Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2017. gada 2. februāris - BriseleGalīgā redakcija
Integrēta pieeja politikai sporta jomā — laba pārvaldība, pieejamība un integritāte
 Adopcijas pārrobežu aspekti
 Divpusējo aizsargpasākumu klauzula un stabilizācijas mehānisms banāniem ES un Kolumbijas un Peru tirdzniecības nolīgumā ***I
 Ārējo zvejas flotu ilgtspējīga pārvaldība ***I
 Trešās valstis, kuru pilsoņiem piemēro vīzas prasību, un trešās valstis, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas – Gruzija ***I
 Tiesiskuma krīze Kongo Demokrātiskajā Republikā un Gabonā
 "Erasmus+" īstenošana

Integrēta pieeja politikai sporta jomā — laba pārvaldība, pieejamība un integritāte
PDF 452kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra rezolūcija par integrētu pieeju politikai sporta jomā — laba pārvaldība, pieejamība un integritāte (2016/2143(INI))
P8_TA(2017)0012A8-0381/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 165. pantu, kurā ir paredzēti ES sporta politikas mērķi,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 18. janvāra paziņojumu „Attīstīt Eiropas dimensiju sportā” (COM(2011)0012),

–  ņemot vērā ES ekspertu grupas labas pārvaldības jautājumos 2013. gada oktobra ziņojumu par labas sporta pārvaldības principiem ES,

–   ņemot vērā augsta līmeņa grupas 2016. gada jūnija ziņojumu par tautas sportu “Grassroots Sport — Shaping Europe”,

–   ņemot vērā augsta līmeņa grupas 2016. gada jūnija ziņojumu par diplomātiju sportā,

–   ņemot vērā programmu Erasmus+, kuras mērķis ir cīnīties pret pārrobežu draudiem sporta integritātei, veicināt un atbalstīt labu pārvaldību sportā, sportistu dubultkarjeru un brīvprātīgo darbu sportā, kā arī sociālo iekļaušanu un iespēju vienlīdzību,

–  ņemot vērā Komisijas balto grāmatu par sportu (COM(2007)0391),

–  ņemot vērā 2015. gada 11. jūnija rezolūciju par nesen atklātajiem augsta līmeņa korupcijas gadījumiem FIFA(1),

–  ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas(2),

–  ņemot vērā 2013. gada 10. septembra rezolūciju par tiešsaistes azartspēlēm iekšējā tirgū(3),

–  ņemot vērā 2013. gada 14. marta rezolūciju par iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu un korupciju sportā(4),

–  ņemot vērā 2012. gada 2. februāra rezolūciju par Eiropas dimensiju sportā(5),

–  ņemot vērā 2008. gada 8. maija rezolūciju par Balto grāmatu par sportu(6),

–  ņemot vērā 2007. gada 29. marta rezolūciju par profesionālā futbola nākotni Eiropā(7),

–   ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par spēlētāju aģentu darbību sportā(8),

–   ņemot vērā 2013. gada 21. novembra rezolūciju par Kataru — viesstrādnieku stāvoklis(9),

–   ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par kultūru dialoga, kultūras daudzveidības un izglītības lomu ES pamatvērtību veicināšanā(10),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 31. maija secinājumus par integritātes, pārredzamības un labas pārvaldības uzlabošanu nozīmīgos sporta pasākumos,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. maija secinājumus par to, kā maksimāli palielināt tautas sporta nozīmi transversālo prasmju attīstīšanā, īpaši jauniešu vidū,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 21. maija rezolūciju par Eiropas Savienības sporta darba plānu 2014.–2017. gadam,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 26. novembra secinājumus par sporta ieguldījumu ES ekonomikā un jo īpaši jaunatnes bezdarba un sociālās iekļaušanas jautājumu risināšanā,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 25. novembra ieteikumu par veselību veicinošu fizisko aktivitāšu popularizēšanu dažādās nozarēs,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 18. novembra secinājumus par sporta nozīmi kā aktīvas sociālās iekļaušanas avotu un dzinējspēku(11),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2016. gada 3. jūlija konvenciju par integrētu pieeju drošībai, drošumam un servisam futbola spēlēs un citos sporta pasākumos,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2014. gada 18. septembra konvenciju pret manipulācijām ar sporta sacensībām,

–  ņemot vērā Tiesas un Eiropas Savienības Vispārējās tiesas judikatūru un Komisijas lēmumus par sporta jautājumiem, derībām un azartspēlēm,

–  ņemot vērā vispārējo programmu 2030. gadam attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 6. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A8-0381/2016),

A.  tā kā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009. gadā Eiropas Savienība ieguva īpašu kompetenci sporta jomā, lai veidotu un īstenotu ES līmenī koordinētu sporta politiku, ko finansē, izmantojot īpašu budžeta pozīciju, un attīstītu sadarbību ar starptautiskām struktūrām sporta jomā, vienlaikus ņemot vērā sporta specifiku un ievērojot sporta pārvaldības struktūru neatkarību;

B.  tā kā sportam ir liela nozīme miljonu ES iedzīvotāju dzīvē; tā kā amatieru un profesionālais sports attiecas ne tikai uz jautājumu par sportiskajām spējām, sporta sasniegumiem un sacensībām, bet tas arī nodrošina ievērojamu sociālo, izglītības, ekonomikas, kultūras un vienojošu ieguldījumu ES ekonomikā un sabiedrībā, kā arī palīdz īstenot ES stratēģiskos mērķus un sociālās vērtības;

C.  tā kā sports ir liela un strauji augoša ES ekonomikas nozare un sniedz būtisku ieguldījumu izaugsmē, nodarbinātībā un sabiedrībā, cita starpā vietējā līmenī, nodrošinot pievienoto vērtību un ietekmi uz nodarbinātību, kas pārsniedz vidējos izaugsmes rādītājus; tā kā tiek lēsts, ka ar sportu saistītā nodarbinātība ir 3,51 % kopējās nodarbinātības Eiropas Savienībā un ar sportu saistītās bruto pievienotās vērtības daļa ir EUR 294 miljardi (2,98 % kopējās ES bruto pievienotās vērtības);

D.  tā kā sports ir ne tikai augoša ekonomikas joma, bet arī sociāla parādība, kas nodrošina būtisku ieguldījumu attiecībā uz Eiropas Savienības stratēģiskajiem mērķiem un sociālajām vērtībām, piemēram, iecietību, solidaritāti, labklājību, mieru, cilvēktiesību ievērošanu un tautu un kultūru savstarpējo sapratni;

E.  tā kā nodarbošanās ar sportu palīdz uzlabot dzīves kvalitāti, novērst slimības un tai ir būtiska nozīme personīgās pilnveides un veselības stāvokļa uzlabošanā;

F.  tā kā darba pamattiesību ievērošana profesionālajiem sportistiem ir ļoti būtiska;

G.  tā kā sports arī veicina tautu integrāciju un vieno dažādas rases, reliģijas un etniskās izcelsmes pārstāvjus;

H.  tā kā sporta integritāte ir ļoti svarīga, lai veicinātu tā uzticamību un pievilcību;

I.  tā kā sportam ir īpaša specifika, kas ir balstīta uz brīvprātīgām struktūrām un kas ir priekšnosacījums tā izglītības un sociālo funkciju īstenošanai;

J.  tā kā nesenie korupcijas skandāli sportā un sporta organizācijās Eiropas un starptautiskajā līmenī ir iedragājuši sporta tēlu, izraisot neapmierinātību un diskusijas par sporta pārvaldības struktūru un organizāciju īstenu un strukturālu reformu nepieciešamību, vienlaikus ņemot vērā sporta struktūru lielo daudzveidību dažādās Eiropas valstīs un to, ka sporta organizācijas pēc savas būtības lielā mērā ir pašregulējošas;

K.  tā kā gan profesionālajam, gan tautas sportam ir svarīga loma miera veicināšanai pasaulē, tas nodrošina cilvēktiesību un solidaritātes ievērošanu, sniedz sabiedrībai ar veselību un ekonomiku saistītus ieguvumus un tam ir būtiska loma izglītības un kultūras pamatvērtību akcentēšanā, kā arī sociālās iekļaušanas veicināšanā;

L.  tā kā labai pārvaldībai sportā vajadzētu būt saskaņā ar pienācīgu sporta regulējumu, īstenojot efektīvas, pārredzamas, ētiskas un demokrātiskas pārvaldības, līdzdalības pārvaldības, procesu un struktūru principus, nodrošinot ieinteresēto personu līdzdalību;

M.  tā kā sporta organizācijas ir atbildīgas par to, lai nodrošinātu augstus pārvaldības un integritātes standartus un turpinātu to paaugstināšanu, kā arī par šo standartu ievērošanu visos apstākļos, lai atjaunotu iedzīvotāju uzticēšanos un palielinātu sabiedrības ticību sporta pozitīvajai vērtībai;

N.  tā kā līdzsvarota politika, kuras mērķis ir palielināt finansiālo pārredzamību, stabilitāti un uzticamību sportā, ir svarīgākais faktors finanšu un pārvaldības standartu uzlabošanai;

O.  tā kā Eiropas organizētā sporta modelis ir balstīts uz teritorialitātes un valstspiederības principu, paredzot vienu federāciju katrā disciplīnā, un solidaritātes mehānismiem starp elitārajiem sporta veidiem un tautas sportu, kā arī uz pārcelšanu augstākā vai zemākā līgā, atklātām sacensībām un finansiālu pārdali;

P.  tā kā principa par vienu federāciju katrā sporta veidā atzīšana ir īpaši svarīga un balstās uz sociālo nozīmi, kas raksturīga sportam kā optimālam risinājumam, kā nodrošināt sporta interešu aizsardzību un tā sniegtos ieguvumus sabiedrībai;

Q.  tā kā ir leģitīmi un nepieciešams visām ieinteresētajām personām prasīt, lai visas sporta sacensības noritētu un ar tām saistītie lēmumi pieņemti, ievērojot starptautiski atzītus spēles noteikumus;

R.  tā kā sporta tiesām ir galvenā loma spēles noteikumu vispārējas piemērošanas, tiesību uz taisnīgu tiesu ar sportu saistītu strīdu gadījumos un labas pārvaldības nodrošināšanā, jo tās ir vislabākais strīdu izšķiršanas līdzeklis sportā, nodrošinot būtisku ES procesuālo tiesību ievērošanu;

S.  tā kā ir nepieciešama labāka pārvaldība un pārredzamība sakarā ar arvien lielākām naudas summām, kas ir sporta nozares un tajā iesaistīto organizāciju apritē; tā kā sports kā saimnieciska darbība ir saistīts ar virkni skandālu saistībā ar iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu, kas ietver daudzus citus noziegumus un nelikumīgas darbības, piemēram, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, korupciju un kukuļošanu;

T.  tā kā arvien biežāk praktizētā dopinga lietošana joprojām apdraud sporta integritāti un reputāciju tādējādi, ka tā pārkāpj sporta ētiskās vērtības un principus, piemēram, godīgu spēli, un tā kā dopinga lietošana nopietni apdraud attiecīgo sportistu veselību, bieži radot nopietnu un pastāvīgu kaitējumu, un tā kā cīņa pret dopinga lietošanu ir sabiedrības interešu un sabiedrības veselības jautājums;

U.  tā kā ikviens vardarbības, huligānisma un diskriminācijas akts, kas ir tieši vērsts pret kādu personu grupu vai šādas grupas dalībnieku, neatkarīgi no tā, vai tas notiek amatieru vai profesionālajā sportā, grauj tā tēlu un attur skatītājus no sporta pasākumu apmeklēšanas;

V.  tā kā sporta veicināšanai personām ar intelektuālās attīstības vai fiziskiem traucējumiem vajadzētu būt vienai no galvenajām prioritātēm Eiropas, valstu un vietējā līmenī;

W.  tā kā ir jāuzlabo sieviešu līdzdalība un pamanāmība sportā un sporta sacensībās;

X.  tā kā sportistus, jo īpaši nepilngadīgos, skar arvien lielāks ekonomiskais spiediens, un pret viņiem izturas kā pret precēm, un tādēļ viņi ir jāaizsargā no visiem ļaunprātīgas izmantošanas, vardarbības vai diskriminācijas veidiem, kas var rasties saistībā ar viņu dalību sportā;

Y.  tā kā komandu sporta veidos Eiropā arvien vairāk izplatās satraucoša trešo personu īpašumtiesību tendence, kad spēlētāji, kuri bieži ir ļoti jauni, daļēji vai pilnībā “pieder” privātiem investoriem un vairs nevar noteikt savu turpmāko karjeras attīstību;

Z.  tā kā saistībā ar aģentiem un spēlētāju pārcelšanu vērojamā sliktā prakse ir izraisījusi nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas, krāpšanas un nepilngadīgo izmantošanas gadījumus;

AA.  tā kā tautas sports paver iespējas apkarot diskrimināciju, veicināt sociālo iekļaušanu, kohēziju un integrāciju un sniegt būtisku ieguldījumu transversālu prasmju attīstīšanā;

AB.  tā kā arvien vairāk klubu galvenokārt izmanto pārcelšanas tirgu savu komandu veidošanai, lai gan viņiem vajadzētu pievērst lielāku uzmanību trenēšanai vietējā līmenī;

AC.  tā kā sports tiek uztverts kā ikvienas personas pamattiesības, un tā kā ikvienam vajadzētu būt vienādām tiesībām iesaistīties fiziskās aktivitātēs un sportā;

AD.  tā kā fiziskajai aktivitātei kopumā ir raksturīga stagnācija, neraugoties uz pārliecinošajiem pierādījumiem par to, ka tā uzlabo personas veselību, tostarp garīgo veselību, un labklājību, kas ļauj dalībvalstīm ievērojami ietaupīt publiskos izdevumus veselībai, un neraugoties uz to, ka ir vērojama pieaugoša tendence attiecībā uz atpūtas sporta veidiem, piemēram, skriešanu, kurus var piekopt arī ārpus jebkādām organizētām struktūrām;

AE.  tā kā sporta pasākumi un aktivitātes un jo īpaši lielas starptautiskās sacensības akcentē sporta priekšrocības un nodrošina pozitīvu ietekmi sociālajā, ekonomikas un vides jomā;

AF.  tā kā valstu komandām ir svarīga loma ne tikai attiecībā uz nacionālās identitātes veicināšanu un jauno sportistu iedvesmošanu uz visaugstākā līmeņa sportiskajiem sasniegumiem, bet arī solidaritātes veicināšanā ar tautas sportu;

AG.  tā kā sportistu turpmāka izglītība un arodapmācība ir būtiska, lai sagatavotu viņus karjerai pēc viņu sportistu karjeras beigām;

AH.  tā kā ieguldījumi talantīgu jauno sportistu trenēšanā un izglītībā un to veicināšana vietējā līmenī ir būtiska sporta ilgtermiņa attīstības un sociālās lomas nodrošināšanai;

AI.  tā kā brīvprātīgie ir organizētā sporta pamats, kas nodrošina sporta aktivitāšu attīstību un pieejamību, jo īpaši tautas sporta līmenī; tā kā tas turklāt sniedz lieliskas apmācības un neformālās izglītības iespējas jauniešiem cita starpā arī starptautiskā mērogā un saistībā ar sadarbības un attīstības programmām ārpus ES teritorijas, kur nepieciešams pastiprināt dialogu un atbalstīt ES ārējo politiku;

AJ.  tā kā sports tā visplašākajā nozīmē atspoguļo kopienas vērtību sistēmu un tā kā šīs vērtības veido pamatu kopīgai valodai, kas pārvar visus kultūras un lingvistiskos šķēršļus; tā kā tas var palīdzēt un būtu jāuzskata par iespēju uzlabot dialogu un solidaritāti ar trešām valstīm, visā pasaulē veicināt cilvēka pamattiesību un brīvību aizsardzību un atbalstīt ES ārpolitiku;

AK.  tā kā sporta organizāciju intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumi, tostarp digitālā pirātisma veidā, jo īpaši sporta pasākumu nelicencēta tiešā translēšana, rada nopietnas bažas par ilgtermiņa finansējumu sportam visos līmeņos;

AL.  tā kā visos sporta pasākumos būtu jānodrošina plašsaziņas līdzekļu brīvība;

AM.  tā kā sports var palīdzēt sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus,

Integritāte un laba pārvaldība sportā

1.  atkārtoti uzsver — lai apkarotu korupciju sportā, ir vajadzīgi starptautiski centieni un sadarbība starp visām ieinteresētajām personām, tostarp valsts iestādēm, tiesībaizsardzības aģentūrām, sporta nozari, sportistiem un līdzjutējiem;

2.  aicina starptautiskās, Eiropas un valstu sporta organizācijas apņemties īstenot labu pārvaldības praksi un veidot pārredzamības kultūru un stabilu finansējumu, nodrošinot finanšu uzskaites un darbības pārskatu publisku pieejamību, cita starpā paredzot informācijas atklāšanas pienākumu attiecībā uz augstākā līmeņa vadītāju atlīdzību un termiņu ierobežojumiem;

3.  uzskata, ka papildus pārredzamības kultūras veidošanai ir jāuzlabo pilnvaru sadalījums sporta pārvaldes struktūrās, komerciālo un labdarības pasākumu nošķiršana un iekšējas pašregulējošas procedūras, lai pievērstos noziegumiem sportā un nelikumīgām darbībām sporta organizācijās, konstatētu un izmeklētu tos un sodītu par tiem;

4.  atgādina, ka labai pārvaldībai, kurai vajadzētu būt vienai no prioritātēm ES nākamajā sporta jomas darba plānā, ir jābūt vienam no sporta organizāciju autonomijas priekšnosacījumiem, ievērojot pārredzamības, pārskatatbildības, iespēju vienlīdzības, sociālās iekļaušanas un demokrātijas principus, tostarp ieinteresēto personu pienācīgu iesaisti;

5.  uzsver, ka pret korupciju un citiem noziegumu veidiem sportā ir jāīsteno pilnīgas neiecietības politika;

6.  uzsver, ka labas pārvaldības principu piemērošana sportā papildus uzraudzībai, pārraudzībai un atbilstīgiem tiesiskajiem instrumentiem ir būtisks faktors, lai palīdzētu izskaust korupciju un citu nelikumīgu rīcību;

7.  aicina Komisiju un dalībvalstis, kā arī sporta organizācijas un kandidatūru pieteicējus nodrošināt, ka, kandidējot uz lielu sporta pasākumu organizēšanu, tiek ievēroti labas pārvaldības standarti, cilvēktiesības un darba tiesības, kā arī demokrātijas princips, lai nodrošinātu labvēlīgu sociālo, ekonomisko un ar vidi saistīto ietekmi uz vietējām kopienām, vienlaikus ievērojot daudzveidību un tradīcijas nolūkā garantēt ilgtspējīgu pēctecību un uzticamību sportam;

8.  uzskata, ka valstīm, kas kandidē uz lielu sporta pasākumu organizēšanu vai kurās notiek šādi pasākumi, saistībā ar tiem ir jānodrošina vides, sociālajā un ekonomikas ziņā atbildīga plānošana, organizēšana, īstenošana, dalība un turpmāki pasākumi; aicina sporta organizācijas un valstis, kurās notiek šādi pasākumi, novērst nevēlamas izmaiņas vietējo iedzīvotāju dzīves apstākļos, tostarp vietējo iedzīvotāju pārvietošanu;

9.  aicina Komisiju izstrādāt apņemšanās sarakstu un izvērtēt iespēju izstrādāt rīcības kodeksu saistībā ar labu pārvaldību un integritāti sportā; uzskata, ka sporta organizācijām būtu jānosaka pārredzamības noteikumi, ētikas standarti, rīcības kodekss to uzraudzības iestādēm, izpildkomitejām un locekļiem, kā arī darbības politika un prakse, lai garantētu to integritāti un paredzēto noteikumu ievērošanu; turklāt uzskata, ka jaunu instrumentu izvērtēšana sadarbībai starp valdībām, sporta organizācijām un ES var palīdzēt atrisināt dažas no pašreizējām problēmām, kas vērojamas sporta nozarē;

10.  mudina dalībvalstis nodrošināt, ka publiskais finansējums sporta nozarei tiek piešķirts ar nosacījumu, ka tiek ievēroti noteiktie obligātie pārvaldības, uzraudzības un ziņošanas standarti, kas ir publiski pieejami;

11.  uzskata, ka labas pārvaldības un integritātes uzlabošanai sportā ir nepieciešamas izmaiņas attiecīgo ieinteresēto personu uztverē; atbalsta sporta organizāciju un citu attiecīgo ieinteresēto personu īstenotās iniciatīvas pārvaldības standartu uzlabošanai sportā un dialoga un sadarbības veicināšanai ar vietējām un valsts iestādēm;

12.  aicina sporta organizācijas līdz 2018. gadam ierosināt un pienācīgi īstenot konkrētus priekšlikumus, lai veicinātu labas pārvaldības standartus sporta organizācijām, sporta pārvaldes struktūrām un to locekļu apvienībām, un publicēt rezultātus; uzsver, ka šajā sakarībā ir svarīgi nodrošināt atbilstīgu uzraudzību;

13.  aicina dalībvalstis iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu noteikt par atsevišķu noziedzīgu nodarījumu un nodrošināt, ka par iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu un korupciju sportā tiek uzsākta tiesvedība un tiek piemērots atbilstīgs sods, ja tas vēl netiek darīts, jo iepriekšēja vienošanās par spēļu rezultātu un manipulācijas ar sporta sacensībām pārkāpj sporta ētiku un integritāti un sporta iestādes jau tagad par tām piemēro sodus;

14.  norāda — lai risinātu problēmas saistībā ar iekšējo iepriekšējas vienošanās par spēļu rezultātu gadījumu izmeklēšanu, ir nepieciešama pārrobežu informācijas apmaiņa un sadarbība starp sporta struktūrām, valsts iestādēm un sporta derību pakalpojumu sniedzējiem, izmantojot valsts platformas, lai konstatētu un izmeklētu iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu un sauktu pie atbildības par to; aicina dalībvalstis — ja tās vēl nav to izdarījušas — apsvērt iespēju ieviest īpašus prokuratūras dienestus, kuru specializācija ir ar sportu saistīto krāpšanas gadījumu izmeklēšana; atgādina, ka ar ceturto direktīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu tiek ieviesta prasība azartspēļu organizatoriem veikt uzticamības pārbaudes pasākumus attiecībā uz liela apmēra darījumiem;

15.  mudina Padomi rast risinājumu, kas ļaus ES un tās dalībvalstīm parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju pret manipulācijām ar sporta sacensībām, lai nodrošinātu iespēju to pilnībā īstenot un ratificēt, un mudina Komisiju atbalstīt un veicināt šo procesu un nodrošināt efektīvus turpmākos pasākumus saistībā ar to;

16.  atgādina Komisijai tās solījumu sniegt ieteikumu par apmaiņu ar labāko praksi, lai novērstu un apkarotu ar derībām saistītu sporta spēļu rezultātu pasūtīšanu, un mudina to nekavējoties publicēt šo ieteikumu;

17.  aicina Komisiju stiprināt ES iestāžu saiknes ar Eiropas Padomi un attiecīgi izstrādāt saskaņotas darbības programmas, nodrošinot resursu optimāli efektīvu izlietojumu;

18.  atbalsta un papildus veicina profilakses, izglītošanas un izpratnes veicināšanas kampaņas un informatīvas programmas, kas paredzētas, lai visu līmeņu sportistus, trenerus, ierēdņus un attiecīgās ieinteresētās personas konsultētu par draudiem saistībā ar iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu, dopinga lietošanu un citiem ar integritāti saistītiem jautājumiem, tostarp par riskiem, ar kuriem viņi var saskarties, un veidiem, kā viņi var ziņot par apšaubāmu praksi; aicina Komisiju un dalībvalstis ierosināt konkrētus pasākumus, kas tiktu iekļauti jaunajā ES darba plānā, piemēram, izmēģinājuma programmas un projektus, kuru mērķis ir nodrošināt, ka jaunieši pēc iespējas agrīnā vecumā saņem civilo izglītību sportā;

19.  aicina Komisiju turpināt atbalstīt antidopinga projektus, izmantojot programmu Erasmus +, vienlaikus izvērtējot tās ietekmi un nodrošinot to, ka tā lietderīgi papildina pašreizējās antidopinga finansēšanas shēmas;

20.  aicina Komisiju atbalstīt labu pārvaldību sporta pārvaldības projektos, izmantojot programmu Erasmus +;

21.  aicina dalībvalstis atbalstīt dopinga pārbaudes, valstu testēšanas programmas un tiesību aktus, kas nodrošina koordinēšanas un informācijas apmaiņas iespējas starp valstu iestādēm, sporta organizācijām un antidopinga aģentūrām; aicina dalībvalstis nodrošināt minētajām aģentūrām iespēju ieviest vispārējas dopinga uzraudzības programmas un veikt datu apstrādi un apmaiņu ar tiem, ievērojot spēkā esošos un turpmākos ES datu aizsardzības noteikumus;

22.  norāda uz Pasaules Antidopinga aģentūras (WADA) nozīmīgumu antidopinga politikas un noteikumu uzraudzībā un koordinēšanā visā pasaulē; aicina Komisiju un dalībvalstis cieši sadarboties ar WADA, UNESCO un Eiropas Padomi, lai efektīvāk novērstu un apkarotu dopinga lietošanu, nostiprinot Pasaules Antidopinga kodeksā (WADAC) paredzētās juridiskās un politiskās saistības; aicina ES veicināt informācijas un labākās prakses apmaiņu par veselības un profilakses politiku cīņā pret dopinga lietošanu visā pasaulē;

23.  aicina Komisiju un Padomi rosināt un veicināt valstu sarunas par nolīgumiem, kas ļautu pienācīgi pilnvarotām citu valstu dopinga kontroles grupām veikt testēšanu, ievērojot sportistu pamattiesības saskaņā ar Starptautisko konvenciju pret dopingu sportā;

24.  uzskata, ka dopinga lietošanas problēma arvien saasinās arī atpūtas sporta nozarē, kur nepieciešamas izglītojošas un informatīvas kampaņas, kā arī pieredzējuši un profesionāli instruktori un treneri, lai veicinātu veselīgu praksi attiecībā uz dopingu;

25.  aicina dalībvalstis un Komisiju cieši sadarboties ar Pasaules Antidopinga aģentūru (WADA) un Eiropas Padomi, lai izstrādātu politiku trauksmes cēlēju aizsardzībai;

26.  mudina sporta organizācijas un valsts iestādes izveidot saskaņotas antidopinga sistēmas pārrobežu uzraudzībai un veikt konkrētus pasākumus pret nelegālu dopinga vielu ražošanu un tirdzniecību sportā;

27.  atzinīgi vērtē jauno Eiropas Padomes Konvenciju par integrētu pieeju drošībai, drošumam un servisam futbola spēlēs un citos sporta pasākumos un mudina dalībvalstis to nekavējoties parakstīt un ratificēt; atkārtoti ierosina nodrošināt to, ka Eiropā tiek savstarpēji atzīti aizliegumi uzturēties stadionos, un datu apmaiņu šajā jomā;

28.  aicina Komisiju izvērtēt veidus, kā, izmantojot esošos tīklus, īstenot informācijas apmaiņu saistībā ar vardarbību sportā;

29.  norāda, ka sakarā ar terorisma draudiem ir jāīsteno jauni pasākumi, lai nodrošinātu operatīvo drošību un drošumu sporta pasākumos;

30.  uzsver, ka sporta struktūrām visos sporta pasākumos būtu jānodrošina neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem nepieciešamās piekļuves un ziņu ieguves iespējas, lai tie varētu īstenot savu lomu kā svarīgi un objektīvi sporta pasākumu un sporta pārvaldes novērotāji;

31.  stingri nosoda jebkāda veida diskrimināciju un vardarbību sportā gan spēles laukumā, gan ārpus tā un uzsver nepieciešamību novērst šādu rīcību visos līmeņos, uzlabot ziņošanu par šādiem incidentiem un to uzraudzību un veicināt pamatvērtības, piemēram, cieņu, draudzību, iecietību un godīgu spēli; uzskata, ka sporta organizācijām, kas ievēro augstus labas pārvaldības standartus, ir labākas iespējas veicināt sporta sociālo lomu un cīnīties pret rasismu, diskrimināciju un vardarbību;

32.  atgādina par nepieciešamību pastiprināt cīņu pret cilvēku, jo īpaši bērnu, tirdzniecību sportā;

33.  atzinīgi vērtē labu pašregulācijas praksi, piemēram, iniciatīvu par finansiāli godīgu spēli, jo tā veicina lielāku ekonomisko izdevīgumu un labākus finanšu pārvaldības standartus profesionālajā sportā, koncentrējoties uz ilgtermiņa, nevis īstermiņa mērķiem, un tādējādi veicinot veselīgu un ilgtspējīgu sporta attīstību Eiropā; uzsver, ka finansiāli godīgas spēles iniciatīva ir veicinājusi finanšu pārvaldības standartu uzlabošanu un tādēļ tā būtu stingri jāpiemēro;

34.  atzinīgi vērtē pārredzamas un ilgtspējīgas investīcijas sportā un sporta organizācijās, ja tās tiek stingri kontrolētas, tām tiek piemērotas informācijas atklāšanas prasības un tās nekaitē sacensību un sportistu integritātei;

35.  uzskata, ka īpašumtiesību modelis, saskaņā ar kuru kluba biedri saglabā kontroli pār klubu (izmantojot “50 + 1” noteikumu), ir laba prakse, kas tiek īstenota ES, un aicina dalībvalstis, sporta pārvaldes struktūras, valstu federācijas un līgas sākt konstruktīvu dialogu un viedokļu apmaiņu par šo modeli;

36.  uzsver, ka sportisti, jo īpaši nepilngadīgie, ir jāaizsargā no ļaunprātīgām darbībām, piemēram, trešo personu īpašumtiesībām, kas izraisa daudzus jautājumus par integritāti un plašākiem ētiskiem apsvērumiem; atbalsta pārvaldības struktūru lēmumus aizliegt trešo personu īpašumtiesības uz spēlētājiem un aicina Komisiju apsvērt iespēju ar ES tiesību aktiem aizliegt trešo personu īpašumtiesības uz spēlētājiem, kā arī aicināt dalībvalstis veikt papildu pasākumus, lai risinātu jautājumus par sportistu tiesībām;

37.  uzskata, ka ir jāpārskata vietējo spēlētāju iespēju veicināšanas noteikumi, lai paplašinātu jaunu un talantīgu spēlētāju iespējas spēlēt viņu klubu pirmajā komandā un tādējādi uzlabot vienlīdzīgas iespējas visā Eiropā;

38.  aicina pārvaldes struktūras un valsts iestādes visos līmeņos veikt pasākumus, kas garantē kompensāciju treniņu klubiem, lai veicinātu jaunu spēlētāju piesaistīšanu un trenēšanu, kā izriet no Tiesas 2010. gada 16. marta sprieduma Bernard lietā;

39.  atkārtoti uzsver apņēmību atbalstīt Eiropas sporta modeli, kurā federācijām ir galvenā nozīme, ciktāl tas līdzsvaro daudzās atšķirīgās intereses starp visām ieinteresētajām pusēm, piemēram, sportistiem, spēlētājiem, klubiem, līgām, apvienībām un brīvprātīgajiem, nodrošinot pienācīgu un demokrātisku pārstāvību un pārredzamības mehānismu lēmumu pieņemšanā, un ar atklātām sacensībām, kas balstītas uz nopelniem sportā; prasa uzlabot finanšu solidaritāti visos līmeņos;

40.  atzinīgi vērtē ikgadējo ES sporta forumu, kas veicina dialogu ar ieinteresētajām personām no starptautiskajām un Eiropas sporta federācijām, olimpiskās kustības, Eiropas un valstu sporta jumta organizācijām un citām ar sportu saistītām organizācijām; norāda, ka ir papildus jāuzlabo struktūra dialogam ar ieinteresētajām personām, foruma funkcijas un turpmākie pasākumi pēc diskusijām;

41.  atzinīgi vērtē Komisijas un visu attiecīgo ieinteresēto personu centienus veicināt sociālo dialogu sportā, kas ir lieliska iespēja nodrošināt līdzsvaru starp sportistu pamattiesībām un darba tiesībām un sporta ekonomisko specifiku, iesaistot diskusijā un nolīgumu slēgšanā visas ieinteresētās personas, tostarp sociālos partnerus; atzīst sporta organizāciju atbildību apņemties veidot pārredzamības kultūru; uzstāj, ka ES būtu aktīvi jāveicina obligātie nodarbinātības un darba standarti profesionāliem sportistiem visā Eiropā;

42.  atkārtoti aicina sadarbībā ar valsts iestādēm attiecībā uz sporta aģentiem veiktajiem maksājumiem izveidot pārredzamības reģistrus, kuru pamatā būtu efektīva uzraudzības sistēma, piemēram, norēķinu iestāde maksājumiem un atbilstīgas sankcijas, lai cīnītos pret nelikumīgām aģentu darbībām; atkārtoti aicina licencēt un reģistrēt sporta aģentus, kā arī ieviest obligātu kvalifikācijas līmeni; aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus saistībā ar secinājumiem tās pētījumā par sporta aģentu darbību Eiropas Savienībā, jo īpaši attiecībā uz konstatējumu, ka aģentiem ir galvenā loma finanšu plūsmās, kas bieži ir nepārredzamas un tādējādi tiek pakļautas nelikumīgu darbību riskam;

43.  uzskata, ka integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai sportā var palīdzēt izvairīties no stereotipiem un radīt pozitīvu sociālo vidi visiem; atzinīgi vērtē iniciatīvas, kas veicina dzimumu līdztiesību un vienlīdzīgu līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesos sportā, dod iespējas sportistēm saskaņot viņu ģimenes un profesionālo sporta dzīvi un ir vērstas uz to, lai mazinātu ar dzimumu saistītas atalgojuma atšķirības un nevienlīdzību atalgojuma jomā, kā arī jebkāda veida stereotipus un uzmākšanos sportā; aicina sporta organizācijas pievērst īpašu uzmanību dzimuma dimensijai, veicinot sieviešu dalību sportā;

Sociālā iekļaušana, sociālā funkcija un sporta pieejamība

44.  uzskata, ka ieguldījumi sportā palīdzēs veidot vienotu un iekļaujošu sabiedrību, likvidēs šķēršļus un ļaus cilvēkiem cienīt citam citu, veidojot tiltus pāri kultūrām un etniskajām un sociālajām atšķirībām, kā arī veicināt pozitīvu vēstījumu par kopējām vērtībām, piemēram, savstarpēju cieņu, iecietību, līdzjūtību, līderību, iespēju vienlīdzību un tiesiskumu;

45.  atzinīgi vērtē starptautiskos sporta pasākumus, kas notiek dažādās Eiropas valstīs tiktāl, ciktāl tie palīdz veicināt galvenās kopīgās ES vērtības, piemēram, plurālismu, iecietību, tiesiskumu un solidaritāti; atgādina, ka sporta aktivitātes un pasākumi veicina tūrismu Eiropas pilsētās un teritorijās;

46.  uzsver transversālo prasmju nozīmi, kas iegūtas sporta nodarbībās neformālās un ikdienējās mācīšanās ietvaros, un uzsver arī saikni starp sportu, nodarbināmību, izglītību un apmācību;

47.  uzsver sporta nozīmi nelabvēlīgā situācijā esošu grupu iekļaušanā un integrācijā; atzinīgi vērtē iniciatīvas, lai sniegtu bēgļiem, migrantiem un patvēruma meklētājiem iespēju kā sportistiem piedalīties sporta sacensībās;

48.  uzsver sporta kā izglītības veida nozīmīgumu un sporta sniegtās iespējas palīdzēt sociāli neaizsargātiem jauniešiem atgriezties uz pareizā ceļa; atzīst tautas sporta nozīmīgumu, lai novērstu un apkarotu radikalizāciju, un mudina un atbalsta iniciatīvas šajā jomā; atzinīgi vērtē divus Eiropas Parlamenta pieņemtos izmēģinājuma projektus: “Sports kā bēgļu integrācijas un sociālās iekļaušanas līdzeklis” un “Radikalizācijas riskam pakļauto jauniešu uzraudzība un konsultēšana, izmantojot sporta aktivitātes”;

49.  atgādina, ka Eiropas jaunie sportisti bieži saskaras ar problēmu — kā apvienot savu sporta karjeru ar izglītību un darbu; atzīst, ka augstākā izglītība un apmācība ir ļoti svarīga, lai maksimāli palielinātu sportistu turpmāku iekļaušanos darba tirgū; atbalsta efektīvu dubultkarjeras sistēmu ieviešanu, paredzot obligātas kvalitātes prasības un dubultkarjeras programmu īstenošanas progresa pienācīgu uzraudzību Eiropā, kā arī profesionālās orientācijas pakalpojumu sniegšanu, izmantojot nolīgumus ar universitātēm vai augstākās izglītības iestādēm; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt sportistu pārrobežu mobilitāti, saskaņot sporta un izglītības kvalifikācijas atzīšanu, tostarp attiecībā uz neformālo un ikdienējo izglītību, kas iegūta sportā, un pastiprināt labas prakses apmaiņu;

50.  uzsver nepieciešamību nodrošināt ilgtspējīgu finanšu atbalstu dubultkarjeras apmaiņas programmām ES un valstu līmenī, izmantojot Erasmus + sporta sadaļu, un veicināt turpmākus pētījumus šajā jomā; aicina dalībvalstis sadarbībā ar izglītības iestādēm veicināt sportistu pārrobežu apmaiņu un nodrošināt sportistiem stipendiju pieejamību;

51.  atbalsta treneru un citu pakalpojumu sniedzēju (piemēram, fizioterapeitu un dubultkarjeras konsultantu) mobilitāti un labas prakses apmaiņu, koncentrējoties uz kvalifikāciju atzīšanu un tehnisko inovāciju;

52.  aicina sporta organizācijas kopā ar dalībvalstīm veicināt treneru obligātos standartus, kas ietvertu sodāmības pārbaudes, apmācību nepilngadīgo un neaizsargātu pieaugušo aizsardzību, kā arī dopinga un iepriekšējas vienošanās par spēļu rezultātu novēršanā un apkarošanā;

53.  uzsver, ka PVO fizisko aktivitāšu trūkumu ir identificējusi kā ceturto lielāko mirstības riska faktoru pasaulē, kas rada ievērojamu tiešu un netiešu sociālo un ekonomisko ietekmi un izdevumus dalībvalstīm; pauž bažas par to, ka, neraugoties uz būtiskajiem izdevumiem fiziskās aktivitātes veicināšanai un ievērojamo ietekmi uz vispārējo veselību, ko rada tās trūkums, fiziskās aktivitātes līmenis dažās dalībvalstīs samazinās;

54.  aicina sporta organizācijas un dalībvalstis sadarboties saistībā ar atbalstu to treneru nodarbinātībai un mobilitātei, kuri vēlas strādāt visā ES, apņemoties nodrošināt sporta treneru kompetences kvalitatīvu kontroli un kvalifikācijas un apmācības standartus;

55.  mudina dalībvalstis un Komisiju nākamajā ES darba plānā sporta jomā fiziskās aktivitātes noteikt par politisku prioritāti, jo īpaši attiecībā uz jauniešiem un mazāk aizsargātām kopienām no sociāli nelabvēlīgām teritorijām, kur piedalīšanās fiziskās aktivitātēs ir zema;

56.  aicina starptautiskās un valstu federācijas un citus izglītības pakalpojumu sniedzējus nodrošināt, ka jautājumi, kas attiecas uz integritāti sportā, tiek iekļauti sporta treneru kvalifikācijas mācību programmās;

57.  uzsver, ka fiziskās audzināšanas veicināšana skolās ir būtisks sākuma punkts bērniem, tiem sākot apgūt dzīvei nepieciešamās prasmes, attieksmes, vērtības, zināšanas un izpratni, kā arī vēlmi nodarboties ar fiziskām aktivitātēm visa mūža garumā; atgādina, ka dalībai sportā augstskolās un gados vecāku cilvēku dalībai sportā ir būtiska loma, lai saglabātu veselīgu dzīvesveidu un veicinātu sociālo mijiedarbību;

58.  ņem vērā to, ka ES iedzīvotāji noveco un ka tādēļ īpaša uzmanība būtu jāpievērš fizisko aktivitāšu potenciāli pozitīvajai ietekmei uz gados vecāku cilvēku veselību un labklājību;

59.  uzsver, ka būtu jāuzlabo sporta un fiziskās aktivitātes veicināšana visās politikas jomās; mudina vietējās iestādes un pašvaldības veicināt vienlīdzīgu piekļuvi fiziskām aktivitātēm; iesaka dalībvalstīm un Komisijai, mudināt iedzīvotājus regulārāk nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, īstenojot atbilstīgu veselības politiku un programmas viņu ikdienas dzīvei;

60.  aicina dalībvalstis uzlabot sporta veicināšanu sociāli atstumto grupu vidū un to personu vidū, kuras dzīvo sociāli nelabvēlīgos rajonos, kur dalība sportā bieži vien ir zema, un pastiprināt sadarbību ar nevalstiskām organizācijām un skolām, kuras darbojas šajos rajonos, jo īpaši attiecībā uz pilsētplānošanu un sporta objektu būvniecību, lai ņemtu vērā sabiedrības un jo īpaši neaizsargāto grupu īpašās vajadzības; aicina dalībvalstis nodrošināt pilnīgu un vienlīdzīgu piekļuvi sabiedriskiem sporta objektiem visās teritorijās un veicināt jaunu sporta klubu izveidi, jo īpaši lauku apvidos un nelabvēlīgos pilsētu rajonos;

61.  uzsver, ka personām ar invaliditāti vajadzētu būt vienlīdzīgai piekļuvei visiem sporta objektiem, kā arī transportam, citiem objektiem un kompetentam atbalsta personālam, kas nepieciešams minētā nodrošināšanai, un aicina palielināt visu ar sportu saistīto elementu integrāciju saskaņā ar principu, kas paredz sporta objektu pieejamību visiem; mudina dalībvalstis īstenot iekļaujošas sporta programmas personām ar invaliditāti skolās un augstskolās, cita starpā nodrošinot apmācītus trenerus un pielāgotas fiziskās aktivitātes programmas, sākot no zemākajiem līmeņiem skolās, lai skolēni un studenti ar invaliditāti varētu piedalīties sporta nodarbībās un ārpusskolas sporta aktivitātēs;

62.  atzīst Starptautisko paraolimpisko spēļu būtisko nozīmi informētības veicināšanā, cīņā pret diskrimināciju un attiecībā uz to, lai veicinātu personu ar invaliditāti piekļuvi sportam; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus attiecībā uz personu ar invaliditāti iesaistīšanu sporta aktivitātēs un palielināt paraolimpisko spēļu un citu tādu sacensību popularizēšanu plašsaziņas līdzekļos un translāciju, kurās piedalās sportisti ar invaliditāti;

63.  aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, ka bērni nodarbojas ar sportu drošā vidē;

64.  atzinīgi vērtē iniciatīvas, kas uzsāktas, lai veicinātu iekļaušanu, integritāti un piekļuvi sportā, izmantojot jaunās tehnoloģijas un inovācijas;

65.  atzinīgi vērtē sekmes saistībā ar Eiropas sporta nedēļu, kuras mērķis ir visā Eiropā veicināt sportu, fizisko aktivitāti un veselīgāku dzīvesveidu visiem neatkarīgi no vecuma, izcelsmes vai fiziskās sagatavotības, un aicina visas ES iestādes un dalībvalstis piedalīties šajā iniciatīvā un turpināt tās veicināšanu, vienlaikus nodrošinot tās pieejamību visplašākajam personu lokam, jo īpaši skolās;

66.  uzskata, ka tradicionālie sporta veidi ir daļa no Eiropas kultūras mantojuma;

67.  atzinīgi vērtē Komisijas pētījumu par sporta specifiku; aicina Komisiju un sporta organizācijas apsvērt turpmākos pasākumus sporta specifikas attīstīšanai;

68.  uzsver, ka finansējums ir svarīgs ES politikas instruments, lai uzlabotu ES darbības galvenās jomas sportā; aicina Komisiju piešķirt lielāku finansējumu sportam saistībā ar Erasmus +, īpašu uzmanību pievēršot tautas sportam un izglītībai, un pastiprināt tā pamanāmību un pieejamību, lai uzlabotu sporta integrāciju citās finansēšanas programmās, piemēram, ESI fondos vai Veselības programmā; aicina uzlabot saziņu starp Komisiju un dalībvalstīm, lai varētu šos līdzekļus izmantot efektīvāk un samazināt administratīvo slogu tautas sporta organizācijām;

69.  mudina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt pasākumus un programmas, kas veicina sporta jomas brīvprātīgo mobilitāti, dalību, izglītību, prasmju pilnveidošanu un apmācību, kā arī viņu darba atzīšanu; iesaka īstenot labākās prakses apmaiņu brīvprātīgā darba jomā, palīdzot veicināt sporta prakses un kultūras attīstību, cita starpā izmantojot programmā Erasmus + paredzētās darbības;

70.  prasa Komisijai izstrādāt pamatnostādnes par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu sportā, ņemot vērā sociālos, kultūras un izglītības mērķus, lai nodrošinātu lielāku juridisko noteiktību; šajā sakarībā uzskata, ka nedrīkstētu diskriminēt nevienu sporta organizāciju, jo īpaši tautas sporta organizāciju, tām piesakoties uz publisko finansējumu valsts un vietējā līmenī;

71.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai finanšu solidaritātes mehānismi sportā nodrošinātu nepieciešamo saikni starp profesionālo un amatieru sportu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē valsts loteriju ieguldījumu tautas sportā un aicina dalībvalstis noteikt licencētiem sporta derību pakalpojumu sniedzējiem pienākumu atvēlēt taisnīgu finansiālās atdeves daļu tautas sporta un tādu projektu atbalstam, kas vērsti uz piekļuves sportam uzlabošanu plašai sabiedrībai, lai nodrošinātu to ilgtspējību, pārredzamību un izsekojamību, papildus finanšu ieguldījumiem, kas jau tiek veikti, pārdodot plašsaziņas līdzekļu un apraides tiesības;

72.  neatlaidīgi uzskata, ka televīzijas apraides tiesību centralizēta, ekskluzīva un teritoriāla pārdošana, vienlīdzīgi sadalot ieņēmumus, ir būtiska sporta ilgtspējīgai finansēšanai visos līmeņos un vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai;

73.  uzsver, ka intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumi sportā apdraud tā ilgtermiņa finansējumu;

74.  iesaka dalībvalstīm ieviest un aktīvi izmantot to attiecīgās nodokļu sistēmas, lai atbalstītu atbrīvojumu no PVN, nodokļu atvieglojumus un citus finanšu stimulu veidus tautas sportā; atzīst, ka uz šādu atbalstu nevajadzētu attiecināt valsts atbalsta noteikumus;

75.  aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt vairāk līdzekļu publiskiem sporta laukumiem un spēļu laukumiem, lai veicinātu vienkāršu piekļuvi tautas sportam;

76.  uzskata, ka ilgtspējībai un vides aizsardzībai vajadzētu būt sporta pasākumu neatņemamai daļai un ka sporta jomas ieinteresētajām personām būtu jāveicina vispārējās programmas 2030. gadam attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem īstenošana;

77.  mudina valsts olimpiskās komitejas un dalībvalstu sporta federācijas starptautiskajos sporta pasākumos pieņemt un izmantot ES karogu un simbolu papildus attiecīgajiem karogiem un valstu simboliem;

78.  uzsver, ka sports ir ietekmīgs faktors vietējās, valsts un pat Eiropas piederības sajūtas nostiprināšanai;

79.  uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz profesionālo sporta klubu īpašniekiem;

o
o   o

80.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Eiropas, starptautiskajām un valsts sporta federācijām un līgām.

(1) OV C 407, 4.11.2016., 81. lpp.
(2) OV C 208, 10.6.2016., 89. lpp.
(3) OV C 93, 9.3.2016., 42. lpp.
(4) OV C 36, 29.1.2016., 137. lpp.
(5) OV C 239 E, 20.8.2013., 46. lpp.
(6) OV C 271 E, 12.11.2009., 51. lpp.
(7) OV C 27 E, 31.1.2008., 232. lpp.
(8) OV C 236 E, 12.8.2011., 99. lpp.
(9) OV C 436, 24.11.2016., 42. lpp.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0005.
(11) OV C 326, 3.12.2010., 5. lpp.


Adopcijas pārrobežu aspekti
PDF 556kWORD 64k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par adopcijas pārrobežu aspektiem (2015/2086(INL))
P8_TA(2017)0013A8-0370/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. panta 4. punktu un 81. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām un jo īpaši tās 7., 21. un 35. pantu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām 2000. gada 25. maija Fakultatīvā protokola par bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju 2. pantu,

–  ņemot vērā 1963. gada 24. aprīļa Vīnes konvenciju par konsulārajiem sakariem,

–  ņemot vērā 1993. gada 29. maija Hāgas konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos,

–  ņemot vērā cilvēktiesību komisāra tematisko dokumentu „Adopcija un bērni: cilvēktiesību aspekts”, kas publicēts 2011. gada 28. aprīlī,

–  ņemot vērā Reglamenta 46. un 52. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Lūgumrakstu komitejas atzinumu (A8-0370/2016),

Kopīgi minimālie standarti adopciju jomā

A.  tā kā adopcijas jomā ir būtiski, lai ikviens lēmums tiktu pieņemts saskaņā ar principu par bērna interešu ievērošanu, nediskrimināciju un respektējot viņa pamattiesības;

B.  tā kā adopcijas mērķis nav piešķirt pieaugušajiem tiesības uz bērnu, bet gan sniegt bērniem stabilu, mīlošu un gādīgu vidi, kurā harmoniski augt un attīstīties;

C.  tā kā adopcijas procedūra attiecas uz bērniem, kuri adopcijas piemērošanas laikā vēl nav sasnieguši 18 gadu vecumu vai pilngadību savā izcelsmes valstī;

D.  tā kā ir nepieciešams panākt samērīgu līdzsvaru starp adoptētā bērna tiesībām zināt savu patieso identitāti un bioloģisko vecāku tiesības aizsargāt savu identitāti;

E.  tā kā attiecīgajām iestādēm nevajadzētu uzskatīt, ka vienīgi bioloģisko vecāku ekonomiskie apstākļi pamato vecāku aizgādības tiesību atņemšanu un bērnu nodošanu adopcijai;

F.  tā kā adopcijas procedūras nevajadzētu uzsākt, pirms nav stājies spēkā lēmums par vecāku aizgādības tiesību atņemšanu bioloģiskajiem vecākiem un viņiem nav dota iespēja izmantot visas juridiskās iespējas pārsūdzēt šādu lēmumu; tā kā citas dalībvalstis var atteikties atzīt adopcijas nolēmumu, kas pieņemts bez šādām procesuālām garantijām;

G.  tā kā lielāka efektivitāte un pārredzamība ļaus uzlabot iekšzemes adopcijas procedūras un varētu padarīt vieglāku starptautisko adopciju, kas varētu palielināt adoptēto bērnu skaitu; tā kā šajā sakarībā atbilstībai ANO Konvencijas par bērna tiesībām, kuru ir ratificējušas visas dalībvalstis, 21. pantam vajadzētu būt galvenajam kritērijam visās procedūrās, pasākumos un stratēģijās attiecībā uz pārrobežu adopciju, vienlaikus ievērojot bērna intereses;

H.  tā kā būtu jāveic vairāk, lai novērstu, ka adopcijā iespējami ieinteresētos vecākus izmanto negodīgas starpnieku organizācijas, un tā kā tāpēc sadarbība cīņā pret noziedzību un korupciju Eiropas Savienībā būtu jāpastiprina arī šajā jomā;

I.  tā kā pēc iespējas būtu jāatbalsta brāļu un māsu ievietošana vienā un tajā pašā adoptētāju ģimenē, lai neradītu viņiem papildu traumu viņu nošķiršanas rezultātā;

Starpvalstu adopcijas saskaņā ar 1993. gada Hāgas konvenciju

J.  tā kā 1993. gada 29. maija Hāgas konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos (Hāgas konvencija), kuru ir ratificējušas visas dalībvalstis, paredz administratīvās sadarbības sistēmu un atzīt starpvalstu adopcijas, t. i., adopcijas, kad adoptētāju un bērna vai bērnu pastāvīgā dzīvesvieta nav vienā un tajā pašā valstī;

K.  tā kā Hāgas konvencijā ir noteikts, ka starpvalstu adopcijas tiek atzītas automātiski visās parakstītājvalstīs un nav vajadzīga nekāda īpaša procedūra, lai atzīšana būtu spēkā;

L.  tā kā saskaņā ar Hāgas konvenciju atzīšanu var noraidīt tikai tad, ja adopcija ir klaji pretrunā attiecīgās valsts sabiedriskajai kārtībai, ņemot vērā bērna intereses;

Tiesu iestāžu sadarbība civillietās adopcijas jomā

M.  tā kā tiesiskā apmācība visplašākajā nozīmē ir svarīga, lai nodrošinātu savstarpēju uzticēšanos visās tiesību, tostarp arī adopcijas, jomās; tā kā tālab pašreizējās ES programmās, kas paredz tiesisko apmācību un atbalstu Eiropas Tiesiskās apmācības tīklam, nepieciešams iekļaut lielāku uzsvaru uz specializētajām tiesām, piemēram, ģimenes strīdu izskatīšanas tiesām un tiesām nepilngadīgo lietu izskatīšanai;

N.  tā kā iedzīvotājiem būtu jānodrošina piekļuve visaptverošai informācijai par iekšzemes adopcijas juridiskajiem un procesuālajiem aspektiem dalībvalstīs; tā kā šajā sakarībā varētu paplašināt e-tiesiskuma portāla pakalpojumus;

O.  tā kā sadarbība Eiropas Bērnu ombudu tīkla ietvaros tika izveidota 1997. gadā un Eiropas ombudi bērnu jautājumos būtu jāmudina ciešāk sadarboties un koordinēt savas darbības šajā forumā; tā kā centieni to panākt varētu ietvert viņu iesaistīšanu pašreizējās ES finansētajās tiesiskās apmācības sistēmās;

P.  tā kā būtu jāveic padziļināta analīze, jo ir jādara vairāk, lai novērstu un apkarotu pārrobežu bērnu tirdzniecību adopcijas nolūkos un lai uzlabotu pareizu un efektīvu spēkā esošo noteikumu un pamatnostādņu īstenošanu nolūkā apkarot bērnu tirdzniecību; tā kā ES šajā jomā ir jāpastiprina sadarbība cīņā pret noziedzību un korupciju, lai novērstu bērnu nolaupīšanu, pārdošanu vai tirdzniecību;

Iekšzemes adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšana

Q.  tā kā dalībvalstu savstarpējas uzticēšanās principam ir izšķiroša nozīme Savienības tiesību aktos, jo tas ļauj izveidot un uzturēt teritoriju bez iekšējām robežām; tā kā savstarpējas atzīšanas princips, kas balstās uz savstarpēju uzticēšanos, uzliek dalībvalstīm pienākumu atzīt par spēkā esošiem spriedumus vai lēmumus, kuru ir pieņemti citā dalībvalstī;

R.  tā kā, neskatoties uz šajā jomā spēkā esošajiem starptautiskajiem noteikumiem, dalībvalstīs joprojām atšķiras viedokļi par to, kādiem principiem vajadzētu būt adopcijas procesa pamatā,, tāpat kā pastāv atšķirības attiecībā uz adopcijas kārtību un adopcijas juridiskajām sekām;

S.  tā kā Eiropas Savienības kompetencē ir veikt pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot sadarbību starp dalībvalstu tiesu iestādēm, neietekmējot valstu ģimenes tiesības, tostarp adopcijas jomā;

T.  tā kā izņēmumi sabiedriskajā kārtībā kalpo dalībvalstu identitātes aizsardzībai, kas ir atspoguļota dalībvalstu materiālo ģimenes tiesību normās;

U.  tā kā pašlaik nav Eiropas līmeņa noteikumu par iekšzemes adopcijas nolēmumu atzīšanu (ne automātisku, ne citāda veida atzīšanu), t. i., attiecībā uz adopcijām, kas veiktas vienā dalībvalstī;

V.  tā kā šādu noteikumu trūkums rada būtiskas problēmas ģimenēm Eiropā, kuras pēc bērna adopcijas pārceļas uz citu dalībvalsti, jo adopciju var neatzīt, un tas nozīmē, ka vecākiem var rasties grūtības likumīgi īstenot vecāku aizgādību un viņi var saskarties ar finansiālām grūtībām saistībā ar atšķirīgajām nodevām, kuras piemēro šajā jomā;

W.  tā kā tādējādi šādu noteikumu trūkums apdraud bērnu tiesības uz stabilu un pastāvīgu ģimeni;

X.  tā kā pašlaik, pārceļoties uz citu dalībvalsti, vecākiem var būt pienākums izpildīt īpašas valsts atzīšanas procedūras vai pat no jauna adoptēt bērnu, tādējādi rodoties ievērojamai juridiskajai nenoteiktībai;

Y.  tā kā pašreizējā situācija var radīt nopietnas problēmas un radīt šķēršļus ģimenēm pilnībā izmantot pārvietošanās brīvību;

Z.  tā kā var rasties vajadzība pārskatīt un novērtēt vispārējo situāciju, izmantojot apspriešanos starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm;

AA.  tā kā regulā „Briseles II” netiek risināts jautājums par adopcijas nolēmumu atzīšanu, jo tā attiecas tikai uz vecāku atbildību;

AB.  tā kā tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi pieņemt tiesību aktus, kas paredz automātisku citas dalībvalsts iekšzemes adopcijas nolēmuma atzīšanu jebkurā dalībvalstī ar nosacījumu, ka tiek nodrošināta pilnīga valstu noteikumu par sabiedrisko kārtību un subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošana;

AC.  tā kā šādi tiesību akti papildinātu Padomes Regulu (EK) Nr. 2201/2003(1) (Brisele IIa) par jurisdikcijas un vecāku atbildības jautājumiem un novērstu pašreizējās nepilnības adopcijas atzīšanā, kā paredzēts starptautiskajās tiesībās (Hāgas konvencija),

Kopīgi minimālie standarti adopciju jomā

1.  aicina dalībvalstu iestādes visus lēmumus adopcijas jautājumos pieņemt, domājot par bērna interesēm un respektējot tā pamattiesības, vienlaicīgi vienmēr ņemot vērā attiecīgās lietas konkrētos apstākļus;

2.  uzsver, ka bērni, kas ir nodoti adopcijai, nebūtu jāuzskata par valsts īpašumu, bet gan par indivīdiem, kuriem ir starptautiski atzītas pamattiesības;

3.  uzsver, ka katrs adopcijas gadījums ir atšķirīgs un tas ir jāizvērtē pats par sevi;

4.  uzskata, ka attiecībā uz adopciju ar pārrobežu aspektiem būtu jāņem vērā un pēc iespējas jāievēro bērna kultūras un valodas tradīcijas;

5.  uzskata, ka saistībā ar adopcijas procedūru bērnam vienmēr būtu jānodrošina iespēja tikt uzklausītam un izteikt savu viedokli par adopcijas norisi, ņemot vērā viņa vecumu un briedumu; tādēļ uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, kad vien iespējams, kā arī neatkarīgi no vecuma, mēģināt saņemt bērna piekrišanu adopcijai; šajā sakarībā aicina īpašu uzmanību pievērst maziem bērniem un zīdaiņiem, kuru viedokli nav iespējams noskaidrot;

6.  uzskata, ka nedrīkstētu pieņemt nevienu lēmumu par adopciju, pirms nav uzklausīti bioloģiskie vecāki un attiecīgā gadījumā pirms nav izsmelti visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi attiecībā uz vecāku aizgādību un pirms vecāku aizgādnības tiesību atņemšana bioloģiskajiem vecākiem nav kļuvusi galīga; tādēļ aicina dalībvalstu iestādes veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu bērna labklājību, kamēr tiek izmantoti visi tiesiskās aizsardzības līdzekļi un visas tiesvedības gaitā, kas ir saistīta ar adopciju, vienlaikus nodrošinot bērna aizsardzību un aprūpi, kas nepieciešama viņa harmoniskai attīstībai;

7.  aicina Komisiju apsvērt salīdzinoša pētījuma veikšanu, lai analizētu sūdzības par adopciju bez piekrišanas ar pārrobežu aspektiem;

8.  uzsver, ka pirms bērna nodošanas adopcijai svešiniekiem attiecīgajām iestādēm vienmēr būtu vispirms jāapsver iespēja bērnu ievietot pie radiniekiem, kaut arī tie dzīvo citā valstī, ja bērnam ar šiem ģimenes locekļiem ir izveidojušās ģimeniskas saites, attiecīgi izvērtējot bērna vajadzības; uzskata, ka to ģimenes locekļu pastāvīgā dzīvesvieta, kuri vēlas pārņemt atbildību pār bērnu, nebūtu jāuzskata par izšķirošu faktoru;

9.  aicina procedūrās, kas saistītas ar lietām par vecāku atbildību un bērnu adopciju, nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret dažādas valstspiederības vecākiem; aicina dalībvalstis nodrošināt procesuālo tiesību vienlīdzību adopcijas procedūrās iesaistītajiem radiniekiem, kuri ir citas dalībvalsts pilsoņi, tostarp juridiskās palīdzības sniegšanu, laikus sniegtu informāciju par uzklausīšanām, tiesības uz tulka pakalpojumiem un visu dokumentu, kas attiecas uz lietu, nodrošināšanu viņu dzimtajā valodā;

10.  uzsver, ka gadījumos, kad bērns, kura adopcija tiek apsvērta, ir citas dalībvalsts pilsonis, pirms lēmuma pieņemšanas būtu jāinformē šīs dalībvalsts konsulārās iestādes, kā arī bērna ģimene, kas dzīvo šajā dalībvalstī, un ar norādītajām iestādēm un ģimeni būtu jāapspriežas;

11.  turklāt aicina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību nepavadītiem nepilngadīgajiem, kuri ir pieprasījuši bēgļa statusa piešķiršanu vai kuriem šāds statuss jau ir piešķirts, nodrošinot, ka viņi saņem aizsardzību, palīdzību un aprūpi, kas dalībvalstīm ir jāsniedz saskaņā ar to starptautiskajām saistībām, vēlams, pārejas periodā ievietojot viņus audžuģimenēs;

12.  uzsver, cik svarīga ir atbilstošu darba apstākļu nodrošināšana sociālajiem darbiniekiem, lai viņi katru individuālo gadījumu varētu izvērtēt bez finansiāla vai juridiska spiediena, pilnībā ņemot vērā bērna intereses un apsverot visas — gan īstermiņa, gan vidēja termiņa, gan ilgtermiņa — perspektīvas;

Starpvalstu adopcijas saskaņā ar 1993. gada Hāgas konvenciju

13.  norāda uz Hāgas konvencijas panākumiem un tās piemērošanas nozīmīgumu, kā arī mudina visas valstis parakstīt un ratificēt to vai pievienoties tai;

14.  pauž nožēlu par to, ka bieži vien rodas problēmas attiecībā uz adopcijas apliecību izdošanu; tādēļ aicina dalībvalstu iestādes nodrošināt, ka vienmēr tiek ievērotas procedūras un aizsardzības pasākumi, kas noteikti ar Hāgas konvenciju, lai garantētu, ka atzīšana notiek automātiski; aicina dalībvalstis neradīt nevajadzīgus birokrātiskus šķēršļus adopcijas atzīšanai saskaņā ar Hāgas konvenciju, kuri varētu pagarināt procedūru un padārdzināt to;

15.  norāda, ka varētu veikt papildu pasākumus, lai respektētu un precīzi izpildītu Hāgas konvencijas noteikumus, jo dažas dalībvalstis prasa papildu administratīvās procedūras vai pieprasa nesamērīgu nodevu nomaksāšanu saistībā ar adopciju atzīšanu, piemēram, lai izdarītu ierakstus vai grozītu tos civilstāvokļa aktu reģistros vai iegūtu valstspiederību, lai gan tas ir pretrunā ar Hāgas konvencijas noteikumiem;

16.  aicina dalībvalstis ievērot procedūras, kas attiecas uz apspriešanās un piekrišanas prasībām, kuras noteiktas Hāgas konvencijas 4. pantā;

Tiesu iestāžu sadarbība civillietās adopcijas jomā

17.  aicina dalībvalstis pastiprināt sadarbību adopcijas jomā, tostarp gan juridiskajā, gan sociālajā aspektā, un aicina veikt ciešāku sadarbību starp atbildīgajām iestādēm attiecībā uz turpmākiem novērtējumiem, ja tādi nepieciešami; šajā sakarībā aicina ES saglabāt konsekventu pieeju bērnu tiesībām visās tās galvenajās iekšējās un ārējās politikas jomās;

18.  aicina Komisiju izveidot efektīvu tādu tiesnešu un iestāžu Eiropas tīklu, kas specializējušies adopcijas lietās, lai veicinātu informācijas un labas prakses apmaiņu, kas ir jo īpaši noderīgi, kad adopcija ietver ārvalstu elementu; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi veicināt koordināciju un labas prakses apmaiņu ar Eiropas Tiesiskās apmācības tīklu, lai panāktu iespējami lielāku saskaņotību ar shēmām, kuras jau tiek finansētas ar ES līdzekļiem; šajā sakarībā aicina Komisiju nodrošināt finansējumu to tiesnešu specializētai apmācībai, kuri strādā pārrobežu adopcijas jomā;

19.  uzskata, ka apmācība un pulcēšanās iespējas tiesnešiem, kuri strādā pārrobežu adopcijas jomā, var palīdzēt precīzi identificēt paredzamos un nepieciešamos juridiskos risinājumus iekšzemes adopcijas atzīšanas jomā; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt finansējumu, lai organizētu šādas mācības un sanāksmju iespējas priekšlikuma regulai sagatavošanas posmā;

20.  aicina Komisiju Eiropas e-tiesiskuma portālā publicēt attiecīgo juridisko un procesuālo informāciju par dalībvalstu tiesību aktiem un praksi adopcijas jomā;

21.  ņem vērā Eiropas Bērnu ombudu tīkla darbību un uzskata, ka šī sadarbība būtu vēl jāattīsta un jāstiprina;

22.  uzsver nepieciešamību cieši sadarboties, tostarp izmantojot Eiropas iestādes, piemēram, Eiropolu, lai novērstu bērnu pārrobežu nolaupīšanu, pārdošanu un tirdzniecību adopcijas nolūkos; norāda, ka uzticama dzimšanas reģistrācijas sistēma dalībvalstīs var novērst bērnu tirdzniecību adopcijas nolūkos; šajā sakarībā aicina uzlabot koordināciju tādās jutīgās jomās kā bērnu adopcija no trešām valstīm;

Iekšzemes adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšana

23.  norāda, ka nepārprotami ir vajadzīgi Eiropas tiesību akti, kas paredzētu iekšzemes adopcijas nolēmumu automātisku pārrobežu atzīšanu;

24.  prasa Komisijai, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. un 81. pantu, līdz 2017. gada 31. jūlijam iesniegt tiesību akta priekšlikumu par adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšanu, turklāt ievērojot pielikumā iekļautos ieteikumus un saskaņā ar spēkā esošajām starptautiskajām tiesībām šajā jomā;

25.  apstiprina, ka ieteikumos, kas pievienoti šim rezolūcijas priekšlikumam, ir ievērotas pamattiesības, kā arī subsidiaritātes un proporcionalitātes principi;

26.  uzskata, ka pieprasītajam priekšlikumam gala rezultātā nav negatīvu finansiālu seku, jo adopcijas nolēmumu automātiska atzīšana izmaksas samazinās;

o
o   o

27.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos sīki izstrādātos ieteikumus nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

SĪKI IZSTRĀDĀTI IETEIKUMI PADOMES REGULAI PAR ADOPCIJAS NOLĒMUMU PĀRROBEŽU ATZĪŠANU

A.   PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA PRINCIPI UN MĒRĶI

1.  Izmantojot savas tiesības brīvi pārvietoties, arvien lielāks skaits Savienības pilsoņu katru gadu pieņem lēmumu pārcelties uz citu Savienības dalībvalsti. Tas rada virkni sarežģījumu personiskā un ģimenes tiesību stāvokļa atzīšanai un juridiskajam risinājumam personām, kas pārvietojas. Savienība ir uzsākusi šo problemātisko situāciju risināšanu, piemēram, pieņemot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 650/2012(2), izveidojot ciešāku sadarbību attiecībā uz dažiem aspektiem, kas saistīti ar laulāto mantiskajām attiecībām un reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām.

2.  1993. gada 29. maija Hāgas konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos (Hāgas konvencija) ir spēkā visās dalībvalstīs. Tā attiecas uz pārrobežu adopcijām un paredz šādu adopciju automātisku atzīšanu. Tomēr Hāgas konvencija neattiecas uz situācijām, ja ģimene ar bērnu, kas adoptēts tikai valsts procedūras ietvaros, pārceļas uz citu dalībvalsti. Tāpēc, ja juridiskās attiecības starp vecākiem un adoptēto bērnu netiek automātiski atzītas, var rasties ievērojami juridiski sarežģījumi. Var būt nepieciešamas papildu administratīvas vai tiesu procedūras, bet galējos gadījumos atzīšanu var atteikt vispār.

3.  Tādēļ, lai aizsargātu šādu Savienības pilsoņu pamattiesības un brīvības, ir nepieciešams pieņemt regulu, ar ko paredz adopcijas nolēmumu automātisku pārrobežu atzīšanu. Šāda priekšlikuma pareizais juridiskais pamats ir Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. panta 4. punkts, kurš attiecas uz spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu, kā arī Līguma 81. panta 3. punkts, kurš attiecas uz pasākumiem ģimenes tiesību jomā. Regula ir jāpieņem Padomei pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu.

4.  Ierosinātā regula paredz automātisku atzīšanu tādiem adopcijas nolēmumiem, kas pieņemti kādā dalībvalstī saskaņā ar jebkuru citu procedūru, nevis to, kas paredzēta Hāgas konvencijas ietvaros. Tā kā Eiropas ģimenēm var būt saiknes trešās valstīs vai tās iepriekš var būt dzīvojušas šādās valstīs, regula paredz arī to: ja viena dalībvalsts ir atzinusi kādas trešās valsts adopcijas nolēmumu atbilstoši tās attiecīgajiem procedūras noteikumiem, šādu adopcijas nolēmumu atzīst visās citās dalībvalstīs.

5.  Tomēr, lai novērstu labvēlīgākās tiesību sistēmas izvēli vai neatbilstošu valsts tiesību aktu piemērošanu, šāda automātiska atzīšana ir iespējama tikai tad, ja, pirmkārt, šāda atzīšana nav klaji pretrunā sabiedriskajai kārtībai atzīšanas dalībvalstī, vienlaicīgi uzsverot, ka šāda adopcijas noraidīšana nedrīkst izraisīt faktisku diskrimināciju, kas aizliegta ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantu, un, otrkārt, dalībvalstij, kas pieņēmusi lēmumu par adopciju, ir jurisdikcija saskaņā ar B. daļā pieprasītā priekšlikuma 4. pantu (priekšlikums). Jurisdikcija var būt tikai bērna vecāka(-u) vai bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstij. Tomēr, ja adopcijas nolēmums ir pieņemts kādā trešā valstī, jurisdikcija šādas adopcijas sākotnējai atzīšanai Savienībā var būt arī bērna vecāku valstspiederības dalībvalstij. Tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu tiesu pieejamību Eiropas ģimenēm, kas dzīvo ārvalstīs.

6.  Nepieciešamas īpašas procedūras, lai pieņemtu lēmumu par jebkādiem iebildumiem atzīšanai konkrētās lietās. Šie noteikumi ir līdzīgi noteikumiem citos Savienības tiesību aktos civiltiesību jomā.

7.  Lai paātrinātu jebkāda administratīva jautājuma izskatīšanu par automātisko atzīšanu, būtu jāizveido Eiropas adopcijas apliecība. Apliecības paraugs ir jāpieņem ar Komisijas deleģēto aktu.

8.  Priekšlikums attiecas tikai uz individuālām vecāku un bērnu attiecībām. Tas neuzliek dalībvalstīm pienākumu atzīt jebkādas konkrētas juridiskas attiecības starp vecākiem un adoptētu bērnu, jo valstu tiesību akti, kas attiecas uz pāriem, ievērojami atšķiras.

9.  Visbeidzot, priekšlikumā iekļauti nobeiguma un pārejas noteikumi, kādi parasti iekļauti civiltiesību instrumentos. Adopcijas automātiskā atzīšana attiecas tikai uz adopcijas lēmumiem, kas pieņemti pēc datuma, kad sāk piemērot šo regulu, un, arī sākot no šā datuma, uz jebkuru iepriekš pieņemtu adopcijas nolēmumu, ja bērns vēl ir nepilngadīgs.

10.  Šis priekšlikums atbilst subsidiaritātes principam un proporcionalitātes principam, jo dalībvalstis nevar rīkoties pašas, lai pieņemtu tiesisko regulējumu adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšanai, un priekšlikums nepārsniedz to, kas ir absolūti nepieciešams, lai nodrošinātu adoptēto bērnu juridiskās situācijas stabilitāti. Tas neskar dalībvalstu ģimenes tiesības.

B.   PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA TEKSTS

Padomes regula par adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšanu

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 67. panta 4. punktu un 81. panta 3. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta pieprasījumu Eiropas Komisijai,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu,

saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)  Savienība ir izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Savienībai ir jāpieņem pasākumi, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, tostarp arī ģimenes tiesību jomā.

(2)  Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 67. un 81. pantu šie pasākumi ietver pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt nolēmumu savstarpēju atzīšanu tiesas un ārpustiesas lietās.

(3)  Lai nodrošinātu, ka ģimenes, kuras ir adoptējušas bērnu, varētu brīvi pārvietoties, ir vajadzīgi un lietderīgi, ka noteikumus, kas nosaka jurisdikciju un adopcijas nolēmumu atzīšanu, reglamentē saistošs un tieši piemērojams Savienības tiesību akts.

(4)  Šai regulai būtu jānodrošina skaidrs un visaptverošs tiesiskais regulējums attiecībā uz adopcijas nolēmumu pārrobežu atzīšanu, jānodrošina ģimenēm juridiskā noteiktība, prognozējamība un elastīgums un jānovērš tādas situācijas rašanos, kad vienā dalībvalstī likumīgi pieņemts adopcijas nolēmums netiek atzīts citā.

(5)  Šai regulai būtu jāreglamentē adopcijas nolēmumu atzīšana, kuri pieņemti vai atzīti kādā no dalībvalstīm. Tomēr tai nebūtu jāreglamentē starpvalstu adopciju atzīšana, kas veiktas saskaņā ar 1993. gada 29. maija Hāgas konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos, jo Konvencija jau paredz šādu adopciju automātisko atzīšanu. Tālab šī regula būtu jāpiemēro tikai attiecībā uz iekšzemes adopciju atzīšanu un starptautiskām adopcijām, kas nav veiktas saskaņā ar minēto Konvenciju.

(6)  Jābūt saistībai starp adopciju un tās dalībvalsts teritoriju, kura ir pieņēmusi adopcijas nolēmumu vai atzinusi to. Atzīšanai attiecīgi būtu jāatbilst vispārējiem jurisdikcijas noteikumiem.

(7)  Jurisdikcijas noteikumiem vajadzētu būt ļoti paredzamiem, un tiem būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir adoptējošo vecāku pastāvīgā dzīvesvieta vai viena no vecākiem vai bērna pastāvīgā dzīvesvieta. Jurisdikcijas pamatā vajadzētu būt vienīgi šim noteikumam, izņemot situācijas, kurās iesaistītas trešās valstis un kad savienojošais faktors var būt valstspiederības dalībvalsts.

(8)  Tā kā adopcija galvenokārt attiecas uz nepilngadīgajiem, nav lietderīgi piešķirt vecākiem vai bērnam izvēles brīvību attiecībā uz iestādēm, kas lems par adopciju.

(9)  Savstarpēja uzticēšanās tiesvedībai Savienībā attaisno principu, kas paredz, ka kādā dalībvalstī pieņemti vai atzīti adopcijas nolēmumi būtu jāatzīst visās dalībvalstīs bez kādas īpašas procedūras. Tādēļ pret kādā dalībvalstī pieņemtu adopcijas nolēmumu būtu jāattiecas tā, it kā tas būtu pieņemts saņēmējā dalībvalstī.

(10)  Citā dalībvalstī pieņemtu adopcijas nolēmumu automātiskai atzīšanai saņēmējā dalībvalstī nebūtu jāapdraud aizstāvības tiesību ievērošana. Tāpēc visām ieinteresētajām pusēm vajadzētu būt iespējai iesniegt pieteikumu par adopcijas nolēmuma atzīšanas atteikumu, ja tās uzskata, ka pastāv kāds no iemesliem atzīšanas atteikšanai.

(11)  Iekšzemes adopcijas nolēmumu atzīšanai būtu jānotiek automātiski, ja vien nav tā, ka dalībvalstij, kurā adopcija notikusi, nav jurisdikcijas, vai ja šāda atzīšana būtu klaji pretrunā atzīstošās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kā interpretēts saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantu.

(12)  Šai regulai nebūtu jāietekmē dalībvalstu materiālās ģimenes tiesības, tostarp tiesību akti par adopciju. Turklāt jebkādai adopcijas nolēmuma atzīšanai saskaņā ar šo regulu nevajadzētu nozīmēt to, ka adopcijas nolēmuma atzīšanas rezultātā tiek atzītas jebkādas tiesiskās attiecības starp adoptējošiem vecākiem, savukārt no tiesiskajām attiecībām nav atkarīgs iespējamais lēmums par adopcijas nolēmuma atzīšanu.

(13)  Procesuālie jautājumi, kas šajā regulā nav iekļauti, būtu jārisina saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(14)  Ja adopcijas nolēmums implicē tādas juridiskas attiecības, kas nav pazīstamas saņēmējas dalībvalsts tiesību aktos, minētās juridiskās attiecības, tostarp izrietošās tiesības vai pienākumus, cik vien iespējams būtu jāpielāgo tām, kādas pastāv minētās dalībvalsts tiesību aktos un kam ir līdzvērtīgas sekas un tādi paši mērķi un nolūki. Katrai dalībvalstij būtu jānosaka, kādā veidā un kurš veic pielāgošanu.

(15)  Lai atvieglotu automātisku atzīšanu, kas paredzēta šajā regulā, būtu jāizstrādā paraugs adopcijas nolēmumu pārsūtīšanai, Eiropas adopcijas apliecība. Šajā nolūkā būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz apliecības parauga izstrādi un grozījumiem. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina attiecīgo dokumentu vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(16)  Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(17)  Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD [Apvienotā Karaliste un Īrija ir paziņojušas, ka vēlas piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā]/[neskarot minēta protokola 4. pantu, Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un šī regula tām nav saistoša un nav jāpiemēro].

(18)  Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Darbības joma

1.  Šo regulu piemēro attiecībā uz adopcijas nolēmumu atzīšanu.

2.  Šo regulu nepiemēro:

a)  dalībvalstu tiesību aktiem par tiesībām adoptēt vai par citiem ģimenes tiesību jautājumiem;

b)  starpvalstu adopcijām saskaņā ar 1993. gada 29. maija Hāgas konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos, un šī regula neskar iepriekš minētos aktus un adopcijas (Hāgas konvencija).

3.  Ne ar vienu šīs regulas noteikumu no dalībvalstīm netiek prasīts:

a)  atzīt jebkādu juridisku attiecību pastāvēšanu starp adoptēta bērna vecākiem adopcijas nolēmuma atzīšanas rezultātā;

b)  pieņemt adopcijas nolēmumus apstākļos, kad attiecīgie valsts tiesību akti to neļauj.

2. pants

Definīcijas

Šajā regulā „adopcijas nolēmums” nozīmē spriedumu vai lēmumu, kas izveido vai atzīst pastāvīgas juridiskas vecāku un bērnu attiecības starp bērnu, kurš vēl nav sasniedzis pilngadību, un jaunu vecāku vai jauniem vecākiem, kas nav šā bērna bioloģiskie vecāki, neatkarīgi no tā, kā šādas juridiskas attiecības tiek dēvētas valsts tiesību aktos.

3. pants

Adopcijas nolēmumu automātiska atzīšana

1.  Adopcijas nolēmumu, kas pieņemts kādā no dalībvalstīm, atzīst citās dalībvalstīs, un tam nav vajadzīga nekāda īpaša procedūra, ar nosacījumu, ka nolēmuma pieņemšana ir šīs dalībvalsts jurisdikcijā saskaņā ar 4. pantu.

2.  Jebkura ieinteresētā puse saskaņā ar 7. pantā noteikto procedūru var iesniegt pieteikumu lēmuma pieņemšanai par to, ka nepastāv 6. pantā minētie atzīšanas atteikuma pamatojumi.

3.  Ja tiesvedības rezultāts dalībvalsts tiesā ir atkarīgs no lēmuma par saistītu jautājumu attiecībā uz atzīšanas atteikšanu, tad minētā jautājuma izlemšana ir šīs tiesas jurisdikcijā.

4. pants

Jurisdikcija attiecībā uz adopcijas nolēmumiem

1.  Dalībvalsts iestādes var pieņemt adopcijas nolēmumu tikai tādā gadījumā, ja adoptējošais vecāks vai vecāki vai adoptējamais bērns pastāvīgi dzīvo šajā dalībvalstī.

2.  Ja adopcijas nolēmumu attiecībā uz bērnu ir pieņēmušas kādas trešās valsts iestādes, dalībvalsts iestādes arī var pieņemt šādu nolēmumu vai lemt par šāda trešās valsts nolēmuma atzīšanu saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzēto procedūru, ja adoptējošais vecāks vai vecāki vai adoptējamais bērns pastāvīgi nedzīvo šajā dalībvalstī, bet ir tās valstspiederīgie.

5. pants

Atzīšanai nepieciešamie dokumenti

Persona, kas kādā dalībvalstī vēlas atsaukties uz citā dalībvalstī pieņemtu adopcijas nolēmumu, iesniedz:

a)  adopcijas nolēmuma kopiju, kas atbilst autentiskuma noteikšanas nosacījumiem, kā arī

b)  Eiropas adopcijas apliecību, kas izsniegta saskaņā ar 11. pantu.

6. pants

Atzīšanas atteikums

Pēc jebkuras ieinteresētās puses pieprasījuma adopcijas nolēmuma atzīšanu dalībvalstī var atteikt tikai tad:

a)  ja šāda atzīšana ir acīmredzami pretrunā saņēmējas dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai (ordre public);

b)  ja nolēmuma pieņemšana nebija izcelsmes dalībvalsts jurisdikcijā saskaņā ar 4. pantu.

7. pants

Atzīšanas atteikšanas pieteikums

1.  Pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma, kā paredzēts dalībvalsts tiesību aktos, adopcijas nolēmuma atzīšanu atsaka, ja pastāv kāds no 6. pantā minētajiem pamatiem.

2.  Atzīšanas atteikšanas pieteikumu iesniedz tiesā, ko attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar 13. panta a) punktu ir paziņojusi Komisijai kā tiesu, kurā jāiesniedz pieteikums.

3.  Atzīšanas atteikšanas procedūru, ciktāl uz to neattiecas šī regula, reglamentē saņēmējas dalībvalsts tiesību akti.

4.  Pieteikuma iesniedzējs iesniedz tiesai nolēmuma kopiju un, ja nepieciešams, tā tulkojumu vai transliterāciju.

5.  Tiesa var neprasīt iesniegt 4. punktā minētos dokumentus, ja tie jau ir tās rīcībā vai tā uzskata par nepamatotu prasīt iesniedzējam tos sagādāt. Minētajā gadījumā tiesa var prasīt otru pusi iesniegt minētos dokumentus.

6.  Pusei, kas prasa citā dalībvalstī pieņemta adopcijas nolēmuma atzīšanas atteikšanu, neprasa, lai tai būtu pasta adrese saņēmējā dalībvalstī. Tāpat minētajai pusei neprasa iecelt pilnvarotu pārstāvi saņēmējā dalībvalstī, ja vien šāda pārstāvja iecelšana nav obligāta prasība neatkarīgi no pušu valstspiederības vai domicila.

7.  Tiesa nekavējoties pieņem lēmumu par atzīšanas atteikšanas pieteikumu.

8. pants

Lēmuma par atzīšanas atteikšanas pieteikumu pārsūdzēšana

1.  Ikviena puse var pārsūdzēt lēmumu par atzīšanas atteikšanas pieteikumu.

2.  Pārsūdzība jāiesniedz tiesā, ko attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar 13. panta b) punktu ir paziņojusi Komisijai kā tiesu, kurā jāiesniedz šāda pārsūdzība.

3.  Attiecīgo lēmumu par pārsūdzību var apstrīdēt apelācijas kārtībā vienīgi tad, ja attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar 13. panta c) punktu ir paziņojusi Komisijai tiesas, kurās jāiesniedz turpmāka pārsūdzība.

9. pants

Pārsūdzības dalībvalstī, kas pieņēmusi nolēmumu par adopciju

Tiesa, kurā iesniegts atzīšanas atteikšanas pieteikums vai kura izskata pārsūdzību saskaņā ar 8. panta 2. vai 3. punktu, var apturēt tiesvedību, ja vispārējā kārtībā ir pārsūdzēts adopcijas nolēmums dalībvalstī, kas to pieņēmusi, vai ja šādas pārsūdzības termiņš vēl nav beidzies. Šādā gadījumā tiesa var noteikt termiņu, kurā šāda pārsūdzība ir jāiesniedz.

10. pants

Aizliegums pārskatīt lietu pēc būtības

Kādā dalībvalstī pieņemts adopcijas lēmums vai spriedums nekādos apstākļos nav pārskatāms pēc būtības saņēmējā dalībvalstī.

11. pants

Eiropas adopcijas apliecība

Tās dalībvalsts iestādes, kas pieņēmusi adopcijas nolēmumu, pēc ieinteresētās puses pieteikuma izsniedz daudzvalodīgu Eiropas adopcijas apliecību, kas atbilst saskaņā ar 15. pantu izveidotajam modelim.

12. pants

Adopcijas nolēmuma pielāgošana

1.  Ja lēmumā vai spriedumā noteikts pasākums vai rīkojums, kas nav pazīstams saņēmējas dalībvalsts tiesību aktos, minēto pasākumu vai nolēmumu cik vien iespējams pielāgo pasākumam vai nolēmumam, kas pazīstams minētās dalībvalsts tiesību aktos un kam ir līdzvērtīgas sekas un līdzīgi mērķi un nolūki. Šāda pielāgošana nedrīkst radīt sekas, kas pārsniedz izcelsmes dalībvalsts tiesību aktos paredzētās sekas.

2.  Jebkura puse var tiesā apstrīdēt pasākuma vai nolēmuma pielāgošanu.

13. pants

Informācija, kas dalībvalstīm jāsniedz

1.  Līdz 2018. gada 1. jūlijam dalībvalstis dara Komisijai zināmus savus valsts noteikumus — ja tādi ir — attiecībā uz:

a)  tiesām, kurās jāiesniedz atzīšanas atteikšanas pieteikums saskaņā ar 7. panta 2. punktu;

b)  tiesām, kurās jāiesniedz pārsūdzība par lēmumu attiecībā uz atzīšanas atteikšanas pieteikumu saskaņā ar 8. panta 2. punktu, kā arī

c)  tiesām, kurās jāiesniedz jebkāda turpmāka pārsūdzība saskaņā ar 8. panta 3. punktu;

2.  Komisija 1. punktā minēto informāciju, kā arī jebkādu citu nozīmīgu informāciju par adopcijas procedūrām un tās atzīšanu dalībvalstīs dara publiski pieejamu ar atbilstošu līdzekļu palīdzību, īpaši izmantojot Eiropas e-tiesiskuma portālu.

14. pants

Legalizācija un līdzīgas formalitātes

Dokumentiem, kas saistībā ar šo regulu ir izdoti kādā dalībvalstī, nav vajadzīga legalizācija vai citas līdzīgas formalitātes.

15. pants

Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus

Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 16. pantu attiecībā uz 11. pantā minētās daudzvalodu Eiropas adopcijas apliecības modeļa izveidi un grozīšanu.

16. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.  Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.  Pilnvaras pieņemt 15. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz nenoteiktu laiku no 2018. gada 1. jūlija.

3.  Padome jebkurā laikā var atsaukt 15. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.  Saskaņā ar 15. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Padomei, tā nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām Padome ir informējusi Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

5.  Eiropas Parlamentu informē par Komisijas pieņemtiem deleģētajiem aktiem, par jebkādiem iebildumiem, kas izteikti pret tiem, kā arī par to, ka Padome atsauc pilnvaru deleģēšanu.

17. pants

Pārejas noteikumi

Šo regulu piemēro tikai adopcijas nolēmumiem, kas pieņemti 2019. gada 1. janvārī vai vēlāk.

Tomēr pirms 2019. gada 1. janvāra pieņemtie adopcijas nolēmumi arī tiek atzīti, sākot no minētā datuma, ja attiecīgais bērns šajā datumā vēl nav sasniedzis pilngadību.

18. pants

Saistība ar pastāvošām starptautiskām konvencijām

1.  Šo regulu nepiemēro adopcijas nolēmumiem, kas pieņemti, piemērojot Hāgas konvenciju.

2.  Neskarot dalībvalstu saistības atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 351. pantam, šī regula neietekmē tādu starptautisku konvenciju piemērošanu, kuru līgumslēdzējas puses šīs regulas spēkā stāšanās laikā ir viena vai vairākas dalībvalstis un kuras paredz noteikumus, kas saistīti ar adopciju atzīšanu.

3.  Tomēr attiecībās starp dalībvalstīm šī regula prevalē pār konvencijām, kas noslēgtas tikai starp divām vai vairāk dalībvalstīm, ciktāl šādas konvencijas attiecas uz šajā regulā reglamentētiem jautājumiem.

19. pants

Pārskatīšanas klauzula

1.  Līdz 2024. gada 31. decembrim un pēc tam reizi piecos gados Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par šīs regulas piemērošanu. Vajadzības gadījumā ziņojumam pievieno priekšlikumus šīs regulas pielāgošanai.

2.  Šajā nolūkā dalībvalstis Komisijai paziņo atbilstīgu informāciju par to, kā valstu tiesas piemēro šo regulu.

20. pants

Stāšanās spēkā un piemērošanas diena

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2019. gada 1. janvāra, izņemot 13., 15. un 16. pantu, kurus piemēro no 2018. gada 1. jūlija.

Šī regula ir saistoša kopumā un ir tieši piemērojama dalībvalstīs saskaņā ar Līgumiem.

...,

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs

(1) Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 23.12.2003., 1. lpp.).
(2) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (OV L 201, 27.7.2012., 107. lpp.).


Divpusējo aizsargpasākumu klauzula un stabilizācijas mehānisms banāniem ES un Kolumbijas un Peru tirdzniecības nolīgumā ***I
PDF 506kWORD 52k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 19/2013, ar ko īsteno divpusējo aizsargpasākumu klauzulu un stabilizācijas mehānismu banāniem Tirdzniecības nolīgumā starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kolumbiju un Peru, no otras puses, un ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 20/2013, ar ko īsteno divpusējo aizsargpasākumu klauzulu un stabilizācijas mehānismu banāniem Nolīgumā, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Centrālameriku, no otras puses (COM(2015)0220 – C8-0131/2015 – 2015/0112(COD))
P8_TA(2017)0014A8-0277/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0220),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 207. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0131/2015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā 2016. gada 20. decembra vēstulē Padomes pārstāvja pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu (A8-0277/2016),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  apstiprina Parlamenta, Padomes un Komisijas kopējos paziņojumus, kas pievienoti šai rezolūcijai;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 2. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/..., ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 19/2013, ar ko īsteno divpusējo aizsargpasākumu klauzulu un stabilizācijas mehānismu banāniem Tirdzniecības nolīgumā starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kolumbiju un Peru, no otras puses, un ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 20/2013, ar ko īsteno divpusējo aizsargpasākumu klauzulu un stabilizācijas mehānismu banāniem Nolīgumā, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Centrālameriku, no otras puses

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2017/540.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas

KOPĪGS PAZIŅOJUMS

Eiropas Parlaments, Padome un Komisija vienojas par to, ka ir svarīgi cieši sadarboties, lai uzraudzītu, kā tiek īstenots Tirdzniecības nolīgums starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kolumbiju un Peru, no otras puses(1), kas grozīts ar Pievienošanās protokolu Tirdzniecības nolīgumam starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kolumbiju un Peru, no otras puses, lai ņemtu vērā Ekvadoras pievienošanos(2), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 19/2013 (2013. gada 15. janvāris), ar ko īsteno divpusējo aizsargpasākumu klauzulu un stabilizācijas mehānismu banāniem Tirdzniecības nolīgumā starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kolumbiju un Peru, no otras puses(3), un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 20/2013 (2013. gada 15. janvāris), ar ko īsteno divpusējo aizsargpasākumu klauzulu un stabilizācijas mehānismu banāniem Nolīgumā, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Centrālameriku, no otras puses(4). Šim nolūkam minētās iestādes vienojas par turpmāk minēto:

—  pēc Eiropas Parlamenta atbildīgās komitejas pieprasījuma Komisija tai ziņos par jebkādām konkrētām bažām, kas saistītas ar to, kā Kolumbija, Ekvadora vai Peru īsteno savas saistības tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības jomā;

—  ja Eiropas Parlaments pieņems ieteikumu sākt izmeklēšanu par aizsargpasākumiem, Komisija rūpīgi izskatīs, vai ir ievēroti Regulā (ES) Nr. 19/2013 vai Regulā (ES) Nr. 20/2013 paredzētie nosacījumi ex officio uzsākšanai. Ja Komisija uzskatīs, ka nosacījumi nav izpildīti, tā iesniegs Eiropas Parlamenta atbildīgajai komitejai ziņojumu, tostarp paskaidrojumu par visiem faktoriem, kas attiecas uz šādas izmeklēšanas sākšanu;

—  Komisija līdz 2019. gada 1. janvārim sagatavos Savienības banānu ražotāju stāvokļa novērtējumu. Ja tiks konstatēta tirgus vai Savienības banānu ražotāju stāvokļa nopietna pasliktināšanās, nolīguma pusēm vienojoties, var tikt paredzēta mehānisma darbības termiņa pagarināšana.

Pēc stabilizācijas mehānisma darbības termiņa beigām Komisija turpinās veikt regulāru tirgus un Savienības banānu ražotāju stāvokļa analīzi. Ja tiks konstatēta tirgus vai Savienības banānu ražotāju stāvokļa pasliktināšanās, Komisija, ņemot vērā banānu nozares lielo nozīmi tālākajos reģionos, kopā ar dalībvalstīm un ieinteresētām personām izvērtēs stāvokli un lems par to, vai būtu jāparedz attiecīgi pasākumi. Komisija varētu arī rīkot regulāras uzraudzības sanāksmes, kurās piedalās dalībvalstis un ieinteresētās personas.

Komisijas ir izstrādājusi statistikas instrumentus, kas ļauj uzraudzīt un novērtēt banānu importa tendences un Savienības banānu tirgus stāvokli. Komisija pievērsīs īpašu uzmanību importa uzraudzības datu formāta pārskatīšanai, lai lietotājiem pēc iespējas ērtākā veidā darītu pieejamu regulāri atjauninātu informāciju.

(1) OV L 354, 21.12.2012., 3. lpp.
(2) OV L 356, 24.12.2016., 3. lpp.
(3) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 19/2013 (2013. gada 15. janvāris), ar ko īsteno divpusējo aizsargpasākumu klauzulu un stabilizācijas mehānismu banāniem Tirdzniecības nolīgumā starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kolumbiju un Peru, no otras puses (OV L 17, 19.1.2013., 1. lpp.).
(4) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 20/2013 (2013. gada 15. janvāris), ar ko īsteno divpusējo aizsargpasākumu klauzulu un stabilizācijas mehānismu banāniem Nolīgumā, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Centrālameriku, no otras puses (OV L 17, 19.1.2013., 13. lpp.).


Ārējo zvejas flotu ilgtspējīga pārvaldība ***I
PDF 340kWORD 90k
Rezolūcija
Konsolidētais teksts
Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par ārējo zvejas flotu ilgtspējīgu pārvaldību un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1006/2008 (COM(2015)0636 – C8-0393/2015 – 2015/0289(COD))
P8_TA(2017)0015A8-0377/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0636),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0393/2015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 25. maija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0377/2016),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 2. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/… par ārējo zvejas flotu ilgtspējīgu pārvaldību un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1006/2008

P8_TC1-COD(2015)0289


EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 43. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(2),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu(3),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(4),

tā kā:

(1)  Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1006/2008(5) (“Zvejas atļauju regula”) ir izveidota sistēma, kas attiecas uz atļaujām Savienības zvejas kuģiem veikt zvejas darbības ārpus Savienības ūdeņiem un uz trešo valstu kuģu piekļuvi Savienības ūdeņiem.

(2)  Savienība ir Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijas(6) (UNCLOS) līgumslēdzēja puse, un tā ir ratificējusi Apvienoto Nāciju Organizācijas 1995. gada 4. augusta Nolīgumu par Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas noteikumu īstenošanu attiecībā uz transzonālo zivju krājumu un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību (ANO zivju krājumu nolīgums)(7). Šajos starptautiskajos noteikumos ir noteikts princips, ka visām valstīm ir jāpieņem atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu jūras resursu ilgtspējīgu pārvaldību un saglabāšanu, un jāsadarbojas šajā nolūkā. [Gr. 1]

(3)  Savienība ir akceptējusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas 1993. gada 24. novembra Nolīgumu par zvejas kuģu atbilstības veicināšanu starptautiskajiem saglabāšanas un pārvaldības pasākumiem atklātā jūrā (FAO atbilstības nolīgums)(8). FAO atbilstības nolīgumā teikts, ka līgumslēdzēja puse nepiešķir atļauju izmantot kuģi zvejai atklātā jūrā, ja nav izpildīti konkrēti nosacījumi, kā arī uzliek sankcijas, ja nav izpildīti konkrēti ziņošanas pienākumi.

(3a)   Starptautiskais Jūras tiesību tribunāls 2015. gada 2. aprīlī sniedza konsultatīvu atzinumu, atbildot uz Rietumāfrikas apakšreģionālās zvejniecības komisijas pieprasījumu. Konsultatīvajā atzinumā apstiprināts, ka Savienība ir atbildīga par to kuģu darbībām, kas kuģo ar dalībvalstu karogu, un šajā jomā Savienībai ir jāīsteno pienācīga rūpība. [Gr. 2]

(4)  Savienība ir apstiprinājusi 2001. gadā pieņemto FAO Starptautisko Nelegālās, nereģistrētās un neregulētās zvejas aizkavēšanas, novēršanas un izskaušanas rīcības plānu (“NNN zvejas SRP”). NNN zvejas SRP un 2014. gadā apstiprinātajās FAO Karoga valsts darbības brīvprātīgajās vadlīnijās ir nostiprināts karoga valsts pienākums nodrošināt dzīvo jūras resursu un jūras ekosistēmu ilgtermiņa saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu. NNN zvejas SRP paredzēts, ka karoga valstij būtu jāizdod sava karoga kuģiem atļaujas zvejot ūdeņos, kas nav tās suverenitātē vai jurisdikcijā. Turklāt brīvprātīgajās vadlīnijās ieteikts gadījumos, kad zvejas darbības notiek saskaņā ar piekļuves nolīgumu zivsaimniecības nozarē vai pat nesaistīti ar šādu nolīgumu, izdot gan karoga valsts, gan piekrastes valsts atļauju. Abām valstīm būtu jāpārliecinās par to, ka šādas zvejas darbības nekaitēs krājumu ilgtspējai piekrastes valsts ūdeņos (40. un 41. punkts).

(4a)   Visi FAO locekļi, tostarp Savienība un tās jaunattīstības partnervalstis, 2014. gadā vienbalsīgi pieņēma Brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par ilgtspējīgas mazapjoma zvejas saglabāšanu pārtikas nodrošinājuma un nabadzības izskaušanas kontekstā, kuru 5.7 punktā uzsvērts, ka, slēdzot ar trešām valstīm un trešām pusēm nolīgumus par resursu pieejamību, pienācīgi jāņem vērā mazapjoma zvejas intereses. [Gr. 3]

(4b)   FAO Brīvprātīgi piemērojamajās pamatnostādnēs par ilgtspējīgu mazapjoma zvejniecību saglabāšanu pārtikas nodrošinājuma un nabadzības izskaušanas kontekstā tiek prasīts pieņemt pasākumus zivsaimniecības resursu saglabāšanai un ilgtspējīgai izmantošanai ilgtermiņā, kā arī pasākumus pārtikas ražošanas ekoloģiskā pamata nodrošināšanai, uzsverot, cik svarīgi zvejas darbībām, kas tiek veiktas ārpus Savienības, ir tādi vides standarti, kas ietver ekosistēmas pieeju zvejniecības pārvaldībā, līdztekus piesardzīgai pieejai, lai atjaunotu un uzturētu izmantotos krājumus tādā līmenī, kas līdz 2015. gadam, kur vien iespējams, pārsniegtu maksimālo nozveju un līdz 2020. gadam to panāktu attiecībā uz visiem zivju krājumiem. [Gr. 4]

(5)  Starptautiskā mērogā aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta jautājumam par karoga valsts un attiecīgā gadījumā starptautiskās karoga organizācijas pienākumiem un līdzās pastāvošo atbildību un saistībām attiecībā uz atklātās jūras dzīvo resursu saglabāšanu un pārvaldību saskaņā ar UNCLOS. Tāpat uzmanība tiek pievērsta arī paralēlai piekrastes valsts jurisdikcijai un karoga valsts jurisdikcijai, attiecīgā gadījumā arī starptautiskās karoga un piekrastes organizācijas jurisdikcijai, saistībā ar pienācīgas rūpības pienākumu, kas izriet no UNCLOS, proti, nodrošināt jūras bioloģisko resursu pienācīgu saglabāšanu jūras apgabalos, kas ir valstu jurisdikcijā. Starptautiskā Jūras tiesību tribunāla (ITLOS) 2015. gada 2. aprīļa konsultatīvais atzinums, kas tika sniegts, atbildot uz Rietumāfrikas apakšreģionālās zvejniecības komisijas jautājumiem, apstiprināja, ka Savienībai ir starptautiska atbildība pret trešām valstīm un starptautiskām organizācijām par tās zvejas kuģu darbībām, un šāda atbildība nozīmē, ka Savienībai ir jārīkojas ar pienācīgu rūpību. Pienācīgas rūpības pienākums ir valsts pienākums pielikt vislielākās pūles un darīt visu iespējamo, lai aizkavētu nelegālu zveju, un tas ietver pienākumu pieņemt vajadzīgos administratīvos un noteikumu izpildes pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tās karoga zvejas kuģi, tās valstspiederīgie vai zvejas kuģi, kas darbojas tās ūdeņos, neiesaistās darbībās, ar kurām pārkāpj piemērojamos saglabāšanas un pārvaldības pasākumus. Minēto iemeslu dēļ, kā arī lai kopumā nostiprinātu zilo ekonomiku, ir svarīgi Savienības zvejas kuģu darbības ārpus Savienības ūdeņiem, kā arī ar to saistīto pārvaldības sistēmu organizēt tādā veidā, lai Savienības starptautiskās saistības varētu tikt efektīvi un rezultatīvi izpildītas un lai netiktu pieļautas situācijas, kurās Savienībai varētu pārmest starptautiski prettiesiskas darbības. [Gr. 5]

(5a)   Savienība Apvienoto Nāciju Organizācijas 2015. gada 25. septembra augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību ir uzņēmusies saistības īstenot rezolūciju, kurā iekļauts noslēguma dokuments „Mūsu pasaules pārveide — ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gada perspektīvā”, tostarp īstenot Ilgtspējīgas attīstības mērķi Nr. 14 — "Saglabāt un ilgtspējīgi izmantot okeānus, jūras un jūras resursus" un ar to saistītos uzdevumus, kā arī Ilgtspējīgas attīstības mērķi Nr. 12 — "Nodrošināt ilgtspējīgus patēriņa un ražošanas modeļus", un ar šiem mērķiem saistītos uzdevumus. [Gr. 6]

(6)  Savienības ārējai zivsaimniecības politikai un tirdzniecības politikai būtu jāatspoguļo rezultāti, kas iezīmējušies pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas 2012. gada konferences par ilgtspējīgu attīstību “Rio+20”(9), kā arī un ES rīcības plāna savvaļas floras un faunas nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai pieņemšanas, un starptautiskās norises cīņā pret savvaļas dzīvnieku un augu nelegālo tirdzniecību, kā arī jaunie Ilgtspējīgas attīstības mērķi (17 mērķi mūsu pasaules pārveidei, tostarp mērķis Nr. 14 — "Saglabāt un ilgtspējīgi izmantot okeānus, jūras un to resursus"), ko ANO pieņēma 2015. gada septembrī. [Gr. 7]

(7)  Kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) mērķis, kas noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1380/2013(10) (“pamatregula”), ir nodrošināt to, ka zvejas darbības ir vidiski, ekonomiski un sociāli ilgtspējīgas un tiek pārvaldītas saskaņā ar ekonomisko, sociālo un nodarbinātības ieguvumu nodrošināšanas mērķiem, kā arī saskaņā ar mērķi atjaunot un uzturēt zivju krājumus virs tāda līmeņa, kas var nodrošināt maksimāli ilgtspējīgu nozvejas apjomu, un ka tās veicina pārtikas pieejamību. Šīs politikas īstenošanā ir arī jāņem vērā attīstības sadarbības mērķi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. panta 1. punkta otro daļu. [Gr. 8]

(7a)   Pamatregulā noteikta arī prasība, ka ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumiem (IZPN) jāattiecas vienīgi uz nozvejas pārpalikumu, kā minēts UNCLOS 62. panta 2. un 3. punktā. [Gr. 9]

(8)  Regulā (ES) Nr. 1380/2013Pamatregulā uzsvērts, ka Savienībai jāpopularizē KZP mērķi starptautiskā mērogā, nodrošinot to, ka Savienības zvejas darbības ārpus Savienības ūdeņiem pamatojas uz tiem pašiem principiem un standartiem, kas piemērojami saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, un vienlaikus veicinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus Savienības un trešo valstu operatoriem. Trešo valstu pieņemtie sociālās jomas un vides tiesību akti var atšķirties no Savienības tiesību aktiem šajās jomās, kā rezultātā uz zvejas flotēm attiecas atšķirīgi standarti. Šāda situācija var novest pie tā, ka tiek atļautas zvejas darbības, kas neatbilst jūras resursu ilgtspējīgai pārvaldībai. Tādēļ ir jānodrošina saskaņotība starp Savienības vides, zivsaimniecības, tirdzniecības un attīstības jomas darbībām, jo īpaši gadījumos, kad tas skar to jaunattīstības valstu zivsaimniecības, kurām ir zema administratīvā kapacitāte un augsts korupcijas risks. [Gr. 10]

(9)  Regula (EK) Nr. 1006/2008 tika izstrādāta ar mērķi izveidot kopēju pamatu atļauju izdošanai attiecībā uz zvejas darbībām, ko Savienības kuģi veic ārpus Savienības ūdeņiem, lai tādā veidā atbalstītu cīņu pret NNN zveju un labāk kontrolētu un uzraudzītu ES Savienības floti visā pasaulē, kā arī attiecībā uz nosacījumiem atļaujas piešķiršanai trešo valstu kuģiem, kas zvejo Savienības ūdeņos. [Gr. 11]

(10)  Līdztekus Regulai (EK) Nr. 1006/2008 tika pieņemta Padomes Regula (EK) Nr. 1005/2008(11) par NNN zveju, un gadu vēlāk tika pieņemta Padomes Regula (EK) Nr. 1224/2009 (“Kontroles regula”)(12). Minētās regulas ir trīs KZP kontroles un noteikumu izpildes īstenošanas pīlāri.

(11)  Tomēr minētās trīs regulas nav īstenotas konsekventi, jo īpaši ir konstatētas neatbilstības starp Zvejas atļauju regulu un Kontroles regulu, kas tika pieņemta pēc Zvejas atļauju regulas. Zvejas atļauju regulas īstenošanā ir atklājušās arī vairākas nepilnības, proti, regulas darbības jomā nav ietverti daži ar kontroli saistīti problēmjautājumi, tādi kā fraktēšana, karoga maiņa un zvejas atļaujas, ko trešās valsts kompetentā iestāde izdod Savienības zvejas kuģim nesaistīti ar IZPN (“tiešas atļaujas”). Turklāt daži ziņošanas pienākumi ir izrādījušies sarežģīti izpildāmi, grūtības radījis arī administratīvo funkciju sadalījums starp dalībvalstīm un Komisiju.

(12)  Šīs regulas pamatprincips ir tāds, ka ikvienam Savienības kuģim, kas zvejo ārpus Savienības ūdeņiem, būtu jāsaņem karoga dalībvalsts atļauja un jātiek attiecīgi uzraudzītam neatkarīgi no tā, kur un kādā regulējumā tas darbojas. Atļaujas izdošanai vajadzētu būt atkarīgai no tā, vai ir izpildīts kopēju atļaujas izdošanas kritēriju pamatkopums. Informācijai, ko dalībvalstis apkopo un iesniedz Komisijai, būtu jādod Komisijai iespēja jebkurā laikā iesaistīties visu Savienības zvejas kuģu zvejas darbību uzraudzībā jebkurā apgabalā ārpus Savienības ūdeņiem. Tas nepieciešams, lai Komisija varētu pildīt savus Līgumu uzraudzītājas pienākumus. [Gr. 12]

(12a)   Pēdējos gados ir vērojami būtiski uzlabojumi Savienības ārējā zivsaimniecības politikā — nosacījumu jomā, kā arī iIZPN jomā, kā arī attiecībā uz rūpību, ar kādu šie noteikumi tiek īstenoti. Savienības flotes zvejas iespēju saglabāšanai IZPN satvarā vajadzētu būt Savienības ārējas zivsaimniecības politikas prioritārajam mērķim, kā arī līdzīgi nosacījumi būtu jāpiemēro Savienības darbībām, kas nav IZPN darbības jomā. [Gr. 13]

(12b)   Komisijai vajadzētu būt vidutājai, kad rodas situācijas saistībā ar zvejas atļauju anulēšanu, apturēšanu vai grozīšanu, pamatojoties uz pierādījumiem par smagiem pārkāpumiem zvejas resursu izmantošanas jomā. [Gr. 14]

(13)  Atbalsta kuģi var būtiski ietekmēt veidu, kādā zvejas kuģi var veikt zvejas darbības, un zivju daudzumu, ko tie var iegūt. Tātad tie jāņem vērā atļauju izdošanas un ziņošanas procedūrās, kas noteiktas šajā regulā.

(14)  Karoga maiņas darbības kļūst par problēmu tad, kad to mērķis ir apiet KZP noteikumus vai pastāvošos saglabāšanas un pārvaldības pasākumus. Tāpēc Savienībai būtu jāspēj definēt, atklāt un aizkavēt šādas darbības. Visā Savienības operatoram piederoša kuģa visā darbmūžā būtu jānodrošina atbilstības vēstures izsekojamība un pienācīga līdzsekošana neatkarīgi no tā ar kādu karogu vai karogiem tas kuģo. Minētajā nolūkā būtu jāizmanto arī prasība, ka Starptautiskajai Jūrniecības organizācijai (SJO) ir jāpiešķir unikāls kuģa numurs. [Gr. 15]

(15)  Trešās valsts ūdeņos Savienības kuģi var darboties vai nu saskaņā ar IZPN, kas noslēgti starp Savienību un trešām valstīm, vai arī saņemot tiešas zvejas atļaujas no trešām valstīm, ja IZPN nav spēkā. Abos gadījumos šīs darbības būtu jāveic pārredzamā un ilgtspējīgā veidā. Tāpēc būtu jāpilnvaro karoga dalībvalstis, vadoties pēc noteikta kritēriju kopuma un veicot uzraudzību, atļaut to karoga kuģiem pieprasīt un saņemt tiešas atļaujas no trešām piekrastes valstīm. Zvejas darbība būtu jāatļauj tad, kad karoga dalībvalsts ir pārliecinājusies par to, ka attiecīgā darbība nekaitēs ilgtspējai. Ja vien Komisijai nav citu pienācīgi pamatotu iebildumu, būtu jāatļauj karoga dalībvalsts un piekrastes valsts atļauju saņēmušajam operatoram sākt zvejas darbību. [Gr. 16]

(16)  Īpašs jautājums, kas saistīts ar IZPN, ir to nepilnīgi izmantoto zvejas iespēju pārdale, kas rodas, kad zvejas iespējas, kas dalībvalstīm iedalītas ar attiecīgajām Padomes regulām, netiek izmantotas pilnībā. Tā kā piekļuves izmaksas, kas noteiktas IZPN, lielā mērā tiek finansētas no Savienības budžeta, pagaidu pārdales sistēma ir būtiska, lai aizsargātu Savienības finansiālās intereses un nodrošinātu to, ka netiek izšķiestas zvejas iespējas, par kurām ir samaksāts. Tāpēc ir skaidri jānosaka un jāuzlabo pārdales sistēma, kam vajadzētu būt galējam līdzeklim. Tās piemērošanai vajadzētu būt ierobežotai laikā, un tai nevajadzētu ietekmēt zvejas iespēju sākotnējo sadalījumu dalībvalstīm, tādējādi tā neietekmētu relatīvo stabilitāti. Šī pārdale kā galējs līdzeklis būtu jāveic tikai tad, kad attiecīgās dalībvalstis ir atteikušās no tiesībām savā starpā apmainīties ar zvejas iespējām. [Gr. 17]

(16a)   Par "neaktīviem nolīgumiem" dēvē nolīgumus, kurus valstis noslēgušas, bet to protokoli nav spēkā strukturālu vai apstākļu izraisītu iemeslu dēļ. Savienībai ir vairāki neaktīvi nolīgumi ar trešām valstīm. Tādējādi Savienības kuģiem nav atļauts zvejot ūdeņos, uz kuriem attiecas neaktīvie nolīgumi. Komisijai būtu jācenšas aktivizēt šos nolīgumus vai tos izbeigt. [Gr. 18]

(17)  Arī zvejas darbībām reģionālu zvejniecības pārvaldības organizāciju pārziņā (RZPO) un neregulētām zvejas darbībām atklātā jūrā būtu vajadzīga karoga dalībvalsts atļauja, un tām būtu jāatbilst RZPO īpašajiem noteikumiem vai Savienības tiesību aktiem, kas reglamentē zvejas darbības atklātā jūrā. [Gr. 19]

(18)  Fraktēšana var mazināt saglabāšanas un pārvaldības pasākumu rezultativitāti, kā arī negatīvi ietekmēt dzīvo jūras resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Tāpēc jāizveido tiesiskais regulējums, kas palīdz Savienībai labāk uzraudzīt fraktētu Savienības tās darbības, ko veic zvejas kuģu darbības kuģi, kas kuģo ar Savienības karogu un kurus fraktējuši trešās valsts operatori, pamatojoties uz to, ko pieņēmusi attiecīgā RZPO. [Gr. 20]

(19)  Procedūrām vajadzētu būt pārredzamām, praktiski īstenojamām un paredzamām Savienības un trešo valstu operatoriem, kā arī attiecīgajām kompetentajām iestādēm. [Gr. 21]

(19a)   Savienībai būtu jācenšas panākt vienādus konkurences apstākļus starptautiskā līmenī, lai Savienības zvejas flote varētu konkurēt ar citām zvejojošām valstīm, pieņemot attiecīgus tirgus piekļuves noteikumus visos gadījumos, kad stingrāki noteikumi tiek pieņemti attiecībā uz Savienības floti. [Gr. 22]

(20)  Būtu jānodrošina datu elektroniska apmaiņa starp dalībvalstīm un Komisiju, kā paredzēts Kontroles regulā. Dalībvalstīm būtu jāvāc visi prasītie dati par to flotēm un zvejas darbībām, jāpārvalda šie dati un jādara tie pieejami Komisijai. Turklāt, lai koordinētu šīs datu vākšanas darbības, dalībvalstīm būtu jāsadarbojas savā starpā, ar Komisiju un vajadzības gadījumā ar trešām valstīm.

(21)  Lai informācija par Savienības zvejas atļaujām būtu labāk pārredzama un pieejama, Komisijai būtu jāizveido elektronisks zvejas atļauju reģistrs, kam ir publiskā daļa un drošā daļa. Savienības zvejas atļauju reģistrā iekļautā informācija satur personas datus. Personas datu apstrādei, ko veic saskaņā ar šo regulu, būtu jānotiek, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 45/2001(13), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK(14) un piemērojamos valsts tiesību aktus.

(22)  Lai pienācīgi sakārtotu trešās valsts karoga zvejas kuģu piekļuvi Savienības ūdeņiem, attiecīgajiem noteikumiem vajadzētu būt saskanīgiem ar tiem noteikumiem, kas saskaņā ar Kontroles regulu piemērojami Savienības zvejas kuģiem. Konkrēti, minētās regulas 33. pants, kas attiecas uz nozvejas un ar nozveju saistītu datu paziņošanu, būtu jāpiemēro arī trešo valstu kuģiem, kas zvejo Savienības ūdeņos.

(23)  Būtu jānosaka pienākums trešo valstu zvejas kuģiem, kam nav saskaņā ar šo regulu izdotas atļaujas, kad tie kuģo Savienības ūdeņos, nodrošināt to, ka šo kuģu zvejas rīki ir novietoti tā, ka tie nav gatavi tūlītējai izmantošanai zvejas darbībās.

(24)  Dalībvalstīm vajadzētu būt atbildīgām par trešās valsts kuģu zvejas darbību kontrolēšanu Savienības ūdeņos un – pārkāpumu gadījumā – par to reģistrēšanu valsts reģistrā, kas paredzēts Kontroles regulas 93. pantā.

(25)  Atļauju izdošanas procedūru vienkāršošanas nolūkos dalībvalstīm un Komisijai būtu jāizmanto kopīga datu apmaiņas un datu glabāšanas sistēma, lai nodrošinātu vajadzīgo informāciju un atjauninājumus, vienlaikus mazinot administratīvo slogu. Šajā sakarībā būtu pilnībā jāizmanto dati, kas iekļauti Savienības flotes reģistrā.

(26)  Lai ņemtu vērā tehnoloģiju attīstību un iespējamās jaunās starptautisko tiesību prasības, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz to, lai izdarītu grozījumus šīs regulas pielikumos, kuros iekļauts saraksts ar informāciju, kas operatoram jāsniedz, lai saņemtu zvejas atļauju. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu(15). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(27)  Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai attiecībā uz to datu reģistrēšanu, formātu un nosūtīšanu, kas saistīti ar zvejas atļaujām un kas dalībvalstīm jāsniedz Komisijai un Savienības zvejas atļauju reģistram, kā arī noteiktu neizmantoto zvejas iespēju pārdales metodiku, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011(16).

(28)  Komisijai būtu jāpieņem īstenošanas akti, kas jāpiemēro nekavējoties, ja pienācīgi pamatotos gadījumos saistībā ar zvejas iespēju pārdali tas nepieciešams nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ.

(29)  Ņemot vērā izdarāmo grozījumu skaitu un nozīmīgumu, Regula (EK) Nr. 1006/2008 būtu jāatceļ,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I SADAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets

Šajā regulā ir izklāstīti noteikumi par to, kā izdod un pārvalda zvejas atļaujas:

a)  Savienības zvejas kuģiem, kas darbojas veic zvejas darbības trešās valsts suverenitātē vai jurisdikcijā esošos ūdeņos, tādas RZPO, kurā Savienība ir līgumslēdzēja puse, pārziņā esošos ūdeņos, Savienības ūdeņos vai ārpus tiem, vai atklātā jūrā, un

b)  trešās valsts zvejas kuģiem, kas darbojas veic zvejas darbības Savienības ūdeņos. [Gr. 23]

2. pants

Saistība ar starptautiskajām tiesībām un Savienības tiesību aktiem

Šo regulu piemēro, neskarot noteikumus:

a)  kas paredzēti IZPNun līdzīgos zivsaimniecības nolīgumos, kuri noslēgti starp Savienību un trešām valstīm;

b)  ko pieņēmušas RZPO vai līdzīgas zvejniecības organizācijas, kurās Savienība ir līgumslēdzēja puse vai sadarbības partnere, kas nav līgumslēdzēja puse;

c)  kas noteikti Savienības tiesību aktos, ar kuriem īsteno vai transponē a) un b) apakšpunktā minētos noteikumus.

3. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro pamatregulas 4. pantā noteiktās definīcijas. Papildus piemēro arī šādas definīcijas:

a)  “atbalsta kuģis” ir kuģis, kas nav aprīkots ar izmantošanai gataviem zvejas rīkiem, kas paredzēti zivju ķeršanai vai pievilināšanai, bet atvieglo, palīdz veikt vai sagatavo zvejas darbības; [Gr. 24]

b)  "zvejas atļauja" ir zvejas atļauja, kas izdota Savienības zvejas kuģim vai trešās valsts zvejas kuģim papildus tā zvejas licencei un kas dod tam tiesības veikt konkrētas zvejas darbības noteiktā laikposmā, konkrētā apgabalā vai konkrētā zvejniecībā, ievērojot īpašus nosacījumus; [Gr. 25]

c)  “zvejas atļauju reģistrs” ir zvejas atļauju pārvaldības sistēma un ar to saistītā datubāze;

d)  “tieša atļauja” ir zvejas atļauja, ko trešās valsts kompetentā iestāde Savienības zvejas kuģim ir izdevusi nesaistīti ar IZPN;

e)  “trešās valsts ūdeņi” ir ūdeņi, kas ir trešās valsts suverenitātē vai jurisdikcijā;

f)  “novērotāju programma” ir shēma, kas ir RZPO, IZPN, kā arī trešās valsts vai dalībvalsts pārziņā esoša shēma, kas paredz, ka saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem uz zvejas kuģiem atrodas novērotāji, kuru mērķis ir vākt datus un/vai pārliecināties par to, vai kuģis ievēro minētās organizācijas pieņemtos, IZPN vai valsts noteikumus. [Gr. 26]

fa)   “līgumslēdzēja puse” ir līgumslēdzēja puse, kas noslēgusi starptautisku konvenciju vai nolīgumu, ar ko izveido RZPO, kā arī valstis, zvejas tiesību subjekti vai jebkuri citi tiesību subjekti, kuri sadarbojas ar šādu organizāciju un kuriem attiecībā pret šādu organizāciju piešķirts statuss – sadarbīga puse, kas nav līgumslēdzēja puse. [Gr. 27]

fb)  “fraktēšana” ir vienošanās, saskaņā ar ko zvejas kuģi, kurš kuģo ar dalībvalsts karogu, uz noteiktu laiku nolīgst citas dalībvalsts vai trešās valsts operators, nemainot kuģa karogu;[Gr. 77]

II SADAĻA

SAVIENĪBAS ZVEJAS KUĢU ZVEJAS DARBĪBAS ĀRPUS SAVIENĪBAS ŪDEŅIEM

I nodaļa

Kopīgi noteikumi

4. pants

Vispārīgais princips

Neskarot prasību saņemt atļauju no kompetentās organizācijas vai trešās valsts, Savienības zvejas kuģis nedrīkst veikt zvejas darbības ārpus Savienības ūdeņiem, ja karoga dalībvalsts tam nav izdevusi zvejas atļauju.

5. pants

Atļaujas izdošanas kritēriji

1.  Karoga dalībvalsts drīkst izdot zvejas atļauju, kas dod tiesības veikt zvejas darbības ārpus Savienības ūdeņiem, tikai tad, ja:

a)  tā saskaņā ar 1. un 2. pielikumu pielikumu ir saņēmusi pilnīgu un pareizu informāciju par zvejas kuģi un ar to saistīto atbalsta kuģi vai kuģiem, tostarp par atbalsta kuģiem, kas nav Savienības kuģi; [Gr. 28]

b)  zvejas kuģim ir derīga zvejas licence saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1224/2009 6. pantu;

c)  zvejas kuģim un ikvienam ar to saistītajam atbalsta kuģim ir SJO numurs, ja šāda prasība paredzēta Savienības tiesību aktos; [Gr. 29]

d)  operatoram zvejas kuģa kapteinim un attiecīgajam zvejas kuģim 12 mēnešu laikā pirms zvejas atļaujas pieteikuma iesniegšanas nav piemērotas sankcijas par smagu pārkāpumu saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem atbilstīgi Padomes Regulas (EK) Nr. 1005/2008 42. pantam un Padomes Regulas (EK) Nr. 1224/2009 90. pantam; [Gr. 78]

e)  zvejas kuģis nav iekļauts NNN zvejas kuģu sarakstā, ko pieņēmusi RZPO un/vai Savienība atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1005/2008;

f)  attiecīgā gadījumā – karoga dalībvalstij ir pieejamas zvejas iespējas saskaņā ar attiecīgo zivsaimniecības nolīgumu vai attiecīgajiem RZPO noteikumiem, un –

g)  attiecīgā gadījumā – zvejas kuģis ievēro 6. pantā noteiktās prasības.

2.  Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 43. pantu, lai grozītu 1. un 2. pielikumu.

6. pants

Karoga maiņas darbības

1.  Šo pantu piemēro kuģiem, kuri piecu divu gadu laikā pirms zvejas atļaujas pieteikuma iesniegšanas dienas ir bijuši:

a)  izslēgti no Savienības zvejas flotes reģistra un kuru karogs ir nomainīts pret trešās valsts karogu, un

b)  pēc tam 24 mēnešu laikā no izslēgšanas dienas ir atkal iekļauti Savienības zvejas flotes reģistrā.

2.  Karoga dalībvalsts zvejas atļauju drīkst izdot tikai tad, kad tā ir pārliecinājusies par topārbaudījusi, ka laikposmā, kurā 1. punktā minētais kuģis darbojās ar trešās valsts karogu:

a)  tas nebija iesaistījies NNN zvejas darbībās un ka

b)  tas nedarbojās tādas valsts ūdeņos, kas saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1005/2008 31. un 33. pantu ir atzīta par nesadarbīgu trešo valsti, nedz arī tādas trešās valsts ūdeņos, kas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1026/2012(17) 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir noteikta par valsti, kura atļauj neilgtspējīgu zveju.

3.  Šajā nolūkā operators sniedz visu šādu karoga dalībvalsts pieprasīto informāciju, kas saistīta ar attiecīgo laikposmu un ietver vismaz šādus elementus, kurā kuģis kuģoja ar trešās valsts karogu:

a)  deklarāciju par nozveju un zvejas piepūli attiecīgajā laikposmā;

b)  tās zvejas atļaujas kopiju, ko karoga valsts izdevusi uz attiecīgo laikposmu;

c)  ikvienas tādas zvejas atļaujas kopiju, kas dod tiesības veikt zvejas darbības trešās valsts ūdeņos attiecīgajā laikposmā;

d)  oficiālu paziņojumu, kurā norādītas kuģim vai operatoram attiecīgajā laikposmā piemērotās sankcijas un kuru sagatavojusi trešā valsts, pret kuras karogu bija nomainīts kuģa karogs;

da)   pilnīgu karogu vēsturi laikposmā, kad kuģis bija izslēgts no Savienības flotes reģistra.

4.  Karoga dalībvalsts neizdod zvejas atļauju kuģim, kura karogs ir nomainīts:

a)  pret tādas trešās valsts karogu, kas saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1005/2008 31. un 33. pantu ir noteikta par NNN zvejas apkarošanā nesadarbīgu valsti vai iekļauta šādu valstu sarakstā, vai

b)  pret tādas trešās valsts karogu, kas saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1026/2012 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir noteikta par valsti, kas atļauj ilgtnespējīgu neilgtspējīgu zveju.

5.  Šā panta 4. punktu nepiemēro, ja karoga dalībvalsts ir pārliecinājusies par to, ka, tiklīdz valsts tika noteikta par valsti, kas nesadarbojas NNN zvejas apkarošanā vai atļauj ilgtnespējīgu neilgtspējīgu zveju, operators:

a)  pārtrauca zvejas darbības un

b)  sāka nekavējoties sāka attiecīgās administratīvās procedūras, lai izslēgtu kuģi no trešās valsts zvejas flotes reģistra. [Gr. 31]

7. pants

Zvejas atļauju uzraudzība

1.  Kad operators iesniedz zvejas atļaujas pieteikumu, tas sniedz karoga dalībvalstij pilnīgus un pareizus datus.

2.  Operators nekavējoties informē karoga dalībvalsti par visām saistīto datu izmaiņām.

3.  Karoga dalībvalsts vismaz reizi gadā uzrauga to, vai nosacījumi, uz kuru pamata zvejas atļauja tika izdota, ir izpildīti visā laikposmā, kurā minētā atļauja ir derīga.

4.  Ja nosacījums, uz kura pamata zvejas atļauja tika izdota, vairs netiek izpildīts, karoga dalībvalsts pienācīgi rīkojas, tostarp groza vai anulē atļauju un nekavējoties par to paziņo operatoram un Komisijai, un attiecīgos gadījumos attiecīgās RZPO sekretariātam vai attiecīgajai trešai valstij.

5.  Pēc Komisijas pienācīgi pamatota pieprasījuma karoga dalībvalsts atsaka, aptur vai anulē atļauju

a)   ja tas nepieciešams nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ, kas saistīti ar smagu apdraudējumu jūras bioloģisko resursu ilgtspējīgai izmantošanai, pārvaldībai un saglabāšanai;

b)   smagu pārkāpumu gadījumā saistībā ar Regulas (EK) Nr. 1005/2008 42. pantu vai Regulas (EK) Nr. 1224/2009 90. panta 1. punktu attiecībā uz nelegālu, nereģistrētu vai neregulētu (NNN) zveju, vai lai to novērstu, ja ir liels risks, ka tā varētu notikt; vai

c)  gadījumos, kad tam ir īpaši svarīgi politiski iemesli, kas saistīti ar jūras bioloģisko resursu ilgtspējīgu izmantošanu, pārvaldību un saglabāšanu vai ar nelegālas, nereģistrētas vai neregulētas zvejas aizkavēšanu vai ierobežošanu, vai gadījumos, kad Savienība ir nolēmusi apturēt vai pārtraukt attiecības ar attiecīgo trešo valsti.

Pirmajā daļā minēto pienācīgi pamatoto pieprasījumu pamato ar atbilstīgu un pienācīgu informāciju. Komisija nekavējoties paziņo operatoram un karoga dalībvalstij par šādu pienācīgi pamatotu pieprasījumu. Pēc tam, kad izsniegts šāds Komisijas pieprasījums, 15 dienu laikposmā Komisija apspriežas ar karoga dalībvalsti.

6.  Ja, beidzoties 5. pantā minētajam 15 dienu laikposmam, Komisija apstiprina savu pieprasījumu un karoga dalībvalsts neatsaka, negroza, neaptur vai neanulē atļauju saskaņā ar 4. un 5. punktu, Komisija pēc vēl piecu dienu laikposma var nolemt anulēt atļauju un informē par tās lēmumu karoga dalībvalsti un operatoru. [Gr. 32]

II nodaļa

Savienības zvejas kuģu zvejas darbības trešās valsts ūdeņos

1. iedaļa

Zvejas darbības saskaņā ar ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumiem

8. pants

Dalība RZPO

Savienības zvejas kuģis zvejas darbības saistībā ar krājumiem, ko pārvalda RZPO, trešās valsts ūdeņos drīkst veikt tikai tad, ja šī valsts ir minētās RZPO līgumslēdzēja puse vai sadarbības partnere, kas nav līgumslēdzēja puse. Ja IZPN ir noslēgti pirms … [šīs regulas spēkā stāšanās diena], šo pantu piemēro no … [četri gadi pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas]. [Gr. 33]

Savienība var piešķirt daļu no nozares atbalsta finansējuma trešām valstīm, ar kurām tai ir IZPN, lai palīdzētu tām pievienoties RZPO. [Gr. 34]

9. pants

Darbības joma

Šo iedaļu piemēro zvejas darbībām, ko Savienības zvejas kuģi veic trešo valstu ūdeņos saskaņā ar IZPN.

Savienība nodrošina, ka IZPNatbilst šīs regulas prasībām. [Gr. 35]

10. pants

Zvejas atļaujas

Savienības zvejas kuģis nedrīkst veikt zvejas darbības trešās valsts ūdeņos saskaņā ar IZPN, ja tam nav zvejas atļaujas, ko izdevusi:

a)  tā karoga dalībvalsts trešā valsts, kuras suverenitātē vai jurisdikcijā ir ūdeņi, kuros notiek zvejas darbības; un [Gr. 36]

b)   trešā valsts, kuras suverenitāte vai jurisdikcijā ir ūdeņi, kuros notiek darbībastā karoga dalībvalsts. [Gr. 37]

11. pants

Nosacījumi, ar kādiem karoga dalībvalsts izdod zvejas atļaujas

Karoga dalībvalsts drīkst izdot zvejas atļauju attiecībā uz zvejas darbībām, ko veic trešās valsts ūdeņos saskaņā ar IZPN, tikai tad, ja:

a)  ir izpildīti atļaujas izdošanas kritēriji, kas izklāstīti 5. pantā;

b)  ir ievēroti nosacījumi, kas izklāstīti attiecīgajā IZPN;

c)  operators ir samaksājis visas maksas;

ca)  operators ir samaksājis visas piemērojamās finanšu sankcijas, kuras pieprasījusi noteikusi trešās valsts kompetentā iestāde pēdējo 12 mēnešu laikā pēc tam, kad ir pabeigtas piemērojamās juridiskās procedūras; un [Gr. 38]

cb)   zvejas kuģim ir attiecīgās trešās valsts izsniegta atļauja. [Gr. 39]

12. pants

Zvejas atļauju pārvaldība

1.  Tiklīdz karoga dalībvalsts ir izdevusi zvejas atļaujupārbaudījusi, ka ir izpildīti 11. panta a), b) un c) punktā minētie nosacījumi, tā nosūta Komisijai attiecīgo pieteikumu, lai saņemtu uz trešās valsts atļauju.

2.  Pieteikumā, kas minēts 1. punktā, norāda 1. un 2. pielikumā prasīto informāciju un visus citus datus, kas prasīti saskaņā ar IZPN.

3.  Karoga dalībvalsts nosūta pieteikumu Komisijai vismaz 1015 kalendāra dienas pirms pieteikumu nosūtīšanas termiņa, kas noteikts IZPN. Komisija var lūgtnosūtīt karoga dalībvalstij jebkādu pienācīgi pamatotu pieprasījumu par papildu informāciju, ko tā uzskata par vajadzīgu.

4.  Kad Komisija ir pārliecinājusies par to, ka 11. pantaKomisija 10 kalendāro dienu laikā no pieteikuma saņemšanas vai 15 dienu laikā no pieteikuma saņemšanas, ja ir pieprasīta papildu informācija saskaņā ar 3. punktu, veic sākotnējo izvērtējumu, lai konstatētu vai ir izpildīti 11. pantā minētie nosacījumiir izpildīti, tā. Pēc tam Komisija vai nu nosūta pieteikumu trešai valstij, vai paziņo attiecīgajai dalībvalstij, ka prasījums ir noraidīts.

5.  Kad trešā valsts informē Komisiju, ka tā ir nolēmusi Savienības zvejas kuģim izdot, atteikt, apturēt vai anulēt zvejas atļauju saskaņā ar nolīgumu, Komisija nekavējoties, ja iespējams — elektroniski, par to informē karoga dalībvalsti. Karoga dalībvalsts nekavējoties nosūta šo informāciju kuģa īpašniekam. [Gr. 40]

13. pants

Neizmantoto zvejas iespēju pagaidu pārdale IZPN satvarā

1.  Konkrētā gadā vai jebkādā citā attiecīgā laikposmāLaikposma, kurā tiek īstenots IZPN protokols, pirmās puses beigās Komisija var identificēt neizmantotas zvejas iespējas un par to informēt dalībvalstis, kuras izmanto iedalīto zvejas iespēju atbilstošās daļas.

2.  Dalībvalstis, kas minētas 1. punktā, 10 20 dienu laikā pēc šīs informācijas saņemšanas no Komisijas var:

a)  informēt Komisiju par to, ka tās savas zvejas iespējas izmantos vēlāk īstenošanas gadā gada otrajā pusē vai attiecīgajā īstenošanas laikposmā, un šajā nolūkā iesniegt zvejas plānu ar detalizētu informāciju par pieprasīto zvejas atļauju skaitu, paredzamo nozveju, zvejas zonu un sezonu, vai

b)  paziņot Komisijai par apmaiņu ar zvejas iespējām, kas veikta saskaņā ar pamatregulas 16. panta 8. punktu.

3.  Ja dažas dalībvalstis nav informējušas Komisiju par vienu no 2. punktā minētajām darbībām un ja zvejas iespējas tāpēc paliek neizmantotas, Komisija desmit dienu laikā pēc 2. punktā minētā laikposma var izsludināt uzaicinājumu paust interesi par pieejamajām neizmantotajām zvejas iespējām, kuru adresē citām dalībvalstīm, kas izmanto iedalīto zvejas iespēju daļu.

4.  Minētās dalībvalstis 10 dienu laikā no minētā uzaicinājuma saņemšanas var paziņot Komisijai interesi par neizmantotajām zvejas iespējām. Lai pamatotu savu pieprasījumu, tās pievieno zvejas plānu ar detalizētu informāciju par pieprasīto zvejas atļauju skaitu, paredzamo nozveju, zvejas zonu un sezonu.

5.  Komisija var lūgt attiecīgajām dalībvalstīm papildu informāciju par to zvejas atļauju skaitu, uz kurām tās pieteikušās, par paredzamo nozveju, kā arī zvejas zonu un sezonu, ja to uzskata par vajadzīgu pieprasījuma novērtēšanai.

6.  Ja dalībvalstis, kas izmanto iedalīto zvejas iespēju daļu, desmit dienu laikposmam beidzoties, neizrāda interesi par neizmantotajām zvejas iespējām, Komisija uzaicinājumu paust interesi var izsludināt visām dalībvalstīm. Dalībvalsts savu interesi par neizmantotajām zvejas iespējām var paziņot saskaņā ar 4. punktā minētajiem nosacījumiem.

7.  Pamatojoties uz informāciju, ko dalībvalstis sniegušas saskaņā ar 4. vai 5. punktu, un ciešā sadarbībā ar šīm dalībvalstīm Komisija uz laikutikai pagaidu kārtā pārdala neizmantotās zvejas iespējas, piemērojot 14. pantā noteikto metodiku.

7a.   Pārdalīšanu, kas minētā 7. punktā, piemēro tikai 1. punktā minētā īstenošanas laikposma otrajā pusē, un šajā laikposmā tā tiek veikta tikai vienreiz.

7b.   Komisija informē dalībvalstis par:

a)   to, kurai dalībvalstij pārdalīšanas rezultātā piešķirtas zvejas iespējas;

b)   zvejas iespēju apjomu, ko pārdalīšanas rezultātā saņēmusi attiecīgā dalībvalsts; un

c)   pārdalīšanā izmantotajiem kritērijiem. [Gr. 41]

13.a pants

Zvejas atļauju atjaunošanas procedūru vienkāršošana laikposmā, kuram piemērojams IZPN spēkā esošais protokols

Laikposmā, kad spēkā ir Savienības IZPN, būtu jāatļauj ātrākas, vienkāršākas un elastīgākas zvejas atļauju atjaunošanas procedūras attiecībā uz kuģiem, kuru statuss (parametri, karogs, īpašnieks vai atbilstība) nav mainījušies salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. [Gr. 42]

14. pants

PPagaidu pārdales metodika

1.  Neizmantoto zvejas iespēju pagaidu pārdales metodiku Komisija var pieņemt ar īstenošanas aktiem. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 45. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.  Tādu pienācīgi pamatotu, nenovēršamu un steidzamu iemeslu dēļ, kuri saistīti ar ierobežoto laiku, kas atlicis neizmantoto zvejas iespēju izmantošanai, Komisija saskaņā ar 45. panta 3. punktā minēto procedūru pieņem īstenošanas aktus, kas jāpiemēro nekavējoties. Minētie akti ir spēkā ne ilgāk kā sešus mēnešus.

3.  Kad Nosakot pārdales metodiku, Komisija nosaka pārdales metodiku, tā, ņemot vērā vides, sociālos un ekonomiskos faktorus, piemēro šādus pārredzamus un objektīvus kritērijus:

a)  pārdalei pieejamās zvejas iespējas;

b)  pieprasītāju dalībvalstu skaits;

c)  daļa, kas katrai pieprasītājai dalībvalstij atvēlēta no sākotnēji iedalītajām zvejas iespējām;

d)  katras pieprasītājas dalībvalsts vēsturiskie nozvejas un zvejas piepūles apjomi;

e)  izmantoto kuģu un zvejas rīku skaits, tips un parametri;

f)  pieprasītāju dalībvalstu iesniegtā zvejas plāna saskanība ar a)–e) apakšpunktā nosauktajiem elementiem.

Komisija publicē šādas pārdales pamatojumu. [Gr. 43]

15. pants

Vairākos secīgos nozvejas limitos sadalītas gada kvotas iedalīšana

1.   Ja ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīguma IZPN protokolā ir noteikti mēneša vai ceturkšņa nozvejas limiti vai citas gada kvotas apakšvienības, Komisija var pieņemt īstenošanas aktu, kurā nosaka metodiku, kā reizi mēnesī, ceturksnī vai citā laikposmā attiecīgās zvejas iespējas tiek iedalītas dalībvalstīm. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 45. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūruattiecīgo zvejas iespēju sadalījums starp dalībvalstīm atbilst gada zvejas iespējām, kas dalībvalstīm piešķirtas saskaņā ar attiecīgo Savienības tiesību aktu. Šo principu nepiemēro vienīgi gadījumos, kad attiecīgā dalībvalsts vienojas par kopējiem zvejas plāniem, kuros ņemti vērā mēneša vai ceturkšņa nozvejas limiti vai gada kvotas citas apakšvienības. [Gr. 44]

2.  Zvejas iespēju iedalīšana, kas minēta 1. punktā, ir saskanīga ar gada zvejas iespējām, kas dalībvalstīm iedalītas saskaņā ar attiecīgo Padomes regulu. [Gr. 45]

2. iedaļa

Zvejas darbības saskaņā ar tiešām atļaujām

16. pants

Darbības joma

Šo iedaļu piemēro zvejas darbībām, ko Savienības zvejas kuģi veic trešās valsts ūdeņos nesaistīti ar IZPN.

17. pants

Zvejas atļaujas

Savienības zvejas kuģis nedrīkst veikt zvejas darbības trešās valsts ūdeņos nesaistīti ar IZPN, ja tam nav zvejas atļaujas, ko izdevusi:

a)  tā karoga dalībvalststrešā valsts, kuras suverenitātē vai jurisdikcijā ir ūdeņi, kuros notiek darbības; un [Gr. 46]

b)   tā karoga dalībvalsts trešā valsts, kuras suverenitātē vai jurisdikcijā ir ūdeņi, kuros notiek darbības. [Gr. 47]

Karoga dalībvalsts var izdot zvejas atļauju attiecībā uz zvejas darbībām, ko veic trešās valsts ūdeņos, ja attiecīgā IZPN ar trešo valsti protokols attiecībā uz minētajiem ūdeņiem nav bijis spēkā vismaz trīs iepriekšējos gadus.

Ja protokols tiek atjaunots, zvejas atļauja tiek automātiski anulēta no minētā protokola spēkā stāšanās datuma. [Gr. 48]

18. pants

Nosacījumi, ar kādiem karoga dalībvalstis izdod zvejas atļaujas

Karoga dalībvalsts drīkst izdot zvejas atļauju attiecībā uz zvejas darbībām, ko veic trešās valsts ūdeņos nesaistīti ar IZPN, tikai tad, ja:

a)  nav spēkā esoša IZPN ar attiecīgo trešo valsti vai spēkā esošajā ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumā ir skaidri paredzēta iespēja izdot tiešas atļaujas;

b)  ir izpildīti atļaujas izdošanas kritēriji, kas izklāstīti 5. pantā;

ba)  ir pieļaujamās nozvejas pārpalikums, kā noteikts UNCLOS 62. panta 2. punktā;

c)  operators ir iesniedzis visu turpmāk minēto:

i)  piekrastes valsts piemērojamo tiesību aktu zivsaimniecības jomā kopiju, kā iesniegts piekrastes valsts operatoram;

ii)  trešās valsts rakstisku apstiprinājumu pēc sarunām starp operatoru un minēto trešo valsti par nosacījumiem, ar kādiem izdodama plānotā tiešā atļauja, kas dotu operatoram piekļuvi trešās valstsizsniegtu derīgu zvejas atļauju attiecībā uz ierosinātajām zvejas darbībām, kurā iekļauti nosacījumi piekļuvei zvejas resursiem, arī partostarp atļaujas ilgumu, nosacījumiemtermiņš, nosacījumi un zvejas iespējāmiespējas, kas izteiktas piepūles vai nozvejas limitu veidā;

iii)  plānoto zvejas darbību ilgtspējas pierādījumus, kas pamatojas uz:

—  zinātnisku izvērtējumu, ko sniegusi trešā valsts un/vai reģionāla zvejniecības pārvaldības organizācija un/vai reģionālā zivsaimniecības struktūra, kurai ir Komisijas atzīta zinātniska kompetence; un

—  minētāgadījumā, ja izvērtējumu veikusi trešā valsts — minētā izvērtējuma pārbaudi, ko karoga dalībvalsts veikusi, pamatojoties uz valsts zinātniskā institūta novērtējumu vai attiecīgos gadījumos dalībvalsts zinātniskā institūta, kura kompetencē ir attiecīgā zivsaimniecība, novērtējumu;

–  trešās valsts zivsaimniecības tiesību aktu kopiju;

iv)  oficiāla publiska bankas konta numuru, kas norādīts visu maksu nokārtošanai, un

d)  gadījumā, kad jāveic tādu sugu zvejas darbības, ko pārvalda reģionāla zvejniecības pārvaldības organizācija, trešā valsts ir minētās organizācijas līgumslēdzēja puse vai sadarbības partneresadarbīga puse, kas nav līgumslēdzēja puse. [Gr. 49]

19. pants

Tiešo atļauju pārvaldība

1.  Tiklīdz karoga dalībvalsts ir izdevusi zvejas atļaujukonstatējusi, ka panākta atbilstība 18. pantā noteiktajām prasībām, tā nosūta Komisijai attiecīgo informāciju, kas prasīta 1. un 2. pielikumā un 18. pantā.

2.  Ja Komisija 15 kalendāra dienu laikā noKomisija veic 1. punktā minētās informācijas nosūtīšanas nav pieprasījusi papildu informāciju vai pamatojumu, karoga dalībvalsts informē operatoru, ka tas drīkst sākt attiecīgās zvejas darbības, ja tam ir arī tiešā atļauja, ko piešķīrusi trešā valstssākotnējo izvērtējumu. Tā 15 dienu laikā var pieprasīt papildu informāciju vai pamatojumu attiecībā uz 1. punktā minēto informāciju.

3.  Ja pēc 2. punktā minētās papildu informācijas vai pamatojuma pieprasīšanas Komisija konstatē, ka 18. panta nosacījumi nav izpildīti, tā divu mēnešuviena mēneša laikā pēc visassākotnējās pieprasītās informācijas vai pamatojuma saņemšanas var iebilst pret zvejas atļaujas piešķiršanu.

3.a   Neatkarīgi no šā panta 1. līdz 3. punkta, ja zvejas atļauju ir jāatjauno ne vēlāk kā divu gadu laikā pēc sākotnējās atļaujas izsniegšanas un ar tādiem pašiem noteikumiem un nosacījumiem, kā sākotnējā atļaujā, dalībvalsts, kad tā ir konstatējusi atbilstību 18. panta nosacījumiem, var izsniegt atļauju tieši, un nekavējoties informē par to Komisiju. Komisija 15 dienu laikā var iebilst pret minētās atļaujas piešķiršanu, ievērojot 7. pantā noteikto procedūru.

4.  Ja trešā valsts informē Komisiju, ka tā ir nolēmusi Savienības zvejas kuģim izdot, atteikt, apturēt vai anulēt tiešo atļauju, Komisija nekavējoties par to informē karoga dalībvalsti, kura informē kuģa īpašnieku.

5.  Ja trešā valsts informē karoga dalībvalsti, ka tā ir nolēmusi Savienības zvejas kuģim izdot, atteikt, apturēt vai anulēt tiešo atļauju, karoga dalībvalsts nekavējoties par to informē Komisiju un kuģa īpašnieku.

6.  Operators iesniedz karoga dalībvalstij to galīgo nosacījumu kopiju, par kuriem viņš ir vienojies ar trešo valsti, kā arī tiešās atļaujas kopiju. [Gr. 50]

III nodaļa

Savienības zvejas kuģu zvejas darbības reģionālu zvejniecības pārvaldības organizāciju pārziņā

20. pants

Darbības joma

Šo nodaļu piemēro zvejas darbībām, ko Savienības kuģi veic krājumos, kas ir reģionālas zvejniecības pārvaldības organizācijas pārziņā, Savienības ūdeņos, atklātā jūrā un trešās valsts ūdeņos.

20.a pants

Savienības starptautisko saistību piemērošana RZPO

Lai piemērotu Savienības starptautiskās saistības RZPO un saskaņā ar pamatregulas 28. pantā minētajiem mērķiem, Savienība veicina neatkarīgu struktūru veiktus regulārus novērtējumus un aktīvi iesaistās piemērošanas un īstenošanas komiteju izveidē visās RZPO, kurās tā ir līgumslēdzēja puse. Tā jo īpaši nodrošina, ka minētās īstenošanas komitejas veic ārējās zivsaimniecības politikas un RZPO pieņemto lēmumu īstenošanas vispārēju uzraudzību. [Gr. 51]

21. pants

Zvejas atļaujas

Savienības zvejas kuģis nedrīkst veikt zvejas darbības krājumos, kurus pārvalda RZPO, izņemot tad, ja:

-a)   Savienība ir līgumslēdzēja puse RZPO; [Gr. 52]

a)  tam ir karoga dalībvalsts izdota zvejas atļauja;

b)  tas ir iekļauts attiecīgajā RZPO reģistrā vai atļauto kuģu sarakstā, un [Gr. 53]

c)  gadījumos, kad zvejas darbības veic trešo valstu ūdeņos, tam ir zvejas atļauja, ko attiecīgā trešā valsts izdevusi saskaņā ar II nodaļu.

22. pants

Nosacījumi, ar kādiem karoga dalībvalstis izdod zvejas atļaujas

Karoga dalībvalsts zvejas atļauju drīkst izdot tikai tad, ja:

a)  ir izpildīti atļaujas izdošanas kritēriji, kas izklāstīti 5. pantā;

b)  ir ievēroti noteikumi, ko noteikusi RZPO vai kas paredzēti transponējošajos Savienības tiesību aktos, un

c)  gadījumos, kad zvejas darbības veic trešo valstu ūdeņos, ir izpildīti 11. vai 18. pantā noteiktie kritēriji.

23. pants

Reģistrācija, ko veic RZPO

1.  Karoga dalībvalsts nosūta Komisijai sarakstu vai sarakstus ar tiem zvejas kuģiem, kā noteikts pamatregulā, kas ir aktīvi un kam attiecīgos gadījumos ir ar nozveju saistītie reģistri un kam tā ir atļāvusi veikt zvejas darbības RZPO pārziņā.

2.  Sarakstu vai sarakstus, kas minēti 1. punktā, sagatavo saskaņā ar RZPO prasībām, un tiem pievieno 1. un 2. pielikumā prasīto informāciju.

3.  Komisija 10 dienu laikā pēc 1. punktā minētā saraksta saņemšanas var no karoga dalībvalsts pieprasīt jebkādu papildu informāciju, ko tā uzskata par vajadzīgu. Tā pamato ikvienu šādu pieprasījumu.

4.  Kad Komisija ir pārliecinājusies par to, ka 22. panta nosacījumi ir izpildīti un 15 dienu laikā pēc 1. punktā minētā sarakta saņemšanas, tā nosūta atļauju saņēmušo kuģu sarakstu vai sarakstus RZPO.

5.  Ja RZPO reģistrs vai saraksts nav publisks, Komisija paziņo karoga dalībvalstij tajā iekļautos kuģusnosūta atļauto kuģu saraktu tām dalībvalstīm, kas iesaistītas attiecīgajā zivsaimniecībā. [Gr. 54]

IV nodaļa

Savienības zvejas kuģu zvejas darbības atklātā jūrā

24. pants

Darbības joma

Šo nodaļu piemēro zvejas darbībām, ko veic atklātā jūrā.veic Savienības zvejas kuģi, kuru lielākais garums pārsniedz 24 metrus. [Gr. 55]

25. pants

Zvejas atļaujas

Savienības zvejas kuģis nedrīkst veikt zvejas darbības atklātā jūrā, izņemot tad, ja:

a)  tam ir karoga dalībvalsts izdota zvejas atļauja, kas izdota pamatojoties uz zinātnisku novērtējumu, kurā novērtēta ierosināto zvejas darbību ilgtspējība un kuru apstiprinājis valsts zinātniskais institūts vai attiecīgos gadījumos tās dalībvalsts zinātniskais institūts, kurai ir kompetence attiecīgajā zivsaimniecībā; un [Gr. 56]

b)  zvejas atļauja ir paziņota Komisijai saskaņā ar 27. pantu.

26. pants

Nosacījumi, ar kādiem karoga dalībvalstis izdod zvejas atļaujas

Karoga dalībvalsts drīkst izdot zvejas atļauju attiecībā uz, kas dod tiesības veikt zvejas darbībāmdarbības atklātā jūrā tikai tad, ja:

a)  ir izpildīti 5. pantā noteiktie atļaujas izdošanas kritēriji;

b)   plānotās zvejas darbības:

–  ir pamatotas uz ekosistēmu pieeju zivsaimniecības pārvaldībai, kā noteikts pamatregulas 4. panta 9. punktā; un

–  notiek saskaņā ar zinātnisku izvērtējumu, kurā ņemta vērā jūras dzīvo resursu un jūras ekosistēmu saglabāšana, ko izstrādājis karoga dalībvalsts zinātniskais institūts. [Gr. 57]

27. pants

Paziņošana Komisijai

Karoga dalībvalsts vismaz 158,5 kalendāra dienas pirms atklātā jūrā plānoto zvejas darbību sākuma paziņo Komisijai zvejas atļaujas un sniedz 1. un 2. pielikumā prasīto informāciju. [Gr. 58]

V nodaļa

Savienības zvejas kuģu fraktēšana

28. pants

Principi

1.  Ja ir spēkā ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums, Savienības zvejas kuģis nedrīkst veikt zvejas darbības saskaņā ar fraktēšanas līgumiem, ja vien minētajā nolīgumā nav paredzēts citādi.

2.  Savienības kuģis nedrīkst veikt zvejas darbības saskaņā ar vairākiem fraktēšanas līgumiem vienlaikus, nedz arī iesaistīties apakšfraktēšanā.

2.a   Savienības kuģi veic darbības saskaņā ar fraktēšanas līgumiem ūdeņos, kas ir RZPO pārziņā vienīgi gadījumos, kad kuģi fraktējusī valsts ir līgumslēdzēja puse šajā organizācijā.

3.  Nofraktēts Savienības kuģis fraktēšanas laikā nedrīkst izmantot savas karoga dalībvalsts zvejas iespējas. Nofraktēta kuģa nozvejas atskaita no fraktējošās valsts zvejas iespējām.

3.a  Nekas šajā regulā nemazina karoga dalībvalsts pienākumus attiecībā uz saistībām saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem, Regulu (EK) Nr. 1224/2009, Regulu (EK) Nr. 1005/2008 vai citiem kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem, tostarp ziņošanas pienākumiem. [Gr. 59]

29. pants

Zvejas atļauju pārvaldība saskaņā ar fraktēšanas līgumu

Kad karoga dalībvalsts izdod zvejas atļauju kuģim saskaņā ar 11., 18., 22. vai 26. pantu un attiecīgās zvejas darbības tiek veiktas saskaņā ar fraktēšanas līgumu, tā pārliecinās par to, vai:

a)  fraktējošās valsts kompetentā iestāde ir oficiāli apstiprinājusi, ka līgums ir saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, un

b)  fraktēšanas līgumssīka informācija par fraktēšanas līgumu ir norādītsnorādīta zvejas atļaujā, tostarp laikposms, zvejas iespējas un zvejas zona. [Gr. 60]

VI nodaļa

Kontrole un ziņošanas pienākumi

30. pants

Novērotāju programmas dati

Ja datus uz Savienības zvejas kuģa vāc saskaņā ar Savienības tiesību aktos vai RZPO paredzētu novērotāju programmu, minētā kuģa operators nosūta minētos datus savai karoga dalībvalstij. [Gr. 61]

31. pants

Informācija trešām valstīm

1.  Kad tiek veiktas zvejas darbības saskaņā ar šo sadaļu un ja tā ir paredzēts ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumā ar trešo valsti, Savienības zvejas kuģa operators nosūta trešai valstij attiecīgās nozvejas deklarācijas un izkraušanas deklarācijas gan un savai karoga dalībvalstij.– minētā sūtījuma kopiju, gan trešai valstij.

2.  Karoga dalībvalsts novērtē 1. punktā minēto trešai valstij nosūtīto datu saskanību ar datiem, ko tā saņēmusi saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1224/2009. Ja dati nav saskanīgi, dalībvalsts pārbauda, vai šāda nesaskanība ir uzskatāma par NNN zveju Regulas (EK) Nr. 1005/2008 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē, un attiecīgi rīkojas saskaņā ar minētās regulas 43. līdz 47. pantu.

3.  Nozvejas deklarāciju un izkraušanas deklarāciju nenosūtīšana trešai valstij, kā minēts 1. punktā, sankciju un citu kopējā zivsaimniecības politikā paredzētu pasākumu piemērošanas vajadzībām tiek uzskatīta par smagu pārkāpumu. Pārkāpuma smagumu nosaka dalībvalsts kompetentā iestāde, ņemot vērā tādus kritērijus kā kaitējuma būtība, vērtība, pārkāpēja ekonomiskais stāvoklis un pārkāpuma apmērs vai atkārtošanās. [Gr. 62]

31.a pants

Prasības dalībai RZPO

Trešās valsts zvejas kuģis zvejas darbības saistībā ar krājumiem, ko pārvalda RZPO, Savienības ūdeņos drīkst veikt tikai tad, ja šī trešā valsts ir minētās RZPO līgumslēdzēja puse. [Gr. 63]

III SADAĻA

TREŠO VALSTU ZVEJAS KUĢU ZVEJAS DARBĪBAS SAVIENĪBAS ŪDEŅOS

32. pants

Vispārīgie principi

1.  Trešās valsts zvejas kuģis nedrīkst iesaistīties zvejas darbībās Savienības ūdeņos, ja tam nav Komisijas izdotas zvejas atļaujas. Tam šādu atļauju var izsniegt vienīgi gadījumos, ja izpildīti 5. pantā noteiktie kritēriji. [Gr. 64]

2.  Trešās valsts zvejas kuģis, kam ir atļauts zvejot Savienības ūdeņos, ievēro noteikumus, kas reglamentē Savienības kuģu zvejas darbības zvejas zonā, kurā tas darbojas, un noteikumus, kas paredzēti attiecīgajā zivsaimniecības Ja attiecīgajā zivsaimniecības nolīgumā paredzētie noteikumi ir atšķirīgi, noteikumus skaidri norāda vai nu minētajā nolīgumā, vai tos norāda noteikumos, par kuriem panākta vienošanās ar trešo valsti, kas īsteno nolīgumu. [Gr. 65]

3.  Ja trešās valsts zvejas kuģis pārvietojas Savienības ūdeņos bez atļaujas, kas izdota saskaņā ar šo regulu, minētā kuģa zvejas rīkus nostiprina un uzglabā tā, lai tie nebūtu gatavi tūlītējai izmantošanai zvejas darbībās.

33. pants

Zvejas atļauju izdošanas nosacījumi

Komisija var izdot trešās valsts zvejas kuģim atļauju veikt zvejas darbības Savienības ūdeņos, ja:

-a)   ir pieļaujamās nozvejas pārpalikums, uz kuru attiecas ierosinātās zvejas iespējas, kā noteikts UNCLOS 62. panta 2. un 3. punktā;

a)  informācija, kas 1. un 2. pielikumā prasīta par zvejas kuģi un ar to saistīto atbalsta kuģi vai kuģiem, ir pilnīga un pareiza; kuģim un ikvienam ar to saistītajam atbalsta kuģim vai kuģiem ir SJO numurs, ja šāda prasība paredzēta Savienības tiesību aktos;

b)  operatoram zvejas kuģa kapteinim un attiecīgajam zvejas kuģim 12 mēnešu laikā pirms zvejas atļaujas pieteikuma iesniegšanas nav piemērotas sankcijas par smagu pārkāpumu saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem atbilstīgi Padomes Regulas (EK) Nr. 1005/2008 42. pantam un Padomes Regulas (EK) Nr. 1224/2009 90. pantam;

c)  zvejas kuģis nav iekļauts nevienā trešās valsts, RZPO vai saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1005/2008 Savienības pieņemtā NNN zvejas kuģu sarakstā un/vai trešā valsts nav noteikta vai iekļauta sarakstā kā nesadarbīga valsts saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1005/2008 vai kā valsts, kas atļauj ilgtnespējīgu neilgtspējīgu zveju, saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1026/2012;

d)  zvejas kuģis ir tiesīgs saņemt atļauju saskaņā ar zivsaimniecības nolīgumu, kas noslēgts ar attiecīgo trešo valsti, un attiecīgā gadījumā ir iekļauts minētajā nolīgumā paredzētajā kuģu sarakstā. [Gr. 66]

34. pants

Zvejas atļauju izdošanas procedūra

1.  Trešā valsts ar tās zvejas kuģiem saistītus pieteikumus Komisijai nosūta pirms attiecīgajā nolīgumā noteiktā termiņa vai Komisijas noteiktā termiņa.

2.  Komisija var lūgt trešai valstij jebkādu papildu informāciju, ko tā uzskata par vajadzīgu.

3.  Kad Komisija ir pārliecinājusies par to, ka 33. pantā izklāstītie nosacījumi ir izpildīti, tā izdod zvejas atļauju un par to informē trešo valsti un attiecīgās dalībvalstis.

35. pants

Zvejas atļauju uzraudzība

1.  Ja kāds no 33. pantā izklāstītajiem nosacījumiem vairs nav izpildīts, Komisija groza vai anulē atļauju un informē par to trešo valsti un attiecīgās dalībvalstis.

2.  Komisija var atteikt, apturēt vai anulēt atļauju gadījumos:

a)   kas cita starpā saistīti ar starptautiskiem cilvēktiesību standartiem;

b)   kad tas nepieciešams nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ, kas saistīti ar smagu apdraudējumu jūras bioloģisko resursu ilgtspējīgai izmantošanai, pārvaldībai un saglabāšanai;

c)   kad jārīkojas, lai novērstu smagu pārkāpumu saistībā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1005/2008 42. pantu vai Padomes Regulas (EK) Nr. 1224/2009 90. panta 1. punktu attiecībā uz nelegālu, nereģistrētu vai neregulētu zveju; vai

d)   attaisno šādu rīcību, vai gadījumos, kad šādu vai citu īpaši svarīgu politisku iemeslu dēļ Savienība ir nolēmusi apturēt vai pārtraukt attiecības ar attiecīgo trešo valsti.

Gadījumā, kad Komisija atsaka, aptur vai anulē atļauju saskaņā ar pirmo daļu, tā nekavējoties informē attiecīgo trešo valsti. [Gr. 67]

36. pants

Zvejas darbību slēgšana

1.  Kad trešai valstij piešķirtās zvejas iespējas ir uzskatāmas par pilnībā apgūtām, Komisija par to nekavējoties paziņo attiecīgajai trešai valstij un dalībvalstu kompetentajām inspekcijas iestādēm. Lai nodrošinātu to zvejas darbību nepārtrauktību, kas attiecas uz neapgūtajām zvejas iespējām, bet var ietekmēt arī apgūtās zvejas iespējas, trešā valsts iesniedz Komisijai tehniskus pasākumus, ar kuriem tiek novērsta nelabvēlīga ietekme uz apgūtajām zvejas iespējām. No 1. punktā minētās paziņošanas dienas zvejas atļaujas, kas izdotas attiecīgās trešās valsts karoga kuģiem, uzskata par apturētām attiecībā uz konkrētajām zvejas darbībām, un kuģiem vairs nav atļauts iesaistīties minētajās zvejas darbībās.

2.  Zvejas atļaujas uzskata par anulētām, ja saskaņā ar 2. punktu veiktā zvejas darbību apturēšana attiecas uz visām darbībām, par kurām tās bija piešķirtas.

3.  Trešā valsts nodrošina to, ka attiecīgos zvejas kuģus nekavējoties informē par šā panta piemērošanu un ka tie izbeidz visas attiecīgās zvejas darbības.

37. pants

Kvotu pārzveja Savienības ūdeņos

1.  Ja Komisija konstatē, ka trešā valsts ir pārsniegusi kvotas, kas tai iedalītas attiecībā uz krājumu vai krājumu grupu, Komisija turpmākajos gados veic atvilkumus no kvotām, kas minētajai valstij iedalītas attiecībā uz minēto krājumu vai krājumu grupu. Atvilkuma apjoms atbilst Regulas (EK) Nr. 1224/2009 105. panta nosacījumiem. [Gr. 68]

2.  Ja 1. punktā paredzēto atvilkumu no pārzvejotā krājuma vai krājumu grupas kvotas nevar veikt tāpēc, ka minētā krājuma vai krājumu grupas kvota attiecīgajai trešai valstij nav pieejama pietiekamā apmērā, Komisija pēc apspriešanās ar attiecīgo trešo valsti turpmākajos gados var veikt atvilkumus no kvotām, kas attiecīgajai trešai valstij ir pieejamas attiecībā uz citiem krājumiem vai krājumu grupām, kuri sastopami tajā pašā ģeogrāfiskajā apgabalā vai kuriem ir atbilstoša komerciālā vērtība.

38. pants

Kontrole un noteikumu izpilde

1.  Trešās valsts kuģis, kam ir atļauts zvejot Savienības ūdeņos, ievēro kontroles noteikumus, kas reglamentē Savienības kuģu zvejas darbības zvejas zonā, kurā tas darbojas.

2.  Trešās valsts kuģis, kam ir atļauts zvejot Savienības ūdeņos, sniedz Komisijai vai tās izraudzītajai struktūrai un vajadzības gadījumā piekrastes dalībvalstij datus, kas Savienības kuģiem jānosūta karoga dalībvalstij saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1224/2009.

3.  Komisija vai tās izraudzītā struktūra 2. punktā minētos datus nosūta piekrastes dalībvalstij.

4.  Trešās valsts kuģis, kam ir atļauts zvejot Savienības ūdeņos, pēc pieprasījuma iesniedz Komisijai vai tās izraudzītajai struktūrai novērotāju pārskatus, kas sagatavoti saskaņā ar piemērojamajām novērotāju programmām.

5.  Visus pārkāpumus, ko izdarījuši trešās valsts zvejas kuģi, kā arī ar tiem saistītās sankcijas piekrastes dalībvalsts reģistrē valsts reģistrā, kas paredzēts Regulas (EK) Nr. 1224/2009 93. pantā.

6.  Lai nodrošinātu to, ka attiecīgā trešā valsts veic atbilstošus pasākumus, Komisija nosūta trešai valstij 5. punktā minēto informāciju.

Šā panta 1. punkts neskar apspriešanos starp Savienību un trešām valstīm. Šajā sakarībā Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 44. pantu, lai Savienības tiesību aktos iestrādātu rezultātus, kas gūti, ar trešām valstīm apspriežoties par piekļuves kārtību.

IV SADAĻA

Dati un informācija

39. pants

Savienības zvejas atļauju reģistrs

1.  Komisija izveido un uztur elektronisku Savienības zvejas atļauju reģistru, kurā iekļautas visas zvejas atļaujas, kas piešķirtas saskaņā II un III sadaļu un kam ir publiskā daļa un drošā daļa. Minētajā reģistrā:

a)  tiek reģistrēta visa 1. un 2. pielikumā prasītā informācija un attēlots katras atļaujas statuss reāllaikā;

b)  tas tiek izmantots datu un informācijas apmaiņā starp Komisiju un dalībvalstīm, un

c)  tas tiek izmantots tikai zvejas flotu ilgtspējīgas pārvaldības vajadzībām.

2.  Zvejas atļauju saraksts reģistrā ir publiski pieejams, un tajā ir šāda informācija:

a)  kuģa vārds un karogs, Savienības zvejas flotes reģistra numurs un SJO numurs, ja šāda prasība paredzēta Savienības tiesību aktos;

aa)   uzņēmuma īpašnieka un faktiskā īpašnieka vārds, pilsēta un dzīvesvietas valsts;(b) atļaujas veids un

b)  atļaujas veids, tostarp zvejas iespējas un

c)  laiks un zona, kurā atļauts veikt zvejas darbību (sākuma un beigu datums; zvejas zona).

3.  Dalībvalsts izmanto reģistru, lai nosūtītu Komisijai zvejas atļaujas un atjauninātu ziņas par tām, kā prasīts 12., 19., 23. un 27. pantā. [Gr. 69]

40. pants

Tehniskas prasības

Apmaiņu ar II, III un IV sadaļā minēto informāciju veic elektroniskā formātā. Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/2/EK(18) noteikumus, Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, ar kuriem nosaka tehniskas darbības prasības attiecībā uz minētajās sadaļās norādītās informācijas reģistrēšanu, formatēšanu un nosūtīšanu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 45. panta 2. punktā.

Lai nodrošinātu Savienības zvejas atļauju reģistra darbību un dotu iespēju dalībvalstīm panākt atbilstību nosūtīšanas tehniskajām prasībām, Komisija sniedz attiecīgajām dalībvalstīm tehnisku palīdzību. Lai to nodrošinātu, tā palīdz valsts iestādēm nosūtīt informāciju, kas operatoriem jāiesniedz attiecībā uz katru atļaujas veidu, un līdz … [seši mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] izstrādā dalībvalstīm paredzētu IT lietojumprogrammu, lai tās varētu automātiski un reāllaikā nosūtīt Savienības zvejas atļauju reģistram datus par atļauju pieteikumiem un kuģu parametriem. [Gr. 70]

Tehniskam un finansiālam atbalstam informācijas nosūtīšanas vajadzībām dalībvalstis var izmantot finansiālu atbalstu no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda saskaņā ar Eiropas Parlamenta un padomes Regulas (ES) Nr. 508/2014(19) 76. panta 2. punkta a) apakšpunktu. [Gr. 71]

41. pants

Piekļuve datiem

Neskarot Regulas (EK) Nr. 1224/2009 110. pantu, dalībvalstis vai Komisija piešķir attiecīgajiem kompetentajiem administratīvajiem dienestiem, kas iesaistīti zvejas flotu pārvaldībā, piekļuvi 39. pantā minētā Savienības zvejas atļauju reģistra drošajai daļai.

42. pants

Datu pārvaldība, personas datu aizsardzība un konfidencialitāte

Saskaņā ar šo regulu iegūtos datus apstrādā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1224/2009 109., 110., 111. un 113. pantu, Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Direktīvu 95/46/EK un tās īstenošanai pieņemtajiem valstu noteikumiem.

43. pants

Saistība ar trešām valstīm un RZPO

1.  Ja dalībvalsts no trešās valsts vai RZPO saņem informāciju, kas ir noderīga šīs regulas rezultatīvai piemērošanai, tā paziņo minēto informāciju citām attiecīgajām dalībvalstīm un Komisijai vai tās izraudzītajai struktūrai ar nosacījumu, ka tai šādi rīkoties atļauj divpusēji nolīgumi, kas noslēgti ar minēto trešo valsti, vai attiecīgās RZPO noteikumi.

2.  Attiecīgo informāciju par neatbilstību šīs regulas noteikumiem vai par smagiem pārkāpumiem, kas minēti Regulas (EK) Nr. 1005/2008 42. panta 1. punkta a) apakšpunktā un Regulas (EK) Nr. 1224/2009 90. panta 1. punktā, Komisija vai tās izraudzītā struktūra var saskaņā ar zivsaimniecības nolīgumiem, kas noslēgti starp Savienību un trešām valstīm, tādu RZPO vai līdzīgu zvejniecības organizāciju pārziņā, kurās Savienība ir līgumslēdzēja puse vai sadarbības partneresadarbīga puse, kas nav līgumslēdzēja puse, paziņot citām minēto nolīgumu pusēm vai organizācijām ar nosacījumu, ka ir saņemta informāciju sniegušās dalībvalsts piekrišana, un saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 45/2001. [Gr. 72]

V SADAĻA

Procedūras, deleģēšanas un īstenošanas pasākumi

44. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.  Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.  Pilnvaras pieņemt 5. panta 2. punktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no … [šīs regulas spēkā stāšanās diena]. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu, vēlākais, deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu, vēlākais, trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām. [Gr. 73]

3.  Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 5. panta 2. punktā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai arī vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

3.a  Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

4.  Tiklīdz Komisija pieņem deleģēto aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.  Saskaņā ar 5. panta 2. punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

45. pants

Komitejas procedūra

1.  Komisijai palīdz Zvejniecības un akvakultūras komiteja, kas izveidota ar pamatregulas 47. pantu. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

3.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 8. pantu saistībā ar tās 5. pantu.

VI SADAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

46. pants

Atcelšana

1.  Regulu (EK) Nr. 1006/2008 atceļ.

2.  Atsauces uz atcelto Regulu uzskata par atsaucēm uz šo regulu.

47. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

…,

Eiropas Parlamenta vārdā – Padomes vārdā –

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

1. pielikums

Informācija, kas jāsniedz zvejas atļaujas izdošanas vajadzībām

* Obligāti aizpildāmie lauki (22.–25. un 28.–48. punktu drīkst neaizpildīt, ja attiecīgo informāciju var automātiski izgūt no Savienības flotes reģistra, izmantojot CFR vai SJO numuru).

I

PIETEIKUMA IESNIEDZĒJS

1

Ekonomikas operatora vārds vai nosaukums*

2

E-pasts*

3

Adrese

4

Fakss

5

Nodokļu maksātāja numurs (SIRET, NIF utt.)*

6

Tālrunis

7

Aģenta vārds vai nosaukums (saskaņā ar protokola noteikumiem)*

8

E-pasts*

9

Adrese

10

Fakss

11

Tālrunis

12

Ekonomikas operatoru pārstāvošās apvienības vai aģenta vārds vai nosaukums*

13

E-pasts*

14

Adrese

15

Fakss

16

Tālrunis

17

Kapteiņa (kapteiņu) vārds*

18

E-pasts*

19

Valstspiederība*

20

Fakss

21

Tālrunis

II

KUĢA IDENTIFIKĀCIJA, TEHNISKIE PARAMETRI UN APRĪKOJUMS

22

Kuģa vārds*

23

Karoga valsts*

24

Pašreizējā karoga iegūšanas datums*

25

Ārējais marķējums*

26

SJO (UVI) numurs*

27

CFR numurs*

28

Starptautiskais radio izsaukuma signāls (IRCS)*

29

Izsaukuma frekvence*

30

Satelīttālruņa numurs

31

MMSI*

32

Kuģa būves gads un vieta*

33

Iepriekšējais karogs un tā iegūšanas datums (attiecīgā gadījumā)*

34

Korpusa materiāls: tērauds / koks / poliesteris / cits*

35

VMS transponders*

36

Modelis*

37

Sērijas numurs*

38

Programmatūras versija*

39

Satelītoperators*

40

VMS ražotājs (nosaukums)

41

Kuģa lielākais garums*

42

Kuģa platums*

43

Iegrime*

44

Bruto tilpība (GT)*

45

Galvenā dzinēja jauda (kW)*

46

Dzinēja tips

47

Marka

48

Dzinēja sērijas numurs*

III

ZVEJAS KATEGORIJA, PAR KURU PIEPRASĪTA ZVEJAS ATĻAUJA

49

Kuģa tipa FAO kods*

50

Zvejas rīka tipa FAO kods*

53

Zvejas apgabalu FAO kods*

54

Zvejas rajoni – FAO vai piekrastes valsts*

55

Izkraušanas osta vai ostas

56

Citā kuģī pārkraušanas osta vai ostas

57

Mērķsugas FAO kods vai zvejas kategorija (IZPN)*

58

Pieprasītās atļaujas termiņš (sākuma un beigu datums)

59

RZPO reģistra numurs* (ja zināms)

60

Datums, kad kuģis iekļauts RZPO reģistrā* (ja zināms)

61

Maksimālais kopējais apkalpes locekļu skaits*:

62

no [PARTNERVALSTS]:

63

no ĀKK:

64

Zivju saglabāšana, apstrāde vai pārstrāde, ko veic uz kuģa*: svaigas zivis / atvēsināšana / saldēšana / zivju milti / eļļa / filetēšana

65

Atbalsta kuģu saraksts: vārds / SJO numurs / CFR numurs

IV

FRAKTĒŠANA

66

Kuģis darbojas saskaņā ar fraktēšanas līgumu*: Jā/Nē

67

Fraktēšanas līguma veids

68

Fraktēšanas periods (sākuma un beigu datums)*

69

Zvejas iespējas (tonnas), kas kuģim iedalītas saskaņā ar fraktēšanas līgumu*

70

Trešā valsts, kas iedalījusi kuģim zvejas iespējas saskaņā ar fraktēšanas līgumu*

Pielikumi (dokumentu saraksts): [Gr. 74]

2. pielikums

Informācija, kas jāsniedz par atbalsta kuģi, kas palīdz 1. pielikumā aprakstītajam zvejas kuģim

* Obligāti aizpildāmie lauki (22.–25. un 28.–33. punktu drīkst neaizpildīt par atbalsta kuģi ar Savienības karogu, ja attiecīgo informāciju var automātiski izgūt no Savienības flotes reģistra, izmantojot CFR numuru).

I

ATBALSTA KUĢA OPERATORS

1

Ekonomikas operatora vārds vai nosaukums*

2

E-pasts*

3

Adrese

4

Fakss

5

Nodokļu maksātāja numurs (SIRET, NIF utt.)*

6

Tālrunis

7

Aģenta vārds vai nosaukums (saskaņā ar protokola noteikumiem)*

8

E-pasts*

9

Adrese

10

Fakss

11

Tālrunis

12

Ekonomikas operatoru pārstāvošās apvienības vai aģenta vārds vai nosaukums*

13

E-pasts*

14

Adrese

15

Fakss

16

Tālrunis

17

Kapteiņa (kapteiņu) vārds*

18

E-pasts*

19

Valstspiederība*

20

Fakss

21

Tālrunis

II

ATBALSTA KUĢA IDENTIFIKĀCIJA, TEHNISKIE PARAMETRI UN APRĪKOJUMS

22

Kuģa vārds*

23

Karoga valsts*

24

Pašreizējā karoga iegūšanas datums*

25

Ārējais marķējums*

26

SJO (UVI) numurs*

27

CFR numurs (Savienības kuģiem, ja zināms)*

28

Starptautiskais radio izsaukuma signāls (IRCS)*

29

Izsaukuma frekvence*

30

Satelīttālruņa numurs

31

MMSI*

32

Kuģa būves gads un vieta

33

Iepriekšējais karogs un tā iegūšanas datums (attiecīgā gadījumā)*

34

Korpusa materiāls: tērauds / koks / poliesteris / cits

35

VMS transponders

36

Modelis

37

Sērijas numurs

38

Programmatūras versija

39

Satelītoperators

40

VMS ražotājs (nosaukums)

41

Kuģa lielākais garums

42

Kuģa platums

43

Iegrime

44

Bruto tilpība (GT)

45

Galvenā dzinēja jauda (kW)

47

Dzinēja tips

48

Marka

49

Dzinēja sērijas numurs

III

INFORMĀCIJA PAR ATBALSTĪTAJĀM ZVEJAS DARBĪBĀM

50

Zvejas apgabalu FAO kods

51

Zvejas rajoni – FAO

52

Mērķsugas FAO kods

53

RZPO reģistra numurs*

54

Datums, kad kuģis iekļauts RZPO reģistrā*

Pielikumi (dokumentu saraksts): [Gr. 75]

Pielikums

Informācija, kas jāsniedz zvejas atļaujas izdošanas vajadzībām

* obligāti aizpildāmie lauki (22.–25. un 28.–48. punktu drīkst neaizpildīt, ja attiecīgo informāciju var automātiski izgūt no Savienības flotes reģistra, izmantojot Savienības zvejas flotes reģistra vai SJO numuru).

I

PIETEIKUMA IESNIEDZĒJS

1

Kuģa identifikācija (SJO numurs, Savienības zvejas flotes reģistra numurs, utt.)

2

Kuģa vārds

3

Ekonomikas operatora vārds vai nosaukums*

4

E-pasts*

5

Adrese

6

Fakss

7

Nodokļu maksātāja numurs (SIRET, NIF …)*

8

Tālrunis

9

Īpašnieka vārds

10

E-pasts*

11

Adrese

12

Fakss

13

Tālrunis

14

Ekonomikas operatoru pārstāvošās apvienības vai aģenta vārds vai nosaukums*

15

E-pasts*

16

Adrese

17

Fakss

18

Tālrunis

19

Kapteiņa (kapteiņu) vārds*

20

E-pasts*

21

Valstspiederība*

22

Fakss

23

Tālrunis

II

ZVEJAS KATEGORIJA, PAR KURU PIEPRASĪTA ZVEJAS ATĻAUJA

Atļaujas veids (zivsaimniecības nolīguma, tiešā atļauja, RZPO, atklātās jūras, fraktēšanas, atbalsta kuģa)

24

Kuģa tipa FAO kods*

25

Zvejas rīka tipa FAO kods*

26

Zvejas apgabalu FAO kods*

27

Mērķsugu FAO kods vai zvejas kategorija (IZPN)*

28

Pieprasītās atļaujas termiņš (sākuma un beigu datums)

29

RZPO reģistra numurs* (ja zināms)

30

Atbalsta kuģu saraksts: vārds / SJO numurs / Savienības zvejas flotes reģistra numurs

III

FRAKTĒŠANA

31

Kuģis darbojas saskaņā ar fraktēšanas līgumu*: Jā / Nē

32

Fraktēšanas līguma veids

33

Fraktēšanas periods (sākuma un beigu datums)*

34

Zvejas iespējas (tonnas), kas kuģim iedalītas saskaņā ar fraktēšanas līgumu*

35

Trešā valsts, kas iedalījusi kuģim zvejas iespējas saskaņā ar fraktēšanas līgumu*

[Gr. 76]

(1) OV C 303, 19.8.2016., 116. lpp.
(2)OV C 303, 19.8.2016., 116. lpp.
(3)OV C , , . lpp.
(4) Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra nostāja un Padomes ... lēmums
(5)Padomes Regula (EK) Nr. 1006/2008 (2008. gada 29. septembris) par atļaujām, kuras Kopienas zvejas kuģiem izdod zvejas darbību veikšanai ārpus Kopienas ūdeņiem, un par trešo valstu kuģu piekļuvi Kopienas ūdeņiem un ar ko groza Regulas (EEK) Nr. 2847/93 un (EK) Nr. 1627/94 un atceļ Regulu (EK) Nr. 3317/94 (OV L 286, 29.10.2008., 33. lpp.).
(6)Padomes Lēmums 98/392/EK (1998. gada 23. marts) par Eiropas Kopienas parakstīto ANO 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvenciju un 1994. gada 28. jūlija Nolīgumu par minētās konvencijas XI daļas īstenošanu (OV L 179, 23.6.1998., 1. lpp.).
(7)Padomes Lēmums 98/414/EK (1998. gada 8. jūnijs) par Nolīguma par ANO 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijas noteikumu īstenošanu attiecībā uz mainīgas dislokācijas un tālu migrējošo zivju sugu krājumu saglabāšanu un apsaimniekošanu Eiropas Kopienas ratifikāciju (OV L 189, 3.7.1998., 14. lpp.).
(8)Padomes Lēmums 96/428/EK (1996. gada 25. jūnijs) par Kopienas pievienošanos nolīgumam, kas veicina starptautisko saglabāšanas un vadības pasākumu ievērošanu uz tāljūrā esošiem zvejas kuģiem (OV L 177, 16.7.1996., 24. lpp.).
(9)Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2012. gada 27. jūlija Rezolūcija A/Res/66/288 par Rio+20 konferences rezultātiem “Nākotne, kādu mēs vēlamies”.
(10) Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1380/2013 (2013. gada 11. decembris) par kopējo zivsaimniecības politiku (OV L 354, 28.12.2013., 22. lpp.).
(11)Padomes Regula (EK) Nr. 1005/2008 (2008. gada 29. septembris), ar ko izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju, un ar ko groza Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1936/2001 un (EK) Nr. 601/2004, un ar ko atceļ Regulas (EK) Nr. 1093/94 un (EK) Nr. 1447/1999 (OV L 286, 29.10.2008., 1. lpp.).
(12)Padomes Regula (EK) Nr. 1224/2009 (2009. gada 20. novembris), ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem, un groza Regulas (EK) Nr. 847/96, (EK) Nr. 2371/2002, (EK) Nr. 811/2004, (EK) Nr. 768/2005, (EK) Nr. 2115/2005, (EK) Nr. 2166/2005, (EK) Nr. 388/2006, (EK) Nr. 509/2007, (EK) Nr. 676/2007, (EK) Nr. 1098/2007, (EK) Nr. 1300/2008 un (EK) Nr. 1342/2008, un atceļ Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1627/94 un (EK) Nr. 1966/2006 (OV L 343, 22.12.2009., 1. lpp.).
(13)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.).
(14)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.).
(15) OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.
(16)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).
(17) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1026/2012 (2012. gada 25. oktobris) par konkrētiem pasākumiem zivju krājumu saglabāšanas jomā attiecībā uz valstīm, kuras atļauj neilgtspējīgu zveju (OV L 316, 14.11.2012., 34. lpp.).
(18)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/2/EK (2007. gada 14. marts), ar ko izveido Telpiskās informācijas infrastruktūru Eiropas Kopienā (INSPIRE) (OV L 108, 25.4.2007., 1. lpp.).
(19) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 508/2014 (2014. gada 15. maijs) par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un ar ko atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2328/2003, (EK) Nr. 861/2006, (EK) Nr. 1198/2006 un (EK) Nr. 791/2007 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1255/2011 (OV L 149, 20.5.2014., 1. lpp.).


Trešās valstis, kuru pilsoņiem piemēro vīzas prasību, un trešās valstis, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas – Gruzija ***I
PDF 388kWORD 45k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (Gruzija) (COM(2016)0142 – C8-0113/2016 – 2016/0075(COD))
P8_TA(2017)0016A8-0260/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0142),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 77. panta 2. punkta a apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0113/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā 1. protokolu par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā 2016. gada 20. decembra vēstulē Padomes pārstāvja pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A8-0260/2016),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 2. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/..., ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (Gruzija)

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2017/372.)


Tiesiskuma krīze Kongo Demokrātiskajā Republikā un Gabonā
PDF 406kWORD 53k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra rezolūcija par tiesiskuma krīzi Kongo Demokrātiskajā Republikā un Gabonā (2017/2510(RSP))
P8_TA(2017)0017RC-B8-0120/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Kongo Demokrātisko Republiku (KDR),

–  ņemot vērā ES delegācijas KDR paziņojumus par cilvēktiesību stāvokli šajā valstī,

–  ņemot vērā 2016. gada 18. oktobrī un 2016. gada 31. decembrī Kongo Demokrātiskajā Republikā panāktās politiskās vienošanās,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini 2016. gada 18. decembra paziņojumu par nespēju panākt vienošanos Kongo Demokrātiskajā Republikā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves preses pārstāvja 2016. gada 23. novembrī paziņojumu par pašreizējiem politiskajiem centieniem Kongo Demokrātiskajā Republikā,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 23. maija un 2016. gada 17. oktobra secinājumus par KDR,

–  ņemot vērā ES 2016. gada 2. augusta un 2016. gada 24. augusta vietējos paziņojumus par KDR vēlēšanu procesu pēc nacionālā dialoga uzsākšanas KDR,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas par KDR, it īpaši rezolūciju Nr. 2293(2016) par sankciju režīma atjaunošanu pret KDR un ekspertu grupas pilnvaru termiņa pagarināšanu un rezolūciju Nr. 2277(2016), ar ko atjaunoja pilnvaras ANO Stabilizācijas misijai KDR (MONUSCO),

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2016. gada 15. jūlija un 2016. gada 21. septembra paziņojumus presei par stāvokli KDR,

–  ņemot vērā 2015. gada 27. jūlijā publicēto ANO Augstā cilvēktiesību komisāra gada ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli KDR,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2016. gada 9. marta ziņojumus par ANO Stabilizācijas misiju Kongo Demokrātiskajā Republikā un par miera, drošības un sadarbības programmas īstenošanu Kongo Demokrātiskajā Republikā un reģionā,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības, Apvienoto Nāciju Organizācijas, Eiropas Savienības un Starptautiskās Frankofonijas organizācijas 2016. gada 16. februāra un 2016. gada 5. jūnija kopīgos paziņojumus presei par iekļaujoša politiskā dialoga nepieciešamību Kongo Demokrātiskās Republikas un par to apņemšanos atbalstīt KDR pušu centienus panākt demokrātijas nostiprināšanos šajā valstī,

–  ņemot vērā Kongo Demokrātiskās Republikas un reģiona pamatnolīgumu par mieru, drošību un sadarbību, kas 2013. gada februārī parakstīts Adisabebā,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības vēlēšanu novērošanas misijas (EOM) nobeiguma ziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un starptautiskās sadarbības un attīstības komisāra Neven Mimica 2016. gada 24. septembra kopīgo paziņojumu pēc Gabonas Konstitucionālās tiesas paziņojuma par oficiālajiem prezidenta vēlēšanu rezultātiem,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves preses pārstāvja 2016. gada 11. septembra paziņojumu par Gabonu,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības 2016. gada 1. septembra paziņojumu presei, kurā nosodīta vardarbība pēcvēlēšanu konfliktā Gabonā un prasīta tā miermīlīga atrisināšana,

–  ņemot vērā ES ikgadējo ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē 2014. gadā, ko Eiropas Savienības Padome pieņēma 2015. gada 22. jūnijā,

–  ņemot vērā 11. Eiropas Attīstības fonda laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam valsts indikatīvo programmu, kuras prioritāte ir stiprināt demokrātiju, labu pārvaldību un tiesiskumu,

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2011. gada 18. maija rezolūciju par nākotnes izaicinājumiem attiecībā uz demokrātiju un konstitucionālās kārtības ievērošanu ĀKK un ES valstīs un 2013. gada 27. novembra rezolūciju par tiesiskuma ievērošanu un objektīvas un neatkarīgas tiesu varas nozīmi,

–  ņemot vērā Gabonas Republikas un Eiropas Savienības parakstīto saprašanās memorandu par ES vēlēšanu novērošanas misiju (EOM),

–  ņemot vērā Kongo Demokrātiskās Republikas un Gabonas Republikas konstitūcijas,

–  ņemot vērā 1981. gada jūnija Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības Deklarāciju par demokrātisku vēlēšanu pārvaldības principiem Āfrikā (2002. gads),

–  ņemot vērā ANO Starptautisko cilvēktiesību hartu,

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā tiesiskums, pārskatatbildība, cilvēktiesību ievērošana un brīvas un godīgas vēlēšanas ir ikvienas funkcionējošas demokrātijas pamatelementi; tā kā šie elementi ir apdraudēti dažās Subsahāras Āfrikas valstīs, it īpaši KDR un Gabonā, un tādējādi šīs valstis nonākušas ilgstošā politiskas nestabilitātes un vardarbības periodā;

B.  tā kā jaunākais piemērs ir par 2016. gada prezidenta vēlēšanu uzvarētāju pasludinātais Gabonas līdzšinējais prezidents Ali Bongo, kurš pie varas ir jau kopš sava tēva Omar Bongo nāves 2009. gadā; tā kā starptautiskie novērotāji, jo īpaši ES vēlēšanu novērošanas misija, norādīja uz nepārprotamiem trūkumiem vēlēšanu rezultātu apkopošanā;

C.  tā kā viņa galvenais konkurents Jean Ping nekavējoties apstrīdēja un nosodīja šo vēlēšanu rezultātu; tā kā Konstitucionālajā tiesā tika iesniegta apelācijas sūdzība par pārkāpumiem vēlēšanu norisē un aicinājums balsis pārskaitīt, taču tiesa galu galā rezultātu apstiprināja; tā kā apelācijas sūdzības izskatīšana tomēr nav kliedējusi visas šaubas par prezidenta vēlēšanu rezultātiem;

D.  tā kā KDR prezidents Joseph Kabila, kurš ir amatā kopš 2001. gada, ir novilcinājis vēlēšanas un saglabājis varu pēc konstitūcijā paredzētā pilnvaru termiņa beigām; tā kā tas visā valstī izraisījis nepieredzētu politisku spriedzi, nemierus un vardarbību;

E.  tā kā vardarbība saasinājās pēc prezidenta J. Kabila pilnvaru termiņa beigām, izraisot vismaz 40 cilvēku bojāeju sadursmēs starp protestētājiem un drošības spēkiem; tā kā ANO informācija liecina, ka 107 cilvēki ir tikuši ievainoti vai cietuši no nežēlīgas apiešanās un vismaz 460 cilvēki ir tikuši apcietināti;

F.  tā kā 2016. gada 18. oktobrī tika parakstīts nolīgums starp prezidentu J. Kabila un daļu no opozīcijas par prezidenta vēlēšanu atlikšanu līdz 2018. gada aprīlim; tā kā pēc mēnešiem ilgām sarunām 2016. gada 18. oktobra nolīguma puses 2016. gada 31. decembrī panāca vispārēju un iekļaujošu politisko vienošanos; tā kā šī vienošanās paredz pirmo miermīlīgo varas nodošanu valstī kopš 1960. gada, nacionālās vienotības pagaidu valdības iecelšanu, vēlēšanu sarīkošanu līdz 2017. gada beigām un prezidenta J. Kabila atkāpšanos no amata;

G.  tā kā abās valstīs izcēlās ielu demonstrācijas, kuras tika vardarbīgi apspiestas, un daudzi cilvēki ir gājuši bojā; tā kā iestādes ir vērsušās pret opozīcijas dalībniekiem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, kuri iebilst valdošajām aprindām; tā kā cilvēktiesību grupas pastāvīgi ziņo par to, ka cilvēktiesību un vārda un pulcēšanās brīvības situācija arvien pasliktinās, tostarp pret miermīlīgiem demonstrantiem tiek izmantots pārmērīgs spēks, patvaļīgas apcietināšanas un ieslodzījumi, kā arī pieaug politiski motivētu tiesas procesu skaits;

H.  tā kā ir būtiski pasliktinājusies situācija attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu brīvību, kuru ierobežo pastāvīgie draudi un uzbrukumi žurnālistiem; tā kā iestādes ir slēgušas plašsaziņas līdzekļus un radio stacijas, turklāt ierobežojumi noteikti arī internetā un sociālajos tīklos;

I.  tā kā viena no demokrātijas pazīmēm ir ievērot konstitūciju, kas ir pamatā valstij, iestādēm un tiesiskumam; tā kā mierīgas, brīvas un godīgas vēlēšanas šajās valstīs ievērojami palīdzētu risināt Centrālāfrikas reģiona problēmas saistībā ar demokrātisko progresu un varas pāreju;

J.  tā kā 11. Eiropas Attīstības fonda 2014.–2020. gadam valsts indikatīvās programmas prioritāte ir stiprināt demokrātiju, labu pārvaldību un tiesiskumu; tā kā gan ES, gan tās partneri Āfrikā ir nopietni ieinteresēti demokrātijas attīstības nepārtrauktības nodrošināšanā un pienācīgi funkcionējošas konstitucionālās sistēmas izveidē,

1.  pauž nožēlu par bojā gājušajiem pēdējo dažu mēnešu laikā notikušajās demonstrācijās un pauž visdziļāko līdzjūtību upuru ģimenēm un KDR un Gabonas iedzīvotājiem;

2.  pauž nopietnas bažas par aizvien nestabilāko situāciju abās valstīs; mudina iestādes un galvenokārt prezidentus ievērot starptautiskās saistības, nodrošināt cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu un īstenot pārvaldību, stingri ievērojot tiesiskumu;

3.  stingri nosoda visu veidu vardarbību Gabonā un KDR, cilvēktiesību pārkāpumus, patvaļīgus arestus un nelikumīgu aizturēšanu, pilsoniskās sabiedrības un opozīcijas dalībnieku politisko iebiedēšanu, kā arī pārkāpumus attiecībā uz preses brīvību un vārda brīvību prezidenta vēlēšanās; aicina atcelt visus ierobežojumus plašsaziņas līdzekļiem un atbrīvot visus politiski ieslodzītos;

Gabona

4.  uzskata valsts prezidenta vēlēšanu rezultātus par nepārredzamiem un ļoti apšaubāmiem, un tas ļauj apstrīdēt prezidenta Ali Bongo leģitimitāti; pauž nožēlu par to, ka pārsūdzības procedūra, kuras rezultātā Ali Bongo tika pasludināts par vēlēšanu uzvarētāju, noritēja nepārskatāmi un par to, ka Konstitucionālā tiesa pienācīgi neņēma vērā konstatētās nepilnības dažās provincēs, jo īpaši Augšogoves provincē, kas atrodas pilnīgā Ali Bongo kontrolē; pauž nožēlu par Konstitucionālās tiesas atteikumu pārskaitīt balsis un salīdzināt vēlēšanu zīmes, pirms tās tika iznīcinātas;

5.  pauž nopietnas bažas par politisko krīzi Gabonā un vardarbību starp protestētājiem un drošības spēkiem pēc 2016. gada prezidenta vēlēšanu rezultātu paziņošanas;

6.  stingri nosoda iebiedēšanu un draudus, kas vērsti pret Eiropas Savienības vēlēšanu novērošanas misijas personālu, un misijas neitralitātes un pārredzamības apšaubīšanu; pauž dziļu nožēlu par to, ka, neskatoties uz Vienošanās protokolu, kas parakstīts kopīgi ar Gabonas valdību, ES vēlēšanu novērošanas misijai tika piešķirta tikai ierobežota piekļuve gan centralizētajai balsu skaitīšanai vietējās vēlēšanu komisijās, gan Valsts vēlēšanu komisijas (CENAP) galvenajā birojā, un tas liedza ES vēlēšanu novērošanas misijai uzraudzīt svarīgus prezidenta vēlēšanu procesa posmus;

7.  ņem vērā plānoto nacionālā dialoga uzsākšanu, kā ierosinājis Ali Bongo; pauž šaubas par šādu procesu uzticamību un lietderību; norāda, ka vadošais opozīcijas politiķis Jean Ping atsakās tajā piedalīties un ir uzsācis un noslēdzis pats savu nacionālo dialogu;

8.  mudina Gabonas valdību veikt visaptverošu un ātru vēlēšanu sistēmas reformu, ņemot vērā ES vēlēšanu novērošanas misijas ieteikumus, nolūkā to uzlabot un padarīt pilnībā pārredzamu un uzticamu; uzsver, ka Gabonas iestādēm ir jāgarantē pilnīga un patiesa sadarbība ar visām attiecīgajām valsts un starptautiskajām ieinteresētajām personām, lai nodrošinātu, ka nākamās parlamenta vēlēšanas ir pilnībā pārredzamas un taisnīgas un notiek brīvos, demokrātiskos, iekļaujošos un mierīgos apstākļos;

9.  prasa neatkarīgi un objektīvi izmeklēt ar vēlēšanām saistīto vardarbību un apsūdzības par nopietniem cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpumiem un uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka visi par vainīgiem atzītie tiek saukti pie atbildības; turklāt aicina ES sadarbībā ar ANO un Āfrikas Savienību turpināt rūpīgi pārraudzīt vispārējo situāciju Gabonā un ziņot par visiem gadījumiem, kad tiek pārkāptas cilvēktiesības un pamatbrīvības; norāda uz prasībām veikt Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) pirmstiesas izmeklēšanu par pēcvēlēšanu vardarbību;

10.  mudina Padomi, līdzko pastiprinātajā politiskajā dialogā nenotiek virzība, nekavējoties sākt apspriešanās procesu saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu; aicina Padomi gadījumā, ja apspriešanās procesā nevar panākt vienošanos, apsvērt iespējas noteikt mērķtiecīgas sankcijas pret personām, kuras ir atbildīgas par pēcvēlēšanu vardarbību, cilvēktiesību pārkāpumiem un apdraudējumu demokrātiskajam procesam valstī;

Kongo Demokrātiskā Republika:

11.  pauž nožēlu par KDR valdības nespēju sarīkot prezidenta vēlēšanas konstitūcijā noteiktajā termiņā; atkārtoti aicina veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai radītu labvēlīgu vidi brīvām, taisnīgām un uzticamām vēlēšanām, kas jāsarīko ne vēlāk kā 2017. gada decembrī pilnīgā saskaņā ar Kongo Demokrātiskās Republikas konstitūciju un Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu;

12.  mudina visus politiskos spēkus iesaistīties miermīlīgā un konstruktīvā dialogā, lai novērstu jebkādu pašreizējās politiskās krīzes padziļināšanos, un atturēties no turpmākas vardarbības un provokācijām;

13.  atzinīgi vērtē Katoļu baznīcas bīskapu nacionālās konferences (CENCO) centienus panākt lielāku vienprātību par politisku pāreju; pieņem zināšanai 2016. gada decembra beigās panākto vienošanos, kura liedz prezidentam Joseph Kabila palikt amatā trešo pilnvaru termiņu, un kurā aicināts sarīkot vēlēšanas pirms 2017. gada beigām; atgādina visām iesaistītajām personām par to apņemšanos īstenot šo vienošanos un tādēļ mudina tās piemērot visus minētās vienošanās aspektus un iespējami drīz noteikt konkrētu grafiku nākamajām vēlēšanām; atgādina par lielo risku, ja iesaistītās personas nespēs panākt sekmīgu iznākumu;

14.  mudina KDR valdību nekavējoties risināt atklātos jautājumus saistībā ar vēlēšanu grafika plānošanu, tā budžetu un vēlētāju reģistra atjaunināšanu, lai tuvākajos mēnešos varētu notikt brīvas, godīgas un pārredzamas vēlēšanas; atgādina, ka Neatkarīgajai valsts vēlēšanu komisijai jābūt objektīvai un iekļaujošai institūcijai, kurai ir pietiekami resursi, lai nodrošinātu visaptverošu un pārredzamu procesu;

15.  aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis sniegt atbalstu minētās vienošanās īstenošanā un vēlēšanu sarīkošanā; aicina starptautiskos dalībniekus nodrošināt būtisku politisko, finanšu, tehnisko un loģistikas atbalstu KDR, lai vēlēšanas varētu notikt līdz 2017. gada decembrim; aicina nodrošināt pārredzamību attiecībā uz visu finansiālo atbalstu, ko Eiropas Savienība un tās dalībvalstis sniedz KDR vēlēšanām;

16.  aicina veikt pilnīgu, rūpīgu un pārredzamu izmeklēšanu par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem protestu laikā ar mērķi noskaidrot vainīgās personas un saukt tās pie atbildības;

17.  atzinīgi vērtē to, ka pret atbildīgajiem par vardarbīgo apspiešanu un demokrātiskā procesa kavēšanu KDR ir pieņemtas mērķtiecīgas ES sankcijas, tostarp ceļošanas aizliegumi un līdzekļu iesaldēšana; aicina Padomi apsvērt iespēju paplašināt šos ierobežojošos pasākumus turpmākas vardarbības gadījumā, kā paredzēts Kotonū nolīgumā;

o
o   o

18.  aicina ANO Cilvēktiesību padomi izmeklēt abās valstīs nesen notikušos smagos cilvēktiesību pārkāpumus;

19.  prasa KDR un Gabonas varas iestādēm vistuvākajā laikā ratificēt Āfrikas Hartu par demokrātiju, vēlēšanām un pārvaldību;

20.  aicina ES delegāciju izmantot visus atbilstīgos mehānismus un instrumentus, lai atbalstītu cilvēktiesību aizstāvjus un demokrātiju atbalstošas kustības, un īstenot pastiprinātu politisko dialogu ar varas iestādēm, kā paredzēts Kotonū nolīguma 8. pantā;

21.  turklāt aicina ES un ĀKK valstis, sadarbojoties ar ANO un Āfrikas Savienību, arī turpmāk rūpīgi pārraudzīt vispārējo situāciju abās valstīs;

22.  uzsver, ka stāvoklis Gabonā un KDR nopietni apdraud Centrālāfrikas reģiona stabilitāti kopumā; atkārtoti pauž atbalstu Āfrikas Savienībai, kurai ir ārkārtīgi svarīga loma reģiona politiskās krīzes un turpmākas Lielo ezeru reģiona destabilizācijas novēršanā;

23.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Āfrikas Savienībai, KDR prezidentam, premjerministram un parlamentam, Gabonas prezidentam, premjerministram un parlamentam, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei, kā arī ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.


"Erasmus+" īstenošana
PDF 504kWORD 80k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. februāra rezolūcija par Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulas (ES) Nr. 1288/2013, ar ko izveido Savienības programmu izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā „Erasmus+” un atceļ Lēmumus Nr. 1719/2006/EK, Nr. 1720/2006/EK un Nr. 1298/2008/EK, īstenošanu (2015/2327(INI))
P8_TA(2017)0018A8-0389/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. un 166. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 14. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1288/2013, ar ko izveido Savienības programmu izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā „Erasmus+” un atceļ Lēmumus Nr. 1719/2006/EK, Nr. 1720/2006/EK un Nr. 1298/2008/EK(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Ieteikumu 2006/962/EK par pamatprasmēm mūžizglītībā(2),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 27. novembra rezolūciju par atjauninātu regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018)(3),

–  ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par jauniešu piekļuves darba tirgum veicināšanu un praktikanta, stažiera un mācekļa statusa nostiprināšanu(4),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 19. novembra secinājumus par izglītību ilgtspējīgai attīstībai,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 18. janvāra paziņojumu „Attīstīt Eiropas dimensiju sportā” (COM(2011)0012),

–  ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par iniciatīvu „Jaunatne kustībā” — pamats Eiropas izglītības un apmācības sistēmu uzlabošanai(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. septembra paziņojumu „Atbalsts izaugsmei un darbavietām — Eiropas augstākās izglītības sistēmu modernizācijas programma” (COM(2011)0567),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. novembra rezolūciju par atjaunotu Eiropas izglītības programmu pieaugušajiem(6),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. un 29. novembra secinājumus par mācību mobilitātes kritēriju(7),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra Ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu(8),

–  ņemot vērā Padomes un Komisijas 2012. gada kopīgo ziņojumu par stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”) īstenošanu — „Izglītība un apmācība gudrā, ilgtspējīgā un iekļaujošā Eiropā”(9),

–  ņemot vērā 2013. gada 22. oktobra rezolūciju par izglītības pārvērtēšanu(10),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. maija secinājumus par skolotāju efektīvu izglītību,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. maija secinājumus par kvalitātes nodrošināšanu izglītības un apmācības atbalstam,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības izglītības ministru neformālajā sanāksmē Parīzē 2015. gada 17. martā pieņemto „Deklarāciju par pilsoniskuma un kopējo vērtību — brīvības, iecietības un nediskriminācijas — veicināšanu ar izglītības palīdzību” („Parīzes deklarācija”),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. septembra rezolūciju par jauniešu uzņēmējdarbības veicināšanu ar izglītības un apmācības palīdzību(11),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 15. septembra paziņojumu „Projekts Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgajam ziņojumam par to, kā tiek īstenots atjauninātais regulējums Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018)” (COM(2015)0429),

–  ņemot vērā Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgo ziņojumu par stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”) īstenošanu — „Jaunas prioritātes Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā”(12),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par agrīnās izglītības un sākumskolas izglītības lomu radošuma, inovāciju un digitālās kompetences attīstībā(13),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas mazināšanu un panākumu skolā veicināšanu(14),

–  ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par mācīšanos par ES skolā(15),

–  ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par „Erasmus+” un citiem instrumentiem mobilitātes veicināšanai profesionālajā izglītībā un apmācībā — mūžizglītības pieeja (16),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 30. maija secinājumus par plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes un kritiskas domāšanas attīstīšanu ar izglītības un apmācības palīdzību,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 30. maija secinājumus par jaunatnes sektora ieguldījumu integrētā starpsektoru pieejā jauniešu vardarbīgas radikalizācijas novēršanai un apkarošanai,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 10. jūnija paziņojumu „Jaunā prasmju programma Eiropai” (COM(2016)0381),

–  ņemot vērā 2016. gada 23. jūnija rezolūciju par turpmākiem pasākumiem saistībā ar stratēģisko sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”)(17),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un 3. pielikumu, kā arī Priekšsēdētaju konferences 2002. gada 12. decembra lēmuma par pastāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanas procedūru1. panta 1. punkta e) apakšpunktu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta kontroles komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A8-0389/2016),

A.  tā kā „Erasmus+” ir viena no veiksmīgākajām Savienības programmām un galvenais instruments izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā īstenotu darbību atbalstam un ir paredzēta, lai uzlabotu jauniešu karjeras izredzes un dotu dalībniekiem iespēju veidot sociālus kontaktus, un laikā no 2014. līdz 2020. gadam tā vairāk nekā četriem miljoniem Eiropas iedzīvotāju nodrošinās iespēju studēt, piedalīties apmācībā un iesaistīties brīvprātīgajā darbā ārpus savas valsts;

B.  tā kā Komisija ir demonstrējusi elastīgu pieeju un spērusi inovatīvus soļus, lai reaģētu uz jauniem, sarežģītiem uzdevumiem, piemēram, priekšlikumu attiecībā uz bēgļiem, un lai veicinātu pilsoniskās vērtības starp „Erasmus+” piedāvātajiem stimuliem, tā tiecoties attīstīt aktīvāku un līdzdalīgāku starpkultūru dialogu;

C.  tā kā par programmas lielo nozīmi izglītībā un sabiedrībā, kā arī par tās lielo politisko un ekonomisko nozīmi liecina tas, ka programmas budžets šajā plānošanas periodā ir palielināts par 40 % un ka paredzētā budžeta saistību izpildes līmenis sasniedz gandrīz 100 %, jo iesniegto pieteikumu ir ļoti daudz;

D.  tā kā patlaban vēl nav pieejami visi attiecīgie dati, lai pilnībā veiktu programmas īstenošanas kvantitatīvo un kvalitatīvo analīzi, un līdz ar to vēl nav īstais brīdis veikt programmas ietekmes kvalitatīvo novērtējumu;

E.  tā kā 2014. gadā veiktā pētījuma par „Erasmus” ietekmi („The Erasmus Impact Study”)(18) rezultāti liecina, ka jauniešiem, kuri ir studējuši vai piedalījušies apmācībā citā valstī, izredzes atrast darbu ir divreiz lielākas nekā tiem, kuriem šādas pieredzes nav, un ka 85 % „Erasmus” dalībnieku studē vai piedalās apmācībā ārpus savas valsts tādēļ, lai ārzemēs uzlabotu savu piemērotību darba tirgum, un ka bezdarba līmenis to iedzīvotāju vidū, kuri ir studējuši vai piedalījušies apmācībā citā valstī, piecus gadus pēc studiju vai apmācības beigšanas ir par 23 % zemāks; tā kā „The Erasmus Impact Study” ir minēts arī tas, ka 64 % darba devēju uzskata, ka starptautiskā pieredze ir nozīmīgs faktors pieņemšanai darbā (salīdzinājumam — 2006. gadā tā domāja tikai 37 %) un ka absolventiem, kuriem ir starptautiska pieredze, darbā tiek uzticēti atbildīgāki pienākumi; tā kā tā kā trešdaļai „Erasmus” praktikantu tiek piedāvāts darbs uzņēmumā, kurā viņi bijuši praksē, un gandrīz desmitā daļa „Erasmus” praktikantu, kuri bijuši praksē uzņēmumos, ir nodibinājuši paši savus uzņēmumus un trim ceturtdaļām ir vai varētu veidoties šādi plāni,

Galvenie secinājumi

1.  norāda, ka „Erasmus+” ir nozīmīgākā ES programma mobilitātes, izglītības un apmācības jomā un tai piešķirtais budžets, ņemot vērā pozitīvos rezultātus un lielo pieprasījumu, ir par 40 % lielāks nekā laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam;

2.  norāda, ka pārliecinošs vairākums valstu aģentūru uzskata, ka programmas „Erasmus+” mērķi izglītības, apmācības un jaunatnes jomā tiks sasniegti;

3.  uzskata, ka programmai „Erasmus+” ir vitāla loma Eiropas identitātes un integrācijas, solidaritātes, iekļaujošas un ilgtspējīgas izaugsmes, kvalitatīvas nodarbinātības, konkurētspējas, sociālās kohēzijas un jauniešu profesionālās mobilitātes veicināšanā, jo tā nodrošina pozitīvu ieguldījumu Eiropas izglītības un apmācības sistēmu un mūžizglītības uzlabošanā, aktīva Eiropas pilsoniskuma veicināšanā un nodarbinātības izredžu uzlabošanā, dodot Eiropas iedzīvotājiem iespēju apgūt transversālu un daudzās jomās pielietojamu personisko un profesionālo prasmju un kompetenču klāstu, kuras tiek iegūtas studējot, piedaloties apmācībā, gūstot darba pieredzi ārpus savas valsts vai iesaistoties brīvprātīgajā darbā, kā arī sekmē cilvēka patstāvību, spēju pielāgoties un personisko attīstību;

4.  uzsver — kaut arī programma kopumā ir atpazīstamāka nekā tās priekštece, ne tik pamanāmas ir dažādās nozaru programmas; šajā sakarībā atgādina, ka, īstenojot programmu, ir jāņem vērā dažādo nozaru specifika un īpatnības;

5.  uzsver, ka būtu atkal jāievieš specifiski nozaru pasākumi, piemēram, „Grundtvig” darbsemināri un valstu jaunatnes iniciatīvas, kurās var piedalīties neformālas grupas, un ka transnacionālajām jaunatnes iniciatīvām vajadzētu būt vieglāk pieejamām; ierosina palielināt programmas ietekmi ar jaunām attiecināmām darbībām, piemēram, 1. pamatdarbības ietvaros ieviešot liela mēroga jauniešu apmaiņas pasākumus, kuru pamatā būtu liela Eiropas Brīvprātīgo dienesta struktūra;

6.  uzsver, ka programmas „Erasmus+” jaunatnei veltītā nodaļa ir tā joma, kurā visvairāk jūtama Eiropas iedzīvotāju augošā interese par „Erasmus+”; konstatē, ka patlaban 36 % no visiem iesniegtajiem „Erasmus+” pieteikumiem attiecas uz jaunatnei veltīto nodaļu un laikposmā no 2014. līdz 2016. gadam iesniegto pieteikumu skaits ir audzis par 60 %;

7.  atzīst to, cik liela nozīme ir ES strukturētajam dialogam jaunatnes jautājumos — tas ir līdzdalībā balstīts process, kas jauniešiem un jaunatnes organizācijām dod iespēju iesaistīties un ietekmēt ES jaunatnes politikas veidošanu, un atzinīgi vērtē programmas atbalstu šim procesam, kurš tiek sniegts, atbalstot valstu darba grupas un strukturētā dialoga projektus 3. pamatdarbības ietvaros; norāda, ka Eiropas Brīvprātīgo dienests ir jauniešiem paredzēts intensīvas mācīšanās un pieredzes gūšanas veids un tam ir nepieciešama ļoti kvalitatīva struktūra; uzsver, ka arī turpmāk iespējas piedalīties programmā „Erasmus+” galvenokārt būtu jāpatur pilsoniskajai sabiedrībai;

8.  atzīst, ka no visu līmeņu ieinteresēto personu sniegtās informācijas izriet, ka programmas īstenošanas pirmie divarpus gadi ir bijuši grūti un sarežģīti, laika gaitā jau tikuši veikti uzlabojumi, tomēr universālā pieejā balstītie vienkāršošanas risinājumi daudzkārt radījuši pretējas sekas; uzskata, ka birokrātisko šķēršļu samazināšana ļautu programmu darīt plašāku un vieglāk pieejamu; tādēļ prasa turpināt centienus mazināt birokrātiju projekta ciklā un noteikt pienācīgas, projekta budžetam vai veidam atbilstošas izmaksas; vienlaikus mudina Komisiju nostiprināt dialogu ar sociālajiem partneriem, vietējām iestādēm un pilsonisko sabiedrību, lai nodrošinātu maksimālu programmas pieejamību; pauž nožēlu par to, ka lielā administratīvā sloga dēļ mazākām organizācijām programmas „Erasmus+” finansējums var būt nesasniedzams; uzskata, ka vajadzētu vienkāršot birokrātiskās un ar ziņojumu sniegšanu saistītās prasības;

9.  ar nožēlu konstatē, ka Komisija nesniedz nekādus datus par to, kāda bijusi sekmīgo projektu kvalitāte; uzsver, ka ikviena projekta kvalitātes analīze un pārredzams rezultātu atspoguļojums ir pašsaprotami pasākumi, kas Komisijai būtu jāveic un kas varētu veicināt sekmīgo pieteikumu īpatsvara palielināšanos;

10.  uzsver, ka mērķis padarīt programmas īstenošanu vienkāršāku, lietotājiem draudzīgāku un elastīgāku vēl nav sasniegts; šajā sakarībā uzsver, ka programmas vadlīnijās joprojām ir daudz neskaidrību un tās nav viscaur vienlīdz sīki izstrādātas, un pieteikuma veidlapas ir pārlieku sarežģītas, tādēļ mazāki, nepieredzējuši pretendenti, kas ar pieteikumu sagatavošanu nenodarbojas profesionālā līmenī, piesakoties programmām, atrodas krietni neizdevīgākā situācijā; uzsver, ka programmā ir nepieciešams veikt uzlabojumus, lai padarītu to lietotājiem draudzīgāku, vienlaikus ņemot vērā to, ka ir svarīgi nodalīt dažādas nozares un atbalsta saņēmēju grupas; pauž nožēlu par to, ka „Erasmus+” ilgie maksājumu periodi ietekmē mazāku organizāciju iespējas pieteikties finansējumam;

11.  aicina Komisiju ievērojami vienkāršot pieteikšanās procedūru un pārveidot programmas vadlīnijas, vairāk orientējot tās uz lietotājiem un pielāgojot konkrētajām nozarēm, šajā nolūkā apkopojot visu katrai programmas nozarei būtisko informāciju vienā nodaļā, un vienlaikus ar programmas vadlīnijām, turklāt krietnu laiku pirms pieteikšanās termiņa, publicēt pieteikuma veidlapas visās oficiālajās valodās, kā arī skaidri norādīt, kādi dokumenti būs nepieciešami kurā posmā; prasa precizēt un vienkāršot elektroniskās veidlapas finanšu iedaļu; uzsver, ka pieteikumi ir jānovērtē koordinēti un konsekventi, piesaistot neatkarīgu ekspertu atbalstu;

12.  uzsver, ka ir svarīgi, lai profesionālās izglītības un apmācības audzēkņiem, praktikantiem, mācekļiem un brīvprātīgajiem būtu skaidri definēti paredzamie mācību rezultāti un konkrēti darba pienākumu apraksti ārvalstīs gūstamajai „Erasmus+” darba pieredzei; uzsver, ka šā pasākuma neatņemama daļa ir kandidātu iepriekšēja sagatavošana pirms starptautiskās pieredzes gūšanas un ka sagatavošanā ir jāiekļauj profesionālā orientācija un valodu kursi, kā arī apmācība sociālās un kultūras integrācijas jautājumos, tostarp starpkultūru komunikācijas apguve, jo ar šādiem pasākumiem tiktu veicināta iekļaušanās sabiedrībā un uzlaboti dalībnieku darba un dzīves apstākļi; ņemot vērā daudzvalodības nozīmi jauniešu nodarbināmības uzlabošanā, uzskata, ka programmā „Erasmus+” būtu jāpastiprina centieni veicināt un atbalstīt daudzvalodību; atzinīgi vērtē to, ka „Erasmus+” projektu dalībnieki pilnveidos savas svešvalodu, it sevišķi kaimiņvalstu valodu, prasmes, kas var palielināt mobilitāti un iespējas tikt nodarbinātiem pārrobežu darba tirgū; uzskata, ka valodu kursus iebraucošajiem mobilitātes programmu dalībniekiem varētu rīkot sadarbībā ar izglītības iestādēm un uzņēmumiem, kuros notiks stažēšanās, un pielāgot šos kursus attiecīgajai studiju vai stažēšanās jomai;

13.  atgādina, ka, neraugoties uz ievērojamo programmas vispārējā budžeta palielinājumu, daudzgadu finanšu shēmā programmai tās darbības laikposma pirmajā pusē bija paredzēts tikai neliels budžeta palielinājums, kā rezultātā diemžēl nācās noraidīt daudzus kvalitatīvus projektus, līdz ar to sekmīgo pieteikumu īpatsvars bija mazs un pieteikumu iesniedzēju vidū veidojās liela neapmierinātība;

14.  atzinīgi vērtē to, ka 2017. gadā programmai „Erasmus+” pieejamie līdzekļi salīdzinājumā ar 2016. gadu ir palielināti par gandrīz EUR 300 miljoniem; turklāt uzsver, ka daļu no šiem līdzekļiem vajadzētu izmantot, lai uzlabotu tās programmas daļas, kurās vērojamas nepilnības, it sevišķi — lai palielinātu kvalitatīvu sekmīgo projektu skaitu;

15.  atzīst, ka programmā „Erasmus+” ieguldītie ES budžeta līdzekļi ievērojami palīdz uzlabot prasmes un piemērotību darba tirgum un mazina ilgstoša bezdarba risku Eiropas jauniešu vidū, kā arī sekmē aktīvu pilsoniskumu un jauniešu sociālo iekļautību;

16.  uzskata, ka, pateicoties 2017. gada kopējā budžeta palielinājumam par 12,7 % salīdzinājumā ar 2016. gadu un turpmākiem palielinājumiem atlikušajos programmas darbības gados, sekmīgo pieteikumu būs vairāk un augs pieteikumu iesniedzēju apmierinātība; sagaida, ka tiks īstenots Komisijas nodoms programmai tās atlikušajā darbības termiņā piešķirt papildu EUR 200 miljonus, kaut gan, lai apmierinātu pieprasījumu tajās programmas nozarēs, kurās finansējums ir nepietiekams, pieprasījumam patlaban krietni pārsniedzot pieejamo finansējumu, budžeta līdzekļu ieguldījumam ir jābūt vēl lielākam; konstatē, ka 48 % valstu aģentūru savos ziņojumos norāda, ka programmas darbībām atvēlētais budžets ir nepietiekams;

17.  mudina Komisiju veikt analīzi par tām programmas pamatdarbībām un nozarēm, kurās finansējums šķiet nepietiekams, piemēram, par 2. pamatdarbības stratēģiskajām partnerībām, pieaugušo izglītību, jaunatni, skolas izglītību, profesionālo izglītību un apmācību un augstāko izglītību, un noskaidrot, kurās jomās budžeta palielinājums dotu vislielāko labumu; uzsver, ka arī turpmāk programma ir pastāvīgi jāpārrauga, lai apzinātu šīs jomas un nozares un iespējami drīz izdarītu korekcijas; uzsver, ka ir jānodrošina pietiekams finansējums mobilitātei, īpašu uzmanību pievēršot nepietiekami pārstāvētu grupu mobilitātes palielināšanai; uzsver, ka, ņemot vērā konkrētu nozaru specifiskās vajadzības, ir nepieciešamas speciālas budžeta pozīcijas dažādām nozarēm; norāda, ka budžets ir jāizmanto tikai un vienīgi saskaņā ar programmas noteikumiem;

18.  uzsver, ka virtuālie līdzekļi ir viens no veidiem, kā izplatīt un izmantot rezultātus, taču, lai projekti un programma kopumā gūtu panākumus, ļoti liela nozīme ir personiskajiem kontaktiem un klātienē rīkotiem pasākumiem; šajā sakarībā uzskata, ka izpratnes vairošanas kampaņās dalībvalstīs būtu jāparedz semināri un pasākumi ar potenciālo dalībnieku personisku līdzdalību;

19.  uzsver arī to, ka būtisks „Erasmus+” komponents visiem dalībniekiem ir valodu prasmju pilnveide; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas piedāvātos tiešsaistes instrumentus valodu apguvei, taču norāda — lai mobilitāte būtu veiksmīga, līdztekus ir jāievieš papildu satvars (valsts, reģionālā, vietējā mērogā), it sevišķi skolēniem un PIA audzēkņiem, kā arī personālam, lai palīdzētu viņiem integrēties dažādās vidēs;

20.  norāda, ka patlaban tikai 1 % jauniešu, kuru izglītošanās ir saistīta ar darba vidi, tostarp mācekļi, apmācības laikā piedalās mobilitātes pasākumos; norāda, ka ir būtiski izveidot nosacījumus mācekļu mobilitātes plašākai izvēršanai Eiropas Savienībā, lai radītu mācekļiem tādas pašas iespējas kā augstskolu studentiem, tādējādi īstenojot mērķi apkarot bezdarbu, it sevišķi jauniešu vidū;

21.  uzsver, ka neformālā izglītība un ikdienējā mācīšanās, darbs ar jauniešiem, līdzdalība sporta pasākumos un iesaistīšanās brīvprātīgajā darbā ir nozīmīgi veidi, kā stimulēt pilsonisko, sociālo un starpkultūru kompetenču attīstību, veicināt jauniešu sociālo iekļautību un aktīvu pilsoniskumu un dot ieguldījumu jauniešu cilvēkkapitāla un sociālā kapitāla attīstīšanā;

22.  uzsver, ka agrāk „Erasmus” un „Leonardo” galvenā mērķgrupa bija jaunieši ar augstāku prasmju līmeni un labākām izredzēm darba tirgū un šīs programmas tikpat kā nebija vērstas uz visneaizsargātākajiem iedzīvotājiem; norāda uz ES mērķi ierobežot priekšlaicīgu izglītības pārtraukšanu un mazināt nabadzību; uzsver, ka dalībvalstīm, īstenojot „Erasmus+”, ir izteikti jāpievēršas izglītību priekšlaikus pārtraukušo iedzīvotāju mērķgrupai, kas ir pakļauta lielam nabadzības un bezdarba riskam; uzsver, ka cilvēkiem, kuri priekšlaikus pārtrauc izglītību, ir vajadzīgas nevis standartizētās, plaši izmantotās PIA vai apmaiņas programmas, bet gan programmas, kuru uzmanības centrā būtu šo cilvēku specifiskās vajadzības, šīm programmām jābūt viegli pieejamām un finansēšanas kārtībai — vienkāršai, līdztekus paredzot neformālas vai ikdienējas mācīšanās vidi;

23.  norāda uz jaunajām problēmām, kas skar sabiedrību, un uz to, ka darba saturiskie modeļi nemitīgi mainās un attīstās; atgādina, ka programma „Erasmus+” arī sagatavo jauniešus darba dzīvei, un uzskata, ka būtu īpaši jākoncentrējas uz pārorientēšanos no kompetencēm, kas saistītas ar veicamo darbu, uz vispārīgu prasmju apguvi, veicinot tādu transversālu un daudzās jomās izmantojamu prasmju un kompetenču apguvi kā, piemēram, uzņēmējdarbības prasmes, IKT lietotprasme, radoša domāšana, problēmu risināšana un novatorisks skatījums, pārliecība par sevi, spēja pielāgoties, komandas veidošana, projektu vadība, riska novērtēšana un riska uzņemšanās, kā arī sociālās un pilsoniskās kompetences, kurām ir ārkārtīgi būtiska nozīme darba tirgū; uzskata, ka tam būtu jāattiecas arī uz optimālas darba vides veidošanu, labu darba un privātās dzīves līdzsvarošanu un nelabvēlīgā situācijā esošu iedzīvotāju integrēšanu darba tirgū un sabiedrībā;

24.  norāda, ka studentu aizdevumu garantijas instruments sāka darboties tikai 2015. gada februārī pēc tam, kad 2014. gada decembrī bija parakstīts deleģēšanas nolīgums ar Eiropas Investīciju fondu (EIF), un ka patlaban šajā inovatīvajā instrumentā piedalās tikai četras Francijas, Spānijas un Īrijas bankas; pauž nožēlu par to, ka šis finanšu instruments vēl ne tuvu nav devis gaidītos rezultātus, jo patlaban to izmanto tikai 130 maģistrantūras studenti; prasa kritiski izvērtēt aizdevumu garantijas instrumentu, pārbaudot tā mērķi un pieejamību visā Eiropā, un mudina Komisiju, lai tā, apspriežoties ar Parlamentu, ierosinātu stratēģiju tās budžeta daļas pārdalei, kura līdz 2020. gadam, domājams, netiks izlietota; uzsver, ka būtu jāuzrauga, cik daudz studentu kopumā uzņēmušies parādsaistības, lai garantētu, ka ar programmā izmantotajiem vispusīgajiem finanšu instrumentiem tiek palīdzēts lielākam cilvēku skaitam;

25.  pauž nožēlu par to, ka, īstenojot tautas sporta projektus, projektu dalībnieku vidū ir ļoti nepietiekami pārstāvētas organizācijas, kas pārstāv vietēja līmeņa sportistus amatierus un it sevišķi sportistus invalīdus; atzinīgi vērtē mazo sadarbības partnerību ieviešanu, kurām ir samazinātas administratīvās prasības, vērtējot to kā nozīmīgu soli, lai pavērtu iespējas programmā piedalīties nelielām tautas sporta organizācijām un bagātinātu tās; uzsver, ka mazināt šo trūkumu var palīdzēt starpnozaru darbības, šajā gadījumā — sporta un izglītības ciešāka sasaistīšana; norāda, ka šī prakse būtu jāpaplašina, ieviešot to arī citās „Erasmus+” projektu finansēšanas jomās, it sevišķi attiecībā uz brīvprātīgo organizācijām;

26.  atzinīgi vērtē programmas „Erasmus+” īpašo iesaistīšanos tautas sporta pasākumos un ar to saistītā sadarbībā; mudina Komisiju uzlabot programmas pieejamību tautas sporta jomu pārstāvošiem dalībniekiem, piemēram, sporta klubiem, un palielināt minēto pārstāvju līdzdalību programmā; aicina Komisiju izvērtēt, vai sportam patlaban pieejamais „Erasmus+” finansējums tiek izmantots efektīvi un vai tas nāk par labu tautas sportam, un, ja tā nav, noskaidrot iespējas veikt uzlabojumus, īpašu uzmanību pievēršot tautas sportam un izglītībai, lai pastiprinātu pamanāmību, popularizētu fiziskas aktivitātes un vairotu sporta pieejamību visiem ES iedzīvotājiem; aicina Komisiju pastiprināt starpnozaru pieeju tautas sportam visās attiecīgajās „Erasmus+” darbībās un koordinēt darbības šajā jomā, lai panāktu efektivitāti un gaidīto ietekmi;

27.  uzsver pievienoto vērtību, ko nodrošina „Erasmus+” profesionālās izglītības un apmācības pasākumi, atbalstot nelabvēlīgā situācijā esošu grupu integrāciju vai reintegrāciju izglītības/profesionālās izglītības iespēju izmantošanā, lai tādējādi veicinātu šo cilvēku pāreju uz darba tirgu;

28.  aicina Komisiju un dalībvalstis, tostarp arī ES aģentūras, piemēram, CEDEFOP, uzlabot profesionālās izglītības un apmācības ietvaros īstenoto mobilitātes programmu kvalitāti, pieejamību un piekļuves vienlīdzīgumu, lai pievienoto vērtību kvalifikācijas, atzīšanas un satura ziņā gūtu visi dalībnieki, un nodrošināt kvalitātes standartu ieviešanu attiecībā uz mācekļu apmācības programmām;

29.  atzīst, ka, ņemot vērā augsto jauniešu bezdarba līmeni dažās dalībvalstīs, viens no „Erasmus+” galvenajiem mērķiem ir sagatavot jauniešus darba dzīvei; vienlaikus uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai programmā „Erasmus+” tiktu saglabāts ārpus skolas, profesionālās apmācības un studijām īstenojamu pasākumu statuss;

30.  atgādina Komisijai, ka cilvēkiem ar invaliditāti, piemēram, vājdzirdīgiem cilvēkiem, ir īpašas vajadzības un tādēļ viņiem ir vajadzīgs atbilstošs finansējums un pienācīgs atbalsts, piemēram, zīmju valodas tulku palīdzība, un ir nepieciešams, lai viņu rīcībā būtu vairāk informācijas un lai viņiem būtu pieejamas samērīgas stipendijas, tā paverot iespēju iesaistīties programmā „Erasmus+”; aicina Komisiju turpināt darbu pie papildu pasākumu ieviešanas, kas cilvēkiem ar invaliditāti garantētu neierobežotu, nediskriminējošu piekļuvi visām „Erasmus+” stipendiju programmām; uzskata, ka būtu vērtīgi vajadzības gadījumā šādiem projektiem valstu aģentūrās piesaistīt konsultantus, kas dotu padomus, kā vislabāk iedalīt līdzekļus;

31.  uzsver prasību vai nu finansiāli, vai ar nodokļu atvieglojumiem atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus, kuri piedāvā profesionālo apmācību programmā „Erasmus+”;

Ieteikumi

32.  uzskata, ka „Erasmus+” ir viens no galvenajiem pīlāriem, kas Eiropas iedzīvotājiem palīdz pierast pie izglītošanās visa mūža garumā; tādēļ aicina Komisiju pilnībā izmantot programmas mūžizglītības dimensiju, veicinot un rosinot starpnozaru sadarbību, kuras apmērs programmā „Erasmus+” ir daudz lielāks nekā iepriekšējās programmās, un programmas termiņa vidusposma novērtējumā, ar ko Komisija nāks klajā 2017. gada nogalē, veikt starpnozaru sadarbības novērtējumu; atzīst starpnozaru projektu un pasākumu potenciālu uzlabot programmas sniegumu; prasa, lai ikvienā augstākās izglītības vai profesionālās izglītības programmā tiktu iekļauta izglītības mobilitāte, tā uzlabojot augstākās izglītības un PIA sistēmas kvalitāti, palīdzot cilvēkiem pilnveidot viņu profesionālās prasmes, kompetences un karjeru, kā arī nostiprināt izpratni par mobilitātes laikā gūtajām kompetencēm visās aptvertajās nozarēs un sekmēt zināšanas par mācīšanos, apmācību un jaunatnes darbu; prasa uzlabot PIA audzēkņu iespējas iziet praksi vai apgūt daļu no mācību programmas kaimiņvalstīs, šajā nolūkā, piemēram, finansējot ceļa izdevumus tiem audzēkņiem, kuri attiecīgajā laikā paliek dzīvot savā izcelsmes valstī;

33.  norāda, ka „Erasmus+” ir nozīmīgs instruments profesionālās izglītības un apmācības kvalitātes uzlabošanai Eiropas Savienībā; uzsver, ka iekļaujošai, kvalitatīvai profesionālajai izglītībai un apmācībai un tās ietvaros īstenotai mobilitātei Eiropā ir vitāli nozīmīga ekonomiskā un sociālā loma strauji mainīgā darba tirgus apstākļos, jo šie mehānismi ļauj nodrošināt jauniešiem un pieaugušajiem profesionālās iemaņas un dzīvē noderīgas prasmes, kas nepieciešamas, pārejot no izglītības un apmācības uz darba dzīvi; uzsver, ka profesionālajai izglītībai un apmācībai un tās ietvaros īstenotai mobilitātei būtu jāveicina vienlīdzīgas iespējas visiem iedzīvotājiem, tostarp sievietēm, kas profesionālajā izglītībā un apmācībā ir nepietiekami pārstāvētas, un nelabvēlīgā situācijā esošiem iedzīvotājiem, tostarp romiem, bez darba esošiem jauniešiem, cilvēkiem ar invaliditāti, nomaļu apvidu un attālāko reģionu iedzīvotājiem un migrantiem, un jāveicina šo cilvēku nediskriminēšana un sociālā iekļautība; ierosina pievērsties arī mazkvalificētiem atbalsta saņēmējiem, lai palielinātu šo cilvēku dalību un tādējādi paplašinātu programmu aptverto personu loku;

34.  norāda, ka dažās dalībvalstīs dalība mobilitātes programmās joprojām ir sociāli selektīva; pauž nožēlu par to, ka nevienlīdzība, kas valda gan dalībvalstīs, gan starp dalībvalstīm, apgrūtina iespējas piedalīties programmā, jo liek šķēršļus pretendentiem, it sevišķi studentiem ar zemāku ienākumu līmeni; norāda, ka mobilitātes programmu dalībnieku vidū ir daudz tādu audzēkņu/studentu, kuri saņem atbalstu no trešām personām (ģimenes, vecākiem, dzīvesbiedra, atbalsta saņēmējam pietuvinātiem vietējiem dalībniekiem); norāda, ka daudzi strādājošie studenti atsakās no iespējas piedalīties mobilitātē, jo nevēlas zaudēt ienākumus; norāda — lai sasniegtu 1. pamatdarbības mērķus, nozīmīgi instrumenti ir mobilitātes šķēršļu, piemēram, finansiālo barjeru, likvidēšana un labāka starptautiskās darba pieredzes / studiju rezultātu atzīšana; mudina Komisiju un dalībvalstis vēl vairāk palielināt finansiālo palīdzību tiem cilvēkiem, kuriem piedalīties liedz finansiāli ierobežojumi, un meklēt turpmākas iespējas atvieglot šo cilvēku mobilitāti, lai „Erasmus+” patiesi kļūtu par visiem pieejamu programmu; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt dzimumu līdztiesību un vienlīdzīgu piekļuvi programmai;

35.  aicina Komisiju arī krīzes laikos garantēt mobilitāti visā Eiropā un saglabāt iespējas Eiropas augstākās izglītības telpas dalībvalstīm piedalīties programmā „Erasmus+”;

36.  joprojām pauž bažas par to, ka jaunieši un sabiedrība kopumā programmu „Erasmus+” galvenokārt uztver kā augstskolu studentiem domātu programmu; tāpēc iesaka lielāku nozīmi piešķirt dažādo jomu, kurās iespējams pieteikties, tostarp skolas izglītības, augstākās izglītības, starptautiskā mērogā realizētas augstākās izglītības, profesionālās izglītības un apmācības un pieaugušo izglītības, kā arī jaunatnes darba, sporta un brīvprātīgā darba, lielākai popularizēšanai Eiropas, valstu un reģionālā līmenī, it sevišķi ar informācijas kampaņas un sabiedrisko attiecību palīdzību, pievēršoties visu programmu saturam, kā arī akcentēt transversālu projektu īstenošanas iespēju;

37.  uzskata, ka jau ilgstoši pastāvošie zīmolvārdi („Comenius”, „Erasmus”, „Erasmus Mundus”, „Leonardo da Vinci”, „Grundtvig” un „Jaunatne darbībā”) un to logotipi ir svarīgi instrumenti programmas daudzveidības popularizēšanai; norāda arī uz to, ka „Erasmus+” kļūst par visplašāk pazīstamo nosaukumu, it sevišķi jaunpienācēju vidū; uzsver, ka programmai ir jāaizstāv savs jaunais nosaukums „Erasmus+” un jāturpina izmantot dažādas metodes informētības vairošanai; rosina Komisiju arī turpmāk akcentēt programmas „Erasmus+” saistību ar šiem zīmolvārdiem un tās daudzveidīgajām apakšprogrammām; prasa iekļaut vārdu „Erasmus+” atsevišķo programmu nosaukumos (līdz ar to šie nosaukumi būtu „Erasmus+ Comenius”, „Erasmus+ Mundus”, „Erasmus+ Leonardo da Vinci”, „Erasmus+ Grundtvig” un „Erasmus+ Jaunatne darbībā”; aicina visas iesaistītās personas turpināt tos izmantot, it sevišķi publikācijās un brošūrās, lai saglabātu un nostiprinātu nozaru programmu identitāti, nodrošinātu tām labāku atpazīstamību un novērstu pārpratumus atbalsta saņēmēju vidū; aicina Komisiju strukturēt „Erasmus+” vadlīnijas, izmantojot šos ilgi pastāvējušos zīmolvārdus, un konsekventi izmantot tos vadlīnijās;

38.  mudina Komisiju pastiprināt centienus strādāt atklāti, konsultējoties un pārredzami un turpināt uzlabot sadarbību ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību (tostarp attiecīgā gadījumā vecāku, audzēkņu, pedagogu un citu izglītības darbinieku apvienībām un jaunatnes organizācijām) visos īstenošanas līmeņos; uzsver, ka programmai „Erasmus+” ir jākļūst par Eiropas Savienības pārredzamības paraugu, ko par tādu atzīst paši iedzīvotāji, un ir jātiecas panākt absolūti visu programmas lēmumu un procesu pilnīgu pārredzamību, it sevišķi attiecībā uz finanšu aspektiem; atgādina, ka pilnībā pārredzami lēmumi nodrošina labāku izpratni attiecībā uz projektiem un individuālo pretendentu pieteikumiem, kuri nav izrādījušies sekmīgi;

39.  uzsver Regulā (ES) Nr. 1288/2013, ar ko izveio „Erasmus+”, minētās programmas komitejas nozīmīgo lomu, proti, tās būtiski nozīmīgās funkcijas programmas īstenošanā un Eiropas pievienotās vērtības vairošanā, uzlabojot papildināmību un sinerģiju starp „Erasmus+” un valstu līmeņa politiku; prasa, lai programmas komitejai būtu lielāka loma un nozīme politisko lēmumu pieņemšanā; aicina Komisiju turpināt sniegt sīku informāciju par centralizētā finansējuma piešķiršanu programmas komitejai;

40.  uzsver, ka IT rīkus nevajadzētu uztvert tikai kā pārvaldības, pieteikšanās un administratīvo procesu atbalsta instrumentus, jo tie var arī būt vērtīgs veids, kā uzturēt kontaktus ar atbalsta saņēmējiem un veicināt viņu savstarpējo saziņu un, iespējams, atbalstīt daudzus citus procesus, piemēram, atsauksmju saņemšanu no dalībniekiem un savstarpēju mentorēšanu, un programmas atpazīstamības vairošanu;

41.  aicina Komisiju nodrošināt, lai starp valstu iestādēm, Eiropas līmeņa īstenošanas struktūrām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām un valstu aģentūrām norisinātos regulāra informācijas apmaiņa un laba sadarbība gan decentralizēto, gan centralizēto programmas darbību kontekstā; aicina valstu aģentūras sniegt savās tīmekļa vietnēs visu nepieciešamo informāciju, ja iespējams, vienā un tajā pašā formātā un ar vienādu saturu;

42.  aicina Komisiju un attiecīgi Izglītības un kultūras ģenerāldirektorātu (DG EAC) un Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūru radīt iespējas turpmākai decentralizēto darbību, piemēram, 2. pamatdarbības, popularizēšanai, nākot klajā ar priekšlikumu par atbilstošu, darbību mērogam proporcionālu finansējumu;

43.  mudina turpināt sadarbības veicināšanu starp valstu aģentūrām un Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūru , lai popularizētu programmas „Erasmus+” centralizētās darbības, sniegtu nepieciešamo atbalstu, palielinātu informētību par programmu, sniegtu potenciālajiem pieteikumu iesniedzējiem papildu informāciju par programmu un apmainītos ar atsauksmēm par programmas īstenošanas procesa uzlabošanu; aicina Komisiju sadarbībā ar valstu aģentūrām izstrādāt šīm aģentūrām paredzētas Eiropas līmeņa īstenošanas vadlīnijas; prasa atvieglot saziņu starp Komisiju, valstu aģentūrām, programmas atbalsta saņēmējiem, pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvjiem un EACEA, izstrādājot komunikācijas platformu, kura būtu paredzēta informācijas un labas prakses apmaiņai un ar kuras starpniecību visas iesaistītās personas varētu saņemt kvalitatīvu informāciju, kā arī dalīties pieredzē un nākt klajā ar ierosinājumiem attiecībā uz turpmāku programmas uzlabošanu; uzsver, ka ieinteresētās personas un atbalsta saņēmēji ir jāiesaista programmas komitejas sanāksmēs; uzsver, ka atbilstoši Regulai (ES) Nr. 1288/2013 to varētu veicināt, izveidojot pastāvīgas apakškomitejas, kurās darbotos ieinteresēto personu un atbalsta saņēmēju pārstāvji, valstu nozaru aģentūras, Eiropas Parlamenta deputāti un dalībvalstu pārstāvji;

44.  aicina Komisiju pārskatīt kārtību, kādā tiek veikti maksājumi valstu aģentūrām, kā arī pieteikšanās termiņus un piešķiršanas periodus un veikt attiecīgus pielāgojumus; norāda, ka būtu jādod valstu aģentūrām iespēja elastīgāk rīkoties ar mobilitātes stipendijām un administratīvajām izmaksām, lai varētu atbalstīt ilgāku uzturēšanos ārvalstīs; mudina Komisiju ļaut valstu aģentūrām elastīgāk pārvietot līdzekļus pamatdarbību ietvaros, lai, pamatojoties uz atbalsta saņēmēju vajadzībām, novērstu potenciālus finansējuma deficītus; ierosina uzticēt valstu aģentūrām šo procedūru, ņemot vērā, ka tās labi pārzina potenciālos finansējuma deficītus savā valstī; norāda, ka elastīguma palielināšana rada vajadzību pēc atbilstošas uzraudzības un pārredzamības;

45.  pauž bažas par konkrētām izglītības iestādēm nepiesaistīto „Leonardo da Vinci” projektu (pool projects) skaita samazināšanos un prasa dot valstu aģentūrām plašākas iespējas lemt par administratīvo izdevumu dotāciju apmēru, lai tās varētu efektīvāk ņemt vērā attiecīgās valsts specifiku, piemēram, duālās izglītības sistēmu;

46.  pauž bažas par valstu aģentūru grūtībām interpretēt un piemērot programmas noteikumus un atgādina, ka 82 % „Erasmus+” budžeta tiek pārvaldīti decentralizētajās darbībās; aicina Komisiju racionalizēt definīcijas un uzlabot norādes attiecībā uz decentralizētajām darbībām, un nodrošināt, ka valstu aģentūras konsekventi piemēro programmas noteikumus un prasības, ievērojot vienotus kvalitātes standartus, projektu novērtēšanas un administratīvās procedūras un tādējādi garantējot programmas „Erasmus+” vienotu un saskaņotu īstenošanu, optimālus rezultātus ES budžetam un izvairīšanos no kļūdām;

47.  uzskata, ka būtu regulāri jāizvērtē un jāuzlabo valstu aģentūru sniegums, lai ES finansētās darbības būtu rezultatīvas; atzīst, ka šajā sakarībā galvenokārt vajadzētu pievērsties dalības rādītājiem un dalībnieku un partneru pieredzei;

48.  ierosina pieskaņot attiecīgo Komisijas dienestu organizatorisko struktūru programmas struktūrai;

49.  prasa turpināt uzlabot attiecīgos IT rīkus un galvenokārt pievērsties šo dažādo rīku racionalizēšanai, lietotājdraudzīgumam un savstarpējo savienojumu uzlabošanai, nevis jaunu instrumentu attīstīšanai; šajā sakarībā atgādina, ka jaunākās paaudzes iedzīvotāju vidū jaunie IT rīki ir viens no iecienītākajiem tiešsaistes saziņas veidiem; uzsver, ka IT tehnoloģijām var būt nozīmīga loma programmas atpazīstamības vairošanā;

50.  aicina Komisiju turpināt pilnveidot eTwinning, School Education Gateway, Open Education Europe, EPALE, Eiropas jaunatnes portāla un VALOR IT platformas, lai padarītu tās pievilcīgākas un ērtāk lietojamas; aicina Komisiju veikt šo platformu novērtējumu „Erasmus+” termiņa vidusposma novērtējuma ietvaros, ar kuru tai jānāk klajā 2017. gada nogalē;

51.  aicina Komisiju optimizēt IT rīku, piemēram, Mobility Tool, vai citu IT atbalsta platformu, piemēram, Eiropas elektroniskās pieaugušo izglītības platformas (EPALE), darbību un lietotājdraudzīgumu, lai nodrošinātu, ka programmas atbalsta saņēmēji maksimāli liek lietā savu pieredzi, un lai veicinātu pārrobežu sadarbību un dalīšanos paraugpraksē;

52.  aicina Komisiju nostiprināt skolas izglītībai veltīto programmas daļu, lai palielinātu skolēnu mobilitātes apmērus un vienkāršotu finansēšanas un administratīvās procedūras skolām un neformālās izglītības sniedzējiem, izmantojot „Erasmus+” vispārējo mērķi veicināt starpnozaru sadarbību un motivējot neformālās izglītības sniedzējus iesaistīties partnerībās ar skolām; mudina Komisiju programmā nostiprināt jaunatnes darbu un neformālās izglītības pilnveides praksi, atbalstot jaunatnes organizācijas un citas struktūras, kas strādā ar jauniešiem, kā arī turpinot atbalstīt ES un Eiropas Padomes partnerību jaunatnes jautājumos;

53.  atzinīgi vērtē divu veidu stratēģisko partnerību ieviešanu, vērtējot to kā svarīgu un pozitīvu pirmo soli, kas ļaus palielināt mazo organizāciju izredzes piedalīties programmā, jo šīm organizācijām bieži vien ir grūti izpildīt prasības, līdz ar to tās tiek diskriminētas, un tādēļ programma zaudē reputācija un kļūst mazāk pārliecinoša; aicina Komisiju veikt uzlabojumus, kas darītu programmu vēl pievilcīgāku, lai nodrošinātu, ka programmas darbībās tiek iesaistītas vairāk mazo organizāciju, par galīgo mērķi uzskatot šo organizāciju līdzdalības palielināšanu programmā, paturot prātā kvalitātes prasības; atzinīgi vērtē Eiropas līmeņa īstenošanas vadlīniju izveidi un sīkāk izstrādāto bieži uzdoto jautājumu vietni, kurā racionalizētas atbildes par atlases kritērijiem un demonstrēti atlasītie projekti, tā izskaidrojot atlasi un labāk atbalstot mazās organizācijas; uzsver nepieciešamību iesaistīt programmas pasākumu dalībnieku vidū daudzveidīgas organizācijas un saglabāt līdzsvaru starp tām;

54.  iesaka samazināt skolu sadarbībai piešķirto dotāciju summas un tā vietā palielināt finansēto projektu skaitu, lai tiešā veidā finansētu apmaiņas starp skolām un tādējādi pavērtu iespējas personiski tikties lielākam skaitam cilvēku, kuri pārstāv atšķirīgas kultūras un runā dažādās valodās; uzsver — lai sekmētu Eiropas identitāti un popularizētu Eiropas integrācijas pamatideju, svarīga nozīme ir personiskajai pieredzei, kas gūta, tiekoties ar dažādas kultūras pārstāvošiem cilvēkiem, un iesaka censties panākt iespējami daudzu cilvēku līdzdalību, kam, protams, vajadzētu attiekties uz visiem programmas mērķiem; šajā sakarībā atzinīgi vērtē jau veiktos uzlabojumus, taču cer, ka stratēģisko partnerību ietvaros valstu aģentūras un Komisija darīs noteikumus vēl elastīgākus;

55.  ņemot vērā daudzvalodības nozīmi jauniešu nodarbināmības uzlabošanā(19), uzskata, ka programmā „Erasmus+” būtu vairāk jācenšas veicināt un atbalstīt daudzvalodību;

56.  saistībā ar jaunajām problēmām, kas skar Eiropas sabiedrību, norāda, ka ir jānostiprina Eiropas pieeja visai Eiropai kopēju problēmu risināšanā, atbalstot Eiropas pilsoniskās sabiedrības tīklu īstenotus plaša mēroga inovāciju projektus izglītības, apmācības un jaunatnes jomā; norāda, ka to būtu iespējams darīt, piešķirot daļu no „Erasmus+” 2. pamatdarbības „Sadarbība inovācijas veicināšanai un labas prakses apmaiņa” vispārējā finansējuma centralizētajām darbībām;

57.  konstatē, ka 75 % valstu aģentūru ir ziņojušas par lielu administratīvo slogu, kas mazina ES budžeta ieguldījumu kapacitāti un draud radīt tiešu ietekmi uz atbalsta saņēmējiem; aicina DG EAC un EACEA uzlabot īstenošanu, it sevišķi pieteikšanās procesā;

58.  atzinīgi vērtē to, ka administratīvā sloga mazināšanas nolūkā programmā tika ieviesta vienības izmaksu sistēma; atzinīgi vērtē arī Komisijas 2016. gadā veiktos un 2017. gadā plānotos pielāgojumus; norāda, ka dažas dalībvalstis nevar šo sistēmu piemērot normatīvo prasību dēļ vai arī konstatē, ka izmaksu līmeņi neatbilst faktiskajām izmaksām; uzskata, ka vienības izmaksu likmes vēl būs jāpalielina, lai projektu dalībniekiem sniegtu pietiekamu finansiālo atbalstu, un uzsver, ka ir nepieciešams garantēt, lai vienības izmaksu sistēma nenostādītu neizdevīgā situācijā dalībniekus un organizācijas no nomaļiem apvidiem un pierobežas reģioniem; prasa pienācīgi atzīt daudzo brīvprātīgo, mācībspēku un visu pārējo pretendentu lielo personisko ieguldījumu; prasa (no jauna) ieviest finansējumu projektu sagatavošanai, kas izmantojams, lai veidotu kontaktus ar potenciālajiem sadarbības partneriem vai rīkotu sagatavošanas sanāksmes, vai, piemēram, paredzēt pietiekama apmēra kopējo piemaksu šo izmaksu segšanai; uzsver, ka pārredzamība šajā jomā ir būtiska pārredzamības prasību un mērķu sastāvdaļa visai programmai „Erasmus+” kopumā;

59.  atzinīgi vērtē vienkāršošanu, kas panākta, ieviešot vienreizējus maksājumus un vienotas likmes finansējumu; mudina Komisiju raudzīties, kā vēl iespējams uzlabot sarežģīto administratīvo procedūru pieteikumu iesniedzējiem dažādajās programmas nozarēs; pauž bažas par to, ka valstu aģentūras ziņo par revīzijas sloga palielināšanos;

60.  norāda, ka ir nepieciešams uzlabot atbalstu Eiropas tīklu darbībai 3. pamatdarbības „Atbalsts politikas reformām” ietvaros, lai maksimāli palielinātu „Erasmus+” piedāvāto iespēju popularizēšanu un izplatīšanu;

61.  aicina Komisiju veikt attiecīgus pasākumus brīvprātīgā darba atzīšanai par vienu no attiecināmiem veidiem pašu ieguldījuma nodrošināšanai projekta budžetā, jo tādējādi tiktu atvieglota mazāku organizāciju līdzdalība, it sevišķi sporta nozarē, atceroties, ka „Erasmus+” ļauj atzīt brīvprātīgi nostrādātās stundas par līdzfinansējumu, kas sniegts kā ieguldījums natūrā, un ka Komisijas jaunajā finanšu vadlīniju priekšlikumā ir iekļauta šāda iespēja; uzsver, ka brīvprātīgais darbs ir jāatzīst par ieguldījumu un jāpadara redzamāks, ņemot vērā tā īpašo nozīmi šīs programmas kontekstā, ar nosacījumu, ka tas tiek uzraudzīts, lai nodrošinātu, ka brīvprātīgais darbs papildina, nevis aizstāj publisko resursu ieguldījumu;

62.  atzīst brīvprātīgā darba ekonomisko un sociālo nozīmi un mudina Komisiju visās programmas darbībās labāk atbalstīt brīvprātīgo organizācijas;

63.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot Eiropas Solidaritātes korpusu; mudina Komisiju jaunās iniciatīvas izstrādē iesaistīt brīvprātīgo organizācijas, lai nodrošinātu, ka tā sniedz papildu pievienoto vērtību brīvprātīgā darba nostiprināšanā Eiropas Savienībā; mudina Komisiju un dalībvalstis rast budžeta risinājumus šīs jaunās iniciatīvas vajadzībām, nemazinot finansējumu citām pašreizējām un prioritārām programmām, un prasa izpētīt iespējas integrēt to Eiropas Brīvprātīgo dienestā, lai nostiprinātu brīvprātīgo darbu Eiropas Savienībā, taču nedublētu iniciatīvas un programmas;

64.  uzsver, ka brīvprātīgais darbs apliecina solidaritāti, brīvību un atbildību, palīdz nostiprināt aktīvu pilsoniskumu un veicina cilvēka personisko izaugsmi; uzskata, ka brīvprātīgais darbs ir arī būtisks sociālās iekļautības un kohēzijas, kā arī apmācības, izglītības un starpkultūru dialoga instruments, kas vienlaikus nodrošina nozīmīgu ieguldījumu Eiropas vērtību izplatīšanā; uzskata, ka būtu jāatzīst Eiropas Brīvprātīgo dienesta nozīme tādu prasmju un kompetenču attīstības veicināšanā, kuras var atvieglot Eiropas Brīvprātīgo dienesta dalībnieku piekļuvi darba tirgum; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt brīvprātīgā darba veicējiem pienācīgus darba apstākļus un uzraudzīt, vai tiek pilnībā ievēroti līgumi, saskaņā ar kuriem brīvprātīgie tiek nodarbināti; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai Eiropas Brīvprātīgo dienesta dalībnieki nekādā gadījumā netiktu uzskatīti vai izmantoti par līdzekli darbaspēka aizstāšanai;

65.  prasa, lai lēmumu pieņemšanas laiks būtu iespējami īss, lai pieteikumu novērtēšana norisinātos saskaņoti un koordinēti un lai pieteikumu noraidīšanas gadījumā tiktu sniegts pārredzams un saprotams pamatojums, tā tiecoties novērst radikālu motivācijas mazināšanos ES programmu izmantotāju vidū;

66.  stingri mudina pārredzamāk novērtēt pieteikumus un visiem pieteikumu iesniedzējiem sniegt kvalitatīvas atsauksmes; aicina Komisiju nodrošināt efektīvu sistēmu atsauksmju sniegšanai, ar kuras starpniecību programmas atbalsta saņēmēji varētu ziņot Komisijai par jebkādiem pamanītiem pārkāpumiem programmas „Erasmus+” īstenošanā; turklāt aicina Komisiju uzlabot un palielināt informācijas plūsmu starp Eiropas līmeņa iestādēm, kuras ir atbildīgas par programmas īstenošanu, un valstu struktūrām; mudina valstu aģentūras un Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūru paredzēt apmācības iespējas vērtētājiem un regulāri rīkot sanāksmes ar atbalsta saņēmējiem un apmeklējumus projektu iepazīšanai, lai tādējādi uzlabotu programmas īstenošanu;

67.  norāda, ka ir svarīgi stiprināt Eiropas Brīvprātīgo dienesta vietējo dimensiju; ierosina vairāk atbalstīt Eiropas Brīvprātīgo dienesta dalībniekus ne tikai pirms izbraukšanas, bet arī pēc atgriešanās vietējās kopienās, piedāvājot viņiem orientējošu apmācību un integrāciju pēc atgriešanās, lai palīdzētu viņiem dalīties Eiropā gūtajā pieredzē, veicinot brīvprātīgo darbu vietējā līmenī;

68.  atbalsta efektivitātes un lietderīguma palielināšanu, īstenojot lielāka mēroga projektus; tomēr norāda, ka ir nepieciešams saglabāt līdzsvaru starp mazām un lielām pieteikumu iesniedzēju grupām;

69.  aicina Komisiju visā programmā, cik vien iespējams, saskaņot norādītās priekšfinansējuma likmes, lai visiem atbalsta saņēmējiem nodrošinātu vienādas priekšrocības un atvieglotu projektu īstenošanu, it sevišķi mazo organizāciju gadījumā; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai, piesakoties programmām, lielās institūcijas nesaņemtu labvēlīgāku attieksmi kā nelielas, mazāk zināmas institūcijas;

70.  norāda, ka dalība „Erasmus+” finansētajās darbībās dažādos ES reģionos, kā arī dažādos dalībvalstu rajonos ir atšķirīga; pauž bažas par to, ka sekmīgo pieteikumu īpatsvars „Erasmus+” darbībās ir samērā zems un šis rādītājs viscaur Eiropas Savienībā nav vienāds; prasa mērķtiecīgi un laikus rīkoties, lai paplašinātu līdzdalību un palielinātu sekmīgo pieteikumu īpatsvaru neatkarīgi no pieteikumu iesniedzēju izcelsmes, paredzot daļu finansējuma novirzīt specifiskiem pasākumiem šīs iniciatīvas popularizēšanai un informētības uzlabošanai par to, it sevišķi tajos reģionos, kuros finansējums līdz šim ir ticis izmantots samērā zemā līmenī;

71.  konstatē, ka programmas „Erasmus+” īstenošana dažādos Eiropas reģionos liecina par to, ka finansējuma vajadzības un atbalsta pasākumu prioritātes atšķiras un ka tādēļ dažām dalībvalstīm ir jāmaina programmas atbalsta pasākumu centrālie aspekti, lai nodrošinātu izlietoto līdzekļu rentabilitāti;

72.  norāda uz nepamatotām stipendiju atšķirībām starp valstīm un nepamatoti atšķirīgām stipendiju piešķiršanas metodēm; mudina, lai Komisija, cenšoties maksimāli samazināt sociālekonomisko nevienlīdzību Eiropas Savienībā, izpētītu šo atšķirību sekas; mudina vēl vairāk palielināt stipendiju likmes, kā arī pielāgot tās uzņemošās valsts dzīves dārdzībai, lai rosinātu piedalīties programmā audzēkņus/studentus, kuri nāk no nelabvēlīgiem sociālekonomiskajiem apstākļiem, audzēkņus/studentus un personālu ar īpašām vajadzībām un audzēkņus/studentus un personālu no nomaļiem reģioniem;

73.  konstatē, ka Austrumeiropā un Dienvideiropā „Erasmus+” mobilitātes stipendijām ir lielāka pozitīvā ietekme un pieprasījums pēc šīm stipendijām ir lielāks, taču pretstatā tam programmas vispārējais budžets ir ierobežots, kā rezultātā liela daļa pieteikumu tiek noraidīti; ierosina Komisijai pastiprināt centienus sekmēt mobilitāti no Rietumeiropas uz Austrumeiropu;

74.  pauž nožēlu par to, ka augošā nevienlīdzība dažās dalībvalstīs, kā arī starp tām un augstais jauniešu bezdarba līmenis Eiropas Savienībā apgrūtina iespējas piedalīties programmā, jo minētie faktori liek šķēršļus to pretendentu mobilitātei, kuri nāk no ekonomikas krīzes un budžeta samazinājumu smagāk skartiem reģioniem ar zemāku ienākumu līmeni; norāda, ka programmu „Erasmus+” un profesionālo izglītību un apmācību ir nepieciešams aktīvi īstenot arī Eiropas Savienības attālākajos reģionos un pierobežā; uzskata, ka programmu pieejamības un vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana šo teritoriju iedzīvotājiem būtu ļoti pozitīvs solis un noderīgs instruments jauniešu bezdarba mazināšanai un ekonomikas atveseļošanai;

75.  uzsver, ka stipendijām, kas paredzētas individuālu personu mobilitātes atbalstam programmā „Erasmus+”, vajadzētu būt atbrīvotām no nodokļiem un sociālajām iemaksām;

76.  aicina Komisiju atzīt to projektu un mobilitātes pasākumu īpašo raksturu, kuros iesaistīti cilvēki ar īpašām vajadzībām un cilvēki no nelabvēlīgas vides; mudina vairāk veicināt cilvēku ar īpašām vajadzībām un cilvēku no nelabvēlīgas vides, tostarp bēgļu, iespējas līdzdarboties programmā un prasa atvieglot programmas pieejamību šiem cilvēkiem;

77.  uzsver — kaut gan ir gūti panākumi studiju periodu, kredītpunktu un ārvalstīs neformālās un ikdienējas mācīšanās ceļā gūto kompetenču un prasmju atzīšanā, šie jautājumi joprojām ir problemātiski; uzsver, ka starptautiskā mērogā gūto kvalifikāciju atzīšanai ir būtiska nozīme mobilitātē un tā veido pamatu turpmākai sadarbībai Eiropas augstākās izglītības telpā; uzsver, ka ir svarīgi pilnībā izmantot visus ES instrumentus, kuri paredzēti zināšanu, prasmju un kompetenču validēšanai, kam ir būtiska nozīme kvalifikāciju atzīšanā;

78.  uzsver, ka par spīti ekonomikas, finanšu un sociālajai krīzei ārvalstīs pavadīto studiju periodu skaits, studentiem piedaloties „Erasmus” apmaiņas programmās, kopš 2008. gada ir pastāvīgi palielinājies; vērš uzmanību uz to, ka ārvalstīs pavadītu darba prakses periodu skaits šajā pašā laikā ir audzis vēl dinamiskāk; secina, ka jaunieši, acīmredzot, darba praksi uzskata par lielisku iespēju uzlabot savu piemērotību darba tirgum; iesaka Komisijai, valstu aģentūrām, organizatoriem un institūcijām ņemt vērā šo tendenci;

79.  uzsver, ka Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūra(20) ir ļāvusi panākt nepārprotamus diplomu, kvalifikāciju, kredītpunktu, prasmju sertifikātu un kompetenču apliecinājumu atzīšanas un validēšanas sistēmu uzlabojumus vispārējās un profesionālās izglītības un apmācības jomā, tomēr problēmas joprojām pastāv; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai starptautiskās mobilitātes posmā iegūtās kompetences un kvalifikācijas — neatkarīgi no tā, vai tās ir gūtas formālās izglītības vidē, stažējoties uzņēmumā vai iesaistoties brīvprātīgajā darbā un jauniešu pasākumos, — tiktu pienācīgi dokumentētas, validētas, atzītas un padarītas salīdzināmas izcelsmes valsts sistēmā; aicina Komisiju reformēt Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūru un virzīties uz tās nostiprināšanu, no pašreizējā statusa, proti, ieteikuma, pārveidojot to par spēcīgāku instrumentu, lai tādējādi atbalstītu brīvu pārvietošanos; aicina Komisiju un dalībvalstis sistemātiski izmantot un turpināt pilnveidot tādus jau pastāvošus Eiropas instrumentus kā Europass, Youthpass un ECVET; mudina izstrādāt kopīgas PIA kvalifikācijas, kas ļautu nodrošināt kvalifikāciju starptautisku atzīšanu; aicina dalībvalstis pilnībā un laikus īstenot Padomes 2012. gada 20. decembra Ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu;

80.  uzsver, ka pieaugušo neformālā izglītība un mācīšanās veicina pamatprasmju un vispārīgo prasmju, piemēram, sociālo un pilsonisko kompetenču, attīstību un ka šādām prasmēm ir būtiska nozīme gan darba tirgū, gan optimālas darba vides veidošanā, gan labā darba un privātās dzīves līdzsvarošanā; norāda uz pieaugušo neformālās izglītības un mācīšanās izšķirīgo nozīmi, lai sasniegtu nelabvēlīgos apstākļos esošās sabiedrības grupas un palīdzētu šiem cilvēkiem apgūt prasmes, uz ko balstīties, lai integrētos darba tirgū un atrastu noturīgu, kvalitatīvu darbu vai uzlabotu savu nodarbinātības situāciju, kā arī dotu ieguldījumu demokrātiskākas Eiropas veidošanā;

81.  aicina Komisiju un dalībvalstis popularizēt profesionālās izglītības un apmācības programmas, norāda, ka stažēšanās un prakses sistēmas ir izglītošanās iespējas, kas nav paredzētas pilnas slodzes darbinieku profesionālo pienākumu izpildei, ka šo sistēmu ietvaros ir jāgarantē pienācīgi darba apstākļi un adekvāta samaksa mācekļiem un ka atbalsta saņēmējiem noteiktās kompetences nekādā gadījumā nedrīkst aizvietot ar tādām kompetencēm, kādas tiek prasītas no darbiniekiem;

82.  norāda, ka pašreizējās programmas īstenošana valstu aģentūrām uzliek sarežģītākus pienākumus; aicina Komisiju paredzēt valstu aģentūrām pietiekamus resursus un sniegt nepieciešamo palīdzību, lai programmu būtu iespējams īstenot efektīvāk un lai valstu aģentūras varētu pildīt jaunos uzdevumus, kas izriet no budžeta palielināšanas;

83.  aicina Komisiju uzraudzīt kvalitātes kritērijus, kurus valstu aģentūras izmanto, novērtējot projektus, un šajā sakarībā īstenoto paraugprakses apmaiņu; mudina paredzēt mācību programmas vērtētājiem, tā paverot viņiem iespēju pilnveidoties, it sevišķi starpnozaru projektos, un sniegt kvalitatīvas atsauksmes visiem pieteikumu iesniedzējiem, lai veicinātu mērķu sasniegšanu turpmākajos projektos un nākotnē uzlabotu pieteikumu iesniedzēju veikto darbu;

84.  uzskata, ka kvalitātes vērtējumam ir jābūt tikpat svarīgam kā kvantitatīvajam vērtējumam; prasa izstrādāt pirmo no minētajiem vērtēšanas veidiem „Erasmus+” kontekstā;

85.  aicina Komisiju un dalībvalstis validēt un atzīt formālo un neformālo mācīšanos un mācekļu apmācību; mudina dalībvalstis nodrošināt jauniešiem, kuri apgūst amatu kā mācekļi, labāku informāciju par viņiem pieejamām iespējām un vairāk atbalstīt mācību centrus, kuri vēlas iesaistīties programmā „Erasmus+”, kā arī ieviest pasākumus starp kaimiņvalstīm īstenotas pārrobežu mobilitātes atbalstam, lai palīdzētu mācekļiem saistībā ar izmitināšanu un transportu;

86.  atbalsta lielāku mobilitāti izglītības programmās un „Garantijas jauniešiem” un „Jauniešu nodarbinātības iniciatīvas” mācekļu apmācības programmās un stažēšanās posmos, tā tiecoties mazināt augsto jauniešu bezdarba līmeni un ģeogrāfisko nelīdzsvarotību Eiropas Savienībā;

87.  mudina Komisiju apzināt, cik atšķirīga patlaban ir profesionālās izglītības un apmācības iestāžu līdzdalība ES mobilitātes programmās dažādās valstīs un reģionos, ar mērķi mazināt šīs atšķirības, uzlabojot sadarbību un informācijas apmaiņu starp valstu „Erasmus+” aģentūrām, atbalstot PIA iestāžu darbošanos komandās, šajā nolūkā veidojot saiknes starp pieredzējušām PIA iestādēm un citām iestādēm, piedāvājot PIA iestādēm politikas atbalsta pasākumus un specifiskus risinājumus un uzlabojot jau pastāvošās PIA iestāžu atbalsta sistēmas;

88.  mudina dalībvalstis veicināt skolotāju, pasniedzēju un neakadēmiskā personāla mobilitāti, atzīstot viņu dalību mobilitātes programmās par būtisku karjeras izaugsmes daļu un, ja iespējams, ieviešot ar dalību mobilitātes programmās saistītu kompensācijas sistēmu, piemēram, piešķirot finansiālus stimulus vai samazinot darba apjomu;

89.  aicina valstu aģentūras nodrošināt pilnīgu pārredzamību projektu novērtēšanas gaitā, publicējot izraudzīto projektu sarakstu un sniedzot ziņas par projektu panākumiem un piešķirto finansiālo atbalstu;

90.  mudina 1. pamatdarbības ietvaros turpināt „Comenius” labāko praksi, piemēram, veicināt apmaiņas pasākumus starp skolu klasēm un iespējas skolu personālam individuāli pieteikties mobilitātes stipendijām 1. pamatdarbībā;

91.  norāda, ka, neraugoties uz 2. pamatdarbības projektu pārliecinošo kvalitāti, ierobežotā finansējuma dēļ daudzi no tiem tika noraidīti; mudina Komisiju iezīmēt šos projektus, lai palīdzētu tiem piesaistīt investīcijas no citiem avotiem; mudina dalībvalstis atzinīgi attiekties pret iezīmētajiem projektiem, dodot tiem priekšroku publiskā finansējuma saņemšanā to īstenošanai, ja šāds publiskais finansējums ir pieejams;

92.  aicina Komisiju turpināt centienus rast risinājumu jautājumam par Briselē atrodošos Eiropas līmeņa organizāciju finansēšanu, lai sekmētu šo organizāciju ieguldījumu Eiropas politikas veidošanā izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā;

93.  norāda, ka starptautiskās kredītpunktu mobilitātes (ICM) īstenošana valstu aģentūrām nav viegls uzdevums; prasa, lai valstu aģentūrām būtu ļauts rīkoties elastīgāk, atsevišķām valstīm un reģioniem paredzētos resursus pārdalot citām valstīm un reģioniem, lai īstenotu augstākās izglītības iestāžu sadarbības prioritātes;

94.  norāda uz ārpus „Erasmus+” īstenotas individuālas mobilitātes dalībnieku skaita mazināšanos, kas skaidrojams ar to, ka Eiropas augstākās izglītības iestādes dod priekšroku institucionalizētai mobilitātes sistēmai; mudina Komisiju un valstu iestādes no jauna dot iespējas individuāliem pretendentiem piedalīties mobilitātē;

95.  mudina Komisiju atbalstīt profesionālās izglītības un apmācības sistēmu, popularizējot „Leonardo da Vinci” apakšprogrammas jaunu organizāciju un nelielu institūciju vidū, un līdztekus palīdzēt tām pieteikties atbilstošam finansējumam, šajā nolūkā piedāvājot papildu norādes, apmācību tiešsaistē un personalizētu atbalstu kvalitatīvu finansējuma pieteikumu sagatavošanā, sazinoties ar programmas „Erasmus+” valstu aģentūrām;

96.  mudina popularizēt pasaules mērogā Eiropas augstākās izglītības telpu, kā arī individuālu zināšanu uzlabošanu visā pasaulē, pilnveidojot visas iesaistītās puses (dalībvalstis, augstākās izglītības iestādes, augstākās izglītības apvienības), lai vairotu „Erasmus Mundus” kopīgo maģistrantūras programmu pievilcīgumu augstākās izglītības iestādēm un potenciālajiem kandidātiem;

97.  rosina lielākā mērā iesaistīt valstu aģentūras izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta politikas izstrādē, nostiprinot saiknes starp Komisiju, dalībvalstīm un valstu aģentūrām;

Programma nākamajā plānošanas periodā

98.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināti censties vienkāršot procedūras un samazināt lielo administratīvo slogu, kas gulst uz audzēkņiem un studentiem, iestādēm un „Erasmus+” projektos iesaistītajiem uzņēmumiem, it sevišķi pievēršoties tiem, kuri nepietiekami izmanto šo iespēju, un tādējādi uzlabot un sekmēt vienlīdzīgu piekļuvi un reģistrācijas, validēšanas un atzīšanas procedūras; joprojām uzskata — lai veicinātu plašāku iesaistīšanos, informācija par šo programmu ir jāsniedz visās ES oficiālajās valodās; aicina Komisiju un valstu aģentūras standartizēt dalības kritērijus, lai nodrošinātu, ka programma ir pieejama maksimāli lielam pretendentu skaitam;

99.  ierosina pirmām kārtām atteikties no turpmākas saskaņošanas un būtiskām izmaiņām programmas struktūrā un tā vietā garantēt un nostiprināt līdzšinējos panākumus, vajadzības gadījumā veicot pakāpeniskus uzlabojumus;

100.  iesaka programmā „Erasmus+” gan jaunatnes darba, gan pieaugušo izglītības jomā palielināt neformālās izglītības nozīmi un atpazīstamību, jo tieši neformālajai izglītībai ir liela nozīme Eiropas pilsoniskuma, kā arī demokrātijas veicināšanā un vērtību ieaudzināšanā, tomēr programma sava nosaukuma dēļ bieži vien asociējas tikai ar formālo izglītību;

101.  aicina Komisiju iesaistīt attiecīgās ieinteresētās personas nākamā finanšu plānošanas perioda izstrādē un iespējamo uzlabojumu ieviešanā, lai programmai nodrošinātu turpmākus panākumus un pievienoto vērtību;

102.  iesaka turpināt attīstīt individuālu dalībnieku starpnozaru mobilitāti 1. pamatdarbībā, lai izglītojamie, skolotāji, audzinātāji, apmācības vadītāji, mācekļi, strādājošie un jaunieši varētu pilnībā iesaistīties starpnozaru mobilitātē;

103.  lūdz izstrādāt skaidru definīciju starpnozaru projektiem, lai projektu ierindošana nepareizā kategorijā neradītu pārpratumus;

104.  prasa ne vien garantēt, lai nākamā perioda programmas budžets nākamajā daudzgadu finanšu shēmā tiktu saglabāts pašreizējā līmenī, bet arī uzskata, ka absolūti būtisks priekšnoteikums tam, lai programma turpinātu darboties ar panākumiem, ir palielināt budžetu vēl vairāk, nodrošinot nākamā perioda programmai tādu ikgadējā finansējuma apmēru, kas būtu vismaz tādā pašā līmenī kā pašreizējās shēmas pēdējā īstenošanas gadā; ierosina, ka Komisijai būtu jānoskaidro iespējas palielināt priekšfinansējumu;

105.  atzinīgi vērtē programmas struktūru un aicina Komisiju priekšlikumā par nākamā posma programmām saglabāt atsevišķas nodaļas un nodalītus budžetus izglītības un apmācības jomai, jaunatnes jomai un sporta jomai, paturot prātā šīm nozarēm raksturīgās īpatnības, un pielāgot pieteikuma veidlapas, ziņojumu sniegšanas sistēmas un prasības, kas izvirzītas izstrādātajiem produktiem, konkrētās nozares specifikai;

106.  mudina valstu aģentūras pēc katras pieteikšanās kārtas nodrošināt viegli pieejamu informāciju par katrai pamatdarbībai un nozarei pieejamo budžetu, lai pretendenti varētu stratēģiski plānot savu turpmāko darbību, un publicēt projektu atlases rezultātus un budžeta pozīcijas, lai būtu iespējams pienācīgi veikt programmas ārējo pārraudzību;

107.  aicina Komisiju regulāri pārskatīt finansiālā atbalsta apmēru, piemēram, fiksētās summas ceļa un uzturēšanās izdevumu segšanai, lai nodrošinātu, ka tās atbilst faktiskajai dzīves dārdzībai, un lai izvairītos no tā, ka cilvēkiem apmācības perioda dēļ jāuzņemas parādsaistības, tādēļ nepieļaujot, ka tiek diskriminēti vai atstāti novārtā cilvēki, kuru rīcībā ir mazāk finanšu līdzekļu un/vai kuriem ir īpašas vajadzības;

108.  norāda, ka nelabvēlīgā situācijā esošās grupas ir viena no mērķgrupām jaunatnei veltītajā nodaļā; ierosina paplašināt iekļautības un daudzveidības stratēģijas tvērumu, attiecinot to uz visām programmas nozarēm, lai veicinātu to personu sociālo iekļautību un dalību programmā „Erasmus+”, kurām ir īpašas vajadzības vai mazāk iespēju;

109.  aicina Komisiju nākt klajā ar kvalitatīvu mācekļu apmācības satvaru un priekšlikumu attiecībā uz mācekļu mobilitātes pastiprināšanu, kas garantētu mācekļu, praktikantu, stažieru un profesionālās izglītības un apmācības audzēkņu tiesības, lai tādējādi nodrošinātu viņiem atbilstošu aizsardzību un to, ka šīs mobilitātes programmas nekādā gadījumā netiks izmantotas standarta darba līgumattiecību aizstāšanai, un aicina dalībvalstis apstiprināt minētos priekšlikumus; prasa, lai stažieriem un praktikantiem uzticētais darbs būtu kvalitatīvs un apmaksāts, un prasa dalībvalstīm ziņot par situācijām, kurās tikuši pieļauti „Erasmus+” atbalsta saņēmēju nodarbināšanas nosacījumu vai tiesību pārkāpumi;

110.  aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm izveidot ciešāku sadarbību starp izglītības iestādēm un galvenajām ieinteresētajām personām (vietējām/reģionālajām iestādēm, sociālajiem partneriem, privāto sektoru, jauniešu pārstāvjiem, profesionālās izglītības un apmācības struktūrām, pētniecības organizācijām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām) nolūkā uzlabot vispārējās un profesionālās izglītības un apmācības sistēmu spēju reaģēt uz faktiskām darba tirgus vajadzībām, un garantēt to, lai šī sadarbība atspoguļotos „Erasmus+”; uzskata, ka atbalsta saņēmēju un visu ieinteresēto personu aktīva iesaistīšanās programmas izstrādē, organizēšanā, pārraudzībā, īstenošanā un novērtēšanā nodrošina tai dzīvotspēju, panākumus un pievienoto vērtību;

111.  atbalsta to, ka vajadzētu atļaut studentiem, kuri iesaistījušies mobilitātē, programmas ietvaros apvienot studijas un ar studijām saistītu stažēšanos, šādā veidā atvieglojot viņu uzturēšanos ārpus savas valsts, mazinot sociālo selektivitāti, palielinot mobilitātes programmās iesaistījušos studentu skaitu, pilnveidojot studentu prasmes un uzlabojot saikni starp augstākās izglītības ieguvi un darba vidi; aicina Komisiju, piešķirot „Erasmus+” stipendijas, īpašu uzmanību pievērst mācekļu ilgtermiņa mobilitātei;

112.  norāda, ka kritēriji dalībai programmā „Erasmus+” dalībvalstu starpā nav līdzsvaroti; uzstāj, ka Komisijai ir jānodrošina, lai valstu aģentūras programmas noteikumus piemērotu saskaņoti, ievērojot vienotus kvalitātes standartus un vienotu pieeju procedūru īstenošanai un tādējādi nodrošinot „Erasmus+” iekšējo un ārējo saskaņotību un apliecinot, ka tā ir patiesa Eiropas programma; aicina Komisiju izstrādāt Eiropas līmeņa vadlīnijas valstu aģentūrām par programmas „Erasmus+” īstenošanu; mudina valstu aģentūras — kurām noteikti jāiesaistās pārraudzības procesā — koncentrēties arī uz foruma izveidi konstruktīva dialoga risināšanai starp tām visu dalībvalstu iestādēm, kuru pārziņā ir izglītības un nodarbinātības politika, vai sekmēt šāda foruma darbību; stingri mudina aģentūras savstarpēji labāk koordinēt savu darbību, lai saskaņotu projektus, kuros tiek risināti līdzīgi jautājumi;

113.  aicina Komisiju un dalībvalstis paplašināt apmācības iespējas ārvalstīs profesionālās izglītības un apmācības ietvaros un pozicionēt profesionālo izglītību un apmācību kā vislabāko izvēli darba atrašanai un daudzsološas karjeras uzsākšanai, kā arī gādāt par tās pieejamību visiem iedzīvotājiem jebkurā vecumā un paredzēt pienācīgu finansējumu, ņemot vērā to, ka profesionālajai izglītībai un apmācībai atvēlētie līdzekļi nav proporcionāli(21) piedāvāto mobilitātes programmu potenciālo pretendentu skaitam; stingri atbalsta to, ka profesionālās izglītības un apmācības mobilitāte ir efektīvi jāpopularizē sieviešu vidū un jāmudina sievietes tajā piedalīties, un uzskata, ka dalībvalstīm šajā sakarībā būtu jāizvirza vērienīgi mērķi un rūpīgi jāuzrauga to izpilde;

114.  uzsver, ka patlaban norisinās darba modeļu un prasmju pārdefinēšana, it sevišķi saistībā ar notiekošo pārejas procesu uz digitālāku ekonomiku, veidojoties jaunām uzņēmējdarbības vajadzībām un uz nākotni orientētām nozarēm; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai šī realitāte atspoguļotos programmā „Erasmus+”;

115.  prasa labāk veicināt mobilitātes programmas augstākās izglītības augstākajos līmeņos, lai nodrošinātu mobilitāti starp Eiropas pētniecības centriem un turpinātu izvērst Eiropas augstskolu internacionalizācijas mērķi;

116.  uzsver, ka ir nepieciešams vairot izpratni par to, ka „Erasmus+” ir instruments, kas izmantojams, lai pilnveidotu cilvēku prasmes un dotu tām plašāku dimensiju, un tādējādi nodrošināt pareizu pieeju šim instrumentam, lai garantētu tā efektivitāti un mazinātu risku, ka programma tiek izmantota vienkārši dzīves pieredzes gūšanai;

117.  aicina Komisiju sagatavot un darīt pieejamus atjauninātus statistikas datus un veikt kontrolpētījumus par „Erasmus+” īstenošanu, it sevišķi pievēršoties pēc dzimuma atspoguļotiem jauniešu dalības rādītājiem pa reģioniem, ietekmei uz nodarbināmību, nodarbinātības veidiem un rādītājiem, ietekmei uz atalgojumu, kā arī potenciālo uzlabojumu iespējām; aicina Komisiju izanalizēt, kādēļ dažas valstis vairāk piesakās PIA mobilitātei, kur pastāv vislielākās atšķirības vīriešu un sieviešu līdzdalībā un kādi tam ir iemesli, vai kur ir vairāk dalībnieku ar invaliditāti, un izstrādāt plānu, kā palielināt pārējo valstu iesaistīšanās līmeni; tādēļ aicina dalībvalstu aģentūras cieši sadarboties, apmainoties ar informāciju un statistikas datiem; uzskata, ka pētījumu rezultāti un statistikas dati ir jāiekļauj un jāņem vērā nākamajā „Erasmus+” termiņa vidusposma pārskatā;

118.  atgādina, ka laikā, kad ES pamatvērtības piedzīvo īpašu krīzi, „Erasmus+” ir instruments, kas var nodrošināt būtiskas iespējas veicināt integrāciju, sapratni un solidaritāti jauniešu vidū; tādēļ prasa veicināt jauniešu integrāciju, radot viņos izpratni par dažādām kultūrām un tradīcijām un to savstarpējas respektēšanas nepieciešamību;

119.  ierosina Komisijai paturēt uzņēmējdarbības izglītību un apmācību starp „Erasmus+” turpinošās programmas mērķiem nākamajā finanšu plānošanas periodā (pēc 2020. gada), tostarp arī kā mobilitātes mērķi, programmā cita starpā paredzot šādus elementus:

   i) rūpīgi novērtēt to tagadējo pasākumu ietekmi, ar kuriem izglītībā un apmācībā tiek veicināts uzņēmējdarbības gars, un attiecīgā gadījumā koriģēt šos pasākumus, īpaši pievēršoties ietekmei uz nepietiekami pārstāvētām un nelabvēlīgā situācijā esošām iedzīvotāju grupām;
   ii) sekmēt labāk definētu mācību saturu un instrumentus formālajā un neformālajā izglītībā attiecībā uz visām izglītojamām personām — gan teorētiskus, gan praktiskus moduļus, piemēram, studentu uzņēmējdarbības projektus;
   iii) veicināt partnerības starp izglītības iestādēm, uzņēmumiem, bezpeļņas organizācijām un neformālās izglītības sniedzējiem, lai izstrādātu piemērotus mācību kursus un nodrošinātu audzēkņiem nepieciešamo praktisko pieredzi un paraugus;
   iv) pilnveidot prasmes uzņēmējdarbības procesu jomā un tādās jomās kā finanšu lietpratība, IKT lietotprasme un iemaņas, radoša domāšana, problēmu risināšana un novatorisks skatījums, pārliecība par sevi, spēja pielāgoties, komandas veidošana, projektu vadība, riska novērtēšana un riska uzņemšanās, kā arī specifiskas uzņēmējdarbībā nepieciešamas prasmes un zināšanas;
   v) akcentēt to, ka neformālā un ikdienējā mācīšanās ir īpaši piemērota vide uzņēmējdarbībā nepieciešamo kompetenču apguvei;

120.  mudina dalībvalstis turpināt līdzdarboties programmā „Erasmus jaunajiem uzņēmējiem” un popularizēt šo programmu to jauniešu vidū, kuri vēlas iesaistīties uzņēmējdarbības projektos, lai viņi varētu iegūt pieredzi ārvalstīs un jaunas prasmes, kas palīdzēs viņiem veiksmīgi īstenot savus uzņēmējdarbības projektus;

121.  stingri mudina pēc ārvalstīs gūtās studiju, apmācības un darba pieredzes īstenot savstarpēju mācīšanos, lai palielinātu „Erasmus+” ietekmi vietējās kopienās; uzsver, ka labas prakses apmaiņai ir būtiska nozīme „Erasmus+” projektu kvalitātes uzlabošanā; atzinīgi vērtē „Erasmus+” projektu rezultātu izplatīšanas platformu un prasa stingrāku pieeju labas prakses apmaiņai un starptautiskai viedokļu apmaiņai valstu aģentūru, partneru un programmas atbalsta saņēmēju vidū; aicina Komisiju atbalstīt pretendentus, kuri piesakās dalībai programmā, starptautisko partneru meklējumos, šajā nolūkā izstrādājot lietotājdraudzīgas platformas, kurās apkopota publiski pieejama informācija par dažādiem atbalsta saņēmējiem un to projektiem;

122.  aicina Komisiju uzlabot programmas vadlīnijas un padarīt tās lietotājam draudzīgākas un saprotamākas, un izstrādāt atsevišķas informācijas brošūras par katru no pamatdarbībām; aicina Komisiju racionalizēt pieteikšanās procesu, mazinot administratīvo slogu;

123.  atbalsta pieaugušo izglītībai domāto iestāžu attīstīšanu, šajā nolūkā piedāvājot pastāvīgas profesionālās pilnveides un mobilitātes iespējas skolotājiem, skolu direktoriem, apmācības vadītājiem un citiem izglītības darbiniekiem; mudina pilnveidot prasmes un kompetences, it sevišķi IKT efektīvas izmantošanas prasmi pieaugušo izglītībā, lai uzlabotu mācību rezultātus; uzsver to, cik svarīga nozīme ir paraugprakses apmaiņai;

124.  atzinīgi vērtē to, ka tiek izstrādāti tādi izmēģinājuma projekti kā „Eiropas mācekļu mobilitātes sistēma: Eiropas pilsoniskuma un prasmju attīstība, iekļaujot jaunatni darba tirgū”, kura mērķis ir īstenot izmaksu ziņā efektīvas mācekļu pārrobežu mobilitātes shēmas starp profesionālās izglītības un apmācības iestādēm, uzņēmumiem un/vai citām attiecīgām organizācijām, kā arī oficiāli atzīt un validēt mācību rezultātus un atbalstīt diplomu savstarpēju atzīšanu, un „Jauniešu mobilitāte arodapmācībā — labāka jauniešu mobilitāte”, kura mērķis ir uzlabot jauniešu mobilitāti profesionālās izglītības ietvaros; aicina Komisiju efektīvi īstenot abus izmēģinājuma projektus un ilgtermiņā integrēt tos programmā „Erasmus+”;

125.  aicina Komisiju un dalībvalstis garantēt lielāku un ilgstošāku strukturālo atbalstu darbības dotāciju veidā Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras darbojas izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomās, jo šīs organizācijas piedāvā Eiropas pilsoņiem un iedzīvotājiem iespējas mācīties un piedalīties Eiropas politikas veidošanā un īstenošanā;

126.  aicina Komisiju apsvērt piemērotu risinājumu to Eiropas līmeņa nevalstisko organizāciju situācijai, kuru atrašanās vieta ir Briselē un kuras piesakās finansējumam valsts aģentūrās Beļģijā;

o
o   o

127.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 50. lpp.
(2) OV L 394, 30.12.2006., 10. lpp.
(3) OV C 311, 19.12.2009., 1. lpp.
(4) OV C 351 E, 2.12.2011., 29. lpp.
(5) OV C 377 E, 7.12.2012., 77. lpp.
(6) OV C 372, 20.12.2011., 1. lpp.
(7) OV C 372, 20.12.2011., 31. lpp.
(8) OV C 398, 22.12.2012., 1. lpp.
(9) OV C 70, 8.3.2012., 9. lpp.
(10) OV C 208, 10.6.2016., 32. lpp..
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0292.
(12) OV C 417, 15.12.2015., 25. lpp.
(13) OV C 172, 27.5.2015., 17. lpp.
(14) OV C 417, 15.12.2015., 36. lpp.
(15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0106.
(16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0107.
(17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0291.
(18) http://ec.europa.eu/dgs/education_culture/repository/education/library/study/2014/erasmus-impact_en.pdf
(19) Kopīgā pētniecības centra (JRC) 2015. gada ziņojums par valodām un nodarbināmību („JRC Science and Policy Report on Languages and Employability”, 2015).
(20) OV C 111, 6.5.2008., 1. lpp.
(21) Saskaņā ar Komisijas datiem 2016. gadā finansējuma trūkuma dēļ sekmīgo attiecināmo pieteikumu īpatsvars „Erasmus+” PIA mobilitātes programmās bija 42 %. Laika gaitā situācija ir pasliktinājusies — 2014. gadā sekmīgo pieteikumu īpatsvars vēl bija 54 % un 2015. gadā — 48 %. Kaut arī, gadiem ritot, pieejamais finansējums ir nedaudz palielinājies, pieprasījums pēc tā ir audzis krietni straujāk, taču „Erasmus+” ierobežoto resursu dēļ finansējuma apmēri atpaliek no pieprasījuma.

Juridisks paziņojums