientējas uz tirgus ekonomiku, piemēram, piemaksām par elektroenerģijas pievadīšanu tīkliem, lai nepieļautu pārmērīgu enerģijas patērētāju izmaksu palielināšanos;

53.  brīdina nejaukt energoapgādes mērķu un klimata politikas mērķu sasniegšanu; prasa konsekventi stiprināt emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu un pārstrādāt tirgus veidošanas modeli, lai panāktu lielāku elastību, tādējādi nodrošinot, ka turpmāk CO2 un degvielas cenas atbalstītu atjaunojamo energoresursu izvēršanu;

54.  atgādina, ka 2014. gada valsts atbalsta pamatnostādnes nosaka, ka, sākot no 2016. gada, atjaunojamo energoresursu ražotāji uzņemas līdzsvarošanas saistības, kas ir paredzētas kā ražotāju pienākums kompensēt īstermiņa novirzes no to iepriekšējām piegādes saistībām gadījumos, kad pastāv likvīds dienas tirgus; uzsver, ka novirzes gadījumā no operatora deklarētā plāna būtu jāpieprasa samērīga izlīdzinoša enerģijas cena; aicina pārskatīt spēkā esošo Atjaunojamo energoresursu direktīvas tiesisko regulējumu, ar kuru atjaunojamajiem energoresursiem piešķirta prioritāra piekļuve un pārvade; ierosina, ka šie noteikumu būtu jānovērtē un jāpārskata, kad tiks īstenots pārveidots elektroenerģijas tirgus, kas nodrošinās vienlīdzīgākus konkurences apstākļus un kura lielākā mērā tiks ņemti vērā atjaunojamās enerģijas ražošanas raksturlielumi;

55.  prasa, paturot prātā subsidiaritātes principu, turpināt atjaunojamo energoresursu izmantošanas attīstību un īstenot koordinētu pieeju starp dalībvalstīm reģionālā līmenī, lai palielinātu enerģijas tirgus lietderību nolūkā īstenot kopējos Eiropas mērķus un stiprinātu tīkla stabilitāti; uzskata, ka dalībvalstīm nevajadzētu pieņemt vienpusēju lēmumu, kas būtiski ietekmē kaimiņvalstis, nebūtu jāpieņem bez plašākas apspriedes un sadarbības reģionālā vai ES līmenī; atgādina, ka vairumā gadījumu atjaunojamajiem energoresursiem ir spēcīgs vietējais komponents; prasa Komisijai īstenot pasākumus, lai izveidotu saskaņotāku Eiropas regulējumu atjaunojamās enerģijas veicināšanai;

56.  iesaka dalībvalstīm apsvērt tāda tiesiskā regulējuma noteikšanu, kas mudina galalietotājus pievērsties pašražošanai un vietējai enerģijas uzkrāšanai;

57.  ir pārliecināts, ka elektroenerģijas ražošanā visi drošie un ilgtspējīgie energoresursi, kas kalpo pakāpeniskas dekarbonizācijas mērķim saskaņā ar nesen panākto COP21 globālo vienošanos, arī turpmāk saglabās savu vietu elektroenerģijas ražošanā līdztekus atjaunojamajiem energoresursiem;

58.  uzsver būtisko nozīmi koordinācijai ES līmenī, lai noteiktu koncesijas shēmas hidroelektroenerģijas resursu izmantošanai un lai šajā nozarē radītu konkurences priekšnosacījumus ar mērķi novērst tirgus kropļojumus un palielināt resursu efektīvu izmantošanu;

59.  norāda, ka, reorganizējot elektroenerģijas tirgu, tiks apmierinātas patērētāju cerības, nodrošinot patiesus ieguvumus, kas izriet no jauno tehnoloģiju izmantošanas, jo īpaši saistībā ar atjaunojamo enerģiju ar zemām oglekļa dioksīda emisijām, kuras rada dalībvalstu savstarpēju atkarību energoapgādes drošības jomā;

60.  uzsver, ka savstarpēji pilnīgi savienotas elektroenerģijas tīkla sistēmas ar atbilstošām uzkrāšanas iespējām trūkuma dēļ apgādes drošības garantēšanai joprojām ir svarīga pamatslodzes enerģijas ražošana;

61.  uzsver, ka vietējā un reģionālā līmeņa elektroenerģijas sadales tīklu operatoru atbildība lielākā mērā jāņem vērā enerģētikas savienības veidošanā, ņemot vērā apstākli, ka enerģētikas joma kļūst arvien decentralizētāka, 90 % atjaunojamo energoresursu ir savienoti ar sadales tīklu un sadales sistēmas operatoriem (SSO) ir īstenoti vietējā līmenī; atgādina, ka ir svarīgi, lai visas dalībvalstis izpildītu trešās enerģētikas paketes prasības attiecībā uz pārvades un sadales tīklu nodalīšanu, jo īpaši ņemot vērā SSO palielināto ietekmi attiecībā uz piekļuves datiem un datu pārvaldību; uzsver, ka vairāk jādomā par PTO–STO saskarni; uzskata, ka atbilstošu uzņēmējdarbības modeļu īstenošana, specializēta infrastruktūra un saskaņots atbalsts varētu veicināt efektīvu pieprasījuma regulēšanas uzsākšanu katrā dalībvalstī un pārrobežu līmenī;

62.  mudina dalībvalstis ieviest juridiskus un administratīvus mehānismus, kas nepieciešami, lai stimulētu vietējo kopienu iesaistīšanos enerģijas ražošanā, tos iesaistot maza apjoma atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas iekārtu projektos;

63.  uzsver, ka atsevišķi atjaunojamie energoresursi tiek ievadīti sadales tīklu līmenī, tuvu patēriņa līmenim, un tāpēc aicina pastiprināt SSO kā veicinātāju nozīmi un ciešāk iekļaut tos Eiropas tiesiskā regulējuma izstrādē un attiecīgās iestādēs, kad jāizstrādā pamatnostādnes par tos interesējošiem jautājumiem, piemēram, pieprasījuma pārvaldību, elastīgumu un uzglabāšanu, un Eiropas līmenī palielināt sadarbību starp SSO un PSO;

64.  aicina pieņemt pasākumus, lai stimulētu nepieciešamos ieguldījumus viedo tīklu tehnoloģijās un sadales tīklos nolūkā labāk integrēt atjaunojamo energoresursu pieaugošo kvantitāti un labāk sagatavoties digitalizācijai; šajā sakarībā uzskata, ka SSO būtu jāpiešķir nozīmīgāka loma datu vākšanā un apmaiņā un ka datu aizsardzība jāgarantē jebkuros apstākļos, paturot prātā pieredzi, kas gūta valstīs, kurās ir pilnībā ieviesti viedie skaitītāji;

65.  uzsver reģionālas pieejas nozīmi trūkstošās elektroenerģijas infrastruktūras, kas ir svarīga ilgtspējīgas elektroenerģijas apgādes drošībai, būvniecībā, lai novērstu pārblīves situāciju (jaudas) tīklā un pabeigtu iekšējā enerģijas tirgus izveidi;

66.  uzskata sadales tīklu operatorus par neitrāliem tirgus koordinatoriem, kuri no dažādiem avotiem saņem datus, ko tie savukārt nediskriminējošā veidā nodod trešās puses tirgus dalībnieku rīcībā pēc tam, kad patērētājs ir devis savu piekrišanu, nodrošinot, ka patērētāji saglabā kontroli pār saviem datiem; uzskata, ka SSO veicina tirgus attīstību, tiem ir arvien svarīgāka nozīme kā aktīviem sistēmu pārvaldniekiem, tehnoloģisko iespēju radītājiem, datu pārvaldītājiem un inovatoriem; uzskata, ka ir vajadzīgi skaidri noteikumi, lai nodrošinātu, ka SSO darbojas kā neitrāli tirgus veicinātāji; norāda, ka SSO līdz ar citiem tirgus dalībniekiem var atbalstīt vietējās iestādes, sniedzot tām datus, lai to teritorijā ļautu īstenot energopāreju;

67.  uzsver, ka visos lēmumu pieņemšanas līmeņos jāpaātrina energoinfrastruktūras projektu licencēšana;

68.  uzskata, ka ir lietderīga ciešāka sadarbība reģionos un starp tiem, šo sadarbību koordinējot ACER un iesaistoties ENTSO-E, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu ietekmes novērtēšanu, tomēr dalībvalstīm neatsakoties no atbildības par energoapgādes drošību; uzsver, ka pārrobežu sadarbībai un starpsavienojumiem ir izšķirīga nozīme energoapgādes drošības garantēšanā;

69.  atzinīgi vērtē ACER darbu, un uzstāj, ka aģentūrai jāpiešķir pietiekami finanšu un personāla resursi, lai tā varētu pildīt tās pašreizējos un turpmākos uzdevumus un pienākumus un spētu stratēģiski plānot drošā vidēja termiņa perspektīvā;

70.  norāda, ka efektīva, neitrāla un pastāvīga Eiropas enerģijas tirgu uzraudzība ir svarīga kā būtisks instruments, lai nodrošinātu patiesu iekšējo enerģijas tirgu, ko raksturo brīva konkurence, pienācīgi cenas signāli un apgādes drošība; šajā sakarībā uzsver ACER nozīmi un gaida Komisijas nostāju par jaunām un nostiprinātām ACER pilnvarām saistībā ar pārrobežu jautājumiem;

71.  prasa, lai ACER atbalstītu un koordinētu centienus ciešākas reģionālās sadarbības nodrošināšanai attiecībā uz sistēmas drošību un atbilstību; uzskata, ka kompetenču par apgādes drošības jautājumiem nodošana pārvalstu instancēm jāveic tikai tad, ja tā sniedz skaidrus ieguvumus visai elektroenerģijas sistēmai un ja to papildina pietiekamas atbildības noteikšana;

72.  aicina piešķirt ACER lēmumu pieņemšanas pilnvaras attiecībā uz palielinātas reģionālas sadarbības koordināciju pārrobežu un starpreģionālos jautājumos, jo īpaši reģionālo drošības koordinēšanas iniciatīvu kontekstā, lai optimizētu enerģijas resursu pārvaldību, ņemtu vērā valstu īpatnības, pamatotos uz izmaksām un ievērotu tirgus kritērijus un lai izstrādātu atbilstošus rīkus efektīvai enerģijas tirgus uzraudzībai nolūkā izveidot enerģētikas savienību bez vajadzības izveidot jaunu pārmērīgi lielu iestādi;

73.  norāda, ka Komisijas ierosinājumi attiecībā uz jaunu enerģijas tirgus modeli aprobežojas tikai ar jaudas nozari; prasa, lai Komisija analizētu iespēju pārskatīt dabasgāzes tirgus modeli nolūkā risināt problēmas gāzes nozarē (piemēram, ES gāzes pieprasījuma izmaiņas, balasta aktīvi, cenu noteikšanas sistēmas, turpmāka tirgus integrācija un AECR un gāzes pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkla (ENTSO-G) attiecīgās lomas);

74.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1) OV C 200, 28.6.2014., 1. lpp.
(2) OV L 211, 14.8.2009., 1. lpp.
(3) OV L 211, 14.8.2009., 15. lpp.
(4) OV L 115, 25.4.2013., 39. lpp.
(5) OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.
(6) OV L 84, 20.3.2014., 61. lpp.
(7) OV L 33, 4.2.2006., 22. lpp.
(8) OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.
(9) OV C 286 E, 27.11.2009., 24. lpp.
(10) OV C 36, 29.1.2016., 62. lpp.
(11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0065.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0359.
(13) OV L 140, 5.6.2009., 16. lpp.
(14) OV L 211, 14.8.2009., 55. lpp.
(15) OV C 93, 9.3.2016., 8. lpp.
(16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0444.
(17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0445.
(18)http://www.iea.org/publications/freepublications/publication/REPOWERINGMARKETS.pdf


ES siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģija
PDF 399kWORD 67k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra rezolūcija par ES siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģiju (2016/2058(INI))
P8_TA(2016)0334A8-0232/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 194. pantu,

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, kas noslēgts Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijā (COP 21) 2015. gada decembrī,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. decembra paziņojumu „Enerģētikas ceļvedis 2050” (COM(2011)0885),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „ES siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģija” (COM(2016)0051),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 25. februāra paziņojumu „Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku” (COM(2015)0080),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumus par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam,

–  ņemot vērā trešo enerģētikas paketi,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. g.” (COM(2011)0112),

–  ņemot vērā 2014. gada 5. februāra rezolūciju par klimata un enerģētikas politikas satvaru 2030. gadam(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1291/2013, ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu „Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1982/2006/EK(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par resursu lietderīgu izmantošanu — ceļā uz aprites ekonomiku(3),

–  ņemot vērā 2015. gada 15. decembra rezolūciju par virzību uz Eiropas enerģētikas savienību(4),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0232/2016),

A.  tā kā gandrīz 50 % no ES galīgā enerģijas pieprasījuma tiek izmantoti siltumapgādē un aukstumapgādē un no tiem 80 % tiek izmantoti ēkās; tā kā siltumapgādes un aukstumapgādes nozarei būtu jāatspoguļo 2015. gada Parīzes nolīgums klimata pārmaiņu jomā (COP 21); tā kā, lai siltumapgādes un aukstumapgādes nozare būtu atbilstīga ES enerģētikas un klimata mērķiem, tai vēlākais līdz 2050. gadam ir jākļūst 100 % balstītai uz atjaunojamiem energoresursiem, ko var panākt, vienīgi samazinot energopatēriņu un pilnībā ievērojot „energoefektivitāte pirmajā vietā” vai „energoefektivitāte ir galvenā degviela” principus;

B.  tā kā katrs papildu ietaupītais 1 % enerģijas samazina gāzes importa apjomu par 2,6 %(5),

C.  tā kā ir vairāk jārūpējas par to, lai samazinātu enerģijas pieprasījumu ēku siltumapgādē, kā arī par to, lai atlikušo pieprasījuma daļu no importētā fosilā kurināmā sadedzināšanas atsevišķos sildkatlos novirzītu uz ilgtspējīgiem siltumapgādes un aukstumapgādes risinājumiem, kas būtu saskaņā ar ES mērķiem laikposmam līdz 2050. gadam;

D.  tā kā ēkās tiek izmantota milzīga daļa no kopējā enerģijas galapatēriņa un tā kā uzlabotai ēku energoefektivitātei un pieprasījuma regulēšanas programmām var būt būtiska nozīme enerģijas pieprasījuma līdzsvarošanā un maksimālā pieprasījuma mazināšanā, kas samazina jaudu pārpalikumu un ražošanas, ekspluatācijas un pārvades izmaksas;

E.  tā kā atjaunojamo energoresursu daļa lēnām palielinās (2012. gadā tā bija 18 % no primārās enerģijas piegādēm), tomēr joprojām visos līmeņos ir milzīgs potenciāls un dalībvalstīm vajadzētu turpināt palielināt atjaunojamo resursu un atgūtā siltuma daļu siltumapgādē un aukstumapgādē;

F.  tā kā ES siltumapgādes un aukstumapgādes tirgus ir sadrumstalots tā vietējā rakstura un dažādo izmantoto tehnoloģiju un iesaistīto ekonomikas dalībnieku dēļ; tā kā vietējā un reģionālā dimensija ir būtiska, lai noteiktu pareizo siltumapgādes un aukstumapgādes politiku, plānotu un ieviestu siltumapgādes un aukstumapgādes infrastruktūru un konsultētos ar patērētājiem un tādējādi likvidētu šķēršļus, siltumapgādi un aukstumapgādi padarot efektīvāku un ilgtspējīgāku;

G.  tā kā biomasa nodrošina 89 % no ES kopējā siltumenerģijas patēriņa, ko nodrošina ar atjaunojamiem energoresursiem un 15 % no kopējā ES siltumenerģijas patēriņa un tai ir liels potenciāls, ko var izmantot, lai rastu būtiskus un ekonomiskus risinājumus pieaugošā pieprasījuma pēc siltumenerģijas nodrošināšanai;

H.  tā kā siltumapgādes un aukstumapgādes nozare ir vislabākais piemērs tam, ka risinājumu izstrādē enerģētikas jomā ir jāizmanto holistiska, integrētās sistēmās balstīta pieeja, kas paredz horizontālas pieejas gan enerģētikas sistēmu izstrādei, gan ekonomikai kopumā;

I.  tā kā siltumapgādē un aukstumapgādē izmantotās primārās enerģijas daļa, ko iegūst no fosilā kurināmā, joprojām ir ļoti liela — 75 % un tas būtiski kavē dekarbonizāciju, tādējādi paātrinot klimata pārmaiņas un nodarot būtisku kaitējumu videi; tā kā siltumapgādes un aukstumapgādes nozarei būtu pilnībā jāveicina ES klimata un enerģētikas mērķu īstenošana un pakāpeniski būtu jāpārtrauc subsīdijas fosilo kurināmo izmantošanai saskaņā ar Eiropadomes 2013. gada 22. maija secinājumiem un atbilstoši vietējiem apstākļiem;

J.  tā kā tiek lēsts, ka siltuma apjoms, ko rada rūpnieciskie un citi komerciālie procesi un kas pēc tam izdalās atmosfērā vai ūdenī (nevis tiek produktīvi izlietots), ir pietiekams, lai nodrošinātu visā ES dzīvojamajās un terciārajās ēkās nepieciešamo apkuri;

K.  tā kā ēkas rada apmēram 13 % no visa ES CO2 emisiju apjoma;

L.  tā kā progresīvu un efektīvu siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmu izmantošanai ēkās ir jābūt viendabīgi saskaņotai ar padziļinātu siltumizolācijas procesu, kas samazinātu enerģijas pieprasījumu un izmaksas patērētājiem un veicinātu enerģētiskās nabadzības novēršanu, kā arī radītu kvalitatīvas vietējās darbvietas;

M.  tā kā pasākumi visaptverošas un integrētas stratēģijas izstrādei siltumapgādes un aukstumapgādes jomā Enerģētikas savienības ietvaros, ja tos pareizi īsteno, sniedz nozīmīgas iespējas ES uzņēmumiem un patērētājiem, samazinot kopējās enerģijas izmaksas rūpniecībai, stimulējot konkurētspēju un nodrošinot izmaksu ietaupījumus patērētājiem;

N.  tā kā ES tiesiskajos regulējumos ir uzsvērti plaši mērķi, taču ir būtiski panākt reālu progresu siltumapgādes un aukstumapgādes jomas pārveidē saistībā ar plašākām pārmaiņām enerģētikas sistēmās;

O.  tā kā atjaunojamo energoresursu, jo īpaši elektroapgādes jomā, izmantošanas optimizēšanas kopējā energotīklā, nodrošinot labāku integrāciju ar siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmām un pārvadi, mērķis veicina enerģētikas sistēmas dekarbonizāciju, neatkarību no enerģijas importa, mājsaimniecību energopatēriņa rēķinu samazināšanos un ES rūpniecības konkurētspējas uzlabošanos;

P.  tā kā visefektīvākais veids, kā izpildīt šos kopējos mērķus, ir nodrošināt lielākas tiesības vietējām un reģionālajām iestādēm, kā arī visām ieinteresētajām personām un tās atbalstīt, lai tās kopā varētu izmantot pilnībā integrētu, sistēmās balstītu pieeju pilsētplānošanā, infrastruktūras attīstībā, mājokļu celtniecībā un atjaunošanā un jaunu rūpniecības projektu izstrādē un tādā veidā maksimāli izmantotu to savstarpējo mijiedarbību, efektivitāti un citus savstarpējos ieguvumus;

Q.  tā kā ēku energoefektivitāte ir atkarīga arī no atbilstošu energosistēmu izmantošanas; tā kā siltumapgādes un aukstumapgādes nozarē būtu jāievēro „energoefektivitāte pirmajā vietā” un „energoefektivitāte ir galvenā degviela” principi;

R.  tā kā, nosakot vērienīgus mērķus pašreizējā ēku fonda pamatīgai atjaunošanai, Eiropā tiktu radīti vairāki miljoni darbvietu, jo īpaši MVU, palielinātos energoefektivitāte un tas būtiski palīdzētu nodrošināt, ka samazinās energopatēriņš siltumapgādē un aukstumapgādē;

S.  tā kā, plānojot energoefektīvas, zemu emisiju sabiedriskās un dzīvojamās ēkas, ir jāņem vērā arhitektūras un pilsētplānošanas aspekti, siltumenerģijas plūsmu pieprasījuma blīvums un Eiropas klimata zonu daudzveidība un ēku veidi;

T.  tā kā ir milzīgs neizmantots potenciāls, ko sniedz atlikumsiltuma un centralizētās siltumapgādes sistēmu izmantošana, jo siltumenerģijas pārpalikums Eiropā pārsniedz kopējo siltumenerģijas pieprasījumu visās Eiropas ēkās un turklāt 50 % no kopējā ES siltumenerģijas pieprasījuma ir iespējams piegādāt, izmantojot centralizēto siltumapgādi;

U.  tā kā ievērojama Eiropas iedzīvotāju daļa dzīvo vietās, jo īpaši pilsētās, kur ir vērojami gaisa kvalitātes standartu pārsniegumi;

V.  tā kā tiek prognozēts, ka siltumapgāde un aukstumapgāde arī turpmāk būs lielākais enerģijas pieprasījuma avots Eiropā, tā kā dabasgāze un LPG tiek plaši izmantotas, lai nodrošinātu šo pieprasījumu, un to izmantošanu varētu optimizēt, enerģiju ļoti efektīvi uzglabājot; tā kā, ilgstoši paļaujoties uz fosilo kurināmo, ES darbojas pretēji tās saistībām klimata un enerģētikas jomā un dekarbonizācijas mērķiem;

W.  tā kā pašlaik ikgadējie tēriņi par enerģiju, ko izmanto siltumapgādes vajadzībām, dažādās Eiropas klimata zonās ievērojami atšķiras, jo energopatēriņš Eiropas dienvidu valstīs vidēji ir 60–90 kWh/m2, bet Centrāleiropas un Ziemeļeiropas valstīs — 175–235 kWh/m2;

X.  tā kā efektīvi risinājumi siltumapgādes un aukstumapgādes jomā var būtiski sekmēt rūpniecības un pakalpojumu nozaru attīstību Eiropā, jo īpaši atjaunojamo energoresursu jomā, kā arī palielināt pievienoto vērtību attālākajos un lauku reģionos;

Y.  tā kā enerģija ir kļuvusi par sociālu labumu, kura pieejamība ir jānodrošina; tā kā tomēr ne visi iedzīvotāji var piekļūt enerģijai — vairāk nekā 25 miljoni iedzīvotāju Eiropā dzīvo apstākļos, kuros ir ļoti apgrūtināta piekļuve enerģijas izmantošanai;

Z.  tā kā energoefektivitātes politikā vajadzētu uzsvērt ekonomiskos veidus, kā uzlabot ēku energoefektivitāti, samazinot siltumenerģijas pieprasījumu un/vai pieslēdzot ēkas augsti efektīvām energoapgādes alternatīvām;

AA.  tā kā patērētāju sliktā informētība par apkures sistēmu nepietiekamo efektivitāti ir viens no faktoriem, kas visvairāk nosaka maksu par enerģiju;

AB.  tā kā labi siltumizolētas dzīvojamās mājas sniedz labumu gan videi, gan patērētājiem, kuriem par enerģiju ir jāmaksā mazāk;

AC.  tā kā 72 % no ģimenes privātmāju siltumapgādes un aukstumapgādes pieprasījuma tiek patērēti lauku un vidēji apdzīvotos apgabalos;

AD.  tā kā pieprasījumu pēc enerģijas var mazināt arī dabā balstīti risinājumi, piemēram, pārdomāta ielu veģetācija un zaļie jumti un sienas, kas ēkas izolē un noēno, tā mazinot vajadzību pēc siltumapgādes un aukstumapgādes;

AE.  tā kā 85 % no ēkās patērētās enerģijas tiek izmantoti telpu apsildīšanai un karstā ūdens ieguvei un 45 % no siltumapgādes un aukstumapgādes Savienībā izmanto dzīvojamās ēkās;

AF.  tā kā rūpniecības nozarei, sadarbojoties ar vietējām pašvaldībām, ir svarīga nozīme atlikumsiltuma un atlikumaukstuma lietderīgākā izmantošanā;

AG.  tā kā vidēji 6 % no Eiropas iedzīvotāju patēriņa izdevumiem ir maksa par siltumapgādi un aukstumapgādi un 11 % Eiropas iedzīvotāju nevar atļauties pietiekami apsildīt savu mājokli ziemā;

AH.  tā kā aukstumapgādes nozare vēl būtu padziļināti jāanalizē un tai būtu jāpiešķir lielāka nozīme Komisijas stratēģijā un dalībvalstu politikas nostādnēs;

AI.  tā kā ir svarīgi veicināt pētījumus par energotaupību vēsturiskās ēkās, lai pēc iespējas uzlabotu to energoefektivitātes līmeni, vienlaikus nodrošinot kultūras mantojuma aizsardzību un saglabāšanu,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par ES siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģiju, kas ir svarīgs solis un paredz holistisku pieeju siltumapgādes un aukstumapgādes pārveidei Eiropas Savienībā, kā arī nosaka prioritārās darbības jomas; pilnībā atbalsta Komisijas vērienīgo plānu, kas paredz konstatēt un izmantot sinerģiju starp elektroapgādes un siltumapgādes jomām, lai izveidotu efektīvu nozari, kas palielina enerģētisko drošību un palīdz ekonomiski sasniegt ES klimata un enerģijas mērķus; aicina Komisiju siltumapgādi un aukstumapgādi uzskatīt par Eiropas enerģijas tirgus daļu;

2.  norāda uz nepieciešamību arī turpmāk saglabāt konkrētus pasākumus siltumapgādes un aukstumapgādes jomā, pārskatot Energoefektivitātes direktīvu (2012/27/ES), Atjaunojamo energoresursu direktīvu (2009/28/EK) un Ēku energoefektivitātes direktīvu (2010/31/ES);

3.  uzskata, ka siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģijā ir vienādi jāiekļauj abas šīs vajadzības, ņemot vērā to, ka Eiropā ir dažādas klimata zonas un attiecīgi arī dažādas enerģijas izmantošanas vajadzības;

4.  uzsver, ka siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģijā prioritāra nozīme būtu jāpiešķir ilgtspējīgiem un ekonomiskiem risinājumiem, kas dotu dalībvalstīm iespēju sasniegt ES klimata un enerģētikas politikas mērķus; norāda, ka dalībvalstu siltumapgādes un aukstumapgādes nozares ir ļoti atšķirīgas to dažādā energoavotu sadalījuma, klimatisko apstākļu, ēku fonda energoefektivitātes līmeņa un rūpniecības intensitātes dēļ, tādēļ atbilstošo stratēģisko risinājumu izvēlē būtu jānodrošina elastība;

5.  prasa valstu līmenī izstrādāt konkrētas, ilgtspējīgas siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģijas, īpašu uzmanību veltot kombinētajai siltuma un elektrības koģenerācijai, centralizētai siltumapgādei un aukstumapgādei, kuru vislabāk būtu balstīt uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu, kā norādīts Energoefektivitātes direktīvas 14. pantā;

6.  atzīmē, ka ES siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģijas galvenās prioritātes ir augsta energoefektivitāte, augstas efektivitātes siltumizolācija un atjaunojamu energoavotu un atgūtās siltumenerģijas izmantošana; tādēļ uzskata, ka būtu jāievēro „energoefektivitāte pirmajā vietā” princips, jo energoefektivitāte nodrošina vienu no augstākajām un ātrāk pieejamajām finansiālajām atdevēm un ir galvenais stratēģiskais risinājums, lai nodrošinātu sekmīgu pāreju uz drošu, noturīgu un viedu siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmu;

7.  atzīmē, ka decentralizētākas un elastīgākas energosistēmas ieviešana, kas paredz elektroenerģijas un siltumenerģijas avotu atrašanos tuvāk patēriņa vietai, var veicināt decentralizētas enerģijas ražošanu un tādējādi sniegt iespēju patērētājiem un kopienām vairāk iesaistīties enerģijas tirgū un kontrolēt pašiem savu energopatēriņu, kā arī kļūt par aktīviem pieprasījuma veidotājiem; uzskata — jo īsāka ir ķēde primārās enerģijas pārveidei citās formās, lai iegūtu izmantojamu siltumenerģiju, jo augstāks ir kopējās energosistēmas energoefektivitātes līmenis; turklāt atzīst, ka šāda pieeja samazina pārvades un sadales zudumus, uzlabo energoapgādes infrastruktūras noturību un vienlaikus nodrošina vietējās uzņēmējdarbības iespējas MVU;

8.  uzsver likumdošanas ekodizaina un energomarķējuma jomā, no vienas puses, un Energoefektivitātes direktīvas un Ēku energoefektivitātes direktīvas, no otras puses, savstarpējo papildināmību siltumapgādes un aukstumapgādes patēriņa samazināšanā; uzskata, ka sadzīves tehnikas ierīcēm (veļas mazgājamās mašīnas, trauku mazgājamās mašīnas u. c.) vajadzētu būt pēc iespējas efektīvām un projektētām tā, lai tās varētu pieslēgt karstā ūdens apgādes sistēmai vietā, kur tās tiek uzstādītas; tādēļ uzskata, ka regulāri būtu jāpārskata un jāuzlabo ekodizainam piemērojamās prasības un energomarķējuma politika, lai nodrošinātu papildu energotaupību un uzlabotu konkurētspēju, ko sniedz inovatīvāki produkti un samazinātas enerģijas izmaksas;

9.  atgādina, ka siltumapgāde un aukstumapgāde veido ES enerģijas pieprasījuma lielāko daļu; uzsver, cik svarīgi ir ievērot tehnoloģiskās neitralitātes principu attiecībā uz patlaban pieejamajiem atjaunojamajiem energoresursiem un uz tirgus un valstu iniciatīvām, nodrošinot pāreju uz mazoglekļa un drošu energoapgādi siltumapgādes un aukstumapgādes nozarei;

10.  uzsver vajadzību izstrādāt labvēlīgu regulējumu īrniekiem un personām, kuras dzīvo daudzdzīvokļu mājās, lai arī viņiem nodrošinātu iespēju izmantot pašražošanas un pašpatēriņa sniegtos ieguvumus no atjaunojamo energoresursu izmantošanas siltumapgādē un aukstumapgādē un no energoefektivitātes pasākumiem, tādējādi novēršot problēmas, ko rada nesalāgoti stimuli un dažkārt arī traucējoši īres noteikumi;

11.  uzsver būtisko nozīmi, kāda uz atjaunojamiem energoresursiem balstīto tehnoloģiju, tostarp ilgtspējīgas biomasas, aerotermālās, ģeotermālās un saules enerģijas, kā arī fotoelementu, izmantošanai kopā ar elektriskajiem akumulatoriem ir ūdens apsildē un ēku siltumapgādē un aukstumapgādē, tos apvienojot ar siltumenerģijas uzglabāšanas iekārtām, kuras var izmantot ikdienas vai sezonālai līdzsvarošanai; aicina dalībvalstis nodrošināt stimulus šādu tehnoloģiju veicināšanai un izmantošanai; aicina dalībvalstis pilnībā ieviest energoefektivitātes un ēku energoefektivitātes direktīvas, tostarp prasības par gandrīz nulles enerģijas ēkām (NZEB) un ēku renovācijas ilgtermiņa stratēģijas, ņemot vērā vajadzību mobilizēt pietiekamas investīcijas dalībvalstu ēku fonda modernizācijai; aicina Komisiju iesniegt ES līmeņa redzējumu par gandrīz nulles enerģijas ēku fondu līdz 2050. gadam;

12.  uzskata, ka jautājumi, kas ir saistīti ar energoapgādes drošību ES, galvenokārt ir saistīti ar siltumapgādes drošību; tādēļ uzskata, ka siltumapgādes avotu diversificēšanai ir ārkārtīgi svarīga nozīme, un aicina Komisiju izpētīt iespējas vēl vairāk atbalstīt un paātrināt uz atjaunojamiem energoresursiem balstītu siltumapgādes tehnoloģiju izmantošanu;

13.  uzskata, ka par pamatu energoefektīvai un zemu emisiju būvniecībai dažādās Eiropas klimata zonās, lai plānotu veselus dzīvojamos un komerciālos rajonus, vajadzētu izmantot siltuma ražošanā izmantoto resursu sadalījuma plānošanu, piemērotus arhitektūras risinājumus, infrastruktūras objektu pārvaldības paraugpraksi un pilsētplānošanas principus, tostarp tādus pilsētas mēroga tīkla risinājumus kā centralizētā siltumapgāde un aukstumapgāde; uzsver, ka ar siltumizolāciju pienācīgi aprīkotai ēkas struktūrai ir augsta siltuma saglabāšanas spēja un tas rada būtiskus ietaupījumus siltumapgādē un aukstumapgādē;

14.  uzsver, ka ēku enerģijas pieprasījums veido apmēram 40 % no energopatēriņa ES un vienu trešdaļu no dabasgāzes patēriņa, un to varētu samazināt pat par trim ceturtdaļām, ja tiktu paātrināta ēku atjaunošana; uzsver, ka 85 % no šī energopatēriņa tiek izmantoti siltumapgādē un mājsaimniecību karstā ūdens padevē, un tādēļ joprojām galvenais faktors drošākas un ilgtspējīgākas pieejas īstenošanā siltumapgādei ir veco un neefektīvo siltumapgādes sistēmu modernizācija, no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas elektroenerģijas daļas plašāka izmantošana, labāka atlikumsiltuma izmantošana augsti efektīvās centralizētās siltumapgādes sistēmās un pamatīga ēku atjaunošana, nodrošinot tām labāku siltumizolāciju; iesaka arī turpmāk paaugstināt energoefektivitātes standartus ēkām, ņemot vērā un veicinot tehniskās inovācijas, jo īpaši attiecībā uz homogēnu izolācijas materiālu nodrošināšanu; turklāt iesaka nodrošināt turpmāku atbalstu gandrīz nulles enerģijas ēku celtniecībai;

15.  mudina dalībvalstis izstrādāt ilgtermiņa siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģijas, pamatojoties uz integrētu pieeju, saskaņotu enerģijas avotu sadalījuma plānošanu un Energoefektivitātes direktīvas 14. pantā paredzēto novērtējumu; uzsver, ka stratēģijā būtu jānosaka prioritārās jomas intervencei un jāveicina optimizēta pilsētu energoapgādes plānošana; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis šajā uzdevumā, izstrādājot vispārējus norādījumus valstu siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģiju izstrādei;

16.  vērš uzmanību uz ēku renovācijas un siltumizolācijas ekonomisko ieguvumu, kas nereti nozīmē līdz 50 % mazākas siltumapgādes un aukstumapgādes izmaksas, un aicina Komisiju paredzēt pienācīgu līdzfinansējumu enerģijas ziņā neefektīvu sabiedrisko un daudzdzīvokļu ēku renovācijas iniciatīvām;

17.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izstrādāt pasākumu kopumu daudzdzīvokļu māju atjaunošanas veicināšanai; uzskata, ka saskaņots un visaptverošs pasākumu kopums jāizstrādā arī attiecībā uz energoapgādes plānošanu pilsētās, lai varētu veikt vietējā siltumapgādes un aukstumapgādes potenciāla plānošanu, optimizēt un integrēt ēku atjaunošanu un pilnveidot siltumapgādes un aukstumapgādes infrastruktūras;

18.  vēlreiz uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt tādas ES shēmas, kas rada stimulus to sabiedrisko ēku, dzīvojamo un sociālo māju energoefektīvai modernizācijai, kuru rādītāji neatbilst juridisko prasību minimumam, kā arī jaunu ekoloģisko ēku celtniecībai;

19.  norāda uz siltumapgādes un aukstumapgādes lokālo raksturu un potenciālu; aicina vietējās un reģionālās iestādes turpināt veicināt ēku siltummodernizāciju, atjaunojot esošās sabiedriskās, komerciālās un dzīvojamās ēkas ar zemiem energorādītājiem; uzsver tādu kustību nozīmi kā Pilsētas mēru pakts, kas paredz zināšanu un paraugprakses apmaiņu;

20.  uzsver nepieciešamību plānot vietējo siltumapgādes un aukstumapgādes potenciālu visā Eiropā, lai pilsētas spētu labāk noteikt savus vietējā līmenī pieejamos resursus un tādējādi varētu palīdzēt palielināt ES enerģētisko neatkarību un veicināt izaugsmi un konkurētspēju, radot vietējās darbvietas, kuru funkcijas nevar nodot ārpakalpojumā, un nodrošinot patērētājiem tīru un cenu ziņā pieejamu enerģiju;

21.  aicina vietējās iestādes novērtēt esošo siltumapgādes un aukstumapgādes potenciālu, kā arī turpmākās siltumapgādes un aukstumapgādes vajadzības, ņemot vērā uz vietas pieejamo atjaunojamo energoresursu potenciālu, koģenerācijā iegūtās siltumenerģijas un centralizētās siltumapgādes apjomus;

22.  uzskata, ka būtu jāizveido pievilcīga finansēšanas sistēma mājsaimniecībām, kas atrodas ārpus centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmu zonām, lai veicinātu mājsaimniecību apsildei paredzētas, uz atjaunojamo energoresursiem balstītas jaunās tehnoloģijas;

23.  aicina vietējās iestādes risināt konkrētās problēmas, kuras ir saistītas ar ēkām lauku apvidos, kas parasti ir vecākas, mazāk energoefektīvas un ne tik labvēlīgas veselībai un parasti nodrošina mazāku siltumkomfortu;

24.  uzskata — jo īsāka ir ķēde primārās enerģijas pārveidei citās formās, lai ražotu izmantojamu siltumu, jo augstāka ir energoefektivitāte un, norādot uz klimatisko un citu apstākļu daudzveidību Savienībā, aicina Komisiju veicināt tehnoloģiski neitrālus instrumentus, kas ļautu katrai kopienai izstrādāt ekonomiskus risinājumus nolūkā samazināt siltumapgādes un aukstumapgādes nozares oglekļa emisiju intensitāti;

25.  norāda — lai arī ES tiesiskajos regulējumos ir izvirzīti plaši mērķi, ir būtiski panākt reālu progresu, ievērojami uzlabojot siltumapgādi un aukstumapgādi saistībā ar enerģētikas sistēmu plašāku pārveidi;

26.  uzsver, ka vēl nav pietiekami izstrādāti ES politikas instrumenti un jaudas, lai sekmētu siltumapgādes un aukstumapgādes nozares pārveidi, maksimāli izmantotu visas iespējas vai vajadzīgajā apmērā un tempā ieviestu pieprasījuma mazināšanas un dekarbonizācijas risinājumus;

27.  uzsver centralizēto energoapgādes tīklu nozīmi, kas ir alternatīva piesārņojošākām individuālās apsildes sistēmām, jo šie tīkli ir īpaši efektīvs un ekonomisks līdzeklis tādas ilgtspējīgas siltumapgādes un aukstumapgādes nodrošināšanai, kurā ir integrēti atjaunojamie energoresursi, atgūtā siltumenerģija un aukstumenerģija un zema patēriņa laikā tiek uzglabāts elektroenerģijas pārpalikums, tā nodrošinot tīkla elastību; uzsver, ka ir jāintegrē lielāks atjaunojamo energoresursu īpatsvars, ņemot vērā to, ka vairāk nekā 20 % no centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes jau tagad tiek nodrošināti, izmantojot atjaunojamo enerģiju, kas ir saskaņā ar Energoefektivitātes direktīvas 14. pantu, kurā noteikta prasība par centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes potenciāla visaptverošu novērtējumu; prasa veikt esošo centralizētās siltumapgādes sistēmu modernizāciju un paplašināšanu, lai nodrošinātu pāreju uz augstas efektivitātes un atjaunojamu alternatīvo enerģijas veidu izmantošanu; mudina dalībvalstis ieviest fiskālus un finansiālus mehānismus, lai veicinātu centralizētas siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmas izstrādi un izmantošanu un novērstu regulatīvos šķēršļus;

28.  aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt dalībvalstu veiktos koģenerācijas un centralizētās siltumapgādes visaptverošos novērtējumus saskaņā ar Energoefektivitātes direktīvas 14. pantu, lai minētajos plānos būtu atspoguļots šādu risinājumu patiesais ekonomiskais potenciāls un sniegts pārdomāts pamatojums politikas veidošanai atbilstīgi ES mērķiem;

29.  uzsver, ka ir svarīgi blīvi apdzīvotās pilsētu aglomerācijās pakāpeniski aizstāt neefektīvu un neilgtspējīgu individuālās vai centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmu izmantošanu ar efektīvām centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmām vai tās modernizēt, izmantojot jaunākās siltumapgādes un aukstumapgādes tehnoloģijas, lai nodrošinātu pāreju uz augstas efektivitātes vietējām koģenerācijas sistēmām un atjaunojamiem alternatīvajiem enerģijas veidiem;

30.  aicina Komisiju savās iniciatīvās par Atjaunojamo energoresursu direktīvu un tirgus modeli ierosināt pasākumus, ar kuriem veicina efektīvākas un elastīgākas energosistēmas izveidi, turpinot integrēt elektroenerģijas, siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmas;

31.  prasa Komisijai izveidot vienotu Eiropas sistēmu, ar kuru veicina un stiprina juridisko noteiktību attiecībā uz pašražošanu, kurā tiktu izmantoti atjaunojamie energoresursi, jo īpaši sniedzot atbalstu kaimiņu kooperatīviem un tos veicinot;

32.  prasa dalībvalstu līmenī izstrādāt siltumenerģijas un aukstumenerģijas pieprasījuma rādītāju ēkām;

33.  prasa piemērot stratēģisku pieeju, lai mazinātu rūpnieciskās siltumapgādes un aukstumapgādes pieprasījuma CO2 emisijas, uzlabojot procesu efektivitāti, aizstājot fosilo kurināmo ar ilgtspējīgiem resursiem, kā arī integrējot nozari apkārtējā termiskās enerģijas sistēmā;

34.  uzsver, ka enerģijas un resursu plūsmu apvienošanai piemīt ārkārtīgi liels potenciāls samazināt primārās enerģijas izmantošanas apjomu, jo īpaši rūpnieciskajā vidē, kurā atbilstīgi tā dēvētajai kaskādes sistēmai siltumenerģiju vai aukstumenerģiju, kas paliek pāri kādā no procesiem, var izmantot citā procesā, kura veikšanai nav nepieciešama tik augsta temperatūra, un kurā, ja tas ir iespējams, enerģiju var izmantot ēku siltumapgādei un aukstumapgādei, izmantojot centralizētās siltumapgādes sistēmas;

35.  atzīmē, ka novecojušas apkures iekārtas, kurām ir zema energoefektivitāte, nekavējoties būtu jāaizstāj ar labākajām iespējamajām alternatīvām, kas pilnībā atbilst ES enerģētikas un klimata mērķiem, piemēram, ar videi draudzīgākām koģenerācijas iekārtām, kurās ilgtspējīgas degvielas izmanto saskaņā ar ilgtspējības kritērijiem biomasai;

36.  norāda, ka siltumapgāde un aukstumapgāde ir pilnībā vietēja nozare, jo siltumapgādes pieejamība un infrastruktūra, kā arī siltumenerģijas pieprasījums ir galvenokārt atkarīgs no vietējiem apstākļiem;

37.  piekrīt Komisijai, ka koģenerācijas iekārtu ekonomiskais potenciāls netiek izmantots, kā tas tiek norādīts siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģijā, un aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt veicināt augstas efektivitātes koģenerāciju un centralizēto siltumapgādi saskaņā ar Komisijas paziņojumu par Enerģētikas savienības 2015. gada stāvokļa apskatu (COM(2015)0572);

38.  uzskata, ka ir nepieciešama sistēmas līmeņa pieeja aukstumapgādei, tostarp attiecībā uz apbūvētu vidi un citām darbībām, piemēram, saldēšanu transportlīdzekļos;

39.  uzskata, ka Eiropas mērenajā klimata joslā liela nozīme zināmos apstākļos varētu būt atgriezeniskajām siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmām, kuras darbina ar efektīviem siltumsūkņiem, ņemot vērā šo sistēmu elastību; uzsver, ka hibrīdās siltumapgādes sistēmas, kuras nodrošina siltumenerģiju no diviem vai vairāk energoavotiem, var veicināt uz atjaunojamiem energoresursiem balstītas siltumapgādes nozīmes palielināšanos, jo īpaši pašreizējās ēkās, kurās šīs sistēmas ir iespējams ieviest, veicot tikai nelielus pārveidojumus; aicina Komisiju un dalībvalstis attiecībā uz siltumsūkņiem nodrošināt atbilstīgi pielāgotas aprēķina metodes, kā arī veicināt paraugprakses apmaiņu par atbalsta mehānismiem, lai atbalstītu efektīvu un ilgtspējīgu mazoglekļa risinājumu izmantošanu atbilstoši siltumenerģijas dažādajām vajadzībām;

40.  aicina Komisiju cieši uzraudzīt atbilstību ES tiesību aktiem par fluorētām siltumnīcefekta gāzēm, lai mazinātu šādu gāzu emisiju atmosfērā; aicina Komisiju nodrošināt, ka alternatīvu aukstumaģentu izmantošana ir droša, ekonomiska un atbilst citiem ES mērķiem vides, klimata pārmaiņu un energoefektivitātes jomā;

41.  uzskata, ka dalībvalstīm vajadzētu izpētīt iespējas izmantot ģeotermālo ūdeņu siltumu, enerģiju, kas tieši iegūta ražošanas procesos un no citiem siltuma avotiem ar zemāku temperatūru, piemēram, siltumenerģiju no dziļūdens raktuvēm, kuru varētu izmantot siltumapgādē (un aukstumapgādē) un iegūt, izmantojot milzīgus siltumsūkņus, un ar kuru varētu pilnībā apsildīt ne vien atsevišķas ēkas, bet arī veselas pilsētas, izmantojot pašreizējos un jaunus centralizētās siltumapgādes tīklus, ja vien būtu pieejama vai izstrādāta piemērota centralizētā siltumapgādes infrastruktūra;

42.  uzsver, cik nozīmīgas ir tehnoloģijas, kuras spēj mazināt termiskās enerģijas pieprasījumu un siltumnīcefekta gāzu emisijas, piemēram, zemas entalpijas ģeotermālās enerģijas izmantošana, uz atjaunojamiem energoresursiem balstītas centralizētas siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmas un mazas triģenerācijas vai koģenerācijas stacijas, kuras darbina, sadedzinot dabasgāzi un/vai biometānu, vai to kombināciju;

43.  uzskata, ka ļoti nozīmīga loma siltumapgādē varētu būt siltumenerģijas uzglabāšanas iekārtām, kas maksimālā pieprasījuma laikā (piemēram, uzglabājot siltumenerģiju) izmanto elektrisko pretestību un tādējādi uzlabo elektroapgādes kvalitāti, atvieglojot mainīgo energoavotu integrāciju, un tas palīdzētu līdzsvarot tīklu un samazināt enerģijas ražošanas apjomu, importu un cenas;

44.  uzskata, ka atlikumsiltumam un atlikumaukstumam, ko iegūst rūpnieciskajos procesos un koģenerācijā, ražojot elektroenerģiju parastajās spēkstacijās, no labi siltumizolētām dzīvojamām ēkām, izmantojot rekuperatīvās metodes, un no mikroģenerācijas, vajadzētu piešķirt daudz lielāku nozīmi siltumapgādē un aukstumapgādē nekā līdz šim; uzsver, ka pētniecībai vajadzētu atzīt un veicināt rūpnieciskajos atkritumos pieejamās siltumenerģijas un aukstumenerģijas izmantošanu, jo šajā jomā ir lielas investīciju un inovāciju iespējas; uzsver, ka būtu jāveicina ražotņu sadarbība ar tuvumā esošajām dzīvojamajām ēkām vai pakalpojumu nozares ēkām, veidojot kopēju enerģijas ražošanu un vajadzību apmierināšanu;

45.  uzsver, ka publiskajam finansējumam vai tam, ka centralizēta siltumapgādes infrastruktūra ir valsts īpašumā, nevajadzētu radīt saistības izmantot ar lielām oglekļa emisijām saistītu, dārgu infrastruktūru; aicina valsts, reģionālās un vietējās iestādes rūpīgi uzraudzīt publisko finansiālo atbalstu centralizētai siltumapgādes infrastruktūrai, ņemot vērā ES mērķi līdz 2050. gadam par 80–95 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni un netraucēti pāriet uz energoekonomiku;

46.  norāda, ka ražošanas, patēriņa un atlikumaukstuma integrēšana var dot vides un ekonomisku labumu un mazināt pieprasījumu pēc primārās enerģijas aukstumapgādē;

47.  uzsver, ka atkritumu pārvēršanai enerģijā arī turpmāk būs nozīmīga loma siltumapgādē, jo tā alternatīva parasti ir atkritumu poligoni un fosilā kurināmā izmantošana, un atgādina, ka ir nepieciešams palielināt pārstrādi;

48.  aicina dalībvalstis izmantot juridiskus un ekonomiskus līdzekļus, lai paātrinātu to, ka pakāpeniski pārtrauc izmantot novecojušas cietā kurināmā krāsnis, kuru energoefektivitātes līmenis ir mazāks par 80 %, un, ja iespējams, tās aizstātu ar efektīvām un ilgtspējīgām siltumapgādes sistēmām vietējā līmenī (piemēram, centralizētām siltumapgādes sistēmām) vai mikrolīmenī (piemēram, ģeotermālajām un saules enerģijas sistēmām);

49.  uzsver, ka viedo siltumapgādes sistēmu ieviešana var palīdzēt patērētājiem labāk izprast savu energopatēriņu un atjaunot neefektīvas siltumapgādes sistēmas, tā veicinot energotaupību;

50.  atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka 75 % no pašreizējā Eiropas ēku fonda ir enerģijas patēriņa ziņā neefektīvi un ka saskaņā ar aplēsēm 90 % no šīm ēkām joprojām tiks izmantotas 2050. gadā; tādēļ uzsver, ka steidzami ir jāpievēršas tieši šīm ēkām, veicot to vērienīgu atjaunošanu;

51.  aicina Komisiju saistībā ar programmu „Atkritumu pārvēršana enerģijā” izstrādāt plānu organisko atkritumu ilgtspējīgas izmantošanas veicināšanai un potenciālā devuma izmantošanai siltumapgādē un aukstumapgādē, kas saistīta ar centralizētajām siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmām;

52.  uzsver, ka biogāze ir nozīmīgs un ilgtspējīgs siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmu resurss un ka šajā sakarībā ir jānosaka skaidrs mērķis attiecībā uz organisko vielu pārstrādi, lai veicinātu ieguldījumus bioatkritumu vākšanā un apsaimniekošanā;

53.  aicina dalībvalstis pārtraukt pilsētu siltumapgādē izmantot tādu novecojušu krāšņu lietošanu, kuras rada zemākā atmosfēras slāņa emisijas un kuru dēļ nepilnīgas sadegšanas rezultātā atmosfērā izplūst dabīgās pirolīzes gāzes, NOx, sodrēji, cietās daļiņas un konvekcijas rezultātā izkliedētie vieglie pelni, kā arī ar stimuliem veicināt ilgtspējīgu, tostarp atjaunojamu, alternatīvu izmantošanu;

54.  aicina dalībvalstis īstenot pasākumus, lai pakāpeniski atteiktos no enerģijas patēriņa ziņā neefektīvām krāsnīm un sildkatliem, kurus darbina, izmantojot krāšņu kurināmo un ogles, un kuri pašreiz nodrošina siltumapgādi vairāk nekā pusei ēku fonda laukos; uzskata, ka energoapgāde būtu jānodrošina, izmantojot zemāku oglekļa emisiju un atjaunojamos resursus;

55.  uzsver, ka uz atjaunojamiem energoresursiem balstīta centralizētā siltumapgāde ierobežo tādu piesārņojošāku individuālo apkures sistēmu izplatīšanos, kuras palielina gaisa piesārņojumu apdzīvotās teritorijās un ir daudz grūtāk kontrolējamas nekā plaši izplatītās centralizētās siltumapgādes sistēmas; tomēr uzsver, ka Savienībā pastāv atšķirīgi infrastruktūras un klimata apstākļi un ka šīs sistēmas bieži ir nepieciešams modernizēt, lai palielinātu to efektivitāti; tādēļ prasa veikt analīzi par centralizētajai siltumapgādes infrastruktūrai nepieciešamo atbalstu un par nodokļu piemērošanu atjaunojamiem energoresursiem un centralizētai siltumapgādei;

56.  uzskata, ka dalībvalstīm būtu steidzami jāveic pasākumi, lai pakāpeniski pārtrauktu zemas temperatūras krāšņu izmantošanu cieto fosilo kurināmo un organisko atkritumu sadedzināšanai, kas degšanas procesā rada dažādu kaitīgu vielu noplūdi atmosfērā; uzskata, ka dalībvalstīm būtu pēc iespējas jāveicina vecu un neefektīvu malkas kamīnu izmantošanas pārtraukšana blīvi būvētās pilsētās un jāveicina šādu kamīnu aizstāšana ar mūsdienīgām un efektīvām, videi un veselībai nekaitīgām alternatīvām, vienlaikus īstenojot iniciatīvas informētības uzlabošanai par iespējamajiem veselības apdraudējumiem un paraugpraksi malkas kamīnu izmantošanas jomā;

57.  aicina Komisiju un dalībvalstis novērst regulējuma nepilnības, kuras radušās Ekodizaina direktīvā un direktīvā par vidēji lielām sadedzināšanas iekārtām, jo to rezultātā notikusi emisiju pārvirze uz iekārtām, kuru jauda ir mazāka par 1 MW un uz kurām direktīvas neattiecas;

58.  uzskata, ka arvien pieaugoša aukstumapgādes nepieciešamība prasa šo jautājumu turpināt risināt, tostarp apsverot integrētu pieeju visai aukstumapgādes ķēdei — no pieprasījuma pēc rūpnieciskās dzesēšanas, lai pazeminātu augstu temperatūru, līdz mājsaimniecību aukstumapgādei un dzesēšanas prasībām pārtikas nozarē;

59.  norāda, ka kvalitatīvu datu pieejamība patērētājiem un iestādēm ir priekšnosacījums tam, lai varētu izdarīt racionālu izvēli attiecībā uz energoefektivitātes un siltumapgādes risinājumiem; uzsver, cik būtiski ir digitalizācijas piedāvātās iespējas attiecināt arī uz siltumapgādes un aukstumapgādes nozari; aicina Komisiju izstrādāt definīciju un metodes aprēķinu veikšanai par atjaunojamiem energoresursiem aukstumapgādē;

60.  uzskata, ka ūdens patēriņa ziņā efektīviem siltummaiņiem var būt svarīga loma rūpniecības procesu aukstumapgādē, kad siltums tiek nodots dabiskām ūdenstilpēm, kuras atrodas netālu no produktu uzglabāšanas vietas un kuru temperatūra visu gadu nepārsniedz 6°C (brīvā dzesēšana);

61.  uzskata, ka lieljaudas stacionārie kurināmā elementi tuvākajā nākotnē varētu kļūt par videi draudzīga cietā kurināmā (ogļu) alternatīvu;

62.  uzskata, ka enerģijas pārvēršanai gāzē ir liels nākotnes potenciāls, ko var izmantot atjaunojamās enerģijas uzglabāšanā, transportēšanā un izmantošanā centralizētai vai decentralizētai siltumenerģijas ražošanai; norāda, ka enerģijas pārvēršana gāzē, jo īpaši lielpilsētu teritorijās, izmantojot pašreizējo infrastruktūru, ir efektīvs veids, kā atjaunojamo enerģiju izmantot siltumenerģijas ražošanā; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis attiecīgi atbalstīt pētniecību un pilotprojektus, kas ir saistīti ar enerģijas pārvēršanu gāzē;

63.  uzskata — lai izstrādātu Eiropas Savienības stratēģiju par inovatīvu siltumapgādi un aukstumapgādi, ir jāveic intensīvi pētījumi, ar kuriem nodrošina pamatu tādu jaunu nozaru radīšanai, kas varētu izstrādāt šim nolūkam piemērotas videi draudzīgas iekārtas;

64.  uzsver, ka pētniecība un tehnoloģiskie jauninājumi sniedz labumu Eiropas rūpniecībai, stiprina Eiropas uzņēmējdarbības konkurētspēju un komerciālo dzīvotspēju, kā arī veicina galvenos ES enerģētikas un klimata mērķus; šajā sakarībā uzsver, ka ir jāpastiprina pētniecība, izstrāde un inovācija jomās, kas saistītas ar energoektivitāti un uz atjaunojamiem energoresursiem balstītām siltumapgādes un aukstumapgādes (RHC) tehnoloģijām, lai mazinātu izmaksas, uzlabotu sniegumu un veicinātu ieviešanu un integrāciju enerģētikas sistēmā; aicina Komisiju sadarboties ar nozares ieinteresētajām personām, lai pastāvīgi aktualizētu tehnoloģiju ceļvežus par RHC nolūkā veikt koordinēšanu, kā arī iezīmēt un noteikt nepilnības RHC tehnoloģiju attīstībā;

65.  uzskata, ka, ņemot vērā steidzamo vajadzību panākt ātrus un efektīvus rezultātus ES siltumenerģijas nozares siltummodernizācijas procesa īstenošanā, ES būtu jākoncentrējas uz pētniecību, ar kuru paplašina pašreiz labāko pieejamo tehnoloģiju lietojumu;

66.  uzskata, ka pētniecībā, ko veic saskaņā ar pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”, būtu jāiekļauj tādu ilgtspējīgu siltumapgādes un aukstumapgādes risinājumu izstrāde un tādu tehnoloģiju attīstība, kurās izmanto atlikumsiltumu un atlikumaukstumu, jaunu materiālu iegūšana, kuriem ir maksimāli augsta siltumvadītspēja (siltummaiņi), minimāla vadītspēja, proti, maksimāla termiskā pretestība (siltumizolācija), un maksimāls siltuma akumulācijas līmenis (siltuma uzglabāšana);

67.  uzskata, ka saskaņā ar pamatprogrammu „Apvārsnis 2020” progress būtu jāpanāk pētniecībā un izstrādē, kas saistīta ar ilgtspējīgām un efektīvām siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmām un materiāliem, piemēram, saistībā ar maza mēroga atjaunojamo energoresursu ražošanas un uzglabāšanas risinājumiem, centralizētām siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmām, koģenerāciju un izolācijas materiāliem, kā arī tādiem inovatīviem materiāliem kā strukturālās logu rūtis, kas ļauj lielā daudzumā no ārpuses iekļūt īsviļņu (saules) starojumam, bet tikai minimāli izkļūt garo viļņu siltuma starojumam, kas citādi izplūstu ārā;

68.  uzsver, cik svarīga ir vispusīga zinātniskā izpēte, lai izstrādātu inovatīvus tehnoloģiskos risinājumus tādu iekārtu un pilnīgu siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmu ražošanai, kas būtu energoefektīvas un balstītas uz atjaunojamiem energoresursiem;

69.  aicina pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus, koncentrējoties uz tehnoloģiju neitralitātes un rentabilitātes saglabāšanu, lai nodrošinātu, ka ar tiem vienu tehnoloģiju neveicina vai neapdala vairāk nekā kādu citu, piemēram, aprēķinot ēkas energoefektivitāti, būtu jāņem vērā uz vietas, piemēram, ar fotoelementu paneli, vai netālu no ēkas ražota atjaunojamā enerģija neatkarīgi no tās avota;

70.  uzsver progresīvāko tehnoloģiju un gudras energopārvaldības apvienošanas nozīmi, piemēram, ar automātikas ierīkošanu mājās un siltumapgādes viedās vadības sistēmām, jo īpaši saistītā pasaulē, kurā ierīces var viegli pielāgot laika apstākļiem un elektroenerģijas cenu signāliem un veicināt elektrotīkla stabilizāciju, pielāgojot pieprasījumu; aicina Komisiju labāk integrēt viedās tehnoloģijas attiecīgajās Enerģētikas savienības iniciatīvās, lai nodrošinātu viedo ierīču, savienoto mājokļu un viedo ēku patiesu savienojamību ar viedajiem tīkliem; uzskata, ka šādi risinājumi būtu jāsekmē gadījumos, kad tiek atjaunots esošais ēku fonds, jo tas palīdz patērētājiem labāk izprast savus patēriņa paradumus un attiecīgi pielāgot savas siltumapgādes sistēmas darbību;

71.  uzsver, ka būvniecības nozarei ir liels enerģijas pieprasījuma un CO2 emisiju samazināšanas potenciāls; uzsver, ka ir jāveic papildu pasākumi, lai paaugstinātu ēku atjaunošanas tempu; norāda — lai to panāktu, ir nepieciešami pievilcīgi finanšu stimuli, augstas kompetences speciālistu pieejamība dažādos līmeņos un paraugprakses apmaiņa;

72.  aicina Komisiju konstatēt un likvidēt atlikušos šķēršļus energoefektivitātes pasākumu īstenošanai, jo īpaši mājokļu atjaunošanai, ko veic mājsaimniecības, un izveidot reālu energoefektivitātes tirgu, lai veicinātu paraugprakses nodošanu un nodrošinātu produktu un risinājumu pieejamību visā ES nolūkā izveidot reālu energoefektivitātes produktu un pakalpojumu vienoto tirgu; uzsver darbvietu radīšanas un ekonomiskās izaugsmes potenciālu, ko nodrošina ne tikai šādu produktu un pakalpojumu sākotnējā laišana tirgū, bet arī integrētas enerģētikas sistēmas, kas ietver siltumapgādi un aukstumapgādi, pastāvīga uzturēšana un ikdienas izmantošana;

73.  uzskata, ka nozarei nepieciešami skaidri politikas izstrādātāju signāli, lai veiktu nepieciešamos ieguldījumus ES enerģētikas mērķu sasniegšanā; uzsver, ka ir nepieciešami vērienīgi un saistoši mērķi un regulatīvais satvars, kas veicina inovāciju, neradot nevajadzīgus administratīvos šķēršļus, lai visefektīvākajā veidā popularizētu ekonomiskus un ekoloģiski ilgtspējīgus siltumapgādes un aukstumapgādes risinājumus;

74.  uzskata, ka ieguldījumi ēku energoefektivitātes uzlabošanā būtu jāveic ciešā saistībā ar ieguldījumiem atjaunojamos energoresursos balstītā siltumapgādē un aukstumapgādē (RHC); uzskata, ka sinerģija, kas ir novērota starp ēku energoefektivitāti un RHC, ir nozīmīga iespēja virzībā uz mazoglekļa ekonomiku; atzinīgi vērtē centienus valsts līmenī palielināt tādu ēku skaitu, kuru enerģijas patēriņš ir gandrīz nulle;

75.  iesaka projektēt individuālas siltumizolācijas sistēmas arhitektūras pieminekļiem, īpašu uzmanību pievēršot ieguldījumiem ēku ārējā apdarē, kā arī ēku vadības un automatizācijas sistēmu optimizācijā un efektīvas siltumapgādes un aukstumapgādes nodrošināšanā, vienlaikus cenšoties nesabojāt attiecīgo ēku unikālo arhitektūras stilu;

76.  norāda, ka intelektisko ēku arhitektoniskajā projektēšanā būtu jāizmanto holistiska pieeja, lai nodrošinātu termisko komfortu (aukstumapgādi), izmantojot ēku veidolu un ietilpību, kā arī pielāgojot telpas un parametrus, piemēram, dienasgaismas un ventilācijas apjomu un rekuperācijas intensitāti, vienlaikus nodrošinot zemas regulārās izmaksas;

77.  uzsver — lai taupītu enerģiju un mazinātu emisijas, būtiska nozīme ir standartizētam termiskās enerģijas auditam un rūpniecisko iekārtu izolācijas problēmu novēršanas izmaksu efektivitātei; norāda, ka rūpnieciskās energoapgādes izmaksas var vēl vairāk samazināt, veicot ieguldījumus pašreizējās un par ilgtspējīgām atzītās tehnoloģijās;

78.  uzsver, ka Eiropas strukturālie un investīciju fondi ir nozīmīgs instruments enerģētikas sistēmas modernizācijai; uzskata, ka ierobežojumi, kas līdz šim ir bijuši spēkā attiecībā uz ERAF finansējumu prioritātei, kura paredz pāreju uz mazoglekļa ekonomiku, nav bijuši iedarbīgi; uzskata, ka plānošanas periodā pēc 2020. gada būtu jāpalielina šai prioritātei paredzētā finansējuma budžeta apjoms;

79.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt piekļuvi gan īstermiņa gan ilgtermiņa finansējumam, lai veiktu ieguldījumus dažāda lieluma projektos, kas saistīti ar siltumapgādes un aukstumapgādes nozares modernizāciju, tostarp centralizēto siltumapgādi un aukstumapgādi, attiecīgās tīklu infrastruktūras uzlabošanu, siltumapgādes sistēmu modernizāciju, tostarp pāreju uz atjaunojamo resursu izmantošanu un atjaunoto ēku īpatsvara pieauguma paātrināšanu; šajā sakarībā aicina Komisiju izstrādāt stabilu un inovatīvu ilgtermiņa finanšu mehānismu; uzsver nozīmi, kāda varētu būt Eiropas Stratēģiskajā investīciju fondā (ESIF) un citos piemērojamos Eiropas fondos, piemēram, Eiropas Investīciju bankas (EIB) vai ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā (ETS), pieejamajam finansējumam finansiālās un tehniskās palīdzības ziņā, nodrošinot, ka projekti ir pievilcīgi ieguldītājiem un nodrošina stabilus regulatīvos nosacījumus, jo īpaši samazinot birokrātiju un paredzot ērtu pieteikumu iesniegšanas un apstiprināšanas procedūru; aicina Komisiju plānošanas periodā pēc 2020. gada pastiprināt visu attiecīgo Eiropas fondu spēkā esošos noteikumus par siltumapgādi un aukstumapgādi un prasa likvidēt šķēršļus, kas liedz vietējām pašvaldībām lietderīgos resursus piešķirt esošo sabiedrisko ēku atjaunošanai; pauž atbalstu iniciatīvai „energoviedu ēku vieda finansēšana”, kurā tiek veicināta lielāka energoefektivitātes pasākumu īstenošana apvienojumā ar atjaunojamo energoresursu izmantošanu būvniecības nozarē; uzskata, ka ēku modernizācijai un siltumizolācijai vajadzētu būt prioritārai attiecībā pret citiem pasākumiem finansējuma pieejamības ziņā tādēļ, ka šai jomai piemīt milzīgs jaunu darbvietu radīšanas potenciāls;

80.  uzsver nepieciešamību izmantot struktūrfondu līdzekļus plašākas ēku un ēku sistēmu uzlabošanas programmas īstenošanai, jo īpaši sniedzot priekšrocību aizdevumus privāto ēku īpašniekiem, kas veicinātu ievērojami lielāku virzību uz tik ļoti nepieciešamo pašreizējo ēku uzlabošanu, jo īpaši mazāk attīstītajos ES reģionos;

81.  uzsver — lai veicinātu uzlabojumus siltumapgādes un aukstumapgādes nozarē, Komisijai būtu pilnībā jāpiemēro ex ante nosacījumi, ko paredz Regulas (ES) Nr. 1303/2013 19. pants, un jānodrošina, ka pienācīgi tiek transponēti un īstenoti spēkā esošo ES tiesību aktu atbilstīgie noteikumi par siltumapgādi un aukstumapgādi;

82.  uzskata, ka pamatnostādnēs par valsts atbalstu efektīvām tehnoloģijām, kuras ir neaizstājamas virzībai uz siltumapgādes un aukstumapgādes nozares dekarbonizāciju, un jo īpaši tehnoloģijām, ko izmanto kopienā balstītu risinājumu īstenošanai, būtu jāņem vērā atbilstīga valsts atbalsta nepieciešamība;

83.  uzskata, ka tādas iniciatīvas kā Eiropas atbalsts ar enerģiju saistītiem pašvaldību projektiem (ELENA), viedo pilsētu iniciatīva un jaunais integrētais Pilsētas mēru pakts klimata un enerģijas jomā var sniegt atbalstu ieinteresētajām personām vietējā un reģionālajā līmenī ēku energoefektīvai atjaunošanai;

84.  aicina Komisiju nodrošināt, lai ES finansējums tiktu izlietots atbilstīgi dekarbonizācijas un energoefektivitātes mērķiem;

85.  aicina dalībvalstis īstenot mērķtiecīgus pasākumus, lai radītu spēcīgus stimulus uzlabojumiem energoefektivitātes jomā un atjaunojamo energoresursu plašākai izmantošanai zemu ienākumu un neaizsargātās mājsaimniecībās; aicina Komisiju noteikt daudz lielāku ES finansējumu energoefektivitātes uzlabošanas un atjaunojamo energoresursu programmām, kas paredzētas neaizsargātām un enerģētiski nabadzīgām mājsaimniecībām, un sniegt pamatnostādnes dalībvalstīm par īpašiem pasākumiem enerģētiskās nabadzības novēršanai;

86.  uzskata, ka būtu jāsniedz labāka informācija iedzīvotājiem par viņu mājsaimniecību energopatēriņu un iespējamajiem enerģijas ietaupījumiem, kā arī ieguvumiem, ko sniedz uz atjaunojamiem energoresursiem balstītu siltumapgādes sistēmu uzlabojumi, tostarp par iespējām ražot un patērēt uz pašu saražotiem atjaunojamiem energoresursiem balstītu siltumenerģiju un aukstumenerģiju;

87.  uzskata, ka dalībvalstīm, cita starpā rīkojot informācijas kampaņas, veidojot vienotus kontaktpunktus, organizējot kopīgu pirkumu shēmas (palīdzot patērētājiem apvienoties kopīgiem pirkumiem par samazinātu cenu) un atsevišķu projektu apvienošanu (lielākā grupā apvienojot vairākus mazos projektus, lai kopā tie varētu atrast investīcijas ar labāku procentu likmi), jānodrošina, lai patērētāji būtu pilnībā informēti par tehnoloģiskiem un ekonomiskiem ieguvumiem, ko sniedz ilgtspējīgākas siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmas un energoefektivitātes uzlabojumi, un varētu tiem piekļūt, kas viņiem ļautu izdarīt individuālajiem apstākļiem piemērotāko izvēli un gūt labumu no ekonomiskajā, veselības un dzīves kvalitātes jomā pieejamajiem uzlabojumiem; norāda, ka mājsaimniecībām attālākajās un izolētās vietās būs vajadzīga īpaša uzmanība un unikāli risinājumi; uzsver ražojošu patērētāju potenciālu tādu energosistēmu izveidē, kas nodrošina uz atjaunojamiem energoresursiem balstītu siltumapgādi un aukstumapgādi; uzsver, cik būtiska nozīme ir iekārtu uzstādītāju un arhitektu pastāvīgai izglītošanai, apmācībai, sertifikācijai un pārraudzībai, jo viņi ir enerģijas patērētāju mājsaimniecību pirmais kontaktpunkts;

88.  uzskata, ka būtiska nozīme ir tādu ekspertu pastāvīgai izglītošanai, kuri novērtē ēku siltumizolāciju, kā arī ēku konkrētā siltumapgādes (aukstumapgādes) veida efektivitāti; uzskata, ka optimāli izvietotas apkalpošanas grupas, kuras ir pieejamas galalietotājiem, kļūst par nepieciešamību;

89.  uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt patērētājiem iespēju izvēlēties no dažādām augstas efektivitātes un atjaunojamos energoresursos balstītām siltumapgādes tehnoloģijām to, kas labāk atbilst individuālajām siltumapgādes vajadzībām;

90.  uzsver, ka tādēļ, patērētājus informējot un radot stimulus, ir jārada viņiem iespējas paātrināt viņu veco un neefektīvo siltumapgādes sistēmu modernizāciju, lai panāktu augstas energoefektivitātes ieguvumus, kas jau ir iespējami, izmantojot pieejamās tehnoloģijas, tostarp atjaunojamās enerģijas apkures sistēmas; norāda, ka patērētāji bieži vien nav informēti par viņu uzstādīto siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmu zemo energoefektivitāti; aicina Komisiju sniegt priekšlikumus, lai veicinātu izpratni par pašreizējām siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmām un paaugstinātu to modernizācijas līmeni saistībā ar gaidāmo Ēku energoefektivitātes direktīvas pārskatīšanu, un apsvērt energomarķējuma sistēmas ieviešanu jau iebūvētām apsildes sistēmām;

91.  uzsver, ka patērētāji var aktīvi iesaistīties virzībā uz ilgtspējīgas Eiropas siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmas izveidi; uzsver, ka jaunās regulas par energomarķējumu, kurā jaunā marķējuma kategorijas ir vērstas uz nākotni un tādēļ var uzsvērt dažādu produktu energoefektivitātes atšķirības, efektīva īstenošana varētu palīdzēt patērētājiem izdarīt apzinātu izvēli attiecībā uz enerģijas ietaupījumiem un samazināt izmaksas;

92.  mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt īpašas stratēģijas, lai risinātu arvien pieaugošo enerģētiskās nabadzības problēmu nolūkā palīdzēt visiem patērētājiem, jo īpaši neaizsargātākajiem patērētājiem, gan māju īpašniekiem, gan arī īrniekiem individuāli vai kolektīvi uzlabot viņu mājokļus, kā arī siltumapgādi un aukstumapgādi;

93.  uzsver, ka ir jāpanāk augsts enerģētiskās neatkarības līmenis, prioritārā kārtā izmantojot vietējos resursus;

94.  aicina rūpniecības uzņēmumu darbībā radīto atlikumsiltumu izmantot mājsaimniecību siltumapgādei;

95.  uzskata, ka galvenais līdzeklis enerģētiskās nabadzības apkarošanai ir kopējo apkures izmaksu samazināšana atsevišķām mājsaimniecībām, nodrošinot būtiski palielinātu energoefektivitāti trijos galvenajos enerģijas izmantošanas posmos, proti, primāro enerģiju pārveidojot lietderīgā enerģijā, enerģiju pārvadot tālāk un jo īpaši galalietotājiem to izmantojot; aicina dalībvalstis energoefektivitātes pasākumu īstenošanu un pāreju uz atjaunojamos energoresursos balstītu siltumapgādi un aukstumapgādi noteikt par galveno prioritāti;

96.  uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, ka daļa energoefektivitātes finansējuma tiek izlietota uzlabojumiem enerģētiski nabadzīgās mājsaimniecībās vai to personu labā, kuras mitinās vistrūcīgākajās teritorijās, piemēram, palīdzot viņiem ieguldīt energoefektīvākā siltumapgādes un aukstumapgādes aprīkojumā;

97.  uzskata, ka saskaņā ar Energoefektivitātes direktīvu dalībvalstīm būtu jāpieņem valsts ēku atjaunošanas plāni, lai ēkas padarītu energoefektīvas, tostarp paredzot stimulus privātīpašumā esošu ēku atjaunošanai, un ka šādos plānos būtu jāiekļauj īpaši pasākumi neaizsargātāko iedzīvotāju grupām, lai cīnītos pret enerģētisko nabadzību;

98.  aicina Komisiju, īstenojot Energoefektivitātes direktīvu, paredzēt dalībnieku apmācību attiecībā uz energoefektivitātes auditu veikšanu un plānošanu, kā arī palīdzēt šos pasākumus piemērot privātpersonām, jo īpaši neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām;

99.  uzsver, ka mūsdienās lielā daļā Eiropas ēku tiek nelietderīgi izmantota enerģija, jo to siltumizolācijas kvalitāte ir zema un siltumapgādes sistēmas — vecas un neefektīvas, tādēļ enerģētiskā nabadzība skar gandrīz 11 % ES iedzīvotāju;

100.  aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās pašvaldības iestādes, ņemot vērā risku saistībā ar nākotnē iespējamajām gāzes piegādes krīzēm, aprites ekonomikas īstenošanā pilnībā iekļaut biogāzes ražošanu no kūtsmēsliem.

101.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0094.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 104. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0266.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0444.
(5) Eiropas Komisijas 2014. gada paziņojums „Energoefektivitāte un tās ieguldījums enerģētiskajā drošībā un klimata un enerģētikas politikas satvarā 2030. gadam” (COM(2014)0520).


MVU konkurētspējas uzlabošana
PDF 414kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra rezolūcija par tematiskā mērķa „MVU konkurētspējas uzlabošana” īstenošanu (Kopīgo noteikumu regulas 9. panta 3. punkts) (2015/2282(INI))
P8_TA(2016)0335A8-0162/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Kopīgo noteikumu regulas (ES) Nr. 1303/2013 9. panta 3. punktu par tematisko mērķi uzlabot MVU konkurētspēju,

–  ņemot vērā Kopīgo noteikumu regulas (ES) Nr. 1303/2013 37. pantu par finanšu instrumentiem, kurus atbalsta ar ESI fondiem,

–  ņemot vērā 2014. gada 15. aprīļa nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Savienības dalību pētniecības un izstrādes programmā, kuras mērķis ir atbalstīt pētniecībā iesaistītus mazos un vidējos uzņēmumus un kuru kopīgi īsteno vairākas dalībvalstis(1),

–  ņemot vērā 2013. gada 5. februāra rezolūciju par finansējuma pieejamības uzlabošanu MVU(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Direktīvu 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos,

–  ņemot vērā 2015. gada 19. maija rezolūciju par videi draudzīgas izaugsmes iespējām maziem un vidējiem uzņēmumiem(3),

–   ņemot vērā COSME programmu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem,

–  ņemot vērā Eirobarometra apsekojumu par MVU, resursu efektīvu izmantošanu un videi draudzīgiem tirgiem (Eirobarometra 381. zibensaptauja) un Eirobarometra apsekojumu par publiskā atbalsta lomu inovāciju komercializācijā (Barometra 394. zibensaptauja),

–  ņemot vērā 2008. gada 4. decembra rezolūciju par pasākumiem vides uzlabošanai MVU — Eiropas mazās uzņēmējdarbības akts(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 25. jūnija paziņojumu „Vispirms domāt par mazākajiem” — Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts „Small Business Act” (COM(2008)0394),

–  ņemot vērā Eiropas Mazo un vidējo uzņēmumu hartu, ko Eiropadome pieņēma 2000. gada 19. un 20. jūnija sanāksmē Feirā,

–   ņemot vērā 2011. gada 16. februāra rezolūciju par nākamajā plānošanas periodā mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) finansiālajam atbalstam paredzēto ES instrumentu pārskatīšanas praktiskajiem aspektiem(5),

–  ņemot vērā 2012. gada 23. oktobra rezolūciju par mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) — konkurētspēju un uzņēmējdarbības iespējām(6),

–  ņemot vērā 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par pārdomātu specializāciju — izcilības centru tīklu izveidi kohēzijas politikas efektivitātei(7),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par ieguldījumu nodarbinātībai un izaugsmei — ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšana Savienībā(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2003. gada 6. maija Ieteikumu 2003/361/EK par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) definīciju(9),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 10. jūnija paziņojumu „Pētniecība un inovācija kā jaunas izaugsmes avoti” (COM(2014)0339),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 23. jūlija sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē”,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu „Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 14. oktobra paziņojumu “Rūpniecības politika — konkurētspējas uzlabošana” (COM(2011)0642),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 9. novembra paziņojumu „Mazi uzņēmumi, liela pasaule — jaunas partnerattiecības, lai palīdzētu MVU izmantot globālās iespējas” (COM(2011)0702),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 23. novembra ziņojumu „Regulatīvā sloga mazināšana MVU — ES regulējuma pielāgošana mikrouzņēmumu vajadzībām” (COM(2011)0803),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 23. februāra paziņojumu „Pārskats par „Eiropas mazās uzņēmējdarbības aktu”” (COM(2011)0078),

–   ņemot vērā Komisijas 2010. gada 6. oktobra paziņojumu „Reģionālās politikas ieguldījums stratēģijā „Eiropa 2020” paredzētajā gudrā izaugsmē” (COM(2010)0553),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. decembra paziņojumu „Ieguldījumi darbavietās un izaugsmē — maksimāla ESI fondu ieguldījuma izmantošana” (COM(2015)0639),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 30. maija atzinumu „Inovācijas plaisas mazināšana”(10),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 7. oktobra atzinumu „Pasākumi, ar ko atbalsta jaundibinātu augsto tehnoloģiju uzņēmumu ekosistēmu izveidi”(11),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A8-0162/2016),

A.  tā kā kohēzijas politika ir galvenais instruments, kurš paredzēts ieguldījumiem izaugsmē un darbvietās Eiropas Savienībā un kura budžets laikposmā līdz 2020. gadam pārsniedz EUR 350 miljardus; tā kā kohēzijas politikas ieguldījumu taustāmie rezultāti var palīdzēt veidot reģionu pašreizējo un turpmāko izaugsmi dalībvalstīs;

B.  tā kā ekonomiskās un finanšu krīzes rezultātā daudzās dalībvalstīs ir paaugstinājušies nabadzības un sociālās atstumtības līmeņi, kā arī ilgtermiņa bezdarbs, jauniešu bezdarbs un sociālā nevienlīdzība un tāpēc mazajiem un vidējiem uzņēmumiem var būt svarīga un nozīmīga loma Eiropas atveseļošanā;

C.  tā kā Eiropas Savienībā 23 miljoni mazo un vidējo uzņēmumu (MVU), kuri veido apmēram 99 % no visiem uzņēmumiem, sniedz nozīmīgu ieguldījumu ekonomikas izaugsmē, sociālajā kohēzijā, inovācijā un kvalitatīvu darbvietu izveidē, nodrošinot vairāk nekā 100 miljonus darbvietu, no kurām 2 no katrām 3 darbvietām ir izveidotas privātajā sektorā, un uzturot divkāršu nodarbinātības izaugsmes līmeni lielākos uzņēmumos; tā kā tikai 13 % Eiropas MVU ir iesaistījušies komercdarbībā un ieguldījumos globālajos tirgos;

D.  tā kā Eiropas MVU ir ārkārtīgi dažādi un ietver ļoti daudzus vietējā līmeņa mikrouzņēmumus, kas bieži darbojas tradicionālās nozarēs, aizvien vairāk jaunu tikko dibinātu uzņēmumu un strauji augošu inovatīvu uzņēmumu, kā arī sociālo uzņēmumu, kuri pievēršas konkrētiem mērķiem un grupām; tā kā šiem uzņēmējdarbības modeļiem ir atšķirīgas problēmas un tāpēc arī atšķirīgas vajadzības; tā kā Eiropas, valstu un reģionālo tiesību aktu vienkāršošana ir ļoti svarīga, lai padarītu kredītus MVU pieejamākus;

E.  tā kā MVU viegli pielāgojas pārmaiņām un spēj labi sekot tehnikas progresam;

F.  tā kā mikrokredīts, kas galvenokārt paredzēts mikrouzņēmumu vadītājiem un nelabvēlīgā situācijā esošiem cilvēkiem, kuri vēlas kļūt par pašnodarbinātajiem, ir ļoti nozīmīgs, lai pārvarētu tradicionālo banku pakalpojumu pieejamības šķēršļus, un tā kā JASMINE (Vienotā rīcība mikrofinanšu institūciju atbalstam Eiropā) un EaSI programmas Mikrofinansēšanas un sociālās uzņēmējdarbības apakšprogramma var sniegt lietderīgu atbalstu, lai uzlabotu finansējuma pieejamību, tostarp sociālajiem uzņēmumiem;

G.  tā kā kohēzijas politika 2007.–2013. gada plānošanas periodā nodrošināja EUR 70 miljardu atbalstu MVU, izveidojot vairāk nekā 263 000 darbvietu MVU, un palīdzēja tos modernizēt, pastiprināti izmantojot IKT, piekļuves prasmes, inovāciju vai darba prakses modernizāciju;

H.  tā kā kohēzijas politika 2014.–2020. gada plānošanas periodā turpinās sniegt atbalstu MVU, dubultojot 2007.–2013. gada laikposmā sniegto atbalstu līdz EUR 140 miljardiem;

I.  tā kā tematiskais mērķis „uzlabot MVU konkurētspēju” (3. TM) ir viens no tematiskajiem mērķiem ar vislielāko daļu no kopējā finansējuma (13,9 %) un tam ir izšķiroša nozīme, lai sasniegtu kohēzijas politikas un stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus;

J.  tā kā MVU, kuri varētu saņemt līdzekļus no ESI fondiem, jo tie darbojas konkurences apstākļos un saskaras ar daudziem ierobežojumiem, tostarp skaidras naudas plūsmas ierobežojumiem, īpaši smagi ir skārusi noteikumu sarežģītība un nestabilitāte un ar tiem saistītais birokrātiskais slogs, it sevišķi tas, ka administratīvās izmaksas ir pilnīgi nesamērīgas ar piešķirto finansējumu, laiku finansēšanas pieteikumu izskatīšanai un nepieciešamību izsniegt līdzekļus avansā;

K.  tā kā tematiskās koncentrācijas ieviešana kohēzijas politikas plānošanā 2014.–2020. gada laikposmam izrādījās efektīvs instruments tādu darbības programmu izstrādei, kuras vairāk uzmanības pievērš investīciju prioritātēm, lai būtu pietiekami resursi reālas ietekmes panākšanai;

L.  tā kā Kopīgo noteikumu regulas 14., 16. un 29. pantā paredzētie partnerības nolīgumi un darbības programmas ir stratēģiski instrumenti, ar ko virzīt ieguldījumus dalībvalstīs un reģionos;

M.  tā kā MVU nodrošinās, ka līdz 2020. gadam rūpnieciskās ražošanas īpatsvars dalībvalstu IKP sasniedz vismaz 20 %;

N.  tā kā tikai neliela Eiropas MVU daļa patlaban spēj apzināt un izmantot iespējas, ko sniedz starptautiskā tirdzniecība, tirdzniecības nolīgumi un globālās vērtību ķēdes, un tikai 13 % no Eiropas MVU ir aktīvi darbojušies starptautiskā mērogā ārpus ES pēdējo trīs gadu laikā;

O.  tā kā MVU internacionalizācijas procesam būtu jābalstās uz korporatīvo sociālo atbildību, cilvēktiesībām un darba ņēmēju tiesībām un augstāko iespējamo vides aizsardzību, lai nodrošinātu godīgu konkurenci un kvalitatīvu darbvietu skaita pieaugumu,

1.  atzīmē, ka, izmantojot tematisko koncentrāciju, darbības programmas ir bijušas labāk vērstas uz ierobežota skaita stratēģiskajiem mērķiem, jo īpaši attiecībā uz izaugsmes palielināšanu un kvalitatīvu darbvietu radīšanas potenciālu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, tostarp mikrouzņēmumiem; uzskata, ka MVU ir Eiropas ekonomikas virzītājspēks un nodrošina kohēzijas politikas panākumus, taču tie sava lieluma dēļ bieži saskaras ar dažādām problēmām; tāpēc iesaka vēl vairāk pastiprināt no ESI fondiem paredzēto atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;

2.  aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā MVU projektu pievienoto vērtību tradicionālo nozaru attīstībā un inovācijā, jo tas ne tikai veicinās darbvietu izveidi, bet arī saglabās vietējās un reģionālās uzņēmējdarbības īpatnības, tajā pašā laikā ievērojot ilgtspējības principus; uzsver, ka jāņem vērā arī apstākļi šādās nozarēs un ka nedrīkst izjaukt trauslo līdzsvaru starp tradicionālajām, uz zināšanām balstītajām ražošanas tehnoloģijām un inovāciju; norāda, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir svarīga nozīme pakalpojumu nozarē, kurā digitalizācijas rezultātā notiek būtiskas pārmaiņas, un tāpēc uzskata, ka IKT prasmju trūkums būtu jānovērš, veltot lielāku uzmanību apmācībai un izglītībai;

3.  uzsver, ka kopumā ir nepieciešami mehānismi, kas palīdzētu vienkāršot uzņēmējdarbības vidi un paātrinātu jaunu uzņēmumu izveidi ar REFIT, lai atbalstītu MVU konkurētspēju un ESI fondu apgūšanu; uzsver arī, ka jāizpilda ex ante nosacījumi;

4.  aicina Komisiju 3. TM īstenošanā ņemt vērā aprites ekonomikas tiesību aktu kopuma principus, lai veicinātu ilgtspējīgāku ekonomikas izaugsmi un radītu jaunas kvalitatīvas darbvietas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, īpašu uzmanību pievēršot vidi saudzējošu darbvietu sekmēšanai; uzskata, ka šajā sakarā svarīgi ir turpināt pasākumus MVU zaļās konkurētspējas veicināšanai, uzlabojot finanšu pieejamību, sniedzot plašāku informāciju, vienkāršojot tiesību aktus, samazinot birokrātiju, sekmējot e-kohēziju un stiprinot zaļās uzņēmējdarbības kultūru; turklāt norāda, ka zaļāka vērtību ķēde, kas ietver atjaunošanu, remontu, apkopi, pārstrādi un ekodizainu, varētu radīt nozīmīgas uzņēmējdarbības iespējas daudziem MVU ar nosacījumu, ka mainās ekonomiskā rīcība un tiek likvidēti vai samazināti likumdošanas, institucionālie un tehniskie šķēršļi;

5.  norāda, ka MVU piedzīvotās problēmas daļēji ir radušās tāpēc, ka dalībvalstīs īstenotās taupības politikas nostādnes ir apslāpējušas pieprasījumu;

6.  mudina dalībvalstis un reģionālās iestādes apsvērt finanšu instrumentu iespēju izmantošanu; uzsver, ka jānodrošina pārredzamība, pārskatatbildība un kontrole attiecībā uz šādiem finanšu instrumentiem un MVU iniciatīvu programmu, kuras mērķis ir finansiāli atbalstīt MVU; uzsver, ka finanšu instrumenti vienmēr būtu jāizmanto saskaņā ar kohēzijas politikas mērķiem un ka būtu jāsniedz atbilstīgs tehniskais un administratīvais atbalsts;

7.  prasa nodrošināt vienkāršotu un mazāk reglamentētu piekļuvi kredītiem, ņemot vērā mikrouzņēmumu un jaunuzņēmumu, kā arī to reģionu īpatnības, kuros šie uzņēmumi darbojas; pauž nožēlu par to, ka ieguldītāji un bankas bieži vien negribīgi finansē uzņēmumus to darbības sākšanas un agrīnās izaugsmes posmos un ka daudziem MVU, jo īpaši mazajiem jaunuzņēmumiem, ir bijis grūti piekļūt ārējam finansējumam; tāpēc aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās iestādes pievērst īpašu uzmanību tam, kā uzlabot finansējuma pieejamību mikrouzņēmumiem un jaunuzņēmumiem, kas vēlas paplašināties; norāda, ka ir nepieciešams izlīdzināt procentu likmes MVU finansēšanai ar procentu likmēm lielākiem uzņēmumiem;

8.  uzskata, ka Eiropas mazie uzņēmumi cenšas paļauties uz tādiem finansējuma avotiem kā bankas un nav pilnībā informēti par to, ka pastāv papildu finansējuma avoti, vai par to finansiālajām iespējām; norāda, ka Komisija, ņemot vērā tirgu sadrumstalotību, ir ierosinājusi vairākas iniciatīvas, piemēram, kapitāla tirgu savienību, kuru mērķis ir dažādot finansējuma avotus, veicinot kapitāla brīvu apriti un uzlabojot finansējuma pieejamību, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;

9.  atzīmē, ka trūkst pierādījumu par iznākumu un rezultātiem, kas panākti ar finanšu instrumentiem, un ka saikne starp šiem finanšu instrumentiem un vispārējiem ES mērķiem un prioritātēm nav skaidra; aicina Komisiju arī turpmāk uzlabot dotāciju piešķiršanu, nevis galvenokārt veicināt finanšu instrumentu izmantošanu;

10.  norāda, ka 2007.–2013. gada plānošanas periodā vairāki šķēršļi, piemēram, ekonomikas krīzes sekas, sarežģītā struktūrfondu pārvaldība un administratīvais slogs, kā arī finansējuma ierobežota pieejamība mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un atbalsta shēmu īstenošanas sarežģītība, bija cēlonis tam, ka MVU šādus līdzekļus pietiekami neapguva; brīdina, ka jānovērš zemās apguves cēloņi, lai izvairītos no jebkādas tādu pašu problēmu atkārtošanās 2014.–2020. gada plānošanas periodā, un ka pārmērīgs birokrātisms neļāva dažiem MVU pieteikties uz pieejamo finansējumu; pauž nožēlu par to, ka pētījumi par ESI fondu efektivitāti un reālo ietekmi uz MVU ir bijuši pārāk vispārīgi un nepilnīgi, un aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm ātri sagatavot šā jautājuma novērtējumu un iesniegt to Parlamentam; uzsver, ka vāja administratīvā spēja var traucēt sekmīgu un laikus veiktu 3. TM īstenošanu;

11.  atzīmē, ka Komisija pievērš pastiprinātu uzmanību labas pārvaldības un augstas kvalitātes sabiedriskajiem pakalpojumiem; atgādina, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir svarīgi, lai būtu pārredzama, konsekventa un inovatīva publiskā iepirkuma sistēma; tādēļ mudina šķēršļus, ar kuriem MVU saskaras, kad iesniedz piedāvājumus konkursos par līgumu slēgšanu, novērst, ciktāl iespējams, likvidējot nevajadzīgu administratīvo slogu, izvairoties no papildu prasību noteikšanas valsts līmenī un īstenojot spēkā esošā tiesiskā regulējuma noteikumus, lai novērstu publisko iepirkumu strīdus, cik drīz vien iespējams; atzinīgi vērtē Direktīvu 2014/24/ES un Eiropas vienoto iepirkuma procedūras dokumentu (ESPD), kam būtu ievērojami jāsamazina administratīvais slogs uzņēmumiem, jo īpaši MVU; uzsver, ka jāturpina stingri piemērot kļūdu novēršanas un krāpšanas apkarošanas pasākumus, nepalielinot administratīvo slogu, un jāvienkāršo administratīvās procedūras, lai novērstu kļūdas; aicina līgumslēdzējas iestādes, kas vēlas grupēt līgumus, censties MVU no procesa neizslēgt ar pēdējās daļas kritēriju plašo mērogu, jo lielākiem līgumiem varētu būt sarežģītāki kritēriji;

12.  vēlreiz aicina uzlabot pārredzamību un visu attiecīgo reģionālo un vietējo iestāžu, kā arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvju, uzņēmēju un citu ieinteresēto personu piedalīšanos, jo īpaši nosakot prasības uzaicinājumos iesniegt projektu priekšlikumus, lai labāk apmierinātu galīgo saņēmēju vajadzības; tāpēc uzsver nepieciešamību īstenot praksē un ievērot partnerības principu arī partnerības nolīgumu un darbības programmu plānošanas, sagatavošanas un īstenošanas posmos, kā sīkāk norādīts Kopīgo noteikumu regulā un Rīcības kodeksā attiecībā uz partnerību; ar bažām norāda, ka daudzas MVU organizācijas dalībvalstīs patiesībā nav iesaistītas un bieži vien tiek tikai informētas, bet ar tām pietiekami neapspriežas; mudina partnerībās iesaistīties organizācijas, kas pārstāv uz nākotni vērstas, ilgtspējīgas un ekoinovatīvas tautsaimniecības nozares, un aicina Komisiju un dalībvalstis iespēcināt šādas organizācijas, izmantojot tehnisko palīdzību un veiktspējas palielināšanu;

13.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt labāku koordināciju un lielāku konsekvenci starp visiem ES ieguldījumu politikas virzieniem, kas paredzēti MVU; atzīmē, ka ESI fondu finansējuma un citu MVU paredzēto politikas virzienu un finanšu instrumentu labāka sinerģija maksimāli palielinās ieguldījumu ietekmi; atzinīgi vērtē plānu atvieglot piekļuvi ESI fondiem, ieviešot „izcilības zīmogu” projektiem, kuri novērtēti kā „izcili“, bet kurus nefinansē no pamatprogrammas „Apvārsnis 2020“; mudina dalībvalstis sadarbībā ar attiecīgajiem sociālajiem un ekonomiskajiem dalībniekiem radīt vai nu vienas pieturas aģentūru reģionālā līmenī, tādējādi atbalstot jau esošos projektus, vai konsolidētu platformu dažādiem ES finansēšanas instrumentiem, kuru mērķis ir MVU, kā arī administratīvam atbalstam projektu sagatavošanā un īstenošanā;

14.  uzsver, ka integrētajiem teritoriālajiem ieguldījumiem (ITI), sabiedrības virzītai vietējai attīstībai (SVVA), makroreģionālajām stratēģijām un Eiropas teritoriālajai sadarbībai kopumā varētu būt liela nozīme sekmīgā 3. TM mērķu īstenošanā, ņemot vērā, ka daži projekti varētu aptvert pārrobežu teritorijas, tostarp vairākus reģionus un valstis, un ar tiem var pilnveidot novatoriskas teritoriālās prakses;

15.  atzīmē, ka saskaņā ar Komisijas sniegto pirmo novērtējumu MVU atbalstam piešķirtās summas ir būtiski palielinājušās salīdzinājumā ar iepriekšējiem plānošanas periodiem; uzsver, ka ESI fondi un jo īpaši darbības programmas, kuru mērķis ir atbalstīt pētniecību un attīstību, varētu palīdzēt MVU uzlabot to spēju iesniegt patenta pieteikumus Eiropas Patentu birojā, nodrošinot stabilas un lietotājdraudzīgas finansēšanas shēmas;

16.  pauž nožēlu par to, ka pašreizējā plānošanas periodā kohēzijas politikas īstenošana ir aizkavējusies; norāda, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem finansējuma pieejamība ir steidzami vajadzīga un ka īstenošana joprojām ir ļoti agrīnā posmā, lai gan tagad visas darbības programmas ir apstiprinātas; norāda, ka kavēšanās rada trūkumus kohēzijas politikas īstenošanā, un mudina Komisiju izstrādāt pasākumus šādu kavējumu ātrākai novēršanai;

17.  mudina Komisiju uzraudzīt un veicināt kohēzijas politikas īstenošanas paātrināšanu, jo īpaši izveidojot projektus ar ilgtspējīgas izaugsmes un kvalitatīvu darbvietu radīšanas potenciālu, kā arī pievēršot uzmanību lauku apvidos sāktajiem projektiem, lai veidotu jaunus pakalpojumus un novērstu lauku apdzīvotības sarukšanu; aicina Komisiju atbilstības kritēriju noteikšanā ņemt vērā projektu pievienoto vērtību no ekonomikas un sociālā skatpunkta un to ietekmi uz vidi;

18.  uzsver Parlamenta lomu uz rezultātiem vērstas kohēzijas politikas īstenošanas uzraudzībā; aicina Komisiju pēc iespējas agrāk konstatēt un mazināt šķēršļus, kas kavē MVU un jaunuzņēmumiem paredzētā finansējuma efektīvu izmantošanu, noteikt iespējamās sinerģijas ESI fondu starpā un starp ESI fondiem un citiem attiecīgajiem MVU fondiem, kā arī sniegt konkrētus rīcības ieteikumus un norādījumus, kuru mērķis ir turpmāk vienkāršot, uzraudzīt un novērtēt šādu finanšu instrumentu izmantošanu; norāda, ka šajā nozarē ir lielas grūtības, jo īpaši attālākajos reģionos un teritorijās, kur galvenās infrastruktūras sliktās kvalitātes dēļ privātie ieguldījumi ir zemi;

19.  uzsver, ka ir vajadzīgs strukturēts dialogs starp Eiropas Investīciju banku un Eiropas Investīciju fondu, lai uzlabotu un atvieglotu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem piekļuvi dažādiem finansējuma avotiem;

20.  uzsver, ka galvenie šķēršļi, kas kavē MVU plašu piekļuvi ESI fondiem, ir administratīvais slogs, liels skaits atbalsta shēmu, noteikumu un procedūru sarežģītība, kavējumi, ieviešot izpildes aktus, un pārmērīgas reglamentēšanas risks; tāpēc aicina Augsta līmeņa darba grupu vienkāršošanas jautājumos sniegt konkrētus priekšlikumus, arī ņemot vērā labāka regulējuma stratēģiju, lai samazinātu administratīvo slogu un vienkāršotu procedūras, ar kādām MVU pārvalda ESI fondus, īpašu uzmanību pievēršot prasībām attiecībā uz revīzijām, pārvaldības elastību, riska un starpposma novērtējumu, kontroles sistēmu un atbilstību konkurences noteikumiem un citām ES politikas jomām; prasa, lai šādos vienkāršošanas pasākumos ievēro Mazās uzņēmējdarbības akta (MUA) noteikumi “tikai vienreiz” un “vispirms domāt par mazākajiem” un lai šos pasākumus izstrādā un īsteno dažādos līmeņos sadarbībā ar dažādu kategoriju MVU; aicina Augsta līmeņa darba grupu (ALDG) pastāvīgi ziņot par savas darbības rezultātiem Parlamenta Reģionālās attīstības komitejai un aicina Komisiju apspriesties ar dalībvalstu pārstāvjiem par jautājumiem, ko risina ALDG;

21.  aicina Komisiju noteikt tādus nosacījumus valsts atbalstam valsts un reģionālā līmenī, kuri nediskriminēs MVU un kuriem būtu jāsaskan ar kohēzijas politikas atbalstu uzņēmumiem, kā arī pilnībā izmantot atbalsta shēmas, pamatojoties uz vispārējo grupu atbrīvojuma regulu, lai tādējādi samazinātu administratīvo slogu pārvaldes iestādēm un atbalsta saņēmējiem un palielinātu ESI fondu izmantošanu, tajā pašā laikā skaidri norādot saikni starp mazajiem un vidējiem uzņēmumiem paredzēto ESI fondu noteikumiem un noteikumiem par valsts atbalstu;

22.  aicina Komisiju mudināt dalībvalstis apmainīties ar datiem, zināšanām un paraugpraksi šajā jomā, nodrošinot pienācīgu ziņošanu un motivējot tās atbalstīt projektus, kuriem ir liels darbvietu radīšanas potenciāls;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami rast noturīgu risinājumu attiecībā uz to maksājumu neizpildi, kuri saistīti ar reģionālo politiku, un pareizi piemērot Maksājumu kavējumu direktīvu (2011/7/ES), lai nodrošinātu, ka MVU kā projektu partneri nebūtu spiesti pašreizējā plānošanas periodā atturēties no piedalīšanās atbalsta programmās un projektos maksājumu kavējumu dēļ; arī norāda, ka labāka atbilstība šai direktīvai, kura cita starpā paredz, ka publiskās iestādes veic maksājumus 30 dienu laikā par iepirktajām precēm un pakalpojumiem, varētu palīdzēt radīt apstākļus MVU stabilizācijai un izaugsmei;

24.  uzsver, ka pārdomātas specializācijas stratēģijas, kaut arī formāli tās netiek prasītas kā 3. TM ex ante nosacījums, ir svarīgs instruments, lai nodrošinātu tematisko mērķu inovāciju un pielāgojamību, un tajā pašā laikā uzsver, ka šo stratēģiju mērķim vajadzētu būt ne tikai uz zinātni un tehnoloģiju balstītai inovācijai, bet arī tādai inovācijai, kuras pamatā zinātnes nav; aicina Komisiju ziņot Parlamentam par to pārdomāto specializācijas stratēģiju rezultātiem, kuras veltītas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem valsts un/vai reģionālajā līmenī; uzsver, ka saskaņotas ir pārdomātās specializācijas stratēģijas, kas pieņemtas katrā reģionā ar attiecīgu teritoriālo ekonomiku, un ka problēma ir pārdomātu specializāciju īstenot ārpuspilsētu teritorijās, kuras atbalsta infrastruktūra var nebūt pietiekama; atzinīgi vērtē ex ante nosacījumus attiecībā uz MUA 3. tematiskajā mērķī un aicina dalībvalstis veikt vajadzīgo darbību un paātrināt to mērķu sasniegšanu, kuri noteikti Mazās uzņēmējdarbības aktā; atbalsta balvu „Eiropas reģions, kas veicina uzņēmējdarbību” (EER), kuras mērķis ir apzināt un apbalvot ES reģionus, kam ir izcilas, uz nākotni orientētas stratēģijas uzņēmējdarbības jomā, piemērojot desmit MUA principus;

25.  aicina pārvaldības iestādes ņemt vērā atsevišķu teritoriju īpatnības un īpašās kompetences, īpašu uzmanību pievēršot tām teritorijām, kas cieš zema nodarbinātības, apdzīvotības sarukuma un augsta bezdarba līmeņa dēļ, lai veicinātu gan tradicionālas, gan inovatīvas ekonomikas nozares; aicina Komisiju izstrādāt īpašas programmas, kas ietver visus attiecīgos ilgtspējīgas, gudras un integrējošas izaugsmes elementus mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; atgādina, ka pastāv dzimumu nevienlīdzība, par ko ir arī norādīts Mazās uzņēmējdarbības aktā, un pauž bažas par joprojām zemo sieviešu dalību uzņēmumu dibināšanā un darbībā; aicina Komisiju un dalībvalstis mudināt īstenot īpašas stratēģijas jauniešu un sieviešu uzņēmējdarbības atbalstam saistībā ar zaļo izaugsmi, kas būtu veids, kā saskaņot ekonomikas un nodarbinātības izaugsmi, sociālo iekļaušanu un profesionālismu ar vides ilgtspēju;

26.  aicina Komisiju, izmantojot jau esošos budžeta līdzekļus, izstrādāt līdzdalības platformu, kas izplatītu MVU projektu rezultātus, tostarp piemērus par labu praksi, kura īstenota saistībā ar ERAF 2000.–2006. gada un 2007.–2013. gada plānošanas periodos;

27.  norāda, ka Komisijas sagatavotajā “Rokasgrāmatā inovācijas pakalpojumu jomā” ir uzsvērts, ka liela nozīme ir valsts atbalsta stratēģijām, kas izstrādātas, konsultējoties ar ieinteresētajām sociālās un ekonomikas jomas personām reģionālā līmenī, nodrošinot mazajiem un vidējiem uzņēmumiem labvēlīgu vidi un palīdzot tiem saglabāt konkurētspējīgu pozīciju globālajās vērtību ķēdēs;

28.  uzsver izaicinājumus un iespējas, ar ko MVU saskaras, pielāgojoties un nodrošinot atbilstību nesenajiem COP 21 konferencē pieņemtajiem lēmumiem;

29.  uzskata, ka piemērots atbalsts un stimuli MVU darbībai var radīt novatoriskas iespējas bēgļu un migrantu integrēšanai;

30.  uzsver, ka MVU ir galvenais nodarbinātības avots Eiropas Savienībā un tāpēc būtu jāatvieglo uzņēmumu veidošana, veicinot uzņēmējdarbībā nepieciešamās prasmes un ieviešot uzņēmējdarbību skolu mācību programmās, kā tas norādīts MUA, un ka jo īpaši mikrokredītu shēmās būtisks ir piemērots apmācības un uzņēmējdarbības atbalsts un ir vajadzīga īpaša apmācība, lai sagatavotu jauniešus zaļajai ekonomikai;

31.  aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm un pārvaldības iestādēm stimulēt tādas ekosistēmas radīšanu, kura sastāv no universitātēm, pētniecības centriem, ieinteresētajām sociālās un ekonomikas jomas personām un valsts iestādēm, lai veicinātu uzņēmējdarbības prasmes, vienlaikus mudinot pārvaldības iestādes izmantot pieejamo finansējumu, kas paredzēts tehniskajai palīdzībai, tostarp novatoriskai IKT izmantošanai mazajos un vidējos uzņēmumos; šajā sakarībā turklāt norāda, ka labums no tehniskās palīdzības, kas paredzēta saskaņā ar tematisko mērķi Nr. 11, ir jāgūst visiem partneriem, kuri minēti Kopīgo noteikumu regulas 5. pantā par partnerību; tādēļ prasa nodrošināt, ka teritoriālajām MVU organizācijām ir iespēja izmantot 11. TM noteikumus un spēju veidošanas pasākumus;

32.  uzsver, ka tikai aptuveni 25 % no Eiropas MVU veic eksporta darbības Eiropas Savienībā un ka MVU internacionalizācija ir process, kam vajadzīgs atbalsts arī vietējā līmenī; tādēļ aicina Komisiju vairāk izmantot ESI fondus, lai palīdzētu MVU izmantot piedāvātās iespējas un risināt starptautiskās tirdzniecības radītās problēmas, vienlaikus atbalstot tos pielāgošanās izmaksu segšanā un novēršot pieaugošās starptautiskās konkurences negatīvo ietekmi;

33.  aicina Komisiju, izstrādājot kohēzijas politiku laikposmam pēc 2020. gada, palielināt finansējumu MVU konkurētspējas stiprināšanai;

34.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0364.
(2) OV C 24, 22.1.2016., 2. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0198.
(4) OV C 21 E, 28.1.2010., 1. lpp.
(5) OV C 188 E, 28.6.2012., 7. lpp.
(6) OV C 68 E, 7.3.2014., 40. lpp.
(7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0002.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0308.
(9) OV L 124, 20.5.2003., 36. lpp.
(10) OV C 218, 30.7.2013., 12. lpp.
(11) OV C 415, 20.11.2014., 5. lpp.


ES stratēģija Alpu reģionam
PDF 441kWORD 63k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra rezolūcija par ES stratēģiju Alpu reģionam (2015/2324(INI))
P8_TA(2016)0336A8-0226/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 192. pantu, 265. panta 5. punktu un 174. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 28. jūlija paziņojumu par Eiropas Savienības stratēģiju Alpu reģionam (COM(2015)0366), kā arī pievienoto rīcības plānu un papildinošu analītisko dokumentu (SWD(2015)0147),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006(1) (Kopīgo noteikumu regula jeb KNR),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar mērķi „Eiropas teritoriālā sadarbība”(2),

–  ņemot vērā 2013. gada 17. decembra Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1302/2013, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) attiecībā uz šādu grupu izveides un darbības precizēšanu, vienkāršošanu un uzlabošanu(3),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 19. un 20. decembra secinājumus par Eiropas Savienības stratēģiju Alpu reģionam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 8. oktobra atzinumu par Komisijas paziņojumu par Eiropas Savienības stratēģiju Alpu reģionam(4),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 3. decembra atzinumu par Eiropas Savienības makroreģionālo stratēģiju Alpu reģionam(5),

–  ņemot vērā 2012. gada 3. jūlija rezolūciju par ES makroreģionālo stratēģiju attīstību: pašreizējā prakse un nākotnes izredzes, it īpaši Vidusjūras reģionā(6),

–  ņemot vērā 2013. gada 23. maija rezolūciju par Alpu makroreģionālo stratēģiju(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 20. maija ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par makroreģionālo stratēģiju pārvaldību (COM(2014)0284),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2011. gada 26. janvāra paziņojumu „Reģionālā politika, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā līdz 2020. gadam” (COM(2011)0017),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīvu 2014/52/ES, ar ko groza Direktīvu 2011/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. jūnija Direktīvu 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu,

–  ņemot vērā Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK par to, ka Eiropas Kopienas vārdā noslēdz Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija),

–  ņemot vērā atklāšanas konferenci par Eiropas Savienības stratēģiju Alpu reģionam, kura notika Brdo (Slovēnija) 2016. gada 25. un 26. janvārī,

–  ņemot vērā ieinteresēto personu konferenci par Eiropas Savienības stratēģiju Alpu reģionam, kura notika Insbrukā 2014. gada 17. septembrī,

–  ņemot vērā ieinteresēto personu konferenci par Eiropas Savienības stratēģiju Alpu reģionam, kura notika Milānā 2014. gada 1. un 2. decembrī,

–  ņemot vērā Padomes 1996. gada 26. februāra Lēmumu 96/191/EK par Konvencijas par Alpu aizsardzību (Alpu konvencijas) slēgšanu,

–  ņemot vērā Komisijas kopsavilkuma ziņojumu par sabiedrisko apspriešanu saistībā ar Eiropas Savienības stratēģiju Alpu reģionam,

–  ņemot vērā ieinteresēto personu paustos viedokļus, kas iekļauti Politiskajā rezolūcijā Eiropas stratēģijas Alpu reģionam īstenošanai, kuru pieņēma Grenoblē 2013. gada 18. oktobrī,

–  ņemot vērā pētījumu „Jauna makroreģionu loma Eiropas teritoriālajā sadarbībā”, ko 2015. gada janvārī publicēja Eiropas Parlamenta Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts (B departaments – struktūrpolitika un kohēzijas politika),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 1. aprīļa Balto grāmatu “Adaptācija klimata pārmaiņām: iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus” (COM(2009)0147),

–  ņemot vērā Komisijas Inovācijas savienības rezultātu pārskatu par 2015. gadu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Zaļā infrastruktūra (ZI) – Eiropas dabas kapitāla pilnveide” (COM(2013)0249),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada vadlīnijas „Eiropas strukturālo un investīciju fondu, programmas „Apvārsnis 2020” un citu Savienības pētniecības, inovācijas un konkurences programmu sinerģijas veicināšana”,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Centrālajai bankai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai un Eiropas Investīciju bankai „Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Transporta un tūrisma komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus (A8-0226/2016),

A.  tā kā visā Eiropas Savienībā ir jāstiprina ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija, lai veicinātu vispārēju harmonisku attīstību;

B.  tā kā makroreģionālās stratēģijas ir spēkā esošs būtisks instruments, lai dotu ieguldījumu ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķa sasniegšanā; tā kā šīs stratēģijas tiek atbalstītas saskaņā ar tā saukto trīs „nē” principu, t. i., nepieņemt jaunus tiesību aktus, nepiešķirt jaunus līdzekļus un neveidot jaunas iestādes;

C.  tā kā, ņemot vērā Alpu reģiona unikālās īpašības un aktīvus, Alpu makroreģionālā stratēģija varētu palīdzēt novērst ekonomikas lejupslīdi, veicot ieguldījumus pētniecībā, inovācijā un uzņēmējdarbības atbalstā;

D.  tā kā makroreģionālo stratēģiju mērķim vajadzētu būt labāk sasniegt dažādu reģionu kopējos mērķus ar brīvprātīgu un koordinētu pieeju, neradot papildu regulējumu;

E.  tā kā klimata pārmaiņas Alpu reģionā notiek straujāk nekā vidēji pasaulē un aizvien biežāk izraisa dabas katastrofas, piemēram, lavīnas un plūdus;

F.  tā kā makroreģionālās stratēģijas mērķis ir apzināt resursus un izmantot reģionu kopīgās attīstības potenciālu;

G.  tā kā makroreģionālās stratēģijas ir daudzlīmeņu pārvaldības modelis, kurā stratēģiju sekmēm būtiska ir to ieinteresēto personu iesaistīšanās, kuras pārstāv vietējo, reģionālo un valsts līmeni; tā kā būtu jāveicina dažādu makroreģionu savstarpējā sadarbība, lai uzlabotu šo makroreģionu politikas virzienu saskaņotību atbilstoši Eiropas mērķiem;

H.  tā kā makroreģionālās stratēģijas var palīdzēt attīstīt pārrobežu stratēģijas projektus un starptautiskos projektus sadarbības tīklu izveidei, no kā labumu gūst reģions kopumā;

I.  tā kā Alpu reģiona reģionālajām identitātēm un kultūras mantojumam, jo īpaši tautas kultūrām un ieražām, ir vajadzīga īpaša aizsardzība;

J.  tā kā Alpu apgabala reģionu pieņemtās stingrās augšupējās pieejas rezultātā ir izstrādāta Eiropas Savienības stratēģija Alpu reģionam (EUSALP), kuras mērķis ir efektīvi risināt uzdevumus, kas kopīgi visam Alpu reģionam;

K.  tā kā Alpu reģionam ir liela nozīme dalībvalstu ekonomiskajā attīstībā un tas nodrošina daudzus ekosistēmas pakalpojumus blakus esošajiem pilsētu un piepilsētu apgabaliem;

L.  tā kā Alpu reģiona makrostratēģija ietekmēs aptuveni 80 miljonus cilvēku, kas dzīvo 48 reģionos septiņās valstīs, no kurām piecas ir ES dalībvalstis (Austrija, Francija, Itālija, Slovēnija un Vācija) un divas nav ES dalībvalstis (Lihtenšteina un Šveice);

M.  tā kā Alpu reģionam paredzētajā ES stratēģijā ir jāpanāk kompromiss starp vides ilgtspēju un ekonomikas attīstību dabas vides teritorijā, kas arī ir nozīmīgs tūrisma galamērķis;

N.  tā kā galvenā problēma ir apdzīvotības sarukšana dažos Alpu apgabalos un lielākā daļa Alpu reģiona iedzīvotāju nevar izdzīvot tikai no Alpu tūrisma un tāpēc ir jāturpina attīstīt lauksaimniecību, mežsaimniecību un citas videi draudzīgas ražošanas nozares un pakalpojumus;

O.  tā kā pastāv būtiskas atšķirības starp stratēģijā ietvertajiem reģioniem un tāpēc ir vajadzīga politiku un nozaru koordinēšana starp dažādiem reģioniem (horizontāli), kā arī pašos reģionos (vertikāli);

P.  tā kā Alpu reģionam ir unikālas ģeogrāfiskas un dabas īpatnības un tas ir savstarpēji saistīts makroreģions un tranzīta reģions, kuram ir ievērojams attīstības potenciāls; tā kā tomēr ir vajadzīgi īpaši risinājumi problēmām, ko rada vides, demogrāfiskie, transporta, tūrisma un enerģētikas jautājumi, sezonalitāte un daudzvirzienu darbība, un tā kā koordinēta teritoriālā plānošana varētu radīt labākus rezultātus un pievienoto vērtību Alpu kalnu un Alpu perifērijas apgabalu teritoriālajai kohēzijai;

Q.  tā kā Alpu reģions ir Eiropas „ūdenstornis” un Alpi piegādā pietiekami daudz ūdens, lai nodrošinātu līdz 90 % no priekškalnes apgabalu vajadzībām vasarā; tā kā ūdens ir svarīgs hidroenerģijas ieguvē, lauksaimniecības zemes apūdeņošanā, ilgtspējīgā mežu apsaimniekošanā, bioloģiskās daudzveidības un ainavas saglabāšanā un dzeramā ūdens apgādē; tā kā būtiski ir saglabāt ūdeņu kvalitāti un zemu ūdens līmeni Alpu upēs un rast pienācīgu līdzsvaru starp vietējo iedzīvotāju interesēm un vides vajadzībām;

R.  tā kā Alpu reģionu caurvij robežas un šo barjeru radīto problēmu risināšana ir priekšnoteikums sadarbībai šajā teritorijā attiecībā uz personu brīvu pārvietošanos, pakalpojumu, preču un kapitāla brīvu apriti un līdz ar to uz sadarbību ekonomikas, sociālajā un vides jomā; tā kā Alpu stratēģija sniedz arī iespēju stiprināt pārrobežu sadarbību, veidot saiknes un tīklus, kas savieno cilvēkus un saimniecisko darbību, un tādējādi likvidēt robežas un šķēršļus, kurus tās rada;

S.  tā kā Komisija savā paziņojumā par ES stratēģiju Alpu reģionam norāda gan uz vajadzību samazināt transporta ietekmi Alpos, lai tādējādi saglabātu Alpu vides mantojumu, gan arī uz to, cik svarīgi ir īstenot stratēģiju, lai radītu veselīgāku un labāk saglabātu dzīvojamo vidi vietējiem iedzīvotājiem;

T.  tā kā personu brīva pārvietošanās ir pamattiesības un priekšnoteikums — jo īpaši pierobežas rajonos —, lai sasniegtu ekonomiskās, sociālās, teritoriālās un vides kohēzijas, spēcīgas un ilgtspējīgas konkurētspējas mērķus un mērķi nodrošināt taisnīgu piekļuvi nodarbinātībai;

U.  tā kā EUSALP teritorijas aptver kalnu apvidus centrā un Alpu perifērijas apgabalus, tostarp lielpilsētu teritorijas, kuras ir saistītas ar ciešu mijiedarbību un funkcionālām attiecībām, kas viss ietekmē ekonomisko, sociālo un vides attīstību;

V.  tā kā šis reģions ar saglabātām ekosistēmām un to pakalpojumiem var nodrošināt pamatu daudzām saimnieciskām darbībām, īpašu uzmanību pievēršot lauksaimniecībai, mežkopībai, tūrismam un enerģētikai, ņemot vērā reģiona kultūras un dabas mantojumu;

W.  tā kā Eiropas Savienības stratēģija Alpu reģionam kā pirmā makroreģionālā stratēģija, kas attiecas uz kalnu teritoriju, var būt paraugs un iedvesmas avots citām kalnu teritorijām Eiropas Savienībā;

X.  tā kā ES iepriekšējās makroreģionālās stratēģijas ir apliecinājušas, ka šāda veida vienošanās par sadarbību ir sekmīga, un ir sniegušas noderīgu pieredzi jaunu makroreģionālo stratēģiju izstrādei,

Vispārīgi apsvērumi un pārvaldība

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par Eiropas Savienības stratēģiju Alpu reģionam un tam pievienoto rīcības plānu; uzskata, ka tas ir solis ceļā uz reģiona attīstību saskaņā ar stratēģijas „Eiropa 2020” mērķi panākt gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi; atzīmē, ka stratēģijai un rīcības plānam var būt nozīmīga loma centienos novērst apdzīvotības sarukšanu reģionā, jo īpaši jauniešu aizplūšanu;

2.  uzsver vērtīgo pieredzi, kas gūta, īstenojot Alpu konvenciju, kura līdzsvaro ekonomiskās, sociālās un vides intereses; aicina iesaistītās valstis ievērot panāktās vienošanās un uzturēt spēkā augsta līmeņa saistības attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību un Alpu aizsardzību;

3.  atzinīgi vērtē to, ka Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi) sniedz stratēģijai potenciāli nozīmīgus resursus un plašu instrumentu un iespēju klāstu; prasa panākt lielākas sinerģijas, lai veicinātu koordināciju un papildināmību starp ESI fondiem un citiem fondiem un instrumentiem, kas attiecas uz stratēģijas pīlāriem, jo īpaši programmu „Apvārsnis 2020”, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, LIFE programmu, COSME programmu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, Interreg Alpu reģiona programmu un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), attiecībā uz kuriem Komisijai būtu jāizpēta iespējamā pievienotā vērtība īpašiem priekšlikumu iesniegšanas uzaicinājumiem, kas pievērš uzmanību Alpu reģiona raksturīgajām problēmām;

4.  aicina Komisiju un valstu, reģionālās un vietējās struktūras, kas atbild par ESI fondu programmu sagatavošanu, pārvaldību un īstenošanu, uzsvērt, cik svarīgi ir makroreģionālie projekti un darbības; cer, ka līdzdarbību palielinās Alpiem svarīgo ES politikas virzienu, programmu un stratēģiju koordinācija, un aicina Komisiju izvērtēt attiecīgo programmu piemērošanu praksē, lai novērstu pārklāšanos un maksimāli palielinātu papildināmību un pievienoto vērtību; turklāt aicina Komisiju nodrošināt attiecīgo dokumentu vieglu pieejamību gan Eiropas iedzīvotājiem, gan dalībvalstu iestādēm, lai panāktu pilnīgu pārredzamību par procedūru, kas jāievēro;

5.  atkārtoti uzsver tā sauktā trīs „nē” principa nozīmi, ņemot vērā, ka makroreģioni ir satvari, kuru pamatā ir pievienotā vērtība, ko rada sadarbības iniciatīvas un dažādu ES finansēšanas instrumentu sinerģijas;

6.  aicina dalībvalstu kompetentās iestādes un iesaistītos reģionus, kur vien iespējams, saskaņot savus valsts un reģionālās politikas virzienus un finansēšanas mehānismus EUSALP darbībām un mērķiem un pielāgot savas pieņemtās darbības programmas, lai nodrošinātu, ka turpmākos EUSALP stratēģijas projektus īsteno ātri un ka pārvaldes iestādes pienācīgi ņem vērā EUSALP prioritātes, īstenojot darbības programmas (piemēram, izmantojot īpašus uzaicinājumus, bonusa punktus vai budžeta piešķīrumus); prasa uzlabot makroreģionālo pieeju, pirms tiek reformēta kohēzijas politika laikposmam pēc 2020. gada, un uzsver, ka liela nozīme ir integrētiem makroreģionāliem projektiem un pasākumiem;

7.  aicina EIB sadarbībā ar Komisiju izpētīt iespēju izveidot ieguldījumu platformu Alpu reģionam, kura ļautu izmantot finansējumu no publiskā un privātā sektora avotiem; prasa izstrādāt reģionam projektu plūsmu, kas piesaistītu ieguldītājus; šajā sakarībā mudina Komisiju, EIB un iesaistītās valstis pilnībā izmantot iespējas, kas pieejamas saskaņā ar ESIF, lai reģionā finansētu projektus nolūkā panākt ilgtspējīgu attīstību un ekonomikas izaugsmi un veicināt nodarbinātību makroreģionālā līmenī;

8.  uzsver, ka ir nepieciešamas piemērotas informatīvas kampaņas par ES stratēģiju Alpu reģionam, un mudina dalībvalstis nodrošināt, ka stratēģija ir pietiekami pamanāma un ka tās mērķi un rezultāti tiek pienācīgi darīti zināmi visos līmeņos, tostarp pārrobežu un starptautiskā līmenī; prasa veicināt koordināciju un paraugprakses apmaiņu, īstenojot ES makroreģionālās stratēģijas, jo īpaši dabas un kultūras mantojuma pārvaldības jomā, lai radītu ilgtspējīga tūrisma iespējas;

9.  prasa makroreģiona līmenī izveidot EUSALP pārvaldības struktūras atbalstošu īstenošanas struktūru, sadarbojoties un vienojoties ar Komisiju, dalībvalstīm un reģioniem; turklāt atzinīgi vērtē Parlamenta pārstāvību EUSALP pārvaldības struktūrās un uzskata, ka Parlaments būtu jāiesaista stratēģijas īstenošanas uzraudzībā;

10.  prasa piešķirt Komisijai aktīvu lomu EUSALP īstenošanas posmā; uzskata, ka, pamatojoties uz dalītu pārvaldību un saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, tā būtu līdz ar dalībvalstīm un reģioniem jāiesaista visos stratēģijai pakļauto projektu plānošanas un īstenošanas posmos, cita starpā lai nodrošinātu, ka vietējās un reģionālās ieinteresētās personas no valsts iestādēm, ekonomikas un sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību pārstāvošām organizācijām efektīvi piedalās makroreģiona jautājumu risināšanā un pienācīgā koordinācijā ar citām ES atbalstītām stratēģijām un finansēšanas mehānismiem;

11.  prasa, lai Komisija EUSALP īstenošanu novērtē ar objektīviem kritērijiem un izmērāmiem rādītājiem;

12.  atbalsta stratēģisko plānošanu gan Alpu reģiona urbānajos, gan lauku apgabalos, lai veicinātu sadarbību un kopējus mērķus saskaņotā, koordinētā un integrētā politikas satvarā (piemēram, ar atsauci uz atjaunojamo enerģiju, labklājību, loģistiku un uzņēmējdarbības un sociālo inovāciju); mudina apkopot paraugpraksi par, piemēram, ilgtspējīgu tūrismu starp reģioniem, kā arī attiecībā uz citām pašreizējām makroreģionālajām stratēģijām;

13.  uzstāj, ka lēmumu pieņemšanas procedūrās vietējām un reģionālām iestādēm partnerībā ar vietējo un reģionālo pilsonisko sabiedrību būtu jāuzņemas vadošā loma stratēģijas pārvaldības struktūrās un operatīvajās, tehniskajās un īstenošanas struktūrās, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu un daudzlīmeņu pārvaldības principu;

14.  uzskata, ka ieguldījumi būtu jānovirza veselības aprūpes un pirmās palīdzības vienību vienlīdzīgas un efektīvas pieejamības un ārkārtas palīdzības nodrošināšanai visiem reģiona iedzīvotājiem, jo īpaši lauku apgabalos, lai tādējādi novērstu apdzīvotības sarukšanu;

15.  aicina Komisiju ik pēc diviem gadiem iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei EUSALP īstenošanas ziņojumu, kura pamatā būtu objektīvi kritēriji un izmērāmi rādītāji, lai izvērtētu stratēģijas darbību un tās pievienoto vērtību attiecībā uz izaugsmi un darbvietām, atšķirību samazināšanu un ilgtspējīgu attīstību;

16.  aicina iesaistītās valstis turpināt centienus dažādot enerģijas piegādes avotus, ņemot vērā vidi; uzsver, ka attiecībā uz esošo hidroenerģētikas infrastruktūru, kas tika izstrādāta ļoti agrīnā posmā, ir nepieciešama ilgtspējība, konkurētspēja un modernizācija, tomēr ņemot vērā, ka hidroenerģētikas infrastruktūra ietekmē vidi un ģeoloģiju, kā arī veicinot nelielas hidroelektrostacijas (mini, mikro un piko); uzsver, ka integrētā ūdens resursu apsaimniekošana un aizsardzība ir viens no svarīgākajiem Alpu ilgtspējīgas attīstības faktoriem un ka tāpēc vietējiem iedzīvotājiem būtu jāspēj uzņemties saistības attiecībā uz hidroenerģiju un izmantot pievienoto vērtību, ko tā rada; aicina iesaistītās valstis sekmēt makroreģionā labi funkcionējošus tīklus, lai nodrošinātu apgādes drošību un izveidotu struktūras pārrobežu sadarbības paraugprakses apmaiņai;

17.  uzsver, ka nepieciešams vēl vairāk stiprināt sociālo dimensiju, lai nodrošinātu tāda izaugsmes modeļa īstenošanu, kurš spēj nodrošināt izaugsmes ilgtspēju, sociālo iekļaušanu un sociālo aizsardzību visiem, jo īpaši pierobežas apgabalos; šajā sakarībā uzsver, ka svarīgi ir noteikt prioritātes un veikt pasākumus jebkāda veida diskriminācijas novēršanai;

18.  atgādina, ka princips par vispārēju piekļuvi sabiedriskiem pakalpojumiem ir jāgarantē visās ES teritorijās, jo īpaši tādās jomās kā izglītība, veselības aprūpe, sociālie pakalpojumi un mobilitāte, un īpašu uzmanību pievēršot vajadzībām, kādas ir iedzīvotājiem ar invaliditāti; uzsver, ka iesaistītajām valstīm ir jāveicina alternatīvi un novatoriski sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas risinājumi Alpu reģionam, tostarp īpaši risinājumi, kas pielāgoti vietējām un reģionālajām vajadzībām; šajā sakarībā aicina iesaistītās valstis izstrādāt stimulus publiskā un privātā sektora partnerības attīstīšanai; tomēr atgādina par kvalitatīvu, visiem pieejamu sabiedrisko pakalpojumu cenu pieņemamības un pieejamības principiem;

19.  pauž bažas par ekosistēmu degradāciju un dabas katastrofu risku atsevišķās Alpu reģiona vietās; uzsver, ka nepieciešams piemērot stratēģijas par dabas katastrofu riska pilnīgu pārvaldību un pielāgošanos klimata pārmaiņām; uzsver, ka nepieciešams izstrādāt un īstenot kopīgus ārkārtas situāciju plānus, reaģējot uz pārrobežu piesārņojumu; prasa izveidot kopīgas ātrās reaģēšanas komandas tūrisma apvidiem, kurus skar dabas katastrofas, piemēram, dubļu lavīnas, zemes nogruvumi un plūdi; šajā sakarībā norāda, ka nepieciešams uzlabot ES civilās aizsardzības mehānismu;

Darbvietas, ekonomikas izaugsme un inovācija

20.  atzīst, ka Alpu reģionos ir aizsargājams vides mantojums ar dabas ainavu plašo krājumu, kā arī ekosistēmu ārkārtīgi lielo dažādību, kura ietver gan augstienes, gan zemienes un pat Vidusjūras piekrasti, tādējādi radot saimniecisku teritoriju un biosfēru, kam pamatā ir dabas un cilvēku līdzāspastāvēšana; tāpēc uzsver, ka ir nepieciešama aktīva, sinerģiju veidojoša sadarbība starp lauksaimniecību un cita veida saimnieciskām darbībām aizsargājamās teritorijās (Natura 2000 teritorijās, nacionālajos parkos u. c.), lai izstrādātu integrētus tūrisma produktus, kā arī uzsver, ka svarīgi ir saglabāt un aizsargāt unikālās dzīvotnes kalnu reģionos;

21.  norāda uz attīstības iespējām, ko stratēģija paver reģiona darba tirgum, kuram ir dažādi ievērojami pārrobežu svārstmigrācijas līmeņi/kurā tādi ir izjūtami; uzskata, ka darbaspēka kvalifikācijas paaugstināšanai un jaunu darbvietu radīšanai zaļajā ekonomikā vajadzētu būt vienai no Alpu reģiona stratēģijas ieguldījumu prioritātēm; tomēr uzsver, ka MVU — bieži vien ģimenes uzņēmumi, piemēram, maza mēroga lauku saimniecības un mazu pārstrādes uzņēmumi — lauksaimniecības, tūrisma, tirdzniecības, amatniecības un ražošanas nozarēs integrētā un ilgtspējīgā veidā veido saimnieciskās darbības pamatu Alpu reģionā un tādējādi ir pamats dzīves, kultūras un dabas videi Alpos un nozīmīgs nodarbinātības avots; uzsver, ka ir nepieciešama turpmāka saimnieciskās darbības un nodarbinātības iespēju diversifikācija Alpu reģionā;

22.  uzsver, ka prioritāte jāpiešķir ieguldījumiem digitālajās infrastruktūrās un ka svarīgi ir nodrošināt ātru un efektīvu piekļuvi ātrgaitas internetam un līdz ar to digitāliem un tiešsaistes pakalpojumiem, piemēram, e-tirdzniecībai un digitālo tirgus kanālu un tāldarba izmantošanai, kā arī citas iespējas cilvēkiem, kas dzīvo no lielajiem urbānajiem centriem attālos apgabalos, vienlaikus, ja iespējams, veicinot alternatīvas reāliem braucieniem;

23.  uzskata, ka inovācija un jauno tehnoloģiju izmantošana izšķirošajās ekonomikas jomās, kam pamatā ir pārdomātas specializācijas stratēģijas un ko finansē no pašreizējiem ES finansējuma avotiem (piemēram, ERAF, ESF, COSME, programmām „Apvārsnis 2020” vai Erasmus +), varētu palīdzēt radīt kvalitatīvas darbvietas tādās stratēģiskās nozarēs kā dzīvības zinātnes, bioekonomika, enerģētika, bioloģiskie produkti, jauni materiāli vai e-pakalpojumi; atgādina, ka svarīgi ir nodrošināt spēcīgu atbalstu MVU, kas varētu palīdzēt novērst pašreizējo apdzīvotības sarukšanas tendenci dažos Alpu reģiona apgabalos un teritorijās;

24.  aicina Alpu reģiona dalībvalstu un reģionālās kompetentās iestādes sanākt kopā ar Komisiju, lai izskatītu iespēju nākamajā plānošanas periodā īstenot kopīgu programmu (pamatojoties uz LESD 185. pantu), ar kuru sekmēt pētniecības un inovācijas darbību integrāciju Alpu reģionā, ņemot vērā pārliecinošās Eiropas vērtību ķēdes, kas iestrādātas pārdomātas specializācijas stratēģijās;

25.  mudina valsts un privātos uzņēmumus, universitātes, pētniecības institūtus un citas attiecīgās ieinteresētās personas veidot kopas un sadarbību, lai veicinātu inovāciju un dotu iespēju gūt labumu no sinerģijas starp Alpu kalnu un Alpu perifērijas apgabaliem; uzskata, ka paredzēto pasākumu pamatā vajadzētu būt valsts un reģionālām pētniecības un inovācijas stratēģijām pārdomātai reģionālai specializācijai, lai nodrošinātu efektīvākus un lietderīgākus ieguldījumus;

26.  atzīst — lai EUSALP stratēģija būtu sekmīga, svarīgi ir izstrādāt projektus apvienībām, iestādēm, mikrouzņēmumiem un MVU, kuri darbojas kultūras un radošajās nozarēs, jo tie ietekmē ieguldījumus, izaugsmi, inovāciju un nodarbinātību un arī tāpēc, ka tiem ir nozīmīga loma kultūras un valodu daudzveidības saglabāšanā un popularizēšanā;

27.  uzsver, ka Alpu makroreģionālajā stratēģijā būtu ne tikai jāparedz iespējas saglabāt, uzturēt un vajadzības gadījumā pielāgot tradicionālos saimnieciskās darbības veidus, piemēram, lauksaimniecību un mežsaimniecību, un uz amatniecību balstītas saimnieciskas darbības, bet arī jāsekmē inovācija un jaunu iniciatīvu attīstība šajā jomā, piemēram, izmantojot ES InnovFin instrumentu; norāda, ka, paturot prātā MVU nozīmi darbvietu radīšanā, maziem un vidējiem uzņēmumiem ir vajadzīga vieglāka piekļuve atbalstam un finansējumam;

28.  uzsver, ka reģionu sadarbība, galvenokārt pārrobežu sadarbība, ir būtiski svarīga turpmākai tūrisma attīstībai plašākā reģionā; mudina izstrādāt tūrisma stratēģijas, kas balstītas uz esošo dabas un kultūras mantojumu, ilgtspēju un inovāciju; uzsver dažādo Alpu tradīciju un paražu sociālos, kultūras un ekonomiskos aspektus, kas būtu jāveicina un jānostiprina visā to daudzveidībā;

29.  norāda, ka plēsīgo putnu un dzīvnieku pārvaldība un jauniemitināšana Alpu reģionos tiek īstenota valstu un vietējā mērogā, taču administratīvās robežas minētajām sugām neko nenozīmē un migrācijai jau dabiski ir pārrobežu raksturs; tomēr, lai novērstu ar šo jauniemitināšanu saistītus konfliktus, aicina dalībvalstis uzlabot koordināciju starp dažādām iestādēm, apmainoties ar informāciju, un pastiprināt paraugprakses, lai uzlabotu fermu un ganību dzīvnieku pārvaldību un aizsardzību kā daļu no Alpu stratēģijas saistībā ar Alpu konvencijas platformu „Lielie plēsēji, savvaļas nagaiņi un sabiedrība”;

30.  atbalsta tūrisma piedāvājuma dažādošanu, attīstot jaunas tūrisma iespējas, kas pielāgotas reģionālajām vajadzībām un izmanto reģionālos resursus, piemēram, tematiskos tūrisma parkus un maršrutus, pārtikas un vīna tūrismu, kultūras, veselības un izglītības tūrismu un sporta tūrismu, lai pagarinātu tūrisma sezonu, vienlaikus samazinot spiedienu uz infrastruktūru un panākot tūrisma ciklā nodarbinātību visu gadu, kā arī attīstot lauku tūrismu, lai piesaistītu apmeklētājus lauku un brīvdabas darbībām viesnīcās, kas atrodas ārpus ierastajiem maršrutiem un uzlabo tūrisma galamērķu konkurētspēju un ilgtspēju; atbalsta tādu jaunu tūrisma aktivitāšu veicināšanu, kuras ir labāk pielāgotas klimata pārmaiņām un vides aizsardzībai; uzsver arī nepieciešamību atbalstīt un veicināt kalnu glābšanas dienestu koordinēšanu;

31.  atbalsta pasākumus, ar kuriem palīdzēt mazināt spiedienu uz transporta infrastruktūru, pielāgojoties skolas brīvdienām un attiecīgajiem brīvdienu laikposmiem, nosakot pārdomātu ceļa nodevu režīmu un paredzot tūrisma pakalpojumu sniedzējiem stimulus intensīvas satiksmes laikposmos un sastrēgumstundās;

32.  atgādina, ka ekonomiski svarīgi ir veicināt elastīgu un ilgtspējīgu tūrisma aktivitāšu attīstību visā Alpu reģionā, tostarp ezeru un ūdensdziedniecības pilsētās; arī mudina dalībvalstis izmantot riteņbraukšanu kopā ar ceļojumiem pa dzelzceļu vai intermodālus transporta pakalpojumus; pamatojoties uz paraugpraksi, vērš uzmanību uz tūrisma platformām, kas veidotas kā daļēji ES finansēti projekti;

33.  atzīmē, ka bieži vien vienai un tai pašai personai gada laikā ir nepieciešams veikt dažādas darbības, dažkārt pārrobežu mērogā; aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes rosināt sadarbību starp struktūrām, kas nodrošina sākotnējo profesionālo apmācību un kvalifikācijas paaugstināšanu; uzsver ieguvumus, ko varētu dot pārrobežu māceklībai veltīta Erasmus+ programma;

Mobilitāte un savienojamība

34.  uzsver, ka svarīgi ir uzlabot transporta un enerģētisko savienojamību starp iesaistītajām valstīm, tostarp vietējo, reģionālo un pārrobežu transportu un intermodālos savienojumus ar iekšzemi (tostarp ar lielajām aglomerācijām), kā arī uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti un piesaistīt jaunus iedzīvotājus, lai sekmētu reģiona attīstību, vienlaikus novērtējot, vai spēkā esošos tīklus var atjaunot un/vai paplašināt ar mērķi labāk īstenot TEN-T tīklu projektus; uzsver, ka svarīgi ir veidot viedu infrastruktūru; uzskata, ka jaunradītām infrastruktūrām būtu jākļūst par īstiem “tehnoloģiskiem koridoriem”, kuros veidot visu atsevišķo infrastruktūru, proti, elektrolīnijas, telefona līnijas, platjoslas un ultraplatjoslas līnijas, gāzes vadus, optisko šķiedru tīklus, ūdensvadus utt.;

35.  prasa sagatavot holistisku pieeju Alpu transporta un vides politikas turpmākai izstrādei un īstenošanai; šajā sakarībā uzsver, ka par prioritāti ir jāizvirza transporta veidu maiņa, lai panāktu pāreju no autoceļiem uz dzelzceļu, jo īpaši kravu pārvadājumu jomā, un aicina Komisiju atbalstīt šādu pārkārtošanos; šajā sakarā prasa no autotransporta gūtos ieņēmumus izmantot, lai veicinātu efektīva un vidi saudzējoša pasažieru un kravu dzelzceļa transporta īstenošanu un attīstību un samazinātu troksni un vides piesārņojumu, kā arī norāda uz iespējamiem projektiem tādās jomās kā satiksmes pārvaldība, tehnoloģiskie jauninājumi, savstarpēja izmantojamība utt.; turklāt aicina Alpu reģionā paplašināt esošo infrastruktūru, tostarp kvalitatīvas intermodālas un sadarbspējīgas sistēmas; uzsver, ka svarīgi ir nodrošināt savienojamību un pieejamību visiem reģiona iedzīvotājiem;

36.  uzsver, ka svarīgi ir transporta maršrutus savienot ar citām Eiropas daļām un nodrošināt savstarpējos savienojumus ar TEN-T koridoriem, vienlaikus optimāli izmantojot esošo infrastruktūru; norāda, ka kalnu reljefs joprojām ir šķērslis, kas kavē ES iedzīvotāju savstarpējo tuvināšanos, un ka ES ir apņēmusies palielināt finansējumu pārrobežu transporta infrastruktūrai; tāpēc aicina iesaistītās valstis savus pūliņus arī koncentrēt uz tādu papildu projektu īstenošanu un plānošanu, kuri ir ilgtspējīgi un iekļaujoši, tajā pašā laikā sasaistot un pilnveidojot pašreizējo TEN-T tīklu;

37.  vērš uzmanību uz to, ka trūkst efektīvu, nepiesārņojošu savienojumu kalnu apgabalos un starp kalnu apgabaliem un tiem tuvējiem apgabaliem; mudina Komisiju un dalībvalstis sekmēt tīrus, zemu oglekļa emisiju un labākus savienojumus, jo īpaši dzelzceļa tīkliem, reģionālā un vietējā līmenī, lai uzlabotu kohēziju un dzīves kvalitāti šajos rajonos; mudina apmesties uz dzīvi Alpu reģionā un atbalsta to;

38.  aicina valstis, kas piedalās makroreģionālā stratēģijā, ņemt vērā pārrobežu darba ņēmēju īpašos apstākļus un izstrādāt pārrobežu darba ņēmēju līgumus Alpu makroreģionam;

39.  atbalsta vietējā transporta inovatīvu veidu — pēc pieprasījuma — attīstību, tostarp pārdomātu transporta informāciju, satiksmes pārvaldību un telemātiku un multimodalitāti, ņemot vērā arī šīs jomas darbību starpreģionālās koplietošanas potenciālu;

40.  uzsver, ka trūkst efektīvu digitālu savienojumu ar kalnu apgabaliem; mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt labākus savienojumus reģionālā un vietējā līmenī, lai uzlabotu dzīves kvalitāti un veicinātu jaunu darbību attīstību un nodarbinātības iespēju radīšanu šajos apgabalos, kā arī sekmētu apmešanos uz dzīvi;

41.  uzsver valsts ieguldījumu nozīmi kalnu apgabalos, lai novērstu tirgus nespēju nodrošināt digitālo savienojamību šajos apgabalos; uzsver, ka liela nozīme ir pilnīgam un vispārējam platjoslas interneta pārklājumam, tostarp kalnu reģionos, lai nodrošinātu attālu apdzīvoto vietu un saimniecisko teritoriju ilgtermiņa dzīvotspēju; aicina Komisiju ierosināt konkrētus risinājumus šai problēmai;

Vide, bioloģiskā daudzveidība, klimata pārmaiņas un enerģētika

42.  uzsver, ka svarīgi ir aizsargāt un uzlabot bioloģisko daudzveidību Alpu reģionā; prasa apvienot centienus ieviest inovatīvus pasākumus bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai un saglabāšanai, vienlaikus prasot rūpīgi izvērtēt lielo plēsēju lomu un iespēju ieviest pielāgošanās pasākumus, kā arī pilnībā ievērot Savienības acquis par vides un bioloģiskās daudzveidības, augsnes un ūdens aizsardzību; uzsver, ka svarīgi ir nodrošināt, lai būtu veikti visi iespējamie pasākumi, ar kuriem novērst dublēšanos ar jau esošajām likumdošanas iniciatīvām;

43.  norāda, ka Alpu makroreģions paver plašas iespējas novatoriskiem risinājumiem, kuri varētu padarīt to par unikālu aprites ekonomikas testēšanas laboratoriju; iesniegs 2017. gada budžeta procedūrā izmēģinājuma projektu, ar ko izpētīt šā apgabala potenciālu izstrādāt īpašas stratēģijas, kuras saistītas ar aprites ekonomiku, piemēram, ražošanas, patēriņa un atkritumu apsaimniekošanas jomās;

44.  uzsver, ka svarīgi ir reģionā veicināt enerģijas pašražošanu, uzlabot energoefektivitāti un atbalstīt efektīvākos atjaunojamos enerģijas avotus no hidroenerģijas līdz saules, vēja un ģeotermālai enerģijai, kā arī veicināt Alpu reģionam raksturīgu atjaunojamās enerģijas veidu attīstību; ņem vērā to, kā gaisa kvalitāti ietekmē dažādu degšanas veidu izmantošana siltumapgādes sektorā; atbalsta mežu koksnes ilgtspējīgu izmantošanu, nesamazinot pašreizējo mežu platību, kas ir svarīga kalnu ekosistēmas līdzsvaram un aizsardzībai pret lavīnām, zemes nogruvumiem un plūdiem;

45.  uzsver, ka steidzami jāizstrādā jaunas stratēģijas, lai novērstu gaisa piesārņojumu, kas rada bažas par sabiedrības veselību, kā arī klimata pārmaiņas, jo īpaši industrializētākās un apdzīvotākās makroreģiona teritorijās, vienlaikus arī noteiktu esošos piesārņojuma avotus un cieši uzraudzītu piesārņojuma emisijas; tādēļ aicina dalībvalstis ieviest ilgtspējīgu transporta politiku saskaņā ar Parīzes COP 21 mērķiem un atbalstītu ekosistēmu pakalpojumu saglabāšanu un uzturēšanu visā Alpu makroreģionā;

46.  uzsver, ka svarīga ir enerģijas transportēšanas infrastruktūra, un atbalsta viedas enerģijas sadales, glabāšanas un pārvades sistēmas, kā arī ieguldījumus enerģētikas infrastruktūrā gan elektroenerģijas un gāzes ražošanai, gan transportēšanai saskaņā ar TEN-E tīklu un īstenojot konkrētos projektus, kuri minēti Enerģētikas kopienas interešu projektu (EKIP) sarakstā; uzsver, ka svarīgi ir izmantot vietējos, jo īpaši atjaunojamos, enerģijas avotus, lai samazinātu atkarību no importa; prasa veicināt decentralizētas/pašražotas enerģijas ražošanu un uzlabot energoefektivitāti visās nozarēs;

47.  mudina iesaistītās valstis kopīgus centienus veltīt tam, lai īstenotu teritoriālo plānošanu un integrētu teritoriālo pārvaldību, iesaistot dažādas reģiona ieinteresētās personas (valstu, reģionālās un vietējās iestādes, pētniecības aprindas, NVO utt.);

48.  prasa vēl vairāk stiprināt sadarbību un darbu, kas veikts saistībā ar pasaules ledāju monitoringa dienestu, ņemot vērā jaunākos lēmumus COP 21 konferencē Parīzē un stratēģiju, kas saistībā ar to jāīsteno;

49.  ir nobažījies par to, ka klimata pārmaiņas un temperatūras paaugstināšanās nopietni apdraud tādu sugu izdzīvošanu, kuras mīt lielos augstumos, un ka vēl viens iemesls bažām ir ledāju kušana, jo tā būtiski ietekmē gruntsūdens rezerves; prasa izstrādāt plaša mēroga transnacionālu plānu cīņai pret ledāju kušanu un klimata pārmaiņu radīto problēmu risināšanai visā Alpu reģionā;

50.  aicina iesaistītās valstis turpināt centienus dažādot enerģijas piegādes avotus un elektroenerģijas ražošanas struktūrā attīstīt pieejamos atjaunojamos enerģijas avotus, piemēram, saules un vēja enerģiju; uzsver hidroelektrostaciju ilgtspēju un konkurētspēju; aicina iesaistītās valstis dot ieguldījumu, lai makroreģionā izveidotu labi funkcionējošus elektroenerģijas infrastruktūras tīklus;

51.  uzsver, ka energoapgādes avotu dažādošana ne vien uzlabos makroreģiona energoapgādes drošību, bet arī palielinās konkurenci, kas rada nozīmīgus ieguvumus reģiona ekonomiskajai attīstībai;

o
o   o

52.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī EUSALP iesaistīto valstu (Francijas, Itālijas, Šveices, Lihtenšteinas, Austrijas, Vācijas un Slovēnijas) valdībām un valstu un reģionālajiem parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp.
(3) OV L 347, 20.12.2013., 303. lpp.
(4) OV C 32, 28.1.2016., 12. lpp.
(5) OV C 19, 21.1.2015., 32. lpp.
(6) OV C 349 E, 29.11.2013., 1. lpp.
(7) OV C 55, 12.2.2016., 117. lpp.


ES trasta fonds Āfrikai — ietekme uz attīstības un humāno palīdzību
PDF 436kWORD 58k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra rezolūcija par ES trasta fondu Āfrikai — ietekme uz attīstības un humāno palīdzību (2015/2341(INI))
P8_TA(2016)0337A8-0221/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 41. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. pantu,

–  ņemot vērā ES Ārkārtas trasta fondu stabilitātes nodrošināšanai un nelikumīgas migrācijas un personu pārvietošanas iemeslu novēršanai Āfrikā (ES trasta fonds Āfrikai), ko izveidoja 2015. gada 11. un 12. novembra Valletas samitā par migrāciju,

–  ņemot vērā Valletas samitā pieņemto kopīgo rīcības plānu,

–  ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū(1), tā pārskatītās versijas un IC pielikumu (Daudzgadu finanšu shēma laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam) atbilstoši 11. Eiropas Attīstības fondam (EAF),

–  ņemot vērā ES budžetu nosakošo daudzgadu finanšu shēmu laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam un tās 4. izdevumu kategoriju (“Globālā Eiropa”),

–  ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, ko pieņēma 2015. gadā Ņujorkā notikušajā ANO ilgtspējīgas attīstības samitā,

–  ņemot vērā dienestu kopējo darba dokumentu “Dzimumu līdztiesība un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm. Meiteņu un sieviešu dzīves pārveidošana ar ES ārējo attiecību starpniecību 2016.–2020. gadā” (SWD(2015)0182) un Padomes 2015. gada 26. oktobra secinājumus, kuros ir atbalstīts attiecīgais dzimumu līdztiesības rīcības plāns 2016.–2020. gadam,

–  ņemot vērā Pekinas rīcības platformu (1995) un Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD) rīcības programmu (1994), kā arī šo dokumentu pārskatīšanas konferenču rezultātus,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A8-0221/2016),

A.  tā kā ES trasta fonda Āfrikai (ESTF) — ko parakstījis Komisijas priekšsēdētājs un 25 ES dalībvalstis, kā arī Norvēģija un Šveice un ko Eiropas un Āfrikas partneri izveidoja 2015. gada 12. novembra Valletas samitā par migrāciju — galvenais mērķis ir palīdzēt sekmēt stabilitāti reģionos un labāku migrācijas pārvaldību; tā kā, konkrētāk, ESTF mērķis ir novērst destabilizācijas, piespiedu pārvietošanas un neatbilstīgas migrācijas pamatcēloņus, veicinot noturību, ekonomiskās iespējas, iespēju vienlīdzību, drošību un attīstību;

B.  tā kā Eiropas konsenss attīstības jomā joprojām ir doktrināla sistēma attiecībā uz ES attīstības politiku un Eiropas konsenss par humāno palīdzību vēlreiz apstiprina humānās palīdzības pamatprincipus; tā kā jaunajā Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam miers ir atzīts par attīstībai izšķirošu faktoru un ir ieviests 16. ilgtspējīgas attīstības mērķis (IAM) par mieru un tiesiskumu; tā kā ES un tās partneriem humānās palīdzības jomā ir jāspēj nodrošināt palīdzību un aizsardzību, ņemot vērā vajadzības un tādu principu ievērošanu kā neitralitāte, objektivitāte, humānisms un humānās palīdzības neatkarība, kā to paredz starptautiskās tiesības un jo īpaši starptautiskās humanitārās tiesības;

C.  tā kā Āfrikā joprojām ir ļoti augsts iedzīvotāju skaita pieaugums un tikai lēnām samazinās dzimstības līmenis, kas tuvākajā laikā strauji palielinās jauniešu darbspējīgā vecumā skaitu, radot lielu sociālo un ekonomisko ieguvumu potenciālu; tā kā, lai sekmētu stabilitāti un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, sociālo kohēziju un attīstību šajā reģionā, ir būtiski jauniešiem sniegt izglītību un prasmes, kas nepieciešamas viņu potenciāla atraisīšanai, un radīt darba iespējas;

D.  tā kā ESTF ir plānots kā attīstības instruments, kas apvieno līdzekļus no dažādiem līdzekļu devējiem, lai ES varētu ātri, elastīgi, komplementāri, pārredzami un kolektīvi reaģēt uz dažādām ārkārtas situācijas dimensijām;

E.  tā kā 1,5 miljardi cilvēku visā pasaulē dzīvo nestabilos un konfliktu skartos reģionos un nestabilas valstis un nepārvaldīti apvidi plešas plašumā, atstājot daudzus cilvēkus nabadzībā un beztiesiskumā un vairojot korupciju un vardarbību; tā kā ir iecerēts, ka ESTF palīdzēs 23 valstīm trijos Āfrikas reģionos (Āfrikas rags, Sāhelas zona un Čadas ezera baseins, Ziemeļāfrika), kuros atrodas dažas no visnestabilākajām Āfrikas valstīm, kurus skar migrācija, jo to valstis ir migrācijas izcelsmes, tranzīta vai galamērķa, ja ne visu triju, valstis, un kuri gūs vislielāko labumu no šāda veida ES finansiālās palīdzības; tā kā dažos gadījumos arī kritērijiem atbilstošo Āfrikas valstu kaimiņvalstis var gūt labumu no ESTF projektiem ar reģionālu dimensiju nolūkā pievērsties reģionālajām migrācijas plūsmām un ar tām saistītajām pārrobežu problēmām;

F.  tā kā ESTF mērķis ir novērst pamatcēloņus neatbilstīgai migrācijai un personu pārvietošanai izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīs, veicot darbības piecās prioritārās jomās, proti: 1) migrācijas ieguldījums attīstībā; 2) legāla migrācija un mobilitāte; 3) aizsardzība un patvērums; 4) neatbilstīgas migrācijas novēršana un cīņa pret to; un 5) atgriešana, atpakaļuzņemšana un reintegrācija;

G.  tā kā ES iemaksa ir EUR 1,8 miljardi, savukārt Komisija var vēl piesaistīt papildu līdzvērtīgu summu no ES dalībvalstīm un citiem līdzekļu devējiem; tā kā ESTF uzdevums ir papildināt pašreizējo ES palīdzību reģioniem, kam laikposmā līdz 2020. gadam ir atvēlēti vairāk nekā EUR 10 miljardi ar mērķi atbalstīt iekļaujošu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi;

H.  tā kā 2014. gadā tika izveidoti divi ESTF, proti, Bekou trasta fonds, kura uzdevums ir stabilizēt un atjaunot Centrālāfrikas Republiku un kurš ir sasniedzis pozitīvus rezultātus, un Madad fonds, kura uzdevums ir reaģēt uz krīzi Sīrijā;

I.  tā kā ANO Iedzīvotāju fonda (UNFPA) 2014. gada 12. februārī publicētajā “Vispārējā ziņojumā par ICPD pēc 2014. gada” (ICPD — Starptautiskā konference par iedzīvotājiem un attīstību) ir uzsvērts, ka no vardarbības cietušu sieviešu un pusaudžu aizsardzībai ir jābūt starptautiskās attīstības programmas prioritātei;

J.  tā kā trasta fondi ir daļa no ad hoc risinājumiem, tādējādi atklājot ierobežotos resursus un ierobežotu elastību, kas raksturo ES finanšu shēmu, bet tie ir svarīgi, lai nodrošinātu ātru un visaptverošu reakciju uz humānajām krīzēm, tostarp ilgtermiņa krīzēm;

K.  tā kā ES arī turpmāk pieliks pūles, lai efektīvi īstenotu ANO Drošības padomes Rezolūciju 1325 un tai sekojošās ANO rezolūcijas par sievietēm, mieru un drošību,

Finanšu piešķīrums un budžeta aspekti

1.  atgādina, ka finanšu piešķīrumu raksturo trīs galvenie posmi: solījums, saistību uzņemšanās un rīcība/maksājums; tomēr norāda, ka ir nepieciešams ņemt vērā iepriekšējos gados ESTF īstenošanā gūtās mācības; pauž nožēlu par to, ka dalībvalstu ieguldījums joprojām ir pārāk mazs un atbilst tikai mazai daļai no Savienības ieguldījuma un tādējādi tas ir tālu no oficiālajām saistībām, kopumā 2016. gada aprīlī sasniedzot tikai EUR 81,71 miljonu (jeb 4,5 % no plānotajiem EUR 1,8 miljardiem); uzstāj, ka solījumi un saistības jāpārvērš rīcībā; atgādina Padomei un Komisijai, ka efektīvāku atbalstu raksturo laicīgs un paredzams finansējums, un aicina finansējuma izmaksu paātrināt;

2.  atzinīgi vērtē apņemšanos ārkārtas situācijā līdzekļus piešķirt ātrāk un elastīgāk un apvienot finansējumu no vairākiem avotiem, lai risinātu migrācijas un bēgļu krīzes daudzveidīgās izpausmes; kritizē to, ka Komisija ir novirzījusi apropriācijas, kas paredzētas pamataktu mērķu un principu īstenošanai, tās piešķirot ESTF, jo tas ir finanšu noteikumu pārkāpums un turklāt apdraud Savienības ilgtermiņa politiku veiksmīgu īstenošanu; tādēļ aicina pēc iespējas izmantot jaunas apropriācijas un nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz līdzekļu izcelsmi un galamērķi;

3.  atzīmē, ka ārējās darbības jomā ESTF galvenokārt ir domāts tam, lai strauji rīkotos konkrētā ārkārtas vai pēckrīzes situācijā, piesaistot ieguldījumu no ES dalībvalstīm un citiem līdzekļu devējiem, vienlaikus palielinot Eiropas centienu pamanāmību pasaulē; tomēr uzsver, ka dalībvalstīm nevajadzētu aizmirst saistības attiecībā uz mērķi piešķirt 0,7 % no nacionālā kopienākuma (NKI) oficiālajai attīstības palīdzībai (OAP); aicina dalībvalstis atbilstoši ievērot saistības gan attiecībā uz OAP 0,7 % mērķi, gan ieguldījumu ESTF Āfrikai;

4.  uzsver brīvprātīgo iemaksu svārstīgumu un mudina dalībvalstis pildīt solījumus un ātri un efektīvi pielīdzināt savas iemaksas Savienības ieguldījumam, nevis piešķirt minimālo summu, kas ir nepieciešama balsošanas tiesību iegūšanai stratēģijas padomē, un tādējādi ļaut pilnībā izmantot ESTF potenciālu;

5.  pauž nožēlu par to, ka ESTF apiet budžeta lēmējinstitūciju un apdraud budžeta vienotību; atzīmē, ka ar minētā ad hoc instrumenta izveidi tiek atzīta 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmas (DFS) nepietiekamība; atgādina, ka 85 % no Savienības budžeta veido dalībvalstu iemaksas; uzskata, ka līdz ar ESTF izveidi būtu jāpārskata pašreizējās DFS maksimālie apjomi, palielinot dalībvalstu iemaksas; tādēļ uzsver, ka finansēšanas instrumentu izveidei ārpus ES budžeta arī turpmāk jābūt ārkārtas pasākumam; pauž nožēlu par to, ka Parlaments nav pārstāvēts stratēģijas padomē, neraugoties uz to, ka no Savienības budžeta tiek piešķirti ievērojami līdzekļi; prasa stratēģijas padomē aicināt piedalīties budžeta lēmējinstitūciju;

6.  norāda, ka ES finanšu piešķīrums ESTF Āfrikai pašlaik nāk galvenokārt no 11. EAF; uzsver, ka ESTF tika izveidots tādēļ, ka ES budžetā un DFS trūkst līdzekļu un vajadzīgās elastības, lai nekavējoties un visaptveroši pievērstos šādu krīžu dažādajām dimensijām; prasa ES šajā gadā paredzētajā 2014.–2020. gada DFS pārskatīšanā un ārējo finansēšanas instrumentu 2016. gada pārskatīšanā vienoties par to, kā atrast vispusīgāku ārkārtas finansējuma risinājumu, lai palielinātu no ES budžeta pieejamās humānās un attīstības palīdzības efektivitāti un reaģētspēju;

7.  jo īpaši aicina pienācīgi pārskatīt maksimālo robežvērtību, lai DFS varētu iekļaut krīzes mehānismus ar mērķi atjaunot budžeta vienotību; uzskata, ka DFS pārskatīšana sniegtu lielāku budžeta, demokrātisko un juridisko noteiktību; turklāt uzsver nepieciešamību pārskatīt finanšu noteikumus ar mērķi sekmēt ES budžeta līdzekļu pārvaldību un kā daļu no integrētās pieejas panākt lielāku sinerģiju starp Savienības budžetu, EAF un divpusējo sadarbību, lai palielinātu attīstības finansējuma ietekmi un izveidotu pamatu EAF iekļaušanai budžetā, vienlaikus saglabājot resursu līmeni, kas paredzēts laikposmam no 2021. gada; mudina Komisiju nekavējoties rīkoties, lai uzlabotu budžeta lēmējinstitūcijas iesaisti un labāk pieskaņotu trasta fondus un citus mehānismus budžeta izstrādes noteikumiem, jo īpaši iekļaujot tos Savienības budžetā;

8.  norāda, ka Parlaments ir īstenojis budžeta lēmējiestādes pienākumu, piekrītot ārkārtas līdzekļu piešķiršanai; tomēr pauž nožēlu, ka ārkārtas instrumentu izplatīšanās rezultātā tiek aizmirsta Kopienas metode; apstiprina apņemšanos saglabāt Savienības budžeta pamatprincipus, jo īpaši budžeta vienotību un koplēmuma procedūru; uzskata, ka patiešām steidzamāks pasākums būtu pārskatīt Savienības spēju reaģēt uz lielām krīzēm, jo īpaši no ietekmes uz budžetu aspekta; norāda, ka tas sniegs piekrišanu turpmākiem priekšlikumiem par krīzes instrumentiem tad, ja šie aspekti tiks iekļauti DFS vidusposma novērtēšanā, ko paredzēts veikt līdz 2016. gada beigām;

9.  norāda, ka papildu finansējums ir iegūts no citiem ES budžeta finanšu instrumentiem, piemēram, no attīstības sadarbības instrumenta (ASI) EUR 125 miljoni, no humānās palīdzības instrumenta EUR 50 miljoni un no Eiropas kaimiņattiecību instrumenta (EKI) EUR 200 miljoni;

10.  norāda, ka no kopējā ES ieguldījuma EUR 1,8 miljardu apmērā tikai 1 miljards no EAF rezerves līdzekļiem ir papildu resursi; pauž bažas par to, ka finansējuma piešķiršana ESTF ir iespējama, kaitējot citiem attīstības mērķiem; atgādina, ka ESTF instrumentam vajadzētu papildināt jau esošos instrumentus, un aicina Komisiju nodrošināt pārredzamību un pārskatatbildību attiecībā uz to pašreizējo budžeta pozīciju izmantošanu un summām, kas dod ieguldījumu ESTF;

11.  stingri uzsver, ka līdzekļi no EAF un OAP ir jāatvēl mērķa valsts ekonomikas, cilvēkkapitāla un sociālajai attīstībai, īpašu uzmanību pievēršot attīstības problēmām, kas apzinātas trasta fonda lēmumā; uzsver, ka attīstība nav iespējama bez drošības; nosoda jebkādu EAF un OAP līdzekļu izmantošanu migrācijas pārvaldībā un citu darbību, kurām nav attīstības mērķu, kontrolē;

Vismazāk attīstīto valstu finansēšana

12.  uzsver, ka EAF izmantošana ESTF Āfrikai finansēšanai var ietekmēt atbalsta saņēmējas Āfrikas valstis, kurām trasta fonds nav paredzēts, un jo īpaši vismazāk attīstītās valstis (VAV);

13.  pauž dziļu nožēlu par to, ka, neraugoties uz OAP joprojām lielo nozīmi vismazāk attīstītajām valstīm, jau tā zemais šīm valstīm paredzētās attīstības palīdzības līmenis 2014. gadā bija samazinājies jau otro gadu pēc kārtas un ka proporcionāli šīm valstīm piešķirtā palīdzība ir viszemākā pēdējo desmit gadu laikā; attiecīgi aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka palīdzība netiek novirzīta no nabadzīgākajām valstīm, lai segtu izmaksas saistībā ar pašreizējo krīzi;

Pilsoniskās sabiedrības, NVO, vietējo iestāžu un starptautisko organizāciju loma

14.  uzskata, ka ESTF Āfrikai būtu jāveicina attīstība migrantu tranzīta un izcelsmes valstīs, jāstiprina un jāuzlabo vietējie sabiedriskie pakalpojumi (sociālie pakalpojumi, veselības aprūpe, izglītība, uzturs, kultūra), politiskā līdzdalība un pārvaldība, jo īpaši izmantojot kopienā balstītus projektus; uzskata, ka fondam būtu jāveicina nodarbinātība vietējās nozarēs, vienlaikus ievērojot cilvēktiesības un vides apstākļus; šajā sakarībā uzskata, ka ar pašvaldības iestādēm ir jāapspriežas kā ar pilntiesīgiem partneriem, kamēr pastāv pilnīgas efektivitātes un labas pārvaldības garantijas saskaņā ar palīdzības efektivitātes principiem, un ka tām vajadzētu būt arī galvenajiem dalībniekiem, kas atbild par sniegtajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem vietējā līmenī; uzskata, ka pilsoniskajai sabiedrībai, nevalstiskajām organizācijām (NVO), starptautiskajām organizācijām un diasporas kopienām būtu jāuzņemas papildinoša un galvenā loma migrācijas pamatcēloņu novēršanā un vietējo pakalpojumu uzlabošanā;

15.  atgādina, ka reģionālās un vietējās pašvaldības, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un NVO ir pašsaprotami partneri efektīvā attīstības politikā un ka pastāvīgs dialogs ar valstu iestādēm un vietējām kopienām ir būtisks, lai izstrādātu kopīgas stratēģijas un prioritātes un fonda darbībā ļautu izmantot uz pierādījumiem balstītu pieeju, jo īpaši valstīs, kas nespēj pietiekami nodrošināt labu pārvaldību un pārredzamību; aicina ievērot subsidiaritātes un līdzatbildības principu arī šajā darbības jomā; uzsver, ka vietējās pašvaldības iestādes, vietējā pilsoniskā sabiedrība, NVO un starptautiskās organizācijas būtu cieši jāiesaista ESTF plānošanas, darbības un novērtēšanas posmos; aicina Komisiju precizēt un sakārtot apspriežu procedūras ar šīm ieinteresētajām personām, lai nodrošinātu to efektīvu līdzdalību apspriedēs, kas notiek darbības komitejās, nosakot skaidrus un pārredzamus atbilstības kritērijus;

16.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt labāku finansējuma līdzsvaru saņēmējvalstu valdībām un jo īpaši uzticamiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, kas parasti labāk apzinās sabiedrības trūkumus, kuru novēršanai nepieciešams atbalsts;

17.  atgādina, cik svarīga ir uz cilvēku un sabiedrību orientēta pieeja izturētspējai, un pauž stingru pārliecību, ka ESTF uzmanība būtu jāpievērš ne tikai ekonomiskajai attīstībai, bet arī tautas projektiem ar konkrētu mērķi uzlabot pamatpakalpojumu kvalitāti, vienlīdzīgumu un vispārējo piekļuvi tiem, kā arī apmācību, lai attīstītu prasmes, kā arī reaģētu uz neaizsargātu kopienu, tostarp minoritāšu, vajadzībām;

Pārredzamība un skaidrība labākai mērķu sasniegšanai

18.  atzīst pašreizējās bēgļu krīzes sarežģītību un daudzdimensionālo raksturu; tomēr brīdina par nopietnu ES attīstības palīdzības ļaunprātīgas izmantošanas risku, jo īpaši konfliktu skartajās valstīs, kur drošība, migrācijas un attīstības jautājumi ir savstarpēji cieši saistīti; uzsver, ka ESTF projektu, kas izstrādāti, izmantojot galvenokārt attīstības mērķiem paredzētus līdzekļus, mērķiem jābūt attīstības jomas mērķiem; uzsver, ka projektus, kuru mērķis ir stiprināt drošības spējas konkrētās valstīs, jāplāno tā, lai to galīgais rezultāts būtu nabadzības samazināšana, kā arī stabilitāte saņēmējvalstīs;

19.  atgādina Komisijai un iestādēm, kurām ir tieši uzticēts pārvaldīt trasta fondu, ka trasta fonda līdzekļi no EAF vai cita attīstībai paredzēta avota jāizmanto vienīgi tiešajām attīstības palīdzības darbībām; prasa Komisijai skaidri apliecināt šādu izmantošanu un nodrošināt regulāru un visaptverošu pārskatu par šo līdzekļu izlietojumu;

20.  uzsver, ka ES budžetu nevar izmantot, lai tieši finansētu militārās vai aizsardzības operācijas (LES 41. panta 2. punkts), bet ka nav skaidru norāžu par miera uzturēšanas operāciju izslēgšanu no attīstības mērķiem; turklāt atgādina, ka LESD 209. un 212. pantā nav skaidri izslēgta kapacitātes veidošanas finansēšana drošības sektorā;

21.  aicina Komisiju, stratēģijas padomi un darbības komiteju galveno uzmanību veltīt spēju veidošanai, stabilitātei un mieram, izturētspējai, labjutībai un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanai vietējiem iedzīvotājiem, cilvēktiesību veicināšanai, aizsardzībai un īstenošanai un darba un apmācību iespēju radīšanai, jo īpaši sievietēm un jauniešiem;

22.  stingri uzsver, ka galīgajam ES attīstības politikas mērķim, kā noteikts LESD 208. pantā, ir jābūt nabadzības mazināšanai un izskaušanai; šajā sakarā pauž nožēlu, ka, lai gan ES ieguldījums ESTF būs galvenokārt no OAP līdzekļiem, šis finansēšanas mehānisms nebūs vērsts vienīgi uz attīstības mērķiem; uzsver, ka ESTF ietvaros skaidri, pārredzami un saprotami jānošķir finansējums attīstības darbībām no finansējuma darbībām, kas saistītas ar migrācijas pārvaldību, robežkontroli un visām citām darbībām; uzsver, ka nepietiekama OAP līdzekļu koncentrēšana, kā rezultātā mazāk līdzekļu nonāktu cīņai pret galēju nabadzību, apdraudētu starptautiskās attīstības jomas ievērojamos panākumus un nesen pieņemtos ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM);

ES politikas saskaņotība un saistības cilvēktiesību jomā

23.  aicina ES starptautiskās sadarbības attīstības jomā darbībās nodrošināt lielāku saskaņotību divējādos veidos: ES un dalībvalstīm, no vienas puses, jārīkojas atbilstoši to saistībām un, no otras puses, jādemonstrē vispārēja saskaņotība ārpolitikā un instrumentos Āfrikas reģiona atbalstam, jo īpaši attiecībā uz ES un ĀKK Kotonū nolīguma kopīgās pārvaldības garu; šajā sakarā uzskata, ka ESTF būtu jāatspoguļo politikas saskaņotības ilgtspējīgai attīstībai un papildināmībai principi starp visām attīstībā ieinteresētajām pusēm un jāizvairās no pretrunām starp attīstības mērķiem un drošību, humānās palīdzības un migrācijas politiku; cer, ka labāka regulējuma pakete palīdzēs uzlabot politikas saskaņotību ilgtspējīgai attīstībai, ņemot vērā attīstības un cilvēktiesību aspektu visos ietekmes novērtējumos;

24.  atgādina, ka noteikumi un kritēriji, kas regulē attīstības palīdzību projektos, kurus finansē no ESTF, ir jānosaka saskaņā ar kopīgām vērtībām un interesēm, jo īpaši attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu un veicināšanu; šajā sakarā uzsver, ka ES politika attiecībā uz sadarbību drošības, migrācijas pārvaldības un cīņas pret cilvēku tirdzniecību un kontrabandu jomā būtu jāietver īpaši noteikumi, kuru mērķis ir nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskumu, īpašu uzmanību pievēršot sieviešu tiesībām, LGBTI tiesībām, seksuālajai un reproduktīvajai veselībai un tiesībām, bērnu tiesībām, kā arī minoritāšu un citu mazāk aizsargātu grupu tiesībām; norāda, ka ES ir jāveicina centieni apkarot diskrimināciju reliģijas vai pārliecības, dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, invaliditātes un seksuālās orientācijas dēļ;

25.  norāda, ka trasta fondiem ir jāpalīdz sasniegt ilgtermiņa mērķus, proti, nodrošināt mieru un stiprināt pārvaldību saņēmējvalstīs; uzsver nepieciešamību rūpīgi un sistemātiski izvērtēt ESTF Āfrikai finansēto darbību ietekmi uz humānās palīdzības sniegšanu; uzsver, ka ESTF nedrīkstētu mazināt ES ilgtermiņa attīstības sadarbību; uzsver, ka ir jānodrošina ilgtermiņa un īstermiņa projektu atbildība un savstarpēja papildināmība un tie jāsaskaņo ar spēkā esošajām ES reģionu un valstu stratēģijām Sāhelai, Gvinejas līcim, Āfrikas ragam un Ziemeļāfrikai; uzsver, ka pareizai līdzekļu piešķiršanai ir nepieciešama visaptveroša valsts un sektora diagnoze, kā arī attīstības jomā ciešas partnerattiecības ar plašu pilsoniskās sabiedrības dalībnieku loku; atzinīgi vērtē pētniecības elementu, kas integrēts ESTF, kā potenciālu iespēju radīt attīstības iespējas un sinerģijas starp ES un attiecīgajām valstīm;

Mērķi un turpmākā rīcība

26.  aicina Komisiju sistemātiski uzraudzīt to, kā tiek izmantoti ESTF līdzekļi un kā tie tiek piešķirti, un palielināt Parlamenta pārbaudes pilnvaras attiecībā uz ESTF; jo īpaši aicina Padomi un Komisiju regulāri informēt par konkrētām darbībām, ko par šiem līdzekļiem veikušas gan ES, gan Āfrikas valstis, un par sasniegtajiem rezultātiem;

27.  pauž bažas par to, ka trūkst koordinācijas starp visiem ESTF pārvaldīšanā iesaistītajiem dalībniekiem (un jo īpaši starp Komisijas Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorātu (ĢD DEVCO) un Humānās palīdzības un civilās aizsardzības departamentu (ECHO)) un ka trūkst skaidras vadlīnijas par finansējuma nodrošināšanu; pauž nožēlu, ka trūkst skaidrības un pārredzamības attiecībā uz finansējuma kritērijiem un līdzekļu apjomu, kas pieejams no ESTF pilsoniskās sabiedrības vajadzībām; atgādina, ka turpmākas potenciālu jaunu trasta fondu plānošanas interesēs ESTF plānošanā un īstenošanā kopumā ir nepieciešama labāka komunikācija starp Komisiju, dalībvalstīm un Parlamentu; atgādina, ka Komisijai ir īpaši jārūpējas, lai nodrošinātu, ka tās darbības ir konsekventas un koordinētas ar reģionālās attīstības programmām, lai izvairītos no darba dublēšanas un nodrošinātu, ka galvenā uzmanība ir vērsta uz attīstību, nevis robežkontroli un drošību, tādējādi kaitējot migrantiem; aicina Komisiju to pašu iemeslu dēļ, kā arī lai palielinātu globālās palīdzības ietekmi un efektivitāti, saistībā ar ESTF saglabāt spēcīgu dialogu ar ANO; aicina Komisiju arī pastiprināt centienus nodrošināt sistemātiskāku ietekmes novērtējumu par tās politikas jomām un finansējumu, tostarp ESTF, jo īpaši attiecībā uz to ietekmi uz ilgtspējīgu attīstību, cilvēktiesībām un dzimumu līdztiesību, un iekļaut šo novērtējumu rezultātus savā politikā un programmās;

28.  uzsver līdz šim nepietiekamo Parlamenta iesaistīšanu ESTF izveidē un uzstāj uz nepieciešamību garantēt, izmantojot detalizētus un regulārus Komisijas ziņojumus, Parlamenta kontroli pār fonda darbību;

29.  uzskata, ka, ņemot vērā trasta fondam raksturīgo ārkārtējo elastību un ātrumu, periodiski ziņojumi Parlamentam būtu jāsaņem vismaz reizi sešos mēnešos; stingri uzsver vajadzību pēc pārredzamas darbības uzraudzības, izvērtēšanas un pārskatatbildības;

30.  uzskata, ka pārredzamība, komunikācija un pamanāmība attiecībā uz projektiem, kas tiek izstrādāti ESTF ietvaros, ir ārkārtīgi svarīgas attiecībā uz rezultātu izplatīšanu un Eiropas privātā sektora, vietējo un reģionālo iestāžu, NVO un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu un informēšanu, lai radītu nosacījumus plašākai iesaistīšanai un veicinātu dalībvalstu līdzdalību;

31.  uzsver nepieciešamību rūpīgi uzraudzīt to noteikumu īstenošanu, kas attiecas uz pārdali, pārvietošanu izcelsmes valstīs un dalībvalstu finansiālajām saistībām, īpašu uzmanību pievēršot cilvēktiesībām;

32.  atgādina, ka ES migrācijas politikai galvenokārt jābūt vērstai uz migrācijas pamatcēloņu novēršanu uzsver, ka ES migrācijas politikai jādarbojas tā, lai palīdzētu veidot mieru un stabilitāti un sekmētu ekonomikas attīstību saskaņā ar Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam 3., 4. un 5. mērķi, 10. mērķa 7. apakšmērķi un 16. mērķi, ciešāk sadarbojoties ar trešām valstīm ar mērķi uzlabot sadarbību jautājumos par to, kā stimulēt migrantu atgriešanos un reintegrāciju izcelsmes valstīs, tostarp augsti kvalificētu migrantu, brīvprātīgu atgriešanos un atpakaļuzņemšanu tādā veidā, kas uzlabo viņu iespējas;

33.  uzsver, ka nestabilitāte un fiziska nedrošība ir vieni no galvenajiem piespiedu pārvietošanas cēloņiem, un tāpēc fonda darbībā atbalsta uz konfliktiem reaģējošu pieeju, par prioritāti nosakot konfliktu novēršanu, valsts veidošanu, labu pārvaldību un tiesiskuma veicināšanu; uzskata, ka ESTF ir lieliska iespēja ES, jo tā ļauj pastiprināt sadarbību un politisko dialogu ar Āfrikas partneriem, un tālāk attīstīt kopīgās stratēģijas migrācijas plūsmu pārvaldībai; norāda uz vajadzību veikt pienākumu sadali starp ES un Āfrikas partneriem saskaņā ar 2015. gada novembra Valletas samita secinājumiem; tomēr uzskata, ka palīdzību attīstības jomā nevajadzētu izmantot migrantu un patvēruma meklētāju plūsmas apturēšanai un ka ESTF finansētos projektus nevajadzētu izmantot kā ieganstu, lai novērstu došanos projām vai pastiprinātu valstu robežu aizsardzību, vienlaikus ignorējot faktorus, kas cilvēkiem liek pamest savas mājas; pauž nopietnas bažas par ESTF iespējamo ietekmi uz cilvēktiesībām, ja migrācijas plūsmu apturēšana ietver sadarbību ar valstīm, kurās notiek sistemātiski un/vai nopietni pamattiesību pārkāpumi; prasa Komisijai nodrošināt, ka fonds darbojas atbilstoši paredzētajiem mērķiem, sniedz tiešu palīdzību tiem, kam tā ir vajadzīga, un nefinansē cilvēktiesību pārkāpumos vainojamas valdības; aicina ES finansētajos projektos uzlabot migrantu cilvēktiesību ievērošanu;

34.  uzsver, ka ir svarīgi saprast starptautiskās migrācijas cēloņus un sekas, raugoties no dzimumu līdztiesības aspekta, tostarp izmantoto lēmumu pieņemšanas procedūru un mehānismus, kas izraisa migrāciju; atgādina, ka sievietes un meitenes kā bēgles un migrantes ir īpaši neaizsargātas situācijās, kad nav iespējams nodrošināt viņu drošību un kad pret viņām var tikt vērsta seksuāla vardarbība vai izmantošana; uzsver, ka ESTF ir jāpalīdz uzlabot aizsardzība, atbalsts un/vai palīdzība neaizsargātiem migrantiem, bēgļiem un personām, kas cietušas no cilvēku tirdzniecības, un ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš sievietēm un bērniem;

35.  norāda, ka ESTF Āfrikai tika izveidots pēc Valletas samita par migrāciju, kurā piedalījās Āfrikas un Eiropas valstu vai valdību vadītāji; aicina Komisiju sniegt Parlamentam pārskatu par konkrētiem pasākumiem, kas veikti pēc šā samita, jo īpaši attiecībā uz attīstību, cīņu pret cilvēku kontrabandistiem un atgriešanas, atpakaļuzņemšanas un reintegrācijas nolīgumu parakstīšanu; aicina Padomi piešķirt Komisijai nepieciešamās pilnvaras šādu nolīgumu slēgšanai ar valstīm, uz kurām attiecas ESTF;

o
o   o

36.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un Panāfrikas parlamenta priekšsēdētājam.

(1) OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.


Darba un privātās dzīves līdzsvaram labvēlīgu darba tirgus apstākļu izveide
PDF 603kWORD 76k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra rezolūcija par darba un privātās dzīves līdzsvaram labvēlīgu darba tirgus apstākļu izveidi (2016/2017(INI))
P8_TA(2016)0338A8-0253/2016

Eiropas Parlaments,

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu un 3. panta 3. punktu,

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 6. panta a) punktu, 8., 10. pantu, 153. panta 1. punktu un 157. pantu,

—  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 9., 23., 24. un 33. pantu,

—  ņemot vērā 1996. gada 3. maija Eiropas Sociālo hartu, jo īpaši tās I sadaļu, II sadaļu, 2., 4., 16. un 27. pantu par darbinieku ar ģimenes pienākumiem tiesībām uz vienlīdzīgām iespējām un attieksmi,

—  ņemot vērā Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti(1) (direktīva par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu),

—  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes direktīvu par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu (COM(2008)0637),

—  ņemot vērā Parlamenta nostāju, kas pieņemta pirmajā lasījumā 2010. gada 20. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/…/ES, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, un pasākumu ieviešanu, lai palīdzētu strādājošajiem saskaņot darba un ģimenes dzīvi(2), kurā Parlaments cita starpā aicina paredzēt divu nedēļu paternitātes atvaļinājumu,

—  ņemot vērā Padomes 2010. gada 8. marta Direktīvu 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK(3),

—  ņemot vērā Padomes 2013. gada 17. decembra Direktīvu 2013/62/ES, ar ko groza Direktīvu 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu saistībā ar Majotas statusa grozīšanu attiecībā uz Eiropas Savienību(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 86/613/EEK(5),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem(7),

–  ņemot vērā Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatlīgumu par nepilna darba laika darbu(8),

—  ņemot vērā 2016. gada 25. februāra rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: nodarbinātības un sociālie aspekti 2016. gada izaugsmes pētījumā(9),

—  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 20. maija rezolūciju par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu(10),

—  ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par principa “Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu(11),

—  ņemot vērā 2013. gada 12. marta rezolūciju par dzimumu stereotipu izskaušanu Eiropas Savienībā(12),

—  ņemot vērā 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā(13),

—  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada(14),

—  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, piemērošanu(15),

—  ņemot vērā 2016. gada 3. februāra rezolūciju par jaunu dzimumu līdztiesības un sieviešu tiesību stratēģiju pēc 2015. gada(16),

—  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 12. maija rezolūciju attiecībā uz to, kā tiek piemērota Padomes 2010. gada 8. marta Direktīva 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK(17),

—  ņemot vērā Padomes 2011. gada 15. jūnija secinājumus „Agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe. Kā mūsu bērniem nodrošināt vislabākos priekšnoteikumus nākotnei(18),

—  ņemot vērā Padomes 2015. gada 19. jūnija secinājumu par tematu „Vienlīdzīgas ienākumu gūšanas iespējas sievietēm un vīriešiem — sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības novēršana”,

—  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu laikam no 2011. līdz 2020. gadam, kas ar Eiropas Savienības Padomes secinājumiem pieņemts 2011. gada 7. martā(19),

—  ņemot vērā Eiropadomes Barselonas sanāksmē 2002. gada 15. un 16. martā pieņemtos prezidentūras secinājumus,

—  ņemot vērā ES prezidentvalstu trijotnes (Nīderlande, Slovākija un Malta) 2015. gada 7. decembra deklarāciju par dzimumu līdztiesību,

—  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020: Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—  ņemot vērā Komisijas iniciatīvu attiecībā uz ceļvedi „Jauns sākums to darba un privātās dzīves līdzsvara problēmu risināšanai, ar kurām saskaras strādājošās ģimenes” (2015. gada decembris), kā arī apspriešanos ar sabiedrību un ieinteresētajām personām,

—  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Komisijas darba programma 2016. gadam. Nav īstais brīdis, lai rīkotos kā ierasts” (COM(2015)0610),

—  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Apspriešanās sākšana par Eiropas sociālo tiesību pīlāru” (COM(2016)0127),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā” (COM(2013)0083) un 2013. gada 20. februāra Ieteikumu 2013/112/ES “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”,

—  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Stabilāks darba un privātās dzīves līdzsvars — spēcīgāks atbalsts profesionālās, privātās un ģimenes dzīves saskaņošanai” (COM(2008)0635),

—  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 17. februāra paziņojumu „Agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe. Kā mūsu bērniem nodrošināt vislabākos priekšnoteikumus nākotnei” (COM(2011)0066),

—  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 29. maija progresa ziņojumu par Barselonas mērķiem „Mazu bērnu aprūpes pakalpojumu attīstība Eiropā ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei” (COM(2013)0322),

—  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam”, īpaši tā 3.1. nodaļu „Palielināt sieviešu līdzdalību darba tirgū un sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu ekonomisko neatkarību“,

—  ņemot vērā Komisijas 2015. gada ziņojumu par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā (SWD(2016)0054), īpaši nodaļu par vienlīdzīgu ekonomisko neatkarību,

—  ņemot vērā Komisijas dienestu 2016. gada 21. janvāra darba dokumentu „Nodarbinātība un sociālie procesi Eiropā 2015. gadā”, īpaši tā III.2. nodaļu „Sociālā aizsardzība“,

—  ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda pētījumu „Darba laiks un darba un privātās dzīves līdzsvars dzīves gājuma perspektīvā“ (2013), „Bērnu un apgādājamo aprūpe. Ietekme uz jaunu darba ņēmēju karjeru“ (2013) un „Darbs un aprūpe. Saskaņošanas pasākumi demogrāfisko izmaiņu laikā“ (2015), un Sesto Eiropas darba apstākļu apsekojumu (EWCS) (2016),

–  ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 2015. gada pētījumu "Darbalaika attīstība 21. gadsimtā" (Working time development in the 21st century),

—  ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda pētījumu „Tēvu mudināšana ņemt bērna kopšanas un paternitātes atvaļinājumu” (Promoting parental and paternity leave among fathers),

—  ņemot vērā Līdztiesības veicināšanas struktūru Eiropas tīkla (Equinet) 2014. gada 8. jūlija ziņojumu „Līdztiesības veicināšanas struktūras, kas veicina labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru visiem“ (Equality bodies promoting a better work-life balance for all);

—  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta 2015. gada dzimumu līdzsvara indeksu un tā 2015. gada ziņojumu "Darba, ģimenes un privātās dzīves saskaņošana Eiropas Savienībā: politikas pārskats" (Reconciliation of work, family and private life in the European Union: Policy review),

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2015. gada maija pētījumu “Dzimumu līdztiesība nodarbinātības un profesiju aspektā — novērtējums par Direktīvas 2006/54/EK īstenošanu Eiropā” (Gender equality in employment and occupation – Directive 2006/54/EC, European Implementation Assessment),

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Savienības iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu “Grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, paternitātes atvaļinājums un bērna kopšanas atvaļinājums: dati par atvaļinājumu ilgumu un kompensācijas likmēm Eiropas Savienībā” (Maternity, paternity and parental leave: Data related to duration and compensation rates in the European Union),

—  ņemot vērā Parlamenta Eiropas Savienības Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu „Grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma un paternitātes atvaļinājuma izmaksas un ieguvumi” (Costs and benefits of maternity and paternity leave),

—  ņemot vērā Parlamenta Eiropas Savienības Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu "Diskriminācija, kas rodas dzimuma un invaliditātes iespaidā" (Discrimination Generated by the Intersection of Gender and Disability),

—  ņemot vērā Parlamenta ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāta 2016. gada marta pētījumu „Atšķirības starp sievietēm un vīriešiem darbā, aprūpē un brīvajā laikā“ (Differences in Men’s and Women’s Work, Care and Leisure Time);

—  ņemot vērā organizācijas Eurocarers 2014. gada aprūpētāju stratēģiju "Ļaut aprūpētājiem veikt aprūpi",

—  ņemot vērā 2008. gada Eiropas paktu par garīgo veselību un labklājību un tajā noteikto prioritāti „garīgā veselība darbavietās”,

—  ņemot vērā SDO Konvenciju Nr. 156 par ģimenes pienākumiem (1981) un SDO Ieteikumu Nr. 165 par darba ņēmējiem, kuriem ir ģimenes pienākumi (1981),

—  ņemot vērā SDO 1994. gada Konvenciju par nepilnu darba laiku (Part-Time Work Convention), SDO 1996. gada Konvenciju par darbu mājās (Home Work Convention), 2000. gada Maternitātes aizsardzības konvenciju un 2011. gada SDO Konvenciju par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām,

—  ņemot vērā SDO ziņojumu „Maternitāte un paternitāte darbā. Tiesības un prakse pasaulē“ (Maternity and paternity at work: law and practice across the world) (2014),

—  ņemot vērā ANO Sieviešu statusa komisijas 2016. gada 24. marta 60. sēdes saskaņotos secinājumus, īpaši e) līdz g) apakšpunktu;

—  ņemot vērā SDO/UNICEF 2013. gada 8. jūlija darba dokumentu „Atbalstot darba ņēmējus, kuriem ir ģimenes pienākumi. Bērnu attīstības un programmas pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai sasaistīšana“ (Supporting workers with family responsibilities: connecting child development and the decent work agenda),

—  ņemot vērā ESAO 2015. gada darba un privātās dzīves līdzsvara indeksu,

—  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

—  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8-0253/2016),

A.  tā kā saskaņā ar jaunākajiem Eurostat datiem dzimstības līmenis Eiropas Savienībā pēdējo desmitgažu laikā ir samazinājies un ES saskaras ar līdz šim nepieredzētiem demogrāfiskajiem izaicinājumiem(20), uz kuriem dalībvalstīm nākas reaģēt; tā kā pozitīvu demogrāfisko tendenču panākšanai ir svarīgi, lai politika būtu ģimenēm draudzīga, jo nestabila nodarbinātība un smagi darba apstākļi var negatīvi ietekmēt ģimenes plānošanu;

B.  tā kā 2014. gadā 28 ES dalībvalstīs piedzima 5,1 miljons bērnu, kas atbilst dzimstības līmenim 10,1 bērni uz 1000 iedzīvotājiem; tā kā salīdzinājumam šis rādītājs 2000. gadā bija 10,6, 1985. gadā — 12,8 un 1970. gadā — 16,4; tā kā ES saskaras ar nopietnu demogrāfisko problēmu, jo vairumā dalībvalstu turpina samazināties dzimstība, pakāpeniski pārveidojot Eiropas Savienību par sabiedrību, kuru pārvalda vecākā paaudze (jeb par gerontokrātisku sabiedrību), un tādējādi radot tiešus draudus sociālajai un ekonomiskajai izaugsmei un attīstībai;

C.  tā kā aizvien vairāk mazinās tradicionālie uzskati par sieviešu un vīriešu lomu un par nukleāru ģimeni, jo Eiropas Savienībā pieaug viena vecāka ģimenes, viendzimuma vecāku ģimenes, pusaudžu vecuma māšu skaits utt.; tā kā šīs daudzveidības neatzīšana padziļina diskrimināciju un nelabvēlīgi ietekmē ES iedzīvotājus un ģimenes;

D.  tā kā vīriešu un sieviešu vienlīdzība ir Eiropas Savienības pamatprincips un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 23. pants aizliedz jebkāda veida diskrimināciju dzimuma dēļ un prasa nodrošināt vīriešu un sieviešu vienlīdzību visās jomās, tostarp darba un privātās dzīves līdzsvara panākšanā;

E.  tā kā Komisijas sagatavotais ceļvedis ir sākumpunkts, tā kā šī iespēja ir jāizmanto, lai uzsāktu pamatīgas izmaiņas Eiropas sieviešu un vīriešu darba un privātās dzīves līdzsvarā, un šai iespējai ir būtiski jāveicina lielāka dzimumu līdztiesība;

F.  tā kā labi izstrādāta un piemērota darba un privātās dzīves saskaņošanas politika ir jāuzskata par būtisku darba vides uzlabojumu, ar kuru var panākt labus darba apstākļus un sociālo un profesionālo labklājību; tā kā tajā pašā laikā labs darba un privātās dzīves līdzsvars sekmē ekonomisko izaugsmi, konkurētspēju, vispārēju iesaistīšanos darba tirgū, dzimumu līdztiesību, samazina nabadzību, palielina paaudžu solidaritāti, risina ar sabiedrības novecošanu saistītās problēmas un pozitīvi ietekmē dzimstības rādītājus visā ES; tā kā politikai, kas šajā jomā tiks īstenota, ir jābūt modernai, vērstai uz to, lai tiktu uzlabota darba tirgus pieejamība sievietēm un panākta līdzvērtīga mājsaimniecības un ģimenes locekļu aprūpes pienākumu sadale starp sievietēm un vīriešiem, un šai politikai jābūt balstītai uz saskaņota politikas satvara izveidi un kolektīvajām sarunām un koplīgumiem, lai uzlabotu līdzsvaru starp ģimenes locekļu aprūpi, profesionālo dzīvi un privāto dzīvi;

G.  tā kā iespējas līdzsvarot darba un privāto dzīvi lielā mērā ir atkarīgas no darba vietas prasībām par darba režīmu; tā kā ir izteiktas šaubas, vai lielāks skaits darba dienu un garas darba dienas dod labumu tautsaimniecībai un patiešām palielina produktivitāti; tā kā ievērojamam skaitam darba ņēmēju ES ir netipisks darba režīms, tostarp darbs nedēļas nogalēs, svētku dienās, maiņu darbs un darbs naktīs, un tā kā 2015. gadā gandrīz puse darba ņēmēju ir strādājuši savā brīvajā laikā; tā kā saskaņā ar šobrīd pieejamajiem datiem 31 % darbinieku regulāri mainās darba režīms un bieži vien darbinieki par to tiek informēti īsi pirms tam(21); tā kā tas var izraisīt ar veselību un drošību saistītas problēmas, palielināt nelaimes gadījumu darbā risku un ilgtermiņā nodarīt kaitējumu veselībai, un tā kā strādājošajiem ir grūti apvienot darbu ar pienākumiem pret bērniem un citiem apgādājamajiem; tā kā dažās nozarēs šī situācija ir īpaši smaga, piemēram, mazumtirdzniecībā, kur galvenokārt tiek nodarbinātas sievietes;

H.  tā kā Eiropas Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jāuzsāk konkrētas iniciatīvas, lai veicinātu pielāgojamus un efektīvus darba veikšanas modeļus gan publiskajā, gan privātajā sektorā, kas ļautu darba ņēmējiem panākt darba un privātās dzīves līdzsvaru;

I.  tā kā, neraugoties uz to, ka sievietes ir labāk izglītotas, 2015. gadā vīriešu nodarbinātība 28 ES dalībvalstīs bija 75,9 %, bet sieviešu — 64,3 %(22); tā kā sieviešu īpatsvars starp nodarbinātajiem iedzīvotājiem ir vēl zemāks, ja sieviešu nodarbinātību pārrēķina pilnas slodzes darba nodarbinātībā, jo dažās dalībvalstīs nodarbinātība nepilnas slodzes darbā sievietēm ir ļoti augsta; tā kā 2013. gadā vīrieši nedēļā strādāja 47 stundas apmaksātā darbā, bet sievietes — 34 stundas; tā kā kopējais darba stundu skaits, ko veido apmaksāts un ikdienas neapmaksāts darbs mājās, jaunām sievietēm vidēji bija 64 stundas, bet jauniem vīriešiem — 53 stundas(23); tā kā tiek lēsts, ka Eiropā IKP zaudējumi uz vienu iedzīvotāju, ko rada dzimumu atšķirība darba tirgū, sasniedz 10 %;

J.  tā kā ES pašreizējās nodarbinātības, sociāli ekonomiskās un līdztiesības politikas kontekstā stratēģija „Eiropa 2020” un iepriekš izvirzītie mērķi ne tuvu netiek sasniegti; tā kā neviena ES līmeņa mērķa sasniegšana nav iedomājama bez proaktīvas politikas, kas tiktu izstrādāta un īstenota, lai palīdzētu sievietēm ienākt darba tirgū, un, jo sevišķi, kas uzlabotu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

K.  tā kā Eiropas darba tirgiem raksturīga dzimumu segregācija(24); tā kā Komisija savā 2016. gada 8. marta paziņojumā par Eiropas sociālo tiesību pīlāru (COM(2016)0127, I pielikums) atzīst, ka „sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas nodarbinātībā, taču viņas ir pārsvarā nepilna laika darbā un zemāk atalgotās nozarēs, kā arī saņem zemāku stundas samaksu, pat ja veic līdzvērtīgu darbu un pat ja viņām ir augstāks izglītības līmenis nekā vīriešiem.”;

L.  tā kā ES makroekonomiskās politikas un taupības pasākumu rezultātā, kas tika īstenoti, reaģējot uz ekonomikas krīzi, ir palielinājusies nabadzība un nevienlīdzība;

M.  tā kā ģimenes dzīves un darba ir sevišķi grūts uzdevums vecākiem, kuri vieni audzina bērnus (pārsvarā tās ir mātes); tā kā visās 28 ES valstīs ne mazāk kā 34 % vientuļo māšu dzīvo uz nabadzības sliekšņa, bet bērni no šādām ģimenēm ir nesamērīgi pakļauti nabadzības nodošanas no paaudzes paaudzē riskam;

N.  tā kā „nabadzības feminizācijas” negatīvās sekas vissmagāk izjūt tie bērni, kurus audzina vientuļās mātes, kas saskaras ar ievērojamām grūtībām, saskaņojot ģimenes vienīgā pelnītāja un vecāku pienākumus;

O.  tā kā dzimumu līdztiesība darba tirgū nāk par labu ne tikai sievietēm, bet sabiedrībai un tautsaimniecībai kopumā, jo tā ir būtiski svarīgs ekonomisks līdzeklis, ar ko veicināt ilgtspējīgu un iekļaujošu ekonomisko izaugsmi, samazināt profesionālo nevienlīdzību un uzlabot darba tirgus efektivitāti un elastīgumu; tā kā sievietēm uzsākot un atsākot darba dzīvi palielinās ģimenes ienākumi, patēriņš, sociālās apdrošināšanas iemaksas un iekasēto nodokļu apjoms; tā kā saistībā ar piekļuvi darba tirgum un noturēšanos tajā sievietes joprojām saskaras diskrimināciju un tā kā jo īpaši grūtniecības un maternitātes atvaļinājuma dēļ netiek ievērotas viņu darba tiesības;

P.  tā kā atalgojuma atšķirība starp sievietēm un vīriešiem sasniedz 16,3 % un nestandarta un nestabili darba līgumi sievietes skar vairāk nekā vīriešus;

Q.  tā kā nevienlīdzība darba tirgū ietekmē sievietes uz visu mūžu un tā ietekmē sieviešu tiesības, piemēram, pensiju jomā, jo dzimumu atšķirība pensijām ES ir 39 %, kas vairāk nekā divas reizes pārsniedz dzimumu atšķirību darba samaksai, kas ir 16 %;

R.  tā kā dažādu profesiju kategoriju starpā sievietēm — brīvo profesiju pārstāvēm un uzņēmējām jo īpaši — ir lielas grūtības līdzsvarot darbu un privāto dzīvi; tā kā sievietes, kuras vēlas nodarboties ar uzņēmējdarbību, ļoti bieži saskaras ar grūtībām saņemt aizdevumu, jo finanšu starpnieki nelabprāt viņām piešķir aizdevumu, uzskatot, ka sievietes ir vairāk pakļautas riskam un ir mazāk spējīgas nodrošināt uzņēmuma izaugsmi;

S.  tā kā sabiedrībā izplatītie stereotipi sievietēm piešķir otršķirīgu lomu sabiedrībā; tā kā šādi stereotipi veidojas jau bērnībā un izpaužas mācību un profesijas izvēlē un turpinās darba tirgū; tā kā sievietes joprojām pārāk bieži izvēlas „sievietēm draudzīgas” darbvietas un bieži ir slikti atalgotas; tā kā šīs atšķirības darba tirgū vairo stereotipus, kas paredz, ka nospiedoši lielākā daļa aprūpes pienākumu ir jāveic sievietēm un kā rezultātā sievietes neapmaksātiem aprūpes pienākumiem velta divas līdz desmit reizes vairāk laika nekā vīrieši(25); tā kā dzimumu stereotipi un dzimumbalstīta diskriminācija negatīvi ietekmē sieviešu personisko, sociālo un ekonomisko neatkarību un izredzes un noved pie augstāka sieviešu, īpaši vientuļo māšu, īpatsvara daļlaika darbā, darba pārtraukumiem ģimenes locekļu aprūpes dēļ un augstāka nabadzības un sociālās atstumtības riska, līdz ar to tiek ietekmēta sieviešu autonomija;

T.  tā kā ar ģimeni saistīti atvaļinājumi joprojām bieži ir pamats kā sieviešu, tā vīriešu diskriminācijai un stigmatizācijai, neraugoties uz pastāvošo politikas satvaru un ES un dalībvalstu tiesību aktiem, tā kā šāda diskriminācija un stigmatizācija it īpaši skar sievietes, kuras, būdamas galvenās aprūpētājas, izmanto ar ģimeni saistītus atvaļinājumus;

U.  tā kā atšķirības bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošanā starp sievietēm un vīriešiem liecina par dzimumbalstītu diskrimināciju; tā kā līmenis, kādā tēvi izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, saglabājas zems un tikai 10 % no tēviem ir izmantojuši vismaz vienu šāda atvaļinājuma dienu, salīdzinājumā — 97 % sieviešu izmanto abiem vecākiem pieejamos bērna kopšanas atvaļinājumus; tā kā pieejamie dati liecina, ka, ja ar ģimeni saistīti atvaļinājumi netiek apmaksāti vai tie ir zemu apmaksāti, atvaļinājumu izmantošanas līmenis ir zems; tā kā bērna kopšanas atvaļinājumus, kas pilnībā vai daļēji nav nododami un ir pienācīgi atalgoti, abi vecāki izmanto samērīgāk un tie palīdz samazināt diskrimināciju pret sievietēm darba tirgū; tā kā tikai daļa dalībvalstu mudina tēvus izmantot lielāko daļu tēva vai bērna kopšanas atvaļinājuma, kā rezultātā vīriešiem tiek liegta iespēja līdzvērtīgi iesaistīties bērnu aprūpē un pavadīt laiku kopā ar saviem bērniem;

V.  tā kā ir būtiski svarīgi ieviest pasākumus, kas veicina atvaļinājumu pieejamību tēviem, jo īpaši, ņemot vērā, ka tēvi, kuri izmanto atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ, veido labākas attiecības ar saviem bērniem un ir lielāka iespēja, ka viņi aktīvi iesaistīsies bērnu aprūpē arī vēlāk;

W.  tā kā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda pētījumos ir uzrādīti aspekti, kuri ietekmē bērna kopšanas atvaļinājumu izmantošanu starp vīriešiem, proti: atlīdzības līmenis, atvaļinājuma sistēmas pielāgojamība, informācijas pieejamība, bērnu aprūpes pakalpojumu pieejamība un elastība, kā arī bailes atvaļinājuma dēļ tikt izslēgtam no darba tirgus;

X.  tā kā cenas ziņā pieejamas, pienācīgas un kvalitatīvas mazu bērnu izglītības un aprūpes, citu apgādājamo aprūpes un kvalitatīvu sociālo pakalpojumu pieejamība ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē sieviešu iesaistīšanos darba tirgū; tā kā trūkst pietiekamas infrastruktūras, lai piedāvātu augstas kvalitātes bērnu aprūpes pakalpojumus, kas būtu pieejami cilvēkiem visās ienākumu grupās; tā kā nekvalitatīva bērnu aprūpe 27 % Eiropas iedzīvotāju apgrūtina piekļuvi šiem pakalpojumiem(26); tā kā kvalitatīvu aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai nepieciešams ieguldīt bērnu aprūpes darbinieku apmācībā(27); tā kā tikai 11 dalībvalstis ir panākušas pirmo Barselonas mērķi (nodrošināt bērnu aprūpi vismaz 90% bērnu vecumā no 3 gadiem līdz obligātā skolas vecuma sasniegšanai) un tikai 10 dalībvalstis ir īstenojušas otro mērķi (nodrošināt bērnu aprūpi vismaz 33% bērnu vecumā līdz trim gadiem)(28);

Y.  tā kā pirmsskolas izglītība un aprūpe un bērnu pieredzētais vecumā līdz 3 gadiem nosaka bērnu kognitīvo attīstību, jo svarīgākās prasmes tiek attīstītas vecumā līdz 5 gadiem;

Z.  tā kā darba un privātās dzīves līdzsvarošanas politikai ir arī jāļauj vecākiem pildīt pienākumus attiecībā pret saviem bērniem, nodrošinot kā mātēm, tā tēviem nepieciešamos finanšu līdzekļus, laiku un nepieciešamo atbalstu;

AA.  tā kā Eiropā salīdzinājumā ar pārējiem kontinentiem ir augstākais vecāka gadagājuma iedzīvotāju skaits un sabiedrības novecošana tajā turpināsies arī turpmākās desmitgades; tā kā daudzās dalībvalstīs nav pietiekamu ilgtermiņa aprūpes iespēju, lai atbilstoši reaģētu uz pieaugošajām aprūpes vajadzībām un uz veselīgas dzīves gadu indikatora stagnāciju vai pasliktināšanos; tā kā vairums jauno darbvietu oficiālā aprūpē, kas tiek nodrošināta mājās vecāka gadagājuma radiniekiem, ir zemu apmaksātas un tām nav nepieciešams augsti kvalificēts darbaspēks(29);

AB.  tā kā ES neformālie aprūpes sniedzēji veic 80 % no aprūpes pienākumiem; tā kā aptuveni 3,3 miljoniem Eiropas iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 34 gadiem bija jāpārtrauc pilnas slodzes darbs tādēļ, ka viņiem nebija pieejamas aprūpes iespējas viņu apgādībā esošajiem bērniem vai vecāka gadagājuma radiniekiem;

AC.  tā kā IKT un jaunās tehnoloģijas ir mainījušas darba un nodarbinātības vidi, organizāciju kultūru un struktūru dažādās nozarēs; tā kā politikas veidošanas procesiem ir jāiet kopsolī ar tehnoloģisko attīstību, lai nodrošinātu, ka šajos jaunajos apstākļos sociālie standarti un dzimumu līdztiesība uzlabojas, nevis pasliktinās;

AD.  tā kā aprūpes un apmaksāta darba apvienošana būtiski ietekmē darba un nodarbinātības līmeņa ilgtspēju, jo īpaši attiecībā uz sievietēm, kuras kādā savas dzīves posmā varētu atrasties situācijā, kad viņas ir atbildīgas par mazbērnu un/vai vecumu sasniegušo vecāku aprūpi(30);

AE.  tā kā dažu ES dalībvalstu tiesiskajās sistēmās tiek saglabātas tādas nodokļu un sociālās apdrošināšanas sistēmas, kas nav piesaistītas konkrētajai personai un kurās sievietei tiesības tiek piešķirtas tikai pastarpināti, pamatojoties uz viņas saistību ar vīrieti, un tas skar piekļuvi veselības aizsardzības pakalpojumiem un pensijām; tā kā tās dalībvalstis, kuras sievām un mātēm uzspiež atkarību, sniedzot valsts pakalpojumus selektīvā veidā, tieši diskriminē sievietes un liedz tām pilnībā baudīt savas pilsoņu tiesības;

AF.  tā kā, lai ņemtu vērā krusteniskos šķēršļus, ar ko darba un privātās dzīves līdzsvarošanas un darba nodrošinātības jomā saskaras mazāk aizsargātas sievietes, piemēram, sievietes ar invaliditāti, jaunietes, migrantes un bēgles, etnisko minoritāšu pārstāves un LGBTI sievietes, ir nepieciešamas mērķtiecīga darba tirgus politika un politika, kas līdzsvaro darbu un privāto dzīvi;

AG.  tā kā, paredzot darba ņēmējiem iespēju izmantot brīvdienas personīgai attīstībai un apmācībai mūžizglītības kontekstā, nesamazinot viņu ienākumu līmeni, tiek sekmēta personu labklājība, kā arī pienesums ekonomikai augstāku prasmju un produktivitātes veidā(31),

AH.  tā kā profesionālās un personīgās dzīves līdzsvara panākšanai paredzētas politikas īstenošana pati par sevi neuzlabos darba ņēmēju stāvokli, ja tā tiks īstenotas atrauti, bez politikas, kas būtu vērsta uz dzīves apstākļu uzlabošanu un kas cita starpā sekmētu un veicinātu kultūras, atpūtas un sporta baudīšanu,

Vispārīgie principi

1.  norāda, ka profesionālās, privātās un ģimenes dzīves saskaņošana ir jēdziens ar plašām interpretācijas iespējām, ietverot vispārējo leģislatīvo un neleģislatīvo politiku nolūkā veicināt pienācīgu un samērīgu līdzsvaru starp dažādiem dzīves aspektiem; uzskata, ka patiesa darba un privātās dzīves līdzsvara sasniegšanai nepieciešama spēcīga, starpnozaru, strukturāla, saskaņota un visaptveroša politika, tostarp stimuli un efektīvi, lai saskaņotu darbu, ģimenes aprūpi un laiku, ko pavada ar ģimeni, kā arī laiku atpūtai un personīgai attīstībai; norāda, ka, lai mazinātu dzimumu stereotipus un līdzvērtīgāk sadalītu darbu un aprūpes pienākumus starp sievietēm un vīriešiem, ir vajadzīgas galvenokārt kultūras pārmaiņas sabiedrībā;

2.  uzsver, ka atbilstīgi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas garam profesionālās, privātās un ģimenes dzīves saskaņošana ir jānodrošina kā pamattiesības visiem cilvēkiem, izmantojot līdzekļus, kas pieejami ikvienam, ne tikai jaunajām mātēm, tēviem vai aprūpētājiem; aicina ieviest sistēmu, ar kuru tiktu nodrošināts, ka šo tiesību ievērošana ir sociālo sistēmu pamatmērķis, un aicina ES un dalībvalstis kā valsts, tā privātajā sektorā veicināt labklājības modeļus uzņēmumos, kas respektē tiesības uz darba un privātās dzīves līdzsvaru; uzskata, ka šīs tiesības ir jāiekļauj ikvienā ES darbībā, kam varētu būt tieša vai netieša ietekme uz šo jomu;

3.  norāda, ka ES saskaras ar nepieredzētām demogrāfiskām pārmaiņām — pieaugošu dzīves ilgumu, zemāku dzimstību, jaunām ģimenes struktūrām un attiecību veidošanas un kopdzīves veidiem, vēlāku kļūšanu par vecākiem un migrāciju, kas ES rada jaunus izaicinājumus; pauž bažas par to, ka ekonomiskajai un finanšu krīzei ir bijusi negatīva ietekme uz publisko finansējumu, kas vajadzīgs darba un privātās dzīves līdzsvara politikas īstenošanai un kvalitatīvu un cenas ziņā pieejamu vispārējas intereses pakalpojumu nodrošināšanu un pieejamību; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest pozitīvu politiku un stimulus, lai atbalstītu demogrāfiskās situācijas uzlabošanos, saglabātu sociālā nodrošinājuma sistēmas un sekmētu indivīdu un visas sabiedrības labklājību un attīstību;

4.  uzsver, ka dzimstības samazināšanos ES ir pastiprinājusi krīze, ņemot vērā to, ka bezdarbs, nestabilas darba iespējas, neskaidrība par nākotni, kā arī diskriminācija darba tirgū liek jauniešiem, jo īpaši jaunajām speciālistēm, atlikt ieceres attiecībā uz ģimenes pieaugumu, lai paliktu aktīvas darba tirgū, kurā aizvien pieaug konkurence; šajā sakarā aicina dalībvalstis un sociālos partnerus veicināt ģimenei draudzīgu darba vidi, darba un privātās dzīves saskaņošanas plānus, programmas, kas palīdz cilvēkiem atgriezties darbā, sakaru kanālus starp darba ņēmējiem un darba devējiem, kā arī stimulus uzņēmumiem un pašnodarbinātajiem, īpaši lai nodrošinātu, ka cilvēki netiek ekonomiski sodīti par bērnu radīšanu un leģitīmi centieni veidot karjeru netiek pretnostatīti ģimenes veidošanas plāniem; uzsver, ka grūtniecības un dzemdību, paternitātes un bērna kopšanas atvaļinājumu var efektīvi izmantot, lai sniegtu labumu sabiedrībai un ekonomikai tikai gadījumā, ja paralēli piemēro arī citus politikas instrumentus, tostarp tiek nodrošināta kvalitatīva un cenas ziņā pieejama bērnu aprūpe;

5.  atzinīgi vērtē Komisijas pieeju darba un privātās dzīves līdzsvara politikai, jo tai ir svarīga nozīme sociālekonomisko problēmu risināšanā; aicina Eiropas sociālos partnerus nākt klajā ar vienošanos par visaptverošu leģislatīvu un neleģislatīvu pasākumu paketi par profesionālās, privātās un ģimenes dzīves saskaņošanu; aicina Komisiju, ievērojot subsidiaritātes principu, nākt klajā ar priekšlikumu par šādu paketi Komisijas 2017. gada darba programmas ietvaros saistībā ar izziņoto Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ja nebūs iespējams panākt sociālo partneru vienošanos; uzsver, ka tiesību aktu priekšlikumos kā juridiskais pamats jāiekļauj līdztiesība starp vīriešiem un sievietēm; aicina Komisiju darboties, lai izstrādātu patiesu sociālo tiesību pīlāru sadarbībā ar ieinteresētajām personām sociālajā jomā, veidojot patiesu „sociālo ieguldījumu”, kas galveno uzsvaru liek uz cilvēkkapitālu;

6.  atzinīgi vērtē Komisijas sākto sabiedrisko apspriešanu par Eiropas sociālo tiesību pīlāru, lai apkopotu viedokļus un atsauksmes par vairākiem būtiskiem principiem, kā atbalstīt pareizi funkcionējošu un taisnīgu darba tirgu un labklājības sistēmas eurozonā;

7.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest politiku un pasākumus, lai ņemtu vērā to, ka ģimenes attiecību formas kļūst aizvien dažādākas, tostarp pastāv civilas partnerības un vienošanās par vecāku un vecvecāku pienākumu veikšanu, kā arī to, ka arī sabiedrībā kā tādā palielinās dažādība, un lai garantētu, ka bērnu nediskriminē tā vecāku civilstāvokļa vai ģimenes sastāva dēļ; aicina dalībvalstis savstarpēji atzīt juridiskus dokumentus, lai nodrošinātu iespēju brīvi pārvietoties bez diskriminācijas;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot un piemērot politiku un pasākumus, ar ko atbalsta tos, kas ir visnelabvēlīgākā situācijā vai šobrīd izslēgti no esošajiem tiesību aktiem vai politikas, piemēram, vientuļos vecākus, neprecētus pārus, viendzimuma pārus, migrantus, pašnodarbinātus cilvēkus vai tā saucamos „līdzstrādājošajos laulātos”, kā arī ģimenes, kurās ir viens vai vairāki cilvēki ar invaliditāti;

9.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai tiesību aktos un politikā par darba un privātās dzīves līdzsvaru ņemtu vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas 2015. gada noslēguma apsvērumus par stāvokli ES;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai bērnu labklājība un būtiskās intereses būtu starp galvenajiem apsvērumiem, izstrādājot, uzraugot un īstenojot darba un privātās dzīves līdzsvara politiku; aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā īstenot ieteikumu par ieguldījumiem bērnos(32) un stingri uzraudzīt paveikto; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot un ieviest tādas iniciatīvas kā Bērnu garantija, kas centrētos uz bērniem esošajās nabadzības mazināšanas programmās, lai ikviens nabadzīgs bērns varētu bez maksas saņemt veselības aprūpi, izglītību, bērnu aprūpi, pienācīgu mājokli un atbilstošu uzturu saistībā ar Eiropas integrēto plānu bērnu nabadzības apkarošanai;

11.  uzskata, ka bērnu nabadzība ir saistīta ar vecāku nabadzību, tādēļ aicina dalībvalstis īstenot ieteikumu par bērnu nabadzību un labklājību un izmantot šim nolūkam uz rādītājiem balstītu uzraudzības sistēmu;

12.  uzsver, ka svarīgi ir integrēt dzīves cikla pieeju darba un privātās dzīves līdzsvara politikā un korporatīvajās stratēģijās, lai nodrošinātu, ka katrai personai visā tās dzīves laikā tiek nodrošināts atbalsts un iespējas piedalīties darba tirgū un sabiedrībā kopumā;

13.  uzsver, ka labāka darba un privātās dzīves saskaņošana un nostiprināta dzimumu līdztiesība ir būtiska, lai atbalstītu sieviešu, jo īpaši ģimenes locekļu aprūpē iesaistīto sieviešu un vientuļo māšu, līdzdalību darba tirgū un sasniegtu mērķi palielināt sieviešu iespējas; uzsver, ka sieviešu ekonomisko iespēju palielināšanai ir būtiski pārveidot un pielāgot darba tirgu un labklājības sistēmas, lai ņemtu vērā sieviešu dzīves ciklus;

14.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt transformatīvu politiku un investēt informatīvās kampaņās, lai sagrautu dzimumu stereotipus un sekmētu vienlīdzīgāku aprūpes un mājsaimniecības pienākumu sadali, pievēršot uzmanību arī vīriešu tiesībām un nepieciešamībai uzņemties aprūpes pienākumus un netikt par to stigmatizētiem vai sodītiem; uzsver, ka uzņēmumiem jāizvirza mērķis uzlabot darba un privātās dzīves līdzsvaru un apkarot diskrimināciju un jāsniedz atbalsts šā mērķa sasniegšanai;

15.  aicina dalībvalstis stiprināt aizsardzību pret diskrimināciju un nelikumīgu atlaišanu saistībā ar darba un privātās dzīves līdzsvaru, ar ko jo īpaši saskaras sievietes, kā arī nodrošināt tiesu pieejamību un tiesvedības uzsākšanu, sniedzot plašāku informāciju par darba ņēmēju tiesībām un vajadzības gadījumā par juridisku palīdzību; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt politikas priekšlikumus, kā uzlabot pretdiskriminācijas pasākumu ieviešanu darbvietā, tostarp paplašinot informētību par juridiskajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi, rīkojot informatīvas kampaņas, mainot pierādīšanas pienākuma izpildītāju(33) un pilnvarojot valstu līdztiesības iestādes pēc savas iniciatīvas veikt oficiālu izmeklēšanu par līdztiesības jautājumiem, kā arī palīdzot no diskriminācijas potenciāli cietušajiem;

16.  uzsver, ka salīdzināmu, visaptverošu, drošu un regulāri atjauninātu līdztiesības datu nepietiekamība apgrūtina diskriminācijas, jo īpaši netiešās diskriminācijas, esamības pierādīšanu; aicina dalībvalstis sistemātiski vākt un darīt pieejamus līdztiesības datus, iesaistot valsts līdztiesības iestādes un tiesas, tostarp, lai analizētu un uzraudzītu šos datus saistībā ar konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem; aicina Komisiju iesniegt iniciatīvas šādu datu apkopošanas papildu veicināšanai, sagatavojot ieteikumus dalībvalstīm un uzdodot Eurostat rīkot apspriedes ar mērķi integrēt sadrumstalotos datus par visiem diskriminācijas veidiem Eiropas sociālo aptauju rādītājos; aicina Komisiju turpināt sadarbību ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE), lai sistemātiski uzlabotu datu apjomu un kvalitāti sadalījumā pēc dzimuma;

17.  aicina Komisiju regulāri izvērtēt progresu būtiskajās problemātiskajās jomās, kuras minētas Pekinas Rīcības platformā un kurām EIGE jau ir izstrādājis rādītājus, ņemot vērā šādu izvērtējumu rezultātus Komisijas novērtējumā par dzimumu līdztiesību ES;

18.  atzīmē, ka būtiska nozīme ir valstu līdztiesības iestādēm, īstenojot Vienlīdzīgas nodarbinātības direktīvu 2000/78/EK, kas veicina informētību un datu vākšanu sadarbībā ar sociālajiem partneriem un citām ieinteresētajām personām, risinot nepietiekamas ziņošanas problēmu un padarot pieejamākus sūdzību iesniegšanas procesus; aicina dalībvalstis nostiprināt līdztiesības struktūru, tostarp Equinet, lomu, kapacitāti un neatkarīgumu, cita starpā nodrošinot šādām struktūrām pienācīgu finansējumu; aicina jo īpaši nostiprināt organizācijas, kas paredzētas Vienlīdzīgas attieksmes direktīvā 2006/54/EK, nodrošinot tiesu iestāžu un tiesiskās aizsardzības pieejamību;

19.  atzīst par vajadzīgu, lai valstu, reģionu un vietējo iestāžu un tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, kā arī darba inspektoriem tiktu nodrošināta pienācīga apmācība par nediskriminācijas tiesību aktiem nodarbinātības jomā un attiecīgo judikatūru; uzskata, ka šāda apmācība ir būtiski nepieciešama arī tiesnešiem, prokuroriem, advokātiem un policistiem;

20.  aicina dalībvalstis kopā ar Komisiju nodrošināt, ka valsts politikā noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vienlīdz pieejamas kā sievietēm, tā vīriešiem, lai tādējādi nodrošinātu, ka ikviens var izmantot savas tiesības un ļautu ikvienam panākt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru;

Sievietes un vīrieši kā līdzvērtīgi pelnītāji un aprūpētāji

21.  uzsver, ka jānovērš dzimumu nevienlīdzība apmaksātajā un neapmaksātajā darbā un jāsekmē vienlīdzīga pienākumu, izmaksu un aprūpes darba sadale attiecībā uz bērniem un apgādājamo aprūpi starp sievietēm, vīriešiem un sabiedrību kopumā, tostarp nodrošinot universālu piekļuvi vispārējas nozīmes pakalpojumiem; šai sakarā norāda uz to, ka ir vajadzīgi konkrēti priekšlikumi labāka līdzsvara panākšanai starp darbu un privāto dzīvi;

22.  pauž nožēlu par to, ka aizvien pastāv sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirības, ar ko tiek pārkāpts LESD 157. pantā nostiprinātais pamatprincips, ka par vienādu darbu kā vīriešiem, tā sievietēm jāmaksā vienāds atalgojums, un ka šī parādība īpaši skar sievietes, kas audzina bērnus; aicina ES un dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem un dzimumu līdztiesības organizācijām izveidot un īstenot politiku sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirību novēršanai; aicina dalībvalstis papildināt šos centienus ar periodiski veiktiem algu apsekojumiem;

23.  aicina Komisiju atbilstīgi Padomes 2016. gada 16. jūnija secinājumiem par dzimumu līdztiesību palielināt savu stratēģisko iesaistīšanos dzimumu līdztiesības panākšanā un iekļaut dzimumu perspektīvu stratēģijā "Eiropa 2020", lai nodrošinātu, ka darbs pie dzimumu līdztiesības panākšanas nekļūst mazāk prioritārs; tāpēc mudina Komisiju pieņemt Dzimumu līdztiesības stratēģiju laikposmam pēc 2015. gada, saskaņā ar ieteikumiem, kas sniegti Eiropas Dzimumu līdztiesības paktā 2011.–2020. gadam;

24.  aicina dalībvalstis ieviest proaktīvu politiku un nodrošināt pienācīgus ieguldījumus, kas paredzēti un kuru mērķis ir atbalstītu sieviešu un vīriešu ienākšanu, atgriešanos un palikšanu darba tirgū stabilā un kvalitatīvā nodarbinātībā saskaņā ar Eiropas Sociālās hartas 27. pantu pēc tam, kad viņi atgriežas no atvaļinājumiem, kas saistīti ar ģimeni un aprūpes pienākumiem; jo īpaši uzsver nepieciešamību garantēt iespēju atgriezties savā vai līdzīgā/līdzvērtīgā amatā un aizsardzību pret atlaišanu vai mazāk labvēlīgu izturēšanos grūtniecības dēļ, tādēļ, ka tiek pieprasīts vai izmantots ģimenes atvaļinājums, kā arī garantēt aizsardzības periodu pēc darba atsākšanas, lai attiecīgās personas varētu atkal pielāgoties darbam;

25.  aicina Komisiju un dalībvalstis iesaistīt sociālos partnerus un pilsonisko sabiedrību dzimumu līdztiesības politikā; uzsver, ka diskriminācijas novēršanā un dzimumu līdztiesības veicināšanā darbvietā liela nozīme ir šādas politikas pienācīgai finansēšanai un darba koplīgumiem, kā arī pētniecībai un labas prakses apmaiņai;

26.  uzskata, ka sieviešu dalības darba tirgū un viņu sociālās neatkarības veicināšana ir būtiski svarīga stratēģijas "Eiropas 2020" mērķa, proti nodarbinātības 75 % apmērām, sasniegšanai un IKP paaugstināšanai; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis nostiprināt politiku un palielināt investīcijas, lai atbalstītu sieviešu nodarbinātību kvalitatīvās darbvietās, īpaši nozarēs un amatos, kur sievietes nav pietiekami pārstāvētas, piemēram, zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātņu un matemātikas, kā arī videi nekaitīgās ekonomikas nozarēs vai augstākajos vadošajos amatos visās nozarēs;

Ar ģimeni un aprūpi saistīti atvaļinājuma veidi

27.  norāda, ka Komisija ir atteikusies no Direktīvas par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu pārskatīšanas, un aicina to nākt klajā ar tālejošu priekšlikumu, kas saturētu augsta līmeņa standartus un būtu izstrādāts ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem un pēc apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību, par to, kā panākt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka sievietēm tiek maksāts un viņas ir sociāli apdrošinātas visu grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku, lai sniegtu atbalstu ģimenēm, novērstu nevienlīdzību, nostiprinātu sieviešu sociālo un ekonomisko neatkarību un izvairītos no tā, ka viņas tiek finansiāli sodītas par bērnu dzemdēšanu; uzsver, ka grūtniecības un dzemdību atvaļinājums ir jāpapildina ar efektīviem grūtnieču un jauno, barojošos vai vientuļo māmiņu tiesību aizsardzības pasākumiem, kā norādīts Starptautiskās Darba organizācijas un Pasaules Veselības organizācijas ieteikumos;

28.  aicina sadarbībā ar sociālajiem partneriem uzlabot dažādu atvaļinājumu veidus ES un dalībvalstu līmenī; norāda, ka labāka dažādu atvaļinājuma veidu pieejamība sniedz cilvēkiem izredzes uz viņu dzīves stadijai piemērotiem atvaļinājumiem, palielina iesaistīšanos darba tirgū un vispārējo darba ražīgumu un gandarījumu ar darbu; uzskata, ka gadījumā, ja nepastāv atvaļinājumu regulējoši noteikumi vai esošie noteikumi tiek uzskatīti par nepietiekamiem, sociālie partneri var būt iesaistīti jaunu noteikumu izveidē vai esošo noteikumu atjaunināšanā grūtniecības un dzemdību, paternitātes vai bērna kopšanas atvaļinājuma jomā;

29.  aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekamu ienākumu kompensēšanu un sociālo aizsardzību jebkura veida ar ģimeni vai aprūpi saistīta atvaļinājuma laikā, lai jo īpaši nodrošinātu, ka darba ņēmēji ar zemiem ienākumiem var izmantot šādus atvaļinājumus tikpat lielā mērā kā citi;

30.  aicina Komisiju publicēt ziņojumu par Bērna kopšanas atvaļinājuma direktīvas īstenošanu un aicina Komisiju un sociālos partnerus apsvērt iespēju piedāvāt iespēju pagarināt minimālo bērna kopšanas atvaļinājumu no 4 līdz 6 mēnešiem, paredzot pienācīgu ienākumu kompensēšanu un sociālo aizsardzību, kā arī paaugstināt bērna vecumu, līdz kuram var izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu; uzsver, ka vecākiem jāļauj izvēlēties, vai izņemt atvaļinājumu pa daļām vai vienā nepārtrauktā periodā; aicina dalībvalstis un sociālos partnerus pārskatīt bērna kopšanas atvaļinājuma finansiālās kompensēšanas sistēmas, lai sasniegtu pienācīgu ienākumu kompensēšanas līmeni, kas mudinātu arī vīriešus izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu papildus minimālajam laikposmam, ko paredz direktīva; atgādina, ka bērna kopšanas atvaļinājumu abiem vecākiem vajadzētu izmantot vienādi un ka ievērojamai daļai atvaļinājuma vajadzētu būt nenododamai(34); uzsver, ka pret abiem vecākiem ir jāizturas vienādi attiecībā uz atalgojuma tiesībām un atvaļinājuma ilgumu;

31.  norāda, ka pieaug tādu vecāku neaizsargātība, kuri audzina bērnus ar invaliditāti; tādēļ aicina Komisiju pilnveidot un stiprināt Direktīvas 2010/18/ES noteikumus par atbilstības kritērijiem un sīki izstrādātiem nosacījumiem vecāku atvaļinājuma piešķiršanai personām, kurām ir bērni ar invaliditāti vai nopietnu vai ilgstošu rīcībnespēju izraisošu slimību; aicina dalībvalstis respektēt to, ka saskaņā ar direktīvu šādiem vecākiem ir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu arī pēc tam, kad bērns sasniedzis noteikto vecumu, un piešķirt viņiem papildu maternitātes, paternitātes (valstīs, kur šāds atvaļinājuma veids eksistē) un bērna kopšanas atvaļinājumu;

32.  uzskata, ka tiesību uz atvaļinājuma mehānismiem individualizācijas veicināšana, kā arī tēva lomas atbalstīšana, dodot viņiem iespēju izmantot atvaļinājumu, lai rūpētos par bērniem, ir īpaši būtiska, lai panāktu uz dzimumu līdzsvaru balstītu darba un privātās dzīves saskaņošanu un sasniegtu stratēģijas "Eiropa 2020" mērķi attiecībā uz sieviešu un vīriešu nodarbinātību;

33.  lai ļautu vecākiem vai cilvēkiem, kuriem ir apgādājami radinieki, panākt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru, aicina Komisiju nākt klajā ar labi pamatotām un saskaņotām iniciatīvām šādās jomās:

   1) direktīva par paternitātes atvaļinājumu ar obligātu vismaz divu nedēļu ilgu pilnībā apmaksātu atvaļinājumu;
   2) direktīva par aprūpētāju atvaļinājumu, kas papildina noteikumus par profesionālo aprūpi, ļauj darba ņēmējiem īstenot apgādājamo aprūpi un nodrošina aprūpētāju pienācīgu atalgojumu un sociālo aizsardzību; aicina ieviest elastību atbilstoši darba ņēmēju vajadzībām un pietiekamus stimulus vīriešiem izmantot aprūpētāja atvaļinājumu;
   3) minimāli, visās dalībvalstīs piemērojami standarti, kas vērsti uz specifiskajām adoptētāju un viņu bērnu vajadzībām, lai panāktu, ka šādiem vecākiem ir tādas pašas tiesības kā bioloģiskajiem vecākiem;

atzīst, ka dažas dalībvalstis jau ir veikušas proaktīvus pasākumus attiecībā uz paternitātes atvaļinājumu un aprūpētāju atvaļinājumu;

34.  aicina dalībvalstis ar tiesību aktiem darba un sociālās apdrošināšanas jomā ieviest aprūpes kredītpunktus, kas būtu paredzēti gan sievietēm, gan vīriešiem un kas pensijas uzkrāšanā būtu līdzvērtīgi darba periodiem, lai aizsargātus tos, kas pārtrauc strādāt nolūkā neformāli bez atlīdzības aprūpēt apgādājamu personu vai ģimenes locekli, lai atzītu labumu, ko šādi aprūpētāji turpina sniegt sabiedrībai; mudina dalībvalstis apmainīties ar labāko praksi šajā jomā;

Apgādājamu personu aprūpe

35.  aicina dalībvalstis efektīvi īstenot Barselonas mērķus līdz 2020. gadam un atbalstīt 2014. gada kvalitātes sistēmu attiecībā uz agrīno pirmsskolas izglītību un aprūpi;

36.  atgādina, ka ieguldījumi sociālajos pakalpojumos, tostarp infrastruktūrā, rada ne tikai lielu ietekmi uz nodarbinātību, bet arī būtiskus papildu ienākumus valsts sektoram iekasēto ienākuma nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu veidā; mudina dalībvalstis veikt ieguldījumus augstas kvalitātes agrīnā pirmsskolas izglītībā un aprūpē un vecāka gadagājuma cilvēku un apgādājamo aprūpē; aicina nodrošināt, ka šādi pakalpojumi ir pieejami, pieejami cenas ziņā un pieejami visiem, apsverot iespēju, piemēram, palielināt valsts izdevumus par aprūpes pakalpojumiem, tostarp patstāvīgas dzīves shēmām, un labāk izmantojot ES fondus; prasa izmantot DFS pārskatīšanu, lai veiktu ieguldījumus sociālajos pakalpojumos un infrastruktūrā, jo īpaši izmantojot ESF, ERAF un ESIF; aicina dalībvalstis apsvērt iespēju nodrošināt bezmaksas aprūpes pakalpojumus ģimenēm, kas dzīvo nabadzībā un sociālā atstumtībā; norāda arī uz nesamērīgo ietekmi, kāda nepietiekamiem ieguldījumiem publiskās aprūpes struktūrās un pakalpojumos ir uz vientuļajiem vecākiem, kuru absolūti lielākā daļa ir sievietes;

37.  uzsver, ka ir jāatzīst darbs, ko veic cilvēki, kuri velta savu laiku un prasmes, aprūpējot vecāka gadagājuma cilvēkus un apgādājamas personas;

38.  uzsver, ka bērnu ar invaliditāti aprūpe ir īpaši grūta strādājošiem vecākiem, kuri sabiedrībai augstu jānovērtē un jāatbalsta valsts politikā un ar koplīgumiem; aicina dalībvalstis, nodrošinot pirmsskolas bērnu aprūpi, likt uzsvaru ne tikai uz šīs aprūpes pieejamību, bet arī uz tās kvalitāti, jo īpaši bērniem no nelabvēlīgas vides un bērniem ar invaliditāti;

39.  aicina dalībvalstis izmantot nodokļu politiku kā spēcīgu sviru darba un privātās dzīves līdzsvara veicināšanai un sieviešu nodarbinātības sekmēšanai,

40.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest mērķus vecāka gadagājuma cilvēku, invalīdu un citu apgādājamo aprūpes jomā, kas līdzinātos Barselonas mērķiem, kā arī paredzēt uzraudzības instrumentus, ar kuriem noteikt kvalitāti, pieejamību un pieejamību cenas ziņā; aicina Eurostat, Eurofond un EIGE (Dzimumu indeksā) vākt attiecīgus datus, lai veiktu pētījumus šāda darba atbalstam;

41.  aicina dalībvalstis stiprināt vecāka gadagājuma iedzīvotāju aprūpes specializētu pakalpojumu tīklu, tai skaitā izveidojot tīklus pakalpojumiem, kas tiek sniegti iedzīvotāju dzīvesvietā; šajā ziņā uzsver arī nepieciešamību pēc vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes politikas pielāgošanas individuālām vajadzībām, ja iespējams, liekot uzsvaru uz to, lai vecāka gadagājuma cilvēkiem nodrošinātu aprūpes vietu pēc viņu izvēles;

42.  aicina Komisiju strādāt pie Eiropas kvalitātes standartu noteikšanas visiem aprūpes pakalpojumiem, tostarp attiecībā uz šādu pakalpojumu pieejamību un pieejamību cenas ziņā, kas sniegtu atbalstu dalībvalstu centieniem paaugstināt aprūpes standartus; atgādina, par pašreizējām sistēmām, piemēram, Eiropas kvalitātes pamatprogrammu ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem, no kurām var smelties iedvesmu; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot politiku, lai ļautu un pieļautu ilgtermiņa aprūpes deinstituizāciju, kur tas iespējams, un atbalstītu kopienā balstītu aprūpi;

43.  norāda, ka svarīgs elements pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanā ir ieguldījumi darbaspēkā(35); tādēļ aicina dalībvalstis un sociālos partnerus veicināt pienācīgus darba apstākļus un kvalitatīvu nodarbinātību aprūpētājiem, tostarp nodrošinot pienācīgu atalgojumu, atzīstot aprūpētāju statusu un izstrādājot augstvērtīgus profesionālās apmācības mehānismus aprūpētājiem;

Kvalitatīva nodarbinātība

44.  norāda, ka visā Eiropā pastāv augsts nabadzīgu darba ņēmēju līmenis un ka dažiem cilvēkiem ir jāstrādā vairāk un ilgāk, pat apvienojot dažādus darbus, lai nopelnītu iztiku; aicina dalībvalstis un sociālos partnerus izveidot tādu algu politikas satvaru, kas ietvertu efektīvus pasākumus cīņai pret diskrimināciju algu ziņā un nodrošinātu pienācīgu darba samaksu visiem strādājošajiem, piemēram, paredzot minimālo algu ieviešanu valstu līmenī, kas atbilstu valstu praksei un garantētu cilvēka cienīgu dzīvi; aicina dalībvalstis atbalstīt koplīgumus, jo tie ir svarīgs faktors algu politikas veidošanā;

45.  norāda, ka darba un privātās dzīves līdzsvaram ir jāizriet no darba ņēmēju tiesībām un drošības darba tirgū, kā arī tiesībām uz brīvdienām, nesaskaroties ar ierobežojumiem, ko rada augstākas prasības attiecībā uz mobilitāti un elastīgumu; uzsver, ka lielāks elastīgums var palielināt diskrimināciju, ar ko darba tirgū pašlaik saskaras sievietes, proti, zemākām algām un netipiskiem nodarbinātības veidiem, kā arī nesamērīgu atbildību par neapmaksātu mājsaimniecības darbu, ja pirms šāda elastīguma ieviešanas netiks paredzēta skaidra dzimumu līdztiesības perspektīva;

46.  aicina Eurofound tālāk attīstīt darbību saistībā ar darbvietu kvalitātes uzraudzību, izmantojot savu Eiropas Darba apstākļu apsekojumu, kas balstās uz darba kvalitātes jēdzienu un ietver: peļņu, izredzes, darba laika kvalitāti, prasmju izmantošanu un lēmumu pieņemšanas iespējas, sociālo vidi, fiziskos riskus un darba intensitāti; turklāt aicina Eurofond pētīt politiku, sociālo partneru līgumus un uzņēmumu praksi, kas palīdz paaugstināt darbvietu kvalitāti(36); aicina Eurofound arī turpmāk uzraudzīt darba laika organizāciju un analizēt valsts politikas virzienus un sociālo partneru vienošanās šajā jomā, tostarp izvērtēt, kā šādas vienošanās tiek panāktas un kā ar tām tiek nodrošināts atbalsts darba un privātās dzīves līdzsvaram; aicina Eurofound veikt pētījumu par to, kā divu darba ņēmēju mājsaimniecības kopīgi risina darba laika izkārtojumu un kā vislabāk tās atbalstīt;

47.  uzsver, ka, no vienas puses, darba un privātās dzīves līdzsvaram ir jāizriet no darba ņēmēju tiesībām un drošības darba tirgū, bet, no otras puses, — tiesībām uz atvaļinājumu, nesaskaroties ar ierobežojumiem, ko rada augstākas prasības attiecībā uz mobilitāti un elastīgumu; tomēr norāda, ka katra darba ņēmēja dzīve un ģimenes situācija ir atšķirīga, tāpēc uzskata, ka darba ņēmējiem ir jādod iespēja izmantot elastīgu darba laiku, lai viņi varētu to pielāgot saviem apstākļiem visos savas dzīves ciklos; uzskata, ka šāda uz darba ņēmējiem vērsta elastība var paaugstināt nodarbinātības līmeni sieviešu vidū; uzsver, ka darba ņēmējiem un darba devējiem ir kopīga atbildība par vispiemērotākā darba režīma izveidi un vienošanos par to; aicina Komisiju apzināt situāciju dalībvalstīs attiecībā uz tiesībām pieprasīt elastīgu darba režīmu;

48.  atbalsta "viedo strādāšanu" — pieeju darba organizēšanai, kombinējot elastību, autonomiju un sadarbību tādā veidā, kas ne vienmēr nozīmē darbinieka atrašanos darba vietā vai kādā citā noteiktā vietā, ļauj darbiniekam pašam lemt par savu darba režīmu, bet kurā tiek ievēroti maksimālā darba dienas un nedēļas ilguma ierobežojumi, kas noteikti tiesību aktā un noslēgtajā koplīgumā; tādēļ uzsver „viedā darba” potenciālu darba un privātās dzīves saskaņošanā, īpaši vecākiem, kas atgriežas vai ienāk darba tirgū pēc grūtniecības un dzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājuma; taču noraida pāreju no klātbūtnes darbā kultūras uz pastāvīgas pieejamības kultūru; aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus, izstrādājot vieda darba politiku, nodrošināt, ka tā nerada papildu slogu darba ņēmējiem, bet tā vietā nostiprina veselīgu darba un privātās dzīves līdzsvaru un paaugstina darba ņēmēju labklājību; uzsver, ka šajos gadījumos jāpastiprina „uz mērķiem orientēts darbs”, lai novērstu jauno darba veidu ļaunprātīgu izmantošanu; aicina dalībvalstis veicināt tehnoloģiju potenciālu, piemēram, digitālos datus, ātrgaitas internetu, audio un video tehnoloģijas, piemēram, vienojoties par vieda (attālinātā) darba veikšanu;

49.  uzsver citu uzņēmējdarbības modeļu, piemēram, kooperatīvu un savstarpējo sabiedrību, ļoti lielo potenciālu veicināt dzimumu līdztiesību un veselīgu darba un privātās dzīves līdzsvaru, jo īpaši topošajā „viedā darba” digitālajā vidē, kur darba ņēmēji plašāk iesaistās lēmumu pieņemšanā; aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt kooperatīvu un citu uzņēmējdarbības modeļu ietekmi uz dzimumu līdztiesību un darba un privātās dzīves līdzsvaru, jo īpaši tehnoloģiju nozarēs, un izstrādāt politikas labās prakses paraugu veicināšanai un kopīgai lietošanai;

50.  pauž bažas par pieaugošo nebrīvprātīga nepilnas slodzes darba apjomu, jo īpaši starp sievietēm ar aprūpes pienākumiem, kas palielina ar darbu saistītas nabadzības risku; uzsver, ka gadījumā, ja darba ņēmējs izvēlas nepilnas slodzes darbu, ir jāgarantē viņa nodarbinātības kvalitāte un nediskriminācija tādā pašā līmeni kā pilnas slodzes darba ņēmējiem saskaņā ar Nepilna darba laika direktīvu(37), un aicina Komisiju uzraudzīt šīs direktīvas piemērošanu; aicina Komisiju nodrošināt, lai nepilna darba laika darba ņēmējiem, darbiniekiem, kas saskaras ar darba pārtraukumiem un karjeras pārtraukumiem vai periodiem, kad strādāts īsāks darba laiks, būtu līdzvērtīga pieeja pienācīgai pensijai un viņi netiktu diskriminēti;

51.  pauž bažas, ka dažās dalībvalstīs tiek ļaunprātīgi izmantoti tā saucamie 0 stundu līgumi, kā arī tiek slēgti ekspluatāciju pieļaujoši darba līgumi, nebrīvprātīgi pagaidu līgumi, pieļauts neregulārs, neparedzams un pārlieku ilgs darba laiks un zemas kvalitātes darba prakses, kas ilgtermiņā padara veselīgu darba un privātās dzīves līdzsvaru neiespējamu; tādēļ aicina dalībvalstis un sociālos partnerus steidzami risināt nestabilas nodarbinātības problēmu, no kuras jo īpaši cieš jaunieši un sievietes;

52.  norāda, ka pārlieku ilgs un neregulārs darba laiks un nepietiekami ilgi atpūtas periodi, nestabils darbs un prasība panākt pārāk lielu rezultātu ir galvenie iemesli pieaugošam stresa līmenim, sliktai fiziskai un garīgai veselībai un pieaugošam nelaimes gadījumu un arodslimību līmenim darbā; norāda, ka elastīgam darba režīmam un paredzamam darba laikam ir pozitīva ietekme uz darba un privātās dzīves līdzsvaru(38); aicina dalībvalstis un sociālos partnerus aizsargāt darba laiku un nodrošināt iknedēļas atpūtas periodos, piemērojot visus attiecīgos tiesību aktus; atgādina, ka Komisijai ir pienākums sekot līdzi tam, kā tiek īstenota Darba laika direktīva, un aicina to apsvērt iespēju uzsākt pienākumu neizpildes procedūras pret dalībvalstīm, kuras neievēro šīs direktīvas noteikumus;

53.  turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis, sociālos partnerus un ieinteresētās personas pievērsties inovatīvai organizācijai darbvietā un līdzsvarot gan sieviešu un vīriešu darba un privātās dzīves vajadzības, gan uzņēmuma produktivitāti/rentabilitāti; atzīmē, ka pozitīvā saikne starp sieviešu pieaugošo nodarbinātību, darba un privātās dzīves līdzsvaru un uzņēmumu konkurētspēju saistībā ar darba kavējumu samazināšanos, ražošanas apjoma starpību, apgrozījumu, pievilcību talantīgiem cilvēkiem, lojalitāti, resursu pārdalīšanu par labu labklājības plānu izstrādei, pieaugošo dzīves līmeni un brīvā laika palielināšanos ir plaši pierādīta ar Eiropas paraugpraksi daudzos lielajos uzņēmumos un MVU tīklos;

54.  uzsver, ka sievietes un LGBTI personas saskaras ar īpašiem šķēršļiem un spriedzes avotiem darbvietās sava dzimuma dēļ, tostarp ar vajāšanu, atstumtību, diskrimināciju vai dzimuma stereotipiem, kas negatīvi ietekmē labjutību darbā, apdraud garīgo veselību un spēju veidot karjeru; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt papildu pasākumus, lai novērstu šādus nelabvēlīgus apstākļus, nodrošinot attiecīgu pretdiskriminācijas tiesību aktu pienācīgu īstenošanu un ar dzimumu saistītas mūžizglītības programmas un sadarbojoties ar arodbiedrībām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

55.  mudina dalībvalstis izveidot un stiprināt valstu darba inspekcijas, nodrošinot apstākļus un līdzekļus, tostarp finanšu un cilvēkresursus, kas tām ļautu veikt kontroles darbvietās, lai tādējādi cīnītos ar nestabilām darba attiecībām, neregulētām darba attiecībām un diskrimināciju darbā un atalgojuma jomā, tostarp arī ņemot vērā vīriešu un sieviešu vienlīdzības aspektus;

56.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Vienlīdzīgas attieksmes direktīvu 2006/54/EK un Komisiju pārskatīt šo direktīvu, kā arī popularizēt uzņēmumu vidū dzimumu līdztiesības plānu īstenošanu, tostarp pasākumus dzimumu segregācijas novēršanai, kā arī izveidot atalgojuma sistēmas un pasākumus, kas ir labvēlīgi sieviešu karjeras virzībai; uzsver līdztiesības iestāžu lielo nozīmi, palīdzot no diskriminācijas cietušajiem un novēršot dzimumu stereotipus; aicina dalībvalstis izveidot leģislatīvus pasākumus, ar kuriem tiktu nodrošināts, ka tiek ievērots vienlīdzīgu iespēju un sieviešu un vīriešu vienlīdzīgas attieksmes darbā princips;

57.  atkārto aicinājumu Padomei bez kavēšanās pieņemt Padomes direktīvas priekšlikumu par vienādas attieksmes principa īstenošanu attiecībā uz personām neatkarīgi no viņu reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas;

58.  aicina Komisiju un dalībvalstis garantēt sociālo nodrošinājumu, sociālo aizsardzību un ienākumus slimības atvaļinājuma gadījumā, lai nodrošinātu patiesu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

Dzīves kvalitāte

59.  atzīmē, ka „dzīves kvalitāte” ir plašāks jēdziens nekā „dzīves apstākļi” un raksturo indivīdu vispārējo labklājību sabiedrībā, norādot uz daudziem cilvēka esamības aspektiem, kas ir būtiski netraucētai cilvēka dzīvei(39);

60.  uzsver, ka atpūtas iespēju nevienlīdzība un nevienlīdzīgs pienākumu sadalījums starp sievietēm un vīriešiem ietekmē sieviešu personisko izaugsmi, jaunu prasmju un valodu apguvi, līdzdalību sociālajā, politiskajā, kultūras un sabiedriskajā dzīvē un jo īpaši sieviešu ekonomisko situāciju;

61.  uzsver, ka jebkāda veida sieviešu diskriminācija, tostarp dzimumu segregācija, darba samaksas un pensiju atšķirības, stereotipi par dzimumiem un augsts spriedzes līmenis profesionālās un privātās dzīves veidošanā izpaužas kā augsts sieviešu fiziskās aktivitātes trūkuma līmenis un būtiski ietekmē viņu fizisko un garīgo veselību(40); atgādina, ka ir svarīgi cīnīties pret stereotipiem, veicinot un aizsargājot dzimumu līdztiesību gan pamatskolā, gan visos pārējos izglītības posmos; aicina dalībvalstis un sociālos partnerus veikt un atbalstīt izpratnes veidošanas un informēšanas kampaņas un programmas, kas veicina dzimumu līdztiesību un apkaro stereotipus;

62.  uzsver mūžizglītības svarīgumu darba ņēmēju pašpilnveidē, tostarp spējās pielāgoties vienmēr mainīgajai situācijai darba tirgū; mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt mūžizglītību; aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus izstrādāt un ieviest politiku attiecībā uz izglītības un mācību atvaļinājumu, kā arī profesionālo apmācību darbvietā un mūžizglītību, tostarp iespējām mācīties citā dalībvalstī; aicina tās padarīt mācības darbā un ārpus darba, tostarp mācības par maksu, pieejamas visiem darba ņēmējiem, īpaši tiem, kuri atrodas nelabvēlīgā stāvoklī, liekot uzsvaru uz sieviešu dzimuma darba ņēmējām nozarēs, kur sievietes ir strukturāli nepietiekami pārstāvētas;

63.  aicina Komisiju un dalībvalstis cīnīties pret sociālo un ekonomisko nevienlīdzību; aicina dalībvalstis sekmēt pasākumus, kuru mērķis ir ieviest atbilstošas minimālo ienākumu shēmas saskaņā ar valstu praksi un tradīcijām, lai visi cilvēki varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, atbalstīt cilvēku pilnīgu līdzdalību sabiedrībā un lai nodrošinātu neatkarību visā dzīves ciklā;

o
o   o

64.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 348, 28.11.1992., 1. lpp.
(2) OV C 70 E, 8.3.2012., 163. lpp.
(3) OV L 68, 18.3.2010., 13. lpp.
(4) OV L 353, 28.12.2013., 7. lpp.
(5) OV L 180, 15.7.2010., 1. lpp.
(6) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.
(7) OV L 299, 18.11.2003., 9. lpp.
(8) OV L 14, 20.1.1998., 9. lpp.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0059.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0207.
(11) OV C 93, 9.3.2016., 110. lpp.
(12) OV C 36, 29.1.2016., 18. lpp.
(13) OV C 316, 30.8.2016., 2. lpp.
(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0218.
(15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0351.
(16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0042.
(17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0226.
(18) OV C 175, 15.6.2011., 8. lpp.
(19) Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padomes 3073. sanāksme, Briselē, 2011. gada 7. martā.
(20) Eurostat 2015. gada ziņojums par demogrāfisko situāciju.
(21) „Sestais Eiropas darba apstākļu apsekojums — pirmie rezultāti”, Eurofound, 2015. gads.
(22) http://appsso.eurostat.ec.europa.eu/nui/submitViewTableAction.do
(23) „Bērnu un apgādājamo aprūpe. Ietekme uz jaunu darba ņēmēju karjeru” (Caring for children and dependants: Effect on careers of young workers), Eurofound, 2013. gads.
(24) „Sestais Eiropas darba apstākļu apsekojums — pirmie rezultāti”, Eurofound, 2015. gads.
(25) Eurostat dati par 2010. gadu, Komisijas 2015. gada ziņojums par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā (SWD(2016)0054).
(26) Eurofound 2012. gada Eiropas dzīves kvalitātes apsekojums.
(27) „Darba apstākļi, apmācība un pakalpojumu kvalitāte agrīnas pirmsskolas aprūpes jomā — sistemātisks pārskats” (Early childhood care: working conditions, training and quality of services – A systematic review), Eurofound, 2015. gads.
(28) Komisijas 2013. gada 29. maija progresa ziņojums par Barselonas mērķiem „Mazu bērnu aprūpes pakalpojumu attīstība Eiropā ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei” (COM(2013)0322).
(29) „Bērnu un apgādājamo aprūpe. Ietekme uz jaunu darba ņēmēju karjeru” (Caring for children and dependants: Effect on careers of young workers), Eurofound, 2013. gads.
(30) Eurofound 2015. gada ziņojums „Sustainable work over the life course: Concept paper”.
(31) CEDEFOP pētījums — „Mācību atvaļinājums. Politika un prakse Eiropā.“ 2010. gads (Training leave. Policies and practices in Europe).
(32) Komisijas Ieteikums 2013/112/ES.
(33) Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūcija par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/54/EK piemērošanu (P8_TA(2015)0351).
(34).Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. maija rezolūcija attiecībā uz to, kā tiek piemērota Padomes Direktīva 2010/18/ES (P8_TA(2016)0226).
(35) „Darba apstākļi, apmācība un pakalpojumu kvalitāte agrīnas pirmsskolas aprūpes jomā — sistemātisks pārskats” (Early childhood care: working conditions, training and quality of services – A systematic review), Eurofound, 2015. gads.
(36) Eurofound ziņojums par darbavietu kvalitātes tendencēm Eiropā (2012) un Eurofound ziņojums par darba kvalitātes konverģenci un diverģenci Eiropā 1995.–2010. gadā (2015).
(37) Padomes Direktīva 97/81/EK.
(38) Eurofound apsekojums par darba apstākļiem Eiropā.
(39) Eurofound 3. pētījums par dzīves kvalitāti Eiropā.
(40) Eiropas Parlamenta ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāta 2016. gada marta pētījums „Atšķirības starp sievietēm un vīriešiem darbā, aprūpē un brīvajā laikā“ (Differences in Men’s and Women’s Work, Care and Leisure Time).

Juridisks paziņojums