Indekss 
Pieņemtie teksti
Trešdiena, 2016. gada 14. septembris - StrasbūraGalīgā redakcija
Protokols ES un Šveices nolīgumam par personu brīvu pārvietošanos (Horvātijas pievienošanās ES) ***
 Augstākā līmeņa trīspusējā sociālo lietu sanāksme par izaugsmi un nodarbinātību ***
 Tehniskās prasības attiecībā uz iekšējo ūdensceļu kuģiem ***II
 Ekonomisko partnerattiecību nolīgums starp ES un DAK EPN valstīm ***
 Nolīgums par Konvencijas par darbu zvejniecībā īstenošanu
 Nesenie notikumi Polijā un to ietekme uz pamattiesībām, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā
 ES attiecības ar Tunisiju pašreizējā reģionālajā kontekstā..
 Sociālais dempings Eiropas Savienībā
 Iebildumu izteikšana pret deleģēto aktu: komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu pamatinformācijas dokumenti

Protokols ES un Šveices nolīgumam par personu brīvu pārvietošanos (Horvātijas pievienošanās ES) ***
PDF 311kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Protokolu Nolīgumam starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos attiecībā uz Horvātijas Republikas dalību līgumslēdzējas puses statusā pēc tās pievienošanās Eiropas Savienībai (14381/2013 – C8-0120/2016 – 2013/0321(NLE))
P8_TA(2016)0339A8-0216/2016

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (14381/2013),

–  ņemot vērā Protokolu Nolīgumam starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos attiecībā uz Horvātijas Republikas dalību līgumslēdzējas puses statusā pēc tās pievienošanās Eiropas Savienībai (14382/2013),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 217. pantu, 218. panta 6. punkta a) apakšpunktu un 218. panta 8. punkta otro daļu (C8-0120/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ieteikumu (A8-0216/2016),

1.  sniedz piekrišanu protokola slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Šveices Konfederācijas valdībai un parlamentam.


Augstākā līmeņa trīspusējā sociālo lietu sanāksme par izaugsmi un nodarbinātību ***
PDF 305kWORD 48k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par augstākā līmeņa trīspusējo sociālo lietu sanāksmi par izaugsmi un nodarbinātību un ar ko atceļ Lēmumu 2003/174/EK (05820/2014 – C8-0164/2016 – 2013/0361(APP))
P8_TA(2016)0340A8-0252/2016

(Īpašā likumdošanas procedūra — piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (05820/2014),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 352. panta 1. punktu (C8-0164/2016),

–  ņemot vērā savu 2014. gada 15. aprīļa rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par augstākā līmeņa trīspusējo sociālo lietu sanāksmi par izaugsmi un nodarbinātību(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ieteikumu (A8-0252/2016),

1.  sniedz piekrišanu Padomes lēmuma projektam;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0377.


Tehniskās prasības attiecībā uz iekšējo ūdensceļu kuģiem ***II
PDF 385kWORD 47 47k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. septembra normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu, ar ko nosaka tehniskās prasības attiecībā uz iekšzemes ūdensceļu kuģiem, groza Direktīvu 2009/100/EK un atceļ Direktīvu 2006/87/EK (07532/2/2016 – C8-0227/2016 – 2013/0302(COD))
P8_TA(2016)0341A8-0256/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (07532/2/2016 – C8-0227/2016),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 21. janvāra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 31. janvāra atzinumu(2),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(3) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0622),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 76. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ieteikumu otrajam lasījumam (A8-0256/2016),

1.  apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;

2.  konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;

3.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

4.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 177, 11.6.2014., 58. lpp.
(2) OV C 126, 26.4.2014., 48. lpp.
(3) 2014. gada 15. aprīlī pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0343.


Ekonomisko partnerattiecību nolīgums starp ES un DAK EPN valstīm ***
PDF 309kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Ekonomisko partnerattiecību nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un DAK EPN valstīm, no otras puses (10107/2016 – C8-0243/2016 – 2016/0005(NLE))
P8_TA(2016)0342A8-0242/2016

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (10107/2016),

–  ņemot vērā projektu ekonomisko partnerattiecību nolīgumam starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un DAK EPN valstīm, no otras puses (05730/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 3. un 4. punktu, 209. panta 2. punktu, kā arī 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C8-0243/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0242/2016),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu un DAK EPN valstu (Botsvānas, Dienvidāfrikas, Lesoto, Mozambikas, Namībijas un Svazilendas) valdībām un parlamentiem.


Nolīgums par Konvencijas par darbu zvejniecībā īstenošanu
PDF 325kWORD 49 49k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. septembra rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko īsteno Eiropas Savienībā darbojošos Lauksaimniecības kooperatīvu Ģenerālās konfederācijas (COGECA), Eiropas Transporta darbinieku federācijas (ETF) un Zvejnieku saimniecību nacionālo organizāciju asociācijas (EUROPÊCHE) 2012. gada 21. maijā noslēgto un 2013. gada 8. maijā grozīto nolīgumu, ar ko īsteno Starptautiskās Darba organizācijas 2007. gada Konvenciju par darbu zvejniecībā (2016/2794(RSP))
P8_TA(2016)0343B8-0976/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko īsteno Eiropas Savienībā darbojošos Lauksaimniecības kooperatīvu Ģenerālās konfederācijas (COGECA), Eiropas Transporta darbinieku federācijas (ETF) un Zvejnieku saimniecību nacionālo organizāciju asociācijas (EUROPÊCHE) 2012. gada 21. maijā noslēgto un 2013. gada 8. maijā grozīto nolīgumu, ar ko īsteno Starptautiskās Darba organizācijas 2007. gada Konvenciju par darbu zvejniecībā (COM(2016)0235),

–  ņemot vērā Eiropas Savienībā darbojošos Lauksaimniecības kooperatīvu Ģenerālās konfederācijas (COGECA), Eiropas Transporta darbinieku federācijas (ETF) un Zvejnieku saimniecību nacionālo organizāciju asociācijas (EUROPÊCHE) 2012. gada 21. maijā noslēgto un 2013. gada 8. maijā grozīto nolīgumu, ar ko īsteno Starptautiskās Darba organizācijas 2007. gada Konvenciju par darbu zvejniecībā,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 155. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 101. panta 3. punktu,

A.  tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 155. panta 1. punktu darba devēji un darba ņēmēji, ja viņi to vēlas, iesaistās dialogā, kas var radīt līgumattiecības, tostarp nolīgumus;

B.  tā kā 155. panta 2. punktā ir noteikts, ka Savienības līmenī noslēgtus nolīgumus var īstenot pēc parakstītāju pušu kopīga lūguma, Padomei pieņemot lēmumu pēc Komisijas priekšlikuma;

C.  tā kā darba ņēmējiem zivsaimniecības nozarē ir vajadzīga īpaša aizsardzība, cita starpā ņemot vērā darba īpatnības uz zvejas kuģiem, lielo nāves un nelaimes gadījumu skaitu, kā arī arodslimību izplatību un iespējamību, salīdzinot ar citām nozarēm, bīstamā darba vidē, neskaidro nošķīrumu starp darba laiku, atpūtu un brīvo laiku un noguruma ietekmi uz veselību un drošību, kas daļēji radusies nepietiekamas atpūtas dēļ, neformālu un nestandarta darba attiecību un algu sistēmas izplatību, tostarp dalīšanās ar kuģu apkalpēm sistēmas;

D.  tā kā SDO Konvencija Nr. 188 par darbu zvejniecībā un Ieteikums Nr. 199 aptver būtiskus jautājumus, lai nodrošinātu pienācīgus darba un dzīves apstākļus uz kuģiem, tostarp nosaka zvejas kuģu īpašnieku un kapteiņu atbildību par darba ņēmēju veselību un drošību (8. pants), minimālo darbspējas vecumu un jaunu darba ņēmēju aizsardzību (9. pants), obligātās medicīniskās pārbaudes un sertifikātus (10.–12. pants), atpūtas laikposmus (13. un 14. pants), apkalpju sarakstus (15. pants), darba līgumus, kuros norādīti pienākumi un darba apstākļi (16.–20. pants), tiesības uz repatriāciju (21. pants), pieņemšanu un iekārtošanu darbā (22. pants), regulāras zvejnieku algu izmaksas un iespēju veikt pārskaitījumus ģimenēm (23. un 24. pants), izmitināšanas un ēdināšanas normas (25.–28. pants), darba drošības un veselības normas un medicīniskās aprūpes nodrošināšanu uz kuģa (29.–33. pants), sociālā nodrošinājuma aizsardzību (34.–37. pants), aizsardzību ar darbu saistītu slimību, ievainojumu un nāves gadījumā (38. un 39. pants), atbilstības un izpildes nodrošināšanu no valstu puses (40.–44. pants);

E.  tā kā uz šo brīdi tikai astoņas valstis ir ratificējušas SDO Konvenciju Nr. 188 par darbu zvejniecībā; tā kā, neskatoties uz Padomes lēmumu atļaut ES dalībvalstīm ratificēt SDO Konvenciju Nr. 188 par darbu zvejniecībā, tikai divas — Francija un Igaunija — to ir izdarījušas; tā kā ES un tās dalībvalstīm vajadzētu uzņemties vadošo lomu pienācīga atalgojuma un darba apstākļu zivsaimniecības nozarē veicināšanā;

F.  tā kā šis nolīgums attiecas uz visiem zvejniekiem, kas strādā uz zvejas kuģiem, kuri ir reģistrēti kādā ES dalībvalstī vai kuģo ar kādas no tām karogu un kuri ir iesaistīti komerciālās zvejas darbībās; tā kā, iestrādājot ES tiesību aktos sociālo partneru nolīgumu attiecībā uz SDO Konvenciju par darbu zvejniecībā, ES nostiprinās savu ietekmi, lai sekmētu konvencijas īstenošanu partnervalstīs visā pasaulē, tādējādi sekmējot taisnīgus un vienlīdzīgus konkurences apstākļus pasaules zivsaimniecības nozarē, tostarp palīdzot cīņā pret zvejnieku ļaunprātīgas izmantošanas ļaunākajiem veidiem, piemēram, piespiedu darbu, cilvēku tirdzniecību un bērnu darbu,

1.  pieņem zināšanai Komisijas priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko īsteno Eiropas Savienībā darbojošos Lauksaimniecības kooperatīvu Ģenerālās konfederācijas (COGECA), Eiropas Transporta darbinieku federācijas (ETF) un Zvejnieku saimniecību nacionālo organizāciju asociācijas (EUROPÊCHE) 2012. gada 21. maijā noslēgto un 2013. gada 8. maijā grozīto nolīgumu, ar ko īsteno Starptautiskās Darba organizācijas 2007. gada Konvenciju par darbu zvejniecībā; tomēr pauž nožēlu, ka ir aizkavējusies 2013. gadā finalizētā sociālo partneru nolīguma iesniegšana Padomē; uzsver sociālā dialoga nozīmi, tostarp Eiropas līmenī;

2.  atzinīgi vērtē to, ka sociālo partneru noslēgtajā nolīgumā un Komisijas priekšlikumā paredzētas tikai obligātās prasības, ļaujot dalībvalstīm un/vai sociālajiem partneriem pieņemt attiecīgās jomas darba ņēmējiem izdevīgākus pasākumus; norāda, ka šis nolīgums attiecas arī uz pašnodarbinātiem zvejniekiem, kas strādā kopā ar darba ņēmējiem uz tā paša kuģa; uzsver, ka ir jāizstrādā noteikumi attiecībā uz atalgojumu, sociālo aizsardzību un sociālo nodrošinājumu, lai darba ņēmējiem un viņu ģimenēm garantētu adekvātus un pienācīgus ienākumus, arī tad, ja tiek gūti ievainojumi, notiek nelaimes gadījums vai iestājas nāve; uzsver, cik svarīgi ir ieviest mehānismus nolīguma īstenošanai, tostarp izstrādāt atbilstīgus kontroles un izpildes nodrošināšanas pasākumus;

3.  ierosina atbilstoši sociālo partneru lūgumam nekavējoties pieņemt Padomes direktīvu;

4.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un attiecīgajiem sociālajiem partneriem.


Nesenie notikumi Polijā un to ietekme uz pamattiesībām, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā
PDF 337kWORD 52 52k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. septembra rezolūcija par nesenajiem notikumiem Polijā un to ietekmi uz pamattiesībām, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (2016/2774(RSP))
P8_TA(2016)0344B8-0977/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumus un jo īpaši Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 4. un 6. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Polijas Republikas konstitūciju,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECHR) un ar to saistīto Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 11. marta paziņojumu „Jauns ES mehānisms tiesiskuma nostiprināšanai” (COM(2014)0158),

–  ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra debates par stāvokli Polijā,

–  ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa rezolūciju par stāvokli Polijā(1),

–  ņemot vērā to, ka 2016. gada 1. jūnijā Komisija pieņēma atzinumu par stāvokli Polijā attiecībā uz tiesiskumu,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 27. jūlija ieteikumu par tiesiskumu Polijā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes ekspertu 2016. gada 6. jūnija atzinumu par trijiem aktu projektiem, kas attiecas uz Polijas sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem,

–  ņemot vērā Venēcijas komisijas 2016. gada 11. marta atzinumu par grozījumiem 2015. gada 25. jūnija likumā par Polijas Konstitucionālo tiesu,

–  ņemot vērā Venēcijas komisijas 2016. gada 13. jūnija atzinumu par 2016. gada 15. janvāra likumu, ar ko tiek grozīts Policijas likums un daži citi likumi,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2016. gada 15. jūnija ziņojumu pēc vizītes Polijā 2016. gada 9.–12. februārī,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā ES ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības, un tā kā šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība, un tā kā Polijas tauta to ir ratificējusi 2003. gadā rīkotajā referendumā;

B.  tā kā LES 6. panta 3. punktā teikts, ka pamattiesības, kas garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir ES tiesību vispārīgo principu pamats;

C.  tā kā ES darbojas, pamatojoties uz pieņēmumu par savstarpēju paļāvību, ka dalībvalstis ievēro demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības, kuras noteiktas ECTK un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā;

D.  tā kā Polijas Konstitūcijas 9. pantā ir noteikts, ka Polijas Republika ievēro starptautiskās tiesības, kas tai ir saistošas;

E.  tā kā tiesiskums ir viena no kopējām vērtībām, uz kurām balstās ES, un Eiropas Komisija kopā ar Eiropas Parlamentu un Padomi ir saskaņā ar līgumiem atbildīga par to, lai garantētu tiesiskuma ievērošanu kā mūsu Savienības pamatvērtību un nodrošinātu, ka tiek ievēroti ES tiesību akti, vērtības un principi;

F.  tā kā tiesu sistēmas neatkarība ir nostiprināta Pamattiesību hartas 47. pantā un ECTK 6. pantā un ir būtiska demokrātiskā principa prasība par varas dalījumu, ko atspoguļo arī Polijas konstitūcijas 10. pants;

G.  tā kā varas dalījums un tiesu varas neatkarība ir demokrātiskās sistēmas pamatā un to nedrīkst apdraudēt;

H.  tā kā nesenie notikumi Polijā, jo īpaši strīds par Konstitucionālās tiesas sastāvu un darbību, un Konstitucionālās tiesas spriedumu nepublicēšana ir radījuši bažas par tiesiskuma ievērošanas garantijām;

I.  tā kā Venēcijas komisija savā atzinumā par grozījumiem likumā par Konstitucionālo tiesu aicināja Polijas valsts iestādes publicēt, pilnībā ievērot un īstenot tiesas spriedumus, bet vienlaikus tā uzsvēra, ka minētie grozījumi ievērojami pasliktinās tiesas darbību un padarīs to neefektīvu konstitūcijas sarga lomā;

J.  tā kā Konstitucionālās tiesas paralīze ir likusi Komisijai uzsākt dialogu ar Polijas valdību saskaņā ar ES tiesiskuma mehānismu, lai nodrošinātu, ka pilnībā tiek ievērots tiesiskums; tā kā pēc intensīva dialoga ar Polijas iestādēm un ņemot vērā nepietiekamo progresu, Polijas valdībai risinot konstitucionālo krīzi, Komisija uzskatīja par nepieciešamu oficiāli atzinumā paust savu vērtējumu par pašreizējo stāvokli;

K.  tā kā, neraugoties uz turpmākajām diskusijām ar Polijas iestādēm, jautājumi, kas apdraud tiesiskumu Polijā, nav tikuši nav apmierinoši atrisināti un Komisija uzskata, ka Polijā pastāv sistēmisks drauds tiesiskumam; tā kā tāpēc tā sniedza konkrētus ieteikumus Polijas iestādēm par to, kā steidzami pievērsties šīm problēmām;

L.  tā kā ES tiesiskuma mehānisms ir paredzēts, lai risinātu sistēmiskus draudus tiesiskumam jebkurā no ES valstīm, īpaši gadījumos, kurus nevar efektīvi atrisināt ar pārkāpuma procedūrām un kuros valstu līmeņa „tiesiskuma aizsardzības mehānismi” vairs nespēj efektīvi novērst minētos draudus;

M.  tā kā Eiropas Savienība ir apņēmusies ievērot plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu, kā arī tiesības uz informāciju un vārda brīvība, kā noteikts Pamattiesību hartas 11. pantā un ECTK 10. pantā un kas atspoguļots arī Polijas konstitūcijas 14. pantā;

N.  tā kā jau pieņemtās un nesen ierosinātās izmaiņas Polijas plašsaziņas līdzekļu likumā, jo īpaši attiecībā uz sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu pārvaldību, redakcionālo neatkarību un institucionālo autonomiju, ir radījušas bažas par vārda brīvības, plašsaziņas līdzekļu brīvības un plurālisma ievērošanu;

O.  tā kā Eiropas Padomes eksperti — pēc ekspertu dialogu ar Polijas varas iestādēm par tiesību aktiem attiecībā uz trijiem likumprojektiem par sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem — secināja, ka ir nepieciešami uzlabojumi, jo īpaši attiecībā uz pārvaldību, saturu un sabiedrisko misiju un žurnālistu aizsardzību;

P.  tā kā tiesības uz brīvību un drošību, kā arī attiecībā uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību ir tiesības, kas ir paredzētas Pamattiesību hartas 6., 7. un 8. pantā un ECTK 8. un 5. pantā, kā arī Polijas konstitūcijas 31. un 47. pantā;

Q.  tā kā Venēcijas komisija savā atzinumā par grozījumiem likumā par policiju un dažos citos tiesību aktos secināja, ka procesuālās garantijas un materiālie nosacījumi, kas noteikti aktā par policiju attiecībā uz slepenas novērošanas īstenošanu, ir nepietiekami, lai novērstu pārmērīgu vai nepamatotu iejaukšanos personu privātumā; šajā sakarībā atgādina, ka gan Tiesa, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra nepieciešamību ieviest efektīvus uzraudzības mehānismus un, vēlams, tiesu kontroli, lai nodrošinātu šādu darbību uzraudzību;

R.  tā kā jaunais pretterorisma likums rada līdzīgas bažas attiecībā uz atbilstību jo īpaši ECTK 5., 8., 10. un 11. pantam un Polijas konstitūcijai;

S.  tā kā Eiropas Komisija uzskata, ka tikmēr, kamēr Konstitucionālā tiesa nevar pilnībā nodrošināt efektīvu konstitūcijas pārskatīšanu, nebūs efektīvas kontroles attiecībā uz atbilstību konstitūcijai, tostarp tās noteikumiem par pamattiesībām, tiesību aktiem, piemēram, sevišķi sensitīvajiem jaunajiem tiesību aktiem, ko nesen pieņēma Polijas Sejms;

T.  tā kā Venēcijas komisijas sastāvā ir neatkarīgi konstitucionālo tiesību eksperti, ko ieceļ visas Eiropas Padomes dalībvalstis, ieskaitot Poliju, un tā kā tās atzinums ir visautoritatīvākā interpretācija par Eiropas Padomes dalībvalstu saistībām attiecībā uz tiesiskumu un demokrātiju; tā kā pašreizējā Polijas valdība tieši vērsās Venēcijas komisijā, lai saņemtu atzinumu;

U.  tā kā tiesības uz taisnīgu tiesu, nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību ir tiesības, kas ierakstītas Pamattiesību hartas 47. un 48. pantā un ECTK 6. pantā, kā arī Polijas konstitūcijas 41., 42. un 45. pantā;

V.  tā kā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs savā ziņojumā pēc vizītes Polijā secināja, ka nesen pieņemtās izmaiņas Kriminālprocesa kodeksā un likumā par kriminālvajāšanu var apdraudēt tiesības uz taisnīgu tiesu kriminālprocesā, nevainīguma prezumpciju un tiesības uz aizstāvību, jo īpaši gadījumos, kad ir konstatēti nepietiekami aizsardzības pasākumi, lai nepieļautu varas ļaunprātīgu izmantošanu, un varas dalījuma principu;

W.  tā kā saskaņā ar Pamattiesību hartu, ECTK un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru sieviešu seksuālā un reproduktīvā veselība ir saistīta ar vairākām cilvēktiesībām, tostarp tiesībām uz dzīvību un cilvēka cieņu, brīvību no necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās, veselības aprūpes pieejamību, tiesībām uz privātumu, tiesībām uz izglītību un diskriminācijas aizliegumu, kā tas atspoguļots arī Polijas Konstitūcijā;

X.  tā kā efektīva, objektīva, profesionāla un politiskā ziņā neitrāla civildienesta sistēma ir demokrātiskās pārvaldības būtisks elements, bet ar jauno civildienesta likumu, šķiet, tiek pārkāpts šis princips, kā arī Polijas konstitūcijas 153. pants;

Y.  tā kā Polijas Konstitucionālā tiesa atzina par nekonstucionāliem vairākus noteikumus 2016. gada 22. jūlijā pieņemtajā likumā;

Z.  tā kā Polijas vides ministrs ir apstiprinājis plānu palielināt koksnes ieguvi Belovežas gāršā; tā ka tad, kad Nacionālā dabas aizsardzības padome iebilda pret plānu, valdība nomainīja 32 no tās 39 locekļiem; tā kā Komisija 2016. gada 16. jūnijā uzsāka pārkāpuma procedūru par Belovežas gāršu;

1.  uzsver, ka ir būtiski svarīgi garantēt kopīgo Eiropas vērtību, kas uzskaitītas LESD 2. pantā un ierakstītas Polijas konstitūcijā, pilnīgu ievērošanu un garantēt pamattiesību, kas noteiktas Pamattiesību hartā, nodrošināšanu;

2.  atkārtoti pauž savu nostāju, kas izklāstīta 2016. gada 13. aprīļa rezolūcijā par stāvokli Polijā, jo īpaši attiecībā uz Konstitucionālās tiesas paralīzi, kas Polijā apdraud demokrātiju, pamattiesības un tiesiskumu;

3.  pauž nožēlu un bažas par to, ka līdz šim nav rasts kompromisa risinājums un ka nav īstenoti Venēcijas Komisijas 2016. gada 11. marta ieteikumi; pauž nožēlu arī par Polijas valdības atteikumu publiskot visus Konstitucionālās tiesas nolēmumus, tostarp 2016. gada 9. martu un 2016. gada 11. augusta spriedumu;

4.  atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas apņemšanos risināt konstruktīvu un produktīvu dialogu ar Polijas valdību, lai rastu ātrus un konkrētus risinājumus iepriekš izklāstītajiem sistēmiskajiem draudiem tiesiskumam; uzsver, ka šādam dialogam ir jānotiek objektīvi, pamatojoties uz pierādījumiem un sadarbības veidā, vienlaikus ievērojot ES un tās dalībvalstu kompetences, kā tas noteikts Līgumos, un subsidiaritātes principu;

5.  pieņem zināšanai Komisijas atzinuma par tiesiskumu pieņemšanu un tam sekojošo ieteikumu saskaņā ar tiesiskuma mehānismu pēc novērtējuma attiecībā uz stāvokli Polijā; sagaida, ka Komisija sniegs Parlamentam piekļuvi šim atzinumam saskaņā ar Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām II pielikumu;

6.  aicina Polijas valdību sadarboties ar Eiropas Komisiju saskaņā ar lojālas sadarbības principu, kas noteikts līgumā, un mudina Polijas valdību izmantot laiku trīs mēnešus, ko Komisija ir atvēlējusi, lai iesaistītu visas Polijas Sejmā pārstāvētās partijas tāda kompromisa rašanā, kas atrisinātu pašreizējo konstitucionālo krīzi, pilnībā ievērojot Venēcijas Komisijas atzinumu un Eiropas Komisijas ieteikumu;

7.  aicina Komisiju kā līgumu izpildes uzraudzītāju iestādi kā nākamo soli uzraudzīt Polijas iestāžu veiktās ieteikumu pēcpārbaudes, vienlaikus turpinot sniegt pilnīgu atbalstu Polijai, lai rastu atbilstīgus risinājumus tiesiskuma stiprināšanai;

8.  pauž bažas situācijā, kad nav pilnībā funkcionējošas Konstitucionālās tiesas, par nesenajām un straujajām likumdošanas norisēm citās jomās, neveicot pienācīgas konsultēšanās, un mudina Komisiju veikt pieņemto tiesību aktu novērtējumu attiecībā uz to atbilstību ES primārajiem un sekundārajiem tiesību aktiem, kā arī tām vērtībām, uz kurām Savienība ir dibināta, — ņemot vērā Venēcijas komisijas 2016. gada 11. jūnija ieteikumus, Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2016  gada 15. jūnija ieteikumus un Komisijas 2016. gada 27. jūlija ieteikumu par tiesiskumu, proti:

   likums par plašsaziņas līdzekļiem, ņemot vērā, ka ir nepieciešams sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu pārvaldības regulējums, kas nodrošinātu, ka tie sniedz neatkarīgu, objektīvu un precīzu saturu, atspoguļojot Polijas sabiedrības daudzveidību, kā arī attiecīgo ECT judikatūru un ES acquis plašsaziņas līdzekļu un audiovizuālajā jomā;
   likums, ar ko groza likumu par policiju un dažus citus tiesību aktus, ņemot vērā nesamērīgu iejaukšanos tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un vispārējās masveida novērošanas darbību un pilsoņu datu apstrādes lielos apjomos nesavienojamību ar ES un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru;
   likums, ar ko izdara grozījumus kriminālprocesa kodeksā un likumā par kriminālvajāšanu, ņemot vērā nepieciešamību ievērot ES acquis attiecībā uz procesuālajām tiesībām, kā arī pamattiesībām uz taisnīgu tiesu;
   likums, ar ko groza civildienesta likumu, ņemot vērā nopietnu risku saistībā ar Polijas administrācijas politizēšanu, kas apdraudētu civildienesta neitralitāti;
   likums par terorisma apkarošanu, ņemot vērā nopietnus draudus tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesībām uz vārda brīvību, ko pārstāv Iekšējās drošības aģentūras pilnvaru paplašināšana bez pienācīgiem tiesiskās aizsardzības pasākumiem;
   citi jautājumi, kas rada bažas, jo ar tiem varētu būt pārkāpti ES tiesību akti, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra un pamata cilvēktiesības, tostarp sieviešu tiesības;

9.  aicina Komisiju regulāri un rūpīgi informēt pārredzamā veidā Parlamentu par panāktajiem rezultātiem un veiktajiem pasākumiem;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Eiropas Padomei un Polijas Republikas prezidentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0123.


ES attiecības ar Tunisiju pašreizējā reģionālajā kontekstā..
PDF 532kWORD 63k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. septembra rezolūcija par ES attiecībām ar Tunisiju pašreizējā reģionālajā kontekstā (2015/2273(INI))
P8_TA(2016)0345A8-0249/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 8. pantu,

–  ņemot vērā ES vēlēšanu novērošanas misijas Tunisijas 2014. gada likumdevēja un prezidenta vēlēšanām galīgo ziņojumu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos 2014. gada marta ziņojumu „Ieslodzījuma vietas Tunisijā, starptautiskie standarti pretstatā realitātei” un Tunisijas Tieslietu ministrijas ierēdņu paziņojumus,

–  ņemot vērā vienoto atbalsta shēmu Eiropas Savienības atbalstam Tunisijai 2014.–2015. gada laikposmā, kas ar grozījumiem Komisijas Lēmumā C(2014)5160 ir pagarināts līdz 2016. gada beigām,

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu(1),

–  ņemot vērā 2015. gada 18. novembra kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu (JOIN(2015)0050),

–  ņemot vērā to, ka Tunisija 2015. gada 1. decembrī parakstīja asociācijas nolīgumu saistībā ar programmu „Apvārsnis 2020” pētniecības un inovāciju jomā,

–  ņemot vērā 2016. gada 25. februāra rezolūciju par ES un Tunisijas brīvās tirdzniecības nolīguma sarunu atklāšanu(2),

–  ņemot vērā 2016. gada 10. marta nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par ārkārtas autonomu tirdzniecības pasākumu ieviešanu Tunisijai(3),

–  ņemot vērā to, ka 2016. gada 19. aprīlī stājās spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 13. aprīļa Regula (ES) 2016/580 par ārkārtas autonomu tirdzniecības pasākumu ieviešanu Tunisijas Republikai(4),

–  ņemot vērā ES un Tunisijas Asociācijas padomes 2015. gada 17. marta ieteikumus ES un Tunisijas rīcības plāna (2013–2017) īstenošanai un ES un Tunisijas Asociācijas padomes 2016. gada 18. aprīļa kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā Tunisijas stratēģiskās attīstības plānu 2016.–2020. gadam,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0249/2016),

A.  tā kā Tunisija Eiropas Savienībai ir viena no Eiropas kaimiņattiecību politikas prioritārajām valstīm;

B.  tā kā miermīlīgais demokrātiskās pārejas process Tunisijā ir veiksmīgs piemērs arābu pasaulē un tā konsolidācija ir ļoti svarīga stabilitātei visā reģionā un no tās tieši izrietošajai drošībai Eiropā;

C.  tā kā 2015. gadā Nobela Miera prēmija tika piešķirta Nacionālā dialoga kvartetam Tunisijā par „tā izšķirošo ieguldījumu plurālistiskas demokrātijas veidošanā Tunisijā”;

D.  tā kā Tunisija pašlaik saskaras ne tikai ar sarežģītu sociālekonomisko situāciju, bet arī drošības problēmām, kas galvenokārt izriet no stāvokļa Lībijā; tā kā šie apstākļi un pret valsti vērstie teroristu uzbrukumi ir smagi skāruši tūrismu, kas ir svarīgs Tunisijas ekonomikas elements;

E.  tā kā Tunisijas ekonomika lielā mērā ir atkarīga no ārvalstu investīcijām, tūrisma un produkcijas eksporta uz ES un tā kā valsts ekonomikas uzplaukumam ir nepieciešama demokrātijas attīstība;

F.  tā kā viens no galvenajiem 2011. gada masveidīgo tautas demonstrāciju iemesliem bija darbvietu un iespēju trūkums un tā kā cilvēki ikdienā joprojām saskaras ar daudzām no šīm problēmām, ņemot vērā augsto jauniešu bezdarba līmeni;

G.  tā kā nepieciešams veidot patiesu partnerību, kurā ņemtu vērā iedzīvotāju intereses abos Vidusjūras krastos, un kura būtu izstrādāta tā, lai jo īpaši risinātu sociālās un reģionālās nevienlīdzības problēmas Tunisijā;

H.  tā kā līdz ar Ben Ali režīma beigām un demokrātiskā procesa konsolidāciju ES varētu uzlabot savu politisko dialogu ar Tunisiju, vairāk ņemot vērā šī svarīgā partnera intereses un prioritātes, lai panāktu stabilitātes mērķi;

I.  tā kā ES un tās dalībvalstīm arī turpmāk jāsaglabā sava apņemšanās sadarboties ar Tunisijas iedzīvotājiem un tās valdību, lai atbalstītu kopīgas intereses, tostarp tirdzniecības, ieguldījumu, tūrisma, kultūras un drošības jomā;

J.  tā kā apakškomiteju organizācijas kontekstā ir izveidots trīspusējs dialogs starp iestādēm, pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem un ES pārstāvjiem Tunisijā;

K.  tā kā atklātas, brīvas un demokrātiskas sabiedrības neatņemama sastāvdaļa ir preses brīvība un publicēšanas brīvība;

L.  tā kā Tunisija sniedza būtisku ieguldījumu, veicinot vienošanās panākšanu starp konfliktējošajām pusēm Lībijā;

M.  tā kā nestabilitāte Lībijā un tās ietekme nopietni apdraud Tunisijas un visa reģiona stabilitāti; tā kā Tunisijā pašlaik uzturas nozīmīgs skaits pārvietoto Lībijas iedzīvotāju, kuri bēguši no nestabilitātes un vardarbības Lībijā, un tādējādi iekšējā situācija un infrastruktūra ir noslogota;

N.  tā kā Tunisijā dažu iepriekšējo gadu laikā tika īstenoti vairāki teroristu uzbrukumi; tā kā Tunisija ir svarīga ES partnere cīņā pret terorismu;

O.  tā kā IS/DAIŠ savervēto Tunisijas jauniešu skaits ir satraucoši liels, un tā kā bezcerības un ekonomiskās stagnācijas rezultātā jaunieši ir vieglāk pakļaujami ekstrēmistu grupu aicinājumiem,

1.  atkārtoti apliecina atbalstu Tunisijas tautai un tās 2011. gadā uzsāktajam politiskās pārveides procesam; norāda, ka valsts, nostiprinot demokrātisko procesu un veicot nepieciešamās reformas, lai nodrošinātu sociālo un ekonomisko labklājību un garantētu drošību, saskaras ar grūtībām un apdraudējumiem; mudina ES un dalībvalstis mobilizēt un labāk koordinēt būtiskus tehniskos un finansiālos resursus, lai sniegtu konkrētu atbalstu Tunisijai; uzsver — ja netiks īstenoti pasākumi, lai uzlabotu Tunisijas apguves spēju un stabilitāti, demokrātiju, labu pārvaldību, korupcijas apkarošanu un nodarbinātību reģionā, visas reformu iespējas tiks apdraudētas; tādēļ aicina izveidot patiesi pilnīgu un visaptverošu partnerību starp ES un Tunisiju;

2.  aicina Dovilas partnerības dalībniekus pildīt dotos solījumus; uzskata, ka situācija Tunisijā pamato īstena Māršala plāna īstenošanas uzsākšanu, piešķirot atbilstošu finansējumu, lai visaptveroši atbalstītu pārejas uz demokrātiju konsolidāciju un veicinātu ieguldījumus un attīstību visās ekonomiskās un sociālās dzīves jomās valstī, jo īpaši veidojot darbvietas un uzturot kvalitatīvus un visiem pieejamus sabiedriskos pakalpojumus; prasa arī konsolidēt centienus pilsoniskās sabiedrības atbalstam; pauž bažas par pašreizējām sociāli ekonomiskajām un ar budžetu saistītajām grūtībām, kas ir saistītas ar nestabilitāti pārejas periodā un to, ka Tunisijai ir obligāti jāīsteno pienācīgas reformas ar mērķi stimulēt nodarbinātību un attīstīt ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi; tādējādi uzskata, ka budžeta iestādēm ir jāvienojas par Tunisijai paredzētā Eiropas kaimiņattiecību instrumenta (EKI) resursu izšķirošu pastiprināšanu;

3.  apstiprina, ka Tunisijas vēsturiskā demokrātiskā pāreja, neraugoties uz smago sociālo un ekonomisko situāciju, rada vajadzību pēc daudz vērienīgākas ES un Tunisijas partnerības, kas pārsniedz parasto pasākumu robežas;

4.  pauž atzinību par labo sadarbību starp Tunisiju un tās kaimiņvalstīm, par ko liecina preferenciālas tirdzniecības nolīguma parakstīšana un vietēju pārrobežu komiteju izveide ar Alžīriju, kuru mērķis ir sekmēt vietējo attīstību, un Tunisijas un Lībijas ekonomikas ciešās saites, kā arī Tunisijas iedzīvotāju solidaritāte ar pārvietotajiem Lībijas iedzīvotājiem; tādēļ atzinīgi vērtē izlīguma procesa virzību Lībijā;

5.  uzsver cilvēktiesību ievērošanas nozīmi, īstenojot pārskatīto Eiropas kaimiņattiecību politiku; aicina izstrādāt uzraudzības mehānismus, lai pārraudzītu pamatbrīvību ievērošanu, dzimumu līdztiesību un citus cilvēktiesību jautājumus, pilnībā iesaistot pilsonisko sabiedrību;

6.  uzsver, ka politiskā integrācijas procesa atsākšana Arābu Magribas savienības ietvaros varētu būt īpaši atbilstīga iespēja, lai garantētu drošību un stiprinātu sadarbību visā reģionā;

I.Politiskās reformas un iestādes

7.  pauž atbalstu demokratizācijas procesam un norāda uz nepieciešamību Tunisijā īstenot sociālas un ekonomiskas reformas; uzsver nepieciešamību atbalstīt Tautas pārstāvju asambleju (PRA), ņemot vērā uzdevumu sekmēt stabilitāti mainīgā reģionālajā situācijā, vienlaikus stiprinot demokrātiju; pauž bažas par to, ka PRA trūkst līdzekļu, kas apgrūtina tās īstenoto likumdevējas lomu un kavē steidzami vajadzīgu jaunu tiesību aktu izstrādes un reformas procesu īstenošanu; atbalsta PRA tās centienos pastiprināt savas spējas, tostarp pieņemot darbā jaunus darbiniekus; atbalsta PRA vajadzību izvērtēšanu; prasa Parlamenta dienestiem uzlabot spēju veidošanas atbalsta pasākumus, kas tiek nodrošināti PRA; iesaka Parlamentam tā telpās rīkot politisku tikšanos visaugstākajā politiskajā līmenī, piemēram, „Tunisijas nedēļu”, lai sekmētu parlamentāro sadarbību;

8.  atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota ES un Tunisijas Apvienotā parlamentārā komiteja, kurai būs būtiska nozīme, ļaujot Eiropas Parlamenta un Tunisijas parlamenta deputātiem regulāri tikties un veidot strukturētu politisko dialogu par demokrātiju, cilvēktiesībām, tiesiskumu un visiem abpusēji interesējošiem jautājumiem; uzsver, ka saistībā ar tirdzniecības sarunu sākšanu ES un Tunisijas Apvienotajai parlamentārajai komitejai ir nozīmīga loma notiekošo sarunu efektīvā uzraudzībā; aicina uzsākt īpašas iniciatīvas PRA atbalstam kopīgi ar citām Eiropas Parlamenta komitejām, piemēram, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju (lai sniegtu atbalstu jautājumos saistībā ar tieslietām un iekšlietām un migrācijas tiesisko regulējumu, kā arī pasākumos, kas attiecas uz policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, tostarp saistībā ar terorismu);

9.  atzinīgi vērtē trīspusējo dialogu Tunisijā; aicina to turpināt un paplašināt, iekļaujot visus ES un Tunisijas divpusējo attiecību aspektus, un jo īpaši nodrošināt pilsoniskās sabiedrības līdzdalību Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanā un sarunu procesā par ES un Tunisijas prioritātēm;

10.  norāda, ka valsts pārvaldes reforma ir viena no svarīgākajām un sarežģītākajām reformām, kas Tunisijai ir jāīsteno; atzinīgi vērtē to, ka Tunisijas valdība apsver jaunas metodes, lai paātrinātu prioritāro politikas programmu īstenošanu; uzskata, ka mērķsadarbība starp Eiropas un Tunisijas pārvaldes iestādēm sniedz pozitīvu ieguldījumu valsts pārvaldes reformu īstenošanā; atbalsta uz IT balstītu risinājumu izmantošanu, kā arī e-valsts un e-pārvaldības izstrādi;

11.  atzinīgi vērtē to, ka Tunisija ievēro starptautiskos standartus attiecībā uz biedrošanās brīvību, kas valsti ir izvirzījis vadošajā lomā attiecībā uz neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības stiprināšanu arābu valstīs; aicina uzlabot tehnisko atbalstu un atbalstu spēju veidošanai pilsoniskās sabiedrības organizācijām, politiskajām partijām un arodbiedrībām, jo tām ir nozīmīga loma Tunisijā un tās ir būtiski svarīgas demokrātiskai pārejai un vispārējai attīstībai, valdības pārskatatbildībai un cilvēktiesību ievērošanas, tostarp sieviešu un bērnu aizsardzības, uzraudzībai, dzimumu līdztiesībai un visu vajāšanas un diskriminācijas upuru aizsardzībai; atzinīgi vērtē īpašas ES finansētas programmas šajā jomā, piemēram, projektu pilsoniskās sabiedrības atbalstam (PASC) un nesen starp Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Tunisijas kvartetu parakstīto vienošanos, lai stiprinātu saiknes starp Tunisijas un Eiropas pilsonisko sabiedrību; atbalsta dialogu un sadarbību starp pilsonisko sabiedrību un valsts iestādēm, lai noteiktu vietējās attīstības prioritātes, tostarp saistībā ar vietējiem ieguldījumiem; aicina atbalstīt pilsonisko izglītošanu un demokrātisku iesaistīšanos;

12.  uzsver, ka ir svarīgi attīstīt pilsonības kultūru, un aicina veidot labvēlīgu vidi ar nepieciešamajām struktūrām, lai pilsoniskās sabiedrības organizācijas tiktu iekļautas lēmumu pieņemšanas procesā;

13.  uzskata, ka Komisijai un EĀDD ir jāsniedz nepieciešamais atbalsts vietējām vēlēšanām, kas paredzētas 2016. gada oktobrī, un ES un EP uzraudzības misijai un palīdzības sniegšanai vēlēšanās, ja Tunisijas valdība to pieprasīs, kā tas notika jau 2014. gada likumdevēja un prezidenta vēlēšanās; šajā kontekstā prasa pastiprināt atbalstu pašvaldībām saistībā ar Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu reģionālo un vietējo pašvaldību asambleju (ARLEM) un veicinot mērķsadarbības projektu izstrādi sadarbībā ar dalībvalstīm;

14.  aicina atbalstīt dzimumu līdzsvaru veicinošu politiku, tostarp reformējot kodeksu par personas statusu, lai atceltu sievietes diskriminējošus likumus, piemēram, saistībā ar mantojumu un tiesībām attiecībā uz laulībām, kā arī palielināt sieviešu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē un privātajā sektorā, kā paredzēts Tunisijas konstitūcijas 46. pantā; turklāt mudina izstrādāt padomdevēju programmas jaunajām vadītājām, lai spētu atbalstīt to piekļuvi amatiem, kas saistīti ar lēmumu pieņemšanu; aicina atcelt Tunisijas vispārējo deklarāciju par Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu;

15.  prasa iesaistīt jauniešus politiskajā dzīvē, jo īpaši veicinot jauniešu līdzdalību vietējās vēlēšanās; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES finansēto jauniešu informēšanas/pilsoniskās izglītības projektus, atzinīgi vērtē tiesību aktus par jauniešu pārstāvību vietējās un reģionālajās vēlēšanās; uzskata 2016. gada pašvaldību vēlēšanas par izdevību mudināt jauniešus no jauna aktīvi iesaistīties politiskās pārveides procesā;

16.  atzinīgi vērtē pārejas posma tiesu likumu; atgādina par Tunisijas iedzīvotāju lielajām cerībām saistībā ar pārejas procesu; pauž nožēlu par intensīvo polarizāciju Patiesības un cieņas komitejā; norāda, ka nacionālajam izlīgumam un izaugsmei nevajadzētu būt pretrunīgām prioritātēm;

17.  prasa Komisijai un EĀDD turpināt atbalstīt Tunisiju attiecībā uz tieslietu nozares reformu un tiesiskumu, ievērojot Tunisijas konstitūcijas vērtības, tostarp sniedzot tehnisku un finansiālu atbalstu pašreizējā Augstākās tiesu padomes izveides un Konstitucionālās tiesas izveides procesā; atzinīgi vērtē ES tieslietu reformas programmu (PARJI), kas tika pieņemta 2011. gadā, kā arī PARJ2 programmu, kura tika pieņemta 2014. gadā un kurai tika piešķirts tikai EUR 15 miljonus liels finansējums;

18.  aicina valdību ātri pieņemt pasākumus spīdzināšanas novēršanai; mudina Tunisiju atcelt nāvessodu; pauž bažas par atkārtotiem Tunisijas iestāžu īstenotas spīdzināšanas gadījumiem, kas vērsti pret jauniešiem, kuri tiek turēti aizdomās par vēlēšanos pievienoties teroristu organizācijām;

19.  aicina Tunisiju bez kavēšanās reformēt 1978. gadā pieņemto likumu par ārkārtas stāvokli, kas pašlaik tiek piemērots ārpus konstitūcijas pamatnoteikumu jomas;

20.  pauž bažas par Tunisijas ieslodzījuma vietu pārpildītību, nepietiekamu pārtikas nodrošinājumu un sanitārajiem apstākļiem un šīs situācijas ietekmi uz ieslodzījumā esošo personu pamattiesībām; atzinīgi vērtē Tunisijas un Eiropas projektu Tunisijas soda izciešanas vietu reformai, kura mērķis ir nostiprināt sistēmu cietumsodam alternatīvu soda veidu piemērošanai par mazāk smagiem pārkāpumiem;

21.  prasa reformēt kriminālkodeksu un jo īpaši atcelt 230. pantu, ar kuru paredzēts sods par homoseksualitāti — trīs gadus ilgs ieslodzījums — un kurš ir pretrunā konstitucionālajiem diskriminācijas aizlieguma un privātās dzīves aizsardzības principiem; atzinīgi vērtē jauno tiesību aktu, kurš aizstāj un groza Likumu Nr. 1992–52 par narkotikām un kurā priekšroka tiek dota preventīviem pasākumiem, nevis atturēšanai, un ar kuru tiek noteikti alternatīvi sodi, kas veicina narkomānu rehabilitāciju un reintegrāciju kā atbilstīgu soli virzībā uz Tunisijas tiesību aktu pielāgošanu starptautiskajiem standartiem;

22.  prasa pastiprināt decentralizācijas un reģionu iespēju nodrošināšanas procesu, vēl vairāk palielinot vietējo autonomiju; atbalsta partnerības ar ES dalībvalstīm, kas veicina decentralizētu pieeju (piem., mācības un spēju veidošanu šajā jomā), kā arī decentralizētus sadarbības projektus, ko vada dalībvalstu iestādes un kas sekmē Tunisijas reģionālās un municipālās pārvaldības attīstību, kā arī partnerības un paraugprakšu apmaiņu ar ES pilsētām un vietējām kopienām; prasa palielināt ES atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai reģionos, pamatojoties uz sekmīgām spēkā esošām iniciatīvām;

23.  pauž bažas par nelielo progresu, kas panākts, lai pārstrādātu kriminālprocesa kodeksu un kriminālkodeksu, lai nodrošinātu vārda brīvību; pauž satraukumu par to, ka vairāki iedzīvotāji ir apsūdzēti un ieslodzīti par iespējamu neslavas celšanu, valsts ierēdņu aizvainošanu repa dziesmās vai kaitējumu sabiedrības morālei, tostarp žurnālisti un emuārrakstītāji par sava viedokļa paušanu; atzinīgi vērtē to, ka Tunisija ir pievienojusies Freedom Online Coalition, un aicina to piedalīties aktīvāk;

24.  atkārtoti apstiprina, ka preses un plašsaziņas līdzekļu brīvība, vārda brīvība tiešsaistē, cita starpā attiecībā uz emuārrakstītājiem, un bezsaistē un pulcēšanās brīvība ir svarīgi demokrātijas un atvērtas un plurālistiskas sabiedrības elementi un neatņemami pīlāri; rosina īstenot labākās prakses standartus plašsaziņas līdzekļu nozarē, lai pilnībā atspoguļotu pētniecisko žurnālistiku un mediju plurālismu; atzīst labvēlīgo ietekmi, ko sniedz necenzēta piekļuve internetam, un digitālie un sociālie plašsaziņas līdzekļi; atzinīgi vērtē Tunisijas aktīvo un atvērto tiešsaistes plašsaziņas līdzekļu vidi, tomēr aicina Tunisijas iestādes turpināt ieguldīt pamata tehnoloģiskajās infrastruktūrās un veicināt digitālo savienojamību un prasmes, jo īpaši nabadzīgākajos valsts reģionos; atzinīgi vērtē jauna informācijas likuma pieņemšanu 2016. gada martā, lai efektīvi aizsargātu tiesības uz informācijas brīvību, tostarp trauksmes cēlēju tiesības, Tunisijā; atzinīgi vērtē to, ka Audiovizuālās komunikācijas neatkarīgā augstā iestāde (HAICA) un tās pienākumu pārņēmēja Audiovizuālo komunikāciju komisija (ACA) saņems ES atbalstu saistībā ar patlaban īstenoto EUR 10 miljonu vērto programmu, kuras mērķis ir atbalstīt plašsaziņas līdzekļu reformu;

25.  aicina Eiropas Padomes Parlamentāro asambleju piešķirt Tunisijai demokrātijas partnera statusu, kas būtu svarīgs solis virzībā uz parlamentārās demokrātijas un tiesiskuma nostiprināšanu Tunisijā;

II.Ekonomikas un sociālā attīstība

26.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu piešķirt makrofinansiālo palīdzību EUR 500 miljonu apmērā un to, ka Padome un Parlaments to ir pieņēmuši;

27.  ņem vērā sarunu sākšanu par vērienīgu brīvās tirdzniecības nolīgumu (DCFTA) starp ES un Tunisiju; atgādina, ka ES ir jāveic šīs sarunas, vienlaikus sniedzot īpaši pielāgotu tehnisku un finansiālu atbalstu; uzsver, ka šim nolīgumam, ar kuru paredzēts uzlabot piekļuvi tirgum un ieguldījumu klimatu, ir vairāk nekā tikai tirdzniecības aspekts un ar to ir jāveicina tādām jomām kā vide, patērētāju aizsardzība un darba ņēmēju tiesības paredzētu Eiropas standartu piemērošana arī Tunisijai, veicinot tās stabilitāti, nostiprinot tās demokrātisko sistēmu un atjaunojot tās ekonomiku; aicina Komisiju īstenot pakāpenisku pieeju sarunu laikā un nodrošināt to, lai šis nolīgums sniegtu savstarpēju labumu, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā abu pušu būtiskās ekonomikas atšķirības; atgādina par ieteikumiem Komisijai un Tunisijas valdībai īstenot skaidru un detalizētu procesu Tunisijas un Eiropas pilsoniskās sabiedrības iesaistei visā DCFTA sarunu gaitā; aicina nodrošināt atvērtu un pārredzamu apspriešanās procesu un vairāk ņemt vērā Tunisijas pilsoniskās sabiedrības daudzveidību, pamatojoties uz līdzīgās sarunās izmantoto paraugpraksi

28.  ņem vērā Tunisijai paredzēto ārkārtas autonomo tirdzniecības pasākumu pieņemšanu kā konkrētu soli, lai atbalstītu Tunisijas ekonomiku, un stimulu reformām; aicina palielināt ES palīdzību Tunisijai, izmantojot EKI, un koordinēt starptautisko palīdzību Tunisijai, lai ļautu valstij gūt visu ES atbalsta sniegto labumu un radīt darbvietas, jo īpaši jauniem augstskolu absolventiem; rosina veidot partnerības ar citām ieinteresētajām līdzekļu devējām valstīm un organizācijām visā pasaulē un reģionā, jo īpaši pasākumus, kas samazina reģionālās atšķirības un veicina apmācību un ieguldījumus lauksaimniecībā, ņemot vērā vietējās lauksaimniecības specifiku, IT jomā, sociālajā ekonomikā, ražošanas nozarē un MVU, kas veicinātu nodarbinātību; norāda, ka tūrisma nozari ir ievērojami ietekmējuši teroristu uzbrukumi un, ņemot vērā pasākumus, ko Tunisijas iestādes īstenojušas kopš tā laika, aicina tās dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, pēc iespējas ātrāk no jauna izvērtēt drošības situāciju, lai varētu atjaunot Tunisijas tūrisma nozari;

29.  aicina ES iekļaut pilsonisko sabiedrību, vietējās iestādes un citus svarīgus dalībniekus finansējuma prioritāšu noteikšanas procesā EKI vidusposma pārskata ietvaros;

30.  uzsver nepieciešamību risināt bezdarba problēmu, jo īpaši attiecībā uz gados jauniem augstskolu absolventiem, un sākt padziļinātas reformas izaugsmes, kvalitatīvas izglītības un nodarbinātības veicināšanai (piemēram, atvieglot valūtas ierobežojumus un mikrokredītu pieejamību, īstenot darba tiesību reformu, nodrošināt apmācību, kas ir vairāk pielāgota darba tirgum, un vienkāršot administratīvos procesus) un Tunisijas ekonomikas dažādošanai; aicina visas puses arī turpmāk īstenot labu sadarbību, lai koncentrētos uz reformām un nodrošinātu iekļaujošu ekonomikas attīstību visās valsts teritorijās, tostarp mazāk attīstītos un nabadzīgākos iekšzemes reģionos, kuriem ir vajadzīgs ilgtermiņa attīstības plāns; aicina Tunisijas iestādes atbalstīt iniciatīvas, kuru ietvaros iedzīvotāji izrāda apņemšanos uzlabot politisko dialogu vai tehnoloģiskās inovācijas; uzver, ka šīm pilsoniskajām iniciatīvām ir vajadzīgs starptautisks atbalsts;

31.  atzinīgi vērtē Tunisijas stratēģiskā attīstības plāna 2016.–2020. gadam iniciatīvu un aicina to ātri īstenot, pieņemot tiesisko regulējumu, kas veicina Eiropas un visu starptautisko finanšu iestāžu atbalsta apgūšanu; atzinīgi vērtē to, ka pieņemts jaunais ieguldījumu kodekss, kuram vajadzētu stabilizēt regulējumu un veicināt ieguldījumus un nodokļu reformas; aicina modernizēt publisko pārvaldi, kurai vajadzētu darboties efektīvi un pārredzami, tādējādi būtiski veicinot projektu īstenošanu un finansējuma izlietojuma uzlabošanu;

32.  atbalsta Tunisijas valdības centienus modernizēt un liberalizēt ekonomiku, lai nodrošinātu jaunās iekšzemes, reģionālā un globālā mēroga vajadzības, un uzskata, ka spēcīga un daudzveidīga Tunisijas ekonomika radīs darbvietas, iespējas un pārticību un ļaus valstij īstenot tās plašāka mēroga politiskos un sociālos mērķus;

33.  atgādina par lauksaimniecības nozares stratēģisko nozīmi Tunisijā un šajā sakarībā atzinīgi vērtē 2016. gada Tunisijas budžetā paredzētos pasākumus, tostarp parādu dzēšanu lauksaimniekiem, kā arī valsts mēroga apspriešanās uzsākšanu par lauksaimniecības nozari; uzskata, ka ir svarīgi, lai šī valsts mēroga apspriešanās ietvertu pilsonisko sabiedrību un pēc iespējas lielāku skaitu dalībnieku, tostarp mazos lauksaimniekus no valsts dienvidiem, kā arī gados jaunos lauksaimniekus; uzskata, ka lauksaimniecības nozarē ir steidzami jāveic padziļinātas reformas un vairāki steidzami praktiski pasākumi, piemēram, jāattīsta atsāļošanas iekārtu spējas, lai risinātu ūdens trūkuma jautājumu un citas klimata pārmaiņu izraisītās jaunās problēmas; aicina Tunisijas iestādes aizliegt jebkādu to pesticīdu izmantošanu, kas jau aizliegti ES;

34.  aicina ES palielināt centienus pārtuksnešošanās apturēšanai Tunisijā; norāda, ka Tunisijas iedzīvotāji saskaras ar nopietnu ūdens resursu trūkumu; aicina Tunisiju veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecību un ēšanas paradumus; iesaka veikt zemes reformu, lai veicinātu lauksaimniekus aizsargāt mežus un upes; atgādina, ka Tunisijas piekrastes tūrisma ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai ir ievērojami jāsamazina viesnīcu blīvums, lai racionalizētu ieguldījumus un apsaimniekotu piekrasti;

35.  atzinīgi vērtē APIA (Agence de promotion des investissements agricoles) uzsākto projektu “Jauniešu mobilitāte, uzturdrošība un nabadzības samazināšana lauku rajonos”, lai cīnītos pret jauniešu bezdarbu, sniedzot alternatīvus risinājumus lauku rajonos; aicina dalībvalstis atbalstīt ES pasākumus, sadarbībā ar Tunisijas iestādēm, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un privāto sektoru iesaistoties nozaru vai tematiskajos projektos, kuriem varētu būt tieša un labvēlīga ietekme uz Tunisijas sabiedrību;

36.  atzinīgi vērtē Savienības Vidusjūrai sekretariāta izstrādātās programmas, piemēram, Med4jobs, lai risinātu jautājumus saistībā ar jauniešu nodarbināmību Vidusjūras reģionā; aicina Savienības Vidusjūrai dalībvalstis uzticēt tās sekretariātam pienākumu koncentrēties uz Tunisijas ekonomisko un sociālo attīstību, atbalstot tās pārejas procesa konsolidāciju;

37.  aicina pastiprināt cīņu pret korupciju, jo īpaši, ņemot vērā pieaugošo ēnu ekonomiku, lai panāktu efektīvāku un pārredzamāku lēmumu pieņemšanas procesu un uzlabotu ieguldījumu un uzņēmējdarbības vidi; atzinīgi vērtē Tunisijas korupcijas novēršanas aģentūras izveidi, tomēr pauž nožēlu par tās ierobežoto budžetu; mudina Tunisijas iestādes uzlabot tās spējas un efektivitāti un sniegt tai visu vajadzīgo finanšu un materiāltehnisko atbalstu valsts pārvaldes un publiskā iepirkuma pienācīgas darbības nodrošināšanai; aicina Tunisijas iestādes pasākumiem pret korupciju nodrošināt plašu publicitāti;

38.  aicina paātrināt Sociālā dialoga valsts padomes izveidošanu, kā tika nolemts 2013. gadā;

39.  pauž bažas par to, ka Tunisijas aktīvu atgūšana nenotiek, jo īpaši sakarā ar ilgajām un sarežģītajām procedūrām, kuras izmanto aktīvu konfiscēšanai un repatriācijai; prasa sniegt īpašu atbalstu Tunisijas tehniskajām spējām, lai tā spētu veikt izmeklēšanu un vākt izlūkdatus un pierādījumus, kas vajadzīgi lietu sagatavošanai saistībā ar aktīvu atgūšanu;

40.  aicina dalībvalstis apliecināt atbalstu un politisko gribu, lai paātrinātu iesaldēto Tunisijas aktīvu atgūšanu; atzinīgi vērtē Padomes 2016. gada 28. janvāra lēmumu uz vienu gadu pagarināt 48 personu līdzekļu iesaldēšanu;

41.  aicina atbalstīt ātrākus un drošākus ES dzīvojošo Tunisijas un Ziemeļāfrikas valstu valstspiederīgo veiktus naudas pārskaitījumus un ieguldījumu potenciālu, jo īpaši saistībā ar vietējo un reģionālo attīstību;

42.  pauž bažas par Tunisijas parāda ilgtspēju un prasa izvērtēt iespējas, kā uzlabot tā ilgtspējību, jo īpaši ņemot vērā ekonomikas situāciju valstī; aicina Tunisijas parādu pārvērst ieguldījumu projektos, jo īpaši stratēģisku infrastruktūru izveidei un reģionālo atšķirību mazināšanai, un atzinīgi vērtē iniciatīvas šajā sakarībā; mudina Komisiju un dalībvalstis palielināt šāda veida projektu skaitu; aicina dalībvalstis izvērtēt iespējas, kā nodrošināt Tunisijas parāda atmaksas grafika preferenciālu pārskatīšanu un parāda elementu diversificēšanu;

43.  atzinīgi vērtē ES projektus darbvietu izveides un arodmācības jomā, piemēram, IRADA; iesaka izmantot Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) līdzekļus, lai pastiprinātu palīdzību MVU; norāda, ka MVU ir būtiska nozīme Tunisijas izaugsmē un tādēļ tiem būtu jāsaņem ES atbalsts; atbalsta tādu uzņēmējdarbības uzsākšanas programmu izstrādi, kas ir īpaši vērstas uz sievietēm un jauniešiem, nolūkā izstrādāt apmācības par uzņēmējdarbības vadību un piekļuvi finanšu atbalstam, lai stiprinātu MVU sektoru; iesaka Tunisijai veikt atbilstošus pasākumus, lai tā pēc iespējas drīzāk spētu gūt visu ES COSME (Uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspēja) programmas sniegto labumu; mudina veikt privātus aizdevumus MVU, tostarp stiprinot kredītu garantijas nozares spējas un reformējot nepietiekami kapitalizēto banku sektoru; atzinīgi vērtē neseno mērķsadarbības programmu Tunisijas Centrālajai bankai ar mērķi atbalstīt banku nozares modernizēšanu;

44.  iesaka ES speciālās zināšanas par reģionālajiem fondiem un reģionālo atšķirību mazināšanu izmantot, lai risinātu Tunisijas reģionālās attīstības jautājumus un mazinātu atšķirības; aicina starptautiskos partnerus un finansēšanas iestādes sniegt atbalstu, lai uzlabotu un paplašinātu valsts infrastruktūru (piemēram, autoceļus, dzelzceļus, ostas, lidostas un telekomunikāciju tīklus) nolūkā uzlabot lauku un iekšzemes centru integrāciju;

45.  mudina Eiropas kaimiņattiecību instrumentu (EKI) integrēt ES mēroga iniciatīvās, piemēram, Enerģētikas savienībā; vienlaikus mudina pastiprināt Ziemeļāfrikas reģionālo sadarbību konkrētos jautājumos, piemēram, attiecībā uz apmežošanu un ūdens resursu apsaimniekošanu, kā arī visa Ziemeļāfrikas reģiona lielāku savstarpējo sociāli ekonomisko integrāciju un tirdzniecību; atgādina, ka Savienība Vidusjūrai atbalsta konkrētu reģionālu projektu izstrādi, tādēļ tai jāiesaistās arī projektos, ko ES īsteno Tunisijā;

46.  prasa, lai ES sadarbība vairāk koncentrētos uz vidi saudzējošu ekonomiku un ilgtspējīgu attīstību, un palielināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu, kā arī nodrošināt labāku ūdens attīrīšanu un atkritumu pārstrādi, jo īpaši ņemot vērā Tunisijas lielo potenciālu atjaunojamās enerģijas jomā; atzinīgi vērtē tādus projektus kā Bizertas ezera attīrīšanu no piesārņojuma, ko apstiprināja Savienība Vidusjūrai, Ghar el Melh zaļos jumtu klājumus un organisko atkritumu reģenerāciju Beja pilsētā;

47.  atzinīgi vērtē Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu elektroenerģijas tirgu integrāciju kā būtisku elementu enerģētikas jomā īstenotajā sadarbībā ar dienvidu kaimiņiem; uzskata, ka Elmed projekts sniegtu iespēju īstenot divvirzienu elektroenerģijas tirdzniecību starp valstīm Vidusjūras reģiona dienvidos un ziemeļos, sniedzot ieguvumus visiem partneriem saistībā ar elektroenerģijas apgādes drošību, stabilitāti un pieejamību cenu ziņā;

III.Drošība un aizsardzība

48.  pauž dziļas bažas par pašreizējo, cita starpā no Lībijas nestabilitātes izrietošo, negatīvo ietekmi uz drošību Tunisijā; ņem vērā mūra celtniecību pie Lībijas robežas daļas; pauž bažas par to Tunisijas ārvalstu kaujinieku lielo skaitu, kuri pievienojas DAIŠ un citiem teroristiskiem grupējumiem; uzsver, ka cīņa pret ieroču kontrabandu ir nozīmīga terorisma apkarošanas daļa; uzsver nepieciešamību reformēt valsts izlūkdienestus, ievērojot tiesiskumu un cilvēktiesību konvencijas;

49.  pauž bažas par teroristu uzbrukumu robežpilsētā Ben Guerdane uzreiz pēc gaisa uzbrukumiem Sabratha, kas apliecina, ka Tunisijas un Lībijas robeža joprojām ir ļoti caurlaidīga; pauž satraukumu par stāvokli Lībijā un aicina visas Lībijā iesaistītās puses konstruktīvi sadarboties ar nacionālās saskaņas valdību (GNA); uzsver, ka ES ir gatava sniegt drošības atbalstu un ka ir jāatjauno drošības koordinēšana starp Tunisiju un Lībiju; ierosina sadarbībā ar Tunisijas iestādēm izvērtēt ES Robežu palīdzības misijas izveides iespēju Tunisijā;

50.  atzīst, ka nabadzība un sociālā atstumtība ir vieni no galvenajiem radikalizācijas cēloņiem; prasa uzlabot jauniešu sociālās iekļaušanas efektivitāti, lai viņi varētu atrast stabilu darbu un lai novērstu to, ka viņi kļūst par mērķi teroristu organizāciju kaujinieku vervēšanai; iesaka izmantot tādu starptautisko organizāciju kā Hedayah īstenotajās iniciatīvas gūto pieredzi, lai izstrādātu vietējās un reģionālās stratēģijas cīņai pret vardarbīgu ekstrēmismu; aicina veidot izpratni par šiem pastāvošajiem tīkliem vai līdzīgām iniciatīvām Tunisijā;

51.  aicina Tunisijas valdību izstrādāt stratēģiju, lai risinātu situāciju saistībā ar ārvalstu kaujinieku atgriešanos, piemēram, apvienojot represīvus un preventīvus pasākumus ar radikalizācijas novēršanas un rehabilitācijas programmām, lai sniegtu šīm personām iespēju reintegrēties sabiedrībā, tādējādi novēršot turpmāku apdraudējumu; aicina nodrošināt visaptverošāku stratēģiju radikalizācijas novēršanai ieslodzījuma vietās un aizturēšanas centros; prasa vairāk koncentrēties uz izglītību un jauniešu radikalizācijas apkarošanu;

52.  atzīst, ka terorisms ir kopīga problēma, kurai nepieciešams kopīgs risinājums, un ka pēdējā laikā ir pastiprināta ES un Tunisijas sadarbība drošības un terorisma apkarošanas jomā, jo īpaši sākot īstenot vērienīgu programmu drošības nozares reformu atbalstam;

53.  atbalsta ANO vadīto miera un politiskā izlīguma procesu Lībijā kā būtisku instrumentu ceļā uz situācijas stabilizāciju plašākā reģionā un Tunisijas drošības un reformu procesa stiprināšanu;

54.  atzinīgi vērtē Tunisijas uzsākto drošības atbalsta koordinēšanas procesu, kurā aktīvi piedalās ES; uzsver, ka ES būtu jāatbalsta Tunisija tādu valsts struktūru izveidē, kuras risina drošības problēmas; atzinīgi vērtē G7+3 valstu sanāksmes rezultātus drošības sadarbības jomā; prasa ātri īstenot pašreizējās programmas un nostiprināt Tunisijai paredzēto drošības atbalstu, koncentrējoties uz robežu drošību, tūrisma infrastruktūru aizsardzību un kopīgo terorisma draudu apkarošanu; tomēr mudina Tunisijas iestādes uz šādiem draudiem reaģēt samērīgi, lai aizsargātu demokrātiskās brīvības un pamattiesības; prasa, lai tiktu pilnībā atbalstītas Tunisijas kompetentās iestādes, iecelts nacionālās drošības padomnieks un dalībvalstis īstenotu ar drošības jomu saistīto paraugprakses apmaiņu ar Tunisiju, koncentrējoties uz drošības personāla apmācību un cilvēktiesību ievērošanu; aicina veikt sistemātisku cilvēktiesību novērtējumu drošības jomā Tunisijai sniegtā ES atbalsta ietvaros;

55.  pauž dziļas bažas par Likumu Nr. 22/2015 par terorisma apkarošanu, ko 2015. gada jūlijā pieņēma Tunisijas Pārstāvju asambleja un kurā kā iespējamais sods par virkni ar „terorismu” saistītu noziedzīgu nodarījumu ir paredzēts nāvessods; pauž bažas par dažiem Terorisma apkarošanas likuma noteikumiem; uzsver, ka šis likums varētu radīt nopietnu pilsonisko brīvību pārkāpumus un apdraudēt cilvēktiesību ievērošanu Tunisijā; aicina Tunisijas iestādes arī turpmāk ievērot moratoriju attiecībā uz nāvessoda piemērošanu; atgādina, ka Tunisijas tiesību aktos jau ir paredzēts nāvessods par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem kā slepkavība un izvarošana, lai gan kopš 1991. gada tas nav izpildīts nevienu reizi; uzsver, ka, lai gan Tunisija ir viena no valstīm, kas pret terorisma draudiem ir visneaizsargātākās, valstīm, apkarojot terorismu, ir pilnībā jāievēro cilvēktiesības; uzsver, ka EKI ir cieši saistīts ar cilvēktiesību un starptautisko tiesību ievērošanu, un atgādina par ES stingro nostāju pret nāvessodu;

56.  atzinīgi vērtē to, ka tagad Likumā Nr. 22/2015 par terorisma apkarošanu ir paredzēti noteikumi par žurnālistu avotu aizsardzību, kā arī kriminālatbildības noteikšanu par nelikumīgu valdības veiktu novērošanu;

57.  atzinīgi vērtē 2015. gada novembrī uzsākto ES programmu Tunisijas drošības sektora reformas atbalstam, kas īpaši vērsta uz drošības dienestu, robežkontroles un izlūkdienesta pārstrukturēšanu, kā arī 2016. gada 18. aprīļa ES un Tunisijas Asociācijas padomes laikā abu pušu pausto apņemšanos to īstenot ātri un efektīvi;

58.  aicina veicināt loģiskus mērķus, nevis vienkārši sniegt atbalstu ar politikas instrumentu starpniecību, un nodrošināt skaidru stratēģisku redzējumu, kas ir vērsts uz novēršanu, atbalstu PRA veiktajai tiesiskā regulējuma izstrādei un terorisma apkarošanas prokuratūras izveidi;

59.  atzinīgi vērtē pastiprinātu politisko dialogu starp ES un Tunisiju, apkarojot terorismu; uzsver cilvēktiesību aizsardzības nozīmi terorisma apkarošanas pasākumu kontekstā;

60.  aicina pastiprināt sadarbību ar ES aģentūrām, piemēram, Eiropolu, vienlaikus norādot, ka Tunisija nebija to trešo valstu sarakstā, ar kurām Eiropols slēgs līgumus; aicina Padomi apsvērt iespēju iekļaut Tunisiju šajā trešo valstu sarakstā; prasa veikt ietekmes novērtējumu par šo sadarbību un iepazīstināt ar to Ārlietu komitejas (AFET) un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas (LIBE) kopīgajā sanāksmē pirms līguma apstiprināšanas; atzinīgi vērtē to, ka Eurojust ir izveidojis kontaktpunktu ar Tunisiju, un iestādēm pausto Eurojust aicinājumu pastiprināt sadarbību un nozīmēt otru kontaktpunktu, kura īpašajā kompetencē būs ar terorismu saistīti jautājumi; aicina Tunisijas valdību pēc iespējas drīzāk veikt šiem ierosinājumiem atbilstīgus turpmākos pasākumus;

IV.Mobilitāte, pētniecība, izglītība un kultūra

61.  atzinīgi vērtē ES un Tunisijas 2014. gada martā parakstīto mobilitātes partnerību un prasa to ātri īstenot; prasa ieviest jaunu vīzu politiku attiecībā uz Tunisiju un noslēgt atpakaļuzņemšanas nolīgumu; norāda — lai gan mobilitātes partnerības ir balstītas uz valstu kompetenci, tās ir iekļautas ar EKP saistītajā ES priekšlikumā; iesaka dalībvalstīm apliecināt savu solidaritāti ar Tunisiju, atvieglojot vīzu režīmu uzņēmējiem, skolotājiem, studentiem, pētniekiem, māksliniekiem utt.;

62.  mudina ES parakstīt mobilitātes partnerības ar dienvidu kaimiņu partnervalstīm, lai varētu atvieglot vīzu režīmu saistībā ar atpakaļuzņemšanas nolīgumiem; aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm radīt cirkulārās migrācijas shēmu iespējas, kas atvērtu drošus un likumīgus migrācijas ceļus; nosoda cilvēku tirdzniecību, kurā lielākais cietušo skaits ir sievietes, un uzsver, ka ir svarīgi stiprināt sadarbību ar partnervalstīm, lai to apkarotu; norāda, ka labākais risinājums nelikumīgas migrācijas, tostarp nelikumīgas ievešanas un cilvēku tirdzniecības, ierobežošanai ir ilgtermiņa vairākkārtējas ieceļošanas vīzu ieviešana īstermiņa vīzu vietā; iesaka Tunisijai atbilstīgi starptautiskajām tiesībām veikt grozījumus 2004. gadā pieņemtajā likumā par kriminālatbildības noteikšanu personām, kuras ir izceļojušas no valsts teritorijas bez atļaujas;

63.  aicina Tunisijas iestādes cieši sadarboties ar dalībvalstīm, lai apkarotu nelikumīgās imigrācijas organizētos veidus;

64.  uzsver, ka tādas misijas kā EUNAVFOR MED sākšana ir līdzeklis konkrētai un efektīvai cīņai pret cilvēku tirdzniecību; aicina Savienību turpināt un pastiprināt šāda veida operācijas, kā arī iesaistīt tajās tādas partnervalstis kā Tunisija;

65.  atzinīgi vērtē ES un Tunisijas partnerību pētniecības un inovācijas jomā un Tunisijas dalību pamatprogrammā “Apvārsnis 2020”; uzsver, ka konsekventa zinātniskās pētniecības un tehnoloģiskās attīstības politika stimulētu ieguldījumus pētniecībā un izstrādē, pētniecības rezultātu un inovāciju ieviešanu privātajā sektorā un jaunu uzņēmumu izveidi; uzsver, ka Tunisijai būtu jākļūst par pilntiesīgu „Erasmus +” programmas dalībnieci, lai veicinātu augstskolu studentu turpmāku apmaiņu; pauž bažas par aizvien lielākajām grūtībām, ar ko saskaras tie Tunisijas studenti, kuri vēlas studēt Eiropā; aicina īstenot „pozitīvās diskriminācijas politiku” — jo īpaši attiecībā uz gados jauniem studentiem no mazāk attīstītiem reģioniem, radot stimulus, kas sniedz iespējas viņiem piedalīties šādās programmās; aicina Tunisiju pielāgot un kā prioritāti noteikt partnerības prasmju attīstīšanai svešvalodu, inženierijas, atjaunojamo enerģijas avotu, zinātnes un datorzinātnes jomās, kurās ir augstākie nodarbinātības rādītāji;

66.  aicina Komisiju veicināt partnerību izveidi starp skolām, universitātēm un pētniecības centriem un stiprināt kopīgus mūžizglītības projektus, jo īpaši valodu apguves, jauno tehnoloģiju, sieviešu izglītības veicināšanas un uzņēmējdarbības jomā;

67.  aicina stiprināt partnerības radošajā, kultūras, sporta, tautas izglītības, sabiedriskās dzīves un audiovizuālajā jomā, nostiprinot tīklus, kā arī izmantojot iniciatīvas, lai pastiprinātu starpkultūru dialogu, uzsverot romiešu laiku kopējo vēsturisko un arheoloģisko mantojumu, pārstāvju mobilitāti un kultūras un audiovizuālā satura, tostarp festivālu un izstāžu, veicināšanu un apriti; mudina Tunisiju piedalīties programmā „Radošā Eiropa”;

68.  aicina ES iestādes un jo īpaši ES delegāciju Tunisā izmantot arābu valodu, publicējot uzaicinājumus iesniegt piedāvājumus un izteikt ieinteresētību un saziņā ar sabiedrību; uzsver, ka ir svarīgi, lai Tunisijas valdība informētu valsts iedzīvotājus par savām darbībām;

69.  uzskata, ka arābu valodas izmantošana ir svarīga, lai nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību ES un Tunisijas attiecībās, jo īpaši saistībā ar sarunām par brīvās tirdzniecības nolīgumu;

o
o   o

70.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī Tunisijas Republikas valdībai un Tunisijas Tautas pārstāvju asamblejas priekšsēdētājam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0272.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0061.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0086.
(4) OV L 102, 18.4.2016., 1. lpp.


Sociālais dempings Eiropas Savienībā
PDF 560kWORD 69k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. septembra rezolūcija par sociālo dempingu Eiropas Savienībā (2015/2255(INI))
P8_TA(2016)0346A8-0255/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantu un LESD 56. pantu, 153. panta 5. punktu un 154. pantu,

–  ņemot vērā darba ņēmēju pārvietošanās pamatbrīvību (LESD 45. pants) un pakalpojumu brīvu apriti (LESD 56. pants),

–  ņemot vērā LESD 151. un 153. pantu, kā arī LESD 9. pantu, kas garantē atbilstīgu sociālo aizsardzību,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvu 2014/67/ES par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (“IMI regula”)(2),

–  ņemot vērā pašreizējo Direktīvas 2014/67/ES īstenošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulu (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulu (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I)(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1072/2009 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz piekļuvi starptautisko kravas autopārvadājumu tirgum(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regula (EK) Nr. 1071/2009, ar ko nosaka kopīgus noteikumus par autopārvadātāja profesionālās darbības veikšanas nosacījumiem un atceļ Padomes Direktīvu 96/26/EK(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulu (EK) Nr. 561/2006, ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85(8), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīvu 2002/15/EK par darba laika organizēšanu personām, kas ir autotransporta apkalpes locekļi(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 24. septembra Regulu (EK) Nr. 1008/2008 par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā(10),

–  ņemot vērā Padomes 1992. gada 7. decembra Regulu (EEK) Nr. 3577/92, ar ko piemēro principu, kurš paredz jūras transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību dalībvalstīs (jūras kabotāža)(11),

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes direktīvai par nosacījumiem attiecībā uz kuģu apkalpēm, kas nodrošina regulāru pasažieru pārvadājumu un kravas prāmju pakalpojumus starp dalībvalstīm (COM(1998)0251),

–  ņemot vērā Padomes 1999. gada 21. jūnija Direktīvu 1999/63/EK attiecībā uz Nolīgumu par jūrnieku darba laika organizēšanu, ko noslēgusi Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociācija (EKKĪA) un Eiropas Savienības Transporta darbinieku arodbiedrību federācija (ESTDAF)(12), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2009. gada 16. februāra Direktīvu 2009/13/EK, ar ko īsteno Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociāciju (EKKĪA) un Eiropas Transporta darbinieku federācijas (ETDF) Nolīgumu par 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā(13),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par efektīvām darba inspekcijām kā stratēģiju darba apstākļu uzlabošanai Eiropā(14),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Lēmumu (ES) 2016/344 par Eiropas platformas izveidi sadarbības stiprināšanai nolūkā novērst nedeklarētu darbu(15),

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) darba pamatstandartus un tās konvencijas un ieteikumus par darba pārvaldību un darba inspekcijām, kas ir starptautiski kritēriji, ar kuriem nodrošina tiesību normu par darba apstākļiem un darba ņēmēju aizsardzību piemērošanu,

–  ņemot vērā Eurofound 2010. gada ziņojumu „Norīkotie darba ņēmēji Eiropas Savienībā” (Posted workers in the European Union)(16), kā arī dalībvalstu ziņojumus,

–  ņemot vērā Eurofound Eiropas darba attiecību vārdnīcu(17),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 19. maija paziņojumu „Labāks regulējums labāku rezultātu sasniegšanai — ES programma” (COM(2015)0215),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gadā veikto pētījumu „ES sociālās un darba tiesības un ES iekšējā tirgus tiesību akti”,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gadā veikto pētījumu par darba samaksas noteikšanas sistēmām un minimālo algas likmi, ko piemēro norīkotiem darba ņēmējiem saskaņā ar Direktīvu 96/71/EK konkrētās dalībvalstīs un nozarēs,

–  ņemot vērā 2015. gada pētījumu, ko veikusi Ģentes Universitāte un finansējusi Komisija, par netipiskiem nodarbinātības veidiem aviācijas nozarē,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja 2015. gada 9. septembra uzstāšanos Parlamentā ar runu par stāvokli Savienībā,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Transporta un tūrisma komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0255/2016),

A.  tā kā nedeklarēts darbs un fiktīva pašnodarbinātība var radīt konkurences izkropļojumus, kas savukārt izraisa ilgtermiņa kaitējumu sociālā nodrošinājuma sistēmām, nedrošu darbvietu skaita pieaugumu un pasliktina darba ņēmēju aizsardzības līmeni un darbvietu kvalitāti kopumā, un tāpēc ir jāapkaro; tā kā aizvien pieaugošā tendence izmantot ārpakalpojumus un slēgt apakšuzņēmēju līgumus rada iespējas pārkāpt vai apiet spēkā esošās darba un sociālās tiesības; tā kā ir svarīgi novērst šādu ļaunprātīgu izmantošanu, lai saglabātu pārvietošanās brīvību iekšējā tirgū un solidaritāti Savienībā;

B.  tā kā darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, kas noteikta Līguma par Eiropas Savienības darbību 45. pantā, brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība ir iekšējā tirgus pamatprincipi;

C.  tā kā visu dalībvalstu parakstītajā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir noteikts, ka visās jomās ir jānodrošina sieviešu un vīriešu līdztiesība; tā kā saistībā ar sociālo dempingu lielākais ES uzdevums ir palielināt sieviešu nodarbinātību, uzlabot sieviešu stāvokli darba tirgū un izskaust nevienlīdzību dzimuma dēļ;

D.  tā kā viens no būtiskākajiem ES politikas principiem ir sociālā kohēzija, kas visiem darba ņēmējiem — gan vietējiem, gan mobiliem — nozīmē pastāvīgu un nepārtrauktu algu tuvināšanu un garantēto sociālo aizsardzību; tā kā Savienībā ir ievērojamas nodarbinātības nosacījumu un darba samaksas atšķirības un tā kā augšupējai sociālai konverģencei ir būtiska nozīme, lai panāktu labklājību un paaugstinātu iekšējā pieprasījuma līmeni visā Savienībā; tā kā atalgojuma atšķirības ir galvenie iemesli darba ņēmēju izceļošanai no viņu izcelsmes valstīm;

E.  tā kā LESD 9. pantā paredzēts veicināt augstu nodarbinātības līmeni, garantēt atbilstīgu sociālās aizsardzības līmeni, apkarot sociālo atstumtību un nodrošināt augsta līmeņa izglītību, apmācību un cilvēku veselības aizsardzību kā Savienības pamatprincipus; tā kā krīzes un augstā bezdarba līmeņa dēļ lielākajā daļā dalībvalstu palielinās nevienlīdzība;

F.  tā kā joprojām pastāv sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirība un, lai gan pastāv ES tiesību akti un nesaistoši ieteikumi, progress šajā jomā ir ļoti lēns; tā kā stāvokli saasina sociālais dempings un sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirības, kas rada sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības, kuru dēļ vecu cilvēku vidū sievietes ir pakļautas lielākam nabadzības riskam nekā vīrieši;

G.  tā kā cilvēku un jo īpaši sieviešu tirdzniecība ne tikai no trešām valstīm uz ES, bet arī starp ES valstīm bieži vien ir saistīta ar fiktīviem darba līgumiem;

H.  tā kā arvien vairāk tiek īstenots sociālais dempings, jo nodarbinātības attiecībām piemīt ekstrateritoriālas iezīmes;

I.  tā kā transporta nozarē drošums, pasažieru drošība un pienācīgi darba apstākļi ir savstarpēji cieši saistīti;

J.  tā kā Eiropas vienotās transporta telpas izveide tika apstiprināta kā 2011. gada Baltās grāmatas par transportu galvenais uzdevums;

K.  tā kā Komisija ir paziņojusi, ka 2016. gadā tā plāno ierosināt divas jaunas iniciatīvas autotransporta jomā, tostarp arī attiecībā uz sociālajiem aspektiem;

L.  tā kā autotransporta nozarei ir būtiska nozīme Eiropas Savienības sabiedrības un ekonomikas kontekstā un tā veido gandrīz trīs ceturtdaļas (72 %) no kopējā iekšzemes kravu pārvadājumu apjoma; tā kā autotransporta nozare nodrošina lielāka pasažieru skaita pārvadāšanu nekā virszemes un pazemes dzelzceļa transports un tramvaji kopā un tajā ir nodarbināti vairāk nekā 2,2 % no kopējā ES nodarbināto iedzīvotāju skaita (5 miljoni cilvēku);

M.  tā kā labi darba apstākļi, kas aizsargā fizisko un garīgo veselību, ir darba ņēmēju pamattiesības(18) un tiem ir pozitīva ietekme;

N.  tā kā Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers 2014. gada 15. jūlija runā par stāvokli Savienībā 2015. gadā uzsvēra nepieciešamību izveidot taisnīgāku un patiesi Eiropas mēroga darba tirgu, ko iespējams panākt, veicinot un nodrošinot iedzīvotāju brīvu pārvietošanos kā ES pamattiesības, vienlaikus izvairoties no ļaunprātīgas izmantošanas un sociālā dempinga riskiem;

O.  tā kā Eiropas Savienības Tiesa 2007. gada 18. decembra spriedumā lietā C-341/05 Laval(19) uzsvēra tiesības īstenot kolektīvu rīcību, lai vērstos pret iespējamo sociālo dempingu, un uzsvēra, ka šādai rīcībai jābūt samērīgai, lai neierobežotu ES pamatbrīvības, piemēram, brīvību sniegt pakalpojumus;

P.  tā kā Eiropas Sociālā harta būtu jāatzīst par dalībvalstu vienprātības izpausmi sociālo pamattiesību jomā;

Q.  tā kā ļaunprātīgas prakses palielināšanās un sociālā dempinga pieaugums vājina atbalstu iekšējā tirgus principam un uzņēmumu, jo īpaši MVU, konkurētspēju, apdraud Eiropas darba ņēmēju tiesības un ticību Eiropas integrācijai un liek saprast, ka ārkārtīgi svarīga ir patiesa sociālā konverģence; tā kā lauksaimniecība, būvniecība, ēdināšana un pārtikas, transporta, veselības, aprūpes un mājsaimniecības pakalpojumi ir galvenās skartās nozares;

R.  tā kā ir svarīgi nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem Eiropas Savienības darba ņēmējiem un patiesu sociālo konverģenci vienotajā tirgū; tā kā LESD 45. pantā ir noteikts, ka pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka likvidējama jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija valstspiederības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem;

S.  tā kā dempings sociālajā, fiskālajā vai vides jomā ir pretrunā Eiropas vērtībām, jo apdraud ES iedzīvotāju tiesību aizsardzību(20);

T.  tā kā vairums dalībvalstu vēl nav transponējušas Direktīvu 2014/67/ES, lai gan šīs transponēšanas termiņš bija 2016. gada 18. jūnijā; tā kā ir svarīgi novērtēt minētās direktīvas īstenošanas ietekmi, kad tā būs transponēta visās dalībvalstīs, lai noskaidrotu tās patieso ietekmi cīņā pret dažādu veidu krāpšanu saistībā ar darba ņēmēju norīkošanu un norīkotu darba ņēmēju aizsardzību;

U.  tā kā norīkotie darba ņēmēji veido aptuveni 0,7 % no visa ES darbaspēka(21);

V.  tā kā norīkoto darba ņēmēju skaits Savienībā tiek lēsts 1,92 miljonu apmērā, lielākoties būvniecības nozarē (43,7 % no visiem norīkotajiem darba ņēmējiem), kā arī pakalpojumu, transporta, sakaru un lauksaimniecības nozarēs;

W.  tā kā personu brīva pārvietošanās ir būtiska Eiropas projekta daļa un tā ir priekšnoteikums ekonomikas, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķu sasniegšanai, lai nodrošinātu spēcīgu un ilglaicīgu konkurētspēju visās dalībvalstīs;

X.  tā kā Eiropas Savienības Tiesa spriedumā C-396/13 ir konstatējusi, ka Direktīvas 96/71/EK mērķis ir, no vienas puses, nodrošināt godīgu konkurenci starp valstu uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas sniedz transnacionālus pakalpojumus, un, no otras puses, nodrošināt, lai norīkotajiem darba ņēmējiem tiktu piemērots uzņemošās dalībvalsts obligāto noteikumu kopums par obligātajām aizsardzības prasībām;

Y.  tā kā darba ņēmēju norīkošanai darbā ir jāatvieglo profesionālās kompetences un pieredzes apmaiņa un nav jāizraisa sociālais dempings;

Z.  tā kā Eiropas darba devēju un arodbiedrību federācijām var būt būtiska nozīme cīņā pret sociālo dempingu;

AA.  tā kā ir pausta apņemšanās nepalielināt finansiālo slogu uzņēmumiem, jo īpaši MVU;

AB.  tā kā darba algu noteikšana ir katras dalībvalsts kompetencē;

AC.  tā kā Eiropas Savienības Tiesa spriedumā lietā C-396/13 ir uzsvērusi, ka uzņemošā dalībvalsts ir kompetenta noteikt minimālās algas likmi un aprēķina metodi un novērtēt piemērojamos kritērijus;

AD.  tā kā Komisijas priekšsēdētājs ir norādījis, ka par vienādu darbu vienā un tajā pašā vietā būtu jāsaņem vienāds atalgojums(22); tā kā šis princips un tā piemērošana ir juridiski jāizskaidro;

I. Kontroles stiprināšana un saskaņošana starp dalībvalstīm un dalībvalstu iekšienē

1.  uzskata — lai gan nav juridiski atzītas un vispārējas sociālā dempinga definīcijas, šis jēdziens aptver ļoti dažādas apzināti ļaunprātīgas darbības un izvairīšanos piemērot spēkā esošos Eiropas Savienības un valstu tiesību aktus (tostarp tiesību aktus un vispārēji piemērojamus kolektīvos nolīgumus), kas ļauj īstenot negodīgu konkurenci, nelikumīgi samazinot darbaspēka un darbības izmaksas, un izraisa darba ņēmēju tiesību pārkāpumus un darba ņēmēju ekspluatāciju; uzskata, ka šāda prakse un situācijas var ietekmēt trīs svarīgus aspektus:

   ekonomiskais aspekts: nelikumīgā prakse, ko izmanto atsevišķi uzņēmēji, piemēram, nedeklarēts darbs vai tāda ļaunprātīga prakse kā fiktīva pašnodarbinātība, var radīt ievērojamus tirgus izkropļojumus, kas kaitē godprātīgiem uzņēmumiem, jo īpaši MVU;
   sociālais aspekts: sociālais dempings var izraisīt diskrimināciju un nevienlīdzīgu attieksmi starp darba ņēmējiem Eiropas Savienībā un liegt viņiem iespēju efektīvi īstenot savas sociālās un darba tiesības;
   finanšu un budžeta aspekts: sociālā dempinga izraisīta pienācīgu sociālo iemaksu un nodokļu nemaksāšana apdraud dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmu finansiālo ilgtspējību un finanšu sistēmu;

2.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus un godīgu konkurenci visā ES un novērst sociālo dempingu; uzskata, ka darba inspekcijām un/vai sociālajiem partneriem ir būtiska nozīme, īstenojot darba ņēmēju tiesības, nosakot pienācīgu atalgojumu saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem un praksi un sniedzot konsultācijas un ieteikumus darba ņēmējiem; atgādina, ka 28 dalībvalstis ir ratificējušas SDO Konvenciju Nr. 81 par darba inspekciju un aicina dalībvalstis nodrošināt visu tās noteikumu īstenošanu; aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm izveidot efektīvas un iedarbīgas darba inspekcijas struktūras un izstrādāt ieteikumus, kuru pamatā ir SDO Konvencija Nr. 81 par darba inspekciju, lai nodrošinātu nodarbinātības standartu ievērošanu un darba ņēmēju aizsardzību, tostarp noteikumus par darba laiku, drošību un veselības aizsardzību; atgādina, ka sociālajiem partneriem ir būtiska nozīme, nodrošinot spēkā esošo tiesību aktu ievērošanu;

3.  aicina dalībvalstis paaugstināt efektivitāti un nodrošināt atbilstošu personālu un resursus savām kontroles organizācijām (tostarp sociālajām un/vai darba inspekcijām, aģentūrām un sadarbības birojiem), tostarp mutiskās un rakstiskās tulkošanas pakalpojumiem, cita starpā apmainoties ar paraugpraksi; mudina dalībvalstis nodrošināt vienu darba inspektoru uz katriem 10 000 darba ņēmējiem, kā ieteikusi SDO, un nodrošināt, ka tie ir atbilstīgi kvalificēti un nodrošināti, lai panāktu Eiropas tiesību aktu īstenošanu darba ņēmēju brīvas pārvietošanās un pakalpojumu brīvas aprites jomā;

4.  aicina dalībvalstis uzlabot pārrobežu sadarbību starp inspekcijām un elektronisko informācijas un datu apmaiņu, lai uzlabotu to kontroles pasākumu efektivitāti, kuru mērķis ir apkarot un novērst krāpšanu sociālajā jomā, fiktīvu pašnodarbinātību un nedeklarētu darbu, vienlaikus atzīstot datu aizsardzības nozīmi, un ieviest obligātu sadarbību starp dalībvalstīm un to savstarpēju palīdzību; aicina dalībvalstis izstrādāt Savienības mēroga profesionālās apmācības programmas inspektoriem, identificēt jaunus noteikumu apiešanas paņēmienus un organizēt pārrobežu sadarbības pasākumus; atzinīgi vērtē Komisijas darbu, finansējot savstarpējas mācīšanās programmas darba inspektoriem dalībvalstīs; uzsver, ka ir svarīgi valsts darba inspekcijas iestāžu darbiniekiem un/vai sociālajiem partneriem nodrošināt piekļuvi visās faktiskajās darba vietās un saistītajās dzīves vietās, ko nodrošina darba devējs, ja tas ir atļauts saskaņā ar valsts tiesību aktiem un atbilstīgi privātuma aizsardzības principiem, ņemot vērā, ka tas ir priekšnoteikums, lai viņi varētu veikt savu darbu un pārbaudīt sociālā dempinga gadījumus; iesaka Komisijai apsvērt iespēju uz Eurodetachement projektu bāzes izveidot pastāvīgas apmaiņas platformas, kopīgas mācības un sadarbību darba inspektoriem (un ierēdņiem struktūrās, kas atbildīgas par saziņu ar norīkotajiem darbiniekiem), kas iesaistīti kontroles un uzraudzības platformā, kura var tikt iekļauta vai darboties sadarbībā ar Eiropas platformu nedeklarēta darba novēršanai;

5.  mudina dalībvalstis vajadzības gadījumā izveidot divpusējas ad hoc darba grupas un, ja nepieciešams, daudzpusēju darba grupu, iesaistot dalībvalstu kompetentās iestādes un darba inspektorus, lai, saņemot visu attiecīgo dalībvalstu apstiprinājumu, veiktu pārrobežu pārbaudes uz vietas saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā notiek kontroles, ja rastos aizdomas par sociālo dempingu, nodarbinātību atbilstīgi nelikumīgiem nosacījumiem vai krāpšanu, un identificēt „pastkastītes uzņēmumus”, krāpnieciskas darbā iekārtošanas aģentūras un noteikumu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rada darba ņēmēju ekspluatāciju; norāda, ka šīs darba grupas varētu strādāt sadarbībā ar Eiropas platformu nedeklarēta darba novēršanai un Vecāko darba inspektoru komiteju, lai samazinātu attiecīgo finanšu slogu, un ka tās varētu izveidot valstu sociālo inspekciju tīklu, lai sekmētu informācijas apmaiņu; uzskata, ka laba sadarbība starp valstu iestādēm un sociālajiem partneriem ir būtiska sociālā dempinga izbeigšanai un godīgas konkurences nodrošināšanai vienotajā tirgū;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt efektīvāku spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu un uzlabot sadarbību starp dalībvalstu organizācijām, kuras ir atbildīgas par darba inspekcijām, jo īpaši pārrobežu darba inspekcijām; atzinīgi vērtē Eiropas platformas nedeklarēta darba novēršanai izveidi un tās izvirzītos mērķus, lai stiprinātu sadarbību nedeklarēta darba novēršanā un atturēšanā no tā; cer, ka šī platforma palīdzēs atklāt un novērst pārkāpumus attiecībā uz dalībvalstu un ES darba tiesību normām un ES noteikumiem par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību;

7.  uzsver, ka cīņa pret sociālo tiesību pārkāpumiem jāpapildina ar cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, lai nodrošinātu godīgu konkurenci un vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem;

8.  norāda, ka darba nedeklarēšana vai nepilnīga deklarēšana ir viens no biežāk sastopamajiem noteikumu par darbā norīkošanu apiešanas veidiem; iesaka, ka attiecībā uz norīkošanu visās dalībvalstīs būtu jānosaka, ka ir obligāti jāiesniedz deklarācija, vēlākais kad sākas pakalpojumu sniegšana, un ka šādas deklarācijas būtu jāievada kopējā Eiropas reģistrā, tādējādi atvieglojot iespēju tās pārbaudīt, sekmējot dalībvalstu sadarbību un mazinot patlaban vērojamo juridisko nenoteiktību, ko rada atšķirības dažādu valstu procedūrās un dokumentācijā;

9.  uzsver, ka uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm sadarbībā ar nosūtošās dalībvalsts kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai pārbaudīt A1 veidlapu gadījumā, ja rodas nopietnas šaubas par norīkošanas darbā patiesumu; aicina ad hoc administratīvo darba grupu attiecībā uz A1 veidlapu pastiprināt centienus A1 veidlapu uzticamības uzlabošanai un izvērtēt iespēju sekmēt uzraudzību, apkopojot A1 veidlapas vienotā digitālā sistēmā; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka sociālā nodrošinājuma informācijas elektroniskā apmaiņa (EESSI) būtu pilnībā darbspējīga, to izmantotu visas dalībvalstis un tā būtu pielāgota MVU vajadzībām; uzsver, ka darba ņēmēju, darba devēju un darba inspektoru labāka piekļuve informācijai, izmantojot, piemēram, vienu valsts tīmekļa vietni, ir viens no būtiskākajiem instrumentiem cīņā pret noteikumu pārkāpumiem;

10.  aicina visas dalībvalstis ratificēt un īstenot SDO Konvenciju Nr. 189 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām; aicina dalībvalstis izstrādāt tiesisko regulējumu, kas ļautu likumīgi nodarbināt mājsaimniecībās nodarbinātās personas un aprūpētājus, lai nodrošinātu juridisko skaidrību darba devējiem un taisnīgus nodarbinātības nosacījumus un pienācīgus darba apstākļus darba ņēmējiem; aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt nodarbinātības noteikumus un nosacījumus mājsaimniecībās nodarbinātajām personām un vajadzības gadījumā iesniegt ieteikumus par veicamajiem uzlabojumiem saskaņā ar spēkā esošajiem Līgumiem (jo īpaši LESD 153. panta 1. punktu), tostarp atbilstošu apmācību un informācijas sniegšanu par šīs kategorijas darba ņēmēju tiesībām un pienākumiem;

11.  norāda, ka atsevišķās nozarēs sievietes visvairāk cieš no sociālā dempinga, jo īpaši mājsaimniecības un aprūpes (jo īpaši mājaprūpes) nozarē, aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izvērtēt visas situācijas, kurās sievietes saskaras ar sociālo un algu dempingu vai ir iesaistītas nedeklarētā darbā, kā arī izvērtēt attiecīgos spēkā esošos ES tiesību aktus;

12.  aicina dalībvalstis uzlabot starptautiska un vietēja mēroga sadarbību starp publiskajām iestādēm, arodbiedrībām un NVO, lai risinātu bieži vien sarežģītās migrējošo darbinieku problēmas, un ņemt vērā darba apstākļus, kā arī visus pārējos ar dzīves kvalitāti saistītos elementus, tostarp attiecībā uz vispārējo veselības stāvokli, sociālo iekļautību un mājokli;

13.  uzsver, cik svarīgi ir Direktīvas 2014/67/ES noteikumi par finansiālu administratīvo sankciju un/vai sodu pārrobežu piemērošanu, kas palīdzēs novērst tiesību aktu pārkāpumus; uzskata, ka kompetentajām iestādēm jāspēj piemērot efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas, tostarp iespēju uz laiku apturēt pakalpojumu sniegšanu, ja tiek nopietni pārkāpti tiesību akti par norīkošanu darbā vai piemērojamie koplīgumi; uzskata, ka šādiem naudas sodiem vajadzētu būt ar atturošu ietekmi un ka jāuzlabo informācijas sniegšana MVU par spēkā esošajiem tiesību aktiem par darba ņēmēju norīkošanu;

14.  aicina dalībvalstis būtiski uzlabot informācijas apmaiņu par sociālo nodrošinājumu attiecībā uz darbā norīkotiem darba ņēmējiem, lai uzlabotu spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu; atgādina par savu aicinājumu Komisijai izpētīt guvumus, ja tiktu ieviesta Eiropas sociālās apdrošināšanas identifikācijas apliecība vai cits ES mēroga elektronisks dokuments, kurā varētu saglabāt visus datus, kas vajadzīgi, lai pārbaudītu tā turētāja sociālā nodrošinājuma statusu, pamatojoties uz viņa vai viņas darba tiesiskajām attiecībām(23), kā arī vajadzīgo informāciju, kas saistīta ar darbinieka norīkošanu darbā, stingri ievērojot datu aizsardzības noteikumus, jo īpaši apstrādājot sensitīvus personas datus, un attiecīgā gadījumā paredzēt šādas pret viltojumiem drošas apliecības ieviešanu; tomēr uzsver, ka tas nedrīkst ierobežot vai jebkādā veidā apdraudēt uzņēmēju dalībvalstu iestāžu un sociālo partneru tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi pārskatīt šādā apliecībā iekļautos datus, kā arī veikt to kontroli un pārbaudes;

15.  aicina sagatavot ES mēroga sarakstu ar uzņēmumiem, tostarp “pastkastītes” uzņēmumiem, kas ir atbildīgi par nopietniem Eiropas darba un sociālās jomas tiesību aktu pārkāpumiem, pēc tam, kad tie ir saņēmuši iepriekšēju brīdinājumu, un paredzēt, ka ar šo sarakstu var iepazīties tikai attiecīgās pārbaudes iestādes; prasa liegt šiem uzņēmumiem piekļuvi publiskiem iepirkumiem, valsts subsīdijām un ES fondiem tiesību aktos noteiktā laikposmā;

16.  aicina ES un dalībvalstis īstenot pārrobežu sadarbību izpildes informācijas jomā, uzlabot dalībvalstu elektroniskajos reģistros un Eiropas Autopārvadājumu uzņēmumu reģistrā (ERRU) reģistrēto datu pieejamību uzraudzības iestādēm un konsolidēt to pārkāpumu sarakstu, kuru dēļ autopārvadātāji zaudē labu reputāciju, ietverot tajā informāciju par visu attiecīgo ES tiesību aktu neievērošanu; uzsver, ka atbildība par noteikumu pārkāpšanu būtu jāuzņemas personām, kas dod rīkojumus darbiniekiem;

II. Tiesību aktu nepilnību novēršana, lai īstenotu dalībvalstu un Eiropas darba un sociālās tiesības, un vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principa īstenošana

17.  aicina Komisiju rīkoties, lai novērstu trūkumus, kas konstatēti spēkā esošajos tiesību aktos, nolūkā efektīvi cīnīties pret sociālo dempingu un sociālo un fiskālo krāpšanu;

18.  aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt Direktīvas 2014/67/ES īstenošanu un platformas nedeklarēta darba apkarošanai efektivitāti cīņā pret „pastkastītes uzņēmumiem”, vispārīgāk piemērojot principu, kas paredz, ka ikvienam uzņēmumam jābūt vienai galvenajai mītnes vietai, un nodrošinot, ka pakalpojumu brīvas sniegšanas gadījumā, izmantojot norīkotus darba ņēmējus, ikvienam iesaistītajam pakalpojumu sniedzējam tā izveides dalībvalstī jāveic reāla darbība un tādējādi jābūt reālam uzņēmumam; atgādina, cik svarīga ir uzņēmumu reāla darbība izcelsmes valstī, jo tā ļauj kvalitatīvi novērtēt norīkošanu darbā; atgādina, ka Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja noraidīja priekšlikumu direktīvai par viena dalībnieka sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, jo daži no ierosinātajiem noteikumiem varētu veicināt šāda veida uzņēmumu izveidi fiktīvām sociālām un ekonomiskām darbībām, līgumos un tiesību aktos paredzēto saistību pārkāpumus un tā rezultātā miljardiem euro vērtus zaudējumus neiekasētu nodokļu veidā; aicina Komisiju apsvērt iespēju ierosināt pārredzama un pieejama visu ES uzņēmumu reģistra izveidi un EESSI sistēmas obligātu izmantošanu;

19.  aicina Komisiju izstrādāt jaunu ziņojumu par dalībvalstu panākto progresu, veicot uzlabojumus valsts nodokļu iestādēs un sistēmās, lai cīnītos pret krāpšanu nodokļu jomā, kā ierosināts Komisijas paziņojumā „Rīcības plāns, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas” (COM(2012)0722);

20.  norāda, ka Direktīva 96/71/EK attiecas tikai uz LESD 64. un 74. pantu, kas saistīti ar pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību, lai gan viens no direktīvas galvenajiem mērķiem ir aizsargāt darba ņēmējus; turklāt atgādina, cik svarīgs ir LESD 151. un 153. pants, kuros izvirzīti mērķi ES un tās dalībvalstīm attiecībā uz nodarbinātības veicināšanu, dzīves un darba apstākļu uzlabošanu, pienācīgu sociālo aizsardzību, sociālā dialoga veicināšanu un atstumtības novēršanu;

21.  atzīst ar garām apakšlīgumu ķēdēm saistītos riskus; atgādina, ka dalībvalstis, apspriežoties ar attiecīgajiem sociālajiem partneriem, var valsts līmenī izveidot solidārās atbildības mehānismus, kas piemērojami vietējiem un ārvalstu uzņēmumiem, lai sniegtu iespēju vietējiem un ārvalstu darba ņēmējiem izmantot to tiesības; atgādina, ka šāda iespēja tika apstiprināta ar Direktīvu 2014/67/ES; aicina Komisiju rūpīgi pārraudzīt to, kā tiek īstenots dalībvalstīm minētajā direktīvā noteiktais pienākums paredzēt pasākumus, ar kuriem nodrošina, ka būvniecības nozarē norīkotie darba ņēmēji apakšuzņēmēju ķēdēs var saistībā ar savu darbinieka tiesību ievērošanu prasīt atbildību darbuzņēmējam, kuram darba devējs ir tiešs apakšuzņēmējs;

22.  norāda uz problēmām, kas saistītas ar Direktīvu 96/71/EK un tās īstenošanu; uzsver, ka ir svarīgi risināt šīs problēmas, lai nodrošinātu taisnīgus darba apstākļus, darba ņēmēju tiesību ievērošanu un vienlīdzīgus konkurences apstākļus norīkošanai un vietējiem uzņēmumiem uzņēmējvalstī, kas ir īpaši svarīgi MVU; aicina savlaicīgi īstenot Direktīvu 2014/67/ES; ņem vērā Komisijas priekšlikumu pārskatīt Direktīvu 96/71/EK, iekļaujot tajā ierobežojumu attiecībā uz norīkošanas periodiem, ieviešot noteikumus par atalgojumu un nodarbinātības noteikumus un nosacījumus, lai nodrošinātu vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu un jebkāda veida diskriminācijas aizliegumu valstspiederības dēļ, kas ES tiesību aktos paredzēti kopš dibināšanas līgumu pieņemšanas; prasa, lai noteikumi par darba ņēmēju norīkošanu būtu skaidri, samērīgi un pamatoti; uzsver, ka ir jāievēro uzņēmējvalsts darba koplīgumi un darba attiecību sistēma;

Mobilie darba ņēmēji: cīņa pret sociālo dempingu transporta jomā

23.  aicina stingrāk uzraudzīt noteikumu par darba un atpūtas laiku īstenošanu autotransporta nozarē; aicina uzlabot uzraudzības ierīces un laikus ieviest viedos tahogrāfus profesionālai lietošanai, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis pienācīgi, efektīvi un nediskriminējoši īsteno spēkā esošos tiesību aktus, neradot lieku administratīvo slogu; aicina Komisiju izvērtēt iespēju visiem uzņēmumiem, kuri darbojas ar Kopienas licenci, izveidot elektronisku un integrētu uzņēmuma dosjē ar mērķi apkopot visus attiecīgos ar pārvadātāju, transportlīdzekļiem un transportlīdzekļu vadītājiem saistītos datus, kas iegūti pārbaudēs uz autoceļiem;

24.  aicina pastiprināt kontroli attiecībā uz darba, gaidīšanas režīma, autovadīšanas un atpūtas laika ievērošanu visās attiecīgajās nozarēs, piemēram, būvniecības, sabiedriskās ēdināšanas, medicīnas un transporta nozarē, un piemērot sodus par rupjiem pārkāpumiem;

25.  aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot Eiropas Autotransporta aģentūru, lai nodrošinātu ES tiesību aktu pienācīgu īstenošanu un veicinātu standartizāciju un visu dalībvalstu sadarbību autotransporta jomā;

26.  aicina Komisiju koordinēt un nostiprināt valstu iestāžu sadarbību autotransporta tiesību aktu jomā, tostarp izmantojot informācijas apmaiņu, un citos centienos, kuru mērķis ir atbalstīt tiesību aktu īstenošanu un nodrošināt uzņēmumiem vienlīdzīgus konkurences apstākļus; norāda, ka šajā ziņā tiesību aktu izpilde galvenokārt ir dalībvalstu pienākums; mudina dalībvalstis ciešāk sadarboties ar Euro Contrôle Route un Eiropas ceļu drošības policijas tīklu (TISPOL), lai uzlabotu ES autopārvadājumu tiesību aktu izpildi, nodrošinot to vienādu un pienācīgu īstenošanu;

27.  aicina Komisiju autotransporta nozares mobilajiem darba ņēmējiem kolektīvi piemērot Regulas (EK) Nr. 593/2008 (Roma I) 8. panta 2. punktu, kā to interpretējusi Eiropas Savienības Tiesa 2011. gada 15. marta spriedumā Koelzsch lietā (Tiesas (virspalātas) spriedums lietā C-29/10);

28.  aicina Komisiju un dalībvalstis apmainīties viedokļiem, lai precizētu attiecīgos noteikumus, kas ļauj noteikt atšķirību starp algotiem darbiniekiem un pašnodarbinātām personām nolūkā apkarot fiktīvu pašnodarbinātību, un aicina Komisiju ierosināt konkrētus ieteikumus, pamatojoties uz rādītājiem par darba attiecību pastāvēšanu saskaņā ar SDO Ieteikumu Nr. 198 par darba attiecībām, vienlaikus nediskriminējot patiesus pašnodarbinātos darba ņēmējus ar nelielu klientu skaitu; uzsver nepieciešamību uzraudzīt tādu darba ņēmēju statusu kā civilās aviācijas piloti un lokomotīvju vadītāji un viņu darba tiesiskās attiecības ar uzņēmumiem, kuru labā viņi strādā; uzsver, ka fiktīvas pašnodarbinātības problēmai ir būtiskas sekas attiecībā uz darba ņēmēju sociālo aizsardzību un drošību, un tā var ietekmēt godīgu konkurenci;

29.  noraida jebkādu turpmāku kabotāžas liberalizāciju, kamēr nav nostiprināta spēkā esošā tiesiskā regulējuma īstenošana; mudina Komisiju ierosināt uzlabotus noteikumus, ar ko nodrošinātu labāku īstenošanu un atvieglotu uzraudzību; aicina Komisiju pārskatīt Direktīvu 92/106/EEK par kombinētajiem pārvadājumiem(24), lai izskaustu negodīgu praksi, un prasa veikt papildu pasākumus, lai tiktu ievēroti ar kombinētajiem pārvadājumiem saistītie sociālie tiesību akti;

30.  aicina dalībvalstis, kurās ir ieviesta ceļu nodevu sistēma, apkopotos datus par ceļu nodevām darīt pieejamus uzraudzības iestāžu izvērtēšanai, lai varētu efektīvāk pārbaudīt kabotāžas pārvadājumus;

31.  iesaka, lai uzņēmumu īpašumtiesību iegādes un nodošanas gadījumos tiktu skaidri noteikts, kuras prasības Direktīvas 2001/23/EK(25) nozīmē attiecībā uz darbinieku tiesībām uzņēmumu īpašnieka maiņas gadījumos tiek ievērotas un saglabātas jaunajos līgumos;

32.  aicina veikt uzlabojumus Regulā (EK) Nr. 1008/2008, lai nodrošinātu valstu darba tiesību saistošu piemērošanu aviokompānijām, kuru bāzes atrodas ES teritorijā, un uzlabotu termina „galvenā darījumdarbības vieta” definīciju un jēdzienu, kā arī saistībā ar sociālās drošības sistēmu un darba tiesību koordinēšanu aicina uz apkalpes locekļiem attiecināmo definīciju „mājas bāze” saskaņot ar Regulu (ES) Nr. 83/2014(26) un Regulu (ES) Nr. 465/2012(27);

33.  stingri mudina Komisiju un dalībvalstis saistībā ar Eiropas Aviācijas drošības aģentūras (EASA) regulu un citiem attiecīgajiem tiesību aktiem atbalstīt tiešo darba līgumu kā standarta modeli un ierobežot netipisku darba līgumu izmantošanu;

34.  prasa aizsargāt gaisa kuģu pilotu un apkalpes locekļu tiesības;

35.  aicina dalībvalstis pārskatīt savus tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka visi līgumi aviācijas nozarē nodrošina kvalitatīvu nodarbinātību un labus darba apstākļus; uzskata, ka nedroši darba apstākļi rada papildu risku drošībai; uzsver, ka konkurētspējas uzlabošanas dēļ nedrīkst ziedot darbinieku sociālo aizsardzību un pakalpojumu kvalitāti;

36.  uzsver, ka būtu jāstiprina Komisijas 2015. gada 7. decembrī publicētās Aviācijas stratēģijas Eiropai sociālā dimensija, jo kvalitatīva nodarbinātība un labi darba apstākļi ir tieši saistīti gan ar pasažieru, gan personāla drošības un drošuma aizsardzību; turklāt uzsver, ka šajā sakarībā Komisijai un dalībvalstīm ir jānodrošina to valsts sociālo tiesību aktu un darba koplīgumu uzraudzība un pienācīga izpilde, ko piemēro aviokompānijām, kuru bāzes atrodas ES teritorijā; šajā saistībā atgādina, ka sociālie un vides standarti ir saistīti ar pakalpojumu kvalitāti, kā arī drošību; atzīst, ka ir svarīgi paredzēt apmācības minimumu tehniskās apkopes personālam civilās aviācijas nozarē; prasa Komisijai ierosināt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 868/2004 par aizsardzību pret subsidēšanu un negodīgas cenu noteikšanas praksi, kas rada zaudējumus Kopienas gaisa pārvadātājiem gaisa satiksmes pakalpojumu sniegšanā no valstīm, kuras nav Eiropas Kopienas dalībvalstis(28), pārskatīšanu un analizēt iemeslus, kāpēc šī regula nav īstenota; aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt noteikumus par gaisa kuģa apkalpes sākotnējo apmācību un licencēšanu, lai novērstu trūkumus, kuru dēļ notiek to pilotu ekspluatācija, kas sāk darbu šajā profesijā, piemēram, slēdzot līgumus par pilotu pašfinansētām lidojumstundām;

37.  aicina Komisiju izvērtēt iespēju nākt klajā ar papildu priekšlikumu par piemērojamajiem darba nosacījumiem kuģniecības nozarē, tostarp attiecībā uz kuģu apkalpi;

38.  uzskata, ka jūrniecības nozarē Komisijai būtu jānodrošina sociālo tiesību aktu, tostarp 2006. gada Konvencijas par darbu jūrniecībā, pilnīga īstenošana; aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt pasākumus, ar ko veicina profesionāli apmācītu Eiropas jūrnieku pieņemšanu un saglabāšanu darbā;

Ar ekonomikas digitalizāciju saistīto problēmu prognozēšana

39.  atgādina, ka ir svarīgi digitālo un sadarbīgo ekonomiku saistīt ar darba ņēmēju aizsardzību šajā jaunajā nozarē, kur elastīgākas darba prakses varētu radīt nodarbinātības veidus, kuros ir spēkā zemāki standarti sociālās drošības, darba laika, darba vietas, apmācības, darba ņēmēju līdzdalības un nodarbinātības aizsardzības jomā; uzsver, ka šiem jaunajiem nodarbinātības veidiem jāpiemēro biedrošanās brīvība un tiesības uz darba koplīguma slēgšanas sarunām saskaņā ar ES Pamattiesību hartu un valstu praksi; uzsver, ka dalībvalstīm savi tiesību akti ir jāpielāgo digitālajai un sadarbīgai ekonomikai, un aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus īsā laikā novērtēt Eiropas tiesību aktu normas, ko piemēro šajā nozarē, un vajadzības gadījumā sagatavot priekšlikumus digitālās un sadarbīgās ekonomikas regulējumam nolūkā nodrošināt taisnīgu konkurenci un darba ņēmēju tiesību aizsardzību;

40.  norāda, ka digitalizācijai ir ārkārtīgi svarīga ietekme uz Eiropas darba tirgu; uzsver, ka, no vienas puses, digitalizācija var radīt jaunus uzņēmējdarbības modeļus un jaunas darbvietas, jo īpaši augsti kvalificētiem, taču arī mazkvalificētiem darba ņēmējiem, bet, no otras puses, tā var arī radīt nedrošus nodarbinātības veidus; uzsver, ka digitālā vienotā tirgus stratēģijā būtu jāiekļauj sociālie apsvērumi, lai pilnībā izmantotu saistītā nodarbinātības un izaugsmes potenciāla sniegtās iespējas, vienlaikus nodrošinot augsta līmeņa nodarbinātības aizsardzību; aicina Komisiju veidot digitālo vienoto tirgu sociāli taisnīgā un ilgtspējīgā veidā; uzskata, ka pašreizējās sociālās aizsardzības sistēmas ir jāpielāgo darba ņēmēju vajadzībām digitālās un sadarbīgās ekonomikas apstākļos, lai attiecīgajiem darba ņēmējiem nodrošinātu pietiekamu sociālo aizsardzību;

41.  atgādina, ka dažās ekonomikas nozarēs, piemēram, lauksaimniecībā, darba stundu skaits atšķiras atkarībā no sezonas ierobežojumiem;

III. Virzība uz augšupēju sociālo konverģenci

42.  uzsver pamattiesību dominanto lomu; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un veicināt sociālo dialogu, kuram ir būtiska nozīme augsta līmeņa darba apstākļu nodrošināšanā; uzsver, ka darba tiesībām un augstiem sociālajiem standartiem ir būtiska nozīme ekonomikas līdzsvarošanā, ienākumu palielināšanā un ieguldījumu veicināšanā spēju palielināšanas jomā; šajā sakarībā uzsver, ka ES tiesību aktos un politikas dokumentos ir jāņem vērā arodbiedrību tiesības un brīvības, tiem jāatbilst koplīgumiem un jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret darba ņēmējiem;

43.  aicina Komisiju veikt īpašus pasākumus, lai palīdzētu sievietēm, ko ietekmē sociālais dempings, visās kopējās politikas nostādnēs un pasākumos galveno uzmanību pievēršot līdztiesības panākšanai, ņemot vērā pašreizējo darba tirgus segregāciju un nevienlīdzīgos darba līgumus, par ko liecina joprojām pastāvošās būtiskās sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirības;

44.  uzsver, ka nevienlīdzība Eiropā padziļinās, tādējādi negatīvi ietekmējot stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu nabadzības un nodarbinātības jomā;

45.  uzsver, cik svarīgi ir Savienības teritorijā un/vai eurozonā izveidot ekonomiskus, fiskālus un sociālus mehānismus, kas spētu uzlabot ES iedzīvotāju dzīves līmeni, samazinot ekonomisko un sociālo nevienlīdzību; turklāt uzstāj, lai Komisija ņemtu vērā atzinumus par sociālajiem jautājumiem, lai sekmētu darba ņēmēju aizsardzību konverģences ceļā;

46.  atgādina par Komisijas apņemšanos izveidot sociālo tiesību pīlāru un uzsver, ka ir vajadzīga augšupēja sociālā konverģence, lai sasniegtu LESD 151. pantā izklāstītos mērķus; uzsver, ka dažādu valstu sociālo sistēmu salīdzināšanas kritēriju noteikšana nevar veidot šādu pīlāru, bet var kalpot tikai kā iepriekšēja analītiska bāze; uzsver, ka sociālo tiesību pīlāra pieņemšanai nevajadzētu izraisīt jau spēkā esošo darba un sociālo standartu pazemināšanu;

47.  norāda uz atšķirīgajiem darbinieku un darba devēju sociālā nodrošinājuma iemaksas līmeņiem dalībvalstīs; aicina Komisiju izvērtēt šo atšķirību ekonomisko un sociālo ietekmi vienotā tirgus kontekstā;

48.  uzskata, ka atalgojums, kas darba ņēmējiem nodrošina pienācīgu dzīves līmeni, ir svarīgs sociālajai kohēzijai un produktīvas ekonomikas uzturēšanai; aicina ievērot un veicināt darba koplīguma slēgšanas sarunas; iesaka arī noteikt algu minimumu, vajadzības gadījumā izveidojot valstu minimālo algu, pienācīgi ievērojot katras dalībvalsts praksi un apspriežoties ar sociālajiem partneriem, lai pakāpeniski sasniegtu, ja iespējams, vismaz 60 % no attiecīgās valsts vidējās algas ar mērķi izvairīties no pārmērīgām atalgojuma atšķirībām, atbalstīt kopējo pieprasījumu un ekonomikas atveseļošanu un veicināt augšupēju sociālo konverģenci;

49.  pieņem zināšanai automātisko stabilizatoru potenciālo vērtību; uzsver nepieciešamību papildus šiem stabilizatoriem īstenot efektīvu nodarbinātības politiku, kuras galvenais mērķis ir radīt kvalitatīvas darbvietas;

50.  aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm apsvērt vajadzību rīkoties ES līmenī, lai risinātu dažādus apakšuzņēmēju līgumu slēgšanas aspektus, tostarp kopīgas un solidāras atbildības paplašināšanu visā apakšuzņēmumu ķēdē;

51.  uzsver, ka visi apakšuzņēmēji, tostarp pagaidu aģentūras, kas lielākoties nosūta sievietes uz citu dalībvalsti mājsaimniecības un mājaprūpes darbā, ir saucami pie atbildības par nesamaksātām algām, sociālās drošības maksājumiem, nelaimes gadījumu apdrošināšanu, kā arī noteikumu par darbnespēju un nelaimes gadījumiem neievērošanu; uzsver, ka apakšuzņēmējiem ir arī jāspēj sniegt atbalstu darbiniekiem gadījumā, ja pret viņiem slikti izturas un viņus aizskar klienti, kā arī repatriācijas gadījumā;

52.  aicina Komisiju apsvērt iespēju paredzēt instrumentu, ar ko uzņēmumiem paredzētu lielāku rūpības pienākumu, kura sakarā tos var saukt pie atbildības gan attiecībā uz to filiālēm, gan apakšuzņēmējiem, kas darbojas trešās valstīs, ar mērķi novērst cilvēktiesību pārkāpumus, korupciju, smagus fiziskus ievainojumus vai vides apdraudējumu un SDO konvenciju pārkāpumus;

53.  uzskata, ka Direktīva 96/71/EK un noteikumi par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu ir jāpiemēro no trešām valstīm norīkoto darba ņēmēju nodarbinātībai, pamatojoties uz PTO 4. režīma regulējumu un tirdzniecības nolīgumu kontekstā, lai novērstu labvēlīgāku attieksmi pret uzņēmumiem un darba ņēmējiem no trešām valstīm nekā no dalībvalstīm;

54.  aicina Komisiju iespēju robežās ņemt vērā šīs rezolūcijas ieteikumus;

55.  uzsver vajadzību nodrošināt dažādu Eiropas politikas virzienu labāku koordinēšanu;

o
o   o

56.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.
(2) OV L 159, 28.5.2014., 11. lpp.
(3) OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.
(4) OV L 284, 30.10.2009., 1. lpp.
(5) OV L 177, 4.7.2008., 6. lpp.
(6) OV L 300, 14.11.2009., 72. lpp.
(7) OV L 300, 14.11.2009., 51. lpp.
(8) OV L 102, 11.4.2006., 1. lpp.
(9) OV L 80, 23.3.2002., 35. lpp.
(10) OV L 293, 31.10.2008., 3. lpp.
(11) OV L 364, 12.12.1992., 7. lpp.
(12) OV L 167, 2.7.1999., 33. lpp.
(13) OV L 124, 20.5.2009., 30. lpp.
(14) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0012.
(15) OV L 65, 11.3.2016., 12. lpp.
(16) http://www.eurofound.europa.eu/publications/report/2010/working-conditions-industrial-relations/posted-workers-in-the-european-union
(17) https://www.eurofound.europa.eu/observatories/eurwork/industrial-relations-dictionary
(18) Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 1. punktā ir noteikts: „Ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem.”
(19) ES C 2007 809.
(20) Sakt. pieņemots tekstus P8_TA(2015)0252.
(21) Sk. Pacolet, Jozef un De Wispelaere, Frederic, “Darba ņēmēju norīkošana darbā: Ziņojums par A1 portatīvajiem dokumentiem, kas izsniegti 2012. un 2013. gadā” (Posting of workers: Report on A1 portable documents issued in 2012 and 2013), 15. lpp. Saskaņā ar Eurostat datiem kopējais ES darbaspēks 2013. gadā bija 243 miljoni cilvēku (2013. gada darbaspēka apsekojuma pārskats, Eurostat, http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Archive:Labour_force_survey_overview_2013).
(22) https://ec.europa.eu/priorities/sites/beta-political/files/juncker-political-guidelines_en.pdf
(23) Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūcija par efektīvām darba inspekcijām kā stratēģiju darba apstākļu uzlabošanai Eiropā (P7_TA(2014)0012).
(24) Padomes 1992. gada 7. decembra Direktīva 92/106/EEK par vienotu noteikumu ieviešanu attiecībā uz dažu veidu kombinētajiem kravu pārvadājumiem starp dalībvalstīm (OV L 368, 17.12.1992., 38. lpp.).
(25) Padomes 2001. gada 12. marta Direktīva 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 82, 22.3.2001., 16. lpp.).
(26) Komisijas 2014. gada 29. janvāra Regula (ES) Nr. 83/2014, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 965/2012, ar ko nosaka tehniskās prasības un administratīvās procedūras saistībā ar gaisa kuģu ekspluatāciju atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 216/2008 (OV L 28, 31.1.2014., 17. lpp.).
(27) Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Regula (ES) Nr. 465/2012, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu un Regulu (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 (OV L 149, 8.6.2012., 4. lpp.).
(28) OV L 162, 30.4.2004., 1. lpp.


Iebildumu izteikšana pret deleģēto aktu: komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu pamatinformācijas dokumenti
PDF 324kWORD 48 48k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. septembra rezolūcija par Komisijas 2016. gada 30. jūnija deleģēto regulu, ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1286/2014 par komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu (PRIIP) pamatinformācijas dokumentiem, nosakot regulatīvos tehniskos standartus attiecībā uz pamatinformācijas dokumentu noformējumu, saturu, pārskatīšanu un pārstrādāšanu un šādu dokumentu iesniegšanas prasību izpildes nosacījumiem; (C(2016)03999 – 2016/2816(DEA))
P8_TA(2016)0347B8-0974/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas deleģēto regulu (C(2016)03999) („deleģētā regula“),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. novembra Regulu (ES) Nr. 1286/2014 par komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu (PRIIP) pamatinformācijas dokumentiem un jo īpaši tās 8. panta 5. punktu, 10. panta 2. punktu un 13. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES) Nr. 1093/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi), groza Lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/78/EK, un Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES) Nr. 1094/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādi), groza Lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/79/EK, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES) Nr. 1095/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādi), groza Lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/77/EK,

–  ņemot vērā regulatīvo tehnisko standartu (RTS) projektus, ko Eiropas uzraudzības iestāžu apvienotā komiteja 2016. gada 6. aprīlī iesniedza saskaņā ar 10. un 56. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (ES) Nr. 1093/2010, (ES) Nr. 1094/2010 un (ES) Nr. 1095/2010,

–  ņemot vērā Komisijai adresēto vēstuli, ko Ekonomikas un monetārās komitejas priekšsēdētājs 2016. gada 30. jūnijā nosūtīja Komisijai, un Ekonomikas un monetārās komitejas priekšsēdētāja 2016. gada 12. jūlija vēstuli,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 105. panta 3. punktu,

A.  tā kā ir svarīgi, lai patērētājiem sniegtā informācija par ieguldījumu produktiem būtu salīdzināma, jo tas sekmē vienlīdzīgus konkurences apstākļus neatkarīgi no tā, kāda veida finanšu starpnieks minētos produktus piedāvā vai pārdod;

B.  tā kā attiecībā uz ieguldītājiem būtu maldinoši kredīta risku izslēgt no apdrošināšanas produktu riska kategorijas aprēķināšanas;

C.  tā kā vēl ir jāprecizē daudzu iespēju produktu sistēma, jo īpaši attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu (PVKIU) fondiem piešķirto skaidro atbrīvojumu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1286/2014;

D.  tā kā Komisijas pieņemtajā deleģētajā aktā ir trūkumi attiecībā uz gaidāmo rezultātu scenāriju aprēķināšanas metodiku un tādēļ tas neatbilst prasībai saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1286/2014 sniegt informāciju, kas ir „precīza, godīga, skaidra un nemaldinātu ieguldītājus“ un jo īpaši attiecībā uz dažiem PRIIP neliecina, ka ieguldītāji varētu zaudēt naudu pat nelabvēlīga scenārija gadījumā un pat saistībā ar produktiem, kuri ir regulāri radījuši zaudējumus ieteicamajā minimālajā turēšanas periodā;

E.  tā kā deleģētajā regulā trūkst detalizētu norādījumu par “izpratnes brīdinājumu”, tādēļ pastāv nopietns risks, ka šis elements pamatinformācijas dokumentā visā vienotajā tirgū var tikt īstenots nekonsekventi;

F.  tā kā Parlaments joprojām uzskata, ka saskaņā ar papildu RTS pilnvarām būtu jāīsteno turpmāka standartizācija attiecībā uz to, kad ir izmantojams izpratnes brīdinājums;

G.  tā kā, ja netiek izdarītas nekādas izmaiņas, pastāv risks, ka deleģētajā regulā paredzētie noteikumi ir pretrunā tiesību aktu garam un mērķim, proti, sniegt privātajiem ieguldītājiem skaidru, salīdzināmu, saprotamu un nemaldinošu informāciju par PRIIP;

H.  tā kā 2016. gada 30. jūnija vēstulē, ko Ekonomikas un monetārās komitejas priekšsēdētājs nosūtīja Komisijai, Parlamenta sarunu grupa lūdza Komisiju izvērtēt, vai nebūtu jāatliek Regulas (ES) Nr. 1286/2014 īstenošana,

1.  izsaka iebildumus pret Komisijas deleģēto regulu;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai un paziņot, ka deleģētā regula nevar stāties spēkā;

3.  aicina Komisiju iesniegt jaunu deleģēto aktu, kurā būtu ņemti vērā iepriekš minētie ieteikumi;

4.  aicina Komisiju apsvērt priekšlikumu atlikt Regulas (ES) Nr. 1286/2014 piemērošanas dienu, nemainot nevienu citu 1. līmeņa noteikumu, lai nodrošinātu netraucētu to prasību īstenošanu, kas izklāstītas minētajā regulā un deleģētajā regulā, un izvairītos no 1. līmeņa piemērošanas, kamēr nav stājušies spēkā RTS;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

Juridisks paziņojums