Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2016/2239(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0222/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0222/2017

Debates :

PV 03/07/2017 - 22
CRE 03/07/2017 - 22

Balsojumi :

PV 04/07/2017 - 6.14
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0288

Pieņemtie teksti
PDF 450kWORD 63k
Otrdiena, 2017. gada 4. jūlijs - Strasbūra Galīgā redakcija
Cilvēktiesību pārkāpumu novēršana saistībā ar kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, tostarp genocīdu
P8_TA(2017)0288A8-0222/2017

Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlija rezolūcija par cilvēktiesību pārkāpumu novēršanu saistībā ar kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, tostarp genocīdu (2016/2239(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO 1948. gada 9. decembra Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu VII nodaļu „Darbība attiecībā uz miera apdraudēšanu, miera pārkāpumiem un agresijas aktiem“,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1984. gada 10. decembra Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem rīcības un sodīšanas veidiem,

–  ņemot vērā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantu, Starptautiskā pakta par civilajām un politiskajām tiesībām 18. pantu, Deklarāciju par to, lai izskaustu jebkura veida neiecietību un diskrimināciju reliģijas vai ticības dēļ, un ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2000. gada 31. oktobrī pieņemto Rezolūciju Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) 1998. gada 17. jūlija Romas statūtus, kuri stājās spēkā 2002. gada 1. jūlijā,

–  ņemot vērā Romas statūtu Kampalas grozījumus, kuri tika pieņemti 2010. gada jūnijā pārskatīšanas konferencē Kampalā, Ugandā,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas nežēlīgo noziegumu analīzei paredzēto sistēmu, ko sagatavoja ANO īpašo padomnieku attiecībā uz genocīda novēršanu un pienākumu aizsargāt birojs,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2015. gada 15. marta ziņojumu par cilvēktiesību situāciju Irākā, ņemot vērā tā dēvētās Irākas un Levantes Islāma valsts un citu ar to saistītu grupējumu pastrādāto vardarbību,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2016. gada decembra Rezolūciju Nr. A/71/L.48, ar ko izveido starptautisku, objektīvu un neatkarīgu mehānismu, lai sniegtu palīdzību izmeklēšanā un vainīgo saukšanā pie atbildības par vissmagākajiem noziegumiem, kuri līdz 2011. gada martam tika izdarīti Sīrijas Arābu Republikā (IIIM), pārkāpjot starptautiskās tiesības,

–  ņemot vērā ziņojumu par Alepo notikumu īpašo izmeklēšanu, ko 2017. gada 1. martā publicēja Neatkarīgā starptautiskā izmeklēšanas komisija Sīrijas Arābu Republikas jautājumā,

–  ņemot vērā Padomes 2001. gada 11. jūnija Kopējo nostāju 2001/443/KĀDP par Starptautisko Krimināltiesu(1),

–  ņemot vērā 2002. gada 13. jūnija Padomes Lēmumu 2002/494/TI par Eiropas sakaru punktu tīklu izveidošanu attiecībā uz personām, kas atbildīgas par genocīdu, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem(2),

–  ņemot vērā Padomes 2003. gada 8. maija Lēmumu 2003/335/TI par genocīda, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības par tiem(3),

–  ņemot vērā Padomes 2003. gada 16. jūnija Kopējo nostāju 2003/444/KĀDP par Starptautisko Krimināltiesu(4),

–  ņemot vērā ES Pamatnostādnes starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanai,

–  ņemot vērā Nolīgumu starp Starptautisko Krimināltiesu (ICC) un Eiropas Savienību par sadarbību un palīdzības sniegšanu(5),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 21. marta Lēmumu 2011/168/KĀDP par Starptautisko Krimināltiesu(6),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos darba dokumentu par papildināmības principa ievērošanas veicināšanu (SWD(2013)0026),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 12. maija secinājumus par ES visaptverošo pieeju,

–  ņemot vērā 2014. gada 30. oktobrī pieņemto „ES Genocīda apkarošanas tīkla stratēģiju, lai apkarotu nesodāmību par genocīdu, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs“,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 16. novembra secinājumus par ES atbalstu pārejas posma tiesiskumam,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 23. maija secinājumus par Sīrijai un Irākai, kā arī ISIS/Daesh draudu novēršanai paredzēto ES reģionālo stratēģiju,

–  ņemot vērā 2016. gada 9. decembra Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) paziņojumu saistībā ar Starptautisko Genocīda upuru atceres un cieņas apliecināšanas dienu un šā nozieguma novēršanu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju (2015–2019),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 17. novembra rezolūciju par ES atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai — problēmu risināšana un grūtību pārvarēšana(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 17. jūlija rezolūciju par agresijas noziegumu(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par bērnu masveida pārvietošanu Nigērijā Boko Haram uzbrukumu rezultātā(9) un Eiropas Parlamenta 2014. gada 17. jūlija rezolūciju par Nigēriju — nesenajiem Boko Haram uzbrukumiem(10),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 16. decembra rezolūciju par gatavošanos pasaules humānās palīdzības samitam — risināmie jautājumi un iespējas sniegt humāno palīdzību(11),

–  ņemot vērā tā 2016. gada 24. novembra rezolūciju par situāciju Sīrijā(12), 2016. gada 27. oktobra rezolūciju par stāvokli Ziemeļirākā/Mosulā(13), 2016. gada 4. februāra rezolūciju par tā dēvētās ISIS/Daesh veiktu reliģisko minoritāšu sistemātisku masveida slepkavošanu(14) un tā 2015. gada 11. jūnija rezolūciju par Sīriju — stāvokli Palmīrā un Mazen Darwish lietu(15),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A8-0222/2017),

A.  tā kā genocīda noziegumi, noziegumi pret cilvēci un kara noziegumi, kas tiek dēvēti arī par nežēlīgajiem noziegumiem, ir visnopietnākie noziegumi pret cilvēci un rada bažas visā starptautiskajā sabiedrībā; tā kā šie noziegumi ir satricinājuši cilvēci;

B.  tā kā starptautiskajai sabiedrībai ir pienākums novērst nežēlīgo noziegumu īstenošanu; tā kā šādu noziegumu gadījumos nedrīkst pieļaut nesodāmību un ir jānodrošina, ka vainīgie tiek efektīvi, taisnīgi un ātri saukti pie atbildības valstu vai starptautiskajā līmenī un saskaņā ar papildināmības principu;

C.  tā kā atbildība par izdarīto, taisnīgums, tiesiskums un cīņa pret nesodāmību ir būtiski elementi, kas nostiprina mieru un konfliktu risināšanas, samierināšanās un atjaunošanas centienus;

D.  tā kā patiesa izlīguma pamatā var būt tikai patiesība un taisnīgums;

E.  tā kā šādos noziegumos cietušajiem ir tiesības uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un kompensāciju un tā kā starptautiskajai sabiedrībai ir jāsniedz pilnīgs atbalsts bēgļiem, kuri ir nežēlīgo noziegumu upuri; tā kā šajā kontekstā ir svarīgi ņemt vērā dzimumu perspektīvu, ievērojot sieviešu un meiteņu īpašās vajadzības bēgļu nometnēs, repatriācijas un pārmitināšanas laikā, kā arī attiecībā uz rehabilitāciju un pēckonflikta atjaunošanu;

F.  tā kā Starptautiskajai Krimināltiesai ir būtiska loma cīņā pret nesodāmību un miera atjaunošanā, un tiesiskuma nodrošināšanā upuriem;

G.  tā kā atlīdzības sistēma to noziegumu upuriem, kas ir tiesas kompetencē, padara Starptautisko Krimināltiesu par unikālu starptautiska līmeņa tiesu iestādi;

H.  tā kā Starptautiskās Krimināltiesas pilnīgai efektivitātei ir būtiska vispārīga pievienošanās Romas statūtiem; tā kā 124 valstis, tostarp visas ES dalībvalstis, ir ratificējušas Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus;

I.  tā kā Romas statūtu Kampalas grozījumus par agresijas noziegumiem, kuri tiek uzskatīti par vissmagāko un bīstamāko nelikumīga spēka izmantošanas formu, ir ratificējušas 34 valstis, tādējādi sasniedzot 30 valstu piekrišanas robežu, kura ir nepieciešama, lai sāktu īstenot grozījumus un pavērtu iespēju dalībvalstu asamblejai pēc 2017. gada 1. janvāra pieņemt lēmumu par Starptautiskās Krimināltiesas līgumā noteiktās jurisdikcijas saistībā ar agresijas noziegumiem īstenošanas sākšanu;

J.  tā kā 2016. gada novembrī Krievija nolēma atsaukt savu parakstu Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtiem; tā kā 2016. gada oktobrī Dienvidāfrika, Gambija un Burundi arī paziņoja par izstāšanos no Romas statūtiem; tā kā Āfrikas Savienība (ĀS) 2017. gada 31. janvārī pieņēma nesaistošu rezolūciju, kurā iekļauta stratēģija, lai izstātos no Starptautiskās Krimināltiesas, un aicinājums ĀS dalībvalstīm apsvērt tās ieteikumu īstenošanu; tā kā attiecīgi 2017. gada februārī un martā Gambija un Dienvidāfrika paziņoja par lēmumu atsaukt savu izstāšanos no Romas statūtiem;

K.  tā kā sadarbība starp Romas statūtu dalībvalstīm un reģionālajām organizācijām ir ārkārtīgi svarīga, jo īpaši situācijās, kurās Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcija tiek apstrīdēta;

L.  tā kā Starptautiskā Krimināltiesa pašlaik veic desmit izmeklēšanas deviņās valstīs (Gruzijā, Mali, Kotdivuārā, Lībijā, Kenijā, Sudānā (Dārfūrā), Ugandā, Kongo Demokrātiskajā Republikā) un divas izmeklēšanas Centrālāfrikas Republikā;

M.  tā kā saskaņā ar Statūtos iestrādāto papildināmības principu, Starptautiskā Krimināltiesa rīkojas tikai tādos gadījumos, kad valsts tiesas nespēj vai nevēlas veikt patiesu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par nežēlīgajiem noziegumiem, lai šo statūtu dalībvalstis saglabātu galveno atbildību, saucot pie atbildības vissmagāko starptautiska mēroga noziegumu iespējamos izdarītājus;

N.  tā kā Padomes 2001. gada 11. jūnija Kopējā nostājā 2003/444/KĀDP par Starptautisko Krimināltiesu dalībvalstis paziņoja, ka noziegumi, kuri ir Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā, attiecas uz visām dalībvalstīm, kuras ir nolēmušas sadarboties šo noziegumu novēršanā un minēto noziegumu izdarītāju nesodāmības novēršanā;

O.  tā kā ES un tās dalībvalstis ir bijušas uzticamas Starptautiskās Krimināltiesas sabiedrotās kopš tās izveides, piedāvājot nepārtrauktu politisko, diplomātisko, finansiālo un loģistikas atbalstu, tostarp veicinot universālumu un Romas statūtu sistēmas integritātes aizstāvību;

P.  tā kā ES un tās dalībvalstis ir devušas solījumu Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejai (SSKK) stingri atbalstīt tāda efektīva mehānisma izveidi, kas stiprinātu atbilstību starptautiskajām humanitārajām tiesībām; tā kā Parlaments ir pieprasījis PV/AP ziņot tam par mērķiem un stratēģiju, kas izstrādāta, lai īstenotu šo solījumu;

Q.  tā kā daudzi nežēlīgie noziegumi tika pastrādāti karos, kuri no 1991. gada līdz 1995. gadam notika valstu teritorijās, kuras iepriekš veidoja Dienvidslāviju;

R.  tā kā tiesvedības procesi par nežēlīgajiem noziegumiem, kuri no 1991. gada līdz 1995. gadam tika pastrādāti karos bijušās Dienvidslāvijas teritorijā, norit ļoti lēni;

S.  tā kā Sīrija 1955. gadā pievienojās Konvencijai par genocīda nepieļaujamību un 2004. gadā — Konvencijai pret spīdzināšanu;

T.  tā kā Eiropas Parlaments savā 2016. gada 27. oktobra rezolūcijā atgādināja, ka ISIS/Daesh cilvēktiesību pārkāpumos ietilpst genocīds;

U.  tā kā vairākos ANO ziņojumos, tostarp Neatkarīgās starptautiskās izmeklēšanas komisijas Sīrijas Arābu Republikas jautājumā, ANO ģenerālsekretāra īpašā padomnieka genocīda novēršanas jautājumos, ANO ģenerālsekretāra īpašā padomnieka jautājumā par pienākumu aizsargāt, īpašā referenta minoritāšu jautājumos un Augstā cilvēktiesību komisāra biroja, kā arī NVO avotu ziņojumos ir norādīts, ka darbības, ko veikušas visas puses, var tik uzskatītas par nežēlīgajiem noziegumiem un ka 2016. decembra cīņās par Alepo tika pastrādāti kara noziegumi;

V.  tā kā Starptautiskā krimināltiesa ir paziņojusi, ka ir pienācīgs pamats uzskatīt, ka Nigērijā Boko Haram grupējums ir pastrādājis Romas statūtu 7. pantā definētos noziegumus pret cilvēci, tostarp slepkavības un vajāšanu;

W.  tā kā kopš 2015. gada aprīļa Burundi ir izpildīti simtiem nāvessodu, kuru rezultātā ANO neatkarīgās izmeklēšanas par Burundi ziņojumā tika secināts, ka vairākas personas Burundi ir jāsauc pie atbildības par iespējamiem noziegumiem pret cilvēci;

X.  tā kā pilsoniskās sabiedrības organizācijas, starptautiski juristi un nevalstiskās organizācijas ir brīdinājušas, ka 2016. gada beigu notikumi Burundi varētu novest līdz genocīdam;

Y.  tā kā starptautiskie noteikumi par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci ir saistoši arī nevalstiskajiem dalībniekiem vai personām, kuras rīkojas nevalstisko organizāciju vārdā vai saskaņā ar tām; tā kā tas ir vēl vairāk jāapstiprina šodien, kad nevalstiskie dalībnieki aizvien vairāk piedalās kara situācijās un sekmē un pastrādā šādus smagus noziegumus;

Z.  tā kā saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem arī valstis var tikt sauktas pie atbildības par to saistību pārkāpumiem, kuras noteiktas Starptautiskās Tiesas jurisdikcijā esošajos starptautiskajos līgumos un konvencijās, tostarp 1984. gada Konvencijā pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un 1948. gada Konvencijā par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to;

AA.  tā kā Starptautiskā Tiesa drīkst noteikt valsts atbildību;

AB.  tā kā pretinieku iebiedēšanas un pazemošanas nolūkā visas konflikta puses kā karadarbības taktiku izmanto izvarošanu un seksuālo vardarbību; tā kā turklāt konflikta laikā krasi palielinās ar dzimumu saistīta vardarbība un seksuālā vardarbība;

AC.  tā kā var uzskatīt, ka vardarbība pret sievietēm gan konflikta laikā, gan pēc konflikta turpina diskrimināciju, ar ko sievietes saskaras laikā, kad nepastāv konflikts; tā kā konflikts saasina pastāvošās dzimumu diskriminācijas tendences, kā arī vēsturiski nevienlīdzīgās varas attiecības starp dzimumiem un palielina seksuālās, fiziskās un psiholoģiskās vardarbības risku sievietēm un meitenēm,

1.  atgādina ES apņemšanos starptautiskajā arēnā rīkoties tās izveidi iedvesmojušo principu vārdā, tādu kā demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana un atbalstīt ANO Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošanu; šajā sakarībā apstiprina, ka ES būtu ļoti svarīgi pievērst uzmanību smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kuri pēc nopietnības līdzinās noziegumiem pret cilvēci un genocīdam, un smagiem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, kas sasniedz kara noziegumu līmeni, kā arī saukt pie atbildības vainīgos;

2.  aicina ES un tās dalībvalstis izmantot visu savu politisko svaru, lai novērstu jebkuru rīcību, ko varētu uzskatīt par kādu no nežēlīgajiem noziegumiem, efektīvi un saskaņoti reaģēt uz gadījumiem, kad šādi noziegumi notiek un mobilizēt visus nepieciešamos resursus, lai sauktu pie atbildības visus vainīgos, kā arī palīdzēt upuriem un atbalstīt stabilizācijas un samierināšanās procesus;

Par nepieciešamību pievērst uzmanību nežēlīgo noziegumu novēršanai

3.  mudina līgumslēdzējas puses, kas parakstījušas ANO 1948. gada Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu, četras 1949. gada Ženēvas konvencijas, 1984. gada Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un citus būtiskus starptautiskos nolīgumus, tostarp ES dalībvalstis, veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu nežēlīgos noziegumus savā teritorijā, jurisdikcijā vai savu valstspiederīgo pastrādātos nežēlīgos noziegumus saskaņā ar iepriekš uzņemtajām saistībām; aicina visas valstis, kuras vēl nav ratificējušas iepriekš minētās konvencijas, to izdarīt;

4.  uzsver steidzamo nepieciešamību starptautiskajai sabiedrībai palielināt centienus, lai uzlabotu jebkura konflikta vai potenciāla konflikta, kas varētu novest pie rīcības, kuru varētu uzskatīt par kādu no nežēlīgiem noziegumiem, uzraudzību un reaģēšanu uz tiem;

5.  aicina starptautisko kopienu izveidot tādus instrumentus, kuri var līdz minimumam samazināt neatbilstību starp brīdinājumu un reakciju, piemēram, ES agrīnās brīdināšanas sistēmu, lai novērstu vardarbīgu konfliktu rašanos, atkārtošanos un eskalāciju;

6.  aicina ES pastiprināt centienus sagatavot saskaņotu un efektīvu pieeju, lai identificētu krīzes vai konfliktu situācijas, kuru rezultātā varētu tikt pastrādāti nežēlīgie noziegumi, un laikus reaģētu uz tām; īpaši uzsver, cik svarīga un nepieciešama ir informācijas apmaiņa un preventīvo pasākumu saskaņošana starp ES iestādēm, tostarp ES delegācijām, kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misijām un operācijām un dalībvalstīm kopā ar to diplomātiskajām pārstāvniecībām; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas jauno iniciatīvu sagatavot balto grāmatu, ar kuru varētu panākt efektīvāku ES ārējo darbību; uzsver, cik svarīgas ir pēckonflikta civilās misijas un operācijas saskaņā ar KDAP, lai sekmētu un atbalstītu izlīgumu trešās valstīs, īpaši tad, kad tajās ir notikuši noziegumi pret cilvēci;

7.  uzskata, ka ES vajadzētu integrēt tās visaptverošajā pieejā ārējiem konfliktiem un krīzēm nepieciešamos instrumentus, lai agrīni identificētu un novērstu jebkuru nežēlīgo noziegumu; šajā sakarībā pievērš uzmanību nežēlīgo noziegumu analīzes sistēmai, ko sagatavoja ANO īpašā padomnieka attiecībā uz genocīda novēršanu un pienākumu aizsargāt birojs; uzskata, ka ES un tās dalībvalstīm vajadzētu vienmēr pieņemt stingru nostāju gadījumos, kad šķiet, ka noziegumi ir neizbēgami, un izmantot visus pieejamos miermīlīgos instrumentus, piemēram, divpusējās attiecības, daudzpusējos forumus un publisko diplomātiju;

8.  mudina PV/AP: turpināt sadarbību ar ES delegāciju un dalībvalstu vēstniecību, kā arī civilo un militāro misiju darbiniekiem un izstrādāt viņiem apmācību par starptautiskajām cilvēktiesībām, humanitārajām un krimināltiesībām, pievēršoties arī viņu spējām atklāt situācijas, kas var būt saistītas ar kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci, genocīdu un smagiem starptautisko humanitāro tiesību (IHL) pārkāpumiem, cita starpā rīkojot regulāras apmaiņas ar vietējo pilsonisko sabiedrību; nodrošināt, lai ES īpašie pārstāvji vajadzības gadījumā atbalstītu „pienākumu aizsargāt“ (R2P), un piešķirt plašākas pilnvaras ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, tajās iekļaujot ar R2P saistītus aspektus; turpināt atbalstīt ES kontaktpunktu principam „pienākums aizsargāt“ (R2P) Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) struktūrā, izmantojot esošās struktūras un resursus, piešķirot tam uzdevumu veicināt izpratni par R2P ietekmi un laikus nodrošināt informācijas plūsmu starp visiem attiecīgajiem dalībniekiem problemātiskās situācijās, vienlaikus sekmējot nacionālo R2P kontaktpunktu izveidi dalībvalstīs; un turpmāk nodrošināt profesionālāku un spēcīgāku preventīvo diplomātiju un starpniecību;

9.  uzsver konflikta apdraudēto valstu un reģionu nepieciešamību pēc kvalificētiem un uzticamiem drošības spēkiem; aicina ES un dalībvalstis turpināt īstenot centienus, lai izstrādātu spēju veidošanas programmas drošības sektoram, kā arī platformas, lai sekmētu tādu vietējo drošības un militāro spēku kultūru, kurai raksturīga cilvēktiesību un konstitūcijas ievērošana, integritāte un kalpošana sabiedrībai;

10.  uzsver, ka vardarbības un konfliktu pamatcēloņu novēršana, miermīlīgu un demokrātisku apstākļu sekmēšana, cilvēktiesību, tostarp sieviešu, jauniešu un nepilngadīgo, minoritāšu un LGBTI kopienas tiesību, ievērošanas nodrošināšana, kā arī starpreliģiju un starpkultūru dialoga veicināšana ir būtiska, lai novērstu genocīdu un noziegumus pret cilvēci;

11.  aicina starptautiskā, reģionālā un nacionālā līmenī sagatavot izglītības un kultūras programmas, kas veicina izpratni par šādu nežēlīgu noziegumu pret cilvēci iemesliem un cēloņiem un uzlabot informētību par vajadzību un nepieciešamību sargāt mieru un veicināt cilvēktiesības un iecietību starp reliģiskajām kopienām, kā arī izmeklēt visus šādus noziegumus un saukt pie atbildības to veicējus; šajā sakarībā atzinīgi vērtē pirmo ikgadējo ES Dienu pret nesodāmību par genocīda, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu pastrādāšanu;

Par genocīda, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības par tiem

12.  atkārto savu pilnīgo atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai, Romas statūtiem, Prokurora birojam, viņa proprio motu pilnvarām un panākumiem sakarā ar jaunu izmeklēšanu ierosināšanu, kas ir būtisks līdzeklis, lai apkarotu nesodāmību par nežēlīgiem noziegumiem;

13.  atzinīgi vērtē 2016. gada 6. jūlijā Briselē notikušo ES un Starptautiskās Krimināltiesas pārstāvju sanāksmi otrajai ES un Starptautiskās Krimināltiesas apaļā galda sanāksmes sagatavošanai, lai attiecīgie Starptautiskās Krimināltiesas un Eiropas iestāžu darbinieki varētu noteikt kopēju interešu jomas, apmainīties ar informāciju par attiecīgajiem pasākumiem un nodrošināt labāku ES un Starptautiskās Krimināltiesas sadarbību;

14.  atkārtoti apstiprina, ka Starptautiskās Krimināltiesas neatkarības saglabāšana ir izšķiroša ne tikai tās pilnīgas efektivitātes nodrošināšanai, bet arī lai veicinātu Romas statūtu universālumu;

15.  brīdina, ka tiesiskuma īstenošanu nevar balstīt uz svārstīšanos starp tiesiskumu un jebkādiem politiskajiem apsvērumiem, jo šāds līdzsvars nevis stiprinātu, bet gan vājinātu centienus panākt izlīgumu;

16.  no jauna apstiprina, ka Starptautiskās Krimināltiesas atbilstībai Romas statūtiem ir milzīga nozīme; aicina valstis, kuras vēl to nav izdarījušas, ratificēt Romas statūtus, Krimināltiesas Nolīgumu par privilēģijām un imunitāti un Romas statūtu Kampalas grozījumus, lai atbalstītu pārskatatbildību un izlīgumu, kas ir būtiski elementi turpmāko nežēlīgo noziegumu novēršanai; tāpat apstiprina Romas statūtu integritātes izšķirošo nozīmi;

17.  ar milzīgu nožēlu norāda uz nesenajiem paziņojumiem par izstāšanos no Romas statūtiem, kas rada sarežģījumus, īpaši cietušo piekļuvē tiesu iestādēm, un kuri ir stingri jānosoda; atzinīgi vērtē to, ka Gambija un Dienvidāfrika jau ir atsaukušas savu izstāšanos paziņojumu; aicina attiecīgo valsti, kura vēl to nav izdarījusi, pārskatīt savu lēmumu; turklāt aicina ES pielikt visas iespējamās pūles, lai nodrošinātu, ka turpmāk nenotiek neviena izstāšanās, tostarp sadarbojoties ar Āfrikas Savienību; atzinīgi vērtē to, ka Starptautiskās Krimināltiesas dalībvalstu asambleja piekrita izskatīt ierosinātos Romas statūtu grozījumus, lai novērstu Āfrikas Savienības bažas, kuras tika paustas īpašā samita laikā;

18.  aicina četras parakstītājvalstis, kuras ir informējušas ANO ģenerālsekretāru, ka tās vairs neplāno kļūt par Romas statūtu dalībvalstīm, pārskatīt savus lēmumus; turklāt atzīmē, ka trīs no pastāvīgajām ANO Drošības padomes loceklēm nav Romas statūtu dalībvalstis;

19.  turklāt aicina visas Starptautiskās Krimināltiesas dalībvalstis stiprināt savus centienus, lai veicinātu vispārīgu pievienošanos Starptautiskajai Krimināltiesai un Krimināltiesas Nolīgumam par privilēģijām un imunitāti; uzskata, ka Komisijai un EĀDD kopā ar dalībvalstīm būtu jāturpina mudināt trešās valstis ratificēt un īstenot Romas statūtus un Krimināltiesas Nolīgumu par privilēģijām un imunitāti un jāveic novērtējums par ES sasniegumiem šajā sakarībā;

20.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pietiekamas finanšu iemaksas tiesas pareizai darbībai, vai nu dalībvalstu iemaksu veidā, vai ar ES finansējuma mehānismiem, piemēram, ar Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR) vai Eiropas Attīstības fondu (EAF), pievēršot īpašu uzmanību finansējumam pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, kuri strādā pie jautājumiem, kas ir saistīti ar Starptautisko Krimināltiesu;

21.  atzinīgi vērtē pilsoniskās sabiedrības organizāciju (PSO) nenovērtējamo palīdzību Starptautiskajai Krimināltiesai; pauž bažas saistībā ar ziņojumiem par draudiem un iebiedēšanu, kas vērsta pret dažām PSO, kuras sadarbojas ar tiesu; aicina veikt visu nepieciešamo, lai nodrošinātu drošu vidi PSO darbam un sadarbībai ar tiesu un novērst jebkurus draudus un iebiedēšanu, kas vērsta pret organizācijām šajā sakarībā;

22.  pieņem zināšanai progresu, kas veikts, īstenojot 2011. gada 12. jūlija rīcības plānu, lai veiktu turpmākos pasākumus saistībā ar Padomes 2011. gada 21. marta lēmumu par Starptautisko Krimināltiesu; aicina novērtēt rīcības plāna īstenošanu, lai identificētu iespējamās jomas, kurās varētu uzlabot ES rīcības efektivitāti, tostarp saistībā ar tiesas integritātes un neatkarības sekmēšanu;

23.  mudina visas valstis, kuras ir ratificējušas Romas statūtus, pilnībā sadarboties ar Starptautisko Krimināltiesu tās centienos veikt izmeklēšanu un saukt pie atbildības tos, kuri ir vainīgi nopietnu starptautisku noziegumu izdarīšanā, ievērot Starptautiskās Krimināltiesas pilnvaras un pilnībā īstenot tās lēmumus;

24.  stingri mudina ES un tās dalībvalstis izmantot ikvienu politisko un diplomātisko iespēju, lai censtos panākt efektīvu sadarbību ar Starptautisko Krimināltiesu, īpaši saistībā ar liecinieku aizsardzības programmām un neizpildītu apcietināšanas orderu izpildi, īpaši ņemot vērā 13 bēguļojošos aizdomās turamos; aicina Komisiju, EĀDD un Padomi vienoties par konkrētu pasākumu pieņemšanu, lai reaģētu uz sadarbības trūkumu ar Starptautisko Krimināltiesu, papildus politiskajiem paziņojumiem;

25.  aicina ES un tās dalībvalstis izmantot visus līdzekļus attiecībā uz trešām valstīm, tostarp izskatīt sankcijas, īpaši attiecībā uz valstīm, kuru situāciju izmeklē Starptautiskā Krimināltiesa, un valstīm, par kurām notiek Starptautiskās Krimināltiesas sākotnējā izmeklēšana, lai atbalstītu viņu politisko gribu pilnībā sadarboties un spējas uzsākt nacionālu tiesvedību par nežēlīgajiem noziegumiem; tāpat aicina ES un tās dalībvalstis piedāvāt šīm valstīm pilnīgu atbalstu, lai palīdzētu izpildīt Starptautiskās Krimināltiesas prasības; aicina dalībvalstis pilnībā izpildīt Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP;

26.  uzskata, ka nežēlīgajos noziegumos cietušajiem ir jānodrošina piekļuve efektīviem un izpildāmiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un kompensācijām; uzsver īpašo cietušo un liecinieku lomu tiesas procesā un nepieciešamību veikt īpašus pasākumus viņu drošībai un efektīvai dalībai saskaņā ar Romas statūtiem; aicina ES un tās dalībvalstis cietušo tiesībām ierādīt būtisku vietu visās darbībās, kuru mērķis ir cīņa pret nesodāmību, un brīvprātīgi piedalīties Starptautiskās Krimināltiesas cietušajiem paredzētajā ieguldījumu fondā;

27.  aicina EĀDD nodrošināt, lai pārskatatbildība par nežēlīgajiem noziegumiem un atbalsts Starptautiskajai Krimināltiesai tiek integrēts visās ES ārpolitikas prioritātēs, tostarp ar paplašināšanās procesu, sistemātiski ņemot vērā cīņu pret nesodāmību; šajā kontekstā uzsver parlamenta deputātu svarīgo lomu, sekmējot Starptautisko Krimināltiesu un cīņu pret nesodāmību, tostarp ar parlamentāro sadarbību;

28.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai koordinēšana un sadarbība ar Starptautisko Krimināltiesu tiktu iekļauta attiecīgo reģionālo ES īpašo pārstāvju (ESĪP) pilnvarās; atkārto aicinājumu PV/AP iecelt ESĪP starptautisko humanitāro tiesību un starptautiskā taisnīguma jomā ar pilnvarām veicināt, iekļaut un pārstāvēt ES saistības nesodāmības apkarošanā un attiecībā uz Starptautisko Krimināltiesu visos ES ārpolitikas virzienos;

29.  uzsver būtisko Eiropas Parlamenta lomu, uzraugot ES rīcību šajā jautājumā; atzinīgi vērtē sadaļas par nesodāmības apkarošanu un Starptautiskās Krimināltiesas iekļaušanu ES ikgadējā ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un turklāt ierosina Eiropas Parlamentam rīkoties aktīvāk, sekmējot un integrējot nesodāmības apkarošanu un Starptautisko Krimināltiesu visos ES politikas virzienos un iestāžu darbā, jo īpaši to komiteju darbā, kuras ir atbildīgas par Savienības ārpolitiku, kā arī delegāciju attiecībām ar trešām valstīm darbā;

30.  uzsver, ka Starptautiskās Krimināltiesas papildināmības princips ir saistīts ar dalībvalstu galveno atbildību par kriminālvajāšanu attiecībā uz nežēlīgiem noziegumiem un saukšanu pie atbildības par tiem; pauž bažas, ka ne visās ES dalībvalstīs ir tiesību akti, kuros šie noziegumi noteikti saskaņā ar valsts tiesībām, pamatojoties uz kurām šo valstu tiesas var īstenot jurisdikciju; aicina ES un tās dalībvalstis pilnībā izmantot „Papildināmības principa ievērošanas veicināšanas“ līdzekļu kopumu;

31.  mudina dalībvalstis grozīt Līguma par Eiropas Savienības darbību 83. pantu, lai iekļautu „nežēlīgos noziegumus“ to noziegumu sarakstā, kuri ir ES kompetencē;

32.  noteikti mudina ES sagatavot un nodrošināt resursus, lai izstrādātu rīcības plānu cīņai pret nesodāmību Eiropā par starptautisko tiesību noziegumiem, paredzot skaidrus kritērijus ES iestādēm un dalībvalstīm, kas cenšas padziļināt izmeklēšanu un kriminālvajāšanu attiecībā uz genocīdu, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem;

33.  atgādina, ka valstis, tostarp ES dalībvalstis, var atsevišķi uzsākt tiesvedību pret valstīm Starptautiskajā Tiesā par tādu valsts saistību pārkāpšanu, kuras izriet no starptautiskajiem līgumiem un konvencijām, tostarp 1984. gada Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un 1948. gada Konvencijas par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to;

34.  atgādina par Parlamenta stingro nosodījumu zvērībām, kuras B. Assad režīms ir pastrādājis Sīrijā, kas var tikt uzskatītas par nopietniem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, un pauž nožēlu par nesodāmības klimatu, kas attiecībā uz šādu noziegumu izdarītājiem valda Sīrijā;

35.  pauž nožēlu par plaši izplatīto starptautisko humanitāro tiesību neievērošanu un satraucošo civiliedzīvotāju upuru un uzbrukumu civilajām infrastruktūrām skaitu visas pasaules bruņotajos konfliktos; mudina starptautisko sabiedrību sarīkot starptautisku konferenci, lai sagatavotu jaunu starptautisku mehānismu datu izsekošanai un apkopošanai un publiskai paziņošanai par bruņotos konfliktos veiktiem pārkāpumiem; atkārto aicinājumu PV/AP katru gadu sniegt publisku sarakstu, kurā būtu minēti likumpārkāpēji, kas, iespējams, veikuši uzbrukumus skolām un slimnīcām, lai varētu definēt atbilstošu ES rīcību šādu uzbrukumu apturēšanai;

36.  aicina dalībvalstis ratificēt svarīgākos starptautisko humanitāro tiesību instrumentus (IHL) un citus būtiskus juridiskus instrumentus; atzīst ES pamatnostādņu par starptautisko humanitāro tiesību (IHL) ievērošanas veicināšanu nozīmi un atkārtoti aicina PV/AP un EĀDD uzlabot to īstenošanu, īpaši saistībā ar kara noziegumiem Tuvajos Austrumos; aicina ES atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir vairot zināšanas par IHL un labu praksi to piemērošanā, un aicina ES izmantot visus tās rīcībā esošos divpusējos instrumentus, lai efektīvi, tostarp ar politiskā dialoga starpniecību, veicinātu to, ka tās partneri ievēro IHL,

37.  uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāatsakās ar ieročiem, aprīkojumu vai finansiālu vai politisku atbalstu nodrošināt tādas valdības vai nevalstiskos dalībniekus, kas pārkāpj starptautiskās humanitārās tiesības, tostarp ar izvarošanu vai citādu seksuālo vardarbību pret sievietēm un bērniem;

38.  turklāt aicina ES un tās dalībvalstis atbalstīt reformu procesu un nacionālo spēju veidošanas centienus, kuru mērķis ir stiprināt tiesu iestāžu, tiesībaizsardzības sektora, brīvības atņemšanas iestāžu un kompensācijas programmu neatkarību trešās valstīs, kuras tieši ietekmē iespējama šādu noziegumu pasūtīšana, saskaņā ar saistībām, kuras ir paredzētas ES Rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019); šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES politikas satvaru par atbalstu pārejas tiesiskumam (2015) un cer sagaidīt tā efektīvu īstenošanu;

Par nevalstisku dalībnieku nesodāmības apkarošanu

39.  atzīmē, ka starptautiskajās krimināltiesībās un īpaši starptautisko krimināltiesu un tribunālu pilnvarās un judikatūrā ir skaidri definēta nevalstiskām grupām piederošu personu atbildība par starptautiskajiem noziegumiem; uzsver, ka šī atbildība ir saistīta ne tikai ar šādām personām, bet arī ar netiešajiem starptautisko noziegumu veicējiem; mudina visas ES dalībvalstis saukt pie atbildības valstiskos dalībniekus, nevalstiskos dalībniekus un indivīdus, kuri ir atbildīgi par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu;

40.  uzsver, ka attiecīgās starptautiskās struktūras ir daudz ziņojušas par vardarbīgajiem ISIS/Daesh vai citu nevalstisko dalībnieku vardarbīgiem noziegumiem pret sievietēm un meitenēm, uzsver, ka starptautiskā tiesiskā kopiena ir saskārusies ar grūtībām šo noziegumu atzīšanā starptautiskajā krimināltiesiskajā sistēmā;

41.  šajā sakarībā no jauna apstiprina stingro nosodījumu attiecībā uz nevalstisko dalībnieku, piemēram, Boko Haram Nigērijā un ISIS/Daesh Sīrijā un Irākā, briesmīgajiem noziegumiem un cilvēktiesību pārkāpumiem; ir satriekts par milzīgo noziegumu klāstu, tostarp slepkavībām, spīdzināšanu, izvarošanu, paverdzināšanu un seksuālo verdzību, bērnu karavīru vervēšanu, piespiedu pāriešanu citā reliģijā un sistemātiskajām reliģisko minoritāšu, tostarp kristiešu, jazīdu un citu minoritāšu, slepkavībām; atgādina, ka seksuālā vardarbība saskaņā ar Starptautisko Krimināltiesu var sasniegt kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci līmeni; uzskata, ka vainīgo saukšanai pie atbildības vajadzētu būt starptautiskās sabiedrības prioritātei;

42.  mudina ES un tās dalībvalstis apkarot nesodāmību un sniegt aktīvu atbalstu starptautiskiem centieniem saukt pie atbildības tāda nevalstiskās grupas kā Boko Haram, ISIS/Daesh un jebkurus citus dalībniekus, kuri veic noziegumus pret cilvēci; aicina izstrādāt skaidru pieeju ISIS/Daesh kaujinieku un viņu līdzdalībnieku saukšanai pie atbildības, tostarp izmantojot ES tīklu genocīda, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu izmeklēšanai un kriminālvajāšanai;

43.  uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm būtu jāatbalsta tādu nevalstisko grupu kā ISIS/Daesh kriminālvajāšana, panākot vienprātīgu lēmumu ANO Drošības padomē, lai Starptautiskajai Krimināltiesai piešķirtu jurisdikciju šajā jautājumā, jo Sīrija un Irāka nav Romas statūtu dalībvalstis; uzsver, ka ES vajadzētu starptautiskā līmenī izpētīt un atbalstīt visas iespējas to noziegumu izmeklēšanai un kriminālvajāšanai, kurus ir veikušas visas Sīrijas konflikta puses, tostarp ISIS/Daesh, piemēram, izveidojot Starptautisku Kara noziegumu tribunālu Irākai un Sīrijai;

44.  pauž nožēlu par Krievijas un Ķīnas, kuras ir ANO Drošības padomes pastāvīgas locekles, veto pret iniciatīvu nodot jautājumu par stāvokli Sīrijā izskatīšanai Starptautiskās Krimināltiesas prokuroram saskaņā ar ANO Statūtu VII sadaļu un pret to, lai pieņemtu pasākumu nolūkā sodīt Sīriju par ķīmisko ieroču izmantošanu; aicina ES atbalstīt strauju rīcību, lai reformētu ANO Drošības padomes darbību, īpaši attiecībā uz veto tiesību izmantošanu un sevišķi saistībā ar Francijas priekšlikumu atturēties no veto tiesību izmantošanas, ja ir pieejami pierādījumi par genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci;

45.  mudina pastāvīgā starptautiskās sabiedrības aizgādībā un ar ANO Drošības padomes atļauju paust aicinājumu piemērot ANO Statūtu VII nodaļā definētos principus, lai ievērotu principu „pienākums aizsargāt” (R2P);

46.  atzinīgi vērtē Cilvēktiesību padomes izveidoto Izmeklēšanas komisiju Sīrijas jautājumā un ANO Ģenerālās asamblejas starptautisko, objektīvo un neatkarīgo mehānismu (IIIM), lai palīdzētu veikt Sīrijā veikto nopietno noziegumu izmeklēšanu; uzsver, ka Irākā ir nepieciešams izveidot līdzīgu neatkarīgu mehānismu, un aicina visas ES dalībvalstis, visas Sīrijas konflikta puses, pilsonisko sabiedrību un ANO sistēmu kopumā pilnībā sadarboties ar IIIM un sniegt tam jebkuru informāciju un dokumentāciju, kas varētu būt to rīcībā, lai palīdzētu tam īstenot savas pilnvaras; pauž pateicību ES dalībvalstīm, kuras ir finansiāli atbalstījušas IIIM, un aicina tās, kuras vēl to nav izdarījušas, to darīt;

47.  aicina ES pienācīgi finansēt organizācijas, kuras strādā pie kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci atvērtā avota izmeklēšanām un digitālas pierādījumu apkopošanas, lai nodrošinātu pārskatatbildību un sauktu vainīgos pie atbildības;

48.  atzinīgi vērtē ES centienus atbalstīt darbu, ko veic Starptautiskā tiesiskuma un atbildības komisija un citas NVO, kuras dokumentē nežēlīgos noziegumus; aicina ES sniegt tiešu atbalstu Irākas un Sīrijas pilsoniskajai sabiedrībai, apkopojot, saglabājot un aizsargājot pierādījumus par ISIS/Daesh veiktajiem noziegumiem Irākā un Sīrijā, kurus veikušas visas šo konfliktu puses; aicina visas konflikta puses apkopot un saglabāt digitālus vai citādus pierādījumus par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu, ko veikušas visas konflikta puses, jo tas ir būtisks solis nesodāmības apkarošanai un nozīmīga prioritāte; atbalsta Lielbritānijas, Beļģijas un Irākas iniciatīvu ANO līmenī („Koalīcija Daesh saukšanai pie atbildības“), kuras mērķis ir apkopot pierādījumus par ISIS/Daesh veiktajiem noziegumiem Sīrijā un Irākā, lai atvieglotu tās starptautisko kriminālvajāšanu, un aicina ES dalībvalstis pievienoties šai koalīcijai vai atbalstīt to; tāpat atbalsta Kultūras mantojuma iniciatīvas pasākumus un tās faktu vākšanas darbības Sīrijā un Irākā saistībā ar arheoloģiskā un kultūras mantojuma iznīcināšanu;

49.  mudina ES un tās dalībvalstis īstenot visas nepieciešamās darbības, lai efektīvi pārtrauktu tādu resursu plūsmu uz ISIS/Daesh, kurā ietilpst ieroči, transportlīdzekļi, skaidra nauda un daudzi citi aktīvu veidi;

50.  mudina ES piemērot sankcijas tām valstīm un iestādēm, kuras tieši vai netieši sekmē resursu plūsmu uz ISIS/Daesh un tādējādi veicina šī grupējuma teroristiski kriminālo darbību attīstību;

51.  uzsver, ka ES dalībvalstīm vajadzētu izmeklēt visus apgalvojumus un saukt pie atbildības savus valstspiederīgos vai to jurisdikcijā esošas personas, kuras ir veikušas, mēģinājušas veikt vai nežēlīgos noziegumus Irākā un Sīrijā, vai ir bijuši to līdzdalībnieki, vai arī paziņot par viņiem Starptautiskajai Krimināltiesai saskaņā ar Romas statūtiem; uzskata, ka ISIS/Daesh locekļu saukšana pie atbildības dalībvalstīs var būt tikai papildu risinājums starptautiskajā tiesiskumā;

52.  uzsver ES un Starptautiskās Krimināltiesas Sadarbības un palīdzības nolīguma nozīmi; aicina dalībvalstis piemērot universālās jurisdikcijas principu, nepieļaujot nesodāmību, un uzsver šā principa nozīmību starptautiskās kriminātiesiskās sistēmas efektivitātes un labas darbības nodrošināšanai; aicina arī visas dalībvalstis saukt pie atbildības par kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci izdarīšanu šo valstu jurisdikcijās arī tad, kad šie noziegumi tika veikti trešās valstīs vai tos veica trešo valstu valstspiederīgie;

53.  mudina visas starptautiskās sabiedrības valstis, tostarp ES dalībvalstis, aktīvi strādāt, lai novērstu un apkarotu radikalizāciju un uzlabotu to juridiskās un jurisdikcijas sistēmas nolūkā nepieļaut, ka šo valstu valstspiederīgie un pilsoņi pievienojas ISIS/Daesh;

Par kara noziegumos izdarītu cilvēktiesību pārkāpumu novēršanas dzimumdimensiju

54.  uzsver izšķirošo nepieciešamību izskaust seksuālu un ar dzimumu saistītu vardarbību, nepieļaujot, ka to plaši un sistemātiski izmanto kā kara līdzekli pret sievietēm un meitenēm; mudina visas valstis izstrādāt valsts rīcības programmas (NAPAs) atbilstoši ANO Drošības padomes Rezolūcijai Nr. 1325, kā arī stratēģijas, kuru mērķis ir apkarot vardarbību pret sievietēm, un aicina panākt visaptverošas saistības, lai īstenotu šo rezolūciju; aicina vispārēji apņemties par sieviešu un meiteņu drošību gādāt jau pašā ārkārtas situācijas vai krīzes sākumā un pēckonflikta apstākļos ar visiem pieejamajiem līdzekļiem, piemēram, nodrošinot piekļuvi pilnīgam seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumu klāstam, tostarp kara apstākļos izvarotu sieviešu piekļuvi likumīgam un drošam abortam; turklāt uzsver, ka sievietes bieži turpina izjust fiziskās, psiholoģiskās un sociālekonomiskās vardarbības ietekmi pat pēc konflikta beigām;

55.  uzskata, ka sieviešu lomai konfliktu novēršanā, cilvēktiesību veicināšanā un demokrātiskās reformās vajadzētu būt lielākai, un uzsver, ka sistemātiska sieviešu dalība ir svarīga kā būtisks jebkura miera procesa un pēckonflikta atjaunošanas elements; mudina ES un tās dalībvalstis sekmēt sieviešu iekļaušanu miera un nacionālā izlīguma procesos;

56.  pieprasa, lai Komisija, dalībvalstis un kompetentās starptautiskās iestādes veic piemērotus pasākumus, piemēram, panāk militārās disciplīnas pasākumu izpildi un pavēlniecības atbildības principa ievērošanu un apmāca karaspēku un miera uzturēšanas un humānās palīdzības personālu attiecībā uz jebkādas seksuālās vardarbības aizliegumu;

o
o   o

57.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam un ANO dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 155, 12.6.2001., 19. lpp.
(2) OV L 167, 26.6.2002., 1. lpp.
(3) OV L 118, 14.5.2003., 12. lpp.
(4) OV L 150, 18.6.2003., 67. lpp.
(5) OV L 115, 28.4.2006., 49. lpp.
(6) OV L 76, 22.3.2011., 56. lpp.
(7) OV C 153E, 31.5.2013., 115. lpp.
(8) OV C 224, 21.6.2016., 31. lpp..
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0344.
(10) OV C 224, 21.6.2016., 10. lpp.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0459.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0449.
(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0422.
(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0051.
(15) OV C 407, 4.11.2016., 61. lpp.

Juridisks paziņojums