Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2017. gada 16. marts - StrasbūraGalīgā redakcija
Zimbabve, mācītāja Evan Mawarire lieta
 Ukrainas politieslodzītie Krievijā un stāvoklis Krimā
 Filipīnas, senatores Leila M. De Lima lieta
 ES prioritātes ANO Cilvēktiesību padomes 2017. gada sesijās
 Konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes izrakteņu un metālu importētāju piegādes ķēdes pienācīga pārbaude ***I
 Savienības sistēma datu vākšanai, pārvaldībai un izmantošanai zivsaimniecības nozarē ***I
 Kopējas drošības un aizsardzības politikas konstitucionālās, juridiskās un institucionālās sekas — Lisabonas līguma sniegtās iespējas
 Integrēta Eiropas Savienības politika attiecībā uz Arktiku
 2016. gada ziņojums par Melnkalni
 E-demokrātija Eiropas Savienībā — iespējas un problēmjautājumi

Zimbabve, mācītāja Evan Mawarire lieta
PDF 325kWORD 51k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. marta rezolūcija par Zimbabvi, mācītāja Evan Mawarire lietu un citiem vārda brīvības ierobežošanas gadījumiem (2017/2608(RSP))
P8_TA(2017)0086RC-B8-0191/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās Parlamenta rezolūcijas par Zimbabvi,

–  ņemot vērā ES 2016. gada 30. jūnija vietējo paziņojumu par vietējo pārvaldību,

–  ņemot vērā ES 2016. gada 12. jūlija vietējo paziņojumu par vardarbību,

–  ņemot vērā ES 2017. gada 9. marta kopīgo vietējo paziņojumu par Itai Dzamara nolaupīšanu,

–  ņemot vērā Zimbabves Cilvēktiesību komisijas paziņojumu presei par publiskajiem protestiem un policijas rīcību,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 15. februāra Lēmumu (KĀDP) 2016/220(1),, ar ko līdz 2017. gada 20. februārim atjauno ierobežojošus pasākumus pret Zimbabvi,

–  ņemot vērā augstās pārstāves 2014. gada 19. februāra deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par ES un Zimbabves attiecību pārskatīšanu,

–  ņemot vērā vispārējo politisko nolīgumu, ko 2008. gadā parakstīja trīs galvenās politiskās partijas, proti, ZANU PF, MDC-T un MDC,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2012. gada 23. jūlija secinājumus par Zimbabvi un Padomes 2012. gada 27. februāra Īstenošanas lēmumu 2012/124/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2011/101/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Zimbabvi(2),

–  ņemot vērā 1981. gada jūnijā pieņemto Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu, ko Zimbabve ir ratificējusi,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā 1948. gada decembrī pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Zimbabves konstitūciju,

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Zimbabves tauta daudzu gadu garumā ir cietusi no autoritāra režīma, ko vada prezidents R. Mugabe, kurš saglabā savu varu ar korupciju, vardarbību, pārkāpumiem pilnām vēlēšanām un brutālu drošības aparātu; tā kā Zimbabves tauta jau daudzus desmitus gadu nav izbaudījusi patiesu brīvību un daudzi, kuri ir jaunāki par trīsdesmit gadiem, ir pieredzējuši tikai nabadzības un vardarbīgu represiju skartu dzīvi;

B.  tā kā mācītāja Evan Mawarire un Hararē esošo cilvēktiesību aizstāvju sociālajos plašsaziņas līdzekļos uzsāktā kustība #ThisFlag pastiprināja iedzīvotāju neapmierinātību ar Mugabes režīmu pagājušā gadā notikušajos protestos pret valdības kūtrumu reaģēt uz korupciju, nesodāmību un nabadzību; tā kā mācītājs Evan Mawarire ir aicinājis valdību risināt nestabilās ekonomikas problēmu un ievērot cilvēktiesības; tā kā kustība #ThisFlag saņēma atbalstu no baznīcām un sabiedrības vidusslāņa, kas līdz šim ir centies atturēties no politisko uzskatu paušanas uz ielām;

C.  tā kā mācītājs Evan Mawarire jau tika apcietināts ar apsūdzību par kūdīšanu uz publisku vardarbību un atbrīvots 2016. gada jūlijā, un viņš tajā pašā mēnesī pameta Zimbabvi, baidoties par savu un savas ģimenes drošību;

D.  tā kā 2017. gada 1. februārī mācītājam Evan Mawarire atgriežoties Zimbabvē, viņu arestēja Harares lidostā; tā kā viņam sākotnēji izvirzīja apsūdzību par “konstitucionālās valdības gāšanu” saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 22. iedaļu, kas ir pārkāpums, par kuru var sodīt ar brīvības atņemšanu uz 20 gadiem; tā kā 2017. gada 2. februārī tika pievienota vēl viena apsūdzība, par karoga zaimošanu saskaņā ar Zimbabves karoga akta 6. iedaļu; tā kā mācītāju E. Mawarire tikai atbrīvoja pret drošības naudu pēc deviņu dienu ilgas atrašanās apcietinājumā;

E.  tā kā Zimbabves Cilvēktiesību komiteja publiskā paziņojumā pauda dziļas bažas par policijas brutalitāti un vardarbīgo rīcību, norādot, ka tika pārkāptas demonstrantu pamatttiesības, un aicināja Zimbabves iestādes veikt izmeklēšanu un vainīgos saukt pie atbildības;

F.  tā kā žurnālistu un politisko aktīvistu Itai Dzamara kādā Harares frizētavā 2015. gada 9. martā nolaupīja pieci nezināmi vīrieši; tā kā Augstākā tiesa noteica pienākumu valdībai veikt Itai Dzamara meklēšanu un reizi divās nedēļās ziņot tiesai par rezultātiem, kamēr tiks noteikta viņa atrašanās vieta; tā kā joprojām nav zināms Itai Dzamara liktenis;

G.  tā kā Promise Mkwananzi, kas vada #Tajamuka, kas ir sociālā kustība saistībā ar jūlijā īstenoto streiku, apcietināja un viņam izvirzīja apsūdzību par kūdīšanu uz publisku vardarbību laikā, pirms tika izsludināts aicinājums piedalīties 2016. gada 31. augustā paredzētajā protesta akcijā “shutdown 3.0”, tomēr viņu atbrīvoja pret drošības naudu; tā kā kāda cita #Tajamuka aktīviste, Linda Masarira, kas pirms tam jau bijusi apcietināta 2015. gada maijā un atbrīvota bez drošības naudas, tika no jauna apcietināta 2016. gada jūlija protestu laikā;

H.  tā kā 2017. gada februārī ES ierobežojošie pasākumi pret Zimbabvi tika atjaunoti līdz 2018. gada 20. februārim; tā kā prezidentam R. Mugabe, Grace Mugabe un Zimbabves aizsardzības rūpniecības pārstāvjiem joprojām tiks piemērota līdzekļu iesaldēšana un ceļošanas aizliegums; tā kā paliks spēkā ieroču embargo; tā kā ES ir atcēlusi ierobežojumus 78 personām un 8 vienībām;

I.  tā kā Zimbabve ir parakstījusi Kotonū nolīgumu, kura 9. pantā ir noteikts, ka cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana ir būtiska ĀKK un ES sadarbības sastāvdaļa;

J.  tā kā no 11. Eiropas Attīstības fonda Zimbabves valsts indikatīvajai programmai (ZVIP) ir piešķirti EUR 234 miljoni laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam, kas ir jāparedz trim galvenajām jomām, proti, veselības aprūpei, uz lauksaimniecību balstītai ekonomiskajai attīstībai un pārvaldībai un institucionālajai attīstībai,

1.  pauž nožēlu par mācītāja Evan Mawarire apcietināšanu; uzsver, ka nepietiek ar viņa atbrīvošanu pret drošības naudu, ir pilnībā jāatsauc pret viņu izvirzītās politiski motivētās apsūdzības;

2.  aicina Zimbabves iestādes nodrošināt, lai krimināltiesību sistēma netiktu ļaunprātīgi izmantota, lai iespaidotu, aizskartu vai iebiedētu tādus cilvēktiesību aizstāvjus kā mācītājs Evan Mawarire;

3.  uzskata, ka ikvienas demokrātijas būtiskas sastāvdaļas ir pulcēšanās brīvība, biedrošanās brīvība un vārda brīvība; uzsver, ka nevardarbīga uzskatu paušana ir ikviena Zimbabves pilsoņa konstitucionālās tiesības, un atgādina par iestāžu pienākumu aizsargāt visu pilsoņu tiesības;

4.  pauž nopietnas bažas par to, ka cilvēktiesību organizācijas ir ziņojušas par politisko vardarbību un cilvēktiesību aizstāvju ierobežošanu un iebiedēšanu; pauž nožēlu, ka kopš iepriekšējām vēlēšanām un jaunās konstitūcijas pieņemšanas 2013. gadā, ir panākts tikai neliels progress tiesiskuma un jo īpaši cilvēktiesību vides reformu jomā;

5.  aicina Zimbabves iestādes noskaidrot Itai Dzamara atrašanās vietu un nodrošināt, ka tiek sauktas pie atbildības viņa nolaupīšanā vainojamās personas; norāda, ka nevardarbīga uzskatu paušana ir ikviena Zimbabves pilsoņa konstitucionālās tiesības un ka iestāžu pienākumu ir aizsargāt visu pilsoņu tiesības;

6.  pauž arī bažas par Linda Masarira, kura tika atzīta par vainīgu izvirzītajā apsūdzībā par publisku vardarbību saistībā ar 2016. gada 6. jūlijā īstenoto nacionālo streiku; aicina Zimbabves valdību rīkoties savaldīgi un ievērot visu Zimbabves pilsoņu tiesības, tostarp tiesības uz vārda brīvību un pulcēšanās brīvību; atgādina valdībai par tās pienākumiem ievērot, īstenot un negraut konstitūciju un objektīvi kalpot visiem Zimbabves pilsoņiem bez izņēmuma;

7.  aicina ES delegāciju Hararē turpināt sniegt palīdzību Zimbabvei, lai uzlabotu cilvēktiesību situāciju un apsvērt iespējas organizēt ES vēlēšanu novērošanas misiju;

8.  vēlreiz uzsver, ka ES ir svarīgi uzsākt politisku dialogu ar Zimbabves iestādēm saskaņā ar Kotonū nolīgumu, tādējādi apstiprinot ES apņēmību atbalstīt vietējos iedzīvotājus;

9.  uzstāj, ka ES ir jānodrošina, lai Zimbabves valsts indikatīvajai programmai piešķirtais finansējums efektīvi risinātu attiecīgo nozaru problēmas, un aicina Zimbabves valdību ļaut Komisijai netraucēti piekļūt ES finansētiem projektiem un būt atvērtākai pret tehnisko palīdzību saistībā ar kopīgi saskaņotajiem projektiem un programmām;

10.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, EĀDD, Zimbabves valdībai un parlamentam, Dienvidāfrikas attīstības kopienas valstu valdībām un Āfrikas Savienībai.

(1) OV L 40, 17.2.2016., 11. lpp.
(2) OV L 54, 28.2.2012., 20. lpp.


Ukrainas politieslodzītie Krievijā un stāvoklis Krimā
PDF 336kWORD 52k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. marta rezolūcija par Krievijā ieslodzītajiem Ukrainas pilsoņiem un stāvokli Krimā (2017/2596(RSP))
P8_TA(2017)0087RC-B8-0190/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas un to dalībvalstu, no vienas puses, un Ukrainas, no otras puses, noslēgto asociācijas nolīgumu un padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonu,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ukrainu un Krieviju, jo īpaši 2016. gada 4. februāra rezolūciju par stāvokli cilvēktiesību jomā Krimā, it īpaši Krimas tatāru stāvokli(1) un 2016. gada 12. maija rezolūciju par Krimas tatāriem(2), kā arī rezolūcijas saistībā ar konkrētiem gadījumiem, kad ukraiņi nelikumīgi apcietināti Krievijā, piemēram, 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju par Nadjas Savčenko lietu(3) un 2015. gada 10. septembra rezolūciju par Krieviju, it īpaši Estona Kohvera(4), Oļega Sencova un Oleksandra Kolčenko lietām(5),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada 27. marta rezolūciju 68/262 “Ukrainas teritoriālā integritāte” un ANO Ģenerālās asamblejas 2016. gada 19. decembra rezolūciju 71/205 “Cilvēktiesību stāvoklis Krimas Autonomajā Republikā un Sevastopoles pilsētā (Ukraina)”,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām (UNDRIP),

–  ņemot vērā Ženēvas konvenciju par civilpersonu aizsardzību karadarbības laikā,

–  ņemot vērā Minskas nolīguma īstenošanas pasākumu paketi, kura tika pieņemta Minskā 2015. gada 12. februārī un kuras pilnu tekstu apstiprināja ar ANO Drošības padomes 2015. gada 17. februāra rezolūciju 2202 (2015),

–  ņemot vērā Padomes lēmumus par sankciju turpināšanu pret Krievijas Federāciju saistībā ar Krimas pussalas nelikumīgo aneksiju,

–  ņemot vērā tā dēvētās Krimas Augstākās tiesas 2016. gada 26. aprīļa nolēmumu, kurā Krimas tatāru asambleja Medžliss tika atzīta par ekstrēmistu organizāciju un noteikts aizliegums tai darboties Krimas pussalā,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2017. gada martā aprit trešā skumjā gadadiena kopš Krievija veica Krimas pussalas nelikumīgo aneksiju;

B.  tā kā Krievijas Federācijas veiktā Krimas aneksija ir nelikumīga un pārkāpj starptautiskās tiesības un Eiropas nolīgumus, ko parakstījusi gan Krievijas Federācija, gan Ukraina, jo īpaši ANO Statūtus, Helsinku Nobeiguma aktu, Budapeštas memorandu un 1997. gada Draudzības, sadarbības un partnerības līgumu starp Ukrainu un Krievijas Federāciju;

C.  tā kā visā aneksijas laikā Krievijas iestādes ir atbildīgas par Krimas iedzīvotāju un pilsoņu aizsardzību, izmantojot de facto iestādes, kas atrodas šajā reģionā;

D.  tā kā saskaņā ar cilvēktiesību organizāciju un publisku avotu ziņām Krievijas tiesībaizsardzības aģentūras ir politisku iemeslu dēļ nelikumīgi apsūdzējušas vismaz 62 Ukrainas pilsoņus, no kuriem 49 ir Krimas iedzīvotāji; tā kā 2016. gadā, neraugoties uz atzinīgi vērtētu sešu Ukrainas pilsoņu atbrīvošanu, palielinājās to Ukrainas pilsoņu skaits, kas ir politieslodzītie Krievijā; tā kā pašlaik 17 Ukrainas pilsoņi tiek nelikumīgi turēti apcietinājumā Krievijas Federācijā un 15 okupētajā Krimā; tā kā Krievijas atbalstītie separātistu spēki Doņeckas un Luhanskas reģionos Ukrainā drausmīgos apstākļos kā ķīlniekus tur vismaz simts Ukrainas pilsoņus;

E.  tā kā dažādos gadījumos ir ziņots par spīdzināšanu un nežēlīgu un pazemojošu izturēšanos; tā kā šie apgalvojumi līdz šim nav tikuši pienācīgi izmeklēti; tā kā spīdzināšana ir tikusi izmantota, lai panāktu atzīšanos un atbalstītu nepatiesus pierādījumus par vainu; tā kā notiek vēršanās arī pret Krimas juristiem, kas sniedz juridisko palīdzību šiem cilvēkiem, un cilvēktiesību aizstāvjiem, kas ziņo par politiski motivētām piespiedu pazušanām Krimā, kā arī pret žurnālistiem, kas ziņo par Krimas tatāru stāvokli;

F.  tā kā daudzi ieslodzītie un aizturētie cietumos saskārās ar skarbiem un necilvēcīgiem apstākļiem, kas izraisa fiziskus un psiholoģiskus riskus viņu veselībai; tā kā ir tādi ieslodzītie, kam nepieciešama steidzama medicīniska palīdzība un ārstēšana;

G.  tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā asambleja (ANO ĢA) 2016. gada 16. decembrī nosauca Krieviju par okupētāju valsti un nosodīja Ukrainas teritorijas — Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles pilsētas — pagaidu ieņemšanu, ko veica Krievijas Federācija, un atkārtoti apstiprināja tās aneksijas neatzīšanu;

H.  tā kā saskaņā ar Ženēvas Konvencijas par civilpersonu aizsardzību kara laikā 70. pantu „Okupētāja valsts nevar apcietināt, ierosināt lietu vai notiesāt aizsargājamās personas par pārkāpumiem, kas izdarīti, vai par uzskatiem, kas izteikti pirms okupācijas”; tā kā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijā Krievija ir atzīta par valsti, kura ir okupētāja valsts, un uz to attiecas okupētājai valstij noteiktie pienākumi, tostarp Krimas iedzīvotāju un pilsoņu aizsargāšana;

I.  tā kā ierobežojošie Krievijas tiesību akti, kas regulē politiskās un pilsoniskās tiesības, ir attiecināti uz Krimu, kā rezultātā pulcēšanās, vārda, biedrošanās, piekļuves informācijai un reliģijas brīvības ir būtiski ierobežotas, kā arī tiek saņemti ticami ziņojumi par iebiedēšanu, piespiedu pazušanu un spīdzināšanu;

J.  tā kā citos Ukrainas reģionos ir aptuveni 20 000 iekšzemē pārvietoto personu no Krimas, Krimas tatāru tautas Medžliss tika aizliegts un pasludināts par ekstrēmistu organizāciju un Ukrainas skolas pussalā tika slēgtas;

K.  tā kā Ukraina 2017. gada 16. janvārī iesniedza lietu Starptautiskajā Tiesā (ICJ), lai sauktu pie atbildības Krievijas Federāciju par tās atbalstu terorismam Ukrainas austrumos un diskriminācijas aktiem pret etniskajiem ukraiņiem un Krimas tatāriem okupētajā Krimā,

1.  atbalsta Ukrainas suverenitāti, neatkarību, vienotību un teritoriālo integritāti tās starptautiski atzītajās robežās un atkārtoti pauž stingru nosodījumu par Krievijas Federācijas veikto Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles pilsētas nelikumīgo aneksiju; pilnībā atbalsta ES un tās dalībvalstu stingru un pastāvīgu apņēmību neatzīt šo aneksiju un šajā sakarā veiktos ierobežojošos pasākumus;

2.  atgādina, ka cilvēktiesību stāvoklis Krimas pussalā ir būtiski pasliktinājies, sistemātiski notiek vārda brīvības pārkāpumi, plašsaziņas līdzekļu ļaunprātīga izmantošana un Krievijas pilsonības piespiedu uzspiešana un cilvēka pamattiesības un brīvības nav garantētas Krimā;

3.  nosoda diskriminējošo politiku, ko tā dēvētās iestādes vērš jo īpaši pret Krimas tatāru etnisko minoritāti, viņu īpašumtiesību pārkāpšanu, pieaugošo iebiedēšanu, kas vērsta pret šo kopienu un Krievijas īstenotās aneksijas pretiniekiem, un vārda un biedrošanās brīvības trūkumu šajā pussalā;

4.  aicina Krieviju bez turpmākas kavēšanās atbrīvot visus nelikumīgi un patvaļīgi arestētos Ukrainas pilsoņus gan Krievijā, gan uz laiku okupētajās Ukrainas teritorijās, un nodrošināt viņu drošu atgriešanos, tostarp Mykola Karpyuk, Stanislav Klykh, Oleksandr Kolchenko, Oleg Sentsov, Oleksiy Chyrniy, Oleksandr Kostenko, Serhiy Lytvynov, Valentyn Vyhivskyi, Viktor Shur, Andriy Kolomiyets, Ruslan Zeytullayev, Nuri Primov, Rustem Vaitov, Ferat Sayfullayev, Akhtem Chiyhoz, Mustafa Dehermendzhi, Ali Asanov, Inver Bekirov, Muslim Aliyev, Vadim Siruk, Arsen Dzhepparov, Refat Alimov, Zevri Abseitov, Remzi Memetov, Rustem Abiltarov, Enver Mamutov, Artur Panov, Evheniy Panov, Roman Suschenko un cilvēktiesību aizstāvi Emir-Usein Kuku, kā arī citus, un ļaut visām iepriekšminētajām personām brīvi ceļot, tostarp Mykola Semena, pret ko ir ierosināta krimināllieta par darbu žurnālistikā Radio Brīvā Eiropa / Radio Brīvība;

5.  uzsver, ka Krievijas Federācijas 2014. gada 21. marta lēmums par Krimas pievienošanu joprojām ir nelikumīgs, un stingri nosoda Krievijas iestāžu pēc tam pieņemto lēmumu piešķirt visiem Krimas iedzīvotājiem Krievijas pases;

6.  atgādina Krievijas Federācijai kā okupācijas varai ar faktisko kontroli pār Krimu un saistošu starptautisko humanitāro tiesību un starptautisko cilvēktiesību subjektam, ka tās pienākums ir nodrošināt cilvēktiesību aizsardzību pussalā, un aicina Krievijas iestādes piešķirt netraucētu piekļuvi Krimai starptautiskajām institūcijām un neatkarīgajiem ekspertiem no Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO), Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Padomes, kā arī cilvēktiesību NVO vai ziņu plašsaziņas līdzekļiem, kas vēlas apmeklēt, novērtēt un ziņot par situāciju tur; aicina Ukrainas iestādes vienkāršot procedūru, kā ārvalstu žurnālistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un juristiem piešķir piekļuvi pussalai;

7.  uzskata, ka Krimas tatāru tiesības ir rupji pārkāptas, aizliedzot Medžlisa darbību, un atkārtoti stingri pauž savu aicinājumu nekavējoties atcelt attiecīgo lēmumu un novērst tā sekas; pauž nožēlu par tiesisku vajāšanu un apcietināšanas draudiem pret Medžlisa līderiem, piemēram, Mustafa Dzhemilev, kas ir Ukrainas Augstākās Radas loceklis un kas tika nominēts Saharova balvai, un Medžlisa priekšsēdētāju Refat Chubarov;

8.  uzsver, ka Krimas tatāri ir pussalas pirmiedzīvotāji un to kultūras mantojums, šķiet, ir primārs represiju mērķis; prasa piešķirt neierobežotu piekļuvi Krimai starptautiskajām institūcijām un neatkarīgiem ekspertiem no EDSO, ANO un Eiropas Padomes;

9.  atgādina Krievijas iestādēm, ka, neraugoties uz Krimas aneksijas nelikumību, Krievija de facto statusā ir pilnībā atbildīga par tiesiskās kārtības nodrošināšanu Krimā un Krimas iedzīvotāju aizsardzību no patvaļīgiem tiesu iestāžu vai administratīviem pasākumiem;

10.  pauž nopietnas bažas par daudziem ticamiem ziņojumiem par pazušanu, spīdzināšanu un sistemātisku iebiedēšanu, kas vērsta pret vietējiem iedzīvotājiem, kuri bija pret Krimas aneksiju, un aicina Krieviju nekavējoties izbeigt vajāšanas praksi, efektīvi izmeklēt visus cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp piespiedu pazušanas gadījumus, patvaļīgu apcietināšanu, spīdzināšanu un sliktu izturēšanos pret ieslodzītajiem, un ievērot visu iedzīvotāju pamattiesības, tostarp vārda brīvību, reliģijas vai pārliecības brīvību un biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību; prasa visas pazušanas un nolaupīšanas, kas notikušas Krimas okupācijas periodā, nekavējoties izmeklēt, tostarp Ervin Ibragimov lietu;

11.  atgādina, ka saskaņā ar Krievijas tiesību aktiem Krievijas tieslietu sistēmas jurisdikcija attiecas tikai uz noziegumiem, kas pastrādāti Krievijas teritorijā; pauž nožēlu par to, ka Krievijas tiesībaizsardzības aģentūras ir ierosinājušas vairākas krimināllietas par nodarījumiem, kas veikti Ukrainas un Krimas teritorijā pirms aneksijas;

12.  atzinīgi vērtē Ukrainas ombudes neseno vizīti Krimā ar mērķi tikties ar ieslodzītajiem; pauž nožēlu par to, ka ombudei netika atļauts tikties ar visiem ieslodzītajiem, un pauž cerību, ka nākamo vizīšu laikā viņai tiks sniegta netraucēta piekļuve Ukrainas valstspiederīgajiem, kas ieslodzīti Krimā un kas pārvietoti uz Krievijas Federāciju;

13.  prasa nodrošināt neierobežotu, drošu un netraucētu piekļuvi EDSO un citiem starptautiskajiem cilvēktiesību novērotājiem un visiem humānās palīdzības sniedzējiem Krimas pussalā, izveidot neatkarīgus uzraudzības mehānismus un pēc vajadzības sniegt humāno palīdzību un juridisko palīdzību; atbalsta Ukrainas virzītās iniciatīvas šo jautājumu risināšanai Cilvēktiesību padomē un Ģenerālajā asamblejā; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un ES delegāciju Krievijā cieši sekot pret Ukrainas politieslodzītajiem ierosināto lietu izskatīšanai tiesā un ziņot par izturēšanos pret viņiem ieslodzījuma laikā; pauž bažas par ziņojumiem, ka psihiatriska ārstēšana tiek izmantota kā sods; sagaida, ka ES delegācija, EĀDD un dalībvalstu vēstniecības cieši sekos tiesas procesiem pret Ukrainas pilsoņiem Krievijā un centīsies piekļūt šiem cilvēkiem pirms tiesas, tās laikā un pēc tās;

14.  nosoda dominējošo praksi apcietinātās personas pārvest uz attāliem Krievijas reģioniem, jo tas būtiski mazina viņu saziņu ar ģimenēm un cilvēktiesību organizācijām; uzsver, ka šāda prakse ir pretrunā spēkā esošajiem Krievijas tiesību aktiem, jo īpaši Kriminālprocesa kodeksa 73. pantam, saskaņā ar kuru spriedumi būtu jāizpilda reģionā, kurā notiesātās personas dzīvo, vai kurā tika pieņemts tiesas spriedums; nosoda praksi liegt konsulārās vizītes pie aizturētās personas un aicina iestādes bez nosacījumiem atļaut šādas vizītes; mudina Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejai (SSKK) sniegt piekļuvi cietumiem okupētajās teritorijās un ievērot ieslodzīto tiesības sazināties ar radiniekiem un draugiem regulāros intervālos gan pa pastu, gan pieņemot apmeklētājus;

15.  tāpat uzsver nepieciešamību Ukrainai nodrošināt pārvietoto Ukrainas pilsoņu tiesību un vajadzību aizsardzību, tostarp tiesības balsot un saņemt pilnīgu tiesisko un administratīvo aizsardzību savā valstī;

16.  atzinīgi vērtē Krievijas Augstākās tiesas Prezidija 2017. gada 22. februāra lēmumu atcelt Ildar Dadin notiesāšanu saistībā ar apsūdzībām par piedalīšanos daudzos nesankcionētos protestos, tostarp pret Krievijas karu pret Ukrainu, un pieņemto rīkojumu par viņa atbrīvošanu no ieslodzījuma pēc Parlamenta steidzamās rezolūcijas 2016. gada 24. novembrī(6) viņa aizstāvībai;

17.  aicina Eiropas Savienības īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos pievērst pastāvīgu uzmanību cilvēktiesību stāvoklim Krimas pussalā; uzsver vispārējo vajadzību Eiropas Savienībai uzņemties redzamāku, efektīvāk un proaktīvāku lomu ilglaicīga miermīlīga risinājuma veicināšanā;

18.  prasa ES sniegt atbalstu Ukrainas un Krimas tatāru mediju projektiem saistībā ar Krimu, kā arī tiem, kurus uzsācis Eiropas Demokrātijas fonds un Radio Brīvā Eiropa / Radio Brīvība un kuru mērķis ir aizstāvēt ukraiņu un Krimas tatāru skolas un citas iniciatīvas to kultūras mantojuma aizsargāšanai;

19.  prasa turpināt ierobežojošu pasākumu noteikšanu pret personām, kas atbildīgas par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp veikt viņu aktīvu iesaldēšanu ES bankās;

20.  mudina visas puses pilnībā īstenot Minskas vienošanos noteikumus, tostarp izbeigt militārās darbības Donbasā, veikt ķīlnieku apmaiņu, un bez turpmākas kavēšanās atbrīvot un atgriezt visas sagūstītās personas; atgādina par īpašo atbildību, kas Krievijas valdībai ir šajā sakarā;

21.  prasa izpētīt iespēju izveidot starptautiska formāta sarunas, kurās apspriest Krimas okupācijas izbeigšanu ar ES līdzdalību un kuru pamatā būtu starptautiskās humanitārās tiesības, cilvēktiesības un starptautiskie principi;

22.  mudina Padomi rast veidus, kā atbalstīt Ukrainu Starptautiskajā Tiesā lietā par Krievijas Federācijas saukšanu pie atbildības par tās atbalstu terorismam Ukrainas austrumos un diskriminācijas aktiem pret etniskajiem ukraiņiem un Krimas tatāriem okupētajā Krimā;

23.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstīm, Ukrainas prezidentam, Ukrainas un Krievijas Federācijas valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0043.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0218.
(3) OV C 346, 21.9.2016., 101. lpp.
(4) Igaunijas pilsonis.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0314.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0446.


Filipīnas, senatores Leila M. De Lima lieta
PDF 402kWORD 51k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. marta rezolūcija par Filipīnām — senatores Leila M. De Lima lieta (2017/2597(RSP))
P8_TA(2017)0088RC-B8-0193/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Filipīnās, īpaši 2016. gada 15. septembra rezolūciju(1),

–  ņemot vērā ES delegācijas un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) runaspersonas paziņojumus,

–  ņemot vērā diplomātiskās attiecības starp Filipīnām un ES (iepriekš Eiropas Ekonomikas kopienu (EEK)), kuras tika izveidotas 1964. gada 12. maijā līdz ar Filipīnu vēstnieka Eiropas Ekonomikas kopienā iecelšanu,

–  ņemot vērā Filipīnu statusu, kura ir Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) dibinātāja,

–  ņemot vērā Starptautiskās Juristu komisijas 2017. gada 28. februāra paziņojumu,

–  ņemot vērā Pamatnolīgumu par partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Filipīnu Republiku, no otras puses,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR),

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Filipīnām un ES jau sen ir nodibinātas diplomātiskās, ekonomiskās, kultūras un politiskās attiecības;

B.  tā kā 2017. gada 23. februārī tika izdots apcietināšanas orderis pret Filipīnu senatori Leila M. De Lima, kura pārstāv opozīcijas partiju, pamatojoties uz apsūdzībām par iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar narkotikām; tā kā 2017. gada 24. februārī senatore De Lima tika arestēta un ievietota ieslodzījuma vietā; tā kā, ja senatore De Lima tiks notiesāta, viņai var draudēt sods no 12 gadiem brīvības atņemšanas līdz mūža ieslodzījumam un izraidīšana no Senāta;

C.  tā kā pastāv nopietnas bažas, ka apsūdzības pret senatori De Lima ir gandrīz pilnībā safabricētas; tā kā organizācija „Amnesty International” uzskata senatori De Lima par ieslodzīto viņas pārliecības dēļ;

D.  tā kā senatore De Lima ir cilvēktiesību aizstāve un Filipīnu prezidenta Rodrigo Dutertes narkotiku apkarošanas kampaņas viena no lielākajām kritizētājām; tā kā viņa ir atklāti nosodījusi Filipīnu karu pret narkotikām; tā kā senatore De Lima bija Filipīnu Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja; tā kā pastāv nopietnas bažas par senatores De Lima drošību; tā kā ir saņemtas daudzas sūdzības par spīdzināšanām apcietinājuma vietās, kuras netiek izmeklētas;

E.  tā kā 2016. gada 19. septembrī senatori De Lima atcēla no Senāta Tieslietu un cilvēktiesību komitejas priekšsēdētājas amata; tā kā laikā, kad senatore De Lima bija Cilvēktiesību komisijas vadītāja, viņa īstenoja izmeklēšanu par iespējamu aptuveni 1000 vai vairāk tādu cilvēku nogalināšanu Davao bez tiesas sprieduma, kuri turēti aizdomās par nodarījumiem, kas saistīti ar narkotikām, kamēr prezidents R. Duterte bija Davao pilsētas mērs; tā kā pēc nopratināšanām senatore De Lima tika pakļauta virknei vajāšanu un iebiedēšanu no iestāžu puses un tā kā iepriekšējo astoņu mēnešu laikā šie uzbrukumi ir pastiprinājušies;

F.  tā kā organizācija Human Rights Watch 2017. gada 2. martā nāca klajā ar ziņojumu „Licence nogalināšanai — Filipīnu policijas veiktās nogalināšanas R. Dutertes „karā pret narkotikām””, kurā dokumentētas nogalināšanas bez tiesas sprieduma saistībā ar narkotiku apkarošanas kampaņu;

G.  tā kā kopš prezidenta R. Dutertes stāšanās amatā 2016. gada 30. jūnijā ziņots par vairāk nekā 7000 ar narkotikām saistītu policijas un kārtībsargu īstenotām nogalināšanām; tā kā prezidents R. Duterte ir solījis turpināt narkotiku apkarošanas kampaņu līdz prezidenta pilnvaru termiņa beigām 2022. gadā;

H.  tā kā, reaģējot uz nemiernieku no komunistu grupējuma New People’s Army (NPA) 2017. gada 8. martā veiktajām virsnieku nogalināšanām Filipīnu dienvidos, prezidents R. Duterte pavēlēja armijai īstenot pret nemierniekiem vērstas operācijas, ignorējot netiešo kaitējumu;

I.  tā kā 2017. gada 30. janvārī Filipīnu valsts policija uz laiku apturēja narkotiku apkarošanas operācijas pēc tam, kad policija, iespējams, bija īstenojusi brutālas nogalināšanas narkotiku apkarošanas nolukā; tā kā prezidents R. Duterte Filipīnu Bruņotajiem spēkiem (AFP) pavēlējis aizpildīt šo robu narkotiku apkarošanas kampaņā;

J.  tā kā cilvēktiesību aizstāvji, aktīvisti un žurnālisti, tostarp Filipīnu senatore De Lima, regulāri saskaras ar draudiem, vajāšanu, iebiedēšanu un kiberiebiedēšanu; tā kā tie, kas pārkāpuši šo grupu tiesības, netiek saukti pie atbildības, ņemot vērā to, ka netiek veikta pienācīga izmeklēšana; tā kā 2016. gada novembrī prezidents R. Duterte atklāti draudēja nogalināt cilvēktiesību aizstāvjus;

K.  tā kā Pārstāvju palāta 2017. gada 7. martā ir apstiprinājusi šīs palātas Likumu Nr. 4727, ar kuru atjauno nāvessodu par nopietniem narkotiku jomā izdarītiem noziegumiem; tā kā Filipīnas bija viena no pirmajām valstīm reģionā, kura 2007. gadā atcēla nāvessodu; tā kā nāvessoda atjaunošana būtu nepārprotams Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) otrā fakultatīvā protokola pārkāpums, kuru Filipīnas parakstīja 2007. gadā; tā kā prezidenta R. Dutertes administrācija pašlaik izskata tiesību akta projektu par minimālā kriminālatbildības vecuma samazināšanu no 15 līdz 9 gadiem;

L.  tā kā Filipīnas 2016. gada septembrī atsāka ASEAN prezidentūru 2017. gadam,

1.  prasa nekavējoties atbrīvot senatori Leila M. De Lima un garantēt viņai atbilstošu drošību, kamēr viņa atrodas apcietinājumā; aicina Filipīnu varas iestādes nodrošināt taisnīgu tiesu, atgādinot par tiesībām uz nevainīguma prezumpciju, atsaukt visas politiski motivētās apsūdzības un izbeigt jebkādas turpmākas vajāšanas pret viņu;

2.  saprot, ka Filipīnās miljoniem cilvēku ir negatīvi ietekmējusi augsta līmeņa narkotiskā atkarība un tās sekas; stingri nosoda narkotiku tirdzniecību un narkomāniju Filipīnās; aicina valdību par prioritāti noteikt cīņu pret cilvēku tirdzniecības tīkliem un narkotiku baroniem, tā vietā, lai vajātu maza mēroga patērētājus; uzsver, ka šī cīņa ir jāapvieno ar profilakses un detoksikācijas pasākumiem; atbalsta valdību tās centienos atvērt jaunus detoksikācijas centrus;

3.  stingri nosoda lielo nogalināšanu skaitu bez tiesas sprieduma un bruņoto spēku un kārtības grupējumu darbību, kas saistītas ar narkotiku apkarošanas kampaņām; izsaka dziļu līdzjūtību upuru ģimenēm; pauž dziļas bažas par saņemtajiem ticamajiem ziņojumiem par to, ka Filipīnu policija vilto pierādījumus, lai attaisnotu sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma, un ka tas galvenokārt skar ārkārtīgi nabadzīgos pilsētu iedzīvotājus; aicina Filipīnu varas iestādes nekavējoties veikt objektīvas un pamatotas izmeklēšanas par šādiem nogalināšanas gadījumiem bez tiesas sprieduma, sākt kriminālvajāšanu un saukt pie atbildības visus vainīgos; aicina ES atbalstīt šādas izmeklēšanas; aicina Filipīnu valsts iestādes veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu vēl vairāk nogalināšanu;

4.  pauž nopietnas bažas par prezidenta R. Dutertes retoriku, reaģējot uz virsnieku nogalināšanu 2017. gada 8. martā, un kategoriski mudina Filipīnu iestādes un militāros spēkus nelokāmi ievērot starptautiskās humanitārās tiesības, kas paredz īpašas prasības visām bruņotajā konfliktā iesaistītajām pusēm saudzēt civiliedzīvotājus un personas, kas konfliktā neiesaistās;

5.  aicina ES atbalstīt ANO Cilvēktiesību padomes neatkarīgu starptautisku izmeklēšanu par nelikumīgajām nogalināšanām un citu vardarbību Filipīnās saistībā ar prezidenta R. Dutertes „karu pret narkotikām”;

6.  pauž dziļu satraukumu par Pārstāvju palātas lēmumu atjaunot nāvessodu; aicina Filipīnu varas iestādes nekavējoties pārtraukt notiekošās procedūras nāvessoda atjaunošanai; atgādina, ka ES nāvessodu uzskata par nežēlīgu un necilvēcīgu sodu, kas nedarbojas kā līdzeklis atturēšanai no noziedzīgas rīcības; aicina Filipīnu valdību atturēties no minimālā vecuma pazemināšanas, kuru sasniedzot iestājas kriminālatbildība;

7.  aicina ES cieši uzraudzīt lietu, kas ierosināta pret senatori De Lima;

8.  mudina ES izmantot visus pieejamos instrumentus, lai atbalstītu Filipīnu valdību tās starptautisko saistību cilvēktiesību jomā, īpaši saistību saskaņā ar pamatnolīgumu, ievērošanā;

9.  mudina Komisiju izmantot visus pieejamos līdzekļus, apsverot iespēju atcelt VPS+ preferences, lai pārliecinātu Filipīnu izbeigt nāvessodus izpildi bez tiesas sprieduma, kas saistīti ar narkotiku apkarošanas kampaņu, tostarp, ja turpmāko mēnešu laikā nav panākti ievērojami uzlabojumi, procesuālas darbības;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Filipīnu valdībai un parlamentam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos un ASEAN dalībvalstu valdībām.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0349.


ES prioritātes ANO Cilvēktiesību padomes 2017. gada sesijās
PDF 527kWORD 63k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. marta rezolūcija par ES prioritātēm ANO Cilvēktiesību padomes 2017. gada sesijās (2017/2598(RSP))
P8_TA(2017)0089RC-B8-0183/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO Statūtus,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un ANO cilvēktiesību konvencijas un tām pievienotos fakultatīvos protokolus,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 60/251, ar ko izveido Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomi (UNHRC),

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, Eiropas Sociālo hartu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par ANO Cilvēktiesību padomes sesijām,

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 7. jūlija ieteikumu Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 71. sesiju(1),

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp 2016. gada steidzamības kārtā pieņemtās rezolūcijas par Etiopiju, Ziemeļkoreju, Indiju, Krimu, Honkongu, Kazahstānu, Ēģipti, Kongo Demokrātisko Republiku, Pakistānu, Hondurasu, Nigēriju, Gambiju, Džibutiju, Kambodžu, Tadžikistānu, Vjetnamu, Malāviju, Bahreinu, Mjanmu, Filipīnām, Somāliju, Zimbabvi, Ruandu, Sudānu, Taizemi, Ķīnu, Brazīliju, Krieviju, Tibetu, Irāku, Indonēziju, Centrālāfrikas Republiku, Burundi, Nikaragvu, Kuveitu un Gvatemalu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 14. decembra rezolūciju par Gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā 2015. gadā(2),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 5. punktu, 18., 21., 27. un 47. pantu,

–  ņemot vērā 2015. gada UNHRC ikgadējo ziņojumu ANO Ģenerālajai asamblejai,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā cilvēktiesību universāluma sekmēšana un aizsardzība ir Eiropas Savienības ētikas noteikumu un tiesību aktu kopuma neatņemama daļa un viens no Eiropas vienotības un integritātes stūrakmeņiem; tā kā cilvēktiesību ievērošanas jautājumi būtu sistemātiski jāiekļauj visās ES politikas jomās;

B.  tā kā ES ir stingri apņēmusies ievērot daudzpusējību un sadarboties ar ANO struktūrām attiecībā uz cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību;

C.  tā kā ANO Cilvēktiesību padomes regulārās sesijas, īpašo referentu iecelšana, vispārējo regulāro pārskatu (VRP) mehānisms un īpašās procedūras, kas vērstas uz situāciju konkrētās valstīs vai tematiskiem jautājumiem, dod ieguldījumu cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma sekmēšanā un ievērošanā,

ANO Cilvēktiesību padome

1.  atzinīgi vērtē darbu, ko veicis ANO augstais cilvēktiesību komisārs Zeid Ra’ad Al Hussein un viņa birojs (OHCHR); atgādina par ES apņemšanos turpināt atbalstīt un aizstāvēt to integritāti, neatkarību un darbību; atzinīgi vērtē OHCHR būtisko lomu sadarbības veicināšanā starp starptautiskiem un reģionāliem cilvēktiesību mehānismiem un to veidu apzināšanā, ar kuriem sekmē “reģionālo vienošanos” nozīmi saistībā ar vispārējiem cilvēktiesību standartiem;

2.  uzskata, ka UNHRC efektivitāte un uzticamība ir atkarīga no tās biedru patiesas apņemšanās aizsargāt no cilvēktiesību pārkāpumiem visus cilvēkus visās valstīs saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesību konvencijām, ar kurām sekmē cilvēktiesību vispārēju piemērošanu, neatkarību, objektivitāti, izvairīšanos no selektivitātes, konstruktīvu dialogu un sadarbību; piekodina, ka ir jāizvairās no UNHRC debašu polarizācijas, un mudina uz konstruktīvu dialogu;

3.  aicina valstis piešķirt piekļuvi UNHRC neatkarīgajiem ekspertiem, īpašajiem referentiem un OHCHR ekspertiem, izmeklēt iespējamos cilvēktiesību pārkāpumus un konstruktīvi ar viņiem sadarboties nolūkā noregulēt situāciju, pildīt savas cilvēktiesību konvencijās paredzētās saistības un pilnībā sadarboties saskaņā ar UNHRC īpašajām procedūrām;

4.  mudina visas valstis veikt konkrētus pasākumus, lai īstenotu VRP ieteikumus un novērstu trūkumus, ieviešot īstenošanas un pēcpasākumu mehānismu, tostarp izstrādājot valstu rīcības plānus un valstu koordinācijas mehānismus;

5.  atgādina, ka ANO Ģenerālajai asamblejai ir pienākums UNHRC locekļu ievēlēšanā ņemt vērā to, kāda ir kandidātu attieksme pret cilvēktiesību, tiesiskuma un demokrātijas ievērošanu un aizsardzību; atzinīgi vērtē UNHRC lēmumu pieprasīt UNHRC Padomdevējai komitejai sagatavot novērtējuma ziņojumu par paveikto reģionālo un apakšreģionālo shēmu izveidē ar mērķi ievērot un aizsargāt cilvēktiesības; aicina ES un tās dalībvalstis savos balsojuma modeļos atspoguļot vienlīdzīgu tiesību nozīmi un šajā ziņā uzlabot ES nostāju koordinēšanu; noteikti pieprasa, lai ES paustu vienotu viedokli un panāktu vienotu ES nostāju UNHRC balsojumos;

6.  vēlreiz atgādina, cik svarīgi ir, lai ES aktīvi un pastāvīgi iesaistītos ANO cilvēktiesību mehānismos, jo īpaši Trešās komitejas, Ģenerālās Asamblejas un UNHCR darbā, lai uzlabotu tās uzticamību; atzinīgi vērtē Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD), ES delegāciju Ņujorkā un Ženēvā, kā arī dalībvalstu tālākos centienus panākt lielāku ES saskaņotību cilvēktiesību jautājumos ANO līmenī;

Tematiskās prioritātes

7.  uzsver, ka cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā svarīga nozīme ir cilvēktiesību aizstāvjiem un šajā jomā strādājošajām NVO; uzsver, ka cilvēktiesības un pamatbrīvības ir jāaizsargā visās to izpausmes dimensijās, tostarp saistībā ar jaunajām tehnoloģijām; līdz ar UNHRC ir nobažījies par ziņojumiem par draudiem un represijām, kas vērstas pret tām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un NVO, kas sadarbojās ar UNHRC vispārējā regulārā pārskata procesā;

8.  pauž nopietnas bažas par daudziem, aizvien pieaugošajiem mēģinājumiem samazināt pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību aizstāvju izpausmes telpu, tostarp ieviešot likumus terorisma apkarošanas jomā; nosoda pret cilvēktiesību aizstāvjiem, trauksmes cēlējiem, žurnālistiem un emuāristiem vērstu visu veidu vardarbību, terorizēšanu, iebiedēšanu vai vajāšanu gan tiešsaistē, gan bezsaistē; aicina visas valstis veicināt un nodrošināt drošu un labvēlīgu vidi NVO, pilsoniskajai sabiedrībai, žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, tostarp īpašu uzmanību pievēršot visām neaizsargātajām grupām, lai tie varētu darboties neatkarīgi un bez iejaukšanās; atkārtoti prasa tām valstīm, kuras ir pieņēmušas ierobežojošus tiesību aktus pret neatkarīgām cilvēktiesību organizācijām, tos atcelt;

9.  uzskata, ka brīvi, neatkarīgi un objektīvi plašsaziņas līdzekļi ir viens no būtiskiem pamatelementiem demokrātiskā sabiedrībā, kurā svarīga loma ir atklātām debatēm; atbalsta aicinājumu iecelt ANO ģenerālsekretāra īpašu pārstāvi jautājumos par žurnālistu drošību; prasa visos starptautiskajos forumos pievērsties jautājumiem par vārda brīvību tiešsaistē, digitālajām brīvībām un brīva un atvērta interneta nozīmīgumu; prasa samazināt digitālo plaisu un nodrošināt neierobežotu piekļuvi informācijai un saziņas līdzekļiem, kā arī brīvu piekļuvi internetam bez cenzūras;

10.  atgādina, ka pulcēšanās un biedrošanās brīvības īstenošana joprojām ir liela problēma; ļoti atzinīgi vērtē darbu, ko veic īpašais referents mierīgas pulcēšanās un biedrošanās tiesību jautājumos Maina Kiai; aicina visas valstis pienācīgi ņemt vērā viņa ziņojumus;

11.  mudina visas valstis bez kavēšanās ratificēt Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) un Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR) fakultatīvos protokolus, ar kuriem izveido sūdzību un izmeklēšanas mehānismus;

12.  iestājas pret jebkādu diskrimināciju un vajāšanu — tā nav pieļaujama nekādu iemeslu gadījumā, nedz, piemēram, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas un ticības, nedz dzimumidentitātes, seksuālās orientācijas, sociālās izcelsmes, kastas, dzimšanas apstākļu, vecuma vai invaliditātes dēļ; atbalsta ES iesaistīšanos attiecīgajās īpašajās procedūrās, tostarp sadarbību ar jauno neatkarīgo ekspertu saistībā ar aizsardzību pret vardarbību un diskrimināciju seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ; prasa ES aktīvi turpināt veicināt līdztiesību un nediskriminēšanu un apkarot pret ikvienu personu vērstu vardarbību un diskrimināciju;

13.  pauž bažas par to, ka daudzi cilvēki individuāli vai kolektīvi cieš no viņu tiesību uz reliģijas vai ticības brīvību pārkāpšanas, ko izdara valstis un nevalstiskie dalībnieki, izraisot diskrimināciju, nevienlīdzību un stigmatizāciju; atgādina par nepieciešamību cīnīties pret neiecietību un diskrimināciju reliģijas vai ticības dēļ, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas citas savstarpēji atkarīgas cilvēktiesības, piemēram, vārda brīvība;

14.  prasa ES strādāt pie tā, lai nodrošinātu lielāku aizsardzību reliģiskajām un etniskajām minoritātēm pret vajāšanu un vardarbību un lai atceltu tiesību aktus, kuros zaimošana vai apostāze var kalpot par aizbildinājumu reliģisko un etnisko minoritāšu un neticīgo vajāšanai; prasa atbalstīt ANO īpašā referenta reliģijas vai ticības brīvības jautājumos darbu;

15.  visnotaļ mudina ES turpināt atbalstīt nulles toleranci pret nāvessodu un prasa, lai tā vēl vairāk censtos nostiprināt starpreģionālo atbalstu nākamajai ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijai par moratorija noteikšanu nāvessodam; atzinīgi vērtē lēmumu, ko 2015. gadā pieņēma Kongo Republika, Fidži un Madagaskara un ar ko atceļ nāvessodu neatkarīgi no nozieguma veida; nosoda nāvessoda atjaunošanu vairākās valstīs, tostarp Bangladešā, Bahreinā, Baltkrievijā, Čadā, Indijā, Indonēzijā, Kuveitā, Omānā un Dienvidsudānā; turklāt pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar ziņojumiem pieaug piespriesto nāvessodu skaits, jo īpaši Ķīnā, Ēģiptē, Irānā, Nigērijā, Pakistānā un Saūda Arābijā; atgādina šo valstu iestādēm, ka tās ir pievienojušās Konvencijai par bērna tiesībām, kas stingri aizliedz piemērot nāvessodu par noziegumiem, kas izdarīti, pirms persona ir sasniegusi 18 gadu vecumu;

16.  mudina ES paust atbalstu ANO darbu cīņā pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem un pazemojošiem izturēšanās vai sodīšanas veidiem, masveida sodīšanu ar nāvi un citiem nāvessodu veidiem, tostarp par narkotiku jomā izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, un prasa, lai EĀDD pastiprina dialogu visos līmeņos un visos forumos, pastiprina ES centienus cīņā pret nāvessodu izpildi bez tiesas sprieduma, spīdzināšanu un cita veida nežēlīgu izturēšanos saskaņā ar ES politikas pamatnostādnēm attiecībā uz trešām valstīm par spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodīšanu; prasa visas valstis ratificēt un efektīvi īstenot ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un tās fakultatīvo protokolu; uzsver, cik būtiski ir atbalstīt spīdzināšanas novēršanu, tostarp ar fakultatīvajā protokolā paredzēto valstu preventīvo mehānismu īstenošanu, un cik būtiski ir turpināt atbalstu spīdzināšanā cietušo rehabilitācijai;

17.  pauž nopietnas bažas par to, ka visā pasaulē turpinās smagi cilvēktiesību pārkāpumi un noziegumi; pauž nelokāmu atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai (ICC), kā galvenajai iestādei, kas nodrošina, lai vainīgie tiktu saukti pie atbildības un lai palīdzētu cietušajiem panākt taisnīgumu, pamatojoties uz papildināmības principu genocīda, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu gadījumā; prasa, lai visas puses nodrošinātu politisku, diplomātisku, finansiālu un loģistikas atbalstu Starptautiskās Krimināltiesas ikdienas darbībai;

18.  prasa ES arī turpmāk stiprināt ICC darbības; mudina īstenot ciešu dialogu un sadarbību starp minēto Krimināltiesu, ANO un tās aģentūrām un ANO Drošības padomi; aicina visas ANO dalībvalstis pievienoties Krimināltiesai, ratificējot Romas Statūtus, un mudināt ratificēt Kampalas grozījumus;

19.  ļoti asi nosoda pašreizējos smagos cilvēktiesību pārkāpumus, jo īpaši tos, kurus izdara ISIS/Da’esh, un Boko Haram pret bērniem vērstos uzbrukumus, kā arī visus citus teroristu vai paramilitāru organizāciju uzbrukumus, kas vērsti pret civiliedzīvotājiem, jo īpaši sievietēm un bērniem; nosoda kultūras mantojuma postīšanas aktu biežumu un mērogu un prasa atbalstīt dažādos ANO forumos uzsāktos attiecīgos centienus;

20.  nosoda starptautisko humanitāro tiesību neievērošanu un ir ļoti nobažījies par to, ka visā pasaulē palielinās bruņotos konfliktos nodarītais kaitējums civiliedzīvotājiem un ka pieaug nāvi nesoši uzbrukumi slimnīcām, skolām, humānās palīdzības konvojiem un citiem civilajiem mērķiem; prasa šādus pārkāpumus pienācīgi ņemt vērā UNHRC konkrētām valstīm adresētos dokumentos un attiecīgos pārskatos, kas sniegti saskaņā ar VRP mehānismu;

21.  prasa ES aktīvi izstrādāt iniciatīvu, ar kuru ANO atzīst tā dēvētās ISIS/Da’esh nodarījumus pret etniskajām un reliģiskajām minoritātēm par genocīdu, un nodot Starptautiskajai Krimināltiesai lietas par iespējamiem noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un genocīdu; mudina īstenot ciešu dialogu un sadarbību starp šo tiesu, ANO un tās aģentūrām un ANO Drošības padomi;

22.  prasa ES mudināt visas valstis savās attiecīgajās attīstības politikās galveno uzmanību pievērst cilvēktiesībām un īstenot ANO 1986. gada Deklarāciju par tiesībām uz attīstību; atzinīgi vērtē to, ka nesen ANO Cilvēktiesību padome ir iecēlusi īpašo referentu par tiesībām uz attīstību, kura pilnvaras paredz sekmēt tiesību uz attīstību veicināšanu, aizsargāšanu un īstenošanu saistībā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un citiem starptautiskās attīstības sadarbības nolīgumiem; uzsver, ka visu cilvēku cilvēktiesību ievērošanai ir jākļūst par vienojošu elementu visu Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam uzdevumu un mērķu sasniegšanā;

23.  prasa ES arī turpmāk veicināt sieviešu un vīriešu līdztiesību un tās darbībās un programmās aktīvi atbalstīt ANO sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanas iniciatīvas; prasa turpināt to pasākumu atbalstīšanu, kas stiprina sieviešu un meiteņu iespēju veicināšanu un izskauž visu veidu vardarbību un diskrimināciju pret sievietēm un meitenēm, tostarp vardarbību dzimuma dēļ; stingri pieprasa, lai ES censtos rast starpreģionālas iniciatīvas sieviešu tiesību veicināšanai, aizsardzībai un īstenošanai, kā arī Pekinas rīcības platformas un ICPD rīcības programmas efektīvai un pilnīgai īstenošanai, un pieprasa, lai ES šajā sakarā vienmēr uzturētu spēkā savu apņēmību aizstāvēt tiesības uz seksuālo un reproduktīvo veselību;

24.  atgādina par ES apņemšanos integrēt cilvēktiesības un dzimumu aspektus saskaņā ar vēsturiski nozīmīgo ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 (2000. gads) un Rezolūciju Nr. 1820 (2008. gads) par sievietēm, mieru un drošību; prasa ES starptautiskā līmenī atbalstīt tās pievienotās vērtības atzīšanu, ko sniedz sieviešu līdzdalība konfliktu nepieļaušanā un atrisināšanā, miera uzturēšanas operācijās, humānās palīdzības sniegšanā un pēckonfliktu atjaunošanas un ilgtspējīgas samierināšanas procesā;

25.  prasa ES arī turpmāk veicināt bērnu tiesības, jo īpaši palīdzot nodrošināt bērnu piekļuvi ūdenim, sanitārijai, veselības aprūpei un izglītībai, tostarp konfliktu zonās un bēgļu nometnēs, un izskaust bērnu darbu, bērnu-kareivju vervēšanu, brīvības atņemšanu, spīdzināšanu, cilvēku tirdzniecību, bērnu, pāragras un piespiedu laulības, seksuālu izmantošanu un kaitējošas paražas, piemēram, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu; prasa īstenot pasākumus, lai atbalstītu un stiprinātu Apvienoto Nāciju Organizācijas ietvaros īstenotos starptautiskos centienus izbeigt bērnu izmantošanu bruņotos konfliktos, kā arī efektīvāk novērst konfliktu un pēckonflikta situāciju ietekmi uz sievietēm un meitenēm; aicina visas ANO dalībvalstis ievērot savus līgumos noteiktos pienākumus un saistības saskaņā ar 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām, lai atbalstītu visu attiecīgo valstu jurisdikcijās dzīvojošo bērnu tiesības neatkarīgi no viņu juridiskā statusa un bez jebkāda veida diskriminācijas;

26.  aicina valstis veicināt personu ar invaliditāti tiesības, tostarp to līdztiesīgu iesaistīšanos un sociālo iekļaušanu; aicina visas valstis ratificēt un īstenot ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām;

27.  prasa ES sadarboties ar partneriem ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu īstenošanā, tostarp veicot pasākumus, ar ko mudina vairāk valstu pieņemt valsts rīcības plānus un iesaistīties ANO darba grupu un OHCHR darbības jomās; atkārtoti pauž savu prasību visām valstīm, tostarp ES, aktīvi un konstruktīvi iesaistīties tāda juridiski saistoša instrumenta pēc iespējas drīzā izveidē, kas starptautisko cilvēktiesību jomā regulē pārnacionālu korporāciju un citu uzņēmumu darbības, lai novērstu cilvēktiesību pārkāpumus, tos izmeklētu, nodrošinātu tiesisko aizsardzību un piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kad šādi pārkāpumi notiek;

28.  atzinīgi vērtē ANO Ņujorkas deklarāciju par bēgļiem un migrantiem, kurā risināts jautājums par bēgļu un migrantu masveida pārvietošanos un kuras rezultātā ir pieņemts globāls līgums par visaptverošu sistēmu reaģēšanai uz bēgļu pieplūdumu (CRR), un apņemšanos, kuras mērķis attiecībā uz migrantiem un bēgļiem ir glābt dzīvības, risināt konkrētas vajadzības, cīnīties pret rasismu un ksenofobiju, apkarot cilvēku tirdzniecību, nodrošināt vienlīdzīgu atzīšanu un aizsardzību likuma priekšā un nodrošināt iekļaušanu valstu attīstības plānos; aicina visas iesaistītās puses atbalstīt Ņujorkas deklarāciju, nodrošinot politisku līdzdalību, finansējumu un konkrētas solidāras darbības, un atgādina, ka migrācijas jautājums arī turpmāk būtu jāskata pasaules mērogā, nevis tikai Eiropas līmenī; prasa ES un tās dalībvalstīm uzņemties vadošo lomu šo starptautisko centienu īstenošanā un saskaņā ar starptautiskajās tiesībās noteiktajiem pienākumiem izpildīt savas saistības aizsargāt patvēruma meklētāju, bēgļu, migrantu un visu pārvietoto personu, jo īpaši sieviešu, bērnu un neaizsargāto grupu, tostarp personu ar invaliditāti, tiesības;

29.  atgādina, ka migrantu atgriešana būtu jāīsteno tikai tad, ja pilnībā tiek ievērotas viņu tiesības, un tikai tādā gadījumā, ja viņu attiecīgajās valstī tiek garantēta viņu tiesību aizsardzība; aicina valdības izbeigt patvaļīgi apcietināt un aizturēt migrantus, tostarp nepilngadīgos; aicina visas valstis veikt konkrētus pasākumus bērnu-bēgļu un bērnu-migrantu interesēs, pamatojoties uz Konvenciju par bērna tiesībām, un ieviest pasākumus, ar kuriem nostiprina bērnu aizsardzības sistēmas, tostarp sociālo darbinieku un citu profesionālo grupu apmācību, un sadarbību ar NVO; aicina visas valstis ratificēt un īstenot Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību;

30.  uzsver, ka ir svarīgi veicināt cilvēktiesību, tostarp pilsonisko, politisko, ekonomisko, sociālo un kulturālo tiesību, universālumu un nedalāmību atbilstīgi Lisabonas līguma 21. pantam un vispārīgajiem noteikumiem par Savienības ārējo darbību;

31.  uzsver, ka ir jāpieņem uz tiesībām balstīta pieeja un jāintegrē cilvēktiesību ievērošana visos ES politikas virzienos, tostarp tirdzniecības, investīciju, publisko pakalpojumu, attīstības sadarbības un migrācijas politikas virzienos, un tās kopējā drošības un aizsardzības politikā;

32.  atgādina par to, ka iekšējā un ārējā saskaņotība cilvēktiesību jomā ir būtiska, lai nodrošinātu ES cilvēktiesību politikas ticamību attiecībās ar trešām valstīm, un prasa ES izpildīt savas saistības šajā sakarā;

Baltkrievija

33.  pauž dziļas bažas par to, ka vēl arvien tiek ierobežota vārda brīvība un biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvība; nosoda neatkarīgo un opozīcijas žurnālistu un cilvēktiesību aktīvistu vajāšanu un aizturēšanu; nosoda to, ka joprojām tiek piemēroti nāvessodi; aicina Padomes 35. sesijā atjaunot ANO īpašā referenta pilnvaras attiecībā uz situāciju cilvēktiesību jomā Baltkrievijā un aicina valdību pilnībā sadarboties ar īpašo referentu un apņemties sākt jau sen nepieciešamās reformas, lai aizsargātu cilvēktiesības, tostarp, īstenojot īpašā referenta un citu cilvēktiesību mehānismu izstrādātos ieteikumus;

Burundi

34.  pauž dziļas bažas par politiskās un drošības situācijas pasliktināšanos Burundi un par to, ka no valsts bēg aizvien vairāk cilvēku; nosoda vardarbību, kas Burundi notiek kopš 2015. gada un ir izraisījusi cilvēku bojāeju, spīdzināšanu un īpaši pret sievietēm vērstu vardarbību, tostarp kolektīvu izvarošanu un vajāšanu; nosoda to, ka tūkstošiem cilvēku ir ieslodzīti un simtiem tūkstoši Burundi iedzīvotāju ir piespiedu kārtā pārvietoti, kā arī preses un vārda brīvības pārkāpumus un vispārējo nesodāmību par šādiem pārkāpumiem; atbalsta ES Padomes lēmumu, kas pieņemts pēc tam, kad neizdevās saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu sāktās diskusijas, apturēt tiešo finansiālo atbalstu, tostarp budžeta atbalstu, Burundi administrācijai, vienlaikus saglabājot pilnu finansiālo atbalstu iedzīvotājiem un humāno palīdzību, izmantojot tiešos kanālus; pilnībā atbalsta izmeklēšanas komisijas Burundi jautājumā izveidi, lai identificētu iespējamos cilvēktiesību pārkāpējus un ļaunprātīgas izmantošanas veicējus valstī, tādējādi nodrošinot pilnīgu atbildību; prasa ES un tās dalībvalstīm izmantot to rīcībā esošos līdzekļus, lai nodrošinātu, ka Burundi sāk sadarboties ar izmeklēšanas komiteju (IK), Padomi un tās mehānismiem, konstruktīvi iesaistās IK darbā un risina nopietnās problēmas saistībā ar cilvēktiesībām; aicina Burundi iestādes pārskatīt savu lēmumu izstāties no Starptautiskās Krimināltiesas;

Korejas Tautas Demokrātiskā Republika (KTDR)

35.  pauž dziļas bažas par to, ka humanitārā situācija KTDR arvien pasliktinās; aicina KTDR valdību pildīt pienākumus, kas noteikti cilvēktiesību instrumentos, kuriem tā pievienojusies, un nodrošināt, lai humanitārajām organizācijām, neatkarīgajiem cilvēktiesību novērotājiem un ANO īpašajam referentam cilvēktiesību jautājumos KTDR būtu pieeja šai valstij un tiktu īstenota vajadzīgā sadarbība; aicina KTDR atļaut valsts un starptautisko plašsaziņas līdzekļu vārda brīvību un preses brīvību, kā arī atļaut pilsoņiem neierobežotu piekļuvi internetam; stingri nosoda sistemātisko nāvessoda izmantošanu KTDR plašā mērogā; aicina KTDR valdību izsludināt moratoriju attiecībā uz visām nāvessoda izpildēm, lai tuvākajā nākotnē nāvessodu atceltu; prasa saukt pie atbildības, tiesāt Starptautiskajā Krimināltiesā un pakļaut mērķtiecīgām sankcijām tos, kas ir atbildīgi par KTDR veiktajiem noziegumiem pret cilvēci; asi nosoda kodolizmēģinājumus, uzskatot tos par lieku un bīstamu provokāciju, kā arī attiecīgo ANO Drošības padomes rezolūciju pārkāpumu un nopietnu draudu Korejas pussalas un Ziemeļaustrumāzijas reģiona mieram un stabilitātei; prasa atjaunot īpašā referenta pilnvaras; prasa iesniegt ekspertu grupas ziņojumu ANO Ģenerālajai asamblejai un Drošības padomei; iesaka iekļaut rezolūcijā galvenos ekspertu ziņojumā ietvertos ieteikumus par atbildību, tostarp par Seulas biroja veiktspējas stiprināšanu ar izmeklēšanas un kriminālvajāšanas speciālistu zināšanām un krimināltiesību eksperta iecelšanu, lai veicinātu pasākumus atbildības noteikšanai;

Kongo Demokrātiskā Republika (KDR)

36.  nosoda smagos cilvēktiesību pārkāpumus, kurus pilnīgas nesodāmības apstākļos veic drošības spēki, un prasa saukt pie atbildības šo pārkāpumu izdarītājus; īpaši prasa padziļināti izmeklēt brutālo vardarbību pret civiliedzīvotājiem Kongo austrumos, tostarp sieviešu izvarošanu un bērnu paverdzināšanu; prasa ANO miera uzturēšanas spēku pilnvaru termiņa Kongo austrumos iespējamu pagarinājumu; aicina Padomi apsvērt, vai turpmākas vardarbības gadījumā nevajadzētu paplašināt pašreizējos ierobežojošos pasākumus (kā paredz Kotonū nolīgums), piemēram, mērķtiecīgās ES sankcijas, tostarp ceļošanas aizliegumus un aktīvu iesaldēšanu personām, kuras ir atbildīgas par demokrātiskā procesa vardarbīgo apspiešanu un ierobežošanu KDR; mudina KDR iestādes īstenot 2016. gada decembrī panākto vienošanos un līdz 2017. gada decembrim ar starptautisko dalībnieku palīdzību sarīkot vēlēšanas; prasa UNHRC turpināt uzraudzīt KDR līdz vēlēšanām un demokrātiskās pārejas brīdim un mudina augstā komisāra biroju vajadzības gadījumā informēt Padomi par stāvokli KDR un nepieciešamības gadījumā rīkoties stingrāk;

Gruzijas Abhāzijas reģions un Chinvali reģions/ Dienvidosetija

37.  turpina paust bažas par vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvību un to, ka nav iespējams piekļūt Krievijas nelikumīgi okupētajiem Abhāzijas reģioniem un Chinvali reģionam/ Dienvidosetijai, kur cilvēktiesību pārkāpumi vēl arvien ir plaši izplatīti; mudina stiprināt tiešus cilvēku savstarpējos kontaktus starp Tbilisi kontrolēto teritoriju un abiem okupētajiem reģioniem; aicina pilnībā respektēt Gruzijas suverenitāti un teritoriālo integritāti, kā arī tās starptautiski atzīto robežu neaizskaramību; uzsver, ka bēgļiem un iekšzemē pārvietotām personām (IPP) ir jānodrošina iespēja droši un cieņpilni atgriezties savās pastāvīgajās dzīves vietās; aicina Gruzijas valdību veikt attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu VRP ieteikumu ieviešanu un īstenošanu;

Mjanma/Birma

38.  pauž nopietnas bažas par ziņojumiem par vardarbīgām sadursmēm Rakhainas pavalsts ziemeļu daļā un pauž nožēlu par cilvēku bojāeju, iztikas un pajumtes zaudēšanu un to, ka Mjanmas/Birmas bruņotie spēki, kā ziņots, ir izmantojuši nesamērīgi lielu spēku; mudina militāros un drošības spēkus nekavējoties izbeigt rohingu slepkavības, vajāšanas un izvarošanas, kā arī viņu māju dedzināšanas; uzstāj, ka Mjanmas/Birmas valdībai un Mjanmas/Birmas civilajām iestādēm ir nekavējoties jāpārtrauc rohingu minoritātes diskriminācija un segregācija; prasa aizsargāt rohingu tiesības un garantēt visu Mjanmas/Birmas iedzīvotāju drošību, aizsardzību un līdztiesību; atzinīgi vērtē Mjanmas/Birmas valdības lēmumu par galveno prioritāti noteikt miera nodrošināšanu un nacionālo izlīgumu; atzinīgi vērtē Mjanmas/Birmas valdības paziņojumu par izmeklēšanas komisijas izveidi, lai izmeklētu neseno vardarbību Rakhainas pavalstī; uzsver, ka ir jāsauc pie atbildības vainīgie un jānodrošina pienācīga tiesiskā aizsardzība vardarbībā cietušajām personām; aicina Mjanmas/Birmas valdību turpināt demokratizācijas procesu un ievērot tiesiskumu, vārda brīvību un cilvēka pamattiesības; prasa ES un tās dalībvalstīm atbalstīt atjaunotas pilnvaras īpašajam referentam Mjanmas/Birmas jautājumos;

Okupētās palestīniešu teritorijas (OPT)

39.  pauž dziļas bažas par ieilgušo strupceļu Tuvo Austrumu miera procesā un prasa nekavējoties atsākt ticamus centienus panākt mieru; pauž bažas par humanitāro situāciju un cilvēktiesību pārkāpumiem okupētajās palestīniešu teritorijās, kā minēts tā 2015. gada 10. septembra rezolūcijā par ES lomu Tuvo Austrumu miera procesā(3); uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm ir jāturpina uzraudzīt, kā tiek īstenotas UNHRC rezolūcijas par pārkāpumiem un vardarbību, piemēram, 2015. gada 3. jūlija rezolūcija par pārskatatbildības un tiesiskuma nodrošināšanu saistībā ar visiem starptautisko tiesību pārkāpumiem palestīniešu okupētajās teritorijās, tostarp Austrumjeruzalemē; norāda, ka Starptautiskā Krimināltiesa pašlaik veic sākotnēju izmeklēšanu; atkārtoti apliecina pilnīgu atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai un starptautiskajai krimināltiesību sistēmai; šajā kontekstā atgādina par ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipiem(4) un aicina EĀDD ziņot Parlamentam par ES finansētajām struktūrām un projektiem nodarītajiem postījumiem un radīto kaitējumu; uzsver, ka visām pusēm jāturpina ievērot pamiers Gazas joslā un prasa pārtraukt blokādi; aicina gan izraēliešus, gan palestīniešus nepieļaut darbības, kas varētu izraisīt lielāku saasinājumu, tostarp nepieļaut naidīgus izteikumus un naida kurināšanu publiskajā telpā, kā arī neveikt vienpusējus pasākumus, kas negatīvi ietekmētu sarunu rezultātu un apdraudētu divu valstu risinājuma iespējamību; uzsver, ka konflikta ilglaicīgu risinājumu var panākt vienīgi reģionālā kontekstā, ar visu attiecīgo reģionālo ieinteresēto pušu aktīvu līdzdalību un starptautiskās sabiedrības atbalstu;

Dienvidsudāna

40.  aicina visas puses atturēties no cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, tostarp no tādiem pārkāpumiem, kas pielīdzināmi starptautiskiem noziegumiem, piemēram, sodīšanas ar nāvi bez tiesas sprieduma, etniskas vardarbības, ar konfliktu saistītas seksuālās vardarbības, tostarp izvarošanas, kā arī uz dzimumu balstītas vardarbības, bērnu vervēšanas un izmantošanas, piespiedu pazušanas un patvaļīgas apcietināšanas un aizturēšanas; atzīmē, ka Dienvidsudānas valdība 2016. gada 16. martā parakstīja Ceļveža nolīgumu un pēc tam ir precizējusi savas saistības attiecībā uz citu attiecīgo ieinteresēto personu iekļaušanu nacionālajā dialogā un attiecībā uz visu to lēmumu ievērošanu, kas panākti starp opozīcijas pārstāvjiem un 7+7 mehānismu, nacionālā dialoga koordinācijas komiteju; uzstāj, ka visām pusēm ir jāievēro savas saistības, un prasa turpināt dialogu, lai panāktu pilnīgu pamieru; prasa ES un tās dalībvalstīm arī turpmāk apņemties atbalstīt Āfrikas Savienības centienus nodrošināt Dienvidsudānā un tās iedzīvotājiem mieru pārejas procesā uz valsts iekšienē reformētu demokrātiju; prasa ES un tās dalībvalstīm atjaunot pilnvaras Cilvēktiesību komisijai Dienvidsudānā un nostiprināt tās lomu cilvēktiesību pārkāpumu izmeklēšanā un seksuālās vardarbības apzināšanā; atbalsta tās ieteikumu iekļaušanu ziņojumā, kas nosūtāms ANO Ģenerālajai asamblejai un Drošības padomei;

Sīrija

41.  stingri nosoda nežēlīgos noziegumus un plaši izplatītos cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, ko veikuši Asada režīma spēki ar Krievijas un Irānas atbalstu, kā arī cilvēktiesību pārkāpumus un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, ko izdarījuši nevalstiskie bruņotie teroristu grupējumi, jo īpaši ISIS/Daesh, kuru izdarītie noziegumiem ir uzskatāmi par genocīdu, kā arī Fateh Jabhat Fateh al-Sham / Al-Nusra Front un citi džihādistu grupējumi; uzsver, ka jāturpina izmeklēt ķīmisko ieroču izmantošanu un iznīcināšanu, ko Sīrijā veic visas puses, un pauž nožēlu par Krievijas un Ķīnas lēmumu bloķēt jaunu ANO DP rezolūciju par ķīmisko ieroču izmantošanu; atkārtoti prasa nodrošināt pilnīgu un netraucētu humānās palīdzības piekļuvi un saukt pie atbildības personas, kas vainojamas kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci; atbalsta ES iniciatīvu nodot jautājumu par stāvokli Sīrijā izskatīšanai Starptautiskajā Krimināltiesā un aicina ANO Drošības padomi rīkoties šajā sakarā; atbalsta IK pilnvaras veikt īpašu izmeklēšanu Alepo, par kuru būtu jāziņo ne vēlāk kā UNHRC 34. sesijā martā, un prasa ziņojumu iesniegt Ģenerālajai asamblejai un Drošības padomei;

Ukraina

42.  nosoda to, ka Krievijas nepārtrauktās agresijas dēļ Donbasā ir izveidojusies smaga humanitārā situācija un ka Ukrainas un starptautiskajām humanitārajām organizācijām ir liegta piekļuve okupētajiem reģioniem; pauž dziļas bažas par smagajiem humanitārajiem apstākļiem, ar kuriem saskaras vairāk nekā 1,5 miljoni iekšzemē pārvietoto personu; pauž visdziļākās bažas par to, ka konflikta dēļ turpinās seksuāla vardarbība; pauž dziļas bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijas okupētajā Krimā, galvenokārt attiecībā uz Krimas tatāriem; uzsver, ka arī turpmāk jāsniedz Ukrainai ES finansiālais atbalsts; atkārtoti apstiprina savu apņemšanos atbalstīt Ukrainas suverenitāti, neatkarību, vienotību un teritoriālo integritāti tās starptautiski atzītajās robežās, kā arī Ukrainas brīvu un neatkarīgu izvēli nostāties uz Eiropas integrācijas ceļa; aicina visas puses nekavējoties sākt okupētās Krimas pussalas miermīlīgu reintegrāciju Ukrainas tiesību sistēmā, īstenojot politisku dialogu un pilnībā ievērojot starptautiskās tiesības; aicina EĀDD un Padomi pastiprināt spiedienu uz Krievijas Federāciju, lai nodrošinātu starptautisko organizāciju piekļuvi Krimai ar mērķi uzraudzīt cilvēktiesību stāvokli, ņemot vērā to, ka pussalā arvien tiek rupji pārkāptas pamatbrīvības un cilvēktiesības, un izveidot pastāvīgas starptautiskās uzraudzības un konvencionālus mehānismus; turklāt prasa pilnībā īstenot Minskas vienošanos un šajā sakarā atbalsta atbalsta sankciju pagarināšanu pret Krieviju, kamēr Krima nav atdota; atgādina, ka visām konfliktā iesaistītajām pusēm ir pienākums veikt visus iespējamos pasākumus, lai aizsargātu viņu kontrolē esošos civiliedzīvotājus no karadarbības sekām; atbalsta un rosina Cilvēktiesību komitejas 34. sesijā sākt interaktīvu dialogu;

Jemena

43.  ir ārkārtīgi nobažījies par katastrofālo humanitāro situāciju Jemenā; atkārtoti apstiprina savu apņemšanos turpināt atbalstīt Jemenu un tās iedzīvotājus; nosoda vēršanos pret civiliedzīvotājiem un to, ka viņi tiek iesaistīti nepieņemamā situācijā starp karojošām pusēm, kuras pārkāpj starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās cilvēktiesības; uzsver, ka saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām bērnu vervēšana un izmantošana bruņotā konfliktā ir stingri aizliegta un ka piecpadsmit gadu nesasniegušu bērnu vervēšana var būt uzskatāma par kara noziegumu; aicina visas puses nekavējoties atbrīvot šādus bērnus un atturēties no viņu vervēšanas; mudina visas puses mazināt spriedzi un panākt tūlītēju un stabilu pamieru, kas liktu pamatus politiskam, iekļaujošam un sarunu ceļā panāktam konflikta risinājumam; šajā sakarā pilnībā atbalsta ANO īpašā sūtņa Jemenā Ismaïl Ould Cheikh Ahmed centienus, kā arī Cilvēktiesību padomes 2016. gada oktobra rezolūcijas 33/16 īstenošanu, kurā ANO ir prasīts sadarboties ar nacionālo neatkarīgās izmeklēšanas komisiju, un atbalsta visus neatkarīgas starptautiskās izmeklēšanas centienus izbeigt nesodāmību Jemenā; aicina ES dalībvalstis atbalstīt pašreizējos centienus, pauž bažas par pārkāpumiem un vardarbību Jemenā un prasa minētos gadījumus rūpīgi un objektīvi izmeklēt; mudina augsto komisāru izmantot starpsesiju informācijas sniegšanas formātu, lai regulāri informētu Cilvēktiesību komiteju par izmeklēšanu rezultātiem;

o
o   o

44.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO 71. Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajam cilvēktiesību komisāram un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0317.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0502.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0318.
(4) http://www.ohchr.org/documents/issues/business/A.HRC.17.31.pdf


Konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes izrakteņu un metālu importētāju piegādes ķēdes pienācīga pārbaude ***I
PDF 402kWORD 58k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Savienības sistēmu konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes alvas, tantala, volframa, to rūdu un zelta atbildīgu importētāju pašsertifikācijai attiecībā uz piegādes ķēdes pienācīgu pārbaudi (COM(2014)0111 – C7-0092/2014 – 2014/0059(COD))
P8_TA(2017)0090A8-0141/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2014)0111),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 207. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0092/2014),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, kā arī Padomes pārstāvja 2016. gada 8. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas atzinumu (A8-0141/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju(1);

2.  pieņem zināšanai Padomes deklarāciju un Komisijas deklarācijas, kas pievienotas šai rezolūcijai

3.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 16. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/...ar ko paredz piegādes ķēdes pienācīgas pārbaudes pienākumus Savienības importētājiem, kuri importē konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes alvu, tantalu un volframu, to rūdas un zeltu

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2017/821.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

PADOMES DEKLARĀCIJA PAR EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULU, AR KO PAREDZ PIEGĀDES ĶĒDES PIENĀCĪGAS PĀRBAUDES PIENĀKUMUS SAVIENĪBAS IMPORTĒTĀJIEM, KURI IMPORTĒ KONFLIKTU SKARTU UN AUGSTA RISKA TERITORIJU IZCELSMES ALVU, TANTALU, VOLFRAMU, TO RŪDAS UN ZELTU

Padome izņēmuma kārtā piekrīt deleģēt Komisijai pilnvaras pieņemt deleģētos aktus, lai grozītu I pielikuma robežvērtības, kā izklāstīts 1. panta 4. un 5. punktā, un tādējādi nodrošinātu, ka robežvērtības tiek pieņemtas laikus un tiek sasniegti šīs regulas mērķi. Šāda piekrišana neskar turpmākus leģislatīvos priekšlikumus tirdzniecības jomā, kā arī ārējo attiecību jomu kopumā.

KOMISIJAS DEKLARĀCIJA NR. 1 PAR EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULU, AR KO PAREDZ PIEGĀDES ĶĒDES PIENĀCĪGAS PĀRBAUDES PIENĀKUMUS SAVIENĪBAS IMPORTĒTĀJIEM, KURI IMPORTĒ KONFLIKTU SKARTU UN AUGSTA RISKA TERITORIJU IZCELSMES ALVU, TANTALU, VOLFRAMU, TO RŪDAS UN ZELTU

Komisija apsvērs, vai izstrādāt papildu likumdošanas priekšlikumus, kas vērsti uz ES uzņēmumiem, kuru piegādes ķēdēs ir produkti ar alvu, tantalu, volframu un zeltu, ja tā secinās, ka ES tirgus kopējie pūliņi attiecībā pret atbildīgu izrakteņu globālo piegādes ķēdi nav pietiekami, lai panāktu atbildīgu piegādes rīcību ražotājvalstīs, vai ja tā konstatēs, ka to lejupējās piegādes ķēdes tirgus dalībnieku sagāde, kuri saskaņā ar ESAO vadlīnijām ir ieviesuši piegādes ķēdes pienācīgu pārbaudi, nav pietiekama.

KOMISIJAS DEKLARĀCIJA NR. 2 PAR EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULU, AR KO PAREDZ PIEGĀDES ĶĒDES PIENĀCĪGAS PĀRBAUDES PIENĀKUMUS SAVIENĪBAS IMPORTĒTĀJIEM, KURI IMPORTĒ KONFLIKTU SKARTU UN AUGSTA RISKA TERITORIJU IZCELSMES ALVU, TANTALU, VOLFRAMU, TO RŪDAS UN ZELTU

Īstenojot pilnvaras pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 1. panta 5. punktu, Komisija pienācīgi ņem vērā šīs regulas mērķus, īpaši tos, kuri izklāstīti 1), 7), 10) un 17) apsvērumā.

Šādi rīkojoties, Komisija īpaši ņems vērā specifiskos riskus, kas saistīti ar augšupējo zelta piegādes ķēžu darbību konfliktu skartajās un augsta riska teritorijās, un ievēros to Savienības mikrouzņēmumu un mazu uzņēmumu stāvokli, kuri importē zeltu ES.”

KOMISIJAS DEKLARĀCIJA NR. 3 PAR EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULU, AR KO PAREDZ PIEGĀDES ĶĒDES PIENĀCĪGAS PĀRBAUDES PIENĀKUMUS SAVIENĪBAS IMPORTĒTĀJIEM, KURI IMPORTĒ KONFLIKTU SKARTU UN AUGSTA RISKA TERITORIJU IZCELSMES ALVU, TANTALU, VOLFRAMU, TO RŪDAS UN ZELTU

Atbildot uz Eiropas Parlamenta pieprasījumu izstrādāt īpašas vadlīnijas, Komisija vēlas sagatavot darbības rādītājus, kas raksturīgi atbildīgai konfliktu izrakteņu sagādei. Ar šādu vadlīniju palīdzību attiecīgie uzņēmumi, kuros ir vairāk nekā 500 darbinieku un kuriem saskaņā ar Direktīvu 2014/95/ES ir noteikta prasība atklāt nefinanšu informāciju, tiktu aicināti atklāt specifisku informāciju, kas saistīta ar produktiem, kuru sastāvā ir alva, tantals, volframs vai zelts.

(1) Ar šo nostāju aizstāj 2015. gada 20. maijā pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0204)


Savienības sistēma datu vākšanai, pārvaldībai un izmantošanai zivsaimniecības nozarē ***I
PDF 420kWORD 51k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Savienības sistēmas izveidi datu vākšanai, pārvaldībai un izmantošanai zivsaimniecības nozarē un par atbalstu zinātniskā ieteikuma izstrādei saistībā ar kopējo zivsaimniecības politiku (pārstrādāta redakcija) (COM(2015)0294 – C8-0160/2015 – 2015/0133(COD))
P8_TA(2017)0091A8-0150/2016

(Parastā likumdošanas procedūra – pārstrādāšana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0294),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0160/2015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 16. septembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2016. gada 10. februāra atzinumu(2),

–  ņemot vērā Iestāžu 2001. gada 28. novembra nolīgumu par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu(3),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas 2016. gada 28. janvāra vēstuli Zivsaimniecības komitejai, kura nosūtīta saskaņā ar Reglamenta 104. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, kā arī Padomes pārstāvja 2017. gada 20. janvāra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 104. un 59. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0150/2016),

A.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās grupas atzinumu Komisijas priekšlikumā nav ietverti nekādi citi būtiski grozījumi kā vien tie, kas tajā skaidri norādīti, un tā kā attiecībā uz spēkā esošo tiesību aktu negrozītajiem noteikumiem priekšlikumā ir paredzēta tikai šo tekstu kodifikācija, negrozot to būtību,

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju, ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas juridisko dienestu konsultatīvās darba grupas ieteikumus;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā šo priekšlikumu aizstāj ar citu tekstu, būtiski groza vai ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 16. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/... par Savienības sistēmas izveidi datu vākšanai, pārvaldībai un izmantošanai zivsaimniecības nozarē un par atbalstu zinātniskā ieteikuma izstrādei saistībā ar kopējo zivsaimniecības politiku, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 199/2008 (pārstrādāta redakcija)

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2017/1004.)

(1)OV C 13, 15.1.2016., 201. lpp.
(2)OV C 120, 5.4.2016., 40. lpp.
(3)OV C 77, 28.3.2002., 1. lpp.


Kopējas drošības un aizsardzības politikas konstitucionālās, juridiskās un institucionālās sekas — Lisabonas līguma sniegtās iespējas
PDF 530kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. marta rezolūcija par kopējas drošības un aizsardzības politikas konstitucionālajām, juridiskajām un institucionālajām sekām: Lisabonas līguma sniegtās iespējas (2015/2343(INI))
P8_TA(2017)0092A8-0042/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Lisabonas līgumu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) V sadaļu,

–  ņemot vērā LES 36. pantu par Eiropas Parlamenta lomu kopējā ārpolitikā un drošības un aizsardzības politikā,

–  ņemot vērā LES 42. panta 2., 3., 6. un 7. punktu, 45. un 46. pantu par pakāpenisku kopējas aizsardzības politikas veidošanu,

–  ņemot vērā Līgumu Protokolu Nr. 1 par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā Līgumu Protokolu Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 20. decembra, 2015. gada 26. jūnija un 2016. gada 15. decembra secinājumus,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 25. novembra, 2014. gada 18. novembra, 2015. gada 18. maija, 2016. gada 27. jūnija un 2016. gada 14. novembra secinājumus par kopējo drošības un aizsardzības politiku,

–  ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa rezolūciju par ES mainīgā globālā vidē — saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule(1);

–  ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par ES savstarpējās aizsardzības un solidaritātes noteikumiem — politiskie un darbības aspekti(2),

–  ņemot vērā 2016. gada 22. novembra rezolūciju par Eiropas aizsardzības savienību(3),

–   ņemot vērā 2016. gada 21. janvāra rezolūciju par savstarpējās aizsardzības klauzulu (LES 42. panta 7. punkts)(4),

–  ņemot vērā 2016. gada 23. novembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu(5),

–  ņemot vērā 2017. gada 16. februāra rezolūciju par Eiropas Savienības darbības uzlabošanu, izmantojot Lisabonas līguma piedāvāto potenciālu(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (Finanšu regula)(7),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 12. oktobra Lēmumu (KĀDP) 2015/1835, ar ko nosaka Eiropas Aizsardzības aģentūras statūtus, atrašanās vietu un darbības noteikumus(8),

–  ņemot vērā Padomes 2001. gada 22. janvāra lēmumu 2001/78/KĀDP, ar ko izveido Politisko un drošības komiteju(9),

–  ņemot vērā galīgos secinājumus, kas tika pieņemti starpparlamentārajās konferencēs par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) un par kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP), kuras notika Hāgā 2016. gada 8. aprīlī, Luksemburgā 2015. gada 6. septembrī, Rīgā 2015. gada 6. martā, Romā 2014. gada 7. novembrī, Atēnās 2014. gada 4. aprīlī, Viļņā 2013. gada 6. septembrī, Dublinā 2013. gada 25. martā un Pafā 2012. gada 10. septembrī,

–  ņemot vērā dokumentu „Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa. Globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija”, ko 2016. gada 28. jūnijā iesniedza Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP),

–  ņemot vērā 1949. gada 4. aprīlī Vašingtonā parakstīto Ziemeļatlantijas līgumu,

–  ņemot vērā drošības un aizsardzības politikas īstenošanas plānu, ko PV/AP iesniedza 2016. gada 14. novembrī,

–  ņemot vērā PV/AP un Eiropas Aizsardzības aģentūras vadītājas 2014. gada 7. jūlija progresa ziņojumu par Eiropadomes 2013. gada decembra secinājumu īstenošanu,

–  ņemot vērā Eiropadomes un Komisijas priekšsēdētāju un NATO ģenerālsekretāra 2016. gada 8. jūlija kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā Apvienotās Karalistes 2016. gada 23. jūnija referenduma rezultātu,

–  ņemot vērā rezultātus, kas tika iegūti Eiropas Parlamenta Eirobarometra īpašajā aptaujā, kuru veica no 2016. gada 9. aprīļa līdz 18. aprīlim 28 Eiropas Savienības dalībvalstīs,

–  ņemot vērā 2016. gada 30. novembra Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiropadomei, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Eiropas Aizsardzības rīcības plānu (COM(2016)0950),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas kopīgās apspriedes saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A8-0042/2017),

A.  tā kā Eiropas Savienība ir apņēmusies veidot kopēju aizsardzības politiku, kuras rezultātā tiktu radīta kopēja aizsardzība, kas nostiprinātu tās vienotību, stratēģisko autonomiju un integrāciju, lai veicinātu mieru, drošību un stabilitāti Eiropas kaimiņvalstīs un pasaulē; tā kā kopējas aizsardzības jautājumā ir vajadzīgs vienprātīgs Eiropadomes lēmums un dalībvalstīm, šādu lēmumu pieņemot, ir jāievēro savā konstitūcijā noteiktās prasības;

B.  tā kā jaunu ģeopolitisko un ģeostratēģisko apstākļu rašanās — vairāk Āzijas nekā eiroatlantiskajā reģionā — un jaunu dalībnieku, kā arī patiesu jaunu apdraudējumu un darbības jomu parādīšanās pierāda, ka valstis nespēj stāties pretī jaunajiem riskiem vienas pašas un ir vajadzīga kopīga rīcība;

C.  tā kā tiek lēsts, ka izmaksas saistībā ar Eiropas integrācijas trūkumu drošības un aizsardzības jomā pārsniedz EUR 100 miljardus gadā un ka ES efektivitātes līmenis ir līdzvērtīgs 10–15 % no ASV līmeņa;

D.  tā kā vides pasliktināšanās visā pasaulē ir akcentējusi to, ka ir svarīgi uzlabot ES dalībvalstu sadarbību un informācijas un paraugprakses apmaiņu un ka ir ievērojami jāpalielina ES militārie izdevumi, šim nolūkam paredzot konkrētus pašu resursus;

E.  tā kā militārās un aizsardzības integrācijas ideju pauda jau ES dibinātāji, kuru galvenais mērķis bija izveidot leģitīmu kolektīvas aizsardzības mehānismu un saglabāt mieru Eiropā;

F.  tā kā LES 21. panta 1. un 2. punktā un 42. pantā ir skaidri definēti KĀDP un KDAP jomas principi un mērķi, kā arī mehānismi un satvars to sasniegšanai; tā kā šo mērķu sasniegšanā ir panākts ļoti neliels progress, neraugoties uz daudzajiem Parlamenta un Komisijas aicinājumiem un priekšlikumiem tos īstenot;

G.  tā kā KDAP attīstībai pirmām kārtām ir vajadzīga dalībvalstu politiskā griba, kuras pamatā ir kopīgas vērtības un principi, kopīgas intereses un prioritātes, kā arī iestāžu sadarbības struktūru izveide; tā kā KDAP vajadzētu būt efektīvai un strukturētai kopējai politikai, kas rada pievienoto vērtību, nevis tikai dalībvalstu politikas nostādņu apkopojumam vai to mazākajam kopsaucējam;

H.  tā kā, Francijai 2015. gada novembrī aktivizējot Līguma par Eiropas Savienību 42. panta 7. punktu, kļuva redzams tas, kāds potenciāls piemīt visiem Līguma noteikumiem, kas attiecas uz drošību un aizsardzību;

I.  tā kā saskaņā ar LES 42. panta 2. punktu un Līgumu par Eiropas Savienības darbību 2. panta 4. punktu ES kompetencē ietilpst kopējas drošības un aizsardzības politikas definēšana un īstenošana, un tas ietver Savienības kopējās aizsardzības politikas pakāpenisku veidošanu; tā kā Savienībai būtu jāizmanto šī kompetence, lai uzlabotu koordināciju un efektivitāti un papildinātu dalībvalstu īstenotās darbības, neskarot un neaizstājot dalībvalstu kompetenci aizsardzības jomā;

J.  tā kā pastāv tādas Eiropas daudznacionālās struktūras, piemēram, Eirokorpuss, kas jau gadiem ilgi ir labs piemērs paraugpraksei un dalībvalstu sadarbībai; tā kā šīs struktūras varētu būt izejas punkts virzībā uz kopēju Savienības aizsardzības politiku;

K.  tā kā ES pilsoņi sagaida aktīvāku Eiropas rīcību aizsardzības un drošības jomā; tā kā saskaņā ar Eirobarometra 2016. gada jūnija aptauju Nr. 85.1 divas trešdaļas aptaujāto ES pilsoņu vēlētos lielāku ES iesaisti drošības un aizsardzības politikas jautājumu risināšanā, kas izpaustos kā dalībvalstu saistības;

L.  tā kā ir jāizveido aizsardzības kultūra, kas palīdzētu nodrošināt to, ka ES pilsoņiem ir skaidra izpratne par aizsardzības lomu mūsu sabiedrībā un tās ieguldījumu stabilitātē, miera uzturēšanā un starptautiskās drošības veicināšanā;

M.  tā kā ir jāveic pasākumi, kas palielinātu Eiropas drošības politikas spēju darboties un efektivitāti, lai ar šo politiku patiesi uzlabotu Eiropas drošību;

N.  tā kā Eiropadomei, ņemot vērā Parlamenta pausto atbalstu, būtu nekavējoties jāizveido Eiropas aizsardzības savienība un Savienības kopējā aizsardzība; tā kā dalībvalstīm būtu jāpieņem lēmums par kopēju aizsardzību saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām;

O.  tā kā ar ES aizsardzības politiku Eiropa būtu jāpadara spējīgāka palielināt drošību gan ES, gan ārpus tās un būtu jākonsolidē partnerība ar NATO un jāstiprina transatlantiskās attiecības, tādējādi palīdzot stiprināt arī NATO;

P.  tā kā Parlaments aktīvi atbalsta Eiropas aizsardzības savienības izveidi un, lai to panāktu, turpinās nākt klajā ar atbilstošiem priekšlikumiem; tā kā parlamentu konferencei KĀDP un KDAP jautājumos būtu jākļūst par forumu efektīvas un regulāras parlamentu sadarbības īstenošanai KDAP jomā un Savienības kopējās aizsardzības politikas pakāpeniskai veidošanai;

Q.  tā kā PV/AP regulāri apspriežas ar Parlamentu par kopējas Savienības aizsardzības politikas pakāpenisku veidošanu, nodrošina to, lai šajā procesā tiktu pienācīgi ņemts vērā Parlamenta viedoklis, un informē Parlamentu par panākumiem, kas gūti attiecībā uz Eiropas aizsardzības savienības izveidi;

R.  tā kā PV/AP Gimnihas ES dalībvalstu ārlietu ministru neoficiālajā sanāksmē 2016. gada 2. septembrī sniegtajā paziņojumā norādīja, ka dalībvalstīm ir pavērusies iespēja gūt būtiskus panākumus aizsardzības jomā;

S.  tā kā Komisija nodrošina, lai tiktu piemēroti Līgumi un pasākumi, ko iestādes ir pieņēmušas saskaņā ar tiem, tostarp KDAP jomā;

T.  tā kā Savienības turpmākajā ikgadējā un daudzgadu plānošanā būtu jāietver arī aizsardzības politika; tā kā Komisijai būtu jāsāk izstrādāt attiecīgus iestāžu nolīgumus, tostarp ES balto grāmatu aizsardzības jomā, lai to varētu sākt īstenot ES nākamajā daudzgadu finanšu un politikas shēmā;

U.  tā kā Parlaments pārstāv Eiropas pilsoņus un pilda likumdošanas un ar budžetu saistītas funkcijas, kā arī politikas kontroles un padomdevēja funkcijas, un ka tādēļ tam ir nozīmīga loma Eiropas aizsardzības savienības veidošanā;

V.  tā kā Parlamenta aktīva loma kopējas Savienības aizsardzības politikas izstrādē un kopējas aizsardzības ieviešanā, sniedzot politisko atbalstu un īstenojot politisko kontroli, apstiprinātu un palielinātu pārstāvību un demokrātiju, uz kuras pamatiem veidota Savienība;

W.  tā kā ES globālajai stratēģijai būtu jākalpo kā ļoti skaidram un vērtīgam stratēģiskajam satvaram KDAP turpmākajā attīstībā,

X.  tā kā militārai apmācībai ārvalstīs ir zināmi ierobežojumi attiecībā uz rīcības plāniem un vajadzīgo militārās loģistikas atbalstu;

Y.  tā kā tādēļ apmācības misijas nevar īstenot ārvalstīs, kā tas notika militārās apmācības misiju Centrālāfrikā (EUTM CAR) vai Mali (EUTM Mali) gadījumā, ja attiecīgo valstu valdības militārajām vienībām nepiegādā vajadzīgo bruņojumu un aprīkojumu; tā kā bez apmācības, kurā ir iesaistīts bruņojums un aprīkojums, nav iespējams izveidot vienības, kas spēj rīkoties kara apstākļos un īstenot operācijas;

Z.  tā kā Eiropas karavīriem pašlaik nav atļauts piedalīties militārās operācijās kā novērotājiem, un tas nozīmē, ka viņi nevar konstatēt problēmas, kas varētu rasties apmācītajām vienībām, un līdz ar to vēlāk novērst darbības trūkumus;

AA.  tā kā šīs vienības (gan Mali, gan Centrālāfrikas Republikā) tiek veidotas kaujas operācijām un tā kā pēc trīs gadiem bez pienācīga aprīkojuma un apmācības, kā tas ir EUTM Mali gadījumā, tās nav ne tuvu spējīgas darboties;

AB.  tā kā bez nepieciešamā bruņojuma apmācības misijas tiks īstenotas ārvalstīs vienīgi tādā gadījumā, ja attiecīgās valsts valdība vienībām nodrošina bruņojumu un aprīkojumu, ko tās var turpināt izmantot pēc apmācības beigām,

Konstitucionālais un juridiskais satvars

1.  atgādina, ka LES noteiktā KDAP paredz pakāpenisku Savienības kopējās aizsardzības politikas izstrādi, kuras rezultātā tiks izveidota kopēja aizsardzība, kad Eiropadome vienbalsīgi pieņems šādu lēmumu un kad dalībvalstis šo lēmumu apstiprinās saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām; aicina dalībvalstis prioritārā kārtā pildīt Līguma noteikumus par KDAP un pielikt lielākas pūles, lai nodrošinātu taustāmus panākumus šajos noteikumos paredzēto mērķu sasniegšanā;

2.  norāda, ka Lisabonas līgumā paredzētās reformas un inovācija KDAP jomā veido pietiekamu un saskaņotu pamatu un tās būtu jāizmanto kā pakāpiens virzībā uz patiesi kopēju politiku, kas balstīta uz kopīgiem resursiem un spējām, kā arī koordinētu plānošanu Savienības līmenī; uzsver, ka pašreizējā institucionālajā un juridiskajā satvarā virzība KDAP jomā ir vairāk atkarīga no dalībvalstu politiskās gribas, nevis juridiskiem apsvērumiem; uzsver, ka LES 43. pants attiecas uz visu krīzes pārvarēšanas uzdevumu spektru, kura ātra un izlēmīga izmantošana ir vērienīgs ES mērķis;

3.  tādēļ aicina PV/AP, Padomi un dalībvalstis atbilstīgi LES nodrošināt dažādu ārējo darbības jomu saskaņotību, darbībām šajās jomās piemērot globālu un visaptverošu pieeju un izmantot visas Līgumā paredzētās iespējas — jo īpaši mehānismus, kas minēti LES 42. panta 6. punktā un 46. pantā, Protokolā Nr. 10 par pastāvīgo strukturēto sadarbību, kas izveidota ar LES 42. pantu, un operatīvajā posmā mehānismus, kas paredzēti LES 44. pantā par KDAP uzdevuma īstenošanu, ko veic dalībvalstu grupa, — lai panāktu misiju un operāciju ātrāku, efektīvāku un elastīgāku izvēršanu; uzsver, ka būtu jāparedz skaidri noteikumi par sadarbību pastāvīgās strukturētās sadarbības satvarā;

4.  norāda, ka gadījumos, kad LES paredz, ka Padomei lēmumi KDAP jomā, jo īpaši tie, kas norādīti LES 45. panta 2. punktā un 46. panta 2. punktā, jāpieņem ar kvalificētu balsu vairākumu, visi izdevumi, kas rodas saistībā ar šādu lēmumu īstenošanu, būtu jāfinansē, izmantojot ES budžeta jaunus papildu resursus, un jāsedz no šā budžeta; uzskata, ka šajā nolūkā ir nepieciešams papildu finansējums vai līdzfinansējums no dalībvalstīm;

5.  tādēļ uzskata, ka Eiropas Aizsardzības aģentūra (EAA) un PESCO būtu jāuztver kā īstas Savienības iestādes līdzīgi kā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) gadījumā; uzskata, ka tādēļ ir jāizdara grozījumi Finanšu regulā, lai iekļautu EAA un PESCO tās 2. panta b) apakšpunktā, paredzot tām atsevišķu iedaļu Savienības budžetā; atgādina, ka Parlamentam kopīgi ar Padomi būtu jāveic likumdošanas un ar budžetu saistītas funkcijas, kā arī politiskās kontroles un padomdevēja funkcijas, kā noteikts Līgumos;

6.  pauž pārliecību, ka LES 41. panta 1. punkts attiecas uz EAA un PESCO administratīvajiem izdevumiem;

7.  norāda, ka LES 41. panta 2. punkts attiecas uz EAA un PESCO darbības izdevumiem; atgādina, ka darbības izdevumi, kas rodas saistībā ar LES 42. panta 1. punktā minēto militāro misiju īstenošanu, dalībvalsts aizsardzības operācijām gadījumos, kad tā ir kļuvusi par bruņotas agresijas upuri savā teritorijā, un dalībvalstu aizsardzības operācijām, kad tās pilda savus LES 42. panta 7. punktā paredzētos pienākumus sniegt atbalstu un palīdzību, būtu jāfinansē kolektīvi, bet ne no Savienības budžeta; atzinīgi vērtē to, ka ir aktivizēts 42. panta 7. punkts par savstarpējās aizsardzības klauzulu;

8.  tādēļ uzskata, ka saskaņā ar Līgumiem Savienības budžets ir vienīgais avots EAA un PESCO administratīvo un darbības izdevumu finansēšanai, lai gan abas iestādes var pārvaldīt no dalībvalstīm tieši saņemtus līdzekļus;

9.  aicina dalībvalstis nodrošināt papildu finanšu līdzekļus, kas ir nepieciešami, lai no Savienības budžeta finansētu EAA un PESCO administratīvos un darbības izdevumus;

10.  mudina Padomi šajā nolūkā pārskatīt Lēmumu (KĀDP) 2015/1835, ar ko nosaka Eiropas Aizsardzības aģentūras statūtus, atrašanās vietu un darbības noteikumus;

11.  uzskata, ka dalībvalstu ES līmeņa sadarbības padziļināšanai aizsardzības jomā būtu jānotiek reizē ar Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu īstenotas parlamentārās uzraudzības un kontroles stiprināšanu;

12.  šajā sakarībā uzsver Parlamenta kā budžeta lēmējiestādes nozīmi; pauž apņēmību īstenot efektīvu EAA un PESCO parlamentāro uzraudzību un budžeta kontroli, kā paredzēts Līgumos;

13.  mudina Padomi rīkoties saskaņā ar LES 41. panta 3. punktu un nekavējoties pieņemt lēmumu, ar ko izveido sākumfondu, no kura varētu steidzami finansēt militāro operāciju sākuma posmus LES 42. panta 1. punktā un 43. pantā minēto uzdevumu izpildei;

14.  mudina Padomi saskaņā ar LES 42. panta 2. punktu veikt konkrētus pasākumus virzībā uz Eiropas bruņoto spēku saskaņošanu un standartizāciju, lai atvieglotu bruņoto spēku personāla sadarbību jaunās Eiropas aizsardzības savienības satvarā, kas būtu solis ceļā uz pakāpenisku kopējas Savienības aizsardzības politikas izstrādi;

KDAP Eiropas pievienotā vērtība

15.  uzsver, ka drošības vides straujās pasliktināšanās dēļ vairāk nekā jebkad iepriekš ir svarīgi sasniegt LES paredzētos KDAP mērķus, proti, stiprināt Savienības operatīvās spējas veikt ārējas darbības miera uzturēšanā, konfliktu novēršanā un starptautiskās drošības stiprināšanā; stingri uzskata, ka drošības un aizsardzības apdraudējumi, ar kuriem saskaras ES un kuri ir vērsti pret tās pilsoņiem un teritoriju, ir kopēji un tos nevar risināt katra dalībvalsts atsevišķi; pauž pārliecību, ka Savienības drošība un aizsardzība būs spēcīgāka, ja Savienība un tās dalībvalstis nolems būt vienotas un sadarboties; uzskata, ka ES ir jāizstrādā efektīva sistēma, lai Eiropas līmenī kopīgi uzņemtos atbildību par drošību un aizsardzību, jo šobrīd tā vēl nenotiek; aicina dalībvalstis šajā nolūkā izrādīt pilnīgu politisku iesaistīšanos un sadarboties;

16.  uzsver, ka drošība un aizsardzība ir joma, kurā var viegli redzēt Eiropas pievienoto vērtību gan lietderības ziņā, nodrošinot dalībvalstīm lielāku un rentablāku kapacitāti, kas tiktu panākta ar lielāku saskaņotību, koordināciju un savietojamību drošības un aizsardzības jomā, gan arī tādā ziņā, ka visā Savienībā tiktu veicināta solidaritātes, kohēzijas un stratēģiskās autonomijas nostiprināšana, kā arī Savienības noturība; vērš uzmanību uz to, ka saskaņā ar aplēsēm katrs aizsardzībā ieguldītais euro rada 1,6 euro lielu atdevi, jo īpaši ar kvalificētu nodarbinātību, pētniecību un tehnoloģijām, un eksportu;

17.  uzsver, ka, izmantojot visas Līgumos paredzētās iespējas, tiktu uzlabota aizsardzības rūpniecības konkurētspēja un darbība vienotajā tirgū, ar pozitīviem stimuliem vēl vairāk veicināta sadarbība aizsardzības jomā un īstenoti projekti, ko dalībvalstis pašas nespēj īstenot, samazinot darbību nevajadzīgu dubultošanos un veicinot publisko līdzekļu efektīvāku izmantošanu;

18.  uzsver, ka KDAP pastiprināšana saskaņā ar Līgumiem neapdraudēs valstu suverenitāti, jo šo politiku īsteno pašas dalībvalstis; pauž pārliecību, ka nav iespējams vēl vairāk respektēt suverenitāti kā tad, kad ar kopēju aizsardzības politiku tiek aizstāvēta Eiropas Savienības teritoriālā nedalāmība;

19.  uzsver to, ka KDAP misiju sākšana, pamatojoties uz LES 44. pantu, veicina virzību uz Eiropas aizsardzības savienības izveidi; aicina ES pilnībā izmantot 44. pantā paredzēto potenciālu, lai turpinātu un intensificētu šādu misiju īstenošanu nolūkā sagatavoties drošības un aizsardzības politikas izstrādei;

20.  uzskata, ka ir svarīgi palielināt valstu aizsardzības izdevumus līdz 2 % no ES IKP; uzsver to, ka tas nozīmētu teju EUR 100 miljardu lielus papildu izdevumus aizsardzības jomā līdz nākamās desmitgades beigām; uzskata, ka šis līdzekļu palielinājums būtu jāizmanto, lai sāktu stratēģiskās sadarbības programmas visā Savienībā, labāk strukturējot pieprasījumu un piegādi un uzlabojot abu pušu efektivitāti un lietderīgumu; uzskata, ka ar šo līdzekļu palielinājumu būtu jāveicina Eiropas līmeņa atbalsts Eiropas aizsardzības rūpniecībai un darbvietu radīšanai šajā nozarē, jo īpaši mazos un vidējos uzņēmumos; uzskata, ka ievērojama šo izdevumu daļa būtu jānovirza pētniecībai un izstrādei, kā arī stratēģiskām sadarbības programmām, koncentrējoties uz divējāda lietojuma un aizsardzības tehnoloģijām, kas ir ne tikai būtiskas minēto mērķu sasniegšanai, bet var arī sniegt Eiropas Savienībai papildu pievienoto vērtību; norāda, ka attiecībā uz šiem papildu izdevumiem būtu jānodrošina pastiprināta pārskatatbildība, pārredzamība un uzraudzība par to, kā tiek izmantoti Eiropas publiskie līdzekļi;

21.  pauž pārliecību, ka ar Savienības investīcijām aizsardzības jomā būtu jānodrošina tas, lai visas dalībvalstis varētu iesaistīties savu militāro spēju līdzsvarotā, saskaņotā un sinhronizētā uzlabošanā; uzskata, ka tādējādi Savienībai tiktu radīta stratēģiska iespēja uzlabot savu drošību un aizsardzību;

Iestāžu sistēma

Aizsardzības ministru padome

22.  uzsver — lai koordinētu KDAP īstenošanu un padarītu to efektīvāku, joprojām ir nepieciešams izveidot aizsardzības ministru padomi, kuru vadītu Savienības augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos;

Aizsardzības valde

23.  uzskata, ka EAA valde, ko veido dalībvalstu aizsardzības ministriju pārstāvji, ir piemērota struktūra LES 42., 45. un 46. pantā minēto padomdevēja un uzraudzības funkciju pildīšanai;

24.  uzskata, ka Lēmuma (KĀDP) 2015/1835, ar ko nosaka Eiropas Aizsardzības aģentūras statūtus, atrašanās vietu un darbības noteikumus, 4. panta 4. punkts ir spēcīgs pamats, kas EAA valdei ir vajadzīgs, lai tā darbotos kā Savienības trešā pastāvīgo pārstāvju komiteja — Aizsardzības valde; uzskata, ka šai komitejai būtu jāpilda arī padomdevēja un uzraudzības funkcijas, kas vajadzīgas, lai īstenotu pastāvīgo strukturēto sadarbību, tiklīdz tā tiks izveidota;

25.  pauž pārliecību, ka LES 38. pantā minētās Politikas un drošības komitejas pilnvaras ir jāinterpretē strikti; uzskata, ka saskaņā ar Līgumiem tās pilnvaras attiecas tikai uz situācijām un misijām ārpus Savienības, kā arī atsevišķiem solidaritātes klauzulas īstenošanas aspektiem; jo īpaši uzskata, ka tās iedibinātie darba nosacījumi nav piemēroti LES 42. panta 2. punktā paredzētās KDAP daļas turpmākai īstenošanai;

26.  šajā nolūkā mudina Padomi pārskatīt Lēmumu 2001/78/KĀDP, ar ko izveido Politikas un drošības komiteju, kā arī Lēmumu (KĀDP) 2015/1835, ar ko nosaka Eiropas Aizsardzības aģentūras statūtus, atrašanās vietu un darbības noteikumus;

Eiropas Aizsardzības aģentūra

27.  atgādina, ka EAA mērķis ir palīdzēt dalībvalstīm attīstīt to aizsardzības spējas un stiprināt aizsardzības rūpniecisko un tehnoloģisko bāzi; uzsver, ka EAA potenciāls netiek pilnībā izmantots, lai atbalstītu KDAP attīstību un minēto mērķu sasniegšanu, un šajā nolūkā būtu pilnībā jāizmanto EAA kapacitāte; aicina apsvērt Aģentūras turpmāko lomu un uzdevumus; aicina dalībvalstis reformētas EAA satvarā noteikt kopīgu mērķu līmeni un apņemties to sasniegt; prasa palielināt EAA politisko atbalstu, finansējumu un resursus, kā arī pastiprināt tās koordināciju ar Komisijas, dalībvalstu un citu dalībnieku darbībām, jo īpaši spēju attīstības, aizsardzības publisko iepirkumu un pētniecības jomā un dalībvalstu bruņoto spēku savietojamības veicināšanā; uzskata, ka Aģentūra var līdzfinansēt inovatīvu risinājumu iepirkumu pirmskomercializācijas posmā un publisku iepirkumu kopā ar dalībvalstu iestādēm un tirgus dalībniekiem no privātā sektora;

28.  pieņem zināšanai EAA lēmumu pārskatīt Spēju attīstības plānu (CDP), saskaņojot to ar ES globālo stratēģiju, un gaida, kad tiks izstrādāts nākamais CDP, kurā atbilstīgāk būs atspoguļotas ES un dalībvalstu prioritātes un vajadzības;

29.  aicina dalībvalstis EAA satvarā izstrādāt kopēju Eiropas bruņojuma un spēju politiku (EACP), kā paredzēts LES 42. panta 3. punktā, un aicina Komisiju un EAA nākt klajā ar priekšlikumiem par šo tematu; aicina PV/AP informēt Parlamentu par to, kādi rezultāti ir sasniegti EAA un Komisijas līdzšinējās darba attiecībās un to sadarbībā ar Eiropas Kosmosa aģentūru (EKA) un Kopīgā bruņojuma sadarbības organizāciju (OCCAR); aicina dalībvalstis pienācīgi īstenot Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP par ieroču eksportu un ieviest kopēju ieroču eksporta politiku, nodrošinot to, lai ieroču eksports tiktu pakļauts kopējiem ES mēroga kritērijiem, kas reglamentē ieroču, munīcijas, aizsardzības aprīkojuma un tehnoloģiju eksportu uz trešām valstīm;

Pastāvīgā strukturētā sadarbība (PESCO)

30.  mudina dalībvalstis pēc iespējas drīzāk Savienības satvarā izveidot PESCO un iesaistīties tajā, lai uzturētu un uzlabotu savas militārās spējas, pilnveidojot doktrīnu un vadību, īstenojot personāla attīstību un apmācību, izstrādājot aizsardzības materiālus un infrastruktūru un nodrošinot savietojamību un sertifikāciju; uzsver, ka pastāvīgā un efektīvā strukturētā sadarbībā ir būtiska un nepieciešama visu to dalībvalstu līdzdalība, kuras vēlas īstenot aizsardzības integrāciju vislielākajā iespējamā mērā; uzskata, ka pastāvīgie Eiropas integrētie spēki (EIS) būtu jāveido kā daudznacionālie spēki atbilstīgi tam, kā noteikts Protokola Nr. 10 par PESCO 1. pantā, un tie ir jādara pieejami Savienībai KDAP īstenošanas nolūkā, kā paredzēts LES 42. panta 3. punktā; aicina PV/AP izstrādāt priekšlikumus PESCO sākšanai 2017. gada pirmajā pusē;

31.  uzskata, ka Savienībai ar attiecīgo dalībvalstu piekrišanu būtu jāparedz līdzdalība šo dalībvalstu īstenotajās spēju programmās; uzskata, ka Savienības finansiālajam ieguldījumam šādās programmās nebūtu jāpārsniedz tajās iesaistīto dalībvalstu veiktās iemaksas;

32.  uzskata, ka PESCO būtu jāiekļauj ES kaujas vienību sistēma un paralēli jāizveido pastāvīgs civilais un militārais štābs ar vienlīdz svarīgu militārās plānošanas un īstenošanas struktūru (MPCC) un civilās plānošanas un īstenošanas struktūru (CPCC), kas palīdzētu stiprināt stratēģisko un operatīvo plānošanu visā plānošanas ciklā, sekmētu civilmilitāro sadarbību un uzlabotu ES spēju ātri reaģēt uz krīzes situācijām; uzskata, ka PESCO būtu jāiekļauj arī citas Eiropas multinacionālās struktūras, piemēram, Eiropas Gaisa transporta pavēlniecība, Eirokorpuss un Kopīgā bruņojuma sadarbības organizācija (OCCAR), kā arī visi PESCO iesaistīto valstu divpusējās un daudzpusējās militārās sadarbības veidi; uzskata, ka PESCO ietvertajām multinacionālajām struktūrām būtu jāpiemēro ES privilēģijas un imunitātes;

33.  uzskata, ka ierosmes, gatavības un izformēšanas posmos Savienībai būtu jāsedz visas ES kaujas vienību izmaksas;

34.  aicina PV/AP un Padomi pilnībā īstenot ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 un iecelt īpašo pārstāvi jautājumos par sievietēm konflikta situācijās;

Eiropas Parlaments

35.  uzsver, ka Parlamentam būtu jāieņem svarīga vieta KDAP īstenošanas pārbaudē un uzraudzībā un KDAP novērtēšanā saskaņā ar LES 14. panta 1. punktu; uzskata, ka parlamentu konference KĀDP un KDAP jautājumos arī būtu jāizmanto kā platforma parlamentu apspriedēm par KDAP jautājumiem un KDAP pārbaudei; uzstāj, ka, pirms tiek pieņemti svarīgi lēmumi KDAP jomā, jo īpaši par militārām un civilām misijām ārpus ES un stratēģiskās aizsardzības operācijām, ir efektīvi jāapspriežas ar Parlamentu;

36.  šajā sakarībā aicina PV/AP pilnībā ievērot LES 36. pantu, nodrošinot to, ka, apspriežoties ar Parlamentu par KDAP kā KĀDP daļas galvenajiem aspektiem un pamatizvēlēm, tiek pienācīgi ņemts vērā Parlamenta viedoklis; prasa regulārāk sniegt Parlamentam vairāk informācijas, lai stiprinātu pieejamos parlamentārās un politiskās kontroles mehānismus;

37.  mudina Parlamentu pārveidot Drošības un aizsardzības apakškomiteju par pilnvērtīgu Parlamenta komiteju, ļaujot tai uzņemties nozīmīgu lomu kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanā un jo īpaši lomu ar drošības tirgu saistītu tiesību aktu pārbaudē, kā arī tādās procedūrās kā saskaņots ikgadējais pārskats par aizsardzību;

38.  prasa pastiprināt Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu sadarbību, jo tas ir būtisks elements konkrētu rezultātu sasniegšanā KDAP jomā un šīs jomas leģitimizācijā; norāda, ka šādai sadarbībai nebūtu jākavē KDAP īstenošana un šīs Savienības politikas mērķu sasniegšana;

39.  uzskata, ka Parlamentam būtu jāturpina stiprināt konkrētas iniciatīvas un sniegt ieteikumus Padomei, PV/AP un Komisijai par kopējās drošības un aizsardzības jautājumiem papildus pienākumiem, ko tas pilda budžeta procedūru satvarā;

ES un NATO attiecības

40.  prasa veidot ciešākas KDAP un NATO attiecības, kas piedāvātu politisku iespēju sadarbībai un papildināmībai visos līmeņos, neskarot LES 42. panta 7. punkta otro daļu; atgādina par nepieciešamību līdzsvarot un paplašināt ES un NATO stratēģisko partnerību, lai nodrošinātu atbilstību, veidotu kopīgas spējas un izvairītos no darbību un struktūru dubultošanās, tādējādi samazinot izdevumus un padarot šo sadarbību efektīvāku; aicina PV/AP nekavējoties sazināties ar transatlantiskajiem partneriem, lai noskaidrotu viņu nostāju par dažādajiem globālajā stratēģijā iztirzātajiem tematiem;

41.  aicina PV/AP un NATO ģenerālsekretāru izstrādāt detalizētu analīzi par juridiskajām un politiskajām sekām, ko attiecībā uz ES un NATO partnerības attīstību varētu radīt Apvienotā Karaliste, sākot LES 50. pantā minēto procedūru;

42.  uzsver, ka mehānisms „Berlīne plus” būtu pamatīgi jāpārformulē, lai pielāgotu to pašreizējam stratēģiskajam stāvoklim un novērstu atklātos trūkumus, piemēram, pastiprināt taktiskus un operatīvus mehānismus situācijās, kurās ir iesaistījusies gan ES, gan NATO, un ļaut NATO izmantot ES instrumentus;

Ieteikumi politikas jomā

43.  atbalsta priekšlikumu attiecībā uz saskaņoto ikgadējo pārskatu par aizsardzību, kura satvarā dalībvalstis koordinētu savus aizsardzības izdevumus un spēju plānus atklātā procesā, iesaistot tajā gan Eiropas Parlamentu, gan valstu parlamentus;

44.  aicina Padomi un PV/AP izstrādāt ES balto grāmatu par drošību un aizsardzību, kurā kā pirmais solis virzībā uz Eiropas aizsardzībai vajadzīgu spēju veidošanu tiktu atbilstīgi definēts Eiropas drošības apdraudējums un riski, ar kuriem saskaras ES un tās dalībvalstis, tiktu iekļauts Eiropas ceļvedis ar skaidri noteiktiem posmiem un grafiks ar pakāpeniski īstenojamiem pasākumiem, kas jāveic, lai izveidotu Eiropas aizsardzības savienību un efektīvāku kopējo aizsardzības politiku; uzskata, ka šādai baltajai grāmatai vajadzētu tapt dažādu ES iestāžu priekšlikumu rezultātā, tai vajadzētu būt pēc iespējas vispusīgākai un tajā būtu jāietver dažādi Savienības paredzēti pasākumi;

45.  atzinīgi vērtē Eiropas Aizsardzības rīcības plānu, ar kuru Komisija nāca klajā 2016. gada novembrī; šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstis rūpīgi precizēt iespējamā Eiropas aizsardzības fonda pārvaldību, finansēšanu un mērķus, jo īpaši spēju un pētniecības iespējas; uzskata, ka šī plāna efektīvai īstenošanai ir vajadzīgs spēcīgs dalībvalstu un ES iestāžu atbalsts un politiska apņemšanās; šajā sakarībā pauž nožēlu par to, ka Komisija, EAA un dalībvalstis joprojām nav izpildījušas visus uzdevumus, kas tika uzdoti Eiropadomes sanāksmēs par aizsardzību 2013. un 2015. gadā;

46.  norāda, ka dažādajās iniciatīvās, ar kurām nākusi klajā Komisija, ir jāņem vērā aizsardzības nozares specifiskās iezīmes (līdzdalības nosacījumi, intelektuālā īpašuma tiesības, pārvaldība un sasaiste ar operatīvajām vajadzībām); rūpīgi uzraudzīs šo jautājumu sarunās par 2021.–2027. gadu, jo īpaši to, kā tiks īstenota turpmākā Eiropas pētniecības programma aizsardzības jomā;

47.  uzskata, ka, pieņemot ES balto grāmatu par drošību un aizsardzību, būtu jābalstās uz globālās stratēģijas īstenošanas plānu drošības un aizsardzības jomā, lai panāktu virzību uz Savienības kopējās aizsardzības politikas pakāpenisku izstrādi; uzsver, ka šajā dokumentā būtu ne tikai jāatspoguļo dalībvalstu pašreizējās militārās spējas, bet arī jāanalizē nepieciešamās sadarbības veidi un iespējas to sasniegšanai, to operāciju veidi, ko ES varētu īstenot, un šim nolūkam vajadzīgās spējas un līdzekļi, vienlaikus arī sekmējot NATO un ES koordināciju un sadarbību;

48.  prasa nekavējoties reformēt mehānismu Athena, lai palielinātu tā potenciālu izmaksu sadales un kopīgas finansēšanas jomā, kā arī lai nodrošinātu darbības izdevumu taisnīgu sadali un tādējādi mudinātu dalībvalstis piedalīties, piešķirot bruņotos spēkus, bez finanšu spēju radītiem ierobežojumiem; uzskata, ka, veicot šādu reformu, būtu jānodrošina, lai visas Padomes 2015. gada 27. marta Lēmuma (KĀDP) 2015/528 I–IV pielikumā minētās kopīgās izmaksas vienmēr tiktu segtas no mehānisma Athena; uzskata, ka reformētais mehānisms Athena būtu jāizmanto arī, lai finansētu operācijas, ko īsteno Eiropas integrētie spēki (tiklīdz tie izveidoti PESCO satvarā), tostarp ES kaujas vienības;

49.  prasa Eiropas militārās apmācības misijām ārvalstīs izpildīt to uzdevumu un apmācīt vietējās valsts militārās vienības tā, lai tās būtu spējīgas rīkoties karadarbības situācijās un novērst drošības apdraudējumus (sacelšanās un terorismu); uzskata, ka tādēļ, lai nodrošinātu apmācību un spētu praktiski darboties, tām ir vajadzīgi ieroči un iekārtas, un Eiropas militārajiem spēkiem, kas ir atbildīgi par to apmācību, būtu jāspēj šīs vienības pavadīt kā novērotājiem, neiejaucoties operācijās, lai varētu novērtēt apmācības efektivitāti un attiecīgi veikt korekcijas un nodrošināt nepieciešamo papildu apmācību;

50.  uzsver to, ka ir vajadzīgas padziļinātas diskusijas par Savienības un Apvienotās Karalistes turpmākajām attiecībām KDAP jautājumos un jo īpaši militāro spēju jomā gadījumā, ja Apvienotā Karaliste nolemtu sākt LES 50. pantā minēto procedūru; uzskata, ka ir jārod jauni pavēlniecības mehānismi attiecībā uz Nortvudā izvietoto operācijas „Atalanta” štābu;

51.  aicina Padomi un PV/AP nodrošināt koordināciju visos sadarbības līmeņos: civilajā un militārajā, EĀDD un Komisijas un ES un dalībvalstu līmenī; atzinīgi vērtē ar globālo stratēģiju izveidoto saikni starp iekšējo un ārējo drošību un aicina PV/AP un Komisiju nodrošināt saskaņotību un drošības iekšējo un ārējo aspektu pienācīgu koordināciju, tostarp administratīvā līmenī;

52.  uzsver, ka ES ir jādara vairāk, lai stiprinātu globālo pārvaldību, kas uzlabos stratēģisko un drošības situāciju; aicina dalībvalstis veicināt ANO reformu, lai palielinātu tās leģitimitāti, pārredzamību, pārskatatbildības procesus un efektivitāti; uzskata, ka ANO Drošības padome, jo īpaši tās sastāvs un balsošanas procedūras, ir jāreformē, lai veicinātu tās spēju izlēmīgi rīkoties, risinot pasaules mēroga drošības jautājumus ne tikai ar militāriem līdzekļiem, bet meklējot citas iespējas;

53.  uzsver, ka, cenšoties izveidot kopīgu aizsardzību, cilvēka faktors ir viens no mūsu vērtīgākajiem elementiem; uzskata, ka ir vajadzīgi lielāki ieguldījumi KDAP jomā īstenotā apmācībā un izglītībā, tostarp uz valstu militāro centru bāzes cenšoties izveidot integrētu sistēmu, jo apmācība un izglītība ir spēcīgi instrumenti attīstības panākšanai šajā jomā;

54.  uzskata, ka šajā rezolūcijā paustais Eiropas Parlamenta viedoklis ir uzskatāms par ieteikumiem Padomei un PV/AP, kā paredzēts LES 36. pantā; uzskata, ka PV/AP būtu pienācīgi jāņem vērā šie ieteikumi, izstrādājot priekšlikumus par KDAP attīstību, un Padomei tie būtu pienācīgi jāņem vērā, šādus priekšlikumus pieņemot un uzskatot to par labu praksi savstarpējai un patiesai sadarbībai starp Savienības iestādēm;

55.  uzsver, ka LES 21. pantā ir skaidri noteikts, ka Savienības starptautiskās darbības virzītājspēks ir principi, kuri ir iedvesmojuši tās izveidi, attīstību un paplašināšanos un kurus tā tiecas veicināt visā pasaulē, proti, demokrātija, tiesiskums, universāls un nedalāms cilvēktiesību un pamatbrīvību princips, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību ievērošana;

Eiropas Savienības pašreizējās institucionālās struktūras iespējamā attīstība un pielāgojumi

56.  aicina gaidāmā konventa locekļus:

   ņemt vērā šajā rezolūcijā, Parlamenta rezolūcijā par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu un rezolūcijā par Eiropas aizsardzības savienību iekļautos ieteikumus un nostādnes;
   pamatojoties uz minētajās rezolūcijās iekļautajiem ieteikumiem un nostādnēm, paredzēt gaidāmajā Savienības līgumā noteikumus, ar kuriem:
   tiek izveidoti Eiropas bruņotie spēki, kas spēj nosūtīt kaujas vienības augstas intensitātes konfliktu novēršanai, stabilizācijas spēkus, kas nodrošina pamieru vai miera līgumus, pilda evakuācijas uzdevumus, piedāvā medicīniskos pakalpojumus, tostarp mobilās lauka slimnīcas, kā arī militārās loģistikas un militārās inženierijas spēkus;
   Savienības kopējās aizsardzības politikas satvarā tiek izveidotas precīzas un saistošas vadlīnijas savstarpējā atbalsta un palīdzības klauzulas aktivizēšanai un īstenošanai;
   atbilstīgu sadarbības struktūru satvarā tiek nodrošināta obligāta informācijas apmaiņa Eiropas līmenī starp valstu izlūkdienestiem;
   tiek izveidota pastāvīga darba grupa aizsardzības jautājumos, kuras sastāvā būtu Komisijas locekļi un kuru vadītu PV/AP; tiek izveidota saikne starp Parlamentu un šīs grupas pastāvīgajiem locekļiem; Komisija tiek plašāk iesaistīta aizsardzības jomā, izmantojot mērķtiecīgu pētniecību, plānošanu un īstenošanu; PV/AP tiek ļauts integrēt klimata pārmaiņu jautājumu visās ES ārējās darbībās un jo īpaši KDAP;
   apsvērt iespēju veikt finanšu un budžeta politikas novērtējumus par dalībvalstu aizsardzības izdevumiem, kas saistīti ar Eiropas aizsardzības pusgadu, proti, lai ņemtu vērā to, cik daudz līdzekļu katra dalībvalsts izlieto šajā jomā, un tādējādi atainotu to, cik liela nozīme ir katras valsts izdevumiem Eiropas kā vienota veseluma drošībai; uzskata, ka ilgtermiņā ES būtu jāizvērtē iespējas un jācenšas izveidot kopīgu budžetu;

o
o   o

57.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomei, Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas ģenerālsekretāram, kosmosa, drošības un aizsardzības jomā strādājošajām ES aģentūrām un valstu parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0120.
(2) OV C 419, 16.12.2015., 138. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0435.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0019.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0440.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0049.
(7) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(8) OV L 266, 13.10.2015., 55. lpp.
(9) OV L 27, 30.1.2001., 1. lpp.


Integrēta Eiropas Savienības politika attiecībā uz Arktiku
PDF 542kWORD 70k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. marta rezolūcija par integrētu Eiropas Savienības politiku attiecībā uz Arktiku (2016/2228(INI))
P8_TA(2017)0093A8-0032/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS), kas tika noslēgta 1982. gada 10. decembrī un ir spēkā kopš 1994. gada 16. novembra, kā arī ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC),

–  ņemot vērā Parīzē UNFCCC Pušu konferences 21. sesijā 2015. gada 12. decembrī pieņemto nolīgumu (Parīzes nolīgums) un Eiropas Parlamenta 2016. gada 4. oktobra balsojumu par tā ratificēšanu(1),

–  ņemot vērā Minamatas konvenciju, Konvenciju par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos, Gēteborgas protokolu, Stokholmas konvenciju, Orhūsas konvenciju un Konvenciju par bioloģisko daudzveidību,

–  ņemot vērā ANO augstākā līmeņa sanāksmi par ilgtspējīgu attīstību un noslēguma dokumentu, kuru Ģenerālā asambleja pieņēma 2015. gada 25. septembrī un kura nosaukums ir „Mūsu pasaules pārveide — ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”(2),

–  ņemot vērā UNESCO 1972. gada 16. novembra Konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību,

–  ņemot vērā SDO Konvenciju Nr. 169,

–  ņemot vērā Ilulisatas deklarāciju, ko 2008. gada 28. maijā Ziemeļu ledus okeāna konferencē Ilulisatā, Grenlandē, pieņēma piecas Ziemeļu ledus okeāna piekrastes valstis,

–  ņemot vērā Polārā loka inuītu kopienu deklarāciju par resursu izstrādes principiem Inuit Nunaat(3),

–   ņemot vērā ANO Deklarācijas Nr. 61/295 par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām (UNDRIP) pieņemšanu 2007. gada 13. septembrī Ģenerālajā asamblejā,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Arktikas jautājumiem, jo īpaši 2016. gada 20. jūnija, 2014. gada 12. maija, 2009. gada 8. decembra un 2008. gada 8. decembra secinājumus,

–   ņemot vērā ES 2016. gada jūnijā pieņemto globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju „Kopīgs redzējums, kopīga rīcība — stiprāka Eiropa”, kā arī „KĀDP ziņojumu – mūsu prioritātes 2016. gadā”, ko Padome atbalstīja 2016. gada 17. oktobrī,

–  ņemot vērā Kopīgo paziņojumu par integrētu Eiropas Savienības politiku attiecībā uz Arktiku (JOIN(2016)0021), ko 2016. gada 27. aprīlī pieņēma Komisija un Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijas un Augstās pārstāves 2012. gada 26. jūnija kopīgo paziņojumu „Eiropas Savienības politikas izstrāde saistībā ar Arktikas reģionu” (JOIN(2012)0019) un Komisijas 2008. gada 20. novembra paziņojumu par Eiropas Savienību un Arktikas reģionu (COM(2008)0763),

–  ņemot vērā Arktikas valstu nacionālās stratēģijas attiecībā uz Arktiku, jo īpaši Dānijas Karalistes (2011), Zviedrijas (2011) un Somijas (2013), kā arī citu ES un EEZ dalībvalstu stratēģijas,

–   ņemot vērā Padomes 2014. gada 14. marta Lēmumu 2014/137/ES par attiecībām starp Eiropas Savienību, no vienas puses, un Grenlandi un Dānijas Karalisti, no otras puses,

–  ņemot vērā deklarāciju par Arktikas Padomes (AP) izveidi un AP programmu 2015.–2017. gadam ASV vadībā,

–   ņemot vērā Barenca Eiroarktiskās sadarbības 20. gadskārtas deklarāciju, kas pieņemta 2013. gada 3. un 4. jūnija sanāksmē Kirkenesā, Norvēģijā,

–  ņemot vērā Arktikas reģiona parlamentārās konferences (CPAR) un Barenca jūras valstu parlamentārās konferences (BPC) paziņojumus, jo īpaši Konferences paziņojumu, kas tika pieņemts CPAR 12. sanāksmē 2016. gada 14.-16. jūnijā Ulan Udē, Krievijā,

–   ņemot vērā atjaunotās Ziemeļu dimensijas 2013. gada 18. februāra trešās ministru sanāksmes Briselē kopīgo paziņojumu,

–   ņemot vērā paziņojumus, kas tika pieņemti Ziemeļu dimensijas parlamentārā foruma sanāksmēs — 2015. gada maijā Reikjavikā, Islandē, 2013. gada novembrī Arhangeļskā, Krievijā, 2011. gada februārī Trumsē, Norvēģijā, un 2009. gada septembrī Briselē,

–  ņemot vērā Starptautiskās jūrniecības organizācijas (SJO) Starptautisko kodeksu kuģu darbībai polārajos ūdeņos,

–   ņemot vērā Starptautisko konvenciju par kuģu izraisīta piesārņojuma novēršanu (MARPOL);

–   ņemot vērā Konvenciju pret naftas noplūdēm, Naftas noplūžu novēršanas fondu un Papildfondu,

–  ņemot vērā 2013. gada 21. novembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu (pamatojoties uz Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitikas un drošības politiku)(4), 2013. gada 12. septembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas jūrlietu aspektiem(5), 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas lomu saistībā ar klimata krīzēm un dabas katastrofām(6) un 2012. gada 12. septembra rezolūciju par Padomes ikgadējo ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku(7),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Arktiku, jo īpaši 2014. gada 12. marta rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Arktikas reģionu(8), 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par ilgtspējīgu ES politiku attiecībā uz Tālajiem Ziemeļiem(9) un 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par Arktikas pārvaldību(10),

–  ņemot vērā 2016. gada 2. februāra rezolūciju par ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas starpposma pārskatīšanu(11) un 2016. gada 12. maija rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem un pašreizējo stāvokli saistībā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam(12),

–  ņemot vērā Delegācijas attiecībām ar Šveici un Norvēģiju, kā arī ES un Islandes apvienotajā parlamentārajā komitejā un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) apvienotajā parlamentārajā komitejā (SINEAA delegācija) attiecīgos ieteikumus;

–   ņemot vērā Kosmosa stratēģiju Eiropai (COM(2016)0705), ar ko Komisija nāca klajā 2016. gada 26. oktobrī,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 6. oktobra Regulu (ES) Nr. 2015/1775 par tirdzniecību ar izstrādājumiem no roņiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas kopīgās apspriedes saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A8-0032/2017),

A.  tā kā ES ir globālo procesu dalībniece; tā kā ES ir izsenis iesaistīta Arktikas jautājumos — saistībā ar vēsturi, ģeogrāfiju, ekonomiku un pētniecību; tā kā trīs tās dalībvalstis — Dānija, Somija un Zviedrija — ir Arktikas reģiona valstis; tā kā Arktikas reģionu ieskauj starptautiski ūdeņi, un pilsoņu un valdību pienākums visā pasaulē, tostarp Eiropas Savienībā, ir atbalstīt Arktikas reģiona aizsardzību;

B.  tā kā ES iesaiste Ziemeļu reģiona un Arktikas jautājumu risināšanā iesākās jau deviņdesmito gadu sākumā, tai piedaloties Baltijas jūras reģiona padomes (CBSS), Barenca jūras Eiroarktikas padomes (BEAC) izveidē un Komisijai kļūstot par šo struktūru pilntiesīgu locekli;

C.  tā kā Ziemeļu dimensijas (ZD) politika, kas ietekmē gan ES iekšlietas, gan ārējās attiecības, ir izveidojusies par ES, Krievijas, Norvēģijas un Islandes līdztiesīgu partnerību; tā kā līdztekus ZD partneriem vairākas citas daudzpusējas organizācijas piedalās šajā kopējā politikas jomā, piemēram AP, CBSS un BEAC, savukārt Kanādai un ASV ir novērotāja statuss; tā šī politikas joma attiecas uz plašu ģeogrāfisko teritoriju un tai ir nozīmīga loma, nodrošinot praktisku reģionālu sadarbību ilgtspējīgas attīstības, sabiedrības veselības un sociālās labklājības, kultūras, vides aizsardzības, kā arī loģistikas un transporta jomā;

D.  tā kā ES ir pakāpeniski izstrādājusi un pilnveidojusi savu politiku Arktikas jomā; tā paredzamo jauno pienākumu izpildi un ES kopējo interešu aizstāvību vislabāk var nodrošināt ar kopīgiem, vienotiem līdzekļiem; tā kā problēmas, kas saistītas ar Arktiku, ir jārisina ar kopīgiem reģionāliem un starptautiskiem centieniem;

E.  tā kā Arktika saskaras ar unikālām sociālām, vides un ekonomikas problēmām;

F.  tā kā Arktikas Eiropas daļa ir mazapdzīvota un iedzīvotāji ir izkliedēti plašā teritorijā, kurā trūkst transporta savienojumu, piemēram, autoceļu, dzelzceļa un gaisa transporta savienojumu starp austrumiem un rietumiem; tā kā Eiropas Arktika cieš no investīciju trūkuma;

G.  tā kā Arktikai tiek piemērots plašs starptautisks tiesiskais regulējums;

H.  tā kā AP ir primārais Arktikas sadarbības forums; tā kā 20 pastāvēšanas gados AP ir apliecinājusi, ka tā var uzturēt konstruktīvu un pozitīvu sadarbību, kā arī pielāgoties jauniem izaicinājumiem un uzņemties jaunus pienākumus;

I.  tā kā sauszeme un ūdeņi ir Arktikas valstu suverenitātē un jurisdikcijā; tā kā ir jāievēro Arktikas iedzīvotāju tiesības censties panākt dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu;

J.  tā kā interese par Arktiku un tās resursiem palielinās, jo mainās reģiona vide un pasaulē trūkst resursu; tā kā pieaug reģiona ģeopolitiskā nozīmība; tā kā klimata pārmaiņu ietekme un aizvien sīvākā konkurence par piekļuvi Arktikai un tās dabas resursiem, kā arī arvien aktīvākas ekonomiskās darbības rada riskus reģionam, tostarp videi un cilvēku drošībai, taču rada arī jaunas iespējas, piemēram, iespēju radīt augsti attīstītu, ilgtspējīgu bioekonomiku; tā kā klimata pārmaiņu rezultātā atvērsies jauni navigācijas ceļi un pieejamas kļūs jaunas teritorijas zvejai un dabas resursu ieguvei, kas var novest pie tā, ka šajā reģionā palielinās cilvēka darbības apjoms un saasinās vides problēmas;

K.  tā kā Arktika ilgi ir bijusi konstruktīvas starptautiskās sadarbības piemērs un ir jānodrošina, lai Arktikā spriedze nepieaugtu;

L.  tā kā laba pieejamība, lai sekmīgāk savienotu Ziemeļu reģiona lauku teritorijas ar ES pārējām teritorijām, ir priekšnosacījums ilgtspējīgai un konkurētspējīgai Ziemeļu izaugsmes centru ekonomiskajai attīstībai, ņemot vērā investoru un ieinteresēto pušu pieaugošo interesi par šo teritoriju neapgūtajiem resursiem un to, ka tās ir nozīmīgi ekoloģisko problēmu risināšanas kontaktpunkti;

M.  tā kā 2015. gadā Krievijas Federācija ir izveidojusi vismaz sešas jaunas bāzes uz ziemeļiem no polārā loka, tostarp sešas dziļjūras ostas un 13 lidlaukus, un tā palielina sauszemes spēku klātbūtni Arktikā;

N.  tā kā Eiropas un pasaules politiskajai un ekonomiskajai stabilitātei ir stratēģiski svarīgi, lai Arktikas ekosistēmas būtu spēcīgas, veselīgas un ilgtspējīgas un lai Arktikā dzīvotu plaukstošas kopienas; tā kā Arktikā atrodas vairāk nekā puse no pasaules mitrājiem un tai ir izšķiroša nozīme ūdens attīrīšanā; tā kā Arktika palīdz sasniegt labas ūdens kvalitātes mērķi Eiropas Savienībā, kas noteikts Ūdens pamatdirektīvā; tā kā attiecībā uz Arktikas sociālekosistēmu saglabāšanu bezdarbības dēļ eksponenciāli pieaug izmaksas;

O.  tā kā Arktikas jūras ledāji kopš 1981. gada ir būtiski sarukuši, mūžīgā sasaluma teritorija samazinās (un tas draud ar to, ka atmosfērā var nonākt milzīgs daudzums oglekļa dioksīda(13) un metāna), sniega sega turpina samazināties un kūstošie ledāji veicina pasaules jūras līmeņa celšanos; tā kā ir novērots, ka jūras ledāji izzūd pat straujāk nekā tas paredzēts modeļos, un pēdējos 35 gados vasarās sastopamā ledus apjoms ir samazinājies par vairāk nekā 40 %; tā kā polārajos reģionos klimata pārmaiņu temps ir divreiz lielāks un turpina pieaugt, izraisot vēl nezināmas un neparedzamas pārmaiņas pasaules ekosistēmās;

P.  tā kā trīs ES dalībvalstis (Dānija, Somija un Zviedrija) un viena aizjūras zeme un teritorija (Grenlande) ir locekles Arktikas Padomē, kurā ir astoņas valstis, un septiņām citām (Apvienotajai Karalistei, Francijai, Itālija, Nīderlandei, Polijai, Spānijai un Vācijai) ir novērotāja statuss šajā padomē; tā kā ES ar nepacietību gaida, kad tiks galīgi apstiprināts tās novērotājas statuss AP;

Q.  tā kā vides aizsardzība un ilgtspējīga attīstība ir Otavas deklarācijas stūrakmeņi un šī deklarācija izveidoja pamatu AP dibināšanai 1996. gadā;

R.  tā kā Arktikas reģionā dzīvo aptuveni četri miljoni cilvēku, no kuriem 10 % ir pirmiedzīvotāju tautu pārstāvji; tā kā ar daudz stingrākiem pasākumiem ir jānodrošina Arktikas jutīgās vides aizsardzība, kā arī pirmiedzīvotāju pamattiesību ievērošana; tā kā ir jāgarantē pirmiedzīvotāju un vietējo iedzīvotāju tiesību ievērošana attiecībā uz piekrišanu un piedalīšanos lēmumu pieņemšanas procesā, kad tiek lemts par dabas resursu ieguvi; tā kā piesārņojošo vielu un smago metālu klātbūtnes pieaugums Arktikā negatīvi ietekmē barības ķēdi, jo tie ir sastopami florā un faunā, it īpaši zivīs, un tas rada būtisku apdraudējumu gan vietējo iedzīvotāju veselībai, gan patērētāju veselībai citur pasaulē;

S.  tā kā ekosistēmas, tostarp flora un fauna, Arktikā ir īpaši jutīgas pret traucējumiem, un to atjaunošanās laiks ir relatīvi ilgs; tā kā negatīvās sekas videi bieži vien ir kumulatīvas un neatgriezeniskas, un tām bieži ir ārēja ģeogrāfiska un ekoloģiska ietekme (piemēram, kaitējums pasaules okeānu sistēmām);

T.  tā kā pēdējās desmitgadēs Arktikā temperatūra paaugstinās aptuveni divreiz straujāk nekā vidēji pasaulē;

U.  tā Arktikas klimata pārmaiņas pastiprina atmosfēras aizvien lielākais piesārņojums ar siltumnīcefekta gāzēm un citiem piesārņojuma veidiem; tā kā Arktikas klimata piesārņojums pārsvarā nāk no Āzijas, Ziemeļamerikas un Eiropas emitētājiem, tādējādi emisiju samazināšanas pasākumiem ES ir liela nozīme, lai mazinātu klimata pārmaiņas Arktikā;

V.  tā kā smagās degvieleļļas izmantošana Arktikas jūras transportā ir saistīta ar daudziem apdraudējuma veidiem — noplūdes gadījumā šī ārkārtīgi blīvā degviela emulģējas, nogrimst un, iestrēgstot ledū, tā var tikt pārvietota ārkārtīgi lielos attālumos; noplūdusi smagā degvieleļļa rada milzīgu apdraudējumu Arktikas pirmiedzīvotāju pārtikas nodrošinājumam, jo viņu iztika ir atkarīga no zvejas un medībām; smagās degvieleļļas sadedzināšanas rezultātā rodas sēra oksīdi un smagie metāli, kā arī liels daudzums kvēpu, kas, nogulsnējoties uz Arktikas ledus, stimulē siltuma absorbciju, tādējādi paātrinot kušanas procesu un klimata pārmaiņu ietekmi; tā kā SJO ir aizliegusi smagās degvieleļļas transportēšanu un izmantošanu Antarktikas ūdeņos;

W.  tā kā ES ir jāieņem vadošā loma starptautisko forumu apspriedēs un sarunās, lai nodrošinātu, ka visas attiecīgās puses uzņemas savas saistības siltumnīcefekta gāzu vai citu piesārņojošo vielu emisiju samazināšanas jomā un atbildīgi risina pieaugošās problēmas resursu ilgtspējīgas pārvaldības jomā;

X.  tā kā būtu jāņem vērā visi riski, kas saitīti ar kodolenerģijas izmantošanu ledlaužos un krasta iekārtās, un tie būtu jāsamazina, izmantojot visas darbības, kas saistītas ar gatavību un reaģēšanu katastrofu gadījumā;

Y.  tā kā jebkādu atkritumu izgāšana Arktikas mūžīgā sasaluma teritorijās nekādā gadījumā nav ilgtspējīgs atkritumu apsaimniekošanas risinājums, kā to apliecināja nesenie atklājumi Camp Century, Grenlandē;

Z.  tā kā ES politikā Arktikas reģionam ir vairāk jāatspoguļo Ilgtspējīgas attīstības mērķi, kurus ES ir apņēmusies sasniegt līdz 2030. gadam;

AA.  tā kā, lai aizsargātu Arktikas trauslās ekosistēmas, samazinātu riskus, palīdzētu vietējām kopienām pielāgoties un veicinātu ilgtspējīgu attīstību, izšķiroši svarīgi ir pieņemt ar zinātnisku informāciju, tostarp ar vietējo iedzīvotāju un pirmiedzīvotāju zināšanām, pamatotus lēmumus; tā kā ES ir pasaulē vadošā līdzekļu piešķīrēja Arktikas izpētei un tā veicina bezmaksas apmaiņu ar šo pētījumu rezultātiem;

AB.  tā kā, līdzsvaroti apvienojot industriālās īpašās zināšanas par Arktiku un specializāciju, kā arī apņēmību nodrošināt nekaitīgumu videi un sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus, būtu iespējams šajā teritorijā nodrošināt ekoloģisko inovāciju, rūpniecisko simbiozi un atkritumu efektīvu apsaimniekošanu, saglabājot neskartu Arktikas dabu un nezaudējot iespējas radīt jaunas un novatoriskas uzņēmējdarbības iespējas un darbvietas, tādējādi arī veicinot jaunatnes nodarbinātību un palīdzot risināt sabiedrības novecošanas problēmu;

AC.  tā kā ES pieejamo satelītsakaru tehniskās iespējas atbilstīgi pakalpojumiem un infrastruktūrai, ko piedāvā Copernicus un Galileo, varētu apmierināt to lietotāju vajadzības, kas dzīvo Arktikas reģionā;

AD.  tā kā vietējo kopienu iesaistīšanai ir izšķiroši nozīme, lai nodrošinātu dabas resursu efektīvu pārvaldību un veicinātu trauslo ekosistēmu noturību;

AE.  tā kā Parlaments atzīst, cik svarīgas ir tradicionālās un vietējās zināšanas lēmumu pieņemšanai Arktikā;

AF.  tā kā sāmu, ņencu, hantu, evenku, čukču, aleutu, jupiku un inuītu kultūras ir jāaizsargā saskaņā ar UNDRIP; tā kā Arktikas pamatiedzīvotājiem ir tiesības izmantot dabas resursus savās teritorijās un līdz ar to viņiem vajadzētu būt iesaistītiem jebkādos turpmākos komerciālās zvejas plānos;

AG.  tā kā jebkādām zvejas darbībām Arktikas reģionā ir jānotiek saskaņā gan ar spēkā esošajiem starptautiskajiem nolīgumiem par šo teritoriju, tostarp 1920. gada Špicbergenas nolīgumu un, konkrētāk, visām šā nolīguma līgumslēdzēju pušu tiesībām, gan arī saskaņā ar visām vēsturiskajām zvejas tiesībām,

1.  atzinīgi vērtē kopīgo paziņojumu kā pozitīvu soli ceļā uz integrētu politiku Arktikas jautājumos, nosakot īpašas darbības jomas, kā arī ceļā uz daudz saskaņotāka satvara izveidi ES rīcībai, galveno uzmanību pievēršot Eiropas Arktikai; uzsver, ka ir labāk jāsaskaņo ES iekšpolitika un ārpolitika attiecībā uz Arktikas jautājumiem; aicina Komisiju noteikt konkrētus īstenošanas un izpildes uzraudzības pasākumus saistībā ar tās paziņojumu; atkārtoti prasa izstrādāt visaptverošu stratēģiju un konkrētu rīcības plānu attiecībā uz ES iesaisti Arktikas jautājumos, kuru sākuma punktam vajadzētu būt mērķim saglabāt Arktikas trauslās ekosistēmas;

2.  atzinīgi vērtē to, ka kopīgā paziņojumā ir noteiktas trīs prioritārās jomas, proti, klimata pārmaiņas, ilgtspējīga attīstība un starptautiskā sadarbība;

3.  uzsver UNCLOS nozīmi, lai noteiktu tik svarīgo daudzpusējo tiesisko regulējumu attiecībā uz visām darbībām okeānos, tostarp Arktikā, lai noteiktu robežas Arktikas kontinentālajā šelfā un atrisinātu suverenitātes jautājumus Arktikas iekšienē attiecībā uz teritoriālajām jūrām; atzīmē, ka vēl ir palikuši tikai pavisam nedaudzi neatrisināti jurisdikcijas jautājumi attiecībā uz Arktiku; uzskata starptautisko likumu ievērošanu Arktikā par izšķiroši svarīgu; norāda uz to, ka ūdeņi ap Ziemeļpolu lielākoties ir starptautiskie ūdeņi; iestājas par to, lai ES būtu spēcīga ietekme, veicinot efektīvas daudzpusējas procedūras un globālu, uz noteikumiem balstītu kārtību ko panāk, nostiprinot un konsekventi ievērojot attiecīgos starptautiskos, reģionālos un divpusējos nolīgumus un regulējumus; uzsver, ka ES vajadzētu būt pozitīvai lomai tādu nolīgumu veicināšanā un atbalstīšanā, kas nostiprina bioloģiskās daudzveidības un vides pārvaldību tajās Ziemeļu ledus okeāna teritorijās, kas nav nevienas valsts jurisdikcijā; atzīmē, ka tas neattiecas uz navigāciju un tradicionāliem iztikas ieguves veidiem; mudina ES cieši sadarboties ar dalībvalstīm, lai veicinātu vides saglabāšanu un aizsardzību reģionā; uzsver, cik svarīga loma ir Arktikas Padomei, uzturot konstruktīvu sadarbību, mieru un stabilitāti, kā arī novēršot spriedzes veidošanos Arktikas reģionā;

4.  atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Savienība ratificēja Parīzes nolīgumu, un atzinīgi vērtē tā stāšanos spēkā 2016. gada 4. novembrī; prasa visām pusēm to ātri un efektīvi īstenot; mudina dalībvalstis ratificēt Parīzes nolīgumu, lai sāktu īstenot vērienīgos siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķus un pasākumus gan emisiju kvotu tirdzniecības, gan kopīgo centienu jomā, paturot prātā mērķi — līdz 2100. gadam ierobežot temperatūras pieaugumu tā, lai tas nepārsniegtu 1,5°C;

5.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieņemt stingrāku nostāju attiecībā uz efektīvāku starptautisko konvenciju īstenošanu, piemēram, Parīzes nolīguma, Minamatas konvencijas, Konvencijas par gaisa pārrobežu piesārņojumu lielos attālumos, Gēteborgas protokola, Stokholmas konvencijas, Starptautiskā kodeksa kuģu darbībai polārajos ūdeņos (Polārais kodekss) un Konvencijas par bioloģisko daudzveidību īstenošanu; prasa Komisijai īpašu uzmanību pievērst patlaban notiekošajam Noturīgo organisko piesārņotāju izvērtēšanas komisijas ierosinātajam procesam, lai panāktu, ka tiek noteikti stingrāki pasākumi, ar ko pakāpeniski izbeidz noturīgo organisko piesārņotāju izmantošanu; aicina ES partnervalstis īstenot līdzīgus pasākumus;

6.  atbalsta aizsargājamo dabas teritoriju tīkla izveidi Arktikā un starptautisko ūdeņu jūras aizsardzības teritorijas noteikšanu ap Ziemeļpolu — aiz piekrastes valstu ekonomikas zonām;

7.  aicina jebkādu komerciālās zvejniecības attīstīšanu Arktikas reģionā īstenot tādā veidā, kas būtu pilnīgi saderīgs ar šā reģiona jutīgo un īpašo raksturu; uzstāj, ka jebkādu jaunu komerciālo zveju Arktikas reģionā drīkst sākt tikai pēc tam, kad zinātniskā veidā ticami un piesardzīgi ir novērtēti zivju krājumi, lai noteiktu pieļaujamo nozvejas apjomu, kas ļaus saglabāt attiecīgo zivju krājumus virs līmeņa, kurš var nodrošināt maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu, un kas nesamazinās citu sugu īpatņu skaitu vai neradīs nopietnu kaitējumu jūras videi; uzsver, ka visu veidu zvejniecība atklātā jūrā ir jāreglamentē reģionālai zivsaimniecības pārvaldības organizācijai, kura ņem vērā zinātniskus ieteikumus un īsteno stingru kontroles un uzraudzības programmu, lai nodrošinātu, ka zveja tiek veikta, ievērojot pārvaldības pasākumus; norāda, ka zveja ekskluzīvajās ekonomikas zonās ir jāveic, ievērojot tieši tādus pašus standartus; pieprasa noteikt moratoriju rūpnieciska mēroga zvejai (cita starpā zvejai ar grunts traļiem) Arktikas ūdeņos, kuros līdz šim zivis nav zvejotas;

8.  atzinīgi vērtē notiekošās sarunas par starptautisku nolīgumu starp Arktikas piekrastes valstīm un starptautiskajām pusēm ar mērķi novērst nereglamentētu zveju starptautiskajos ūdeņos Arktikā un aicina Komisiju un dalībvalstis parakstīt šo deklarāciju un atbalstīt centienus padarīt to saistošu parakstītājām pusēm;

9.  aicina Komisiju atbalstīt un mudināt Arktikas valstis turpināt darbu, paplašinot pieejamo informāciju un analīzi attiecībā uz visiem krājumiem šajā reģionā;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus ES tiesiskā regulējuma ietvaros, proti, vienoties par vērienīgiem emisiju samazināšanas mērķiem sarunās par direktīvu par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju apjomu, samazināt vietējos gaisa piesārņojuma līmeņus ar tīra gaisa politikas pasākumu kopuma palīdzību, lai samazinātu piesārņojumu no lieliem attālumiem un jo īpaši kvēpu rašanos, un vienoties par vērienīgiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķiem un pasākumiem gan emisijas kvotu tirdzniecības, gan kopīgo centienu jomā, paturot prātā mērķi — līdz 2100. gadam ierobežot temperatūras pieaugumu tā, lai tas nepārsniegtu 1,5°C;

11.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai pašlaik apspriestais ANO Nolīgums par jūras bioloģiskās daudzveidības aizsardzību teritorijās, kas ir ārpus valstu jurisdikcijas (BBNJ), būtu spēcīgs un efektīvs un spētu nodrošināt stabilu procesu aizsargājamo jūras teritoriju, tostarp jūras liegumu, identifikācijai, noteikšanai, pārvaldībai un ieviešanai;

12.  mudina Komisiju un dalībvalstis ieņemt vadošu pozīciju Konvencijas par bioloģisko daudzveidību un ar to saistītu starptautisku nolīgumu īstenošanā; uzskata — ir svarīgi, ka saskaņā ar Nagojas protokola 10. pantu noteiktais stratēģiskais plāns par invazīvo un svešzemju sugu, kā arī to izplatīšanās ceļu identificēšanu un prioritāšu konstatēšanu tiek īstenots tā, ka tiek kontrolētas vai iznīdētas viskaitīgākās sugas un pasākumi tiek vērsti uz šādu sugu izplatīšanās ceļu bloķēšanu, lai nepieļautu to pārvietošanos un invāziju, tostarp Arktikas teritorijās;

13.  aicina dalībvalstis aizliegt subsīdijas fosilajam kurināmajam, jo tās samazina no fosilā kurināmā iegūtas enerģijas ražošanas izmaksas, un tādējādi atturēt no šī kurināmā ieguves un izmantošanas;

14.  aicina ES starptautiskā mērogā veicināt stingrus piesardzības regulatīvos standartus vides aizsardzības jomā, kā arī drošību naftas izpētes, meklēšanas un ieguves jomā; prasa noteikt naftas urbumu aizliegumu ES un EEZ Arktikas ledus ūdeņos un prasa, lai ES Arktikas Padomē un attiecībā uz Arktikas piekrastes valstīm sekmētu salīdzināmus piesardzības standartus;

15.  uzsver — ir svarīgi, lai ES veicinātu to, ka vistuvākajā laikā tiek ratificēta Minamatas konvencija, lai nepieļautu un samazinātu dzīvsudraba emisijas;

16.  atzinīgi vērtē Komisijas plānus novirzīt Eiropas strukturālos un investīciju fondu (ESI fondu) līdzekļus pasākumiem, kas veicinātu rīcību klimata jomā Arktikā, ņemot vērā vietējos apstākļus un Arktikas reģionu īpašās iezīmes;

17.  uzsver, ka pieaugošajai dabas resursu izmantošanai Arktikā būtu jānotiek, respektējot vietējos iedzīvotājus un nodrošinot viņiem labumu, un uzņemoties pilnīgu atbildību attiecībā uz trauslo Arktikas vidi; uzskata, ka šāda stratēģiska izvēle ir absolūti nepieciešama, lai nodrošinātu leģitīmu ES iesaistīšanos Arktikas reģionā un vietējo iedzīvotāju atbalstu tai;

18.  aicina Komisiju un tās dalībvalstis, kas ir locekles vai novērotājas Arktikas Padomē, atbalstīt tās pašreizējo darbu ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN) jomā, lai nosargātu Arktikas trauslās ekosistēmas saskaņā ar Espo konvenciju; uzsver, ka IVN ir būtiski svarīgi, lai nodrošinātu saimniecisko darbību ilgtspējīgu attīstību un Arktikas īpaši trauslo ekosistēmu un kopienu aizsardzību; vērš uzmanību jo īpaši uz šādiem kritērijiem, kuri līdz ar daudziem citiem tika sagatavoti Inuītu Polārā loka padomē (ICC) attiecībā uz Arktikā īstenojamu projektu novērtējumu:

   jāņem vērā visa iespējamā ietekme uz vidi, sociālekonomisko un kultūras jomu gan projekta laikā, gan pēc tā, tostarp pašreizējo un turpmāko projektu kumulatīvā ietekme,
   piesardzības princips un „piesārņotājs maksā” princips ir jāpiemēro visos projekta posmos: plānošanas, novērtēšanas, īstenošanas un reģenerācijas posmā,
   skarto teritoriju reģenerācija un dzīvotņu atveseļošana ir visaptveroši jāplāno un tam jau sākotnēji ir pilnībā jāparedz finansējums,
   ja tas ir projekta priekšlikums attiecībā uz reaģēšanu naftas noplūžu gadījumā — uzskatāmi pierādījumi tam, ka projekta īstenotāji var nodrošināt noplūdušās naftas savākšanu sasaluma apstākļos un salūzuša, atkārtoti sasalstoša ledus gadījumā,
   ir jānosaka starptautisks atbildības un kaitējuma kompensēšanas režīms par zemes platību, ūdeņu un jūras teritoriju piesārņošanu, ko rada naftas izpēte un ieguve jūrā;

19.  kā nozīmīgu uzsver nepieciešamību sadarbībā ar uzņēmēju pārstāvjiem (piemēram, ar Arktikas Ekonomikas padomi) identificēt uzņēmumu sociālās atbildības integrēšanas mehānismus tiem uzņēmumiem, kuri veic uzņēmējdarbību Arktikas reģionā; iesaka izvērtēt iespējas ar brīvprātīgiem mehānismiem veicināt augstus uzņēmumu darbības standartus sociālo un ekoloģisko raksturlielumu ziņā, piemēram, tādus kā vislabākā snieguma izcelšana Arktikas Uzņēmumu atbildības pārskatā, pamatojoties uz Protokolu par uzņēmēju atbildīgu ieguldījumu Arktikas reģionā un uz ANO Globālo līgumu;

20.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt ikvienu centienu SJO struktūrā panākt globālu vienošanos par kuģošanas radīto emisiju apjoma samazināšanu;

21.  atzīst, ka ir svarīgi nepārtraukti nodrošināt ziemeļu mazapdzīvotos reģionus ar pietiekamu finansējumu, lai tie varētu pārvarēt pastāvīgi nelabvēlīgo ietekmi, ko rada tādi faktori kā zems iedzīvotāju blīvums, skarbi klimatiskie apstākļi un milzīgi attālumi;

22.  mudina uz ES iestāžu un attiecīgo dalībvalstu ciešu sadarbību Arktikas jautājumos; aicina tās dalībvalstis, kas ir Arktikas Padomes locekles, saskaņā ar LES 34. panta 2. punktu pastāvīgi informēt pārējās dalībvalstis un Savienības Augsto pārstāvi par jebkuriem kopīgu interešu jautājumiem, kas tiek skatīti Arktikas Padomē;

23.  uzsver, ka ES ir jāsāk politikas dialogs ar visiem Arktikas reģiona partneriem, un prasa pastiprināt sadarbību starp ES, Arktikas Padomi (Ziemeļu dimensijas kontekstā), Barenca jūras Eiroarktikas padomi un citām struktūrām, kuras sadarbojas Tālajos Ziemeļos; uzsver, ka nozīmīga loma Arktikas Padomē ir novērotājiem, kas guvuši lielu pieredzi un jau ilgu laiku īsteno zinātnisku un politisku sadarbību Arktikas reģionā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē pašreizējo dialogu starp novērotājiem un Arktikas Padomes prezidentvalsti;

24.  stingri atbalsta to, ka ES tiek piešķirts novērotājas statuss Arktikas Padomē; ir pārliecināts, ka, pilnībā īstenojot savu oficiālā novērotāja statusu, ES sniegtu pozitīvu ieguldījumu, kā arī nostiprinātu Arktikas Padomes politisko un institucionālo nozīmi Arktikas jautājumu risināšanā;

25.  atzinīgi vērtē labāku koordināciju starp Komisiju un EĀDD Arktikas jautājumos; ierosina izveidot Ziemeļu politikas nodaļu EĀDD struktūrā un nostiprināt sadarbību starp EĀDD un Komisijas dienestiem, lai nodrošinātu saskaņotu, koordinētu un integrētu politikas pieeju visās attiecīgajās svarīgākajās politikas jomās;

26.  norāda, ka ES var palīdzēt atrisināt iespējamās drošības problēmas; aicina ES sadarbībā ar tās dalībvalstīm un Arktikas reģiona valstīm palīdzēt veidot civilās drošības mehānismus un palielināt gan dabas, gan cilvēku izraisītu krīžu un katastrofu pārvaldības spēju, kā arī pilnveidot meklēšanas un glābšanas infrastruktūras;

27.  vērš uzmanību uz to, ka enerģētiskā drošība ir cieši saistīta ar klimata pārmaiņām; uzskata, ka enerģētiskā drošība ir jāuzlabo, samazinot ES atkarību no fosilā kurināmā; vērš uzmanību uz to, ka Arktikas pārveidošanās ir viena no tām klimata pārmaiņu izraisītajām sekām, kas visvairāk skar ES drošību; uzsver, ka šis risku pastiprinošais faktors ir jāņem vērā, īstenojot spēcīgāku ES stratēģiju Arktikas reģionam un vērienīgāku ES politiku no atjaunojamiem energoresursiem Eiropas Savienībā iegūtas enerģijas un energoefektivitātes jomā, jo tā Savienība var būtiski samazināt savu atkarību no ārējiem enerģijas avotiem un līdz ar to uzlabot savu drošību;

28.  pieprasa saskaņā ar iedibinātas labas prakses koncepciju visās Arktikas valstīs izstrādāt rīcības plānus dzīvās dabas glābšanai, kas cietusi no naftas noplūdes, un cita starpā efektīvi izvērtēt to, kuras sugas šajā ziņā ir visvairāk apdraudētas, kā arī sagatavot reāli īstenojamas preventīvu pasākumu un novēršanas pasākumu stratēģijas, kas garantētu attiecīgo sugu aizsardzību;

29.  uzsver, ka pašlaik tiek īstenota konstruktīva un pragmatiska pārrobežu sadarbība Ziemeļu dimensijā, tās partnerībās un Barenca jūras reģiona sadarbības struktūrās;

30.  uzsver, cik svarīgi ir turpināt sadarbību un dialogu ar Krieviju Arktikas reģionālās sadarbības kontekstā, jo īpaši ES un Krievijas pārrobežu sadarbību, neraugoties uz to, ka palielinās Krievijas militāro spēku klātbūtne šajā reģionā, tiek būvētas un no jauna atvērtas militārās bāzes un tiek veidots Krievijas Arktiskais militārais apgabals; uzsver, ka ir svarīgi stingrāk paust Krievijai ES intereses, izmantojot selektīvas iesaistīšanās iespējas, un censties panākt progresu attiecībā uz kopīgu interešu jautājumiem, ja ir pamats globāliem risinājumiem kopīgu problēmu un apdraudējumu novēršanai; mudina šo jautājumu iekļaut ES stratēģijā attiecībā uz Arktiku; uzsver, ka Arktikas reģions ir vides, ekonomikas un politikas ziņā neatņemams starptautisko attiecību elements;

31.  uzskata, ka Ziemeļu dimensijas politika ir veiksmīgs piemērs tam, kā panākt stabilitāti, līdzatbildību un līdzdalību Arktikas sadarbībā; uzsver, ka nozīmīgas ir Ziemeļu dimensijas nozaru partnerattiecību struktūras, sevišķi tās, kas izveidotas vides jomā un infrastruktūras un loģistikas nozarē;

32.  atzīmē, ka ir izveidojušies migrācijas ceļi no Arktikas uz Eiropas Savienības teritoriju; uzsver, ka migrācijas ceļi un transporta apjoma pieaugums būtu jāņem vērā, izstrādājot ES stratēģiju attiecībā uz Arktiku;

33.  vēlreiz aicina ES un tās dalībvalstis aktīvi īstenot tādus principus kā kuģošanas brīvība un miermīlīgas šķērsošanas tiesības;

34.  atzinīgi vērtē plānus izveidot Eiropas Arktisko reģionu ieinteresēto personu forumu; uzsver, ka ir jāveicina sinerģija starp jau esošajiem finansēšanas instrumentiem, lai nepieļautu iespējamo dublēšanos un panāktu ES iekšpolitikas un ārpolitikas programmu maksimālu mijiedarbību; atzīmē, ka Somija ir piedāvājusi rīkot pirmo šā foruma sanāksmi 2017. gadā;

35.  uzsver, ka tradicionāli un vietēji gūtās zināšanas ir svarīgi ņemt vērā, pieņemot lēmumus Arktikas reģionā;

36.  atkārtoti apliecina ES atbalstu ANO Deklarācijai par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām (UNDRIP); jo īpaši atsaucas uz minētās deklarācijas 19. pantu, kurā noteikts, ka valstis apspriežas un labticīgi sadarbojas ar attiecīgajām pirmiedzīvotāju tautām ar viņu pārstāvības struktūru starpniecību, lai vispirms saņemtu šo tautu brīvprātīgu un apzinātu piekrišanu un tikai pēc tam pieņemtu un īstenotu normatīvus un administratīvus aktus, kas var ietekmēt šīs pirmiedzīvotāju tautas; prasa labāk un savlaicīgāk iesaistīt pirmiedzīvotāju tautas uz iedzīvotāju interesēm orientētas Arktikas politikas izstrādē un Arktikas Padomes darbā; uzsver, ka pirmiedzīvotāju līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesā veicinās dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu Arktikas reģionā; uzsver, ka ir jāaizsargā un jāveicina pirmiedzīvotāju tiesības, kā arī viņu kultūras un valodu daudzveidība; uzver, ka Arktikas reģionā ir ilgtspējīgā veidā jāattīsta atjaunojamie energoresursi, turklāt tas jādara, nenodarot kaitējumu trauslajai videi un ar pirmiedzīvotāju tautu pilntiesīgu līdzdalību;

37.  vērš īpašu uzmanību uz ilgtspējīgas attīstības 4.5. apakšmērķi, ar ko vienlīdzīgu piekļuvi visiem izglītības un profesionālās apmācības līmeņiem ir paredzēts nodrošināt pirmiedzīvotāju tautām, arī viņu dzimtajā valodā;

38.  uzsver, ka pieejams, savstarpēji integrēts, drošs un ilgtspējīgs tūrisms Eiropas Arktikas reģionu lauku rajonos un mazapdzīvotajos apvidos var veicināt uzņēmējdarbības iespēju veidošanos, un tas savukārt varētu palielināt darbvietu skaitu mazajos un vidējos uzņēmumos, kā arī varētu palīdzēt nodrošināt pozitīvu attīstību reģionā kopumā; tāpēc uzsver, ka tūrisms šajā reģionā būtu jāveicina, ņemot vērā ar to saistīto sociālo ietekmi, kā arī ietekmi uz vidi infrastruktūras un pētniecības, kā arī izglītības un apmācības ziņā;

39.  uzsver pirmiedzīvotāju tautu un vietējo kopienu nozīmi Arktikas reģiona dzīvotspējas un ilgtspējas nodrošināšanā; aicina Komisiju pievērsties tam, lai šīm kopienām būtu pieejama visa attiecīgā informācija par ES vienotā tirgus prasībām, labāko praksi un finansēšanas instrumentiem; uzsver, ka saimnieciskās darbības veidošanai šajā teritorijā nozīmīgi ir labi transporta, sakaru un elektroenerģijas tīkli, kā arī kosmosa satelītu nodrošinātas ģeopozicionēšanas un telekomunikāciju tehnoloģijas; atgādina Komisijai, ka saskaņā ar Regulu (ES) 2015/1775 tai ir pienākums iesniegt ziņojumus un informēt sabiedrību un kompetentās iestādes par šīs regulas noteikumiem; uzsver, ka ir jāņem vērā pirmiedzīvotāju un vietējā līmenī iegūtā zinātība un ka ir jāpanāk pirmiedzīvotāju un vietējo iedzīvotāju kopienu ciešāka līdzdalība, piekrišana un iesaiste lēmumu pieņemšanas procesos; uzsver, cik ļoti šajā jomā ir nepieciešams atbalsts un finansējums; šajā sakarībā ierosina izveidot Arktikas pirmiedzīvotāju tautu pārstāvības struktūru Briselē, lai šo tautu līdzdalība kļūtu atpazīstamāka; uzskata, ka ES būtu jāatbalsta Arktikas atjaunojamo energoresursu attīstībai paredzētu novatorisku tehnoloģiju ieviešana Arktikas reģionā;

40.  uzsver, ka uzturēt Arktikas reģionā ilgtspējīgi attīstītas kopienas ar augstu dzīves kvalitāti, kas būtu ieguvējas no jaunākajām informācijas tehnoloģijām, ir ārkārtīgi svarīgi un ka būtiska nozīme šajā ziņā varētu būt ES rīcībai; vēlreiz atgādina, ka Arktikas tautām ir tiesības pašām noteikt, kā tās iegūst sev iztiku, un atzīst šo tautu vēlmi panākt reģiona ilgtspējīgu attīstību; prasa EĀDD un Komisijai izvērtēt, kā varētu veicināt dialogu ar pirmiedzīvotāju tautām, kādas būtu finansējuma piešķiršanas iespējas pirmiedzīvotāju organizācijām un kā nodrošināt, lai to viedoklis būtu ņemts vērā ES debatēs par Arktiku; atzinīgi vērtē darbu, ko veicis ANO īpašais referents jautājumā par situāciju pirmiedzīvotāju tautu cilvēktiesību un pamatbrīvību jomā un ko veicis ANO ekspertu mehānisms par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām;

41.  uzskata, ka, izstrādājot vides aizsardzības un klimata pārmaiņu mazināšanas politiku Arktikas reģionam, vienmēr ir jābalstās uz zinātnes atziņām;

42.  uzsver ESI fondu ļoti svarīgo lomu, attīstot Eiropas Arktikas reģionus un nodrošinot ilgtspējīgu izaugsmi un kvalitatīvu nodarbinātību saistībā ar nākotnē orientētām nozarēm; uzsver arī nepieciešamību nodrošināt Arktikas dabas resursu atbildīgu un cieņpilnu izmantošanu; vērš uzmanību uz pastāvīgo atpalicību, kas jācenšas mazināt (LESD 174. pants); uzsver stratēģijas ilgtermiņa nozīmi dažādās jomās, piemēram, saistībā ar digitalizācijas programmu, klimata pārmaiņām, jūras nozaru izaugsmi utt.;

43.  uzsver, ka nozīmīga ir Arktikas reģiona laba pieejamība TEN-T struktūrā, tajā ieplānotā pamattīkla koridora paplašināšana Ziemeļjūras-Baltijas jūras un Skandināvijas-Vidusjūras koridoru virzienā, kā arī otrā līmeņa piekļuves ceļi, jo tā ir pati svarīgākā transporta infrastruktūra, lai nodrošinātu gan cilvēku, gan preču ilgtspējīgu mobilitāti; atgādina par ES finansējuma sniegtajām iespējām (piemēram, izmantojot Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF)), infrastruktūras projektu finansēšanai Eiropas Arktikas reģionos; norāda uz Eiropas Investīciju bankas (EIB) būtisko lomu šajā sakarībā; iesaka Komisijai izvērtēt iespējas īstenot plašāku starptautisko sadarbību finanšu jomā, lai veidotu infrastruktūru un savienojumus, tostarp IKT sistēmu jomā;

44.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos pamatprogrammā „Apvārsnis 2020” Arktikas pētniecībai saglabāt vismaz tādu pašu finansējuma līmeni un jo īpaši atzinīgi vērtē Komisijas ieceri atbalstīt novatorisku tehnoloģiju ieviešanu; aicina Komisiju daudzgadu finanšu shēmā (DFS) laikposmam pēc 2020. gada palielināt ES finansējumu Arktikas pētniecībai; aicina Komisiju turpināt un pastiprināt pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” un citu finansēšanas programmu izmantošanu Arktikas pētniecībai;

45.  atzīmē, ka Arktikas jūras ekosistēmas ir pasaules bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai izšķirošas nozīmes elements; norāda, ka Arktikas ledāju platība samazinās un Arktikā ir vērojamas arī citas vides pārmaiņas, turklāt zinātniskie dati par jūras resursiem šajā teritorijā ir nepilnīgi, tādēļ ir jārīkojas piesardzīgi un jāizstrādā atbilstoši starptautiska mēroga pasākumi, ar ko nodrošina resursu ilgtermiņa saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu Arktikas reģiona atklātās jūras ūdeņos;

46.  ņemot vērā, ka labākas zināšanas par Arktiku ir izšķiroši svarīgas efektīvākai problēmu risināšanai, mudina veicināt un atbalstīt starptautisko zinātnisko un pētniecības sadarbību starp visām ieinteresētajām pusēm, kuras strādā Arktikas izpētes jomā, kā arī sadarboties pētniecības infrastruktūru izveides jomā; atbalsta sadarbību starp vadošajām Arktikas pētniecības iestādēm, lai izstrādātu integrētu Eiropas polārās izpētes programmu saskaņā ar EU-PolarNet iniciatīvu attiecībā uz tradicionāli un vietēji gūtām zināšanām; atzīmē, ka Komisija ir saņēmusi ielūgumu uz starptautisku zinātnisko konferenci par Arktiku, kas notiks 2018. gadā Eiropā; uzsver, ka nozīmīga ir veiksmīga sadarbība ar Kanādu un ASV Transatlantiskās okeāna pētniecības alianses struktūrā;

47.  atkārtoti aicina Komisiju Arktikā izveidot ES Arktikas informācijas centru, kuram būtu pietiekams finansējums, lai nodrošinātu, ka ir efektīvi pieejama informācija un zināšanas par Arktiku, kā arī lai veicinātu tūrismu; norāda, ka šāda veida ES Arktikas informācijas centru varētu piesaistīt jau izveidotajiem Arktikas centriem vai dažām citām Arktikas jomas iestādēm, jo tādējādi varētu būtiski samazināt izmaksas;

48.  prasa sistemātiskāk un ilgtermiņā apkopot datus, kas iegūti Arktikas izpētes projektos; pauž nožēlu par to, ka atsevišķu projektu sasniegumi pazūd, pārejot no viena finansēšanas perioda uz nākamo; aicina Komisiju, plānojot satvaru Arktikas izpētei pēc 2020. gada, censties nodrošināt turpināmību;

49.  atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu aizsargājamu jūras teritoriju noteikšanai Arktikā; atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka saistībā ar ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanu ir jāpanāk, lai vismaz 10 % no krasta un jūras teritorijām būtu aizsargājamas teritorijas; tomēr norāda, ka ikviens jauns priekšlikums par šiem jautājumiem būtu jāsagatavo konsekventi, ņemot vērā Arktikas valstu diskusijas rezultātus Arktikas Padomē; uzsver, ka aizsargājamas jūras teritorijas ir Arktikas ekosistēmu saglabāšanai izšķirošas nozīmes elements; atgādina, ka ir jāpanāk pilnīga vietējo iedzīvotāju kopienu līdzdalība šādu aizsargājamu teritoriju plānošanas, veidošanas un pārvaldības procesā;

50.  norāda, cik svarīgas ir kosmosa tehnoloģijas un ar kosmosu saistītas pētniecības darbības, kas ir būtiskas drošai kuģniecībai, kā arī vides monitoringam un klimata pārmaiņu novērošanai Arktikas reģionā; mudina Komisiju, ņemot vērā pārmaiņas, kas notiek Arktikas reģionā, kā Komisija to ir atzinusi savā paziņojumā „Kosmosa stratēģija Eiropai” (COM(2016)0705), apsvērt iespējas sadarbībā ar AP valstīm reģionā vairāk izmantot gan ES esošās, gan vēl topošās satelītu programmas, un ņemt vērā lietotāju vajadzības saistībā ar valdības satelītsakaru (GOVSATCOM) iniciatīvu; aicina visas ieinteresētās personas pilnībā izmantot tās iespējas, ko šajā ziņā piedāvā satelītnavigācijas programma Galileo un Zemes novērošanas programma Copernicus;

51.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un atbalstīt aizsargājamas jūras teritorijas izveidi Arktikas atklātās jūras ūdeņos OSPAR (Konvencijas par jūras vides aizsardzību Atlantijas okeāna Ziemeļaustrumu daļā) komisijas paspārnē, aizliedzot jebkādas ieguves darbības, tostarp zivsaimniecības jomā, starptautiskajos ūdeņos ap Ziemeļpolu, uz kuriem attiecas OSPAR;

52.  aicina Komisiju atbalstīt iniciatīvas, lai aizliegtu izmantot grunts tralēšanu ekoloģiski un bioloģiski nozīmīgās jūras teritorijās (EBSA) un atklātās jūras ūdeņos Arktikā;

53.  prasa par pamatu komerciālai zvejniecībai šajā reģionā izmantot jaunajā kopējās zivsaimniecības politikā noteiktos saglabāšanas mērķus un kvantitatīvo mērķi atjaunot un uzturēt krājumus virs līmeņa, kas var nodrošināt maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu;

54.  aicina ES uzņemties vadošo lomu neregulētas zvejas novēršanā Arktikā; uzskata, ka tai ir pilnīgas tiesības šādi rīkoties, ņemot vērā, ka dalībvalstis ir iesaistītas visos pārvaldības līmeņos Arktikas reģionā;

55.  uzsver, ka ES zvejas flote nedrīkst apdraudēt bioloģisko daudzveidību šajā reģionā; atzinīgi vērtē ekoloģiski un bioloģiski nozīmīgu teritoriju noteikšanu Arktikas reģionā atbilstoši Konvencijai par bioloģisko daudzveidību, kas ir nozīmīgs process Arktikas reģiona bioloģiskās daudzveidības efektīvai saglabāšanai, un uzsver, cik svarīgi ir īstenot uz ekosistēmu pārvaldību balstītu pieeju attiecībā uz piekrastes, jūras un sauszemes teritorijām Arktikas reģionā, kā to norāda Arktikas Padomes uz ekosistēmu pārvaldību balstītas pieejas ekspertu grupa; aicina valstis īstenot saistības, kas noteiktas Konvencijā par bioloģisko daudzveidību un Jūras tiesību konvencijā (UNCLOS), izveidojot Ziemeļu ledus okeāna jūras aizsargājamo teritoriju un jūras rezervātu tīklu;

56.  stingri iestājas par to, ka jebkādai turpmākai komerciālās zvejniecības attīstībai Arktikas reģionā būtu jānotiek saskaņā ar starptautiskajiem nolīgumiem, tostarp 1920. gada Špicbergenas nolīgumu, kuri attiecas uz minēto teritoriju, un šādu nolīgumu līgumslēdzēju pušu tiesībām, kā arī saskaņā ar pastāvošajām vēsturiskajām zvejas tiesībām;

57.  aicina Komisiju veikt izpēti un sagatavot priekšlikumus par to, kā nostiprināt Arktikas telekomunikāciju infrastruktūru, tostarp satelītu sistēmas, lai būtu vieglāk veikt zinātnisko pētniecību un klimata monitoringu un lai varētu izveidot vietēju sistēmu, ar ko nodrošina izstrādi, navigāciju un drošību jūrā;

58.  atgādina par savu 2014. gadā pausto aicinājumu Komisijai un dalībvalstīm, izmantojot Starptautisko Konvenciju par piesārņošanas novēršanu no kuģiem (MARPOL) un/vai ostas valsts kontroli, līdzīgi kā noteikts regulējumā attiecībā uz Antarktiku, veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai panāktu, ka ātrāk tiek noteikts aizliegums izmantot un pārvadāt smago degvieleļļu kuģos, kuri pārvietojas Arktikas jūrās; aicina Komisiju iekļaut ar smagās degvieleļļas izmantošanu saistītos vides un klimata riskus savā pētījumā par riskiem, ko varētu izraisīt kuģošanas apjoma palielināšanās Ziemeļu jūras ceļā; tā kā nav atbilstošu starptautisku pasākumu, aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus par noteikumiem, kas būtu piemērojami kuģiem, kuri piestāj ES ostās pēc vai pirms Arktikas ūdeņu šķērsošanas, un ar ko būtu aizliegts izmantot un pārvadāt smago degvieleļļu;

59.  ar nepacietību gaida SJO Polārā kodeksa stāšanos spēkā 2017. un 2018. gadā, jo tad kuģošana Arktikas ūdeņos kļūs drošāka; uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt vienotu izglābšanās, evakuācijas un glābšanas sistēmu attiecībā uz atkrastes personālu, ko varētu piemērot visām Arktikas platformām un kuģiem;

60.  atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) nolīgumu Islande un Norvēģija uzņēmās saistības saglabāt vides kvalitāti un panākt dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar attiecīgajiem ES tiesību aktiem;

61.  uzsver, ka Ķīnai pieaug interese par Arktikas reģionu, īpaši par piekļuvi kuģošanas maršrutiem un par reģiona energoresursiem; ņem vērā Islandes un Ķīnas brīvās tirdzniecības nolīguma noslēgšanu un aicina Komisiju cieši uzraudzīt ietekmi, kāda tam var būt ne vien uz Islandei piederošās Arktikas daļas ilgtspējīgu attīstību, bet arī uz ES ekonomiku un iekšējo tirgu;

62.  atgādina, ka saskaņā ar 2007. gadā noslēgto ES un Grenlandes Zivsaimniecības partnerības nolīgumu, ES piešķir Grenlandei finanšu atbalstu apmaiņā pret atbildīgu zvejniecību un ilgtspējīgu zivsaimniecības resursu izmantošanu Grenlandes ekskluzīvajā ekonomikas zonā;

63.  prasa, lai dalībvalstis nevilcinoties ratificētu Starptautiskās konvencijas par atbildību un kaitējuma kompensāciju sakarā ar bīstamu un kaitīgu vielu pārvadāšanu pa jūru (HNS konvencijas) 2010. gada protokolu un tam pievienotos;

64.  uzskata, ka politikas virzienu īstenošanā attiecībā uz Arktiku izšķiroši svarīga ir parlamentu iesaiste un sadarbība Arktikas jautājumu risināšanā, jo īpaši sadarbība ar attiecīgo ES dalībvalstu parlamentiem;

65.  aicina Savienības Augsto pārstāvi un Komisiju uzraudzīt klimata, vides aizsardzības, jūrniecības, sociālekonomiskās un drošības situācijas attīstību Arktikā un regulāri par to ziņot Parlamentam un Padomei, tostarp ziņot par ES Arktikas politikas īstenošanu;

66.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Arktikas reģiona valstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0363
(2) ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija A/RES/70/1.
(3) http://www.inuitcircumpolar.com/uploads/3/0/5/4/30542564/declaration_on_resource_development_a3_final.pdf
(4) OV C 436, 24.11.2016., 17. lpp.
(5) OV C 93, 9.3.2016., 131. lpp.
(6) OV C 419, 16.12.2015., 153. lpp.
(7) OV C 353 E, 3.12.2013., 77. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0236.
(9) OV C 136 E, 11.5.2012., 71. lpp.
(10) OV C 9 E, 15.1.2010., 41. lpp.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0034.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0224.
(13) Tiek lēsts, ka Arktikā ir uzkrātas pusotra miljarda tonnu CO2.


2016. gada ziņojums par Melnkalni
PDF 357kWORD 59k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. marta rezolūcija par Komisijas 2016. gada ziņojumu par Melnkalni (2016/2309(INI))
P8_TA(2017)0094A8-0050/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2003. gada 19. un 20. jūnija secinājumus par Rietumbalkāniem un to pielikumu “Saloniku darba kārtība Rietumbalkānu valstīm: ceļā uz Eiropas integrāciju”,

–  ņemot vērā 2010. gada 29. marta Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Melnkalnes Republiku, no otras puses(1),

–  ņemot vērā ES un Melnkalnes pievienošanās konferences 2016. gada 30. jūnijā pārstāvju līmenī notikušās sanāksmes un 2016. gada 13. decembrī ministru līmenī notikušās sanāksmes rezultātus,

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 26. jūnija secinājumus, kuros nolemts 2012. gada 29. jūnijā sākt pievienošanās sarunas ar Melnkalni, un 2016. gada 13. decembra secinājumus, kuri saņēma pārliecinošu delegāciju vairākuma atbalstu,

–  ņemot vērā Melnkalnes un ES Stabilizācijas un asociācijas padomes septīto sanāksmi, kas notika 2016. gada 20. jūnijā Briselē,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 9. novembra paziņojumu “2016. gada paziņojums par ES paplašināšanās politiku” (COM(2016)0715), kam pievienots Komisijas dienestu darba dokuments “2016. gada ziņojums par Melnkalni” (SWD(2016)0360),

–  ņemot vērā Parīzes 2016. gada 4. jūlija augstākā līmeņa sanāksmes par Rietumbalkāniem priekšsēdētāja noslēguma deklarāciju un pilsoniskās sabiedrības organizāciju ieteikumus Parīzes 2016. gada augstākā līmeņa sanāksmei,

–  ņemot vērā NATO dalībvalstu ārlietu ministru 2015. gada 2. decembrī pieņemto lēmumu un 2016. gada 19. maijā parakstīto Protokolu par Melnkalnes pievienošanos NATO,

–  ņemot vērā EDSO/ODIHR vēlēšanu novērošanas misijas noslēguma ziņojumu par 2016. gada 16. oktobra parlamenta vēlēšanām,

–  ņemot vērā kopīgo deklarāciju, kas pieņemta 2016. gada 8. novembrī Budvā notikušajā ES un Melnkalnes apvienotās konsultatīvās komitejas astotajā sanāksmē,

–  ņemot vērā deklarāciju un ieteikumus, kas pieņemti 2016. gada 19. un 20. maijā Podgoricā notikušajā ES un Melnkalnes Stabilizācijas un asociācijas parlamentārās komitejas (SAPK) 12. sanāksmē,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Melnkalni,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0050/2017),

A.  tā kā eiroatlantiskā integrācija ir Melnkalnes ārpolitikas galvenā prioritāte;

B.  tā kā pievienošanās sarunas ir turpinājušas noritēt veiksmīgi; tā kā Melnkalne patlaban tiek uzskatīta par pievienošanās procesa līdervalsti; tā kā gandrīz ir pabeigts tiesiskais regulējums tiesiskuma jomā un ir izveidota iestāžu sistēma;

C.  tā kā joprojām pastāv bažas par polarizēto iekšpolitikas gaisotni valstī un opozīcijas boikotu parlamentā; tā kā ilgtspējīgam dialogam un konstruktīvai sadarbībai starp valdošo koalīciju un opozīciju ir izšķiroša nozīme pievienošanās procesa veiksmīgā turpināšanā;

D.  tā kā joprojām nopietnas bažas sagādā korupcija un organizētā noziedzība;

E.  tā kā pilsoniskās sabiedrības organizācijas (PSO) var piedalīties darba grupās, tostarp par pievienošanās sarunām, tomēr ir paudušas neapmierinātību ar to, kādā mērā tās tiek iesaistītas politikas veidošanā un kādā mērā tām ir pieejama informācija; tā kā ārkārtīgu satraukumu rada tas, ka plašsaziņas līdzekļi rīko nomelnošanas kampaņas, kas personiski vērstas pret dažiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem;

F.  tā kā sarunu procesa vispārējam tempam joprojām būtiski svarīgs ir Melnkalnes progress 23. un 24. sadaļā, kuras attiecas uz tiesiskumu;

G.  tā kā vārda brīvība un plašsaziņas līdzekļu brīvība ir ES pamatvērtības un ikvienas demokrātijas stūrakmens; tā kā Melnkalnes plašsaziņas līdzekļu sabiedrība ir izteikti politizēta, pastāv cenzūra un pašcenzūra un dažkārt tiek izdarīts ekonomisks un politisks spiediens uz žurnālistiem,

1.  atzinīgi vērtē pastāvīgo progresu saistībā ar Melnkalnes integrāciju Eiropas Savienībā; atzinīgi vērtē to, ka Melnkalne ir nodrošinājusi pievienošanās sarunu pastāvīgu progresu, un norāda, ka līdz šim ir atvērtas 26 sarunu sadaļas, savukārt divas ir provizoriski slēgtas; aicina Padomi paātrināt sarunu ar Melnkalni norisi; mudina 2017. gadā atvērt un slēgt vēl citas pievienošanās sarunu sadaļas; atzinīgi vērtē Melnkalnes valdības pieņemto 2017.–2018. gada programmu attiecībā uz Melnkalnes pievienošanos ES; mudina Melnkalni paātrināt reformu norisi, strādāt intensīvāk, lai izpildītu visus kritērijus, un arī turpmāk koncentrēties uz pievienošanās procesa pamataspektiem; atgādina, ka ir būtiski sasniegt konkrētus rezultātus, kā arī augstu un noturīgu īstenošanas līmeni, jo īpaši tādās jomās kā tiesiskums, tiesu sistēma un cīņa pret korupciju un organizēto noziedzību;

2.  pauž atzinību kompetentajām iestādēm par 2016. gada 16. oktobrī pareizi organizētajām parlamenta vēlēšanām, kurās pamatbrīvības kopumā tika ievērotas; mudina turpināt atbilstības nodrošināšanu starptautiskajiem standartiem; atzinīgi vērtē to, ka balsošanā piedalījušos vēlētāju skaits ir lielākais kopš 2002. gada; atzinīgi vērtē pārskatīto tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru notika vēlēšanas, taču norāda, ka joprojām pastāv daži administratīvi trūkumi, tostarp saistībā ar Valsts vēlēšanu komisiju, kā arī bažas par vēlētāju reģistra pareizību un politizāciju;

3.  pauž nožēlu par nepieciešamību vēlēšanu dienā īslaicīgi apturēt interneta komunikācijas platformu darbību un par Demokrātiskās pārveides centra tīmekļa vietnes uzlaušanu dažas dienas pirms vēlēšanām, tādējādi ierobežojot pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšanos vēlēšanu novērošanā; aicina kompetentās iestādes, ņemot vērā EDSO/ODIHR ieteikumus, ātri un pārredzami novērst trūkumus un izmeklēt iespējamos procesuālos pārkāpumus, tostarp iespējamu valsts līdzekļu un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, un visus citus trūkumus, par kuriem saņemta informācija; sagaida, ka tiks saglabāta Valsts vēlēšanu komisijas politiskā neatkarība; uzskata, ka ir jāuzlabo vēlēšanu process, lai panāktu pilnīgu uzticēšanos vēlēšanu procesam; ar nožēlu norāda, ka opozīcija nav atzinusi vēlēšanu rezultātus; pieņem zināšanai gan to, ka ārēji dalībnieki ir centušies diskreditēt vēlēšanu norisi, gan grūtības, ko tas ir izraisījis; sagaida, ka jaunā valdība pildīs politiskās saistības attiecībā uz reformu procesu, un aicina visas politiskās partijas atkal iesaistīties konstruktīvā dialogā;

4.  norāda, ka, gatavojoties šīm vēlēšanām, tika izveidota t. s. vēlētāju uzticības valdība; atzinīgi vērtē to, ka šo procesu vadīja Melnkalne un tā īstenošanā piedalījās dažādas partijas;

5.  ar bažām norāda uz Krievijas mēģinājumiem ietekmēt notikumu attīstību Melnkalnē, jo šāds rīcības modelis attiecīgajā reģionā varētu izraisīt lielāku destabilizāciju Rietumbalkānos; pauž bažas par 2016. gada 16. oktobrī notikušajiem nopietnajiem starpgadījumiem, tostarp iespējamu valsts apvērsumu, un aicina Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) un Komisiju cieši sekot līdzi izmeklēšanām, kuras veic kompetentās iestādes; atzinīgi vērtē Serbijas gatavību sadarboties šajās izmeklēšanās; uzskata, ka ir svarīgi, lai dalībvalstu attiecīgie dienesti dalītos ar informāciju, kas saistīta ar šiem starpgadījumiem, gan savā starpā, gan ar PV/AP un Komisiju;

6.  joprojām pauž dziļas bažas par polarizēto iekšpolitisko gaisotni valstī un parlamenta darbības boikotēšanu no opozīcijas pārstāvju puses; aicina opozīciju izmantot Melnkalnes ministru prezidenta piedāvājumu iesaistīties valdībā apmaiņā pret boikota izbeigšanu; atkārtoti norāda, ka visiem politiskajiem spēkiem no jauna ir jāiesaistās konstruktīvā dialogā un sadarbībā Melnkalnes parlamentā; prasa vēl vairāk pastiprināt parlamenta kontroli pār pievienošanās procesu un spēju uzraudzīt budžetu; atzinīgi vērtē to, ka parlaments turpina nodrošināt augstu pārredzamības līmeni; pauž bažas par neproporcionālu spēka pielietojumu pret valdību vērstu protestu laikā; atkārtoti uzstāj, ka ir jāveic pienācīga pēckontrole saistībā ar t. s. audioierakstīšanas lietu; aicina uzlabot parlamentāro uzraudzību pār to pasākumu īstenošanu, kas paredzēti organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanai;

7.  aicina valdību uzlabot piekļuvi publiskajai informācijai, jo īpaši par lieliem infrastruktūras projektiem, piemēram, automaģistrāļu būvniecību, privatizāciju, publisko iepirkumu un tiesu iestāžu darbību;

8.  atzinīgi vērtē jauno valsts pārvaldes reformas stratēģiju 2016.–2020. gadam, publisko finanšu pārvaldības reformas programmu, jaunā likuma par algām stāšanos spēkā un administratīvo procedūru vienkāršošanu; prasa veikt pasākumus, lai piešķirtu atbilstošus budžeta līdzekļus valsts pārvaldes reformas īstenošanai, kā arī uzturēt spēkā politisko gribu racionalizēt valsts pārvaldi, ņemot vērā arī pievienošanās sagatavošanu; norāda uz nelielo progresu, kas panākts administratīvās spējas stiprināšanā; mudina pilnībā depolitizēt valsts pārvaldi; uzskata, ka ir būtiski ievērot nopelnu ņemšanas vērā, profesionālisma, pārskatatbildības un pārredzamības principus un savlaicīgi veikt regulējuma ietekmes novērtējumus, kā arī aizsargāt pilsoņu tiesības uz labu pārvaldību, kurā nav korupcijas, un tiesības uz informāciju;

9.  norāda uz tiesu sistēmas reformas progresu, tostarp iestāžu spēju uzlabošanos; joprojām pauž bažas par nepieļaujamu ietekmi uz tiesu neatkarību, īpaši saistībā ar tiesnešu iecelšanu; uzsver, ka ir jāstiprina tiesu sistēmas atbildīgums, vedot uzskaiti par ētikas kodeksa ievērošanu un jaunajām disciplinārajām sistēmām tiesnešiem un prokuroriem; uzsver, ka ir jāracionalizē tiesu tīkls un vēl vairāk jāuzlabo spēja uzraudzīt neizskatīto lietu uzkrājumus tiesās un vēl vairāk samazināt izskatāmo lietu skaitu; prasa nodrošināt efektīvāku institucionālo un individuālo atbildību gadījumos, kad jāizskata apsūdzības par korupciju, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un organizēto noziedzību; uzsver, ka ir efektīvi jāizpilda tiesas lēmumi attiecībā uz piekļuvi informācijai un jāizskauž izplatītā prakse noteikt dokumentiem konfidencialitātes statusu, lai ierobežotu piekļuvi tiem; uzsver, ka ir svarīgi veicināt sabiedrības informētību par pieejamajiem sūdzību iesniegšanas mehānismiem;

10.  atzīstot zināmu progresu kara noziegumu izmeklēšanā, aicina kompetentās iestādes efektīvi izmeklēt kara noziegumus, veikt kriminālvajāšanu, tiesāt un sodīt par šiem noziegumiem saskaņā ar starptautiskajiem standartiem, īpaši attiecībā uz komandķēdes augstākajām amatpersonām; atzinīgi vērtē kriminālvajāšanas stratēģijas pieņemšanu, lai ierosinātu jaunas lietas un panāktu konkrētus rezultātus; uzsver, ka ir jānodrošina netraucētas iespējas vērsties tiesā un taisnīgas kompensācijas kara noziegumu upuriem, kā arī jānodrošina liecinieku pilnīga aizsardzība kara noziegumu tiesvedības laikā;

11.  ar bažām norāda, ka joprojām daudzās jomās ir izplatīta korupcija, tomēr atzinīgi vērtē pret korupciju vērstās sistēmas tālāku nostiprināšanu, cita starpā padarot Pretkorupcijas aģentūru pilnībā darboties spējīgu un ieceļot īpašus prokurorus cīņai pret korupciju, kā arī nodrošinot nepieciešamo speciālo ilgtermiņa apmācību; uzskata, ka ir būtiski nodrošināt viņu neatkarību izmeklēšanas laikā; uzsver, ka ir svarīgi, lai Pretkorupcijas aģentūras darbības būtu politiski neatkarīgas, profesionālas un pārredzamas, jo īpaši saistībā ar augsta līmeņa korupcijas lietām un politisko partiju finansēšanu; atkārtoti uzsver, ka ir jāveido reģistrs par veiksmīgām izmeklēšanām un notiesājošiem spriedumiem, īpaši augsta līmeņa korupcijas lietās, un par korupcijas novēršanas pasākumiem, tostarp arī efektīvāku tiesību aktos paredzētās sankciju piemērošanu; aicina jauno valdību noteikt korupcijas apkarošanu par vienu no savām prioritātēm, paredzot šim uzdevumam pietiekamus cilvēkresursus un budžeta līdzekļus;

12.  prasa efektīvi īstenot nozaru rīcības plānus jomās, kas ir visneaizsargātākās pret korupciju, tādās kā publiskais iepirkums, privatizācija, pilsētplānošana, izglītība, veselības aprūpe, vietējā pašpārvalde un policija; prasa veikt efektīvu izmeklēšanu iespējamajās trauksmes cēlēju lietās un nodrošināt viņiem pienācīgu aizsardzību; prasa nelikumīgu līdzekļu iegūšanu iekļaut Melnkalnes Kriminālkodeksā kā noziedzīgu nodarījumu; šajā nolūkā prasa efektīvi īstenot Nolīgumu par sadarbību starp Eurojust un Melnkalni, lai uzlabotu tiesu iestāžu sadarbību cīņā pret nopietniem noziegumiem; prasa veikt pasākumus, kas uzlabotu trauksmes cēlēju aizsardzību;

13.  norāda, ka ir pieņemts rīcības plāns cīņai pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu un ir parakstīts Papildu protokols Eiropas Padomes Konvencijai par terorisma novēršanu; uzsver, ka ir jāturpina izstrādāt reģistru par organizētās noziedzības lietām, īpaši cilvēku un narkotiku tirdzniecību un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, jāturpina nodrošināt ciešāku iestāžu sadarbību un vēl vairāk jāpastiprina reģionālā un starptautiskā sadarbība cīņā pret organizēto noziedzību; uzsver, ka ir nepieciešami grāmatvedības tiesu eksperti, kas kā padomnieki palīdzētu ierindas izmeklēšanās;

14.  atzinīgi vērtē uzlaboto tiesisko regulējumu cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā; tomēr uzsver, ka ir jāspēj labāk identificēt cilvēku tirdzniecības upurus un jāuzlabo palīdzības, kompensācijas un aizsardzības pieejamība šiem cilvēkiem;

15.  atzinīgi vērtē jauno stratēģiju cīņai pret vardarbīgu ekstrēmismu 2016.–2018. gadā, kura papildina valsts stratēģiju terorisma, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai un apkarošanai; norāda, ka ir izveidota jauna izlūknodaļa, kuras uzdevums ir identificēt un uzraudzīt vardarbīgu ekstrēmistu grupējumu potenciālos locekļus; uzskata, ka ir būtiski svarīgi atklāt cilvēkus, kas atrodas agrīnā radikalizēšanās stadijā, lai novērstu to, ka viņus savervē vardarbīgi ekstrēmistu grupējumi, un veiksmīgi atkal iekļautu viņus sabiedrībā; uzskata, ka ir svarīgi, lai visi šajā nolūkā veiktie pasākumi nodrošinātu cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu saskaņā ar starptautiskajām saistībām; uzsver, ka izpratnes veicināšana ir svarīga iespējamo terora draudu uzraudzībai;

16.  atzīst, ka PSO tiek iesaistītas pievienošanās sagatavošanā, tomēr aicina kompetentās iestādes vēl vairāk uzlabot PSO piekļuvi ar ES saistītai informācijai un nodrošināt, ka apspriešanās ar PSO notiek pēc iespējas jēgpilni; aicina kompetentās iestādes izstrādāt atbalstošāku un iekļaujošāku pieeju, lai atvieglotu PSO vietēja līmeņa darbības un veicinātu to aktīvu līdzdalību visa vēlēšanu procesa pārraudzībā; mudina kompetentās iestādes ilgtspējīgāk, pārredzamāk un efektīvāk rast publisko finansējumu PSO gan valsts, gan vietējā līmenī; aicina attiecīgās iestādes radīt apstākļus, kas sekmē brīvprātīgo darbu un paplašina sabiedrības līdzdalību; pauž dziļas bažas par to, ka turpinās pret atsevišķiem PSO aktīvistiem vērstas nomelnošanas kampaņas un iebaidīšanas mēģinājumi; aicina kompetentās iestādes veikt izmeklēšanu un noskaidrot šo mēģinājumu cēloni, kā arī strādāt intensīvāk, lai aizsargātu PSO aktīvistus;

17.  norāda uz zināmu progresu minoritāšu stāvokļa uzlabošanā, tostarp to, ka ir pabeigtas vairākas tiesību aktu reformas, lai precīzāk saskaņotu tos ar ES un starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta 2016.–2020. gada stratēģija un rīcības plāns attiecībā uz romu un ēģiptiešu sociālo iekļaušanu; prasa piešķirt atbilstošu budžetu, lai rīcības plānu būtu iespējams pienācīgi īstenot; pauž bažas par dubulto diskrimināciju, ar ko saskaras romu kopienas sievietes un meitenes, kā arī par romu kopienas, ēģiptiešu minoritātes un aškalu piekļuvi veselības aprūpei, izglītībai, mājokļiem un nodarbinātībai; mudina kompetentās iestādes turpināt stiprināt LGBTI tiesību aizstāvības pasākumus; aicina kompetentās iestādes lielāku uzmanību pievērst sabiedrības izpratnes veicināšanai par diskriminācijas novēršanu; joprojām pauž bažas par to, ka lielākā daļa publisko iestāžu, tostarp medicīnas centri un universitāšu fakultātes, joprojām nav pieejamas cilvēkiem ar invaliditāti un ka darbinieku ar invaliditāti skaits joprojām ir ļoti neliels; prasa turpināt pasākumus, lai aizsargātu Kotoras līča reģiona etnisko daudzveidību;

18.  prasa arī turpmāk stiprināt cilvēktiesību aizsardzības iestādes, tostarp ombudu un Cilvēktiesību un minoritāšu ministriju, un uzskata, ka būtu jāpaplašina šo iestāžu zināšanas par starptautiskajiem un Eiropas tiesību aktiem un standartiem cilvēktiesību jomā; pauž bažas par vienotas pieejas trūkumu un nenozīmīgajiem sodiem par cilvēktiesību pārkāpumiem;

19.  joprojām pauž bažas par to, ka turpinās ar dzimumu saistīta vardarbība ģimenē un seksuāla vardarbība, nenotiek kriminālvajāšana un vainīgo pienācīga sodīšana atbilstoši starptautiskajiem standartiem un cietušajām personām netiek nodrošināts pietiekams atbalsts un aizsardzība; prasa veikt pasākumus, lai izveidotu atbilstošus aizsardzības pakalpojumus, veicināt attiecīgo iestāžu savstarpēju koordinētību, efektīvi izmantot jauno apvienoto datu bāzi, kurā apkopotas lietas par vardarbību ģimenē, un īstenot 2016.–2020. gada stratēģiju par vardarbības ģimenē apkarošanu; uzsver, ka ir svarīgi izglītot un apmācīt valsts iestāžu darbiniekus darbam ar cietušajām personām; aicina kompetentās iestādes nodrošināt piespiedu laulībās cietušajām personām pienācīgu aizsardzību, ilgtermiņa izmitināšanu, finansiālo atbalstu un izglītības programmas, kā arī vainīgo efektīvu kriminālvajāšanu un notiesāšanu; uzsver, ka ir svarīgi veicināt sieviešu pārstāvētību politikā, tostarp svarīgos ar lēmumu pieņemšanu saistītos amatos, kā arī viņu piekļuvi darba tirgum un labāku pārstāvētību tajā; prasa izstrādāt valsts politiku, kas palīdzētu saskaņot darbu un ģimenes dzīvi; norāda, ka tiek turpināts īstenot 2013.–2017. gada rīcības plānu par dzimumu līdztiesību; mudina kompetentās iestādes piešķirt tā īstenošanai pietiekamus budžeta līdzekļus; norāda, ka ir jārisina problēmas saistībā ar politikas virzienu koordinēšanu attiecībā uz bērniem un ka vardarbība pret bērniem joprojām ir problēma;

20.  aicina Melnkalnes iestādes veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu vardarbību pret bērniem, cilvēku tirdzniecību un bērnu piespiedu laulības, par ko joprojām ziņo NVO;

21.  uzsver, ka ir jāveic pastāvīgs un nopietns darbs, lai Melnkalnes tiesību sistēmu saskaņotu ar cilvēktiesību un brīvību starptautiskajiem standartiem attiecībā uz personām ar invaliditāti, tādējādi nodrošinot tiesiskuma principa, atbilstības konstitūcijai un likumības principa ievērošanu;

22.  joprojām pauž bažas par stāvokli vārda brīvības un plašsaziņas līdzekļu brīvības jomā Melnkalnē un par to, ka valdība efektīvi neizmeklē uzbrukumus žurnālistiem; atkārtoti mudina kompetentās iestādes atrisināt ilgstoši neizskatītās lietas par vardarbību, iebaidīšanu un draudiem pret žurnālistiem, veikt pasākumus, lai aizsargātu plašsaziņas līdzekļos strādājošos profesionāļus, un radīt drošu vidi brīvai un izmeklējošai žurnālistikai; pauž bažas par uzbrukumiem, ko veikuši policijas spēki, un nesenajiem žurnālistu ietekmēšanas un iebaidīšanas gadījumiem, tostarp nomelnošanas kampaņām, fiziskiem uzbrukumiem un draudiem, kā arī iejaukšanos plašsaziņas līdzekļu darbā pret valdību vērstu demonstrāciju laikā, tostarp patvaļīgiem arestiem un aprīkojuma konfiskāciju; pauž bažas par to, ka joprojām netiek veikta pienācīga šo uzbrukumu izmeklēšana un šīs lietas netiek atrisinātas; norāda, ka neslavas celšanas lietu skaits joprojām ir liels; uzstāj uz pārredzamu valsts reklāmu privātos plašsaziņas līdzekļos, Melnkalnes Kriminālkodeksa izmaiņām un jaunu noziedzīga nodarījuma veidu ieviešanu, kuru mērķis būtu novērst uzbrukumus žurnālistiem, kas veic savus profesionālos pienākumus, un sodīt par šādiem uzbrukumiem; atzīst juridiskos pasākumus, kas veikti, lai nodrošinātu sabiedriskās raidorganizācijas RTCG lielāku finansiālo neatkarību un ilgtspējību, un prasa veikt turpmākus pasākumus, lai nodrošinātu tās neatkarību, tostarp redakcionālo neatkarību; uzsver, ka ir jāatbalsta un jāstiprina esošie pašregulācijas mehānismi; uzsver, ka pārskatītais Žurnālistu ētikas kodekss efektīvi un vienādi ir jāpiemēro visā plašsaziņas līdzekļu kopienā; mudina novērotājus no ES delegācijām un dalībvalstu vēstniecībām, ja iespējams, biežāk piedalīties tiesas procesos pret žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem;

23.  norāda, ka Valsts vēlēšanu komisija ierobežoja plašsaziņas līdzekļiem pieeju 2016. gada vēlēšanās; prasa īstenot ieteikumus attiecībā uz plašsaziņas līdzekļiem, kas pausti EDSO/ODIHR vēlēšanu novērošanas misijas noslēguma ziņojumā par 2016. gada parlamenta vēlēšanām;

24.  pieņemot zināšanai pozitīvo ekonomisko attīstību, mudina jauno valdību veikt pasākumus, lai nodrošinātu fiskālo stabilitāti, un sākt vēl citas strukturālas reformas, lai uzlabotu uzņēmējdarbības un ieguldījumu klimatu, kas radītu darbvietas un izaugsmi un veidotu daudzveidīgāku ekonomiku, tostarp veikt ēnu ekonomikas mazināšanas pasākumus, kā arī uzstāt uz nepieciešamību efektīvi cīnīties pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; atzinīgi vērtē 19. sadaļas atvēršanu un pauž stingru pārliecību, ka tas ir labākais stimuls valdībai, lai tā paātrinātu darbu pie sociālās iekļaušanas un nabadzības mazināšanas, kā arī ēnu ekonomikas mazināšanas; prasa racionalizēt publiskos izdevumus, kā arī ieguldīt vēl lielāku darbu tiesiskuma stiprināšanā un līgumu izpildē; prasa novērst kraso ārējo nelīdzsvarotību un atkārtoti novērtēt publiskās infrastruktūras investīciju projektus, kuri apdraud fiskālo ilgtspēju; prasa darīt pieejamus vēl citus finansiālus un nefinansiālus instrumentus MVU atbalstam un veikt turpmākas investīcijas inovācijā un ilgtspējīgos projektos, lai stimulētu ekonomiku; prasa uzlabot sociālo dialogu;

25.  norāda — lai gan ir panākts zināms progress transporta infrastruktūras attīstībā, tostarp izmantojot Dienvidaustrumu Eiropas transporta novērošanas centru, pārrobežu autoceļu trūkums ierobežo tirdzniecību un tūrismu; atzinīgi vērtē līdzšinējos centienus liberalizēt dzelzceļa nozari Melnkalnē; uzsver, ka jautājumi par savienojamību ir jāsaskaņo ar kaimiņvalstīm un jāpanāk, lai tie tiktu iekļauti infrastruktūras projektu plānošanas procesā;

26.  uzsver, ka ir svarīgi stiprināt MVU nozari un nodrošināt atbalstu ar tiesību aktu labāku izstrādi, finansēšanu, rūpniecības politikas īstenošanu un ēnu ekonomikas samazināšanu, kā arī uzņēmumu elektroniskās reģistrācijas paātrināšanu visā valstī;

27.  norāda, ka Melnkalnes ēnu ekonomikai joprojām ir liels īpatsvars kopējā IKP; atgādina, ka liels ēnu ekonomikas apjoms ievērojami kavē uzņēmējdarbību un ekonomikas izaugsmi, un mudina Melnkalni veikt pasākumus, lai samazinātu ēnu ekonomikas apjomus;

28.  ar bažām norāda, ka iestādes nav pilnībā izmantojušas vai pārbaudījušas dažus IPA finansēto spēju veidošanas projektu rezultātus; uzsver — lai panāktu pozitīvus rezultātus, iestādēm ir jānodrošina pietiekama personāla pieejamība, jāpieņem vajadzīgie tiesību akti, lai varētu izmantot rezultātus, un jāpiešķir vajadzīgā neatkarība jaunizveidotajām iestādēm;

29.  norāda uz nelielo bezdarba samazināšanos; atzinīgi vērtē jauno valsts stratēģiju nodarbinātībai un cilvēkresursu attīstībai 2016.–2020. gadam un ar to saistīto 2016. gada rīcības plānu; turpina paust bažas par augsto jauniešu bezdarbu un vājo darbaspēka mobilitāti; prasa veikt proaktīvus darba tirgus pasākumus, lai palielinātu kvalitatīvu nodarbinātību un atbalstītu sievietes, neaizsargātus iedzīvotājus, cilvēkus ar invaliditāti un jauniešus ar izglītības, profesionālās orientācijas, apmācības, nodarbinātības un darba tiesību palīdzību; atkārto, ka ir svarīgi aktīvi piedalīties reģionālajās jaunatnes iniciatīvās, piemēram, Rietumbalkānu Jauniešu reģionālās sadarbības biroja darbā, tostarp izmantojot pašreizējās programmas, kas paredzētas savienojamības uzlabošanai reģionā un jauniešu bezdarba izskaušanai;

30.  norāda, ka publisko izdevumu apmērs izglītības jomā joprojām ir krietni zemāks par ES vidējo; uzsver, ka ir jāievieš nepieciešamie pasākumi, jo īpaši attiecībā uz bērnu agrīno aprūpi un pirmsskolas izglītību, kur reģistrēto bērnu skaits ir apbēdinoši mazs, krietni mazāks par ES 2020. gadam noteikto 95 % mērķi; uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāvērš uz to, ka vairākas publiskās augstskolas nav pieejamas personām ar invaliditāti;

31.  atzinīgi vērtē jauno likumu par vidi, kā arī valsts stratēģiju ES acquis vides un klimata pārmaiņu jomā transponēšanai un īstenošanai un tās rīcības plānu 2016.–2020. gadam; uzsver, ka ir jāveicina īstenošana, īpaši ūdens kvalitātes, dabas aizsardzības un atkritumu apsaimniekošanas jomā, kā arī jāstiprina ar to saistītās administratīvās spējas visos līmeņos; pauž bažas par ievērojamo aizkavēšanos lieguma noteikšanā Ulciņai Salinai, kas varētu kļūt par Natura 2000 teritoriju; prasa turpināt centienus saglabāt Salinas bioloģisko daudzveidību un piekrastes ilgtspējīgu attīstību;

32.  aicina kompetentās iestādes veikt Skadaras ezeram vajadzīgos aizsardzības un saglabāšanas pasākumus, lai saglabātu tā ekoloģiskās īpatnības, tostarp ekoloģisko vienotību; aicina valdību nodrošināt, ka nacionālo parku pārveide par valsts īpašumā esošu sabiedrību ar ierobežotu atbildību negatīvi neietekmēs to aizsardzību; šajā sakarībā atzīst bažas, kas paustas saistībā ar Ramsāres un Bernes konvencijām attiecībā uz Skadaras ezera nacionālā parka, tostarp Skadaras ezera Porto projekta, speciālās izmantošanas teritoriālo plānu; pauž bažas par to, ka ievērojami kavējas lieguma noteikšana teritorijām, kas noteiktas kā potenciālās Natura 2000 teritorijas, piemēram Skadaras ezera nacionālajam parkam; atgādina, ka ir jāveic pienācīgi un stratēģiski ietekmes uz vidi novērtējumi atbilstīgi ES acquis un starptautiskajiem standartiem;

33.  uzsver, ka ir jāpilda starptautiskās saistības klimata pārmaiņu mazināšanas jomā; pauž dziļas bažas par valdības plānu būvēt ar oglēm kurināmu spēkstaciju Pljevlja II, kas nav saderīga ar Parīzes nolīguma saistībām;

34.  atzīst panākumus, kas gūti enerģētikas jomā, tostarp attiecībā uz starpsavienojumiem ar partnervalstīm; aicina Melnkalni pieņemt tiesību aktus, lai īstenotu trešo enerģētikas tiesību aktu kopumu, jo īpaši Atjaunojamo energoresursu direktīvu; joprojām pauž bažas par neilgtspējīgo attīstību hidroenerģijas jomā un to, ka, plānojot daudzas no šīm hidroelektrostacijām, nav veikts pienācīgs ietekmes uz vidi novērtējums, jo īpaši attiecībā uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ietekmi uz aizsargājamām teritorijām, kā noteikts ES tiesību aktos; aicina kompetentās iestādes saglabāt rūpīgu uzraudzību pār atkrastes naftas un gāzes izpēti un veikt visus aizsardzības pasākumus saskaņā ar pieņemtajiem tiesību aktiem, regulām un ES acquis;

35.  ņemot vērā gatavošanos Rietumbalkānu augstākā līmeņa sanāksmei, kas notiks 2017. gadā Itālijā, aicina Melnkalnes iestādes intensīvāk strādāt, lai īstenotu normatīvos un regulatīvos pasākumus transporta un enerģētikas nozarē (nesaistoši pasākumi) un izpildītu Eiropas Savienības savienojamības programmu;

36.  atzinīgi vērtē Melnkalnes proaktīvo līdzdalību un joprojām konstruktīvo lomu labu kaimiņattiecību veidošanā, kā arī reģionālajā un starptautiskajā sadarbībā; mudina turpināt sadarbību šajā jomā; izsaka lielu atzinību Melnkalnei par pastāvīgajiem centieniem pilnībā saskaņot tās ārpolitiku ar ES kopējo ārpolitiku un drošības politiku, tostarp Padomes Lēmumu (KĀDP) 2016/1671, ar ko ES atjaunoja ierobežojošus pasākumus pret Krieviju; atzinīgi vērtē Melnkalnes dalību ES vadītās KDAP misijās; mudina to pēc iespējas agrīnākā pievienošanās procesa posmā konstruktīvi un labu kaimiņattiecību gaisotnē turpināt risināt vēl neatrisinātos divpusējos jautājumus ar tās kaimiņvalstīm, tostarp neatrisinātos robežu demarkācijas jautājumus ar Serbiju un Horvātiju; atkārtoti aicina iestādes palīdzēt atrisināt mantošanas jautājumus, kas saistīti ar bijušās Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federālās Republikas (DSFR) mantojumu; atzinīgi vērtē robežu demarkācijas nolīgumu ar Bosniju un Hercegovinu, kā arī robežu demarkācijas nolīguma ar Kosovu ratifikāciju; uzsver, ka ir jāturpina sarunas par robežšķērsošanas un pierobežu satiksmes nolīgumu saskaņošanu; atzinīgi vērtē sadarbību ar kaimiņvalstīm Sarajevas deklarācijas procesā; mudina Melnkalni ievērot ES kopējo nostāju attiecībā uz Romas statūtu integritāti un saistītajiem ES pamatprincipiem attiecībā uz divpusējiem imunitātes nolīgumiem;

37.  norāda — lai gan Melnkalne nav t. s. Rietumbalkānu maršrutā, tā joprojām ir tranzītvalsts, ko izmanto bēgļi un migranti, kuru vairākums ir no Sīrijas; aicina Melnkalnes iestādes nodrošināt pret migrantiem un bēgļiem, kas pieprasa patvērumu Melnkalnē vai šķērso Melnkalnes teritoriju, tādu attieksmi, kāda noteikta starptautiskajos un ES tiesību aktos, tostarp 1951. gada Konvencijā par bēgļa statusu un ES Pamattiesību hartā; atzinīgi vērtē Šengenas rīcības plāna un integrētas migrācijas pārvaldības stratēģijas 2017.–2020. gadam pieņemšanu;

38.  aicina Komisiju turpināt risināt ar migrāciju saistītos jautājumus kopā ar visām Rietumbalkānu valstīm, lai nodrošinātu ES un starptautisko normu un standartu ievērošanu; atzinīgi vērtē šajā jomā līdz šim paveikto darbu;

39.  atzinīgi vērtē Melnkalnes aktīvo līdzdalību 2016. gada Parīzes augstākā līmeņa sanāksmē par Rietumbalkāniem, jo īpaši saistībā ar savienojamības programmu; aicina iestādes īstenot nesen parakstīto robežšķērsošanas nolīgumu ar Albāniju un īstenot Eiropas Transporta tīkla regulu attiecībā uz atvērtas piekļuves dzelzceļa pārvadājumu tirgum licencēšanu un atļaušanu; norāda — lai gan Melnkalnē dzelzceļa pārvadājumu tirgus konkurencei ir bijis atvērts no 2014. gada, līdz šim neviens privāts dalībnieks nav bijis ieinteresēts iekļūt šajā tirgū; aicina jauno valdību nodrošināt atvērtu dzelzceļa pārvadājumu tirgu ar pārredzamu sliežu ceļu piekļuves maksu un jaudas piešķiršanu, kas pilnībā saskaņota ar acquis;

40.  atzinīgi vērtē to, ka 2016. gada maijā tika parakstīts Protokols par Melnkalnes pievienošanos NATO, atzīstot Melnkalnes reformu īstenošanas centienus, un ka šo protokolu patlaban ratificē NATO dalībvalstis, jo NATO ir svarīgs Rietumbalkānu stabilitātes un miera veicināšanas faktors; mudina ES sastāvā esošās NATO dalībvalstis ratifikācijas procesu uzskatīt par prioritāti un atzīt, ka dalība NATO Melnkalnei ir svarīgs simbolisks un stratēģisks elements šīs valsts eiroatlantiskās integrācijas procesā; atgādina, ka sarunas par pievienošanos ES notiek neatkarīgi no pievienošanās NATO procesa;

41.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Melnkalnes valdībai un parlamentam.

(1) OV L 108, 29.4.2010., 1. lpp.


E-demokrātija Eiropas Savienībā — iespējas un problēmjautājumi
PDF 419kWORD 54k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 16. marta rezolūcija par e-demokrātiju Eiropas Savienībā — iespējas un problēmjautājumi (2016/2008(INI))
P8_TA(2017)0095A8-0041/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2009. gada 18. februārī Ministru komitejas pieņemto Eiropas Padomes Ieteikumu CM/Rec(2009)1 par elektronisko demokrātiju (e-demokrātija) kā pirmo starptautisko tiesību instrumentu, ar ko nosaka standartus e-demokrātijas jomā,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 2., 3., 6., 9., 10. un 11 pantu, un Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 8.–20. pantu un 24. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Sociālo hartu,

–  ņemot vērā 2015. gada 28. oktobra rezolūciju par Eiropas pilsoņu iniciatīvu(1),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „ES e-pārvaldes rīcības plāns 2016.–2020. gadam. Pārvaldes digitalizēšanās paātrināšana” (COM(2016)0179),

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2014. gada e-pārvaldes attīstības indeksu (EGDI),

–  ņemot vērā trīs pētījumus „E-līdzdalības iespējas un problēmjautājumi Eiropas Savienībā”, „Elektroniskās balsošanas iespējas un problēmjautājumi Eiropas Savienībā” un „Eiropas identifikācijas dokumenta izveidošanas tiesiskais un politiskais konteksts”, ko 2016. gadā publicēja Politikas departaments C,

–   ņemot vērā divus STOA pētījumus „E-sabiedrība, e-līdzdalība un e-balsošana Eiropā: izredzes un izaicinājumi. Galīgais ziņojums” (2011. gada novembris) un „Līdzdalības un tiešās demokrātijas stiprināšanas tehnoloģiskās iespējas un sistēmas”, ko paredzēts publicēt 2017. gadā,

–   ņemot vērā darbu e-demokrātijas jomā, ko, izmantojot ANO sadarbības tīklu IT4all, veic Eiropas Reģionālo likumdevēju konference (CALRE),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. septembra rezolūcija par cilvēktiesībām un tehnoloģijām — ielaušanās un uzraudzības sistēmu ietekme uz cilvēktiesībām trešās valstīs(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A8-0041/2017),

A.  tā kā nesenās finanšu, ekonomikas, politikas un sociālās krīzes un strupceļi smagi skar dalībvalstis atsevišķi un Savienību kopumā, turklāt laikā, kad tām visām jārisina globāli problēmjautājumi, piemēram, klimata pārmaiņas, migrācija un drošība; tā kā pilsoņu attiecības ar politiku kļuvušas aizvien saspīlētākas un viņi novēršas no politiskajiem lēmumu pieņemšanas procesiem, un aizvien vairāk draud sabiedrības neapmierinātība ar politiku; tā kā līdztekus pārredzamībai un informācijai pilsoņu un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās un līdzdalība demokrātiskajā dzīvē ir būtiska demokrātijas darbībai un katra ES daudzlīmeņu pārvaldes struktūras līmeņa leģitimitātei un pārskatatbildībai; tā kā acīmredzami ir nepieciešams stiprināt pilsoņu un politisko institūciju saikni;

B.  tā kā pēdējās desmitgadēs mūsu sabiedrība ir ārkārtīgi strauji mainījusies un pilsoņi izjūt nepieciešamību biežāk un tiešāk paust savu viedokli par problēmām, kas noteiks sabiedrības nākotni, un tā kā tāpēc politiskajām un rīcībpolitikas institūcijām būtu ļoti vēlams ieguldīt demokrātijas inovācijā;

C.  tā kā kopš 1979. gada vēlētāju aktivitāte Eiropas vēlēšanās pakāpeniski samazinās un 2014. gada vēlēšanās bija vien 42,54 %;

D.  tā kā ir svarīgi atgūt pilsoņu uzticēšanos Eiropas projektam; tā kā e-demokrātijas rīki var palīdzēt sekmēt aktīvāku pilsoniskumu, uzlabojot līdzdalību, pārredzamību un pārskatatbildību lēmumu pieņemšanā, stiprinot demokrātiskās kontroles mehānismus un zināšanas par ES, lai pilsoņiem būtu lielāka loma politiskajā dzīvē;

E.  tā kā demokrātijai vajadzētu attīstīties un pielāgoties izmaiņām un izdevībām, kas saistītas ar jaunajām tehnoloģijām un IKT rīkiem, kuri jāuzskata par sabiedrisku labumu, kas, ja to pareizi izmanto un ja panāk pietiekamu informētības līmeni, varētu palīdzēt izveidot demokrātiju ar augstāku pārredzamības un līdzdalības līmeni; tā kā šā mērķa nolūkā ikkatrai personai vajadzētu būt iespējai saņemt jauno tehnoloģiju izmantošanas apmācību;

F.  tā kā, ja vēlamies jaunās tehnoloģijas plašāk izmantot institucionālajā un politiskajā dzīvē un tādējādi stiprināt pilsoņu līdzdalību lēmumu pieņemšanā, izšķirīgi svarīgs ir lielāks progress kiberdrošības un datu aizsardzības jomā;

G.  tā kā jauno digitālās komunikācijas rīku un atvērto un sadarbības platformu uzplaukums varētu iedvesmot un radīt jaunus risinājumus, kā sekmēt pilsoņu politisko līdzdalību un iesaistīšanos, vienlaikus mazinot neapmierinātību ar politiskajām institūcijām, kā arī palīdzēt palielināt uzticēšanos demokrātiskajai sistēmai un tās pārredzamību un pārskatatbildību;

H.  tā kā EK priekšsēdētājs Ž. K. Junkers jaunākajā runā par stāvokli Savienībā nāca klajā ar pasākumu paketi, kuras mērķis ir palielināt elektroniskās komunikācijas, tostarp WiFi4EU, izmantošanu un ieviest Eiropā 5G;

I.  tā kā pārvaldes datu atvērtība var sekmēt ekonomikas izaugsmi, uzlabot publiskā sektora efektivitāti un palielināt Eiropas un valstu iestāžu pārredzamību un pārskatatbildību;

J.  tā kā piekļuve neitrālam tīklam ar vienlīdzīgiem nosacījumiem ir priekšnosacījums pamata cilvēktiesību efektivitātes nodrošināšanai;

K.  tā kā e-demokrātija varētu palīdzēt attīstīt papildinošas iesaistes formas, kas varētu palīdzēt mazināt sabiedrības neapmierinātību ar tradicionālo politiku; tā kā e-demokrātija varētu palīdzēt arī sekmēt saziņu, dialogu un izpratni un interesi par Savienību, tās politiku un rīcībpolitikām, tādējādi palielinot iedzīvotāju atbalstu Eiropas projektam un samazinot tā saukto Eiropas demokrātijas deficītu;

L.  tā kā jaunu veidu līdzdalība virtuālā publiskajā telpā nav nošķirama no tādu tiesību un pienākumu ievērošanas, kas saistīti ar līdzdalību publiskajā telpā, piemēram, procesuālajām tiesībām neslavas celšanas gadījumā;

M.  tā kā nolūkā panākt, ka tīmeklis ir derīgs un efektīvs demokrātisks instruments, absolūti nepieciešams likvidēt digitālo plaisu un gādāt, lai pilsoņiem būtu pietiekama medijpratība un digitālās prasmes;

N.  tā kā informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) sistēmas ir moderno pārvaldes procesu centrā, bet e-pārvaldes pakalpojumu sniegšana joprojām ir jāuzlabo;

O.  tā kā e-balsošana varētu palīdzēt izmantot balsstiesības tiem cilvēkiem, kas dzīvo vai strādā kādā dalībvalstī, nebūdami tās pilsoņi, vai kādā trešā valstī; tā kā e-balsošanas procesos jānodrošina balsošanas un balsu reģistrēšanas drošība un aizklātība, it sevišķi attiecībā uz kiberuzbrukumu iespējamību,

Potenciāls un problēmjautājumi

1.  uzsver, kādas potenciālās priekšrocības piemīt e-demokrātijai, kas definēta kā ar IKT īstenots atbalsts un pilnveidojums tradicionālajai demokrātijai un kas var papildināt un nostiprināt demokrātiskos procesus ar elementiem, kuri ar dažādām tiešsaistes darbībām, piemēram, e-pārvaldi, e-pārvaldību, e-apspriešanu, e-līdzdalību un e-balsošanu, palielina pilsoņu iespējas; atzinīgi vērtē to, ka ar jaunajiem informācijas un komunikācijas instrumentiem demokrātiskajos procesos iespējams iesaistīt aizvien vairāk un vairāk pilsoņu;

2.  uzsver, ka Eiropas Padomes Ieteikums CM/Rec(2009)1 aicina tās dalībvalstis nodrošināt, ka e-demokrātija „veicina, nodrošina un sekmē pārredzamību, atbildīgumu, reaģēšanas spēju, iesaistīšanos, apspriešanu, iekļautību, pieejamību, līdzdalību, subsidiaritāti un sociālo kohēziju”; norāda, ka šis ieteikums aicina dalībvalstis izstrādāt pasākumus, kas varētu nostiprināt cilvēktiesības, demokrātiju un tiesiskumu;

3.  uzsver, ka e-demokrātijas mērķis ir veicināt demokrātijas kultūru, kas bagātina un nostiprina demokrātiskas prakses, nodrošinot papildu līdzekļus pārredzamības un pilsoņu līdzdalības palielināšanai, nevis izveidot alternatīvu demokrātisko sistēmu, vājinot pārstāvības demokrātiju; norāda, ka e-demokrātija vien nenodrošina politisko līdzdalību un ka līdztekus e-demokrātijai jātiecas izveidot arī nedigitālu vidi, kas sekmētu pilsoņu politisko līdzdalību;

4.  norāda, cik svarīga ir e-balsošana un attālinātā balsošana internetā kā sistēmas, kas var paplašināt pilsoņu iekļautību un atvieglot demokrātisko līdzdalību, sevišķi ģeogrāfiski izolētākās un sociāli marginalizētākās vietās, piedāvājot daudzas potenciālas priekšrocības, jo īpaši jauniešiem, personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem, kas pastāvīgi vai uz laiku dzīvo vai strādā kādā dalībvalstī, nebūdami tās pilsoņi, vai kādā trešā valstī, ja vien tiek nodrošināti augstākie iespējamie datu aizsardzības standarti; atgādina, ka dalībvalstīm, ieviešot attālinātu balsošanu internetā, jānodrošina balsu skaitīšanas pārredzamība un uzticamība un jāievēro līdztiesības, balsošanas aizklātības, balsošanas piekļūstamības un vēlēšanu brīvības principi;

5.  uzsver, ka visiem digitālās saskarsmes procesiem jābūt balstītiem uz institucionālās atvērtības principu un jānodrošina reāllaika pārredzamība un informēta līdzdalība;

6.  uzsver un atbalsta e-līdzdalības izmantošanu par svarīgu e-demokrātijas elementu, kas ietver trīs veidu saskarsmi starp ES iestādēm un valdībām, no vienas puses, un pilsoņiem, no otras puses, proti: e-informāciju, e-apspriešanu un e-lēmumpieņemšanu; atzīst, ka daudzus valstu, reģionālos un vietējos e-līdzdalības gadījumus var uzskatīt par labu piemēru tam, kā IKT var izmantot līdzdalības demokrātijā; mudina dalībvalstis vairāk attīstīt šīs prakses valsts un vietējā līmenī;

7.  uzsver, ka IKT palīdz izveidot telpu līdzdalībai un diskusijām, kas, savukārt, uzlabo mūsu demokrātisko sistēmu kvalitāti un leģitimitāti;

8.  uzsver, ka politiskajās diskusijās jāiesaista jaunieši, un piezīmē, ka šajā nolūkā efektīva var būt IKT izmantošana demokrātiskajās procedūrās;

9.  atgādina par Eiropas pirmo tiešsaistes balsošanas piemēru Igaunijas juridiski saistošajās 2005. gada vēlēšanās, bet uzskata, ka, lai iespējamas e-balsošanas ieviešana citās dalībvalstīs būtu sekmīga, būs jānovērtē, vai ir iespējams garantēt visu iedzīvotāju dalību, kā arī izvērtēt ieguvumus, sarežģījumus un sekas, ko radītu dažādas vai atšķirīgas tehnoloģiskās pieejas; uzsver, ka svarīgi sekmīgas e-balsošanas priekšnosacījumi ir droša ātrdarbīga interneta pieslēgumi un droša elektroniskās identitātes infrastruktūra; uzsver, ka jauno tehnoloģiju priekšrocības jāizmanto pastāvošajās balsošanas procedūrās, kas izmanto balsošanas kabīnes, un uzskata, ka ar paraugprakses un pētniecības rezultātu apmaiņu visos politiskajos līmeņos iespējams panākt būtisku progresu;

10.  norāda uz grūtībām reaģēt uz pilsoņu bažām par tiešsaistes demokrātijas instrumentu izmantošanu; uzskata, ka, lai panāktu pilsoņu uzticēšanos topošajai digitālajai politiskajai skatuvei, ārkārtīgi svarīgi ir risināt drošības problēmas un garantēt privātumu;

11.  uzsver, ka demokrātiskajiem procesiem vajadzīgas plašas diskusijas visos ES sabiedrības līmeņos, kā arī uzraudzība un apdomāšanās, jo tās sekmē godīgas, pilnīgas un racionālas apspriešanas; brīdina par izkropļojumu un manipulāciju risku, kas apdraud tiešsaistes diskusiju līdzekļos organizētu apspriešanu rezultātus; uzskata, ka labākā garantija pret šo risku ir visu to aktoru pārredzamība, kuri iesaistās saskarsmē un sniedz informāciju par kampaņām, kas digitālās līdzdalības platformās, iespējams, tiek tieši vai netieši popularizētas;

12.  atzīmē, ka viens no funkcionējošas demokrātijas pamatelementiem ir pilsoņu uzticēšanās institūcijām un demokrātiskajiem procesiem; tāpēc uzsver, ka līdztekus e-demokrātijas instrumentu ieviešanai vajadzīgas arī pienācīgas komunikācijas un izglītības stratēģijas;

13.  uzsver, cik svarīgi ir e-līdzdalību iekļaut politiskajā sistēmā, lai pilsoņu devumu iestrādātu lēmumu pieņemšanas procesā un nodrošinātu, ka tam seko rīcība; norāda, ka nepietiekama lēmumu pieņēmēju atsaucība noved pie vilšanās un neuzticēšanās;

14.  uzsver, ka IKT instrumentu izmantošanai vajadzētu vien papildināt citus kanālus saziņai ar publiskā sektora iestādēm, izvairoties no jebkādas diskriminācijas uz digitālo prasmju vai resursu un infrastruktūras trūkuma pamata;

Priekšlikumi, kā ar IKT uzlabot demokrātisko sistēmu

15.  uzskata, ka līdzdalība demokrātiskajos procesos galvenokārt balstās uz efektīvu un nediskriminējošu informācijas un zināšanu pieejamību;

16.  turklāt aicina ES un dalībvalstis nepieņemt nekādus liekus pasākumus, kuru mērķis būtu patvaļīgi ierobežot piekļuvi internetam un pamata cilvēktiesību izmantošanu, piemēram, nesamērīgu cenzūru vai kriminālatbildības noteikšanu par leģitīmu kritiku un atšķirīga viedokļa paušanu;

17.  aicina dalībvalstis un ES nodrošināt izglītības un tehniskos resursus pilsoņu demokrātisko iespēju stiprināšanai un IKT prasmju uzlabošanai un visiem ES pilsoņiem nodrošināt digitālo pratību un drošu digitālu piekļuvi, lai novērstu digitālo plaisu (e-iekļaušana), tādējādi kalpojot demokrātijai; mudina dalībvalstis digitālo prasmju apguvi iekļaut skolu mācību programmās un mūžizglītībā un prioritāti piešķirt vecāku cilvēku digitālās apmācības programmām; atbalsta tīklu izveidi ar augstskolām un izglītības iestādēm nolūkā sekmēt jaunu līdzdalības instrumentu izpēti un īstenošanu; turklāt aicina ES un dalībvalstis veicināt programmas un rīcībpolitiku, ar ko paredzēts attīstīt kritisku un informētu izpratni par IKT izmantošanu;

18.  rosina vairāk izvērtēt jaunu tehnoloģiju izmantošanu nolūkā uzlabot ES administratīvo demokrātiju, par indikatoriem izmantojot tiešsaistes pakalpojumu kvalitātes mērķrādītājus;

19.  iesaka, ka vadošā loma e-demokrātijas nostiprināšanā būtu jāuzņemas Eiropas Parlamentam kā vienīgajai tieši ievēlētajai Eiropas Savienības iestādei; uzskata, ka šajā nolūkā ir vērts izstrādāt inovatīvus tehnoloģiskus risinājumus, ka dos pilsoņiem iespēju jēgpilni sazināties ar ievēlētajiem pārstāvjiem un izklāstīt tiem savas bažas;

20.  mudina vienkāršot institucionālo valodu un procedūras un sakārtot multivides saturu, lai izskaidrotu galvenos svarīgāko lēmumu pieņemšanas procesu aspektus, tādējādi sekmējot izpratni un līdzdalību; uzsver, ka šāda piekļuve e-līdzdalībai jāvairo, izmantojot tematiski iedalītus proaktīvus instrumentus, kas nodrošina piekļuvi visiem parlamentāro procedūru dokumentiem;

21.  mudina dalībvalstis un ES nodrošināt cenas ziņā pieejamu ātrdarbīgu digitālo infrastruktūru, jo īpaši nomaļos reģionos, laukos un ekonomiski mazāk attīstītās teritorijās, un nodrošināt, ka tiek garantēta pilsoņu līdztiesība, īpašu uzmanību pievēršot visneaizsargātākajiem pilsoņiem un gādājot, lai viņiem būtu prasmes, kas ļautu tehnoloģijas izmantot droši; iesaka bibliotēkas, skolas un sabiedrisko pakalpojumu ēkas pienācīgi apgādāt ar ātrdarbīgu, modernu IT infrastruktūru, kas vienlīdzīgi pieejama visiem pilsoņiem, īpaši visneaizsargātākajiem, piemēram, cilvēkiem ar invaliditāti; norāda, ka šo mērķu sasniegšanai jāatvēl pietiekami finanšu un izglītības resursi; iesaka Komisijai nodrošināt resursus projektiem, kuru mērķis ir uzlabot digitālo infrastruktūru sociālās un solidaritātes ekonomikas jomā;

22.  uzsver, ka sievietes ir nepietiekami pārstāvētas politisko lēmumu pieņemšanā visos līmeņos, kā arī IKT nozarēs; norāda, ka saistībā ar digitālajām tehnoloģijām sievietes un meitenes bieži vien saskaras ar dzimtiskajiem stereotipiem; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis ieguldīt mērķorientētās programmās, kas veicina IKT izglītību un e-līdzdalību sievietēm un meitenēm — jo īpaši tām, kas ir no neaizsargātām un atstumtām grupām, —, izmantojot formālu, ikdienēju un neformālu mācīšanos;

23.  norāda, ka, lai nodrošinātu visiem iedzīvotājiem vienlīdzīgu piekļuvi e-demokrātijas instrumentiem, valstīs ar vairāk nekā vienu valsts valodu un attiecībā uz iedzīvotājiem ar citādu etnisko izcelsmi svarīga ir daudzvalodu tulkošana, ja informācija ir jāizplata — un tai jābūt izlasāmai — visiem iedzīvotājiem;

24.  mudina dalībvalstis un ES veicināt, atbalstīt un ieviest mehānismus un instrumentus, kas pilsoņiem paver līdzdalības iespēju un ļauj sazināties ar valdībām un ES iestādēm, piemēram, kopradīšanas platformas; uzsver, ka IKT būtu jāsekmē piekļuve neatkarīgai informācijai, pārredzamība, pārskatatbildība un līdzdalība lēmumu pieņemšanā; šajā sakarā aicina visus Komisijas instrumentus, ko izmanto saziņai un attiecībām ar pilsoņiem, it īpaši portālu Europe Direct, labāk pielāgot e-demokrātijas vajadzībām; apņemas visus pastāvošos līdzekļus, ar ko sekot līdzi likumdošanas darbam, padarīt piekļūstamākus, saprotamākus, izglītojošākus un interaktīvākus un aicina Komisiju to pašu darīt ar savu tīmekļa vietni;

25.  aicina dalībvalstis un ES pārstrādāt savu oficiālo tīmekļa vietņu saturu, kas attiecas uz demokrātijas funkcionēšanu, lai nodrošinātu izglītojošus līdzekļus, kuri jauniešiem atvieglotu minēto vietņu izmantošanu un to satura saprašanu, un padarītu šīs vietnes piekļūstamas personām ar invaliditāti;

26.  mudina pārvaldes iestādes apņemšanos ievērot institucionālās atvērtības principu īstenot, veicot izmaiņas savā stratēģiskajā struktūrā, iekšējā kultūrā un budžetos un veicot organizatoriskas izmaiņas, kuru pamatā ir mērķis ar jauno tehnoloģiju izmantojumu uzlabot demokrātiju;

27.  aicina izveidot tiešsaistes platformu, kurā, pirms Eiropas likumdevējs pieņem lēmumus, varētu sistemātiski apspriesties ar sabiedrību, tādējādi tiešāk iesaistoties sabiedrības dzīvē;

28.  uzskata, ka ir būtiski svarīgi šo jauno instrumentu ieviešanu papildināt ar kampaņām, kas popularizētu to radītās iespējas un tādas pilsoniskās vērtības kā kopīga atbildība un līdzdalība;

29.  norāda, cik svarīga ir Eiropas pilsoņu iniciatīva kā līdzeklis, ar ko ES politiskajā dzīvē nodrošināt sabiedrības iesaisti un tiešu līdzdalību, un tāpēc aicina Komisiju pārskatīt iniciatīvas darbību tā, lai varētu izmantot visu tās potenciālu, kā Eiropas Parlaments ieteicis 2015. gada 28. oktobra rezolūcijā; tādēļ vērš uzmanību uz to, cik svarīgi ir vienkāršot un paātrināt birokrātiskās procedūras, kas ar to saistītas, un vairāk izmantot IKT, piemēram, digitālās platformas un citas lietotnes, kuras ir saderīgas ar mobilajām ierīcēm, lai šo svarīgo instrumentu padarītu lietotājiem draudzīgāku un plaši atpazīstamu; uzskata, ka ar jaunajām tehnoloģijām būtu iespējams uzlabot jo īpaši tiešsaistes parakstu vākšanas sistēmu, izmantojot identificēšanas un autentificēšanas pakalpojumus (e-IDAS), kas sabiedrības locekļiem dotu iespēju vieglāk saņemt un apmainīties ar informāciju par pastāvošajām vai iespējamām Eiropas pilsoņu iniciatīvām tā, lai viņi varētu aktīvi piedalīties diskusijās un/vai paši atbalstīt iniciatīvas;

30.  uzsver, ka vairākus Komisijas procesus, piemēram, tiešsaistes sabiedrisko apspriešanu, e-līdzdalības pasākumus un ietekmes novērtējumus, varētu uzlabot, plašāk izmantojot jaunās tehnoloģijas, lai sekmētu sabiedrības līdzdalību, palielinātu pārskatatbildību šajos procesos un ES iestāžu pārredzamību, kā arī uzlabotu Eiropas pārvaldību; uzsver, ka ir jāuzlabo sabiedriskās apspriešanas procesu efektivitāte un pieejamība pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam un ka tehniskajiem šķēršļiem jābūt pēc iespējas minimāliem;

31.   uzsver, ka pilsoņiem sniedzama plašāka informācija par e-līdzdalības platformām, kas ES, valstu un vietējā līmenī jau pastāv;

32.  aicina Komisiju paplašināt un attīstīt e-līdzdalību digitālā vienotā tirgus stratēģijas vidusposma pārskatīšanā, ko paredzēts sākt 2017. gadā, un sekmēt jaunu tādu instrumentu izstrādi un finansēšanu, kas saistīti ar Eiropas Savienības e-pilsonību; turklāt iesaka Komisijai pievērst uzmanību atvērtā pirmkoda risinājumiem, kurus varēti viegli ieviest visā digitālajā vienotajā tirgū; īpaši aicina Komisiju paredzēt atkalizmantot iepriekšējus projektus, piemēram, D-CENT platformu — ES finansētu projektu, kas nodrošināja tehnoloģiskus līdzdalības demokrātijas instrumentus;

33.  uzsver, ka e-administrācijas attīstībai vajadzētu būt prioritātei gan dalībvalstīm, gan ES iestādēm, un atzinīgi vērtē Komisijas vērienīgo un visaptverošo e-pārvaldes rīcības plānu, kam izšķiroši svarīga būs pienācīga īstenošana un pieejamā ES finansējuma koordinēšana dalībvalstīs sinerģijā ar dalībvalstu digitālās jomas aģentūrām un iestādēm; uzskata, ka būtu jādara vairāk, lai popularizētu atvērtos datus un uz atvērto pirmkodu balstītu IKT rīku un bezmaksas programmatūras izmantošanu gan ES iestādēs, gan dalībvalstīs;

34.  aicina vairāk sadarboties ES līmenī un iesaka apmainīties ar paraugpraksi attiecībā uz e-demokrātijas projektiem kā veidu, kā virzīties uz tādu demokrātiju, kurai raksturīga lielāka līdzdalība un apspriešanās, kura reaģē uz pilsoņu prasībām un interesēm un kuras tiecas pilsoņus iesaistīt lēmumu pieņemšanas procesos; norāda, ka ir jāzina, kāda ir pilsoņu attieksme pret attālinātas balsošanas internetā ieviešanu; aicina Komisiju nodrošināt sabiedrības viedokļa par balsošanu tiešsaistē neatkarīgu novērtējumu vai apspriešanu, veicot arī tās priekšrocību un trūkumu analīzi, kā par papildu iespēju pilsoņiem balsot, kas dalībvalstīm līdz 2018. gada beigām būtu jāapsver;

35.  uzsver, ka e-demokrātijas instrumentu izmantošanā prioritāri jāaizsargā privātums un personas dati un jāveicina drošāka interneta vide, jo īpaši attiecībā uz informācijas un datu drošību, tostarp tiesības tikt aizmirstam, un jānodrošina garantijas pret novērošanas programmatūru un avotu verificēšanas iespējas; turklāt aicina plašāk izmantot digitālos pakalpojumus, kuru pamatā ir svarīgākie katalizatori, piemēram, droša un šifrēta digitālā identitāte, saskaņā ar eIDAS regulu; atbalsta drošus digitālos publiskos reģistrus un elektronisko parakstu validāciju nolūkā novērst krāpniecisku daudzkārtēju saziņu, bet ar nosacījumu, ka tiek ievēroti Eiropas un starptautiskie cilvēktiesību standarti un Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūra; visbeidzot, uzsver, ka drošības jautājumiem nevajadzētu kļūt par šķērsli personu un grupu iekļaušanai demokrātiskajos procesos;

36.  uzsver, ka jāuzlabo demokrātija, izmantojot tehnoloģijas, kas būtu jālieto drošā vidē, ko neapdraud tehnoloģisku rīku (piemēram, spambotu, anonīmas profilēšanas un identitātes piesavināšanās) ļaunprātīga izmantošana, un atgādina, ka jāievēro augstākie juridiskie standarti;

37.   atgādina, ka korupcijas, krāpšanas, sliktas pārvaldības un citu tādu pārkāpumu atklāšanā, kuri apdraud sabiedrības veselību un drošību, finanšu integritāti, cilvēktiesības, vidi un tiesiskumu, un sabiedrības tiesību uz informāciju nodrošināšanā ļoti svarīgi ir trauksmes cēlēji (galvenokārt internetā);

38.  mudina ievēlētos pārstāvjus aktīvi piedalīties jau pastāvošos pilnīgi neatkarīgos forumos un izmantot jaunos medijus un IT platformas, lai veicinātu diskusijas un apmainītos ar viedokļiem un priekšlikumiem ar pilsoņiem (e-parlaments), iedibinot ar tiem tiešas saiknes; aicina Eiropas Parlamenta politiskās grupas un Eiropas politiskās partijas paplašināt sabiedrisku diskusiju un e-līdzdalības iespējas;

39.  aicina EP deputātus un pārējās ES iestādes turpināt sava darba pārredzamības uzlabošanu, īpaši pašreizējos sarežģītajos politiskajos apstākļos, un prasa, lai publiskā sektora iestādes apsver iespēju izveidot digitālas platformas, arī jaunākos IT rīkus; mudina ievēlētos pārstāvjus izmantot šos rīkus un lietderīgi sazināties un iesaistīties konstruktīvā dialogā ar vēlētājiem un ieinteresētajām personām, lai informētu par ES un parlamentārajām darbībām un tādējādi padarītu atvērtāku politikas veidošanas procesu un palielinātu izpratni par Eiropas demokrātiju;

40.  atzinīgi vērtē Parlamenta iniciatīvas e-līdzdalības jomā; atbalsta pastāvīgos centienus stiprināt Parlamenta reprezentatīvo raksturu, leģitimitāti un efektivitāti un mudina deputātus plašāk izmantot jaunās tehnoloģijas, lai pilnībā atraisītu to potenciālu, bet ņemot vērā nepieciešamos ierobežojumus, kas izriet no tiesībām uz privātumu un personas datu aizsardzību; norāda, ka ir plašāk jāapdomā, kā panākt, ka EP deputāti labāk izmanto IKT — attiecībā ne tikai uz saziņu ar sabiedrību, bet arī likumdošanu, lūgumrakstiem, apspriešanos un citiem ikdienas darbā svarīgiem aspektiem;

41.  mudina politiskās partijas ES un valstu līmenī maksimāli izmantot digitālos rīkus, lai izstrādātu jaunus veidus, kā veicināt iekšējo demokrātiju, tostarp pārredzamību pārvaldības, finansēšanas un lēmumu pieņemšanas procesos, un lai būtu iespējama labāka saziņa ar partijas locekļiem, atbalstītājiem un pilsonisko sabiedrību, kā arī labāka viņu līdzdalība; turklāt mudina tās uzturēt augstu pārredzamības un pārskatatbildības līmeni attiecībā pret pilsoņiem; šajā nolūkā ierosina apsvērt iespējamas Eiropas politisko partiju statusa izmaiņas, kas aptvertu un sekmētu e-līdzdalības praksi;

42.  aicina ES un tās iestādes būt atvērtākām eksperimentēšanai ar jaunām e-līdzdalības metodēm, piemēram, kopradīšanu, gan ES līmenī, gan dalībvalstu, reģionālā un vietējā līmenī, ņemot vērā dalībvalstīs jau izstrādātu paraugpraksi, un šajā nolūkā sākt īpašus izmēģinājuma projektus; taču atkārto, ka šādi pasākumi jāpapildina ar izpratnes palielināšanas kampaņām, lai izskaidrotu šo rīku sniegtās iespējas;

43.  aicina Eiropas iestādes sākt līdzdalības procesu, kura mērķis būtu izstrādāt Eiropas interneta tiesību hartu, par atsauces punktu cita starpā izmantojot Itālijas Deputātu palātas 2015. gada 28. jūlijā publicēto Interneta tiesību deklarāciju, lai sekmētu un garantētu visas tiesības, kas saistītas ar digitālo jomu, arī īstas tiesības uz piekļuvi internetam un tīkla neitralitāti;

44.  norāda, ka pašlaik internetā atrodama bagātīga un neviendabīga informācija, un uzsver, ka iedzīvotāju kritiskās domāšanas spējas būtu jāstiprina, lai viņi spētu labāk atšķirt uzticamu informācijas avotu no neuzticama; tāpēc mudina dalībvalstis pielāgot un atjaunināt tiesību aktus, lai risinātu aktuālās problēmas, un pilnībā īstenot pastāvošos tiesību aktus par naida kurināšanu — gan bezsaistē, gan tiešsaistē — un panākt to izpildi, vienlaikus garantējot pamattiesības un konstitucionālās tiesības; uzsver, ka Savienībai un tās dalībvalstīm vajadzētu izstrādāt pasākumus un rīcībpolitiku ar mērķi stiprināt tālāknododamas, kritiskas un radošas domāšanas prasmes, digitālās prasmes un medijpratību, kā arī iekļaušanu un zinātkāri iedzīvotāju, īpaši jauniešu, vidū, lai viņi spētu pieņemt informētus lēmumus un konstruktīvi līdzdarboties demokrātiskajos procesos;

o
o   o

45.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0382.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0288.

Juridisks paziņojums