Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2016. gada 27. oktobris - StrasbūraGalīgā redakcija
ES 2014. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšana — Eiropadome un Padome
 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšana — ENIAC kopuzņēmums
 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšana — ARTEMIS kopuzņēmums
 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšana — ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotais kopuzņēmums
 Stāvoklis Ziemeļirākā/Mosulā
 Žurnālistu stāvoklis Turcijā
 Kodoldrošība un kodolieroču neizplatīšana
 Eiropas Brīvprātīgo dienests
 ES jaunatnes stratēģija 2013.-2015. gadam
 Veidi, kādos KLP var uzlabot darbvietu izveidi lauku apvidos

ES 2014. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšana — Eiropadome un Padome
PDF 469kWORD 55k
Lēmums
Rezolūcija
1. Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra lēmums par Eiropas Savienības 2014. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, II iedaļa — Eiropadome un Padome (2015/2156(DEC))
P8_TA(2016)0418A8-0271/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2014. finanšu gada vispārējo budžetu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības konsolidētos gada pārskatus par 2014. finanšu gadu (COM(2015)0377 – C8-0201/2015)(2),

–  ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par budžeta izpildi 2014. finanšu gadā un iestāžu atbildes(3),

–  ņemot vērā deklarāciju(4) par pārskatu ticamību, kā arī par pakārtoto darījumu likumību un pareizību, kuru Revīzijas palāta sniegusi par 2014. finanšu gadu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. pantu,

–  ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa lēmumu(5) atlikt lēmuma pieņemšanu par 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu, kā arī tam pievienoto rezolūciju,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. panta 10. punktu, kā arī 317., 318. un 319. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(6) un jo īpaši tās 55., 99., 164., 165. un 166. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 94. pantu un V pielikumu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas otro ziņojumu (A8-0271/2016),

1.  nesniedz Padomes ģenerālsekretāram apstiprinājumu par Eiropadomes un Padomes 2014. finanšu gada budžeta izpildi;

2.  izklāsta savus konstatējumus turpmāk tekstā iekļautajā rezolūcijā;

3.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un rezolūciju, kas ir tā neatņemama daļa, nosūtīt Eiropadomei, Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai, kā arī nodrošināt to publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (L sērijā).

2. Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūcija ar konstatējumiem, kas ir neatņemama daļa no lēmuma par Eiropas Savienības 2014. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, II iedaļa — Eiropadome un Padome (2015/2156(DEC))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā lēmumu par Eiropas Savienības 2014. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, II iedaļa — Eiropadome un Padome,

–  ņemot vērā Reglamenta 94. pantu un V pielikumu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas otro ziņojumu (A8-0271/2016),

A.  tā kā visām Savienības iestādēm vajadzētu būt pārredzamām un pilnībā jāatbild Savienības iedzīvotājiem par tām kā Savienības iestādēm uzticētajiem līdzekļiem;

B.  tā kā Eiropadomei un Padomei kā Savienības iestādēm vajadzētu būt demokrātiski pārskatatbildīgām Savienības pilsoņu priekšā, jo tās saņem Eiropas Savienības vispārējā budžeta līdzekļus,

1.  atgādina par Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) un Regulā (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (Finanšu regulā) noteikto Parlamenta lomu attiecībā uz budžeta izpildes apstiprināšanu;

2.  norāda, ka saskaņā ar LESD 335. pantu „jautājumos, kas saistīti ar konkrētu iestāžu darbību, to [Savienību] pārstāv attiecīgās iestādes, ņemot vērā to administratīvo autonomiju” un ka attiecīgi, ņemot vērā Finanšu regulas 55. pantu, iestādes pašas ir atbildīgas par savu budžetu izpildi;

3.  uzsver Parlamenta un citu iestāžu lomu budžeta izpildes apstiprināšanas procedūrā, ko reglamentē Finanšu regulas noteikumi, jo īpaši tās 164.–166. pants;

4.  norāda, ka saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 94. pantu „noteikumi par procedūru, kura jāpiemēro, lai pieņemtu lēmumu sniegt Komisijai apstiprinājumu par budžeta izpildi, tieši tāpat attiecas uz procedūru, kurā (..) atbildīgajiem darbiniekiem sniedz apstiprinājumu par citu Eiropas Savienības iestāžu un struktūru, piemēram, Padomes (attiecībā uz tās kā izpildiestādes darbību) (..) attiecīgo budžetu izpildi (..)”;

5.  pauž nožēlu par to, ka Padome joprojām nav atbildējusi uz Parlamenta 2016. gada 28. aprīļa rezolūcijā par budžeta izpildes apstiprināšanu(7) iekļautajām piezīmēm par iepriekšējos gados vērojamo tendenci saistībā ar arvien pieaugošo nepietiekamo izlietojuma līmeni un saistību apropriāciju pārnesumiem;

Neatrisinātie jautājumi

6.  pauž nožēlu par to, ka Eiropadome un Padome nesniedz Parlamentam savu gada darbības pārskatu; uzskata, ka minētā situācija nav pieļaujama un kaitē iestāžu reputācijai;

7.  pauž nožēlu par to, ka Eiropadomes un Padomes budžets joprojām netiek nodalīts, kā to nesenajās rezolūcijās par budžeta izpildes apstiprināšanu ieteica Parlaments;

8.  ņem vērā Padomes tīmekļa vietnē pieejamo informāciju par ēku politiku; norāda arī uz to, ka nav informācijas par izmaksām, kas radušās saistībā ar minētajām ēkām; prasa nākamajā gada finanšu pārskatā sniegt Parlamentam sīku informāciju;

9.  atgādina par Parlamenta prasību iesniegt progresa ziņojumus par ēku projektiem un detalizētu līdz šim radušos izmaksu sadalījumu; prasa sniegt informāciju par izmaksām saistībā ar novēloto Europa ēkas pabeigšanu;

10.  atkārtoti aicina Padomi informēt par savu administratīvās modernizācijas procesu, jo īpaši par paredzamo ietekmi uz Padomes budžetu;

11.  aicina Padomi pēc iespējas ātrāk pieņemt rīcības kodeksu, lai nodrošinātu iestādes integritāti; atgādina aicinājumu Padomei bez turpmākas kavēšanās ieviest noteikumus par trauksmes celšanu;

12.  aicina Padomi pievienoties Savienības Pārredzamības reģistram, lai nodrošinātu iestādes pārredzamību un pārskatatbildību;

13.  atkārtoti aicina Padomi savās struktūrvienībās izstrādāt detalizētas nostādnes korupcijas apkarošanai un neatkarīgu politiku, kā arī sistemātiski palielināt pārredzamību leģislatīvajās procedūrās un sarunās;

14.  pauž nožēlu par grūtībām, kas atkārtoti radušās līdzšinējās budžeta izpildes apstiprinājuma procedūrās un ko izraisīja Padomes nesadarbošanās; norāda, ka Parlaments nesniedza Padomes ģenerālsekretāram apstiprinājumu par 2009., 2010., 2011., 2012. un 2013. finanšu gadu to iemeslu dēļ, kuri minēti 2011. gada 10. maija(8), 2011. gada 25. oktobra(9), 2012. gada 10. maija(10), 2012. gada 23. oktobra(11), 2013. gada 17. aprīļa(12), 2013. gada 9. oktobra(13), 2014. gada 3. aprīļa(14), 2014. gada 23. oktobra(15) un 2015. gada 27. oktobra(16) rezolūcijā, un atlika lēmuma pieņemšanu par apstiprinājuma sniegšanu Padomes ģenerālsekretāram par 2014. finanšu gada budžeta izpildi to iemeslu dēļ, kuri izklāstīti tā iepriekšminētajā 2016. gada 28. aprīļa rezolūcijā;

15.  uzstāj, ka efektīvas budžeta kontroles veikšanai ir nepieciešama Parlamenta un Padomes sadarbība, kā tas izklāstīts tā iepriekšminētajā 2016. gada 28. aprīļa rezolūcijā; apliecina, ka Parlaments nevar pieņemt informētu lēmumu par budžeta izpildes apstiprināšanu;

16.  atgādina Padomei par Komisijas 2014. gada janvāra vēstulē pausto viedokli, ka visām iestādēm pilnībā jāpiedalās pēcpārbaudes procesā saistībā ar Parlamenta konstatējumiem budžeta izpildes apstiprināšanā un ka visām iestādēm būtu jāsadarbojas, lai nodrošinātu budžeta izpildes apstiprināšanas procedūras raitu norisi;

17.  norāda, ka Komisija ir paziņojusi, ka tā nepārraudzīs citu iestāžu budžeta izpildi un ka, atbildot uz citai iestādei uzdotiem jautājumiem, tiktu pārkāpta attiecīgās iestādes autonomija pašai veikt savas budžeta iedaļas izpildi;

18.  pauž nožēlu, ka Padome joprojām neatbild uz Parlamenta jautājumiem; atgādina par secinājumiem Parlamenta 2012. gada 27. septembra darbseminārā par Parlamenta tiesībām apstiprināt Padomes budžeta izpildi; atgādina arī par LESD 15. panta 3. punkta trešo daļu, kurā ir noteikts, ka katrai iestādei, struktūrai, birojam vai aģentūrai ir jānodrošina darba pārredzamība;

19.  norāda, ka no 27 jautājumiem, ko Budžeta kontroles komitejas locekļi iesniedza Padomei par 2014. finanšu gadu, tikai uz trim tika sniegta skaidra atbilde saistībā ar budžeta izpildes apstiprināšanu iesniegtajos Padomes dokumentos;

20.  uzstāj, ka Padomes izdevumi ir jāpārbauda tādā pašā veidā, kā tiek pārbaudīti citu iestāžu izdevumi, un ka šādas pārbaudes pamatelementi ir norādīti Parlamenta iepriekšējo gadu rezolūcijās par budžeta izpildes apstiprināšanu;

21.  uzsver Parlamenta prerogatīvas sniegt apstiprinājumu par budžeta izpildi saskaņā ar LESD 316., 317. un 319. pantu atbilstīgi pašreizējai interpretācijai un praksei, proti, sniegt apstiprinājumu par katru budžeta pozīciju atsevišķi, lai saglabātu pārredzamību un demokrātisku atbildību attiecībā pret Savienības nodokļu maksātājiem;

22.  uzskata, ka tas, ka Padome nesniedz Eiropas Parlamentam pieprasītos dokumentus, pārkāpj galvenokārt Savienības pilsoņu tiesības uz informāciju un pārredzamību un kļūst par pamatu bažām, zināmā mērā atspoguļojot demokrātijas iztrūkumu Savienības iestādēs;

23.  uzskata, ka tas ir nopietns Līgumos noteikto pienākumu pārkāpums, un uzskata, ka attiecīgajām ieinteresētajām personām ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nekavējoties risinātu šo jautājumu; uzsver, ka ir jāpārskata Līgumi un Finanšu regula, lai precizētu budžeta izpildes apstiprināšanas procedūras mērķus un procesus un noteiktu piemērojamās sankcijas par Līgumos paredzēto noteikumu neievērošanu;

24.  uzskata, ka sadarbības trūkums starp Eiropadomi un Padomi un budžeta izpildes apstiprinātājiestādi raida negatīvu signālu Savienības pilsoņiem.

(1)OV L 51, 20.2.2014.
(2)OV C 377, 13.11.2015., 1. lpp.
(3)OV C 373, 10.11.2015., 1. lpp.
(4)OV C 377, 13.11.2015., 146. lpp.
(5)OV L 246, 14.9.2016., 20. lpp.
(6)OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(7)OV L 246, 14.9.2016., 21. lpp.
(8)OV L 250, 27.9.2011., 25. lpp.
(9)OV L 313, 26.11.2011., 13. lpp.
(10)OV L 286, 17.10.2012., 23. lpp.
(11)OV L 350, 20.12.2012., 71. lpp.
(12)OV L 308, 16.11.2013., 22. lpp.
(13)OV L 328, 7.12.2013., 97. lpp.
(14)OV L 266, 5.9.2014., 26. lpp.
(15)OV L 334, 21.11.2014., 95. lpp.
(16)OV L 314, 1.12.2015., 49. lpp.


2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšana — ENIAC kopuzņēmums
PDF 489kWORD 51k
Lēmums
Lēmums
Rezolūcija
1. Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra lēmums par ENIAC kopuzņēmuma 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu (2015/2202(DEC))
P8_TA(2016)0419A8-0264/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ENIAC kopuzņēmuma 2014. finanšu gada galīgos pārskatus,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas ziņojumu par ENIAC kopuzņēmuma 2014. finanšu gada pārskatiem ar Kopuzņēmuma atbildi(1),

–  ņemot vērā deklarāciju(2) par pārskatu ticamību, kā arī par pakārtoto darījumu likumību un pareizību, kuru Revīzijas palāta sniegusi par 2014. finanšu gadu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. februāra ieteikumu par apstiprinājumu, ko sniedz kopuzņēmumiem par 2014. finanšu gada budžeta izpildi (05587/2016 – C8-0058/2016),

–  ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa lēmumu(3) atlikt lēmuma pieņemšanu par 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu, kā arī kopuzņēmuma ECSEL (bijušais ENIAC kopuzņēmums un ARTEMIS kopuzņēmums) izpilddirektora atbildes,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 319. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(4) un jo īpaši tās 209. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 72/2008, ar ko izveido ENIAC kopuzņēmumu(5),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 6. maija Regulu (ES) Nr. 561/2014, ar ko izveido kopuzņēmumu ECSEL(6), un jo īpaši tās 12. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2002. gada 19. novembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2343/2002 par pamata Finanšu regulu struktūrām, kas minētas 185. pantā Padomes Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 30. septembra Deleģēto regulu (ES) Nr. 110/2014 par finanšu paraugregulu publiskā un privātā sektora partnerības struktūrām, kas minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 209. pantā(8),

–  ņemot vērā Reglamenta 94. pantu un V pielikumu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas otro ziņojumu (A8-0264/2016),

1.  sniedz kopuzņēmuma ECSEL (bijušā ENIAC kopuzņēmuma un ARTEMIS kopuzņēmuma) izpilddirektoram apstiprinājumu par ENIAC kopuzņēmuma 2014. finanšu gada budžeta izpildi;

2.  izklāsta savus konstatējumus turpmāk tekstā iekļautajā rezolūcijā;

3.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un rezolūciju, kas ir tā neatņemama daļa, nosūtīt kopuzņēmuma ECSEL (bijušais ENIAC kopuzņēmums un ARTEMIS kopuzņēmums) izpilddirektoram, Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai, kā arī nodrošināt to publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (L sērijā).

2. Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra lēmums par par ENIAC kopuzņēmuma 2014. finanšu gada pārskatu apstiprināšanu (2015/2202(DEC))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ENIAC kopuzņēmuma 2014. finanšu gada galīgos pārskatus,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas ziņojumu par ENIAC kopuzņēmuma 2014. finanšu gada pārskatiem ar Kopuzņēmuma atbildi(9),

–  ņemot vērā deklarāciju(10) par pārskatu ticamību, kā arī par pakārtoto darījumu likumību un pareizību, kuru Revīzijas palāta sniegusi par 2014. finanšu gadu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. februāra ieteikumu par apstiprinājumu, ko sniedz kopuzņēmumiem par 2014. finanšu gada budžeta izpildi (05587/2016 – C8-0058/2016),

–  ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa lēmumu(11) atlikt lēmuma pieņemšanu par 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu, kā arī kopuzņēmuma ECSEL (bijušais ENIAC kopuzņēmums un ARTEMIS kopuzņēmums) izpilddirektora atbildes,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 319. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(12) un jo īpaši tās 209. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 72/2008, ar ko izveido ENIAC kopuzņēmumu (13),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 6. maija Regulu (ES) Nr. 561/2014, ar ko izveido kopuzņēmumu ECSEL(14), un jo īpaši tās 12. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2002. gada 19. novembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2343/2002 par pamata Finanšu regulu struktūrām, kas minētas 185. pantā Padomes Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(15),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 30. septembra Deleģēto regulu (ES) Nr. 110/2014 par finanšu paraugregulu publiskā un privātā sektora partnerības struktūrām, kas minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 209. pantā(16),

–  ņemot vērā Reglamenta 94. pantu un V pielikumu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas otro ziņojumu (A8-0264/2016),

1.  apstiprina ENIAC kopuzņēmuma 2014. finanšu gada pārskatus;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt kopuzņēmuma ECSEL (bijušais ENIAC kopuzņēmums un ARTEMIS kopuzņēmums) izpilddirektoram, Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai, kā arī nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (L sērijā).

3. Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūcija ar konstatējumiem, kas ir neatņemama daļa no lēmuma par ENIAC kopuzņēmuma 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu (2015/2202(DEC))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā lēmumu par ENIAC kopuzņēmuma 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 94. pantu un V pielikumu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas otro ziņojumu (A8-0264/2016),

A.  tā kā ENIAC kopuzņēmums (turpmāk “Kopuzņēmums”) tika dibināts 2007. gada 20. decembrī uz 10 gadiem, lai sagatavotu un īstenotu pētniecības programmu ar mērķi izstrādāt galvenās prasmes nanoelektronikā dažādās lietojumu jomās;

B.  tā kā Kopuzņēmums 2010. gada jūlijā ieguva finansiālu autonomiju;

C.  tā kā Kopuzņēmuma dibinātāji ir Savienība, ko pārstāv Komisija, Beļģija, Vācija, Igaunija, Īrija, Grieķija, Spānija, Francija, Itālija, Nīderlande, Polija, Portugāle, Zviedrija, Apvienotā Karaliste, un Eiropas Nanoelektronikas pasākumu asociācija (AENEAS);

D.  tā kā maksimālais Savienības ieguldījums Kopuzņēmumā tā 10 gadu darbības laikā ir EUR 450 000 000, kas jāfinansē no Septītās pētniecības pamatprogrammas budžeta;

E.  tā kā maksimālā summa, kas AENEAS ir jāiegulda Kopuzņēmuma darbības izdevumu segšanā, ir EUR 30 000 000 un dalībvalstīm ir jāsniedz ieguldījumi natūrā, lai segtu darbības izdevumus, un jāveic finanšu iemaksas vismaz 1,8 reižu apmērā no Savienības iemaksas;

F.  tā kā Kopuzņēmumu apvienoja ar ARTEMIS kopuzņēmumu, lai izveidotu struktūru “Elektroniskie komponenti un sistēmas Eiropas vadošās lomas kopējā tehnoloģijas iniciatīvā” (ECSEL KTI), kas sāka darboties 2014. gada jūnijā un darbosies 10 gadus,

Budžeta un finanšu pārvaldība

1.  konstatē, ka Kopuzņēmuma pārskati par laikposmu no 2014. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 26. jūnijam visos būtiskajos aspektos patiesi atspoguļo Kopuzņēmuma finanšu stāvokli 2014. gada 26. jūnijā, kā arī tā darbības rezultātus un naudas plūsmas šajā datumā noslēgtajā periodā, kā to nosaka Kopuzņēmuma finanšu noteikumi un Komisijas grāmatveža pieņemtie grāmatvedības noteikumi;

2.  pauž bažas par to, ka Revīzijas palāta ziņojumā par Kopuzņēmuma gada pārskatiem par laikposmu no 2014. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 26. jūnijam (turpmāk “Revīzijas palātas ziņojums”) ceturto gadu pēc kārtas sniedza atzinumu ar iebildēm par pakārtoto darījumu pareizību un likumību, norādot, ka administratīvajos nolīgumos, kas parakstīti ar dalībvalstu finansēšanas iestādēm attiecībā uz projektu izmaksu deklarāciju revīziju, nav ietverti praktiski pasākumi ex post revīziju veikšanai;

3.  pieņem zināšanai Revīzijas palātas ziņojumā teikto, ka Kopuzņēmums nenovērtēja no dalībvalstu finansēšanas iestādēm saņemto revīzijas ziņojumu kvalitāti attiecībā uz izmaksām, kas saistītas ar pabeigtiem projektiem; turklāt ņem vērā, ka pēc triju dalībvalstu finansēšanas iestāžu revīzijas stratēģiju novērtēšanas nebija iespējams secināt, vai ex post revīzijas darbojas efektīvi, jo minēto iestāžu izmantotā atšķirīgā metodika Kopuzņēmumam neļāva aprēķināt ne ticamu svērto kļūdu īpatsvaru, ne atlikušo kļūdu īpatsvaru; atzīmē arī, ka ECSEL KTI ir apstiprinājis, ka tā veiktajos dalībvalstu nodrošināšanas sistēmu paplašinātajos novērtējumos tika konstatēts, ka šīs sistēmas var pietiekami aizsargāt Kopuzņēmuma dalībnieku finanšu intereses;

4.  norāda, ka ECSEL KTI ir aicinājis dalībvalstu finansēšanas iestādes sniegt pierādījumus, ka valsts procedūru īstenošana sniedz pamatotu pārliecību par darījumu likumību un pareizību, un norāda, ka 76 % dalībvalstu finansēšanas iestāžu, kurām tika izteikts šis aicinājums un kurām ir paredzēti 96,79 % ARTEMIS un Kopuzņēmuma kopīgo izdevumu, līdz 2016. gada 30. jūnija termiņam iesniedza vajadzīgos dokumentus un apstiprināja, ka valsts procedūru īstenošana sniedz pamatotu pārliecību par darījumu likumību un pareizību;

5.  pieņem zināšanai, ka saskaņā ar Revīzijas palātas ziņojumu Kopuzņēmuma 2014. finanšu gada galīgais budžets ietvēra saistību apropriācijas EUR 2 356 000 apmērā un maksājumu apropriācijas EUR 76 500 250 apmērā;

6.  konstatē, ka saskaņā ar Kopuzņēmuma sniegto informāciju valstu nodrošināšanas procedūras līdz 2015. gada aprīlim tika izvērtētas valstīm, kas saņem 54,2 % no Kopuzņēmuma dotācijām; atzinīgi vērtē Kopuzņēmuma nodomu turpināt šo darbu, aptverot līdz pat 92,7 % no Kopuzņēmuma kopējām piešķirtajām dotācijām; atzinīgi vērtē Kopuzņēmuma sniegto pārliecību, ka dalībvalstu procedūras nodrošina pamatotu pārliecību par pakārtoto darījumu likumību un pareizību.

(1) OV C 422, 17.12.2015., 25. lpp.
(2) OV C 422, 17.12.2015., 26. lpp.
(3) OV L 246, 14.9.2016., 432. lpp.
(4) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(5) OV L 30, 4.2.2008., 21. lpp.
(6) OV L 169, 7.6.2014., 152. lpp.
(7) OV L 357, 31.12.2002., 72. lpp.
(8) OV L 38, 7.2.2014., 2. lpp.
(9) OV C 422, 17.12.2015., 25. lpp.
(10) OV C 422, 17.12.2015., 26. lpp.
(11) OV L 246, 14.9.2016., 432. lpp.
(12) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(13) OV L 30, 4.2.2008., 21. lpp.
(14) OV L 169, 7.6.2014., 152. lpp.
(15) OV L 357, 31.12.2002., 72. lpp.
(16) OV L 38, 7.2.2014., 2. lpp.


2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšana — ARTEMIS kopuzņēmums
PDF 489kWORD 45k
Lēmums
Lēmums
Rezolūcija
1. Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra lēmums par ARTEMIS kopuzņēmuma 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu (2015/2199(DEC))
P8_TA(2016)0420A8-0276/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ARTEMIS kopuzņēmuma 2014. finanšu gada galīgos pārskatus,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas ziņojumu par kopuzņēmuma ARTEMIS finanšu gada pārskatiem laikposmā no 2014. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 26. jūnijam ar Kopuzņēmuma atbildi(1),

–  ņemot vērā deklarāciju(2) par pārskatu ticamību, kā arī par pakārtoto darījumu likumību un pareizību, kuru Revīzijas palāta sniegusi par 2014. finanšu gadu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. februāra ieteikumu par apstiprinājumu, ko sniedz kopuzņēmumiem par 2014. finanšu gada budžeta izpildi (05587/2016 – C8-0055/2016),

–  ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa lēmumu(3) atlikt lēmuma pieņemšanu par 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu, kā arī kopuzņēmuma ECSEL (bijušā ARTEMIS kopuzņēmuma un ENIAC kopuzņēmuma) izpilddirektora atbildes,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 319. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(4) un jo īpaši tās 209. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 74/2008, ar ko izveido ARTEMIS kopuzņēmumu, lai īstenotu kopīgu tehnoloģiju ierosmi iegulto datorsistēmu jomā(5),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 6. maija Regulu (ES) Nr. 561/2014, ar ko izveido kopuzņēmumu ECSEL(6), un jo īpaši tās 1. panta 2. punktu un 12. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2002. gada 19. novembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2343/2002 par pamata Finanšu regulu struktūrām, kas minētas 185. pantā Padomes Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 30. septembra Deleģēto regulu (ES) Nr. 110/2014 par finanšu paraugregulu publiskā un privātā sektora partnerības struktūrām, kas minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 209. pantā(8),

–  ņemot vērā Reglamenta 94. pantu un V pielikumu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas otro ziņojumu (A8-0276/2016),

1.  sniedz kopuzņēmuma ECSEL (bijušā ARTEMIS kopuzņēmuma un ENIAC kopuzņēmuma) izpilddirektoram apstiprinājumu par ARTEMIS kopuzņēmuma 2014. finanšu gada budžeta izpildi;

2.  izklāsta savus konstatējumus turpmāk tekstā iekļautajā rezolūcijā;

3.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un rezolūciju, kas ir tā neatņemama daļa, nosūtīt kopuzņēmuma ECSEL (bijušā ARTEMIS kopuzņēmuma un ENIAC kopuzņēmuma) izpilddirektoram, Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai, kā arī nodrošināt to publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (L sērijā).

2. Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra lēmums par ARTEMIS kopuzņēmuma 2014. finanšu gada pārskatu apstiprināšanu (2015/2199(DEC))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ARTEMIS kopuzņēmuma 2014. finanšu gada galīgos pārskatus,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas ziņojumu par kopuzņēmuma ARTEMIS finanšu gada pārskatiem laikposmā no 2014. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 26. jūnijam ar Kopuzņēmuma atbildi(9),

–  ņemot vērā deklarāciju(10) par pārskatu ticamību, kā arī par pakārtoto darījumu likumību un pareizību, kuru Revīzijas palāta sniegusi par 2014. finanšu gadu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. februāra ieteikumu par apstiprinājumu, ko sniedz kopuzņēmumiem par 2014. finanšu gada budžeta izpildi (05587/2016 – C8-0055/2016),

–  ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa lēmumu(11) atlikt lēmuma pieņemšanu par 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu, kā arī ECSEL kopuzņēmuma (bijušā ARTEMIS kopuzņēmuma un ENIAC kopuzņēmuma) izpilddirektora atbildes,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 319. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(12) un jo īpaši tās 209. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 74/2008, ar ko izveido ARTEMIS kopuzņēmumu, lai īstenotu kopīgu tehnoloģiju ierosmi iegulto datorsistēmu jomā(13),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 6. maija Regulu (ES) Nr. 561/2014, ar ko izveido kopuzņēmumu ECSEL(14), un jo īpaši tās 1. panta 2. punktu un 12. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2002. gada 19. novembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2343/2002 par pamata Finanšu regulu struktūrām, kas minētas 185. pantā Padomes Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(15),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 30. septembra Deleģēto regulu (ES) Nr. 110/2014 par finanšu paraugregulu publiskā un privātā sektora partnerības struktūrām, kas minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 209. pantā(16),

–  ņemot vērā Reglamenta 94. pantu un V pielikumu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas otro ziņojumu (A8-0276/2016),

1.  apstiprina ARTEMIS kopuzņēmuma 2014. finanšu gada pārskatus;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt kopuzņēmuma ECSEL (bijušā ARTEMIS kopuzņēmuma un ENIAC kopuzņēmuma) izpilddirektoram, Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai, kā arī nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (L sērijā).

3. Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūcija ar konstatējumiem, kas ir neatņemama daļa no lēmuma par ARTEMIS kopuzņēmuma 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu (2015/2199(DEC))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā lēmumu par ARTEMIS kopuzņēmuma 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 94. pantu un V pielikumu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas otro ziņojumu  (A8-0276/2016),

A.  tā kā ARTEMIS kopuzņēmumu (“Kopuzņēmums”) izveidoja 2007. gada decembrī uz 10 gadiem ar mērķi sagatavot un īstenot pētniecības programmu, lai izstrādātu iegulto datorsistēmu pamattehnoloģijas dažādās lietojumu jomās, tādējādi kāpinot Eiropas konkurētspēju un ilgtspējīgu attīstību un veicinot jaunu tirgu rašanos un jaunus lietojumu veidus sabiedrībā;

B.  tā kā Kopuzņēmums patstāvīgu darbību sāka 2009. gada oktobrī;

C.  tā kā maksimālais Savienības ieguldījums Kopuzņēmumā tā 10 gadu darbības laikā ir EUR 420 000 000, kas jāfinansē no Septītās pētniecības pamatprogrammas budžeta;

D.  tā kā ARTEMIS dalībvalstu kopējai iemaksai vajadzētu būt vismaz 1,8 reizes lielākai par Savienības finanšu iemaksu un tā kā to pētniecības un izstrādes organizāciju ieguldījums natūrā, kuras piedalās projektos Kopuzņēmuma darbības laikā, ir līdzvērtīgs publisko iestāžu ieguldījumam vai lielāks par to;

E.  tā kā Kopuzņēmumu apvienoja ar ENIAC kopuzņēmumu, lai izveidotu struktūru “Elektroniskie komponenti un sistēmas Eiropas vadošās lomas kopējā tehnoloģijas iniciatīvā” (ECSEL KTI), kas sāka darboties 2014. gada jūnijā un darbosies 10 gadus,

Budžeta un finanšu pārvaldība

1.  konstatē, ka Kopuzņēmuma pārskati par laikposmu no 2014. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 26. jūnijam visos būtiskajos aspektos patiesi atspoguļo Kopuzņēmuma finanšu stāvokli 2014. gada 26. jūnijā, kā arī tā darbības rezultātus un naudas plūsmas šajā datumā noslēgtajā periodā, kā to nosaka Kopuzņēmuma finanšu noteikumi un Komisijas grāmatveža pieņemtie grāmatvedības noteikumi;

2.  pauž bažas par to, ka Revīzijas palāta ziņojumā par Kopuzņēmuma 2014. finanšu gada pārskatiem (“Revīzijas palātas ziņojums”) sniedza atzinumu ar iebildēm par pakārtoto darījumu pareizību un likumību, norādot, ka administratīvajos nolīgumos, kas parakstīti ar dalībvalstu finansēšanas iestādēm attiecībā uz projektu izmaksu deklarāciju revīziju, nav ietverti praktiski pasākumi ex post revīziju veikšanai;

3.  pieņem zināšanai Revīzijas palātas ziņojumā teikto, ka Kopuzņēmums nenovērtēja no dalībvalstu finansēšanas iestādēm saņemto revīzijas ziņojumu kvalitāti attiecībā uz izmaksām, kas saistītas ar pabeigtajiem projektiem; turklāt ņem vērā, ka pēc triju dalībvalstu finansēšanas iestāžu revīzijas stratēģiju novērtēšanas nebija iespējams secināt, vai ex post revīzijas darbojas efektīvi, jo minēto iestāžu izmantotā atšķirīgā metodoloģija Kopuzņēmumam neļāva aprēķināt ne ticamu svērto kļūdu īpatsvaru, ne atlikušo kļūdu īpatsvaru;

4.  norāda, ka ECSEL KTI veica plašu efektivitātes nodrošināšanas sistēmu novērtējumu izlasei, kas ietvēra 10 ARTEMIS un ENIAC dalībvalstis, kurām paredzēta lielākā daļa ECSEL KTI darbības budžeta un kurām piešķirti 89,5 % no kopējā piešķirto dotāciju apmēra, un norāda, ka līdz 2016. gada 13. jūnijam, pamatojoties uz projekta beigu sertifikātiem, novērtējums liecina, ka seguma likme trīs reizes pārsniedz 20 % slieksni, kuru pārsniedzot, tiek uzskatīts, ka dalībvalstu sistēmas ir pietiekamas ex post revīzijas stratēģijas ziņā;

5.  norāda, ka ECSEL KTI ir aicinājis dalībvalstu finansēšanas iestādes sniegt pierādījumus, ka valsts procedūru īstenošana sniedz pamatotu pārliecību par darījumu likumību un pareizību, un norāda, ka 76 % dalībvalstu finansēšanas iestāžu, kurām tika pausts šis aicinājums un kurām ir paredzēti 96,79 % ARTEMIS un ENIAC kopuzņēmuma kopīgo izdevumu, līdz 2016. gada 30. jūnija termiņam iesniedza vajadzīgos dokumentus un apstiprināja, ka valsts procedūru īstenošana sniedz pamatotu pārliecību par darījumu likumību un pareizību;

6.  pieņem zināšanai, ka saskaņā ar Revīzijas palātas ziņojumu Kopuzņēmuma 2014. finanšu gada galīgais budžets ietvēra saistību apropriācijas EUR 2 554 510 apmērā un maksājumu apropriācijas EUR 30 330 178 apmērā (pamatdarbībai);

Iekšējā kontrole

7.  ar bažām atzīmē, ka Kopuzņēmums nav veicis nekādus pasākumus attiecībā uz dažiem iekšējās kontroles standartiem saistībā ar informāciju un finanšu pārskatiem, jo īpaši attiecībā uz darbību, iekšējās kontroles sistēmu un iekšējās revīzijas struktūrvienības (IAC) novērtēšanu; norāda, ka tas bija saistīts ar gaidāmo apvienošanos; norāda, ka tajā pašā laikā ECSEL KTI ir panākusi ievērojamu progresu attiecībā uz iekšējās kontroles sistēmas ieviešanu un iekšējās revīzijas struktūrvienības izveidi.

(1) OV C 422, 17.12.2015., 9. lpp.
(2) OV C 422, 17.12.2015., 10. lpp.
(3) OV L 246, 14.9.2016., 425. lpp.
(4) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(5) OV L 30, 4.2.2008., 52. lpp.
(6) OV L 169, 7.6.2014., 152. lpp.
(7) OV L 357, 31.12.2002., 72. lpp.
(8) OV L 38, 7.2.2014., 2. lpp.
(9) OV C 422, 17.12.2015., 9. lpp.
(10) OV C 422, 17.12.2015., 10. lpp.
(11) OV L 246, 14.9.2016., 425. lpp.
(12) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(13) OV L 30, 4.2.2008., 52. lpp.
(14) OV L 169, 7.6.2014., 152. lpp.
(15) OV L 357, 31.12.2002., 72. lpp.
(16) OV L 38, 7.2.2014., 2. lpp.


2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšana — ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotais kopuzņēmums
PDF 418kWORD 51k
Lēmums
Lēmums
Rezolūcija
1. Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra lēmums par ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotā Eiropas kopuzņēmuma 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu (2015/2196(DEC))
P8_TA(2016)0421A8-0275/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotā Eiropas kopuzņēmuma 2014. finanšu gada galīgos pārskatus,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas ziņojumu par ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotā Eiropas kopuzņēmuma 2014. finanšu gada pārskatiem ar Kopuzņēmuma atbildi(1),

–  ņemot vērā deklarāciju(2) par pārskatu ticamību, kā arī par pakārtoto darījumu likumību un pareizību, kuru Revīzijas palāta sniegusi par 2014. finanšu gadu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. februāra ieteikumu par apstiprinājumu, ko sniedz kopuzņēmumiem par 2014. finanšu gada budžeta izpildi (05587/2016 – C8-0052/2016),

–  ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa lēmumu(3) atlikt lēmuma pieņemšanu par 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu, kā arī ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotā Eiropas kopuzņēmuma direktora atbildes,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 319. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(4) un jo īpaši tās 208. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 27. marta Lēmumu 2007/198/Euratom, ar ko izveido Eiropas Kopuzņēmumu ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām(5) un piešķir tam priekšrocības, un jo īpaši tā 5. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Komisijas 2002. gada 19. novembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2343/2002 par pamata Finanšu regulu struktūrām, kas minētas 185. pantā Padomes Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(6),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 30. septembra Deleģēto regulu (ES) Nr. 1271/2013 par finanšu pamatregulu struktūrām, kas minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 208. pantā(7),

–  ņemot vērā Reglamenta 94. pantu un V pielikumu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas otro ziņojumu (A8-0275/2016),

1.  sniedz ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotā Eiropas kopuzņēmuma direktoram apstiprinājumu par Kopuzņēmuma 2014. finanšu gada budžeta izpildi;

2.  izklāsta savus konstatējumus turpmāk tekstā iekļautajā rezolūcijā;

3.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un rezolūciju, kas ir tā neatņemama daļa, nosūtīt ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotā Eiropas kopuzņēmuma direktoram, Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai, kā arī nodrošināt to publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (L sērijā).

2. Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra lēmums par ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotā Eiropas kopuzņēmuma 2014. finanšu gada pārskatu apstiprināšanu (2015/2196(DEC))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotā Eiropas kopuzņēmuma 2014. finanšu gada galīgos pārskatus,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas ziņojumu par ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotā Eiropas kopuzņēmuma 2014. finanšu gada pārskatiem ar Kopuzņēmuma atbildi(8),

–  ņemot vērā deklarāciju(9) par pārskatu ticamību, kā arī par pakārtoto darījumu likumību un pareizību, kuru Revīzijas palāta sniegusi par 2014. finanšu gadu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. februāra ieteikumu par apstiprinājumu, ko sniedz kopuzņēmumiem par 2014. finanšu gada budžeta izpildi (05587/2016 – C8-0052/2016),

–  ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa lēmumu(10) atlikt lēmuma pieņemšanu par 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu, kā arī ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotā Eiropas kopuzņēmuma direktora atbildes,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 319. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(11) un jo īpaši tās 208. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 27. marta Lēmumu 2007/198/Euratom, ar ko izveido Eiropas Kopuzņēmumu ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām(12) un piešķir tam priekšrocības, un jo īpaši tā 5. panta 3. punktu.

–  ņemot vērā Komisijas 2002. gada 19. novembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2343/2002 par pamata Finanšu regulu struktūrām, kas minētas 185. pantā Padomes Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(13),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 30. septembra Deleģēto regulu (ES) Nr. 1271/2013 par finanšu pamatregulu struktūrām, kas minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 208. pantā(14),

–  ņemot vērā Reglamenta 94. pantu un V pielikumu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas otro ziņojumu (A8-0275/2016),

1.  apstiprina ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotā Eiropas kopuzņēmuma 2014. finanšu gada pārskatus;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotā Eiropas kopuzņēmuma direktoram, Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai, kā arī nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (L sērijā).

3. Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūcija ar konstatējumiem, kas ir neatņemama daļa no lēmuma par ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotā Eiropas kopuzņēmuma 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu (2015/2196(DEC))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā lēmumu par ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidotā Eiropas kopuzņēmuma 2014. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 94. pantu un V pielikumu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas otro ziņojumu (A8-0275/2016),

A.  tā kā ITER un kodolsintēzes enerģētikas attīstības vajadzībām izveidoto Eiropas Kopuzņēmumu (“Kopuzņēmums”) nodibināja 2007. gada martā uz 35 gadiem;

B.  tā kā Kopuzņēmuma dalībnieki ir Euratom, ko pārstāv Komisija, Euratom dalībvalstis un trešās valstis, kuras ar Euratom ir noslēgušas sadarbības nolīgumus vadāmas kodolsintēzes jomā;

C.  tā kā Kopuzņēmums sāka autonomi darboties 2008. gada martā,

1.  norāda, ka Revīzijas palātas ziņojumā par Kopuzņēmuma 2014. finanšu gada pārskatiem (“Revīzijas palātas ziņojums”) ir norādīts, ka Kopuzņēmuma gada pārskati visos būtiskajos aspektos patiesi atspoguļo Kopuzņēmuma finanšu stāvokli 2014. gada 31. decembrī un tā darbības rezultātus un naudas plūsmas minētajā datumā noslēgtajā gadā, kā to nosaka Kopuzņēmuma finanšu noteikumi;

2.  pieņem zināšanai, ka izpildei pieejamajā 2014. gada galīgajā budžetā bija iekļautas saistību apropriācijas EUR 1 168 800 000 apmērā un maksājumu apropriācijas EUR 576 600 000 apmērā; saistību un maksājumu apropriāciju izpildes līmenis bija attiecīgi 100 % un 88,5 %; tomēr norāda, ka maksājumu apropriāciju izpildes līmenis pret 2014. gada sākotnējo budžetu bija 73 %;

3.  konstatē, ka pašreizējo saistībā ar ITER projektu risināmo sarežģīto problēmu dēļ jaunais ITER organizācijas ģenerāldirektors ITER padomi iepazīstināja ar rīcības plānu, kurā paredzēti konkrēti pasākumi to galveno ierobežojumu novēršanai, kuri pašlaik kavē ITER projekta attīstību; turklāt norāda, ka Kopuzņēmuma jaunais direktora pienākumu izpildītājs ir sagatavojis Kopuzņēmuma rīcības plānu, kas lielā mērā atbalsta ITER organizācijas rīcības plānu; pieņem zināšanai, ka Kopuzņēmuma direktora pienākumu izpildītājs 2015. gada martā ar minēto rīcības plānu iepazīstināja Kopuzņēmuma valdi, kas to pilnībā atbalstīja, un ka Kopuzņēmuma rīcības plāns papildina ITER organizācijas rīcības plānu vairākās jomās un tajā ir identificēti turpmāki uzlabojumi Kopuzņēmuma darbībās; konstatē, ka revīzijas laikā vēl nebija pilnībā noteikti praktiskie pasākumi abu rīcības plānu īstenošanai; turklāt norāda, ka kopš 2015. gada marta šos rīcības plānus īsteno un rūpīgi uzrauga ITER organizācija un Kopuzņēmums un ka ir sagaidāms, ka tie sniegs uzlabojumus; prasa savlaicīgi iesniegt ziņojumu par minēto rīcības plānu īstenošanu;

4.  atzinīgi vērtē ITER padomes 2016. gada 15. un 16. jūnija sanāksmes secinājumus, kuros tika apstiprināts, ka ITER projekts tagad ir uz pareizā ceļa un būs iespējams izstrādāt stabilu, reālistisku un detalizētu grafika priekšlikumu un aplēst saistītās izmaksas līdz pirmajai plazmai, tika pausts atbalsts ITER projekta atjauninātajam integrētajam grafikam, kurā paredzēts pirmo plazmu sākt izmantot 2025. gada decembrī, tika norādīts, ka veiksmīga visu projekta starpmērķu sasniegšana termiņā vai pirms termiņa ir pozitīvs rādītājs attiecībā uz ITER organizācijas un vietējo aģentūru kolektīvo spēju turpināt ievērot atjaunināto grafiku, un tika uzsvērts, ka pierādījumi par efektīvāku lēmumu pieņemšanu, labāku risku izpratni un stingrāku saistību ievērošanu rada jaunu pamatu pārliecībai, ka ITER projekts saglabās savu pašreizējo pozitīvo virzību;

5.  atzinīgi vērtē ITER padomes nostāju, ka, stingri koncentrējoties uz pamatelementiem līdz pirmajai plazmai, vajadzētu samazināties projekta riskiem, un ka atjauninātais grafiks ir labākais tehniski iespējamais veids pirmās plazmas sasniegšanai, kas nozīmēs tokamaka un atbalsta iekārtu svarīgāko montāžas un nodošanas ekspluatācijā stadiju noslēgšanu;

6.  norāda, ka ITER padomes 2015. gada 18. un 19. novembra sanāksmē izvirzīto starpmērķu īstenošana ir ievērojami pavirzījusies uz priekšu un jau ir sasniegti četri no sešiem Fusion for Energy (F4E) 2016. gadam izvirzītajiem starpmērķiem;

7.  norāda, ka Kopuzņēmuma telpu nomas jautājums ir atrisināts, jo Spānijas valdība ir piedāvājusi pašreizējo telpu ilgtermiņa nomas līgumu, kā arī pašreizējo biroja telpu paplašināšanu par vienu papildu stāvu; šajā sakarībā konstatē, ka Kopuzņēmuma valde 2016. gada 29. un 30. jūnija sanāksmē pieņēma zināšanai F4E biroja telpu ilgtermiņa nomas līguma noslēgšanu starp Spānijas Karalisti un ēku īpašnieku un atbalstīja plānus atjaunot Kopuzņēmumam piešķirtās biroju telpas;

8.  norāda, ka Civildienesta noteikumi ir īstenoti daļēji, un mudina Kopuzņēmumu turpināt īstenot atlikušos noteikumus; ar gandarījumu pieņem zināšanai, ka, sākot ar 2016. gada 1. janvāri, ir stājušies spēkā Kopuzņēmuma jaunie finanšu noteikumi un jaunie īstenošanas noteikumi; pieņem zināšanai, ka Kopuzņēmums ir noteicis darba definīciju tam, kas ir un kas nav uzskatāms par kodolsintēzes izmantošanu, tādējādi atvieglojot darbības jomas noteikšanu no līgumiem izrietošu intelektuālā īpašuma tiesību ekskluzīvai izmantošanai.

(1)OV C 422, 17.12.2015., 33. lpp.
(2)OV C 422, 17.12.2015., 34. lpp.
(3)OV L 246, 14.9.2016., 438. lpp.
(4)OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(5)OV L 90, 30.3.2007., 58. lpp.
(6)OV L 357, 31.12.2002., 72. lpp.
(7)OV L 328, 7.12.2013., 42. lpp.
(8) OV C 422, 17.12.2015., 33. lpp.
(9) OV C 422, 17.12.2015., 34. lpp.
(10) OV L 246, 14.9.2016., 438. lpp.
(11) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(12) OV L 90, 30.3.2007., 58. lpp.
(13)OV L 357, 31.12.2002., 72. lpp.
(14) OV L 328, 7.12.2013., 42. lpp.


Stāvoklis Ziemeļirākā/Mosulā
PDF 418kWORD 57k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobrī rezolūcija par stāvokli Ziemeļirākā/Mosulā (2016/2956(RSP))
P8_TA(2016)0422RC-B8-1159/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli Irākā(1), 2014. gada 18. septembra rezolūciju par stāvokli Irākā un Sīrijā un IS ofensīvu, tostarp minoritāšu vajāšanu(2), 2015. gada 12. februāra rezolūciju par humanitāro krīzi Irākā un Sīrijā, jo īpaši saistībā ar IS(3), 2015. gada 12. marta rezolūciju par organizācijas „ISIS/Da'esh” nesenajiem uzbrukumiem un cilvēku, it īpaši asīriešu nolaupīšanas gadījumiem Tuvajos Austrumos(4) un 2016. gada 4. februāra rezolūciju par tā dēvētās ISIS/Da’esh veiktu reliģisko minoritāšu sistemātisku masveida slepkavošanu(5),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 23. maija secinājumus par ES reģionālo stratēģiju attiecībā uz Sīriju un Irāku, kā arī Da’esh draudiem, 2015. gada 14. decembra secinājumus par Irāku, 2015. gada 16. marta secinājumus par ES reģionālo stratēģiju attiecībā uz Sīriju un Irāku, kā arī ISIL/Da’esh draudiem, 2014. gada 20. oktobra secinājumus par ISIL/Da’esh krīzi Sīrijā un Irākā, 2014. gada 30. augusta secinājumus par stāvokli Irākā un Sīrijā, 2014. gada 14. aprīļa un 2015. gada 12. oktobra secinājumus par Sīriju un 2014. gada 15. augusta secinājumus par Irāku,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) paziņojumus par Irāku un Sīriju,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2016. gada 27. janvāra Rezolūciju 2091 (2016) par ārvalstu kaujiniekiem Sīrijā un Irākā,

–  ņemot vērā Mosulas stabilizācijas tēmai veltīto ministru sanāksmi Parīzē 2016. gada 20. oktobrī, kurā sanāca 22 valstu, ANO, ES un Arābu valstu līgas pārstāvji, kuru kopīgi vadīja Francija un Irāka un kuras mērķis bija izstrādāt plānu, kā aizsargāt civiliedzīvotājus, izdalīt palīdzības sūtījumus un risināt jautājumus par to teritoriju pārvaldi, kas nesen atbrīvotas no ISIS/Da’esh,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus, kas pieņemti 1998. gadā, un to noteikumus par jurisdikciju attiecībā uz genocīdu, noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un agresijas noziegumu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Irākas armija ar atbalstu no globālās pret ISIS/Da’esh vērstās koalīcijas, kurdu reģionālās valdības pešmergu spēkiem, un Tautas mobilizācijas spēkiem ir sākusi operāciju ar mērķi atbrīvot no ISIS/Da’esh Mosulu, Irākas otro lielāko pilsētu, un daudzas pilsētas un ciematus “Mosulas koridorā”;

B.  tā kā ISIS/Da’esh Mosulā ieviesa ļoti nežēlīgu režīmu; tā kā iedzīvotāji, kuriem ir izdevies izbēgt, nesen ziņoja, ka pilsētā palikušie cieš badu un nevar sagaidīt, kad pilsētu atbrīvos;

C.  tā kā Ninīves līdzenums, Tal Afara un Sindžāra, kā arī plašāks reģions ir senču dzimtene kristiešiem (haldiešiem/sīriešiem/asīriešiem), jezīdiem, arābu sunnītiem un šiītiem, kurdiem, šabakiem, turkmēņiem, kakajiem, sābiešiem-mandiešiem un citiem, kurā viņi, neraugoties uz ārējas vardarbības un vajāšanas periodiem, gadsimtiem ilgi dzīvoja vispārēja plurālisma, stabilitātes un kopienu sadarbības gaisotnē līdz šā gadsimta sākumam un ISIS/Da’esh veiktajai lielas reģiona daļas okupācijai 2014. gadā;

D.  tā kā Mosula ir multietniska pilsēta, kurā sunnītu arābu vairākums ir dzīvojis līdzās haldiešiem/sīriešiem/asīriešiem, kurdiem, jezīdiem, šabakiem, kakajiem un turkmēņiem (šiīti un sunnīti); tā kā arī apgabaliem ap pilsētu ir etniski reliģiskas daudzveidības vēsture — kristieši pārsvarā Ninīves līdzenumos, jezīdi ap Sindžāras kalniem un turkmēņu musulmaņi Tel Afarā; tā kā kristiešu skaits Irākā 2003. gadā bija vairāk nekā 1,5 miljoni, taču pašlaik šis skaits ir samazinājies līdz mazāk nekā 200 000–350 000, un daudzi no viņiem dzīvo nabadzībā; tā kā kristiešu un citu minoritāšu esamībai Irākā tradicionāli ir liela sociālā nozīme, būtiski veicinot politisko stabilitāti, un tā kā šo minoritāšu izzušanai šajā reģionā būs turpmāka destabilizējoša ietekme;

E.  tā kā Parlaments 2016. gada 4. februārī atzina, ka ISIS/Da'esh veic genocīdu pret kristiešiem, jezīdiem un citām reliģiskām un etniskām minoritātēm, un šim vērtējumam piekrita Eiropas Padome, ASV Valsts departaments, ASV Kongress, Apvienotās Karalistes Parlaments, Austrālijas Parlaments un citas valstis un institūcijas, atzīstot, ka starp zvērībām, ko ISIS/Da'esh veic pret reliģiskajām un etniskajām minoritātēm Irākā, ir kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci un genocīds;

F.  tā kā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR) datiem aptuveni 3,3 miljoni irākiešu kopš 2014. gada ir palikuši bez pajumtes kara dēļ un vairāk nekā 1,5 miljoni ir pakļauti tūlītējam pārvietošanas riskam Mosulā šīs teritorijas atgūšanas operācijas tiešā rezultātā;

G.  tā kā UNHCR ir atvērusi piecas nometnes un ir gatava dot patvērumu 45 000 cilvēku, kuri bēg no Mosulas un tās apkārtējās teritorijas, un šī organizācija nākamajās nedēļās plāno atvērt kopā 11 nometnes, kurās varēs uzņemt 120 000 cilvēku ar nosacījumu, ka tām tiks atvēlēta zeme drošos apvidos attālināti no karadarbības vietām; tā kā UNHCR budžetā atbildes reakcijas nodrošināšanai Mosulā šobrīd ir tikai nedaudz vairāk nekā 38 % finansējuma; tā kā finansējums ir vajadzīgs ne tikai sākotnējās sagatavošanas darbiem, bet arī tam, lai reaģētu uz plaši izplatīto personu pārvietošanu, kas varētu ilgt visu ziemu;

H.  tā kā būtu jānodrošina nepieciešamie drošības apstākļi un perspektīvas visiem tiem, kas bijuši spiesti pamest savu dzimteni vai ir piespiedu kārtā pārvietoti, un jāpadara īstenojamas viņu tiesības atgriezties dzimtenē pēc iespējas ātrāk;

I.  tā kā 2016. gada 18. oktobrī Briselē notika ES un Irākas PSN Sadarbības padomes otrā sanāksme, lai pārrunātu Irākas tiešās humanitārās un stabilizācijas problēmas, tā kā ES līdz šim Irākai ir sniegusi humāno palīdzību EUR 134 miljonu apmērā, no tā EUR 50 miljonus atvēlot Mosulai;

J.  tā kā ir svarīgi nodrošināt drošību visām kopienām, tostarp haldiešiem/sīriešiem/asīriešiem un citiem, kam draud briesmas Ninīves līdzenumā;

K.  tā kā Irākas Konstitūcijas 2. pants “visiem cilvēkiem garantē pilnas reliģiskās tiesības uz reliģiskās pārliecības un tās praktizēšanas brīvību”;

L.  tā kā Irākas Konstitūcijas 125. pantā tiek garantētas “administratīvās, politiskās, kultūras un izglītības tiesības dažādām tautībām, piemēram, turkmēņiem, haldiešiem, asīriešiem un visām pārējām iedzīvotāju grupām”; tā kā Irākas premjerministrs Haider al-Abadi 2015. gada 15. aprīlī paziņoja: „Ja mēs neveiksim decentralizāciju, valsts sašķelsies. Manuprāt, decentralizācijai nav nekādu ierobežojumu”;

M.  tā kā Ninīves līdzenuma, Tal Afaras un Sindžāras kopienu maksimālas autonomijas un drošības aizsardzība federālas Irākas Republikas sastāvā atjaunotu un saglabātu šī reģiona pirmiedzīvotāju pamattiesības, tostarp īpašumtiesības,

1.  stingri atbalsta Irākas sākto operāciju Mosulas atbrīvošanai no ISIS/Da’esh; šo operāciju uzskata par izšķirošu daļu globālos centienos pavisam iznīcināt ISIS/Da’esh; pauž pārliecību, ka Irāka gūs virsroku šajā cīņā pret kopīgo ienaidnieku un atbrīvos Mosulu un citas valsts daļas no ISIS/Da’esh klātbūtnes;

2.  atkārtoti apliecina pilnīgu atbalstu Irākas neatkarībai, teritoriālajai integritātei un suverenitātei, kā arī tās tiesībām veikt nepieciešamos to saglabāšanas pasākumus;

3.  pauž bažas par neseno saspīlējumu starp reģionālajiem dalībniekiem; prasa pilnībā ievērot Irākas teritoriālo integritāti un suverenitāti un atturēties no jebkādas militāras darbības Irākā bez Irākas valdības piekrišanas; uzsver, cik svarīgi ir veicināt dialogu starp Irāku un reģiona valstīm, lai Tuvos Austrumus padarītu drošākus;

4.  atgādina, ka Irākas varas iestādēm jāīsteno konkrēti soļi, lai aizsargātu civilpersonas kampaņas laikā, tai skaitā efektīvi komandējot un kontrolējot paramilitāros grupējumus un veicot visus iespējamos piesardzības pasākumus, lai novērstu civilpersonu upurus un cilvēktiesību pārkāpumus triecienuzbrukuma laikā; uzsver, ka sauszemes spēkiem operāciju laikā jāievēro starptautiskās humanitārās tiesības un cilvēktiesības;

5.  pauž atbalstu Irākas Republikai un tās iedzīvotājiem, atzīstot politiski, sociāli un ekonomiski dzīvotspējīgu un ilgtspējīgu provinci Ninīves līdzenuma, Tal Afaras un Sindžāras reģionā saskaņā ar pirmiedzīvotāju reģionālās autonomijas likumīgu izpausmi;

6.  uzsver, ka Ninīves līdzenuma, Tal Afaras un Sindžāras pārvieto pirmiedzīvotāju (no kuriem daudzi ir pārvietoti Irākas teritorijā) tiesībām atgriezties savu senču dzimtenē vajadzētu būt Irākas valdības politikas prioritātei, kas būtu jāatbalsta ES, tostarp tās dalībvalstīm, un starptautiskajai sabiedrībai; uzsver, ka ar Irākas valdības un kurdu reģionālās valdības atbalstu šiem iedzīvotājiem vajadzētu pilnībā atjaunot viņu fundamentālās cilvēktiesības, tostarp viņu īpašumtiesības, kam jādod priekšroka salīdzinājumā ar jebkurām citu personu īpašumtiesībām;

7.  uzsver, ka Ninīves līdzenuma, Tal Afaras un Sindžāras pirmiedzīvotāju kopienām — kristiešiem (haldiešiem/sīriešiem/asīriešiem), jezīdiem, turkmēņiem un citiem — ir tiesības uz drošumu, drošību un reģionālu autonomiju Irākas Republikas federālās struktūras ietvaros;

8.  stingri nosoda ISIS/Da'esh pastāvīgi īstenoto vardarbību un masveida slepkavības Irākā; pauž dziļas bažas par pastāvīgiem ziņojumiem par to, ka ISIS/Da'esh bērnus, vecus cilvēkus, sievietes un neaizsargātas personas izmanto kā vairogu notiekošajās militārās atbrīvošanas operācijās Ziemeļirākā;

9.  ņem vērā ANO humānās palīdzības koordinatora brīdinājumu par to, ka trūkst pienācīga finansējuma, lai risinātu iespējamo ārkārtas humanitāro situāciju vēl nebijušā apmērā Mosulas ofensīvas rezultātā; atzinīgi vērtē ES iesaistīšanos norisēs Irākā, jo īpaši iepriekšējos humānās palīdzības centienus un improvizēto sprāgstierīču (ISI) neitralizēšanu, kas būs ārkārtīgi svarīgs faktors bēgļu un iekšzemē pārvietoto personu ātras atgriešanās sekmēšanā; tomēr steidzami aicina ES un dalībvalstis pastiprināt atbrīvoto teritoriju stabilizācijas centienus;

10.  mudina Irākas valdību un tās starptautiskos partnerus par prioritāti noteikt to jautājumu miermīlīgu risināšanu, kas ir saitīti ar Irākas Republikas strīdīgajām iekšējām robežām;

11.  aicina visas konfliktā iesaistītās puses gan karadarbības laikā, gan pēc tās ievērot starptautiskās humanitārās tiesības un konflikta laikā ievērot proporcionalitātes, nošķiršanas un piesardzības principus; mudina visas konfliktā iesaistītās puses atvērt humanitāros koridorus, lai ļautu un palīdzētu civiliedzīvotājiem atstāt konflikta zonu, izvairītos no civiliedzīvotāju iesprostošanas Mosulā, kur tos ISIS/Da’esh izmanto par dzīvo vairogu, nodrošinātu drošību un piekļuvi humānajai palīdzībai un garantētu palīdzību civiliedzīvotājiem un viņu aizsardzību drošības pārbaužu laikā saskaņā ar attiecīgās valsts un starptautiskajiem standartiem, jo īpaši, lai nodrošinātu, ka netiek nošķirti ģimenes locekļi un apdraudēti bērni, un izveidotu ANO trešo personu uzraudzības mehānismu; jo īpaši prasa veikt visus vajadzīgos piesardzības pasākumus, lai nodrošinātu, ka bērni un viņu ģimenes ir aizsargāti pret spridzināšanām, un lai samazinātu bojāgājušo skaitu un aizsargātu civilo infrastruktūru, jo īpaši skolas un slimnīcas;

12.  mudina visus dalībniekus, kas cīnās pret ISIS/Da'esh Irākas Republikā veidot ilgtspējīgu, ilglaicīgu un iekļaujošu politisko sadarbību un dialogu, lai nodrošinātu pamatu no radikālisma un ekstrēmistu kustībām brīvas Irākas veidošanai; prasa ES un tās dalībvalstīm, globālajai koalīcijai pret ISIL, starptautiskajai sabiedrībai un starptautiskajiem dalībniekiem sadarboties ar Irākas Republikas valsts un reģionālajām valdībām, lai nodrošinātu ilgtspējīgas drošības izlīgumu Ninavas līdzenumā, Tall Afarā un Sindžārā;

13.  prasa Eiropas Savienībai, ANO un visai starptautiskajai sabiedrībai sadarboties ar Irākas Republikas valsts un reģionālajām valdībām, lai pārraudzītu visu to irākiešu un etnisko un reliģisko minoritāšu pārstāvju reintegrāciju, kuri ir pārvietoti;

14.  aicina EĀDD, dalībvalstis un starptautisko sabiedrību sniegt praktisku un diplomātisku atbalstu ilgtspējīgas un integrējošas pēckonflikta struktūras veidošanai reģionā, jo īpaši attiecībā uz iespēju veidot autonomas provinces, tostarp Ninavas līdzenumā, Tall Afarā un Sindžārā, kuras politiski pārstāvētu attiecīgo reģionu pirmiedzīvotāji; atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir koordinētas humānās palīdzības sniegšanā, jo īpaši pārvietotajām etniskajām un reliģiskajām minoritātēm, iesaistīt reliģiskās palīdzības organizācijas;

15.  mudina ES un tās dalībvalstis un starptautisko sabiedrību sniegt tehnisko palīdzību Irākas valdībai Ministru kabineta 2014. gada 21. janvāra lēmuma īstenošanā, lai izveidotu Ninavas līdzenuma provinci un turpinātu decentralizāciju, izveidojot arī Tall Afaras un Sindžāras provinces un atbalstot jauno provinču administrācijas to pilnīga potenciāla izmantošanā;

16.  aicina EĀDD piedāvāt vidutāja pakalpojumus sarunās starp KRG un Irākas valdību pēc valsts atbrīvošanas, lai nodrošinātu, ka etnisko minoritāšu grupām reģionā, jo īpaši kristiešiem (haldiešiem/sīriešiem/asīriešiem), jezīdiem, turkmēņiem, šabakiem un kakajiem, tiek piešķirtas viņu likumīgās tiesības un viņi tiek iekļauti jaunajā administratīvajā struktūrā, un tādā veidā novērstu jaunu konfliktu uzliesmojumu;

17.  mudina ES dalībvalstis, sadarbojoties ar Irākas valdību, vietējos drošības spēkus pievienot to spēku sarakstam, kuriem ir atļauts saņemt palīdzību; uzskata, ka vietējās drošības spēkos būtu jāiekļauj vietējie spēki, kas ir apņēmušies no džihādistu un salafisma draudiem aizsargāt ļoti neaizsargātas etnisko un reliģisko minoritāšu kopienas Ninavas līdzenumā, Tall Afarā, Sindžārā un citās teritorijās;

18.  atgādina, ka glābt cilvēku dzīvības un ievērot starptautiskās humanitārās tiesības ir izlīguma un attīstības politisks stūrakmens, vienīgais veids, kā pārvarēt naidu un šķelšanos, un ka ir būtiski neveicināt turpmāku saspīlējumu starp kopienām un likt pamatu stabilai un pārticīgai Irākai;

19.  mudina Irākas vadīto militāro koalīciju veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai saglabātu pierādījumus par ISIS/Da’esh kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, lai būtu iespējams to saukt pie atbildības;

20.  uzsver, cik būtiski svarīgi ir laicīgi un efektīvi sniegt drošību, izmantojot patiesi drošus maršrutus, kuros var garantēt aizsardzību, tostarp atbrīvotajās teritorijās veicot atmīnēšanu un atjaunojot tiesiskumu un pamatpakalpojumus, piemēram, veselības aprūpi, elektrību un izglītību; brīdina, ka nespēja nodrošināt pamatpakalpojumus, drošību un galveno cēloņu novēršanas un sociālās kohēzijas centienu ilgtermiņa stratēģiju varētu novest pie ekstrēmistu spēku atjaunošanās; tādēļ prasa izveidot ciešu saikni starp humāno palīdzību un attīstības sadarbību, lai garantētu nepārtrauktu humāno palīdzību, kas Irākā veicinātu stabilizāciju, izturētspēju un attīstību;

21.  uzsver Mosulas nozīmi visai Irākai un prasa jaunajā Mosulas administrācijā iekļaut minoritāšu pārstāvjus; uzsver etnisko un reliģisko minoritāšu likumīgās tiesības uz politisko līdzdalību un viņu īpašumtiesību atjaunošanu; prasa nodrošināt mierīgu līdzāspastāvēšanu un to dažādo etnisko un reliģisko minoritāšu tiesību pilnīgu ievērošanu, kas vēsturiski tur ir dzīvojušas lielā skaitā un mierīgi līdzāspastāvējušas – īpaši jezīdi Sindžāras kalnos, haldieši/sīrieši/asīrieši Ninavas līdzenumā un turkmēņi Tell Afarā un dažviet Kirkukas provincē –, un aicina arī veikt pasākumus, lai garantētu pārvietoto bēgļu drošu atgriešanos;

22.  mudina Irākas valdību ar ES un tās dalībvalstu atbalstu nodrošināt aprīkojumu iepriekš ISIS/Da’esh okupēto teritoriju atmīnēšanai un strādāt sadarbībā ar pašvaldībām, kurās ir pārstāvētas minoritātes, lai nodrošinātu darbību koordināciju un izvairītos no kavēšanās, kas neļautu bēgļiem un iekšzemē pārvietotajām personām atgriezties;

23.  uzsver nepieciešamību turpināt cīņu pret to, ka visā reģionā un aiz tā robežām tiek izplatītas islāmistu-džihādistu ideoloģijas, tostarp salafistu džihādisms, kas ir teoloģisks un politisks mudinājums ISIS/Da’esh turpināt noziegumus, tostarp pēc Mosulas atbrīvošanas; aicina ES dalībvalstis censties panākt vēršanos Starptautiskajā Krimināltiesā par ISIS/Da’esh kaujinieku genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci Irākā, Sīrijā, Lībijā un citur;

24.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Irākas valdībai un Pārstāvju padomei, Kurdistānas reģionālajai valdībai un ANO ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0171.
(2) OV C 234, 28.6.2016., 25. lpp.
(3) OV C 310, 25.8.2016., 35. lpp.
(4) OV C 316, 30.8.2016., 113. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0051.


Žurnālistu stāvoklis Turcijā
PDF 325kWORD 51k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūcija par žurnālistu stāvokli Turcijā (2016/2935(RSP))
P8_TA(2016)0423RC-B8-1162/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Turciju, īpaši 2015. gada 15. janvāra rezolūciju par vārda brīvību Turcijā — nesenie žurnālistu un plašsaziņas līdzekļu vadošo darbinieku aresti un sistemātiskais spiediens uz plašsaziņas līdzekļiem Turcijā(1),

–  ņemot vērā 2016. gada 14. aprīļa rezolūciju par 2015. gada ziņojumu par Turciju(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 10. novembrī sagatavoto 2015. gada ziņojumu par Turciju (SWD(2015)0216),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves Federikas Mogerīni un komisāra Eiropas kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu jautājumos Johannesa Hāna 2016. gada 16. jūlija kopīgo paziņojumu par stāvokli Turcijā,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 18. jūlija secinājumus par Turciju,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves Federikas Mogerīni un komisāra Johannesa Hāna 2016. gada 21. jūlija paziņojumu saistībā ar ārkārtas stāvokļa izsludināšanu Turcijā,

–  ņemot vērā ES un Turcijas augta līmeņa 2016. gada 9. septembra politisko dialogu,

–  ņemot vērā to, ka tiesiskuma ievērošana, tostarp vārda brīvības ievērošana, ir viena no ES pamatvērtībām,

–  ņemot vērā vārda brīvību, kas noteikta Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (ECHR) un Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kuriem ir pievienojusies arī Turcija,

–  ņemot vērā ieteikumus, kas ietverti atzinumā par Turcijas Kriminālkodeksa 216., 299., 301. un 314. pantu, kuru pieņēma Venēcijas komisija savā 106. plenārsēdē (Venēcija, 2016. gada 11.–12. marts),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā 2016. gada 15. jūlijā Turcijā notika valsts apvērsuma mēģinājums, kurā vairāk nekā 250 cilvēki tika nogalināti un vairāk nekā 2100 tika ievainoti;

B.  tā kā demokrātijas aizstāvība, pilnībā apņemoties ievērot cilvēktiesības un tiesiskumu, ir svarīga, tāpat kā sadarbība starp ES, Eiropas Padomi un Turciju, lai sasniegtu šo mērķi; tā kā Turcija ir svarīga Eiropas Savienības partnere;

C.  tā kā saskaņā ar Eiropas Žurnālistu federācijas un Turcijas Žurnālistu apvienības sniegto informāciju pēc 2016. gada 15. jūlija apvērsuma mēģinājuma Turcijas policija apcietināja vismaz 99 žurnālistus un rakstniekus, pret lielāko daļa no kuriem līdz šai dienai nav izvirzītas nekādas apsūdzības, kā rezultātā to plašsaziņas līdzekļu darbinieku skaits, attiecībā uz kuriem pastāv uzskats, ka viņu apsūdzēšanas iemesls ir saistīts ar vārda brīvības izmantošanu, 2016. gada 20. oktobrī sasniedza vismaz 130; tā kā 64 no šiem žurnālistiem, kas tika arestēti pēc 2016. gada 15. jūlija, ir atbrīvoti; tā kā aizturētajiem žurnālistiem ir liegtas tiesības sazināties ar juristiem un viņi tiek turēti necilvēcīgos apstākļos, turklāt šiem žurnālistiem tiek draudēts un pret viņiem tiek pieļauta slikta izturēšanās; tā kā tiek saņemtas ziņas, ka slēgtā dienas laikraksta „Özgür Gündem“ vadošie līdzredaktori Bilir Kaya un Inan Kizilkaya cietumā ir tikuši spīdzināti;

D.  tā kā plašsaziņas līdzekļu ierobežojumi un spiediens uz žurnālistiem bija būtisks jau pirms neveiksmīgā valsts apvērsuma; tā kā saskaņā ar Žurnālistu aizsardzības komitejas sniegtajām ziņām Turcijas iestādes pēc notikušā apvērsuma mēģinājuma slēdza vairāk nekā 100 raidorganizāciju, laikrakstu, žurnālu, izdevniecību un preses izplatīšanas uzņēmumu birojus, atņemot darbu vairāk nekā 2300 žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem; tā kā vismaz 330 žurnālistiem ir anulēta preses akreditācija;

E.  tā kā starp aizturētajiem žurnālistiem ir, piemēram, plaši pazīstamais romānu autors Asli Erdogan, kurš arī bija viens no patlaban slēgtā kurdu dienas laikraksta „Özgür Gündem“ konsultatīvās padomes locekļiem un pastāvīgās slejas autoriem, zinātnieks un pastāvīgās slejas autors Mehmet Altan un viņa brālis Ahmet Altan, kurš ir rakstnieks un agrāk strādāja par nedēļas izdevuma „Taraf“ redaktoru;

F.  tā kā pēc organizācijas “Human Rights Watch” ziņām daudzos gadījumos tiesvedība tika ierosināta bez pierādījumiem, ka apsūdzētās personas būtu piedalījušās neveiksmīgajā valsts apvērsuma mēģinājumā; tā kā ir jānodrošina tiesības uz taisnīgu tiesu un tā kā tiesu iestāžu rīcība ar plašsaziņas līdzekļiem saistītajām lietās parāda objektivitātes un neatkarības trūkumu,

1.  pauž stingru nosodījumu par 2016. gada 15. jūlijā Turcijā notikušo apvērsuma mēģinājumu; atbalsta Turcijas leģitīmās iestādes; pauž nožēlu par daudzām zaudētajām dzīvībām; pauž solidaritāti upuriem un viņu ģimenēm;

2.  atzīst Turcijas valdības tiesības un atbildību reaģēt uz varas apvērsuma mēģinājumu; tomēr uzsver, ka neveiksmīgo militāro apvērsumu nevar izmantot par attaisnojumu tam, lai Turcijas valdība ar nesamērīgām un nelikumīgām darbībām un pasākumiem turpinātu paralizēt leģitīmu un miermīlīgu opozīciju, kā arī neļautu žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem miermīlīgi īstenot vārda brīvību;

3.  aicina Turcijas iestādes atbrīvot tos žurnālistus un plašsaziņas līdzekļu darbiniekus, kuri tiek paturēti apcietinājumā bez pārliecinošiem pierādījumiem par kriminālām darbībām, tostarp tādus plaši pazīstamus žurnālistus kā Nazli Ilicak, Sahin Alpay, Asli Erdogan, Murat Aksoy, Ahmet Altan un Mehmet Altan; uzsver , ka žurnālistus nedrīkst aizturēt, pamatojoties uz viņu kā žurnālistu darbības saturu vai uz aizdomām par viņu piederību noteiktiem spēkiem, tostarp gadījumos, kad viņi tiek apsūdzēti noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, un uzsver nepieciešamību nodrošināt to, ka pirmstiesas aizturēšana arī turpmāk tiek īstenota izņēmuma gadījumos;

4.  atgādina, ka brīva un plurālistiska prese ir ikvienas demokrātijas būtisks elements, tāpat kā pienācīga lietu iztiesāšana, nevainīguma prezumpcija un tiesu iestāžu neatkarība; atgādina Turcijas iestādēm, ka attiecībās ar plašsaziņas līdzekļiem un žurnālistiem ir jāievēro vislielākā rūpība, jo vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvībai joprojām ir centrālā loma, lai varētu pastāvēt demokrātiska un atvērta sabiedrība;

5.  pauž nožēlu, ka ārkārtas situācijas noteikumus izmanto arī tādēļ, lai vajātu to žurnālistu ģimenes locekļus, kas ir aizbēguši uz ārzemēm vai slēpjas, tai skaitā anulējot viņu pases vai uz laiku aizturot viņus apsūdzēto vietā;

6.  pauž nopietnas bažas par vairāk nekā 150 plašsaziņas līdzekļu slēgšanu; prasa atsākt to darbību, atjaunot to neatkarību un pienācīgā kārtā atjaunot darbā atlaistos darbiniekus; aicina Turcijas iestādes izbeigt kriminālkodeksa normu ļaunprātīgu izmantošanas praksi, kas izpaužas kā uzticības personu iecelšana privātās plašsaziņas līdzekļu organizācijās, un apturēt izpildes struktūru iejaukšanos neatkarīgu ziņu organizāciju darbā, tostarp attiecībā uz redakcionāliem lēmumiem, žurnālistu un redaktoru atlaišanu un pret kritiskiem ziņu izdevumiem un žurnālistiem vērstu spiedienu un iebiedēšanu; nosoda Turcijas iestāžu mēģinājumus iebiedēt un deportēt starptautiskos žurnālistus;

7.  aicina Turcijas valdību samazināt ārkārtas pasākumu darbības jomu, lai tos vairs nevarētu izmantot vārda brīvības mazināšanai; prasa veikt izmeklēšanu saistībā ar aizdomām par iesaistīšanos apvērsuma mēģinājumā, lietu izskatot pienācīgā kārtībā, neitrāli un balstoties uz pārliecinošiem pierādījumiem, nevis tikai pamatojoties uz vainu par biedrošanos, kas var izraisīt kolektīvu sodīšanu;

8.  uzsver, ka Turcija saskaras ar reāliem terorisma draudiem; tomēr atkārto, ka plaši definētais Turcijas terorisma apkarošanas regulējums nebūtu jāizmanto, lai sodītu žurnālistus par viņu vārda brīvības tiesību izmantošanu; prasa steidzami īstenot Venēcijas komisijas 2016. gada marta ieteikumus un veikt pretterorisma tiesību aktu reformu;

9.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un dalībvalstis turpināt cieši uzraudzīt ārkārtas stāvokļa praktisko ietekmi un nodrošināt, ka visas tiesas prāvām pret žurnālistiem tiek uzraudzītas;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un Turcijas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) OV C 300, 18.8.2016., 45. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0133.


Kodoldrošība un kodolieroču neizplatīšana
PDF 349kWORD 56k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūcija par kodoldrošību un kodolieroču neizplatīšanu (2016/2936(RSP))
P8_TA(2016)0424RC-B8-1122/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2013. gada 17. janvāra rezolūciju par Kodolieroču neizplatīšanas līguma (KNL) pārskatīšanas konferences ieteikumiem attiecībā uz Tuvajiem Austrumiem, kas brīvi no masu iznīcināšanas ieročiem(1),

–  ņemot vērā 2010. gada 10. marta rezolūciju par Kodolieroču neizplatīšanas līgumu(2),

–  ņemot vērā ES seminārus par ieroču neizplatīšanu un atbruņošanos un ES ieroču neizplatīšanas konsorcija regulārās sanāksmes,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2003. gada 12. decembrī pieņemto ES Stratēģiju masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas novēršanai,

–  ņemot vērā to, ka 2015. gada KNL pārskatīšanas konferencē neizdevās vienoties par noslēguma dokumentu,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Kodolieroču neizplatīšanas līguma pušu devīto pārskatīšanas konferenci (8079/15),

–  ņemot vērā dokumentus, kas pieņemti 2016. gada pavasarī Vašingtonas kodoldrošības samitā,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju 2310(2016) par Līguma par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu (CTBT) 20. gadadienu,

–  ņemot vērā 2016. gada Tbilisi deklarāciju, ko vienprātīgi pieņēma Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Parlamentārā asambleja,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2011. gada 13. decembra Rezolūciju 66/61 par bezkodolieroču zonas izveidi Tuvajos Austrumos,

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 23. jūlija Lēmumu 2012/422/KĀDP, ar ko atbalsta procesu, lai Tuvajos Austrumos izveidotu zonu, kurā nav kodolieroču un visu citu masu iznīcināšanas ieroču(3),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 7. decembra Rezolūciju 70/33 par daudzpusējas kodolatbruņošanās progresu un ANO beztermiņa darba grupas ziņojumu ANO Ģenerālajai asamblejai, kas pieņemts 2016. gada 19. augustā (A/71/371),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā globālā drošības vide un jo īpaši ES drošības vide ir ievērojami pasliktinājusies, kļuvusi mainīgāka, nestabilāka un grūtāk prognozējama; norāda, ka pastāv tradicionāli draudi, netradicionāli draudi un hibrīddraudi, kuru avots var būt gan valstis, gan nevalstiski reģionāla un globāla mēroga aktori;

B.  tā kā starptautisko mieru, drošību un stabilitāti nopietni apdraud dažādi notikumi, tostarp attiecību pasliktināšanās starp kodolieroču valstīm, piemēram, starp Krievijas Federāciju un Amerikas Savienotajām Valstīm, starp Indiju un Pakistānu, kā arī Ziemeļkorejas kodolspēju attīstība;

C.  tā kā bioloģisko un ķīmisko masu iznīcināšanas ieroču (MII) izplatīšanos mazina un pakāpeniski aptur 1972. gada Bioloģisko un toksisko ieroču konvencijas (BTIK) un Ķīmisko ieroču konvencijas (CWC) paredzēto aizliegumu un pienākumu efektīva starptautiska piemērošana; tomēr tā kā masu iznīcināšanas kodolieroču un to nogādes līdzekļu izplatīšanās joprojām ir viens no smagākajiem draudiem globālajai sabiedrībai;

D.  tā kā 2016. gada janvārī deviņām valstīm — ASV, Krievijai, Apvienotajai Karalistei, Francijai, Ķīnai, Indijai, Pakistānai, Izraēlai un Korejas Tautas Demokrātiskajai Republikai (KTDR) — kopā bija aptuveni 15 395 kodolieroči (salīdzinājumā ar aptuveni 15 850 kodolieročiem 2015. gadā);

E.  tā kā prioritātes ir neļaut teroristiem vai vēl citām valstīm iegūt un izmantot kodolieročus, samazināt un likvidēt visus kodolarsenālus un sekmēt pāreju uz pasauli bez kodolieročiem;

F.  tā kā jau ir noslēgta virkne līgumu par no kodolieročiem brīvām zonām dažādos pasaules reģionos, proti, Latīņamerikā un Karību jūras reģionā, Klusā okeāna dienvidu reģionā, Dienvidaustrumāzijā, Āfrikā un Centrālāzijā;

G.  tā kā 2010. gada KNL pārskatīšanas konference uzmanības centrā atkal nostādīja kodolieroču humanitāro ietekmi, un šo tēmu tālāk attīstīja Norvēģijas, Meksikas un Austrijas valdības — ar vairākām konferencēm par kodolieroču humanitāro ietekmi un attiecīgajiem ziņojumiem, kā arī ar starptautisko humanitāro apņemšanos, ko ierosināja Austrija un kas tika izvirzīta 2015. gada KNL pārskatīšanās konferencē, un ko apstiprinājušas 127 ANO valstis;

H.  tā kā vēl vairāk jānostiprina KNL trīs pīlāru (neizplatīšana, atbruņošanās un sadarbība kodolenerģijas izmantošanai miermīlīgiem mērķiem) galvenie neizplatīšanas un atbruņošanās uzdevumi; tā kā kodolieroču valstis, kas ir parakstījušas KNL, modernizē un uzlabo savus kodolieroču arsenālus un kavē rīcību, kuras mērķis ir mazināt vai likvidēt to kodolarsenālus un ierobežot pieturēšanos pie kodolatturēšanas militārās doktrīnas;

I.  tā kā ar kodoldrošības samitiem, kas rīkoti līdztekus, bet neatkarīgi no KNL un ir palīdzējuši nostiprināt KNL, palielinot tā neizplatīšanas komponenta uzticamību, ir oficiāli panākts progress civilā skaldmateriāla drošības jomā, bet tā kā nesenā Krievijas atteikšanās sadarboties un aizvien sliktākas tās attiecības ar ASV apdraud turpmākus skaldmateriāla drošības uzlabošanas un krājumu samazināšanas centienus;

J.  tā kā Konvencija par kodolmateriālu fizisko aizsardzību ir juridiski saistošs starptautisks instruments kodolmateriālu fiziskās aizsardzības jomā, kurā noteikti pasākumi, kas attiecas uz tādu nodarījumu novēršanu, atklāšanu un sodīšanu par tiem, kuri saistīti ar kodolmateriāliem;

K.  tā kā Krievija un ASV turpina īstenot jauno START līgumu, kura darbība beigsies 2021. gadā, ja vien abas puses to nepagarinās; tā kā 2013. gada runā Berlīnē ASV prezidents Baraks Obama izteica būtisku priekšlikumu samazināt kodolgalviņu skaitu, ko viņš atkārtoja 2016. gadā Vašingtonā; tā kā Krievijas Federācija nav izmantojusi šādi pavērtās iespējas sākt sarunas par jaunu vienošanos pēc jaunā START līguma beigām un tā kā līdz šim vēl nav panākta nekāda vienošanās par jaunā START līguma turpinājumu, kas pievērstos nestratēģisko un stratēģisko kodolieroču ierobežošanai nolūkā tos likvidēt;

L.  tā kā kodolieroču izmēģinājuma sprādzieni un/vai jebkādi citi kodolsprādzieni apdraud starptautisko mieru un drošību, kā arī globālo kodolatbruņošanās un neizplatīšanas režīmu; tā kā Līgums par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu (CTBT) ir efektīvākais līdzeklis, kā aizliegt kodolieroču izmēģinājumus; tā kā 2016. gadā aprit 20 gadi kopš CTBT atvēršanas parakstīšanai 1996. gada 24. septembrī;

M.  tā kā par spīti visiem centieniem līdz 2012. gada decembrim, kā 2010. gada pārskatīšanas konferencē vienprātīgi vienojās KNL puses, sasaukt konferenci par tādas Tuvo Austrumu zonas izveidi, kas ir brīva no kodolieročiem un visiem citiem masu iznīcināšanas ieročiem, konference tā arī nav notikusi;

N.  tā kā NATO 2010. gada Stratēģiskajā koncepcijā un 2012. gada Atturēšanas un aizsardzības pozīcijas pārskatā ir apņēmusies izveidot tādus apstākļus, kas ļautu pasauli atbrīvot no kodolieročiem; tā kā saskaņā ar NATO kodolieroču kopīgas izmantošanas režīmu un divpusējiem nolīgumiem piecās NATO valstīs, kurām pašām nav kodolieroču, (Beļģijā, Itālijā, Nīderlandē, Turcijā un Vācijā), joprojām ir izvietotas aptuveni 150–200 tuva darbības rādiusa nevadāmas atombumbas, kas ir taktiskie vai substratēģiskie kodolieroči un pieder ASV, un tā kā šie ieroči minētajās valstīs izvietoti saskaņā ar pašreizējo NATO politiku;

O.  tā kā Turcijā izvietoto ASV kodolieroču drošībai un drošumam tiek pievērsta aizvien lielāka uzmanība, ņemot vērā bruņoto konfliktu Sīrijā, kas risinās netālu no Indžirlikas aviobāzes, kā arī ņemot vērā notikumus šajā aviobāzē un tās apkaimē 2016. gada 15. jūlija apvērsuma mēģinājuma laikā un pēc tā;

P.  tā kā 2015. gada 5. decembrī apritēja 20 gadi kopš Budapeštas memoranda parakstīšanas; tā kā Ukraina ir ievērojusi visas tā normas un ir rīkojusies proaktīvi kodolatbruņošanās un kodolieroču neizplatīšanas jautājumā, savukārt Krievijas Federācija ir pārkāpusi savas saistības, okupējot daļu Ukrainas teritorijas (Krimu) un sākot bruņotu agresiju Austrumukrainā; tā kā tādējādi ir radīts bīstams precedents: valsts, kas, atbildot uz Ukrainas lēmumu pievienoties KNL kā valstij bez kodolieročiem, bija garantējusi Ukrainas drošību, pārkāpa Ukrainas suverenitāti un teritoriālo neaizskaramību, apdraudēja kodolieroču valsts negatīvo drošības garantiju instrumenta uzticamību, būtiski kaitējot šim instrumentam arī kopumā, kā arī nodarīja kaitējumu KNL un idejai par globālu kodolatbruņošanos un kodolieroču neizplatīšanu uz starptautisko tiesību un daudzpusēju līgumu pamata; būdams nopietni nobažījies par augsta līmeņa Krievijas amatpersonu draudīgajiem paziņojumiem par to, ka Krievijai ir tiesības Krimā izvietot un turēt kodolieročus, kuriem varētu būt globālas sekas; būdams nobažījies par to, ka Krievijas jaunā 2014. gada decembra militārā doktrīna ļauj izmantot kodolieročus pret valsti, kurai šādu ieroču nav;

Q.  tā kā Krievija Kaļiņingradā ir izvietojusi kodolspējīgas tuva darbības rādiusa Iskander raķetes un veic mācības un pārlidojumus, kuros izmantotas kodolspējīgas sistēmas, un tā kā Krievijas vadības paziņojumi par kodolatturēšanas nozīmību un Krievijas lēmums apturēt ar ASV 2000. gadā noslēgto Plutonija pārvaldības un likvidēšanas nolīgumu liek vēl vairāk bažīties par to, ka Krievija aizvien vairāk paļaujas uz kodolieročiem;

R.  tā kā ES ir svarīga loma kā ar Irānu noslēgtā Kopīgā visaptverošā rīcības plāna pusei, ņemot vērā arī tās pilntiesīgā locekļa statusu kopīgajā komisijā, kas pārrauga nolīguma īstenošanu;

S.  tā kā 2016. gada 9. septembrī — vien dažus mēnešus pēc 2016. gada 6. janvāra izmēģinājuma — KTDR veica savu piekto kodolizmēģinājumu; tā kā šis kodolizmēģinājums, ko KTDR nosaukusi par “sekmīgu ūdeņraža bumbas izmēģinājumu”, nepārprotami ir pretrunā tās starptautiskajām saistībām, kas paredzētas ANO Drošības padomes rezolūcijās un 1992. gada Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas Korejas denuklearizācijas deklarācijā, kurā noteikts, ka abas valstis neizstrādās un savā teritorijā neizvietos nekādus kodolieročus; tā kā jebkādu MII, bet īpaši kodolieroču un to nogādes līdzekļu izplatīšana apdraud starptautisko mieru un drošību; tā kā 2003. gadā KTDR paziņoja par izstāšanos no Kodolieroču neizplatīšanas līguma (KNL), kopš 2006. gada veic kodolizmēģinājumus un 2009. gadā oficiāli paziņoja, ka ir izstrādājusi atturošu kodolieroci, un tas nozīmē, ka KTDR radītie draudi tās kaimiņvalstīm Ziemeļaustrumāzijā un reģionālajam un starptautiskajam mieram un drošībai ir kļuvuši vēl lielāki;

T.  tā kā 2003. gada Eiropas Drošības stratēģijā teikts, ka masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanās ir potenciāli lielākais mūsu drošības apdraudējums, kas ietver arī MII bruņošanās sacensības iespēju, un ka ES ir apņēmusies panākt daudzpusējo līgumu režīmu universālu ievērošanu un nostiprināt šos līgumus un to pārbaudes noteikumus; tā kā 2016. gada ES globālajā stratēģijā par MII, neizplatīšanu un ieroču kontroli nav teikts nekas;

U.  tā kā diemžēl ES, gatavojoties 2015. gada KNL pārskatīšanas konferencei, nespēja panākt vienošanos par kopīgu nostāju attiecībā uz kodolatbruņošanos, pirmoreiz atzīstot, ka par kodolieroču sekām pausti atšķirīgi viedokļi; tā kā šajā konferencē netika pieņemts noslēguma dokuments, jo bija domstarpības par reģionālajiem centieniem Tuvajos Austrumos izveidot no MII brīvu zonu;

V.  tā kā ES ir apņēmusies izmantot visus tās rīcībā esošos attiecīgos instrumentus, lai novērstu, aizkavētu, apturētu un pēc iespējas izskaustu izplatīšanas programmas, kas rada bažas visā pasaulē, kā skaidri norādīts ES Stratēģijā masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas novēršanai, ko Eiropadome pieņēma 2003. gada 12. decembrī, un tā kā ES ir nodrošinājusi Eiropas neizplatīšanas jomas ideju laboratoriju dziļāku sadarbību ES ieroču neizplatīšanas konsorcija ietvaros,

W.  tā kā ir svarīgi atbalstīt un nostiprināt pilsoniskās sabiedrības iesaisti šajā starptautiskajā procesā pārredzamā veidā,

1.  pauž nopietnas bažas par drošības vides pasliktināšanos Eiropas Savienībā un ārpus tās kaimiņvalstu robežām, kā rezultātā kodolieroči atkal varētu tikt sākti izmantoti kā aktīvs atturošs līdzeklis un varētu izplatīties starp valstiskiem un nevalstiskiem aktoriem, kā arī par to, ka netiek veikti efektīvi atbruņošanās un ieroču neizplatīšanas pasākumi;

2.  aicina visas kodolieroču valstis īstenot konkrētus starpposma pasākumus, lai mazinātu kodolieroču detonācijas risku, cita starpā arī pazeminot kodolieroču operatīvo statusu, demontējot kaujas gatavībā esošos kodolieročus un pārvietojot tos uz glabāšanas objektiem, mazinot kodolieroču lomu militārajās doktrīnās un strauji samazinot visu veidu kodolieroču arsenālus;

3.  pauž nopietnas bažas par iespējamiem Līguma par vidēja un tuva darbība rādiusa kodolbruņojuma pārkāpumiem;

4.  pauž nopietnas bažas par to, ka Krievijas attieksmes dēļ kodoldraudi kļūst lielāki un tas ietekmē drošību, stabilitāti un paredzamību globālā mērogā, un par to, ka pasliktinās tās attiecības NATO, tostarp, iespējams, tiek pārkāpts Līgums par vidēja un tuva darbības rādiusa kodolbruņojumu, izskan paziņojumi, kas apliecina aizvien lielāku gatavību izmantot kodolieročus, un paziņojumi, kas vedina domāt, ka tiek apsvērta iespēja izvietot kodolieročus vēl arī citviet Eiropā; vērš uzmanību uz Krievijas militārajām mācībām, simulējot kodolieroču izmantošanu pret Poliju, un pauž nopietnas bažas par to, ka Kaļiņingradas apgabalā, kurš ir blakus ES dalībvalstīm Polijai un Lietuvai, ir izvietota kodolspējīga raķešu sistēma Iskander; atgādina, ka Starptautiskā Tiesa 1996. gada konsultatīvajā atzinumā noteica, ka saskaņā ar pašreizējām starptautiskajām tiesībām tā nevar “izdarīt galīgu slēdzienu par to, vai valsts, ekstrēmos pašaizsardzības apstākļos izmantojot kodolieročus, rīkotos likumīgi vai nelikumīgi”;

5.  atbalsta 2016. gada kodoldrošības samitu, atzīstot, ka neatļauta tirdzniecība ar kodolmateriāliem un to neatļauta izmantošana ir tiešs un nopietns globālās drošības apdraudējums, un sagaida, ka nākotnē būs iespējams pilnībā izsekot visiem ieroču ražošanā izmantojamiem materiāliem un garantēt šādu materiālu fizisku drošību;

6.  atzinīgi vērtē darbu, ko saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 70/33 ir veikusi ANO izveidotā beztermiņa darba grupa, sekmējot turpmāku virzību daudzpusējās sarunās par kodolatbruņošanos; atzinīgi vērtē ieteikumu ANO Ģenerālajai asamblejai — kurš iekļauts beztermiņa darba grupas galīgajā ziņojumā (A/71/371) un ar plašu atbalstu pieņemts 2016. gada 19. augustā, — 2017. gadā sasaukt konferenci, kurā var piedalīties ikviena valsts, lai vienotos par juridiski saistošu instrumentu, ar ko aizliegtu kodolieročus to pilnīgas likvidēšanas nolūkā; atzīst, ka šāda rīcība stiprinās KNL paredzētos mērķus un pienākumus ieroču neizplatīšanas un atbruņošanās jomā un palīdzēs radīt apstākļus, kas ļautu panākt drošību pasaulē un atbrīvot to no kodolieročiem;

7.  aicina ES dalībvalstis atbalstīt šādas konferences sasaukšanu 2017. gadā un konstruktīvi tajā piedalīties un aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi Federiku Mogerīni un Eiropas Ārējās darbības dienestu ar konstruktīvu devumu piedalīties 2017. gada sarunu konferencē;

8.  atgādina, ka ir apritējuši 20 gadi, kopš 1996. gada 24. septembrī parakstīšanai tika atvērts Līgums par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu (CTBT), un uzsver, ka vispārējs līgums par kodolizmēģinājumu aizliegumu, kura izpilde ir starptautiski un efektīvi pārbaudāma, ir iedarbīgākais veids, kā aizliegt kodolieroču izmēģinājuma sprādzienus un jebkādus citus kodolieroču sprādzienus;

9.  mudina pārējās CTBT II pielikumā uzskaitītās valstis, kurām līgums ir jāratificē, lai tas varētu stāties spēkā, bet kuras to vēl nav izdarījušas, parakstīt un/vai ratificēt minēto līgumu, apzinoties tā steidzamību, lai bez turpmākas vilcināšanās nodrošinātu šī būtiski svarīgā starptautiskā tiesību instrumenta stāšanos pilnā spēkā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes pieņemto Rezolūciju 2310(2016);

10.  pauž gandarījumu par ievērojamo progresu, ko panākusi Līguma par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu organizācijas (CTBTO) sagatavošanas komisija, pilnībā izveidojot efektīvu starptautisko uzraudzības sistēmu un nodrošinot tās darbību, jo minētais līgums vēl pat nav stājies spēkā, bet šī sistēma kā iespaidīgs uzticības veicināšanas pasākums jau sekmē reģionālo stabilitāti, nostiprina kodolieroču neizplatīšanas un atbruņošanās režīmu un nodrošina vēl arī citus ieguvumus attiecīgo valstu zinātnei un sabiedrībai; pauž pārliecību, ka CTBTO sagatavošanas komisijai arī turpmāk būs vajadzīgs valstu finansiālais ieguldījums, lai tā spētu nodrošināt uzraudzības sistēmas pastāvīgu darbību;

11.  pauž nožēlu par to, ka pretēji cerētajam kodolieroču valstis savos stratēģiskajos plānos atkal iekļauj kodolieročus; aicina veidot pamatīgāku dialogu ar visām kodolieroču valstīm, lai īstenotu kopīgu programmu, kas vērsta uz kaujas kodolgalviņu arsenāla pakāpenisku samazināšanu; jo īpaši atbalsta pasākumus, ko veikušas ASV un Krievija, lai samazinātu savu kaujas gatavībā esošo kodolieroču skaitu saskaņā ar jauno START līgumu;

12.  pauž nožēlu par to, ka kopš 2011. gada, kad stājās spēkā jaunais START līgums, nav notikušas nekādas turpmākas sarunas par steidzamu nepieciešamību samazināt gan uzstādīto, gan neuzstādīto kaujas kodolgalviņu arsenālu un ka cita starpā nav arī veikti pasākumi (par kuriem ASV un Krievija iepriekš bija vienojušās), lai samazinātu tuva darbības rādiusa un karadarbības zonas kodolieroču skaitu, kas ir tā dēvētie substratēģiskie vai nestratēģiskie kodolieroči, un lai šādus ieročus likvidētu;

13.  atzīst, ka tuva darbības rādiusa, karadarbības zonas un īpašu substratēģisko kaujas kodolgalviņu abpusēja un vienlaicīga izvešana no Eiropas teritorijas varētu būt pozitīvs faktors, kas palīdzētu radīt nākamo no kodolieročiem brīvo zonu veidošanai labvēlīgus apstākļus, tādējādi palīdzot pildīt KNL noteiktos neizplatīšanas un atbruņošanās pienākumus un vienlaikus radot precedentu kodolatbruņošanās procesa turpināšanai;

14.  atzinīgi vērtē no kodolieročiem brīvu zonu izveidi, jo tas ir pozitīvs solis ceļā uz pasauli bez kodolieročiem; šajā sakarībā uzskata, ka no kodolieročiem brīvas zonas izveide Tuvajos Austrumos, pamatojoties uz brīvprātīgi pieņemtiem nosacījumiem, būtu ļoti svarīga nolūkā panākt ilgstošu un visaptverošu mieru šajā reģionā; šajā sakarībā pauž dziļu vilšanos par to, ka 2012. gadā neizdevās sarīkot KNL paredzēto konferenci ar mērķi izveidot no MII brīvu zonu Tuvajos Austrumos;

15.  atbalsta turpmākus centienus nostiprināt Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (SAEA) pilnvaras, tostarp SAEA drošības nolīgumu papildu protokolu vispārēju piemērošanu un citus pasākumus, kuru mērķis ir veicināt uzticības veidošanos; prasa nodrošināt, ka minētajai organizācijai ir piešķirti pietiekami līdzekļi, lai tā varētu izpildīt būtisko uzdevumu panākt kodoldarbību drošību; aicina panākt progresu gaidāmajā 2017. gada KNL sagatavošanas komitejas sanāksmē un 2018. gada augsta līmeņa konferencē par kodolatbruņošanos;

16.  atzinīgi vērtē vienošanos starp P5+1 valstu grupu un Irānu par Irānas kodolambīcijām un mudina turpināt sadarbību starp abām pusēm, lai nodrošinātu Kopīgā visaptverošā rīcības plāna (JCPOA) pilnīgu īstenošanu; uzskata, ka JCPOA, ko dēvē arī par vienošanos par Irānas kodolprogrammu, bija ievērojams daudzpusējās diplomātijas un jo īpaši Eiropas diplomātijas sasniegums, kam būtu ne vien jānodrošina iespēja krietni uzlabot ES un Irānas attiecības, bet arī jāpalīdz veicināt stabilitāti visā reģionā; uzskata, ka tagad visas puses ir atbildīgas par šā plāna stingru un pilnīgu īstenošanu; atzinīgi vērtē Apvienotās komisijas izveidi, kuras sastāvā ir Irānas un E3/ES+3 (Amerikas Savienotās Valstis, Apvienotā Karaliste, Francija, Krievijas Federācija, Ķīna un Vācija) pārstāvji, kā arī PV/AP; pilnībā atbalsta PV/AP, kura pilda saskaņā ar JCPOA izveidotās Apvienotās komisijas koordinatores pienākumus, un uzskata, ka stingra un pilnīga JCPOA īstenošana joprojām ir ārkārtīgi svarīga;

17.  nosoda nesenos KTDR kodolizmēģinājumus un šīs valsts atteikšanos pildīt dažādās ANO Drošības padomes rezolūcijas, tostarp jaunāko — 2016. gada 2. marta rezolūciju (2070); mudina KTDR atturēties no turpmākas provokatīvas rīcības un pilnīgi, pārbaudāmi un neatgriezeniski apturēt savu kodolprogrammu un ballistisko raķešu programmu, izbeigt visas saistītās darbības un nekavējoties panākt atbilstību visām savām starptautiskajām saistībām, tostarp ANO Drošības padomes un SAEA Valdes rezolūcijām, kā arī citām starptautiskajām atbruņošanās un neizplatīšanas normām, un atgriezties pie sarunu galda; aicina KTDR nekavējoties parakstīt un ratificēt Līgumu par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu; apstiprina vēlmi rast diplomātisku un politisku risinājumu KTDR kodoljautājumā un pauž atbalstu sešu pušu sarunu atsākšanai; mudina Ķīnu izdarīt uz KTDR lielāku spiedienu;

18.  atzinīgi vērtē MII neizplatīšanas klauzulu iekļaušanu ES nolīgumos ar trešām valstīm un rīcības plānos; norāda, ka šādi pasākumi jāīsteno bez izņēmuma visām ES partnervalstīm;

19.  atzinīgi vērtē ES globālās stratēģijas iesniegšanu un mudina EĀDD, ņemot vērā iepriekš minētos jautājumus un problēmas, kā turpmāko pasākumu atjaunināt un paplašināt 2003. gada ES Stratēģiju masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas novēršanai un 2009. gada jaunās darbības līnijas, lai panāktu, ka ES kļūst par daudzpusējo kodolatbruņošanās un kodolieroču neizplatīšanas līgumu stiprināšanas un sekmēšanas dzinējspēku;

20.  atzinīgi vērtē to, ka šie tematiskie jautājumi regulāri tiek apspriesti ES ieroču neizplatīšanas konsorcijā un citās pilsoniskās sabiedrības organizācijās un ideju laboratorijās, un aicina ES ieroču neizplatīšanas konsorciju, kuru vada ES galvenais padomdevējs un īpašais sūtnis ieroču neizplatīšanas un atbruņošanās jautājumos, paplašināt savu darba kārtību un iekļaut tajā atbruņošanos;

21.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt dalībvalstīm, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ANO ģenerālsekretāram, ANO augstajam pārstāvim atbruņošanās jautājumos, Līguma par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu organizācijai, SAEA ģenerāldirektoram un ANO Drošības padomes pieciem pastāvīgajiem locekļiem.

(1) OV C 440, 30.12.2015., 97. lpp.
(2) OV C 349 E, 22.12.2010., 77. lpp.
(3) OV L 196, 24.7.2012., 67. lpp.


Eiropas Brīvprātīgo dienests
PDF 332kWORD 54k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūcija par Eiropas Brīvprātīgo dienestu un brīvprātīgā darba veicināšanu Eiropā (2016/2872(RSP))
P8_TA(2016)0425RC-B8-1126/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 27. novembra Lēmumu par Eiropas gadu brīvprātīgam darbam aktīvas pilsonības veicināšanai (2011.)(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. septembra paziņojumu par ES politiku un brīvprātīgo darbu: pārrobežu brīvprātīgā darba atzīšana un veicināšana Eiropas Savienībā (COM(2011)0568),

–  ņemot vērā Eiropas Brīvprātīgā darba gada (EBDG) (2011.) alianses politikas programmu brīvprātīgo darbam Eiropā,

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra Ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu(2),

–  ņemot vērā 2013. gada 10. decembra rezolūciju par brīvprātīgo darbu un brīvprātīgo aktivitāti Eiropā(3),

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Rokasgrāmatā par brīvprātīgā darba novērtēšanu (2011. gads) piedāvāto termina „brīvprātīgais darbs” definīciju,

–  ņemot vērā 2012. gada 12. jūnija rezolūciju par pārrobežu brīvprātīgā darba atzīšanu un veicināšanu Eiropas Savienībā(4),

–  ņemot vērā 2008. gada 22. aprīļa rezolūciju „Brīvprātīgas rīcības loma ekonomiskas un sociālas kohēzijas veicināšanā”(5),

–  ņemot vērā Eiropas Hartu par brīvprātīgo tiesībām un pienākumiem(6),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par brīvprātīgo darbu un Eiropas Brīvprātīgo dienestu (O-000107/2016 – B8-1803/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  atgādinot, ka 2016. gadā Eiropas Brīvprātīgo dienests (EBD) atzīmē 20. gadadienu un šajos 20 gados ir sniegts atbalsts 100 000 brīvprātīgo;

B.  uzsverot, ka Eiropas Brīvprātīgā darba gads (2011.), ko stingri atbalstīja Eiropas Parlaments, bija ievērojama politiska iespēja uzsvērt brīvprātīgā darba pievienoto vērtību Eiropā un ka tagad, piecus gadus vēlāk, Eiropas Parlamentam būtu jāpārdomā Eiropas Brīvprātīgā darba gada (2011.) ietekme uz politikas attīstību saistībā ar pievienoto vērtību un tas, kā brīvprātīgais darbs ir iestrādāts galvenajās Eiropas programmās, piemēram, Erasmus+, un Eiropas Brīvprātīgo dienestā;

C.  atgādinot, ka Eiropas Brīvprātīgā darba gads (2011.) nodrošināja stimulu un apstākļus daudzu valstu brīvprātīgā darba un ar to saistīto tiesisko sistēmu izveidei un/vai pārskatīšanai visā Eiropā; tomēr uzsverot, ka Eiropai joprojām nav koordinētas brīvprātīgā darba politikas ar vienotu koordinācijas centru ES iestādēs;

D.  atgādinot, ka brīvprātīgo darbu cilvēki uzņemas pēc savas brīvas gribas, izvēles un motivācijas, necenšoties gūt finansiālu labumu; uzsverot, ka to var definēt kā solidaritātes izpausmi un veidu, kā risināt humānās, sociālās un vides vajadzības un problēmas;

E.  tā kā brīvprātīgais darbs ir aktīvas pilsonības un demokrātijas, kā arī personiskās attīstības nozīmīgs faktors, iemiesojot tādas Eiropas vērtības kā solidaritāte un nediskriminācija, un tā kā tas arī palīdz attīstīt demokrātisko līdzdalību un veicina cilvēktiesību;

F.  uzsverot, ka brīvprātīgam darbam ir vērtība un nozīme kā vienam no redzamākajiem solidaritātes apliecinājumiem, kas veicina un atvieglo sociālo integrāciju, veido sociālo kapitālu un rada pārveidojošu ietekmi uz sabiedrību, un ka brīvprātīgais darbs sekmē gan tādas plaukstošas pilsoniskās sabiedrības veidošanos, kura spēj piedāvāt radošus un novatoriskus risinājumus kopīgām problēmām, gan ekonomikas izaugsmi, un tādēļ to nepieciešams mērīt īpašā un mērķtiecīgā veidā — gan ekonomikas, gan sociālā kapitāla aspektā;

G.  atgādinot, ka atbalstoša vide ir būtiska, lai nodrošinātu lielāka Eiropas iedzīvotāju skaita iesaistīšanos brīvprātīgajā darbā, tādējādi garantējot pienācīgu finansējumu brīvprātīgā darba infrastruktūrai, tostarp organizācijām, kas iesaista brīvprātīgos, lai labumu gūtu gan paši brīvprātīgie, gan viņu darbības;

H.  uzsverot, ka brīvprātīgam darbam nepieciešami atbalsta mehānismi un/vai piemērotas organizatoriskās struktūras, kas identificē tiesības un pienākumus saistībā ar brīvprātīgajiem un brīvprātīgo darbu;

I.  uzsverot, ka ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz piekļuvi brīvprātīgā darba iespējām un uz aizsardzību pret jebkāda veida diskrimināciju un ka ikvienam būtu jānodrošina tiesības saskaņot brīvprātīgo darbu ar privāto un darba dzīvi, lai šie cilvēki varētu panākt noteiktu elastīgumu brīvprātīgā darba izpildes laikā;

J.  uzsverot, cik ārkārtīgi svarīgi ir atzīt arī brīvprātīgā darba sociālo un ekonomisko nozīmi, lai veicinātu atbilstošas ierosmes visām ieinteresētajām personām un tādējādi palielinātu brīvprātīgā darba apjomu, kvalitāti un ietekmi;

K.  atgādina par Eiropas Brīvprātīgā kapitāla konkurenci, kas atzīst pašvaldību panākumus visā Eiropā, atzīstot un atbalstot brīvprātīgo centienus viņu darbības jomās;

L.  uzsverot, ka jaunā programma Erasmus+ joprojām piedāvā finansējuma un atbalsta iespējas brīvprātīgā darba projektiem, jo īpaši ar EBD programmas starpniecību, un ka Eiropas Civilās aizsardzības un humānās palīdzības operāciju ģenerāldirektorāts ir sācis ES palīdzības brīvprātīgo programmu (EU Aid Volunteers), lai sniegtu praktisku atbalstu humanitārās palīdzības projektiem; atzīstot, ka jaunā ES daudzgadu finanšu shēma 2014.–2020. gadam rezervē noteiktu ES līdzekļu daļu brīvprātīgam darbam, jo īpaši programmai “Eiropa pilsoņiem” (Europe for Citizens), kuru pašlaik pārvalda Migrācijas un iekšlietu ģenerāldirektorāts, tādējādi saglabājot brīvprātīgajam darbam prioritāru statusu; tomēr norādot, ka brīvprātīgo organizāciju piekļuve citam nozīmīgam ES finansējumam, piemēram, Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, joprojām ir ļoti ierobežota;

M.  atgādinot, ka ES atbilde uz pašreizējo bēgļu krīzi ir būtisks piemērs un skaidrs simbols brīvprātīgā darba nozīmībai un veidam, kādā tas iemieso Eiropas vērtības, veicina elastīgumu un spēj nodrošināt elastīgus, pragmatiskus risinājumus kopīgām problēmām;

1.  atzīst, ka brīvprātīgais darbs apliecina solidaritāti, brīvību un atbildību, kas veicina aktīvas pilsonības stiprināšanu un personas cilvēcisko izaugsmi, un ir būtisks instruments sociālās iekļaušanas un kohēzijas, kā arī apmācības, izglītības un kultūru dialoga jomā, tajā pašā laikā sniedzot nozīmīgu ieguldījumu Eiropas vērtību izplatīšanā; uzsver, ka tā priekšrocības tiek atzītas arī brīvprātīgajā darbā, kas tiek veikts trešās valstīs, kur tas ir stratēģisks instruments, kas veicina savstarpēju izpratni un starpkultūru attiecības;

2.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt Eiropas brīvprātīgo darbību sistēmu, kas nosaka brīvprātīgo un brīvprātīgā darba tiesības un pienākumus un veicina mobilitāti un prasmju atzīšanu; mudina dalībvalstis, kurām vēl joprojām ir jānosaka brīvprātīgajiem atbalstoša tiesiskā vide, izmantot Politikas programmu brīvprātīgo darbam Eiropā un Eiropas Hartu par brīvprātīgo tiesībām un pienākumiem;

3.  mudina dalībvalstis īstenot konkrētus validācijas procesus saskaņā ar Padomes 2012. gada ieteikumu nodrošināt labāku izpratni un prasmju un pieredzes salīdzināmību; prasa jebkurā turpmākajā Eiropas kvalifikāciju apliecībā un Europass iniciatīvās lielāku nozīmi piešķirt brīvprātīgajam darbam kā neformālās un ikdienējās mācīšanās pieredzei; atgādina, ka brīvprātīgais darbs palīdz cilvēkiem iegūt prasmes un kompetences, kas atvieglo piekļuvi darba tirgum; uzsver, ka brīvprātīgos nekad nedrīkst uzskatīt par darbaspēka aizstājējiem vai šādi izmantot;

4.  norāda, ka Eiropā gandrīz 100 miljonu visa vecuma iedzīvotāju ir brīvprātīgie, kuru darbs rada apmēram 5 % no tās IKP; prasa Komisijai ņemt vērā brīvprātīgo saražoto preču un sniegto pakalpojumu ekonomisko vērtību, īstenojot uz brīvprātīgajiem vairāk vērstu politikas izstrādi;

5.  uzskata, ka brīvprātīgā darba laika atzīšana ES subsīdiju līdzfinansējuma saņemšanai, ko nesen ierosināja Komisija jaunajā Finanšu regulas priekšlikumā, ir jāatbalsta un jāīsteno;

6.  aicina Eurostat atbalstīt dalībvalstis šajā procesā, lai nodrošinātu salīdzināmu datu vākšanu Eiropā, kā arī ES mēroga rādītāju un metodoloģiju izstrādi ar mērķi novērtēt brīvprātīgā darba sociālo ietekmi; mudina dalībvalstis apstiprināt sistēmu, ko izstrādājusi Starptautiskā Darba organizācija, lai mērītu brīvprātīgā darba ekonomisko vērtību;

7.  mudina dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, izstrādāt pienācīgi finansētas valsts līmeņa brīvprātīgo dienesta sistēmas un uzlabot piekļuvi kvalitatīvai informācijai par brīvprātīgā darba iespējām valsts un vietējā līmenī, jo īpaši izmantojot jau esošos informācijas tīklus un savstarpējas informēšanas pasākumus, kā arī izveidot valsts pilsoniskā dienesta centrus, kas popularizētu arī starptautiskā brīvprātīgā darba iespējas visu vecumu cilvēkiem;

8.  aicina Komisiju veicināt saskaņotākas Eiropas brīvprātīgā darba politikas izstrādi, lai Komisijā izveidotu centrālo kontaktpunktu, kas savstarpēji saistītu atsevišķas iniciatīvas un programmas un uzlabotu piekļuvi brīvprātīgā darba programmām;

9.  lūdz Komisiju veikt pētījumu dalībvalstīs par valsts līmeņa brīvprātīgo dienesta sistēmām, kā arī pilsoniskā dienesta un solidaritātes korpusiem un dalībvalstīs pastāvošo vidi potenciālajiem brīvprātīgajiem, lai veicinātu savstarpēju izpratni un labās prakses izplatīšanu, kā arī iespēju izveidot Eiropas Pilsonisko dienestu papildus jau esošajām brīvprātīgā darba iespējām— ar kopējo mērķi veicināt ES pilsoniskumu;

10.  ņem vērā Komisijas ideju izstrādāt jaunu Eiropas jaunatnes brīvprātīgā darba iniciatīvu, ko pazīst ar nosaukumu “ES Solidaritātes korpuss”; aicina Komisiju novērtēt šīs iniciatīvas pievienoto vērtību, lai atbalstītu pilsoniskās sabiedrības jau uzsākto darbu, un nodrošināt, ka tās izstrādāšanā tiek iekļautas brīvprātīgo organizācijas; turklāt uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai šīs iniciatīvas īstenošana nesamazinātu citām programmām jau piešķirtos budžeta līdzekļus;

11.  atbalsta Komisiju un dalībvalstis to organizētajos EBD 20. gadadienas svinību pasākumos; uzskata, ka EBD programmai jādod labums iesaistītajām fiziskajām personām un organizācijām, kā arī sabiedrībai kopumā un ka EBD programmai jāpapildina Erasmus+ programmas pilsoniskās iesaistes aspekts; uzsver, ka ir svarīgi popularizēt EBD visu jauniešu vidū, jo īpaši vēršoties pie tiem, kas vēl nav interesējušies par brīvprātīgo darbu un mobilitāti, tādējādi veidojot motivāciju un radot izmaiņas attieksmē, bet neatstājot bez ievērības arī vecāko paaudzi, jo tā var sniegt būtisku atbalstu, piemēram, kā padomdevēji;

12.  mudina dalībvalstis savās izglītības un augstākās izglītības sistēmās popularizēt EBD kā instrumentu, ar ko jaunākajai paaudzei sniegt izpratni par solidaritāti un pilsonisko līdzdalību;

13.  uzsver, ka EBD pamatā jāliek kvalitatīvi brīvprātīgā darba piedāvājumi, ievērojot Brīvprātīgā darba hartu un Kvalitātes hartā par mācību mobilitāti minētos principus, un ka EBD būtu nepieciešama pamatstruktūra, kas mudina brīvprātīgā darba organizācijas kļūt par uzņemošām organizācijām, šajā saistībā nodrošinot tām pietiekamu finansējumu un apmācību, vienlaikus stiprinot arī to koordinējošo organizāciju funkciju, kas atbalsta daudzas uzņemošās organizācijas, piemēram, administrēšanas un apmācību jomā;

14.  atgādina, ka EBD vajadzētu nodrošināt ātru un vieglu piekļuvi šai programmai, un tādēļ aicina vienkāršot šā dienesta pašreizējo pieteikšanās sistēmu;

15.  uzsver nepieciešamību nostiprināt turpmāko pasākumu un vietējo dimensiju pēc brīvprātīgā darba pieredzes gūšanas ārzemēs, sniedzot atbalstu ne tikai pirms izbraukšanas, bet arī atgriežoties — kā apmācību par orientāciju un integrāciju pēc atgriešanās;

16.  aicina valstu iestādes un reģionālās un vietējās pašvaldības nodrošināt pietiekamu finansējumu, racionalizēt administratīvās procedūras un izveidot fiskālos stimulus brīvprātīgo organizācijām un tīkliem, jo īpaši mazām organizācijām ar ierobežotiem līdzekļiem;

17.  pieprasa, lai visā procesā tiktu sniegts kvalitatīvs padomdevēju atbalsts, nodrošinot atbildīgu brīvprātīgo vadību un informējot viņus par pašu atbildību, proti, saistībām pret organizāciju un vietējo kopienu;

18.  aicina Komisiju uzlabot un pielāgot komunikācijas stratēģiju par EBD, uzsverot brīvprātīgā darba sociālās, cilvēciskās un pilsoniskās vērtības;

19.  uzsver aktīvu vecumdienu nozīmi brīvprātīgajā darbā un pastiprina gan jaunu, gan vecāka gadagājuma iedzīvotāju lomu pilsoniskajās aktivitātēs Eiropā, pamatojoties uz Eiropas Brīvprātīgā darba gada (2011.) un Eiropas Aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes gada (2012.) radīto stimulu;

20.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 17, 22.1.2010., 43. lpp.
(2) OV C 398, 22.12.2012., 1. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0549.
(4) OV C 332 E, 15.11.2013., 14. lpp.
(5) OV C 259 E, 29.10.2009., 9. lpp.
(6) http://ec.europa.eu/citizenship/pdf/volunteering_charter_en.pdf


ES jaunatnes stratēģija 2013.-2015. gadam
PDF 477kWORD 68k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūcija par ES jaunatnes stratēģijas 2013.–2015. gadam novērtējumu (2015/2351(INI))
P8_TA(2016)0426A8-0250/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 165. un 166. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 14., 15., 21., 24. un 32. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1288/2013, ar ko izveido Savienības programmu izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā „Erasmus+” un atceļ Lēmumus Nr. 1719/2006/EK, Nr. 1720/2006/EK un Nr. 1298/2008/EK(1),

–  ņemot vērā Padomes rezolūciju par Eiropas Savienības darba plānu jaunatnes jomā 2016.–2018. gadam(2) un Padomes 2014. gada 20. maija rezolūciju par Eiropas Savienības darba plānu jaunatnes jomā 2014.–2015. gadam(3),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 22. aprīļa ieteikumu par garantijas jauniešiem izveidi(4),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumus par jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas izveidi(5),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 27. novembra rezolūciju par atjauninātu regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018)(6),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”)(7),

–   ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par Erasmus+ un citiem instrumentiem mobilitātes veicināšanai profesionālajā izglītībā un apmācībā — mūžizglītības pieeja(8),

–  ņemot vērā ES izglītības ministru neformālajā sanāksmē Parīzē 2015. gada 17. martā pieņemto Parīzes deklarāciju par pilsoniskuma un kopējo vērtību — brīvības, iecietības un nediskriminācijas — veicināšanu ar izglītības palīdzību,

–  ņemot vērā Padomē 2015. gada 23. novembrī pieņemto Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgo ziņojumu par to, kā tiek īstenots atjauninātais regulējums Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 15. septembra paziņojumu „Projekts Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgajam ziņojumam par to, kā tiek īstenots atjauninātais regulējums Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018)” (COM(2015)0429) un Komisijas paziņojumam pievienotos Komisijas dienestu darba dokumentus „Results of the open method of coordination in the youth field with a special focus on the second cycle (2013–2015)” („Atklātās koordinācijas metodes nodrošinātie rezultāti jaunatnes jomā, īpaši pievēršoties otrajam ciklam”) (SWD(2015)0168) un „Situation of young people in the EU” („Jauniešu situācija Eiropas Savienībā”) (SWD(2015)0169),

–   ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra Ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 26. augusta paziņojumu „Projekts Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgajam ziņojumam par stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”) īstenošanu — jaunas prioritātes Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā” (COM(2015)0408),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. septembra rezolūciju par ES jaunatnes stratēģijas laikposmam no 2010. līdz 2012. gadam īstenošanu(9) un 2010. gada 18. maija rezolūciju „ES jaunatnes stratēģija — ieguldīt jaunatnē, iesaistīt jauniešus(10)”,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām,

–   ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa rezolūcija par mācīšanos par ES skolā(11),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūciju par jauniešu uzņēmējdarbības veicināšanu ar izglītības un apmācības palīdzību(12),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 28. aprīļa rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar Boloņas procesa īstenošanu(13),

–   ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par par kultūru dialoga, kultūras daudzveidības un izglītības lomu ES pamatvērtību veicināšanā(14),

–   ņemot vērā Eiropas Jaunatnes foruma publicēto ēnu ziņojumu par jaunatnes politiku,

–   ņemot vērā Padomes 2014. gada 10. marta Ieteikumu par stažēšanās kvalitātes sistēmu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta kontroles komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A8-0250/2016),

A.  tā kā jaunieši būtu aktīvi jāiesaista visas jaunatnes politikas plānošanā, izstrādē, īstenošanā, uzraudzībā un izvērtēšanā;

B.  tā kā būtu jāpalīdz jauniešiem uzveikt ārkārtīgi nopietnās problēmas, ar ko viņi patlaban saskaras, un cīnīties pret grūtībām, ko nāksies izjust nākotnē, un jānodrošina viņiem pilnvērtīgas iespējas to darīt, šajā nolūkā izstrādājot būtiskāku, efektīvāku un koordinētāku jaunatnes politiku un mērķtiecīgi izmantojot ekonomikas, nodarbinātības un sociālās politikas resursus vietējā, reģionālā, valstu un ES līmenī;

C.  tā kā Eiropas Savienībā ir jāpastiprina integrēta pieeja jaunatnes politikai, starpnozaru sadarbība, sociālie pasākumi un sinerģija starp Eiropas jaunatnes stratēģiju un citām Eiropas mēroga stratēģijām, piemēram, stratēģijām, kas attiecas uz izglītību, apmācību, veselību un nodarbinātību, lai nodrošinātu, ka politikas veidošanā gan patlaban, gan turpmāk tiktu efektīvi ņemta vērā jauniešu, kuriem jācīnās ar nopietnām ekonomiskām, nodarbinātības un sociālām problēmām, situācija un vajadzības, un tā kā šajā sakarā izšķiroši svarīga nozīme ir jaunatnes organizāciju līdzdalībai;

D.  tā kā, gūstot ierosmi no Eiropas sadarbības nodarbinātības jomā, jaunatnes jomā tiek izmantota atklātās koordinācijas metode;

E.  tā kā viens no programmas Erasmus+ vispārējiem mērķiem ir dot ieguldījumu atjaunotā regulējuma Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018) īstenošanā; tā kā šajā sakarā ir jānodrošina, lai jaunajā programmā Erasmus+ jaunatnes organizācijām būtu pieejamas dotācijas projektiem, kā arī jālikvidē šķēršļi, lai panāktu, ka atbalsttiesīgi ir arī mazi projekti;

F.  tā kā 2010.–2018. gada ES jaunatnes stratēģijā ir paredzēts īstenot iniciatīvas astoņās galvenajās darbības jomās — izglītība un apmācība, nodarbinātība un uzņēmējdarbība, veselības aizsardzība un labklājība, līdzdalība, brīvprātīgais darbs, sociālā iekļautība, jaunatne un pasaule, kā arī jaunrade un kultūra;

G.  tā kā 2010.–2018. gada ES jaunatnes stratēģijas trešajā, t. i., noslēdzošajā triju gadu ciklā prioritārie aspekti būs visu jauniešu — it sevišķi no nelabvēlīgas vides nākošu jauniešu — sociālā iekļautība, spēcīgāka līdzdalība demokrātiskajos un pilsoniskajos procesos un vienkāršāka iekļaušanās darba tirgū;

H.  tā kā 2010.–2018. gada ES jaunatnes stratēģijā ir uzsvērts, ka ir nepieciešams pastāvīgs strukturēts dialogs starp lēmumu pieņēmējiem un jauniešiem un jaunatnes organizācijām; norāda, ka tomēr 57 % ES jaunatnes organizāciju uzskata, ka, izstrādājot jaunatnes politiku, jauniešu kompetence netiek ņemta vērā;

I.  tā kā jaunatnes politikas pamatā vajadzētu būt tiesībām un tai būtu jāatbalsta visu jauniešu attīstība, nodrošinot jauniešu tiesību un potenciāla īstenošanu un vienlaikus nepieļaujot atsevišķu grupu stigmatizēšanu;

J.  tā kā ir svarīgi akcentēt, ka jaunieši daudzējādi iesaistās politiskajā dzīvē, taču viņu līdzdalība vēlēšanās mazinās;

K.  tā kā ir svarīgi nodrošināt, lai visiem jauniešiem būtu pieejama kvalitatīva izglītība — gan formālā, gan neformālā — un apmācība, ņemot vērā to, ka patlaban Eiropā daudzās dalībvalstīs valda augsts jauniešu bezdarba līmenis, jaunieši strādā nestabilos darbos un saskaras ar pastiprinātu nabadzības un sociālās atstumtības risku un ka lielāka varbūtība palikt bez darba un tikt atstumtiem ir jo sevišķi tiem jauniešiem, kuriem ir zema kvalifikācija, jauniešiem kuri nedz mācās, nedz strādā, nedz apgūst arodu (NEET), jauniešiem ar īpašām vajadzībām un jauniešiem no nelabvēlīgas sociālekonomiskās vides, piemēram, no mazākumtautību, bēgļu, migrantu un patvēruma meklētāju kopienām;

L.  tā kā ir pastāvīgi jāturpina centieni palielināt jaunu sieviešu — it sevišķi sieviešu, kurām beidzies bērna kopšanas atvaļinājums, un vientuļo māšu — un migrantu jauniešu, mācības priekšlaicīgi pārtraukušo audzēkņu, mazkvalificētu iedzīvotāju, jauniešu ar invaliditāti un visu pusaudžu, kam draud diskriminācijas risks, iesaistīšanos darba tirgū;

M.  tā kā izglītība un apmācība var palīdzēt cīnīties pret jauniešu sociālo distancēšanos, marginalizāciju un radikalizēšanos, risināt jauniešu bezdarba problēmu un vairot jauniešu izpratni par Eiropas Savienības pamatvērtību nozīmīgumu; tā kā starpkultūru un starpreliģiju pieejai ir būtiska nozīme, lai veidotu savstarpēju cieņu un jauniešus integrētu izglītības procesos un sabiedriskajā dzīvē, kā arī lai cīnītos pret aizspriedumiem un neiecietību;

N.  tā kā sporta nodarbību īpašais raksturs un ieguldījums, ko sports nodrošina no nelabvēlīgas vides nākošu jauniešu, īpaši bēgļu un migrantu, sociālās iekļautības veicināšanā, nozīmē, ka sports palīdz pārvarēt ksenofobiju un rasismu;

O.  tā kā jaunieši ir mūsu nākotne un uz viņiem jāraugās kā uz resursu, kam piemīt milzīgs potenciāls attiecībā uz Eiropas sabiedrības nākotni;

P.  tā kā ir būtiski svarīgi visos jaunatnes politikas izstrādes procesa posmos integrēt dzimumu perspektīvu, tajā ņemot vērā īpašos apstākļus un problēmas, ar ko saskaras meitenes un jaunietes; tā kā jaunatnes politikā ir jāiekļauj konkrēti ar dzimumu līdztiesības aspektiem saistīti pasākumi tādos jautājumos kā pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības apkarošana, seksuālā audzināšana un izglītošana attiecību veidošanas un dzimumu līdztiesības jautājumos;

Q.  tā kā, izstrādājot un īstenojot jaunatnes politiku, ir īpaši jāapsver arī to jauniešu vajadzības, kuri pakļauti diskriminācijai vairāku iemeslu dēļ un kuru vidū ir arī jaunieši ar invaliditāti vai garīgās veselības traucējumiem un jaunieši, kas sevi uzskata par LGBTI,

R.  tā kā galvenajām prioritātēm ES jaunatnes stratēģijā ir jābūt sociālajai iekļautībai un sociālajai mobilitātei un tādēļ šajā stratēģijā ir mērķtiecīgi jāpievēršas jauniešiem no mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām, piemēram, nabadzīgiem un sociāli atstumtiem jauniešiem, jauniešiem no izolētiem lauku apvidiem vai jauniešiem no marginalizētām kopienām, piemēram, no mazākumtautību vai bēgļu un patvēruma meklētāju vidus,

Vispārīgi ieteikumi

1.  atzinīgi vērtē 2015. gada 15. septembra ziņojumu „EU Youth Report”, kura pamatā ir Komisijas paziņojums par to, kā tiek īstenots atjauninātais regulējums Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018) (COM(2015)0429), un kurā cita starpā izklāstīti ES jaunatnes stratēģijas aizvadītajā triju gadu ciklā gūtie galvenie rezultāti un ierosinātas nākamā cikla prioritātes, iesaka ES, dalībvalstu un reģionālajām iestādēm un vietējām pašvaldībām nodrošināt, ka par dažādajām ES līmeņa programmām, kurās tiek risināti jaunatnes politikas jautājumi, tiek sniegta pietiekama informācija un tās tiek labi īstenotas un koordinētas, lai reaģētu uz jaunām vajadzībām, raugoties uz nākotnē gaidāmajām sociālajām un ar izglītību saistītajām problēmām;

2.  uzskata, ka atklātās koordinācijas metode ir piemērots līdzeklis jaunatnes politikas veidošanai, taču ar to vien nepietiek un papildus tai ir nepieciešami citi pasākumi; atkārtoti prasa ciešāk sadarboties un apmainīties ar paraugpraksi jaunatnes jautājumu risināšanā vietējā, reģionu, valstu un ES līmenī; mudina dalībvalstis vienoties par skaidriem rādītājiem un kritērijiem, lai būtu iespējams uzraudzīt gūto progresu;

3.  uzsver, ka ir vajadzīgs panākt, lai jauniešiem ar invaliditāti būtu darbs un tādējādi viņi varētu dzīvot neatkarīgi un pilnībā integrēties sabiedrībā kā aktīvi tās dalībnieki un dot tajā reālu ieguldījumu;

4.  uzsver, ka strukturētais dialogs ir nozīmīgs līdzeklis jauniešu — gan jaunatnes organizāciju biedru, gan organizācijās neiekļāvušos jauniešu — iesaistīšanai; šajā sakarā uzsver, ka ir nepieciešams palielināt un uzlabot procesa aptverto sfēru, redzamību un kvalitāti, īpašu uzmanību pievēršot mazāk aizsargātu un marginalizētu grupu iesaistīšanai, lai visos līmeņos efektīvāk virzītu jaunatnes politikas izstrādi, īstenošanu un novērtēšanu un veicinātu aktīvu pilsoniskumu jauniešu vidū; prasa nākamajā sadarbības regulējumā jaunatnes jomā nostiprināt strukturēto dialogu kā kvalitatīvu jauniešu līdzdalības instrumentu;

5.  norāda uz ES jaunatnes stratēģijas otrā cikla (2013–2015) ietekmi, uzsverot to, cik svarīga nozīme jaunatnes politikā ir pielāgojamai pieejai ar starpnozaru un daudzlīmeņu iesaistīšanos; šajā sakarā atzīst to, kāda vērtība ir strukturētajam dialogam ar jaunatnes organizācijām; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot jauniešu piekļuvi kvalitatīvai izglītībai, apmācībai un nodarbinātībai; atgādina par astoņām darbības jomām, ko veicina ES jaunatnes stratēģija;

6.  uzsver ES jaunatnes stratēģijas svarīgo nozīmi, ņemot vērā satraucoši augsto ES jauniešu bezdarba līmeni, lielo un visnotaļ atšķirīgo NEET īpatsvaru, kā arī ar jauniešu nabadzību un sociālo atstumtību saistītās problēmas; uzsver, ka nākamajā ciklā (2016–2018) vajadzētu veicināt abu ES jaunatnes stratēģijas mērķu īstenošanu, apzinot un pārvarot jauniešu bezdarba cēloņus, piemēram, priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu, veicinot uzņēmējdarbības garu jauniešu vidū, ieguldot izglītībā, stažieru nodarbināšanā, mācekļu apmācībā un profesionālajā apmācībā attiecībā uz tām prasmēm, kas atspoguļo iespējas, vajadzības un norises darba tirgū, kā arī atvieglojot pāreju uz darba tirgu ar pasākumiem, kuri nodrošina izglītības programmu, nodarbinātības politikas un darba tirgus prasību labāku koordināciju; norāda, ka ir jāatbalsta darba tirgus dalībnieku centieni īstenot „Garantiju jauniešiem”, tiecoties nodrošināt, lai vēlākais četrus mēnešus pēc skolas beigšanas jaunieši vai nu strādātu, vai mācītos vai apgūtu profesiju (arī pārkvalificēšanās nolūkos);

7.  uzsver, ka efektīvai ES jaunatnes stratēģijas īstenošanai vajadzētu būt cieši saistītai ar stratēģijas „Eiropa 2020” pamatmērķu sasniegšanu, jo īpaši ar mērķi, kas paredz, ka 75 % iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem jābūt nodarbinātiem un pēc iespējas vairāk jauniešiem jāizkļūst no nabadzības un sociālās atstumtības; norāda — lai gan dažās dalībvalstīs jauniešu bezdarbs kopš 2013. gada ir samazinājies, joprojām pastāv patiesas bažas par to, ka tas vēl aizvien gandrīz divas reizes pārsniedz vispārējo bezdarba līmeni — bez darba joprojām dzīvo aptuveni 8 miljoni Eiropas jauniešu; tādēļ uzsver — lai uzlabotu jauniešu nodarbinātības iespējas un panāktu lielāku sociālo kohēziju, ir svarīgi risināt ģeogrāfiskās neatbilstības problēmu darba piedāvājumu un pieprasījumu kontekstā gan katrā dalībvalstī iekšēji, gan dalībvalstu starpā, veicot izmaiņas Eiropas darbvietu mobilitātes portāla (EURES) darbībā;

8.  uzsver, ka ir būtiski nākamā ES jaunatnes stratēģijas cikla mērķus attiecināt uz jauniešiem no bēgļu un patvēruma meklētāju vidus un nodrošināt viņiem vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi, piekļuvi izglītībai, apmācībai un nodarbinātībai un sociālo iekļautību, un tādējādi palīdzēt viņiem veidot savu identitāti uzņemošajā valstī, pilnībā izmantot viņu talantus un potenciālu un nepieļaut viņu marginalizāciju un vilšanos;

9.  pauž bažas par intelektuālā darbaspēka emigrāciju un draudiem, ko tā rada noteiktām dalībvalstīm, it sevišķi tām, kuras saskaras ar grūtībām un ir iekļautas korekciju programmās un no kurām arvien lielāks skaits augstskolu absolventu milzīgā bezdarba dēļ ir spiesti doties uz citu valsti, kā rezultātā šīs valstis zaudē savus vērtīgākos un produktīvākos cilvēkresursus;

10.  uzsver jauno tehnoloģiju potenciālu saziņai ar jauniešiem un aicina ES un dalībvalstis izmantot šo tehnoloģiju priekšrocības, lai nostiprinātu dialogu ar jauniešiem un jauniešu spēju līdzdarboties sabiedrībā;

11.  uzsver, ka ir svarīgi iesaistīt jauniešus un jaunatnes organizācijas prioritāšu noteikšanā un jaunā ES sadarbības regulējuma izstrādē jaunatnes jomā laikposmam pēc 2018. gada;

12.  iesaka dalībvalstīm un ES veikt ietekmes novērtējumu par tiem politikas virzieniem, kuru mērķauditorija ir jaunieši;

13.  uzskata, ka paraugprakses apmaiņa, faktos balstīta politikas izstrāde, ekspertu grupas, savstarpējas mācīšanās pasākumi un pārskati ir nozīmīgi instrumenti, īstenojot uz rezultātiem orientētu starpnozaru sadarbību, kuras mērķis ir atbalstīt jauniešus; uzsver to, cik svarīgi ir izplatīt šo pasākumu rezultātus, lai maksimāli palielinātu ietekmi;

14.  uzsver to, cik nozīmīga ir starpnozaru sadarbība visos līmeņos un it sevišķi sadarbība starp dažādām ES stratēģijām, kas skar jauniešus (pašreizējās un turpmākās ES stratēģijas jaunatnes jomā, izglītības un apmācības stratēģija, stratēģijas veselības, nodarbinātības utt. jomās);

15.  uzsver to, cik svarīgas ir stratēģijas un iniciatīvas vardarbības un iebiedēšanas novēršanai skolās un ka tās ir nepieciešams nostiprināt un turpināt pilnveidot;

16.  uzsver to, cik svarīga nozīme ir kvalitatīvai, konkrētā bērna vai jaunieša vajadzībām pielāgotai sadarbībai starp ģimenēm, reliģiskajām kopienām un skolām, vietējām kopienām, jaunatnes organizācijām, jaunatnes darbiniekiem un formālās un neformālās izglītības vai ikdienējās mācīšanās jomu, lai jauniešiem dotu orientāciju un palīdzētu viņiem pilnībā integrēties sabiedrībā, nodrošinot viņiem drošus apstākļus, kur augt un mācīties;

17.  ierosina iesaistīt jaunatnes politikā vietējās pašvaldības un reģionālās varas iestādes, it sevišķi tajās dalībvalstīs, kur tām ir kompetence šajā jomā;

18.  uzsver, ka ir svarīgi slimību profilakses nolūkā popularizēt veselīgu dzīvesveidu, un uzskata, ka ir nepieciešams sniegt jauniešiem korektu informāciju par nopietnām garīgās veselības problēmām, kas saistītas ar tabakas, alkoholisko dzērienu un narkotiku lietošanu un atkarībām, un sniegt viņiem attiecīgu palīdzību;

19.  atgādina, ka jaunatnes politikas nostādnēs ir vērtīgi iekļaut starppaaudžu dimensiju un ka ir nepieciešams izveidot labāku dialogu starp dažādām paaudzēm;

20.  uzsver, ka ir svarīgi risināt jautājumu par nabadzību, kas skar jauniešus, kuri nāk no nelabvēlīgas sociālekonomiskās vides, jauniešus, kuru vecāki ir bezdarbnieki, un jauniešus, kuriem nav izdevies izlauzties no savas ģimenes sociālekonomiskā cikla;

21.  mudina dalībvalstis nodrošināt efektīvu apmācību valsts valodā atbilstoši daudzvalodības un diskriminācijas novēršanas principiem un pamatojoties uz valsts tiesību aktiem un Eiropas principiem, un palielināt atbalstu to izglītības iestāžu darbībai, kuras mācību procesu nodrošina nacionālo vai lingvistisko minoritāšu dzimtajā valodā;

22.  atgādina par stratēģijas „Eiropa 2020” pamatmērķi panākt, lai to jauniešu īpatsvars, kuri priekšlaicīgi pārtrauc mācības un aroda apguvi, būtu mazāks par 10 %; uzsver, ka pret mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu, kas ir bezdarbu veicinošs faktors, ir jācīnās, izmantojot dialogu starp izglītības nozari, publiskā sektora nodarbinātības dienestiem un sociālajiem partneriem, apzinot trūkumus skolu sistēmā un sabiedrībā, palīdzot audzēkņiem rast pašiem savas mācīšanās metodes, īstenojot aktuālas un integrējošas mācību programmas un spēcīgu un labi izstrādātu personalizētas profesionālās orientācijas sistēmu ar kvalitatīvām konsultācijām un orientācijas pakalpojumiem visiem audzēkņiem, it sevišķi pēc pirmajām pazīmēm, kas liecina, ka audzēknis varētu pamest mācības, pienācīgi informējot audzēkni par turpmākajām iespējām darba tirgū un karjeras virzību, tostarp tehniskajām profesijām un darbu amatniecībā, piedāvājot STEM izglītību un duālas izglītības sistēmu, nodrošinot kvalitatīvu māceklību, stažēšanos un praksi darbavietās un piedāvājot audzēkņiem kompensējošas izglītības iespēju profesionālās apmācības veidā;

23.  aicina dalībvalstis sagatavot uz zināšanām un faktiem balstītus ziņojumus par jauniešu sociālo stāvokli un dzīves apstākļiem un izstrādāt valstu rīcības plānus, un konsekventi tos īstenot;

24.  uzsver, ka centrālajam aspektam ES jaunatnes stratēģijas mērķu sasniegšanā vajadzētu būt lielāku un vienlīdzīgāku iespēju veicināšanai visiem jauniešiem, sekmējot sociālo iekļautību, dzimumu līdztiesību un solidaritāti un apkarojot visu veidu diskrimināciju pret jauniešiem, it sevišķi diskrimināciju dzimuma, rases, etniskās izcelsmes vai invaliditātes dēļ;

25.  norāda, ka jaunatnes politikas nostādnes un valstu stratēģijas ir jāveido kopīgi ar jauniešiem un paredzot tās viņiem;

26.  īpaši atzinīgi vērtē to, ka Eiropas sadarbības regulējums jaunatnes jomā (2016–2018) ir bijis noderīgs, uzlabojot sadarbību starp dalībvalstīm un Eiropas Savienību un paverot un izvēršot Eiropas integrācijas projekta piedāvātās iespējas un priekšrocības jauniešiem, un tādēļ aicina Komisiju turpināt šā regulējuma darbību un izstrādāt to laikposmam pēc 2018. gada;

27.  aicina dalībvalstis izveidot nepieciešamās izglītības struktūras bēgļu jauniešu integrēšanai, kurās viņiem būtu iespēja apgūt patvērumu sniedzošās valsts valodu, pabeigt iesākto izglītošanos vai pilnveidot savas esošās prasmes līdz Eiropas līmenim, lai tādējādi atvieglotu šo jauniešu integrēšanos darba tirgū un Eiropas sabiedrībā;

28.  prasa mērķtiecīgus pasākumus attiecībā uz jauniešiem, kuri priekšlaicīgi pārtraukuši mācības un kuriem ir nepieciešamas konsultācijas, prasmju apguve un apmācība, un efektīvu sistēmu agrīnajā izglītības posmā, kas ļautu identificēt tos audzēkņus, kuru gadījumā pastāv risks, ka viņi varētu priekšlaicīgi pārtraukt mācības vai nonākt to jauniešu vidū, kas nedz mācās, nedz strādā, nedz apgūst arodu, un tādējādi palīdzētu šiem jauniešiem jau no agras jaunības un attālinātu viņus no šādas nelabvēlīgās situācijas;

29.  mudina dalībvalstis iestrādāt savās pensijas politikas nostādnēs paaudžu solidaritātes principu un ņemt vērā šīs politikas pašreizējo un turpmāko ietekmi uz jauniešiem;

30.  atzinīgi vērtē 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par mācīšanos par ES skolā un attiecīgi aicina dalībvalstis veicināt plašāku zināšanu apguvi par ES formālās un neformālās izglītības un ikdienējās mācīšanās ceļā, it sevišķi pievēršoties formālās un neformālās/ikdienējās izglītības nodrošinātāju sadarbībai, kas var dot panākumus pastāvīgā ES jaunatnes stratēģijā;

31.  aicina dalībvalstis īstenošanas procesā ciešāk iesaistīt neatkarīgas organizācijas, it sevišķi vietējā līmenī, un stratēģijā, kas attieksies uz laikposmu pēc 2018. gada, uzlabot pastāvošo procedūru koordināciju (piemēram, izmantojot ES mēroga iesaistīšanos jauniešu labklājības komitejās utt.), lai ES jaunatnes stratēģija arī turpmāk būtu lietderīga;

32.  uzsver nepieciešamību nodrošināt jauniešiem stabilas zināšanas un izpratni par ES, tostarp mācot par ES pamatvērtībām, un par ES pārvaldības un lēmumu pieņemšanas procesiem, tādējādi dodot viņiem iespēju iesaistīties kritiskā pārdomu procesā par ES un kļūt par atbildīgiem un aktīviem Eiropas pilsoņiem; aicina Komisiju un dalībvalstis ieguldīt vairāk pūļu, lai veicinātu ES dimensiju izglītībā ar mērķi sagatavot audzēkņus dzīvei un darbam arvien kompleksākā un integrētākā Savienībā, kuras veidošanā viņi var un viņiem vajag piedalīties;

Nodarbinātība un izglītība

33.  aicina dalībvalstis optimāli izmantot pieejamās ES un valsts politikas nostādnes un finansējuma sistēmas, lai veicinātu pienācīgus ieguldījumus jauniešos un kvalitatīvu, drošu darbvietu izveidi; uzstājīgi norāda, ka ir nepieciešamas mobilitātes programmas visos līmeņos, kuru rezultātā uzlabotos jauniešu prasmes un kompetences, vairojot viņos pārliecību par sevi un attīstot zinātkāri un interesi par citiem mācīšanās veidiem un veidiem, kā iekļauties sabiedrībā; stingri iesaka atzīt un novērtēt šīs mobilitātes ietvaros pilnveidotās prasmes; aicina ES un dalībvalstis nodrošināt, lai jauniešiem būtu labāk pieejama informācija par visām programmām un iniciatīvām, kuras viņiem ir iespējams izmantot;

34.  mudina dalībvalstis pilnībā īstenot programmu Erasmus+, jo īpaši māceklības aspektu, tādējādi jauniešu vidū popularizējot un sekmējot turpmāku pārrobežu apmācību un karjeru un profesionālo mobilitāti un nodrošinot viņiem dzīvē noderīgas prasmes un kompetences, tostarp valodu prasmes, un vienlaikus paplašinot viņu iespējas un izredzes piedalīties gan darba tirgū, gan sabiedrības dzīvē neatkarīgi no akadēmiskās kvalifikācijas, prasmēm vai izglītības līmeņa; pauž bažas par to, ka mācekļu mobilitāte vēl nav sasniegusi vēlamo līmeni, un aicina Komisiju, dalībvalstis, uzņēmumus un mācību iestādes meklēt risinājumus, kā pārvarēt atlikušos šķēršļus mācekļu mobilitātei; uzsver, ka, ņemot vērā jauniešu vecumu un bieži vien nestabilo finansiālo situāciju, ir svarīgi atbalstīt jauniešu mobilitātes projektus, tostarp novēršot atsevišķus netiešus kavēkļus mobilitātei, piemēram, izmitināšanas un transporta problēmas;

35.  aicina uzlabot profesionālās izglītības un apmācības audzēkņu iespējas iziet praksi kaimiņvalstīs, lai sekmētu labāku izpratni par darba un mācību praksi citās dalībvalstīs, piemēram, finansējot ceļa izdevumus tiem audzēkņiem, kuri turpina dzīvot savā izcelsmes valstī; norāda, ka mobilitāte apmācības posmā ir vērtīgs faktors gan ienākšanai darba tirgū, gan arī izpratnes veicināšanai par Eiropas projektu un iesaistīšanos tajā, gūstot personisku pieredzi; uzsver, ka ir svarīgi ieviest Eiropas sistēmu māceklības un profesionālās izglītības ietvaros īstenotas mobilitātes veicināšanai; turklāt aicina dalībvalstis pilnībā izmantot EURES tīkla nodrošinātās priekšrocības, lai atbalstītu jauniešu profesionālo mobilitāti ES robežās, tostarp mācekļu mobilitāti;

36.  uzsver, ka ir svarīgi mācīt un apgūt tādas vispārīgās pamatprasmes kā IKT lietošana, matemātika, kritiskā domāšana, svešvalodas, mobilitāte utt., kas jauniešiem ļaus viegli pielāgoties mainīgajai sociālajai un ekonomiskajai videi;

37.  aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt IKT apmācību, lai visiem jauniešiem palīdzētu apgūt būtiskas darba tirgū noderīgas e-prasmes, piemēram, pārdalot finansējumu Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas ietvaros;

38.  atkārtoti uzsver, ka informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT) ir nozīmīga loma jauniešu personiskajā attīstībā un profesionālajā izaugsmē, un atzīst IKT potenciālu nodrošināt jauniešiem pilnvērtīgas iespējas, pulcējot viņus kopā, lai reaģētu uz sociāli satraucošiem jautājumiem, un ļaujot viņiem apiet ģeogrāfiskus, sociālus, reliģiskus, ar dzimumu saistītus un ekonomiskus šķēršļus; tādēļ aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka visi jaunieši ir labi apguvuši mūsdienīgas IKT prasmes un kompetences;

39.  aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot jaunatnes un izglītības programmas, kas nodrošinātu pilnvērtīgas iespējas jaunietēm un meitenēm un atvieglotu viņām iekļaušanos nozarēs, kurās parasti pārsvarā ir nodarbināti vīrieši, bet sievietes ir nepietiekami pārstāvētas, piemēram, uzņēmējdarbībā, IKT nozarē, kā arī dabaszinātņu, tehnisko zinātņu, inženierzinātņu un matemātikas (STEM) disciplīnās;

40.  atkārtoti uzsver to, cik ārkārtīgi liels potenciāls piemīt sinerģijai starp STEM un IKT nozarēm un mākslas un dizaina jomu un radošajām industrijām, šīs sinerģijas rezultātā STEM kļūstot par STEAM (dabaszinātnes, tehniskās zinātnes, inženierzinātnes, māksla, matemātika), un uzsver šādas sinerģijas potenciālu piesaistīt STEM jomai vairāk jauniešu, it sevišķi sievietes un meitenes;

41.  aicina dalībvalstis mudināt sievietes iegūt izglītību un veidot karjeru nozarēs, kurās sievietes ir nepietiekami pārstāvētas, piemēram, STEM un IT;

42.  uzsver, ka ir jānodrošina, lai jauniešiem būtu iespēja vismaz pamata līmenī apgūt digitālās prasmes un iegūt zināšanas un izpratni par plašsaziņas līdzekļiem, lai spētu strādāt, mācīties un aktīvi līdzdarboties mūsdienu sabiedrībā;

43.  norāda, ka pat tad, ja jauniešiem izdodas pārvarēt reālās grūtības atrast darbu, daudzās dalībvalstīs tas nebūt nenozīmē, ka šis darbs nodrošinās pietiekamus līdzekļus, lai dzīvotu virs nabadzības sliekšņa;

44.  prasa turpināt Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu (JNI); prasa attiecīgi ierosināt pielāgojumus attiecībā uz regulējumu un resursiem, lai līdz pašreizējās finanšu shēmas darbības beigām novērstu pašreizējos īstenošanas šķēršļus;

45.  prasa visos līmeņos labāk saskaņot izglītības un apmācības programmas ar mainīgo darba tirgu vajadzībām; prasa visās ES vispārējās izglītības un profesionālās izglītības iestādēs izveidot informācijas, izpratnes veicināšanas un mobilitātes programmu pilnveidošanas kampaņas, lai sasniegtu ES ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas politiskos mērķus, ņemot vērā joprojām pastāvošo nevienlīdzību starp pilsētām, piepilsētas zonām un lauku teritorijām; tomēr uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt zināšanu vērtību un tiekties sniegt vispusīgu izglītību un stabilu akadēmisko bāzi; mudina pilnveidot dialogu un sadarbību starp augstskolām un uzņēmējiem nolūkā izstrādāt izglītības programmas, kas jauniešiem palīdzētu apgūt pareizo prasmju, zināšanu un kompetenču kopumu; šajā sakarā aicina veidot ciešāku sadarbību starp izglītības iestādēm, uzņēmumiem, īpaši MVU, un nodarbinātības dienestiem; ierosina dalībvalstīm savstarpēji pārņemt šajā ziņā īstenoto paraugpraksi;

46.  uzsver, ka holistiska un integrējoša pieeja izglītībai ir būtiska, lai visi audzēkņi sajustos gaidīti, iekļauti un spējīgi pieņemt lēmumus par savu izglītību; norāda, ka tas, ka audzēkņi pamet mācības, neiegūstot nekādu kvalifikāciju, ir viena no lielākajām problēmām mūsu sabiedrībā un tās apkarošana ir viens no mūsu galvenajiem mērķiem, jo šī problēma noved pie sociālās atstumtības; norāda, ka līdzās apmācības sistēmu pielāgošanai ir jāievieš īpaši pasākumi cilvēkiem, kuri nonākuši vislielākajās grūtībās; atgādina, ka stažēšanās un māceklības rezultātam vajadzētu būt nodarbinātībai un ka darba apstākļiem un uzticētajiem uzdevumiem vajadzētu būt tādiem, kas palīdz stažieriem gūt praktisku pieredzi un attiecīgās prasmes, kas nepieciešamas ienākšanai darba tirgū; uzskata — lai risinātu jauniešu bezdarba problēmu, būtiska nozīme ir reģionālo un vietējo publiskā un privātā sektora ieinteresēto personu iesaistīšanai attiecīgā politisko risinājumu kopuma izstrādē un īstenošanā;

47.  aicina dalībvalstis īstenot pasākumus, lai atvieglotu jauniešiem pāreju no mācībām uz darba dzīvi, tostarp nodrošinot kvalitatīvas stažēšanās un māceklības iespējas, paredzot jauniešiem skaidri definētas tiesības, tostarp piekļuvi sociālajai aizsardzībai, rakstiskus un saistošus darba līgumus un taisnīgu atalgojumu, lai jaunieši netiktu diskriminēti attiecībā uz piekļuvi darba tirgum, un pienācīgi informējot audzēkņus par turpmākajām iespējām darba tirgū;

48.  uzsver — jo augstāks ir iegūtās izglītības līmenis, jo izteiktāk samazinās bezdarba rādītāji, un tādēļ ir nepieciešams veicināt augstākās izglītības iespējas jauniešiem Eiropas Savienībā un veikt šajā jomā ieguldījumus;

49.  tomēr norāda, ka izglītības uzdevumam vajadzētu būt ne vien darba tirgus vajadzībām atbilstošu prasmju un kompetenču nodrošināšanai, bet arī jauniešu personiskās attīstības un izaugsmes sekmēšanai, lai ļautu viņiem kļūt par aktīviem un atbildīgiem pilsoņiem; tāpēc uzsver, ka visā izglītības sistēmā — gan formālajā, gan neformālajā izglītībā — ir nepieciešama pilsoniskā izglītība;

50.  aicina dalībvalstis paredzēt duālas karjeras iespējas sportiski apdāvinātiem jauniešiem, lai viņi varētu attīstīt savu sportista talantu, vienlaikus joprojām turpinot iegūt izglītību;

51.  uzsver, ka visos izglītības un apmācības līmeņos un veidos ir nepieciešams iekļaut uzņēmējdarbības apguves elementus, jo uzņēmējdarbības gara veidošana jauniešos jau agrīnā posmā ir efektīvs veids, kā apkarot jauniešu bezdarbu; šajā sakarā mudina uz aktīvu dialogu un sadarbību starp akadēmiskajām aprindām un uzņēmējiem nolūkā izstrādāt izglītības programmas, kas jauniešiem palīdzētu apgūt vajadzīgās prasmes un kompetences; turklāt uzsver, ka ir jāsekmē un jāatbalsta tādas politikas nostādnes, kas veicinātu jauniešu uzņēmējdarbību, it sevišķi kultūras un radošajā sfērā, kā arī sporta jomā, lai šādā veidā radītu drošas, kvalitatīvas darbvietas un sekmētu sociālo attīstību un sabiedrības saliedētību; uzsver arī brīvprātīgā darba potenciālu attīstīt prasmes, sekmēt personisko attīstību un palīdzēt jauniešiem atrast savu aicinājumu;

52.  norāda, ka uzņēmējdarbībā ir nepieciešamas attīstītas transversālās prasmes — radošums, kritiskā domāšana, spēja strādāt komandā un iniciatīva —, kas sekmē jauniešu personisko un profesionālo attīstību un atvieglo viņu iekļaušanos darba tirgū; tādēļ uzskata, ka ir jāveicina un jārosina uzņēmēju līdzdalība izglītības procesā;

53.  uzsver, ka ir svarīgi ar lielākiem ieguldījumiem atbalstīt jaunuzņēmumus un jauniešus, kuri uzsāk uzņēmējdarbību, atvieglojot viņiem piekļuvi starta kapitālam un pieredzējušu uzņēmējdarbības mentoru centriem;

54.  atgādina, ka nodarbinātība un uzņēmējdarbība ir viena no astoņām ES jaunatnes stratēģijas (2010–2018) prioritātēm; uzsver, ka darbam ar jaunatni un neformālās mācīšanās procesam, it sevišķi tam, ko veic jauno uzņēmēju un jaunatnes organizācijas, kuras piedāvā jauniešiem iespējas attīstīt inovatīvus projektus, gūt uzņēmējdarbības pieredzi un iegūt nepieciešamos līdzekļus un pašapziņu savas uzņēmējdarbības sākšanai, ir vitāli svarīga loma, lai jauniešos attīstītu radošo un inovatīvo potenciālu, tostarp uzņēmēja garu un uzņēmējdarbības un pilsoniskās prasmes; uzsver, ka Eiropas jauniešu nodarbinātības interesēs ir nepieciešams radīt labvēlīgu vidi uzņēmējdarbībai un inovatīviem jaunuzņēmumiem; uzsver, ka ir jālikvidē visi šķēršļi, kas kavē jauniešus attīstīt savas idejas un potenciālu un veidot attieksmi;

55.  ieteic ES jaunatnes stratēģijā vairāk koncentrēties uz uzņēmējdarbību kā izšķirīgo ekonomiskās izaugsmes veicināšanas faktoru; norāda, ka 2014. gadā tikai katram piektajam Eiropas jaunietim bija vēlme sākt pašam savu uzņēmējdarbību, joprojām uzskatot, ka šādu ideju realizēt ir sarežģīti; atbalsta to, ka par prioritāriem aspektiem būtu jāuzskata uzņēmējdarbības kultūras attīstīšana agrīnā vecumā, elastīgi darba noteikumi, kas ļautu apvienot darbu ar mācībām, duālā izglītība un piekļuve finansējumam;

56.  atgādina, ka radošās nozares pieder pie visstraujāk augošajām nozarēm, kurās visvairāk tiek izvērsta uzņēmējdarbība, un ka radošā izglītība attīsta tādas plaši izmantojamas prasmes kā radošā domāšana, problēmu risināšanas prasme, darbs komandā un atjautība; atzīst, ka īpaši pievilcīgas jauniešiem šķiet mākslas un mediju jomas;

57.  uzsver, ka sociālā uzņēmējdarbība ir nozīmīgs inovācijas, sociālās attīstības un nodarbinātības virzītājspēks, un tādēļ aicina ES un dalībvalstis to labāk veicināt un nostiprināt tās nozīmi;

58.  mudina dalībvalstis veikt pasākumus, ar kuriem tiktu rosināta iesaistīšanās uzņēmējdarbībā, radot uzņēmējiem un jaunuzņēmumu dibināšanai labvēlīgu vidi, ko cita starpā varētu darīt, paredzot shēmas un pasākumus, kas ļautu bankām viegli izsniegt kredītus, vienkāršāku regulējumu un nodokļu atvieglojumu shēmas, un pasākumus, kas ļautu jauniešiem izvērst pašiem savas uzņēmējdarbības ieceres; atbalsta apmācības metodes, kas veicina uzņēmējdarbības garu un radošu domāšanu un mudina augstskolu absolventus kļūt par jaunajiem uzņēmējiem;

59.  uzsver — lai cīnītos pret jauniešu bezdarbu, dalībvalstīm ir vajadzīgi labi izglītoti profesionālās orientācijas speciālisti, kuri pārzina gan akadēmiskās, gan profesionālās izglītības iespējas un pašreizējo darba tirgus situāciju, iespējamās norises dalībvalstīs un dalībvalstu tautsaimniecības jaunās nozares;

60.  mudina dalībvalstis atbalstīt jauniešus, kuri uzsāk neatkarīgu dzīvi un veido ģimeni, šajā nolūkā piešķirot mājokļa pabalstu, izdevīgāku ienākuma nodokļa režīmu un ienākuma nodokļa samazinājumus, un piešķirt studentiem kredītus ar izdevīgiem nosacījumiem;

61.  uzsver to, cik svarīgi ir savstarpēji atzīt un validēt neformālās izglītības, ikdienējas mācīšanās un mūžizglītības ceļā iegūtās prasmes, kompetences un zināšanas, jo šādai validēšanai ir būtiska nozīme, lai redzami atspoguļotu un novērtētu cilvēku daudzveidīgo un bagāto mācību pieredzi, it sevišķi to cilvēku gadījumā, kuriem ir mazāk iespēju; norāda, ka prasmju validēšana palīdz uzlabot piekļuvi formālajai izglītībai un jaunām profesionālās darbības iespējām, vienlaikus jauniešos nostiprinot pašvērtību un motivāciju mācīties, vērtību, spēju un prasmju attīstīšanu, kā arī zināšanu apguvi par pilsoniskumu un iesaistīšanos demokrātiskās norisēs visos līmeņos; mudina dalībvalstis pastiprināt centienus līdz 2018. gadam izveidot vispusīgus validēšanas mehānismus, kā prasīts Padomes 2012. gada 20. decembra Ieteikumā par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu, cieši sadarbojoties ar visām attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, tostarp jaunatnes organizācijām;

62.  uzsver formālās un neformālās izglītības un ikdienējās mācīšanās, tostarp sabiedrisko aktivitāšu ietvaros īstenotās mācīšanās, nozīmi attiecībā uz vērtību, spēju un prasmju veidošanu jauniešos, kā arī zināšanu apguvi par pilsoniskumu un demokrātisko līdzdalību; vērš uzmanību uz dalībvalstīs pieejamo izglītības iespēju un modeļu klāstu un it sevišķi uz duālo izglītību, kas var vienkāršot pāreju no mācībām vai profesijas apguves uz nodarbinātību; atbalsta mūžizglītības īstenošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis Eiropas mērogā nodrošināt saskaņotu un tiesiski spēkā esošu to prasmju un kompetenču atzīšanu, kuras iegūtas formālās un neformālās izglītības un ikdienējas mācīšanās ceļā un stažējoties, lai šādi mazinātu plaisu starp Eiropas darba tirgū vērojamo prasmju deficītu un prasmju neatbilstību, un sniegt atbalstu šādām darbībām attiecīgajās ES programmās; turklāt prasa lielāku uzmanību pievērst valodu, it sevišķi kaimiņvalstu valodu, apguvei profesionālās izglītības un apmācības (PIA) jomā, lai nostiprinātu attiecīgo audzēkņu pozīcijas un nodarbināmību pārrobežu darba tirgū;

63.  atzīmē, ka sakarā ar pašreizējo digitalizācijas vilni un jaunām tendencēm darba tirgū jaunieši arvien biežāk sastopas ar jauniem nodarbinātības veidiem, kuros līdzsvarots elastīgums un drošība; uzsver, cik svarīga nozīme ir atbilstīgai jauniešu izglītībai, kas vērsta uz to, lai uzsvērtu sociālās aizsardzības mehānismu nozīmi karjeras izaugsmē;

64.  uzskata, ka agrīna iejaukšanās un proaktīva darba tirgus politika nozīmē virzības maiņu no vairākās paaudzēs valdījušas sociāli nelabvēlīgas situācijas simptomu risināšanas uz risku apzināšanu un pārvaldīšanu agrīnā dzīves posmā, lai tādējādi novērstu bezdarbu un atvieglotu reintegrāciju; vērš īpašu uzmanību uz situāciju, kādā atrodas visvairāk marginalizētie cilvēki, kā arī cilvēki, kuri pakļauti vislielākajam bezdarba riskam;

65.  uzsver to, cik svarīgas ir atvērtas un viegli pieejamas programmas darbam ar jauniešiem no mazāk rosinošas vides;

66.  uzsver to, cik svarīga nozīme ir mūžizglītībai un jauniešu izglītības un nodarbinātības iespēju uzlabošanai, lai garantētu kvalifikāciju un akadēmisko grādu savstarpēju atzīšanu un saderīgumu pārrobežu mērogā, tā nostiprinot kvalitātes nodrošināšanas sistēmu; prasa pastāvīgi paplašināt, novērtēt un pielāgot mainīgajām apmācības prasībām kvalifikāciju un akadēmisko grādu pārrobežu mēroga savstarpējo atzīšanu un norāda, ka to vajadzētu nodrošināt Eiropas līmenī un visās valstīs, kuras pievienojušās Eiropas augstākās izglītības telpai un uzskaitītas Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūrā;

67.  šajā sakarā uzsver, ka neformālā izglītība un ikdienējā mācīšanās, kā arī nodarbošanās ar sportu un iesaistīšanās brīvprātīgajā darbā ir nozīmīgi faktori, kas stimulē pilsonisko, sociālo un starpkultūru kompetenču un prasmju attīstību; uzsver, ka dažas valstis ir guvušas ievērojamus panākumus, attīstot attiecīgu tiesisko regulējumu, savukārt dažām citām ir grūtības izveidot vispusīgas validēšanas stratēģijas; tādēļ uzsver, ka ir nepieciešams izstrādāt vispusīgas stratēģijas, lai būtu iespējams veikt validēšanu;

68.  uzsver, ka ir svarīgi pievērsties prasmju deficīta un piedāvāto un pieprasīto prasmju neatbilstības problēmas risināšanai, veicinot un atvieglojot apmācāmo personu un mācībspēku mobilitāti, kas panākams, labāk izmantojot visus ES instrumentus un programmas; norāda, ka mācību mobilitāte ir būtisks faktors ienākšanai darba tirgū; uzsver, ka ir nepieciešams īstenot pasākumus, kuru mērķis ir mobilitātei paredzēto struktūrfondu, tostarp, piemēram, Eiropas Sociālā fonda (ESF), koordinēšana, papildināmība un saskaņa ar citām programmām, piemēram, Erasmus+; šajā sakarā uzsver mobilitātes programmu, piemēram, Erasmus+, svarīgo nozīmi, stimulējot horizontālu prasmju un kompetenču attīstīšanu jauniešos un starpkultūru apmaiņu jauniešu vidū; atzinīgi vērtē pašreizējās EU Skills Panorama tīmekļa vietnes pārveidi;

69.  uzsver nepieciešamību palielināt programmas „Erasmus jaunajiem uzņēmējiem” nozīmi kvalitatīvas ilgtermiņa nodarbinātības sasniegšanā; uzskata, ka jauniešu potenciāla atraisīšanai ir nepieciešama profesionālā mobilitāte; norāda, ka pašlaik ES ir 217,7 miljoni strādājošo un no tiem 7,5 miljoni (3,1 %) strādā citā dalībvalstī; turklāt norāda, ka saskaņā ar ES pētījumu datiem jauniešu vidū pastāv lielāka varbūtība iesaistīties mobilitātē un atgriezties mājup ar jaunām prasmēm un kvalifikācijām;

70.  aicina Komisiju veicināt un atbalstīt studentu mobilitāti izglītības un profesionālās apmācības jomā, popularizējot „Erasmus mācekļiem” sistēmu;

71.  aicina dalībvalstis pilnībā izmantot EURES tīkla pašreizējo reformu, lai atbalstītu jauniešu profesionālo mobilitāti ES robežās, tostarp mācekļu un stažieru mobilitāti; aicina dalībvalstis regulāri aktualizēt darba piedāvājumus un dzīves gājuma aprakstus (CV); aicina Komisiju uzlabot darba piemeklēšanas procesu EURES tīklā, lai nodrošinātu, ka jaunieši saņem piemērotus, kvalitatīvus un viņu līdzšinējam dzīves gājumam atbilstošus darba piedāvājumus;

72.  mudina dalībvalstis, lai tās, iepriekš apmainoties ar paraugpraksi, izveidotu kvalitatīvas duālās izglītības un profesionālās apmācības sistēmas, koordinējot tās ar vietējiem un reģionāliem ekonomikas dalībniekiem un rīkojoties atbilstoši katras izglītības sistēmas īpatnībām, lai pārvarētu pašreizējo un nākotnē gaidāmo prasmju neatbilstību pieprasījumam;

73.  aicina dalībvalstis un Komisiju izveidot inovatīvas un elastīgas dotācijas talantu un māksliniecisko un sportisko spēju izkopšanai kultūras, izglītības un apmācības jomā; atbalsta dalībvalstis, kuras cenšas ieviest stipendiju shēmas audzēkņiem, kuriem ir izteiktas spējas izglītības, sporta un mākslinieciskajā jomā;

74.  norāda, ka tas, ka audzēkņi pāragri pamet mācības, neieguvuši nekādu kvalifikāciju, ir viena no lielākajām sabiedrības problēmām un tās apkarošanai ir jābūt vienam no mūsu galvenajiem mērķiem, jo šī problēma noved pie nedrošas eksistences un sociālās atstumtības; norāda, ka, raugoties uz to, kā samazināt atbiruma rādītājus izglītībā un apmācībā, mobilitāte, izglītības sistēmu pielāgošana un individualizētu pasākumu īstenošana var piedāvāt risinājumus tiem cilvēkiem, kuri atrodas visnelabvēlīgākajā situācijā;

75.  uzsver, ka ir nepieciešams ieviest studentu līgumus, kas, garantējot, ka iesāktā izglītība tiks pabeigta, ļautu augstskolu studentiem un profesionālo izglītību iegūstošiem audzēkņiem apvienot mācības ar darbu, vēlams, uzņēmumos, kas darbojas jomās, kurās viņi specializējas;

76.  uzsver, ka ir jāturpina centieni mazināt priekšlaicīgu mācību pamešanu un veicināt nelabvēlīgā situācijā esošu jauniešu izglītību;

77.  norāda — neraugoties uz to, ka vairākumā dalībvalstu kopš 2013. gada, kad jauniešu bezdarbs līmenis bija visaugstākais, šis rādītājs ir samazinājies, jauniešu bezdarbs ES joprojām rada nopietnas bažas — apmēram 8 miljoni Eiropas jauniešu nespēj atrast darbu un joprojām ir liels tādu jauniešu īpatsvars, kuri ilgstoši ir bez darba vai ne pēc brīvas gribas strādā nepilnas slodzes darbu vai ir nodarbināti praktikanta statusā;

Finanšu resursi

78.  uzsver stratēģisko investīciju, tostarp no Eiropas struktūrfondiem un investīciju fondiem, it sevišķi no Eiropas Sociālā fonda investēto līdzekļu svarīgo nozīmi reģionālās attīstības, konkurētspējas un kvalitatīvu prakses vietu, mācekļa vietu un ilgtspējīgu darbvietu izveides aspektā; uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš jauniešiem, kuri nedz strādā, nedz mācās, nedz apgūst arodu (tā sauktie NEET);

79.  norāda, ka 2014.–2020. gada plānošanas perioda uzsākšanai bija vajadzīgi vairāki mēneši un ka pirmais novērtējums par šajā periodā īstenoto Savienības politiku, it sevišķi attiecībā uz jaunatnes jautājumiem veltīto politiku, nevar pilnībā atspoguļot tās reālo ietekmi;

80.  norāda, ka iepriekšējā plānošanas periodā Revīzijas palāta lēsa, ka kļūdu īpatsvars attiecībā uz darījumiem mūžizglītības programmā un programmā „Jaunatne darbībā” pārsniedza 4 %; cer, ka Komisija būs tikusi galā ar šīm kļūdām, īstenojot Erasmus+;

81.  norāda, ka 2013. gadā budžeta izpildes līmenis 2007.–2013. gada programmām, konkrēti — mūžizglītības programmai un programmām „Kultūra”, MEDIA un „Jaunatne darbībā”, bija 100 %; tomēr uzskata, ka izpildes līmenis pats par sevi vēl nav nozīmīgs rādītājs attiecībā uz programmu efektivitāti, lai varētu novērtēt to panākumus;

82.  pauž bažas par to, ka 2013. gada beigās neatbilstība starp pieņemtajām saistību un maksājumu apropriācijām noveda pie līdzekļu trūkuma maksājumu veikšanai (piemēram, programmas Erasmus+ šī summa bija EUR 202 miljoni), un tam bija negatīva ietekme attiecībā uz nākamo gadu; aicina Komisiju nodrošināt, lai saistībā ar jaunajām programmām šī situācija neatkārtotos;

83.  atgādina, ka arī jauniešu atturīgā attieksme pret uzņēmējdarbības uzsākšanu ir viens no faktoriem, kāpēc Eiropā ir lēns ekonomiskās izaugsmes temps, un tādēļ uzskata, ka jauniešiem ir nepieciešams atbalsts uzņēmējdarbības uzsākšanai;

84.  atzinīgi vērtē to, ka cīņai pret jauniešu bezdarbu jaunajā plānošanas periodā ir iezīmēti vairāk nekā EUR 12,4 miljardi no Eiropas Sociālā fonda (ESF) un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas (JNI) līdzekļiem;

85.  ar gandarījumu norāda, ka 2014. gadā 110 300 jaunieši bezdarbnieki piedalījās JNI finansētās darbībās; atzinīgi vērtē to, ka ES valstu un valdību vadītāji „Garantijai jauniešiem” (GJ) nolēma piešķirt Savienības līdzekļus EUR 6,4 miljardu apmērā (EUR 3,2 miljardus no ESF un EUR 3,2 miljardus no jaunas budžeta pozīcijas); tomēr uzsver, ka dažās dalībvalstīs joprojām ir zināmas grūtības īstenot GJ un JNI;

86.  aicina ES un dalībvalstis pastiprināti censties nodrošināt, lai mācekļu un praktikantu darbs netiktu izmantots kā nestabilas nodarbinātības veids, kas aizstāj reālas darbvietas, un lai būtu garantēta visa nepieciešamā darba aizsardzība, tostarp saistībā ar darba samaksu un citiem finansiālajiem pabalstiem;

87.  prasa mērķtiecīgus un vienkāršotus pasākumus, kuri ļautu uzlabot dalībvalstu spēju izmantot finansējumu, kas pieejams no Eiropas struktūrfondiem, Eiropas Sociālā fonda, Eiropas Reģionālās attīstības fonda, Eiropas Kohēzijas fonda, Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF), Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas, programmas „Jaunatne kustībā”, iniciatīvas „Tava pirmā EURES darbavieta”, programmas „Apvārsnis 2020” un pilsoniskuma jomā īstenotajām programmām un darbībām;

88.  aicina Komisiju un dalībvalstis vienkāršot administratīvās procedūras finanšu resursu piešķiršanai jaunatnes organizācijām, ņemot vērā, ka minētajām organizācijām, piesakoties atbalstam no dažādajām ES programmām, bieži vien trūkst kapacitātes īstenot sarežģītās pieteikšanās procedūras;

89.  mudina dalībvalstis pilnībā izmantot programmas Erasmus+ piedāvātās iespējas, mērķtiecīgāk pievēršoties visus izglītības līmeņus pārstāvošiem iedzīvotājiem , lai uzlabotu jauniešu nodarbinātības izredzes un veicinātu pārrobežu karjeru un taisnīgu darbaspēka mobilitāti; atbalsta starpkultūru mācīšanos, Eiropas pilsoniskumu un jauniešu izglītošanu par demokrātiju un vērtībām un tādēļ aicina Komisiju, lai tā, veicot termiņa vidusposma pārskatīšanu, apzinātu un likvidētu šķēršļus finansēšanas procedūrā, kuri apgrūtina šo mērķu sasniegšanu, un līdz ar to Erasmus+ šajā ziņā varētu darboties efektīvāk;

90.  atzinīgi vērtē to, ka programmā Erasmus+ attiecībā uz studentu skaitu ir pārsniegts 3 miljonu rādītājs; norāda uz šīs Savienības pamatprogrammas noturīgajiem panākumiem kopš pašiem tās pirmsākumiem un uzskata, ka ir svarīgi, lai šī programma turpinātu saņemt atbalstu;

91.  pauž nožēlu, ka starp dalībvalstīm pastāv ievērojamas atšķirības nosūtīto un uzņemto Erasmus studentu skaita ziņā; ieteic veikt pārliecinošākas informācijas kampaņas un vienkāršot noteikumus;

92.  atgādina dalībvalstīm, ka tām būtu jāapņemas palielināt valsts finansējumu ESF un JNI apropriāciju papildinājumam, lai nodrošinātu nepieciešamo stimulu jauniešu nodarbinātībai; turklāt uzskata, ka izmantotajiem instrumentiem un piešķirtajām dotācijām būtu jānodrošina cilvēka cienīgs dzīves līmenis; tādēļ aicina izvērtēt dotāciju līmeņus, ņemot vērā faktisko dzīves dārdzību katrā dalībvalstī;

93.  mudina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai īstenotu „Garantiju jauniešiem”; prasa pastāvīgu politisku apņemšanos īstenot „Garantiju jauniešiem” kā ilgtermiņa strukturālu reformu, kas nodrošina ilgtspējīgu integrāciju darba tirgū, piedāvājot kvalitatīvas darbvietas;

94.  mudina dalībvalstis pilnībā īstenot „Garantiju jauniešiem”, balstoties uz ciešu sadarbību starp valstu, reģionālajām un vietējām varas iestādēm, izglītības sistēmu un nodarbinātības dienestiem; uzskata, ka „Garantija jauniešiem” būtu pilnībā jāintegrē valstu nodarbinātības plānos, kā arī jaunatnes un izglītības politikas plānošanā, un par to plaši jāinformē visi jaunieši; atgādina, ka jauniešu organizāciju iesaistīšanās „Garantijas jauniešiem” popularizēšanā, kā arī novērtēšanā un īstenošanā ir izšķiroši nozīmīga tās veiksmīgai darbībai;

95.  atgādina, ka jaunieši un jaunietes, kas nāk no atšķirīgiem sociāli ekonomiskajiem apstākļiem, dažādos vecumos saskaras ar dažādiem darba tirgus nosacījumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis iekļaut šādus ar dzimumu un sociāli ekonomiskajiem apstākļiem saistītus apsvērumus tādu jaunatnes un darba tirgus politikas pasākumu kā „Garantija jauniešiem” izstrādē un īstenošanā;

96.  uzskata, ka īpaši augsts nestabilas nodarbinātības līmenis jauniešu vidū, kad vienlaikus vērojama Eiropas iedzīvotāju novecošanās, ir liels izaicinājums pensiju sistēmu ilgtspējībai, pietiekamībai un atbilstībai un nopietni kaitē paaudžu solidaritātei; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai novērstu vismaz to dotāciju ļaunprātīgu izmantošanu, kuras piešķirtas saskaņā ar „Garantiju jauniešiem”, un priekšroku dot tādiem līgumiem — vismaz attiecībā uz līgumiem, kuri sagatavoti saistībā ar „Garantiju jauniešiem”, — kas ļauj jauniešiem veikt iemaksas valstu sociālā nodrošinājuma sistēmās;

97.  mudina dalībvalstis pilnībā īstenot „Garantiju jauniešiem” un uzraudzīt tās efektivitāti, pilnībā izmantojot tām piešķirtos ES līdzekļus, lai īstenotu pasākumus jauniešu nodarbinātības veicināšanai, integrējot jauniešus, tostarp arī jauniešus ar invaliditāti, darba tirgū ar darba, mācekļa prakses vai stažēšanās piedāvājumu četru mēnešu laikā pēc skolas beigšanas vai darba zaudēšanas, izveidojot, piemēram, visos dzīves posmos izmantojamas, vajadzībām pielāgotas profesionālās orientācijas sistēmas, reģistrācijas birojus, informācijas centrus un datu vākšanas metodes, un veicinot bezdarbnieku reģistrāciju, lai iegūtu priekšstatu par patieso situāciju attiecībā uz jauniešu bezdarbu, kā arī uzlabojot pakalpojumus, ko nodarbinātības centri piedāvā gados jauniem darba meklētājiem;

98.  mudina dalībvalstis nekavējoties pievērsties galvenajiem faktoriem, no kuriem ir atkarīgi „Garantijas jauniešiem” īstenošanas panākumi, piemēram, darba piedāvājumu kvalitāte un ilgtspēja, tālākizglītība un apmācība, sociālā iekļautība, sinerģija ar citām politikas jomām (saistītām ar izglītības sistēmām, darba tirgu, sociālajiem pakalpojumiem un jaunatnes jautājumiem) un sadarbība starp visām attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, lai integrētu jauniešus darba tirgū, samazinātu jauniešu bezdarba līmeni un panāktu ilgstošu pozitīvu ietekmi, novēršot jauniešu sociālo atstumtību un izslēgšanu no darba tirgus viņu pārejas posmā no mācībām uz darba tirgu;

99.  prasa „Garantijā jauniešiem” paplašināt aptverto personu loku saistībā ar izglītību un apmācību bez darba esošiem jauniešiem, kuriem nav kvalifikācijas vai kuri ir mazkvalificēti, pievēršoties arī tiem jauniešiem, kuri beiguši augstskolu, un profesionālās izglītības absolventiem, kā arī palielināt „Garantijā jauniešiem” noteikto vecuma ierobežojumu no 25 līdz 29 gadiem, lai atspoguļotu to, ka daudzi augstskolu absolventi un jaunpienācēji darba tirgū tuvojas 30 gadu slieksnim;

100.  aicina dalībvalstis un reģionus apmainīties ar labas prakses piemēriem un savstarpēji mācīties no citu pieredzes; uzsver, ka ir svarīgi veikt novērtējumu par to, kā dalībvalstīs 2014. un 2015. gadā īstenota Jaunatnes nodarbinātības iniciatīva; uzsver, ka ir svarīgi novērtēt „Garantijas jauniešiem” efektivitāti vidējā termiņā, īpašu uzmanību pievēršot panākumiem, kas gūti, dodot jauniešiem iespēju apgūt prasmes un sākt strādāt, un ka ir svarīgi šo iniciatīvu turpināt; turklāt norāda, ka jaunatnes organizāciju iesaistīšanās „Garantijas jauniešiem” novērtēšanā un īstenošanā ir izšķiroši nozīmīga tās veiksmīgai darbībai;

101.  gaida Komisijas vispusīgo ziņojumu par „Garantijas jauniešiem” īstenošanu, ar ko tā nāks klajā šā gada atlikušajos mēnešos;

102.  norāda, ka Revīzijas palātas ziņojums „ES garantija jauniešiem — īstenošana dalībvalstīs”, ko paredzēts pabeigt 2017. gada sākumā, sniegs skaidrāku novērtējumu par programmas rezultātiem; uzskata, ka ziņojumā cita starpā būtu jāiekļauj programmas efektivitātes un ilgtermiņa rezultātu analīze;

103.  atgādina Komisijai, ka ir svarīgi nodrošināt, lai jaunieši būtu ļoti labi informēti par pieejamām programmām un līdzdalības iespējām, kā arī to, lai par programmām sniegtā informācija būtu augstvērtīga un tajā būtu izmantoti skaitļos izsakāmi rādītāji (piemēram, mērķa grupas reakcija un atsaucība);

104.  mudina Komisiju un dalībvalstis īstenot ekspansīvu ekonomikas politiku, kas sniedz lielāku rīcības brīvību attiecībā uz publisko līdzekļu ieguldījumiem izglītībā, apmācībā un kvalitatīvā māceklībā;

105.  mudina dalībvalstis ieguldīt vairāk līdzekļu un nesamazināt valsts budžetā atvēlētos resursus jaunatnes politikai, mākslai, kultūrai, izglītībai, veselības aprūpei un sociālajiem pakalpojumiem; turklāt aicina dalībvalstis novirzīt ieguldījumus iekļaujošā izglītībā, kas spēj reaģēt uz sabiedrībā aktuālām problēmām, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi un vienlīdzīgas iespējas ikvienam, tostarp jauniešiem, kuri nāk no atšķirīgiem sociāli ekonomiskajiem apstākļiem, kā arī mazāk aizsargātām un nelabvēlīgā situācijā esošām grupām;

106.  ieteic iekļaut daudzgadu finanšu shēmā jauniešu uzņēmējdarbību un dalībvalstīm — izstrādāt nacionālās stratēģijas attiecībā uz to, kā panākt sinerģiju starp Erasmus+, ESF, EJI un „Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”, kā arī skaidras vadlīnijas attiecībā uz ietekmes novērtējumu, kas Komisijai jānodrošina dalībvalstīm;

107.  prasa Komisijai izmantot visaptverošu uzraudzības shēmu jaunatnes programmām, kurā apvienoti plānoto rezultātu rādītāji, konkrētie sasniegumi un ilgtermiņa rezultāti;

108.  uzsver, ka ir nepieciešams koncentrēties uz izpildi un rezultātiem, un ar gandarījumu atzīmē, ka jaunajā Eiropas struktūrfondu un investīciju fondu (ESIF) tiesiskajā regulējumā, kas attiecas uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu, ir paredzēti noteikumi attiecībā uz dalībvalstu ziņojumiem par rezultātiem;

109.  atgādina, ka 68 % ESF budžeta nonāk projektos, kuros viena no mērķa grupām potenciāli varētu būt jaunieši;

110.  uzsver, ka ir jāveicina izmitināšanas pabalstu piešķiršana, lai apmierinātu tās vajadzības, kas rodas situācijā, kad jaunietim nav iespējams iegūt profesionālo izglītību vai studēt augstskolā savā dzīvesvietā vai citā pilsētā, kas atrodas mazāk nekā 50 km attālumā;

Līdzdalība lēmumu pieņemšanā

111.  prasa veidot ciešākas partnerības starp jaunatnes organizācijām un publiskā sektora iestādēm, tiecoties palielināt jauniešu un jaunatnes organizāciju līdzdalības iespējas politikas veidošanā; uzskata, ka jaunatnes organizācijām un mākslas un sporta apvienībām ir sevišķi svarīga nozīme, lai attīstītu jauniešos līdzdalības prasmes un uzlabotu lēmumu pieņemšanas procesa kvalitāti, īpaši ņemot vērā to, ka jaunieši nodrošina ieguldījumu sabiedrībā un arī piedāvā risinājumus mūsdienu problēmjautājumiem, ar ko saskaras Eiropas sabiedrība; uzsver jaunatnes organizāciju unikālo lomu, attīstot pilsoniskuma apziņu praktiskas saskares ceļā ar demokrātiskām vērtībām un procesiem;

112.  uzsver, ka jaunatnes organizāciju nodrošinātā vērtība ir tas, ka tās iemāca pilsoniskumu un izglīto par demokrātiskajām vērtībām, prasmēm un kompetencēm, un atzīst ieguldījumu, ko šīs organizācijas nodrošina, uzlabojot jauniešu līdzdalību demokrātiskajos procesos;

113.  uzsver ikdienējās mācīšanās un neformālās izglītības, mākslas, sporta, brīvprātīgā darba un sabiedrisko pasākumu būtisko nozīmi, tiem rosinot jauniešu līdzdalību un veicinot sociālo kohēziju — tie ir instrumenti, kuriem var būt ārkārtīgi spēcīga ietekme vietējās kopienās un kuri var palīdzēt risināt daudzus sabiedrības problēmjautājumus;

114.  aicina dalībvalstis stingri ievērot principus, kas paredz iekļautību darbā ar jauniešiem, īpašu uzsvaru liekot uz jauniešiem ar invaliditāti;

115.  uzsver, ka ir nepieciešams intensīvi attīstīt izpratni par tādiem jautājumiem kā pilsoniskums, mediju lietotprasme un digitālās prasmes, kritiskā domāšana un starpkultūru saprašanās, izmantojot plašu jauniešiem labi zināmu instrumentu klāstu (piemēram, sociālos tīklus); uzsver, ka šādām programmām un izglītībai ir būtiska nozīme radikalizācijas novēršanā jauniešu vidū;

116.  aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā jaunos veidus, kā jaunieši iesaistās ekonomiskajās norisēs, piemēram, augošo tendenci izmantot sadarbīgas ekonomikas instrumentus;

117.  uzsver, ka jauniešu brīvprātīgais darbs politiskos, sabiedriskos, kultūras un sporta pasākumos vietējā, reģionālā un valsts līmenī būtu jāatbalsta un labāk jāatzīst šo pasākumu vērtība, jo tie ir svarīgs neformālās mācīšanās veids, kas palīdz attīstīt dzīvē nepieciešamās pamatprasmes un sekmēt tādas vērtības kā sadarbību, solidaritāti, vienlīdzību un taisnīgumu; tomēr uzsver, ka jauniešu gatavību iesaistīties brīvprātīgajā darbā beigu beigās nevar uzskatīt par iespēju lēti aizstāt tos pakalpojumus, par kuriem būtu jāgādā dalībvalstīm; uzsver, ka brīvprātīgi veiktais darbs būtu jānovērtē un pilnībā jāatzīst vai jāvalidē;

118.  aicina dalībvalstis veicināt skolēnu iesaistīšanos demokrātijas procesā un palīdzēt jauniešiem, kas iegūst izglītību, iesaistīties izglītības procesā un nodrošināt tajā savu ieguldījumu, līdzdarbojoties skolēnu organizācijās;

119.  uzsver — lai veicinātu līdzdalību demokrātiskajās norisēs un jauniešu vidū sekmētu aktīvu pilsoniskumu, ir būtiski labāk izprast ES vērtības, to, kā ES darbojas, un Eiropas daudzveidību;

120.  aicina Komisiju cik vien iespējams likt lietā jaunos digitālos rīkus un pilnībā izmantot sociālo mediju piedāvātās iespējas izglītībā un apmācībā, sniegt mērķtiecīgu, kvalitatīvu apmācību par medijiem, kura rosinātu mediju lietotprasmes un kritiskās domāšanas attīstību, un atbalstīt un iedrošināt jauniešus piedalīties lēmumu pieņemšanā, kā arī pilsoniskajā, kultūras un sabiedriskajā dzīvē, lai palielinātu nodarbināmību un pastiprinātu uzņēmējdarbības garu, inovāciju un kultūru; atzīst arī potenciālās iespējas izmantot digitālos rīkus kā efektīvu līdzekli cīņā pret iebiedēšanu, naida kurināšanu un radikalizāciju;

o
o   o

121.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 50. lpp.
(2) OV C 417, 15.12.2015., 1. lpp.
(3) OV C 183, 14.6.2014., 5. lpp.
(4) OV C 120, 26.4.2013., 1. lpp.
(5) EUCO 37/13
(6) OV C 311, 19.12.2009., 1. lpp.
(7) OV C 119, 28.5.2009., 2. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0107.
(9) OV C 93, 9.3.2016., 61. lpp.
(10) OV C 161 E, 31.5.2011., 21. lpp.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0106.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0292.
(13) OV C 346, 21.9.2016., 2. lpp.
(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0005.


Veidi, kādos KLP var uzlabot darbvietu izveidi lauku apvidos
PDF 461kWORD 65k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 27. oktobra rezolūcija par veidiem, kādos KLP var uzlabot darbvietu izveidi lauku apvidos (2015/2226(INI))
P8_TA(2016)0427A8-0285/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Nodarbinātība lauku reģionos: atšķirību izlīdzināšana" (COM(2006)0857),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesību komitejas atzinumus (A8-0285/2016),

A.  tā kā lauku apvidi veido vairāk nekā 77 % Eiropas Savienības teritorijas un tā kā šajos apvidos daudzas darbvietas — liela daļa no tām nepārvietojamas — ir atkarīgas no lauksaimniecības un lauksaimniecības pārtikas ražošanas;

B.  tā kā lauksaimniecības un lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozares kopā veido 6 % no ES IKP, tajās darbojas 15 miljoni uzņēmumu un ir 46 miljoni darbvietu;

C.  tā kā dažu pēdējo gadu desmitu laikā daudzās Eiropas valstīs lauksaimnieku skaits, tāpat kā lauksaimnieku un citu lauksaimniecībā strādājošo personu ienākumi, lauku teritorijās ir būtiski samazinājušies un lauksaimniecībā strādājošo skaits tajās turpināja samazināties; tā kā 2005.–2014. gadā lauksaimniecībā ieguldītās darba vienības ES 28 dalībvalstīs samazinājās par aptuveni vienu ceturto daļu (-23,6%)(1);

D.  tā kā, lai gan lauksaimniecība joprojām ir galvenais zemes izmantošanas veids Eiropā, mūsdienās šajā jomā tiek nodarbināta tikai neliela daļa lauku iedzīvotāju; tā kā zemes izmantošanas dažādošana lauku apvidos, produktīvu ekonomisko darbību savienojot ar izmantošanu pastāvīgai dzīvošanai un atpūtai, kā arī ar dabas aizsardzību un saglabāšanu, ir būtisks attīstības un nodarbinātības uzdevums dažādos Savienības lauku apvidos; tā kā, lai gan iedzīvotāju skaita samazināšanās tendence pēdējos gados ir pārtraukta dažos reģionos, kuros ir vērojams to iedzīvotāju pieplūdums, kas vēlas dzīvot laukos, vairumā gadījumu tas izraisa periurbanizāciju, kamēr mazāk pārtikušos reģionos, kuru problēma ir attālinātība un kuros atbalstīt attīstību un nodarbinātību ir grūtāk, iedzīvotāju skaits turpina samazināties;

E.  tā kā daudzas lauku teritorijas saskaras ar tādām problēmām kā zemi ienākumi, negatīvs iedzīvotāju skaita pieaugums, darbvietu trūkums un augsts bezdarba līmenis, lēna attīstība terciārajā sektorā, pārtikas produktu pārstrādes jaudu trūkums, zemas kvalifikācijas darbaspēks un ierobežots kapitāls;

F.  tā kā vairāk nekā deviņi no desmit Eiropas iedzīvotājiem lauksaimniecību un lauku apvidus uzskata par svarīgiem savai nākotnei;

G.  tā kā ienākumi uz vienu darbaspēka vienību no lauksaimniecības darbībām ir salīdzinoši zemi un tas rada bažas;

H.  tā kā ekonomikas krīze ir skārusi visus Eiropas reģionus, bet visvairāk lauku apvidus;

I.  tā kā, ņemot vērā pašreizējo ekonomikas krīzi, Eiropas Savienība nodarbinātību –– jo īpaši ar ESIF –– ir noteikusi par vienu no savām galvenajām prioritātēm un tā kā šajā kontekstā KLP ir jāpadara iedarbīgāka un vēlreiz jāapstiprina tās leģitimitāte, to nosakot par vienu no galvenajiem Eiropas rīcības instrumentiem, kas vērsts uz nodarbinātības un konkurētspējas saglabāšanu un veidošanu lauku apvidos, galvenokārt lauksaimniecības nozarē; tā kā šajā sakarībā ir jānovērtē, kādā mērā KLP ietekmē darbvietu veidošanu un saglabāšanu lauku apvidos;

J.  tā kā ir būtiski svarīgi saglabāt abus KLP pīlārus, jo ar pirmo pīlāru novērš mazo un ģimenes saimniecību darbības pārcelšanu uz citām nozarēm un saglabā darbvietas lauksaimniecības nozarē, bet otrā pīlāra finansējums nodrošina darbvietu radīšanu citās jomās, piemēram, tūrismā, pārtikas pārstrādē un citās saistītās nozarēs;

K.  tā kā Eiropas lauksaimniecībai ir daudzi uzdevumi, kas saistīti ar pārtikas ražošanu un nodrošinājumu, vidi, bioloģisko daudzveidību, ilgtspēju, enerģētiku un klimata pārmaiņām, un ir ļoti svarīgi stiprināt saikni starp sabiedrību un lauksaimniecību, izstrādāt inovatīvus risinājumus šo uzdevumu izpildei, lai nodrošinātu nozares noturīgumu un konkurētspēju un pārdomātu īstenas publiskās politikas mērķus, kas ir visu interesēs un viens no svarīgākajiem Eiropas integrācijas aspektiem;

L.  tā kā pārāk ilgi nepietiekama uzmanība tika pievērsta tam, lai lauksaimniecības politikā uzsvaru atkal pārliktu uz teritoriālo aspektu, ražošanu un nodarbinātību obligāti iesakņojot konkrētos apvidos, un tā kā mūsu pienākums ir saglabāt lauksaimniecību kā galveno darbību, ko veic vīrieši un sievietes apvidū, kurā viņi dzīvo, lai nodrošinātu dinamiskus un nodarbinātības iespējām bagātus laukus; tā kā šāda uzsvara maiņa nodrošinās arī veselīgi līdzsvarotu pilsētu un lauku attīstību;

M.  tā kā pilsētas un piepilsētu lauksaimniecības nozīme un interese par to pieaug un patēriņa modelis mainās, apvienojot dažādus faktorus, tostarp minimālu ietekmi uz vidi un augstas kvalitātes vietējo ražošanu, un atzīstot mazo un reģionālo ražotāju darba vērtību;

N.  tā kā pēdējās KLP reformas strukturālie pamatelementi ļāva taisnīgāk novirzīt un sadalīt atbalstu dalībvalstīm un dažādām lauksaimniecības nozarēm un vēlreiz apstiprināja KLP ekonomisko lomu un tās sociāli stabilizējošo ietekmi uz lauku saimniecībām un lauku reģioniem;

O.  tā kā, lai gan pētījumi liecina, ka ar pirmā pīlāra tiešajiem maksājumiem tiešā veidā darbvietas netiek radītas, tiem ir būtiska loma darbvietu saglabāšanā un lauksaimnieku noturēšanā laukos; tā kā, ja šāds politikas atbalsts tiks pārtrauks, 30 % Eiropas lauksaimnieku būs spiesti pārtraukt savu darbību un pamest darbu lauksaimniecības nozarē; tā kā šie maksājumi nodrošina mazo lauksaimnieku un lauku apvidu dzīvotspēju;

P.  tā kā tiešā atbalsta maksājumi lauksaimniekiem, kas darbojas perifērijas apgabalos, uz lauksaimnieciskajai darbībai nelabvēlīgas vai nevērtīgas zemes, ir ļoti svarīgi ne tikai tam, lai nodrošinātu, ka šie lauksaimnieki paliek uz savas zemes un nopelna pienācīgu iztiku, bet arī tam, lai nodrošinātu, ka šī zeme ir aizsargāta un tai ir nozīme tūristu piesaistē šādām vietām;

Q.  tā kā reformētās KLP pirmā pīlāra galvenais mērķis ir pārtikas piegādes drošība, kas palīdz saglabāt lauksaimniecībā esošās darbvietas, un pastāv prasība nodrošināt taisnīgāku pirmā pīlāra maksājumu sadalījumu, lai maksimizētu šāda atbalsta pozitīvo ietekmi;

R.  tā kā vietējā pieredze rāda, ka ir iespējami arī citi lauksaimniecības attīstības veidi, kas sniedz labākus rezultātus pārtikas kvalitātes, agronomijas, vides un sociāli ekonomisko rādītāju ziņā, ka ir svarīgi atbalstīt un veicināt lauksaimniecības sistēmu dažādību un ka mazās un vidējās saimniecības, kas parasti ir diversificētākas, inovatīvākas un ļoti elastīgas, parasti ir labi organizētas, veidojot ražotāju grupas un kooperatīvus, un sniedz labumu kopienām, kurās tās atrodas, tādējādi atbalstot lauku ekonomiku, kas ir Eiropas lauksaimniecības attīstības atslēga;

S.  tā kā pašreizējā krīze parāda, ka uz tirgu orientētas KLP struktūrā ir būtiski svarīgi saglabāt lauksaimniecības tirgus kopīgo organizāciju un noteikt pienācīgus, jaunus normatīvos instrumentus, lai nodrošinātu cenu stabilitāti un lauksaimniecībā saglabātu darbvietas un ienākumus;

T.  tā kā Eiropas lauksaimnieki darbojas aizvien globālākā tirgū un tāpēc vairāk ir pakļauti cenu svārstībām nekā citas nozares;

U.  tā kā maksājumu sistēma, kas pašlaik pastāv pārtikas piegādes ķēdē, negarantē pievienotās vērtības ilgtspējīgu sadalījumu un bieži vien tā rezultātā primārie ražotāji pat negūst pietiekamu peļņu, lai segtu izmaksas;

V.  tā kā lauku apvidiem salīdzinājumā ar pilsētām parasti ir raksturīgs statistiski augstāks bezdarba līmenis un ievērojami zemāki iedzīvotāju ienākumi, kā arī mazāk pievilcīga infrastruktūra un mazākas piekļuves iespējas pakalpojumiem, kuru sniegšanas izmaksas ir milzīgas zemākā iedzīvotāju blīvuma un sliktākās pieejamības dēļ;

W.  tā kā darbvietu radīšanu lauku apvidos ir jāiekļauj ilgtspējīgā politikā, kas ir pielāgota attiecīgajām teritorijām, paredz saglabāt un attīstīt lauksaimnieciskas un ar lauksaimniecības un mežsaimniecības nozari netieši saistītas darbības, kā arī lauku apvidu darbības un nodrošina sociālo saikni un solidaritāti starp dažādiem tās dalībniekiem un vides uzlabošanu;

X.  tā kā lauku apvidu nākotne nav atkarīga tikai no lauksaimniecības nozares attīstības, bet ir arī saistīta ar tādu citu saimniecisko darbību dažādošanu un uzturēšanu kā mežsaimniecība, amatniecība, mazo un vidējo uzņēmumu un integrētas ražošanas jaudas veidošana, lauku tūrisms, atpūtas, izglītības un sporta aktivitāšu nodrošināšana (piemēram, izjādes ar zirgiem) un ar lauku saimniecību un meža resursu (ieskaitot atkritumu) ilgtspējīgu izmantošanu, lai, pamatojoties uz ekoloģisko procesu, ražotu atjaunojamo enerģiju vai organiskas vielas un produktus; tā kā ir jādecentralizē un jāintegrē vietējās politikas nostādnes, kas saistītas ar sociālekonomiskajiem aspektiem un lauku identitāti un kultūru, un ir jāveido patiesa teritoriālā sistēma, lai meklētu sinerģijas un kopīgi izmantotu lauku resursus, veidojot kolektīvas un starpnozaru pieejas, tostarp izmantojot citus ES fondus, lai stimulētu lauku attīstību un nodarbinātību, vienlaikus nodrošinot lauku infrastruktūras darbību;

Y.  tā kā šajā sakarībā ir ļoti svarīgi koncentrēties uz to, ka daudzas darbvietas ir piesaistītas konkrētai vietai, šādas lauksaimniecības (tostarp mežsaimniecības) nodarbes nevar pārvietot un tās ir saistītas ar pārtikas un nepārtikas produktu ražošanas pakalpojumiem, tostarp ainavas un ūdens saglabāšanu un pārvaldību;

Z.  tā kā atbalsts jo īpaši būtu jāsniedz mazām ģimenes saimniecībām, proti, atsevišķiem lauksaimniekiem, kuri vieni paši vai kopā ar citiem atbildīgi, patstāvīgi un efektīvi vada savas saimniecības un kuri spēj tikt galā ar visām problēmām, pielāgojot savus ražošanas lēmumus un/vai ražošanas metodes un dažādojot savu darbību, lai pielāgoties pastāvīgajām strukturālajām pārmaiņām lauksaimniecības nozarē;

AA.  tā kā, lai veidotu pamatu sieviešu kļūšanai par attīstības un inovācijas virzītājspēku, palīdzot visai nozarei izkļūt no krīzes, visās ES politikas jomās būtu jāanalizē, jāapzina un jāveicina to sieviešu potenciāls, kuras strādā un/vai nodarbojas ar uzņēmējdarbību lauksaimniecības nozarē un lauku apvidos, un nevienai no šīm politikas jomām nevajadzētu nostādīt viņas nelabvēlīgākā situācijā; tā kā sievietes būtu jāiesaista nozares attīstības plānos vietējā un reģionālā līmenī, lai nozare varētu gūt labumu no viņu vajadzībām, pieredzes un iecerēm un tādēļ viņas varētu iegūtu vajadzīgās prasmes aktīvai dalībai šādu plānu izstrādē;

AB.  tā kā 2010. gadā tikai 7,5 % lauksaimnieku bija jaunāki par 35 gadiem un vairāk nekā 4,5 miljoni pašreizējo saimniecību vadītāju ir vecāki par 65 gadiem un tā kā Regulas (ES) Nr. 1307/2013 50. un 51. pants saskaņā ar KLP ietver noteikumus, ar kuriem atbalsta jauno paaudžu ienākšanu lauksaimniecībā;

AC.  tā kā daudzās dalībvalstīs sievietēm lauku reģionos ir ierobežota pieeja nodarbinātībai lauksaimniecībā vai citās darba tirgus nozarēs un tajos darba samaksas atšķirības ir lielākas nekā citās jomās, tomēr sievietēm ir ārkārtīgi svarīga loma lauku attīstībā un sociālajā struktūrā, jo īpaši saimniecībās, kas nodarbojas ar darbības dažādošanu (piedāvājot lauku tūrismu, augstas kvalitātes produktus, atpūtas, izglītības un sporta aktivitātes, kā arī citus pakalpojumus); tā kā sieviešu uzņēmējdarbība var būt sociālajā, ekonomikas un vides ziņā svarīgs pīlārs, kas nodrošina lauku apvidu ilgtspējīgu attīstību; tā kā nevienlīdzīga piekļuve zemei ir faktors, kas ierobežo iespējas sievietēm attīstīt uzņēmējdarbību lauksaimniecības nozarē; tā kā sievietes vada vidēji 29 % lauku saimniecību Eiropā;

AD.  tā kā rūpnieciski audzēto kultūraugu šķirņu skaits ir neliels, tā kā vietējām augu un dzīvnieku šķirnēm ir svarīga loma bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un cilvēku iztikas un vietējās ražošanas nodrošināšanā reģionos;

AE.  tā kā lauku vide ir jāpadara pievilcīgāka nākamajām paaudzēm, veicinot apmācību, kas vērsta uz inovācijām un profesijas un tehnoloģiju modernizāciju;

AF.  tā kā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) ir izstrādājusi Pārtikas un lauksaimniecības sistēmu ilgtspējības novērtējuma (SAFA) vispārējo satvaru;

AG.  tā kā Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) var izmantot profesionālās apmācības un prasmju apguves pasākumiem dažādās darbības jomās lauku apvidos;

Pašreizējā KLP

1.  aicina visas dalībvalstis radīt ilgtermiņa nākotnes izredzes jaunajiem lauksaimniekiem, lai novērstu iedzīvotāju skaita samazināšanos laukos, īstenotu globālu paaudžu nomaiņas stratēģiju un šajā nolūkā pilnībā izmantotu visas atbalsta iespējas, ko jaunā KLP piedāvā jaunajiem lauksaimniekiem un jauno saimniecību dibinātājiem, tostarp tiem, kuri nav lauksaimnieku ģimenes locekļi, īpaši pirmā un otrā pīlāra pasākumus jauno lauksaimnieku atbalstam, kā arī atbalstīt jauno saimniecību dibinātājus, kuri ir vecāki par 40 gadiem, saimniecību dibināšanā un uzņēmējdarbībā; atzīmē arī, ka papildus šādiem pasākumiem ir jānodrošina valsts politikas noteikumi (par zemes izmantošanu, nodokļu maksājumiem, sociālo nodrošinājumu utt.) un ka tiem ir jābūt saskaņā ar šādiem noteikumiem, tostarp atbalstu, ko paredz Regulas (ES) Nr. 1307/2013 50. un 51. pants;

2.  norāda, ka lielāko daļu KLP tiešo maksājumu saņem bagātākās saimniecības, proti, 2014. gadā tikai 13 % saņēmēju ieguva 74 % KLP tiešo maksājumu izdevumu segšanai; uzskata, ka tas nepalīdz veidot darbvietas lauksaimniecībā, jo mazās lauku saimniecības ir daudz darbietilpīgākas un 53 % lauku saimniecībās strādājošo ir nodarbināti saimniecībās, kuru saimnieciskās darbības apjoms ir mazs; prasa uzlabot KLP maksājumu sadalījumu par labu mazajām lauku saimniecībām;

3.  mudina dalībvalstis stiprināt savu atbalstu mazām un vidējām lauku saimniecībām, jo īpaši vairāk izmantojot pārdalošo maksājumu; turklāt aicina tās veidot pasākumus, ar kuriem sekmēs efektīvi organizētus uzņēmumus, kas izmanto legālus uzņēmumu klasteru veidošanas instrumentus;

4.  uzskata, ka KLP būtu vairāk jāņem vērā ģeogrāfiski nelabvēlīgās teritorijas (piemēram, kalnu apgabali, aizjūras teritorijas, attālākie apgabali un dabas liegumu teritorijas), jo lauksaimnieciskās darbības saglabāšana ir būtisks ekonomiskās, sociālās un vides attīstības instruments, kas ir vērsts uz nodarbinātību; tomēr piebilst, ka KLP ir jāapsver arī pilsētu izplešanās jaunā dinamika un jāsniedz atbalsts teritorijām, kuras skar pilsētu izplešanās, tādu uzdevumu risināšanā, kas saistīti ar to īpatnībām;

5.  atgādina, ka dalībvalstis ir plaši izmantojušas iespēju piešķirt saistītos maksājumus, kas, attīstot ražošanu un ļaujot to saglabāt konkrētā vietā, garantē nodarbinātību mazāk labvēlīgos apgabalos, un aicina tās palielināt šāda veida atbalsta īpatsvaru aktīvajiem lauksaimniekiem, padarīt to elastīgāku un to vairāk piešķirt augu olbaltumvielu ražošanai Eiropas Savienībā, kura pieprasījuma nodrošināšanas nolūkā pašlaik ir atkarīga no produktiem, kas importēti no trešām valstīm; tāpat ierosina, ka brīvprātīgo saistīto maksājumu līmeni varētu pielāgot nodarbinātības līmenim, kas saistīts ar konkrēto kultūraugu, tādējādi tiktu sniegts papildu atbalsts tādai ražošanai, kam vajadzīgs visvairāk darbaspēka;

6.  norāda, ka pašreizējā plānošanas periodā un saskaņā ar lauku attīstības programmu ir paredzēts mērķtiecīgs atbalsts vietējo augu šķirņu un vietējo dzīvnieku šķirņu audzēšanai, tādējādi veicinot reģionālo nodarbinātību un saglabājot bioloģisko daudzveidību; aicina dalībvalstis ieviest mehānismus, ar kuriem tādu ražotāju un lauksaimnieku grupas un organizācijas, kas audzē vietējās augu un dzīvnieku šķirnes, var saņemt mērķtiecīgu atbalstu;

7.  atgādina, ka ir jāīsteno tiešā atbalsta vides dimensija un tai ir jābūt obligāti iekļautai lauku saimniecību ilgtspējības un dzīvotspējas sistēmā un jāpalīdz radīt un saglabāt darbvietas, cita starpā, saistībā ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, lauku tūrismu un lauku vides, piemēram, muižu un piļu pārvaldību; mudina ES nodrošināt vides jomas regulējuma vienkāršošanu un to, ka šo regulējumu var īstenot vienkārši, saprotami un bez problēmām; norāda, ka vides dimensija nedrīkst novest pie lauksaimnieciskās ražošanas samazināšanas vai pārtraukšanas, kas ir īpaši jutīgs jautājums kalnu un perifērajos reģionos;

8.  uzskata, ka, ņemot vērā medus bišu saimju augstos bojāejas rādītājus vairākās ES valstīs un bišu kā apputeksnētāju būtisko nozīmi pārtikas nodrošināšanā un daudzu augkopības jomu ekonomikā, Savienībai būtu jāsniedz lielāks atbalsts šai nozarei, pieņemot īstenu Eiropas stratēģiju par bišu populācijas atjaunošanu; piebilst, ka tam nebūtu vajadzīgi lieli ieguldījumi, taču tādā veidā varētu radīt daudzas darbvietas, vai nu dažādojot darbību esošajās saimniecībās vai izveidojot jaunas specializētas saimniecības, kurām, pēc ekspertu domām, būtu vajadzīgi 200 stropi dravas dzīvotspējai un kuru galvenais mērķis būtu audzēt selekcijas bišu mātes un spietus un pēc tam iegūt medu, jo tā Eiropas Savienībā ļoti trūkst; norāda, ka šāda pieeja, kuras pamatā ir dažādas Eiropas stratēģijas inovācijas, sociālās iekļaušanas un darbvietu radīšanas jomā, pilnībā atbilst vēlmei pārorientēt kopējo lauksaimniecības politiku un lauksaimniecības attīstību padarīt ilgtspējīgāku;

9.  norāda — lai saglabātu darbvietas lauku saimniecībās, nozarei ir jāķeras pie jauniem riska pārvaldības instrumentiem un vairāk jāizmanto tādi instrumenti kā ražotāju organizācijas saskaņā ar vienoto TKO un otro pīlāru, lai varētu atbilstošāk reaģēt uz svārstībām un pieprasījumu pasaules tirgū; uzskata, ka vienotajā TKO un otrajā pīlārā paredzētie tirgus pasākumi un krīzes un riska pārvaldības ārkārtas pasākumi ir jāievieš daudz ātrāk un proaktīvāk, ES budžeta atbalstu pēc vajadzības pielāgojot īpašajai situācijai attālākajos reģionos, kalnu reģionos un citos reģionos, kuri saskaras ar konkurētspējas problēmām, lai tādējādi ierobežotu cenu samazināšanās negatīvo ietekmi uz lauksaimnieku ienākumiem; norāda, ka ārkārtēju krīzes pasākumu īstenošanas mērķi nav pilnībā sasniegti un ka tajos būtu vairāk jāņem vērā dalībvalstu esošās infrastruktūras un spējas; mudina Komisiju, ņemot vērā nesenās krīzes, izstrādāt straujākas un efektīvākas intervences sistēmas, kas var novērst galveno negatīvo ietekmi;

10.  aicina Komisiju pilnībā izmantot to ārkārtas pasākumu potenciālu, kuri paredzēti Regulas (ES) Nr. 1308/2013 219.–222. pantā;

11.  uzskata, ka intervences cenas, lai tās pildītu savu drošības tīkla funkciju, būtu regulāri jākoriģē saskaņā ar pašizmaksas tendencēm, lai tās tieši ietekmētu gan ražotāju ienākumus un viņu darbības saglabāšanu, gan nodarbinātību; prasa ES izstrādāt profilakses instrumentus (kas būtu līdzīgi Piena tirgus novērošanas centra nostādnēm) tirgus uzraudzībai visās galvenajās ražošanas nozarēs, lai varētu palīdzēt organizēt ražošanu un nodrošināt atbildes reakciju uz krīzēm, tam izmantojot elastīgus un reaģētspējīgus tirgus pārvaldības instrumentus, kurus varētu aktivizēt vajadzības gadījumā;

12.  uzsver, ka īsās piegādes ķēdes, kas lauksaimniekus saista ar vietējiem ražotājiem, var veicināt darbvietu radīšanu laukos, un uzsver, ka kvalitātes sistēmas, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un bioloģiskā lauksaimniecība rada iespējas attīstīt lauksaimniecības pārtikas nozari un potenciāli veidot laukiem piesaistītas darbvietas un ka tās ir ne tikai jāaizsargā, bet arī jāattīsta, lai radītu jaunas darbvietas un saglabātu reģiona kultūru un identitāti; uzsver, ka ir jānodrošina šo produktu uzlabota piekļuve plašākiem tirgiem un jāievieš kvalitātes, tirdzniecības veicināšanas un aizsardzības pasākumi, lai uzlabotu to laišanu tirgū un iekļaušanu attiecīgās ģeogrāfiskās teritorijas vispārējā tūrisma produktu klāstā; ņemot vērā apspriežamos likumdošanas priekšlikumus, atgādina, ka šīs ekonomikai pozitīvās ietekmes pamatā ir patērētāju uzticība, kuras mazināšanos nedrīkstētu pieļaut tādu pārmaiņu dēļ, ko varētu uztvert kā kvalitāti samazinošas; turklāt uzsver, ka šo kvalitātes standartu iegūšanas procesi var būt apgrūtinoši, tāpēc tie būtu jāvienkāršo;

13.  iesaka, ka dalībvalstis varētu plašāk izmantot darbvietu radīšanas prioritāro jomu saskaņā ar otrā pīlāra 6. prioritāti saistībā ar darbvietu saglabāšanu un radīšanu, zināšanu nodošanu, arodmācības un pieaugušo izglītības pasākumiem (tostarp lauku saimniecībās nodarbināto cilvēku stažēšanos, apmācību darbvietā un pārkvalificēšanos), lai viņus varētu nodarbināt citos darbos lauku reģionos, kā arī nodrošinot konsultāciju un apsaimniekošanas palīdzības pasākumus, ar kuriem uzlabot saimniecību ekonomiskos un ekoloģiskos rādītājus; aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt atbalstu apmācībai, lai palīdzētu lauksaimniekiem, lauksaimniecībā un laukos nodarbinātajām personām kļūt vispusīgākiem, spēt dažādot savu darbību un iniciatīvas un stiprināt inovācijas;

14.  norāda, ka pašreizējās lauku attīstības programmas daudz mazākā mērā nekā iepriekšējā plānošanas periodā (2007–2013) ir vērstas uz sociāliem darbvietu aizsardzības projektiem to pasākumu dēļ, kurus dalībvalstis ir izvēlējušās savās lauku attīstības programmās, un mazāka nodarbinātības pasākumiem paredzētā finansējuma dēļ; tāpēc prasa, īstenojot lauku attīstības politiku, rīkoties elastīgāk;

15.  uzskata, ka tāpēc ir nepieciešams vienkāršot lauku attīstības politikas īstenošanu, pieņemt saskaņotākas pieejas atbilstoši tām pašām nostādnēm, uz kurām balstās vairāku fondu izmantošana, un neļaut dalībvalstīm un Komisijai noteikt pārāk apgrūtinošas administratīvās un finanšu pārbaudes;

16.  aicina dalībvalstis labāk popularizēt KLP otrā pīlāra potenciālu, lai dažādotu darbības lauku apvidos (piemēram, lauku tūrisms, atjaunojamās enerģijas ieguve);

17.  norāda, ka ne valstu, ne ES politikā netiek pietiekami ņemts vērā inovācijai raksturīgais risks un tas darbojas kā šķērslis inovācijai un darbvietu radīšanai, ar ko saskaras daudzas ieinteresētās personas, kuras nav finansiāli pietiekami spēcīgas, lai pabeigtu inovatīvus projektus;

18.  uzsver, ka lauku attīstība un darbvietu radīšana ir cieši saistītas, un tādēļ aicina dalībvalstis un reģionus palielināt vietējo un reģionālo iestāžu potenciālu, jo tām ir vislabāk zināmas konkrētās teritorijas problēmas un iespējas, sasniegt otrā pīlāra mērķus un ievērot KLP prioritātes, tostarp attiecībā uz sociālās integrācijas veicināšanu, nabadzības samazināšanu un ekonomikas attīstību; atgādina par iespēju lauku attīstības programmās un darbības programmās uzsvaru likt uz darbvietu radīšanu un saglabāšanu, kā arī pakalpojumu uzlabošanu lauku apvidos, un aicina Komisiju atbalstīt šī mērķa sasniegšanu; uzsver sadarbīgās ekonomikas modeļu pielāgošanu lauku apvidos, lai veicinātu nodarbinātību, padarītu lauksaimnieciskās darbības efektīvākas un samazinātu izmaksas;

19.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt uzņēmumus un kooperatīvus sociālajā ekonomikā, tostarp sociālajā lauksaimniecībā(2), lai veicinātu sociālo integrāciju un darbvietu radīšanu lauku apvidos; norāda uz pasākumiem, ko īsteno saskaņā ar sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvu, un aicina Komisiju palielināt sociālās ekonomikas ieguldījumu lauku attīstībā, piemēram, ar rīcības plānu sociālās ekonomikas attīstībai;

20.  uzsver, ka rīcība, ar ko atbalstīt demogrāfisko attīstību un ģimenēm draudzīgu vidi lauku apvidos, būtu vairāk jāuzsver, lai atbalstītu ģimenes un atvieglotu tām ģimenes un darba dzīves savienošanu, arī saistībā ar jautājumiem par darba tirgu un ekonomisko attīstību lauku apvidos;

21.  uzsver, ka ir jāveicina aktīvi pasākumi un politika, kas izceļ migrācijas pozitīvo lomu ekonomikas izaugsmes un sociālās kohēzijas veicināšanā lauku apvidos;

22.  aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot politikas nostādnes, kas popularizēs lauku apvidus, attīstot tūrismu, kurš, ja būs pienācīgi strukturēts un ar stimuliem atbalstīts, varētu kļūt par kultūras, sociālās un ekonomiskās izaugsmes virzītājspēku teritorijās, kam ir būtiski dabas, ainavu, kultūras un lauksaimniecības pārtikas ražošanas resursi; uzsver, ka arī tūrisma attīstība lauku apvidos un lauksaimniecības dažādošana (iekļaujot izglītības, kultūras un izklaides aktivitātes) dod stimulu jaunajām paaudzēm uzņemties atbildību par laukiem atbilstoši iniciatīvas un uzņēmējdarbības garam, kas vērsts uz inovāciju un tradicionālo produktu popularizēšanu;

23.  uzsver, ka sinerģijas veidošanai starp dažādām politikas jomām ar ELFLA un citu Eiropas fondu palīdzību būs būtiska nozīme nodarbinātības mērķu sasniegšanā lauku apvidos un panākšanā, ka lauksaimniecība atkal tiek atzīta par galveno teritoriālās attīstības faktoru; atzīmē, ka otrā pīlāra līdzekļus varētu izmantot kā dinamisku finanšu instrumentu, lai radītu palielinātu sinerģiju ar alternatīviem finansējuma avotiem un programmām, padarot tos pieejamus lauku apvidos, un tādā veidā palielinātu savienojamību, konkurētspēju un ekonomikas diversifikāciju un atbalstītu uzņēmējdarbību, ņemot vērā lauku kultūras un identitātes saglabāšanu;

24.  uzsver, ka investori, kas vēlas iegādāties lauksaimniecības zemi, rada arvien lielāku spiedienu uz mazajā, pašu īpašnieku vadītajām lauku saimniecībām; uzsver, ka apstrādātās zemes saglabāšana un piekļuve zemei ir būtiski lauku saimniecību izveides un paplašināšanas faktori un tiem ir svarīga nozīme darbvietu saglabāšanā lauku rajonos; norāda, ka Komisijas 2015. gada novembra ziņojumā par jauno lauksaimnieku vajadzībām ir norādīts, ka zemes pieejamība pirkšanai un īrēšanai rada lielākās problēmas jaunajiem lauksaimniekiem un lauksaimniecības nozares jaunpienācējiem; tādēļ aicina dalībvalstis dalīties ar paraugpraksi un izstrādāt instrumentus, ar kuriem lauku apvidos ar augstu bezdarba līmeni nodrošina zemes pieejamību, piemēram, paredzot lauksaimniecības zemes koplietošanu un kopēju apsaimniekošanu saskaņā ar valstī pieņemto praksi vai veidojot pārvaldības sistēmas, ar kurām sniedz informāciju par neizmantotu zemi vai zemi, ko varētu izmantot lauksaimniecībā, un par pakalpojumiem, kuru izmantošanā priekšroka tiek dota jaunajiem lauksaimniekiem un sievietēm;

25.  uzskata, ka ir svarīgi ar lauku attīstības programmām darīt vairāk lauku un pilsētu teritoriju uzlabošanai, lai veicinātu sadarbību un pavērtu iespējas uzņēmumiem, kuri darbojas lauku apvidos, jo tam ir izšķiroša nozīme šo teritoriju attīstībā un darbvietu radīšanā; uzskata, ka pilsētu un lauku attiecībās būtiska nozīme ir ciematiem, jo tie nodrošina tuvumā esošo lauku apvidu iedzīvotājiem pamatpakalpojumu pieejamību, tāpēc dalībvalstīm ar savu teritoriālo politiku būtu jāveicina pakalpojumi ciematos;

26.  prasa noteikt saistošus noteikumus par taisnīgu samaksu pārtikas apgādes ķēdē starp pārtikas ražotājiem, vairumtirgotājiem un pārstrādātājiem, lai nodrošinātu, ka lauksaimnieki saņem pienācīgu daļu no pievienotās vērtības, kas ir pietiekama, lai ļautu viņiem īstenot ilgtspējīgu lauksaimniecību;

27.  uzsver, ka mežsaimniecības nozare — pašreiz nepietiekami izmantots resurss Eiropā — ir ievērojams nodarbinātības avots, kuru visos tās veidos vajadzētu labāk veicināt visā kokrūpniecības nozarē; piebilst, ka ES patlaban izjūt smagu kokmateriālu piegādes trūkumu, kura novēršanai ir vajadzīgi ieguldījumi infrastruktūrā izaugsmes veicināšanai šajā nozarē;

28.  uzsver, ka zemes pieejamība ir būtisks priekšnoteikums lauku saimniecības izveidei un paplašināšanai; norāda, ka zemes pieejamība ir lielākā problēma, ar kuru saskaras jaunie lauksaimnieki, kas vēlas veidot lauku saimniecību;

KLP nākotne pēc 2020. gada

29.  uzsver, ka KLP procedūras ir jāvienkāršo un ir jāsaglabā pietiekams finansējums, kas būtu vismaz pašreizējā līmenī un liecinātu par šīs politikas jomas būtisko pievienoto vērtību Eiropai, lai tā ilgtermiņā varētu efektīvi īstenot savu lomu nodarbinātības veicināšanā diversificētā Eiropas lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē, sekmējot ilgtspējīgu attīstību un lauku apvidu pievilcību; uzsver, ka lauku attīstības politika, kas ļauj tiešāk un efektīvāk rīkoties, lai samazinātu sociālo atstumtību lauku iedzīvotāju vidū un veicinātu nodarbinātību un lauku apgabalu dinamiku, būtu pakāpeniski jāpastiprina, nemazinot pirmā pīlāra atbalstu, kurš arī ir jāreorganizē tā, lai cita starpā nodrošinātu, ka tirgi darbojas labāk un sniedz lielāku stabilitāti, kas ir būtiski lauksaimniecības ienākumu, Eiropas lauksaimniecības modeļa un nodrošinātības ar pārtikas garantēšanai un tam, ka lauku apgabali saglabā savu pievilcību (ar uzsvaru uz dzīves kvalitāti) salīdzinājumā ar pilsētu teritorijām;

30.  uzsver, ka kopējā lauksaimniecības politikā liela uzmanība būtu jāpievērš instrumentiem, kas orientēti uz modernizāciju un ieguldījumiem, kuri ilgtspējīgā veidā nodrošina lauku apvidos esošo ekonomikas nozaru (tostarp lauksaimniecības pārtikas ražošanas, enerģētikas, pārstrādes un pakalpojumu nozares un sociālās jomas) konkurētspēju atbilstoši vides aizsardzības noteikumiem, tādējādi nodrošinot, ka var saglabāt darbvietas; norāda, ka šie instrumenti ļaus arī turpmāk novērst atšķirības starp dalībvalstīm un reģioniem lauksaimniecības un lauku attīstības ziņā;

31.  uzsver lauku tūrisma kā lauksaimnieku ienākumu avota nozīmi (piemēram, atvaļinājuma pavadīšana zemnieku sētā); mudina dalībvalstis un Komisiju izveidot programmas investīciju un uzņēmējdarbības atbalstam; uzskata, ka svarīgi ir atbalstīt attiecīgās saimniecības, izvēršot tūrisma kampaņas;

32.  atzīmē līdz šim īstenotos KLP vienkāršošanas pasākumus, bet aicina Komisiju turpināt izstrādāt un īstenot pasākumus, lai ieviestu samērīgumu un elastību attiecībā uz KLP administratīvo slogu un palielinātu saimniecību ražīgumu;

33.  uzsver, ka pastāv ierobežojumi tam, ko var panākt KLP ietvaros, jo tās galvenais mērķis ir pārtikas piegādes drošība, un ka efektīvai to daudzo problēmu risināšanai, kuras ietekmē darbvietu radīšanu un saglabāšanu lauku apvidos, būs vajadzīga plašāka daudznozaru politiskā pieeja gan reģionālā, gan dalībvalstu līmenī;

34.  aicina Komisiju atbalstīt konkurētspējīgu un ilgtspējīgu Eiropas lauksaimniecības modeli, kura pamatā ir daudzveidīgas un daudzfunkcionālas ģimenes lauku saimniecības un kura prioritāte ir saglabāt taisnīgi apmaksātas darbvietas uz vietas, īpašu uzsvaru liekot uz teritorijām, kas saskaras ar īpašiem apgrūtinājumiem, kā atzīts LESD 349. pantā, attiecībā uz pārtikas un nepārtikas produktu ražošanu garantējot nodrošinātību ar pārtiku, kā arī pārtikas nekaitīgumu veselības aizsardzības nolūkā;

35.  aicina dalībvalstis izstrādāt zemes uzraudzības un regulējuma instrumentus, lai palīdzētu tām gūt labāku priekšstatu par zemes tirgu un izbeigtu plaši izplatīto praksi koncentrēt vai sagrābt zemi un ražošanas sistēmas;

36.  uzsver, ka ir jāveicina kvalitatīvu lauksaimniecības produktu izstrāde, laišana tirgū un pārdošana; prasa izstrādāt iniciatīvas jaunu tirgu atvēšanai un produktu darbības programmu un tirgvedības kampaņu izveidei, lai nodrošinātu produktu dažādošanu un konkurētspēju Eiropas pārtikas piegādes ķēdē;

37.  uzskata, ka kopējā lauksaimniecības politikā ir jāņem vērā visi Eiropas lauksaimniecības veidi un visas lauku teritorijas, tostarp visnelabvēlīgākie un visneaizsargātākie apvidi (piemēram, kalnu apvidi un attālākie reģioni), lai nodrošinātu visu resursu iespējami labāku izmantošanu; uzskata, ka tas nozīmē arī tādas lauksaimniecības zemes atgūšanu, kura ir atstāta atmatā;

38.  norāda, ka lauksaimniecības dažādošana un reģionālie nišas tirgi palielina un nodrošina nodarbinātību lauku apvidos; prasa izstrādāt iniciatīvas, ar kurām atbalstīt lauku saimniecību dažādošanu (piemēram, lauksaimniecības produktu tiešo tirdzniecību) un visas lauku ekonomikas dažādošanu (piemēram, atvieglojot pāreju no darba lauksaimniecībā uz citām nodarbinātības jomām);

39.  uzskata, ka nolūkā palēnināt mazo un vidējo lauku saimniecību un ražotāju organizācijās apvienoto uzņēmumu izzušanu tie ar KLP finansējumu būtu vairāk jāatbalsta, jo tie parasti ir diversificētāki, ekonomiskāki un neatkarīgāki, kā arī vieglāk nododami, tāpēc efektīvāki no pievienotās vērtības un vietējo darbvietu radīšanas viedokļa un ir svarīgs reģionu ekonomiskais un sociālais pīlārs, un ka ar to arī turpmāk jāpiemēro īpašs atbalsts teritorijām, kurās darbība ir īpaši apgrūtināta, kā atzīts LESD 349. pantā;

40.  norāda, ka KLP tiešie maksājumi būtu jāpiešķir tikai personām, kuru galvenā darbības joma ir lauksaimniecība;

41.  norāda, ka ekonomiskās darbības palēnināšanās gadījumā nodarbinātības risinājumu meklējumus attālākajos reģionos apdraud starpsavienojamības trūkums, un, ņemot vērā lauksaimniecības nozīmi šajos reģionos, uzskata, ka šajās teritorijās, kas saskaras ar īpašiem apgrūtinājumiem, kā atzīts LESD, piešķirot finansējumu saskaņā ar jauno KLP, būtu jāpiemēro pozitīvā diskriminācija, jo tai varētu būtu daudzkāršojoša ietekme, proti, tā varētu veicināt citas saistītas darbības, piemēram, agrorūpniecību, tūrismu, dabas aizsardzību, enerģijas ražošanu un aprites ekonomiku tādā veidā, kas papildinātu vairāku fondu finansēto stratēģiju; uzsver, ka šajā stratēģijā būtu jāņem vērā pozitīvi diferenciācijas faktori, kas ir noteikti attālākajiem reģioniem, kuri varētu darboties kā laboratorija oriģināliem novatoriskiem lauksaimniecības risinājumiem, ko varētu piemērot citos mazāk apgrūtinošos un plašākos lauku saimniecību struktūras, augsnes un klimatisko apstākļu, kā arī bioloģisko daudzveidības kontekstos;

42.  uzskata, ka būtu jāveicina un finansiāli jāatbalsta kolektīvā lauksaimniecība, jo tā samazina lauksaimniecības ražošanas izmaksas, jo īpaši mehanizācijas izmaksas, un veicina lauksaimnieku solidaritāti un inovācijas, zinātības un paraugprakses nodošanu, radot dinamiku, kas veicina attīstību un nodarbinātību;

43.  aicina Komisiju veicināt dažādošanu un mazo lauku saimniecību konkurētspēju arī attiecībā uz sociālo lauksaimniecību un tādu lauksaimniecību, kas vērsta uz pakalpojumu sniegšanu;

44.  uzsver, ka ir svarīgi, lai KLP nodrošinātu vairāk atbalsta lauksaimniecības pozitīvās ietekmes veidošanai uz nodarbinātību un vidi un lai tā iedarbīgāk atbalstītu organisko un biodinamisko lauksaimniecību un visas citas ilgtspējīgas ražošanas metodes, tostarp integrēto lauksaimniecību un agromežsaimniecību agroekoloģijas kontekstā, un ka tādēļ būs jāvienkāršo pašreizējie noteikumi un jāpieņem noteikumi, kurus var īstenot vienkārši, visaptveroši un bez sarežģījumiem; uzskata, ka šādas pozitīvās ietekmes vērtība nodarbinātības un vides ziņā ir visas sabiedrības interesēs un šāds elements būtu jāiekļauj saimniecību ienākumos;

45.  atgādina, ka pozitīvs piemērs ir „bioloģiskie rajoni”, proti, teritorijas, kurās ar koordinētu pasākumu kopumu tiek atbalstīti ar bioloģiskām metodēm iegūti vietējās zemkopības un lopkopības produkti un visi ekonomikas dalībnieki, kas no tiem atkarīgi (lauksaimniecības pārtikas ražošanas, ēdināšanas un tūrisma uzņēmumi), un šis instruments jau ir apliecinājis savu spēju palielināt vietējos ienākumus un palīdzēt aizsargāt zemi, saglabājot laukus un tradicionālos produktus;

46.  uzsver ilgtspējīgas lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēmas, jo īpaši bioloģiskās lauksaimniecības, kā arī augsnes, ūdens, bioloģiskās daudzveidības un lauku infrastruktūras ilgtspējīgas apsaimniekošanas potenciālu, lai saglabātu un radītu pienācīgas darbvietas lauksaimniecības nozarē un plaukstošu lauku ekonomiku;

47.  uzskata, ka pārtikas nodrošinājuma garantēšanai Eiropas Savienībā nemainīgi ir jābūt nākotnes KLP darbības pamatprincipam, neatstājot novārtā arī ES ārējos tirgus; šajā sakarībā uzskata, ka tirdzniecības nolīgumi var radīt reālu risku, kā arī varbūt iespējas Eiropas lauksaimniecībai, un uzskata, ka brīvās tirdzniecības nolīgumi nedrīkstētu izraisīt negodīgu konkurenci, kas vērsta pret mazajām un vidējām lauku saimniecībām, un mazināt vietējo ekonomiku un darbvietu nozīmi;

48.  uzskata, ka nolūkā uzlabot pašlaik nepilnīgo augļu un dārzeņu nozares organizāciju būtu jāatjauno ES atbalsts jaunizveidoto augļu un dārzeņu audzētāju asociāciju projektiem;

49.  uzsver, ka, ņemot vērā lielo nedrošību par lauksaimniecības produktu svārstīgo un zemo cenu nākotni, Eiropas Savienībai ir jācenšas sasniegt Līgumā paredzētos KLP mērķus, darot vairāk, lai koriģētu nepareizi funkcionējošu tirgu haotisko ietekmi un lai nodrošinātu lauksaimniecības nozares noturību un konkurētspēju, veidojot efektīvus drošības tīklus un preventīvās un krīžu pārvaldības sistēmas, ar kurām nodrošina līdzsvaru starp piedāvājumu un pieprasījumu, kā arī radītu riska pārvaldības instrumentus, kas balstīti uz jaunām, inovatīvām sistēmām un pašus lauksaimniekus iesaista finansēšanā; uzskata, ka ir jāpalielina lauksaimniecības tirgu stabilizācijas pasākumiem paredzētā finansējuma daļa un jo īpaši ka KLP ir jānostiprina arī apdrošināšanas shēmas lauksaimnieku aizsardzībai pret dažādiem klimata, veselības un ekonomiskajiem riskiem; uzskata, ka, domājot par globālās sasilšanas radītajiem riskiem, ES ir jādara viss iespējamais, lai palielinātu lauksaimniecības iespējamo pozitīvo lomu, piemēram, ar agronomiju un uzlabotu augsnes apsaimniekošanu palielinot oglekļa uztveršanu, un ka ir svarīgi sniegt tehnisko un finansiālo atbalstu lauksaimniekiem, lai viņi varētu pakāpeniski mainīt savas metodes un radīt inovācijas;

50.  turklāt uzsver, ka tiešajiem maksājumiem arī pēc 2020. gada vajadzētu būt vienam no KLP instrumentiem, lai atbalstītu un stabilizētu saimniecību ienākumus, kompensētu izmaksas, ko rada augsto ES standartu ievērošana (attiecībā uz ražošanas metodēm un it īpaši vides prasībām), un lai saglabātu lauksaimniecisko ražošanu vismazāk attīstītajos reģionos; norāda, ka šajā nolūkā tiešie maksājumi būtu jāvērš uz to, lai nodrošinātu, ka lauksaimniecība ir ekonomiski stabila, un lai garantētu nodrošinātību ar pārtiku un vides drošību; šajā kontekstā norāda, ka ir svarīgi izlīdzināt tiešo maksājumu likmes, lai ES vienotajā tirgū nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kā arī lauksaimniecības resursu ilgtspējīgu izmantošanu ES līmenī;

51.  uzskata — tā kā lauksaimnieku sadarbības līmenis atsevišķās dalībvalstīs būtiski atšķiras un tā kā nepietiekama sadarbība negatīvi ietekmē lauksaimnieku noturības spēju krīzes situācijās un tirgus spiediena gadījumā, KLP būtu plaši jāsekmē lauksaimnieku sadarbības veidošana, jo īpaši ražošanas un pārstrādes nozarēs;

52.  prasa dalībvalstīm saskaņā ar KLP otro pīlāru par prioritāti noteikt Eiropas inovācijas partnerību (EIP); prasa Komisijai piešķirt prioritāti pamatprogrammai „Apvārsnis 2020” un nodrošināt lauksaimniekiem labāku piekļuvi EIB finansējumam, inovatīvu un ilgtspējīgu lauksaimniecības un mežsaimniecības modeļu atbalstam, kurus izmanto pārtikas un nepārtikas preču ražošanai un pakalpojumu sniegšanai (atjaunojamie energoresursi, bioekonomika, lauku tūrisms un jaunas izejmateriālu piegādes iespējas lauksaimniekiem pēcnaftas rūpniecības laikmetā), un katra lauku apvidus resursu attīstīšanai;

53.  pauž stingru pārliecību, ka pat nākotnē būs jāsekmē lauksaimnieku un lauksaimniecības darba ņēmēju profesionālā tālākizglītība un jānodrošina, ka tiek izplatīti zinātniskie atzinumi un inovācijas, tādējādi nodrošinot spēju pielāgoties mainīgajai videi un ļaujot vieglāk iesaistīties saimnieciskajā darbībā;

54.  uzskata, ka LEADER/CLLD veida augšupējas pieejas vietējai attīstībai ir pierādījušas savu efektivitāti radīto darbvietu skaita ziņā un attiecībā uz zemajiem publiskajiem izdevumiem par katru radīto darbvietu un ka tāpēc tās būtu turpmāk jāstiprina, jāveicina un jāievieš visās dalībvalstīs, piemērojot vairāku fondu pieejas un stiprinot vietējo un reģionālo iestāžu lomu; īpaši uzsver, ka tehniskā un pakalpojumu atbalsta sniegšanā iniciatīvām, kuru mērķis ir iekustināt nodarbinātības veicināšanas projektus, nozīmīgi ir vietējo rīcības grupu (VRG) vadītāji; prasa piešķirt VRG pēc iespējas plašāku autonomiju, lai to efektivitāte būtu maksimāli liela; piebilst, ka būtu jāievieš mehānismi, lai nodrošinātu sociālo partneru jēgpilnu iesaistīšanos, un aicina Komisiju nākt klajā ar labas prakses modeļiem attiecībā uz LEADER II starpvalstu projektu;

55.  norāda, ka viens no šķēršļiem lauku ekonomikas attīstībai ir grūtības piekļūt informācijai par attiecīgo valsts un ES plānošanu un finansējumu;

56.  prasa lauku attīstības politikā paredzētos ieguldījumus kā atbalstu nodarbinātības veicināšanai lauku apvidos prioritāri piešķirt darbvietām, izmaiņām bezdarba radītājos, saņēmēju uzņēmumu efektivitātes labošanai un tam, lai veidotu stimulus pieņemt darbā jaunus darbiniekus, un iesaka lauku attīstības programmu ietvaros nostiprināt mikrofinansēšanu, jo tā ir īpaši lietderīga, lai palīdzētu lauksaimniecības un citiem uzņēmumiem sākt darbību;

57.  uzsver, ka otrā pīlāra lomu darbvietu radīšanā var palielināt, būtiski palielinot elastību atbilstoši reģionu īpašajām vajadzībām;

58.  uzskata, ka nākotnē ir jāturpina izstrādāt kvalitatīvas teritoriālas pārtikas sistēmas, kas nodrošinātu pārtikas izejvielas vai apstrādātus produktus, veicinot iedzīvotāju atbildību un iesaistot dalībniekus — ražotāju, apstrādātāju, izplatītāju un patērētāju grupas vai ražotāju un patērētāju kopienas, vai arī visu lauksaimniecības pārtikas ražošanas un pārtikas tūrisma ekonomisko operatoru apvienības — kvalitatīvās un līgumiskās darbībās, lai nodrošinātu pārtikas piegādes un pārtikas nekaitīgumu, kā arī taisnīgu atlīdzību un lauksaimnieki varētu nopelnīt pienācīgu iztiku un saglabāt darbvietas savās saimniecībās; norāda, ka šādas pārtikas sistēmas īpaši (bet ne tikai) varētu būt īsās piegādes ķēdes un/vai vietēji tirgi; uzskata, ka nākotnē vairāk ES resursu būtu jāvelta konkrētu īpašas pārtikas kvalitātes sistēmu izstrādei un darbībai un pasaulslavenās Eiropas gastronomijas turpmākai attīstībai; uzskata, ka šajā nolūkā ir būtiski svarīgi labāk pielāgot tiesību aktus par publisko iepirkumu, lai vietējās iestādes varētu popularizēt vietējos ražojumus;

59.  vērš uzmanību uz to, ka ir nepieciešams papildu atbalsts lauksaimniecībai un darbvietu radīšanai lauksaimniecības nozarē mazāk labvēlīgos apgabalos un teritorijās pie ES ārējās robežas;

60.  uzskata, ka būtu jāpopularizē dažādu ieinteresēto personu partnerības, kurās iesaistīti lauksaimnieki un citas laukos ieinteresētās personas, jo šādas partnerības dod iespēju izstrādāt daudzas darbības, kas tieši un netieši rada darbvietas, piemēram, vietējo pārtikas un nepārtikas ķēžu strukturēšanu un dažādu pakalpojumu (lauku tūrisma, privātās un publiskās telpas uzturēšanas utt.) ieviešanu;

61.  uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm ar KLP un citām politikām būtu jārada stimuli lauksaimniekiem dažādot savus ienākumu avotus, tādējādi pasargājot sevi tirgus lejupslīdes gadījumā; uzskata, ka šāda dažādošana varētu ietvert ekotūrismu, atjaunojamo energoresursu, piemēram, vēja un saules enerģijas, attīstību, lauksaimniecības produktu pievienotās vērtības celšanu, tos pārstrādājot, un individuālo saimniecību veikalus;

62.  aicina Komisiju paredzēt lielāku atbalstu vietējiem kooperatīviem, lai tie varētu atgūt kontroli pār to cenām un produktiem;

63.  norāda, ka tūrisma nozare paver lielas iespējas radīt ienākumus un tieši un netieši izveidot darbvietas lauksaimniecībā un lauku apvidos, ļaujot uzlabot katra reģiona vēsturisko, kultūras, gastronomisko, ainavisko un vides mantojumu; turklāt norāda, ka reģiona pievilcīgums tūristiem ir atkarīgs ne tikai no tā vēstures, bet aizvien vairāk arī no tā pārtikas produktu, ainavu un vides kvalitātes; uzskata, ka visu šo iemeslu dēļ lauku attīstības politikas ietvaros tūrisma nozare būtu jāatbalsta vairāk;

64.  uzsver, ka ar klimata pārmaiņām un vidi saistīto sarežģījumu dēļ vajadzīgi būtiski publiskā un privātā sektora ieguldījumi darbvietu radīšanā, palīdzot veidot jaunas profesijas, lai nodrošinātu lauku resursu uzturēšanu un saglabāšanu un atjaunotu degradētu ekosistēmu kvalitāti, efektīvāk cīnītos ar plūdiem un ugunsgrēkiem un uzlabotu ūdens, augsnes un gaisa kvalitātes un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību; norāda — lai gan tam noteikti ir vajadzīga lauksaimniecības nozares un citu laukos ieinteresēto personu sadarbība, tas paver jaunas lauksaimniecības ienākumu dažādošanas iespējas;

65.  aicina Komisiju novērtēt pašreizējās lauksaimniecības krīzes sociālo ietekmi, jo īpaši zaudēto darbvietu ziņā, sevišķi lauku apvidos; aicina dalībvalstis apsvērt iespējas, kā uzlabot lauksaimniecības nozares konkurētspēju, lai tā varētu radīt jaunas darbvietas un pievienoto vērtību, ko vienlīdzīgi sadalīt lauksaimniecības un lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozarēm, nodrošinot godīgu konkurenci un samazinot kaitējumu, ko nodara sociālais dempings un nedroši un nestandarta nodarbinātības nosacījumi, kas nesamērīgi ietekmē noteiktas iedzīvotāju grupas; norāda, ka daudziem ģimenes saimniecību ģimenes locekļiem nav sociālā statusa vai viņi nav ne juridiski atzīti, ne arī iekļauti sociālās aizsardzības sistēmās; uzsver, ka lauksaimniecības uzņēmumiem ir jāievēro valsts tiesību akti nodarbinātības un sociālajā jomā; uzskata, ka jebkādu papildu nosacījumu ieviešana KLP pirmā pīlāra maksājumiem ievērojami palielinātu administratīvo slogu lauksaimniekiem un ierobežotu viņu potenciālu radīt darbvietas; prasa līdztekus pārvaldes iestādēm nozīmīgāku lomu piešķirt sociālajiem partneriem un aicina dalībvalstis atzīt un garantēt lauksaimnieku sociālās tiesības, nodrošinot, ka visi lauksaimniecībā strādājošie darba ņēmēji — nepilna vai pilna laika — ir iekļauti sociālās aizsardzības sistēmās; aicina dalībvalstis valsts tiesību aktos transponēt Direktīvu 2014/36/ES par sezonas nodarbinātību; aicina piešķirt pietiekamus resursus valstu veselības un drošības iestādēm, lai izplatītu informāciju par darba drošību lauku saimniecībās;

66.  aicina Komisiju ieviest FAO Pārtikas un lauksaimniecības sistēmu ilgtspējības novērtējumā (SAFA) ierosinātos rādītājus, jo īpaši tos, kas saistīti ar nodarbinātību un sociālo labklājību;

67.  atgādina, ka vidējam Eiropas lauksaimniekam pieder tikai 12 hektāri zemes un ka 70 % lauku saimniecību zemes platība ir mazāka par pieciem hektāriem; norāda, ka lauku saimniecības to lieluma un struktūras dēļ ne vienmēr var atļauties algot pilnas slodzes vai augsti kvalificētus darbiniekus; tāpēc mudina Eiropas Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, kas veicina darba devēju apvienošanos grupās;

68.  uzskata, ka ir jānodrošina publiskie un privātie pakalpojumi, kas rada lauku teritoriju pievilcību un ļauj saglabāt un attīstīt nodarbinātību tajās; uzskata, ka lauku iedzīvotājiem ir tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīviem publiskajiem pakalpojumiem, piemēram, izglītībai un sociālajai un veselības aprūpei; uzskata, ka ir svarīgi, lai visu līmeņu — vietējās un reģionālās pārvaldes (ja tāda ir) un privātā sektora — sadarbība notiktu ar mērķi veicināt ieguldījumus un nodrošināt, ka lauku un attālākajos apgabalos ir pamatinfrastruktūra, piemēram, publiskā un privātā transporta savienojumi, droša energoapgāde un stabilas un ātras platjoslas tehnoloģijas, kā arī finanšu un kredītu sistēmas lauku uzņēmējiem, mikrouzņēmumiem un MVU, jo bez tā lauku uzņēmumi un mājsaimniecības vienmēr būs neizdevīgākā situācijā un migrācija uz pilsētām turpināsies;

69.  uzskata, ka saistībā ar nesenajām dzīvnieku slimību epidēmijām un nesenajiem pārtikas nekaitīguma skandāliem, piemēram, 2011. gada E. coli uzliesmojumu, 2013. gada zirga gaļas skandālu un pašreizējo viltotā medus skandālu, ir būtiski jāpalielina izdevumi pārtikas un dzīvnieku barības nekaitīguma jomā, kas paredzēti ES budžeta trešajā nodaļā, jo EUR 1,93 miljardi, kas atvēlēti pašreizējā septiņu gadu periodā, ir pilnīgi neatbilstoša summa;

70.  uzsver, ka lauksaimniekus būtiski ietekmē ar KLP saistītās administratīvās izmaksas un ka šīs izmaksas dalībvalstīs būtiski atšķiras; aicina Komisiju un dalībvalstis samazināt administratīvo slogu, ierobežojot birokrātiju un vienkāršojot LKP, kā arī nodrošinot tās izmaksu ziņā efektīvu transponēšanu;

71.  uzsver, ka priekšnosacījums videi, kas sekmē darbvietu radīšanu, un lauku iedzīvotāju svarīgāko vajadzību apmierināšanai ir piekļuve pamatpakalpojumiem, piemēram, izglītībai, veselības aprūpei un mājokļiem, un šo pakalpojumu nepārtrauktība;

72.  uzskata, ka ir izšķirīgi svarīgi prasīt, lai publiskās iestādes laukos izveido paplašināšanas pakalpojumus un saimniecību pārvaldības atbalsta pasākumus nolūkā modernizēt Eiropas lauksaimniecību;

73.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un atvieglot sieviešu līdztiesību darba tirgū un darba un privātās dzīves līdzsvaru lauku apvidos, jo īpaši attiecībā uz algām un sociālajām un pensiju tiesībām, jaunu kvalifikāciju veicināšanu, nodarbinātības perspektīvu un iespēju sniegšanu sievietēm lauksaimniecībā un citās jomās saskaņā ar vienlīdzības un nediskriminēšanas principiem, kas paredzēti ES politikas jomās un programmās; tāpat aicina labāk izmantot iespējas veidot mērķtiecīgas tiešsaistes informācijas platformas, darbības un atbalstu jaunajām lauksaimniecēm un sievietēm lauksaimniecēm jau dibinātās saimniecībās, kā arī sievietēm lauku apvidos, jo īpaši veicinot projektu izstrādi saistībā ar ELFLA un citiem ES fondiem, un palīdzēt saglabāt būtisku infrastruktūru un pakalpojumus, kas ir svarīgi lauku ikdienas dzīvē, tādējādi palīdzot ierobežot sieviešu izceļošanu no lauku apvidiem; vērš uzmanību arī uz to, ka jo īpaši lauku apvidos ir nepieciešamas ilgtspējīgas stratēģijas, ar kurām saglabāt, veicināt un atbalstīt sieviešu tīklus un organizācijas un viņu lomu lēmumu pieņemšanā lauksaimniecībā un lauku apvidos; turklāt prasa atvieglot pieeju izglītībai, finansēm un informācijai, lai veicinātu sieviešu uzņēmējdarbības iniciatīvas (piemēram, e-biznesā), īpašumtiesību iegūšanu lauku uzņēmumos un to attīstību;

74.  mudina dalībvalstis stiprināt sociālo partneru lomu un sociālās labklājības organizāciju lomu, kas strādā kopā ar iestādēm, uzraugot atbilstību tiesību aktiem nodarbinātības jomā, apkarojot nedeklarētu darbu un uzraugot, kā tiek ievēroti sociālās labklājības un drošības standarti, kas veicina migrējošu darba ņēmēju, tostarp sieviešu dzimuma sezonas darba ņēmēju, migrantu un bēgļu sociālo un ekonomisko integrāciju; prasa veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka sievietes var piedalīties visos procesa līmeņos;

75.  norāda, ka lauksaimniecības zemes platības ES samazinās katru gadu; uzsver, ka ir svarīgi saglabāt aramzemes, lai garantētu darbvietas lauku apvidos; aicina dalībvalstis veicināt labāku piekļuvi zemei apgabalos, kuros pastāv augsts bezdarba līmenis laukos, un šajā sakarībā aicina veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka jaunajām lauksaimniecēm ir pieejami kredīti un viņas spēj piedalīties zemes apsaimniekošanā;

76.  vērš uzmanību uz to, ka sievietes veido 45 % no lauksaimniecības darbaspēka; aicina Komisiju pārskatīt „ģimenes saimniecības” definīciju, lai atvieglotu sieviešu piekļuvi apmācībai un profesionālajām konsultācijām, kā arī kapitālam un pabalstiem;

77.  aicina attiecīgās valsts, reģionālās un vietējās varas iestādes sekmēt sieviešu dalību vietējās rīcības grupās un vietējo partnerību izveidi saskaņā ar LEADER programmu, kā arī attiecīgajās valdēs nodrošināt līdzsvarotu dzimumu pārstāvību;

o
o   o

78.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Eurostat, 2016.
(2) cf http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.nat-opinions.25458

Juridisks paziņojums