Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2016/2141(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0119/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0119/2017

Debates :

PV 26/04/2017 - 22
CRE 26/04/2017 - 22

Balsojumi :

PV 27/04/2017 - 5.66
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0197

Pieņemtie teksti
PDF 367kWORD 63k
Ceturtdiena, 2017. gada 27. aprīlis - Brisele Galīgā redakcija
Pašreizējā lauksaimniecības zemes koncentrācija Eiropas Savienībā — kā atvieglot zemes pieejamību lauksaimniekiem.
P8_TA(2017)0197A8-0119/2017

Eiropas Parlamenta 2017. gada 27. aprīļa rezolūcija „Pašreizējā lauksaimniecības zemes koncentrācija Eiropas Savienībā — kā atvieglot zemes pieejamību lauksaimniekiem?”. (2016/2141(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 21. janvāra atzinumu „Zemes piesavināšanās — būtisks apdraudējums ģimenes lauksaimniecībai”,

–  ņemot vērā Pasaules pārtikas nodrošinājuma komitejas (CFS) 2012. gada 12. maija Brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par atbildīgu zemes, zivju akvatorijas un mežu īpašumtiesību pārvaldību,

–  ņemot vērā Lūgumrakstu Eiropas Parlamentam Nr. 187/2015 par tematu „Eiropas aramzemes kā mūsu kopējā labuma saglabāšana un pārvaldība: pilsoniskās sabiedrības organizāciju aicinājums īstenot ilgtspējīgu un taisnīgu ES zemes lietošanas politiku”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas pētījumu par lauksaimniecības zemju sagrābšanas apmēru un ietekmi Eiropas Savienībā(1),

–  ņemot vērā ES Komisijas plānoto vai jau īstenoto pārkāpumu izmeklēšanas procedūras sākšanu pret dalībvalstīm ― Bulgāriju, Latviju, Lietuvu, Poliju, Slovākiju un Ungāriju,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A8-0119/2017),

A.  tā kā 2013. gadā ES-27 valstīs 52,2 % lauksaimniecībā izmantotās zemes Eiropā bija tikai 3,1 % saimniecību valdījumā; turpretī 76,2 % saimniecību valdījumā bija tikai 11,2 % lauksaimniecības zemes; tā kā šāda tendence ir pretrunā Eiropas modelim — ilgtspējīgai, daudzfunkcionālai lauksaimniecībai, kurā savā ziņā ir raksturīgas ģimenes saimniecības;

B.  tā kā šāda nevienlīdzīga zemes izmantošana ES, ņemot vērā Džini koeficientu 0,82, ierindo to vienā līmenī ar tādām valstīm kā Brazīlija, Kolumbija un Filipīnas(2);

C.  tā kā šim nevienlīdzīgajam lauksaimniecības zemes sadalījumam atbilst nevienlīdzīgs KLP subsīdiju sadalījums, jo tiešie maksājumi, kas veido KLP izdevumu lielāko daļu, galvenokārt tiek izmaksāti par hektāru;

D.  tā kā faktiskais zemes un subsīdiju sadalījums varētu būt vēl nevienlīdzīgāks, jo pieejamā statistika neietver datus par uzņēmumu, piemēram, pārvaldītājsabiedrību īpašumtiesībām un kontroli;

E.  tā kā zemes un īpašuma pieejamība ir būtiskas tiesības, ko nodrošina katras dalībvalsts tiesību akti;

F.  tā kā zemes pieejamība ir būtiska daudzu cilvēktiesību īstenošanai un ietekmē Eiropas Savienības Pamattiesību hartu;

G.  tā kā zeme, no vienas puses, ir īpašums, bet no otras ― sabiedriskais labums, uz ko attiecas sociālā atbildība;

H.  tā kā ES nav ekskluzīvas vai dalītās kompetences zemes jomā, jo vairākās ES politikas nostādnēs izvērš dažādus zemes pārvaldības politiskos, sociālos, kultūras un vides aspektus, nosakot zemes pārvaldības holistiskākas pieejas nepieciešamību ES līmenī;

I.  tā kā Vācijas Konstitucionālā tiesa jau savā 1967. gada 12. janvāra lēmumā (1 BvR 169/63, BVerfG 21, 73-87) paziņoja, ka zemes gabalu darījumiem nav jābūt tikpat brīviem kā visu citu kapitāla veidu apritei, jo augsnes un zemes resursus nav iespējams pavairot un tiem ir būtiska nozīme, un ka taisnīga tiesiskā un sociālā sistēma liek sabiedrības intereses attiecībā uz zemi ievērot daudz vairāk nekā citiem īpašuma veidiem(3);

J.  tā kā arvien pieaug zemes resursu nepietiekamība, bet zemes resursus nav iespējams pavairot, un tie ir pamatā cilvēktiesībām uz veselīgu un pietiekamu uzturu, kā arī daudziem būtiski svarīgiem ekosistēmu pakalpojumiem, tāpēc šos resursus nevar uzskatīt par parastu tirgus preci; tā kā zemes resursi turklāt ir divreiz vairāk apdraudēti, no vienas puses tāpēc, ka lauksaimniecības zemes apjomi samazinās augsnes sablīvēšanās, urbanizācijas, tūrisma, infrastruktūras projektu īstenošanas, lietojuma izmaiņu un apmežošanas, kā arī klimata pārmaiņu izraisītās pārtuksnešošanās dēļ, no otras puses tāpēc, ka notiek zemes īpašumtiesību koncentrēšanās lielo saimniecību un ar lauksaimniecību nesaistītu investoru rokās; tā kā publiskās pārvaldes uzdevums ir kontrolēt un ierobežot lauksaimniecības zemes apjomu samazināšanos, kas notiek iepriekš minēto procesu rezultātā;

K.  tā kā attiecībā uz zemes resursiem domstarpības rodas ne tikai saistībā ar to izmantošanu, bet arī saistībā ar atšķirīgām lauksaimniecības jomas ieguldītāju un ar lauksaimniecību nesaistītu ieguldītāju vēlmēm, un veidojas nesaskaņas arī starp dažādām lauksaimnieku paaudzēm, jo jaunie lauksaimnieki vēlas ierīkot saimniecības, bet zeme tiem ir grūtāk pieejama tās izmaksu dēļ, īpaši, ja viņi nav lauksaimnieku pēcnācēji;

L.  tā kā dalībvalstis ir atbildīgas par to, ka zemes tirgus politika un lauksaimniecības zemes tirgus regulējums atsevišķās dalībvalstīs atšķiras, un tā kā tam var būt nozīmīga ietekme uz lauksaimniecības uzņēmumu konkurētspēju iekšējā tirgū;

M.  tā kā zeme ir ražošanas resurss, kas prasa lielu finansējumu, un tā kā uz to attiecas valstu mantošanas sistēmas, kuras paredz pienākumu katrā paaudžu maiņā veikt refinansēšanu, tā kā zemes cena ietekmē zemes īpašumtiesību koncentrāciju un var gadīties, ka lauksaimnieki, kuriem nav ģimenes, savas darba dzīves beigās nolūkā palielinātu savus ienākumus, jo pensija ir neliela, pārdod savu saimniecību tam, kas piedāvā lielāko samaksu;

N.  tā kā Eiropas Revīzijas palāta Īpašajā ziņojumā Nr. 25/2016 uzsver, ka lauksaimniecības platību kartēšanas sistēmas, kas tiek izmantotas, aprēķinot par platībām saņemamo atbalstu, ir jāuzlabo;

O.  tā kā ar pašreizējiem ES līmeņa statistikas rīkiem, piemēram, lauku saimniecību grāmatvedības datu tīklu (FADN), Eurostat lauku saimniecību struktūras apsekojumu un integrēto administrācijas un kontroles sistēmu (IAKS), apkopo datus par dažādiem zemes lietošanas aspektiem; tā kā līdz šim trūkst visaptverošu, savlaicīgu, pārredzamu un augstas kvalitātes datu par zemes izmantojuma tiesībām, īpašuma un nomas veidiem, par cenu un apjomu izmaiņām zemes tirgū, kā arī par svarīgiem sociāliem un vides rādītājiem Eiropas līmenī, un daudzās dalībvalstīs šie dati tiek apkopoti un publiskoti tikai nepilnīgā veidā;

P.  tā kā arī attiecībā uz racionālu zemes sadalījumu ir nepieciešama pienācīga tirgus pārredzamība, attiecinot to arī uz darbībām, ko veic zemes tirgus dalībnieki;

Q.  tā kā zemes izpārdošana ieguldītājiem un pārvaldītājsabiedrībām, kas nav saistītas ar lauksaimniecības nozari, ir neatliekama problēma visā Savienībā, un tā kā pēc moratoriju, kas ierobežoja zemes pārdošanu ārvalstu personām, termiņa beigām, it sevišķi jaunās dalībvalstis tika pakļautas īpaši lielam spiedienam pielāgot savus tiesību aktus, jo salīdzinoši zemās zemes cenas ir paātrinājušas lauksaimniecības platību izpārdošanu lielajiem ieguldītājiem;

R.  tā kā lauksaimniecības zemes īpašuma izkliedētība ir sociālās tirgus ekonomikas būtisks pamatprincips un sociālās kohēzijas, darbvietu lauku apvidos un augstas pievienotās vērtības lauksaimniecības nozarē un sociālā miera radīšanas būtisks priekšnosacījums;

S.  tā kā lauksaimniecībā izmantojamā zeme, ko apstrādā mazas lauku saimniecības, ir īpaši nozīmīga ūdens resursu apsaimniekošanai un klimatam, oglekļa ciklam un veselīgas pārtikas ražošanai, kā arī bioloģiskajai daudzveidībai, augsnes auglībai un ainavu saglabāšanai; tā kā aptuveni 20 % no Eiropas lauksaimniecības zemes jau cieš no klimata pārmaiņām un augsnes erozijas, ko izraisa ūdens un vējš; tā kā globālās sasilšanas dēļ daži ES reģioni, jo īpaši Eiropas dienvidos, jau ir pakļauti sausumam un citiem ārkārtējiem laikapstākļiem, kas novedīs pie augsnes degradācijas un ierobežos piekļuvi labas kvalitātes zemei un/vai zemei, kas ir piemērota izmantošanai lauksaimniecībā;

T.  tā kā ir liela nelīdzsvarotība tādu kvalitatīvi augstvērtīgu lauksaimniecības platību sadalījumā, kam ir izšķiroša nozīme attiecībā uz pārtikas kvalitāti, nodrošinājumu un cilvēku labklājību;

U.  tā kā pastāvīgi pieaug pieprasījums pēc pārtikas un barības, nefosilā kurināmā, atjaunojamajām izejvielām kurināmā nozarē, ķīmijas rūpniecībā, tekstilrūpniecībā un bioekonomikā, un tādējādi pieaug arī zemes cena;

V.  tā kā mazas un vidēji lielas saimniecības, plaša īpašuma izkliedētība vai atbilstīgi reglamentēts nomas saimniecības statuss un piekļuve kopējai zemei ir labākais priekšnosacījums zemes atbildīgai izmantošanai un ilgtspējīgai apsaimniekošanai, kā arī identificēšanās un piederības sajūtas veicināšanai; tā kā šie lietošanas veidi iedrošina cilvēkus palikt lauku apvidos un arī nodrošina darba iespējas, kas labvēlīgi ietekmē lauku apvidu sociālekonomisko infrastruktūru, pārtikas nodrošinājumu, pārtikas nodrošināšanas neatkarību un lauku dzīves veida saglabāšanos; tā kā zemes un dabas resursu nevienlīdzīgs sadalījums un pieejamība palielina šķelšanās risku sabiedrībā un sociālās nelīdzsvarotības risku, kā arī nodarbinātības, dzīves kvalitātes un labklājības pazemināšanās risku; tā kā lielā varas koncentrācija ar ES pārtikas tirgu saistītajās nozarēs varētu negatīvi ietekmēt patērētāju tiesības un samazināt lauksaimnieku ieņēmumus; tā kā lauksaimniekiem, kuriem zeme nepieder, ir jāsniedz iespējas noslēgt tādus nomas līgumus, kas būtu pietiekami stabili un ilgi, lai viņu ieguldījumi atmaksātos;

W.  tā kā Eiropas lauksaimniecības politikas galvenais mērķis ir saglabāt Eiropas lauksaimniecības modeli, kura pamatā ir daudzfunkcionāla lauksaimniecība, kurai raksturīgas mazas un vidēji lielas ģimenes un kooperatīvās saimniecības, kurām pieder zeme; tā kā plaša īpašuma izkliedētība, garantētas zemes izmantojuma tiesības un piekļuve ilgtspējīgi apsaimniekotai kopējai zemei garantē taisnīgu piekļuvi resursiem un daudzveidīgu uz dzīvesvietu balstītu lauksaimniecības struktūru ar tradīcijām, juridisko noteiktību un atbildību pret sabiedrību; tā kā šāds modelis saglabā tradicionālos produktus un pārtikas nodrošināšanas neatkarību, un veicina novatorismu, vienlaikus aizsargājot vidi un nākamās paaudzes;

X.  tā kā ģimenes lauku saimniecības papildus pārtikas ražošanai veic arī citas ļoti svarīgas sabiedrībai un videi noderīgas funkcijas, ko ne vienmēr var nodrošināt rūpnieciskais lauksaimniecības modelis; tā kā lauksaimniecības nozare, kuru veido tikai mazas un vidēji lielas ģimenes saimniecības vai atbalsta arī patērētājas un patērētāji, ir ļoti sekmīgs uz nākotni orientēts modelis arī no ekonomiskās perspektīvas viedokļa, jo šādām saimniecībām bieži raksturīga augsta iekšējā dažādība un tādējādi arī noturība, un tās veicina augstas pievienotās vērtības radīšanu lauku apvidos;

Y.  tā kā lauksaimniecības zemes koncentrācija nelabvēlīgi ietekmē lauku kopienu attīstību un lauku apvidu sociālekonomisko dzīvotspēju un izraisa darbvietu zudumu lauksaimniecības nozarē, pazeminot dzīves līmeni lauksaimniecības kopienā, samazinot pārtikas piegādes pieejamību un radot teritoriālās attīstības un sociālo nelīdzsvarotību;

Z.  tā kā lauksaimniecības nozares nākotne ir atkarīga no jaunās paaudzes, tās gatavības būt novatoriem un ieguldīt līdzekļus, kas ir izšķirīgi svarīgi lauku apvidu nākotnei, jo tikai tā var apturēt novecošanu lauksaimniecības nozarē un nodrošināt lauku saimniecību īpašumtiesību nodošanu mantojumā, bez kuras savu spēku zaudē arī paaudžu līgums; tā kā, no otras puses, jauniem lauksaimniekiem un uzņēmējiem ir īpaši grūti iegūt piekļuvi zemei un kredītam, kas padara nozari mazāk pievilcīgu;

AA.  tā kā zemes pieejamība ir pirmais pamatnosacījums, lai izveidotu lauku saimniecību, kas savukārt rada darbvietas un veicina sociālo un ekonomisko attīstību;

AB.  tā kā daudzos reģionos lauksaimniecības zemes cena un nomas maksa ir tik ļoti pieaugusi, ka tas sekmē finanšu spekulācijas un daudzām mazām vai vidēji lielām saimniecībām ir ekonomiski neiespējami noturēt nomātās zemes platības vai iegūt savas dzīvotspējas nodrošināšanai vajadzīgās papildu platības, nemaz neapsverot jaunu uzņēmumu dibināšanu, jo tirgū praktiski nav pieejama zeme;

AC.  tā kā lauksaimniecības zemes cenu atšķirības dalībvalstīs veicina turpmāku koncentrācijas procesu un zemes cenu izmaiņas nenotiek paralēli ekonomikas tendencēm citās nozarēs;

AD.  tā kā lauksaimniecības zemes platību pirkšanas cenas un daļēji arī nomas maksas daudzās dalībvalstīs vairs nav balstītas uz potenciālajiem ieņēmumiem lauksaimniecības nozarē, ražojot pārtiku;

AE.  tā kā nomas maksas bieži vairs nav balstītas uz potenciālajiem ieņēmumiem lauksaimniecības nozarē, tāpēc kapitāla prasības ir pārāk augstas un riskantas, lai pievērstos lauksaimniecībai;

AF.  tā kā pieprasījumu pēc pārtikas un barības papildina augošais pieprasījums pēc izejvielām „bioekonomikai”, piemēram, biodegvielai un izejvielām ķīmijas rūpniecībai un tekstilrūpniecībai, kas izraisa jaunu tirgus dalībnieku interesi par lauksaimniecības zemes iegādi;

AG.  tā kā dažās dalībvalstīs vēl nav izveidota efektīva zemes politika, bet ES politikas virzieni un subsīdijas dažos gadījumos drīzāk veicina koncentrāciju, jo platībatkarīgie tiešie maksājumi dod vairāk labuma lielajām saimniecībām un lauksaimniekiem ar jau stabilām saimniecībām, un šo instrumentu izmantošana veicina zemes cenas kāpumu, kas savukārt veicina to, ka no zemes tirgus tiek izslēgti gan jaunieši, gan jaunpienācēji, kuri vēlas iegūt zemi, lai izveidotu saimniecību, gan mazie un vidējie uzņēmumi, kam bieži nav pieejami tik lieli finanšu līdzekļi; tā kā tas nozīmē to, ka Eiropas lauksaimniecības fondu līdzekļi, kas ir paredzēti arī vidējiem un mazajiem lauksaimniecības uzņēmumiem, bieži tiek izmantoti nepareizi;

AH.  tā kā zemes koncentrācija nedaudzu ražotāju rokās izkropļo ražošanas un tirgus procesus un var nelabvēlīgi ietekmēt lauksaimniecību dalībvalstīs un/vai ES kopumā;

AI.  tā kā kopējā lauksaimniecības politika (KLP) tika reformēta 2013. gadā, un tas ir ļāvis arī ierobežot šo ietekmi, ieviešot lielākus maksājumus par saimniecības pirmajiem hektāriem un atbalsta maksājumu pakāpenisku samazinājumu; tā kā šiem platībatkarīgajiem tiešajiem maksājumiem turklāt ir liela nozīme augstiem ražošanas standartiem atbilstošo Eiropas lauku saimniecību konkurētspējas un ilgtspējas nodrošināšanā;

AJ.  tā kā īpaši kopš 2007. gada finanšu un ekonomikas krīzes lauksaimniecības zemes iegāde tiek uzskatīta par drošu ieguldījumu; tā kā lauksaimniecības zemi satraucošos apjomos uzpērk arī ar lauksaimniecības nozari nesaistīti ieguldītāji, piemēram, pensiju fondi, apdrošināšanas un citi uzņēmumi; tā kā zemes īpašumtiesības ir drošs ieguldījums arī inflācijas gadījumā;

AK.  tā kā vairākas dalībvalstis ir pieņēmušas regulatīvus pasākumus, lai novērstu to, ka aramzemi iegādājas ieguldītāji; tā kā ir atklāti krāpšanas gadījumi, kas ir saistīti ar tādu līgumu izmantošanu zemes iegādē, kuros tiek izmantotas regulējuma nepilnības, proti, kuros ir viltots līguma slēgšanas datums; tā kā vienlaikus ieguldītāji ir iegādājušies lielas zemes platības;

AL.  tā kā spekulatīvu darījumu parādīšanās lauksaimniecības zemes tirgū rada lauksaimniecībai smagas sekas un spekulācijas ar izejvielām preču biržās turpina paaugstināt lauksaimniecības zemes cenas;

AM.  tā kā zemes īpašumu sagrābšanu cita starpā veicina globalizācijas paplašināšanās, iedzīvotāju skaita pieaugums, pieaugošais pieprasījums pēc pārtikas produktiem un dabīgām izejvielām, kā arī lauksaimniecības politikas nevēlamās sekas;

AN.  tā kā lauksaimniecības zemju koncentrācijas sekas ir arī peļņas un nodokļu maksājumu aizplūšana no lauku apvidiem uz koncernu galveno uzņēmumu;

AO.  tā kā spēkā esošie noteikumi par tiešo maksājumu griestiem virs EUR 150 000 nav piemērojami, ja juridisku personu īpašumā ir vairāki lauksaimniecības uzņēmumi ― apakšlīgumu slēdzēji, no kuriem katrs saņem tiešos maksājumus, kas mazāki par EUR 150 000;

AP.  tā kā akciju sabiedrības satraucošā ātrumā aktīvi ienāk lauksaimniecības nozarē; tā kā šīs sabiedrības bieži darbojas pāri robežām un to uzņēmējdarbības modeli vairāk raksturo spekulatīvi darījumi ar zemi nekā lauksaimniecības produktu ražošana;

AQ.  tā kā iepriekš izklāstītās problēmas attiecas ne tikai uz lauksaimniecības zemi, bet tādā pašā veidā arī uz mežiem un zvejas vietām;

1.  atgādina, ka zemes un tās apsaimniekošanas politika, kā arī pilsētplānošanas noteikumi ir dalībvalstu kompetencē; tādēļ aicina dalībvalstis, veidojot valsts politiku, vairāk ņemt vērā lauksaimniecības zemes saglabāšanu un pārvaldību un zemes nodošanu;

2.  aicina Komisiju nolūkā savākt informāciju un datus par lauksaimniecības zemes un lietošanas tiesību koncentrācijas apmēriem Eiropas Savienībā izveidot novērošanas centru, kura uzdevumi būtu: reģistrēt zemes iegādes cenas un nomas maksas tirgū un īpašnieku un nomnieku rīcību, novērot lauksaimniecības platību samazināšanos cita veida zemes izmantošanas dēļ un augsnes auglības un erozijas attīstību, un regulāri par to ziņot;

3.  uzskata, ka būtu lietderīgi, ja dalībvalstis viena otrai un Komisijai regulāri sūtītu informāciju par saviem valsts līmeņa tiesību aktiem attiecībā uz zemi, zemes izmantojuma izmaiņām un, jo īpaši, spekulatīviem zemes iegādes gadījumiem;

4.  aicina Komisiju izveidot augsta līmeņa darba grupu nolūkā veikt ietekmes pētījumu par ES un dalībvalstu politikas pasākumu ietekmi uz zemes koncentrāciju un lauksaimniecisko ražošanu un analizēt šīs koncentrācijas riskus attiecībā uz pārtikas apgādi, nodarbinātību, vidi, augsnes kvalitāti un lauku attīstību;

5.  aicina dalībvalstis zemes izmantošanas politikā izmantot pašreizējās iespējas, piemēram, nodokļu politiku, atbalsta programmas un KLP līdzekļus, lai visā ES teritorijā saglabātu lauksaimniecības modeli, kurš balstīts uz ģimenes saimniecībām;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis visās dalībvalstīs regulāri vākt datus par salīdzināmas kvalitātes zemes nomas maksām un zemes iegādes cenām, tostarp zemes iegādi, iegādājoties saimniecību daļas, kā arī par darījumiem ar lielām zemes platībām, lietošanas tiesību zaudēšanu, lietošanas tiesību pārkāpumiem un spekulatīvu cenu paaugstināšanu; aicina Komisiju publicēt grāmatvedības prakses saskaņošanas pamatnostādnes un veicināt paraugprakses apmaiņu valstu tiesību aktu jomā, lai noteiktu lauksaimniecības zemes un lauksaimniecības darbību aizsardzības pasākumus;

7.  uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāizveido saskaņotas lauksaimniecības zemes uzskaites sistēmas, kurās laikus un precīzi būtu saprotamā veidā reģistrētas un anonimizētas statistikas veidā publiskotas visas īpašumtiesības un lietošanas tiesības uz lauksaimniecības zemi, vienlaikus pilnībā ievērojot iesaistīto personu tiesības uz datu aizsardzību;

8.  ņemot to vērā, aicina Komisiju regulāri ziņot Padomei un Parlamentam par situāciju attiecībā uz zemes izmantošanu, lauksaimniecības zemes iegādes un nomas struktūru un cenām, kā arī lauksaimniecības zemes īpašumtiesību un nomu reglamentējošo valsts līmeņa politiku un tiesību aktiem, un ziņot Pasaules pārtikas nodrošinājuma komitejai (CFS) par to, kā ES īsteno CFS Brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par atbildīgu zemes, zivju akvatorijas un mežu īpašumtiesību pārvaldību saistībā ar valsts pārtikas nodrošinājumu (VGGT);

9.  atzīst, ka sadrumstalotu zemes gabalu konsolidācijas programmas, kurās, ņemot vērā vietējās un reģionālās īpatnības, integrētas zemes apsaimniekošanas satvarā izmanto dažādas procedūras, ir neaizstājams līdzeklis, kā uzlabot lauksaimniecības struktūru un atrisināt strīdus par zemes izmantošanu; saistībā ar to ierosina gadījumos, kad zemes konsolidāciju nodrošina, īstenojot zemes nomu, nomas maksu saistīt ar ražošanas jaudu un peļņu, jo tas būtu atbilstošāk lauksaimniecības ekonomikai, un aicina dalībvalstis dalīties pieredzē lauksaimniecības zemes pārvaldības jomā;

10.  uzskata, ka pārdomātai un saskaņotai zemes tirgus politikai, ko īsteno ar reģionālās un vietējās zemes izmantošanas plānošanas instrumentu, būtu jāveicina to zemes platību samazināšanās, kas nav saistītas ar lauksaimniecības nozari;

11.  kaut gan zemes politika principā ir dalībvalstu kompetencē, atzīst, ka to var ietekmēt KLP vai citas būtiskas politikas jomas, kas būtiski iespaido lauku saimniecību konkurētspēju iekšējā tirgū; uzskata, ka zemes politikai ir jāpalīdz nodrošināt plašu, taisnīgu un vienlīdzīgu zemes lietošanas tiesību izkliedētību un zemes pieejamību, kā arī atbilstīgi reglamentētu nomas saimniecību statusu, jo šie faktori tieši ietekmē dzīves un darba apstākļus un dzīves kvalitāti lauku apvidos; pievērš uzmanību zemes lietošanas tiesību un apsaimniekošanas svarīgo sociālo funkciju no paaudzes paaudzē, ņemot vērā to, ka saimniecību izzušana un darbvietu zudums izraisīs Eiropas mazo lauku saimniecību un lauku apvidu panīkumu un līdz ar to — sabiedrībai kopumā nevēlamas strukturālas pārmaiņas;

12.  aicina dalībvalstis, nolūkā sasniegt KLP mērķus, lauksaimniecības zemes iegādē un nomā piešķirt prioritāti maziem un vidējiem vietējiem ražotājiem, jaunpienācējiem un gados jauniem lauksaimniekiem, vienlaikus nodrošinot dzimumu līdztiesīgu piekļuvi, tostarp paredzot pirmpirkuma tiesības stabilām saimniecībām tāpēc, ka iespējami augstāks savu ražošanas platību īpatsvars nāk par labu lauku saimniecību ilgtspējīgai un garantētai attīstībai, jo īpaši ņemot vērā to, ka tieši tagad pieaug ar lauksaimniecību nesaistītu ieguldītāju interese par lauksaimniecības zemes platību iegādi, bieži vien tikai spekulācijas nolūkos; mudina dalībvalstis atbalstīt mazas ģimenes saimniecības un ilgtspējīgas ražošanas metodes;

13.  atgādina, ka augstas ieguldījumu izmaksas apgrūtina lauksaimniecības zemes un mežu iegādi un nomu mazām un vidējām ģimenes saimniecībām un kooperatīviem;

14.  atzīst mazo ģimenes saimniecību nozīmīgumu lauku dzīvē, jo tām ir aktīva loma ekonomikas struktūrās lauku apvidos, saglabājot kultūras mantojumu un lauku dzīvesveidu, uzlabojot sociālo dzīvi laukos un ilgtspējīgi izmantojot dabas resursus, radot augstas vērtības produktus, kā arī nodrošinot īpašumu plašu izkliedētību attiecīgajā teritorijā; norāda uz problēmām, kas rodas, nododot saimniecības no vienas paaudzes nākamajai, pievēršot īpašu uzmanību tādu saimniecību nodošanai, kas notiek ārpus ģimenes loka, un aicina dalībvalstis vākt datus par šīm parādībām un radīt tiesisko regulējumu šādu problēmu risināšanai;

15.  atgādina, ka saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku ir pieejamas jauniem lauksaimniekiem paredzētas subsīdijas, kuru mērķis ir palīdzēt viņiem pievērsties lauksaimniecībai; turklāt prasa visaptverošu pieeju, kas veicinātu prasmīgu jaunu lauksaimnieku, sieviešu un citu personu, kuras vēlas sāk darbu lauksaimniecībā, iespējas pārņemt vai nodibināt uzņēmumus; tomēr norāda, ka jaunpienācējiem joprojām pastāv strukturāli šķēršļi, piemēram, augsta zemes cena vai lieli nodokļi par lauku saimniecību īpašumtiesību pārņemšanu, kas notiek ārpus ģimenes loka;

16.  uzsver, cik svarīga ir Eiropas struktūrpolitika lauku apvidu veicināšanas nolūkā, piemēram, jo īpaši veicinot mazo un vidējo individuālo saimniecību un kooperatīvu, kā arī jaunu cilvēku un jo īpaši sieviešu piekļuvi lauksaimniecības zemei;

17.  uzsver, cik grūti jo īpaši jaunpienācējiem un gados jauniem lauksaimniekiem ir piekļūt kredītam nolūkā iegūt zemi vai tās lietošanas tiesības; aicina Komisiju KLP un ar to saistīto politikas virzienu satvarā nodrošināt pienācīgus instrumentus, kuri atvieglotu viņu iekļaušanos lauksaimniecības nozarē, nodrošinot viņiem ilgtspējīgu kredītu taisnīgu pieejamību;

18.  uzskata, ka lēmumu pieņemšanā par zemes izmantošanu jāiesaista vietējā sabiedrība;

19.  aicina dalībvalstis nodrošināt stimulus pilsētu saimniecību attīstībai un līdzdalības lauksaimniecības un zemes koplietošanas pasākumu citiem veidiem, ņemot vērā, no vienas puses, ierobežoto piekļuvi lauksaimniecības zemei lauku apvidos un, no otras puses, pieaugošo interesi par pilsētu un piepilsētu lauksaimniecību;

20.  mudina dalībvalstis veltīt lielākus centienus zināšanu pārnesei, īstenojot pētniecības un inovācijas projektus, lai uzlabotu augsnes kvalitāti, piemērojot agrovides praksi, atzīstot to, ka lauksaimniecības zeme ir pārtikas ražošanas, ilgtspējīgu ekosistēmu un plaukstošu lauku apvidu pamats;

21.  aicina dalībvalstis veidot zemes tirgus politiku tā, lai nodrošinātu īpašumtiesību vai lietošanas tiesību pieejamību ar finansiāliem nosacījumiem, kas atbilst lauksaimniecības darbībai, un uzraudzīt lauksaimniecības zemes cenu un nomas maksu; aicina arī noteikt, ka darījumiem ar lauksaimniecības zemi ir piemērojama pēckontroles procedūra, kurā pārbauda atbilstību valsts tiesību aktiem par zemi un kura attiektos arī uz apvienošanu, sadalīšanu un fondu dibināšanu; uzskata, ka ir jāievieš stingrāka nomas līgumu kontrole, prasība ziņot par pārkāpumiem un sodu piemērošanas iespēja, jo zemes noma bieži ir pirmais solis ceļā uz zemes iegādi; mudina dalībvalstis nodrošināt, ka iznomāšanas politika ietver prasību nomniekiem iesaistīties lauksaimniecībā; uzskata, ka zemes tirgus politikai ir jāpalīdz nepieļaut dominējoša stāvokļa rašanos zemes tirgū;

22.  mudina dalībvalstis izmantot šādus zemes tirgus regulēšanas instrumentus, kas dažās dalībvalstīs saskaņā ar ES Līgumu noteikumiem jau tiek sekmīgi izmantoti, piemēram, valsts licences prasības zemes iegādei un nomai, pirmpirkuma tiesības, pienākums nomniekiem iesaistīties lauksaimniecībā, iegādes tiesību ierobežošana juridiskām personām, griestu noteikšana iegādājamo hektāru skaitam, priekšrokas došana vietējiem pircējiem, zemes krājuma izveide, cenu indeksēšana, balstoties uz ražīgumu lauksaimniecības nozarē utt.;

23.  uzsver, ka valstu tiesu sistēmām jāaizsargā visu personu tiesības, ņemot vērā ar nomas līgumiem saistītos pārkāpumus, un ka valstu iestādēm jārīkojas, lai novērstu spēkā esošo valstu tiesību aktu nepilnības, kas pieļauj līgumu pārkāpumus;

24.  atgādina pozitīvos pasākumus, kurus dažas dalībvalstis īstenojušas zemes tirgus regulēšanas jomā, lai novērstu spekulatīvus darījumus ar zemi; atgādina dalībvalstīm, ka to rīcībā ir tiesību akti par nodokļu piemērošanu, kas ir iedarbīgs instruments zemes tirgus regulēšanai;

25.  aicina dalībvalstis atbalstīt vai izveidot piemērotas zemes pārvaldības iestādes, nodrošinot tām valsts līdzdalību un sabiedrības uzraudzību;

26.  aicina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt visus inovatīvos zemes īpašumtiesību nodošanas veidus, kas palīdz jauniem lauksaimniekiem uzsākt darbību, un jo īpaši zemes īpašumtiesību iegūšanu ar tādu kopieguldījumu fondu starpniecību, kas noguldītājiem sniedz iespēju ieguldīt savus līdzekļus sabiedrībai lietderīgā veidā un tādējādi palīdzēt jauniešiem, kuriem trūkst līdzekļu zemes iegādei un profesionālās darbības sākšanai lauksaimniecības jomā;

27.  aicina ES un tās dalībvalstis, ar mērķi izstrādāt skaidrus lauksaimniecības struktūras pamatprincipus, īstenot VGGT, ko ir ratificējušas visas dalībvalstis jo īpaši aicina dalībvalstis, kad tās veic pasākumus attiecībā uz valsts īpašumā esošu resursu izmantošanu un kontroli, apsvērt plašākus sociālos, ekonomiskos un vides politikas mērķus, kā arī novērst nevēlamo ietekmi, ko vietējai sabiedrībai rada spekulācijas ar zemi un zemes koncentrācija; aicina dalībvalstis ziņot Komisijai par šo pamatnostādņu izmantošanu un piemērošanu savā zemes pārvaldības politikā;

28.  šajā saistībā ierosina Komisijai pieņemt ieteikumus par ES zemes pārvaldību, kuri atbilstu VGGT un ņemtu vērā horizontālos ES satvarus lauksaimniecības, vides, iekšējā tirgus un teritoriālās kohēzijas jomā;

29.  norāda, ka tiešie maksājumi nodrošinātu vislielāko izdevīgumu, ja tos maksātu, balstoties uz vides un sociāli ekonomiskajiem sabiedriskajiem labumiem, kurus lauku saimniecība piegādā, nevis uz tās zemes platību;

30.  norāda, ka dalībvalstīm ir iespēja vismaz par 5 % samazināt to tiešo maksājumu daļu, kura pārsniedz EUR 150 000, kā noteikts Regulas (ES) Nr. 1307/2013 (Tiešo maksājumu regula) 11. pantā;

31.  uzskata, ka saskaņā ar KLP reformu ir nepieciešams ieviest maksimālo apjomu un izveidot tiešo maksājumu sistēmu, lai palielinātu pirmo hektāru nozīmīgumu, kā arī lai sekmētu ieguldījumus un sniegtu tiešu atbalstu mazajām saimniecībām; aicina Komisiju ieviest efektīvāku mehānismu atbalsta pārdalīšanai, lai novērstu zemes koncentrāciju;

32.  mudina dalībvalstis pastiprināti izmantot to rīcībā esošās iespējas, lai noteiktu KLP subsīdiju griestus un tās pārdalītu, piemēram, iespēju paredzēt, ka 30 % tiešo maksājumu summas tiek izmaksāti par saimniecības pirmo hektāru, lai stiprinātu mazās un ģimenes lauku saimniecības ar nosacījumu, ka tās piemēro Tiešo maksājumu regulas 41. un 42. panta prasības; ierosina noteikt pirmo hektāru priekšrocības nevis uzņēmumam, bet gan mātesuzņēmumam; tādēļ aicina Komisiju, ievērojot datu aizsardzības noteikumus, publicēt datus ne tikai par saimniecību īpašniekiem, kas saņem KLP subsīdijas, bet arī par labuma guvējiem, piemēram, zemes īpašniekiem vai mātesuzņēmumiem;

33.  uzsver, cik svarīgi ir noteikt vienotu ES mēroga „aktīva lauksaimnieka” definīciju, kas būtu skaidri saistīta ar jēdzienu „darbs lauku saimniecībā” un kas precīzi nošķirtu atbilstošu un neatbilstošu zemi (piemēram, lidostas, rūpnieciskas atklātas teritorijas, golfa laukumi); aicina Komisiju nodrošināt, ka tiešo atbalstu saņem tikai aktīvie lauksaimnieki;

34.  aicina Komisiju attiecībā uz visām politikas jomām, tostarp lauksaimniecību, enerģētiku, vidi, reģionālo attīstību, mobilitāti, finanšu un ieguldījumu jomu, pārbaudīt, vai tās veicina vai kavē lauksaimniecības zemes koncentrāciju Eiropas Savienībā, un, iesaistot lauksaimniekus, to organizācijas, kā arī citus attiecīgos pilsoniskās sabiedrības dalībniekus, uzsākt apspriešanās procedūru, lai saskaņā ar VGGT un CFS pieņemto normatīvo bāzi novērtētu lauksaimniecības zemes pārvaldības pašreizējo stāvokli;

35.  ierosina dalībvalstīm veikt mērķtiecīgu pašreizējās KLP īstenošanas pārbaudi, lai identificētu zemes koncentrācijas nevēlamās sekas;

36.  apstiprina Komisijas secinājumu, ka zeme ir ierobežots resurss, ko jau tagad nopietni apdraud klimata pārmaiņas, augsnes erozija un pārmērīga izmantošana vai izmantošanas maiņa, tāpēc atbalsta sociālos un vides pasākumus zemes aizsardzība vienlaikus uzsverot, ka zemes jautājumi ietilpst dalībvalstu ekskluzīvajā kompetencē;

37.  aicina īpaši aizsargāt lauksaimniecības zemi, lai ļautu dalībvalstīm, saskaņojot savu darbību ar vietējām pašvaldībām un lauksaimnieku organizācijām, regulēt lauksaimniecības zemes pārdošanu, izmantošanu un nomu, lai garantētu pārtikas nodrošinājumu, ievērojot ES Līgumus un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru par zemes lietošanu un zemes pieejamību, kā arī četras Eiropas pamatbrīvības un sabiedrības intereses;

38.  iesaka Komisijai iestāžu saziņas pārredzamības interesēs sniegt Parlamentam labāku ieskatu dokumentos par pārkāpumu izmeklēšanas procedūrām un iepriekšējas izmeklēšanas procedūrām saistībā ar dalībvalstu veikto zemes tirgus regulēšanu;

39.  aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām publicēt tādu skaidru un visaptverošu kritēriju kopumu, tostarp saistībā ar darījumiem ar lauksaimniecības zemi kapitāla tirgos, kas nodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus, un izskaidrot dalībvalstīm, kuri zemes tirgus regulējuma pasākumi ir pieļaujami, ņemot vērā sabiedrības intereses un četras Eiropas Savienības pamatbrīvības, lai lauksaimniekiem atvieglotu lauksaimniecības un mežsaimniecības zemes pieejamību; aicina Komisiju apsvērt iespēju līdz iepriekš minētā kritēriju kopuma publicēšanai noteikt moratoriju pašlaik notiekošajām pārbaudes procedūrām, kuru mērķis ir pārliecināties par dalībvalstu lauksaimniecības zemes tirdzniecības tiesību aktu atbilstību Eiropas Savienības tiesību aktiem;

40.  aicina Komisiju palielināt dalībvalstu izpratni par izvairīšanos no nodokļu samaksas, korupcijas un nelikumīgu darbību (piemēram, tādu līgumu izmantošanu, kuros tiek izmantotas regulējuma nepilnības) apkarošanu saistībā ar zemes darījumiem un atbalstīt dalībvalstis šo apkarošanas centienu īstenošanā; vērš uzmanību uz tādiem pārkāpumiem dažās dalībvalstīs, kurus izmeklē tiesu iestādes un kuri attiecas uz lauksaimniecības zemes ieguves procesu;

41.  atzinīgi vērtē priekšlikumu vienkāršot KLP, proti, pasākumus, kuru mērķis ir samazināt ģimenes saimniecību, kā arī lauku apvidu mikrouzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu izmaksas un administratīvos slogus;

42.  aicina Komisiju, izstrādājot KLP laikposmam pēc 2020. gada, saglabāt pasākumus, kas novērš lauksaimniecības zemes koncentrāciju, un izstrādāt papildu pasākumus, lai atbalstītu mikrouzņēmumus un mazos un vidējos uzņēmumus;

43.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Eiropas Parlamenta Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas pētījums „Lauksaimniecības zemju sagrābšanas apmērs Eiropas Savienībā”, 24. lpp. (PE540.369).
(2) Turpat.
(3) Lauksaimniecības zemes tirgus politika: vispārējā situācija un rīcības iespējas. Federālo zemju darba grupas „Zemes tirgus politika” ziņojums saskaņā ar federālo zemju Lauksaimniecības ministriju vadītāju 2014. gada 16. janvāra (2015. gada marts) lēmumu, 37. lpp.

Juridisks paziņojums