Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2015/2041(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0133/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0133/2017

Debates :

PV 11/09/2017 - 23
CRE 11/09/2017 - 23

Balsojumi :

PV 14/09/2017 - 8.13
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0358

Pieņemtie teksti
PDF 610kWORD 67k
Ceturtdiena, 2017. gada 14. septembris - Strasbūra Galīgā redakcija
Pārredzamība, pārskatatbildība un integritāte ES iestādēs
P8_TA(2017)0358A8-0133/2017

Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. septembra rezolūcija par pārredzamību, pārskatatbildību un integritāti ES iestādēs (2015/2041(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 15. aprīļa lēmumu par grozījumu izdarīšanu iestāžu nolīgumā par Pārredzamības reģistru(1),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 9. un 10. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

–  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 8. maija rezolūciju par pamatsistēmas izstrādi interešu pārstāvju (lobētāju) darbības reglamentēšanai Eiropas Savienības iestādēs(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 25. novembra lēmumu netikties ar nereģistrētiem lobistiem un publicēt informāciju par lobēšanas sanāksmēm,

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 11. marta rezolūciju par publisku piekļuvi dokumentiem (Reglamenta 104. panta 7. punkts) 2011.–2013. gadā(3),

–  ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pieņemtos lobēšanas pārredzamības un integritātes principus,

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 13. decembra lēmumu par Parlamenta Reglamenta vispārēju pārskatīšanu(4),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Juridiskās komitejas, kā arī Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus (A8-0133/2017),

A.  tā kā Savienība „ievēro pilsoņu vienlīdzības principu, pret ikvienu paužot vienlīdzīgu attieksmi savās iestādēs un struktūrās” (LES 9. pants); tā kā „katram pilsonim ir tiesības piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē” un „lēmumus pieņem iespējami atklāti, un tie cik iespējams ir tuvināti pilsoņiem” (LES 10. panta 3. punkts, un līdzīgā veidā formulēts ir LES preambulas 13. apsvērums un 1. panta otrajā daļa un 9. pants); tā kā „Savienības iestādes un struktūras darbojas iespējami atklāti” (LESD 15. panta 1. punkts);

B.  tā kā ES iestādes jau ir guvušas panākumus, nodrošinot lielāku darbības pārredzamību, un lielākajā daļā jomu tās pārredzamību, pārkatatbildību un integritāti jau nodrošina labāk nekā valstu un reģionālajās politiskajās iestādes;

C.  tā kā likumdevēju un sabiedrības dialogs ir būtiska demokrātijas daļa, un par tādu ir uzskatāma arī interešu pārstāvība, un tā kā dažādo interešu pienācīga pārstāvība likumdošanas procesā dalībvalstīm sniedz informāciju un speciālās zināšanas un ir izšķiroši svarīga, lai nodrošinātu plurālistisko sabiedrību pienācīgu darbību;

D.  tā kā ES aizvien vairāk attālinās no tās iedzīvotājiem un tā kā ir jāpanāk plašsaziņas līdzekļu lielāka ieinteresētība ES jautājumos, ES iestādēm ir jācenšas nodrošināt augstākos iespējamos pārredzamības, pārskatatbildības un integritātes standartus; tā kā minētie principi ir būtiski un papildinoši faktori, kas sekmē labu pārvaldību ES iestādēs un nodrošina lielāku atklātību ES darbībā un tās lēmumu pieņemšanas procesā, un tā kā tiem vajadzētu būt galvenajiem iestāžu kultūras principiem;

E.  tā kā pilsoņu uzticēšanās ES iestādēm ir būtiska, lai nodrošinātu demokrātiju, labu pārvaldību un efektīvu politikas veidošanu; tā kā ir jāsamazina pārskatatbildības trūkums Eiropas Savienībā un jātiecas uz tādu pārbaužu ieviešanu, kas paredz lielāku sadarbību un apvieno demokrātiskās pārraudzības, kontroles un revīzijas darbības, vienlaikus nodrošinot lielāku pārredzamību;

F.  tā kā nepārredzama, vienpusēja interešu pārstāvība var radīt korupcijas risku un var ievērojami apdraudēt politikas veidotāju integritāti un sabiedrības uzticību ES iestādēm, un radīt nopietnas problēmas minētās integritātes un uzticības nodrošināšanā; tā kā korupcijai ir būtiskas finansiālas sekas un tā joprojām nopietni apdraud demokrātiju, tiesiskumu un publiskos ieguldījumus;

G.  tā kā tiesību aktam kā obligātā Pārredzamības reģistra jaunajam tiesiskajam pamatam ir nepieciešama juridiska to darbību definīcija, kas attiecas uz reģistra darbības jomu un kas palīdzētu precizēt pastāvošās neskaidrās pārredzamības, integritātes un pārskatatbildības definīcijas un skaidrojumus;

H.  tā kā dažās dalībvalstīs nacionālās pārredzamības reģistri jau ir izveidoti;

I.  tā kā saskaņā ar LESD 15. panta 3. punktā paredzētajām pārredzamības prasībām kopsakarā ar Pamattiesību hartas 42. pantu un iedibināto Eiropas Savienības Tiesas (EST) judikatūru visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības iepazīties ar Savienības iestāžu, struktūru un citu aģentūru dokumentiem(5),

Pārredzamības reģistra padarīšana par maksimāli obligātu

1.  atzinīgi vērtē Prezidija lūgumu Parlamenta administrācijai izstrādāt modeli, pamatojoties uz kuru visi referenti un atzinumu izstrādātāji sagatavotu ietekmes uz likumdošanas procesu brīvprātīgu izvērtējumu, kurā būtu atspoguļoti interešu pārstāvji un organizācijas, ar kurām viņi ir apspriedušies; minētajam modelim ir jābūt pieejamam arī kā IT instrumentam;

2.  atgādina par to, ka 2016. gada 13. decembrī notika Reglamenta pārskatīšana, saskaņā ar kuru deputātiem būtu jāiedibina regulāra prakse, ka tikšanās notiek tikai ar tiem interešu pārstāvjiem, kas ir reģistrēti Pārredzamības reģistrā, un prasa šo prasību attiecināt arī uz sanāksmēm, kurās interešu pārstāvji tiekas ar ģenerālsekretāriem, ģenerāldirektoriem un politisko grupu ģenerālsekretāriem; aicina deputātus un viņu darbiniekus pārbaudīt, vai interešu pārstāvji, ar kuriem viņi ir iecerējuši tikties, ir reģistrēti, un, ja viņi reģistrēti nav, lūgt viņiem to izdarīt pēc iespējas ātrāk pirms tikšanās; mudina Padomi ieviest līdzīgu normu, kurā būtu ietvertas pastāvīgas pārstāvniecības; uzskata par nepieciešamu likt vienībām, kurām ir jāreģistrējas Pārredzamības reģistrā, ar dokumentiem apliecināt, ka iesniegtā informācija ir precīza;

3.  atgādina, ka Komisijas 2014. gada 25. novembra lēmumā par tikšanos publicēšanu ir definējusi to, kas ir uzskatāms par „tikšanos ar interešu pārstāvjiem”; atgādina par normām, kurās ir reglamentēts, kādu informāciju var neizpaust saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001; uzskata, ka normas, kas reglamentē šādas tikšanās, nedrīkstētu aprobežoties tikai ar „divpusējām” tikšanām, un tajās būtu jāiekļauj arī tikšanās ar starptautiskajām organizācijām;

4.  uzskata, ka referentiem, ēnu referentiem un komiteju priekšsēdētājiem būtu jāpublisko to tikšanās ar interešu pārstāvjiem, kas ietilpst pārredzamības reģistra darbības jomā attiecībā uz likumdošanas jautājumiem, par kuriem tie ir atbildīgi, un ka visiem izņēmumiem vajadzētu aizsargāt ziņotāju, kuri rīkojas godprātīgi, dzīvību un brīvību;

5.  aicina Prezidiju nodrošināt vajadzīgos līdzekļus, lai deputāti savos Parlamenta tiešsaistes profilos varētu publicēt savas tikšanās ar interešu pārstāvjiem, ja viņi to vēlas darīt;

6.  aicina Komisiju praksi, saskaņā ar kuru tikšanās notiek tikai ar Pārredzamības reģistrā reģistrētām organizācijām vai pašnodarbinātām personām, likt ievērot arī visiem attiecīgajiem Komisijas darbiniekiem (sākot ar nodaļu vadītājiem, līdz augstākstāvošām amatpersonām);

7.  mudina Komisiju publicēt tikšanās ar visām attiecīgajiem Komisijas darbiniekiem, kas ES politikas veidošanas procesu īsteno kopīgi ar ārējām organizācijām, vienlaikus ņemot vērā nepieciešamos datu aizsardzības noteikumus; runājot par pārējiem darbiniekiem, kas piedalās šajās tikšanās, reģistrā būtu jāieraksta nodaļas vai dienests;

8.  atbalsta Komisijas prasību ES iestādēm un to darbiniekiem un aģentūrām atturēties no nereģistrētu interešu pārstāvju, uz kuriem attiecas Pārredzamības reģistra piemērošanas joma, aicināšanas uzstāties, no viņu pasākumu atbalstīšanas vai to rīkošanas ES telpās un no atļaušanas viņiem piedalīties Komisijas konsultatīvajās struktūrās;

9.  aicina Komisiju, izmantojot vienas pieturas tiešsaistes aģentūru, sabiedrībai viegli pieejamu darīt visu informāciju par interešu pārstāvību ES iestādēs, interešu deklarācijām, apstiprinātajiem interešu konfliktiem un ekspertu grupām;

10.  mudina Komisiju izstrādāt pasākumus, ar kuriem nodrošina labāku līdzsvaru, vairāk atbalstot nepietiekami pārstāvēto intereses;

11.  uzskata, ka tiem Eiropas Parlamenta deputātiem, kuri ir iecelti par referentiem, ēnu referentiem vai komiteju priekšsēdētājiem, ir īpaša atbildība nodrošināt pārredzamību attiecībā uz viņu saziņu ar interešu pārstāvjiem, jo šiem deputātiem ir liela nozīme ES likumdošanā;

12.  uzskata, ka vienībām, kas ir reģistrētas Pārredzamības reģistrā, ir savlaicīgi šajā reģistrā jāievada obligātā jaunākā informācija par tādu darbību izdevumiem, kas šajā reģistrā reģistrētajām vienībām ir jāpublicē, ja izdevumi pārsniedz attiecīgajai jautājumu kategorijai noteiktu izdevumu līmeni;

13.  uzskata, ka visām reģistrētajām vienībām ir Pārredzamības reģistrā jāpublicē visu sponsoru saraksts un to attiecīgās summas, kas ir lielākas par EUR 3000, norādot individuālo vienā gadā ziedojumu summu gan raksturu, gan vērtību; atsevišķas summas — lielākas par EUR 12 000 — reģistrā ir jāieraksta nekavējoties;

14.  atkārto savu izsenis izteikto aicinājumu ar tiesību aktu nostiprināt ES Pārredzamības reģistru, ja nav iespējams, noslēdzot iestāžu nolīgumu, novērst visas tiesiskās nepilnības un izveidot pilnīgi obligātu reģistru, kurš aptvertu visus interešu pārstāvjus; uzskata, ka šā tiesību akta priekšlikumā varētu ņemt vērā rezultātu, kas ir panākts ar izmaiņām iestāžu nolīgumā un Parlamenta rīcības kodeksā; atgādina Komisijai, ka Parlaments 2014. gada 15. aprīļa lēmumā aicināja izstrādāt atbilstošu tiesību akta priekšlikumu par obligātu pārredzamības reģistru un to līdz 2016. gada beigām iesniegt saskaņā ar LESD 352. pantu;

15.  atkārtoti aicina Padomi, tostarp tās sagatavošanas struktūras, arī ievērot Pārredzamības reģistra prasības — un to darīt pēc iespējas drīzāk; aicina visas dalībvalstis ieviest tiesību aktus, ar kuriem vairo interešu pārstāvības pārredzamību; aicina dalībvalstis pieņemt noteikumus, saskaņā ar kuriem interešu pārstāvji ir jāpublisko, ja viņu saskare ar dalībvalstu politiķiem un publisko pārvaldi notiek nolūkā ietekmēt Eiropas likumdošanu;

Pārredzamība, atbildība un integritāte saziņā ar interešu pārstāvjiem

16.  atgādina savu 2016. gada 13. decembra lēmumu atcelt privilēģijas tiem, kas nevēlas sadarboties ar izmeklēšanu vai uzklausīšanas un tādu komiteju sanāksmēm, kurās tiek konstatēti fakti; aicina Komisiju arī turpmāk grozīt reģistrēto vienību rīcības kodeksu, lai atturētu tās, esot pilnīgi labā ticībā, no nepietiekamas vai maldinošas informācijas sniegšanas šādās uzklausīšanas vai komiteju sanāksmēs; uzskata, ka Pārredzamības reģistrā reģistrētajām vienībām būtu saskaņā ar šo rīcības kodeksu jāaizliedz tādu fizisko personu vai organizāciju nodarbināšana, kuras neatklāj intereses vai puses, ko tās apkalpo;

17.  uzskata, ka profesionāliem konsultāciju uzņēmumiem, advokātu birojiem un pašnodarbinātiem konsultantiem būtu jānorāda precīzs to darbību apjoms, kuras ir jāievada reģistrā, vienlaikus atzīstot, ka atsevišķas fiziskās personas var neatbilst Pārredzamības reģistra prasībām, jo dažu dalībvalstu tiesību aktos ir noteiktas atšķirīgas prasības;

18.  uzstāj uz to, ka reģistrētajām vienībām, tostarp advokātu birojiem un konsultāciju uzņēmumiem, būtu Pārredzamības reģistrā jādeklarē visi klienti, kuru vārdā tie īsteno interešu pārstāvības darbības, kas ir jāreģistrē Pārredzamības reģistrā; atzinīgi vērtē lēmumus, kurus ir pieņēmušas dažādas advokātu kolēģijas un juridiskās sabiedrības, atzīstot ar tiesām saistīto juristu darbību atšķirības no citām darbībām, kas skar Pārredzamības reģistra darbības jomu; turklāt aicina Eiropas advokātu kolēģijas un juridiskās sabiedrības mudināt to locekļus pieņemt līdzīgu regulējumu, vienlaikus atzīstot, ka atsevišķas fiziskās personas var neatbilst Pārredzamības reģistra prasībām, jo dažu dalībvalstu tiesību aktos ir noteiktas atšķirīgas prasības;

19.  konstatē, ka dažās dalībvalstīs pastāv tiesību normas, kas regulē profesionālo darbību un kurās cita starpā tiek noteikti objektīvi šķēršļi, kas neļauj advokātu birojiem reģistrēties Pārredzamības reģistrā un līdz ar to izpaust par klientiem informāciju, kuru pieprasa Pārredzamības reģistrs; tomēr papildus tam saskata būtisku risku arī tajā apstāklī, ka tiesību aktu normas var arī pārkāpt, lai nesniegtu informāciju, kas ir pienācīgi jāievada minētajā reģistrā; šajā saistībā atzinīgi vērtē juristu profesionālo organizāciju jūtamo gatavību sadarboties, lai nodrošinātu, ka šāda informācijas neizpaušana, ievērojot profesionālās intereses, būtu iespējama tikai tad, ja tā ir objektīvi paredzēta tiesību aktos; aicina Komisiju un Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju nodrošināt šīs gatavības praktisku īstenošanu un rezultātu iespējami drīzu iekļaušanu grozītajā nolīgumā;

20.  prasa, lai Prezidijs saskaņā ar LESD 15. pantu un LES 11. pantu pirms iekļuves Parlamenta telpās liktu reģistrēties organizācijām vai fiziskām personām, kas nav reģistrētas un kas īsteno darbības, kuras ir jāievada Pārredzamības reģistrā; uzskata, ka uz apmeklētāju grupām minētā prasība jāattiecina nebūtu; uzsver, ka Parlamentam kā Eiropas pilsoņu pārstāvības orgānam, būtu jāsaglabā atvērto durvju politika attiecībā uz pilsoņiem un nebūtu jārada nekādi nevajadzīgi šķēršļi, kas varētu atturēt iedzīvotājus no Parlamenta apmeklēšanas;

21.  pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar organizācijas Transparancy International datiem vairāk kā puse no ierakstiem ES lobisma publicēšanas reģistrā 2015. gadā bija neprecīzi, nepilnīgi vai bezjēdzīgi;

22.  prasa, lai prezidijs un ģenerālsekretārs vienkāršotu reaktivācijas procesu, kas ir jāīsteno attiecībā uz lobistu žetoniem, uzstādot speciālu šim nolūkam paredzētu reaktivācijas iekārtu, lai novērstu pārmērīgi ilgu gaidīšanas laiku pie ieejas ēkā; prasa atcelt ierobežojumu, saskaņā ar kuru Parlamenta telpās var vienlaikus uzturēties ne vairāk par četriem caurlaižu turētājiem;

23.  atgādina par 2016. gada 13. decembra lēmumu attiecībā uz piekļuves caurlaidēm un aicina ģenerālsekretāru grozīt noteikumus, kas reglamentē caurlaides un atļaujas iekļūt Parlamenta telpās, sākot ar 2013. gada 13. decembri, lai ikvienam, kas ir vecāks par 18 gadiem un kas pieprasa iekļuves caurlaidi, liktu parakstīt dokumentu, ar ko garantē, ka šīs personas neveiks darbības, kas attiecas uz Pārredzamības reģistra darbības jomu;

24.  uzskata, ka ir nepieciešams steidzami ieviest iesniegtās informācijas pienācīgu pārraudzības sistēmu, lai nodrošinātu, ka reģistrējamo vienību sniegtā informācija ir sakarīga, precīza, aktuāla un vispusīga; šajā sakarībā aicina būtiski palielināt Eiropas Parlamenta Pārredzamības nodaļas un Pārredzamības reģistra kopīgā sekretariāta resursus;

25.  uzskata, ka reģistrēto vienību deklarācijas būtu katru gadu jāpārbauda Pārredzamības nodaļai un Pārredzamības reģistra kopīgajam sekretariātam, veicot pietiekami liela skaita patvaļīgi izvēlētu paraugu atlasi, lai sniegtu sakarīgus, precīzus, aktuālus un vispusīgus datus;

26.  pamatojoties uz LES 4. panta 2. punktu un 5. panta 2. punktu, uzskata, ka ES Pārredzamības reģistrs neattiecas uz demokrātiski ievēlētām un kontrolētām valsts iestādēm, kas darbojas valsts, reģionālā un vietējā līmenī, un to pārstāvības pie ES iestādēm, kā arī to iekšējām struktūrām un oficiālām un neoficiālām asociācijām un jumta organizācijām, kuras sastāv tikai no asociācijām, ja tās darbojas sabiedrības interešu vārdā, jo tās ir daļa no ES daudzlīmeņu pārvaldības;

Integritātes aizsargāšana no interešu konfliktiem

27.  aicina ES iestādes un struktūras, kuras joprojām nav pieņēmušas rīcības kodeksu, pēc iespējas ātrāk izstrādāt šādu dokumentu; pauž nožēlu, ka Padome un Eiropadome joprojām attiecībā uz saviem locekļiem nav pieņēmušas rīcības kodeksu; mudina Padomi ieviest īpašu ētikas kodeksu, tostarp sankcijas, ar kurām novērš riskus, kurus rada tikai dalībvalstu delegāti; uzstāj, ka Padomei ir jābūt tikpat pārskatabildīgai un pārredzamai tāpat kā pārējām iestādēm; papildus tam prasa pieņemt rīcības kodeksu, kas reglamentētu divu ES padomdevēju iestāžu, proti, Reģionu komitejas un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas, locekļus un darbiniekus; aicina ES aģentūras pieņemt saskanīgas politikas pamatnostādnes attiecībā uz valdes locekļu un direktoru, zinātniskajās komitejās strādājošo ekspertu un apelācijas padomju locekļu interešu konflikta novēršanu un pārvaldību un pieņemt un īstenot precīzu interešu konfliktu politiku, kuras pamatā būtu ceļvedis par vienotās pieejas ES decentralizētajām aģentūrām izpildes pasākumiem;

28.  uzskata, ka visas ES amatpersonas, tostarp pagaidu darbinieki, reģistrēti Parlamenta deputātu palīgi, līgumdarbinieki un dalībvalstu eksperti, būtu jāmudina piedalīties apmācībā par to, kā izturēties pret interešu pārstāvjiem un rīkoties interešu konfliktu gadījumā;

29.  uzsver nepieciešamību palielināt integritāti un uzlabot ētiskos aspektus, izmantojot precīzus un uzlabotus rīcības kodeksus un ētikas principus, lai visas ES iestādes un aģentūras varētu izstrādāt kopīgu un efektīvu integritātes kultūru;

30.  atzīst, ka „virpuļdurvju efekts” var kaitēt iestāžu attiecībām ar interešu pārstāvjiem; prasa, lai ES iestādes izstrādātu sistemātisku un samērīgu šīs problēmas risinājumu; uzskata, ka visi noteikumi, kas reglamentē „virpuļdurvju efektu”, būtu jāpiemēro arī Padomes priekšsēdētājam;

31.  prasa stiprināt agrākajiem Komisijas kolēģijas locekļiem noteiktos ierobežojumus, nogaidīšanas periodu nosakot lielāku — ne ilgāk par trīs gadiem — un padarot to saistošu vismaz attiecībā uz visām darbībām, kas ir jāreģistrē Pārredzamības reģistrā;

32.  uzskata, ka lēmumi par augstāko amatpersonu un agrāko Komisijas kolēģijas locekļu jaunajām funkcijām ir jāpieņem iestādei, kuru, cik vien iespējams, neatkarīgi ir iecēlušas personas, par kurām šī iestāde pieņem lēmumus;

33.  prasa, lai visas ES iestādes, ievērojot ES datu aizsardzības noteikumus, katru gadu izpaustu informāciju par augstākajām amatpersonām, kas vairs ES administrācijā nestrādā, un par funkcijām, kuras tās ir uzņēmušās veikt;

34.  uzskata, ka, beidzoties Regulējuma kontroles padomes ārējo un ad hoc to locekļu pinvaru termiņam saistībā ar labāku regulējumu un Eiropas Investīciju bankas Direktoru padomes pilnvaru termiņam, būtu jāņem vērā 18 mēnešu nogaidīšanas periods, kurā viņi nedrīkstētu lobēt pie EIB vadības struktūrām un šīs bankas darbiniekiem, aizstāvot savas uzņēmējdarbības, klientu vai darba devēju intereses;

Integritāte un līdzsvarots ekspertu grupu sastāvs

35.  atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi pārliecināties par Ombuda rekomendāciju izpildi attiecībā uz ekspertu grupās pastāvošiem interešu konfliktiem un nepāprotami atbalsta pietiekami izsmeļošu katra personīgi ieceltā eksperta CV un katra personīgi ieceltā eksperta interešu deklarāciju publicēšanu ekspertu grupu reģistrā;

36.  atbalsta Ombuda prasību reģistrēšanos Pārredzamības reģistrā noteikt kā priekšnoteikumu iecelšanai ekspertu grupās, ja attiecīgie locekļi nav valdības amatpersonas un ja visi viņu ienākumi vai lielākā to daļa netiek iegūti no valsts iestādēm, piemēram, universitātēm, pieņemot, ka tās finansējumu nesaņem no interešu pārstāvjiem un ekonomiski un komerciāli ieinteresētajām personām;

37.  uzskata, ka norma, kas satur vispārējus kritērijus, saskaņā ar kuriem nošķir ekonomiskās un neekonomiskās intereses, kā to ir ieteicis darīt Ombuds, un kuras pamatā ir ekspertu interešu deklarācijas, palīdzētu Komisijai izvēlēties intereses pārstāvošus ekspertus, nodrošinot labāku līdzsvaru;

38.  mudina Komisiju tās tīmekļa vietnē atspoguļot visus ekspertu grupu sanāksmju protokolus, tostarp paustos atšķirīgos viedokļus;

39.  mudina Komisiju nodrošināt to, ka apspriežu laikā tiek noskaidrot atklāti jautājumi, nevis tikai mēģināts apstiprināt izvēlētu politikas virzienu;

Eiropas vēlēšanu godīgums

40.  uzskata, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanu likumu kandidātu izraudzīšanās partijās ir jāveic demokrātiski, slēgti un pienācīgi līdzdarbojoties deputātiem, un ka personām, kas ir ar galīgu spriedumu notiesātas par korupcijas noziegumiem pret ES finansiālajām interesēm vai ir notiesātas dalībvalstīs, būtu jāliedz tiesības kandidēt vēlēšanās uz laikposmu, kas būtu samērīgs izdarītā pārkāpuma smagumam; konstatē, ka šāda diskvalifikācijas procedūra jau ir spēkā dažās dalībvalstīs; uzskata, ka, pieņemot jaunu instrumentu, piemēram, direktīvu, varētu izveidot kopīgu standartu minimumu, ar ko reglamentētu dažādas prakses un tiesiskos regulējumus, kas ir spēkā dažādās dalībvalstīs, attiecībā uz diskvalifikāciju korupcijas dēļ;

Komisijas kolēģijas locekļu juridiskās pārskatatbildības stiprināšana

41.  aicina Komisiju izmantot to dalībvalstu paraugpraksi, kurās ir pieņemti ministrus reglamentējoši likumi, saskaņā ar koplēmuma procedūru iesniedzot tādu tiesību aktu priekšlikumus, kuros ir noteikti pārredzamības pienākumi un tiesības, kas ir jāievēro Komisijas kolēģijas locekļiem;

42.  prasa, lai lēmumu par Komisijas kolēģijas locekļu atalgojumu, tostarp par viņu algām, ko kopš Eiropas Kopienu izveides brīža pieņēma tikai Padome, turpmāk pieņemtu saskaņā ar koplēmuma procedūru;

43.  norāda, ka dažās dalībvalstīs nav spēkā uz ministriem attiecināmi likumi, kas amatpersonām neļautu būt pilnīgiem vai daļējiem uzņēmumu īpašniekiem;

Interešu konflikti dalītas pārvaldības gadījumos un trešās valstīs saistībā ar ES līdzekļu pārvaldību

44.  saskata nopietnu interešu konfliktu iespējā, ka Savienības amatpersonām piederoši uzņēmumi var pieteikties ES līdzekļiem vai arī saņemt šādus līdzekļus kā apakšuzņēmēji, kamēr īpašnieki un amatpersonas paši uzņemas atbildību gan par pareizu līdzekļu izlietojumu, gan par to izmantošanas kontroli;

45.  aicina Komisiju visos turpmākajos ES tiesību aktos par maksājumiem iekļaut klauzulu par to, ka ES dalībvalstu un trešo valstu amatpersonām piederoši uzņēmumi nedrīkst pieteikties uz ES līdzekļu saņemšanu un tos saņemt;

Mērķa panākt dokumentu pilnīgu pieejamību un pārredzamību sasniegšana, nodrošinot pārskatatbildību likumdošanas procesā

46.  atgādina par savu aicinājumu Komisijai un Padomei, kas tika izteikts 2016. gada 28. aprīļa rezolūcijā par publisku piekļuvi dokumentiem 2014.–2015. gadā(6), kurā tas:

   prasa Regulas (EK) Nr. 1049/2001 darbības jomu paplašināt, lai tajā iekļautu visas Eiropas iestādes, kuras tajā pagaidām iekļautas nav, piemēram, Eiropadomi, Eiropas Centrālo banku, Eiropas Savienības Tiesu un visas ES struktūras un aģentūras;
   prasa iestādēm, aģentūrām un citām struktūrām pilnībā ievērot pienākumu uzturēt dokumentu pilnu reģistru, kā tas ir paredzēts Regulas (EK) Nr. 1049/2001 11. un 12. pantā;
   uzskata, ka trialogos radītie dokumenti, piemēram, darba kārtības, iznākumu kopsavilkumi, protokoli un vispārējas pieejas Padomē, ir saistīti ar likumdošanas procedūrām, un pēc būtības pret tiem nebūtu jāizturas atšķirīgi no citiem likumdošanas dokumentiem un tie būtu jādara uzreiz pieejami Parlamenta tīmekļa vietnē;
   prasa izveidot kopīgu iestāžu reģistru, tostarp īpašu kopīgu datubāzi par izskatīšanas stadijā esošu likumdošanas dokumentu pašreizējo virzību, kā par to ir panākta vienošanās Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu;
   aicina Padomi publicēt Padomes darba grupu sanāksmju protokolu un citus dokumentus;
   aicina Komisiju saskaņā ar Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu izveidot visu otrā līmeņa tiesību aktu reģistru, it īpaši deleģēto aktu reģistru, un konstatē, ka darbs pie tā izveides jau ir sācies;
   pauž pārliecību par to, ka ir jāievieš neatkarīga uzraudzības iestāde, kas dokumentus slepenotu un atslepenotu;
   prasa Parlamenta komiteju koordinatoru, prezidija un priekšsēdētāju konferences sanāksmju darba kārtības un atsauksmju komentārus darīt pieejamus, un principā darīt pieejamus arī visus šajās darba kārtībās minētos dokumentus, tos publiskojot Parlamenta tīmekļa vietnē;

ES ārējās pārstāvības un sarunu pārredzamība

47.  atzinīgi vērtē neseno Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, kurā ir pastiprinātas Parlamenta tiesības uz informāciju par starptautiskajiem nolīgumiem, un iestāžu apņemšanos uzraudzīt Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu 40. punkta izpildi, sarunās vienojoties par labāku sadarbību un apmaiņu ar informāciju; pieņem zināšanai, ka sarunas sākās 2016. gada beigās, un šajā sakarībā aicina Padomi, Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu izdarīt patiesu apņemšanos un pielikt visus vajadzīgos pūliņus, lai ar Parlamentu pēc iespējas ātrāk panāktu vienošanos par uzlabotu sadarbību un apmaiņu ar informāciju ar Parlamentu visa starptautisko nolīgumu dzīves cikla laikā, jo šāds solis palīdzētu uzlabot ES ārējās darbības leģitimitāti un demokrātisko kontroli pār to;

48.  norāda — lai gan starp Parlamentu un Komisiju ir spēkā iestāžu sadarbības nolīgums, tāds pats nolīgums nav noslēgts starp Parlamentu un Padomi;

49.  uzsver Komisijas nesenos centienus palielināt tirdzniecības sarunu pārredzamību; tomēr uzskata, ka Padomei un Komisijai joprojām būtu jāuzlabo savas darba metodes, lai labāk sadarbotos ar Parlamentu attiecībā uz piekļuvi dokumentiem, informācijai un lēmumu pieņemšanai visos jautājumos un sarunām, kas ir saistītas ar kopīgo tirdzniecības politiku (piemēram, informācijai, kas saistīta ar sarunām — tostarp sarunu darbības jomas izpēti, pilnvarām un sarunu virzību — tirdzniecības nolīgumu jaukto vai ekskluzīvo raksturu un to provizorisko piemērošanu, ar tirdzniecības un/vai ieguldījumu nolīgumiem izveidoto struktūru darbībām un lēmumiem, ekspertu sanāksmēm, kā arī deleģētajiem un īstenošanas aktiem); šajā sakarībā pauž nožēlu, ka Padome Eiropas Parlamenta deputātiem un sabiedrībai nav darījusi pieejamas pilnvaras sarunām attiecībā uz visiem nolīgumiem, par kuriem pašreiz notiek sarunas, bet atzinīgi vērtē to, ka beidzot — pēc viena gada ilgām sarunām starp Komisiju un Parlamentu par piekļuvi dokumentiem saistībā ar sarunām par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP) — ir panākta vienošanās par darbību, lai visiem Eiropas Parlamenta deputātiem piešķirtu piekļuvi, sarunas par TTIP padarot pārredzamākas nekā jebkad līdz šim; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas Tirdzniecības ģenerāldirektorāta vērienīgo ieceri izmantot pašreizējo pārredzamības iniciatīvu par TTIP kā paraugu visām tirdzniecības sarunām, kā tas ir vispārīgi izklāstīts tirdzniecības stratēģijā „Tirdzniecība visiem“, un to īstenot;

50.  uzsver — kā to norādīja Eiropas Savienības Tiesa (EST), pārredzamības prasības izriet no ES pārvaldības demokrātiskā rakstura un ka, ja konfidenciāla informācija ir publiski nepieejama, kā tas ir tirdzniecības sarunu gadījumā, tai ir jābūt pieejamai deputātiem, kuri pilsoņu vārdā uzrauga tirdzniecības politiku; tāpēc uzskata, ka piekļuve slepenai informācijai ir būtiska Parlamenta veiktās uzraudzības īstenošanai, un savukārt Parlamentam būtu jāpilda tā pienākums pienācīgi pārvaldīt šādu informāciju; uzskata, ka būtu vajadzīgi precīzi kritēriji, saskaņā ar kuriem dokumentus marķē ar apzīmējumu „klasificēts”, lai izvairītos no neskaidrības un patvaļīgiem lēmumiem, un papildus tam uzskata, ka dokuments būtu jāatslepeno, tiklīdz klasificēšana vairs nav nepieciešama; aicina Komisiju novērtēt to, vai sarunu dokumentu var darīt publiski pieejamu, tiklīdz apskatāmais dokuments ir pilnībā pabeigts iestādes iekšienē; norāda, ka ar EST judikatūru ir skaidri noteikts — ja dokumentam, kura izcelsme ir ES iestādes, piemēro izņēmumu attiecībā uz sabiedrības piekļuves tiesībām, attiecīgajai iestādei ir precīzi jāpaskaidro, kāpēc piekļuve šim dokumentam var konkrēti un reāli kaitēt interesēm, ko aizsargā izņēmums, un ka šim riskam ir jābūt pamatoti paredzamam, nevis tikai hipotētiskam; aicina Komisiju īstenot Eiropas Ombuda 2014. gada jūlija rekomendāciju, īpašu uzmanību pievēršot visu sarunu dokumentu pieejamībai un to sanāksmju darba kārtību un pierakstu publicēšanai, kas atrodas tādu fizisko personu un organizāciju rīcībā, kuras ir jāreģistrē Pārredzamības reģistrā; aicina Komisiju informēt Parlamentu un sabiedrību par sarunu kārtu darba kārtību projektiem pirms sarunām, galīgajām darba kārtībām un ziņojumiem pēc sarunām;

51.  uzskata, ka ES ir jāuzņemas līderība tirdzniecības sarunu pārredzamības vairošanā — ne tikai attiecībā uz divpusējiem procesiem, bet arī — vairākpusējiem un daudzpusējiem procesiem, ja tas ir iespējams, nodrošinot ne mazāku pārredzamību kā sarunās, kas tiek rīkotas Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) ietvaros; tomēr uzsver, ka Komisijai ir jāpārliecina arī sarunu partneri paaugstināt viņu pārredzamības līmeni, lai nodrošinātu šā procesa savstarpīgumu un neapdraudētu ES sarunu pozīcijas, kā arī iekļaut vēlamo pārredzamības līmeni sarunu ar iespējamiem partneriem darbības jomas izpētē; uzsver, ka pārredzamības palielināšana atbilst visu ES sarunu partneru un ieinteresēto pušu visā pasaulē interesēm un ka tā var stiprināt globālo atbalstu uz noteikumiem balstītai tirdzniecībai;

52.  atgādina, ka ir svarīgi ir tas, lai ar kopējo tirdzniecības politiku saistītais likumdošanas process tiktu balstīts uz Savienības statistiku saskaņā ar LESD 338. panta 2. punktu un uz ietekmes novērtējumiem un ilgtspējas ietekmes novērtējumiem, kas atbilst visaugstākajiem objektivitātes un uzticamības standartiem, — tas ir princips, kuram vajadzētu būtu visu to pārskatīšanu pamatā, kuras tiek veiktas saskaņā ar Komisijas labāka regulējuma politiku; uzskata, ka ietekmes novērtējumi par katru nozari atsevišķi nodrošinātu ES tirdzniecības nolīgumiem augstāka līmeņa uzticamību un leģitimitāti;

53.  2016. gada 12. aprīļa rezolūcijā(7) atkārtoti izsakaaka aicinājumus Komisijai izstrādāt Eiropas rīcības kodeksu par pārredzamību, integritāti un pārskatatbildību, pēc kura būtu jāvadās ES pārstāvjiem, kas strādā starptautiskās organizācijās/struktūrās; aicina uzlabot politikas saskaņotību un koordinēšanu globālo institūciju starpā, ieviešot visaptverošus demokrātiskās leģitimitātes, pārredzamības, pārskatatbildības un integritātes standartus; uzskata, ka ES vajadzētu racionalizēt un kodificēt savu pārstāvību daudzpusējās organizācijās/institūcijās, lai palielinātu Savienības līdzdalības šajā struktūrās pārredzamību, integritāti un pārskatatbildību un tās ietekmi un popularizētu ES tiesību aktus, kas pieņemti balstoties uz demokrātisku procesu; prasa pieņemt iestāžu nolīgumu, lai padarītu oficiālus ES pārstāvju un Parlamenta dialogus, kas ir jārīko ar Eiropas Parlamentu, nolūkā izstrādāt pamatnostādnes par Eiropas nostāju pieņemšanu un saskanību pirms nozīmīgām starptautiskām sarunām;

Pārredzamība un pārskatatbildība publisko tēriņu jomā

54.  uzskata, ka datiem par budžetu un tēriņiem Eiropas Savienībā ir jābūt pārredzamiem un iekļautiem pārskatos, tos publicējot, tostarp dalībvalstīs, attiecībā uz kopīgo pārvaldību;

Ekonomiskās pārvaldības pārredzamība un pārskatatbildība eurozonā

55.  uzskata, ka Eurogrupā, Ekonomikas un finanšu komitejā, „neoficiālajās” Ekonomikas un finanšu padomes sanāksmēs pieņemtie lēmumi ir jāpadara institucionāli, ja tas ir iespējams, un tie ir jāpadara pārredzami un jāiekļauj pārskatos, tostarp publicējot šo sanāksmju darba kārtības un protokolus, ja tiek nodrošināts vēlamais pārredzamības un Savienības vai dalībvalsts finanšu, monetārās vai ekonomiskās politikas nepieciešamās aizsardzības līdzsvars;

Pārredzamība un pārskatatbildība par ES budžetu

56.  konstatē, ka 2014. gadā tika izbeigtas kopumā 40 lietas, kurās tika veikta izmeklēšana par ES darbiniekiem un iestāžu locekļiem; uzsver, ka šāds skaitlis ir zems un apliecina to, ka krāpšana un korupcija ES iestādēm nav raksturīga(8);

57.  uzsver, ka 2014. gadā lielākais iespējamo to krāpšanas gadījumu skaits, kas tika darīts zināms Eiropas Birojam Krāpšanas apkarošanai (OLAF), attiecās uz Eiropas strukturālo fondu izmantošanu (549 no 1417 ziņotajiem aizdomu gadījumiem); uzsver, ka OLAF ieteica 2014. gadā atprasīt atpakaļ 476,5 miljonus eiro strukturālo fondu līdzekļu; konstatē, ka attiecīgās iestādes, 2014. gadā pildot OLAF ieteikumus, 22,7 miljonus eiro atguva; aicina dalībvalstis par prioritāti uzskatīt ES līdzekļu pienācīgu sadali un pielikt pēc iespējas lielākus pūliņus, lai tos atgūtu, ja šie līdzekļi nav piešķirti likumīgi(9);

58.  aicina Komisiju iesniegt pārskatu par tā saucamo sešpaku un divpaku tiesību aktu kopumu, lai Parlamentam būtu lielākas kontroles tiesības pār to, kā tiek pieņemti Eiropas pusgada galvenie dokumenti, un jo īpaši, lai tā rīcībā būtu efektīvi līdzekļi, ar kuriem garantē subsidiaritātes un proporcionalitātes principa ievērošanu;

59.  aicina Eurogrupu iekļaut Parlamentu to līgumnosacījumu īstenošanas uzraudzībā, par kuriem vienojās ar Eiropas Stabilizācijas mehānisma piešķirtās finansiālās palīdzības adresātiem;

Trauksmes cēlēju aizsardzība un korupcijas apkarošana

60.  atzinīgi vērtē Eiropas Ombuda veikto izpēti par to, vai ES iestādes ir pildījušas savas saistības ieviest iekšējos noteikumus par trauksmes celšanu; pauž nožēlu par Ombuda konstatējumu, ka dažas ES iestādes vēl nav atbilstoši īstenojušas noteikumus par trauksmes cēlēju aizsardzību; norāda, ka pašlaik šādus noteikumus ir pieņēmis tikai Parlaments, Komisija, Ombuda birojs un Revīzijas palāta; prasa, lai Parlaments veiktu pētījumu par mehānismu, kā aizsargāt reģistrētus Parlamenta deputāta palīgus, ja viņi kļūst par trauksmes cēlējiem;

61.  uzskata, ka efektīva trauksmes cēlēju aizsardzība ir galvenais ierocis, kā cīnīties pret korupciju, un tāpēc atkārto savu 2015. gada 25. novembra aicinājumu(10) Komisijai līdz 2016. gada jūnijam piedāvāt ES tiesisko regulējuma priekšlikumu par trauksmes cēlēju un līdzīgu personu efektīvu aizsardzību(11), ņemot vērā dalībvalstu līmeņa noteikumu novērtējumu, nolūkā pieņemt noteikumu par trauksmes cēlēju aizsardzību minimumu;

62.  prasa Komisijai stingri piemērot pasākumus attiecībā uz rīcības brīvību un izslēgšanu publiskā iepirkuma jomā, katrā atsevišķā gadījumā veicot pienācīgas iepriekšējās darbības pārbaudes un piemērojot izslēgšanas kritērijus nolūkā izslēgt uzņēmumus katru reizi, kad rodas interešu konflikts, jo tas ir būtiski, lai aizsargātu uzticēšanos iestādēm;

63.  uzskata, ka trauksmes cēlēji ES iestādēs ir pārāk bieži piedzīvojuši represijas, nevis atbalstu; aicina Komisiju ierosināt grozījumu regulai, kas reglamentē Ombuda biroju, un pievienot Ombuda darbības jomai aspektu, ka šis birojs ir uzskatāms par galveno iestādi, kur var sūdzēties trauksmes cēlēji, kuri cieš no vajāšanas; aicina Komisiju ierosināt atbilstošu Ombuda budžeta palielinājumu, lai tas varētu veikt šo jauno grūto uzdevumu;

64.  prasa, lai ES pēc iespējas ātrāk pieteiktos dalībai Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupā (GRECO) un lai Parlamentam tiktu sniegta atjaunināta informācija par minētā pieteikuma izskatīšanas virzību; aicina Komisiju ziņojumā iekļaut pārskatu par lielākajām dalībvalstu korupcijas problēmām, korupcijas apkarošanas politikas ieteikumiem un par izpildes pasākumiem, kas ir jānosaka Komisijai, īpaši ņemot vērā koruptīvo darbību slikto ietekmi uz iekšējā tirgus darbību;

65.  uzskata, ka ar spēkā stājušos spriedumu par korupciju Eiropas Savienībā notiesātās personas vai uzņēmumi, kurus vada personas, kas ir izdarījušas korupcijas vai publisko līdzekļu piesavināšanās saviem uzņēmumiem noziedzīgus nodarījumus vai kas ir notiesātas ar spēkā stājušos spriedumu par šādiem noziegumiem, vai kuri pieder šādām personām, nedrīkst vismaz trīs gadus slēgt nekādus publiskā iepirkuma līgumus ar Eiropas Savienību un saņemt Eiropas Savienības līdzekļus; aicina Komisiju pārskatīt izslēgšanas sistēmu; uzsver, ka uzņēmumi, kurus Komisija ir izslēgusi no ES līdzekļu piešķiršanas konkursiem, ir automātiski jāiekļauj publiskā sarakstā, lai labāk aizsargātu ES finanšu intereses un ļautu plašai sabiedrībai ar tiem iepazīties;

66.  konstatē, ka kopš Eiropas Savienība 2008. gada 12. novembrī oficiāli pievienojās Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijai (UNCAC), tā nav piedalījusies pārskatīšanas mehānismā, kas ir paredzēts šajā konvencijā, kā arī tā nav spērusi pirmo soli — veikusi pilnu pašnovērtējumu par to, kā tā īsteno savus šajā konvencijā noteiktos pienākumus; aicina Eiropas Savienību izpildīt tās UNCAC paredzētos pienākumu, veicot pilnu pašnovērtējumu par to, kā tā īsteno savus šajā konvencijā noteiktos pienākumus, un piedaloties salīdzinošās pārskatīšanas mehānismā; aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk publicēt tās nākamo ES pretkorupcijas ziņojumu un ES pretkorupcijas ziņojumos iekļaut nodaļu par ES iestādēm; prasa, lai Komisija turpinātu analīzi par to, kā rīcībpolitika tiek īstenota gan ES iestāžu, gan dalībvalstu līmeņa vidē, lai konstatētu iekšējos kritiskos faktorus, vājās jomas un riska cēloņus, kas veicina korupciju;

67.  atgādina par savu 2014. gada 16. aprīļa nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības(12), un prasa, lai šajā sakarībā tiktu ātri pieņemts lēmums;

ES regulējuma integritāte

68.  aicina Komisiju izvērtēt sistēmiskos drošības pasākumus, ar kuriem novērš interešu konfliktus attiecībā uz nozares produktu regulējumu un politikas īstenošanu; aicina Komisiju novērst pašreizējo strukturālo interešu konfliktu, kāds pastāv ar reglamentētajiem produktiem saistītā riska publiskajā novērtēšanā, proti, situāciju, kurā šo produktu izvērtēšana lielā mērā vai pilnībā ir balstīta uz pētījumiem, ko veic pretendenti vai viņu algotas trešās personas, savukārt neatkarīgie pētījumi pārāk bieži netiek ņemti vērā vai tiek noraidīti; uzstāj — ražotājiem arī turpmāk būtu jāveic pētījumi un ar šiem pētījumiem saistītās izmaksas būtu jāsadala starp lielajiem uzņēmumiem un MVU, taisnīguma nodrošināšanas nolūkā pamatojoties uz to attiecīgo tirgus daļu, tomēr visiem vērtētājiem būtu jānosaka pienākums savā novērtējumā pilnībā ņemt vērā neatkarīgus salīdzinošās izvērtēšanas zinātniskos konstatējumus; jo īpaši aicina Komisiju pārskatīt savu 2002. gada paziņojumu par vispārējiem principiem un standartiem, kas ir jāpiemēro, konsultējoties ar ieinteresētajām personām; lai risinātu problēmas, ko rada nelabvēlīgu pētījumu rezultātu selektīva izslēgšana, ierosina paredzēt, ka zinātnisko pētījumu un izmēģinājumu iepriekšēja reģistrēšana, norādot to darbības jomu un paredzamo beigu datumu, varētu būt priekšnosacījums to izmantošanai regulēšanas un politikas veidošanas procesos; uzsver, ka, lai nodrošinātu pamatotus un neatkarīgus zinātniskos ieteikumus politikas izstrādei, ir svarīgi atvēlēt pienācīgus līdzekļus, lai ES specializētajās aģentūrās izstrādātu iekšējās speciālās zināšanas, cita starpā nodrošinot iespēju veikt publicējamu pētniecību un testēšanu, kas tādējādi stiprinātu interesi par sabiedriskajiem pakalpojumiem regulējuma konsultāciju jomā, nepārtraucot zinātnieku akadēmiskās karjeras gaitu;

Komisijas un tās aģentūru parlamentārās pārskatatbildības stiprināšana

69.  aicina Komisiju izstrādāt pamata regulējumu par visām ES aģentūrām, saskaņā ar kuru Parlamentam tiktu piešķirtas pilnvaras piedalīties koplēmumā par šādu aģentūru vadītāju iecelšanu vai atlaišanu un tiesības nepastarpināti uzdot viņiem jautājumus un viņus uzklausīt;

70.  uzsver, ka ES aģentūrās ir nepieciešami neatkarīgi eksperti un lielāka uzmanība būtu jāpievērš tam, lai likvidētu interešu konfliktus aģentūru darba grupās; konstatē, ka patlaban virknes aģentūru eksperti, tostarp Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) eksperti, atalgojumu nesaņem; prasa, lai regulatīvo aģentūru eksperti, kas, piemēram, pārstāv bezpeļņas organizācijas vai akadēmiskās aprindas, saņemtu pienācīgu kompensāciju; uzsver, cik no iekšējo speciālo zināšanu izstrādes ES specializētajās aģentūrās viedokļa svarīgi ir nodrošināt pietiekami daudz resursu;

71.  aicina EFSA, Eiropas Zāļu aģentūru (EMA) un Eiropas Ķīmisko vielu aģentūru (ECHA) steidzami pārskatīt savu neatkarības nodrošināšanas politiku, lai nepārprotami garantētu pilnīgu neatkarību no ekonomikas nozarēm, kuras tās regulē, un novērstu to darbinieku un ekspertu interešu konfliktus;

72.  atbalsta to dalībvalstu praksi, kas aicina Komisijas kolēģijas locekļus izvaicāšanas nolūkā;

73.  atgādina, ka tiesības izveidot izmeklēšanas komitejas visā pasaulē ir neatņemama parlamentārās sistēmas sastāvdaļa un ka Lisabonas līgumā — LESD 226. panta trešā daļā — ir paredzēta īpaša likumdošanas procedūra, saskaņā ar kuru pieņem noteikumus par tiesībām veikt izmeklēšanu; uzsver, ka saskaņā ar patiesas sadarbības principu Parlamentam, Padomei un Komisijai būtu jāvienojas par jaunas regulas pieņemšanu;

74.  prasa ātri pieņemt lēmumu par Padomes un Parlamenta 2012. gada 23. maija priekšlikumu Eiropas Parlamenta regulai par sīki izstrādātiem noteikumiem, kas reglamentē Parlamenta izmeklēšanas tiesību izmantošanu(13);

o
o   o

75.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0376.
(2) OV C 271 E, 12.11.2009., 48. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0203.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0484.
(5) Tiesas 2010. gada 21. septembra spriedums lietā Zviedrijas Karaliste pret Association de la presse internationale ASBL (API) un Eiropas Komisiju (C-514/07 P), Association de la presse internationale ASBL (API) pret Eiropas Komisiju (C-528/07 P) un Eiropas Komisija pret Association de la presse internationale ASBL (API) (C-532/07 P), apvienotās lietas C-514/07 P, C-528/07 P un C-532/07 P, ECLI:EU:C:2010:541.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0202.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0108.
(8) OLAF ziņojums par 2014. gadu, Eiropas Biroja Krāpšanas apkarošanai piecpadsmitais ziņojums, 2014. gada 1. janvāris–31. decembris.
(9) Turpat.
(10) Sk. 2015. gada 25. novembra rezolūciju par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem (Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0408.
(11) Turpat, 144. pounkts.
(12) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0427.
(13) OV C 264 E, 13.9.2013., 41. lpp.

Juridisks paziņojums