Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2016/2249(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0046/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0046/2017

Debates :

PV 13/03/2017 - 13
CRE 13/03/2017 - 13

Balsojumi :

PV 14/03/2017 - 6.9
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0073

Pieņemtie teksti
PDF 414kWORD 70k
Otrdiena, 2017. gada 14. marts - Strasbūra Galīgā redakcija
Dzimumu līdztiesība Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā
P8_TA(2017)0073A8-0046/2017

Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. marta rezolūcija par dzimumu līdztiesību Eiropas Savienībā 2014. un 2015. gadā (2016/2249(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI,(1)

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un Rīcības platformu, kas tika pieņemta Ceturtajā pasaules konferencē par sieviešu tiesībām 1995. gada 15. septembrī, kā arī noslēguma dokumentus, kas pēc tam tika pieņemti ANO īpašajās sesijās „Pekina +5” 2000. gadā, „Pekina +10” 2005. gadā un „Pekina +15” 2010. gadā,

–  ņemot vērā ANO 1949. gada Konvenciju par cīņu ar cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI(2),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (Maternitātes atvaļinājuma direktīva)(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(4),

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu(5),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 17. decembra Direktīvu 2013/62/ES, ar ko groza Direktīvu 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu saistībā ar Majotas statusa grozīšanu attiecībā uz Eiropas Savienību(6),

–  ņemot vērā kopš 1975. gada pieņemtās ES direktīvas par vienlīdzīgas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm dažādiem aspektiem (Direktīva 2010/41/ES(7), Direktīva 2010/18/ES(8), Direktīva 2006/54/EK, Direktīva 2004/113/EK, Direktīva 92/85/EEK(9), Direktīva 86/613/EEK(10) un Direktīva 79/7/EEK(11)),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 14. marta priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū un saistītiem pasākumiem (Direktīva par sieviešu pārstāvību valdēs) (COM(2012)0614),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija) un tās 3. pantu, kurā dzimte ir definēta kā „sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem”,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 4. marta priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (COM(2016)0111),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 16. jūnija secinājumus par dzimumu līdztiesību (00337/2016),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 5.–6. jūnija sanāksmes secinājumus „Pret sievietēm un meitenēm vērstas visa veida vardarbības, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, novēršana un apkarošana” (09543/2014),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 7. decembra secinājumus par sieviešu un vīriešu līdztiesību lēmumu pieņemšanas procesā (14327/2015),

–  ņemot vērā triju prezidentvalstu 2015. gada 7. decembra deklarāciju, ko ir parakstījusi Nīderlande, Slovākija un Malta,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020: Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. marta darba dokumentu „Ziņojums par sieviešu un vīriešu līdztiesību 2014. gadā” (SWD(2015)0049),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2016. gada 4. marta darba dokumentu „Ziņojums par sieviešu un vīriešu līdztiesību 2015. gadā” (SWD(2016)0054),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu „Stratēģiska iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” (SWD(2015)0278),

–  ņemot vērā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā (2009)(12), 2011. gada 8. marta rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā — 2010(13), 2012. gada 13. marta rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā — 2011. gads(14) un 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā(15),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 25. novembra paziņojumu „Sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izskaušana” (COM(2013)0833) un Parlamenta 2014. gada 6. februāra rezolūciju(16) par sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izskaušanu,

–  ņemot vērā Pamattiesību aģentūras (FRA) veiktā un 2013. gada maijā publicētā Eiropas Savienības lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (ES LGBT) apsekojuma rezultātus,

–  ņemot vērā FRA ziņojumu „Pret sievietēm vērsta vardarbība — ES mēroga apsekojums. Galvenie rezultāti”, kas publicēts 2014. gada martā,

–  ņemot vērā FRA ziņojumu „Interseksuāļu situācija pamattiesību jomā”, kas ir publicēts 2015. gada maijā,

–  ņemot vērā Līdztiesības veicināšanas struktūru Eiropas tīkla (EQUINET) ziņojumu „Sieviešu diskriminācijas, aizskaršanas un nevienlīdzības nepārtrauktā aktualitāte. To līdztiesības veicināšanas struktūru darbs, kas sniedz informāciju Eiropas Komisijas jaunās dzimumu līdztiesības stratēģijas izstrādes nolūkā”, kas publicēts 2015. gadā,

–  ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofond) ziņojumus „Dzimumu nodarbinātības atšķirības: problēmas un risinājumi” (2016. gads), „Sociālie partneri un dzimumu līdztiesība Eiropā” (2014. gads), „Darba gaitu izmaiņas Eiropā: EurWORK gada pārskats” (2014. un 2015. gads) un sesto Eiropas darba apstākļu pārskatu (EWCS) (2016. gads)

–  ņemot vērā 2016. gada 3. februāra rezolūciju par jaunu dzimumu līdztiesības un sieviešu tiesību stratēģiju pēc 2015. gada(17) un 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada(18),

–  ņemot vērā 2014. gada 25. februāra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm apkarošanu(19),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par iespēju radīšanu meitenēm Eiropas Savienībā ar izglītības palīdzību(20),

–  ņemot vērā 2016. gada 8. marta rezolūciju par situāciju saistībā ar sievietēm bēglēm un patvēruma meklētājām ES(21),

–  ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa rezolūciju par mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un aprūpētājām Eiropas Savienībā(22),

–  ņemot vērā 2016. gada 26. maija rezolūciju par nabadzību — dzimuma perspektīva(23),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par darba un privātās dzīves līdzsvaram labvēlīgu darba tirgus apstākļu izveidi(24),

–  ņemot vērā 2016. gada 15. septembra rezolūciju par Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (Nodarbinātības vienlīdzības direktīva), piemērošanu(25),

–  ņemot vērā 2016. gada 8. marta rezolūciju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai Eiropas Parlamenta darbā(26),

–  ņemot vērā 2016. gada 12. maija rezolūciju par 2011. gada 5. aprīļa Direktīvas 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību īstenošanu dzimumu līdztiesības aspektā(27),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 3. jūnija progresa ziņojumu par Barselonas mērķiem „Mazu bērnu aprūpes pakalpojumu attīstība Eiropā ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei”(28),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra ieteikumu „Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”(29),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) 2015. gada dzimumu līdztiesības indeksu un „Pekina+20: ceturtais pārskats par Pekinas Rīcības platformas īstenošanu ES dalībvalstīs” un citus EIGE ziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropas dzimumu līdztiesības un nediskriminācijas ekspertu tīkla 2016. gada janvāra pētījumu „Eiropas 2015. gada dzimumu līdztiesības tiesību salīdzinošā analīze”,

–  ņemot vērā secinājumus „Vīriešu un zēnu loma dzimumu līdztiesības sasniegšanā”, par kuriem vienošanās ir panākta Apvienoto Nāciju Organizācijas Sieviešu statusa komisijas (CWS) 2004. gada martā notikušajā 48. sesijā(30),

–  ņemot vērā dokumentu „Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”, ko pieņēma 2015. gada 25. septembra Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības augstākā līmeņa sanāksmē, un šajā dokumentā iekļautos dzimumu līdztiesības, sieviešu tiesības un sieviešu iespēcinātības mērķus un uzstādījumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada aprīļa statistikas ziņojumu „Viena vecāka ģimene un nodarbinātība Eiropā”(31),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8-0046/2017),

A.  tā kā no EIGE 2015. gada dzimumu līdztiesības indeksa var secināt, ka ir notikuši tikai nelieli uzlabojumi — ES joprojām atrodas vien pusceļā uz dzimumu līdztiesības nodrošināšanu, jo vispārējie rezultāti kopš 2005. gada ir pieauguši no 51,3 uz 52,9 no 100; tā kā ir nepieciešams straujāks uzlabojums, ja ES vēlas sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus;

B.  tā kā dažās ES dalībvalstīs pēdējos gados ir piedzīvots būtisks tādu pilsonisko un politisko kustību pieaugums, kurām sieviešu un vīriešu vienādu tiesību jautājums neliekas svarīgs un kuras pat apšauba vispārējās vajadzības pēc dzimumu līdztiesības rīcībpolitikas lietderību; tā kā šī pretreakcija uz dzimumu līdztiesību tiecas pastiprināt tradicionālās dzimtes lomas un apšaubīt dzimumu līdztiesības, sieviešu tiesību un LGBTI tiesību jomā jau gūtos un turpmākos panākumus;

C.  tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir viena no pamattiesībām, kas iekļautas Līgumā par Eiropas Savienību un Pamattiesību hartā; tā kā Eiropas Savienības mērķis šajā jomā arī ietver vienlīdzīgu iespēju un attieksmes nodrošināšanu sievietēm un vīriešiem un jebkādas uz dzimumu balstītas diskriminācijas apkarošanu;

D.  tā kā 2015. gadā sieviešu nodarbinātības īpatsvars sasniedza visaugstāko līmeni — 64,5 %, taču, tā kā tas joprojām ievērojami atpaliek no vīriešu nodarbinātības īpatsvara, kas ir 75,6 %; tā kā varbūtība, ka sievietes uzņemsies nepilna darba laika darbu un veiks to arī turpmāk — bieži vien negribot —, diemžēl ir četras reizes lielāka nekā vīriešu gadījumā; tā kā daudzi jaunieši joprojām dzīvo trūkumā, neskatoties uz to, ka viņiem ir darbs, jo īpaši Grieķijā, Spānijā, Horvātijā, Itālijā, Kiprā, Portugālē un Slovākijā;

E.  tā kā, ņemot vērā to, ka sieviešu bezdarba līmenis ir novērtēts nepietiekami, jo daudzas sievietes nav reģistrētas kā bezdarbnieces, īpaši tās, kas dzīvo lauku apvidos vai attālos reģionos, kā arī tās, kuras palīdz ģimenes uzņēmumā, un daudzas no tām, kuras veic tikai mājsaimniecības darbus un bērnu aprūpi; tā kā šāda situācija noved pie nevienādām iespējām saņemt publiskos pakalpojumus (pabalstus, pensiju, maternitātes atvaļinājumu, slimības atvaļinājumu, piekļuvi sociālajam nodrošinājumam u. c.);

F.  tā kā Eurofound ziņojumā par dzimumu atšķirībām nodarbinātības jomā tiek lēsts, ka no dzimuma atkarīgo nodarbinātības līmeņu atšķirība ES rada izmaksas aptuveni EUR 370 miljardu apmērā gadā, proti, 2,8 % no ES IKP(32);

G.  tā kā valstīs, kas cieš no ekonomiskās krīzes un budžeta samazinājuma, sievietes šīs parādības ietekmē nesamērīgi stipri, jo īpaši gados jaunas sievietes, vecāka gadagājuma sievietes, vientuļās mātes un sievietes, kuras, un tā kā šādā situācijā viņas ir nonākušas nabadzībā un ir sociāli marginalizētas, jo tiek aizvien vairāk izslēgtas no darba tirgus; tā kā publiskās aprūpes un veselības pakalpojumu samazinājumu dēļ atbildība par aprūpi no sabiedrības tiek nodota mājsaimniecībām, kas visvairāk skar tieši sievietes;

H.  tā kā nabadzības feminizācija Eiropas Savienībā joprojām ir aktuāla un tā kā ļoti augstais sieviešu bezdarba, nabadzības un sociālās atstumtības īpatsvars ir cieši saistīts ar budžeta samazināšanu sabiedrisko pakalpojumu jomā, piemēram, veselības aprūpē, izglītībā, sociālajos pakalpojumos un labklājības pabalstos; tā kā šīs rīcībpolitikas dēļ pieaug nodarbinātības nestabilitāte, jo īpaši tādēļ, ka tā palielina nebrīvprātīga nepilna darba laika darba un pagaidu darba līgumu īpatsvaru;

I.  tā kā trīs ceturtdaļas mājsaimniecības ikdienas darbu un divas trešdaļas vecāku aprūpes uzdevumu 2015. gadā veica strādājošās sievietes, kurām tādēļ vairākumā gadījumu bija jānes dubults slogs; tā kā sievietes kopumā uzņemas lielāko daļu vecāku aprūpes uzdevumu un mājsaimniecības ikdienas darbus; tā kā tradicionālajiem uzskatiem par dzimtes lomām un dzimtiskajiem stereotipiem joprojām ir spēcīga ietekme uz pienākumu sadali starp sievietēm un vīriešiem ģimenē, darbavietā un sabiedrībā kopumā; tā kā šādam tradicionālam atbildības sadalījumam ir tendence nostiprināt esošo lietu kārtību, ierobežojot sieviešu nodarbinātības izredzes un personīgo izaugsmi un atvēlot viņām maz laika integrācijai sabiedrības un kopienas dzīvē vai ekonomiskai līdzdalībai; tā kā sieviešu ilgtermiņa ekonomiskās neatkarības priekšnoteikums ir „neapmaksātā darba”, piemēram, aprūpēšanas un mājsaimniecības uzdevumu, vienlīdzīga veikšana gan no sieviešu, gan no vīriešu puses;

J.  tā kā atsevišķi ar ģimeni saistīti atvaļinājumu veidi joprojām kalpo par kā sieviešu, tā vīriešu diskriminācijas un stigmatizācijas pamatu, neraugoties uz pastāvošo politikas satvaru un ES un dalībvalstu līmeņa tiesību aktiem, un tā kā šāda diskriminācija un stigmatizācija it īpaši skar sievietes, kuras, būdamas galvenās aprūpētājas, izmanto ar ģimeni saistītus atvaļinājumus;

K.  tā kā gandrīz vienā ceturtdaļā ES dalībvalstu nav pieņemti tiesību akti, kuros ir paredzēts paternitātes atvaļinājums, un tā kā virknē to valstu, kurās šādas normas ir pieņemtas, vīriešiem tiek atļauts šādu atvaļinājumu ņemt tikai vienu, divas vai vairākas dienas; tā kā astoņās dalībvalstīs bērna kopšanas atvaļinājums apmaksāts netiek un vidējais to bērna kopšanas atvaļinājuma skaits, ko izmanto tēvi, ir neliels, jo tikai 10 % tēvu izmanto vismaz vienu atvaļinājuma dienu un 97 % no bērna kopšanas atvaļinājuma, kas ir pieejams abiem vecākiem, izmanto sievietes; tā kā lielākas bērna kopšanas atvaļinājuma un paternitātes atvaļinājuma izmantošanas veicināšana ir būtiska no dzimumu līdztiesības nodrošināšanas viedokļa; tā kā Eurofound pētījumā(33) ir minēti uzskatāmi faktori, kuri ietekmē to, kā bērna kopšanas atvaļinājumu izmanto tēvi, proti: atlīdzības līmenis, atvaļinājuma sistēmas pielāgojamība, informācijas pieejamība, bērnu aprūpes iestāžu pieejamība un elastība, kā arī bailes došanās atvaļinājumā dēļ tikt izslēgtam no darba tirgus;

L.  tā kā viens no sieviešu aktīvas iesaistīšanās darba tirgū priekšnoteikumiem ir kvalitatīvu un izmaksu ziņā pieejamu bērnu, vecāka gadagājuma radinieku un citu apgādībā esošo ģimenes locekļu aprūpes iestāžu un pakalpojumu piedāvājums; tā kā Barselonas mērķi ir izcils īstenas dzimumu līdztiesības sasniegšanas līdzeklis un tā kā visām dalībvalstīm ir jāķeras pie to pildīšanas, lai tos sasniegtu pēc iespējas ātrāk; tā kā nav pieejamas bērnu aprūpes augstvērtīgas iespējas iestādes un pakalpojumi par pieņemamām cenām, mātēm aizvien vairāk ir jāizvēlas starp nepilna darba laika darbu un atteikšanos no darba, lai aprūpētu savus bērnus, kas ietekmē ģimenes ienākumus un pensiju uzkrājumus;

M.  tā kā sieviešu un meiteņu apmācība un pamattiesības uz izglītību ir nozīmīgas Eiropas vērtības un ir uzskatāmas par sieviešu un meiteņu iespēju palielināšanas sociālajā, kultūras un profesionālajā kontekstā būtisku elementu, kā arī iespēju pilnībā izmantot visas pārējās sociālās, ekonomiskās, kultūras un politiskās tiesības būtisku elementu un līdz ar to — arī par preventīvu vardarbības pret sievietēm un meitenēm faktoru; tā kā bezmaksas un obligāta vispārējā izglītība ir sine qua non priekšnoteikums, lai visiem nodrošinātu vienādas iespējas, ņemot vērā, ka tai ir jābūt pieejamai visiem bērniem, nediskriminējot un neņemot vērā viņu dzīves vietas statusu; tā kā cīņa pret dzimumu nelīdztiesību sākas jau pirmsskolas vecumā un tās dēļ ir nepieciešama pastāvīga pedagoģiskā mācību programmu, izaugsmes mērķu un mācību vielas apguves rezultātu uzraudzība;

N.  tā kā dzimumu līdztiesība ir visu atsevišķo sabiedrības locekļu uzdevums un tās dēļ ir nepieciešama aktīva sieviešu un vīriešu līdzdarbība; tā kā iestādēm ir jāapņemas izstrādāt izglītības kampaņas, kuru mērķauditorija būtu vīrieši un jaunākās paaudzes, lai iesaistītu vīriešus un zēnus kā partnerus, pakāpeniski novēršot un izskaužot jebkāda veida ar dzimumu saistītu vardarbību un veicinot sieviešu izaugsmi vai iespēcinātību;

O.  tā kā, neskatoties uz to, ka sievietes vidēji iegūst augstāka līmeņa izglītību nekā vīrieši, ES vidējā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība 2014. gadā joprojām bija 16,1 %, taču šis rādītājs dalībvalstīs ir ievērojami atšķirīgs;

P.  tā kā nodarbinātības jomā aizvien dominē horizontālā un vertikālā segregācija, kuru cita starpā izraisa tas, ka darbi, kurus uzskata par „sievišķīgiem”, ir mazāk prestiži nekā „vīrišķīgie” darbi, pastāvīgie stikla griesti, kas sievietēm liedz ieņemt augstākos un vislabāk apmaksātos amatus, un tas, ka pārāk liels sieviešu skaits strādā nepilna laika darbu, kas ir sliktāk apmaksāts nekā pilna laika darbs; tā kā, kaut arī sieviešu absolvenšu skaits ir tāds pats kā vīriešu absolventu skaits vai pat lielāks, dzimtisko stereotipu ietekme uz izglītību, apmācību un lēmumiem, kurus skolēni pieņem skolā, var ietekmēt izvēles, kuras viņi izdara visas viņu dzīves garumā, un līdz ar to tie atstāj ievērojamas sekas uz daba tirgu; tā kā stereotipi, kurus sabiedrība plaši iedveš attiecībā uz sieviešu nespēju apvienot bērnu audzināšanu ar pilna laika darbu, sievietes nostāda neizdevīgākā stāvoklī un var jaunas sievietes atturēt no augstākās izglītības ieguves vai ieguldījumu karjerā veikšanas;

Q.  tā kā Eurofound darba apstākļu apsekojumā pētītais apmaksātā un neapmaksātā darba laika kompleksais rādītājs liek domāt, ka kopumā sieviešu darba stundu skaits ir lielāks, kad tiek aprēķinātas apmaksātās un neapmaksātās stundas(34);

R.  tā kā nozarēs, kas attiecas uz, bet neaprobežojas ar precēm, pakalpojumiem vai lauksaimniecību, atšķiras vīriešu un sieviešu iespējas iegūt tādus ekonomiskos un finanšu resursus kā aktīvi, kapitāls, ražošanas resursi un kredīts;

S.  tā kā Eiropas Savienībā aizvien ir novērojama dzimumatšķirība pensiju jomā un 2014. gadā tā bija satriecoši liela — 40,2 %; tā kā šis rādītājs ir uzskatāms par ilgākā laikā uzkrāto tādu nelabvēlīgāko priekšnoteikumu rezultātu kā neiespējamība piekļūt daudziem finanšu resursiem, piemēram, nespēja saņemt pabalstus un pensijas, kas pienākas par pilna laika darbu un kurus daudzas sievietes nav tiesīgas saņemt, jo viņas pārsvarā strādā nepilna laika darbu vai arī darba tiesiskās attiecības pārtrauc aprūpes uzdevumu dēļ;

T.  tā kā dažas ES dalībvalstis joprojām piekopj nodokļu un sociālā nodrošinājuma sistēmu nenošķiršanas praksi; tā kā sociālā nodrošinājuma tiesību nenošķiršana sievietes padara atkarīgas no viņu laulātajiem draugiem, jo viņām var piešķirt tikai tādas tiesības, kas izriet no viņu attiecībām ar vīriešiem;

U.  tā kā pēdējā desmitgadē kopējā to sieviešu daļa, kas darbojas dalībvalstu un federālos parlamentos, ir pieaugusi tikai par aptuveni 6 %, 2015. gadā sasniedzot 29 %;

V.  tā kā 2015. gadā no biržā kotēto lielāko publiskajā sarakstā iekļauto uzņēmumu prezidentiem sievietes bija tikai 6,5 % un 4,3 % no izpilddirektoriem;

W.  tā kā, neskatoties uz ES apņemšanos nodrošināt dzimumu līdztiesību lēmumu pieņemšanā, ES aģentūru valdēs ir novērojams liels dzimumu līdzsvara trūkums un pastāvīgas dzimumu segregācijas iezīmes, jo vidēji 71 % no valžu locekļiem ir vīrieši un tikai vienā no trim valdēm priekšsēdētāja ir sieviete, un no 42 ES aģentūru izpilddirektoriem tikai 6 ir sievietes;

X.  tā kā vairāk nekā pusi no noslepkavotajām sievietēm nogalināja tuvākais partneris, radinieks vai ģimenes loceklis(35); tā kā 33 % sieviešu Eiropas Savienībā ir cietušas no fiziskas un/vai seksuālas vardarbības un 55 % ir piedzīvojušas seksuālu uzmākšanos, turklāt 32 % darba vietā; tā kā sievietes ir īpaši neaizsargātas pret seksuālu, fizisku un tiešsaistes vardarbību, kiberiebiedēšanu un izsekošanu;

Y.  tā kā vardarbība pret sievietēm ir viens no pasaulē izplatītākajiem cilvēktiesību pārkāpumu veidiem, kas ietekmē visus sabiedrības slāņus neatkarīgi no vecuma, izglītības, ienākumu līmeņa, sociālā stāvokļa un izcelsmes vai dzīves vietas valsts un ir uzskatāms par nozīmīgu sieviešu un vīriešu līdztiesības šķērsli; tā kā sieviešu slepkavību parādība dalībvalstīs nemazinās;

Z.  tā kā sabiedriskā viedokļa aptaujas par attieksmi pret vardarbību, kas ir vērsta pret sievietēm, liecina par uztraucošu izplatītu tendenci vainot cietušo personu, kas varētu būt viena no patriarhāta izpausmēm; tā kā publiskās iestādes un citas iestādes šādu uzvedību bieži vien kategoriski nenosoda;

AA.  tā kā digitālie komunikācijas veidi ir veicinājuši pret sievietēm vērstas naida runas un draudu izplatību, ko pierāda tas, ka 18 % sieviešu Eiropā kopš pusaudžu vecuma ir cietušas no tā vai cita uzmākšanās tiešsaistē veida, un tas, ka Eiropā ir deviņi miljoni tiešsaistes vardarbības upuru; tā kā tiesu sistēma uz vardarbību, kas ir vērsta pret sievietēm tiešsaistē, reaģē kūtri; tā kā ļoti reti tiek ziņots par pārkāpējiem un naida kurinātājiem un viņu pārkāpumi tiek izmeklēti un viņi paši tiesāti un notiesāti arī ļoti reti;

AB.  tā kā 23 % sieviešu lesbiešu un 35 % transpersonu vismaz vienu reizi pēdējos piecos gados mājās vai citur (uz ielas, sabiedriskā transportā, darba vietā utt.) ir piedzīvojuši fiziskus vai seksuālus uzbrukumus vai ir saņēmuši vardarbības draudus.

AC.  tā kā Eiropas Savienībā veiktā aptaujā par LGBT tika konstatēts, ka sievietes lesbietes, biseksuāles un sievietes transpersonas saskaras ar augstu diskriminācijas varbūtība, pamatojoties uz viņu seksuālo orientāciju vai dzimtisko identitāti; tā kā ar dzimumu saistīta diskriminācija pārklājas ar cita veida diskrimināciju, kuras pamatā ir rase un tautība, reliģija, invaliditāte, veselība, dzimtiskā identitāte, seksuālā orientācija un/vai sociāli ekonomiskie apstākļi;

AD.  tā kā patlaban pasliktinās tādu atsevišķu sieviešu grupu apstākļi, kas bieži vien saskaras ar daudzveidīgu grūtību un risku, un augsta līmeņa diskriminācijas kopīgo efektu;

AE.  tā kā ES savā teritorijā 2015. gadā piedzīvoja nepieredzētu bēgļu un patvēruma meklētāju skaita pieaugumu; tā kā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja datiem sievietes un bērni veido lielāko šo bēgļu un patvēruma meklētāju daļu un tā kā ir saņemtas ziņas par tādas vardarbības un ļaunprātības, tostarp seksuālas vardarbības, gadījumiem, kas ir vērsta pret sievietēm bēglēm un bērniem bēgļiem un no kuras viņiem bija jācieš visa viņu ceļojuma laikā, tostarp pārpildītajos uzņemšanas centros Eiropas Savienībā;

AF.  tā kā sievietes un meitenes veido līdz 80 % no cilvēku tirdzniecības reģistrētajiem upuriem(36); tā kā upuru identificēšana joprojām ir problēma un tā kā aizvien ir jāpastiprina upuru atbalstīšana un aizsargāšana un, veicot jebkādus cilvēku tirdzniecības apkarošanas pasākumus, ir jāņem vērā dzimumjutīgi aspekti;

AG.  tā kā viens no galvenajiem cilvēku tirdzniecības iemesliem ir seksuālā izmantošana un tā kā sievietes, kas kļūst par tās upurēm, ir spiestas dzīvot ieslodzījuma un tirānijas apstākļos, katru dienu ciešot no vardarbības, kas pēc sava rakstura ir gan fiziska, gan psiholoģiska;

AH.  tā kā seksuālā un reproduktīvā veselība un tiesības ir pamattiesības un ir uzskatāmas par būtisku dzimumu līdztiesības un pašnoteikšanās elementu un tā kā tās būtu jāiekļauj ES veselības stratēģijā;

AI.  tā kā sieviešu veselību nedrīkst apdraudēt nekad, pamatojoties uz sirdsapziņas diktētiem iebildumiem vai personīgiem uzskatiem;

AJ.  tā kā ir konstatēts, ka ES dzimumu līdztiesības tiesību piemērošana dalībvalstīs rada īpašas problēmas, kas ir saistītas ar attiecīgo direktīvu transponēšanu un piemērošanu, piemēram, būtiskiem trūkumiem tiesību aktos un to nesaskanīgu piemērošanu no dalībvalstu tiesu puses, un arī, kas nav mazsvarīgi, ar vispārēju izpratnes trūkumu par līdztiesības principiem un tiesībām(37);

AK.  tā kā virknē dalībvalstu, piemēram, nav pareizi īstenotas ES dzimumu līdztiesības direktīvas, jo šīs dalībvalstis neaizsargā transpersonas pret diskrimināciju piekļuves nodarbinātībai un precēm, un pakalpojumiem jomās;

AL.  tā kā dzimumu līdztiesības institucionālie mehānismi bieži vien dalībvalstu pārvaldes struktūrās tiek marginalizēti, tiek saskaldīti un sadalīti dažādās politikas jomās, to darbību traucē sarežģītās un aizvien plašākās pilnvaras, tiem trūkst pienācīgi kvalificētu darbinieku, apmācības, datu un pietiekamu resursu un tā kā tie nesaņem gana lielu atbalstu no politiskās vadības puses(38);

AM.  tā kā visaptverošu, uzticamu, dzimumu griezumā sadalītu datu trūkums joprojām rada pārpratumus un kropļo dzimumu līdztiesības situācijas attēlojumu, jo sevišķi no tādas vardarbības viedokļa, kas ir vērsta pret sievietēm un kas ir saistīta ar dzimumu; tā kā, iegūstot šādus datus, ne tikai būtu jāvar sniegt precīzu situācijas ainu, bet arī jāpievērš uzmanība visakūtākajiem jautājumiem;

AN.  tā kā sociālajiem partneriem ir vissvarīgākā funkcija līdztiesības mērķu sasniegšanā, jo tiem ir izšķiroša nozīme darba tirgus un sociālo apstākļu veidošanā, iesaistoties politiskas izstrādē un koplīgumu sarunu risināšanā dažādos līmeņos, kaut arī ir skaidrs, ka īpašā loma, kāda tiem ir dažādās valstīs un industriālo attiecību sistēmās, lielā mērā ir atkarīga no dalībvalstu tradīcijām un organizatoriskās jaudas(39);

AO.  tā kā no 2016. gada Eirobarometra aptaujām var secināt, ka 55 % eiropiešu gribētu, lai ES vairāk rīkotos vienlīdzīgas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm jomā; tā kā Komisijas pienākumu nodrošināt dzimumu līdztiesību saskaņā ar Līgumiem aptaujas neietekmē,

1.  ir dziļi nobažījies, ka, spriežot pēc EIGE 20105. gada dzimumu līdztiesības indeksa, ES joprojām atrodas pusceļā uz dzimumu līdztiesības sasniegšanu; dziļi nožēlo to, ka dzimumu līdztiesības un dzimumu diskriminācijas apkarošanas statuss un profils liecina par to nozīmes mazināšanos, jo tās kā politiski mērķi ir atstātas novārtā un ir kritusies to kā politiskās jomas vērtība, it īpaši ņemot vērā visā Eiropā novērojamo negatīvo pretreakciju uz sieviešu, LGBTI un seksuālās un reproduktīvās veselības tiesībām, un uzskata par nepieciešamu apsvērt šīs parādības iemeslus un pārskatīt šā brīža stratēģijas, instrumentus un pieejas, kuras popularizē dzimumu līdztiesības jomā;

2.  norāda uz to, ka ES saskaņā ar LES ir pienākums apkarot sociālo atstumtību un diskrimināciju un ka Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) ir nostiprināta ES apņemšanās izskaust nelīdztiesību un sekmēt vīriešu un sieviešu līdztiesību; uzsver, ka dzimumu līdztiesības princips ir saderīgs ar tādu tiesību aktu atstāšanu spēkā vai pieņemšanu, kuros ir paredzētas konkrētas nepietiekami pārstāvētā dzimuma priekšrocības, kā tas ir noteikts Pamattiesību hartas 23. pantā;

3.  aicina Komisiju dzimumu līdztiesības aspektu integrēt budžetos, politikas veidošanā un ES tiesību aktu un programmu īstenošanā un veikt ietekmes uz dzimumu novērtējumu katru reizi, kad tiek veidota kāda jauna politika, ar kuru ir jāpalīdz nodrošināt saskanīgāku un vairāk uz faktiem balstītu ES politikas reakciju uz dzimumu līdztiesības problēmām; aicina dalībvalstis veikt atbilstošus pasākumus dalībvalstu līmenī;

4.  prasa, lai Komisija labāk novērtētu publisko tēriņu samazinājumu šā brīža nelabvēlīgo ietekmi uz sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību dalībvalstīs un veikt pasākumus, lai šo samazinājumu ietekmi novērstu un izbeigtu;

5.  pauž nožēlu par to, ka stratēģijā „Eiropa 2020” nav integrēts dzimumu līdztiesības aspekts, un prasa tajā iekļaut integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, kurai risinātu sieviešu nabadzības strukturālos cēloņus, jo īpaši Eiropas pusgada ietvaros formulējot konkrētai valstij domātus ieteikumus, un pieprasa gada izaugsmes pārskatā iekļaut konkrētus politiskus orientierus par dzimumu nelīdztiesības samazināšanu;

6.  norāda uz savstarpējo saistību starp diskrimināciju dzimuma un citu iemeslu dēļ un uz vairākiemeslu diskriminācijas nesamērīgi lielo ietekmi uz sievietēm; uzsver, ka steidzami jānovērš sieviešu nabadzība, jo īpaši vecāka gadagājuma sieviešu, vientuļo māšu, sieviešu, kas cietušas no vardarbības dzimuma dēļ, sieviešu ar invaliditāti, sieviešu migranšu, bēgļu un patvēruma meklētāju un pie minoritātēm piederošu sieviešu nabadzība; mudina dalībvalstis sadarboties ar reģionālām un vietējām pašvaldībām, tiesībaizsardzības iestādēm, dalībvalstu līdztiesības iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām nolūkā pastiprināti uzraudzīt savstarpējo saistību starp diskrimināciju dzimuma un citu iemeslu dēļ un īstenot efektīvākas iekļaušanas stratēģijas, efektīvi izmantojot sociālās politikas resursus, cita starpā, kas nav mazsvarīgi, arī Eiropas Sociālo fondu un strukturālos fondus;

7.  atbalsta Padomes prasījumu Komisijai izstrādāt jaunas iniciatīvas par dzimumu līdztiesības stratēģiju laikposmam 2016.–2020. gads, kurā būtu iekļautas arī transpersonas un interseksuāļi, un palielināt Komisijas stratēģiskās iesaistes dzimumu līdztiesības jomā statusu, kam būtu jānotiek ciešā kopsakarā ar stratēģiju „Eiropa 2020”, ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt rīcībpolitiku un palielināt investīcijas, ar kurām atbalsta sieviešu nodarbinātību augstvērtīgās darbvietās visās nozarēs, un veikt pasākumus, ar kuriem apkaro nestabilās darba formas;

9.  mudina dalībvalstis veicināt iniciatīvas, pasākumus un darbības, ar kurām sniedz palīdzību un konsultācijas sievietēm, kas ir nolēmušas kļūt par uzņēmējām;

10.  aicina Komisiju dzimumu līdztiesības perspektīvu risināt kopā ar makroekonomikas rīcībpolitiku un noteikt obligātus novatoriskus pasākumus, ar kuriem līdzsvaro abu dzimumu darba iespējas un aprūpes atbildību;

11.  norāda, ka sieviešu un vīriešu vienlīdzīga dalība darba tirgū un labāks un taisnīgāks sieviešu atalgojums ne tikai palielinātu sieviešu ekonomisko neatkarību, bet arī ievērojami spēcinātu ES ekonomisko potenciālu, vienlaikus stiprinot tās taisnīgo un iekļaujošo raksturu; norāda, ka saskaņā ar ESAO prognozēm kopējā līdzdalības rādītāju konverģence līdz 2030. gadam varētu radīt 12,4 % IKP pieaugumu uz vienu iedzīvotāju;

12.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzraudzīt, kas aizvien vairāk strādā zemu atalgotu darbu un tiek diskriminēti, kā arī pieņemt rīcībpolitiku un veikt pasākumus, ar kuriem identificē kolektīvu naidīgumu darba vietā, tostarp uzmākšanos darbiniecēm grūtniecēm vai jebkādu nelabvēlīgāku attieksmi, ko piedzīvo pēc atgriešanās no maternitātes atvaļinājuma vai meklējot darbu, kā arī rīcībpolitiku un pasākumus, ar kuriem aizsargā pret minētajām parādībām, sniedz informāciju par tām un tās novērš; aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt datus par vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju atšķirībām, datus iedalot gan vienkārši pēc dzimuma, gan pēc tā, vai darba ņēmējs ir tēvs vai māte;

13.  uzsver, ka izglītība ir svarīgs līdzeklis, ar ko dot sievietēm iespējas pilnībā piedalīties sociālajā un ekonomiskajā attīstībā; uzsver, ka mūžizglītības pasākumiem ir sevišķi svarīga nozīme, lai nodrošinātu sievietēm prasmes, kas var palīdzēt viņām atgriezties darba tirgū vai atrast labāku darbu, gūt lielākus ienākumus un uzlabot darba apstākļus; aicina Komisiju atbalstīt iniciatīvas, ar kurām piedāvā palīdzību sievietēm paredzētu profesionālo izglītības programmu īstenošanā, viņas iedrošina iegūt augstāko izglītību zinātnes, tehnoloģiju un IT jomā, izstrādā izglītības speciālistiem domātas apmācības programmas par dzimumu līdztiesību un novērš stereotipu invāziju mācību programmās un pedagoģiskajos materiālos; aicina universitātes un pētniecības institūtus pieņemt dzimumu līdztiesības rīcībpolitiku, ievērojot EIGE izstrādātās pamatnostādnes, sadarbībā ar Komisiju (GEAR instruments — Dzimumu līdztiesība akadēmiskajās un zinātniskajās aprindās);

14.  aicina dalībvalstis risināt to izglītības sistēmās visos līmeņos pastāvošos dzimumu nelīdztiesības, seksisma un dzimtisko stereotipu jautājumus un nodrošināt to, ka to izglītības sistēmu mērķi ietver izglītību par pamattiesību un brīvības ievērošanu un par sieviešu un vīriešu līdztiesību un iespēju vienlīdzību un ka viņu kvalitātes principi satur tādu šķēršļu novēršanu, kas traucē iedibināt patiesu sieviešu un vīriešu līdztiesību, un pilnīgu viņu vienlīdzības veicināšanu;

15.  aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt vērienīgu un visaptverošu normatīvo un nenormatīvo aktu kopumu par privātās dzīves un darba līdzsvaru, kas būtu iekļauts Komisijas darba programmā 2017. gadam, ņemot vērā izziņoto Eiropas sociālo tiesību pīlāru un iekļaujot spēkā esošo Grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu Direktīvas 92/85/EEK un Bērna kopšanas atvaļinājuma direktīvas 2010/18/ES pārskatīšanu, kā arī iesniegt direktīvu priekšlikumus par paternitātes atvaļinājumu un aprūpētāja atvaļinājumu, mudinot visu darba ņēmēju kategoriju vīriešus un sievietes vienādā mērā izmantot atvaļinājuma iespējas;

16.  ar gandarījumu norāda, ka 2014. un 2015. gadā virkne dalībvalstu ieviesa izmaiņas savā politikā un/vai tiesību aktos par bērna kopšanas atvaļinājumu, paredzot tiesību uz šo atvaļinājumu strikti personisko raksturu, paternitātes atvaļinājuma obligātumu, ilgāku paternitātes atvaļinājumu un/vai priekšrocības, ja vecāki šo atvaļinājumu ņem kopīgi jeb to ņem vienādā mērā, tādējādi stiprinot savas kā vecāku tiesības, nodrošinot lielāku sieviešu un vīriešu līdztiesības pakāpi un aprūpes un mājsaimniecības pienākumu piemērotāku sadali un palielinot sieviešu iespējas pilnībā piedalīties darba tirgū; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, ar kuriem vīriešus mudina vienādā mērā uzņemties mājsaimniecības pienākumus un bērnu un citu apgādībā esošu personu aprūpes darbu;

17.  aicina Eurofound turpināt nodarbinātības kvalitātes un darba dzīves uzraudzības darbības, veicot savu Eiropas darba apstākļu apsekojumu, kura pamatā ir tā darbvietas kvalitātes koncepcija, kas aptver ienākumus, izredzes, darba laika kvalitāti, prasmju izmantošanu un rīcības brīvību, sociālo vidi, fizisko risku un darba slodzi; papildus tam aicina Eurofound pilnveidot savus pētījumus par minēto rīcībpolitiku, sociālo partneru nolīgumiem un to uzņēmumu paņēmieniem, kas atbalsta labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru, kā arī pilnveidot pētījumus par to, kā divu darba ņēmēju mājsaimniecības pārvalda savu darba laiku sistēmu un kā vislabāk viņiem palīdzēt;

18.  aicina dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, īstenojot sociālā taisnīguma politiku, pakāpeniski ieviest tiesību individualizāciju, jo īpaši attiecībā uz nodokļu sistēmām, lai novērstu finansiālus stimulus mazāk pelnošam laulātajam draugam nestrādāt vai strādāt nepilnu laiku;

19.  uzteic dalībvalstis, kuras ir sasniegušas abus Barselonas mērķus; mudina Portugāli, Nīderlandi, Luksemburgu, Somiju, Itāliju, Maltu un Igauniju sasniegt otro mērķi un aicina Poliju, Horvātiju un Rumāniju, kurās abi mērķi vēl ne tuvu nav sasniegti, pielikt lielākus pūliņus formālas bērna aprūpes nodrošināšanā, lai dotu ieguldījumu darba ņēmēju labākas privātās un profesionālās dzīves līdzsvara rašanā; norāda, ka saskaņā ar šā brīža atklājumiem nevar nesecināt, ka, ieguldot bērnu un vecāka gadagājuma personu aprūpē, sieviešu iekļaušanās pilna darba laika darbaspēkā uzlabosies un viņas varēs labāk integrēties kā vietēja mēroga norisēs, tā sociālajā dzīvē;

20.  vēlreiz aicina Komisiju un dalībvalstis strādāt pie bērnu garantijas izveides, kas nodrošinātu, ka ikvienam Eiropas bērnam, kuram draud ieslīgšana nabadzībā, ir pieejama bezmaksas veselības aprūpe, bezmaksas izglītība, bezmaksas aprūpe, pieņemams mājoklis un pienācīgs uzturs; uzsver, ka šādā politikā ir jāskata sieviešu un meiteņu stāvoklis, it īpaši neaizsargātās un marginalizētās kopienās; norāda, ka Jaunatnes garantijas iniciatīvā ir jāiekļauj dzimumperspektīva;

21.  nožēlo to, ka joprojām nav novērsta vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju atšķirība, un mudina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus steidzami rīkoties, lai šo atšķirību likvidētu;

22.  izsaka piezīmi, ka pirmais solis vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību novēršanā ir samaksas līmeņu pārredzamības nodrošināšana un ar aizgrābtību atzīmē to, ka virkne uzņēmumu jau ir iedibinājuši savu vīriešu un sieviešu dzimuma darbinieku samaksas atšķirību analizēšanas un publicēšanas praksi; aicina visus darba devējus un arodbiedrības izstrādāt un īstenot funkcionālus un īpašus darba novērtējuma līdzekļus, ar kuriem palīdz noteikt vienādu samaksu par vienādu darbu un vienādas vērtības darbu; papildus tam aicina dalībvalstis veikt regulāru atalgojuma un algas apzināšanu, datus publicēt un uzņēmumiem lūgt ieviest iekšējus vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirības atklāšanas mehānismus;

23.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija principu, ka par vienādu vai vienlīdz vērtīgu darbu pienākas vienāda darba samaksa, uzskata par vienu no galvenajām rīcības sfērām; un šajā sakarībā prasa pārstrādāt 2006. gada Vienādas attieksmes direktīvu;

24.  nosoda to, ka vairāk nekā pusē dalībvalstu ir palielinājusies vīriešu un sieviešu pensiju atšķirība; mudina Kipru, Vāciju un Nīderlandi samazināt vīriešu un sieviešu pensiju atšķirību, kas sasniedz gandrīz 50 %; aicina Maltu, Spāniju, Beļģiju, Īriju, Grieķiju, Itāliju un Austriju samazināt vīriešu un sieviešu atšķirību attiecībā uz pensiju saņemošajām personām, jo no 11 % līdz 36 % sieviešu šajās valstīs nesaņem nekādu pensiju;

25.  apsveic Zviedrijas valdību par to, ka tā ir panākusi dzimumu pārstāvības paritāti, un Slovēniju un Franciju, kuras šo paritāti ir gandrīz sasniegušas, un mudina Ungāriju, Slovākiju un Grieķiju, kas ir izveidojušas valdības, kurās sieviešu nav vispār(40), nodrošināt to, ka sievietes ir pietiekami pārstāvētas visos politisko un ekonomisko lēmumu pieņemšanas līmeņos; aicina dalībvalstis nodrošināt dzimumu paritāti savu valdību, publisko iestāžu un struktūru augsta ranga amatos un vēlēšanu sarakstos, lai panāktu vienādu pārstāvību vietējo pašvaldību domēs un reģionālajos un dalībvalstu parlamentos, kā arī Eiropas Parlamentā; uzsver, ka, veicot dažādus pētījumus, ir secināts, ka atbilstoši likumdošanas pasākumi varētu izraisīt ātras dzimumu līdzsvara izmaiņas politikas sfērā; piekrīt Komisijas viedoklim, ka, ja mēs vēlamies, lai kvotas būtu efektīvas, papildus tām ir jāpieņem regulējums, kas reglamentētu kandidātu sarakstu secību, un pienācīgas sankcijas gadījumos, ja šis regulējums tiktu pārkāpts;

26.  uzsver, ka sieviešu acīmredzami nepietiekamā pārstāvība vēlētos un ieceltos politiskos amatos ES un dalībvalstu līmenī ir uzskatāma par demokrātijas deficītu, kas grauj lēmumu pieņemšanas leģitimitāti gan ES, gan dalībvalstu līmenī;

27.  prasa arī ES iestādēm darīt visu, kas ir to spēkos, lai garantētu dzimumu līdztiesību komisāru kolēģijā un visu ES iestāžu, aģentūru, institūtu un struktūru augsta ranga amatos;

28.  ar bažām aizrāda, ka 2015. gadā salīdzinājumā ar 2010. gadu lielākā daļa valstu attiecībā uz sieviešu pārstāvību lielo biržā kotēto uzņēmumu valdēs joprojām atradās zem ES vidējā līmeņa; tomēr atzinīgi vērtē to, ka vispārējā ievirze ir progresīva, jo īpaši Francijā, Itālijā, Apvienotajā Karalistē, Beļģijā un Dānijā;

29.  atkārtoti aicina Padomi kā svarīgu soli, cenšoties panākt vienādu pārstāvību publiskajā un privātajā sfērā, ātri pieņemt direktīvu, kas reglamentētu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām dzimumu līdzsvaru (Direktīva par sieviešu pārstāvību valdēs); norāda, ka viskonkrētākie panākumi ir gūti (no 11,9 % 2010. gadā uz 22,7 % 2015. gadā) dalībvalstīs, kurās ir pieņemtas saistošas kvotas par valdēm(41);

30.  pauž nožēlu par to, ka tikai vienai dalībvalstij ir izdevies sasniegt dzimumu paritāti augstos augstākās izglītības iestāžu amatos, savukārt atzinīgi vērtē to, ka sieviešu pārstāvība šajos amatos kopumā ir uzlabojusies;

31.  mudina dalībvalstis novērst visu veidu vardarbību pret sievietēm un ar dzimumu saistītu vardarbību un reaģēt uz to, un īstenot papildu novēršanas stratēģijas, plaši pieejamus padarīt specializētus atbalsta un aizsardzības pakalpojumus, lai visas cietušās personas varētu tos izmantot, un, ziņojot par Cietušo personu tiesību direktīvas īstenošanu 2017. gadā, īpašu uzmanību pievērst tikai ar dzimumu saistītiem cietušo personu tiesību aspektiem, tostarp, ja tie ir saistīti ar cietušās personas dzimtisko identitāti un dzimtisko izpausmi; aicina Padomi aktivizēt pārejas klauzulu, vienbalsīgi pieņemot lēmumu, ar kuru ar dzimumu saistītu vardarbību pieskaitītu to noziegumu klāstam, kuri ir uzskaitīti LESD 83. panta 1. punktā; aicina Komisiju izveidot Eiropas aizsardzības rīkojumu Eiropas reģistru, kas papildinātu ES regulējumu cietušo personu aizsardzības jomā;

32.  vēlreiz stingri norāda, ka ar dzimumu saistītas vardarbības un diskriminācijas formas, tostarp, bet ne tikai izvarošana un seksuāla vardarbība, seksuāla uzmākšanās, sieviešu ģenitāliju kropļošana, sarunātas laulības un vardarbība ģimenē, rupji pārkāpj cilvēka cieņu; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot kategoriskas neiecietības rīcībpolitiku attiecībā uz visa veida vardarbību, tostarp vardarbību ģimenē, par kuru cietušās personas nevēlas ziņot, jo vardarbīgi ir bijuši partneri un viņu pašu ģimenes locekļi; mudina dalībvalstis pievērst sabiedrības uzmanību to sieviešu ar invaliditāti stāvoklim, kuras ir cietušas no vardarbības ģimenē un kuras nereti nespēj šādas vardarbīgas attiecības pārtraukt;

33.  atzinīgi vērtē dalībvalstu virzību ceļā uz Stambulas konvencijas parakstīšanu, kas ir pirmais juridiski saistošais instruments vardarbības pret sievietēm novēršanai un apkarošanai starptautiskā līmenī. un mudina 14 dalībvalstis, kas to vēl nav ratificējušas, to izdarīt nekavējoties; atzinīgi vērtē Komisijas 2016. gada marta priekšlikumu par ES pievienošanos Stambulas konvencijai; aicina Padomi un Komisiju pasteidzināt sarunas par Stambulas konvencijas parakstīšanu un noslēgšanu un atbalsta plašu pievienošanos tai bez nosacījumiem; papildus tam aicina Komisiju iekļaut dzimumvardarbības definīciju saskaņā ar Direktīvas 2012/29/ES normām un pēc iespējas ātrāk iesniegt visaptverošu Eiropas dzimumvardarbības novēršanas un apkarošanas stratēģiju, kurā būtu jāiekļauj saistošs tiesību akts;

34.  uzteic Eurostat un dalībvalstu tiesu un policijas iestāžu piekopto datu apmaiņas sadarbības praksi, ar kuras palīdzību ceļ dienasgaismā nosodāmo ar dzimumu saistītas vardarbības parādību, kas ir novērojama Eiropas Savienībā, un aicina tās šo praksi īstenot nepārtraukti, sadarbībā ar EIGE uzraugot katru gadu pret sievietēm izdarīto noziedzīgo nodarījumu biežumu;

35.  uzsver stereotipu ciešo saikni ar ievērojami pieaugošo uzmākšanās sievietēm un seksisma gadījumu skaitu internetā un sociālajos medijos, kas arī rada jaunas vardarbības formas pret sievietēm un meitenēm, piemēram, kiberiebiedēšanu, kiberuzmākšanos, pazemojošu attēlu izmantošanu tiešsaistē un privātu attēlu un videomateriālu izplatīšanu sociālajos medijos, neprasot iesaistīto cilvēku atļauju; uzsver nepieciešamību šīs parādības apkarot jau no agrīna vecuma; uzsver, ka šādas situācijas var izraisīt aizsardzības nesniegšana no publisko iestāžu un citu iestāžu puses, ņemot vērā, ka tām ir jārada no dzimuma viedokļa neitrāla vide un jānosoda seksisms;

36.  mudina Komisiju un dalībvalstis ieviest visus tiesiskos un juridiskos pasākumus, lai apkarotu vardarbības pret sievietēm tiešsaistē parādību; jo īpaši prasa, lai ES un dalībvalstis apvienotu spēkus, īstenojot visaptverošu Eiropas stratēģiju, ar kuru novērstu un apkarotu ar dzimumu saistītu vardarbību, nolūkā radīt regulējumu, kurā kā noziedzīgi nodarījumi tiktu atzītas jaunās tiešsaistē īstenotās vardarbības formas, un no tiešsaistes vardarbības cietušām sievietēm un meitenēm nodrošināt psiholoģisko atbalstu; prasa veikt ES kiberdrošības stratēģijas un Eiropas Kibernoziedzībascentra (Eiropols) ietekmes uz dzimumu novērtējumu, lai šos jautājumus ņemtu vērā un pēc dzimumu perspektīvas vadītos šā centrā darbā;

37.  vēlreiz aicina Komisiju izveidot Eiropas centru ar dzimumu saistītas vardarbības uzraudzībai (līdzīgu pašreizējam Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam), kuru vadītu Eiropas koordinators vardarbības pret sievietēm un meitenēm novēršanas jomā;

38.  aicina Komisiju un dalībvalstis iekļaut pasākumus, ar kuriem aizsargā sievietes un LGBTI pret aizskaršanu darba vietā; aicina Komisiju pārskatīt pašreizējo ES pamatlēmumu par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm(42), lai tajā iekļautu seksismu, aizsprieduma noziegumu un naida kurināšanu seksuālās orientācijas, dzimtiskās identitātes un dzimuma pazīmju dēļ;

39.  nosoda to, ka lielākajā daļā ES dalībvalstu zīdaiņiem interseksuāļiem joprojām tiek veiktas dzimuma normalizācijas ķirurģiskās operācijas, kaut arī no medicīniskā viedokļa tās vajadzīgas nav; mudina dalībvalstis šādu ārstēšanas veidu nepieļaut, ja nav saņemta attiecīgo personu piekrišana, kas ir sniegta patstāvīgi un balstoties uz informāciju;

40.  norāda, ka Maltā un Grieķijā interseksuāļus aizsargā pret diskrimināciju pēc dzimuma pazīmēm; aicina dalībvalstis, ieviešot ES dzimumu līdztiesības direktīvas, dzimumu līdztiesības tiesību aktos iekļaut tādus pamatus kā dzimtiskā identitāte un dzimuma pazīmes;

41.  uzsver, ka dzimtiskotas vardarbības un diskriminācijas veidi, tostarp, bet ne tikai izvarošana un seksuāla vardarbība, sieviešu dzimumorgānu kropļošana, piespiedu laulības, vardarbība ģimenē, tā sauktie goda aizstāvības noziegumi un valsts atbalstīta dzimumu diskriminācija, ir uzskatāmi par vajāšanu un būtu jāuzskata par pietiekamu pamatu, lai Eiropas Savienībā lūgtu piešķirt patvērumu; atbalsta drošas un legālas ieceļošanas Eiropas Savienībā veidus; atgādina, ka sievietes un meitenes ir jo īpaši neaizsargātas pret izmantošanu no cilvēku tirgotāju puses;

42.  atkārtoti aicina dalībvalstis nekavējoties izbeigt bērnu, grūtnieču un bērnus aprūpējošu sieviešu un izvarošanu, seksuālo vardarbību un cilvēku tirdzniecību pārdzīvojušo personu aizturēšanu un nodrošināt pienācīga tāda psiholoģiskā un medicīniskā atbalsta pieejamību, kuru sniegtu kvalificēti speciālisti, kas ņem vērā dzimumu aspektu, piemēram, psihologi, sociālie darbinieki, aprūpes sniedzēji un ārsti, kas ir pienācīgi apmācīti, kā rīkoties šādos ārkārtas gadījumos; atgādina, ka visos migrācijas posmos būtu savlaicīgi jāsniedz atbalsts bēgļiem, kas ir cietuši no vardarbības, kuras pamatā ir dzimums vai (šķietama) seksuālā orientācija vai dzimtiskā identitāte, tostarp viņi būtu nekavējoties jāpārvieto, ja viņu drošību garantēt nav iespējams, patvēruma procedūras laikā veicot vardarbības novēršanas pasākumus, būtu jāsniedz kvalitatīvs garīgās veselības atbalsts un nekavējoties jāatzīst dzimtiskā identitāte;

43.  atkārtoti pauž uzskatu, ka, īstenojot ES cilvēku tirdzniecības apkarošanas tiesību aktus, ir nemitīgi jāuzrauga tās cilvēku tirdzniecības novēršanas un apkarošanas dzimumu dimensija, kas tagad ir kļuvusi par vienu no organizētās noziedzības visienesīgākajām darbības jomām, un atkārto Komisijai adresēto aicinājumu to uzraudzīt arī turpmāk, tai novērtējot to, kā dalībvalstis šo direktīvu ievēro un īsteno, vienlaikus nodrošinot to, lai tiktu izpildīti direktīvā reglamentētie ziņošanas pienākumi un grafiks;

44.  aicina Komisiju piedāvāt gan finansiālu, gan loģistisku atbalstu dalībvalstīm, kas ir iesaistītas cilvēku tirdzniecības apkarošanā, jo īpaši Itālijai un Grieķijai, kuras, ņemot vērā šā brīža migrantu krīzes sekas, ir kļuvušas par šīs ārkārtas situācijas galvenajām novērsējām;

45.  prasa dalībvalstu un ES līmenī pielikt lielākus pūliņus, apkarojot stereotipu noturību un ar dzimumu saistītu diskrimināciju ar tādu izpratnes veidošanas kampaņu palīdzību, kurās galvenā vērība ir pievērsta sieviešu un meiteņu un vīriešu un zēnu nestereotipiskai atspoguļošanai un kas būtu paredzētas visiem sabiedrības slāņiem; aicina dalībvalstis īstenot pozitīvas iniciatīvas, piemēram, stratēģijas, saskaņā ar kurām sievietes iedrošina izvēlēties karjeras un profesijas, kurās sievietes ir pārstāvētas nepietiekami, un vīriešus mudina uzņemties ģimenes un mājsaimniecības darbu taisnīgu daļu vai palielina vīriešu izpratni par to, kā vardarbība, tostarp cilvēku tirdzniecība komerciālas seksuālās izmantošanas nolūkā, piespiedu laulības un piespiedu darbaspēks, kaitē sievietēm, vīriešiem un bērniem un grauj dzimumu līdztiesību, kā arī ar informācijas kampaņu palīdzību veic pasākumus, ar kuriem samazina pieprasījumu pēc cilvēku tirgotāju piedāvātām sievietēm un bērniem;

46.  atkārto, ka sievietēm ir pašām jāpārzina sava seksuālā un reproduktīvā veselība un tiesības; aicina visas dalībvalstis nodrošināt sieviešu momentānu piekļuvi ģimenes plānošanai un reproduktīvās un seksuālās veselības pakalpojumu pilnu klāstu, tostarp kontraceptīvos līdzekļus un drošus un likumīgus abortus; aicina dalībvalstis un Komisiju veikt sabiedrības uzmanības pievēršanas pasākumus, lai panāktu vīriešu un sieviešu pilnīgu izpratni par viņu tiesībām un pienākumiem attiecībā uz seksuāliem un reproduktīviem jautājumiem;

47.  uzsver tendenci, kas vēršas plašumā, pārmērīgi izmantot uz sirdsapziņu balstītu iebildumu klauzulas, kā rezultātā tiek traucēta piekļuve seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai uz sirdsapziņu balstītu iebildumu klauzula neliegtu pacientiem iespēju saņemt likumīgu ārstniecisko veselības aprūpi;

48.  uzskata, ka aizliegums izmantot no dzīvības viedokļa svarīgus seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumus, tostarp iespēju veikt drošus abortus, ir uzskatāms par pamata cilvēktiesību pārkāpumu;

49.  uzsver, ka liela nozīme ir aktīvai novēršanas, izglītošanas un informēšanas politikai, kuras mērķauditorija ir pusaudži, jaunieši un pieaugušie, lai nodrošinātu, ka ES iedzīvotāju seksuālā un reproduktīvā veselība ir laba, un novērstu saslimšanu ar seksuāli transmisīvajām slimībām un nevēlamu grūtniecību;

50.  mudina dalībvalstu kompetentās iestādes veicināt dzimumu līdztiesību gan savās vispusīgajās dzimumaudzināšanas programmās un izglītošanas par savstarpējām attiecībām programmās, tostarp paredzot meiteņu un zēnu iepazīstināšanu ar attiecībām, kas balstītas uz piekrišanu, cieņu un savstarpīgumu, gan arī sporta un atpūtas pasākumos, kur dzimtiskie stereotipi un ar dzimumiem saistītie priekšstati var ietekmēt meiteņu un zēnu pašuztveri, veselību, prasmju apgūšanu, intelektuālo attīstību, sociālo integrāciju un identitātes veidošanos;

51.  uzsver to, cik svarīgi ir vīriešus mudināt pilnībā piedalīties visos pasākumos, ar kuriem cenšas nodrošināt dzimumu līdztiesību, un noskaidrot visas vides, kurās var uzrunāt lielu skaitu vīriešu, jo īpaši iestādēs, nozarēs un apvienībās, kurās dominē vīrieši, pievērst vīriešu uzmanību viņu funkcijām un pienākumiem dzimumu līdztiesības veicināšanā un atbalstīt principu par vīriešu un sieviešu kopīgām tiesībām un atbildību darba vietā, šaurākā cilvēku lokā, privātā sfērā un plašākās nacionālās un starptautiskās kopienās;

52.  aicina dalībvalstis uzraudzīt gadījumus, kad mediju un reklāmas nozare popularizē sieviešu seksualizāciju un pārvēršanu par precēm un bieži vien attēlo sieviešu jaunības, skaistuma un seksuālās pievilcības stereotipus kā sociālo panākumu modeli; aicina Komisiju juridiski vērsties pret Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas pārkāpumiem no dalībvalstu puses un sekmēt labu praksi publiskos un privātos mediju uzņēmumos, paredzot pamudinājumus; mudina medijus un reklāmas nozari ievērot sieviešu cieņu un nodrošināt, ka viņas atspoguļo bez stereotipiem un diskriminācijas saskaņā ar dažādību, kāda pastāv sieviešu vidū; papildus tam aicina medijus un reklāmas nozari pievērst uzmanību veselīgam dzīves veidam, dažādiem ģimenes modeļiem un dzīves veidiem;

53.  atgādina par saistībām, kuras ES uzņēmās ES un CELAC (Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu kopiena) 2013. un 2015. gada rīcības plānos par vardarbības pret sievietēm izskaušanu, un pauž bažas pa to, ka netiek īstenota šo plānu 7. nodaļa par dzimumu līdztiesības sekmēšanu; aicina dalībvalstis un Eiropas Ārējās darbības dienestu sadarboties un piešķirt ekonomiskos un institucionālos resursus, ar kuriem nodrošina ieteikumu par tās dzimumu līdztiesības sekmēšanas izpildi, par kuru ir panākta vienošanās minētajos rīcības plānos, jo īpaši attiecībā uz visa veida vardarbības izskaušanu, kā tas ir paredzēts Belenas do Paras konvencijā, Stambulas konvencijā un CEDAW konvencijā;

54.  uzsver to, ka, veicot pētījumus, ir pierādīts, ka klimata pārmaiņas sievietes ietekmē vairāk kā vīriešus, jo sievietēm nabadzības gadījumā droši vien būs jānes lielāks slogs; uzskata, ka sievietēm ir aktīvi jāpiedalās klimata politikas izstrādē un īstenošanā;

55.  aicina Komisiju nākt klājā ar priekšlikumu par visaptverošu ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, kas attiektos uz visām nozīmīgākajām iekšpolitiskajām un ārpolitiskajām nozarēm, un izstrādāt efektīvus 2030. gada programmas īstenošanas uzraudzības, pārskatu sniegšanas un pārskatatbildības mehānismus, tostarp attiecībā uz tās dzimumu līdztiesības, sieviešu tiesību un sieviešu iespēcinātības mērķiem un rādītājiem;

56.  aicina Komisiju efektīvāk uzraudzīt spēkā esošo ES dzimumu līdztiesību reglamentējošo tiesību aktu īstenošanu dalībvalstīs, vienlaikus uzsverot nepieciešamību ierosināt pienākumu neizpildes procedūras gadījumā, ja attiecīgie tiesību akti īstenoti netiek;

57.  pauž nožēlu, ka, neraugoties uz daudzgadu finanšu shēmai (DFS) pievienoto iestāžu paziņojumu par integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai nodrošināšanu, līdz šim nav veikti nekādi pasākumi saistībā ar dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā; šajā sakarībā uzsver, ka ir cieši jāuzrauga kopīgā paziņojuma principu īstenošana ikgadējās budžeta procedūrās, un prasa, lai atbildīgā komiteja tiktu oficiāli iesaistīta DFS pārskatīšanas procesā;

58.  aicina dalībvalstu valdības nodrošināt tādu struktūru noturīgu pastāvēšanu, kurām ir jāizstrādā, jākoordinē un jāīsteno dzimumu līdztiesības rīcībpolitika, kā arī šīm struktūrām nodrošināt pietiekamus resursus, kas būtu uzskatāms par galveno pierādījumu valdību apņēmībai veicināt dzimumu līdztiesību;

59.  prasa, lai ES iestādes turpmākā ES demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānisma novērošanas sistēmā ieviestu īpašus dzimumu līdztiesības rādītājus, tostarp EIGE dzimumu līdztiesības indeksu;

60.  aicina Komisiju izstrādāt plašāku līdztiesības stratēģiju, tostarp horizontālu direktīvu, ar kuru apkarotu diskrimināciju, nolūkā izskaust visa veida dzimumdiskrimināciju; šajā nolūkā mudina Padomi pēc iespējas drīz panākt kopīgu nostāju attiecībā uz Padomes direktīvas priekšlikumu par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426), kurš ir ticis bloķēts, kopš Parlaments pieņēma savu nostāju par to 2009. gada 2. aprīlī(43); vēlreiz aicina Padomi iekļaut dzimumu kā diskriminācijas faktoru;

61.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.
(2) OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.
(3) OV C 70 E, 8.3.2012., 162. lpp.
(4) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.
(5) OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp.
(6) OV L 353, 28.12.2013., 7. lpp.
(7) OV L 180, 15.7.2010., 1. lpp.
(8) OV L 68, 18.3.2010., 13. lpp.
(9) OV L 348, 28.11.1992., 1. lpp.
(10) OV L 359, 19.12.1986., 56. lpp.
(11) OV L 6, 10.1.1979., 24. lpp.
(12) OV C 341 E, 16.12.2010., 35. lpp.
(13) OV C 199 E, 7.7.2012., 65. lpp.
(14) OV C 251 E, 31.8.2013., 1. lpp.
(15) OV C 316, 30.8.2016., 2. lpp.
(16) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0105.
(17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0042.
(18) OV C 407, 4.11.2016., 2. lpp.
(19) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0126.
(20) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0312.
(21) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0073.
(22) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0203.
(23) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0235.
(24) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0338.
(25) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0360.
(26) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0072.
(27) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0227.
(28) ISBN 978-92-79-29898-1
(29) OV L 59, 2.3.2013., 5. lpp.
(30) http://www.un.org/womenwatch/daw/csw/csw48/ac-men-auv.pdf
(31) ISBN 978-92-79-36171-5.
(32) Eurofound ziņojums (2016): „Dzimumu atšķirības nodarbinātības jomā: problēmas un risinājumi”.
(33) Eurofound ziņojums (2015): „Bērna kopšanas un paternitātes atvaļinājuma izmantošana tēvu vidū Eiropas Savienībā”.
(34) Eurofound (2015): „Pirmie konstatējumi: sestais darba apstākļu Eiropā apsekojums”.
(35) http://ec.europa.eu/eurostat/web/crime/database
(36) Eurostat ziņojums „Cilvēku tirdzniecība”, 2015. gada izdevums.
(37) Dzimumu līdztiesības un nediskriminācijas juridisko ekspertu Eiropas tīkls, „2015. gada Eiropas dzimumu līdztiesības tiesību aktu salīdzinošā analīze”.
(38) EIGE, 2014. gads. „Dzimumu līdztiesības veicināšanas institucionālo mehānismu efektivitāte. Pārskats par Pekinas rīcības platformas īstenošanu ES dalībvalstīs”.
(39) Eurofound ziņojums (2014) „Sociālie partneri un dzimumu līdztiesība Eiropā”.
(40) Notikumi 2014. un 2015. gadā
(41) Eiropas Komisijas faktu lapa „Dzimumu līdzsvars uzņēmumu valdēs: Eiropa liek plaisāt stikla griestiem”, 2015. gada oktobris; Eiropas Komisijas DG JUST „Sievietes ekonomisko lēmumu pieņemšanā ES: progresa ziņojums: Eiropas 2020. gada iniciatīva”, 2012. gads; Aagoth Storvik un Mari Teigen, „Women in Board: The Norwegian Experience”, 2010. gada jūnijs.
(42) OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp.
(43) OV C 137 E, 27.5.2010., 68. lpp.

Juridisks paziņojums