Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2017. gada 2. marts - BriseleGalīgā redakcija
Pieprasījums atcelt Marine Le Pen imunitāti
 Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums starp ES un Libānu (Horvātijas pievienošanās) ***
 ES un Lihtenšteinas nolīgums par papildu noteikumiem 2014.–2020. gada laikposmam saistībā ar finansiāla atbalsta instrumentu ārējām robežām un vīzām ***
 Informācijas apmaiņas mehānisma izveide sakarā ar starpvaldību nolīgumiem un nesaistošiem aktiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas jomā ***I
 Pienākumi vīzu savstarpējības jomā
 Iespējas uzlabot zāļu pieejamību
 Programmas "Radošā Eiropa" īstenošana
 Programmas "Eiropa pilsoņiem" īstenošana
 Kopējā tirdzniecības politika saistībā ar nepieciešamību nodrošināt dzīvās dabas ilgtspējību

Pieprasījums atcelt Marine Le Pen imunitāti
PDF 402kWORD 50k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. marta lēmums par pieprasījumu atcelt Marine Le Pen imunitāti (2016/2295(IMM))
P8_TA(2017)0056A8-0047/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā pieprasījumu atcelt deputātes Marine Le Pen imunitāti, kuru Francijas Tieslietu ministrs Jean-Jaques Urovas nosūtījis 2016. gada 5. oktobrī saistībā ar izmeklēšanu, kuru veic Nantēras Reģionālā tiesa par to, ka deputāte Marine Le Pen publicējusi vardarbīga rasktura islāmistu attēlus savā Twitter kontā,

–  pēc deputātes Marine Le Pen pārstāvja Jean-François Jalkh uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 9. panta 6. punktu,

–  ņemot vērā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta, 2011. gada 6. septembra un 2013. gada 17. janvāra spriedumu(1),

–  ņemot vērā Francijas Republikas Konstitūcijas 26. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 5. panta 2. punktu, 6. panta 1. punktu un 9. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0047/2017),

A.  tā kā Francijas tiesu iestādes ir pieprasījušas atcelt Eiropas Parlamenta deputātes un Nacionālās frontes (NF) priekšsēdētājas Marine Le Pen imunitāti, jo pret viņu ir ierosināta procedūra par tādu vardarbīga rakstura attēlu izplatīšanu Twitter vietnē 2015. gada 16. decembrī, kuros ir redzams, kā teroristiskais grupējums Da’esh izpilda nāvessodu trim saviem ķīlniekiem, un kuriem ir pievienots komentārs „Redziet, kas ir Da’esh”, pēc tam, kad tīmekļa radiostacijā RMC tika sniegta intervija, kurā NF popularitātes pieaugums tika salīdzināts ar teroristiskā grupējuma Da’esh darbību;

B.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta iedibināto praksi minēto imunitāti var atcelt, ja paustajiem viedokļiem un/vai attēliem, uz kuriem attiecas tiesvedība, nav skaidra vai tieša sakara ar tā Eiropas Parlamenta deputāta parlamentāro pienākumu pildīšanu, pret kuru ir ierosināta tiesvedība, un ja minētie viedokļi nav pausti vai attēli publicēti sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot minētos pienākumus, saskaņā ar Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. pantu un Francijas Republikas Konstitūcijas 26. pantu;

C.  tā kā papildus tam saskaņā ar Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu Eiropas Parlamenta locekļiem savā valstī ir imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem;

D.  tā kā tādu vardarbīga rakstura attēlu izplatīšana, kas var aizskart cilvēka cieņu, ir uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Francijas Republikas Kriminālkodeksa 227-24., 227-29, 227-31.pantā.

E.  tā kā 6-1. pantā Francijas 2004. gada 21. jūnija likumā Nr. 2004-575 par digitālās ekonomikas uzticamību, kurā ir iestrādāta Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīva 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Elektroniskās tirdzniecības direktīva), ir minēta informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju darbība, nevis individuāla darbība;

F.  tā ka, neskatoties uz to, ka Marine Le Pen publicētie attēli ir pieejami visiem tīmekļa meklētājā Google un ir plaši kopēti tīmeklī pēc to sākotnējās publicēšanas, to vardarbīgais raksturs joprojām ir tāds, ka tie tomēr var aizskart cilvēku cieņu;

G.  tā kā viena no ķīlniekiem James Foley ģimene 2015. gada 17. decembrī, proti, pēc tiesu iestāžu iesaistīšanās, prasīja attēlus dzēst, un tā kā pēc minētā pieprasījuma deputāte Marine Le Pen dzēsa tikai James Foley fotogrāfiju;

H.  tā kā laiks, kurā tika veikta pret deputāti Marine Le Pen ierosinātā tiesvedība, atbilst to procesu parastajam ilgumam, kurus ierosina, pamatojoties uz preses un citu saziņas līdzekļu publikācijām, un tā kā līdz ar to nav pamata aizdomām par fumus persecutionis, proti, par situāciju, kas pēc savām pazīmēm vai pierādījumiem liktu domāt par nodomu kaitēt deputāta politiskajai darbībai;

I.  tā kā Francijas Republikas Konstitūcijas 26. pantā ir paredzēts, ka Parlamenta deputātu saistībā ar kriminālnoziegumu vai kriminālpārkāpumu var aizturēt vai viņam var piemērot kādus citus brīvības atņemšanas vai ierobežošanas pasākumus tikai ar Parlamenta atļauju;

J.  tā kā Eiropas Parlamenta uzdevums nav nedz noteikt kāda deputāta vainu vai nevainīgumu, nedz spriest par to, vai ir vai nav pamata uzsākt kriminālprocesu par darbībām, kas deputātam piedēvētas,

1.  nolemj atcelt Marine Le Pen deputāta imunitāti;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu nekavējoties nosūtīt Francijas Republikas kompetentajai iestādei un deputātei Marine Le Pen.

(1) Tiesas 1964. gada 12. maija spriedums, Wagner/Fohrmann un Krier, 101/63, ECLI:EU:C:1964:28; Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedums, Wybot/Faure u. c., 149/85, ECLI:EU:C:1986:310; Vispārējās tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedums, Mote/Parlaments, T-345/05, ECLI:EU:T:2008:440; Tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedumi, Marra/De Gregorio un Clemente, C-200/07 un C-201/07, ECLI:EU:C:2008:579; Tiesas 2010. gada 19. marta spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-42/06, ECLI:EU:T:2010:102; Tiesas 2011. gada 6. septembra spriedums, Patriciello, C-163/10, ECLI: EU:C:2011:543; Vispārējās tiesas 2013. gada 17. janvāra spriedumi, Gollnisch/Parlaments, T-346/11 un T-347/11, ECLI:EU:T:2013:23.


Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums starp ES un Libānu (Horvātijas pievienošanās) ***
PDF 308kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. marta normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības un tās dalībvalstu vārdā noslēgtu protokolu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Libānas Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (05748/2016– C8-0171/2016 – 2015/0292(NLE))
P8_TA(2017)0057A8-0027/2017

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (05748/2016),

–  ņemot vērā protokolu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Libānas Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (05750/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 217. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C8-0171/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu, un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu (A8-0027/2017),

1.  sniedz piekrišanu protokola slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Libānas Republikas valdībai un parlamentam.


ES un Lihtenšteinas nolīgums par papildu noteikumiem 2014.–2020. gada laikposmam saistībā ar finansiāla atbalsta instrumentu ārējām robežām un vīzām ***
PDF 312kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. marta normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Lihtenšteinas Firstisti par papildu noteikumiem 2014.–2020. gada laikposmam saistībā ar finansiāla atbalsta instrumentu ārējām robežām un vīzām, kas ir daļa no Iekšējās drošības fonda (12852/2016 – C8-0515/2016 – 2016/0247(NLE))
P8_TA(2017)0058A8-0025/2017

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (12852/2016),

–  ņemot vērā projektu nolīgumam starp Eiropas Savienību un Lihtenšteinas Firstisti par papildu noteikumiem 2014.–2020. gada laikposmam saistībā ar finansiāla atbalsta instrumentu ārējām robežām un vīzām, kas ir daļa no Iekšējās drošības fonda (12881/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8-0515/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A8-0025/2017),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Lihtenšteinas Firstistes valdībai un parlamentam.


Informācijas apmaiņas mehānisma izveide sakarā ar starpvaldību nolīgumiem un nesaistošiem aktiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas jomā ***I
PDF 393kWORD 50k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par informācijas apmaiņas mehānisma izveidi sakarā ar starpvaldību nolīgumiem un nesaistošiem aktiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas jomā un par Lēmuma Nr. 994/2012/ES atcelšanu (COM(2016)0053 – C8-0034/2016 – 2016/0031(COD))
P8_TA(2017)0059A8-0305/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0053),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 194. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0034/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Francijas Senāts, Maltas parlaments, Austrijas Federālā Padome un Portugāles parlaments un kurā norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 21. septembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2016. gada 16. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A8-0305/2016),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 2. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2017/..., ar ko izveido informācijas apmaiņas mehānismu attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem un nesaistošiem aktiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas jomā un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 994/2012/ES

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam (ES) 2017/684.)

(1) OV C 487, 28.12.2016., 81. lpp.


Pienākumi vīzu savstarpējības jomā
PDF 320kWORD 50k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. marta rezolūcija par Komisijas pienākumiem attiecībā uz vīzu savstarpējību saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 539/2001 1. panta 4. punktu (2016/2986(RSP))
P8_TA(2017)0060B8-0173/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 539/2001(1) un jo īpaši tās 1. panta 4. punktu („savstarpības mehānismu“),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 12. aprīļa paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Pašreizējais stāvoklis un iespējamā turpmākā rīcība situācijā, kad atsevišķas trešās valstis neievēro savstarpības principu vīzu politikas jomā“(COM(2016)0221),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 13. jūlija paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Pašreizējais stāvoklis un iespējamā turpmākā rīcība situācijā, kad atsevišķas trešās valstis neievēro savstarpības principu vīzu politikas jomā (Turpmākie pasākumi pēc 12. aprīļa paziņojuma)“ (COM(2016)0481),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 21. decembra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Pašreizējais stāvoklis un iespējamā turpmākā rīcība situācijā, kad atsevišķas trešās valstis neievēro savstarpības principu vīzu politikas jomā (Turpmākie pasākumi pēc 12. aprīļa paziņojuma)“(COM(2016)0816),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 17. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 80., 265. un 290. pantu,

–  ņemot vērā tā 2016. gada 14. decembrī Strasbūrā notikušās diskusijas par pienākumiem vīzu savstarpības jomā,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par Komisijas pienākumiem attiecībā uz vīzu savstarpējību saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 539/2001 1. panta 4. punktu (O-000142/2016 – B8-1820/2016),

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā pamatā tiek uzskatīts, ka vīzu savstarpības kritērijs, kā viens no ES vīzu politikas vadošajiem kritērijiem nozīmē to, ka ES pilsoņiem, ceļojot uz trešām valstīm, ir jāpiemēro tādi paši nosacījumi kā šo attiecīgo trešo valstu pilsoņiem, ceļojot uz ES;

B.  tā kā vīzu savstarpības mehānisma mērķis ir panākt šādu vīzu savstarpību; tā kā ES vīzu politika aizliedz atsevišķām dalībvalstīm ieviest vīzu prasību kādas trešās valsts valstspiederīgajiem, ja šī valsts ir iekļauta Regulas (EK) Nr. 539/2001 II pielikumā (valstis, kuru pilsoņi ir atbrīvoti no īstermiņa uzturēšanās vīzas prasības dalībvalstīs);

C.  tā kā savstarpības mehānisms 2013. gadā tika pārskatīts, Parlamentam darbojoties kā vienam no likumdevējiem, jo šo mehānismu vajadzēja pielāgot, lai ņemtu vērā Lisabonas līguma stāšanos spēkā un saistībā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru par sekundāro juridisko pamatu, kā arī „lai paredzētu Savienības reakciju kā solidaritātes aktu, ja kāda Regulas (EK) Nr. 539/2001 II pielikumā uzskaitīta trešā valsts piemēro vīzu prasību vismaz vienas dalībvalsts pilsoņiem“ (Regulas (ES) Nr. 1289/2013 1. apsvērums);

D.  tā kā savstarpības mehānisms izklāsta procedūru, sākot ar situāciju kurā netiek ievērota savstarpība, nosakot precīzu laika grafiku un darbības, kas jāveic, lai novērstu situāciju, kurā netiek ievērota savstarpība; tā kā objektīva loģika pieprasa veikt aizvien smagākas pakāpes pasākumus pret attiecīgo trešo valsti, tostarp galu galā apturēt atbrīvojumu no vīzas prasības attiecīgajiem trešās valsts valstspiederīgajiem („otrais savstarpības mehānisma piemērošanas posms“);

E.  tā kā „lai nodrošinātu atbilstīgu Eiropas Parlamenta un Padomes iesaisti savstarpības mehānisma piemērošanas otrajā posmā, ņemot vērā atbrīvojuma no vīzu prasības apturēšanas ārkārtīgi augsto politisko jutīgumu visiem Regulas (EK) Nr. 539/2001 II pielikumā uzskaitītās trešās valsts pilsoņiem un tās horizontālo ietekmi uz dalībvalstīm, asociētajām Šengenas valstīm un pašu Savienību, jo īpaši attiecībā uz to ārējām attiecībām un Šengenas zonas vispārējo darbību, būtu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus attiecībā uz dažiem savstarpības mehānisma elementiem“, tostarp uz atbrīvojuma no vīzu prasības apturēšanu visiem attiecīgās trešās valsts valstspiederīgajiem;

F.  tā kā „Eiropas Parlaments vai Padome var nolemt atsaukt deleģēšanu“ (LESD 290. panta 2. punkta a) apakšpunkts);

G.  tā kā deleģētais akts „var stāties spēkā tikai tad, ja Eiropas Parlaments vai Padome leģislatīvajā aktā noteiktajā termiņā nav izteikusi iebildumus“ (LESD 290. panta 2. punkta b) apakšpunkts);

H.  tā kā Komisija apstrīdēja Eiropas Savienības Tiesā deleģēto aktu izvēli otrajā savstarpības mehānisma piemērošanas posmā un tā kā Tiesa tomēr uzskatīja, ka likumdevēja izvēle bija pareiza (Lieta C-88/14);

I.  tā kā šis mehānisms līdz ar to skaidri iedala pienākumus un atbildību Parlamentam un Padomei, kā arī Komisijai savstarpības mehānisma dažādos posmos,

1.  uzskata, ka Komisijai ir juridisks pienākums pieņemt deleģētu aktu, ar kuru uz laiku aptur atbrīvojumu no vīzu prasības attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgajiem, kas nav atcēlušas vīzu prasību dažu ES dalībvalstu pilsoņiem, 24 mēnešu laikā pēc šo paziņojumu publicēšanas dienas, proti, līdz 2016. gada 12. aprīlim;

2.  pamatojoties uz LESD 265. pantu, aicina Komisiju, pieņemt prasīto deleģēto aktu ne vēlāk kā divu mēnešu laikā no šīs rezolūcijas pieņemšanas dienas;

3.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Eiropadomei, Padomei un valstu parlamentiem.

(1) OV L 81, 21.3.2001., 1. lpp.


Iespējas uzlabot zāļu pieejamību
PDF 558kWORD 68k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. marta rezolūcija par ES iespējām uzlabot zāļu pieejamību (2016/2057(INI))
P8_TA(2017)0061A8-0040/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2013. gada 6. februāra nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par to pasākumu pārredzamību, ar kuriem reglamentē cilvēkiem paredzētu zāļu cenas, un par to iekļaušanu publisko veselības apdrošināšanas sistēmu tvērumā(1),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 168. pantu, ar ko paredz, ka, nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis,

–  ņemot vērā Komisijas veikto REFIT novērtējumu attiecībā uz Padomes Regulu (EK) Nr. 953/2003 par izvairīšanos no dažu svarīgāko zāļu tirdzniecības novirzīšanās uz Eiropas Savienību (SWD(2016)0125),

–  ņemot vērā pienākumus, kas noteikti Direktīvas 2001/83/EK 81. pantā par zāļu pienācīgas un pastāvīgas piegādes nodrošināšanu;

–  ņemot vērā Komisijas sākotnējo ietekmes novērtējumu(2) par ES sadarbības stiprināšanu veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējuma (HTA) jomā;

–  ņemot vērā 2014. gada 29. oktobra HTA tīkla stratēģiju ES sadarbībai veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējuma jomā(3);

–  ņemot vērā Komisijas izmeklēšanas farmācijas nozarē galīgo ziņojumu (SEC(2009)0952),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada ziņojumu „Veselības aprūpes nevienlīdzība ES: konsorcija galīgais ziņojums. Konsorcija vadītājs Sir Michael Marmot(4), kurā tika atzīts, ka veselības aprūpes sistēmām ir nozīmīga loma nabadzības riska mazināšanā vai tās var palīdzēt mazināt nabadzību,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 1. decembra secinājumus par inovāciju pacientu labā(5),

–  ņemot vērā Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju aizsardzības padomes 2016. gada 18. aprīļa neformālo sanāksmi veselības jautājumos,

–  ņemot vēra Komisijas 6. ziņojumu par patentu izlīgumu uzraudzību farmācijas nozarē,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Drošas, inovatīvas un pieejamas zāles ― jauns redzējums farmācijas nozarē” (COM(2008)0666),

–  ņemot vērā 249. un 250. punktu Tiesas 1978. gada 14. februāra sprieduma lietā 27/76 par pārmērīgām cenām,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 17. jūnija secinājumus par līdzsvara stiprināšanu farmācijas sistēmās ES un tās dalībvalstīs,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Lēmumu Nr. 1082/2013/ES par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 2119/98/EK(6),

–  ņemot vērā 2016. gada septembrī publicēto ziņojumu „Kā veicināt inovāciju un panākt, lai veselības aprūpes tehnoloģijas būtu pieejamākas”, ko sagatavojusi ANO ģenerālsekretāra augsta līmeņa darba grupa par zāļu pieejamību,

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 10. maija secinājumus par ES veselības aizsardzības sistēmu kopējām vērtībām un principiem un Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju aizsardzības padomes 2011. gada 6. aprīļa un 2013. gada 10. decembra secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Par rezultatīvām, piekļūstamām un noturīgām veselības aprūpes sistēmām” (COM(2014)0215),

–  ņemot vērā pētījumu „Virzība uz saskaņotu ES zāļu pievienotās terapeitiskās vērtības novērtējumu”, kuru 2015. gadā publicēja tā politikas departaments "Ekonomikas un zinātnes politika"(7),

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas ziņojumu „PTO Svarīgo medikamentu atlases ekspertu komiteja, 1977. gada 17.–21. oktobris — PTO tehnisko ziņojumu sērija, Nr. 615”, PTO ģenerālsekretariāta 2001. gada 7. decembra ziņojumu „PTO zāļu stratēģija: pārskatītā procedūra PTO svarīgo medikamentu paraugsaraksta atjaunināšanai” (EB109/8); PTO 2015. gada marta ziņojumu „Jaunu zāļu pieejamība Eiropā” un PTO 2013. gada 28. jūnija ziņojumu „Prioritārās zāles Eiropai un pasaulei”,

–  ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 141/2000 par zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 35. pantu un LESD 6. panta a) apakšpunktu par Eiropas pilsoņu tiesībām uz veselības aizsardzību,

–  ņemot vērā LESD 101. un 102. pantu, kuros paredzēti konkurences noteikumi,

–  ņemot vērā Dohas deklarāciju par Līgumu par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem un sabiedrības veselību (WTO/MIN(01/DEC/2) un 2003. gada 1. septembra Dohas deklarācijas (WTO/L/540) 6. punkta īstenošanu,

–  ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 816/2006 par patentu piespiedu licencēšanu attiecībā uz farmaceitisko produktu ražošanu eksportam uz valstīm, kurās ir sabiedrības veselības aizsardzības problēmas,

–  ņemot vērā Komisijas apstiprināto 2014. gada 10. aprīļa kopīga iepirkuma nolīgumu(8),

–  ņemot vērā 1985. gada Nairobi konferenci par zāļu racionālu lietošanu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Eiropas Parlamenta apstiprināto ziņojumu par Regulas (EK) Nr. 726/2004 grozīšanu (A8-0035/2016) un Parlamenta 2016. gada 10. marta pieņemtos grozījumus(9),

–  ņemot vērā savu 2015. gada 16. septembra rezolūciju par Komisijas 2016. gada darba programmu(10),

–  ņemot vērā savu 2012. gada 11. septembra rezolūciju par brīvprātīgi un bez atlīdzības veiktu audu un šūnu ziedošanu(11),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Juridiskās komitejas, kā arī Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0040/2017),

A.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir atzītas iedzīvotāju pamattiesības uz veselību un medicīnisko aprūpi(12);

B.  tā kā valsts veselības aprūpes sistēmām ir noteicoša loma veselības aprūpes vispārējas pieejamības — Eiropas pilsoņu pamattiesību — garantēšanā; tā kā ES veselības aprūpes sistēmas saskaras ar tādām problēmām kā sabiedrības novecošana, aizvien lielāks hronisko slimību slogs, augstas jaunu tehnoloģiju izstrādes izmaksas, augsti un aizvien augoši farmaceitiskie izdevumi un ekonomikas krīzes izraisīta ietekme uz veselības aprūpes sistēmas izdevumiem; tā kā 2014. gadā ES farmācijas izdevumi veidoja 17,1 % no visiem veselības aprūpes izdevumiem un 1,41 % no iekšzemes kopprodukta (IKP); tā kā šīs problēmas pastiprina nepieciešamību pēc Eiropas mēroga sadarbības un jauniem politikas pasākumiem ES un valsts līmenī;

C.  tā kā zāles ir viens no veselības aprūpes pīlāriem, nevis vienkāršs tirdzniecības objekts, un tā kā svarīgo medikamentu nepietiekama pieejamība un novatorisko zāļu augstās cenas nopietni apdraud valsts veselības aprūpes sistēmu ilgtspēju;

D.  tā kā pacientiem vajadzētu būt pieejamām tādām veselības aprūpes un ārstēšanas iespējām, kuras viņi ir izvēlējušies un kurām viņi ir devuši priekšroku, tostarp palīgterapijai un alternatīvajai terapijai un zālēm;

E.  tā kā svarīgo medikamentu pieejamības nodrošināšana pacientiem ir viens no galvenajiem ES un PTO mērķiem, un tas ir pausts arī ANO ilgtspējīgas attīstības mērķī Nr. 3; tā kā zāļu vispārēja pieejamība ir atkarīga no to savlaicīgas pieejamības un visiem pieņemamām zāļu cenām bez ģeogrāfiskās diskriminācijas;

F.  tā kā konkurence ir zāļu tirgus vispārējam līdzsvaram svarīgs faktors, kas var pazemināt cenas, samazināt izdevumus par zālēm un uzlabot situāciju, nodrošinot, ka pacientiem savlaicīgi ir pieejamas zāles par pieņemamu cenu un ka pētniecības un izstrādes procesos tiek ievēroti augstāki kvalitātes standarti;

G.  tā kā ģenērisko zāļu ienākšana tirgū ir svarīgs konkurences palielināšanas mehānisms, kas samazina cenas un nodrošina veselības aprūpes sistēmu ilgtspēju; tā kā nebūtu jākavē ģenērisko zāļu ienākšana tirgū un nebūtu jākropļo konkurence;

H.  tā kā konkurences tiesību aktu ievērošanas modra kontrole ir ieguvums veselīgam un konkurētspējīgam zāļu tirgum;

I.  tā kā daudzos gadījumos jauno zāļu cenas pēdējo desmitgadu laikā ir palielinājušās līdz tādam līmenim, ka daudzi Eiropas pilsoņi to nevar atļauties un tiek apdraudēta veselības aprūpes sistēmu ilgtspējība;

J.  tā kā līdztekus augstajām cenām un nespējai tās atļauties zāļu pieejamību ierobežo tādi faktori kā svarīgo medikamentu un citu zāļu trūkums, vāja saikne starp klīniskajām vajadzībām un pētniecību, veselības aprūpes un veselības aprūpes speciālistu pieejamības trūkums, nepamatotas administratīvās procedūras, liels laiks starp tirdzniecības atļaujas izsniegšanu un sekojošajiem lēmumiem par cenu noteikšanu un iegādes kompensāciju, patentu noteikumi un budžeta ierobežojumi;

K.  tā kā tādas slimības kā C hepatītu var veiksmīgi ārstēt, ja tās agrīni diagnosticē un ja terapijā izmanto jaunās un vecās zāles, tādējādi ES izglābjot miljoniem cilvēku;

L.  tā kā katru gadu aizvien lielākam cilvēku skaitam tiek diagnosticēts vēzis un lielāka iedzīvotāju saslimstība ar vēzi apvienojumā ar jaunām tehnoloģiski progresīvām zālēm ir izraisījusi kopējo vēža ārstēšanas izmaksu pieaugšanu, kas rada vēl nepieredzētu pieprasījumu veselības aprūpes budžetā un situāciju, kad daudzi vēža slimnieki ārstēšanu nevar atļauties, un līdz ar to paaugstinās risks, ka zāļu pieejamība vai cenas kļūs par izšķirošo faktoru pacienta vēža ārstēšanā;

M.  tā kā Regula (EK) Nr. 1394/2007 par uzlabotas terapijas zālēm tika pieņemta, lai šajā jomā veicinātu ES mēroga inovāciju, vienlaikus garantējot drošību, tomēr līdz šim ir apstiprinātas tikai astoņas jaunas terapijas;

N.  tā kā ES bija jāparedz stimuli, lai veicinātu pētniecību tādās jomās kā retās slimības un bērnu slimības; tā kā regula par zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai nodrošināja svarīgu satvaru pētniecības veicināšanai attiecībā uz zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai, ievērojami uzlabojot tādu reto slimību ārstēšanu, kurām pirms tam nebija ārstēšanas alternatīvu, un tā kā tomēr ir bažas par tās īstenošanu;

O.  tā kā paplašinās plaisa starp aizvien lielāku rezistenci pret pretmikrobu līdzekļiem un jaunu pretmikrobu līdzekļu izstrādi un tā kā pret zālēm rezistentas slimības līdz 2050. gadam katru gadu pasaulē var izraisīt 10 miljonu cilvēku bojāeju; tā kā tiek lēsts, ka katru gadu ES vismaz 25 000 cilvēku mirst no rezistentu baktēriju izraisītām infekcijām, kas rada izdevumus EUR 1,5 miljardu apmērā, savukārt pēdējo 40 gadu laikā ir izstrādāta tikai viena jauna antibiotiku klase;

P.  tā kā pēdējo desmitgadu laikā ir panākts ievērojams progress pirms tam neārstējamu slimību ārstēšanā, piemēram, tagad ES neviens pacients nemirst no HIV/AIDS; tā kā tomēr vēl ir daudz slimību, kurām nav optimālas terapijas (tostarp vēzis, kurš ES katru gadu nogalina gandrīz 1,3 miljonus cilvēku);

Q.  tā kā cenas ziņā pieejamu un piemērotu diagnostikas pārbaužu pieejamība ir tikpat svarīga kā drošu, efektīvu un cenas ziņā pieejamu zāļu pieejamība;

R.  tā kā uzlabotas terapijas zālēm ir potenciāls pārveidot daudzu un dažādu veselības problēmu ārstēšanu, jo īpaši attiecībā uz tādiem slimību veidiem, kurās tradicionālās pieejas nav efektīvas, un tā kā līdz šim atļaujas ir izsniegtas tikai par dažām uzlabotas terapijas zālēm;

S.  tā kā daži svarīgie medikamenti daudzās dalībvalstīs nav pieejami, un tas var radīt problēmas saistībā ar pacientu aprūpi; tā kā daudzos gadījumos zāles var trūkt nelikumīgu uzņēmējdarbības stratēģiju dēļ, piemēram, farmācijas nozarē izmantoto „pay for delay” taktiku, proti, kad noteiktu zāļu ražotājs samaksā ģenērisko zāļu ražotājam par to, lai tas zināmu laiku neieviestu tirgū attiecīgās ģenēriskās zāles, politisku, ražošanas vai izplatīšanas iemeslu dēļ vai paralēlās tirdzniecības dēļ; tā kā Direktīvas 2001/83/EK 81. pantā ir paredzēti noteikumi ar mērķi novērst zāļu trūkumu, izmantojot tā dēvētās sabiedrisko pakalpojumu saistības, kas uzliek par pienākumu ražotājiem un izplatītajiem nodrošināt piegādi valsts tirgiem; tā kā Komisijas pasūtītā pētījumā ir norādīts, ka daudzos gadījumos sabiedrisko pakalpojumu saistības nepiemēro ražotājiem, kas nodrošina piegādi izplatītājiem;

T.  tā kā stabils un paredzams intelektuālā īpašuma regulējums un tā pienācīga un savlaicīga īstenošana ir ārkārtīgi svarīgi priekšnoteikumi, lai varētu izveidot inovācijām labvēlīgu vidi, tādējādi atbalstot inovatīvas un efektīvas ārstēšanas pieejamību pacientiem;

U.  tā kā intelektuālā īpašuma mērķis ir sniegt labumu sabiedrībai un veicināt inovāciju un tā kā ir bažas par tā ļaunprātīgu/nepareizu izmantošanu;

V.  tā kā kopš 1995. gada PTO Līgumā par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS līgums) ir nodrošināta elastīga pieeja patentu tiesībām, piemēram, patentu piespiedu licencēšana;

W.  tā kā Eiropas Zāļu aģentūras (EMA) 2014. gadā uzsāktais izmēģinājuma projekts, kas pazīstams kā „adaptīvi risinājumi” un kas galvenokārt attiecas uz ārstēšanu jomās, kur neapmierinātas medicīniskās vajadzības ir lielas, ir raisījis intensīvas debates par risku un ieguvumu bilanci, ko iegūst, ja novatoriskas zāles tirgū var ienākt ātrāk, pamatojoties uz mazāka apjoma klīniskajiem datiem;

X.  tā kā intelektuālā īpašuma aizsardzība ir būtiska zāļu pieejamībai un tā kā ir jāidentificē mehānismi, kas var palīdzēt cīnīties pret tādu parādību kā viltotas zāles,

Y.  tā kā pirms vairākiem gadiem augsta līmeņa Eiropas dialogā, kurā piedalījās galvenie veselības aprūpes jomas lēmumu pieņēmēji un ieinteresētās personas (G10 valstu sanāksme 2001.–2002. gadā, Farmaceitiskais forums 2005.–2008. gadā), tika nolemts izstrādāt stratēģisku redzējumu un īstenot konkrētus pasākumus, lai sekmētu farmācijas nozares konkurētspēju;

Z.  tā kā tikai aptuveni 3 % no veselības aprūpes budžeta tiek piešķirts profilakses un sabiedrības veselības veicināšanas pasākumiem;

AA.  tā kā zāļu cenu noteikšana un iegādes kompensācija ir dalībvalstu kompetences un to reglamentē valsts līmenī; tā kā ES nodrošina tiesību aktus intelektuālā īpašuma, klīnisko izmēģinājumu, tirdzniecības atļauju, cenu noteikšanas pārredzamības, farmakovigilances un konkurences jomā; tā kā arvien lielāki izdevumi farmācijas jomā un vērojamā asimetrija starp farmācijas uzņēmumu un dalībvalstu sarunu spējām un pieejamo informāciju par cenu noteikšanu rada nepieciešamību pēc lielākas ES sadarbības un jauniem politikas pasākumiem Eiropas un valsts līmenī; tā kā vienošanās par zāļu cenām parasti notiek divpusējās un konfidenciālās sarunās starp farmācijas nozari un dalībvalstīm;

AB.  tā kā lielākajai daļai dalībvalstu ir savas veselības aprūpes tehnoloģijas novērtēšanas aģentūras, kurām ir pašām savi kritēriji;

AC.  tā kā saskaņā ar LESD 168. pantu Parlaments un Padome var paredzēt pasākumus, kas zālēm nosaka augstus kvalitātes un drošības standartus, lai ievērotu kopīgos drošības apsvērumus, un tā kā saskaņā ar LESD 114. panta 3. punktu tiesību aktos veselības aizsardzības jomā par galveno uzskata augstu aizsardzības līmeni,

Farmācijas tirgus

1.  tāpat kā Padome savos 2016. gada secinājumos ir nobažījies par līdzsvara stiprināšanu ES farmācijas sistēmās;

2.  atzinīgi vērtē Padomes 2016. gada 17. jūnija secinājumos pausto aicinājumu Komisijai veikt uz pierādījumiem balstītu analīzi par intelektuālā īpašuma vispārējo ietekmi uz inovāciju un zāļu pieejamību — tostarp nepietiekamu nodrošinājumu ar zālēm un atliktu vai nenotikušu laišanu tirgū — un iespējām tās iegādāties;

3.  atkārtoti uzsver, ka tiesības uz veselību ir cilvēktiesības, kas atzītas gan Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā, gan Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, un ka šīs tiesības jāievēro visām dalībvalstīm, ņemot vērā, ka tās ir ratificējušas starptautiskos līgumus cilvēktiesību jomā, kuros atzītas tiesības uz veselību; norāda — lai šīs tiesības garantētu, cita starpā ir jānodrošina arī zāļu pieejamība;

4.  atzīst, cik vērtīgas ir pilsoņu iniciatīvas, piemēram, Eiropas Pacientu tiesību harta, kura pamatojas uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, un Eiropas Pacientu tiesību diena, ko vietējā un nacionālā līmenī dalībvalstīs ik gadu svin 18. aprīlī; aicina Komisiju oficiāli noteikt Eiropas Pacientu tiesību dienu ES līmenī;

5.  norāda uz secinājumiem, kas pieņemti Padomes Itālijas prezidentūras laikā Milānā notikušajā Padomes veselības ministru 2014. gada 22. un 23. septembra neoficiālajā sanāksmē, kur daudzas dalībvalstis nolēma apvienot spēkus, lai veicinātu labākās prakses apmaiņu un nodrošinātu, ka zāles ir ātrāk pieejamas pacientiem;

6.  uzsver, ka ES politikai visās jomās (globālā sabiedrības veselība, attīstība, pētniecība un tirdzniecība) ir jābūt konsekventai un ka tāpēc jautājums par zāļu pieejamību jaunattīstības valstīs ir jāskata plašākā kontekstā;

7.  uzsver, ka jaunu ārstēšanas iespēju atklāšanā svarīgi ir gan publiskā, gan privātā sektora pētniecības un izstrādes centieni; uzsver, ka pētniecības prioritātei ir jābūt pacientu veselības aprūpes vajadzību apmierināšanai, tomēr arī atzīst farmācijas uzņēmumu interesi no investīcijām gūt finansiālus ieguvumus; uzsver, ka regulējumā ir jāsekmē pēc iespējas labāki rezultāti, kas nodrošina pacientu un sabiedrības intereses;

8.  uzsver, ka cenu noteikšanā netiek atspoguļots pētniecībā un izstrādē izmantotais augstais publiskā finansējuma līmenis, jo patentēšanas un licencēšanas nosacījumos nav paredzēta publiskā finansējuma izsekojamība, kas traucē no publiskā sektora investīcijām gūt taisnīgus ieguvumus;

9.  mudina nodrošināt pētniecības un izstrādes izmaksu lielāku pārredzamību, arī publiskā sektora finansētas pētniecības un zāļu tirdzniecības daļai;

10.  uzsver Eiropas pētniecības projektu un MVU nozīmi zāļu pieejamības uzlabošanā ES līmenī; šajā sakarībā uzsver programmas „Apvārsnis 2020” nozīmi;

11.  atgādina, ka ES farmācijas nozare ir viena no konkurētspējīgākajām nozarēm Eiropas Savienībā; uzsver, ka augstas kvalitātes saglabāšana inovācijā ir svarīgākais priekšnoteikums pacientu vajadzību nodrošināšanai un konkurētspējas uzlabošanai; uzsver, ka veselības aprūpes izdevumi būtu jāuzskata par publiskajām investīcijām un ka kvalitatīvas zāles var uzlabot sabiedrības veselību un nodrošināt pacientu ilgāku un veselīgāku dzīvi;

12.  uzsver, ka Eiropas Savienībā, kas cieš no deindustrializācijas, farmācijas nozare joprojām ir svarīgs rūpniecības pīlārs un darbvietu radīšanas virzītājspēks;

13.  uzskata, ka Eiropas Parlamentam iesniegtajos Eiropas pilsoņu lūgumrakstos paustie viedokļi ir būtiski svarīgi un Eiropas likumdevējam uz tiem ir jāreaģē prioritārā kārtā;

14.  uzskata, ka būtu veiksmīgāk jāiesaista pacientu organizācijas, lai izstrādātu pētniecības stratēģijas privātā un publiskā sektora īstenotiem klīniskajiem pētījumiem un tā panāktu, ka ar šīm stratēģijām tiek nodrošinātas faktiskās Eiropas pacientu vajadzības, kas vēl nav apmierinātas;

15.  norāda, ka neapmierinātu medicīnisko vajadzību gadījumā pacientu interesēs ir ātri iegūt jaunas, novatoriskas zāles; tomēr uzsver, ka paātrinātai tirdzniecības atļauju izsniegšanai nebūtu jākļūst par normu, bet ka tas būtu jādara vienīgi gadījumos, kad neapmierinātas medicīniskās vajadzības ir lielas, un to nedrīkst darīt komerciālu apsvērumu dēļ; atgādina, ka stabila klīniskā izpēte un visaptveroša farmakovigilances uzraudzība ir nepieciešama, lai izvērtētu jauno zāļu kvalitāti, efektivitāti un drošumu;

16.  ar bažām konstatē, ka ES 5 % pacientu slimnīcās tiek uzņemti zāļu blakusparādību dēļ un ka zāļu blakusparādības ir piektais biežākais nāves cēlonis slimnīcās;

17.  vērš uzmanību uz 2001. gada 14. novembrī Dohā pieņemto deklarāciju par TRIPS līgumu un sabiedrības veselību, kurā noteikts, ka TRIPS līgums ir īstenojams un interpretējams tā, lai tas nodrošinātu ieguvumu sabiedrības veselībai — veicinot gan esošo zāļu pieejamību, gan jaunu zāļu izstrādi; šajā sakarībā norāda, ka 2015. gada 6. novembrī PTO TRIPS padome pieņēma lēmumu līdz 2033. gada janvārim pagarināt pārejas periodu vismazāk attīstītajām valstīm (VAV) attiecībā uz noteiktiem pienākumiem saistībā ar zāļu patentiem;

18.  jo īpaši norāda, ka kritiska ir nepieciešamība jaunattīstības valstīs veidot spējas veikt pētījumus farmācijas jomā vietējā līmenī, jo ir jānovērš plaisa, kas pētniecības un zāļu ražošanas jomā joprojām pastāv, un ka šajā nolūkā būtu jāizmanto publiskā un privātā sektora partnerības zāļu izstrādei un jāveido atvērti pētniecības un ražošanas centri;

Konkurence

19.  pauž nožēlu par tiesvedības lietām, kas kavē ģenērisko zāļu ieviešanu tirgū; norāda, ka saskaņā ar Komisijas izmeklēšanas farmācijas nozarē galīgo ziņojumu 2000.–2007. gadā ir četrkāršojies tiesvedības lietu skaits, ka gandrīz 60 % lietu attiecās uz otrās paaudzes patentiem un ka tās vidēji tika atrisinātas divu gadu laikā;

20.  uzsver, ka labāks regulējums veicinās konkurētspēju; turklāt atzīst, ka svarīgi ir pretmonopola instrumenti un ka tie ir efektīvi, apkarojot tādu pret konkurenci vērstu rīcību kā patentu sistēmu un zāļu atļauju sistēmas ļaunprātīga vai nepareiza izmantošana, kas ir LESD 101. un/vai 102. panta pārkāpums;

21.  norāda, ka bioloģiski līdzīgās zāles veicina lielāku konkurenci, zemākas cenas un veselības aprūpes sistēmu ietaupījumus, tādējādi palīdzot uzlabot zāļu pieejamību pacientiem; uzsver, ka būtu jāanalizē bioloģiski līdzīgu zāļu pievienotā vērtība un ekonomiskā ietekme uz veselības aprūpes sistēmām, nebūtu jākavē to ienākšana tirgū un vajadzības gadījumā ir jāapsver pasākumi ar mērķi atbalstīt to ienākšanu tirgū;

22.  uzsver, ka uz vērtību balstītu zāļu cenu noteikšanu var nepareizi izmantot kā peļņu palielinošu ekonomikas stratēģiju, kas noved pie tādu cenu noteikšanas, kas nav proporcionālas izmaksu struktūrai un tādējādi apdraud sociālās labklājības optimālu sadali;

23.  atzīst, ka zāļu lietošana neatbilstīgi lietošanas instrukcijai var sniegt labumu pacientiem gadījumos, ja nav apstiprinātu alternatīvu; ar bažām norāda, ka pacienti tiek pakļauti aizvien lielākam riskam, ņemot vērā, ka nav stabilas pierādījumu bāzes par to, cik droša un efektīva ir zāļu lietošana neatbilstīgi lietošanas instrukcijai, netiek sniegta informēta piekrišana un ir grūtāk veikt blakusefektu monitoringu; uzsver, ka šo praksi īpaši bieži izmanto tādām iedzīvotāju apakšgrupām kā bērni un veci cilvēki;

Cenu noteikšana un pārredzamība

24.  norāda, ka zāļu pieejamības vājais posms ir pacienti un ka zāļu pieejamības grūtībām nevajadzētu attiecībā uz viņiem radīt negatīvas sekas;

25.  norāda, ka lielākā daļa valsts un reģionālo veselības aprūpes tehnoloģijas novērtēšanas aģentūru jau izmanto dažādus klīniskā, ekonomiskā un sociālā labuma kritērijus, lai novērtētu jaunās zāles ar mērķi pamatot viņu lēmumus attiecībā uz cenu noteikšanu un iegādes kompensāciju;

26.  uzsver, ka ir svarīgi novērtēt jauno zāļu patieso uz pierādījumiem balstīto terapeitisko pievienoto vērtību salīdzinājumā ar labāko pieejamo alternatīvu;

27.  ar bažām norāda, ka bieži vien dati, ar kuriem tiek pamatots novatorisku zāļu pievienotās vērtības novērtējums, bieži vien ir nepietiekami un ne pārāk pārliecinoši, lai nodrošinātu stabilu lēmuma pieņemšanu par cenu noteikšanu;

28.  uzsver, ka veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējumiem ir jābūt svarīgam un efektīvam instrumentam, kas uzlabo zāļu pieejamību, sniedz ieguldījumu valsts veselības aprūpes sistēmu ilgtspējā, sniedz iespēju radīt inovācijas stimulus un nodrošina pacientiem augstu pievienoto vērtību; turklāt norāda, ka kopīgu veselības aprūpes tehnoloģiju novērtējuma ziņojumu ieviešana ES līmenī novērstu novērtēšanas sistēmu fragmentāciju, centienu pārklāšanos un resursu nepareizu sadali Eiropas Savienībā;

29.  norāda — lai izstrādātu drošu un efektīvu uz pacientiem orientētu veselības aprūpes politiku un padarītu veselības aprūpes tehnoloģiju pēc iespējas efektīvāku, šīs tehnoloģijas novērtēšanai vajadzētu būt daudzdisciplināram procesam, kurā pēc augstiem standartiem tiek apkopota medicīniskās, sociālās, ekonomiskās un ētiskās jomas informācija par attiecīgās tehnoloģijas izmantošanu un tas tiek darīts sistemātiski, neatkarīgi, objektīvi, reproducējami un pārredzami;

30.  uzskata, ka ar zāļu cenu būtu jāsedz attiecīgo zāļu izstrādes un ražošanas izmaksas un tai ir jāatbilst tās valsts konkrētajai ekonomiskajai situācijai, kurā šīs zāles tiek tirgotas, kā arī pievienotajai terapeitiskajai vērtībai, ko tās sniedz pacientiem, un ar šādu cenu būtu vienlaicīgi jānodrošina zāļu pieejamība pacientiem, ilgtspējīga veselības aprūpes nozare un atlīdzība par inovāciju;

31.  norāda, ka pat tad, ja jaunajām zālēm ir augsta pievienotā vērtība, to cenai nevajadzētu būt tik augstai, ka tā liedz zāļu ilgtspējīgu pieejamību Eiropas Savienībā;

32.  uzskata, ka zāļu cenu noteikšanas un iegādes kompensācijas procedūru paredzēšanā ir jāņem vērā gan zāļu reālā pievienotā terapeitiskā vērtība, gan sociālā ietekme, gan izmaksas un ieguvumi, gan ietekme uz budžetu un valsts veselības aprūpes sistēmas efektivitāte;

33.  ar bažām norāda, ka mazām valstīm un valstīm ar zemiem ienākumiem ir vājākas sarunu pozīcijas un tādēļ šajās dalībvalstīs zāļu pieejamība cenas ziņā ir daudz zemāka, jo īpaši onkoloģijā; saistībā ar starptautisko cenu salīdzināšanas sistēmu pauž nožēlu par sarakstā norādīto zāļu cenu nepārredzamību salīdzinājumā ar reālajām cenām, kā arī asimetrisko informāciju, ko tas nodrošina farmācijas nozares un valsts veselības aprūpes sistēmu sarunās;

34.  norāda, ka Direktīva 89/105/EEK (“Pārredzamības direktīva”) nav pārskatīta 20 gadus un ka šajā laikā ES zāļu sistēmā ir notikušas ievērojamas pārmaiņas;

35.  šajā sakarībā uzsver nepieciešamību pēc neatkarīgām datu vākšanas un analīzes procedūrām un pārredzamības;

36.  norāda, ka dalībvalstīm projektā EURIPID ir jānodrošina lielāka pārredzamība, norādot reālās to maksātās cenas;

37.  uzskata, ka ir nepieciešams stratēģisks izrāviens slimību novēršanas jomā, jo tā uzskatāma par izšķirošu faktoru zāļu izmantošanas samazināšanai, vienlaikus garantējot cilvēka veselības aizsardzības augstu līmeni; aicina ES un dalībvalstis noteikt stingrākus tiesību aktus, kuru mērķis būtu atbalstīt ilgtspējīgu pārtikas ražošanu, kā arī īstenot visas iniciatīvas, kas nepieciešamas, lai veicinātu veselīgus un nekaitīgus paradumus, piemēram, veselīga uztura izmantošanu;

ES kompetences jomas un sadarbība

38.  atgādina, ka LESD 168. pants paredz, ka, nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis;

39.  uzsver, ka ir svarīgi pastiprināt pārredzamību un palielināt brīvprātīgu sadarbošanos starp dalībvalstīm zāļu cenu noteikšanas un iegādes kompensācijas jomā, lai nodrošinātu veselības aprūpes sistēmu ilgtspēju un saglabātu Eiropas pilsoņu tiesības uz kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamību;

40.  atgādina — lai demokrātija pienācīgi darbotos, būtiski svarīga ir pārredzamība visās ES un valstu iestādēs un aģentūrās un atļauju piešķiršanas procesā iesaistītie eksperti nedrīkst nonākt interešu konfliktā;

41.  atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā Novatorisku zāļu ierosme (IMI), kuru kopīgi īsteno privātais un publiskais sektors, lai stimulētu pētniecību attiecībā uz inovatīvas terapijas veidiem, ar ko risina neapmierinātu medicīnisko vajadzību problēmu, un panāktu, ka šādas terapijas veidi ir ātrāk pieejami pacientiem; tomēr pauž nožēlu, ka publiskā sektora investīcijas sniedz maz labuma sabiedrībai, jo nav nosacījumu, kas reglamentē ES publiskā finansējuma pieejamību; turklāt norāda, ka IMI 2 (kas ir otrā IMI fāze un pašlaik tiek īstenota) galvenokārt finansē ES nodokļu maksātāji, un uzsver, ka ES ir spēcīgāk jāuzņemas vadība, lai panāktu, ka saistībā ar IMI 2 pētniecību par prioritārām ir noteiktas sabiedrības veselības vajadzības un ka pētniecība ietver plašu datu apmaiņu un kopīgas intelektuālā īpašuma pārvaldības politikas nostādnes veselības aprūpes jomā, ka tā ir pārredzama un nodrošina sabiedrībai pienācīgu ieguvumu no investīcijām;

42.  akcentē ES kopīgā zāļu iepirkuma procedūru, ko izmanto vakcīnu iegādei saskaņā ar Lēmumu Nr. 1082/2013/ES; mudina dalībvalstis šo instrumentu pilnībā izmantot, piemēram, gadījumos, kad trūkst bērniem paredzētu vakcīnu;

43.  ar bažām norāda, ka ES atpaliek no ASV attiecībā uz standartizētu un pārredzamu ziņošanas mehānismu par zāļu trūkuma iemesliem; aicina Komisiju un dalībvalstis ierosināt un paredzēt šādu instrumentu uz pierādījumiem balstītas politikas izstrādei;

44.  atgādina par digitālās veselības programmas nozīmi un nepieciešamību par prioritāru noteikt ar e-veselību un m-veselību saistīto risinājumu īstenošanu ar mērķi pacientiem, aprūpētājiem, veselības aprūpes speciālistiem un maksātājiem nodrošināt drošus, uzticamus, pieejamus, modernus un ilgtspējīgus jaunos veselības aprūpes modeļus;

45.  atgādina, ka ar nabadzību saistītas slimības, sevišķi HIV/AIDS, malārija, tuberkuloze, reproduktīvo orgānu slimības, infekcijas slimības un ādas slimības, visvairāk skar VAV;

46.  uzsver, ka jaunattīstības valstīs sievietēm un bērniem zāles ir mazāk pieejamas nekā pieaugušiem vīriešiem tādēļ, ka zāļu trūkst, tās nevar iegādāties, to cena neatbilst maksātspējai un ārstēšana ar zālēm nav pieņemama ar kultūru, reliģiju vai sociāliem faktoriem saistītas diskriminācijas dēļ, kā arī tādēļ, ka nožēlojamā stāvoklī ir veselības aprūpes iestādes;

47.  tā kā tuberkuloze ir kļuvusi par pasaulē visletālāko infekcijas slimību un visbīstamākā slimības forma ir multirezistentā tuberkuloze; uzsver, cik būtiski ir novērst briestošo mikrobu rezistences krīzi, cita starpā finansējot jaunu līdzekļu pētniecību un izstrādi vakcinēšanas, diagnosticēšanas un tuberkulozes ārstēšanas jomā, un vienlaikus nodrošināt, ka šo jauno līdzekļu pieejamība ir ilgtspējīga un atbilstoša maksātspējai, tā nepieļaujot, ka kādam tie ir neaizsniedzami;

Intelektuālais īpašums, pētniecība un izstrāde

48.  atgādina, ka ir iespējams intelektuālā īpašuma tiesību ekskluzīvas izmantošanas periods, kas kompetentajām iestādēm ir rūpīgi un efektīvi jāregulē, jāuzrauga un jāļauj īstenot, lai nepieļautu, ka intelektuālā īpašuma tiesības nonāk pretrunā ar cilvēka pamattiesībām uz veselības aizsardzību, un vienlaikus veicinātu kvalitatīvu inovāciju un konkurētspēju; uzsver, ka Eiropas Patentu iestādei (EPO) un dalībvalstīm patenti būtu jāpiešķir tikai tām zālēm, kas atbilst pilnīgi visām patentspējas prasībām novitātes, izgudrojuma līmeņa un rūpnieciskas piemērojamības ziņā, kā noteikts Eiropas Patentu konvencijā;

49.  uzsver, ka dažas jaunās zāles ir revolucionāras inovācijas piemērs, turpretim citu jauno zāļu pievienotā terapeitiskā vērtība nav izrādījusies pietiekami liela, lai tās varētu uzskatīt par patiesu jauninājumu (tā dēvētās atdarinājuma vielas); atgādina, ka arī papildinoša inovācija var būt pacientiem izdevīga un ka zināmu molekulu pārveidošana un to sastāva maiņa varētu nodrošināt pievienoto terapeitisko vērtību, kas būtu rūpīgi jāizvērtē; brīdina, ka nedrīkst pieļaut intelektuālā īpašuma aizsardzības noteikumu ļaunprātīgu izmantošanu, lai nemitīgi atjauninātu patentu tiesības (tā dēvētā „evergreening” prakse) un izvairītos no konkurences;

50.  atzīst, ka pozitīva ietekme ir bijusi Regulai (EK) Nr. 141/2000 par zāļu izstrādi reti sastopamu slimību ārstēšanai, jo, pateicoties minētajai regulai, ir izdevies panākt, ka tirgū ir laistas vairākas novatoriskas zāles pacientiem, kurus citādi nebija iespējams ārstēt; atzīmē, ka ir bažas par to, vai pareizi tiks piemēroti kritēriji, pēc kuriem nosaka zāles reti sastopamu slimību ārstēšanai, un arī par to, kā šāda nepareiza piemērošana varētu ietekmēt atļauju piešķiršanu reti sastopamu slimību ārstēšanai paredzētām zālēm, kuru skaits kļūst aizvien lielāks; atzīst, ka arī zāles reti sastopamu slimību ārstēšanai ir iespējams lietot neparedzētām indikācijām vai pārveidot un apstiprināt papildu indikācijām, tā palielinot šādu zāļu pārdošanas apjomu; aicina Komisiju nodrošināt līdzsvarotas iniciatīvas, tomēr nebremzējot inovāciju šajā jomā; uzsver, ka noteikumi, kas paredzēti regulā par zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai, būtu jāpiemēro tikai tad, ja ir izpildīti visi vajadzīgie kritēriji;

51.  atzīmē, ka PTO TRIPS līgums ļauj īstenot elastīgu pieeju patentu tiesībām (piemēram, nosakot obligātu licencēšanu) un tādējādi ir izdevies efektīvi pazemināt cenas; norāda, ka šo elastīgo pieeju var izmantot kā iedarbīgu instrumentu, ar ko ārkārtējos apstākļos saskaņā ar katras PTO dalībvalsts tiesību aktiem risināt ar sabiedrības veselību saistītas problēmas, lai panāktu, ka saskaņā ar attiecīgās valsts sabiedrības veselības programmu svarīgie medikamenti ir pieejami par pieņemamu cenu, un lai aizsargātu un veicinātu sabiedrības veselību;

Ieteikumi

52.  prasa ar ES mēroga pasākumiem garantēt pacientu tiesības uz vispārēju, cenu ziņā pieejamu, efektīvu, drošu un savlaicīgu piekļuvi svarīgām un inovatīvām terapijām, garantēt ES valstu veselības aprūpes sistēmu ilgtspējību un nodrošinātu turpmākas investīcijas farmācijas inovācijā; uzsver, ka zāļu pieejamības nodrošināšana pacientiem ir visu veselības aprūpes sistēmas dalībnieku kopīgs pienākums;

53.  aicina Padomu un Komisiju pastiprināt dalībvalstu sarunu spējas, lai tās ES varētu nodrošināt zāļu pieejamību par pieņemamu cenu;

54.  atzīmē ziņojumu, ko sagatavojusi ANO ģenerālsekretāra augsta līmeņa darba grupa par zāļu pieejamību;

55.  atzīmē, ka esošo zāļu pārveidošana, lai tās varētu lietot citām indikācijām, var būt saistīta ar cenu pieaugumu; prasa Komisijai vākt un analizēt datus par cenu pieaugumu zāļu pārveidošanas gadījumos un ziņot Parlamentam un Padomei par to, cik līdzsvarotas un samērīgas ir iniciatīvas, ar ko nozares uzņēmumus rosina investēt zāļu pārveidošanā;

56.  aicina dalībvalstis panākt ciešāku sadarbību, lai cīnītos pret šādu tirgus sadrumstalotību, un šajā nolūkā jo īpaši veidot kopīgus procesus veselības aprūpes tehnoloģijas novērtēšanai un kopīgus veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējuma rezultātus un izstrādāt kopīgus kritērijus, pēc kuriem vadīties, valsts līmenī pieņemot lēmumus par cenas noteikšanu un iegādes kompensāciju;

57.  aicina Komisiju pārskatīt Pārredzamības direktīvu, galvenokārt pievēršoties tam, lai garantētu ģenērisko un bioloģiski līdzīgo zāļu savlaicīgu ienākšanu tirgū, atbilstoši Komisijas vadlīnijām izbeigtu sasaisti ar patentu, panāktu, ka ātrāk tiek pieņemti lēmumi par cenas noteikšanu un iegādes kompensāciju ģenēriskām zālēm, un nepieļautu, ka vairākas reizes tiek atkārtoti vērtēti elementi, uz kuru pamata ir izsniegta tirdzniecības atļauja; uzskata, ka tā varēs panākt maksimālus ietaupījumus valstu veselības aizsardzības budžetos, nodrošināt zāļu pieejamību par pieņemamāku cenu, sniegt pacientiem iespēju zāles iegūt ātrāk un nepieļaut administratīva sloga veidošanos ģenērisko un bioloģiski līdzīgo zāļu ražotājiem;

58.  aicina Komisiju ierosināt jaunu direktīvu par cenu noteikšanas un iegādes kompensācijas procedūru pārredzamību, ņemot vērā tirgū aktuālo problemātiku;

59.  prasa ar jaunu Pārredzamības direktīvu aizstāt Direktīvu 89/105/EEK, lai nodrošinātu efektīvu kontroli un pilnīgu pārredzamību attiecībā uz procedūrām, ko izmanto, lai noteiktu zāļu cenas un iegādes kompensāciju dalībvalstīs;

60.  aicina dalībvalstis taisnīgi īstenot Direktīvu 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē, nepieļaujot ierobežojumus noteikumu piemērošanai par pārrobežu veselības aprūpes izdevumu atmaksu, tostarp attiecībā uz zāļu iegādes kompensāciju, jo šādi ierobežojumi būtu patvaļīgas diskriminācijas veids vai nepamatots šķērslis pārvietošanās brīvībai;

61.  aicina Komisiju efektīvi uzraudzīt un izvērtēt to, kā ES dalībvalstīs tiek īstenota Direktīva 2011/24/ES, kā arī plānot un veikt šīs direktīvas oficiālu novērtēšanu, tostarp attiecībā uz sūdzībām, pārkāpumiem un visiem transponēšanas pasākumiem;

62.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pētniecību un izstrādi, uz ko rosina neapmierinātas pacientu vajadzības, un šajā nolūkā, piemēram, veikt pētījumus par jauniem pretmikrobu līdzekļiem, koordinēt publiskā sektora resursu efektīvu un lietderīgu izmantošanu pētījumiem veselības aprūpes jomā un veicināt farmācijas nozares sociālo atbildību;

63.  aicina dalībvalstis kā piemēru izmantot iniciatīvas, kas ES pašlaik jau tiek īstenotas, lai sekmētu neatkarīgus pētījumus jomās, kuras ir nozīmīgas valsts veselības aprūpes pakalpojumiem, bet kurās netiek veikts pietiekami daudz komerciālu pētījumu (piemēram, attiecībā uz mikrobu rezistenci), un kuras ir svarīgas pacientu grupām, ko parasti neiekļauj klīniskos pētījumos (piemēram, bērni, grūtnieces un sirmgalvji);

64.  uzmanību jo īpaši vērš uz apdraudējumu, ko rada aizvien lielāka mikrobu rezistence, un uz to, ka mikrobu rezistences radītais apdraudējums ir steidzami jānovērš, kā to nesen ir atzinusi ANO; aicina Komisiju darboties vērienīgāk, lai apkarotu mikrobu rezistenci, veicināt šajā jomā pētniecību un izstrādi un iesniegt jaunu un vispusīgu ES rīcības plānu, kura pamatā būtu pieeja „Viena veselība”;

65.  atzīst, ka ar iniciatīvām, kas ierosinātas Pediatrijā lietojamo zāļu Regulā (EK) Nr. 1901/2006, tomēr nav izdevies veicināt inovāciju attiecībā uz bērniem paredzētām zālēm tieši onkoloģijas un neonatoloģijas jomā; aicina Komisiju izvērtēt pašreizējos šķēršļus un piedāvāt pasākumus, ar ko panākt progresu šajā jomā;

66.  aicina Komisiju popularizēt iniciatīvas, ar ko nodrošina, lai publiskā un privātā sektora veiktie pētījumi būtu vērsti uz novatorisku zāļu izstrādi bērnu slimību ārstēšanai;

67.  aicina Komisiju nekavējoties sākt strādāt pie ziņojuma, kas jāsagatavo saskaņā ar Pediatrijā lietojamo zāļu regulas 50. pantu, un grozīt tiesību aktus, lai novērstu inovācijas trūkumu attiecībā uz pediatriskajā onkoloģijā lietojamiem ārstniecības līdzekļiem, un šajā nolūkā pārskatīt kritērijus, saskaņā ar kuriem var nepiemērot prasību par pediatrijas pētījumu plāniem, kā arī panākt pediatrijas pētījumu plānu īstenošanu zāļu izstrādes sākumposmā, tā nodrošinot, ka jauni, novatoriski ārstniecības līdzekļi bērniem nav jāgaida ilgāk, nekā tas ir nepieciešams;

68.  aicina Komisiju veicināt publiskā un privātā sektora īstenotus pētījumus par sievietēm paredzētām zālēm, novērst dzimumu līdztiesības trūkumu pētniecības un izstrādes jomā un nodrošināt, lai taisnīgāka situācija zāļu pieejamības ziņā būtu izdevīga visiem iedzīvotājiem;

69.  mudina Komisiju un dalībvalstis pieņemt stratēģiskus plānus, lai garantētu dzīvības glābšanai vajadzīgu zāļu pieejamību; šajā sakarībā pieprasa saskaņoti īstenot plānu, kura mērķis ir izskaust C hepatītu Eiropas Savienībā, un tādēļ izmantot attiecīgus instrumentus, piemēram, Eiropas kopējā iepirkuma procedūru;

70.  pētniecības un zāļu politikas jomā pieprasa pieņemt tādus pamatnoteikumus, kas sekmē inovāciju, sevišķi pret tādām slimībām kā vēzis, kuru ārstniecību pagaidām vēl neizdodas nodrošināt apmierinošā līmenī;

71.  aicina Komisiju turpināt darbu pie tā, lai veicinātu uzlabotas terapijas zāļu izstrādi un panāktu, ka šādas zāles ir pacientiem pieejamākas;

72.  aicina Komisiju analizēt, kā intelektuālais īpašums kopumā ietekmē zāļu inovāciju un zāļu pieejamību pacientiem, un šajā nolūkā veikt pamatīgu un objektīvu pētījumu, kā tas pieprasīts Padomes 2016. gada 17. jūnija secinājumos, minētajā pētījumā jo īpaši analizējot, kā papildu aizsardzības sertifikāti, datu ekskluzivitāte un tirgus ekskluzivitāte ietekmē inovācijas kvalitāti un konkurenci;

73.  aicina Komisiju izvērtēt, kā ir īstenots tiesiskais regulējums, kas pieņemts zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai (jo īpaši attiecībā uz jēdzienu „neapmierinātas medicīniskās vajadzības”, kā šis jēdziens ir interpretēts un pēc kādiem kritērijiem ir noteikts, ka tās ir neapmierinātas medicīniskās vajadzības), sniegt norādījumus par neapmierinātām medicīniskām vajadzībām, kuras ir prioritāras, izvērtēt jau izveidotās stimulu sistēmas, ar ko salīdzinājumā ar labāko pieejamo alternatīvu veicina iedarbīgu, drošu un cenas ziņā pieņemamu zāļu izstrādi reti sastopamu slimību ārstēšanai, popularizēt Eiropas reti sastopamo slimību un references centru reģistru un panākt tiesību aktu pareizu īstenošanu;

74.  atzinīgi vērtē 2010. un 2012. gadā pieņemtos farmakovigilances tiesību aktus; aicina Komisiju, EMA un dalībvalstis arī turpmāk pārraudzīt farmakovigilances tiesību aktu īstenošanu un par to atklāti ziņot, kā arī garantēt, ka pēc atļaujas piešķiršanas tiek veikts zāļu iedarbīguma un blakusefektu novērtējums;

75.  aicina Komisiju sadarboties ar EMA un ar ieinteresētajām personām, lai ieviestu rīcības kodeksu, ar kuru nosaka pienākumu ziņot par nevēlamiem notikumiem un sekām, ko radījusi zāļu lietošana neparedzētām indikācijām, un lai garantētu pacientu reģistrēšanu, tā nodrošinot spēcīgāku pierādījumu bāzi un mazinot risku pacientiem;

76.  aicina Komisiju veicināt atklātu datu politiku zāļu pētniecībā, ja tai ir piešķirts publiskā sektora finansējums, un projektiem, kuru finansēšanai tiek piešķirtas ES publiskās dotācijas (piemēram, pamatprogramma „Apvārsnis 2020” un IMI) rosināt piemērot tādus nosacījumus kā pieņemamu cenu noteikšana un ekskluzivitātes aizliegums vai līdzīpašuma tiesības attiecībā uz šādu projektu intelektuālo īpašumu;

77.  aicina Komisiju, apstiprinot un novērtējot inovācijas procesu, popularizēt ētisku rīcību un pārredzamību farmācijas nozarē, sevišķi attiecībā uz klīniskajiem pētījumiem un pētniecības un izstrādes faktiskajām izmaksām;

78.  atzīmē, ka ir iespējami adaptīvi risinājumi, lai panāktu, ka zāles ir ātrāk pieejamas pacientiem; uzsver, ka neskaidrība par drošumu un iedarbīgumu ir lielāka, ja tirgū ienāk jaunas zāles; uzmanību jo īpaši vērš uz to, ka veselības aprūpes speciālisti, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un regulatori ir pauduši bažas par adaptīviem risinājumiem; uzsver, ka izšķiroša nozīme ir tam, lai pienācīgi darbotos sistēma, ar ko nodrošina zāļu uzraudzību pēc to laišanas tirgū; uzskata, ka adaptīvi risinājumi būtu jāizmanto tikai konkrētos gadījumos, kad ir konstatēts, ka neapmierinātas medicīniskās vajadzības ir lielas, un aicina Komisiju un EMA ieviest vadlīnijas, lai garantētu drošību pacientiem;

79.  aicina Komisiju garantēt, lai ikvienā paātrinātas apstiprināšanas procesā pamatīgi būtu izvērtēta kvalitāte, drošums un iedarbīgums, un nodrošināt iespēju attiecīgo atļauju sniegt, veicot reģistrāciju ar nosacījumiem, un to darīt tikai izņēmuma gadījumos, kad nepārprotami ir konstatētas neapmierinātas medicīniskās vajadzības, kā arī nodrošināt, ka atbildīgi tiek īstenots pārredzams drošuma, kvalitātes un iedarbīguma uzraudzības process pēcreģistrācijas posmā un ka par neatbilstību tiek piemērotas sankcijas;

80.  aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot sistēmu, ar ko veicina, garantē un pastiprina ģenērisko un bioloģiski līdzīgo zāļu konkurētspēju un šādu zāļu izmantošanu, garantējot, ka tās ātrāk ienāk tirgū, un saskaņā ar LESD 101. un 102. pantu veicot uzraudzību pār negodīgu praksi, un reizi divos gados sniegt par to attiecīgu ziņojumu; tāpat arī aicina Komisiju uzraudzīt iniciatoru un ģenērisko zāļu ražotāju slēgtas vienošanās par patentu izlīgumu, jo šādas vienošanās var izmantot ļaunprātīgi, lai ierobežotu ģenērisko zāļu ienākšanu tirgū;

81.  aicina Komisiju saskaņā ar LESD 101. un 102. pantu turpināt un, ja vien iespējams, vēl ciešāk uzraudzīt un izmeklēt gadījumus, kad tirgus, iespējams, ir izmantots ļaunprātīgi, cita starpā arī gadījumus, kad slēgtas tā dēvētās „maksā par kavēšanu” (jeb reversa maksājuma patentu izlīguma) vienošanās, noteiktas pārāk augstas cenas vai kā citādi ierobežots tirgus un tas ir bijis būtiski tieši tiem farmācijas uzņēmumiem, kuri darbojas ES;

82.  aicina Komisiju papildināt Regulu (EK) Nr. 469/2009, atceļot prasību par papildu aizsardzības sertifikātiem ražošanā, lai atļautu Eiropā ražot ģenēriskās un bioloģiski līdzīgās zāles eksportam uz valstīm, kurās nav papildu aizsardzības sertifikātu vai to derīguma termiņš jau ir beidzies, un tomēr negraujot ekskluzivitāti, kas saskaņā ar papildu aizsardzības sertifikātu režīmu ir noteikta aizsargātos tirgos; uzskata, ka šādi noteikumi varētu vairot kvalitatīvu zāļu pieejamību jaunattīstības valstīs un vismazāk attīstītajās valstīs, kā arī veicināt ražošanu, pētniecību un izstrādi Eiropas Savienībā, nodrošinot jaunu darbvietu radīšanu un stimulējot ekonomikas izaugsmi;

83.  aicina Komisiju pārraudzīt un nostiprināt ES konkurences tiesību aktus un to darbības jomu farmācijas tirgū, lai vērstos pret ļaunprātīgu izmantošanu un veicinātu taisnīgu cenu noteikšanu pacientiem;

84.  aicina Komisiju veidot ciešāku dialogu par neapmierinātām medicīniskām vajadzībām starp visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, pacientiem, veselības aprūpes speciālistiem, regulatoriem, veselības aprūpes tehnoloģijas novērtēšanas struktūrām, maksātājiem un izstrādātājiem visā zāļu aprites ciklā;

85.  aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk piedāvāt tiesību aktu par Eiropas sistēmu veselības aprūpes tehnoloģijas novērtēšanai, saskaņot pārredzamus veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējuma kritērijus, lai varētu noteikt, kāda ir zāļu pievienotā terapeitiskā vērtība salīdzinājumā ar labāko pieejamo alternatīvu, cita starpā ņemot vērā arī inovācijas līmeni un to, cik zāles ir vērtīgas pacientiem, ES līmenī ieviest obligātu salīdzinošo iedarbīguma novērtēšanu kā pirmo posmu jaunām zālēm un izveidot Eiropas klasifikācijas sistēmu, lai grafiski atspoguļotu zāļu pievienotās terapeitiskās vērtības līmeni, šajā nolūkā īstenojot neatkarīgu un pārredzamu procedūru, kas nepieļauj interešu konflikta iespējamību; uzskata, ka ar šādiem tiesību aktiem ir jāpanāk, lai rezultāti, kas iegūti, kopīgi veicot veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējumu ES līmenī, tiktu izmantoti valsts līmenī; turklāt aicina Komisiju spēcīgāk īstenot agrīna dialoga procesus un apsvērt iespēju izveidot saskaņošanas mehānismu, kura darbības pamatā būtu neatkarīga struktūra un kurš varētu sekmēt sadarbību starp valstu veselības aprūpes tehnoloģijas novērtēšanas struktūrām, vienlaikus garantējot, ka veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējums nemainīgi ir attiecīgo valsts (un reģionālo) struktūru kompetencē;

86.  aicina Padomi panākt plašāku sadarbību starp dalībvalstīm attiecībā uz cenu noteikšanas procedūrām, lai tās varētu apmainīties ar informāciju, jo īpaši par sarunu nolīgumiem un labu praksi, un iztikt bez liekām administratīvām prasībām un kavēšanās; aicina Komisiju un Padomi, respektējot dalībvalstu kompetences jomas, analizēt klīniskos, ekonomiskos un sociālos kritērijus, ko dažas par veselības aprūpes tehnoloģijas novērtēšanu atbildīgās valstu iestādes jau piemēro;

87.  aicina Komisiju un dalībvalstis ar dalībvalstu ekspertu pārstāvju līdzdalību vienoties par kopīgu jēdziena „zāļu pievienotā terapeitiskā vērtība” definīciju; šajā sakarībā atzīmē, ka jēdziens „zāļu pievienotā terapeitiskā vērtība” ir definēts attiecībā uz pediatrijā lietojamām zālēm;

88.  aicina Komisiju un dalībvalstis ar pacientu un viņu pārstāvības organizāciju līdzdalību identificēt un/vai izstrādāt sistēmas, struktūras un metodiku, ar ko no pacientiem iegūtos pierādījumus kā nozīmīgus varētu iekļaut visos zāļu pētniecības un izstrādes cikla posmos — no agrīna dialoga līdz posmam, kad tiek sniegts tiesību aktos noteiktais apstiprinājums, veikts veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējums, īstenota iedarbīguma salīdzinoša novērtēšana un pieņemti lēmumi par cenu noteikšanu un iegādes kompensāciju;

89.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt apjomīgu publiskā sektora finansētu ieguldījumu pētniecībā, kuras pamatā ir neapmierinātas medicīniskās vajadzības, no publiskā sektora ieguldījuma nodrošināt labumu sabiedrības veselībai un ieviest finansējumu, ko piešķir ar nosacījumu, ka nav pieļaujama ekskluzīva licencēšana un ka zāles ir cenas ziņā pieņemamas;

90.  aicina Padomi popularizēt zāļu racionālu lietošanu visā Eiropas Savienībā, palīdzot īstenot kampaņas un izglītojošas programmas, ar ko ir iecerēts veidot iedzīvotāju izpratni par zāļu racionālu lietošanu un tādējādi nepieļaut zāļu, jo īpaši antibiotiku, pārmērīgu lietošanu, un palīdzot panākt, lai veselības aprūpes speciālistiem par ierastāku praksi kļūtu zāļu parakstīšana atkarībā no aktīvās vielas un lai biežāk būtu ieteikts lietot ģenēriskās zāles;

91.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai gan pilsētu, gan lauku teritorijās būtu pieejamas aptiekas, turklāt pietiekamā skaitā, ar kvalificēta personāla nodrošinājumu un atbilstošu darba laiku, kuras sniedz kvalitatīvus ieteikumus un konsultāciju pakalpojumus;

92.  aicina Komisiju un Padomi izstrādāt pasākumus, ar ko nodrošina pacientiem pieejamas zāles par pieņemamu cenu un arī sabiedrisku labumu, tomēr nepieļaujot nekādu nepieņemamu ietekmi uz veselības aizsardzības budžetu, izmantot dažādus pasākumus — tādus kā potenciālo scenāriju analīze, agrīns dialogs, novatoriski cenu noteikšanas modeļi, brīvprātīgas kopējā iepirkuma procedūras un brīvprātīga sadarbība, cenšoties vienoties par cenu (kā tas notiek saistībā ar Beniluksa valstu un Austrijas kopīgās iniciatīvas īstenošanu), — un izpētīt daudzos instrumentus, kuru pamatā ir atsaistes mehānismi un kurus varētu izmantot novārtā atstātās pētniecības jomās (piemēram, attiecībā uz mikrobu rezistenci un nabadzības izraisītām slimībām);

93.  aicina Komisiju kopā ar visām ieinteresētajām personām noteikt, kā saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritēriju — kā tas izklāstīts Publiskā iepirkuma direktīvā un kas nenozīmē tikai zemākās cenas kritērijus, — vislabāk varētu piemērot valsts līmeņa zāļu iepirkumiem slimnīcu vajadzībām, lai panāktu, ka zāļu iegādes process ir ilgtspējīgs un tiek īstenots atbildīgi; mudina dalībvalstis savos tiesību aktos vislabākajā veidā transponēt saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritērija piemērošanu zālēm;

94.  aicina Komisiju un dalībvalstis sākt augsta līmeņa stratēģisku dialogu ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, kurā piedalītos arī Komisijas, Parlamenta, dalībvalstu, pacientu organizāciju, maksājumu aģentūru un veselības aprūpes speciālistu pārstāvji un pārstāvji no akadēmiskajām aprindām un zinātnieku vidus, kā arī nozares uzņēmumu pārstāvji un kurā apspriestu Eiropas Savienībā pašlaik aktuālās un nākotnē iespējamās norises farmācijas sistēmā, un kura rezultātā būtu jāizstrādā īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa holistiska stratēģija, ar ko nodrošina zāļu pieejamību, veselības aprūpes sistēmu ilgtspēju un farmācijas nozares konkurētspēju, tā nodrošinot pacientiem pieņemamas cenas un ātrāk pieejamas zāles;

95.  aicina Komisiju un Padomi skaidri noteikt prasības, kas attiecībā uz neatbilstību, interešu konfliktiem un pārredzamību ir jāpilda ES iestādēm un ar zālēm saistītu jautājumu risināšanā iesaistītajiem ekspertiem; aicina apstiprināšanas procesā iesaistītos ekspertus publicēt savu dzīves aprakstu (CV) un parakstīt deklarāciju, ar ko viņi apliecina, ka nav nonākuši interešu konflikta situācijā;

96.  aicina Komisiju un valstu pretmonopola iestādes uzraudzīt negodīgu praksi, lai aizsargātu patērētājus no mākslīgi augstām zāļu cenām;

97.  aicina Komisiju un Eiropas Savienības Tiesu, pamatojoties uz LESD 102. pantu, precizēt, kas ir dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, nosakot augstas cenas;

98.  aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot PTO TRIPS līgumā paredzētās elastīguma iespējas un vajadzības gadījumā saskaņot un precizēt to izmantošanu;

99.  aicina Komisiju ne retāk kā reizi piecos gados iesniegt Padomei un Parlamentam ziņojumu par zāļu pieejamību Eiropas Savienībā un regulārāk ziņot gadījumos, kad ir konstatētas ārkārtīgi lielas problēmas saistībā ar zāļu pieejamību;

100.  aicina Komisiju piedāvāt pasākumus, ar ko varētu panākt, ka palielinās apstiprinātu inovatīvu terapijas veidu skaits un to izmantošana pacientu ārstēšanai;

101.  aicina Komisiju un Padomi labāk definēt jēdzienu „zāļu trūkums” — un analizēt šā trūkuma cēloņus — un šajā sakarībā izvērtēt paralēlās tirdzniecības un piegādes kvotu ietekmi, un kopā ar dalībvalstīm, EMA un attiecīgajām ieinteresētajām personām izstrādāt un atjaunināt to svarīgo medikamentu sarakstu, kuru piedāvājums ir nepietiekams (atsaucei izmantojot attiecīgo PVO sarakstu), kā arī uzraudzīt Direktīvas 2001/83/EK 81. panta prasību izpildi attiecībā uz nepietiekamu piedāvājumu, izpētīt mehānismus, ar kuriem varētu risināt problēmu, ko rada iedarbīgu zāļu izņemšana no tirgus tikai komerciālu apsvērumu dēļ, un attiecīgi rīkoties, lai minētos trūkumus novērstu;

102.  aicina Komisiju un Padomi izveidot mehānismu, ko varētu izmantot, lai katru gadu ziņotu par zāļu nepietiekamu piedāvājumu visā Eiropas Savienībā;

103.  aicina Komisiju un Padomi pārskatīt EMA juridisko pamatu un apsvērt iespēju piešķirt EMA plašākas pilnvaras koordinēt visas Eiropas mērogā īstenojamu darbību, kuras mērķis ir novērst zāļu nepietiekamu piedāvājumu dalībvalstīs;

104.  uzsver, ka, veidojot spēcīgas uzraudzības un piegādes sistēmas visos līmeņos — no vietējās kopienas līdz pat apgabala, provinces un valsts līmenim — un to atbalstam nodrošinot kvalitatīvus laboratorijas pakalpojumus un spēcīgas loģistikas sistēmas, zāļu pieejamība drīzāk varētu kļūt par realitāti, savukārt ar veselības aprūpi saistītu tehnoloģiju nodošana jaunattīstības valstīm (īstenojot licencēšanas līgumus un darot tām pieejamu informāciju, zinātību un profesionālās iemaņas, un pat tehniskus materiālus un iekārtas) var nodrošināt, ka saņēmējvalstis spēj ražot zāles uz vietas, un tā rezultātā attiecīgās zāles varētu kļūt pieejamākas un varētu uzlaboties veselība;

105.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt vienotu e-veselības un m-veselības ceļvedi, tajā jo īpaši iekļaujot darbības, ar ko nodrošina izmēģinājuma projektu izstrādi un padara tos vērtīgākus valsts līmenī, modernizē kompensācijas modeļus, veicinot pāreju uz veselības aprūpes sistēmām, kuru galvenais darbības princips ir veselības ziņā iegūtais rezultāts, nosaka iniciatīvas, ar ko veselības aprūpes speciālistus rosina piedalīties šajā digitālās revolūcijas procesā, un vairāk izglīto veselības aprūpes speciālistus, pacientus un visas attiecīgās ieinteresētās personas, lai viņiem būtu pilnvērtīgas iespējas rīkoties;

106.  mudina dalībvalstis izvērtēt veselības aprūpei paredzētos risinājumus un politikas nostādnes, cenšoties panākt labāku rezultātu pacientiem un vairot sistēmas finansiālo ilgtspēju, un tādēļ jo īpaši sekmēt digitālu risinājumu izmantošanu, lai uzlabotu veselības aprūpes piedāvājumu pacientiem un konstatētu resursu izšķērdēšanu;

107.  mudina ES strādāt intensīvāk, lai uzlabotu jaunattīstības valstu spējas un palīdzētu tām izstrādāt funkcionējošas veselības aprūpes sistēmas, kuru mērķis ir nodrošināt pieejamākus pakalpojumus, jo īpaši neaizsargātām vietējo iedzīvotāju kopienām;

108.  uzsver, ka ES Cenu diferencēšanas Regulas (EK) Nr. 953/2003 pārskatīšanas procesā, kas pašlaik notiek saskaņā ar Normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT), būtu jācenšas vēl vairāk veicināt cenu pazemināšanās tendences jaunattīstības valstīs, un aicina ES sākt plašu un pārredzamu diskusiju par cenu regulējumu un stratēģijām, kas garantē, ka ir pieejamas kvalitatīvas zāles par pieņemamu cenu; atgādina, ka cenu diferencēšana nebūt nenodrošina pieņemamas cenas un ka gūtā pieredze liecina par pretējo — cenu pazemināšanos izdodas panākt ar sīvu konkurenci ģenērisko zāļu jomā un ar tehnoloģiju nodošanu;

109.  mudina ES intensīvāk atbalstīt globālās programmas un iniciatīvas, kuras veicina zāļu pieejamību jaunattīstības valstīs un kurām ir bijusi izšķiroša nozīme, sekmējot veselības jomā noteikto mērķu sasniegšanu, un pateicoties kurām zāles un vakcīnas ir kļuvušas krietni pieejamākas;

o
o   o

110.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 24, 22.1.2016., 119. lpp.
(2).http://ec.europa.eu/smart-regulation/roadmaps/docs/2016_sante_144_health_technology_assessments_en.pdf.
(3) http://ec.europa.eu/health/technology_assessment/docs/2014_strategy_eucooperationhta_en.pdf.
(4) http://ec.europa.eu/health/social_determinants/docs/healthinequalitiesineu_2013_en.pdf.
(5) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/lsa/145978.pdf.
(6).OV L 293, 5.11.2013., 1. lpp.
(7) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2015/542219/IPOL_STU(2015)542219_EN.pdf
(8) http://ec.europa.eu/health/preparedness_response/docs/jpa_agreement_medicalcountermeasures_en.pdf.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0088.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0323.
(11) OV C 353 E, 3.12.2013., 31. lpp.
(12).Tiesības uz veselības aprūpi ir ekonomiskas, sociālas un kultūras tiesības uz universālo veselības aprūpes minimālo standartu, kas pienākas visām personām.


Programmas "Radošā Eiropa" īstenošana
PDF 439kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. marta rezolūcija par to, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regula (ES) Nr. 1295/2013, ar ko izveido pamatprogrammu „Radošā Eiropa” (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1718/2006/EK, Lēmumu Nr. 1855/2006/EK un Lēmumu Nr. 1041/2009/EK (2015/2328(INI))
P8_TA(2017)0062A8-0030/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1295/2013, ar ko izveido programmu „Radošā Eiropa” (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1718/2006/EK, Lēmumu Nr. 1855/2006/EK un Lēmumu Nr. 1041/2009/EK(1) (“Regula”),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 167. un 173. pantu,

–  ņemot vērā 2005. gada 20. oktobrī pieņemto Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu,

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos kopīgo paziņojumu 2016. gada 8. jūnija Eiropas Parlamentam un Padomei „Virzībā uz ES stratēģiju starptautiskās kultūras attiecībās” (JOIN(2016)0029),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 26. septembra paziņojumu „Atbalsts kultūrai un radošajām nozarēm izaugsmei un nodarbinātībai Eiropas Savienībā” (COM(2012)0537),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 30. jūnija paziņojumu „Eiropa, tūristu apmeklētākā vieta pasaulē — jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes” (COM(2010)0352),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. aprīļa Zaļo grāmatu „Kultūras un radošo nozaru potenciāla īstenošana” (COM(2010)0183),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. jūnija Regulu (ES) 2015/1017 par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013 — Eiropas Stratēģisko investīciju fonds(2),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 27. maija secinājumus par kultūras un radošo nozaru pārneses efektu — inovāciju, ekonomikas ilgtspējas un sociālās iekļaušanas veicināšanai,

–  ņemot vērā tā 2015. gada 8. septembra rezolūciju „Virzība uz integrētu pieeju Eiropas kultūras mantojumam”(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par kultūru dialoga, kultūras daudzveidības un izglītības lomu ES pamatvērtību veicināšanā(4),

–  ņemot vērā 2015. gada 28. aprīļa rezolūciju par Eiropas kino digitālajā laikmetā(5),

–  ņemot vērā pētījumu ar nosaukumu „Eiropas kultūras galvaspilsētas: panākumu stratēģijas un ilgstoša iedarbība”, ko veicis B Politikas departaments — Strukturālā un kohēzijas politika 2013. Gadā pēc Kultūras un izglītības komitejas pieprasījuma,

–  ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par atbalstu Eiropas kultūras un radošajām nozarēm, izmantojot šo nozaru potenciālu ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības veicināšanā(6),

–  ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par kultūras nozīmi ES ārējās darbībās(7),

–  ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par kultūras un radošo nozaru potenciāla īstenošanu(8),

–  ņemot vērā ES darba plāns kultūras jomā laikposmam no 2015. līdz 2018. gadam,

–  ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu starp Parlamentu, Padomi un Eiropas Komisiju par labāku likumdošanas procesu, jo īpaši tā 20.– 24. pantu par spēkā esošo tiesību aktu ex post novērtēšanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmuma par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai 1.panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A8-0030/2017),

A.  tā kā programmas „Radošā Eiropa” mērķi ir aizsargāt un veicināt Eiropas kultūru un valodu daudzveidību, vienlaicīgi popularizējot Eiropas kultūras mantojumu, no vienas puses, un stiprinot Eiropas kultūras un radošo nozaru konkurētspēju, no otras puses;

B.  tā kā kultūra ir galvenais faktors Eiropas integrācijas veicināšanā;

C.  tā kā programma „Radošā Eiropa”, jo īpaši tās apakšprogramma „Kultūra” lielā mērā tiek nepietiekami finansētas un attiecīgi ir grūtības attaisnot ar tām saistītās lielās cerības;

D.  tā kā saskaņā ar regulas 3. un 4. punktu Eiropas kultūras un valodu daudzveidības un Eiropas kultūras mantojuma veicināšana — un konkrētāk kultūras un radošo darbu pārnacionālās aprites veicināšana un ir viens no galvenajiem programmas mērķiem;

E.  tā kā saskaņā ar regulas 12. Pantu pārnacionālās aprites un mobilitātes veicināšana — un jo īpaši Eiropas literatūras aprites atbalstīšana, lai nodrošinātu tās visplašāko iespējamo pieejamību — ir viena no apakšprogrammas „Kultūra” prioritātēm;

F.  tā kā vienotās programmas struktūra dod iespēju sasniegt nepieciešamo daudzumu un potenciāli padarīt atpazīstamas jomas, kas joprojām ir nepietiekami novērtētas un saskaras ar tādām problēmām kā sadrumstalotība, globalizācija, datu trūkums un grūtības iegūt aizdevumu;

G.  tā kā programmas struktūrā ir divas apakšprogrammas, saglabājot abu īpatnības un identitāti, un tā kā starpnozaru daļas pievienošana ir vērtība, lai nodrošinātu labāku izpratni par sadarbību un attīstību kultūras jomā, piesaistot trešās valstis;

H.  tā kā starpnozaru sadaļā tās stratēģiskie pārnacionālās un starpnozaru kultūras sadarbības sekmēšanas mērķis ir izstrādāts tikai daļēji;

I.  tā kā programma „Radošā Eiropa” atļauj sadarbību un kopējās darbības ar valstīm, kas nepiedalās programmā, un ar starptautiskām organizācijām, kuras darbojas kultūras un radošajās nozarēs, piemēram, UNESCO, Eiropas Padomi, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju, pamatojoties uz kopējiem ieguldījumiem programmas mērķu īstenošanā;

J.  tā kā darbības rādītāju sistēma, kas paredzēta regulas 18. pantā, tostarp rādītāji attiecībā uz programmas vispārīgajiem mērķiem, rādītāji, kas attiecīgi pievienoti apakšprogrammām „MEDIA” un „Kultūra”, un īpaši rādītāji attiecībā uz garantijas mehānismu, joprojām nav noteikti nav sākuši darboties;

K.  tā kā šā brīža novērtēšanas sistēma ir izrādījusies nepiemērota šīs programmas raksturam un īpatnībām un tādēļ būtu jāuzlabo;

L.  tā kā konkrēti pasākumi, piemēram, Eiropas kultūras galvaspilsētu iniciatīva, tostarp to tīkls, balvas un Eiropas kultūras mantojuma zīme, ir apliecinājuši potenciālu noturīgai vietējās ekonomikas izaugsmei un kultūras tūrismam un tālab šie pasākumi būtu jāuzlabo un jāpopularizē proaktīvāk;

M.  tā kā konkrētais aicinājums attiecībā uz bēgļu integrāciju ir izsludināts 2016. gadā starpnozaru sadaļā, lai popularizētu un atbalstītu jaunradi un kultūru dialogu;

N.  tā kā „sadarbības projektu” finansēšanas jomā apakšprogrammai „Kultūra” paredzēti apmēram 70 % no apakšprogrammas budžeta, šī programma ir ārkārtīgi populāra kultūras darbinieku vidū un tā kā tās mērķis ir kopējās pieejas, balstoties uz tās pārrobežu dimensiju un ļaujot līdz galam nedefinēt neparedzamus, ļoti inovatīvus un radošus projektus, kuri ir nepārprotami ļoti atzinīgi vērtējami;

O.  tā kā, neraugoties uz to, ka regulā ir paredzēta divpusējo nolīgumu noslēgšana ar trešām valstīm, lai panāktu šo valstu dalību šajā programmā vai tās daļās, līdz šim šo procedūru ir pabeigušas tikai dažas valstis;

P.  tā kā, pateicoties Parlamenta rīcībai, kultūra, kultūras un radošās nozares un audiovizuālā nozare ir iekļautas, kaut arī nepietiekami, Erasmus+, pamatprogrammā „Apvārsnis 2020” un Cosme daudzgadu programmās, struktūrfondos un Eiropas Stratēģisko Investīciju fonda prioritātēs;

Q.  tā kā pastāv spēcīga sinerģija starp neformālo mācīšanos un radošo un plašsaziņas nozari, jo daudzas mākslas, plašsaziņas un kultūras organizācijas sniedz neformālās mācīšanās iespējas;

R.  tā kā atlases konkursu sekmīgi izturējušo pieteikuma iesniedzēju īpatsvars apakšprogrammā „Kultūra” ir 15 % un 44 % — apakšprogrammā „MEDIA”, taču, tā kā tas ir vēl zemāks (32 %) apakšprogrammā „MEDIA”, ja netiek ņemtas vērā automātiskās shēmas;

S.  tā kā apakšprogrammā „MEDIA” līdz šim reģistrēto pieteikumu kopējais skaits ir 13 000 un tā kā ir piešķirti vairāk kā 5 500 projektu;

T.  tā kā automātiskā punktu piešķiršanas sistēma, kuru izmanto apakšprogrammā „MEDIA” un kuras mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgus konkurences nosacījumus dalībvalstu starpā, kropļo tirgu un nopietni kaitē valstīm, kuram ir augsta audiovizuālās produkcijas kapacitāte;

U.  tā kā to dotāciju veids, kuras ir piešķirtas sadarbības projektiem programmas „Radošā Eiropa” apakšprogrammā „Kultūra” nenodrošina to tīklu vajadzības, kuri ir atkarīgi no darbības struktūru un darbībām, kā tas bija iepriekšējā programmā „Kultūra 2007–2013”;

V.  tā kā ieinteresētās personas kritizē administratīvo pārvaldību (pieteikumi, novērtējums un ziņošanas procesi), to joprojām uzskatot par apgrūtinošu; tādēļ uzsver, ka ir nepieciešams vienkāršot piemērošanas procedūru, lai sekmētu piekļuvi programmai un iespējamo saņēmēju līdzdalību;

W.  tā kā programmas „Radošā Eiropa” biroji ir izšķiroši svarīgi starpnieki starp Komisiju, Izglītības, Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūru (EACEA) un pieteikuma iesniedzējiem un tā kā šiem birojiem vajadzētu būt labāk informētiem par pašreiz notiekošo lēmumu pieņemšanas procesu, un tie būtu ciešāk jāiesaista informācijas sniegšanā par projektiem un projektu rezultātu veicināšanā;

X.  tā kā pieteikumu iesniedzēji pauž nožēlu par lielo administratīvo slogu, ar kuru viņi saskaras pieteikuma iesniegšanas procesā un kas cita starpā izpaužas kā plašas vadlīnijas un liels skaits dokumentu, kas dažkārt satur pretrunīgu informāciju;

Y.  tā kā ir saņemtas ziņas par to, ka uzņēmumu reģistrācija Eiropas Komunikācijas autentificēšanas dienestā (ECAS) ir problemātiska; tā kā e–forma tomēr ir uzņemta ļoti atzinīgi,

1.  mudina dalībvalstis palielināt programmas „Radošā Eiropa” budžetu, lai to pakārtotu gan Eiropas pilsoņu cerībām, gan katras apakšprogrammas mērķiem, tādējādi atzīstot, ka kultūras ražošanas vērtības nevar novērtēt tikai ar ekonomikas rādītājiem, un nodrošinot lielāku efektivitāti un labākus rezultātus;

2.  atzinīgi vērtē virkni pasākumu, kurus veic kopš 2014. gada, lai optimizētu programmu pārvaldību;

3.  pauž nožēlu par to, ka finansiālās spējas trūkums joprojām ir viens no galvenajiem faktoriem (līdzās administratīviem un regulatīviem šķēršļiem), kas attur iespējamos pieteikuma iesniedzējus no dalības; mudina EACEA un programmas „Radošā Eiropa” valstu birojus mēģināt novērst mazo kultūras uzņēmumu nepietiekamo pārstāvību finansēto organizāciju klāstā un atsevišķās apakšprogrammas „Kultūra” nozarēs;

4.  aicina Komisiju uzlabot šīs programmas atbilstību visām attiecīgajām ES politikas nostādnēm un citiem finansējuma avotiem;

5.  aicina Komisiju nodrošināt labu koordināciju starp ģenerāldirektorātiem, kas atbild par programmu „Radošā Eiropa”, un EACEA un programmas „Radošā Eiropa” birojiem, rūpējoties par dažādiem programmas posmiem un atgādinot, ka programmas „Radošā Eiropa” biroju un EACEA loma ir ļoti svarīga, jo tā ietver tiešas saiknes ne tikai ar atbalsta saņēmējiem, bet gan ar visu kultūras un radošo nozari;

6.  prasa, lai Komisija iespējami cieši strādātu ar UNESCO, Eiropas Padomi un ESAO nolūkā izstrādāt spēcīgāku pamatu kopējiem ieguldījumiem programmas mērķu sasniegšanai un ietekmes novērtējumam, jo īpaši starptautiskajā dimensijā un attiecībā uz konkrētām cilvēku un ekonomikas vērtībām kultūras un jaunrades jomā;

7.  aicina Komisiju saglabāt pašreizējo programmas „Radošā Eiropa” struktūru, vienlaikus pārbaudot un labāk definējot divu dažādo apakšprogrammu specifikas, kā arī nostiprināt starpnozaru sadaļas potenciālu un pārbaudīt, vai garantiju fonds darbojas efektīvi tās īstenošanā ;

8.  prasa Komisijai, īstenojot gan apakšprogrammas, gan novērtētājiem paredzētās vadlīnijas, nodrošināt labāku līdzsvaru starp māksliniecisko un radošo elementu un pārvaldības un inovatīviem aspektiem, it īpaši attiecībā uz kultūras un radošajām nozarēm;

9.  aicina Komisiju izmantot darbības rādītāju sistēmu, kas paredzēta programmas „Radošā Eiropa” juridiskajā pamatā — 18. pantā par , tādējādi uzsverot programmas mākslas un jaunrades komponenti, kas pārāk bieži tiek upurēta tīri ekonomiskiem apsvērumiem, piemēram, vadīšanas spējai vai auditorijas kvantitatīvai attīstībai;

10.  mudina Komisiju, lai novērtētāji efektīvāk novērtētu īpašas sfēras, noteikt vairāk nekā patlaban pieņemtās sešas ekspertīzes nodaļas;

11.  mudina Komisiju un EACEA uzlabot novērtēšanas procedūru, palielinot pirmajā posmā iesaistīto novērtētāju skaitu, un nodrošināt koleģiālu pašu viedokļa lēmumu pieņemšanas kārtu, kurā kandidātus otrajā posmā atlasa no pretendentu saraksta; uzsver, ka pārredzamībai ir jābūt ļoti augstā līmenī un projektu noraidīšanas iemesli būtu ļoti rūpīgi un skaidri jāizklāsta, lai neapdraudētu programmas neakceptēšanu tās nesaprotamības dēļ;

12.  aicina Komisiju nodrošināt mācību un spēju veidošanas iespējas kultūras uzņēmumiem, kuri vēlas uzlabot savas prasmes attiecībā uz pieteikšanās procedūrām, projekta vispārējo vadību un projekta īstenošanu;

13.  aicina Komisiju un EACEA labāk atbalstīt kultūras uzņēmumus partneru atrašanā sadarbības projektiem, īstenojot pasākumus, tostarp, bet ne tikai īpaši tam paredzētās atbilstības posmus svarīgākajos Eiropas kultūras pasākumos, uzlabojot esošos meklēšanas rīkus un datubāzes un organizējot tīklu veidošanas iespējas par iepriekš paziņotām tēmām;

14.  aicina Komisiju un EACEA veikt pasākumus, lai uzlabotu apstrīdēšanas procedūras pārredzamību attiecībā uz noraidītajiem pieteikumiem, tādējādi samazinot kandidātu vispārējo neapmierinātību un palielinot šīs programmas uzticamību ilgtermiņā;

15.  mudina Komisiju turpināt pieteikumu un atskaitīšanās procedūru vienkāršošanu, ierobežojot un vienkāršojot vadlīnijas un citus dokumentus, grafikus padarot elastīgākus un izstrādājot sadarbības nolīguma veidni;

16.  aicina Komisiju izmantot visus pieejamos instrumentus, lai vēl labāk popularizētu un izplatītu īstenoto projektu rezultātus, kā arī informāciju par visu to pasākumu Eiropas pievienoto vērtību, kuri veikti saskaņā ar programmu;

17.  mudina Komisiju nepieļaut prioritāšu grozīšanu vai jaunu prioritāšu pievienošanu, ja programmas „Radošā Eiropa” birojiem un ieinteresētajām personām netiek atvēlēts nepieciešamais laiks, lai sagatavotos nākamajiem uzaicinājumiem;

18.  mudina Komisiju vēl vairāk vienkāršot finanšu aspektus, paplašinot arī vienreizējo maksājumu instrumentu un mudinot vairāk izmantot vienotas likmes kompensācijas, kā arī izmantot kritērijus, kas neapgrūtina mazo projektu piekļuvi finansējumam, un nodrošināt, ka galīgie maksājumi par dotācijām tiek realizēti labākajā iespējamā laikā, kam vajadzētu būt EACEA darba izcilības kritērijiem, gan attiecībā uz apakšprogrammu „Kultūra”, gan apakšprogrammu „MEDIA”;

19.  norāda, ka pastāv ievērojamas atšķirības dalībvalstīs atalgojuma līmenī sadarbības projektos iesaistītajiem darbiniekiem, kas savukārt rada būtiskas līdzfinansēšanas spēju atšķirības starp partneriem no dažādām dalībvalstīm; tādēļ aicina Komisiju apsvērt iespējamu alternatīvu, lai novērtētu sadarbības projektu personāla darbu, par pamatu ņemot citus rādītājus, kas atspoguļo ne tikai atalgojuma pakāpi;

20.  mudina Komisijiu arī turpmāk sadarbībā ar Eurostat noteikt īpašus kritērijus, kas atbilst nozaru īpašajam raksturam (radošais darbs, kultūra un mākslinieciskā vērtība, jauninājumi, izaugsme, sociālā iekļaušana, kopienas izveide, starptautiskošana, uzņēmējdarbības uzlabošana, blakus efekta radīšanas un visu nozaru ietekmēšanas spēja u. c.) un izvērtēt iespējamo Kopīgā pētniecības centra iekļaušanas šajā procesā; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi veidot zināšanu augstas kvalitātes resursus par nozarēm, kā arī sagatavot statistikas pētījumus un nodrošināt piekļuvi salīdzināmiem datiem, tādējādi ļaujot efektīvi uzraudzīt un analizēt kultūras un radošās nozares politikas kultūras, ekonomisko un sociālo ietekmi;

Apakšprogramma „MEDIA”

21.  atzinīgi vērtē Komisijas un EACEA pašreizējo darbu, grozot automātisko punktu sistēmu, lai nodrošinātu patiesi līdzvērtīgus konkurences apstākļus, līdzsvarotā veidā ņemot vērā visus programmā „Radošā Eiropa” minētos kritērijus, kas (starpvalstu raksturu, starpvalstu sadarbības attīstību, apjomradītus ietaupījumus, nepieciešamo apjomu, daudzkāršojošo efektu), kā arī ražošanas jaudas un spēkā esošās valsts atbalsta shēmas audiovizuālajā nozarē;

22.  atzīst, ka apakšprogramma „MEDIA” ir izrādījusies dziļi iesakņota daudzveidīgajā audiovizuālajā nozarē un ka tā ir efektīvs kultūras dažādības un nozares politikas atbalsta instruments;

23.  mudina vairāk attīstīt subtitrēšanu un dublāžu, lai sekmētu audiovizuālo darbu apriti ES iekšienē un ārpus tās;

24.  ierosina, ka Eiropas audiovizuālais mantojums ir jānodrošina un jādara pieejams pētījumu veikšanai, auditorijas iesaistīšanai un ekonomikas veicināšanai, digitalizējot filmas un audiovizuālos arhīvus;

25.  uzsver, ka starptautiskā un arvien vairāk konkurējošākā kino vidē Eiropas audiovizuālajai nozarei joprojām ir nepieciešams saglabāt pasākumus, kas aizsargā tās daudzveidību un neatkarību; uzsver, ka ir nepieciešams tiešs atbalsts Eiropas audiovizuālo darbu ražošanai, jo īpaši projektu izstrādes posmā, un tam būtu jānotiek, paplašinot apmācību, lai segtu vairāk darbību un stiprinātu nozares konkurētspēju;

26.  iesaka pastiprināt kaimiņvalstīm paredzētās darbības saskaņā ar programmu, lai sekmētu Eiropas darbu veicināšanu tās teritorijā, kā arī kopīgus jaunrades projektus;

27.  atzīst, ka Eiropas tiešsaistes platformas starptautiskā līmenī aizvien nav konkurētspējīgas, neskatoties uz atbalstu, ko sniedz tiešsaistē īstenotajai izplatīšanai un ka Eiropas saturu pastāvošajās platformās ir grūti atrast vai tam ir sarežģīti piekļūt;

28.  atzinīgi vērtē auditorijas izglītošanas pasākumu sadalīšanu filmu kompetences atzarā, uzsverot kino izglītību skolās, un auditorijas izglītošanas iniciatīvu atzarā;

29.  uzsver, ka Komisijai ir jānāk klajā ar tādu projektu Eiropas audiences iesaistei, kas balstīts uz datiem un kurā būtu jātiecas izpētīt un nostiprināt Eiropas audiovizuālo un filmu nozari, lai iegūtu, analizētu un prognozētu datus par auditorijas izturēšanos nolūkā palielināt pieprasījumu pēc citu Eiropas valstu filmām;

30.  uzsver, ka patlaban tiek sniegts atbalsts neatkarīgiem televīzijas producentiem, kas taisa fantastikas seriālus un cenšas konkurēt pasaules līmenī, jo īpaši lai nodrošinātu patiesu Eiropas risinājumus pašreizējam lielajam pieprasījumam pēc augstas kvalitātes seriāliem, neskatoties uz to, ka līdz šim labākie rezultāti ir sasniegti dokumentālo un bērnu filmu nozarē;

31.  aicina Komisiju turpināt atbalstīt kinoteātru tīklu, piemēram, Eiropas kinoteātrus Eiropas filmu popularizēšanai visā pasaulē, finansiāli un praktiski palīdzot kinoteātriem, kuros izrāda ievērojamu skaitu Eiropas filmu, un uzsver būtisko lomu, kāda kinoteātriem ir auditoriju informētības palielināšanā un kino pieredzes sociālā faktora saglabāšanā;

32.  aicina Komisiju mainīt prēmēšanas sistēmu par vienlaicīgām pirmizrādēm gan teātros, gan piedāvāšanu video pēc pieprasījuma formātā;

33.  iesaka novērtētājiem nodrošināt līdzekļu komplektu, ņemot vērā katras valsts atbalsta shēmas īpatnības, lai apakšprogrammas „MEDIA” dalībniekiem garantētu vienlīdzīgus konkurences nosacījumus;

34.  aicina Komisiju palielināt finansējuma maksimālo apjomu Eiropas videospēlēm, lai ņemtu vērā to augstās un pieaugošās ražošanas izmaksas; turklāt uzsver, ka ir jāpārskata atbilstības kritērijs, kas saistīts ar videospēļu vienīgi aprakstošo raksturu, lai paplašinātu loku, iekļaujot projektus ar pārrobežu izplatīšanas potenciālu (sporta spēles, smilškastes spēles utt.) un inkorporējot „spēlēšanu” projektu vērtēšanas kritērijos nolūkā atspoguļot šā aspekta galveno nozīmi produkta veiksmīgā darbībā;

Apakšprogramma „Kultūra”

35.  prasa, lai Komisija ekonomiskās dimensijas nozīmi līdzsvarotu ar raksturīgajām mākslas un kultūras kā tādas vērtībām un vairāk pievērstos māksliniekiem un radošajiem cilvēkiem;

36.  iesaka Eiropas sadarbības projektos ņemt vērā inovāciju, mobilitāti un paplašinātus kopražojumus;

37.  aicina Komisiju ieviest iespējamus pasākumus, lai ierobežotu neatbilstību starp atbalsta saņēmēju skaitu un pieteikumu iesniedzēju skaitu, tostarp ietverot budžeta palielinājumu apakšprogrammai „Kultūra”, visu kultūras un radošo nozaru pienācīgāku pārstāvību, kā arī lielāku atbalstu mazāka mēroga projektiem;

38.  uzsver, cik svarīga ir tulkošana valodu daudzveidības mantojuma veicināšanai, un iesaka, lai literatūras tulkošanas projekti ietvertu grāmatu un lasīšanas popularizēšanu, kā arī atbalstītu dalību grāmatu gadatirgos, tostarp apsverot iespēju izveidot ikgadēju Eiropas grāmatu gadatirgu, lai palielinātu grāmatu apriti, veicinātu Eiropas literatūras apmaiņu un nodrošinātu iepazīstināšanu ar dažādu valstu literatūru, kā arī iespējas visiem, tostarp cilvēkiem ar invaliditāti, piekļūt izglītībai;

39.  atzinīgi vērtē „darbības centru” izveidi (Eiropas platformas projekti), lai atbalstītu māksliniekus un veidotājus, lai apmainītos ar informāciju un sadarbotos;

40.  uzstāj, ka stabili un ļoti reprezentatīvi Eiropas kultūras tīkli, gan Eiropā, gan ar trešām valstīm, ir būtiski kultūras un mākslas pasākumu pamanāmībai, jo tie bieži ir pirmie, kas izvērš sadarbību ar jaunām jomām, nozarēm vai valstīm; uzskata, ka ar darbības dotācijām būtu jāatbalsta šo tīklu koordinējošā loma pasākumos un nozīme kultūras un jaunrades veicināšanā visās mākslas sfērās; uzskata, ka šajā sakarībā iepriekš būtu jānosaka skaidri un pārredzami atlases kritēriji;

41.  aicina Komisiju un EACEA dot apakšprogrammai „Kultūra” iespējas pozicionēt sevi uz ārpusi un organizēt strukturētas sanāksmes ar nozares dalībniekiem;

42.  iesaka atkārtoti ieviest Eiropas teātra balvu un piešķirt pienācīgu finansējumu;

43.  uzsver tās Eiropas kultūras galvaspilsētu (ECOC) programmas panākumus un nozīmību, kuras pamatā ir šajā procesā iesaistīto pilsētu un reģionu dinamika, jo izmantojot zīmes popularitāti un joprojām ir ļoti mēreno ES finansiālais ieguldījumu, ir panākti reāli sasniegumi turpmākai finansēšanai un pasākumiem, kas krietni pārsniedz šim gadam paredzēto;

44.  atzinīgi vērtē Eiropas kultūras galvaspilsētu programmas gaidāmo īstenošanu arī kandidātvalstīs un EBTA valstīs, sākot no 2020. gada, un iesaka labāk izplatīt šo pieredzi ES iekšienē un ārpus tās;

45.  iesaka Eiropas kultūras mantojuma zīmei nodrošināt lielāku atpazīstamību un uzsver nozīmi, kāda ir attiecīgajām sfērām (materiālām un nemateriālām), ja runa ir par Eiropas identitāti un kopējās sajūtas par piederību Eiropai veicināšanu, veidojot ES un mācoties par dažādo mantojumu labākai nākotnei;

46.  iesaka veikt tādu iniciatīvu koordinācijas un pienācīga atbalsta pasākumus, kas tiek veiktas saskaņā ar ieceri 2018. gadu atzīmēt kā kultūras mantojuma Eiropas gadu ar programmas „Radošā Eiropa” starpniecību, 2017. gadā sākot tam gatavoties un izmantojot īpašu, šim mērķim paredzētu budžeta pozīciju, nevis līdzekļus, kas ir piešķirti apakšprogrammai „Kultūra”, kā to ir ierosinājusi Komisija;

47.  aicina Komisiju apsvērt iespējas, kā veicināt mākslā kompetentu bēgļu piekļuvi programmai „Radošā Eiropa”;

Starpnozaru sadaļa

48.  mudina Komisiju izstrādāt un pilnībā izmantot šīs sadaļas piedāvātās iespējas, lai sasniegtu tās mērķus, kā tas ir noteikts regulā, un jo īpaši transnacionālās un starpnozaru sadarbības sekmēšanu;

49.  iesaka, īstenojot šo sadaļu, ieviest trīs jaunus atbalsta pasākumus: a) pārnacionālās sadarbības pasākums „Creative Europe Mundus”, b) sociālā iekļaušana un c) novatoriski visaptveroši un starpnozaru projekti;

50.  aicina Komisiju censties panākt garantiju mehānisma ģeogrāfisku un nozaru līdzsvaru, lai maza mēroga organizācijām un iniciatīvām vietējā līmenī nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas, kā arī projektiem no visām dalībvalstīm, it īpaši izvērtētu mehānisma ietekmi uz maziem uzņēmumiem kultūras nozarē, kultūras vidutājiem un tīkla uzturētājiem un izpētītu iespējas veidot sinerģiju ar ESIF un ar citām programmām, jo īpaši COSME, nodrošinot, ka garantiju mehānisms tiek izmantots pēc iespējas efektīvāk nolūkā palīdzēt kultūras un radošajai nozarei;

51.  cer, ka būs pieejami 2016. gadā sāktā finanšu garantijas mehānisma darbības sākotnējie rezultāti; sagaida, ka ar šā jaunā tirgus instrumenta palīdzību, atvieglojot MVU un mikrouzņēmumu iespējas saņemt aizņēmumus, tiks palielināts to kultūras un radošo projektu skaits, kas tiek īstenoti nozarēs, kuru īpatsvars ES IKP ir 4,4 % un darbaspēka jomā 3,8 %, lai tās kā daudzsološi izaugsmes un darbvietu radītāji un kā konkurētspējas, kultūras dažādības un pārrobežu sadarbības dzinējspēki pilnībā īstenotu savu potenciālu; tomēr pauž dziļu nožēlu par to, ka šis mehānisms darbosies tikai tajās valstīs, kurās līdzīgi instrumenti jau darbojas;

52.  atzinīgi vērtē darbības, kuras Komisija un EACEA veica, lai nodrošinātu apmācību un padarītu vienādas prasmes visos programmas „Radošā Eiropa” birojos, un iesaka šo darbu veikt arī turpmāk;

53.  aicina Komisiju un EACEA uzlabot saziņu un informācijas apmaiņu ar programmas „Radošā Eiropa” birojiem par notiekošajiem lēmumu pieņemšanas procesiem, tostarp par finanšu instrumentiem un jaunām starpnozaru iniciatīvām; iesaka Komisijai, lai uzlabotu programmas īstenošanu, ņemt vērā programmas „Radošā Eiropa” biroja pieredzi gan pirms, gan pēc atlases procedūras, un nodrošinātu programmas „Radošā Eiropa” biroja izstrādātos instrumentu un dokumentu kā labas prakses modeļu pieejamību tiešsaistē; uzsver, ka ir jāuzlabo sadarbība starp programmas „Radošā Eiropa” birojiem, lai padarītu tos par efektīvākiem konsultāciju instrumentiem savu valstu pretendentiem; norāda, ka konfidenciāla apmaiņa ar novērtējuma ziņojumiem — arī ar negatīviem — var palīdzēt uzlabot to veiktspēju, un aicina Komisiju palielināt novērtējumu un atlases procedūru pārredzamību;

Ieteikumi attiecībā uz turpmākajām šīs programmas paaudzēm

54.  iesaka turpināt, pārskatīt un uzlabot programmu „Radošā Eiropa” laikposmā no 2021.–2028. gadam kā programmu, kura aptver visas kultūras un jaunrades nozares, lielāko uzmanību pievēršot augstas kvalitātes projektiem ar tām pašām vērtībām un prioritātēm, divām apakšprogrammām un starpnozaru sadaļu, ietverot apmācību, auditorijas izglītošanu, piekļuvi tirgiem, sociālo iekļaušanu, sadarbību, starpnozaru un apvienotos projektus un savstarpējo mācīšanos, kā arī saziņu, pētījumus, kultūras un radošajam sektoram īpaši paredzētu atbalstu, garantiju mehānismu un atbalstu programmas „Radošā Eiropa” birojiem;

55.  sakarā ar migrantu un bēgļu lielo pieplūdumu iepriekšējos gados Eiropas Savienībā atzinīgi vērtē programmas pieaugošo kultūru saskares dimensiju, kas, cerams, izpaudīsies kā lielāks tādu projektu skaits, ar kuriem, sākot ar 2017. gadu, uzlabos kultūru dažādību un kultūru dialogu un veicinās daudzvalodību; uzsver, ka šī dimensija ir jāatbalsta tāpat kā pārējās programmas sastāvdaļas, jo kultūras integrāciju turpmākajos gados daudzās dalībvalstīs īstenot varētu būt grūti;

56.  ierosina, ka nākamajam programmas juridiskajam pamatam būtu skaidri jāietver kultūras un māksliniecisko kvalitāte un kultūras patiesā vērtība programmas un apakšprogrammu mērķos, kā arī atlases un izvērtēšanas kritērijos;

57.  aicina Komisiju, pārskatot apakšprogrammu „MEDIA”, pārbaudīt, vai atbalstu varētu padarīt efektīvāku, mazākus projektus piešķirot ražošanas, festivālu, kinoteātru un izplatīšanas sadaļām;

58.  mudina Komisiju pret jaunu valstu uzņemšanu šajā programmā izturēties proaktīvi, īpašu statusu piešķirot Eiropas dienvidu un austrumu kaimiņvalstīm;

59.  norāda, ka Eiropas kino kopražojumi ir būtiski, lai nodrošinātu, ka mūsu produkti ir pietiekami konkurētspējīgi un apmierina tirgus prasības, un ierosina, ka tie tiek veidoti, izmantojot samērīgas metodes un līdzekļus, sadarbojoties arī ar vadošajām Eiropas iestādēm šajā nozarē, piemēram, Eurimages;

60.  aicina Komisiju izvērtēt, vai, ņemot vērā radošo nozaru daudzveidību, būtu lietderīgi radīt Eiropas Kultūras un jaunrades observatoriju, kura būtu līdzīga Eiropas Audiovizuālajai observatorijai un kuras darbības standarti būtu aptuveni tādi paši kā Eiropas Audiovizuālās observatorijas standarti, un šajā gadījumā aicina izstrādāt kvalitatīvus kritērijus, kas atbilst šo nozaru īpašajām iezīmēm;

o
o   o

61.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūrai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 221. lpp.
(2) OV L 169, 1.7.2015., 1. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0293.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0005.
(5) OV C 346, 21.9.2016., 10. lpp.
(6) OV C 93, 9.3.2016., 95. lpp.
(7) OV C 377 E, 7.12.2012., 135. lpp.
(8) OV C 377 E, 7.12.2012., 142. lpp.


Programmas "Eiropa pilsoņiem" īstenošana
PDF 494kWORD 57k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. marta rezolūcija par Padomes 2014. gada 14. aprīļa Regulas (ES) Nr. 390/2014, ar ko izveido programmu „Eiropa pilsoņiem” laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam, īstenošanu (2015/2329(INI))
P8_TA(2017)0063A8-0017/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 10. un 11. pantu, kuros noteikts, ka „katram pilsonim ir tiesības piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē”, „iestādes ar atbilstīgiem līdzekļiem dod pilsoņiem un apvienībām, kas tos pārstāv, iespēju izteikt savus viedokļus visās Savienības darbības jomās un publiski apmainīties ar tiem” un „iestādes uztur atklātu, pārredzamu un pastāvīgu dialogu ar minētajām apvienībām un pilsonisko sabiedrību”,

–  ņemot vērā Protokolu Nr. 1 par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā,

–   ņemot vērā Protokolu Nr. 2.par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 14. aprīļa Regulu (ES) Nr. 390/2014, ar ko izveido programmu „Eiropa pilsoņiem” laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par kultūru dialoga, kultūras daudzveidības un izglītības lomu ES pamatvērtību veicināšanā(2),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par programmas „Eiropa pilsoņiem” 2007.–2013. gadam īstenošanu, rezultātiem un vispārējo novērtējumu (COM(2015)0652),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, un Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmuma par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A8-0017/2017),

A.  tā kā programma “Eiropa pilsoņiem” ir unikāla un ļoti simboliska programma, jo tā tiek īstenota, lai ieklausītos pilsoniskās sabiedrības diskusijās, tā veicina kritisko domāšanu par Eiropas projektu, tā vēsturi, kustībām un idejām, kas šo projektu veicināja, un tā veicina labākas zināšanas par Eiropas lēmumu pieņemšanas procesu, uzlabojot apstākļus pilsoniskajai un demokrātiskajai līdzdalībai Savienības līmenī;

B.  tā kā programmas “Eiropa pilsoņiem” mērķis ir stiprināt Eiropas pilsoniskuma apziņu un piederības izjūtu, solidaritāti, savstarpēju iecietību un cieņu, veicināt labāku izpratni par ES, tās izcelsmi un attīstību, vērtībām, iestādēm un kompetencēm un veicināt aktīvu dialogu starp ES pilsoņiem; tā kā darbības saskaņā ar programmu var uzskatīt par daļu no mūžizglītības pilsoniskuma jautājumos;

C.  tā kā kampaņa “viens euro par vienu iedzīvotāju” programmas “Eiropa pilsoņiem” vajadzībām ir iecerēta, lai sniegtu spēcīgu simbolisko vēstījumu par to, ka Eiropas iedzīvotāju balsis tiek uzklausītas;

D.  tā kā pašreizējais t. s. eiroskepticisma pieaugums, ko pret Eiropu vērstie spēki izmanto, lai apšaubītu paša Eiropas projekta pastāvēšanu, un kura kulminācija bija nesenais balsojums par Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES, liek saprast, cik nozīmīgas ir šādas programmas un uzsver nepieciešamību gan sekmēt kopīgas eiropeiskās identitātes izjūtu, analizēt iemeslus, kāpēc krītas uzticēšanās Eiropas Savienībai, veicināt pilsonisko līdzdalību un uzsākt padziļinātu diskusiju par Eiropas vērtībām, tajā iesaistot visu pilsonisko sabiedrību un pašas iestādes, gan īstenot apmācības kampaņu par ES iestāžu darbību, vienlaikus uzsverot iespējas, ko sniedz piederība ES;

E.  tā kā pirms valsts pievienošanās Eiropas Savienībai ir nepieciešama pamatīga un visaptveroša sagatavošanās attiecībā uz jautājumiem par atceri un samierināšanu saistībā ar pagātnes notikumiem, kā arī jānodrošina iedzīvotāju aktīva līdzdalība attiecīgās valsts sabiedriskajā dzīvē;

F.  tā kā saskaņā ar LES 11. pantu ES iestādēm ir pienākums dot pilsoņiem un apvienībām, kas tos pārstāv, iespēju izteikt savus viedokļus visās Savienības darbības jomās un publiski apmainīties ar tiem; tā kā šā panta noteikumi arī paredz, ka ES iestādēm ir pienākums uzturēt atklātu, pārredzamu un pastāvīgu dialogu ar minētajām apvienībām un pilsonisko sabiedrību, bet Komisijas pienākums veikt plašas konsultācijas ar ieinteresētajām pusēm;

G.  tā kā Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD) 20. pantā ir noteikts Savienības pilsonības statuss un ar to saistītās tiesības, un tā kā labāka izpratne par ES un tās vērtībām ir svarīgs priekšnosacījums, lai pilsoņi varētu pilnībā izmantot šīs tiesības;

H.  tā kā aktīvs pilsoniskums, izglītošana par pilsoniskuma jautājumiem un starpkultūru dialogs ir būtiski, lai veidotu atvērtu, iekļaujošu un noturīgu sabiedrību;

I.  tā kā pašreizējā programma ir balstīta uz LESD 352. pantu, kas Parlamentam dod tiesības tikai paust savu nostāju saskaņā ar piekrišanas procedūru un ko laikā, kad Komisija iesniedza priekšlikumu, Parlaments enerģiski apstrīdēja, jo tas ir pretrunā ar programmas demokrātisko būtību;

J.  tā kā Komisijas veiktais ex post novērtējums apliecināja programmas mērķu būtiskumu un to, ka, būdama atšķirīga no citām programmām tās darbības jomas, mērķu, pasākumu un mērķgrupu ziņā, tā ļāva īstenot iniciatīvas, kuras nevarētu finansēt no citiem līdzekļiem;

K.  tā kā pēc budžeta samazinājumiem, kas sekoja sarunām par daudzgadu finanšu shēmu (DFS) 2014.–2020. gadam, programmas „Eiropa pilsoņiem” finansējums tika samazināts par aptuveni EUR 29,5 miljoniem un tā kā programmas ierobežotais finansējums — EUR 185,47 miljoni — ir tikai 0,0171 % no DFS;

L.  tā kā ir konstatēts, ka dalībvalstis mēdz atteikties no šo projektu līdzfinansēšanas un ka vietējās iestādes nonāk grūtībās, ja ir jāīsteno Eiropas projekti ar augstām līdzfinansējuma likmēm;

M.  tā kā finansējuma samazināšanas rezultātā to projektu skaits, kurus varēja finansēt 2014. gadā, samazinājās par gandrīz 25 % salīdzinājumā ar iepriekšējo programmu;

N.  tā kā neformālā un ikdienējā mācīšanās, kā arī brīvprātīgais darbs, sports, māksla un kultūra sniedz daudzas iespējas pilsoniskai izglītošanai un aktīva pilsoniskuma veicināšanai;

O.  tā kā ir vajadzīga turpmāka sinerģija ar citām programmām un labāka komunikācija ar citiem ĢD, lai mazinātu pārklāšanos un pastiprinātu programmas ietekmi;

P.  tā kā esošās pilsētu un pašvaldību starptautiskās sadraudzības (pilsētu sadraudzība, pilsētu tīkli) vērtība ir pierādījusies, jo tā sekmē savstarpēju sapratni starp iedzīvotājiem un veicina draudzību un sadarbību,

Galvenie secinājumi

1.  uzsver, ka kopējais finansējums (EUR 185,47 miljoni), kas pieejams vienīgajai programmai, kura pilnībā veltīta Eiropas pilsonības jautājumiem, t. i., programmai „Eiropa pilsoņiem”, ir niecīgs salīdzinājumā ar citām izglītības un kultūras programmām, tādām kā „Radošā Eiropa” (EUR 1,46 miljardi) un „Erasmus+” (EUR 14,7 miljardi), un tāpēc pieteikumu iesniedzējiem savās cerībās būs jāviļas;

2.  atzinīgi vērtē to, ka pirmajos divos jaunā finansēšanas cikla gados programma „Eiropa pilsoņiem“, kurai jāmazina plaisa starp ES iestādēm un Eiropas iedzīvotājiem, šķiet, darbojas labi, jo pretendentu skaits palielinās, projektu kvalitāte ir augsta un to īstenošana — veiksmīga;

3.  atzīst, ka galvenais šķērslis programmas veiksmīgai īstenošanai ir nepietiekamais finanšu piešķīrums, un pauž dziļu nožēlu, ka saskaņā ar DFS 2014.–2020. gadam tas tika samazināts par 13,7 %, būtiski krītoties finansējamo projektu skaitam, un tas nozīmē, ka lielo pieprasījumu nav iespējams apmierināt, tādējādi radot vilšanos pretendentiem ar vērtīgiem projektiem;

4.  atzīmē, ka budžeta ierobežojumu dēļ finansēto projektu skaits ir pārāk mazs, lai sasniegtu programmas vērienīgos mērķus, un ka 2015. gadā varēja finansēt tikai aptuveni 6 % no Eiropas atceres un pilsoniskās sabiedrības projektiem, turklāt šis skaits ir ļoti neliels salīdzinājumā ar programmas “Radošā Eiropa” rezultātiem tajā pašā gadā (19,64 % programmai „Kultūra” un 45,6 % programmai „MEDIA”); norāda, ka būtu ievērojami jāpalielina finansējums šīm abām programmas “Eiropa pilsoņiem” sadaļām, lai tas atbilstu programmas vērienīgajiem mērķiem;

5.  atzīst pilsētu sadraudzības projektu panākumus visā ES un aicina dalībvalstis pašvaldībām popularizēt šo sistēmu un atvieglot sadarbību;

6.  atzinīgi vērtē informatīvo izdevumu „Eiropa pilsoņiem” un finansēto projektu datubāzi, ko izveidojusi Komisija;

7.  uzsver, ka programmas „Eiropa pilsoņiem” valstu kontaktpunktiem (VKP) ir svarīga loma izpratnes veicināšanā un atbalsta un ieteikumu sniegšanā gan potenciālajiem pretendentiem (jo īpaši pirmreizējiem pretendentiem mērķa valstīs), gan arī Eiropas un valstu līmeņa vietējo un reģionālo pašvaldību apvienībām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

8.  atzinīgi vērtē programmas daudznozaru pieeju, tās skaidro un vienkāršo pieteikuma veidlapu un ziņošanas prasības, kā arī to, ka tā ir vērsta uz konkrētiem pasākumiem;

9.  atzinīgi vērtē to, ka abām programmas sadaļām — „Eiropas atcere” un „Demokrātiskā iesaistīšanās un pilsoniskā līdzdalība” — noteiktās prioritātes, kas agrāk katru gadu tika mainītas, turpmāk būs spēkā vairākus gadus un tiks piemērotas visā programmas atlikušajā periodā (2016.–2020. gadā);

10.  norāda, ka programmas ietekme joprojām ir salīdzinoši liela, un to apliecina fakts, ka 2015. gadā aptuveni 1 100 000 dalībnieki bija iesaistīti 408 izvēlētajos projektos; uzskata arī, ka lielais pieteikumu skaits (2 087 2014. gadā un 2 791 2015. gadā) un projektu kvalitāte norāda uz lielo interesi par šo programmu un nepieciešamību piešķirt tai lielākus cilvēkresursus un finanšu resursus, lai palielinātu programmas atbalstīto projektu skaitu;

Ieteikumi

Īstenošanas juridiskie aspekti

11.  iesaka nākamo programmu „Eiropa pilsoņiem” pieņemt ar tādu juridisko pamatu, kas ļautu Parlamentam iesaistīties programmas pieņemšanā kā otram likumdevējam saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru un ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Padomei; mudina Komisiju apsvērt iespējamos risinājumus, lai sasniegtu šo mērķi;

Īstenošanas finansiālie aspekti

12.  uzskata, ka augstas kvalitātes projekti, piemēram, Eiropas atceres un pilsoniskās sabiedrības projekti (sekmīgo pieteikumu īpatsvars — 6 %, salīdzinot ar 19,64 % programmai „Kultūra” un 45,6 % programmai „MEDIA” programmas “Radošā Eiropa” ietvaros) tika noraidīti, jo trūkst pietiekama finansējuma programmā “Eiropa pilsoņiem”; tā kā šai programmai ir izšķiroša loma kā priekšnoteikumam pilsoņu līdzdalībai Savienības demokrātiskajā dzīvē, uzskata par nepieciešamu būtiski palielināt pašreizējo budžetu, lai sasniegtu augstāku mērķa līmeni; tāpēc aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis apsvērt iespēju nākamajā DFS programmai „Eiropa pilsoņiem” paredzēt kopējo finansējumu aptuveni EUR 500 miljonu apmērā, kas nozīmētu tikai EUR 1 uz vienu iedzīvotāju;

13.  atzīst, ka Eiropas pilsoņu iniciatīvai (ECI) un programmai “Eiropa pilsoņiem” (EfC) ir kopīgs mērķis ļaut pilsoņiem tieši piedalīties ES politikas izstrādē, un starp tām būtu iespējamas sinerģijas; tomēr aicina Komisiju nodrošināt, ka ECI netiek finansēta no programmas “Eiropa pilsoņiem” ierobežotā budžeta, kā tas ir pašlaik, un mudina dalībvalstis vairāk iesaistīties abu darbību finansiālā atbalstīšanā;

14.  norāda, ka atkarībā no dzīves dārdzības līmeņa dalībvalstīs vienreizējā maksājuma vai vienotās likmes sistēmā būtu jāņem vērā cenu atšķirības Eiropas Savienībā; iesaka pārdomāt šo shēmu un priekšfinansējuma samazināšanu, lai nodrošinātu finansēto projektu ilgtspējību un ilgstošākā posmā sniegtu lielāku atbalstu sadarbībai starp vietējām pārvaldes iestādēm vai organizācijām, un jo īpaši atvieglotu mazāku organizāciju ar ierobežotām finansiālām spējām un dalībnieki ar īpašām vajadzībām iesaistīšanos;

15.  prasa Komisijai un Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūrai (EACEA) regulāri novērtēt to, kā virkne budžeta pasākumu ietekmējusi pieteikumu iesniedzējus un iespējamos atbilstīgos pretendentus; it īpaši prasa novērtēt, vai 2015. gadā sakarā ar akūtu maksājumu apropriāciju trūkumu piemērotā samazinātā priekšfinansējuma likme (no 50 % līdz 40 % projektiem un no 80 % līdz 50 % darbības dotācijām un VKP), kā arī līdzfinansējuma nepieciešamība un vienu un to pašu parametru piemērošana neatkarīgi no faktiskās dzīves dārdzības un ģeogrāfiskās nošķirtības, nav, iespējams, radījusi un neturpina radīt neizdevīgu stāvokli noteiktām organizācijām un dalībvalstīm; turklāt prasa izstrādāt turpmākas stratēģijas par Eiropas iestāžu tuvināšanu iedzīvotājiem un viņus labāk informēt par dažādiem ES politikas virzieniem;

16.  norāda, ka vienreizējā maksājuma vai vienotas likmes sistēmā būtu jāiekļauj papildu parametrs, lai daudz efektīvāk varētu iesaistīt cilvēkus ar īpašām vajadzībām, jo šādu cilvēku dalībai būs vajadzīgi daudz vairāk darbinieki un bieži vien arī papildu pasākumi, kas savukārt radīs lielākas izmaksas;

17.  uzsver, ka darbības dotācijas garantē neatkarību saņēmējiem (piemēram, t. s. domnīcām) un piedāvā iespēju veikt ilgtermiņa plānošanu, lai īstenotu uz redzējumu vērstas darbības un apgūtu pieredzi; iesaka izmantot īpašus kritērijus, rādītājus un gada ziņojumus, lai uzraudzītu progresu virzībā uz to mērķu sasniegšanu un nodrošināt, ka šīs finansēšanas shēmas nerada saņēmēja atkarību no Komisijas;

18.  aicina Komisiju un EACEA publiski atskaitīties par izdevumiem, īstenojot trešo sadaļu par horizontālajiem vērtības palielināšanas pasākumiem — projekta rezultātu analīze, izplatīšana un izmantošana;

19.  aicina Komisiju un EACEA līdz 2017. gada 31. decembrim iesniedzamajā starpposma izvērtējuma ziņojumā iekļaut rūpīgu analīzi par programmas īstenošanu finanšu un budžeta aspektā un ņemt vērā gūto pieredzi, lai no jauna noteiktu nākotnes mērķus un pielāgotu programmas budžeta prasības nākamajā daudzgadu finanšu shēmā;

Koordinācijas un komunikācijas aspekti

20.  aicina Komisiju unikālā, lietotājdraudzīgā saziņas portālā (vienotā kontaktpunkta tiešsaistes platformā), kas pieejama arī personām ar invaliditāti, apkopot visu lietderīgo informāciju par programmu “Eiropa pilsoņiem” (programmas rokasgrāmata, prioritātes, uzaicinājumi iesniegt priekšlikumus, pašreizējie un agrāk īstenotie projekti, rezultāti un gūtā pieredze, jaunumu biļetens), kā arī par visām tām programmām, darbībām, dotācijām un struktūrfondiem, kas attiecas uz Eiropas pilsonību (piemēram, Eiropas pilsoņu iniciatīva un Eiropas Brīvprātīgo dienests); iesaka, ka šo platformu vajadzētu izmantot kā saņēmēju kontaktinformācijas publisku reģistru un kā instrumentu, lai piekļūtu projektu aprakstiem un atrastu partnerus citās valstīs;

21.  uzsver, ka pienācīgi jāatbild uz noraidītajiem pieteikumiem, norādot noraidīšanas iemeslus, jo īpaši, ja pieteikumu iesniegusī struktūra lūdz paskaidrojumu; ierosina iespējamības gadījumā apsvērt prioritāro jautājumu noteikšanu no līdzīgiem noraidītiem pieteikumiem;

22.  norāda, ka daļa programmas „Eiropa pilsoņiem” mērķu ir līdzīgi Eiropas pilsoņu iniciatīvas mērķiem un papildina tos, jo īpaši centienos iesaistīt pilsoņus ES darbā; tādēļ uzskata, ka šā mērķa labad ir jāveic pasākumi kopējas pieejas ievērošanai, izstrādājot ES politiku par pilsoņu līdzdalību un līdzdalības demokrātiju, kas tiktu atbalstīta ar saskaņotu komunikācijas stratēģiju, lai vienoti apkopotu visas ar Eiropas pilsonību saistītās Komisijas programmas, iespējams, veicinot un paplašinot tiešu pieredzi un vietēja līmeņa iesaistīšanos;

23.  uzsver nepieciešamību izveidot atvērtu sarakstu ar iespējamiem partneriem katrā dalībvalstī, lai veicinātu partnerības starp tiem, kuri vēlas iesaistīties programmā “Eiropa pilsoņiem”;

24.  iesaka arī izveidot tiešsaistes platformu galvenajām organizācijām, kas darbojas pilsonības jomā un kas izmanto šo programmu, lai apkopotu labāko praksi, stiprinātu spējas un uzlabotu redzamību, kad projekti ir pabeigti;

25.  aicina Komisiju palielināt programmas pamanāmību un labāk informēt sabiedrību par tās mērķiem, īstenojot un iesaistoties komunikācijas stratēģijā attiecībā uz Eiropas pilsonību — proti, izmantot sociālos tīklus, radio, TV reklāmas un informācijas stendus, pastiprināt vietējo iesaistīšanos ar VKP aktīvu dalību un pastāvīgi atjaunināt saturu, lai sasniegtu jaunu auditoriju iesaistītajās valstīs, turklāt īpašu uzmanību pievēršot tiem, kam ir zemāks līdzdalības līmenis, kā arī jauniešiem, personām ar invaliditāti un mazaizsargātiem cilvēkiem;

26.  uzskata, ka programma būtu arī jāizmanto, lai popularizētu jau esošos kanālus tiešai līdzdalībai Eiropas Savienībā, piemēram, Eiropas pilsoņu iniciatīvu, pilsoņu forumus un apspriešanos ar sabiedrību, lai paaugstinātu sabiedrības informētību par tiešās līdzdalības iespējām ES institucionālajā sistēmā;

27.  mudina iesaistītās valstis, kas to vēl nav izdarījušas, izveidot valsts kontaktpunktu; iesaka stiprināt koordināciju un sinerģiju starp šīm valstīm, dalībvalstīm un Komisiju;

28.  atzīst, ka lielākās problēmas rada nepieciešamība sasniegt pašreizējos vērienīgos mērķus ar ierobežotu pieejamo finansējumu; uzsver dalībvalstu, reģionu un vietējo pašvaldību nozīmi programmas efektivitātes un popularitātes palielināšanā, tostarp maksimāli izmantojot VKP potenciālu, veicot pieredzes apmaiņu ar struktūrām, kas atbild par citiem līdzīgiem projektiem, piemēram, “Erasmus +” un “Radošā Eiropa”; mudina EACEA cik vien iespējams veicināt un uzlabot sinerģiju starp ES programmām, piemēram, “Radošā Eiropa”, “Erasmus +” un Eiropas Sociālais fonds, lai uzlabotu ietekmi;

29.  aicina Komisiju vēl vairāk palielināt centienus attiecībā uz administratīvo vienkāršošanu, jo oficiālās prasības it īpaši mazām organizācijām dažkārt ir grūti ievērot, taču šādas organizācijas nevajadzētu diskriminēt birokrātisku iemeslu dēļ;

30.  iesaka komunikācijai piešķirtos līdzekļus neizmantot, lai finansētu iestāžu saziņu par Savienības prioritātēm, kā tas pašlaik noteikts pašreizējās programmas 12. pantā, bet gan lai popularizētu pašu programmu tās dalībvalstīs, jo īpaši tajās, kur dalības līmenis ir zemāks;

Programmas prioritātes un mērķi

31.  iesaka nākamās paaudzes programmā formāli apstiprināt daudzgadu pieeju prioritāšu noteikšanā un programmas daļu un komponentu sinerģijas uzlabošanā; uzsver, ka jebkādas izmaiņas programmas struktūrā būtu jāveic tā, lai neradītu neskaidrības tās galalietotājiem, tādējādi samazinot programmas ietekmi;

32.  atzinīgi vērtē lielo uzsvaru uz iedzīvotājiem un ES sociālajiem aspektiem, dodot ES iestādēm iespēju tieši iesaistīties pilsoniskās sabiedrības vietējos pasākumos; uzsver, ka programmas prioritātēs svarīgiem vajadzētu būt tiem projektiem, kuri vērsti uz Eiropas pašreizējo problēmu risināšanu tādās jomās kā dažādība, migrācija, bēgļi, radikalizācijas novēršana, sociālās iekļaušanas veicināšana, starpkultūru dialogs, finanšu problēmu risināšana un kopīgā kultūras mantojuma identifikācija; aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt saikni starp programmu prioritātēm un ar Eiropas pilsoniskumu saistītiem politikas virzieniem, kā arī ar Eiropas pilsoņu ikdienas dzīvi;

33.  uzskata, ka programmā būtu jāiesaista plašāks dalībnieku loks, jāgarantē cilvēku ar īpašām vajadzībām līdzdalība, jāveicina nelabvēlīgos apstākļos nonākušu un bez balsstiesībām palikušu cilvēku, tostarp migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju iesaiste;

34.  uzskata, ka attiecīgos gadījumos programma būtu jābalsta uz jau pastāvošām un veiksmīgi īstenotām iniciatīvām vietējā līmenī, piemēram, pilsētu sadraudzību;

35.  uzsver nepieciešamību Eiropas atceres sadaļas ietvaros izstrādāt Eiropas identitāti, kas būtu orientēta ne tikai uz pagātni, bet arī uz nākotni, kas būtu daudzveidīga, multikulturāla un atvērta migrācijas plūsmām un ietekmēm no pārējās pasaules, lai panāktu vispārēju un uz Eiropas vērtībām un Eiropas sekulāro un garīgo mantojumu balstītu integrāciju; uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai vēsture netiktu izmantota kā nošķiršanas instruments, bet gan kā iespēja risināt šodienas problēmas, iejūtīgi interpretējot attiecīgos jautājumus un piedāvājot prasmīgas un mērķtiecīgas izglītības programmas; uzsver, cik svarīgi ir veicināt paaudžu sadarbības projektus, ļaujot īstenot pieredzes apmaiņu starp gados vecākiem cilvēkiem un jauniešiem;

36.  uzsver nepieciešamību veicināt projektus, kas paredz jauna veida diskusijas ar iedzīvotājiem, rīkojot tās pievilcīgā formātā un stilā un ar daudzdimensionālu pieeju;

37.  ierosina Komisijai publicēt ikgadēju apkopojošu ziņojumu, kurā būtu ietverti tie svarīgākie priekšlikumi Eiropas projekta uzlabošanai, ko pauduši dalībnieki no programmas “Eiropa pilsoņiem” finansētos projektos;

38.  uzsver nepieciešamību papildināt programmu ar tādiem priekšlikumiem par iedzīvotāju līdzdalību demokrātiskajos procesos un ES lēmumu pieņemšanā, ar kuriem mudinātu cilvēkus izmantot savas tiesības, piemēram, ieviešot e-demokrātijas instrumentus; lai to panāktu, aicina Savienību un tās dalībvalstis izstrādāt pasākumus un politiku, lai stiprinātu nododamas kritiskas un radošas domāšanu prasmes, digitālo tehnoloģiju un plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi, kā arī sekmētu dalībvalstu iedzīvotāju iesaisti un veicinātu ieinteresētību, jo īpaši bērnu un jauniešu vidū, lai viņi spētu pieņemt apzinātus lēmumus un sniegt pozitīvu ieguldījumu demokrātiskos procesos;

39.  norāda, ka to valstu, kuras vēlas pievienoties ES, dalība šajā programmā sekmētu labāku savstarpējo sapratni un ciešāku sadarbību; iesaka veidot programmu starptautiskāku, jo īpaši aicinot visas Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) valstis, pievienošanās procesā esošās valstis un kandidātvalstis apvienot spēkus ar ES dalībvalstīm, piesakoties projektiem, un aicina nodrošināt ciešāku sadarbību starp NVO no ES, Austrumu un Dienvidu partnerības valstīm un iespējamām kandidātvalstīm, lai ES tuvinātu tās iedzīvotājiem; ierosina veicināt sadarbību attiecībā uz Eiropas vērtībām starp ES organizācijām un organizācijām kaimiņvalstīs;

40.  uzsver nepieciešamību attīstīt pilsētu sadraudzību, pievērošoties veidiem šīs shēmas plašākai izmantošanai, tās veicināšanai un rezultātiem, tostarp finanšu resursu atbilstīgai sadalīšanai;

o
o   o

41.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 115, 17.4.2014., 3. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0005.


Kopējā tirdzniecības politika saistībā ar nepieciešamību nodrošināt dzīvās dabas ilgtspējību
PDF 415kWORD 55k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. marta rezolūcija par ES kopējo tirdzniecības politiku saistībā ar nepieciešamību nodrošināt dzīvās dabas ilgtspējību (2016/2054(INI))
P8_TA(2017)0064A8-0012/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 191. un 207. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 21. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Tirdzniecība visiem. Ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

–  ņemot vērā ES priekšlikuma tekstu transatlantiskās tirdzniecības un ieguldījumu partnerības (TTIP) sadaļai par tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību, jo īpaši attiecībā uz TTIP 10.–16. pantu,

–  ņemot vērā 2015. gada ANO ilgtspējīgas attīstības samita rezultātu dokumentu „Pārveidosim mūsu pasauli: Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”, jo īpaši tā 9. un 33. punktu un 15. mērķi,

–  ņemot vērā Vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību (GATT) un jo īpaši tās XX panta a) un g) punktu,

–  ņemot vērā ES rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai 2016. gadam (COM(2016)0087) (turpmāk “rīcības plāns”),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus attiecībā uz ES rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai,

–  ņemot vērā Padomes 1996. gada 9. decembra Regulu (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību(1), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību(2),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 69/314 par savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanu un ANO Vides asamblejas Rezolūciju 1/3 par savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību,

–  ņemot vērā CITES konvencijas pušu 17. konferences Johannesburgā iznākumu,

–  ņemot vērā 2014. gada februārī Londonā notikušās konferences par savvaļas dzīvnieku nelikumīgu tirdzniecību iznākumu un 2015. gada martā Kasanē sagatavoto pārskatu par progresu,

–  ņemot vērā Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUCN) 2016. gadā Havaju salās notikušā pasaules dabas saglabāšanas kongresa rezultātus,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību,

–  ņemot vērā Pasaules Bankas Pasaules Vides fonda (GEF) Pasaules dzīvās dabas programmu (GWP),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja (UNODC) 2016. gada ziņojumu par noziegumiem pret dzīvo dabu pasaulē,

–  ņemot vērā Pasaules Muitas organizācijas (PMO) Muitas sadarbības padomes 2014. gada jūnija deklarāciju par savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību,

–  ņemot vērā transporta darba grupas “Vienoti dzīvās dabas aizsardzībai” (United for Wildlife Transport Taskforce) Bakingemas pilī (Londonā) pieņemto deklarāciju (turpmāk “Bakingemas deklarācija”),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu (A8-0012/2017),

A.  tā kā pasaule piedzīvo nepieredzētu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības pieaugumu un līdztekus notiek bioloģiskas krīzes, ko izraisa ilgstoša nelikumīga un neilgtspējīga faunas un floras ieguve un tirdzniecība visā pasaulē;

B.  tā kā nekontrolēta un pārmērīga savvaļas dzīvnieku un augu sugu izmantošana ir otrais visbiežākais drauds to izdzīvošanai savvaļā, tūlīt pēc biotopu iznīcināšanas;

C.  tā kā aplēses liecina, ka nelikumīga tirdzniecība ar savvaļas floru un faunu ir ceturtā visienesīgākā noziedzīgā darbība, un tiek lēsts, ka tās apgrozījums ir aptuveni EUR 20 miljardi;

D.  tā kā jaunākās tendences norāda uz pieaugošu liela mēroga noziedzīgu un organizētu tīklu iesaistīšanos, kuri izmanto arvien sarežģītākas metodes;

E.  tā kā savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība veicina konfliktus un pastāv aizdomas, ka teroristu tīkli gūst finansējumu, citstarp arī no savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības, kas viņiem rada lielu peļņu;

F.  tā kā korupcijas un vājas pārvaldības struktūras izraisītās problēmas vēl vairāk saasina jau esošos trūkumus savvaļas dabas tirdzniecības regulējumos;

G.  tā kā Eiropas Savienība pašlaik ir gan galamērķa tirgus, gan tranzīta centrs nelikumīgas tirdzniecības darījumiem uz citiem reģioniem, kā arī teritorija, no kuras nelikumīgas tirdzniecības nolūkā tiek izvesti atsevišķu sugu īpatņi;

H.  tā kā, lai novērstu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības pamatcēloņus, ir būtiski nodrošināt, ka savvaļas dabas aizsardzībā iesaistās izcelsmes valstu lauku kopienas un tās ir ieguvējas no šiem aizsardzības pasākumiem;

I.  tā kā pret dzīvo dabu vērsti kibernoziegumi rada nopietnus draudus apdraudētajām savvaļas sugām, tostarp ziloņiem, degunradžiem, bruņnešiem, rāpuļiem, abiniekiem, putniem un žirafēm;

J.  tā kā tirdzniecības politika, kas saskaņota ar sadarbību attīstības jomā, var būt spēcīgs ekonomikas izaugsmes virzītājspēks jaunattīstības valstīs;

K.  tā kā arvien plašākā nelegālā tirdzniecība ar daudzām floras un faunas sugām izraisa bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un ekosistēmu iznīcināšanu un aizvien vairāk sugu kļūst apdraudētas vai pat izzūd;

L.  tā kā ilgtspējīgai savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecībai var būt izšķiroša nozīme dažām sociāli atstumtām iedzīvotāju grupām, kuras paļaujas uz tiesiskajiem regulējumiem, lai saglabātu vietējos resursus un veicinātu nabadzības mazināšanos,

Tendences, principi un vispārēji apsvērumi

1.  ar nopietnām bažām konstatē savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības un noziegumu pret dzīvo dabu neseno pieaugumu, kas, to neapstādinot un nepavēršot pretējā virzienā, var būtiski un neatgriezeniski kaitēt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un vides ilgtspējai;

2.  norāda, ka ES, kas ir parakstījusi vairākas pasaules mēroga konvencijas vides aizsardzības jomā, ir juridisks pienākums nodrošināt, ka tās politika un starptautiskie līgumi veicina šā aizsardzības mērķa sasniegšanu;

3.  uzskata, ka pastiprināta ekonomikas attīstība, ko rada integrācija pasaules tirgos, un dabas resursu izmantošana ilgtspējīgas ekonomikas attīstības mērķiem viena otru neizslēdz, bet tās drīzāk vajadzētu uzskatīt par savstarpēji papildinošām;

4.  tādēļ stingri atbalsta tādu pieeju dzīvās dabas aizsardzības jautājumiem, kas ne vien atbalsta ES un tās tirdzniecības partneru vides aizsardzības mērķus, bet arī ļauj radīt regulējumus ilgtspējīgai un likumīgai tirdzniecībai, kas veicina tirdzniecības politikas labvēlīgo ietekmi uz ilgtspējīgu attīstību;

5.  ar bažām uzsver, ka ES līdztekus ASV joprojām ir būtisks galamērķa tirgus un tranzīta kanāls nelikumīgu savvaļas dabas produktu tirdzniecībai;

6.  atzinīgi vērtē ES rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai, kam būs izšķiroša nozīme cīņā pret savvaļas dabas nelikumīgo tirdzniecību, kuras apjomi satraucoši pieaug un kura ir ārkārtīgi ienesīga noziedzīga darbība, kas destabilizē tautsaimniecības un kopienas, kuras savā iztikā atkarīgas no savvaļas dabas, un apdraud ES tirdzniecības partneru mieru un drošību problēmu skartākajos reģionos, nostiprinot nelikumīgās tirdzniecības kanālus;

7.  uzskata, ka tikai ar integrētu pieeju noziegumiem pret dzīvo dabu var pilnībā panākt nelikumīgās tirdzniecības samazināšanu un izskaušanu un ka ES ir jāvada centieni novērst ne vien piedāvājuma problēmas, tostarp trešās valstīs esošās attīstības problēmas, bet arī pieprasījumu pēc nelikumīgi iegūtiem produktiem vietējos tirgos, tostarp tiešsaistes platformās;

Starptautiskās iestādes un valdības

8.  atgādina, ka saskaņā ar PTO tiesību aktiem valstīm ir atļauts ieviest izņēmumus GATT XX panta g)  punkta vispārējos noteikumos, lai regulētu izsmeļamus dabas resursus, un XX panta a) punktā, lai aizsargātu sabiedrības morāli; norāda, ka PTO Apelācijas institūcija jēdzienu “izsmeļami dabas resursi” ir interpretējusi paplašināti nolūkā iekļaut tās dzīvās sugas, kurām varētu draudēt izzušana, un ka PTO judikatūrā ir īpaši uzsvērts, ka sugu iekļaušana Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) pielikumos ir pierādījums to izsmeļamībai; atzīmē, ka PTO Apelācijas institūcija jēdzienu “sabiedrības morāle” ir interpretējusi paplašināti, lai iekļautu bažas par to, ka nav pieļaujama nežēlīga izturēšanās pret dzīvniekiem;

9.  atzinīgi vērtē ES centienus PTO samazināt videi kaitējošās subsīdijas zvejniecībai, kas var traucēt zivsaimniecības ilgtspējīgai pārvaldībai un apdraudēt tādu sugu kā bruņurupuču, haizivju, jūras putnu un jūras zīdītāju saglabāšanu;

10.  atkārtoti pauž savu stingro apņemšanos īstenot ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus un nodrošināt 15. mērķa pilnīgu sasniegšanu, kas ietver solījumu izbeigt aizsargājamu floras un faunas sugu malumedniecību un nelikumīgu tirdzniecību, kā arī apkarot gan nelikumīgi tirgoto produktu piedāvājumu, gan pieprasījumu;

11.  atzinīgi vērtē darbu, ko pašlaik veic pēc CITES, Interpola, Eiropola, UNODC, Pasaules bankas un PMO iniciatīvas izveidotais Starptautiskais konsorcijs noziegumu pret dzīvo dabu apkarošanai;

Muita un tirdzniecība tiešsaistē

12.  atzinīgi vērtē arī PMO INAMA projektu, kura mērķis ir palielināt muitas iestāžu iespējas uzlabot savu veiktspēju, lai apkarotu noziegumus pret dzīvo dabu; prasa muitas iestādēm vairāk iesaistīties tiesībaizsardzības operācijās, lai apkarotu savvaļas dabas nelikumīgu tirdzniecību, un pastiprināt izpratnes veicināšanas darbības ar mērķi uzlabot muitas iestāžu apmācību un darbību;

13.  uzskata, ka noziegumi pret dzīvo dabu tiešsaistē rada nopietnus draudus apdraudētiem dzīvniekiem, tostarp ziloņiem, degunradžiem, abiniekiem, rāpuļiem un putniem, un ka valdībām, uzņēmumiem un nevalstiskajām organizācijām būtu jāsadarbojas, lai cīnītos pret šādiem noziegumiem;

14.  uzskata, ka Eiropas Savienības rīcības plānā lielāka uzmanība būtu jāpievērš muitas jautājumiem — gan attiecībā uz sadarbību ar partnervalstīm, gan labāku un efektīvāku īstenošanu pašā Savienībā; tāpēc gaida Komisijas 2016. gada pārskatu par ES spēkā esošā tiesiskā regulējuma īstenošanu un izpildi un prasa šajā pārskatā izvērtēt arī muitas procedūras;

15.  aicina Komisiju izpētīt, vai dalībvalstu muitas ierēdņi, kas atbildīgi par kontrolēm, vienoti piemēro ES tiesību aktus savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecības jomā;

16.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot informācijas apmaiņu un spēju veidošanu, tostarp sagatavojot īpašas apmācības programmas muitas darbiniekiem;

Privātā sektora un nevalstisko organizāciju loma

17.  uzsver, ka cīņā pret savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību ir svarīgi iesaistīt privāto sektoru, tostarp tiešsaistes tirdzniecības vietas un sociālos plašsaziņas līdzekļus;

18.  atzinīgi vērtē praktiski izmantojamus risinājumus, kas pēc to iekļaušanas esošajā piegādes ķēdē un tirdzniecības pārvaldības sistēmās ļaus privātajam sektoram kļūt par valdību un starptautisko institūciju patiesu partneri, nodrošinot globālo piegādes ķēžu atbildīgu pārvaldību; tomēr uzsver — kopējai tirdzniecības politikai būtu jāveicina saistoši korporatīvās sociālās atbildības standarti, virzot un atbalstot privāto sektoru ceļā uz sociāli atbildīgu praksi; uzskata, ka korporatīvās sociālās atbildības standarti ir jo īpaši svarīgi transporta tīklos;

19.  atzinīgi vērtē savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecības ekspertu un loģistikas uzņēmumu jaunās sadarbības tendences nulles tolerances jomā; uzskata, ka Komisijai ir jāapsver, kā labāk nodrošināt, lai attiecīgi tiesiskie regulējumi efektīvāk novērstu riskus, kas saistīti ar e-komerciju un reklamēšanu tiešsaistē un bezsaistē;

20.  atzinīgi vērtē nevalstisko organizāciju un pilsoniskās sabiedrības lomu ne vien cīņā pret savvaļas floras un faunas nelikumīgu tirdzniecību, tostarp attiecībā uz izpratnes veicināšanu un pieprasījuma samazināšanu gan ES, gan trešās valstīs, no kurām nāk šī savvaļas flora un fauna, bet arī vietējās konsultantu grupās, kas paredzētas ES brīvās tirdzniecības nolīgumos, lai uzraudzītu tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības noteikumu īstenošanu;

21.  atzinīgi vērtē transporta darba grupas “Vienoti dzīvās dabas aizsardzībai” (United for Wildlife Transport Taskforce) 2016. gada martā Bakingemas pilī pieņemto deklarāciju, kuras mērķis ir iesaistīt privāto sektoru, lai novērstu nepilnības transporta un muitas procedūrās, jo šīs nepilnības izmanto nelegālie tirgoņi, un lai uzlabotu informācijas apmaiņu visās globālās piegādes ķēdēs un tirdzniecības ceļos;

22.  aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties ar nevalstiskajām organizācijām, lai samazinātu savvaļas dabas produktu nelikumīgo tirdzniecību, mainītu patērētāju uzvedību un samazinātu pieprasījumu pēc šādiem produktiem, īstenojot kampaņas, kuru mērķis ir veicināt informētību par jautājumiem saistībā ar savvaļas dabas nelikumīgas tirdzniecības apkarošanu, jo īpaši valstīs, kur šis pieprasījums ir lielāks;

ES tiesiskais regulējums un tirdzniecības nolīgumi

23.  uzskata, ka spēkā esošā iekšzemes tiesiskā regulējuma kontekstā ES dalībvalstu šā brīža galvenais uzdevums un prioritāte ir īstenot spēkā esošos noteikumus; tomēr atzīst, ka būtu jāapsver iespējas pieņemt papildu noteikumus, kuros būtu ņemti vērā citās valstīs pieņemtie noteikumi, lai aizliegtu darīt pieejamus un laist tirgū, pārvadāt un arī iegūt īpašumā savvaļas īpatņus, kuru ieguve vai tirdzniecība attiecīgajās trešās valstīs saskaņā ar šo valstu tiesisko regulējumu ir nelikumīga; uzskata, ka būtu jāpārbauda arī spēkā esošais tiesiskais regulējums, lai labāk novērstu riskus, kas saistīti ar e-komerciju;

24.  atbalsta pieeju, ar ko turpmākajos ES tirdzniecības nolīgumos ir jāiekļauj noteikumi, kuru mērķis ir novērst savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību;

25.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu jaunai TTIP sadaļai par tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību, kas ir daļa no Komisijas apņemšanās nodrošināt ilgtspējīgu attīstību; norāda, ka ASV savos tirdzniecības nolīgumos ir centusies vienoties par savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecības standartiem, tostarp ierobežojot subsīdijas zvejniecībai; uzsver, ka visās turpmākajās sarunās par ES brīvās tirdzniecības nolīgumiem tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļās ir jāiekļauj stingri savvaļas dabas aizsardzības noteikumi, tostarp noteikumi un saistības, kuru mērķis ir nodrošināt starptautisko vides nolīgumu (MEA) pienācīgu īstenošanu;

26.  atzinīgi vērtē vērienīgāku ES pieeju savvaļas dabas aizsardzībai ES un Vjetnamas brīvās tirdzniecības nolīguma tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļā, kurā ir iekļautas ne vien saistības pareizi īstenot un izpildīt starptautiskos vides nolīgumus, piemēram, CITES, Konvenciju par bioloģisko daudzveidību (CBD) un Starptautisko Konvenciju vaļu medību regulēšanai (ICRW), bet arī noteikumi par tirdzniecības spēju veidošanu, informācijas apmaiņu un izpratnes veicināšanu, un mudina ES un tās dalībvalstis nodrošināt šo saistību un noteikumu pienācīgu īstenošanu; uzskata, ka šīm saistībām ir jābūt izpildāmām, lai nodrošinātu efektīvu un pastāvīgu atbilstību, tostarp paredzot pienācīgu lomu nevalstiskajām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

27.  atbalsta stratēģijā “Tirdzniecība visiem” izklāstīto pieeju turpmākajos tirdzniecības nolīgumos iekļaut noteikumus par korupcijas apkarošanu, ņemot vērā, ka tā nenoliedzami veicina savvaļas dabas nelikumīgu tirdzniecību, un arī atbalsta ES apņemšanos īstenot tirdzniecības politikas nostādnes, kas veicina ilgtspējīgu attīstību un kas palīdzēs sasniegt globālos mērķus, par kuriem ir panākta vienošanās saistībā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam;

Ieteikumi

28.  atbalsta tādu pieeju ES tirdzniecības politikai, ar ko ne vien piešķir prioritāti savvaļas dabas nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai, bet arī visos turpmākajos nolīgumos iekļauj noteikumus, kuru mērķis ir šādu tirdzniecību samazināt un pilnībā izskaust, kā arī stingrus un iedarbīgus papildu pasākumus, jo īpaši attiecībā uz apmācību, prevenciju un sankciju piemērošanu mežu apsaimniekošanas, veselības un muitas jomā;

29.  uzsver, ka neviens ES tirdzniecības politikas elements nedrīkst liegt nedz ES, nedz tās tirdzniecības partneriem pieņemt savvaļas dabas un dabas resursu aizsardzībai nepieciešamos lēmumus, ja vien šie pasākumi arī turpmāk atbilst leģitīmiem sabiedriskās politikas mērķiem un nav uzskatāmi par patvaļīgu vai nepamatotu diskrimināciju;

30.  uzskata, ka nav viena visiem piemērota risinājuma, kā sasniegt globālu dzīvās dabas ilgtspējību un apkarot nelikumīgu tirdzniecību; šajā sakarībā atgādina, ka ir nepieciešams nodrošināt pilnīgu elastīgumu un apmainīties ar informāciju, datiem un labāko praksi, lai veicinātu dialogu ar mērķi stiprināt sadarbību, ņemot vērā šāda veida pārkāpumu pārrobežu raksturu;

31.  iesaka ES dalībvalstīm apsvērt tādus politikas risinājumus, kas ļautu likvidēt visas atlikušās juridiskās nepilnības, kuras varētu veicināt nelikumīgi iegūtu savvaļas dzīvnieku un augu un savvaļas dabas produktu legalizāciju; turklāt iesaka šajā sakarībā veikt visaptverošu uzraudzību un efektīvi izmantot esošos resursus un aģentūras, lai sasniegtu minēto mērķi;

32.  prasa ES un tās dalībvalstīm apsvērt iespēju Eiropas līmenī aizliegt ziloņkaula, arī tā dēvētā „pirmskonvencijas” ziloņkaula, tirdzniecību, eksportu un reeksportu ES teritorijā un aiz ES robežām, nodrošinot, ka šis aizliegums ir saskaņā ar PTO tiesību aktiem;

33.  prasa nodrošināt pietiekamus resursus tādiem politikas virzieniem un pasākumiem, kas izstrādāti, lai sasniegtu ES mērķus cīņā pret savvaļas dabas nelikumīgu tirdzniecību, tostarp piešķirt resursus spēju veidošanai trešās valstīs, jo īpaši attiecībā uz muitas procedūrām, iestādēm, pārredzamību un labu pārvaldību;

34.  aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt sadarbību ar visām iesaistītajām personām, lai nodrošinātu integrētu pieeju, kas ne vien vērsta pret nelikumīgi iegūtu savvaļas dzīvnieku un augu un savvaļas dabas produktu izcelsmes avotiem, bet arī ierobežo pieprasījumu un veicina izpratni pieprasījuma tirgos;

35.  aicina dalībvalstis un Komisiju darīt vairāk, lai panāktu, ka pret noziedznieku tīkliem un grupējumiem, kas nodarbojas ar savvaļas dabas nelikumīgu tirdzniecību, tiek veikti pasākumi, kuru mērķis ir sagraut, iznīcināt un sodīt šādas organizācijas, un arī aicina dalībvalstis nodrošināt, ka sodi un spriedumi par noziegumiem pret savvaļas dabu ir samērīgi un preventīvi un attiecīgos gadījumos atbilst saistībām, kas noteiktas ANO Konvencijā pret transnacionālo organizēto noziedzību;

36.  aicina Eiropas Savienību PTO regulējuma ietvaros izvērtēt, kā globālā tirdzniecība un vides aizsardzības režīmi varētu labāk viens otru atbalstīt, jo īpaši saistībā ar darbu, kas pašlaik tiek veikts, lai stiprinātu PTO un starptautisko vides nolīgumu saskaņotību, un arī saistībā ar tirdzniecības atvieglošanas nolīgumu;

37.  uzskata, ka būtu jāizvērtē turpmākas sadarbības iespējas starp PTO un CITES, jo īpaši izvērtējot, kā amatpersonām no jaunattīstības valstīm piedāvāt tehnisko palīdzību un spēju veidošanu tirdzniecības un vides jautājumos; prasa Komisijai turpināt apsvērt šo jautājumu saistībā ar diskusijām, kuras notiek pēc Nairobi konferences, un turpmāk apspriežamajiem jautājumiem, kas tiks izskatīti nākamajā ministru konferencē, kura notiks 2017. gadā Buenosairesā;

o
o   o

38.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, CITES, Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku un noziedzības novēršanas birojam, PMO, PTO un Interpolam.

(1) OV L 61, 3.3.1997., 1. lpp.
(2) OV L 328, 6.12.2008., 28. lpp.

Juridisks paziņojums