Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2017/2576(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0436/2017

Iesniegtie teksti :

B8-0436/2017

Debates :

PV 03/07/2017 - 20
CRE 03/07/2017 - 20

Balsojumi :

PV 05/07/2017 - 8.8
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0301

Pieņemtie teksti
PDF 516kWORD 55k
Trešdiena, 2017. gada 5. jūlijs - Strasbūra Galīgā redakcija
Cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV), tuberkulozes un C vīrushepatīta (HCV) epidēmijas vēršanās plašumā Eiropā
P8_TA(2017)0301B8-0436/2017

Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. jūlija rezolūcija par ES pasākumiem, kas veicami, reaģējot uz HIV/AIDS, tuberkulozi un C hepatītu (2017/2576(RSP))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 168. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Lēmumu Nr. 1082/2013/ES par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 2119/98/EK(1),

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) rīcības plānu attiecībā uz pret HIV vērstiem pasākumiem veselības nozarē PVO Eiropas reģionā un rīcības plānā izklāstīto vispārējo veselības nozares stratēģiju attiecībā uz HIV laikposmā no 2016. līdz 2021. gadam,

–  ņemot vērā Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) 2014. gada epidemioloģisko ziņojumu par HIV,

–  ņemot vērā ECDC 2016. gada sistēmisko pārskatu par B un C hepatīta izplatību ES/EEZ,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 29. marta rakstisko deklarāciju par C hepatītu(2),

–  ņemot vērā ECDC 2016. gada pamatnostādnes par tuberkulozes kontroli neaizsargātās un grūti sasniedzamās iedzīvotāju grupās,

–  ņemot vērā PVO Eiropas reģionam izstrādāto rīcības plānu cīņai pret tuberkulozi laikposmam no 2016. gada līdz 2020. gadam(3),

–  ņemot vērā to, kā noslēdzās neoficiālā ES veselības ministru sanāksme, kura notika 2016. gada 3. un 4. oktobrī Bratislavā un kurā dalībvalstis vienojās, ka palīdzēs izstrādāt integrētas ES politikas pamatnostādnes attiecībā uz HIV, tuberkulozi un vīrushepatītu,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 22. novembra paziņojumu “Turpmākie pasākumi ilgtspējīgai Eiropas nākotnei, kas ietver ilgtspējīgas attīstības ekonomisko, sociālo un vides dimensiju un arī pārvaldību gan ES, gan pasaules mērogā”, kurā Eiropas Komisija paziņo, ka tā ES mērogā veicinās ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu, šo procesu uzraugot, ziņojot par to un pārskatot panākto progresu (COM(2016)0739),

–  ņemot vērā 2015. gada 30. un 31. martā Rīgā notikušajā Austrumupartnerības pirmajā ministru konferencē pieņemto deklarāciju par tuberkulozi un tās multirezistenci,

–  ņemot vērā pirmo globālās veselības jomas stratēģiju attiecībā uz vīrushepatītu laikposmā no 2016. līdz 2021. gadam, kas pieņemta Pasaules Veselības asamblejā 2016. gada maijā, uzsver, cik izšķirīga nozīme ir vispārējai veselības apdrošināšanai, kuras mērķi ir saskaņoti ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem, proti, līdz 2030. gadam par 90 % samazināt jaunu saslimšanas gadījumu skaitu, bet mirstību samazināt par 65 %, un galu galā novērst vīrusa hepatītu kā sabiedrības veselības apdraudējumu,

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Eiropas rīcības plānu par veselības nozares reakciju uz vīrushepatītu PVO Eiropas reģionā, kura vispārējais mērķis ir līdz 2030. gadam novērst vīrushepatītu kā draudu sabiedrības veselībai Eiropas reģionā, samazinot vīrushepatīta un tā komplikāciju izraisīto saslimstību un mirstību, un nodrošinot visiem taisnīgu piekļuvi ieteiktajai profilaksei, testēšanai, ārstēšanai un aprūpei,

–  ņemot vērā PVO 2012.–2015. gada rīcības plānu cīņai pret HIV/AIDS Eiropā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2017. gada 2. marta ziņojumu par iespējām uzlabot zāļu pieejamību(4), kurā Komisija un dalībvalstis tiek mudinātas pieņemt stratēģiskos plānus, lai nodrošinātu piekļuvi dzīvības glābšanai nepieciešamām zālēm un koordinētu plānu C hepatīta izskaušanai Eiropas Savienībā, izmantojot tādus instrumentus kā Eiropas kopīgo iepirkumu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) pamatsistēmu un jo īpaši 3. ilgtspējīgas attīstības mērķi, saskaņā ar kuru līdz 2030. gadam ir iecerēts izskaust HIV un tuberkulozes epidēmiju un apkarot hepatītu,

–  ņemot vērā PVO Eiropas ministru forumā 2007. gada 22. oktobrī Berlīnē pieņemto deklarāciju par tuberkulozi „Visi kopā pret tuberkulozi” (EUR/07/5061622/5, 74415),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par ES pasākumiem, kas veicami, reaģējot uz HIV/AIDS, tuberkulozes un C hepatīta epidēmiju (O-000045/2017 – B8-0321/2017),

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā ECDC dati liecina, ka katrs septītais HIV nēsātājs nezina, vai ir inficējies vai ne, un tiek lēsts, ka laikposms no inficēšanās brīža līdz diagnozes noteikšanai ir četri gadi; tā kā HIV pārnešanas risks pacientiem, kuriem tas nav diagnosticēts, ir 3,5 reizes lielāks, nekā tiem, kam tas ir diagnosticēts;

B.  tā kā Dublinas Deklarācija par partnerību cīņā pret HIV/AIDS Eiropā un Vidusāzijā bija būtiska, nosakot saskaņotu uzraudzības sistēmu ES un tās kaimiņvalstīs, kas ļauj pārraudzīt cīņā pret HIV panākto progresu;

C.  tā kā pastāv pārliecinoši pierādījumi, ka pirmssaskares profilakse ir efektīvs infekcijas novēršanas paņēmiens un ka antiretrovirālās ārstēšanas izmantošana gandrīz pilnībā novērš pārnešanas risku, jo vīrusu slodze tiek samazināta zem noteikšanas robežām(5);

D.  tā kā lielākajā daļā Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas (ES/EEZ) valstu pirmreizēja inficēšanās ar HIV intravenozo narkotiku lietotāju grupā ir pastāvīgi samazinājusies, tomēr četrās valstīs 2015. gadā ceturtā daļa no visiem pirmreizējas HIV diagnosticēšanas gadījumiem, par kuriem ir paziņots, bija saistīti ar intravenozo narkotiku lietošanu;

E.  tā kā ES/EEZ praktiski ir izskausta iespēja inficēties ar HIV transmisijas ceļā no vecākiem uz bērniem un asins pārliešanas rezultātā;

F.  tā kā tuberkuloze un multirezistentā tuberkuloze ir slimības, ar ko var inficēties gaisa pilienu ceļā, un tāpēc globalizētā pasaulē, kurā iedzīvotāji aizvien vairāk pārvietojas, tās rada pārrobežu veselības apdraudējumu;

G.  tā kā tuberkulozes epidemioloģija dažādās ES/EEZ valstīs ir atšķirīga un cita starpā atkarīga no tā, vai attiecīgā dalībvalsts veic pasākumus, lai tuberkulozi pilnībā izskaustu;

H.  tā kā no 10 miljoniem nāves gadījumu, kas laikposmā līdz 2050. gadam katru gadu varētu būt saistīti ar rezistenci pret zālēm, aptuveni ceturto daļu izraisīs pret zālēm rezistenti tuberkulozes celmi, un pasaules ekonomikai kopumā tas izmaksās ne mazāk kā 16,7 miljardus ASV dolāru un attiecīgās izmaksas Eiropai būs vismaz 1,1 miljards ASV dolāru;

I.  tā kā būtu jāpievērš uzmanība līdzinficēšanās problēmai, jo īpaši iespējai vienlaikus inficēties gan ar tuberkulozi, gan ar B vai C hepatīta vīrusu; tā kā pastāv ļoti liela tuberkulozes un vīrushepatīta izplatība HIV pozitīvu cilvēku grupā, kuriem šīs slimības arī straujāk progresē un kuriem tās biežāk ir saslimšanas un nāves cēlonis;

J.  tā kā šo slimību epidēmijas apkarošanai ir absolūti nepieciešama pārrobežu un starpdisciplināra sadarbība;

K.  tā kā vīrushepatīts ir viens no faktoriem, kas visnopietnāk apdraud sabiedrības veselību pasaules mērogā, un aptuveni 240 miljoniem cilvēku ir hronisks B hepatīts(6) un 150 miljoniem ir hronisks C hepatīts; tā kā aprēķini liecina, ka PVO Eiropas reģionā apmēram 13,3 miljoniem cilvēku ir hronisks B hepatīts un 15 miljoniem ir hronisks C hepatīts, turklāt PVO Eiropas dalībvalstīs B hepatīta dēļ gadā mirst apmēram 36 000, bet C hepatīta dēļ — apmēram 86 000 cilvēku4;

L.  tā kā PVO ir konstatējusi, ka Eiropas reģionā C hepatīta epidēmijas galvenais izraisītājs ir intravenozo narkotiku lietošana, jo lielākā daļa no jauna saslimušo cilvēku ir intravenozo narkotiku lietotāji;

M.  tā kā iespējas saņemt starptautisku finansiālu atbalstu veselības programmām Eiropas reģionā strauji sarūk, jo valstu ienākumu līmenis kopumā pieaug un mainās atbilstība kritērijiem, kuri ļauj saņemt finansējumu no ārējiem līdzekļu devējiem; tas ir aktuāli tieši Austrumeiropas un Vidusāzijas valstīm, kur ir vislielākā saslimstība ar HIV, tuberkulozi un C hepatīta vīrusu, jo ir apdraudēta to spēja efektīvi cīnīties pret šīm slimībām; daudzas valstis PVO Eiropas reģionā vēl arvien lielā mērā paļaujas uz ārējiem avotiem, lai finansētu savas veselības programmas, sevišķi tās, kuras paredzētas mazāk aizsargātām grupām un attiecīgo slimību skarto iedzīvotāju pamatgrupām;

N.  tā kā Eiropas Komisijai būs grūti uzraudzīt progresu, kas panākts ilgtspējīgas attīstības mērķu attiecībā uz vīrushepatītu sasniegšanā, ņemot vērā to, ka bieži vien dalībvalstīs uzraudzības datu trūkst vai tie ir nepietiekami;

O.  tā kā pašlaik vēl joprojām ES līmenī nav vienādas pieejas cīņai pret vīrushepatītu, jo dažās dalībvalstīs nav pat valsts plāna, bet citas dalībvalstis ir uzņēmušās ievērojamas finanšu saistības un ievieš stratēģijas, kā arī izstrādā valsts plānus visaptverošai vīrushepatīta novēršanai;

P.  tā kā visā pasaulē ar hronisku C hepatīta vīrusa infekciju slimo no 130 līdz 150 miljoniem cilvēku, un tā kā katru gadu apmēram 700 000 cilvēku mirst no aknu slimībām, kas saistītas ar C hepatītu;

Q.  tā kā 2014. gadā 28 ES/EEZ dalībvalstīs tika ziņots par 35 321 C hepatīta gadījumiem, kas ir apmēram 8,8 saslimšanas gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem(7);

R.  tā kā 2014. — 2006. gadā kopējais diagnosticēto un paziņoto saslimšanas gadījumu skaits visās ES/EEZ dalībvalstīs palielinājās par 28,7 %, turklāt lielākais pieaugums tika novērots kopš 2010. gada(8);

S.  tā kā C hepatīta datu interpretāciju dažādās valstīs kavē atšķirības uzraudzības sistēmās, testēšanas metodēs un programmās, kā arī grūtības nosakot, vai konkrētā saslimšana ir akūta vai hroniska(9);

Vispārējas un integrētas ES politikas pamatnostādnes

1.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt vispārējas ES politikas pamatnostādnes ar HIV/AIDS, tuberkulozi un vīrushepatītu saistītu jautājumu risināšanai, ņemot vērā atšķirīgo situāciju un konkrēto problemātiku, kas raksturīga ES dalībvalstīm un to kaimiņvalstīm, kur ir vislielākā saslimstība ar HIV un multirezistento tuberkulozi;

2.  aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt atbilstošu finansējumu izdevumiem un attiecīgi mobilizēt resursus, kas nepieciešami, lai sasniegtu 3. IAM;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis veidot ciešāku daudznozaru sadarbību ar vietējiem iedzīvotājiem un mazāk aizsargātām grupām, iekļaujot arī nevalstiskās organizācijas, un intensīvāk sniedzot pakalpojumus skartajām iedzīvotāju grupām;

4.  aicina Komisiju un Padomi uz stingru politisku rīcību dialogā ar Austrumeiropas un Vidusāzijas reģiona kaimiņvalstīm, lai panāktu, ka ir izstrādāti plāni ilgtspējīgai pārejai uz pašas valsts nodrošinātu finansējumu un līdz ar to ka aizvien vērienīgāku HIV, vīrushepatīta un tuberkulozes programmu efektīva īstenošana turpināsies arī pēc tam, kad starptautisko līdzekļu devēju atbalsts būs beidzies, un aicina abas minētās iestādes arī turpmāk cieši sadarboties ar attiecīgajām valstīm, nodrošinot, ka tās pašas uzņemas atbildību par pasākumiem, kas jāveic pret HIV, vīrushepatītu un tuberkulozi;

5.  aicina Eiropas Komisiju apspriesties ar dalībvalstīm un nākamajām Padomes prezidentvalstīm par iespēju atjaunināt Dublinas deklarāciju, lai iekļautu HIV, vīrushepatītu un tuberkulozi, piešķirot tiem tikpat lielu nozīmi;

HIV/AIDS

6.  uzsver, ka HIV ir pārnēsājama infekcijas slimība, pret kuru sabiedrībā ir vislielākie aizspriedumi, kas var graujoši ietekmēt personas dzīves kvalitāti, un ka 2015. gadā trīsdesmit viena ES/EEZ valsts paziņoja par gandrīz 30 000 gadījumu, kuros bija diagnosticēta pirmreizēja inficēšanās ar HIV, un ka vispārēja samazināšanās tendence nav skaidri izteikta;

7.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai vieglāk būtu pieejami novatoriski ārstēšanas veidi, arī vismazāk aizsargātām grupām, un kopīgiem spēkiem cīnīties pret aizspriedumiem, kas sabiedrībā ir izveidojušies attiecībā uz HIV infekciju;

8.  uzsver, ka saskaņā ar paziņotajiem datiem HIV transmisija ES/EEZ valstīs vēl arvien notiek galvenokārt dzimumakta ceļā un otrs izplatītākais iemesls ir intravenozo narkotiku lietošana, un uzmanību jo īpaši vērš uz to, cik neaizsargātas pret šo infekciju ir sievietes un bērni;

9.  aicina Komisiju un Padomi ne vien palielināt ieguldījumus pētniecībā, lai rastu iespējas slimību efektīvi izārstēt, un izstrādāt jaunus instrumentus un novatorisku uz pacientu orientētu pieeju šo slimību apkarošanai, bet arī nodrošināt, lai šie instrumenti būtu pieejami un izmaksu ziņā pieņemami, un efektīvāk risināt līdzinficēšanās problēmu, jo īpaši tuberkulozes un B vai C vīrushepatīta līdzinfekciju un to komplikāciju gadījumā;

10.  uzsver, ka profilakse joprojām ir galvenais ierocis cīņā pret HIV/AIDS, taču paziņotie dati liecina, ka tikai katrai trešajai ES/EEZ valstij ir pietiekami daudz finansējuma profilaksei, lai samazinātu pirmreizējas HIV inficēšanās gadījumu skaitu;

11.  aicina dalībvalstis, Komisiju un Padomi arī turpmāk atbalstīt HIV/AIDS profilaksi un tās saikni ar ārstēšanu un tādēļ rīkoties vienoti, īstenojot kopīgus projektus saskaņā ar ES veselības programmu, un aicina tās panākt, ka plašāk tiek īstenoti sabiedrības veselības jomā pārbaudīti HIV profilakses pasākumi, tostarp vispārēji kaitējuma mazināšanas pasākumi, kuru mērķis ir palīdzēt narkotiku lietotājiem, preventīva ārstēšana, prezervatīvu lietošana, potenciālo inficēšanās iespēju profilakse un efektīva izglītošana par seksuālo veselību;

12.  aicina dalībvalstis, ievērojot PVO ieteikumus, pievērsties HIV testēšanas pakalpojumiem, lai sasniegtu attiecīgās iedzīvotāju pamatgrupas vidē, kur ir vislielākā HIV izplatība;

13.  aicina dalībvalstis efektīvi cīnīties pret seksuāli transmisīvajām infekcijām, jo tās palielina risku saslimt ar HIV;

14.  mudina dalībvalstis nodrošināt, lai HIV testi būtu pieejami bez maksas, sevišķi mazāk aizsargātām grupām, un mudina tās nodrošināt agrīnu diagnosticēšanu un pilnveidot kārtību, kādā tiek ziņots par inficēšanās gadījumu skaitu, jo tas ir svarīgi, lai sabiedrība būtu pienācīgi informēta un brīdināta par šo slimību;

Tuberkuloze

15.  uzsver, ka ar tuberkulozi saslimušo skaits Eiropas Savienībā ir viens no mazākajiem pasaulē, tomēr jo īpaši norāda uz to, ka aptuveni 95 % gadījumu cilvēki no tuberkulozes mirst valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem; turklāt uzsver, ka PVO Eiropas reģionā un jo īpaši Austrumeiropas un Vidusāzijas valstīs ir ļoti liela multirezistentās tuberkulozes izplatība — attiecīgajās valstīs konstatēta aptuveni ceturtā daļa no visā pasaulē diagnosticēto multirezistentās tuberkulozes gadījumu skaita; 15 no 27 valstīm, kurās PVO konstatējusi lielu saslimstību ar multirezistento tuberkulozi, atrodas Eiropas reģionā;

16.  norāda, ka tuberkuloze ir galvenais ar HIV inficēto cilvēku nāves iemesls un ka no tuberkulozes mirst aptuveni katrs trešais HIV nēsātājs(10); uzsver, ka trīs gadus pēc kārtas aizvien vairāk cilvēku visā pasaulē saslima ar tuberkulozi — saslimušo skaits no 9 miljoniem 2013. gadā palielinājās līdz 9,6 miljoniem 2014. gadā — un ka tiek diagnosticēts tikai katrs ceturtais multirezistentās tuberkulozes gadījums, un tas liecina par būtiskiem trūkumiem izmeklēšanas un diagnosticēšanas jomā;

17.  norāda, ka rezistence pret antimikrobiāliem līdzekļiem mediķiem kļūst aizvien nopietnāka problēmu infekcijas slimību, tostarp tuberkulozes, ārstēšanā;

18.  atgādina, ka pārtraukta ārstēšana veicina rezistences veidošanos pret zālēm, tuberkulozes transmisiju un mazina atsevišķu pacientu izredzes atveseļoties;

19.  uzsver — lai uzlabotu tuberkulozes profilaksi, atklāšanu un ārstēšanās režīma ievērošanu, Eiropas Komisijai un dalībvalstīm ir jāizstrādā pret tuberkulozi vērstas programmas un jānodrošina finansiāls atbalsts, lai veidotu ciešāku daudznozaru sadarbību ar vietējiem iedzīvotājiem un mazāk aizsargātām grupām, iekļaujot arī nevalstiskās organizācijas, sevišķi jaunattīstības valstīs; īpašu uzmanību vērš arī uz to, ka visu iesaistīto pušu finansiāla līdzdalība, subsidējot tuberkulozes ārstēšanu, ir būtiska nepārtrauktai tuberkulozes ārstniecībai, jo ārstēšanās var būt nepieejama lielo izmaksu dēļ;

20.  uzsver, ka ir jārīkojas, lai nepieļautu krīzi, ko var radīt rezistence pret antimikrobiāliem līdzekļiem, un ka tādēļ cita starpā ir jāfinansē pētniecība un jaunu vakcīnu izstrāde, kā arī novatoriska uz pacientu orientēta pieeja tuberkulozes diagnosticēšanai un ārstēšanai;

21.  aicina Komisiju un Padomi uz stingru politisku rīcību, lai panāktu, ka saikne starp rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem un multirezisteno tuberkulozi ir atspoguļota 2017. gada jūlijā Vācijā plānotās G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmes rezultātos, kā arī jaunajā ES rīcības plānā cīņai ar rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem, kurš 2017. gadā ir jāpublicē;

22.  aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai ar valstu divpusēju vienošanos palīdzību un ar vienotu rīcību iedibinātu pārrobežu pasākumus, kuru mērķis ir nepieļaut tuberkulozes izplatīšanos;

23.  aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis visaugstākajā politiskajā līmenī nostiprināt oficiālu reģionālo sadarbību dažādās nozarēs ar tuberkulozi un multirezistento tuberkulozi saistītu jautājumu risināšanai un veidot partnerattiecības ar nākamajām ES prezidentvalstīm, lai tās šo darbu turpinātu;

C hepatīts

24.  uzsver, ka Eiropas Savienībā vīrushepatīts galvenokārt tiek izplatīts, intravenozi lietojot narkotikas, jo kopīgi tiek izmantotas inficētas adatas, kā arī tiek lietoti nesterilizēti injekcijas līdzekļi, uzsver, ka veselības aprūpes darbinieku saslimšana ar hepatītu, ko izraisa ievainojumi, saduroties ar inficētām adatām, vēl joprojām ir virs vidējā līmeņa; uzsver, ka vīrushepatīta profilakses stratēģijā izšķiroša nozīme ir narkotiku radītā kaitējuma mazināšanas pakalpojumu, tostarp aizstājējterapijas un jaunu psihoaktīvu vielu, izmantošanai, kā arī aizspriedumu un diskriminācijas pārvarēšanas pasākumiem; uzsver, ka bieži vien atmaksātajās veselības pārbaudēs nav iekļauti anti-HCV un HbsAg testi; uzsver, ka daudz retāk vīrusu var nodot seksuāli transmisīvā ceļā vai kosmētikas vai veselības un aprūpes iestādēs, kur trūkst atbilstošas infekciju kontroles prakses, vai arī perinatāli —slimai mātei inficējot bērnu;

25.  uzsver, ka vairāk nekā 90 % pacientu, kad tie saslimst ar šo slimību, nav nekādu simptomu, un to parasti atklāj nejauši, veicot analīzes vai arī tad, kad sāk parādīties hroniskā hepatīta izraisītie simptomi, kas ir 55 % līdz 85 % no visiem gadījumiem, un šajos gadījumos 15 % līdz 30 % slimnieku pastāv drauds pēc 20 gadiem saslimt ar aknu cirozi, kas savukārt ir galvenais aknu vēža izraisītājs;

26.  uzsver, ka 75 % gadījumu, kad tiek konstatēts aknu vēzis, pacientam ir pozitīva HCV seroloģija,

27.  uzsver, ka dalībvalstīs nav standartizēta protokola C hepatīta skrīningam un ka dati par šīs slimības skarto cilvēku skaitu varētu būt aplēsti pārāk zemu;

28.  uzsver, ka 2016. gada aprīlī PVO atjaunināja pamatnostādnes attiecībā uz cilvēku, kas sirgst ar hronisku C hepatītu, skrīningu, ārstēšanu un aprūpi, un tās papildina esošos PVO ieteikumus attiecībā uz ar asinīm pārnēsātu vīrusu, tostarp HVC, transmisijas novēršanu; norāda, ka šīs pamatnostādnes sniedz galvenos ieteikumus minētajās jomās un tajās apspriesti apsvērumi attiecībā uz to īstenošanu;

29.  uzsver, ka C hepatīta vīrusa infekciju var izārstēt, sevišķi tad, ja tā tiek atklāta un ārstēta ar atbilstošām pretvīrusu zāļu kombinācijām, un jo īpaši norāda, ka ar pretvīrusu terapiju mūsdienās var izārstēt vairāk nekā 90 % cilvēku, kuri inficējušies ar C hepatīta vīrusu; uzsver to, ka B hepatīta vīruss ir novēršams ar vakcinēšanu un to var kontrolēt; tomēr mazāk nekā 50 % cilvēku, kuri ir inficēti ar hronisku vīrushepatītu, tas tika diagnosticēts tikai pēc vairākiem gadu desmitiem;

30.  aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis nodrošināt ilgtspējīgu finansējumu valsts vīrushepatīta izskaušanas plāniem, izmantojot arī ES struktūrfondus un citu pieejamo ES finansējumu;

31.  aicina Eiropas Komisiju, Padomi un dalībvalstis ieviest ES mēroga saskaņotas infekciju uzraudzības programmas, kas var laikus atklāt vīrushepatīta, TB un HIV uzliesmojumus, novērtēt izplatības tendences, darīt zināmas slimību sloga aplēses un efektīvi „reālā laikā” noteikt diagnozi, ārstēšanu un aprūpes secību, tostarp konkrētās neaizsargātās iedzīvotāju grupās;

32.  aicina Eiropas Komisiju apspriesties ar dalībvalstīm par to, kā vislabāk atbalstīt primārās aprūpes speciālistus (piemēram, veselības pārbaudēs iekļaujot anti-HCV un HBsAg testus, anamnēzi, pēckontroles testus, palīdzības sniegšanas pakalpojumus), lai palielinātu diagnosticēto saslimšanas gadījumu īpatsvaru un nodrošinātu vadlīnijām atbilstošu aprūpi;

33.  pauž nožēlu, ka vēl joprojām nav pieejama vakcīna pret C hepatītu, un tas padara primāro un sekundāro profilaksi par ārkārtīgi būtisku; tomēr uzsver, ka daudzos gadījumos testēšanu kavē C hepatīta īpašās iezīmes un skrīninga protokolu trūkums;

34.  aicina Komisiju ECDC vadībā uzsākt daudzdisciplīnu plānu, kas izstrādāts sadarbībā ar dalībvalstīm, lai līdz 2030. gadam ES izskaustu C hepatītu, un kas standartizētu skrīninga, testēšanas un ārstēšanas protokolus;

o
o   o

35.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Pasaules Veselības organizācijai un dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 293, 5.11.2013., 1. lpp.
(2) OV C 27 E, 31.1.2008., 247. lpp.
(3) http://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0007/283804/65wd17eRev1_TBActionPlan_150588_withCover.pdf.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0061.
(5) https://thinkprogress.org/massive-hiv-treatment-study-found-zero-transmissions-between-mixed-status-couples-73d4a497f77b.
(6).http://www.euro.who.int/en/health-topics/communicable-diseases/hepatitis/data-and-statistics.
(7) Gada epidemioloģiskais ziņojums —ECDC. http://ecdc.europa.eu/en/healthtopics/hepatitis_C/Documents/aer2016/AER-hepatitis-C.pdf.
(8) Ibid.
(9) Ibid.
(10) PVO 2015. gada ziņojums par tuberkulozi pasaulē.

Juridisks paziņojums