Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2017/2002(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0276/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0276/2017

Debates :

PV 14/09/2017 - 3
CRE 14/09/2017 - 3

Balsojumi :

Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0360

Pieņemtie teksti
PDF 607kWORD 76k
Ceturtdiena, 2017. gada 14. septembris - Strasbūra Galīgā redakcija
Jaunā Prasmju programma Eiropai
P8_TA(2017)0360A8-0276/2017

Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. septembra rezolūcija par jauno Prasmju programmu Eiropai (2017/2002(INI)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 165. un 166. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 14. un 15. pantu,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, ko ES ratificēja 2010. gadā,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”)(1),

–  ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par jauniešu piekļuves darba tirgum veicināšanu un praktikanta, stažiera un mācekļa statusa nostiprināšanu(2),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 19. decembra ieteikumu „Prasmju pilnveides ceļi — jaunas iespējas pieaugušajiem”(3),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 15. februāra ieteikumu par ilgstošo bezdarbnieku integrāciju darba tirgū(4),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. maija secinājumus par skolotāju efektīvu izglītību,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. maija secinājumus par kvalitātes nodrošināšanu izglītības un apmācības atbalstam,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 22. aprīļa ieteikumu par garantijas jauniešiem izveidi(5),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu(6),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. jūnija ieteikumu par politiku, lai mazinātu mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu(7),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. novembra Rezolūciju par atjaunotu Eiropas izglītības programmu pieaugušajiem(8),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 15. jūnija secinājumus „Agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe. Kā mūsu bērniem nodrošināt vislabākos priekšnoteikumus nākotnei”,

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 15. novembra rezolūciju par jaunām iemaņām jaunām darba vietām(9),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas mazināšanu un panākumu skolā veicināšanu(10),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 17. februāra secinājumus par ieguldījumiem izglītībā un apmācībā — atbilde uz paziņojumu „Izglītības pārvērtēšana — ieguldījums prasmēs labāku sociālekonomisko rezultātu sasniegšanai” un „2013. gada izaugsmes pētījumu”(11),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa ieteikumu par Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras izveidošanu mūžizglītībai(12) (EQF-LLL),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. septembra rezolūciju par darba un privātās dzīves līdzsvaram labvēlīgu darba tirgus apstākļu izveidi(13),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 19. aprīļa paziņojuma „Eiropas rūpniecības digitalizācija. Digitālā vienotā tirgus priekšrocību izmantošana pilnā apmērā” daļas par digitālajām prasmēm (COM(2016)0180),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 20. novembra paziņojumu „Izglītības pārvērtēšana — ieguldījums prasmēs labāku sociālekonomisko rezultātu sasniegšanai” (COM(2012)0669),

–  ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par „Erasmus+” un citiem instrumentiem mobilitātes veicināšanai profesionālajā izglītībā un apmācībā — mūžizglītības pieeja(14),

–  ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par politikas nostādnēm attiecībā uz prasmju veidošanu cīņā pret jauniešu bezdarbu(15),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. jūlija rezolūciju par videi nekaitīgas nodarbinātības iniciatīvu — darbvietu izveides potenciāla izmantošana zaļajā ekonomikā(16),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. septembra rezolūciju par jauniešu uzņēmējdarbības veicināšanu ar izglītības un apmācības palīdzību(17),

–  ņemot vērā 2015. gada 10. septembra rezolūciju par konkurētspējīga ES darba tirgus izveidi 21. gadsimtā: prasmju un kvalifikāciju saskaņošana ar pieprasījumu un darba iespējām, lai atgūtos no krīzes(18),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads)(19),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par agrīnās izglītības un sākumskolas izglītības lomu radošuma, inovāciju un digitālās kompetences attīstībā,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 20. februāra secinājumu projektu par sieviešu un vīriešu prasmju uzlabošanu ES darba tirgū(20),

–  ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par kultūru dialoga, kultūras daudzveidības un izglītības lomu ES pamatvērtību veicināšanā(21),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada marta sociālās Eiropas ceļvedi „Sociālā ekonomika un sociālie uzņēmumi”(22),

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Pienācīga darba programmu,

–  ņemot vērā 2015. gada 25. novembra rezolūciju par ES stratēģisko satvaru par drošību un veselības aizsardzību darbā laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam(23),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 22. februāra atzinumu SOC/546,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Kultūras un izglītības komitejas kopīgās apspriedes saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A8-0276/2017),

A.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību harta paredz tiesības uz piekļuvi profesionālajai izglītībai un mūžizglītībai;

B.  tā kā prasmes ir stratēģiski svarīgas nodarbināmībai, izaugsmei, inovācijai un sociālajai kohēzijai un tā kā palielinās darba sarežģītība visās nozarēs un profesijās un pieaug relatīvais pieprasījums pēc prasmēm — pat zemi kvalificētos darbos;

C.  tā kā labklājības un mūsu sociālo sasniegumu drošības vienīgais pamats ir mūsu sabiedrības prasmes un zinātība;

D.  tā kā mazprasmīgām personām draud lielāks bezdarba un sociālās atstumtības risks;

E.  tā kā valstīm, kurās ir lielākais tādu pieaugušo īpatsvars, kam ir vājas pamatprasmes un digitālās prasmes, ir zemāks darbaspēka ražīguma līmenis un galu galā zemākas izaugsmes un konkurētspējas izredzes;

F.  tā kā Eiropas Parlaments līdzdala un atbalsta Komisijas centienus ieguldīt cilvēkkapitālā, kas ir svarīgs ES konkurētspējas resurss, un tā kā kvalitatīvas izglītības priekšnosacījums ir labi pasniedzēji;

G.  tā kā daudzos zemi kvalificētos darbos jau tagad tiek prasītas augstākas rakstpratības, rēķinpratības un citas pamata prasmes un pat zemi kvalificētos pakalpojumu sektora darbos aizvien vairāk jāpilda sarežģītāki nestandarta uzdevumi(24);

H.  tā kā saskaņā ar jaunāko Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) Starptautiskās pieaugušo kompetenču novērtēšanas programmas (PIAAC) pētījumu aptuveni 70 miljoniem pieaugušo eiropiešu trūkst pamatprasmju, piemēram, lasītprasmes, rakstītprasmes un rēķinpratības, savukārt tas viņiem ir šķērslis pienācīga darba atrašanai un pienācīga dzīves līmeņa sasniegšanai;

I.  tā kā 2025. gadā Eiropas Savienībā 49 % darba piedāvājumu (gan jaunās darbvietās, gan darbinieku aizstāšanai) tiks prasīta augsta kvalifikācija, 40 % — vidēja kvalifikācija, tikai 11 % — zema vai nekāda kvalifikācija(25);

J.  tā kā, paplašinot piekļuvi mūžizglītībai, varētu pavērt jaunas iespējas aktīvai iekļaušanai un labākai sociālajai līdzdalībai, īpaši mazprasmīgiem cilvēkiem, bezdarbniekiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, gados vecākiem cilvēkiem un migrantiem;

K.  tā kā dalībvalstīm jāatrod līdzekļi, kā aizsargāt vai sekmēt ilgtermiņa ieguldījumus izglītībā, pētniecībā, inovācijā, enerģētikā un klimata darbībās un ieguldīt izglītības un apmācības sistēmu, tostarp mūžizglītības, modernizācijā;

L.  tā kā ES ir platforma, kas ir visvairāk piemērota, lai izplatītu paraugpraksi un atbalstītu dalībvalstu savstarpējo mācīšanos;

M.  tā kā LESD 165. un 166. pants dalībvalstīm uzliek atbildību par vispārējo izglītību, tostarp augstāko un profesionālo izglītību;

N.  tā kā ES līmeņa sadarbība izglītības jomā ir brīvprātīgs process un līdz ar to izglītības joma būtiski atšķiras no nodarbinātības jomas, kurai ir izteiktāka Kopienas dimensija;

O.  tā kā prasmes un kompetences ir cieši saistītas un tāpēc jaunajā Prasmju programmā to saikne būtu jānostiprina;

P.  tā kā to, kādas prasmes vajadzīgas, izšķirs attīstība uz nākotni vērstās nozarēs;

Q.  tā kā Eiropas prasmju un nodarbinātības pētījumā atklājies, ka aptuveni 45 % ES pieaugušo darba ņēmēju uzskata, ka viņu prasmes darbā būtu iespējams attīstīt vai izmantot labāk;

R.  tā kā saskaņā ar SDO datiem 25–45 % Eiropas darbaspēka ir vai nu pārāk zemu, vai arī pārāk augstu kvalificēti savam darbam; tā kā šī situācija lielā mērā ir skaidrojama ar straujajām dalībvalstu ekonomikas struktūras izmaiņām;

S.  tā kā prasmju neatbilstība ir nevēlama parādība, kas skar gan privātpersonas, gan uzņēmumus, rada prasmju deficītu un ir viens no bezdarba cēloņiem(26); tā kā 26 % ES pieaugušo darba ņēmēju trūkst viņu darbam vajadzīgo prasmju;

T.  tā kā vairāk nekā 30 % augsti kvalificētu jauniešu strādā darbu, kas neatbilst viņu prasmēm un vēlmēm, savukārt 40 % Eiropas darba devēju saka, ka nevar atrast cilvēkus ar prasmēm, kas vajadzīgas izaugsmei un inovācijai;

U.  tā kā pašlaik gandrīz 23 % iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem ir zems izglītības līmenis (pirmsskolas, sākumskolas vai pamatskolas izglītība); tā kā zemi kvalificētiem cilvēkiem ir mazāk darba iespēju un lielāks nedroša darba risks, kā arī divkārt lielāka varbūtība nekā augsti kvalificētiem cilvēkiem nonākt ilgstoša bezdarba situācijā(27);

V.  tā kā zemi kvalificētiem cilvēkiem ne vien ir mazākas nodarbinātības iespējas, bet arī ir lielāks risks nonākt ilgstoša bezdarba apstākļos un lielākas grūtības piekļūt pakalpojumiem un pilnībā līdzdarboties sabiedrībā;

W.  tā kā cilvēkiem bieži vien ir prasmes, kas nav identificētas, izmantotas vai pienācīgi atalgotas; tā kā prasmes, kas iegūtas nevis formālā ceļā, bet gan ar darba pieredzi, brīvprātīgo darbu, iesaistīšanos pilsoniskajā dzīvē vai ar citādu attiecīgu pieredzi, ne vienmēr ir apstiprinātas ar kvalifikāciju vai dokumentētas, tāpēc tās netiek pietiekami novērtētas;

X.  tā kā kultūras un radošās nozares veicina sociālo labklājību, inovāciju, nodarbinātību un sekmē ES ekonomikas attīstību, visā ES nodarbinot vairāk nekā 12 miljonus cilvēku, kas ir 7,5 % no visiem kopējā ekonomikā nodarbinātajiem cilvēkiem, kā arī sniedz savu devumu ekonomikā — 5,3 % no ES kopējās bruto pievienotās vērtības un 4 % no ES nominālā iekšzemes kopprodukta, ko rada ekskluzīvās nozares(28);

Y.  tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir Līgumos nostiprināts ES pamatprincips un viens no Savienības mērķiem un uzdevumiem; tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesības principa iekļaušana visās Savienības darbībās, piemēram, attiecībā uz piekļuvi izglītībai un apmācībai, ir īpašs tās uzdevums;

Z.  tā kā ES līmenī NEET (jaunieši, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu) jauniešu bezdarba kontekstā tiek uzskatīti par vienu no visneaizsargātākajām grupām; tā kā sieviešu risks nonākt NEET situācijā ir vidēji 1,4 reizes(29) lielāks nekā vīriešiem, savukārt tas apliecina, cik asas ir dzimumdiskriminācijas un līdztiesības problēmas jau no jaunības;

AA.  tā kā sociālās un emocionālās prasmes līdzās kognitīvajām prasmēm ir svarīgas personiskajai labklājībai un panākumiem;

AB.  tā kā ikvienam jābūt tiesībām uz kvalitatīvas formālās, ikdienējās un neformālās izglītības, kā arī mācīšanās un apmācības iespēju pieejamību visos dzīves posmos tā, lai būtu iespējams apgūt transversālās prasmes, piemēram, rēķinpratību, digitālo pratību un medijpratību, kritisko domāšanu, sociālās prasmes, svešvalodu zināšanas un nepieciešamās dzīves iemaņas; tā kā šajā sakarā ir nepieciešams atvēlēt laiku darba ņēmēju personiskajai izaugsmei un izaugsmei mācību ceļā mūžizglītības kontekstā;

AC.  tā kā ir svarīgi panākt, ka prasmju mērķis ir ne vien palielināt nodarbināmību, bet arī attīstīt pilsoniskās līdzdalības spēju un cieņu pret demokrātiskajām vērtībām un toleranci, jo īpaši kā instrumentu, ar ko novērst jebkādu radikalizāciju un neiecietību;

AD.  tā kā strauji mainīgajā, aizvien vairāk globalizētajā un digitalizētajā pasaulē izšķirīgi svarīgas ir transversālas un nododamas prasmes, piemēram, sociālās prasmes, starpkultūru prasmes, digitālās prasmes, problēmu risināšana, uzņēmējdarbības prasmes un radošā domāšana;

AE.  tā kā digitālā pārveide vēl norit un sabiedrības un darba tirgus vajadzības pastāvīgi attīstās;

AF.  tā kā būtisks priekšnosacījums spēcīgas sabiedrības izveidei un ES vienotības un integrācijas atbalstam ir digitālā iespēcinātība un pašapziņa;

AG.  tā kā mūsu izglītības un apmācības sistēmas šobrīd saskaras ar lielu digitālo pārveidi, kas ietekmē mācīšanas un mācīšanās procesus; tā kā ir būtiski svarīgi darbaspēkam nodrošināt efektīvas digitālās prasmes, lai tas būtu sagatavots pašreizējām un turpmākām tehnoloģiskajām pārmaiņām;

AH.  tā kā vēl daudz darāms, lai Eiropas ekonomiku pielāgotu jaunajam digitālajam laikmetam un aizpildītu plaisu starp darba meklētāju skaitu un brīvo darbvietu skaitu, kaut arī pēdējā laikā ES ir pieaudzis to cilvēku skaits, kuri izglītības vai apmācības ceļā apgūst digitālās prasmes;

AI.  tā kā jaunā digitālā pārveide ir jāatspoguļo izglītības sistēmās, lai tādējādi arī turpmāk palīdzētu cilvēkiem iegūt spēju spriest kritiski, pašapziņu un neatkarību; taču tā kā tas darāms simbiozē ar priekšmetiem, kas jau tiek pasniegti;

AJ.  tā kā nākotnei sagatavotai prasmju programmai vajadzētu būt daļai no plašākas pieejas profesionālajām prasmēm aizvien lielākas Eiropas sabiedrības digitalizācijas un robotizācijas kontekstā;

AK.  tā kā līdztekus valodu, digitālajām un uzņēmējdarbības prasmēm būtu jāuzsver transversālās prasmes, piemēram, pilsoniskās un sociālās prasmes, kā arī pilsoniskā audzināšana;

AL.  tā kā uzņēmējdarbības prasmes jāskata plašāk, ar tām saprotot iniciatīvas izjūtu sociālās līdzdarbības ziņā un uzņēmējdarbības garu, un tā kā tāpēc jaunajā Prasmju programmā tās būtu vairāk jāuzsver kā dzīves iemaņas, kas cilvēkiem nāk par labu gan privātajā dzīvē, gan profesionālajā darbībā, kā arī ir izdevīgas kopienai,

AM.  tā kā, lai nodrošinātu pārdomātu, ilgtspējīgu un iekļaujošu ekonomisko izaugsmi un darbvietas jauniešiem, ES ir jāsekmē prasmes zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātņu un matemātikas (STEM) jomā;

AN.  tā kā paredzams, ka laikā līdz 2025. gadam pieprasījums pēc STEM speciālistiem un saistītu jomu speciālistiem pieaugs par aptuveni 8 % un šis pieaugums ir daudz lielāks nekā prognozētais vidējais 3 % pieaugums visām profesijām kopā; tā kā paredzams, ka arī nodarbinātība ar STEM saistītās nozarēs līdz 2025. gadam pieaugs par aptuveni 6,5 %(30);

AO.  tā kā profesionālās izglītības un apmācības (PIA) sliktā tēla un aizvien lielākās nepievilcības dēļ un dažu dalībvalstu zemās PIA kvalitātes dēļ cilvēki neizvēlas karjeru daudzsološās jomās un nozarēs, kurās trūkst darbaspēka;

AP.  tā kā prasmju jautājumā, sevišķi sakarā ar prasmju neatbilstību un darba iespējām, jāņem vērā īpašie sarežģījumi, kas skar lauku apvidus;

AQ.  tā kā recesijas laikā zaļā ekonomika kopumā bija viena no lielākajām Eiropas darbvietu radītājām un tā būtu vēl vairāk jāsekmē ar jauno Prasmju programmu;

AR.  tā kā Eiropas sabiedrības novecošana palielina pieprasījumu pēc veselības aprūpes speciālistiem, sociālās aprūpes un medicīnas pakalpojumiem;

AS.  tā kā apgūt pamatprasmes bērniem ļoti palīdz ģimene,

Dzīves iemaņu un darba prasmju attīstība

1.  atzinīgi vērtē 2016. gada jūnijā pieņemto Komisijas paziņojumu „Jaunā prasmju programma Eiropai. Kopīgs darbs cilvēkkapitāla, nodarbināmības un konkurētspējas stiprināšanai”;

2.  atzīst, ka izglītība un apmācība ir dalībvalstu kompetencē un ka ES var vien atbalstīt, koordinēt un papildināt dalībvalstu darbības;

3.  uzskata, ka izglītības sektora mērķu un darbības ziņā ES nepieciešama paradigmas maiņa; piekrīt, ka ir jākoncentrējas uz Eiropas izglītības un apmācības sistēmu uzlabošanu atbilstoši strauji mainīgajiem ekonomiskajiem, tehnoloģiskajiem un sociālajiem apstākļiem, nodrošinot kvalitatīvas izglītības pieejamību visos posmos;

4.  atzīmē, ka Prasmju paketes uzmanības centrā ir darba tirgus tūlītējās vajadzības, kaut arī vajadzības pēc prasmēm ir dinamiskas; šajā sakarā uzsver, cik svarīgi ir strādāt ciešā sadarbībā ar Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centru (Cedefop) nolūkā prognozēt nepieciešamās prasmes un izstrādāt Eiropas mēroga instrumentu nepieciešamo prasmju prognozēšanai, kā arī sekmēt mūžizglītību, lai pielāgotos jaunām darba tirgus situācijām un uzlabotu cilvēku pielāgošanās spēju, aktīvu pilsoniskumu un sociālo iekļaušanu;

5.  aicina dalībvalstis savās izglītības un apmācības programmās un plānos pievērsties ne vien nodarbināmībai vajadzīgajām prasmēm, rakstpratībai, rēķinpratībai, digitālajai pratībai un medijpratībai, bet arī prasmēm, kas sabiedrībai svarīgas plašākā ziņā, piemēram, nododamām, transversālām un vispārīgām prasmēm (līderībai, sociālajām un starpkultūru prasmēm, vadības, uzņēmējdarbības un finanšu izglītībai, brīvprātīgajam darbam, svešvalodu prasmēm, sarunu prasmēm) un līdztekus Eiropas amatniecības sekmēšanai prioritāti piešķirt arī šo spēju tālākai attīstībai PIA programmās;

6.  prasa visiem nodrošināt tiesības ikvienā dzīves posmā patiešām apgūt prasmes, lai viņi varētu iegūt 21. gadsimtam vajadzīgās pamatprasmes;

7.  atzīst izglītības internacionalizācijas vērtību un to, ka aizvien vairāk izglītojamo un darbinieku piedalās mobilitātes programmās; šajā sakarā uzsver „Erasmus+” vērtību;

8.  turklāt norāda, ka saskaņā ar dažādiem pētījumiem mobilitāte cilvēkiem ļauj attīstīt īpašas profesionālās prasmes, kā arī transversālas un citiem nododamas prasmes, piemēram, kritisko domāšanu un uzņēmējdarbības garu, un paver labākas karjeras iespējas; atzīst, ka pašreizējais ES mācīšanās mobilitātes budžets varētu nebūt pietiekams, lai līdz 2020. gadam sasniegtu 6 % mērķi mācīšanās mobilitātes jomā;

9.  mudina dalībvalstis turpināt attīstīt starpnozaru mobilitātes iespējas attiecībā uz skolām kopumā; uzsver, ka PIA mobilitātei nepieciešams lielāks atbalsts un popularizēšanas pasākumi un ka mobilitātes kontekstā īpaša uzmanība būtu jāpievērš pārrobežu reģioniem;

10.  norāda, ka izglītībai un apmācībai būtu jāsekmē jauniešu personiskā attīstība un izaugsme, lai viņi kļūtu par proaktīviem un atbildīgiem pilsoņiem, kas ir gatavi dzīvot un strādāt tehnoloģiski attīstītas un globalizētas ekonomikas apstākļos, un būtu jānodrošina viņiem svarīgākās kompetences, kuras nepieciešamas mūžizglītībai un kuras definētas kā personiskajai pilnveidei un izaugsmei, aktīvam pilsoniskumam un nodarbinātībai vajadzīgo zināšanu, prasmju un attieksmes apvienojums;

11.  uzsver, ka izšķirīgs prasmju attīstības priekšnosacījums ir kvalitatīva agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe (APIA);

12.  atzīdams, ka izglītības un aprūpes sniegšana ir dalībvalstu ziņā, tomēr aicina tās uzlabot APIA kvalitāti un paplašināt tās pieejamību, kā arī novērst to, ka trūkst pietiekamas infrastruktūras, kas piedāvātu kvalitatīvu un piekļūstamu bērnu aprūpi visu ienākumu līmeņu iedzīvotājiem, un apsvērt iespēju atcelt maksu nabadzīgām un sociāli atstumtām ģimenēm;

13.  uzsver, ka jaunrade un inovācija kļūst par ES ekonomikas virzītājfaktoriem un būtu jāmaģistralizē valstu un Eiropas politikas stratēģijās;

14.  atzinīgi vērtē jaunās Prasmju programmas uzdevumu panākt, ka, mācību kursu izstrādē un pasniegšanā iesaistot darba devējus, PIA kļūst par izglītojamo pirmo izvēli, reaģē uz darba tirgus vajadzībām un atbilst nākotnes darba prasībām;

15.  mudina dalībvalstis nevis tikai popularizēt „pareizās profesionālās prasmes”, bet arī pievērsties tādiem izglītības aspektiem, kas ir vairāk balstīti uz darbu un praktiskāki un kas attīsta uzņēmējdarbības garu, novatoriskumu un radošumu, palīdz cilvēkiem domāt kritiski, izprast ilgtspēju, vienlaikus novērtējot pamattiesības un tādas vērtības kā cilvēka cieņa, brīvība, pamattiesības, demokrātija, tolerance un cieņa, un kā atvērtiem pilsoņiem pilnībā iesaistīties demokrātiskajā procesā un sabiedriskajā dzīvē;

16.  taču uzskata, ka ir jāpieņem holistiska pieeja izglītībai un prasmju attīstībai, kas procesa centrā nostādītu izglītojamo un kas nodrošinātu pietiekamus ieguldījumus mūžizglītības politikā; turklāt uzskata, ka izglītībai un apmācībai jābūt piekļūstamai un izmaksu ziņā pieejamai visiem, kā arī jādara vairāk, lai iekļautu arī visneaizsargātākās grupas;

17.  mudina dalībvalstis diskusijās par dzīvei nepieciešamajām prasmēm ciešāk iesaistīt pilsonisko sabiedrību, ekspertus un ģimenes, kam ir faktiskā pieredze;

18.  mudina dalībvalstis pievērsties arī cīņai pret dzimtiskajiem stereotipiem, jo 60 % neseno absolventu ir sievietes; uzsver, ka viņu nodarbinātības rādītājs tomēr ir zemāks nekā vīriešiem un ka daudzās nozarēs viņas nav pietiekami pārstāvētas;

19.  mudina dalībvalstis uzlabot prasmju un darbvietu savstarpējo atbilstību darba tirgū un jo īpaši ieviest kvalitatīvu māceklību, kas cilvēkiem dotu elastīgākas iespējas izglītībā un vēlāk arī darba tirgū;

20.  atzīst duālās izglītības sistēmu(31) vērtību, bet norāda, ka vienā dalībvalstī izmantotu sistēmu nevar akli pārņemt cita dalībvalsts; aicina apmainīties ar paraugprakses modeļiem, kur būtu iesaistīti sociālie partneri;

21.  šajā sakarā atgādina, ka jāuzlabo dalībvalstu sadarbība ar mērķi mācīties no paraugpraksēm, kuras mazina bezdarba līmeni, piemēram, māceklības un mūžizglītības;

22.  atgādina par Cedefop lomu — viens no tā galvenajiem uzdevumiem ir kalpot par platformu, kur politikas veidotāji, sociālie partneri, pētnieki un praktiskie speciālisti var apmainīties ar idejām un pieredzi, cita starpā veidojot nozaru platformas;

23.  uzsver, ka kultūra, radošums un māksla būtiski sekmē personisko izaugsmi, nodarbinātību un izaugsmi ES, nodrošinot inovāciju, veicinot kohēziju, nostiprinot starpkultūru sakarus, savstarpējo izpratni un sargājot Eiropas identitāti, kultūru un vērtības; aicina Komisiju un dalībvalstis vairāk atbalstīt kultūras un radošās nozares, lai atraisītu un pilnībā izmantotu to potenciālu;

24.  uzsver, ka tagadējā migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju ierašanās ES prasa izstrādāt ilgtspējīgāku pieeju attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kura paredzētu arī novērtēt viņu prasmes, kompetences un zināšanas, kas ir jādara skaidri redzamas, kā arī izstrādāt prasmju atzīšanas un validēšanas mehānismu;

25.  atgādina, ka jaunpienācējiem ir jaunas prasmes un zināšanas, un aicina izstrādāt instrumentus informācijas sniegšanai dažādās valodās par pastāvošajām iespējām iesaistīties formālajā un ikdienējā izglītībā, profesionālajā izglītībā, praksē un brīvprātīgajā darbā; uzskata, ka ir svarīgi veicināt starpkultūru dialogu, lai migrantiem, bēgļiem un patvēruma meklētājiem būtu vieglāk iesaistīties darba tirgū un integrēties sabiedrībā;

26.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus par prasmju profila noteikšanas instrumentu trešo valstu valstspiederīgajiem un cer uz strauju progresu šajā sakarā; iesaka nodrošināt, ka jaunā Prasmju programma Eiropai attiecībā uz pieeju migrantu prasmēm ir saskaņota ar Rīcības plānu trešo valstu valstspiederīgo integrācijai; uzsver, ka būtu jāizmanto vispusīgāka pieeja migrantu prasmju pilnveidei, tostarp ar sociālo uzņēmējdarbību, pilsonisko izglītību un ikdienējo mācīšanos, un ka nevajadzētu koncentrēties tikai uz pārredzamību, salīdzināmību un migrantu prasmju un kvalifikāciju agrīnu noteikšanu;

27.  uzskata, ka ir nepieciešams koordinēti mazināt intelektuālā darbaspēka emigrāciju, apzinot piemērotus līdzekļus, kā izmantot pieejamās prasmes, lai tādējādi nepieļautu, ka dalībvalstis zaudē cilvēkkapitālu;

28.  atgādina, ka ieguldījumi pašreizējā izglītības kapacitātē noteiks tagadējo un nākotnes darbvietu kvalitāti, darba ņēmēju kvalifikāciju, sociālo labklājību un demokrātisko līdzdalību sabiedrībā;

29.  aicina dalībvalstis risināt sabiedrības novecošanas problēmu, mudinot attīstīt prasmes, kas saistītas ar veselību, labklājību un slimību profilaksi;

Izglītības loma cīņā pret bezdarbu, sociālo atstumtību un nabadzību

30.  uzskata, ka ES konkurētspēja, ekonomikas izaugsme un sociālā kohēzija lielā mērā ir atkarīga no tādām izglītības un apmācības sistēmām, kas neļauj cilvēkiem atpalikt;

31.  uzstāj, ka izglītība un apmācība ir svarīgi faktori ne vien nodarbināmības uzlabošanā, bet arī personiskās izaugsmes, sociālās iekļaušanas un kohēzijas un aktīva pilsoniskuma veicināšanā, un tāpēc uzskata, ka, lai mazinātu augsto bezdarba līmeni un sociālo atstumtību, it sevišķi visneaizsargātāko un visnelabvēlīgākajā situācijā esošo grupu (NEET, ilgstošu bezdarbnieku, mazprasmīgu personu, bēgļu un personu ar invaliditāti) vidū, izšķirīgi svarīga ir vienlīdzīga piekļuve kvalitatīvai izglītībai un pietiekami ieguldījumi prasmēs un kompetencēs; atgādina, ka šajā sakarā ir ārkārtīgi svarīgi pareizi prognozēt, kādas prasmes nākotnē būs vajadzīgas;

32.  pauž nožēlu par to, ka ieguldījumi izglītībā joprojām nav pietiekami un ka pakāpeniski izglītības budžeta samazinājumi visvairāk skar izglītojamos un pieaugušos nelabvēlīgākos sociālekonomiskajos apstākļos;

33.  pauž dziļas bažas par to, ka laikā no 2010. gada līdz 2014. gadam visā ES ieguldījumi izglītībā un apmācībā saruka par 2,5 %(32); uzsver, ka izglītības devums cīņā pret bezdarbu, sociālo atstumtību un nabadzību nav iespējams bez pietiekamiem resursiem valsts izglītības sistēmām;

34.  uzsver, ka saskaņā ar ESAO informāciju(33) vairāk izglītoti cilvēki sniedz lielāku ieguldījumu demokrātiskā sabiedrībā un ilgtspējīgā ekonomikā un ir mazāk atkarīgi no valsts atbalsta un labāk pasargāti pret ekonomikas lejupslīdi; tāpēc norāda, ka ieguldījumi kvalitatīvā izglītībā un inovācijā ir izšķirīgi svarīgi ne vien cīņā pret bezdarbu, nabadzību un sociālo atstumtību, bet arī ES spējai sekmīgi konkurēt globālajos tirgos; aicina Komisiju un dalībvalstis vismaz līdz pirmskrīzes līmenim atjaunot publiskos ieguldījumus visiem — jo īpaši bērniem no nelabvēlīgas vides — pieejamā pirmsskolas izglītībā, pamatizglītībā un vidējā izglītībā;

35.  norāda, ka ikvienam jābūt tiesībām uz izglītības un apmācības iespēju pieejamību visos dzīves posmos tā, lai būtu iespējams apgūt transversālās prasmes, piemēram, rēķinpratību, digitālo pratību un medijpratību, kritisko domāšanu, sociālās prasmes un nepieciešamās dzīves iemaņas; uzskata, ka jaunā Prasmju programma ir solis pareizajā virzienā, kas rosina uz kopīgu apņēmību panākt vienotu redzējumu uz mūžizglītības politikas izšķirīgo nozīmi;

36.  uzsver, ka ārējas apvienības un NVO palīdz bērniem apgūt citas prasmes un sociālās kompetences, piemēram, nodarboties ar mākslu un darināt kaut ko pašu rokām, palīdz viņiem integrēties, labāk izprast apkārtējo vidi, solidarizēties mācībās un dzīvē un uzlabo mācīšanās kompetences veselām klasēm;

37.  atgādina, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir īpašas vajadzības un tādēļ prasmju apgūšanā viņiem ir nepieciešams pienācīgs atbalsts; aicina Komisiju un dalībvalstis jaunās Prasmju programmas īstenošanā pieņemt iekļaujošu pieeju attiecībā uz izglītības un apmācības politikas izstrādi, tostarp — ar izglītības palīgpersonāla starpniecību, kā arī informāciju par prasmēm, apmācību un finansējuma iespējām darot pieejamu un piekļūstamu pēc iespējas lielākam iedzīvotāju grupu skaitam, turklāt ņemot vērā lielo invaliditātes daudzveidību; uzskata, ka reālistisks instruments, kas varētu sekmēt daudzu cilvēku ar invaliditāti dalību darba tirgū, ir uzņēmējdarbība; šajā sakarā norāda, ka ir svarīgi uzlabot cilvēku ar invaliditāti digitālās prasmes un ka izšķirīga loma ir piekļūstamām tehnoloģijām;

38.  norāda, ka jaunā Prasmju programma nav tālredzīga attiecībā uz izglītības agrākajiem posmiem, lai gan tiek aizvien vairāk atzīts kvalitatīvas agrīnās izglītības un aprūpes potenciāls priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas mazināšanā; tāpēc aicina dalībvalstis gan ieguldīt kvalitatīvā APIA, lai uzlabotu tās kvalitāti un paplašinātu tās pieejamību, gan arī pieņemt pasākumus ar mērķi mazināt priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu;

39.  aicina dalībvalstis jo īpaši atbalstīt APIA 2014. gada kvalitātes satvaru(34) un uzstāj, ka jābūt pieejamām attiecīgām programmām, kas dotu jaunu iespēju visiem jauniešiem, kuri priekšlaicīgi pametuši mācības pamatskolā vai vidusskolā; uzskata, ka vidējās izglītības pabeigšana ir vēlama;

40.  norāda, ka izglītībai būtu ne vien jāattīsta darba tirgus vajadzībām atbilstošas prasmes un kompetences, bet arī jāsekmē jauniešu personiskā attīstība un izaugsme, lai viņi kļūtu par proaktīviem un atbildīgiem pilsoņiem;

41.  aicina dalībvalstis ieguldījumus novirzīt iekļaujošā izglītībā, kas reaģē uz sabiedrības problēmām un nodrošina vienlīdzīgu piekļuvi un iespējas visiem, tostarp jauniešiem ar dažādu sociālekonomisko izcelsmi, kā arī neaizsargātām un nelabvēlīgā situācijā esošām grupām;

42.  aicina dalībvalstis paplašināt otrās iespējas izglītības un apmācības piedāvājumu, lai labāk integrētu darba tirgū riska grupas;

43.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus par darbībām attiecībā uz prasmju attīstīšanu, kuru mērķis ir samazināt nevienlīdzību izglītībā un šķēršļus cilvēka dzīves laikā, tādējādi ļaujot Eiropas iedzīvotājiem efektīvi cīnīties pret bezdarbu un nodrošināt konkurētspēju un inovāciju Eiropā, taču vērš uzmanību uz vairākiem administratīviem šķēršļiem, kas kavē progresu šo mērķu sasniegšanā attiecībā uz speciālistu mobilitāti, kvalifikāciju atzīšanu un profesionālās kvalifikācijas iegūšanu;

44.  šajā nolūkā aicina dalībvalstis gan nodrošināt, ka pienācīgi strādā Iekšējā tirgus informācijas sistēma (IMI) un bez nevajadzīga administratīvā sloga tiek atvieglota datu apmaiņa un sekmēta labāka administratīvā sadarbība, gan ieviest vienkāršākas un ātrākas procedūras attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju atzīšanu un profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanas prasībām tiem kvalificētajiem speciālistiem, kuri plāno strādāt citā dalībvalstī, kā arī novērst jebkādu diskrimināciju;

45.  aicina Komisiju un dalībvalstis jo īpaši atvieglot neaizsargātu iedzīvotāju piekļuvi prasmju attīstīšanai, izvērtējot nepieciešamību izstrādāt īpašus instrumentus, piemēram, ES vietējus informācijas centrus un īpašus rādītājus pamatprasmju sistēmas ietvaros, lai ņemtu vērā nelabvēlīgā stāvoklī esošu iedzīvotāju grupu vajadzības;

Mūžizglītības iespēju sekmēšana

46.  uzsver mūžizglītības svarīgumu darba ņēmēju pašpilnveidē, tostarp spējās pielāgoties nemitīgi mainīgajiem darba apstākļiem(35), kā arī to, ka ir svarīgi radīt iespējas visiem iedzīvotājiem, lai tādējādi Eiropā veicinātu mācīšanās kultūru visu vecumu iedzīvotāju vidū; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt mūžizglītību un ieguldīt tajā, it sevišķi valstīs, kurās iesaistīšanās līmenis nesasniedz 15 %;

47.  ar bažām norāda, ka 70 miljoniem eiropiešu trūkst pamatprasmju, kas ir nepieļaujama situācija; tāpēc atzinīgi vērtē prasmju pilnveides ceļu iniciatīvas izstrādi un uzstāj, ka tā ir raiti jāīsteno un jāpārrauga; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt pastāvīgu pieeju prasmju pilnveidei, pārkvalifikācijai un mūžizglītībai, ieviešot dažādas plašākas piekļuves un motivācijas programmas, kas pielāgotas katras dalībvalsts individuālajām vajadzībām un vērstas gan uz bezdarbniekiem, gan uz strādājošajiem;

48.  uzskata, ka prasmju pilnveides iniciatīvā vajadzētu ietvert izglītības vajadzību individualizētu novērtēšanu, kvalitatīvas mācīšanās iespējas un iegūto prasmju un zināšanu sistemātisku validēšanu, nodrošinot iespēju viegli panākt to atzīšanu darba tirgū; norāda, ka jānodrošina vispārēja piekļuve platjoslai, lai būtu iespējama digitālā pratība; pauž nožēlu par to, ka Eiropas Parlaments nebija iesaistīts šīs iniciatīvas izstrādē;

49.  uzsver, ka nozaru un specifisku prasmju attīstībai jābūt izglītības sniedzēju, darba devēju un arodbiedrību ziņā un ka tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina ciešs dialogs ar sociālajiem partneriem; uzstāj, ka attiecīgie darba tirgus dalībnieki būtu jāiesaista mācību procesā, izstrādē un īstenošanā, lai cilvēkiem karjeras gaitā nodrošinātu vajadzīgās prasmes un lai uzņēmumi būtu konkurētspējīgi, kā arī lai nostiprinātu personisko izaugsmi, kvalitatīvu nodarbinātību, karjeras izredzes un attīstību;

50.  uzsver, ka jāizstrādā kompleksas izglītības un apmācības sistēmas, kas izglītojamajiem ļautu apgūt dažādu veidu prasmes: pamatprasmes (rakstpratību, rēķinpratību un digitālās prasmes), augstāka līmeņa vispārīgās prasmes (piemēram, problēmu risināšanu un mācīšanos), darba, tehniskās un konkrētai profesijai vai nozarei vajadzīgas prasmes, kā arī sociālemocionālās prasmes;

51.  uzsver, ka apmācības programmu efektivitātei ir svarīgi izprast mazprasmīgu personu īpašās vajadzības un nodrošināt viņiem pielāgotu apmācību; atgādina, ka būtiski efektīva izglītības procesa elementi ir reaģētspēja un pielāgojamība atbilstoši gūtajai pieredzei un mainīgajiem apstākļiem;

52.  uzstāj, ka šādas iniciatīvas sekmes lielā mērā ir atkarīgas no pretimnākšanas un palīdzīgas informācijas cilvēkiem nelabvēlīgos apstākļos, tostarp cilvēkiem ar invaliditāti, ilgstošiem bezdarbniekiem un nepietiekami pārstāvētām grupām, kas varbūt nemaz nezina, kādas priekšrocības dotu viņu prasmju līmeņa palielināšana vai kādas izdevības pavērtu pārkvalificēšanās vai prasmju pilnveide;

53.  aicina Komisiju un dalībvalstis mērķtiecīgi rīkoties attiecībā uz tādu vecāku pārkvalificēšanos un prasmju validēšanu, kuri atgriežas darbā pēc apgādājamo aprūpē pavadīta laika;

54.  aicina uz aktīvu sadarbību un dialogu ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām ne vien valstu un Eiropas, bet arī vietējā un reģionālā līmenī, lai panāktu atbilstību faktiskajiem darba tirgus apstākļiem un vajadzībām;

55.  atgādina, ka mūžizglītība ir jāiekļauj plašākā darbpratības kontekstā;

Izglītības un nodarbinātības saikņu stiprināšana

56.  atgādina, ka ilgtspējīgas izaugsmes, sociālās kohēzijas, darbvietu radīšanas, inovācijas un uzņēmējdarbības veicināšanas nolūkā ir ļoti svarīgi novērst prasmju trūkumu un neatbilstību darba tirgū, kā arī sekmēt iespējas sociālajai mobilitātei, tostarp profesionālajai apmācībai un māceklībai, turklāt jo īpaši svarīgi tas ir MVU un amatniecībai; tādēļ mudina dalībvalstis veicināt profesionālo apmācību atbilstoši ekonomikas vajadzībām;

57.  uzsver, ka jātiecas uz lielākā mērā elastīgu, individuālu un personalizētu(36) pieeju karjeras attīstībai un mūžizglītībai un apmācībai visā karjeras un izaugsmes gaitā, un atzīst lomu, kāda šajā nolūkā var būt gan publiskajam, gan privātajam sektoram, tajā pašā laikā atzīstot, ka ievirzei un konsultācijām, kas atbilst individuālajām vajadzībām un vēlmēm un pievēršas individuālo prasmju novērtēšanai un pilnveidei, ir jābūt izglītības un prasmju politikas pamatelementam jau no izglītības sākumposma;

58.  aicina dalībvalstis kopā ar sociālajiem partneriem izstrādāt un ieviest politiku, kas paredz mācību un apmācības atvaļinājumu, kā arī apmācību darbavietā; aicina tās nodrošināt, ka apmācība darbavietā un ārpus tās, tostarp apmaksāts mācību atvaļinājums, ir pieejams visiem darba ņēmējiem, jo īpaši tiem, kas atrodas nelabvēlīgā situācijā, īpašu uzmanību pievēršot darba ņēmējām sievietēm;

59.  uzsver, ka jebkādā prasmju politikā būtu jāņem vērā ne tikai pašlaik notiekošās pārmaiņas darba tirgū, bet arī jānodrošina, ka politika darbības jomas ziņā ir pietiekami universāla, lai sekmētu darba ņēmēju spēju mācīties un atvieglotu viņu pielāgošanos nākotnes izaicinājumiem;

60.  uzsver, ka par prasmju attīstību kopīgi jāatbild izglītības sniedzējiem un darba devējiem; uzstāj, ka nozares / darba devēji būtu jāiesaista pasākumos, kuru uzdevums ir nodrošināt un iemācīt cilvēkiem prasmes, kas vajadzīgas, lai uzņēmumi būtu konkurētspējīgi un nostiprinātos cilvēku pašapziņa;

61.  atgādina, ka nodarbināmības, inovācijas un aktīva pilsoniskuma, tostarp ekopilsoniskuma, veicināšanas nolūkā pamatprasmes ir jāapvieno ar citām pamatiemaņām un attieksmi: jaunradi, izpratni par dabu, pašiniciatīvu, svešvalodu prasmēm, kritisko domāšanu, tostarp ar e-prasmju un medijpratības starpniecību, kā arī prasmēm, kas piemērotas augošajām nozarēm;

62.  uzsver milzīgo inovācijas un nodarbinātības potenciālu, kas piemīt atjaunojamiem energoresursiem un lielākas resursefektivitātes un energoefektivitātes meklējumiem; ņemot vērā izglītības un nodarbinātības iespējas, aicina Komisiju un dalībvalstis jaunās Prasmju programmas īstenošanā ņemt vērā enerģētikas un vides jautājumus;

63.  uzsver nepieciešamību īstenot individuālām vajadzībām pielāgotu atbalstu mācekļiem darbavietā, praktikantiem un darbiniekiem, lai nodrošinātu visu cilvēku iekļaušanu darba tirgū;

64.  atzīst, cik svarīgi ir veicināt uz mācīšanos darbavietā vērstu māceklību un stažēšanos, kas ir viens no instrumentiem, ar ko atvieglot cilvēku integrāciju darba tirgū, t. i., veidojot saiti / zināšanu apmaiņu starp paaudzēm;

65.  norāda, ka māceklība, prakse un īpašu prasmju apgūšana tiek uzskatītas par apmācības veidu, kas visefektīvāk novērš to, ka jaunieši atkal nonāk NEET statusā; atzīmē, ka jau ir bijis uzsvērts, ka duālā profesionālās un akadēmiskās izglītības un apmācības sistēma samazina NEET grupu, ļaujot lielākam skaitam jauniešu turpināt izglītību/apmācību, palīdzot uzlabot viņu nodarbināmību un palielinot izredzes, ka viņi vieglāk iekļausies nodarbinātībā / karjeras veidošanā; uzsver, ka saskaņā ar makroekonomisko analīzi vislabākos rezultātus dod duālās izglītības un apmācības sistēma apvienojumā ar aktīviem darba tirgus politikas pasākumiem;

66.  aicina dalībvalstis sniegt atbalstu darbavietā notiekošai starpuzņēmumu apmācībai un prasmju attīstībai MVU vajadzībām;

67.  prasa ieviest konkrētus pasākumus, ar ko atvieglot jauniešu pāreju no izglītības uz darbu, nodrošinot kvalitatīvas un atalgotas stažēšanās un māceklības iespējas, kas ietver arī praktisku apmācību uz vietas, kā arī pārrobežu apmaiņas programmas, piemēram, „Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”, dodot jauniešiem iespēju izmantot savas zināšanas un dotības praksē un garantējot pienācīgas sociālās un ekonomiskās tiesības un piekļuvi pienācīgai nodarbinātības un sociālajai aizsardzībai, kā paredzēts valsts tiesību aktos un praksē, tādā pašā līmenī kā pieaugušajiem darba ņēmējiem; aicina dalībvalstis sniegt īpašu atbalstu MVU, lai arī tie varētu uzņemt stažierus un maiņizglītības praktikantus;

68.  aicina dalībvalstis nodrošināt kvalitatīvu regulējumu, kas neļautu stažierus un mācekļus izmantot kā lētu vai bezmaksas darbaspēku; norāda, ka kvalitatīvas nodarbinātības izveidē un ekspluatācijas nepieļaušanā svarīga ir arī izpratne par galvenajiem drošības un veselības aizsardzības standartiem un tiesībām darbavietā; šajā nolūkā aicina dalībvalstis izstrādāt valsts tiesiskās kvalitātes satvaru attiecībā uz stažēšanos un māceklību, jo īpaši nodrošinot nodarbinātības aizsardzību un pienācīgu sociālā nodrošinājuma segumu;

69.  aicina Komisiju sagatavot un dalībvalstis pārņemt māceklības kvalitātes satvaru(37);

70.  uzskata, ka, lai prognozētu nākotnē vajadzīgās prasmes, visos līmeņos, jo īpaši tādu profesionālās kvalifikācijas programmu izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā, kas nodrošina īstu un efektīvu pāreju no formālās izglītības uz mācīšanos darbavietā un pienācīgas kvalitātes nodarbinātību, ir aktīvi jāiesaista pilsoniskā sabiedrība, sevišķi jauniešu un kopienu organizācijas, sociālie partneri, izglītības un apmācības sniedzēji, kā arī īpaši atbalsta dienesti;

71.  uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai kvalifikācijas būtu nozīmīgas darba devējiem, iesaistot darba tirgus dalībniekus to izstrādē;

Centrālā neformālās un ikdienējās mācīšanās loma

72.  uzstāj, ka ir svarīgi validēt neformālo un ikdienējo mācīšanos, lai panāktu pretī un paplašinātu iespējas izglītojamiem; atzīst, ka tas ir īpaši acīmredzami attiecībā uz cilvēkiem neaizsargātā vai nelabvēlīgā situācijā, piemēram, mazprasmīgiem darba ņēmējiem vai bēgļiem, kuriem validēšanas sistēmas ir īpaši nepieciešamas;

73.  pauž nožēlu par to, ka darba devēji un formālās izglītības sniedzēji nepietiekami atzīst tādu prasmju, kompetenču un zināšanu vērtību un nozīmību, kuras iegūtas neformālās un ikdienējās mācīšanās ceļā; šajā sakarā uzsver nepieciešamību strādāt, lai pārvarētu visu attiecīgo ieinteresēto personu informētības trūkumu par validēšanu;

74.  atzīst, ka vēl viens šķērslis ir nepietiekama ES valstu validēšanas pieeju salīdzināmība un saskaņotība, jo īpaši attiecībā uz PIA; turklāt atzīst, ka svarīga problēma vēl arvien ir reālas piekļuves, atzīšanas un finansiālā atbalsta nodrošināšana, jo īpaši attiecībā uz neaizsargātām grupām, piemēram, mazprasmīgām personām, kurām validēšanas sistēmas ir īpaši nepieciešamas;

75.  aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt informētību par validēšanas iespējām; šajā sakarā atzinīgi vērtē progresu, kas pēdējos gados panākts, īstenojot Padomes ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu līdz 2018. gadam; tomēr uzskata, ka ir vajadzīgi turpmāki centieni ar mērķi izveidot attiecīgu tiesisko regulējumu un radīt vispusīgas validēšanas stratēģijas, lai validēšana būtu iespējama;

76.  atgādina, ka daudzi Eiropas pārredzamības instrumenti, piemēram, Eiropas kvalifikāciju sistēma (EKI) un Eiropas kredītpunktu sistēma profesionālās izglītības un apmācības jomā (ECVET), ir izstrādāti atrauti viens no otra; uzsver, ka, lai cilvēki varētu labāk novērtēt savu progresu un iespējas un lietderīgi izmantot dažādos veidos gūtos mācīšanās rezultātus, šie instrumenti labāk jākoordinē un jāatbalsta ar kvalitātes nodrošināšanas sistēmām, kā arī jāiekļauj valstu kvalifikāciju ietvarstruktūrās, lai stiprinātu nozaru un dalībnieku, tostarp darba devēju, uzticēšanos;

77.  uzstāj, ka uzmanība jāpārcentrē uz neformālo izglītību, kas ir svarīga nolūkā iespēcināt iedzīvotājus, it sevišķi mazāk aizsargātus un nelabvēlīgā stāvoklī nonākušus cilvēkus, tajā skaitā cilvēkus ar īpašām vajadzībām un personas ar invaliditāti, kā arī tos, kam ir zems prasmju līmenis un kam ir ierobežotas iespējas piekļūt formālajai izglītībai; uzskata, ka neformālās izglītības sniedzējiem un NVO ir labas iespējas sasniegt nelabvēlīgā situācijā esošās grupas, kuras ir ārpus formālās izglītības sistēmas, un tiem būtu labāk jāpalīdz pildīt šo lomu, lai nodrošinātu, ka no jaunās Prasmju programmas labumu gūst tie, kuriem palīdzība ir visvairāk vajadzīga;

78.  atzīst, ka brīvprātīgais darbs ir svarīgs kā viens no instrumentiem, ar ko iegūt zināšanas, pieredzi un prasmes, lai uzlabotu nodarbināmību un apgūtu profesionālo kvalifikāciju;

79.  uzsver, ka neformālā mācīšanās, tostarp brīvprātīgā darba ceļā, var būtiski palīdzēt nododamu zināšanu, starpkultūru prasmju un dzīves iemaņu, piemēram, komandas darba, jaunrades un pašiniciatīvas, attīstības veicināšanā, nostiprinot arī pašapziņu un motivāciju mācīties;

80.  uzsver arī to, cik svarīgas ir neformālās izglītības programmas, mākslas un sporta nodarbības un starpkultūru dialogs nolūkā aktīvi iesaistītu iedzīvotājus sabiedriskajos un demokrātiskajos procesos un mazināt viņu neaizsargātību pret radikalizējošu propagandu; uzsver, ka ikdienēja un neformālā mācīšanās ir svarīgāka centienos iekļaut tos, kuriem ir visgrūtāk atrast darbu un kuri tāpēc ir neaizsargāti; šajā sakarā aicina dalībvalstis pilnībā un laikus īstenot Padomes 2012. gada 20. decembra Ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu;

81.  uzsver, cik vērtīgas ir transversālās prasmes, kas iegūtas sporta nodarbībās neformālās un ikdienējās mācīšanās ietvaros, un uzsver arī saikni starp sportu, nodarbināmību, izglītību un apmācību;

82.  uzsver, ka neformāla un ikdienēja vide arī paver iespējas aktīvi popularizēt kopīgās brīvības, tolerances un nediskriminēšanas vērtības un apgūt zināšanas par pilsoniskumu, ilgtspēju un cilvēktiesībām, tostarp sieviešu un bērnu tiesībām;

83.  aicina dalībvalstis ieviest procedūras, ar ko atzīt ikdienējo un neformālo izglītību, par pamatu ņemot paraugpraksi dalībvalstīs, kuras jau ir ieviesušas šādus instrumentus, lai nodrošinātu, ka prasmju pilnveides ceļi darbojas sekmīgi(38); šajā sakarā norāda, cik svarīgi ir politikas pasākumi, kas vērsti uz vistālāk no darba tirgus esošajām grupām;

84.  uzsver, ka marginalizētu un neaizsargātu cilvēku iekļaušanā būtiska nozīme ir neformālai un ikdienējai videi, kāda plaši tiek izmantota kopienu izglītošanā un darbā ar vispārējā akadēmiskajā un pieaugušo izglītībā nepietiekami pārstāvētām grupām; šajā sakarā apstiprina, ka ir jāņem vērā sieviešu un meiteņu, cilvēku ar invaliditāti, LGBTI, migrantu un bēgļu un etnisko minoritāšu viedokļi un vajadzības;

85.  uzsver profesionālās orientācijas nozīmi nolūkā atbalstīt pieaugušos ar zemu prasmju līmeni; šajā sakarā norāda, cik svarīgas ir dalībvalstu publisko un privāto nodarbinātības dienestu spējas un kvalitāte;

86.  aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju Europass sistēmā ieviest kopējus instrumentus prasmju novērtēšanai;

87.  aicina dalībvalstis turpināt veidot savas validācijas sistēmas un palielināt informētību par pieejamiem validēšanas pakalpojumiem; mudina tās veidot vieglāk pieejamus, pievilcīgus un atvērtus ceļus tālākizglītībai, piemēram, PIA turpināšanai;

Digitālo, STEM un uzņēmējdarbības prasmju sekmēšana

88.  vērš uzmanību uz to, ka mūsdienu sabiedrībā digitālo pamatprasmju apgūšana ir izšķirošs priekšnoteikums personiskajai un profesionālajai izaugsmei, taču uzskata, ka ir vajadzīgi papildu centieni nodrošināt cilvēkus ar konkrētākām digitālām prasmēm, lai viņi digitālās tehnoloģijas varētu izmantot inovatīvi un radoši;

89.  norāda uz nepieciešamību apzināt prasmes, kas nepieciešamas jauno tehnoloģiju darbvietām, un veicināt vidēji liela kapitāla uzņēmumiem, mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem nepieciešamo digitālo prasmju apguvi; īpašu uzmanību vērš uz to, ka digitālajā laikmetā prasmju apguve notiek strauju pārmaiņu kontekstā, kas var destabilizēt darba tirgus, un uz to, ka tāpēc ir nepieciešama mūžizglītība, kas palīdz cilvēkiem pielāgoties pārmaiņām,

90.  uzskata, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš STEM apguvei, lai uzlabotu digitālo mācīšanos un mācīšanu; uzsver ciešo saikni starp jaunradi un inovāciju, tāpēc aicina mākslas un radošo izglītību iekļaut STEM mācību programmā, un uzskata, ka meitenes un jaunas sievietes būtu jau no agra vecuma jāmudina apgūt STEM priekšmetus;

91.  uzstāj, ka mācīšanas un mācīšanās procesos jāintegrē jaunās tehnoloģijas, kā arī jāveicina izglītība ar praktisku un reālā dzīvē gūtu pieredzi, ņemot vērā vecumam piemērotas IKT un mediju mācību programmas, kas ir saderīgas ar bērnu attīstību un labklājību un kas jau agrā vecumā māca atbildīgi lietot tehnoloģijas un sekmē kritisko domāšanu, lai cilvēki iegūtu pareizās prasmes, kompetences un zināšanas un lai nodrošinātu, ka pilnā klāstā tiek attīstītas digitālās prasmes, kas aizvien digitālākajā ekonomikā vajadzīgas gan cilvēkiem, gan uzņēmumiem; atgādina par nepieciešamību mudināt meitenes un jaunas sievietes izvēlēties IKT studijas;

92.  turklāt uzsver, ka ir vajadzīga vairāk uz sadarbību vērsta, koordinēta un mērķorientēta pieeja digitālo prasmju stratēģiju izstrādē un īstenošanā;

93.  mudina Komisiju šajā nolūkā palielināt finansējumu no Eiropas pamatprogrammām, kā arī Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF), veicinot iekļaujošas, inovatīvas un domājošas Eiropas sabiedrības veidošanos, lai sabiedrības dzīvē un darba tirgū pilnvērtīgi iesaistītu visus iedzīvotājus, jo īpaši tos, kuru sociālekonomiskā vide ir nestabila vai kuri dzīvo attālos reģionos, personas ar invaliditāti, gados vecākus cilvēkus un bezdarbniekus;

94.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu mudināt dalībvalstis izstrādāt visaptverošas nacionālās digitālo prasmju stratēģijas, īpašu uzmanību veltot digitālās plaisas novēršanai, jo īpaši attiecībā uz gados vecākiem cilvēkiem; taču norāda, ka, lai šīs stratēģijas būtu efektīvas, ir jānodrošina mūžizglītības iespējas izglītības darbiniekiem, visos izglītības līmeņos vajadzīga katram līmenim pielāgota spēcīgāka pedagoģiskā vadība un inovācija, kuras pamatā ir skaidrs redzējums uz vecumam un attīstībai atbilstošu medijpratības pedagoģiju, kā arī sākotnēja un pastāvīga pasniedzēju apmācība un prasmju pilnveide un paraugprakses apmaiņa;

95.  uzsver, ka medijpratība ļauj iedzīvotājiem izkopt kritisku izpratni par dažādiem mediju veidiem, tādējādi paplašinot un uzlabojot digitālās pratības piedāvātos resursus un iespējas;

96.  aicina dalībvalstis pastiprināt centienus uzlabot medijpratību skolu mācību programmās un kultūrizglītības iestādēs un izstrādāt valsts, reģionāla vai vietēja līmeņa iniciatīvas, kas aptver visus formālās, ikdienējās un neformālās izglītības un apmācības līmeņus;

97.  atgādina, ka digitālo prasmju kopai jāietver digitālā pratība un medijpratība, kā arī kritiskā un radošā domāšana, lai izglītojamie digitalizētajā pasaulē kļūtu ne vien par tehnoloģiju lietotājiem, bet arī par aktīviem jaunradītājiem, inovatoriem un atbildīgiem pilsoņiem;

98.  aicina dalībvalstis visos izglītības līmeņos radīt iespējas IKT apmācībai un digitālo prasmju un medijpratības attīstīšanai; šajā sakarā uzsver, cik svarīgi ir atvērtie izglītības resursi (OER), kas ikvienam nodrošina piekļuvi izglītībai;

99.  uzsver nepieciešamību visos izglītības līmeņos un dažādos priekšmetos iekļaut uzņēmējdarbības, tostarp sociālās uzņēmējdarbības, mācīšanās elementus, jo uzņēmējdarbības gara veidošana jauniešu vidū jau agrīnā izglītošanās posmā uzlabos nodarbināmību, palīdzēs apkarot jauniešu bezdarbu, kā arī veicinās radošumu, kritisko domāšanu un līderības prasmes, kas ir noderīgas sociālo projektu izveidē un palīdz vietējām kopienām; turklāt uzsver, cik šajā sakarā ir svarīgi mācīties no gūtās pieredzes un t. s. pozitīvajām neveiksmēm;

100.  uzskata, ka uzņēmējdarbības izglītībā būtu jāiekļauj sociālā dimensija, jo tā stiprina ekonomiku un vienlaikus atvieglo sociāli nelabvēlīgu situāciju, mazina sociālo atstumtību un citas sabiedrības problēmas un ar to var risināt tādus jautājumus kā taisnīga tirdzniecība, sociālie uzņēmumi un alternatīvi uzņēmējdarbības modeļi, piemēram, kooperatīvi, lai tiektos sasniegt lielākā mērā sociālu, iekļaujošu un ilgtspējīgu ekonomiku;

101.  atgādina, ka radošās nozares ir to nozaru vidū, kam raksturīgs vislielākais uzņēmējdarbības gars un kas aug visstraujāk, un ka radošā izglītība attīsta tādas tālāk nododamas prasmes kā radošā domāšana, problēmu risināšana, darbs komandā un atjautība; atzīst, ka mākslas un mediju nozares jauniešiem šķiet īpaši pievilcīgas;

102.  norāda, ka uzņēmējdarbībā ir nepieciešamas attīstītas transversālās prasmes — piemēram, radošums, kritiskā domāšana, darbs komandā un pašiniciatīva —, kas sekmē jauniešu personisko un profesionālo attīstību un atvieglo viņu iekļaušanos darba tirgū; tādēļ uzskata, ka ir jāveicina un jārosina uzņēmēju līdzdalība izglītības procesā;

103.  šajā sakarā mudina uz aktīvu dialogu, datu apmaiņu un sadarbību starp akadēmiskajām aprindām, citām izglītības un apmācības iestādēm un aktoriem, sociālajiem partneriem un darba pasauli, lai izstrādātu izglītības programmas, kas jauniešiem palīdz apgūt vajadzīgās prasmes, kompetences un zināšanas;

PIA modernizēšana un mācīšanās darbavietā vērtība

104.  aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus izstrādāt un ieviest politiku attiecībā uz izglītības un mācību atvaļinājumu, kā arī profesionālo apmācību darbavietā un mūžizglītību, tostarp iespējām mācīties citā dalībvalstī; aicina tos nodrošināt, ka mācīšanās darbavietā un ārpus tās, tostarp iespējas mācīties par maksu, ir pieejamas visiem darba ņēmējiem, īpaši tiem, kuri atrodas nelabvēlīgā situācijā, sevišķu uzmanību pievēršot darba ņēmējām sievietēm nozarēs, kur sievietes ir strukturāli nepietiekami pārstāvētas(39);

105.  atkārtoti uzsver, cik svarīga ir profesionālā izglītība un apmācība (PIA), kas ne tikai ir būtisks izglītības veids nolūkā uzlabot nodarbināmību un pavērt ceļu uz profesionālo kvalifikāciju, bet arī ļauj panākt vienlīdzīgas iespējas visiem iedzīvotājiem, tostarp sociāli neaizsargātām un nelabvēlīgā situācijā esošām grupām;

106.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pienācīgu ieguldījumu PIA jomā, lai garantētu, ka tā labāk atbilst izglītojamo, darba devēju un sabiedrības vajadzībām holistiskā un uz līdzdalību vērstā pieejā izglītībai, pielāgot to darba tirgus vajadzībām, ar līdzdalīgu, integrētu un koordinētu pieeju padarot par izglītības sistēmas neatņemamu daļu, un garantēt šajā sakarā augstus kvalifikācijas standartus un kvalitāti; uzsver, ka vajadzīga ciešāka sadarbība starp PIA un augstākās izglītības sniedzējiem, lai nodrošinātu PIA iestāžu absolventu sekmīgu pāreju uz augstāko izglītību;

107.  par ļoti svarīgiem uzskata centienus atvieglot pāreju starp akadēmisko un profesionālo izglītību;

108.  uzsver nepieciešamību stiprināt profesionālās izglītības un profesionālās orientācijas praksi gan izglītības sistēmā, gan pieaugušo izglītībā, lai sniegtu prasmes un kompetences, kas vajadzīgas valstu perspektīvajiem uzņēmumiem un nozarēm ar augstu pievienotās vērtības un investīciju potenciālu;

109.  atzinīgi vērtē Komisijas uzsāktās iniciatīvas PIA veicināšanai; atzīst, ka PIA mobilitāte vēl nav pilnībā sasniegusi savu potenciālu; uzskata, ka papildu finansējums PIA iestādēm varētu palīdzēt uzlabot PIA mobilitāti, kā arī palielināt PIA kvalitāti, nozīmību un iekļaujošo raksturu;

110.  uzsver, ka starpnozaru mobilitātes iespēja jāizskata ne tikai attiecībā uz PIA pasniedzēja profesiju, bet arī attiecībā uz skolām kopumā;

111.  joprojām uzskata, ka PIA kvalitāte galvenokārt jānodrošina dalībvalstu un reģionālā līmenī; aicina Komisiju popularizēt PIA un sekmēt paraugprakses apmaiņu;

112.  aicina dalībvalstis dot PIA jaunu identitāti, veicot atbilstošus ieguldījumus un nodrošinot kvalificētus darbiniekus, nostiprinot saikni ar darba tirgu un darba devējiem, kā arī veicinot izpratni par PIA kā vērtīgu izglītības un profesionālās karjeras ceļu;

113.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot PIA un PIA mobilitātes pievilcību un statusu tā, lai būtu skaidrs, ka šāda izvēle karjeras gaitā ir svarīgs solis, nodrošinot, ka jauniešiem un viņu ģimenēm ir piekļuve informācijai un konsultācijām par PIA iespējām, ka tiek izdarīti pietiekami ieguldījumi PIA kvalitātes un nozīmības palielināšanā, ka tā ir piekļūstama un cenas ziņā pieņemama visiem iedzīvotājiem un ka tiek veidots vairāk saikņu starp akadēmisko izglītību un PIA, kā arī PIA programmās tiek sekmēts dzimumu līdzsvars un nediskriminēšana;

114.  aicina izvirzīt konkrētus mērķus, piemēram, pilnībā funkcionējošas kredītpunktu pārneses sistēmas ieviešanu un kredītpunktu atzīšanu ar ECVET;

115.  lai ierobežotu priekšlaicīgu izglītības un apmācības pamešanu un mazinātu NEET skaitu, aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un salīdzināt paraugprakses attiecībā uz partnerībām izglītības un profesionālās apmācības jomā; iesaka to darīt, īstenojot sadarbību starp vidējās izglītības iestādēm un uzņēmumiem — izmantojot arī māceklību —, lai veidotu otrās iespējas izglītības piedāvājumus, labāk integrētu sistēmas un pielāgotu prasmes faktiskajām vajadzībām;

116.  mudina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi un pēc tam izveidot kvalitatīvas duālās izglītības un profesionālās apmācības sistēmas, koordinējot tās ar vietējiem un reģionāliem ekonomikas dalībniekiem un rīkojoties atbilstoši katras izglītības sistēmas īpatnībām, lai pārvarētu pašreizējo un nākotnē gaidāmo prasmju neatbilstību pieprasījumam;

117.  aicina dalībvalstis uzlabot datu vākšanu par PIA audzēkņu karjeras virzību, lai labāk pievērstos viņu nodarbinātības izredzēm, novērtētu PIA kvalitāti un informētu audzēkņus par karjeras izvēli;

118.  atgādina, ka ir vajadzīgs lielāks atbalsts izglītojamo un izglītotāju mobilitātei; tāpēc aicina dalībvalstis savās valsts programmās iekļaut mobilitātes atbalstu, lai lielai daļai jauniešu palīdzētu gūt pieredzi ārvalstīs;

Pasniedzēji un instruktori

119.  uzskata, ka pasniedzējiem un instruktoriem ir būtiska loma attiecībā uz izglītojamo sekmēm; tāpēc uzsver, ka visās izglītības nozarēs nepieciešami ieguldījumi un atbalsts pasniedzēju profesionālajai izaugsmei, kā arī ir jānodrošina kvalitatīva nodarbinātība un jāizveido mūžilgas profesionālās orientācijas pakalpojumi, un tam ir jābūt pastāvīgai prioritātei visā ES;

120.  uzsver, ka visu pasniedzēju, instruktoru, mentoru un pedagogu statusa uzlabošana un prasmju pilnveide nolūkā paplašināt viņu prasmes būtu priekšnosacījums jaunās Prasmju programmas īstenošanai un ka vajadzīgi papildu centieni, ar kuriem piesaistīt jauniešus darbam izglītības sistēmā un motivēt pasniedzējus turpināt darbu šajā profesijā, cita starpā — uzlabojot darbinieku noturēšanas politiku; norāda, ka šajā nolūkā ir jāpievērš uzmanība pasniedzējiem un viņi jānovērtē, viņiem jānodrošina pievilcīgs atalgojums un darba apstākļi, labākas iespējas iesaistīties tālākizglītībā darba laikā, it sevišķi digitālās didaktikas jomā, kā arī ir vajadzīgi pasākumi, ar ko izglītības iestādēs aizsargāt pret vardarbību un uzmākšanos un to nepieļaut; aicina Komisiju rosināt lielāku dzimumu līdztiesību pasniedzēja profesijā; uzsver, ka viens no soļiem virzībā uz šā mērķa sasniegšanu varētu būt inovatīvu mācīšanas un mācīšanās paņēmienu veicināšana un mobilitātes un paraugprakses apmaiņas sekmēšana;

121.  atgādina, ka dažās dalībvalstīs ekonomikas un finanšu krīzes ir būtiski ietekmējušas pasniedzēju izglītību; uzsver, ka ir svarīgi veikt ieguldījumus pasniedzējos, instruktoros un pedagogos un nodrošināt viņus ar jaunām prasmēm un mācību metodēm, kas atbilst tehnoloģiju un sabiedrības attīstībai;

122.  aicina dalībvalstis veikt lielus ieguldījumus pasniedzēju mūžizglītībā, tostarp praktiskā pieredzē ārvalstīs, un nodrošināt viņu profesionālo attīstību, kā arī palīdzēt apgūt tādas jaunas prasmes kā IKT, uzņēmējdarbības prasmes un zinātība par iekļaujošu izglītību; šajā sakarā uzsver, ka visu izglītības darbinieku prasmju pilnveides nolūkā būtu jānodrošina pienācīgi atalgotas apmācības dienas;

123.  uzsver nepieciešamību ciešā sadarbībā ar MVU pilnveidot PIA pasniedzēju spējas iemācīt audzēkņiem uzņēmējdarbības prasmes; šajā sakarā uzsver nepieciešamību veicināt elastīgas darbā pieņemšanas prakses (piemēram, pasniedzēji ar nozarē gūtu pieredzi);

124.  iesaka dalībvalstīm paredzēt stimulus, ar ko piesaistīt pasniedzēja profesijai īpaši kompetentus kandidātus, un izrādīt atzinību efektīvi strādājošiem pasniedzējiem;

Jaunās Prasmju programmas īstenošana: problēmjautājumi un ieteikumi

125.  aicina Komisiju cieši sadarboties ar Cedefop, lai labāk novērtētu un prognozētu nākotnē vajadzīgās prasmes un tās labāk pielāgotu darba tirgū pieejamiem darbiem;

126.  uzsver, ka jaunā Prasmju programma ir jāizstrādā sīkāk, jāīsteno un jāuzrauga sadarbībā ar visām atbilstīgajām ieinteresētajām personām, tostarp sociālajiem partneriem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un neformālās izglītības sniedzējiem, nodarbinātības dienestiem un vietējām pašvaldībām; aicina Komisiju sekmēt plašākas partnerības veidošanu ar šīm ieinteresētajām personām;

127.  aicina Komisiju un dalībvalstis, īstenojot šo iniciatīvu, sevišķi lielu uzmanību pievērst koordinācijai starp dažādām organizācijām, kuras ir tieši vai netieši iesaistītas prasmju attīstīšanā, piemēram, ministrijām, vietējām pašvaldībām, valstu nodarbinātības aģentūrām un citām aģentūrām, izglītības un apmācības iestādēm un nevalstiskajām organizācijām;

128.  aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt centienus padarīt PIA pamanāmāku un uzlabot tās kvalitāti un pievilcību; aicina Komisiju rosināt dalībvalstis nospraust papildu mērķus, lai PIA programmās sekmētu mācīšanos darbavietā;

129.  aicina uz ciešāku sadarbību starp PIA un augstākās izglītības sniedzējiem, lai, veidojot starp tiem saiknes, nodrošinātu PIA absolventu sekmīgu pāreju uz augstāko izglītību; šajā sakarā iesaka mācīties no paraugpraksēm, kas tiek izmantotas dažādās dalībvalstīs, kurām ir efektīva duālās izglītības sistēma;

130.  aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt koordinētu un integrētu pieeju attiecībā uz sociālo politiku, izglītības politiku un nodarbinātības politiku, lai būtu pastāvīgi iespējams veikt PIA pilnveidojumus un pielāgojumus un lai cilvēkiem, kuri izglītojušies šajā jomā, pavērtu iespējas pāriet uz augstāku izglītības un apmācības līmeni;

131.  uzsver nepieciešamību uzlabot izpratni par dažādām dalībvalstīs pastāvošām kvalifikācijām, kā arī uzlabot to salīdzināmību; atzinīgi vērtē ierosināto EKI pārskatīšanu un turpmāku pilnveidi un aicina stiprināt sadarbību starp dalībvalstīm un visām ieinteresētajām personām; prasa panākt ES kvalifikācijas instrumentu, proti, EKI, ECVET un EQAVET, lielāku saskaņotību;

132.  aicina dalībvalstis arī turpmāk koncentrēties uz digitālo prasmju un kompetenču attīstīšanas iespēju piedāvāšanu saviem iedzīvotājiem neatkarīgi no vecuma, vienlaikus sekmējot ekonomikas un sabiedrības digitālo pārveidi un cilvēku mācīšanās, darba un uzņēmējdarbības formu pārmaiņas, kā arī šo pārmaiņu plašākas sociālās sekas; šajā sakarā aicina dalībvalstis ņemt vērā Komisijas ieceri pievērsties šīs pārveides pozitīvajiem aspektiem, izmantojot ES e-prasmju stratēģiju; aicina turpināt iesaistīt pilsonisko sabiedrību un sociālos partnerus Digitālo prasmju un darbavietu koalīcijā;

133.  atbalsta Plānu nozaru sadarbībai prasmju jomā, ko Komisija sagatavojusi saistībā ar izmēģinājuma programmu sešās nozarēs, un mudina to turpināt;

134.  aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk pievērst uzmanību digitālajām prasmēm, it īpaši ekonomikas digitālajai pārveidei un cilvēku darba un uzņēmējdarbības formu pārmaiņām, un ņem vērā Komisijas ieceri pievērsties šīs pārveides pozitīvajiem aspektiem, izmantojot ES e-prasmju stratēģiju;

135.  aicina dalībvalstis izglītības programmās jau sākotnējā posmā iekļaut uzņēmējdarbības izglītību(40), tostarp sociālās uzņēmējdarbības izglītību, lai iedzīvotājos attīstītu patstāvīgu uzņēmējdarbības garu, raugoties uz to kā būtisku kompetenci, kas balsta personīgo izaugsmi, aktīvu pilsoniskumu, sociālo iekļautību un nodarbināmību;

136.  mudina Komisiju izstrādāt līdzvērtīgus kompetenču satvarus attiecībā uz citām būtiskām kompetencēm, piemēram, finanšpratības kompetenci, tāpat kā digitālo prasmju un uzņēmējdarbības prasmju gadījumā;

137.  uzskata, ka, lai ierosinātie prasmju pilnveides ceļi dotu būtiskus uzlabojumus, ir svarīgi ņemt vērā garantijas jauniešiem īstenošanā gūto pieredzi; jo īpaši uzskata, ka būtu jātiecas nodrošināt ātrāku īstenošanu, izmantot integrētu pieeju ar attiecīgo sociālo dienestu iesaisti un sekmēt sadarbību ar sociālajiem partneriem, piemēram, arodbiedrībām un darba devēju asociācijām, un ar citām ieinteresētajām personām;

138.  uzskata, ka iemācīt cilvēkiem minimālo prasmju kopumu ir svarīgi, bet nav pietiekami un ka ir izšķirīgi svarīgi katru personu iedrošināt apgūt augstāka līmeņa prasmes un kompetences, lai labāk sagatavotos nākotnei, un īpaši tas attiecas uz neaizsargātām grupām, kuras apdraud nedrošas nodarbinātības risks;

139.  pauž nožēlu par to, ka priekšlikumu īstenošanai nav speciāla finansējuma un tas varētu būt liels šķērslis darbībām, kas nodrošinātu būtiskus uzlabojumus valsts līmenī, bet uzskata, ka dalībvalstis būtu jāmudina pilnībā izmantot programmas īstenošanas atbalstam pieejamos jau pastāvošos finansējuma avotus, jo īpaši Eiropas Sociālo fondu; uzsver, ka līdzekļi no ierosinātajiem finansējuma avotiem — proti, ESF un programmas „Erasmus+” — jau tiek piešķirti valsts līmenī; tāpēc aicina Komisiju mudināt dalībvalstis vairāk ieguldīt lietderīgos izdevumos — un tos stimulēt — prasmēs kā svarīgā kapitālieguldījumā cilvēkos, kas atmaksājas ne tikai sociālā, bet arī ekonomikas izteiksmē;

140.  aicina Komisiju un dalībvalstis darīt pieejamu finansējumu ar mērķi nacionālo digitālo prasmju stratēģiju ietvaros novērst pastāvošo tehnoloģisko un digitālo plaisu starp labi aprīkotām un pārējām izglītības un apmācības iestādēm un atbalstīt pasniedzēju un instruktoru tehnoloģisko prasmju pilnveidi, lai viņi varētu turēties līdzi aizvien plašākajai pasaules digitalizācijai;

141.  stingri iesaka risināt digitālās plaisas problēmu un radīt visiem vienādas iespējas piekļuvē digitālajām tehnoloģijām, kā arī iegūt līdzdalībai digitālajā jomā nepieciešamās prasmes, attieksmi un motivāciju;

142.  prasa Komisijai un dalībvalstīm risināt arī tādus jautājumus kā vājas skolēnu sekmes dažos mācību priekšmetos, zemi līdzdalības rādītāji pieaugušo izglītībā, priekšlaicīga mācību pārtraukšana, sociālā iekļautība, iedzīvotāju līdzdalība sabiedriskajā dzīvē, dzimumsaistītas atšķirības un absolventu nodarbināmības rādītāji;

143.  aicina dalībvalstis, apspriežoties ar sociālajiem partneriem, sekmēt sadarbību un nostiprināt sinerģijas starp formālās, neformālās un ikdienējās izglītības sniedzējiem, reģionālajām un vietējām pašvaldībām, darba devējiem un pilsonisko sabiedrību nolūkā uzrunāt vairāk mazprasmīgu darba ņēmēju, lai labāk ņemtu vērā viņu īpašās vajadzības;

144.  prasa nodrošināt lielāku mācīšanās elastību attiecībā uz atrašanās vietu, pasniegšanu un mācību metodēm, kas piesaistītu dažādus izglītojamos un atbilstu viņu vajadzībām, tādējādi uzlabojot mācīšanās iespējas visiem cilvēkiem;

145.  atzinīgi vērtē ierosinājumu pārskatīt pamatkompetenču sistēmu, kas ir lietderīgs references avots un nodrošina vienotu izpratni par transversālo prasmju attīstību, un aicina pastiprināt tās ietekmi valsts līmenī, tostarp mācību programmās un pasniedzēju apmācībā; aicina Komisiju nodrošināt, ka tiek izveidota saikne starp pamatkompetenču sistēmu un Padomes 2012. gada ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu;

146.  atzinīgi vērtē plānoto Eiropas kvalifikāciju sistēmas pārskatīšanu, kurai būtu jāpalīdz uzlabot dažādajās ES valstīs pastāvošo prasmju un kvalifikāciju saprotamību; uzsver, ka šāds rīks ir būtisks profesionālās mobilitātes attīstībai, īpaši pierobežas teritorijās, un uzsver nepieciešamību nodrošināt neformālās un ikdienējās mācīšanās procesā iegūtu prasmju, kompetenču un zināšanu lielāku pamanāmību;

147.  aicina dalībvalstis izmantot plašu pieeju prasmju pilnveides ceļu īstenošanā, radot dažādas iespējas, kurās tiek ņemtas vērā konkrētas vietēja, reģionāla un nozares līmeņa vajadzības (piemēram, starpkultūru, pilsoniskās, ekoloģiskās, valodu, veselības, ģimenes prasmes) un kuras neaprobežojas ar pamatprasmēm vien;

148.  aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstu centienus ar savstarpējas mācīšanās darbībām un labas politiskās prakses apmaiņu;

149.  atzinīgi vērtē un atbalsta Europass sistēmas pārskatīšanu, it īpaši pāreju no Europass kā dokumentu mehānisma uz pakalpojumu platformu, un centienus padarīt redzamākus dažādos mācīšanās un prasmju veidus, jo īpaši tās prasmes, kas iegūtas ārpus formālās izglītības;

150.  uzskata, ka pārskatīšanā būtu jāpanāk, ka no šīs sistēmas instrumentiem var gūt labumu nelabvēlīgā situācijā esošas iedzīvotāju grupas, piemēram, personas ar invaliditāti, mazprasmīgas personas, gados vecāki cilvēki un ilgstoši bezdarbnieki;

151.  uzskata, ka jaunajā Prasmju programmā būtu labāk jāatspoguļo prasmju attīstīšanā vērojamās plaisas starp dzimumiem;

152.  atzinīgi vērtē iniciatīvu ieviest absolventu apzināšanas sistēmu, lai nodrošinātu vairāk uz faktiem balstītu un noderīgāku pieeju mācību programmu un izglītības piedāvājumu veidošanā; aicina līdzīgu sistēmu izveidot PIA absolventu plaša mēroga apzināšanai;

153.  aicina sniegt pastāvīgu un lielāku atbalstu „Erasmus+” mobilitātes programmai, piedāvājot un veicinot izglītības un apmācības iespējas jauniešiem, pedagogiem, brīvprātīgajiem, mācekļiem, stažieriem un gados jauniem darba ņēmējiem;

154.  aicina Komisiju analizēt valsts kvalifikāciju sistēmas un ierosina tās pielāgot, lai tās atbilstu jauno profesiju mainīgajām vajadzībām; uzsver, ka dalībvalstīm ir jāatbalsta pasniedzēja profesija, vienkāršojot piekļuvi informācijai par visjaunākajām tehnoloģijām, un šajā nolūkā atgādina par Komisijas izstrādāto elektroniskās mērķsadarbības platformu;

155.  aicina Komisiju izziņot Eiropas Pieaugušo izglītības gadu, kas palīdzētu Eiropā uzlabot informētību par pieaugušo izglītības un aktīvu vecumdienu vērtību, un atvēlēt pietiekamu laiku, lai tam sagatavotos gan ES, gan valstu līmenī;

156.  aicina Komisiju ik gadu organizēt Eiropas prasmju forumu, lai attiecīgajām iestādēm, izglītības iestādēm, praktiķiem, studentiem, darba devējiem un darba ņēmējiem dotu iespēju apmainīties ar paraugpraksi prasmju prognozēšanā, attīstīšanā un validēšanā;

o
o   o

157.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 119, 28.5.2009., 2. lpp.
(2) OV C 351 E, 2.12.2011., 29. lpp.
(3) OV C 484, 24.12.2016., 1. lpp.
(4) OV C 67, 20.2.2016., 1. lpp.
(5) OV C 120, 26.4.2013., 1. lpp.
(6) OV C 398, 22.12.2012., 1. lpp.
(7) OV C 191, 1.7.2011., 1. lpp.
(8) OV C 372, 20.12.2011., 1. lpp.
(9) OV C 290, 4.12.2007., 1. lpp.
(10) OV C 417, 15.12.2015., 36. lpp.
(11) OV C 64, 5.3.2013., 5. lpp.
(12) OV C 111, 6.5.2008., 1. lpp.
(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0338.
(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0107.
(15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0008.
(16) OV C 265, 11.8.2017., 48. lpp.
(17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0292.
(18) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0321.
(19) https://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/lsa/119628.pdf
(20) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-6268-2017-INIT/en/pdf
(21) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0005.
(22) Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāts (ISBN: 978-92-79-26866-3); http://www.euricse.eu/wp-content/uploads/2015/03/social-economy-guide.pdf.
(23) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0411.
(24) Eiropas Komisija (2016b), „Jaunās Prasmju programmas Eiropai analītiskais pamatojums (SWD(2016)0195).
(25) Cedefop, tiks publicēts: EK, 2016b.
(26) http://www.cedefop.europa.eu/lv/events-and-projects/projects/assisting-eu-countries-skills-matching.
(27) Sk. SWD(2016)0195.
(28) „Kultūras un radošo nozaru konkurētspējas nostiprināšana izaugsmes un darbvietu labā”, 2015.
(29) „Sabiedrība tuvplānā 2016”, ESAO sociālie rādītāji.
(30) Cedefop, datubāze Rising STEMs, 2014. gada marts.
(31) Duālas izglītības sistēma vienā kursā apvieno māceklību uzņēmumā ar profesionālo izglītību arodskolā.
(32) Izglītības un apmācības pārskats, 2016.
(33) https://www.oecd.org/education/school/50293148.pdf.
(34) Eurofound (2015), „Darba apstākļi, apmācība un pakalpojumu kvalitāte agrīnas pirmsskolas aprūpes jomā: sistemātisks pārskats”.
(35) Sk. pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0338.
(36) „Pāreja uz mācīšanās rezultātu pieeju: politika un prakse Eiropā”, Cedefop.
(37) Tas veidojams uz Arodmācību padomdevējas komitejas 2016. gada 2. decembrī pieņemtā atzinuma „Kopīgs redzējums uz kvalitatīvu un efektīvu māceklību un apmācību darbavietā” pamata.
(38) Padomes 2016. gada 19. decembra ieteikums.
(39) Sk. pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0338.
(40) Eiropas Komisija, EACEA, Eurydice, 2016. Uzņēmējdarbības izglītība Eiropas skolās. Eurydice ziņojums.

Juridisks paziņojums