Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2017/2009(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0239/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0239/2017

Debates :

PV 05/07/2017 - 14
CRE 05/07/2017 - 14

Balsojumi :

PV 06/07/2017 - 11.10
CRE 06/07/2017 - 11.10
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0315

Pieņemtie teksti
PDF 432kWORD 86k
Ceturtdiena, 2017. gada 6. jūlijs - Strasbūra Galīgā redakcija
ES rīcība ilgtspējības jomā
P8_TA(2017)0315A8-0239/2017

Eiropas Parlamenta 2017. gada 6. jūlija rezolūcija par ES rīcību ilgtspējības jomā (2017/2009(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO rezolūciju “Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”, kas tika pieņemta ANO ilgtspējīgas attīstības augstākā līmeņa sanāksmē Ņujorkā 2015. gada 25. septembrī(1),

–  ņemot vērā nolīgumu, kuru pieņēma 21. pušu konferencē (COP21) Parīzē 2015. gada 12. decembrī (Parīzes nolīgums),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 3. un 5. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 7. pantu, kurā atkārtoti ir apstiprināts, ka ES „nodrošina politikas un darbību saskaņotību, ņemot vērā visus tās mērķus”, kā arī LESD 11. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 22. novembra paziņojumu „Turpmākie pasākumi ilgtspējīgai Eiropas nākotnei. Eiropas rīcība ilgtspējības jomā” (COM(2016)0739),

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, ko ES ratificēja 2011. gada janvārī,

–  ņemot vērā vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam "Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem”(2),

–   ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras (EVA) ziņojumu Nr. 30/2016 — Ziņojums par vides rādītājiem 2016. gadā,

–  ņemot vērā 2016. gada 12. maija rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem un pašreizējo stāvokli saistībā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam(3),

–   ņemot vērā Komisijas Eiropas Politiskās stratēģijas centra 2016. gada 20. jūlija stratēģisko dokumentu “Ilgtspējība tagad! Eiropas redzējums par ilgtspējību”(4),

–  ņemot vērā ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju līdz 2020. gadam(5), tās starpposma pārskatīšanu(6) un Eiropas Parlamenta 2016. gada 2. februāra rezolūciju par starpposma pārskatīšanu(7),

–   ņemot vērā ANO Vides programmas (UNEP) Starptautiskās ekspertu grupas resursu jomā ziņojumus — "Politikas saskaņotība ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai" (2015. gads), "Globālā materiālu plūsma un resursu produktivitāte" (2016. gads) un "Resursefektivitāte — potenciāls un ietekme uz ekonomiku" (2017. gads),

–   ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2016. gada 10. novembra kopīgo paziņojumu “Starptautiskā okeānu pārvaldība – okeānu nākotnes veidošanas darbakārtība" (JOIN(2016)0049),

–   ņemot vērā 2016. gada 20. oktobrī Kito pieņemto Jaunās pilsētattīstības programmas nolīgumu (Habitat III),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A8-0239/2017),

A.  tā kā ES un tās dalībvalstis ir pieņēmušas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam (turpmāk tekstā — "Programma 2030"), tostarp ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM);

B.  tā kā ANO 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) ir ne tikai labākas sabiedrības un pasaules attīstības plāns, kas ir realizējams ar praktiskiem un rezultātu ziņā izmērāmiem pasākumiem, lai sasniegtu labākus un vienlīdzīgākus rezultātus vairākās jomās, tostarp veselības aizsardzībā, iedzīvotāju labjutības un izglītības veicināšanā, vispārējas labklājības palielināšanā, cīņā pret klimata pārmaiņām un vides saglabāšanā nākamām paaudzēm, un tāpēc šie mērķi vienmēr ir horizontāli jāintegrē visās Savienības darbības jomās;

C.  tā kā nākotnē ekonomikas izaugsme būs iespējama vienīgi ar nosacījumu, ka tiks ievērotas planētas iespēju robežas, lai nodrošinātu dzīvību un cieņpilnu dzīvi ikvienam;

D.  tā kā Programmai 2030 ir pārveidošanas potenciāls un tajā izklāstīta vispārēji, vērienīgi, visaptveroši, nedalāmi un savstarpēji saistīti mērķi nolūkā izskaust nabadzību, apkarot diskrimināciju un veicināt labklājību, atbildību par vidi, sociālo iekļaušanu un cilvēktiesību ievērošanu, kā arī miera un drošības stiprināšanu; tā kā šie mērķi prasa tūlītēju rīcību, lai tos pilnībā un efektīvi īstenotu;

E.  tā kā Komisija vēl nav izstrādājusi visaptverošu stratēģiju, lai īstenotu Programmu 2030, kas ietvertu iekšējās un ārējās politikas jomas ar sīki izstrādātu grafiku līdz 2030. gadam, kā to pieprasījis Eiropas Parlaments 2016. gada 12. maija rezolūcijā par turpmākajiem pasākumiem un pašreizējo stāvokli saistībā ar programmu, un nav pilnībā veikusi vispārēju koordināciju attiecībā uz dalībvalstu līmenī veicamajām darbībām; tā kā efektīva īstenošanas stratēģija un uzraudzības un pārskatīšanas mehānisms ir būtiski, lai sasniegtu IAM;

F.  tā kā ar 17 IAM un to 169 pakārtotie mērķi skar visus Savienības politikas aspektus;

G.  tā kā daudzi IAM ir tieši saistīti ar ES pilnvarām, līdztekus valsts, reģionāla un vietēja līmeņa iestāžu pilnvarām, un tāpēc to īstenošanai ir nepieciešama patiesas daudzlīmeņu pārvaldības pieeja, aktīvi un plaši iesaistot pilsonisko sabiedrību;

H.  tā kā klimata pārmaiņas nav atsevišķa vides problēma, bet gan saskaņā ar ANO datiem(8), ir viena no lielākajām mūslaiku problēmām un nopietni apdraud ilgtspējīgu attīstību, un to plašā un bezprecedenta ietekme ir nesamērīgi liels slogs nabadzīgākajiem un neaizsargātākajiem, kā arī palielina nevienlīdzību starp valstīm un vienas valsts ietvaros; tā kā tūlītējai rīcībai cīņā pret klimata pārmaiņām ir būtiska nozīme, lai veiksmīgi īstenotu IAM;

I.  tā kā stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi klimata pārmaiņu un enerģijas ilgtspējības jomā paredz samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas par 20 %, nodrošināt 20 % no ES enerģijas pieprasījuma ar atjaunojamiem energoresursiem, un par 20 % palielināt energoefektivitāti; tā kā ES ir apņēmusies līdz 2030. gadam panākt vismaz 40 % SEG emisiju iekšzemes samazinājumu salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni, kas jāpielāgo saskaņā ar Parīzes nolīgumā paredzēto centienu pielāgošanas mehānismu; tā kā Parlaments ir prasījis noteikt saistošu Savienības 2030. gada energoefektivitātes mērķi — 40 %, un saistošu atjaunojamo energoresusru mērķi — vismaz 30 %, un uzsver, ka šie mērķi būtu jāīsteno, katrai valstij nosakot savus nacionālos mērķus;

J.  tā kā gan ES, gan tās dalībvalstis ir parakstījušas Parīzes nolīgumu, apņemoties sadarbībā ar citām valstīm ierobežot globālo sasilšanu krietni zem 2 °C un arī censties panākt vēl būtiskāku samazinājumu — līdz 1,5°C, tādējādi cenšoties mazināt sliktākos klimata pārmaiņu radītos riskus, kas apdraud ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanu;

K.  tā kā jūru un okeānu veselība ir izšķiroši svarīga, lai nodrošinātu bagātīgu bioloģisko daudzveidību un garantētu pārtikas nodrošinājumu, kā arī ilgtspējīgas iztikas iespējas;

L.  tā kā saskaņā ar 7. vides rīcības programmu Komisijai ir pienākums novērtēt Savienības pārtikas un nepārtikas preču patēriņa ietekmi uz vidi globālā kontekstā;

M.  tā kā, novērtējot pašreizējās un turpmākās IAM programmas efektivitāti Eiropā, būtu ne tikai jārunā par pašreizējiem panākumiem, bet arī jāgūst ieskats nākotnes centienos un shēmās, kā arī šajā novērtējumā būtu padziļināti jāizvērtē ES politikas virzienu neatbilstība IAM, tostarp tajās jomās, kurās ES nenodrošina IAM pakārtoto mērķu īstenošanu, kā arī jākonstatē spēkā esošo politikas virzienu īstenošanas nepilnības un iespējamās pretrunas starp politikas jomām;

N.  tā kā saskaņā ar EVA prognozēm, ir maz ticams, ka 11 no 30 Vides rīcības programmas prioritārajiem mērķiem tiks sasniegti paredzētajā laikā — līdz 2020. gadam.

O.  tā kā IAM finansēšana rada milzīgu izaicinājumu, kura risināšanai ir vajadzīga spēcīga un globāla partnerība un ir jāizmanto visi finansējuma veidi (no iekšējiem, starptautiskiem, publiskiem, privātiem un inovatīviem avotiem), kā arī nefinanšu līdzekļi; tā kā ar privāto finansējumu var papildināt, bet ne aizstāt publisko finansējumu;

P.  tā kā efektīva iekšzemes resursu mobilizācija ir būtisks faktors, lai nodrošinātu Programmas 2030 mērķu sasniegšanu; tā kā uzņēmumu izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešana jo īpaši ietekmē jaunattīstības valstis;

Q.  tā kā ilgtspējīgas attīstības veicināšanai ir vajadzīga noturība, kura būtu jāveicina, izmantojot daudzpusēju pieeju ES ārējai darbībai un atbalstot principu par attīstības politikas saskaņotību; tā kā dalībvalstu un ES politika rada gan apzinātu, gan neapzinātu ietekmi uz jaunattīstības valstīm un IAM ir vienreizēja iespēja panākt saskaņotību un taisnīgāku politiku attiecībā uz jaunattīstības valstīm;

R.  tā kā starptautiskā tirdzniecība var būt spēcīgs virzītājspēks attīstībai un ekonomikas izaugsmei un liela daļa no ES importa nāk no jaunattīstības valstīm; tā kā Programmā 2030 tirdzniecība atzīta par vienu no līdzekļiem IAM sasniegšanai;

S.  tā kā migrācijas problēmas risināšana un pasaules iedzīvotāju, kuru skaits aizvien pieaug, vajadzību apmierināšana ir būtiska, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību; tā kā programmā 2030 ir uzsvērts, ka migrācija, iespējams, var veicināt attīstību; tā kā saskaņā ar LESD 208. pantu ir noteikts, ka nabadzības izskaušana ir ES attīstības politikas primārais mērķis,

1.  ņem vērā Komisijas paziņojumu par Eiropas rīcību ilgtspējības jomā, kas izkārto kontekstā pašreizējās Eiropas līmeņa politikas iniciatīvas un instrumentus, un ir reakcija uz Programmas 2030 uzdevumiem; tomēr uzsver, ka nepieciešams visaptverošs novērtējums, tostarp par politikas virzienu nepilnībām un tendencēm, nesaskaņotībām un īstenošanas problēmām, kā arī par potenciāliem līdzieguvumiem un sinerģijām, attiecībā uz visiem spēkā esošajiem ES politikas virzieniem un tiesību aktiem visās nozarēs; uzsver — lai veiktu šo novērtējumu, ir nepieciešama koordinēta rīcība gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī; tāpēc aicina Komisiju, Padomi, visas to struktūras, kā arī ES aģentūras un struktūras nekavējoties sākt darbu pie šī novērtējuma;

2.  uzsver, ka Programmas 2030 mērķis ir nodrošināt lielāku labklājību ikvienam un ka trīs vienlīdz nozīmīgie ilgtspējīgas attīstības pīlāri – sociālā, vides un ekonomiskā attīstība, ir izšķiroši svarīgi IAM sasniegšanā; uzsver, ka ilgtspējīga attīstība ir Savienības pamatmērķis, kā noteikts LES 3. panta 3. punktā, un tai ir jābūt jebkuru debašu par Eiropas nākotni centrā;

3.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos iekļaut IAM visās ES politikas jomās un iniciatīvās, pamatojoties uz universāluma un iekļaušanas principiem; aicina Komisiju nekavējoties izstrādāt visaptverošu, saskaņotu un vērienīgu īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa pamatstratēģiju 17 IAM un to 169 pakārtoto mērķu īstenošanai Eiropas Savienībā, ņemot vērā dažādu IAM savstarpējās saiknes un paritāti un piemērojot daudzlīmeņu pārvaldības un starpnozaru pieeju; turklāt uzsver, ka ir jānodrošina visu Programmas 2030 aspektu integrācija Eiropas pusgadā, kā arī jānodrošina Parlamenta pilnīga iesaiste šajā procesā; aicina pirmo priekšsēdētāja vietnieku, kam ir transversāla atbildība attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību, uzņemties šā procesa vadību; uzsver, ka ES un tās dalībvalstis ir uzņēmušās saistības gan praksē, gan pēc būtības pilnībā īstenot IAM un to pakārtotos mērķus.

4.  atgādina, cik svarīgs ir programmas 2030 pamatā esošais princips „nevienu neatstāt novārtā”; aicina Komisiju un dalībvalstis apņēmīgi rīkoties, lai risinātu nevienlīdzību starp valstīm un vienas valsts robežās, jo tie pastiprina ietekmi uz citām globālām problēmām un kavē progresu ilgtspējīgas attīstības jomā; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pētniecību un datu apkopošanu to politikas virzienos, lai nodrošinātu, ka tiek nodrošināta visneaizsargātāko un visizstumtāko iekļaušana un šīs personu grupas tiek atzītas par prioritāti;

5.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos integrēt IAM labāka regulējuma programmā un uzsver, ka labāka regulējuma instrumentu stratēģiska izmantošana varētu būt noderīga ES politikas saskaņotības novērtējumam attiecībā uz Programmu 2030; aicina Komisiju ieviest visu jauno politikas virzienu un tiesību aktu pārbaudi attiecībā uz IAM un nodrošināt pilnīgu politikas saskaņotību IAM īstenošanā, vienlaikus veicinot sinerģijas, nodrošinot līdzieguvumus un izvairoties no kompromisiem gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī; uzsver, ka ilgtspējīga attīstība, kā integrēta daļa, ir jāiekļauj visaptverošā ietekmes novērtējumu satvarā, un attiecībā uz to nebūtu jāveic nodalīti ietekmes novērtējumi, kā tas patlaban notiek saskaņā ar Komisijas labāka regulējuma instrumentu krājumu; prasa pilnveidot tos ietekmes novērtējumu instrumentus, ar kuriem mēra un kvantitatīvi nosaka vidēja un ilgtermiņa ietekmi uz vidi; turklāt aicina Komisiju nodrošināt, ka saskaņā ar Normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT) veiktajos izvērtējumos un atbilstības pārbaudēs tiek novērtēts tas, vai attiecīgie politikas virzieni vai tiesību akti palīdz vērienīgā IAM īstenošanā, vai gluži pretēji — faktiski tai traucē; prasa skaidri noteikt un nodalīt pārvaldības līmeņus, kuros būtu jāīsteno attiecīgie pakārtotie mērķi, bet uzsver arī, ka jāievēro subsidiaritātes princips; prasa ieviest skaidrus un saskaņotus attīstības virzienus valsts un, vajadzības gadījumā, subnacionālā vai vietējā līmenī, tajās dalībvalstīs, kas to vēl nav izdarījušas; uzsver, ka Komisijai būtu jāsniedz šā procesa vadlīnijas, lai tādējādi nodrošinātu saskaņotu formātu;

6.  uzsver, ka 7. VRP pati par sevi ir būtisks instruments IAM īstenošanai, kaut arī dažās nozarēs veiktie pasākumi joprojām nav pietiekami, lai nodrošinātu IAM sasniegšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai pilnībā īstenotu 7. VRP, iekļaut 7. VRP novērtējumā pārskatu par to, cik lielā mērā tās mērķi atbilst IAM, un, ņemot vērā minētos secinājumus, nākt klajā ar ieteikumu nākamās programmas izstrādei; aicina Komisiju savlaicīgi ierosināt Savienības vides rīcības programmu laikposmam pēc 2020. gada, kā paredzēts LESD 192. panta 3. punktā, jo šāda programma palīdzēs sasniegt IAM Eiropā;

7.  visnotaļ mudina Komisiju stingri ievērot pārvaldības darba kārtību, kas noteikta Rio deklarācijā un Programmā 2030, kā arī 2002. gadā pieņemtajā Johannesburgas Īstenošanas plānā (JĪP) un "Rio+20" noslēguma dokumentā, kas tika pieņemts ANO 2012. gada Ilgtspējīgas attīstības konferencē;

8.  uzskata, ka Komisijai būtu jāmudina dalībvalstis veicināt ilgtspējīgas attīstības padomju dibināšanu vai pilnveidošanu valsts, kā arī vietējā līmenī; un arī būtu jāveicina pilsoniskās sabiedrības un citu ieinteresēto personu līdzdalība un efektīva iesaiste attiecīgos starptautiskos forumos, šādi veicinot pārredzamību un plašu sabiedrības līdzdalību, kā arī partnerības ilgtspējīgas attīstības īstenošanai;

9.  atzīst – lai īstenotu IAM, būs vajadzīga ES, dalībvalstu, vietējo un reģionālo iestāžu, pilsoniskās sabiedrības, iedzīvotāju, uzņēmumu, kā arī trešo partnerorganizāciju ieinteresēto personu daudzpusēja iesaistīšanās; aicina Komisiju nodrošināt, ka tās paziņojumā minētā daudzpusējā ieinteresēto personu platforma kļūst par labākās prakses piemēru Programmas 2030 plānošanas, īstenošanas, monitoringa un pārskatīšanas atbalstam; uzsver, ka šai platformai būtu jāmobilizē īpašās zināšanas izšķiroši svarīgākajās nozarēs, jāveicina inovācija un jāatbalsta efektīva saziņa ar ieinteresētajām personām, mudinot uz augšupēju pieeju ilgtspējīgas attīstības veicināšanā; turklāt uzsver, ka šīs platformas darbības jomai vajadzētu būt daudz plašākai — tai nevajadzētu būt tikai savstarpējas mācīšanās platformai, un tai būtu jānodrošina ieinteresēto peronu patiesa iesaiste IAM īstenošanas plānošanā un uzraudzībā; aicina Komisiju veicināt sinerģijas ar citām atbilstīgām platformām, piemēram, ar REFIT platformu, aprites ekonomikas platformu, Konkurētspējas un izaugsmes jautājumu augsta līmeņa darba grupu un Augsta līmeņa ekspertu grupu finanšu stabilitātes jautājumos, kā arī ziņot Parlamentam un Padomei par to kā tiek īstenoti ieteikumi attiecībā uz šo platformu;

10.  aicina Komisiju pastiprināt centienus IAM īstenošanas pārvaldības atbalstam, lai nodrošinātu:

   i) daudznozaru pieeju — izveidojot valstu koordinēšanas struktūru, kas būtu atbildīga par Programmas 2030 sasniegumu novērtēšanu, un kuru, ar savām īpašajām zināšanām, atbalstītu NVO;
   ii) daudzlīmeņu pieeju — izveidojot efektīvu institucionālo satvaru ilgtspējīgai attīstībai visos līmeņos;
   iii) daudzu dalībnieku iesaisti — atbalstot sabiedrības izpratnes un līdzdalības veicināšanu un mudinot uz to, nodrošinot informācijas plašu pieejamību;
   iv) ka uzmanība jo īpaši tiek pievērsta zinātnes un politikas saskarnei;
   v) ka tiek noteikti skaidri termiņi, kuri pamatoti gan ar īstermiņa, gan ilgtermiņa vajadzībām;

tāpēc prasa, lai Komisija nodrošinātu, ka daudzpusējā ieinteresēto personu platforma ne tikai vāktu, bet arī izplatītu pieredzē gūtās zināšanas par IAM, kā arī, lai nodrošinātu, ka platformai ir ietekme uz politikas plānošanu; lai to panāktu, prasa Komisijai, ar Parlamenta un Padomes atbalstu, izveidot daudzpusēju ieinteresēto personu platformu, kurā būtu iesaistīti dalībnieki no daudzām un dažādām nozarēm — uzņēmējdarbības un rūpniecības, patērētāju organizācijām, arodbiedrībām, sociālās jomas NVO, vides un klimata jomas NVO, attīstības sadarbības jomas NVO un vietējām pārvaldes struktūrām, pilsētu pašvaldībām — tiem visiem jābūt pārstāvētiem forumā, kurā nedrīkst būt mazāk kā 30 ieinteresētās personas; sanāksmēm jābūt pieejamām tik daudziem dalībniekiem, cik vien iespējams un jāparedz iespēja nodrošināt lielāku pieejamību, ja interese laika gaitā pieaug; platformai savās ceturkšņa sanāksmēs ir jāidentificē problēmas, kas traucē IAM īstenošanā; Parlamentam ir jāapsver iespēja izveidot darba grupu IAM jomā, lai tādējādi nodrošinātu horizontālu darbu pie šī jautājuma Parlamenta iekšienē; šajā grupā vajadzēt būt deputātiem no tik daudzām komitejām, cik vien iespējams; Komisijai un Parlamentam būtu aktīvi jāiesaistās daudzpusējās ieinteresēto personu platformas sanāksmēs; Komisijai reizi gadā būtu jāsniedz platformai atjaunināta informācija par tās turpmākajiem plāniem IAM īstenošanas atbalstam, kā arī pirms ANO IAM augsta līmeņa sanāksmes jūnijā/jūlijā — visos līmeņos visās dalībvalstīs pieejams dokuments par labāko praksi IAM īstenošanā; Reģionu komitejai vajadzētu darboties kā vidutājam starp vietēja un valsts līmeņa dalībniekiem;

11.  atzinīgi vērtē to, ka aizvien vairāk institucionālā un privātā kapitāla tiek piešķirts IAM īstenošanai un aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt ilgtspējīgas attīstības kritērijus ES institucionālajiem izdevumiem, konstatēt iespējamos regulatīvos šķēršļus un stimulus investīcijām IAM īstenošanā un izpētīt konverģences un sadarbības iespējas starp publiskām un privātām investīcijām;

12.  atzinīgi vērtē Vides mērķu īstenošanas pārskata potenciālo ieguldījumu IAM īstenošanā, jo, pateicoties tam, tiks uzlabota acquis īstenošana dalībvalstīs; tomēr piekodina, ka šo pārskatu nebūtu jāuzskata par citu instrumentu, piemēram, pienākuma neizpildes procedūras, aizstājēju;

13.  mudina Komisiju izstrādāt efektīvus uzraudzības, izsekojamības un pārskatīšanas mehānismus attiecībā uz IAM un Programmas 2030 īstenošanu un aicina Komisiju, sadarbībā ar Eurostat, izstrādāt īpašu progresa rādītāju kopumu, ko piemērot IAM īstenošanai ES iekšienē; prasa Komisijai sagatavot ikgadējus ziņojumus par ES panākumiem IAM īstenošanā; uzsver, ka Komisijai ir jāatbalsta dalībvalstis, lai nodrošinātu ziņošanas kārtības saskaņotību; prasa, lai Parlaments kļūtu šā procesa partneris, jo īpaši otrajā darba virzienā laikposmā pēc 2020. gada un prasa īstenot ikgadējo dialogu un ziņošanas kārtību starp Parlamentu, Padomi un Komisiju, tā rezultātā sagatavojot ziņojumu; mudina nodrošināt, lai rezultāti būtu pārredzami, kā arī plašam iedzīvotāju lokam viegli saprotami un uztverami; uzsver, cik svarīga ir pārredzamība un demokrātiskā pārskatabildība, uzraugot Programmas 2030 īstenošanu un tāpēc vērš uzmanību uz to, cik nozīmīga loma šajā procesā ir likumdevējiem; uzskata, ka saistoša iestāžu nolīguma noslēgšana saskaņā ar LESD 295. pantu nodrošinātu pienācīgu sadarbības kārtību šajā jomā;

14.  atgādina, ka dalībvalstīm ir pienākums sniegt ziņojumus ANO par saviem panākumiem ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā; uzsver, ka šie dalībvalstu ziņojumi būtu jāizstrādā sadarbībā ar kompetentajām vietējām un reģionālajām pašvaldībām; uzsver, ka dalībvalstīs ar federālu vai decentralizētu pārvaldības līmeni ir sīki jāizklāsta konkrētie uzdevumi un pienākumi šajos deleģētās pārvaldības līmeņos saistībā ar ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu;

15.  aicina Komisiju veicināt ilgtspējīgas globālas vērtības ķēdes, ieviešot pienācīgas pārbaudes sistēmas uzņēmumiem, īpašu uzmanību pievēršot visai to piegādes ķēdei kopumā, kas mudinātu uzņēmumus vairāk ieguldīt atbildīgā veidā, kā arī stimulēt ilgtspējīgas attīstības sadaļu efektīvāku īstenošanu brīvās tirdzniecības nolīgumos, tostarp tādās jomās kā korupcijas novēršana, pārredzamība, cīņa pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un atbildīga uzņēmējdarbība;

16.  uzskata, ka ikvienā turpmākajā Eiropas redzējumā IAM ir jābūt galvenajam principam un ka šādā veidā dalībvalstīm būtu jāvirzās uz ilgtspējīgiem ekonomikas modeļiem, un tādēļ ES lomai ilgtspējīgas attīstības sasniegšanā vajadzētu būtu pārdomu procesa pamatā, kuru uzsāka Komisija 2017. gada 1. marta Baltajā grāmatā par Eiropas nākotni (COM(2017)2025), ja ir nepieciešama spēcīgāka ilgtspējas dimensija saistībā ar ekonomikas izaugsmi; uzskata, ka sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus un īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam ir īpaši svarīgi Eiropas Savienībai un ka IAM sasniegšanai vajadzētu būt Eiropas mantojumam nākamajām paaudzēm; atzīst, ka 2030. gada programma atbilst Savienības vērtībām un principiem un ka IAM sasniegšana līdz ar to pašsaprotami ir turpinājums Eiropas Savienības plāniem izveidot labāku, veselīgāku un ilgtspējīgāku nākotni Eiropai;

17.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot spējas attiecībā uz integrētā novērtējuma veikšanu, tehnoloģiskajām un institucionālajām inovācijām un finanšu mobilizāciju, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus;

18.  atzīst, ka lielākā daļā Eiropas valstu — gan ES, gan ārpus tās — ir parakstījušas nolīgumu par ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu; uzskata, ka saistībā ar debatēm par Eiropas nākotni būtu jāapsver iespēja izveidot Eiropas mēroga regulējumu attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu starp ES un EEZ dalībvalstīm, valstīm, kas parakstījušas asociācijas nolīgumu ar ES, ES kandidātvalstīm un — pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās — ar šo valsti;

19.  uzsver Augsta līmeņa politiskā foruma nozīmi IAM īstenošanas pārraudzībā un pārskatīšanā un aicina Komisiju un Padomi ievērot ES vadošo lomu Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam izstrādē un īstenošanā, vienojoties par kopīgām ES nostājām un vienotu ES ziņošanu, pamatojoties uz dalībvalstu un ES iestāžu saskaņotu ziņošanu pirms Augsta līmeņa politiskā foruma Ģenerālās asamblejas paspārnē; aicina Komisiju izvērtēt pašreizējos pasākumus gaidāmā Augsta līmeņa politiskā foruma gaitā un konkrētos IAM, kas tiks pārskatīti;

20.  uzskata, ka ES vajadzētu būt globālai līderei pārejā uz mazoglekļa ekonomiku un uz ilgtspējīgu ražošanas – patēriņa sistēmu; aicina Komisiju savus zinātnes, tehnoloģiju un inovācijas (ZTI) politikas virzienus vērst uz IAM īstenošanu un aicina Komisiju sagatavot paziņojumu par ZTI ilgtspējīgai attīstībai (‘STI4SD’), jo īpaši saistībā ar IAM, kā to ierosinājusi Komisijas Ekspertu grupa Rio+20 izpildes pārraudzībai, lai izstrādātu un atbalstītu politikas koordināciju un kohēziju ilgtermiņā;

21.  uzsver, ka zinātne, tehnoloģijas un inovācija ir īpaši svarīgi instrumenti IAM īstenošanai; uzsver, ka pamatprogrammā "Apvārsnis 2020" un turpmākās pamatprogrammas pētniecībai ir labāk jāintegrē ilgtspējīgas attīstības koncepcija un sabiedrības problēmu risināšana;

22.  atgādina — kā noteikts Parlamenta 2016. gada 12. maija rezolūcijā, Parlamentam vajadzētu būt skaidri noteiktām pilnvarām Programmas 2030 īstenošanā;

23.  atzinīgi vērtē nesenās iniciatīvas resursefektivitātes veicināšanai, tostarp atkritumu rašanās novēršanas, atkārtotas izmantošanas un pārstrādes jomā, kā arī attiecībā uz vienīgi nepārstrādājamu materiālu izmantošanu enerģijas atgūšanai un pārstrādājamu vai tādu atkritumu, no kuriem var atgūt materiālus, apglabāšanas poligonos izbeigšanu, atbilstīgi aprites ekonomikas rīcības plānam un priekšlikumam par jauniem, vērienīgiem ES mērķiem atkritumu apsaimniekošanas jomā, kas, citstarp, palīdzēs sasniegt 12. IAM un samazinās jūras piesārņojumu ar atkritumiem; atzīst, ka, lai izmaksu ziņā lietderīgi nodrošinātu IAM un klimata mērķu sasniegšanu, būs jāpalielina resursefektivitāte un tādējādi tiks panākts, ka līdz 2050. gadam kopējās SEG emisijas samazināsies par 19 %, un G7 valstu SEG emisijas samazināsies līdz pat 25 %; norāda, ka 12 no 17 IAM īstenošana ir atkarīga no dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas; uzsver, cik svarīgs ir ilgtspējīgs patēriņš un ražošana, palielinot efektivitāti un samazinot piesārņojumu, pieprasījumu pēc resursiem un atkritumu rašanos; uzsver cik svarīgi ir nošķirt izaugsmi, resursu izmantošanu un ietekmi uz vidi; aicina Komisiju regulāri izstrādāt ziņojumu par situāciju aprites ekonomikā, kuros detalizēti norādīta aprites ekonomikas situācija un tendences, tādējādi dodot iespēju pielāgot politikas virzienus, pamatojoties uz objektīvu, uzticamu un salīdzināmu informāciju; turklāt aicina Komisiju nodrošināt, ka aprites ekonomikas rezultātā būtiski samazinās pirmreizējo materiālu izmantošana, samazinās materiālu zaudēšana atkritumos, tiek pagarināts produktu izmantojamības laiks un tiek izmantoti ražošanas blakusprodukti un pārpalikušie materiāli, kas agrāk tika uzskatīti par atkritumiem; aicina Komisiju nākt klajā ar vērienīgu un visaptverošu stratēģiju par plastmasu, vienlaikus ievērojot arī 2020. gada mērķi attiecībā uz ķīmisko vielu videi drošu pārvaldību, ņemot vērā 7. vides rīcības programmā noteikto mērķi nodrošināt netoksiskus materiālu aprites ciklus; uzskata, ka Savienības līmenī koordinēta rīcība pret pārtikas izšķērdēšanu ir izšķiroši svarīga 2. IAM īstenošanai; uzsver, ka ES ir apņēmusies līdz 2030. gadam panākt, ka pārtikas atkritumu rašanās ir samazināta par 50 %;

24.  uzsver, ka Lēmumā Nr. 1386/2013/ES ir norādīts, ka globālās ekonomikas pašreizējās ražošanas un patēriņa sistēmas rada ļoti daudz atkritumu, kas, līdz ar augošo pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem, praktiski noved pie resursu izsīkuma, tādējādi palielinot būtisku izejvielu, minerālu un enerģijas cenas un radot vēl vairāk piesārņojuma un atkritumu, kā arī palielinot siltumnīcefekta gāzu emisijas pasaulē un paātrinot augsnes degradēšanas un mežu iznīcināšanas procesus; tāpēc ES un tās dalībvalstīm ir jācenšas nodrošināt, ka tiek veikts produktu un pakalpojumu aprites cikla izvērtējums, lai tādējādi konstatētu to patieso ietekmi uz ilgtspējību;

25.  atgādina, ka ekonomikas izaugsmes nošķiršana no resursu patēriņa ir izšķiroši svarīga, lai ierobežotu ietekmi uz vidi un uzlabotu Eiropas konkurētspēju, kā arī samazinātu atkarību no resursiem;

26.  uzsver — lai ES varētu sasniegt Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam mērķus, ir svarīgi tos visaptveroši ietvert Eiropas pusgadā, tostarp pievēršoties zaļajām darbvietām, resursu efektivitātei, ilgtspējīgiem ieguldījumiem un inovācijai; norāda, ka resursu ziņā efektīvai ekonomikai ir liels potenciāls darbvietu radīšanā un ekonomikas izaugsmē, jo līdz 2050. gadam tā pasaules ekonomikā radīs USD 2 triljonu papildu vērtību un papildinās G7 valstu IKP par USD 600 miljardiem;

27.  aicina Komisiju vērst visu ieinteresēto personu, tostarp ieguldītāju, arodbiedrību un iedzīvotāju, uzmanību uz ieguvumiem, ko nestu neilgtspējīgas ražošanas pārveide par darbībām, kas ļauj īstenot ilgtspējīgas attīstības mērķus, un darbaspēka pastāvīgas pārkvalifikācijas ieguvumiem saistībā ar videi nekaitīgu, tīru un kvalitatīvu nodarbinātību;

28.  uzsver, cik svarīgi ir ES līmenī sasniegt 2. IAM par ilgtspējīgu lauksaimniecību, kā arī sasniegt tos IAM, kas attiecas uz piesārņojuma un ūdens pārmērīgas izmantošanas novēršanu (6.3 & 6.4), uz augsnes kvalitātes uzlabošanu (2.4 & 15.3), kā arī uz bioloģiskās daudzveidības bojāejas novēršanu (15.);

29.  aicina Komisiju un dalībvalstis risināt problēmas, kuru dēļ tik ļoti tiek kavēta labas ūdens kvalitātes nodrošināšana saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu, un aicina nodrošināt 6. IAM sasniegšanu; norāda uz EVA veikto novērtējumu, kurā konstatēts, ka pusei Eiropas upju un ezeru ekoloģiskais stāvoklis ir klasificējams kā neapmierinošs un ka ūdens ekosistēmu stāvoklis joprojām būtiski pasliktinās, kā arī samazinās to bioloģiskā daudzveidība; aicina Komisiju atbalstīt inovatīvu pieeju ilgtspējīgai ūdens resursu apsaimniekošanai, tostarp nodrošinot, ka pilnībā tiek izmantots notekūdeņu potenciāls, un piemērojot aprites ekonomikas principus ūdens resursu apsaimniekošanai, īstenojot tādus pasākumus, kas veicina notekūdeņu nekaitīgu atkārtotu izmantošanu lauksaimniecībā, kā arī rūpniecībā un pašvaldību saimnieciskajā darbībā; uzsver, ka aptuveni 70 miljoni Eiropas iedzīvotāju vasaras mēnešos cieš no ūdens trūkuma; turklāt atgādina, ka aptuveni 2 % no ES iedzīvotāju kopskaita nav brīvi pieejams dzeramais ūdens, un šī problēma nesamērīgi skar mazaizsargātas, atstumtas iedzīvotāju grupas; kā arī atgādina, ka Eiropā patēriņam nedroša ūdens, kā arī sanitārijas un higiēnas trūkuma dēļ ikdienu mirst 10 cilvēki;

30.  atzinīgi vērtē Komisijas kopīgo paziņojumu par okeānu nākotni, kurā ierosināti 50 pasākumi, lai nodrošinātu veselīgus, drošus, tīrus un ilgtspējīgi apsaimniekotus okeānus Eiropas daļā un visā pasaulē, tādējādi cenšoties nodrošināt 14. IAM īstenošanu, kas ir steidzams mērķis, ņemot vērā nepieciešamību strauji atveseļot Eiropas jūras un pasaules okeānus;

31.  uzsver bioloģiskās daudzveidības izšķirošo nozīmību vides un sociālekonomiskā ziņā un norāda, ka saskaņā ar jaunāko planētas iespēju robežu ziņojumu pašreizējie bioloģiskās daudzveidības bojāejas rādītāji ir pārsnieguši planētas iespēju robežas, bet biosfēras integritāte ir uzskatāma par galveno planētas iespēju rādītāju un, ja tā tiek būtiski skarta, Zemes kopējās sistēmas stāvoklis tiek pilnībā mainīts; ar bažām atzīmē, ka ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas laikam līdz 2020. gadam un Konvencijas par bioloģisko daudzveidību mērķi netiks sasniegti, ja netiks īstenoti būtiski papildu centieni; atgādina, ka aptuveni 60 % dzīvnieku sugu un 77 % aizsargājamo dzīvotņu stāvoklis nebūt nav apmierinošs(9); aicina Komisiju un dalībvalstis pielikt vairāk pūļu, lai sasniegtu šos mērķus, citstarp, pilnībā īstenojot Dabas direktīvas un atzīstot Eiropas ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības pievienoto vērtību, kā arī piešķirot pietiekamu finansējumu, tostarp turpmākajos budžetos, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, jo īpaši Natura 2000 tīklam un programmai LIFE; atkārtoti uzstāj, ka nepieciešama vienota izsekojamības metodika, kurā ņemti vērā visi tiešie un netiešie izdevumi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un šo izmaksu lietderība, un vienlaikus uzsver, ka jānodrošina, lai vispārējie ES izdevumi neietekmē bioloģisko daudzveidību negatīvi un lai atbalsta Eiropas mērķu bioloģiskās daudzveidības jomā sasniegšanu;

32.  uzsver, ka Dabas direktīvu pilnīga īstenošana un izpildes nodrošināšana, kā arī atbilstošs finansējums ir būtiski svarīgi, lai panāktu, ka bioloģiskās daudzveidības stratēģija kopumā ir veiksmīga un ka tiek sasniegts tās pamatmērķis; atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu nepārskatīt Dabas direktīvas;

33.  mudina Komisiju un dalībvalstis ātri pabeigt un sekmēt ekoloģisko tīklu “Natura 2000”, vienlaikus pastiprinot centienus nodrošināt, lai pietiekami daudz īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tiktu par tādām izraudzītas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu un lai līdztekus šāda statusa piešķiršanai tiktu veikti efektīvi pasākumi bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai Eiropā;

34.  norāda, ka pētījumi liecina par to, ka ilgtnespējīga lauksaimniecība ir viens no galvenajiem augsnes organiskā oglekļa un augsnes bioloģiskās daudzveidības zaudēšanas iemesliem; aicina ES veicināt metodes, ar kurām nodrošina augsnes kvalitāti, piemēram, augseku, ietverot arī pākšaugus, un lopkopību, tādējādi ļaujot ES sasniegt IAM Nr. 2.4 un Nr. 15.3;

35.  uzskata, ka ES ir jādara daudz vairāk, lai sasniegtu IAM Nr. 15; mudina jo īpaši Komisiju piešķirt prioritāti jautājumam par vides attīrīšanu, ierosinot saskaņotus standartus attiecībā uz augsnes izmantošanu un degradāciju un iespējami drīz nākot klajā ar rīcības plānu cīņai pret atmežošanu un mežu degradāciju, kas ir ticis vairākkārt izziņots, un grafiku tā īstenošanai;

36.  atzīst, ka izmaiņas saistībā ar augsnes bioloģisko daudzveidību un augsnes organisko oglekli galvenokārt izraisa zemes apsaimniekošanas prakse un izmaiņas zemes izmantojumā, kā arī klimata pārmaiņas, kurām ir būtiski negatīva ietekme uz visu ekosistēmu un sabiedrību; tādēļ aicina Komisiju nākamajā 8. VRP īpašu uzmanību pievērst ar augsni saistītiem jautājumiem;

37.  uzsver, ka sojas pupu miltu ES imports dzīvnieku ēdināšanai veicina mežu izciršanu Dienvidamerikā, tādējādi apdraudot IAM sasniegšanu atmežošanas, klimata pārmaiņu un bioloģiskās daudzveidības jomā;

38.  aicina Komisiju pastiprināt centienus pasaules mērogā, lai aizsargātu svarīgo Arktikas ekoloģiju un vidi; stingri mudina Komisiju nepieļaut nekādu politiku, kas stimulētu Arktikas izmantošanu fosilā kurināmā ieguvei;

39.  atzinīgi vērtē uzmanības pievēršanu bioloģiskajai daudzveidībai, dabas resursiem un ekosistēmām, kā arī konstatētajai saiknei starp šiem elementiem un cilvēka veselību un labklājību; uzsver, ka ir jāizstrādā „vienas veselības” pieeja, kas aptver cilvēka, dzīvnieku un vides veselību, un atgādina, ka ieguldījumi pētniecībā un inovācijā ar mērķi izstrādāt jaunas veselības aprūpes tehnoloģijas ir svarīgs priekšnoteikums IAM sasniegšanai; mudina Komisiju ļoti ātri veikt analīzi, lai reaģētu uz ESAO publikāciju “EU Health at a Glance”, kurā norādīts, ka daudzās ES dalībvalstīs nav pieaudzis paredzamais dzīves ilgums; norāda, ka vienlīdzīga piekļuve augstas kvalitātes veselības aprūpei ir ārkārtīgi svarīga ilgtspējīgas veselības aprūpes sistēmas nodrošināšanai, jo tā var mazināt nevienlīdzību; uzsver, ka ir jāpaveic vairāk, lai novērstu daudzveidīgos pieejamības šķēršļus individuālā, pakalpojumu sniedzēju un veselības aprūpes sistēmu līmenī un turpinātu veikt ieguldījumus inovācijā un medicīnas pētījumos, kā arī Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) darbībā ar mērķi izstrādāt tādus veselības aprūpes risinājumus, kas ir pieejami, ilgtspējīgi un vērsti uz to, lai pasaules mērogā apkarotu HIV/AIDS, tuberkulozi, meningītu, C hepatītu un citas novārtā atstātas infekcijas slimības, kuras bieži ir saistītas ar nabadzību; norāda, ka ieguldīšana pasaules mēroga medicīnas pētniecībā un izstrādē ir ārkārtīgi svarīga, lai risinātu aktuālās veselības problēmas, piemēram, cīnītos ar epidēmijām un rezistenci pret antibiotikām;

40.  uzsver, ka okeānu ekonomika vai “zilā ekonomika” piedāvā nozīmīgas iespējas jūras resursu ilgtspējīgai izmantošanai un saglabāšanai un ka piemērots atbalsts spēju veidošanā, lai izstrādātu un ieviestu plānošanas instrumentus un pārvaldības sistēmas, var dot iespēju jaunattīstības valstīm izmantot šīs iespējas; uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jāuzņemas nozīmīga loma šajā jautājumā;

41.  atzīst saikni, kas pastāv starp zivsaimniecības resursu iegūšanu, to aizsardzību un tirdzniecību; turklāt atzīst, ka alternatīvās izmaksas, kas rastos, ja netiks pārtrauktas kaitīgās zvejas dotācijas, ir ļoti augstas, jo bez rīcības šajā jomā zvejas resursi tiks izsmelti, kā rezultātā radīsies pārtikas nepietiekamība un tiks iznīcināti tie nodarbinātības avoti, ko bija plānots saglabāt;

42.  atgādina, ka gan ES, gan tās dalībvalstis ir parakstījušas Parīzes nolīgumu un līdz ar to apņēmušās sasniegt tā mērķus, un, lai to izdarītu, ir nepieciešama globāla rīcība; uzsver nepieciešamību integrēt ilgtermiņa dekarbonizācijas mērķi, lai ierobežotu globālo sasilšanu krietni zem 2 °C un arī lai censtos panākt vēl būtiskāku samazinājumu — līdz 1,5°C;

43.  atgādina, ka Komisijas priekšlikumā par 2030. gada klimata un enerģētikas politikas satvaru ir izvirzīti trīs galvenie mērķi 2030. gadam: samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 40 %, vismaz 27 % no kopējā ES enerģijas pieprasījuma apmierināt ar atjaunojamo energoresursu izmantošanu un panākt energoefektivitātes uzlabojumu vismaz 30 % apmērā; atgādina par Parlamenta pieņemtajām nostājām šo mērķu sakarā; uzsver, ka šie mērķi ir jāpārskata un jāsagatavo ES stratēģija nulles emisiju panākšanai līdz gadsimta vidum, paredzot izmaksu ziņā efektīvu rīcības programmu un ņemot vērā ES reģionu un valstu īpatnības, nolūkā sasniegt Parīzes nolīguma mērķus panākt, lai neto emisiju līmenis būtu nulle;

44.  aicina ES un dalībvalstis attīstības politikas nostādnēs efektīvi iekļaut klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumus; uzsver, ka ir jāveicina energoefektivitātes un tīro tehnoloģiju nodošana un jāsniedz atbalsts ieguldījumiem mazapjoma, ārpustīkla un decentralizētos atjaunojamās enerģijas projektos; aicina ES pastiprināt atbalstu ilgtspējīgai lauksaimniecībai, lai risinātu klimata pārmaiņu jautājumus, izmantojot mērķtiecīgu atbalstu mazajiem lauksaimniekiem, kultūraugu dažādošanai, agromežsaimniecībai un agroekoloģiskai praksei;

45.  norāda, ka vides degradācija un klimata pārmaiņas rada būtisku risku miera un taisnīguma nodrošināšanai un uzturēšanai; atzīst, ka ir jāpievērš lielāka uzmanība tam, cik liela nozīme klimata pārmaiņām un vides degradācijai ir pasaules mēroga migrācijas, nabadzības un bada veicināšanā; aicina ES un dalībvalstis klimata pārmaiņas saglabāt kā stratēģisku prioritāti diplomātiskajās sarunās pasaules līmenī, tostarp augsta līmeņa divpusējās valstu un reģionu sarunās ar G7 un G20 valstīm, ANO un ar tādām partnervalstīm kā Ķīna, lai turpinātu pozitīvu un aktīvu dialogu, ar ko sekmē globālo pāreju uz tīru enerģiju un novērš bīstamas klimata pārmaiņas;

46.  atzinīgi vērtē darbu, ko paveicis ASV izvietotais Klimata un drošības centrs, nosakot klimata pārmaiņu un starptautiskās drošības saskares punktus; šis centrs atsaucas uz klimata pārmaiņām kā “draudu veicinātāju”, kam nākotnē būs vajadzīgi plašāki humānās palīdzības un militārie pasākumi un kas izraisīs stipras vētras, apdraudot pilsētas un militārās bāzes;

47.  uzsver, ka enerģētiskā nabadzība, ko bieži definē kā situāciju, kad indivīdi vai mājsaimniecības nespēj pienācīgi apsildīt savu mājokli vai mājoklī par pieņemamu cenu izmantot citus vajadzīgos enerģētikas pakalpojumus, ir problēma daudzās dalībvalstīs; uzsver, ka enerģētisko nabadzību izraisa enerģijas cenu pieaugums, recesijas ietekme uz valstu un reģionu ekonomiku un mājokļi ar zemiem energoefektivitātes rādītājiem; atgādina, ka saskaņā ar ES statistiku attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC) tiek lēsts, ka 54 miljoni Eiropas iedzīvotāju (10,8 % no kopējā ES iedzīvotāju skaita) 2012. gadā nevarēja pietiekami apsildīt savus mājokļus, un līdzīgs skaits iedzīvotāju veica novēlotus maksājumus par komunālajiem pakalpojumiem vai dzīvoja sliktos sadzīves apstākļos; aicina dalībvalstis atzīt un risināt šo problēmu, jo enerģijas pamatpakalpojumu nodrošināšana ir ārkārtīgi svarīga, lai panāktu to, ka kopienu iedzīvotāji necieš no kaitīgas ietekmes uz veselību, nenonāk vēl lielākā nabadzībā un var saglabāt labu dzīves kvalitāti, un lai nodrošinātu, ka finansējums to mājsaimniecību atbalstam, kurām tas ir nepieciešams, nekļūtu pārmērīgi liels; uzsver, ka moderniem enerģētikas pakalpojumiem ir ļoti svarīga nozīme iedzīvotāju labklājībā un valsts ekonomiskajā attīstībā; tomēr norāda, ka pasaulē 1,2 miljardiem cilvēku nav pieejama elektrība un vairāk nekā 2,7 miljardiem cilvēku nav pieejamas tīras ēdiena gatavošanas iekārtas; turklāt atgādina, ka vairāk nekā 95 % no šiem cilvēkiem dzīvo Subsahāras Āfrikā vai Āzijas jaunattīstības valstīs un aptuveni 80 % dzīvo lauku apvidos; uzsver, ka enerģija ir centrālais faktors gandrīz visās būtiskākajās problēmās un iespējās, ar ko saskaras mūsdienu pasaule; uzsver, ka attiecībā uz nodarbinātību, drošību, klimata pārmaiņām, pārtikas ražošanu vai ienākumu palielināšanu enerģijas pieejamība visiem ir ļoti svarīga un ilgtspējīga enerģētika ir iespēja, kas pārveido dzīvi, ekonomiku un planētu;

48.  iesaka klimata jomas pasākumus pilnībā integrēt visā ES budžetā (klimata pasākumu integrācija), nodrošinot to, ka siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas pasākumi tiek integrēti visos lēmumos par ieguldījumiem Eiropā;

49.  aicina Komisiju reizi piecos gados, sākot no perioda sešus mēnešus pēc 2018. gadā plānotā veicinošā dialoga saskaņā ar UNFCCC, sagatavot ziņojumu par ES klimata jomas tiesību aktiem, tostarp par Kopīgo centienu regulu un ETS direktīvu, lai pārliecinātos, ka šie tiesību akti ir efektīvi, nodrošinot paredzamo ieguldījumu ES centienos samazināt SEG, un lai noteiktu, vai pašreizējie samazināšanas rezultāti būs pietiekami IAM un Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanai; turklāt prasa Komisijai vēlākais līdz 2020. gadam pārskatīt un paplašināt klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam un ES valstu paredzēto devumu, lai tos pienācīgi saskaņotu ar Parīzes nolīguma ilgtermiņa mērķiem un IAM; aicina Komisiju stimulēt SEG absorbcijas potenciālu, mudinot izstrādāt politikas virzienus, ar ko atbalsta apmežošanu, īstenojot pienācīgu mežu apsaimniekošanas praksi un ņemot vērā faktu, ka ES saskaņā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam apņēmās pasaules mērogā līdz 2020. gadam veicināt ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas īstenošanu, apturēt atmežošanu, atveseļot noplicinātās mežu zemes un palielināt apmežošanu un mežu atjaunošanu;

50.  uzsver, ka centieni mazināt globālo sasilšanu nav šķērslis ekonomikas izaugsmei un nodarbinātībai un ka, gluži pretēji, ekonomikas dekarbonizācija būtu jāuzskata par vienu no galvenajiem jaunas un ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības veicinātājiem; tomēr atzīst, ka virzībā uz jebkādu jaunu ekonomikas un sociālo modeli kopienas, kas veidotas saistībā ar tradicionālo rūpniecību, nenovēršami saskarsies ar grūtībām; uzsver, ka ir svarīgi sniegt atbalstu šajā pārejas procesā un aicina Komisiju un dalībvalstis novirzīt finansējumu no tādiem avotiem kā ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS), lai finansētu modernizāciju un taisnīgu pāreju šādu kopienu atbalstam un veicinātu labāko tehnoloģiju un ražošanas prakses ieviešanu nolūkā nodrošināt labākos vides aizsardzības standartus un drošu, stabilu un ilgtspējīgu nodarbinātību;

51.  norāda, ka nepārtraukta bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, mežu izciršanas un klimata pārmaiņu negatīvā ietekme var izraisīt konkurences pieaugumu attiecībā uz tādiem resursiem kā pārtika un enerģija, nabadzības palielināšanos, pasaules politisko nestabilitāti, iedzīvotāju pārvietošanos un jaunas globālās migrācijas tendences; uzstāj, lai Komisija, Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) un dalībvalstis minētos faktorus ņemtu vērā visos ārējo attiecību un starptautiskās diplomātijas aspektos, vienlaikus nodrošinot būtisku oficiālās attīstības palīdzības (OAP) finansējuma palielināšanu; aicina Komisiju, EĀDD un dalībvalstis visās darbībās un mijiedarbībā ar trešām valstīm īstenot centienus samazināt emisijas, veicinot atjaunojamo energoresursu avotu izmantošanu, resursu efektivitāti, bioloģisko daudzveidību un mežu aizsardzību, kā arī sekmējot klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām;

52.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ES ārpolitika ir saderīga ar IAM, un apzināt jomas, kurās vajadzīga turpmāka rīcība vai īstenošana, lai nodrošinātu, ka ar ES ārpolitiku atbalsta IAM efektīvu īstenošanu un tā nav pretrunā ar IAM un to īstenošanu citos reģionos, jo īpaši jaunattīstības valstīs; aicina Komisiju šajā nolūkā sākt uzticamu procesu, kurā izmanto prognožu / agrīnas brīdināšanas metodi attiecībā uz jaunām iniciatīvām un priekšlikumiem, tostarp spēkā esošo tiesību aktu pārskatīšanu, un nākt klajā ar priekšlikumu par visaptverošu ārējo ilgtspējīgas attīstības stratēģiju; vērš uzmanību uz tādiem pieejamiem instrumentiem un forumiem kā Eiropas Fonds ilgtspējīgai attīstībai (EFIA), ANO/EEK reģionālais forums par ilgtspējīgu attīstību (RFSD), Augsta līmeņa politiskais forums un ANO centrālā platforma; aicina Augsta līmeņa politiskajā forumā veikt paveiktā brīvprātīgu pārskatīšanu saskaņā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, kurā dalībvalstis mudinātas veikt regulāru un iekļaujošu paveiktā pārskatīšanu; uzsver, ka šajā sakarībā ir svarīgi veikt regulārus un pienācīgus ex-ante ietekmes novērtējumus; atgādina par Līgumā paredzēto pienākumu ņemt vērā attīstības sadarbības mērķus visās politikas jomās, kas var ietekmēt jaunattīstības valstis;

53.  uzsver OAP kā galvenā instrumenta nozīmi, lai īstenotu Ilgtspējīgas attīstības programmu laikposmam līdz 2030. gadam, izskaužot nabadzību visos tās veidos un apkarojot nevienlīdzību, un vienlaikus atgādina, ka ar attīstības palīdzību vien nepietiek, lai novērstu nabadzību jaunattīstības valstīs; uzsver, ka ir jāveicina instrumenti, ar ko sekmē lielāku pārskatatbildību, piemēram, atbalsts no budžeta līdzekļiem; aicina ES un tās dalībvalstis nekavējoties atkārtoti apliecināt savu apņemšanos attiecībā uz mērķi paredzēt 0,7 % no nacionālā kopienākuma un iesniegt priekšlikumus par detalizētu grafiku OAP pakāpeniskai palielināšanai, lai sasniegtu šo mērķi; atgādina par ES apņemšanos piešķirt vismaz 20 % no tās OAP cilvēces attīstības un sociālās iekļaušanas mērķiem, un aicina atjaunot apņemšanos šajā sakarībā; aicina Komisiju īstenot ESAO Attīstības veicināšanas komitejas (DAC) ieteikumu panākt, ka gada vidējais dotāciju līmenis sasniedz 86 % no kopējām OAP saistībām; aicina pasargāt OAP no darbības novirzīšanas un ievērot starptautiski pieņemtos attīstības efektivitātes principus, saglabājot OAP pamatmērķi izskaust nabadzību un īpašu uzmanību pievēršot vismazāk attīstītajām valstīm (VAV) un nestabilām situācijām; atgādina par nepieciešamību plašākā attīstības programmā iet tālāk par līdzekļu devēja/saņēmēja attiecībām;

54.  uzsver, ka fiskālā taisnīguma un pārredzamības nodrošināšana, cīņa pret nodokļu apiešanu, nelikumīgu finanšu plūsmu un nodokļu oāžu izskaušana, kā arī publisko finanšu pārvaldības uzlabošana, ilgtspējīga ekonomikas izaugsme un aizvien lielāka iekšzemes resursu mobilizēšana ir būtiska Attīstības programmas laikposmam līdz 2030. gadam finansēšanai; aicina ES izveidot finansēšanas programmu (DEVETAX 2030), lai mērķtiecīgi atbalstītu nodokļu struktūru izveidi jaunietekmes ekonomikas valstīs un palīdzētu jaunattīstības valstīm izveidot jaunas reģionālās nodokļu iestādes; atkārtoti aicina paredzēt starptautisku finanšu darījumu nodokli, lai risinātu ar nabadzību saistītās globālās problēmas, veikt izpēti par visu valstu un ES nodokļu politikas ietekmi uz jaunattīstības valstīm un ievērot politikas saskaņotības attīstībai principu, pieņemot tiesību aktus šajā jomā;

55.  aicina Komisiju un dalībvalstis attiecīgi pielāgot savu pieeju attiecībā uz migrāciju, lai izstrādātu migrācijas politiku saskaņā ar IAM 10 un attīstītu uz faktiem balstītu izpratni par migrantiem un patvēruma meklētājiem, cīnoties pret ksenofobiju un diskrimināciju, kas vērsta pret migrantiem, kā arī nolūkā veikt ieguldījumus cilvēku attīstības galvenajos virzītājspēkos; atkārtoti pauž bažas, ka jaunās politikas un finanšu instrumentus nelikumīgas un piespiedu migrācijas cēloņu novēršanai var īstenot, kaitējot attīstības mērķiem, un prasa piešķirt Eiropas Parlamentam stingrākas kontroles lomu šajā sakarībā, lai nodrošinātu, ka jaunie finansēšanas instrumenti ir saderīgi ar ES juridisko pamatu, kā arī ES principiem un saistībām, īpaši attīstības programmu līdz 2030. gadam; atgādina, ka attīstības sadarbības galvenais mērķis ir nabadzības izskaušana un ilgtermiņa ekonomiskā un sociālā attīstība;

56.  atzinīgi vērtē to, ka īpaša uzmanība tiek pievērsta ieguldījumiem jauniešos kā galvenajos IAM īstenotājos; uzsver, ka jaunattīstības valstu demogrāfiskās tendences ir jāpārvalda, īstenojot atbilstīgu valsts politiku un ieguldījumus jauniešu izglītībā un veselībā, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpē un izglītībā; uzsver, ka beidzot ir iespēja veicināt dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm, kas ir politikas saskaņotības attīstībai būtisks elements, un mudina ES integrēt šos centienus visās ārējās darbības jomās; atzīst, ka šie galvenie cilvēces attīstības un cilvēkkapitāla virzītājspēki ir jāizvirza par prioritāti, lai garantētu ilgtspējīgu attīstību;

57.  prasa ES un tās dalībvalstīm nodrošināt nepieciešamos resursus un politisko uzmanību, lai garantētu, ka dzimumu līdztiesības un sieviešu un meiteņu iespēju veicināšanas princips ir ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanas pamatā;

58.  mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai valstu budžeti nebūtu pretrunā IAM; uzskata, ka ES ir būtiski jāpaplašina videi draudzīgi ieguldījumi, inovācija un izaugsme, lai savlaicīgi un sekmīgi īstenotu Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, un atzīst, ka ir vajadzīgi jauni finansēšanas instrumenti un atšķirīga pieeja salīdzinājumā ar pašreizējo ieguldījumu politiku, piemēram, videi kaitīgu subsīdiju un augsta emisiju līmeņa projektu pakāpeniska pārtraukšana; aicina īstenot stratēģiju, kurai atbilstīgi daudznacionālie uzņēmumi un uzņēmumi savos darījumdarbības modeļos un institucionālie ieguldītāji savās ieguldījumu stratēģijās integrētu vides aizsardzības, sociālos un pārvaldības faktorus nolūkā pārvirzīt līdzekļus ilgtspējības finansējumam un nodalīt tos no fosilā kurināmā;

59.  aicina DFS pēc 2020. gada pārorientēt ES budžetu uz Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanu, nodrošinot to, ka tiek piešķirts pietiekams finansējums efektīvai IAM sasniegšanai; aicina pastiprināti integrēt ilgtspējīgu attīstību visos finansēšanas mehānismos un budžeta pozīcijās, atkārtoti norādot, ka ilgtermiņa politikas saskaņotībai ir liela nozīme izmaksu samazināšanā; uzsver kohēzijas politikas kā galvenās ES ieguldījumu politikas nozīmi un atgādina, ka nolūkā panākt vispārēju pāreju uz ilgtspējīgu un iekļaujošu ekonomikas izaugsmi visiem ES struktūrfondiem un ieguldījumu fondiem, tostarp Eiropas Stratēģiskajam investīciju fondam, ir horizontāli jāpiemēro ilgtspējības kritēriji un uz rezultātiem balstīti mērķi;

60.  aicina Eiropas Investīciju banku (EIB) nodrošināt, ka tā ievēro Eiropas vērtības, piemērojot stingrus ilgtspējības kritērijus attiecībā uz aizdevumiem, un ka jo īpaši aizdevumi enerģētikas un transporta nozarē ir vērsti uz zemu oglekļa dioksīda emisiju un ilgtspējīgiem projektiem;

61.  aicina EIB 40 % no tās aizdevumu portfeļa veltīt zemu oglekļa dioksīda emisiju un pret klimata pārmaiņām noturīgai izaugsmei līdz 2030. gadam;

62.  aicina EIB paredzēt vairāk līdzekļu Eiropas vietējā enerģijas atbalsta (ELENA) iniciatīvai, piešķirot dotācijas tehniskajam atbalstam, lai īstenotu energoefektivitātes, atjaunojamo energoresursu un pilsētu transporta projektus un programmas;

63.  atzīst, ka noturīga un ilgtspējīga infrastruktūra ir galvenais faktors, lai nodrošinātu ilgtspējīgu nākotni ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, un tā rada vairākus papildu ieguvumus, piemēram, noturību un labāku aizsardzību pret ugunsgrēkiem un plūdiem; uzskata, ka pāreju uz ilgtspējīgu sabiedrību var panākt, ievērojot principu „energoefektivitāte pirmajā vietā” un turpinot uzlabot iekārtu, energosistēmu un ēku efektivitāti, vienlaikus izveidojot uzglabāšanas sistēmas; atzīst, ka lielākais energoefektivitātes potenciāls ir ēkās un aicina ES apņemties līdz 2050. gadam panākt pilnībā ilgtspējīgu, dekarbonizētu un energoefektīvu ēku fondu, kuram ir gandrīz nulles enerģijas patēriņš un kura atlikušās enerģijas vajadzības nodrošina visdažādākie atjaunojamie energoresursi; aicina ātrāk palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru ES enerģijas avotu struktūrā; brīdina par neilgtspējīgus infrastruktūras piesaisti konkrētiem enerģijas avotiem un aicina Komisiju ierosināt pasākumus organizētai pārejai uz ilgtspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni un infrastruktūras attīstības pilnīgai pārorientācijai, lai mazinātu sistēmiskos ekonomiskos riskus, kas saistīti ar oglekļietilpīgiem finanšu aktīviem;

64.  aicina Komisiju un dalībvalstis par prioritāti izvirzīt ilgtspējīgu mobilitāti, uzlabojot vietējās sabiedriskā transporta sistēmas atbilstīgi katras valsts īpašajām iezīmēm un iedzīvotāju faktiskajām vajadzībām; uzskata, ka ES finanšu atbalstam transporta nozares un infrastruktūras attīstībai vajadzētu būt vērstam uz mērķiem, kas sniegt reālu pievienoto vērtību dalībvalstīs;

65.  uzsver, ka korupcija būtiski ietekmē vidi un ka aizsargājamo savvaļas augu un dzīvnieku sugu, minerālu un dārgakmeņu, kā arī tādu meža produktu kā koksne nelikumīga tirdzniecība arī ir cieši saistīta ar korupciju; turklāt uzsver, ka savvaļas augu un dzīvnieku nelikumīga tirdzniecība var turpināt kaitēt apdraudētajām sugām, savukārt nelikumīga mežizstrāde var izraisīt bioloģiskās daudzveidības izzušanu un palielināt oglekļa dioksīda emisijas, kas veicina klimata pārmaiņas; uzsver, ka organizēto noziedzīgo grupējumu peļņa ir laba un ar nelielu risku, jo meža noziegumos vainīgie reti tiek saukti pie atbildības un sankcijas bieži neatbilst noziedzīgā nodarījuma smagumam; atgādina, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencija, kurā visaptveroša uzmanība pievērsta korupcijas novēršanai, efektīvai tiesībaizsardzībai, starptautiskajai sadarbībai un līdzekļu atgūšanai, var būt efektīvs instruments korupcijas apkarošanai vides jomā; aicina dalībvalstis iekļaut pretkorupcijas stratēģijas, piemēram, attiecībā uz pārredzamību un pārskatatbildību, vides tiesību aktos un politikā un stiprināt demokrātiju un labu pārvaldību; uzsver, ka korupcijas apkarošana vides jomā palīdzēs radīt vienlīdzīgu piekļuvi tādiem svarīgākajiem resursiem kā ūdens un tīra vide un ir svarīga, lai aizsargātu mūsu vidi un nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību;

66.  atzīst kultūras un līdzdalības kultūras dzīvē nozīmi IAM programmas īstenošanā, kā arī kultūras nozīmi ārējās attiecībās un attīstības politikā, prasa piešķirt pienācīgu atbalstu kultūras iestādēm un organizācijām IAM programmas īstenošanas darbā, kā arī veidot vēl ciešākas saiknes starp pētniecību, zinātni, inovāciju un humanitārajām jomām;

67.  atgādina, ka līdzdalība kultūras dzīvē, uzlabo fizisko un garīgo veselību un labsajūtu, labvēlīgi ietekmē skolu un profesionālo darbību, palīdz cilvēkiem, kuriem visvairāk draud sociālā atstumtība, iekļūt darba tirgū un tādējādi ievērojami sekmē daudzu ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu;

68.  pauž dziļas bažas par atšķirībām dalībvalstu izglītības sistēmu īstenošanā, ko apliecina pēdējie PISA ziņojumi; uzsver, ka visiem pieejamas un pietiekami finansētas valsts izglītības un apmācības sistēmas ir svarīgas, lai nodrošinātu vienlīdzību un sociālo integrāciju un sasniegtu 4. IAM, un atgādina par kvalitatīvas izglītības nozīmi, nodrošinot iespējas neaizsargātām iedzīvotāju grupām, minoritātēm, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kā arī sievietēm un meitenēm; pauž nožēlu par to, ka joprojām pastāv augsts jauniešu bezdarba līmenis; norāda, ka izglītība ir ārkārtīgi svarīgs faktors pašpietiekamu sabiedrību attīstībā; prasa ES veidot saikni starp kvalitatīvu izglītību, tehnisko apmācību un arodmācībām un sadarbību ar rūpniecību, jo tas ir jauniešu nodarbināmības un kvalificētu darbvietu pieejamības būtisks priekšnoteikums;

69.  aicina ES un tās dalībvalstis aizsargāt reģionālās, minoritāšu un mazāk lietotās valodas un valodu daudzveidību un nodrošināt, lai netiktu pieļauta diskriminācija, integrējot IAM Eiropas politikas satvarā un pašreizējās un turpmākajās Komisijas prioritātēs;

70.  uzskata, ka kultūras daudzveidība un dabas mantojuma aizsardzība būtu jāveicina visā Eiropas politikas satvarā, tostarp, ar izglītību;

71.  aicina dalībvalstis par prioritāti uzskatīt rūpniecības objektu pārveidi vides un ekonomiskajā ziņā, kuri daudzviet Eiropā var izraisīt augstu vides elementu piesārņojuma līmeni un nopietnu veselības apdraudējumu vietējiem iedzīvotājiem;

72.  norāda, ka ES pilsētvides attīstības programmas īstenošanā svarīga loma būs pasaules “Jauno pilsētu attīstības programmai”, un atzinīgi vērtē tādas politikas attīstību, kas dotu iespēju pilsētām un reģioniem veikt sinerģiskus ekoloģiski draudzīgus ieguldījumus; atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā “Eiropas zaļā lapa” un Globālā pilsētas mēru klimata un enerģētikas pakts un turklāt uzsver pilsētu un reģionu neaizstājamo nozīmi ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanā, jo ilgtspējai ir nepieciešama sadarbības un ilgtermiņa pieeja visos pārvaldības līmeņos un visās nozarēs;

73.  atgādina, ka 2030. gada programma atzīst, ka mēs vairs nevaram skatīt pārtiku, iztikas līdzekļus un dabas resursu pārvaldību atsevišķi; uzsver, ka uzmanības koncentrēšana uz lauku attīstību un ieguldījumiem lauksaimniecībā — kultūraugos, lauksaimniecības dzīvniekos, mežsaimniecībā, zivsaimniecībā un akvakultūrā — ir iedarbīgs līdzeklis, lai izskaustu nabadzību un badu un panāktu ilgtspējīgu attīstību; norāda, ka lauksaimniecībai ir svarīga nozīme cīņā pret klimata pārmaiņām; uzsver, ka ilgtspējīgas attīstības mērķi var sasniegt vienīgi ziemeļu–dienvidu, dienvidu–dienvidu un trīspusējas sadarbības ceļā un kā globālas partnerības starp vairākiem dalībniekiem visdažādākajās jomās;

74.  atzinīgi vērtē nodomu iekļaut tirdzniecības un ieguldījumu politiku, kurā būtu integrēta ilgtspējīga attīstība, un prasa ES politikas veidošanā ES teritorijā un ārpus tās robežām labāk risināt preču un dabas resursu piegādes ietekmes jautājumu Eiropas Savienībā un ārpus tās; prasa pārskatīt ieguldījumu politiku un plaši izmantot inovatīvus finansēšanas instrumentus, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus; aicina Komisiju nodrošināt, lai turpmāko tirdzniecības nolīgumu ilgtspējīgas attīstības pārbaudes būtu pārredzamas;

75.  aicina Komisiju, iesaistot attiecīgas ieinteresētās personas, izstrādāt un nodrošināt konkrētu īpaši pielāgotu atbalstu nelabvēlīgos apstākļos esošām mājsaimniecībām un grupām ar zemiem ienākumiem, piemēram, romiem, lai nodrošinātu veselīgu dzīvi un piekļuvi pamatpakalpojumiem un drošiem un tīriem dabas resursiem, piemēram, ūdenim, gaisam, cenas ziņā pieejamiem un mūsdienīgiem enerģijas resursiem, un veselīgam uzturam, kas arī palīdzētu sasniegt IAM Nr. 1., 10 un 15 par nabadzības izskaušanu, nevienlīdzības samazināšanu un miermīlīgas un iekļaujošas sabiedrības veicināšanu;

76.  atzīmē — kā minēts Programmā 2030 — ka personu ar invaliditāti gadījumā ir ļoti augsts nabadzības risks, un viņiem nav pienācīgas iespējas nodrošināt savu pamattiesību ievērošanu, piemēram, tiesības uz izglītību, veselības aprūpi un nodarbinātību;

77.  uzskata, ka ES iniciatīvās, kuru mērķis ir radīt ilgtspējīgu nākotni, nevar neņemt vērā plašākas debates par dzīvniekiem kā jutīgām būtnēm un viņu labturību, šo jautājumu bieži vien neņemot vērā dominējošajās ražošanas un patēriņa sistēmās; uzsver, ka ES ir jāpārvar pašreizējā politiskie un tiesību aktu trūkumi attiecībā uz dzīvnieku labturību, kā to prasa aizvien vairāk Eiropas iedzīvotāju;

78.  aicina Komisiju pastiprināt centienus un finansējuma piešķiršanu informēšanas un mērķtiecīgas izglītošanas kampaņām un sekmēt pilsoņu iesaistīšanos un rīcību ilgtspējīgas attīstības jomā;

79.  aicina Komisiju un dalībvalstis līdz 2020. gada beigām pārtraukt sniegt stimulus biodegvielām, kuru pamatā ir palmu eļļa un soja un kas noved pie mežu izciršanas un kaitējuma kūdrājiem; turklāt aicina ieviest vienotu sertifikācijas shēmu ES tirgū ievestai palmu eļļai, apliecinot sociāli atbildīgu produkta izcelsmi;

80.  stingri mudina Komisiju turpināt aktīvāk veikt efektīvus pasākumus, lai mazinātu sliktu gaisa kvalitāti, kas ir par iemeslu vairāk nekā 430 000 priekšlaicīgas nāves gadījumu ES ik gadu; mudina Komisiju nodrošināt jauno un spēkā esošo tiesību aktu izpildi, lai paātrinātu juridiskas darbības pret dalībvalstīm, kas neievēro tiesību aktus gaisa piesārņojuma jomā, un ierosināt jaunus, efektīvus tiesību aktus, tostarp uz nozarēm attiecīgus tiesību aktus, lai risinātu sliktās gaisa kvalitātes problēmu un novērstu daudzos piesārņojuma avotus, vienlaikus novēršot arī metāna emisijas; uzsver to, ka Savienībai vēl ir jāpaveic daudz, lai sasniegtu ES noteiktos gaisa kvalitātes līmeņus, kas ir daudz mazāk stingri par tiem, kurus ieteikusi Pasaules Veselības organizācija (PVO);

81.  atzīmē, ka Komisija ir pievērsusies sliktas gaisa kvalitātes problēmai, uzsākot vairākas pārkāpuma procedūras, jo īpaši pret tiem, kas atkārtoti pārsniedz Direktīvā 2008/50/EK noteiktās NO2 robežvērtības;

82.  norāda, ka trokšņa piesārņojuma samazināšana ir viens no kvalitātes parametriem, kas līdz 2020. gadam netiks sasniegts; uzsver, ka ES trokšņa iedarbība noved vismaz 10 000 priekšlaicīgas nāves gadījumu gadā saistībā ar koronāro sirds slimību un infarktu un ka 2012. gadā apmēram ceturtā daļa ES iedzīvotāju bija pakļauti par robežvērtību skaļākam trokšņa līmenim; aicina dalībvalstis par prioritāti izvirzīt trokšņa līmeņa uzraudzību un nodrošināt to, ka tiek ievērotas ārējās un iekšējās vides robežvērtības; turklāt prasa ieviest pasākumus, lai novērstu trokšņa piesārņojumu;

83.  uzsver, ka Komisijas dati liecina, ka vairāk nekā 50 % no ES graudaugu tiek izmantoti dzīvnieku barošanai; norāda, ka ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ir brīdinājusi, ka turpmāka graudaugu izmantošana dzīvnieku barībā varētu apdraudēt nodrošinātību ar pārtiku, samazinot graudu apjomu, kas pieejams lietošanai pārtikā;

84.  uzsver lopkopības nozares ieguldījumu ES ekonomikā un ilgtspējīgā lauksaimniecībā, jo īpaši tad, ja tā ir integrēta augkopības ražošanas sistēmās; vērš uzmanību uz aktīvas barības vielu cikla pārvaldības potenciālu lopkopības nozarē, lai mazinātu oglekļa dioksīda, amonjaka un nitrātu emisiju ietekmi uz vidi; turklāt vērš uzmanību uz integrētas lauksaimniecības potenciālu sekmēt labāk funkcionējošas lauksaimniecības ekosistēmas un klimatam labvēlīgu lauksaimniecības nozari;

85.  norāda, ka jaunattīstības valstīs sievietes lauksaimniecības nozarē varētu par 20–30 % palielināt saimniecību ražīgumu, ja viņām būtu tāda pati piekļuve resursiem kā vīriešiem; uzsver, ka šis ražīguma palielinājums varētu par 12–17 % samazināt pasaules badacietēju skaitu;

86.  īpaši uzsver sieviešu kā ģimenes locekļu galveno lomu ģimenes saimniecībās, kas ir galvenās sociālekonomiskās sistēmas šūnas lauku apvidos, — sievietes rūpējas par pārtikas ražošanu, tradicionālo zināšanu un prasmju saglabāšanu, kultūras identitāti un vides aizsardzību, turklāt jāņem vērā, ka sievietes lauku apvidos skar arī atalgojuma un pensijas atšķirības;

87.  atgādina, ka saskaņā ar 7. vides rīcības programmu Komisijai ir pienākums novērtēt Savienības patēriņa ietekmi uz vidi globālā kontekstā; uzsver, cik pozitīva ietekme uz cilvēka veselību un siltumnīcefekta gāzu samazināšanu var būt ilgtspējīgiem dzīvesveidiem; atgādina Komisijai, ka 12.8 IAM noteikts, ka sabiedrībai ir jābūt pieejamai informācijai un jāveicina tās izpratne par ilgtspējīgu attīstību un dzīvesveidiem; tāpēc mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt programmas, lai palielinātu sabiedrības informētību par dažādu patēriņa veidu ietekmi uz cilvēku veselību, vidi, nodrošinājumu ar pārtiku un klimata pārmaiņām; aicina Komisiju nekavējoties publicēt paziņojumu par ilgtspējīgu Eiropas pārtikas sistēmu;

88.  norāda, ka IAM Nr. 12.8 liek valdībām nodrošināt, lai cilvēkiem visā pasaulē būtu attiecīgā informāciju un izpratne par ilgtspējīgu attīstību un dzīvesveidu saskaņā ar dabu; mudina Komisiju un dalībvalstis attiecīgi izstrādāt programmas, lai palielinātu sabiedrības informētību par patēriņa līmeņu ietekmi uz cilvēku veselību, vidi, nodrošinājumu ar pārtiku un klimata pārmaiņām;

89.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt vispārējas ES politikas pamatnostādnes, lai risinātu tādas pasaules mēroga problēmas kā HIV/AIDS, tuberkuloze, C hepatīts un mikroorganismu rezistence, ņemot vērā atšķirīgo situāciju un konkrēto problemātiku, kas raksturīga ES dalībvalstīm un to kaimiņvalstīm, kur ir vislielākā saslimstība ar HIV un multirezistento tuberkulozi; aicina Komisiju un Padomi uz stingru politisku rīcību dialogā ar valstīm, kurās ir ievērojams slimību slogs, tostarp Āfrikas, Austrumeiropas un Vidusāzijas reģiona kaimiņvalstīm, lai panāktu, ka tiek izstrādāti plāni ilgtspējīgai pārejai uz pašas valsts nodrošinātu finansējumu un ka līdz ar to aizvien vērienīgāku HIV un tuberkulozes programmu efektīva īstenošana turpināsies arī pēc tam, kad starptautisko līdzekļu devēju atbalsts būs beidzies, un aicina abas minētās iestādes arī turpmāk cieši sadarboties ar attiecīgajām valstīm, nodrošinot, ka tās pašas uzņemas atbildību par pasākumiem, kas jāveic pret HIV un tuberkulozi;

90.  atzīst, ka “PREP” zāļu pieejamība ir efektīva HIV/AIDS profilaksē; turklāt aicina Komisiju un Eiropas Slimību profilakses un kontroles centru (ECDC) atzīt, ka HIV/AIDS ārstēšana ir arī profilaktiska;

91.  atzīst, ka seksuālajai un reproduktīvajai veselībai un tiesībām (SRHR) ir nozīmīgs pārmaiņu veicināšanas potenciāls daudzdimensiju nabadzības izskaušanai un ka SRHR būtu vienmēr atzīst kā priekšnoteikums gan veselīgai dzīvei, gan dzimumu līdztiesībai; šajā ziņā uzsver, ka satvarā ir jāpievērš lielāka uzmanība SRHR, ko diemžēl joprojām uzskata par nišas jautājumu, neraugoties uz to ārkārtīgi būtisko nozīmi dzimumu līdztiesības, iespēju nodrošināšanas jauniešiem, cilvēku attīstības un galu galā nabadzības izskaušanas jomā; uzsver, ka ir panākts tikai neliels progress salīdzinājumā ar iepriekšējām ES pieejām un ka SRHR joprojām nav atzītas par ilgtspējīgas attīstības galvenajiem virzītājspēkiem; norāda, ka ES nostāja šajā jautājumā ir nekonsekventa, kā to apliecina šis tiesību aktu kopums: Komisija savā paziņojumā par programmu 2030. gadam atzīst ES rīcību šajā jomā tikai saistībā ar “veselības” aspektu un paziņojumā par konsensu tikai saistībā ar “dzimumu līdztiesības” aspektu; aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt pieprasīt, lai ASV pārdomātu savu nostāju attiecībā uz tā dēvēto finansējuma bloķēšanas politiku pret abortus atbalstošām organizācijām (Global Gag Rule);

92.  uzsver vajadzību turpināt veicināt pētījumus veselības jomā, lai izstrādātu jaunus un uzlabotus pieejamus, izmaksu ziņā pieņemamus un piemērotus medicīniskos risinājumus HIV/AIDS, tuberkulozei un citām ar nabadzību saistītām un novārtā atstātām slimībām, jaunām epidēmijām un mikroorganismu rezistencei;

93.  norāda, ka ES lauksaimniecības nozare jau dod ievērojamu ieguldījumu ilgtspējības nodrošināšanā; tomēr atzīmē, ka būtu jānodrošina, lai kopējā lauksaimniecības politika (KLP) varētu labāk reaģēt un pašreizējiem un turpmākiem izaicinājumiem; aicina Komisiju izpētīt, kā KLP un ilgtspējīgas lauksaimniecības sistēmas varētu vislabāk palīdzēt IAM sasniegšanā, lai nodrošinātu stabilu nodrošinājumu ar nekaitīgu un uzturvielām bagātu pārtiku, kā arī aizsargātu un bagātinātu dabas resursus, vienlaikus cīnoties pret klimata pārmaiņām; prasa Komisijai saistībā ar gaidāmo paziņojumu par KLP pēc 2020. gada, nākt klajā ar priekšlikumiem, lai vēl vairāk nostiprinātu zaļināšanas pasākumu efektivitāti un nodrošinātu IAM Nr. 2, 3, 6, 12, 13, 14 un 15 sasniegšanu; aicina Komisiju arī popularizēt vietēji un ekoloģiski audzētu pārtiku, kura audzēta ar mazām oglekļa dioksīda emisijām un samazinātu ietekmi uz augsni un ūdeni; uzsver, cik svarīgas ir agroekosistēmas un ilgtspējīga mežu apsaimniekošana, kā arī stimulu nodrošināšana pamestu lauksaimniecības platību ilgtspējīgai atjaunošanai; uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka visi ES politikas virzieni efektīvi sasniedz noteiktos mērķus, nodrošinot starp politikas jomām stingru atbilsmi un lielāku saskaņotību; uzsver, ka tas ir jo īpaši svarīgi attiecībā uz dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un KLP instrumentiem, kas paredzēti šā jautājuma risināšanai;

94.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt šo agroekoloģisko pāreju, vienlaikus līdz minimumam samazinot pesticīdu izmantošanu, kas ir kaitīgi veselībai un videi, un izstrādāt pasākumus, lai aizsargātu un atbalstītu bioloģisko un biodinamisko lauksaimniecību KLP ietvaros;

95.  aicina Komisiju un dalībvalstis reformēt ES noteikumus par pesticīdu apstiprināšanu cik drīz vien iespējams un noteikt saistošus mērķus, lai samazinātu to izmantošanu;

96.  norāda, ka Eiropas lauksaimniecības nozare lauku apvidos rada darbvietas lauksaimniecībā un citās nozarēs miljoniem cilvēku, garantējot pārtikas nodrošinājumu un piesaistot cilvēkus lauku apvidiem kā vietai, kas piemērota dzīvošanai, ekonomiskajām darbībām un atpūtai; turklāt norāda, ka ainavas ar augstu bioloģiskās daudzveidības un dabas vērtību piesaista cilvēkus laukiem, sniedzot pievienoto vērtību lauku apvidiem; norāda uz lauku attīstības politikas lielo vērtību, veidojot dzīvotspējīgas, stabilas un aktīvas lauku kopienas un ekonomiku; norāda, ka labāka lauksaimnieku piekļuve resursiem ir būtiska, lai sasniegtu šo mērķi;

97.  prasa attīstīt lauksaimniecību, galveno uzmanību pievēršot ģimenes saimniecībām, lai tām palīdzētu labāk izmantot tādus Eiropas fondus kā Eiropas Stratēģiskais investīciju fonds (ESIF), un īpašu uzmanību pievēršot mazajām un vidējām saimniecībām, daloties informācijā, nododot zināšanas un izmantojot priekšrocības, ko sniedz vietējās un reģionālās vērtību un ražošanas ķēdes un reģionālā nodarbinātība, lielāku uzsvaru liekot uz saikni ar piepilsētas teritoriju un tiešo pārdošanu, kas ir veiksmīgs modelis daudzās ES daļās; uzskata, ka lauksaimnieku spēja saņemt taisnīgu atlīdzību par darbu ir Eiropas lauksaimniecības ilgtspējas nosacījums un garantija lauksaimnieku labklājībai;

98.  atgādina, ka ir svarīgi garantēt pienācīgus sabiedriskos pakalpojumus, jo īpaši bērnu un vecāka gadagājuma iedzīvotāju aprūpi, ņemot vērā to, ka šādi pakalpojumi ir īpaši svarīgi sievietēm, jo viņām tradicionāli ir bijusi galvenā loma ģimenes jaunāko un vecāko locekļu aprūpē;

99.  norāda uz tradicionālo zināšanu un pārtikas produktu nozīmi, jo īpaši tālākajos, kalnu un mazāk attīstītos ES reģionos, kā arī uz tādu ES kvalitātes shēmu kā aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (AĢIN) ekonomisko ieguldījumu vietējās teritorijās; atgādina par Parlamenta vienbalsīgo atbalstu šādu aizsardzības shēmu paplašināšanai, attiecinot tās uz plašāku reģionos ražoto produktu klāstu; šajā sakarībā uzsver arī Eiropas kvalitātes shēmu (ACVN, AĢIN, GTĪ) nozīmi iztikas līdzekļu nodrošināšanā un saglabāšanā minētajos reģionos; atzīst, ka šīs shēmas ir plašāk zināmas tikai dažās dalībvalstīs, un prasa uzlabot izpratni par to priekšrocībām visā Eiropas Savienībā;

100.  uzsver, ka Vidusjūras mežu un tradicionālās ganību zemes (dehesa) agromežsaimniecības sistēmas, kas ilgtspējīgi un bez problēmām apvieno ekstensīvas lopkopības, zemkopības un mežsaimniecības darbības, ieguldījumu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un nodrošināšanā, lai to atzītu un atbalstītu saskaņā ar KLP;

101.  uzsver bioenerģijas nozīmi auku saimniecībām un bioekonomikai, kā arī iekārtām, kas paredzētas atjaunojamās enerģijas ražošanai, glabāšanai un izplatīšanai, kā arī tās izmantošanai lauku saimniecībās, jo minētās iekārtas, ar papildu noieta iespējām palīdz nodrošināt ienākumu drošību un gan rada, gan saglabā augstas kvalitātes darbvietas lauku apvidos; uzsver, ka bioenerģijas attīstība ir jāvirza ilgtspējīgi un ka šāda attīstība nedrīkst radīt šķēršļus pārtikas un dzīvnieku barības ražošanai; uzsver, ka tā vietā enerģijas vajadzības būtu jāapmierina, veicinot tādu atkritumu un blakusproduktu izmantošanu, kas nav noderīgi nevienā citā procesā;

102.  norāda, ka pākšaugu audzēšana var augsekas sistēmā nodrošināt pozitīvu rezultātu lauksaimniekiem, dzīvniekiem, bioloģiskajai daudzveidībai un klimata vajadzībām; aicina Komisiju izstrādāt tā dēvēto olbaltumvielu plānu, kas paredz augsekas sistēmā iekļaut pākšaugus;

103.  uzskata, ka ir vajadzīgs pastāvīgs progress precīzās lauksaimniecības, digitalizācijas, enerģijas racionālas izmantošanas, augu un dzīvnieku audzēšanas un integrētās augu aizsardzības integrēšanas jomās, jo efektivitātes paaugstināšana, balstoties uz IAM un bioloģiskās daudzveidības principiem, palīdzēs samazināt gan pieprasījumu pēc zemes lauksaimniecībā, gan lauksaimniecības ietekmi uz vidi; uzskata, ka, padarot bioloģisko daudzveidību lauksaimniekiem izmantojamu, varētu palīdzēt uzlabot ienākumus, augsnes veselību un veiktspēju, kā arī palīdzēt kaitēkļu apkarošanā un apputeksnēšanas uzlabošanā; tāpēc uzsver uzlabota tiesiskā regulējuma nozīmi, lai nodrošinātu savlaicīgas, efektīvas un lietderīgas lēmumu pieņemšanas procedūras; uzsver, ka ar šādiem “viediem” risinājumiem būtu jāstimulē un jāatbalsta iniciatīvas, kas pielāgotas mazo lauku saimniecību vajadzībām bez apjomradītiem ietaupījumiem, lai tās varētu gūt labumu no jaunajām tehnoloģijām;

104.  uzskata, ka ir būtiski saglabāt un attīstīt tradicionālo un vietējo šķirņu rādītājus, ņemot vērā to spēju pielāgoties savas izcelsmes vides apstākļiem, un ka ir būtiski ievērot lauksaimnieku tiesības autonomi selekcionēt augus, uzglabāt dažādu sugu un šķirņu sēklas un mainīties ar tām, lai nodrošinātu Eiropas lauksaimniecības ģenētisko daudzveidību; noraida mēģinājumus jebkādā veidā patentēt dzīvību, augus un dzīvniekus, ģenētisko materiālu vai būtiskus bioloģiskus procesus, jo īpaši tad, ja runa ir par vietējām sugām, to daudzveidību un īpatnībām;

105.  aicina Komisiju nākt klajā ar rīcības plānu un izveidot ekspertu grupu, lai izstrādātu ilgtspējīgāku augu aizsardzības sistēmu; uzsver, ka ir vajadzīga tāda augu aizsardzības sistēma, kas uzlabo mijiedarbību starp augu audzēšanas centieniem, dabiskām aizsardzības sistēmām un pesticīdu izmantošanu;

106.  uzskata, ka lauku apvidos ir jāveicina platjoslas pieslēgumu ierīkošana un jāuzlabo transport pakalpojumi, lai varētu sekmēt ne vien vides ilgtspējības mērķu sasniegšanu, bet arī dot ieguldījumu lauku apvidu izaugsmē, kas būtu pilnībā ilgtspējīgi vides, ekonomikas un sociālajā ziņā.

107.  uzsver, ka ir nepieciešams padarīt kultūru par neatņemamu Komisijas rīcības daļu attiecībā uz ilgtspējību, skaidri uzsverot, ka tai ir svarīga loma ekonomikas attīstībā, darbvietu radīšanā, demokrātijas, sociālā taisnīguma un solidaritātes veicināšanā, kohēzijas stiprināšanā un sociālās atstumtības, nabadzības un paaudžu un demogrāfisko atšķirību novēršanā; aicina Komisiju koordinēti integrēt kultūras mērķus, definīcijas, instrumentus un novērtēšanas kritērijus savā stratēģijā attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem;

108.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) A/RES/70/1.
(2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Lēmums Nr. 1386/2013/ES. (OV L 354, 28.12.2013., 171. lpp.).
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0224.
(4) https://ec.europa.eu/epsc/sites/epsc/files/strategic_note_issue_18.pdf
(5) Komisijas 2011. gada 3. maija paziņojums „Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls — ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam”, (COM(2011)0244).
(6) Komisijas 2015. gada 2. oktobra ziņojums "Starpposma pārskats par ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju līdz 2020. gadam, (COM(2015)0478).
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0034.
(8) https://unstats.un.org/sdgs/report/2016/goal-13/
(9) EVA Ziņojums Nr. 20/2016, Ziņojums par vides stāvokļa rādītājiem 2016. gadā, atbalstot 7. vides rīcības programmas īstenošanas uzraudzību, https://www.eea.europa.eu/publications/environmental-indicator-report-2016

Juridisks paziņojums