Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Regulu (ES) Nr. 508/2014 par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un ar ko atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2328/2003, (EK) Nr. 861/2006, (EK) Nr. 1198/2006 un (EK) Nr. 791/2007 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1255/2011(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvu 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā(3) („ES Ūdens pamatdirektīva”),

–  ņemot vērā savu 2012. gada 22. novembra rezolūciju par mazapjoma un nerūpniecisko zveju un kopējās zivsaimniecības politikas reformu(4),

–  ņemot vērā savu 2013. gada 2. jūlija rezolūciju par jūras nozaru izaugsmi — ilgtspējīgas izaugsmes veicināšanu ES jūrniecības, jūras transporta un tūrisma nozarē(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 13. maija paziņojumu „Inovācija jūras nozaru ekonomikā: apzināt mūsu jūru un okeānu potenciālu nodarbinātības un izaugsmes jomā” (COM(2014)0254),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 30. jūnija paziņojumu „Eiropa, tūristu apmeklētākā vieta pasaulē — jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes” (COM(2010)0352),

–  ņemot vērā ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju laikposmam līdz 2020. gadam un jo īpaši stratēģijas 4. uzdevumu (panākt, lai zveja kļūtu ilgtspējīga un lai uzlabotos jūru vides stāvoklis) un ņemot vērā, ka šajā stratēģijā ES ir apņēmusies cita starpā arī izskaust nelabvēlīgu ietekmi uz zivju krājumiem, sugām, dzīvotnēm un ekosistēmām, tādēļ „arī paredzot finansiālus stimulus, ko nodrošinās nākamie zivsaimniecības un jūrlietu politikas finanšu instrumenti aizsargājamām jūras teritorijām (ieskaitot Natura 2000 teritorijas un teritorijas, kas noteiktas ar starptautiskiem vai reģionāliem nolīgumiem). Tā ietvaros varētu veicināt jūras ekosistēmu atjaunošanu, zvejas darbību pielāgošanu un nozares aktīvāku iesaistīšanos tādās alternatīvās darbībās kā ekotūrisms, jūras bioloģiskās daudzveidības monitoringu un pārvaldību un cīņu pret jūras piesārņošanu”,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 ― Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 13. septembra paziņojumu „Jūras nozaru izaugsme un izaugsmes noturību veicinošās iespējas” (COM(2012)0494),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 20. februāra paziņojumu „Eiropas stratēģija lielākai izaugsmei un darbvietām piekrastes un jūras tūrisma nozarē” (COM(2014)0086),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu un Transporta un tūrisma komitejas atzinumu (A8-0221/2017),

A.  tā kā situācija tradicionālās zvejas nozarē ir turpinājusi pasliktināties;

B.  tā kā darbības dažādošana daudziem zvejniekiem, kuri nodarbojas ar mazapjoma zveju, ir kļuvusi par nepieciešamību, lai gūtu papildu ienākuma avotus, jo viņiem bieži vien neizdodas nodrošināt sev pienācīgu iztiku;

C.  tā kā, apsverot iespējas dažādot darbību zivsaimniecības nozarē, ir jāņem vērā, ka zivsaimniecības nozare lielākoties ir gandrīz pilnībā atkarīga no tradicionālajiem zvejas veidiem;

D.  tā kā lielākā daļa piekrastes un salu reģionu piedzīvo smagu ekonomikas lejupslīdi, kā rezultātā sarūk iedzīvotāju skaits, jo cilvēki dodas prom, meklējot citu dzīves vietu, kur ir vairāk iespēju dabūt darbu un iegūt izglītību;

E.  tā kā pat tie daži piekrastes zvejas reģioni, kas atrodas tūrisma galamērķu tuvumā, tomēr nespēj panākt pienācīgu ekonomikas izaugsmi, lai gan zvejniecība un tūrisms ir saderīgas nozares;

F.  tā kā zvejas tūrisms var palīdzēt radīt darbvietas, veicināt sociālo integrāciju, uzlabot dzīves kvalitāti un atjaunot dzīvotspēju kopienās, kuras ir atkarīgas no zvejas, jo īpaši apgabalos, kur ir maz iespēju strādāt kādu citu darbu; tā kā katrā reģionā šis potenciāls ir ļoti atšķirīgs un iespējas to īstenot ir atkarīgas no konkrētā zivsaimniecības veida un zvejas flotes vienību lieluma;

G.  tā kā zvejas tūrisms var palīdzēt samazināt ietekmi uz zivju krājumiem un uz vidi, kā arī vairot zināšanas un izpratni par nepieciešamību aizsargāt vidi un saglabāt kultūru; tā kā tieši zvejošanas tūres un zvejnieku piedāvātie tūrisma pakalpojumi krastā daudzos Eiropas reģionos varētu būt unikāls veids, kā papildināt šo saimniecisko pamatdarbību un ar dažādošanu izvērst to plašāk;

H.  tā kā ar zvejas tūrismu var celt zvejnieku darba prestižu un panākt, ka viņu sarežģītā nodarbošanās tiek augstāk novērtēta un labāk saprasta; tā kā plašākai sabiedrībai vēl arvien ir maz zināms par zvejošanas tūrēm un citiem zvejas tūrisma veidiem (zvejnieku piedāvātie tūrisma pakalpojumi krastā, atpūtas zveja u. c.) un ir jāpanāk, lai patērētāji labāk saprastu, cik svarīgi ir patērēt vietējos zivju produktus, kas nāk no īsas piegādes ķēdes;

I.  tā kā ar zvejas tūrisma palīdzību var piesaistīt tūristus, nodrošinot tiem plašu un vispusīgu piedāvājuma klāstu, kas ietver gan vietējos produktus, gan videi saudzīgas darījumdarbības veidus;

J.  tā kā tradicionālā jūras velšu virtuve un tradicionālās konservēšanas un pārstrādes uzņēmumi varētu būt viena no galvenajām priekšrocībām, lai attīstītu ar zivsaimniecības nozari saistītu tūrismu;

K.  tā kā makšķerēšana sniedz dažādus sadzīves labumus un pozitīvi ietekmē cilvēka veselību un labsajūtu;

L.  tā kā sociālekonomiskajiem ieguvumiem, ko nodrošina zvejas tūrisms, ir ļoti sezonāls raksturs, jo tie galvenokārt ir pieejami vasaras mēnešos; tā kā labumu no lielākas klientu lojalitātes (par ko tik bieži tiek runāts) var gūt visu gadu;

M.  tā kā 2018. gads būs Eiropas Kultūras mantojuma gads, kura mērķis ir vairot sabiedrības izpratni par Eiropas vēsturi un iedvest cilvēkiem pārliecību, ka viņus vieno vērtības, ko iemieso viņu kultūras mantojums; tā kā tradicionālā zveja ir ne vien Eiropas bagātā kultūras mantojuma, bet arī vietējo kopienu identitātes elements, pateicoties kuram ir veidojušies ne tikai priekšstati par gaumi, ēdieni, tradīcijas, vēsture un ainavas; tā kā tūristu uzņemšana lieliski vairo šā aspekta nozīmību;

N.  tā kā Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF) atbalsta ieguldījumus, kas palīdz zvejniekiem dažādot savus ienākumus, izvēršot papildu saimnieciskās darbības veidus, un cita starpā arī ieguldījumus, pateicoties kuriem var iegādāties papildu drošības aprīkojumu izvietošanai uz klāja, piedāvāt zvejošanas tūres, tūrisma pakalpojumus krastā, ēdināšanu, ar atpūtas un sporta zveju saistītus pakalpojumus un īstenot ar zveju saistītus izglītojošus pasākumus;

O.  tā kā nav vienotas jēdziena „zvejas tūrisms” definīcijas un nav arī attiecīga juridiskā pamata; tā kā šāds tūrisms, piemēram, Itālijā tiek uzskatīts par darbu, turpretim Francijā ir iekļauts papildu nodarbošanās kategorijā; tā kā atkarībā no juridiskā statusa, kas tam piešķirts, ievērojami var atšķirties nodokļu režīms, licencēšanas kārtība, kvalifikācijas prasības, drošības aprīkojums u. c.;

P.  tā kā ES Ūdens pamatdirektīvā un Jūras stratēģijas pamatdirektīvā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, lai piekrastes un jūras ūdeņi būtu labā stāvoklī; tā kā Dzīvotņu direktīvā dalībvalstīm ir noteikts pienākums izraudzīties un saglabāt konkrētas jūras un piekrastes dzīvotnes, izveidojot un apsaimniekojot Natura 2000 teritoriju tīklu;

Q.  tā kā lielākajā daļā aizsargājamo jūras teritoriju un Natura 2000 tīkla jūras un piekrastes teritoriju tūrisma nozarei ir īpaša nozīme; tā kā ir daudz pozitīvu piemēru tam, kā aizsargājamo jūras teritoriju pārvaldības struktūras un zvejnieki, kuri nodarbojas ar mazapjoma zveju, ir spējuši vienoties par kopīgu apsaimniekošanu un izveidot partnerattiecības zvejas tūrisma popularizēšanas nolūkā, un tradicionālo zveju tūrisma un kultūras vajadzībām var reklamēt arī ar citiem līdzekļiem;

R.  tā kā ir maz datu par zvejas tūrismu Eiropā un citviet, turklāt tie nav konsekventi un salīdzināmi;

S.  tā kā jūras nozaru izaugsmes stratēģijā, kas tapusi 2012. gadā, ES piekrastes un jūras tūrismu ir izraudzījusies par vienu no galvenajām nozarēm, kuras ir svarīgas ilgtspējīgas ekonomikas veidošanai uz solidaritātes pamatiem;

T.  tā kā 2010. gada paziņojumā „Eiropa, tūristu apmeklētākā vieta pasaulē — jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes” Komisija pauda vajadzību izstrādāt ilgtspējīga piekrastes un jūras tūrisma stratēģiju;

U.  tā kā 2012. gadā Komisija rīkoja sabiedrisko apspriešanu par piekrastes un jūras tūrismam Eiropā aktuālām problēmām un iespēju potenciālu un pēc tam, izvērtējot rezultātus, 2014. gada 20. februārī publicēja paziņojumu „Eiropas stratēģija lielākai izaugsmei un darbvietām piekrastes un jūras tūrisma nozarē”;

V.  tā kā zvejas tūrisms ir maksas pakalpojums, ko nodrošina zvejnieki, kuri vēlas dažādot savu saimniecisko darbību, popularizēt un celt savas profesijas un sava sociālā un kultūras mantojuma prestižu, kā arī panākt ūdens ekosistēmu ilgtspējīgāku izmantošanu, un šos mērķus viņi cenšas sasniegt, dažkārt uzņemot zvejas laivās arī tūristus; tā kā nav skaidras, ar standartiem noteiktas jēdziena „zvejas tūrisms” definīcijas, lai gan nav šaubu, ka tūrisms ir šādas zvejas elements un ka tas ir atpūtas veids;

W.  tā kā „zvejošanas tūres” (itāļu valodā pescaturismo; turpmāk — zvejas tūrisms) ir ar tūrismu un/vai atpūtu saistīta zvejošana, ko par maksu nodrošina zvejnieki, kuri uzņem tūristus uz sava kuģa klāja, lai iepazīstinātu viņus ar zvejnieka ikdienu;

X.  tā kā tūrisma pakalpojumi, kurus zvejnieki sniedz krastā (itāļu valodā ittiturismo; turpmāk — uz zvejnieku tradicionālo dzīvesveidu krastā orientēts tūrisms), ietver arī kulināro tūrismu un saimniecisko darbību viesmīlības nozarē, ar ko zvejnieki nodarbojas par maksu; tā kā abi iepriekšminētie tūrisma veidi viens no otra atšķiras galvenokārt ar to, ka uz zvejnieku tradicionālo dzīvesveidu krastā orientēta tūrisma pakalpojumus nevar sniegt uz zvejas laivu klāja;

Y.  tā kā atpūtas zveja ir darbība, ko veic tikai atpūtas un/vai sporta sacensību nolūkā, izmantojot dzīvos ūdens resursus, un šādi gūto lomu nekādā gadījumā nedrīkst pārdot; tā kā ar atpūtas zveju nenodarbojas, lai gūtu peļņu, taču šis zvejas veids tomēr iekļaujas to tūrisma nozares darbību kategorijā, kuras rosina ēnu ekonomikas veidošanos, un šādas darbības būtu jāveic profesionālu zvejnieku vadībā, kas piedāvā attiecīgus pakalpojumus, objektus un infrastruktūru tiem, kuri nodarbojas ar atpūtas zveju; tā kā nekontrolēta un intensīva atpūtas zveja dažās teritorijās tomēr pilnīgi noteikti nelabvēlīgi ietekmētu zivju krājumus;

Z.  tā kā nav ticamu sociālekonomisko un vides statistikas datu par atpūtas zvejas ietekmi uz zivju krājumiem, sevišķi vietās, kur atpūtas zveja ir intensīva, un tā kā nav skaidru noteikumu, kas piemērojami lomam, un loms arī netiek rūpīgi pārbaudīts, un vēl mazāk ir skaidrības par atpūtas zvejas sektorā nozvejotā loma nelikumīgu tirdzniecību ar neoficiālu kanālu starpniecību, kurus parasti saista ar restorāniem;

Zvejas tūrisms ES valstīs

AA.  tā kā pētījums, ko 2015. gadā veica vides aktīvistu grupa „Il Mare Delle Alpi (GAC)”(6), cenšoties izzināt iedzīvotāju ieražas un viedokļus grupas darbības teritorijā, liecināja, ka viena trešdaļa respondentu ēd zivis vairākas reizes nedēļā, bet tikai četru veidu zivis — divas ir saldūdens zivis un abas pārējās ir jūras zivis (treknās zivis, lasis, menca un forele); tā kā zvejas tūrisms vairo izpratni par zivju sugām un ēdienu gatavošanas tradīcijām, par ko plašākam patērētāju lokam bieži vien nav ne mazākas nojausmas; tā kā zvejas dažādošanas gadījumā ietekme neapšaubāmi ir jūtama;

AB.  tā kā Itālijā ir stabili palielinājies pieteikumu skaits licences saņemšanai, kas ļauj darboties zvejas tūrisma jomā; tā kā nesen Itālijā veiktais apsekojums liecina, ka visvairāk licenču ir izsniegts Ligūrijas (290), Emīlijas-Romanjas (229), Sardīnijas (218), Kalabrijas (203), Kampānijas (200) un Sicīlijas (136) reģionā; tā kā no 2002. līdz 2012. gadam pavisam kopā ir reģistrētas 1600 licences; tā kā 2003. gadā visvairāk licenču bija izsniegts Kampānijas (63), Ligūrijas (62), Sicīlijas (60) un Sardīnijas (59) reģionā, no kuriem daudz neatpalika Pūlijas (46), Kalabrijas (39) un Toskānas (37) reģions(7);

AC.  tā kā viena trešdaļa flotes, kurai ar licenci atļauts nodarboties ar zvejas tūrismu, uz kuģa klāja nedrīkst uzņemt vairāk nekā 4 pasažierus, 29 % flotes drīkst pārvadāt 5–8 pasažierus un pārējie 37 % flotes drīkst pārvadāt 9–12 pasažierus(8);

AD.  tā kā vislielākais tūristu pieplūdums ir tieši jūlija un augusta mēnesī, un tas nozīmē, ka zvejas tūrismam ir ārkārtīgi sezonāls raksturs un ka ir svarīgi censties to dažādot;

AE.  tā kā izglītības ziņā tendence ir līdzīga tai, kas vērojama attiecībā uz vecuma grupām, jo arī izglītības līmenis zvejas tūrisma operatoriem ir augstāks nekā tiem, kuru vienīgā profesionālā nodarbošanās ir zvejošana; tā kā vairāk nekā 30 % kapteiņu ir ieguvuši attiecīgu diplomu vai profesionālo kvalifikāciju un viņiem ir vismaz elementāras angļu (64 %), franču (34 %), spāņu (16 %) vai vācu (7 %) valodas zināšanas(9);

AF.  tā kā Itālijā veiktais zvejas tūrisma operatoru apsekojums liecina, ka ar zvejošanas tūrēm var sekmīgāk īstenot centienus saglabāt zivju krājumus un jūras ekosistēmas, jo īpaši tāpēc, ka samazinās nozveja, turklāt — no sabiedrības viedokļa raugoties, — zvejas tūrisms var veicināt zvejnieku un viņu ģimeņu fizisko labklājību un garīgo labsajūtu, jo samazinās stundu skaits, kas jānostrādā jūrā(10);

AG.  tā kā ir konstatēts, ka aizvien vairāk sieviešu iesaistās ne vien zvejnieku palīgdarbos, bet arī pašas sāk darboties zvejas tūrisma jomā;

AH.  tā kā zvejas tūrisma galamērķu veidošanas nolūkā par vienu no mērķgrupām var uzskatīt arī jauniešus;

AI.  tā kā tradicionālā zveja pašlaik ir vismazāk pazīstamais pamatdarbības veids, ko ir vismazāk iespēju apgūt akadēmiskās izglītības pamatstudiju un vidējā līmeņa studiju programmās un kas šādās programmās ir visretāk izmantotais studiju priekšmets;

AJ.  tā kā ir daudz dažādu iespēju sākt īstenot ar tradicionālo zveju saistītus izglītojošus pasākumus pēc „lauksaimnieku skolai” līdzīgu modeļu parauga;

AK.  tā kā iespējas izvērst zvejas tūrismu ārkārtīgi lielā mērā ir atkarīgas no tā, kā veidojas partnerattiecības zivsaimniecības nozares vietējās rīcības grupās, kuru sastāvā zivsaimniecības nozarē nodarbinātie un citas ieinteresētās personas gan no publiskā, gan privātā sektora kopīgi izstrādā un īsteno augšupēju stratēģiju, kas ir piemērota attiecīgās teritorijas vajadzībām ekonomikas, sabiedrības un vides jomā un spēj šīs vajadzības apmierināt; tā kā ES nav gandrīz nevienas zivsaimniecības nozares vietējās rīcības grupas, kura tūrismu nebūtu atzinusi par galveno attīstības faktoru, lai gan tām ir ļoti atšķirīgs darbības konteksts un tās īsteno katra savu stratēģiju;

AL.  tā kā Komisija ir izveidojusi Eiropas Zivsaimniecības reģionu tīkla (FARNET) atbalsta vienību, lai palīdzētu īstenot Eiropas Zivsaimniecības fonda (EZF) 4. prioritāro virzienu; tā kā FARNET ir zvejas apgabalu tīkla sadarbības platforma un palīdz zivsaimniecības nozares vietējām rīcības grupām īstenot savu stratēģiju, iniciatīvas un projektus;

AM.  tā kā vietējās ieinteresētās personas zivsaimniecības nozares vietējās rīcības grupās ir sapratušas, kā zvejas vietas piedāvājums tūristiem var pārtapt par plašāku pakalpojumu komplektu un tādējādi nezaudēt savu pievilcību pat tādā tūrisma segmentā, kur ir ļoti sīva konkurence; tā kā šādi tūrisms var kļūt par nozīmīgu papildu ienākuma avotu zvejnieku kopienām un tā galu galā veicināt piekrastes un salu reģionu attīstību kopumā;

AN.  tā kā veiksmes stāsti apliecina, ka zivsaimniecības nozares vietējās rīcības grupas Grieķijā, Itālijā un Spānijā sniedz nenovērtējamu atbalstu to zvejnieku kopienām, kuri nodarbojas ar mazapjoma zveju; tā kā FARNET tīklā ir izcelti labākās prakses piemēri no Francijas, Beļģijas, Spānijas, Horvātijas un Itālijas(11);

AO.  tā kā Somijā ir pieņemts modelis, pēc kura zveju tūrisma ietekme tiek vērtēta, par pamatu ņemot uzturēšanās ilgumu, uzturēšanās vietu un apmeklētāju skaitu; tā kā novērtējuma secinājumi liecina, ka ir problemātiski definēt jēdzienu „zvejošanas tūrists” un izvēlēties metodi apmeklējumu skaita noteikšanai(12);

AP.  tā kā dažādos piekrastes ciematos tiek rīkoti svētki dalībvalstīs, kurām ir svarīgi apgūt jaunus līdzekļus, ar ko palielināt tūristu pieplūdumu, piemēram, līdz ar svētku rīkošanu piedāvāt pamatdarbības nozarē arī citus kvalitatīvus pakalpojumus — izplatīt informāciju par to, kas ir mazapjoma zveja un kāda ir zvejnieku ikdiena, un nodrošināt iespējas baudīt kultūras tradīcijas, cita starpā vietējo ēdienu virtuvi un vīnus, un augstvērtīgus pārstrādes un konservu rūpniecības produktus, kas atspoguļo ES raksturīgo daudzveidību;

AQ.  tā kā Spānijā ir izveidota aģentūra „Turismo marinero – Costa del Sol” un arī citas īpašas aģentūras, kuru uzdevums ir veicināt darbību tradicionālās zivju rūpniecības nozarē un palīdzēt vietējiem iedzīvotājiem sākt nodarboties ar zvejas tūrisma pakalpojumu piedāvāšanu un tos popularizēt; tā kā minētā aģentūra rīko ēdienu gatavošanas kursus uz vietējo zvejnieku zvejas kuģu klāja, organizē zivju sugu vērošanas braucienus jūrā un piedāvā iespējas nodarboties ar atpūtas zveju; tā kā vēl viena izvēles iespēja ir brauciens gida pavadībā uz brīvdabas muzeju „Bioparc”, kas radīts īpaši bērniem un kur viņi var uzzināt ko jaunu par jūras bioloģiju, tradicionālo zveju (tradicionālajiem zvejas rīkiem un paņēmieniem) un vietējo kultūru; atzīmē, ka piekrastes un lauku kopienām, jo īpaši perifērijas reģionos, būtu izdevīga šādu iniciatīvu pārņemšana un šajā jomā gūtās pieredzes apmaiņa starp dalībvalstīm(13);

AR.  tā kā Komisija, Parlaments un dalībvalstis tādēļ nedrīkst nešķirojot aizliegt pilnīgi visus mazapjoma zvejas paņēmienus, kurus izmanto zvejnieku ģimenes, jo vispirms ir pienācīgi jāveic ietekmes novērtējums, lai nepieļautu, ka tradicionālos zvejas rīkus vairs nevar izmantot oriģināliem ilgtspējīgas mazapjoma zvejas tūrisma veidiem, kas vēl ir tapšanas posmā;

AS.  tā kā Horvātijā zvejnieku svētki, kas vasaras mēnešos tiek rīkoti piekrastes un salu tūrisma centros, palīdz popularizēt zvejošanas tradīcijas, kultūras un vēstures mantojumu, vietējo ēdienu virtuvi un tradicionālo dzīvesveidu,

1.  uzskata, ka ir svarīgi pārveidot zvejas kuģu konstrukciju un pielāgot tos darbībai tūrisma nozarē, jo zvejas laivas ir jāatjauno, lai garantētu tūristu drošību, un ka, piedāvājot patīkamam piedzīvojumam vajadzīgās ērtības, ir jāraugās, lai nekas neapgrūtinātu zvejošanu, bet attiecīgo kuģu zvejas jauda tomēr nepalielinātos; taču norāda, ka šādas pārbūves dēļ nedrīkst ierobežot rūpniecisko zveju, jo īpaši tad, ja pārbūve notiek pirms vai pēc tūrisma sezonas;

2.  īpašu uzmanību pievērš zvejas tūrisma piedāvātajām iespējām, kas vēl nemaz nav izmantotas, bet varētu būt ļoti izdevīgas kopienām, kuras dzīvo piekrastes teritorijās, jo ļautu tām dažādot savus ienākumu avotus; ņemot to vērā, uzskata, ka zvejas tūrisms jūrā un zvejnieku piedāvātie tūrisma pakalpojumi krastā var papildināt rūpniecisko zveju un nodrošināt zvejnieku kopienām papildu ienākumus;

3.  uzskata, ka Komisijas iniciatīva būtu īstenojama ar šādu stratēģisku mērķi — popularizēt zvejošanas tūres, zvejnieku piedāvātos tūrisma pakalpojumus krastā un ar sporta zveju saistītu tūrismu un panākt šo nodarbošanās veidu pilnīgu uzplaukumu visā Eiropas Savienībā ar kopīga tīkla un šim nolūkam izveidotas pamatsistēmas palīdzību;

4.  aicina Komisiju ar Eiropas Ceļojumu komisijas un portāla visiteurope.com palīdzību popularizēt ilgtspējīga atpūtas zvejas tūrisma galamērķus Eiropā un ar mērķtiecīgu informācijas kampaņu iepazīstināt zvejas uzņēmumus ar šo jauno un ilgtspējīgo darījumdarbības modeļu potenciālu un to piedāvātajām izaugsmes iespējām;

5.  aicina Komisiju veicināt zvejas tūrisma veidošanos un attīstību, tiecoties piemērot diferencētu darījumdarbības stratēģiju, kas būtu atbilstīga šī sektora potenciālam un spētu efektīvāk apmierināt sektora vajadzības, un tā censties radīt jaunu tūrisma veidu, kurā līdz ar citiem aspektiem galvenā uzmanība tiek veltīta tam, kā panākt kvalitāti, elastību, inovāciju un saglabāt zvejas apgabalu vēstures un kultūras mantojumu, kā arī aizsargāt tajos vidi un veselību; tāpat arī aicina Komisiju rosināt un atbalstīt ar tūrismu saistītus ieguldījumus zivsaimniecībā, lai veidotos daudzveidīgs iespējamo tūrisma pakalpojumu klāsts, ko var panākt, popularizējot ēdienu virtuvi, kuru pagatavošanai tiek izmantoti ar nerūpniecisku zveju iegūti zivju produkti, popularizējot makšķerēšanas tūrismu, zemūdens un niršanas tūrismu u. tml. un tā ilgtspējīgi gūstot labumu no zvejniecības mantojuma un konkrētā zvejas apgabala atpazīstamības;

6.  lai veicinātu zvejas tūrisma veidošanos un attīstību, aicina Komisiju rosināt un aktīvi atbalstīt ieguldījumus, ar kuriem darbību zivsaimniecībā cenšas dažādot tādos aspektos kā kultūra un māksla, kas ir tradicionālā mantojuma elementi (rokdarbi, mūzika, dejas u. c.), un atbalstīt ieguldījumus, kuru mērķis ir popularizēt zvejošanas tradīcijas, vēsturi un zvejniecības mantojumu kopumā (zvejas rīki, paņēmieni, vēsturiski dokumenti u. c.), atverot muzejus un rīkojot izstādes, kas cieši saistītas ar piekrastes zveju;

7.  aicina Komisiju apsvērt iespēju atļaut loma ieguvei paredzētus zvejas kuģus izmantot arī citiem mērķiem, lai ar šiem kuģiem, neatsakoties no zvejas, varētu veikt arī cita veida darbību saistībā ar atpūtas un tūrisma nozari, piemēram, jūrniecības informācijas dienu vai ar pārstrādi, mācībām vai degustāciju saistītu (un tamlīdzīgu) pasākumu rīkošanai, par paraugu ņemot lauksaimnieku skolu vai agrotūrisma sistēmu, kas darbojas lauksaimniecības nozarē;

8.  tādēļ uzskata, ka ir jāveido Eiropas zvejas tūrisma tīkls un Eiropas tīkls ar sporta/atpūtas zveju saistītiem tūrisma pakalpojumiem, iedvesmojoties no tik ļoti veiksmīgā FARNET piemēra, kurš būtiski atslogo zivsaimniecības nozares vietējo rīcības grupu darbu;

9.  uzskata, ka ir steidzami nepieciešams rūpīgi noteikt atbalsta politikas ievirzi un pienācīgi izvērtēt tās īstenošanas rezultātus, un arī sistematizēt, standartizēt un pilnveidot statistikas datu vākšanu par to, cik lielā mērā šādi dažādošanas pasākumi ir ienesīgi Eiropas zvejas apgabaliem; uzsver arī vēl kādu būtisku elementu — ir vajadzīga uzraudzība pār to, kādu ietekmi faktiski rada atpūtas zveja kā saimnieciskās darbības veids, kā tā ietekmē zivju krājumus un kā ar neoficiālu tirdzniecības kanālu starpniecību tā varētu konkurēt ar profesionālo zivsaimniecības nozari; mudina Komisiju panākt zivju rūpniecības pārstāvju līdzdalību šādu uzraudzības pasākumu izstrādes procesā;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis veidot un atbalstīt partnerattiecības ar zvejas tūrisma sektoru, ko aizsargājamo jūras teritoriju pārvaldības struktūras veicina aizsargājamās jūras teritorijās un Natura 2000 tīkla teritorijās, lai līdz ar dabas resursu aizsardzību arī popularizētu un veidotu tādu uzvedības kultūru, kura nodrošina atbildīgu atpūtu pie dabas;

11.  uzskata, ka ir būtiski Savienības līmenī saskaņot jēdziena „zvejas tūrisms” definīciju, uzsvaru jo īpaši liekot uz zvejošanas tūrēm, zvejnieku piedāvātiem tūrisma pakalpojumiem krastā, ar akvakultūru saistītu tūrismu un ar sporta un/vai atpūtas zveju saistītu tūrismu; šis jēdziens būtu jādefinē, rēķinoties ar to, cik daudz dažādos veidos šos pasākumus varētu īstenot, obligāti apspriežoties ar visām ieinteresētajām personām un nodrošinot, ka zvejas tūrisms tiek uzskatīts par nodarbošanos, ko zvejnieki veic papildus savam pamatdarbam, proti, zvejošanai, nepārejot uz citu nozari, kas nav zivsaimniecība;

12.  uzmanību jo īpaši vērš uz to, ka ir svarīgi nošķirt dažādus zvejas tūrisma veidus, kas cita starpā ir zvejošanas (zivju loma un uz zvejnieku tradicionālo dzīvesveidu krastā orientēts) tūrisms, atpūtas un izklaides pasākumi uz ūdens jūrā un piekrastē, atpūtas zveja (tostarp makšķerēšanas tūrisms), zveja iekšzemes ūdeņos, no atpūtas un izklaides pasākumiem, kuri saistīti ar vēstures un kultūras mantojuma objektiem un vērsti uz sinerģijas veidošanu ar augstas kvalitātes primārās ražošanas produktu tirgvedības iniciatīvām, un vienlaikus nodrošina, ka tiek saudzēts dabas mantojums, aizsargāti dzīvnieki un saglabāta bioloģiskā daudzveidība;

13.  aicina Komisiju ņemt vērā to, cik ļoti dažādi ir tūrismā iesaistītie ES zvejniecības nozares operatori, un attiecīgi pieņemt kopīgus noteikumus par kuģošanas drošību, par veselības un higiēnas prasībām, kas jāievēro uz kuģiem, kurus izmanto zvejas tūrismam, un par iespējamiem nodokļu atvieglojumiem, ar nosacījumu, ka visi minētie elementi ir pietiekami elastīgi, lai līdzsvarotu būtiskākās atšķirības starp atsevišķām zvejnieku saimniecībām un zvejas kuģiem, un ļauj saglabāt reģionu īpašo specifiku;

14.  iesaka pielāgojumus, kas obligāti jāveic, lai motorizētus kuģus pārbūvētu zvejas tūrisma vajadzībām, cita starpā īstenot arī pēc dekarbonizācijas un energoefektivitātes principa;

15.  uzskata, ka ir vēlams nodrošināt šādiem tūristiem pienācīgas transporta un izmitināšanas iespējas un arī sabiedrisko vietu uzturēšanu un uzkopšanu, kad vien tas nepieciešams, jo ir jāpanāk, lai darbība tūrisma jomā būtu sekmīga ilgtermiņā;

16.  aicina dalībvalstis pildīt savas saistības saskaņā ar ES Ūdens pamatdirektīvu un Jūras stratēģijas pamatdirektīvu, lai panāktu labu piekrastes un jūras ūdeņu stāvokli, tādēļ jo īpaši nodrošinot resursu efektīvāku izmantošanu un veicot iedarbīgus pasākumus, ar ko nepieļauj piesārņojuma un atkritumu rašanos un tos likvidē;

17.  aicina dalībvalstis mazināt administratīvo slogu, vienkāršojot licencēšanas un citas birokrātiskās procedūras;

18.  uzsver, ka zvejas tūrisma nozarē ir jādarbojas, garantējot bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, Natura 2000 tīkla teritoriju un aizsargājamo jūras teritoriju saglabāšanu, un ka tāpēc ir plašāk jāveido dialogs un sinerģija ar citām attiecīgajām dalībvalstīm;

19.  uzskata, ka būtu jārīko apmācības kursi zvejniekiem un zivju audzētājiem, kā arī viņu ģimenes locekļiem un visiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri šajā procesā piedalās, un ka tas ir jādara, lai viņi iegūtu tūristu uzņemšanai un garantētai drošībai vajadzīgās valodu prasmes un zināšanas un lai plašākai sabiedrībai varētu sniegt informāciju par jūras bioloģiju, vietējām zivju sugām, vidi un kultūras tradīcijām; aicina Komisiju un Padomi atzīt, cik nozīmīga ir sieviešu darbošanās zvejas tūrisma nozarē un cik tā ir svarīga ilgtspējīgai attīstībai no zvejas atkarīgās teritorijās, un tā garantēt sieviešu līdztiesīgu līdzdalību;

20.  aicina gan dalībvalstis, gan reģionālās un vietējās pašpārvaldes vērienīgi izplatīt informāciju par Komisijas izveidoto Eiropas darbvietu mobilitātes portālu EURES, kur darba meklētāji un darba devēji var uzzināt, kādi ir darba piedāvājumi un kādas prasmes un izglītība ir vajadzīga darbam „ūdeņu nozarē”, un popularizēt ikvienam pieejamus kvalifikācijas celšanas vai pārkvalificēšanās tiešsaistes kursus tūrisma vadības un novatoriska zvejas tūrisma jomā;

21.  aicina Komisiju Eiropas mazo uzņēmumu portālā izveidot īpašu sadaļu, kas palīdzētu uzņēmējiem un/vai zvejniekiem atrast finansējumu savai darbībai zvejas tūrisma jomā;

22.  uzskata, ka zvejas apgabalos priekšroka jādod arodprasmju iegūšanai tādās jomās kā digitālā tirgvedība, komunikācijas pārvaldība un uzturēšana sociālajos plašsaziņas līdzekļos, sociālo un kultūras aspektu pārvaldība un valodu prasmes, jo zvejas tūrisma piedāvājums ir ne vien jāveido, bet arī jāreklamē;

23.  uzskata, ka ir svarīgi panākt, lai katram tūrisma piedāvājumam būtu savs īpašs veidols, kas katrā atsevišķā gadījumā būtu nosakāms pēc stratēģijas, kuras pamatā ir tieši konkrētajai vietai raksturīgās iezīmes un ar tām saistītā specializēšanās, un pēc resursiem, kas ir pieejami; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis popularizēt ilgtspējīgus tūrisma un ekotūrisma veidus, šajā nolūkā neaizmirstot arī par novatoriskām tirgvedības stratēģijām, kas būtu īstenojamas, galvenokārt pievēršoties tradīciju un ilgtspējas raksturlielumiem, un kas būtu pastāvīgi jāuzrauga, lai līdzsvarotu piedāvājumu un pieprasījumu;

24.  prasa izstrādāt kompleksus piedāvājumus, kuri ļautu klientiem gūt vispusīgu pieredzi un būtu veidoti, strukturēti un sinerģiski apvienojot visu, ko attiecīgā teritorija par piedāvāt, un pieprasa veidot partnerattiecības, lai klientus varētu piesaistīt ar tūrisma dinamiku, kura jau darbojas tradicionālās zvejas apgabaliem blakusesošajās teritorijās (piemēram, kā konferenču un/vai karjeras tūrisms);

25.  aicina Komisiju atbalstīt un veicināt zvejnieku saimniecību un zvejniecībā nodarbināto līdzdalību arī tādos projektos, kas saistīti ar kultūras un tradīciju tūrismu, piemēram, no jauna atklājot jūrā braukšanas prasmes un tradicionālās zvejas vietas un arodus;

26.  atzīmē, ka tūrisma operatoriem un zvejniekiem ir svarīgi sadarboties, lai maksimāli izmantotu zvejas tūrisma piedāvātās iespējas;

27.  uzsver, ka tūrisms, kas saistīts ar dzīvās dabas vērošanu savvaļā, ir svarīgs, jo īpaši vaļu vērošana, taču pret savvaļas augu un dzīvnieku dabiskajām dzīvotnēm un bioloģiskajām vajadzībām ir jāizturas ar cieņu; šāds tūrisms varētu būt izdevīgs no izglītības, vides un zinātnes viedokļa un nodrošināt arī citus sociālekonomiskus ieguvumus, un tas varētu palīdzēt labāk iepazīt un augstāk novērtēt šīs unikālās sugas un viņu trauslo dzīvesvidi;

28.  aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašvaldības nodrošināt ilgtspējīgu un novatorisku infrastruktūru, kas ietvertu arī interneta savienojumus un informācijas tehnoloģijas, tā palīdzot veicināt zvejas tūrisma attīstību un jau izveidotās jūru, upju un ezeru infrastruktūras atjaunošanu;

29.  aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašvaldības intensīvāk īstenot reklāmas un komunikācijas kampaņas, piemēram, saistībā ar tādām iniciatīvām kā „Eiropas labākie galamērķi” un „Eiropas Kultūras mantojuma gads” (2018) un arī ar citām līdzīgām iniciatīvam, kuru mērķis ir pilnveidot zināšanas un vairot izpratni par tradicionālo zvejošanas kultūru un akvakultūru; mudina ieinteresētās personas ķerties pie iespējām piesaistīt gan tūristus, gan viesus, kuri var ceļot arī pirms vai pēc tūrisma sezonas;

30.  uzskata, ka atbildīgos un ilgtspējīgos darījumdarbības modeļos, ar ko dažādo zivsaimniecības nozari, ir jāparedz cieņas pilna attieksme pret vietējām zvejnieku kopienām un jāpalīdz tām saglabāt savu identitāti; jo īpaši uzsver, ka ar tūrismu saistītajai atpūtas zvejai būtu jāatbilst mazo vietējo nerūpnieciskās zvejas uzņēmumu interesēm;

31.  uzskata, ka zvejas (zivju loma un uz zvejnieku tradicionālo dzīvesveidu krastā orientētu) tūrismu ir svarīgi attīstīt kā aktīvās atpūtas veidu, kam ir nozīmīgas blakus priekšrocības, piemēram, jūrniecības kultūras un zvejas tradīciju popularizēšana un izglītošana par tādiem jautājumiem kā izpratne par vidi un sugu saglabāšana;

32.  norāda, ka ir jāmeklē iespējas, kā palielināt iespējamo pieprasījumu pēc attiecīgi pielāgotas konstrukcijas kuģiem, paplašinot piedāvājumu, lai piesaistītu, piemēram, izglītības nozares pārstāvjus, kas guvuši ar lauksaimniecības nozares iekļaušanu mācību procesā saistītu pieredzi, īstenojot izglītojošus projektus lauku saimniecībās;

33.  uzsver, ka produktu klāsta dažādošanai ir nepieciešami atbilstoši reklāmas pasākumi un ka ir vajadzīga stratēģija, kas nodrošina zvejnieku mērķgrupas atpazīstamību, cita starpā arī pārrobežu līmenī īstenojamas reklāmas piedāvājumu iniciatīvas;

34.  tāpēc uzskata, ka vietējām zvejnieku kopienām galamērķos, kuri atrodas tajā pašā reģionā, būtu jāapsver iespēja sadarboties, lai sāktu īstenot kopīgas tirgvedības kampaņas, kā bija ierosināts 2015. gada 29. oktobra Parlamenta rezolūcijā par jauniem izaicinājumiem un koncepcijām tūrisma veicināšanai Eiropā(14), un lai uz starptautiskās sadarbības pamata popularizētu kopīgas tirgvedības platformas, kas jo īpaši pievēršas reklāmai un pārdošanai tiešsaistē;

35.  uzskata, ka minētajā tirgvedības stratēģijā vajadzētu veidot sinerģiju starp tirgvedības iniciatīvām, ar ko popularizē kvalitatīvus svaigus vai pārstrādātus produktus, gastronomiju un tūrismu, un pēc teritoriālā principa iedalīt šīs iniciatīvas grupās, kuras ir saskanīgas kultūras, ar ražošanu saistīta vai vides aspekta ziņā un/vai ir balstītas uz sinerģiju;

36.  uzskata, ka ir jāsaglabā tradicionālā prakse un paņēmieni (tādi kā almadraba un xeito), jo piekrastes reģionos tie ir cieši saistīti ar identitāti un dzīvesveidu, un ka tie būtu jāatzīst par kultūras mantojuma elementu;

37.  norāda, ka ir svarīgi ieguldīt zivsaimniecības dažādošanā, lai popularizētu tradīcijas, vēsturi un zvejniecības mantojumu kopumā (tostarp tradicionālos zvejas rīkus un paņēmienus);

38.  norāda, ka ir svarīgi ieguldīt zivsaimniecības dažādošanā, lai popularizētu vietējo zivju produktu pārstrādi;

39.  aicina dalībvalstis pieņemt stratēģijas, ar ko varētu pārvarēt sezonalitātes problēmu, kura ietekmē darbību tūrisma jomā, un viena no iespējām ir rīkot kulinārijas festivālus un pasākumus, gadatirgus/tirdziņus ostās un ciematos(15), veidot tematiskos parkus un muzejus (iedvesmojoties no Spānijas un Četaras piemēra), kur pasākumi varētu notikt jebkurā gada laikā neatkarīgi no laikapstākļiem un apstākļiem jūrā;

40.  ir pārliecināts, ka gan alternatīvu, gan tieši uz tūrismu vērstu produktu līdzsvarots piedāvājums un šo produktu pienācīga popularizēšana un tirgvedība var palīdzēt pārvarēt ar sezonalitāti saistītās problēmas;

41.  uzskata, ka dalībvalstīm, reģioniem un ieinteresētajām personām ir svarīgi apmainīties ar labāko praksi, jo trūkst sinerģijas starp uzņēmumiem dažādos ES jūras baseinos, un šādas sinerģijas trūkums ir sadrumstalotības un ierobežotu ekonomisko priekšrocību iemesls; atzīmē, ka pētniecības institūti, muzeji, tūrisma uzņēmumi, Natura 2000 tīkla teritoriju un aizsargājamo jūras teritoriju pārvaldības struktūras, tradicionālās konservēšanas un pārstrādes rūpniecības uzņēmumi un citas ieinteresētās personas būtu jāmudina uz sadarbību, lai tie kopīgi izstrādātu ilgtspējīgus un novatoriskus produktus, kas nodrošinātu ne vien ekonomiskā kapitāla pieaugumu, bet arī atbilstu viesu vēlmēm; uzsver, ka attiecīgās darbības būtu jāiekļauj saskaņotā vispārējā sistēmā, kas veidota, lai popularizētu ilgtspējīgu un atbildīgu tūrismu attiecīgajos baseinos; uzskata, ka šajā sakarībā nozīmīga ir zivsaimniecības nozares vietējo rīcības grupu darbība un ka tāpēc tās būtu jānodrošina ar pienācīgu finansējumu;

42.  aicina dalībvalstis un Komisiju stiprināt vietējo, reģionālo un valsts iestāžu savstarpējo saikni ar saikni ar ES, lai popularizētu tādus pārvaldības modeļus, kas ļauj īstenot transversālu politiku, tiecoties uz augstākiem mērķiem dažādās darbības jomās, tostarp ilgtspējīgas un iekļaujošās izaugsmes jomā;

43.  aicina Komisiju FARNET un zivsaimniecības nozares vietējo rīcības grupu struktūrā sekmēt visaptverošu Eiropas līmeņa dialogu starp ostu pārstāvjiem, tūrisma nozares ieinteresētajām personām un vides ekspertiem;

44.  aicina valsts iestādes un aģentūras ciešāk sadarboties ar tūrisma aģentūrām un lielu prioritāti piešķirt jūras nozaru ekonomikas dažādošanai, atsaucoties tieši uz jūras tūrismu un nozarēm, kuras to papildina; atzīmē, ka dažādošanas nolūkā attiecīgos gadījumos tūrisma pakalpojumu komplektā un tirgvedības kampaņā būtu jāiekļauj arī makšķerēšana jūrā, un tas jo īpaši attiecas uz salām un piekrastes teritorijām; uzsver, ka par prioritāti būtu jāuzskata zvejas kuģu — gan to, kurus izmanto komerciālai, mazapjoma un tradicionālai zvejai, gan jūras tūrisma kuģu — licencēšana divējādai izmantošanai un ka būtu jāpiešķir dotācijas, lai palīdzētu tos pārbūvēt;

45.  aicina Komisiju, dalībvalstis, vietējās un reģionālās pašvaldības, attiecīgās nozares pārstāvjus un citas ieinteresētās personas uz mērķtiecīgu rīcību saskaņā ar ES politikas nostādnēm, kuras ietekmē zivsaimniecības un akvakultūras nozari; norāda, ka ir jāpieņem labākās prakses rokasgrāmata ar svarīgāko piemēru izklāstu, lai rosinātu arī citus uzņēmumus attiecīgi rīkoties; norāda, ka ir jāiesaista arī vietējās zinātnieku aprindas, lai nepieļautu vides problēmas;

46.  uzsver videi draudzīgu darījumdarbības modeļu nozīmi un tāpēc iesaka vietējām rīcības grupām (piemēram, zivsaimniecības nozares vietējām rīcības grupām un lauku vietējām rīcības grupām) vienmēr strādāt ciešā sadarbībā ar vides ekspertiem;

47.  prasa piešķirt mērķfinansējumu, kas ir vajadzīgs, lai izveidotu Eiropas mēroga tīklu apmaiņai ar labāko praksi un zvejas darbību kartēšanai, kurš ietvertu informāciju par nozīmīgiem objektiem un katras zvejnieku kopienas īpašībām;

48.  cer, ka tiks izmantoti īpaši atbalsta mehānismi (saistībā ar EJZF un/vai citiem instrumentiem), ko ārkārtas gadījumā (piemēram, ja ir notikusi dabas katastrofa) var izmantot teritorijās, kur zvejniecība un zvejas tūrisms ir vienīgais ienākumu avots;

49.  uzskata, ka ir jārosina piešķirt finansējumu tāda veida pasākumiem, kas noteikti saskaņā ar EJZF, Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF), Eiropas Sociālo fondu (ESF) un Kohēzijas fondu, pētniecības pamatprogrammu un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), šajā nolūkā cieši sadarbojoties ar konsultantiem no Eiropas Investīciju bankas (EIB), un ka ir jānodrošina iespējas vieglāk saņemt aizdevumus ar atvieglotiem nosacījumiem, jo tā var novērst grūtības, ar kurām saskaras tieši sievietes, cenšoties atrast finanšu līdzekļus projektiem, kas atbilst vajadzīgajiem kritērijiem, lai tos iekļautu valsts programmās;

50.  uzsver, ka 2007.–2013. gada plānošanas periodā zivsaimniecības nozares vietējām rīcības grupām bija pieejami EUR 486 miljoni EZF līdzekļu un ka minētajā periodā tika atbalstīti aptuveni 12 000 vietējo projektu;

51.  mudina dalībvalstis un zivsaimniecības nozares vietējās rīcības grupas maksimāli lietderīgi izmantot pieejamos līdzekļus un, ja vien iespējams, izmantot arī finansējumu no vairākiem avotiem (kopā ar ERAF, Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) vai ESF);

52.  aicina dalībvalstis izveidot reģionāla līmeņa kontaktpunktus, lai sniegtu vajadzīgo informāciju un atbalstu;

53.  iesaka zivsaimniecības nozares vietējām rīcības grupām cieši sadarboties ar tūrisma nozares ekspertiem, lai izvēlētos projektus un atbilstošu finansējumu, izmantojot EJZF programmas 4. virzienu, kas paredzēts darbības dažādošanai zivsaimniecības apgabalos;

54.  norāda, ka iniciatīvām, kuras zvejnieku kopienās rosina īstenot sievietes, EJZF piešķir īpašu finansiālo atbalstu;

55.  aicina dalībvalstis EZJF finansējuma saņemšanai atbilstošu darbību atlases kritērijus noteikt tā, lai panāktu, ka finansētajās darbībās ir pienācīgi integrēta un tiek veicināta dzimumu līdztiesība (piemēram, atsaucoties uz darbībām, kuras īpaši paredzētas sievietēm vai kuras īsteno sievietes);

56.  aicina Komisiju veikt pētījumu par šādu darbību sociālekonomisko ietekmi un ietekmi uz vidi;

57.  aicina Komisiju izvērtēt atpūtas zvejas sociālekonomisko ietekmi uz iekšzemes tūrismu, sevišķi lauku rajonos, un ierosināt pasākumus, ko varētu īstenot reģioni, kuros šādas zvejas iespējas vēl arvien netiek pilnībā izmantotas;

58.  aicina dalībvalstis un Komisiju uzlabot datu vākšanas un pārvaldības procesu attiecībā uz zvejas tūrismu;

59.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, dalībvalstu valdībām un konsultatīvajām padomēm.

(1) OV L 354, 28.12.2013., 22. lpp. (2) OV L 149, 20.5.2014., 1. lpp. (3) OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp. (4) OV C 419, 16.12.2015., 167. lpp. (5) OV C 75, 26.2.2016., 24. lpp. (6) „Indagine sulle abitudini e opinioni dei cittadini nel comprensorio del GAC „il mare delle Alpi” – Analisi della pescaturismo in Italia come strumento di sviluppo sostenibile” (2015). (7) Cenasca Cisl et al. L’integrazione della pesca con altre attività produttive – La pescaturismo come modello sociale e culturale (2005). (8) „Indagine sulle abitudini e opinioni dei cittadini nel comprensorio del GAC „il mare delle Alpi” – Analisi della pescaturismo in Italia come strumento di sviluppo sostenibile” (2015). (9) Cenasca Cisl et al. L’integrazione della pesca con altre attività produttive – La pescaturismo come modello sociale e culturale (2005). (10) „Indagine sulle abitudini e opinioni dei cittadini nel comprensorio del GAC „il mare delle Alpi” – Analisi della pescaturismo in Italia come strumento di sviluppo sostenibile” (2015). (11) Socio-economic analysis on fisheries-related tourism in EUSAIR, Nemo project 1M-MED14-11, WP2, Action 2.3. (12) European Parliament. Perspectives for the development of tourism activities related to fishing, IP/B/PECH/IC/2013-103 (2014). (13) European Parliament. Perspectives for the development of tourism activities related to fishing, IP/B/PECH/IC/2013-103 (2014). (14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0391. (15) Piemēram, Siļķu flotes svētki un Ostas svētki Nīderlandē.