Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2015/2062(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0251/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0251/2017

Debates :

PV 05/10/2017 - 2
CRE 05/10/2017 - 2

Balsojumi :

PV 05/10/2017 - 4.5
CRE 05/10/2017 - 4.5
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0385

Pieņemtie teksti
PDF 509kWORD 60k
Ceturtdiena, 2017. gada 5. oktobris - Strasbūra Galīgā redakcija
Brīvības atņemšanas iestāžu sistēmas un apstākļi šajās iestādēs
P8_TA(2017)0385A8-0251/2017

Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. oktobra rezolūcija par brīvības atņemšanas iestāžu sistēmu un apstākļiem šajās iestādēs (2015/2062(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2., 6. un 7. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 4., 19., 47., 48. un 49. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK) (3. un 8. pants), ECTK protokolus un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Eiropas 1987. gada Konvenciju spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai, kā arī ziņojumus, ko sagatavojusi Eiropas Komiteja spīdzināšanas novēršanai (CPT),

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (3. un 5. pants), Starptautisko paktu par civilajām un politiskajām tiesībām (7. pants) un Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību,

–  ņemot vērā 1989. gada 20. novembrī Ņujorkā pieņemto ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā turpmāk minētos ANO Bērna tiesību komitejas Vispārējos komentārus: Nr. 10 (2007) par bērnu tiesībām nepilngadīgo tiesvedības sistēmā, Nr. 13 (2011) par bērnu aizsardzību pret jebkādu vardarbību un Nr. 17 (2013) par bērnu tiesībām uz atpūtu un brīvo laiku, tiesībām piedalīties spēlēs un izklaides pasākumos, kultūras dzīvē un nodarboties ar mākslu (31. pants),

–  ņemot vērā ANO obligātos ieslodzīto režīma standarta minimālos noteikumus un ANO Ģenerālās asamblejas pieņemtās deklarācijas un principus; ņemot vērā ANO Standartnoteikumus attiecībā uz tiesas spriešanu nepilngadīgajiem (Pekinas noteikumi), ko pieņēmusi Ģenerālā asambleja; ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas pamatnostādnes par bērniem draudzīgu tiesu sistēmu; ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumus, proti, Ieteikumu CM/Rec(2006)2 par Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumiem, Ieteikumu CM/Rec(2006)13 par pagaidu aizturēšanu, nosacījumiem šā līdzekļa izmantošanai un aizsardzības mehānismiem, ar kuriem novērš iespēju izmantot šo līdzekli ļaunprātīgi, Ieteikumu CM/Rec(2008)11 attiecībā uz Eiropas noteikumiem par nepilngadīgiem likumpārkāpējiem un viņiem piemērojamām sankcijām un pasākumiem, Ieteikumu CM/Rec(2010)1 par Eiropas Padomes probācijas noteikumiem, kā arī Ieteikumu CM/Rec (2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrības sankcijām un pasākumiem; arī ņemot vērā ieteikumus, ko pieņēma Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja,

–  ņemot vērā 1996. gada 18. janvāra rezolūciju par sliktajiem apstākļiem Eiropas Savienības cietumos(1), 1998. gada 17. decembra rezolūciju par apstākļiem Eiropas Savienības cietumos: aprīkojums un alternatīvie sodi(2), 2009. gada 25. novembra rezolūciju par daudzgadu programmu 2010.–2014. gadam saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu (Stokholmas programma)(3) un 2011. gada 15. decembra rezolūciju par apcietinājuma apstākļiem ES(4),

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmumu 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm(5),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumu 2008/909/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā(6) (”ieslodzīto pārvietošana”),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumu 2008/947/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai(7) (”probācija un alternatīvās sankcijas”),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 23. oktobra Pamatlēmumu 2009/829/TI, ar ko attiecībās starp Eiropas Savienības dalībvalstīm savstarpējas atzīšanas principu piemēro lēmumiem par uzraudzības pasākumiem kā alternatīvu pirmstiesas apcietinājumam(8) (”Eiropas uzraudzības rīkojums”)

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 11. maija Direktīvu (ES) 2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā(9),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojumu “Noziedzīga aizturēšana un alternatīvas: pamattiesību aspekti ES pārrobežu pārvietošanā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 14. jūnija zaļo grāmatu „Savstarpējās uzticēšanās stiprināšana Eiropas tiesiskuma telpā — Zaļā grāmata par ES tiesību aktu krimināltiesību jomā piemērošanu saistībā ar brīvības atņemšanu” (COM(2011)0327),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumu apvienotajās lietās C-404/15 un C-659/15 PPU, Pál Aranyosi un Robert Căldăraru,

–  ņemot vērā 2015. gada 25. novembra rezolūciju par Eiropas iedzīvotāju radikalizēšanās un teroristu kustību veiktās viņu vervēšanas nepieļaušanu(10) un ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja rokasgrāmatu par vardarbīgu ieslodzīto ekstrēmistu pārvaldību un vardarbīgās radikalizācijas novēršanu cietumos(11),

–  ņemot vērā 2011. gada 14. februāra rakstisko deklarāciju Nr. 0006/2011 par apcietināto personu pamattiesību pārkāpumiem Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes konvencijas, ieteikumus un rezolūcijas par cietumu jautājumiem,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2016. gada 28. septembra balto grāmatu par cietumu pārpildītību,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumu dalībvalstīm CM/Rec (2012)12 par apcietinātajiem ārvalstniekiem, ko Ministru komiteja pieņēma 2012. gada 10. oktobrī,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumu dalībvalstīm CM/Rec (2012)5 par Eiropas ētikas kodeksu ieslodzījuma vietu darbiniekiem, ko Ministru komiteja pieņēma 2012. gada 12. aprīlī,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes rokasgrāmatu ieslodzījuma vietu un probācijas dienestiem par radikalizāciju un vardarbīgu ekstrēmismu,

–  ņemot vērā Eiropas Sodu novērošanas centra (EPO) pētījumus “No valstu prakses uz Eiropas pamatnostādnēm: interesantas iniciatīvas cietumu pārvaldībā” (2013) un “Valstu ieslodzījuma apstākļu un Eiropas standartu uzraudzības struktūras” (2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A8-0251/2017),

A.  tā kā 2014. gadā Eiropas Savienībā cietumos tika turēti vairāk nekā pusmiljons cilvēku, tostarp ar galīgu tiesas spriedumu krimināllietā notiesātas personas, kā arī personas, kas ir apsūdzētas noziedzīgā nodarījumā un atrodas pirmstiesas ieslodzījumā;

B.  tā kā apcietinājuma apstākļi un cietumu pārvaldība ir dalībvalstu atbildība, taču Eiropas Savienībai ir arī vajadzīga ietekme, aizsargājot ieslodzīto personu pamattiesības un veidojot Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpu; tā kā ES ir jāveicina labu prakšu apmaiņa starp dalībvalstīm, saskaroties ar kopējām problēmām, kas visā Eiropā rada patiesus draudus drošības jomā;

C.  tā kā situācija cietumos un dažkārt pazemojoši un necilvēcīgi ieslodzījuma apstākļi dažās dalībvalstīs rada pamatu ļoti spēcīgām bažām, kā to atspoguļo, piemēram, Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojumi;

D.  tā kā cietumu pārpildītība ir bieži izplatīta problēma Savienībā, kā tas ir atzīts vairāk nekā trešajā daļā dalībvalstu un apliecināts ziņojumos, piemēram, Eiropas Padomes ikgadējās sodu statistikas (SPACE) jaunākajā izdevumā, kas publicēts 2017. gada 14. martā; un tā kā Eiropas Cilvēktiesību Tiesa cietumu pārpildītību ir atzinusi par ECTK 3. panta pārkāpumu;

E.  tā kā cietumu pārpildītība kavē notiesāto personu izdošanu vai pārvietošanu, jo pastāv bažas par sliktiem ieslodzījuma apstākļiem saņemšanas valstī; tā kā situācija dažās dalībvalstīs nemitīgi pasliktinās tiktāl, ka dažos to cietumos tā kļūst neizturama;

F.  tā kā cietumu pārpildītība nopietni pasliktina brīvības atņemšanas apstākļu kvalitāti, var veicināt radikalizāciju, negatīvi ietekmē ieslodzīto personu veselību un labjutību, ir šķērslis ieslodzīto personu sociālajai rehabilitācijai un sekmē nedrošas, problemātiskas un neveselīgas darba vides rašanos ieslodzījuma vietu personālam;

G.  tā kā 2005. gada 6. oktobra spriedumā lietā Hirst pret Apvienoto Karalisti Eiropas Cilvēktiesību tiesa apstiprināja, ka vispārējs un automātisks balsošanas tiesību aizliegums apcietinātajām personām nav savienojams ar demokrātiju; tā kā 2011. gadā 58,7 % no balsstiesīgajām ieslodzītajām personām Polijā piedalījās parlamenta vēlēšanās;

H.  tā kā nepastāv saikne starp soda smagumu un noziedzības līmeņa samazināšanos;

I.  tā kā aizturēšana ir īpaši nepiemērota situācija noteiktām neaizsargātām personām, piemēram, nepilngadīgajiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, grūtniecēm un personām, kas cieš no nopietniem garīgiem vai psihiskiem traucējumiem vai invaliditātes; tā kā šādām personām ir vajadzīga atbilstīgi pielāgota pieeja;

J.  tā kā ANO Konvencijas par bērna tiesībām 37. pants paredz, ka ”brīvības atņemšanu bērniem piemēro tikai kā galējas nepieciešamības līdzekli un uz īsāko iespējamo laikposmu” un ka bērnus ”nošķir no pieaugušajiem, ja vien nevar uzskatīt, ka bērna interesēs labāk ir tā nedarīt”;

K.  tā kā saskaņā ar Eurostat datiem 2014. gadā vairāk nekā 20 % no ieslodzītajiem bija personas, kam piemērota pirmstiesas aizturēšana;

L.  tā kā pirmstiesas apcietinājums būtu jāizmanto tikai kā galējs līdzeklis; tā kā bērnus nekad nedrīkst turēt telpās, kurā viņi ir neaizsargāti pret negatīvu ietekmi; tā kā vienmēr būtu jāņem vērā konkrētās vajadzības attiecīgajā bērna attīstības posmā;

M.  tā kā ieslodzījums, tostarp pirmstiesas aizturēšana, būtu jāizmanto tikai juridiski pamatotos gadījumos un būtu jādod priekšroka ieslodzījumam alternatīvām sankcijām, piemēram, mājas arestam vai citiem pasākumiem attiecībā uz ieslodzītajiem, kas nerada nopietnu apdraudējumu sabiedrībai, tādējādi nodrošinot viņu uzturēšanos atvērtā vai pazīstamā vidē un labāku piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem, aprūpei un rehabilitācijai;

N.  tā kā nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem neatkarīgi no izdarītā noziedzīgā nodarījuma vienmēr vajadzēt būt tiesībām uz brīvības atņemšanai alternatīviem pasākumiem;

O.  tā kā saskaņā ar Eiropas Padomes datiem 2015. gadā vidēji 10,8 % Eiropas cietumos atrodošos ieslodzīto bija ārvalstnieki (2014. gadā viņu skaits sasniedza 13,7 %) un tā kā viņi parasti atrodas pirmstiesas ieslodzījumā, jo pastāv viņu potenciāli lielāka bēgšanas iespējamība;

P.  tā kā brīvības atņemšanas iestāžu darbinieki sabiedrības vārdā veic būtisku uzdevumu un viņu nodarbinātības apstākļiem vajadzētu būt atbilstīgiem kvalifikācijai un sarežģītajam darbam; tā kā, ņemot vērā viņu sarežģīto un delikāto darbības jomu, tādi pasākumi kā brīvības atņemšanas iestādes personāla sākotnēja un pastāvīga apmācība, īpašā finansējuma palielināšana, paraugprakses apmaiņa, pienācīgi un droši darba apstākļi un darbinieku skaita palielināšana ir īpaši būtisks veids, kā nodrošināt labus ieslodzījuma apstākļus cietumos; tā kā pastāvīga apmācība ļautu atbalstīt brīvības atņemšanas iestāžu darbiniekus, novēršot jaunas un topošas problēmas, piemēram, radikalizāciju cietumā;

Q.  tā kā motivēti, pārliecināti un cienījami brīvības atņemšanas iestāžu darbinieki rada humānus ieslodzījuma apstākļus cietumos un tādējādi sekmē sekmīgu ieslodzījuma koncepcijas īstenošanu, kas izstrādāta, lai uzlabotu brīvības atņemšanas iestāžu pārvaldību, ieslodzīto sekmīgu integrāciju sabiedrībā un radikalizācijas un nodarījumu atkārtošanas risku samazināšanu;

R.  tā kā ieslodzīto paškaitēšanu un vardarbīgu uzvedību bieži vien izraisa cietumu pārpildītība un sliktie apstākļi ieslodzījuma vietās; tā kā papildus faktors ir tas, ka personāls nav pienācīgi apmācīts vai kvalificēts; tā kā spriedzes līmenis daudzos cietumos rada personālam īpaši grūtus darba apstākļus, kas vairākos gadījumos dalībvalstīs ir novedis pie streika;

S.  tā kā efektīvai brīvības atņemšanas iestāžu pārvaldībai, lai pildītu drošības un rehabilitācijas uzdevumus, ir jābūt pienācīgi finansētai un nodrošinātai ar personālu;

T.  tā kā spīdzināšanas vai citas nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas aizliegums ir vispārēja norma gan attiecībā uz pieaugušajiem, gan bērniem, un jebkādi pamattiesību pārkāpumi, ko nerada ierobežojumi, kuri ir absolūti nepieciešami brīvības atņemšanai, ir kaitējums cilvēka cieņai;

U.  tā kā pašnāvību skaits ES cietumos ir īpaši satraucošs;

V.  tā kā radikalizācija daudzos cietumos ES ir parādība, kas izraisa nopietnas bažas, kam jāpievērš īpaša uzmanība un kas jānovērš, izmantojot atbilstošus līdzekļus un pilnībā ievērojot cilvēktiesības un starptautiskās saistības; tā kā šīs parādības pamatā esošie faktori var ietvert necilvēcīgus ieslodzījuma apstākļus un pārpildītību, kas var veicināt vervētāju uz vardarbīgu ekstrēmismu ietekmi;

W.  tā kā Savienība Eiropas Drošības programmā ir piešķīrusi finansējumu radikālisma novēršanai cietumos; tā kā, ņemot vērā drošības kontekstu Eiropā, visām dalībvalstīm ir steidzami jāveic pasākumi radikalizācijas novēršanai ieslodzījuma vietās; tā kā labas prakses apmaiņai Eiropas līmenī ir izšķiroša nozīme;

X.  tā kā dažas no pašreizējām cietumu sistēmām, telpām un ievērojams daudzums ēku, ko vairākās Eiropas valstīs patlaban izmanto kā cietumus, ir celtas 19. gadsimtā; tā kā nožēlojamo un cilvēktiesībām neatbilstīgo apstākļu dēļ dažas no šīm celtnēm vairs nav piemērotas izmantošanai 21. gadsimtā;

Y.  tā kā pētījumos secināts, ka pārstāvības demokrātijas un lietišķa dialoga izveide cietumos ir labvēlīgi ietekmējusi ieslodzītos, darbiniekus un plašāku sabiedrību, palīdzot uzlabot darbinieku un ieslodzīto attiecības,

1.  pauž bažas par aizturēšanas apstākļiem dažās dalībvalstīs un par vairāku cietumu stāvokli Eiropā; mudina dalībvalstis ievērot noteikumus par aizturēšanu, kuri izriet no starptautisko tiesību instrumentiem un Eiropas Padomes standartiem; atgādina, ka brīvības atņemšana nav pamats cieņas atņemšanai; aicina dalībvalstis pieņemt neatkarīgu penitenciārās uzraudzības mehānismu, kāds paredzēts Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvajā protokolā (OPCAT);

2.  aicina dalībvalstis stiprināt savas tiesu sistēmas un ieguldīt līdzekļus tiesnešu apmācībā;

3.  atkārtoti apliecina, ka apstākļi ieslodzījuma vietās ir būtisks elements, lai īstenotu tiesu lēmumu savstarpējas atzīšanas principu Eiropas Savienības brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, kā Tiesa ir apstiprinājusi Aranyosi un Căldăraru lietās; atgādina, ka ir būtiski svarīgs tiesu lēmumu savstarpējas atzīšanas princips, kas paredzēts Līgumā par Eiropas Savienību;

4.  pauž nožēlu, ka ieslodzījuma vietu pārpildītība ir plaši izplatīta parādība Eiropas cietumos; pauž bažas par jauniem pārpildītības rekordiem dažās dalībvalstīs; uzsver, ka Eiropas Padomes jaunākajā ikgadējā kriminālās statistikas 2017. gada 14. marta izdevumā minēts, ka trešajā daļā Eiropas brīvības atņemšanas iestāžu ieslodzīto skaits joprojām ir lielāks nekā pieejamo vietu skaits; prasa dalībvalstīm pildīt Eiropas Padomes 2016. gada 28. septembra baltās grāmatas ieteikumu par cietumu pārpildītību un Eiropas Padomes Ministru komitejas 1999. gada 30. septembra ieteikumu R(99) 22 par cietumu pārpildītību un ieslodzīto skaita palielināšanos;

5.  norāda, ka dalībvalstis cietumu kapacitāti un attiecīgi arī pārpildītības līmeni aprēķina atbilstoši telpas parametriem, kas starp valstīm ievērojami atšķiras, tā padarot salīdzinājumus Savienības līmenī sarežģītu vai pat neiespējamu;

6.  turklāt pauž nožēlu par to, ka daudzos gadījumos cietumu pārpildītība būtiski ietekmē personāla un ieslodzīto drošību, skarot ieslodzīto uzturēšanās apstākļus un veselību, pieejamās aktivitātes, medicīnisko un psiholoģisko atbalstu, rehabilitāciju un uzraudzību; prasa dalībvalstīm izveidot sistēmas un datubāzes, lai reāllaikā uzraudzītu ieslodzīto apcietinājuma apstākļus, un nodrošināt ieslodzīto efektīvu sadalījumu ieslodzījuma vietā;

7.  uzskata, ka uzņemšanas spēju palielināšana nav vienīgais risinājums cietumu pārpildītībai, tomēr aicina dalībvalstis piešķirt pietiekamus līdzekļus cietumu renovācijai un modernizācijai, lai piešķirtu prioritāti nelielu struktūru izveidei, kurās var uzņemt ierobežotu ieslodzīto skaitu, nodrošināt cilvēka cienīgus apcietinājuma apstākļus, radīt kolektīvas telpas, ievērojot aktivitātes iespēju un socializācijas mērķus, veicināt rehabilitāciju un reintegrāciju sabiedrībā, nodrošināt papildu izglītības iespējas un drošāku vidi gan ieslodzītajiem, gan personālam;

8.  uzskata, ka diferencēti apcietinājuma noteikumi atkarībā no apcietinātajiem un viņu bīstamības ir piemērots risinājums, lai novērstu atkārtotus pārkāpumus un veicinātu reintegrāciju sabiedrībā; atkārtoti norāda, ka reintegrācijas pasākumiem jābūt internalizētiem un jāsākas apcietinājuma laikā; mudina dalībvalstis, lemjot par ieslodzīto izvietošanu, ņemt vērā izdarītā nozieguma veidu, lai novērstu saskarsmi starp ieslodzītajiem, kuriem ir īss soda termiņš un kuri notiesāti par viegliem noziedzīgiem nodarījumiem, un ieslodzītajiem, kuriem ir ilgs soda termiņš;

9.  mudina dalībvalstis nodrošināt visiem ieslodzītajiem līdzsvarotu aktivitāšu programmu un iespēju dienā uzturēties ārpus kameras tik daudz stundu, cik nepieciešams pienācīgai cilvēku un sociālajai mijiedarbībai, kā arī mazināt neapmierinātību un vardarbību; uzsver, ka, izmitinot ieslodzītos un jo īpaši nodrošinot guļvietu, ir jāievēro cilvēka cieņa, privātums un jāpilda veselības un higiēnas prasības, pienācīgi ņemot vērā klimata apstākļus un jo īpaši grīdas platību, gaisa daudzumu, apgaismojumu, nepieciešamību nepieļaut augstu trokšņa līmeni, apsildi un ventilāciju; aicina dalībvalstis pieņemt vienotu definīciju terminam „minimālā platība”, kas jānodrošina katram ieslodzītajam; atgādina, ka Komisija nesen ir pieminējusi iespēju dalībvalstīm izmantot finansējumu no ES struktūrfondiem;

10.  aicina dalībvalstis apsvērt brīvprātīgo darbinieku piesaistīšanu profesionālo darbinieku atbalstam sankciju izpildes ietvaros, lai radītu labvēlīgu saikni personu reintegrācijai sabiedrībā; uzskata, ka brīvprātīgo veiktajiem uzdevumiem jābūt nepārprotami atšķirīgiem no profesionālo darbinieku veiktajiem uzdevumiem un atbilstošiem viņu kompetencei;

11.  ierosina dalībvalstīm ieviest brīvības atņemšanas vietu vispārēju uzraudzību, kas dažās dalībvalstīs jau tiek veikta, lai varētu izmantot neatkarīgas struktūras ieslodzījuma apstākļu novērtēšanai;

12.  pauž bažas par aizvien pieaugošo cietumu sistēmu privatizāciju ES un atgādina, ka sodu izciešanas sistēmu privatizācija bieži vien liek uzdot daudzus jautājumus par tās ietekmi uz ieslodzījuma apstākļiem un pamattiesību ievērošanu; pauž nožēlu par to, ka ir veikts ļoti maz salīdzinošo pētījumu, lai novērtētu pārvaldības izmaksas un kvalitāti publiskajos un privātajos cietumos; uzsver, ka vadības, uzraudzības un tiesu sekretariāta pamatuzdevumiem ir jāpaliek valsts pārziņā;

13.  uzsver, ka pirmstiesas apcietināšanai arī turpmāk jābūt ārkārtas pasākumam, ko izmanto tikai gadījumos, kad tas ir obligāti nepieciešams, uz visīsāko iespējamo laikposmu saskaņā ar piemērojamo valsts kriminālprocesa kodeksu; pauž nožēlu par to, ka daudzās dalībvalstīs pieredze liecina par sistemātisku pirmstiesas aizturēšanas izmantošanu, kas cita starpā apvienojumā ar sliktiem aizturēšanas apstākļiem nozīmē apcietināto personu pamattiesību pārkāpumu; uzskata, ka, lai atrisinātu pirmstiesas aizturēšanas pārmērīgas izmantošanas problēmu, ir vajadzīgi inovatīvi risinājumi, tostarp kriminālkodeksa procedūru pamatīga modernizācija un tiesu sistēmas stiprināšana;

14.  atgādina, ka Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumos, ko pieņēma Eiropas Padomes Ministru komiteja, uzsvērts, ka būtu jānodrošina ieslodzītajiem iespēja piedalīties vēlēšanās, referendumos un citos sabiedrības dzīves aspektos, ja vien viņu tiesības to darīt nav ierobežotas valsts tiesību aktos; atgādina, ka piedalīšanās vēlēšanās nodrošina ieslodzītajiem iespēju atkal kļūt par aktīviem sabiedrības locekļiem, tādējādi atvieglojot reintegrācijas procesu; mudina dalībvalstis praktiski atvieglot ieslodzītajiem vēlēšanu tiesību izmantošanu, piemēram, vēlēšanu dienās ierīkojot vēlēšanu iecirkņus cietumos;

15.  prasa ieviest brīvības atņemšanas sistēmu ilgtermiņa pārvaldību un samazināt ieslodzīto skaitu, biežāk piemērojot ar brīvības atņemšanu nesaistītus sodīšanas pasākumus, piemēram, sabiedriskā darba piemērošanu vai elektronisko uzraudzību, un pēc iespējas retāk izmantojot pirmstiesas aizturēšanu;

16.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka apcietinājuma represīvais aspekts tiek papildināts ar praktisku prasmju apguvi un ieslodzīto rehabilitāciju, lai varētu labāk pārvaldīt sodu, īstenot sekmīgu sociālo reintegrāciju un ierobežot nodarījumu atkārtošanu; norāda, ka salīdzinājumā ar alternatīviem pasākumiem ieslodzījums izraisa vairāk atkārtotu pārkāpumu ar īsu soda termiņu;

17.  mudina dalībvalstis ieviest soda pielāgošanas pasākumus, jo īpaši attiecībā uz īsākā termiņa sodiem, tostarp atbrīvošanu dienas laikā, kas ļauj izciest sodu atvaļinājuma laikā, lai novērstu darba zaudēšanu, sabiedriskā darba piemērošanu vai pastiprinātu mājas aresta un elektroniskās uzraudzības piemērošanu; uzsver arī, ka ir jāpastiprina soda individualizācija, lai nodrošinātu labāku izpildi;

18.  uzskata — lai šie pasākumi būtu efektīvi, jaunu ar brīvības atņemšanu nesaistītu pasākumu ieviešana būtu jāpapildina ar citiem pasākumiem, piemēram, sodīšanas, izglītības un sociālajām reformām, kuru mērķis būtu reintegrācijas un saskarsmes ar sabiedrību un ekonomisko pasauli ārpusē veicināšana; šajā sakarībā uzskata, ka brīvības atņemšanas iestāžu administrācijām būtu jāizveido cieša saikne ar vietējām kopienām, sagatavojot paskaidrojošus dokumentus un statistikas pierādījumus nolūkā pārliecināt sabiedrisko domu, ka ir vajadzīgi ar brīvības atņemšanu nesaistīti pasākumi, lai ierobežotu nodarījumu atkārtošanu un ilgtermiņā nodrošinātu mūsu sabiedrības drošību; šajā sakarībā vērš uzmanību uz Skandināvijas valstīs īstenoto labo praksi;

19.  aicina Komisiju veikt salīdzinošu pētījumu, lai analizētu dalībvalstu alternatīvos pasākumus un atbalstītu valstu paraugprakses izplatīšanu;

20.  aicina visas dalībvalstis ieviest pastiprinātus pasākumus apcietināto uzraudzībai pēc viņu atbrīvošanas no cietuma, ja viņi ir bijuši notiesāti par smagiem noziegumiem; ierosina ieviest uzraudzības pasākumus pēc atbrīvošanas, izsaucot ierasties tiesneša vadītā sēdē, kurā piedalās probācijas un reintegrācijas darbinieki, lai novērtētu reintegrāciju sabiedrībā un atkārtota pārkāpuma risku;

21.  uzsver, ka pamatlēmums par ”probāciju un alternatīvām sankcijām” paredz savstarpējas atzīšanas mehānismus, kas attiecas uz pasākumiem, kurus izmanto dalībvalstis, piemēram, ceļošanas ierobežojumus, piespiedu darba piemērošanu, komunikācijas ierobežojumus un izraidīšanas pasākumus, un ka pamatlēmums par ”Eiropas uzraudzības rīkojumu” tāpat paredz pirmstiesas apcietinājumu;

22.  aicina dalībvalstis īstenot konkrētos ieteikumus par neaizsargātu ieslodzīto personu ieslodzījuma apstākļiem; pauž nožēlu par to, ka personas, kas cieš no garīgām saslimšanām, dažkārt paliek ieslodzījumā vienkārši tāpēc, ka trūkst piemērotu pakalpojumu citur, un atgādina, ka saskaņā ar ECT neatbilstoša izturēšanās pret personām ar garīgām saslimšanām var būt ECTK 2. panta (tiesības uz dzīvību) un 3. panta pārkāpums pašnāvnieciski noskaņotu aizturēto gadījumā;

23.  pauž nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs netiek pilnībā ņemts vērā vecāka gadagājuma ieslodzīto un ieslodzīto ar invaliditāti neaizsargātais stāvoklis; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka vecāka gadagājuma ieslodzītie, kas zaudējuši darbspējas, tiek atbrīvoti un ka ieslodzītajiem ar invaliditāti tiek nodrošināta vajadzīgā infrastruktūra;

24.  prasa dalībvalstīm nepieļaut nekādu ieslodzīto diskrimināciju, kuras pamatā ir seksuālā orientācija vai dzimumorientācija, un garantēt apcietinātajiem tiesības uz savu seksualitāti;

25.  uzsver, ka ieslodzītajām sievietēm ir īpašas vajadzības un ka viņām jābūt pieejamiem atbilstīgiem medicīniskajiem pakalpojumiem un medicīniskajām pārbaudēm, kā arī pienācīgiem sanitārajiem pasākumiem; prasa dalībvalstīm ievērot spēkā esošos ieteikumus par izturēšanos pret apcietinātajām sievietēm, novēršot jebkādu ar dzimumu saistītu diskrimināciju;

26.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi pievērst īpašu uzmanību sieviešu vajadzībām ieslodzījuma vietās gan grūtniecības laikā, gan arī pēc dzemdībām, nodrošinot atbilstošas telpas barošanai ar krūti un kvalitatīvu un specializētu aprūpi; uzskata, ka ir lietderīgi apsvērt alternatīvus modeļus, kas jāņem vērā, lai nodrošinātu bērnu labjutību cietumos; uzskata, ka automātiska mātes nošķiršana no bērna rada ievērojamus emocionālu traucējumus bērnam un ka tas var būt papildu sods gan mātei, gan bērnam;

27.  pauž bažas par cietumā izdarīto pašnāvību lielo skaitu; aicina katru dalībvalsti valsts līmenī izveidot rīcības plānu ieslodzīto pašnāvību novēršanai;

28.  mudina dalībvalstis nodrošināt, ka ieslodzītajiem ir regulāra saskarsme ar viņu ģimenēm un draugiem, ļaujot viņiem izciest sodu iestādē, kas atrodas tuvu viņu dzīvesvietai, un atvieglojot apmeklējumus, telefona zvanus un elektronisku saziņas līdzekļu izmantošanu, ja to ir atļāvis tiesnesis un tas notiek cietuma administrācijas uzraudzībā, lai saglabātu ģimenes saites; vēlreiz atgādina, ka ģimenes jēdziens būtu jāinterpretē plaši, iekļaujot arī neoficiālas attiecības; uzskata, ka ir būtiski nodrošināt piemērotus apstākļus šādu saišu uzturēšanai;

29.  nosoda vairākās dalībvalstīs izmantoto ieslodzīto izkliedēšanas sistēmu, jo tas ir papildu sods ieslodzīto ģimenēm; mudina īstenot pasākumus, kas ļautu ieslodzītajiem, kuri atrodas ieslodzījuma vietās tālu no dzīvesvietas, atrasties tai tuvāk, ja vien tiesu iestāde juridiski pamatotu iemeslu dēļ nelemj citādi; atgādina, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir spriedusi, ka personas turēšana apcietinājuma vietā, kas ir tik tālu no šīs personas ģimenes dzīvesvietas, ka ģimenes apmeklējumus ir sarežģīti vai pat neiespējami noorganizēt, var būt ECTK 8. panta (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību) pārkāpums;

30.  atkārtoti apliecina — ir svarīgi nodrošināt, ka pret bērniem apcietinājumā izturas tā, lai tiktu ievērotas viņu primārās intereses, tostarp viņi vienmēr, arī veicot pārvietošanu uz cietumiem, tiktu turēti atsevišķi no pieaugušajiem un viņiem būtu tiesības saglabāt kontaktu ar savu ģimeni, ja vien tiesa nav lēmusi citādi; pauž nožēlu, ka dažās dalībvalstīs nepilngadīgie likumpārkāpēji tiek turēti ieslodzījumā vienās telpās kopā ar pieaugušajiem, tādējādi radot pret viņiem vērstas ļaunprātīgas izmantošanas un vardarbības risku un liedzot viņiem iespēju saņemt īpašu aprūpi, kāda ir vajadzīga šai neaizsargātajai grupai; atgādina, ka Direktīvā (ES) 2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem ir norādīts, ka priekšroka ir dodama alternatīvu pasākumu izmantošanai; aicina dalībvalstis izveidot pusaudžu labošanas centrus;

31.  vēlreiz atgādina, ka bērniem ieslodzījuma vietā būtu jāsaņem aprūpe, aizsardzība un visa nepieciešamā individuālā palīdzība — sociālā palīdzība, izglītība, profesionālā apmācība, psiholoģiskā, medicīniskā un fiziskā palīdzība, kāda viņiem būtu vajadzīga, ņemot vērā vecumu, dzimumu un personību; mudina dalībvalstis dot priekšroku slēgtiem izglītības centriem ar bērnu psihiatriskās aprūpes pakalpojumiem visgrūtāk audzināmajiem nepilngadīgajiem, nevis ieslodzīšanai; aicina dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst ieslodzījuma iestādēs esošo bērnu aprūpei un aizsardzībai;

32.  prasa dalībvalstīm nodrošināt piemērotas izglītības iespējas ieslodzītajiem nepilngadīgajiem; norāda, ka ieslodzījuma vietās esošajiem bērniem jābūt pieejamām programmām, kas jau iepriekš sagatavo bērnus, lai viņi varētu atgriezties savās kopienās, pilnībā ņemot vērā viņu emocionālās un fiziskās vajadzības, ģimenes attiecības, mājokli, mācību un nodarbinātības iespējas un sociāli ekonomisko stāvokli;

33.  mudina Komisiju izveidot īpašas darba grupas, kuru sastāvā ir dalībvalstu tieslietu ministriju un valstu iestāžu pārstāvji, kā arī pārstāvji no NVO, kas darbojas šajā jomā, lai veicinātu paraugprakses apmaiņu;

34.  uzsver, ka ieslodzījuma vietās esošajiem bērniem būtu jāsaglabā regulāra un jēgpilna saskarsme ar vecākiem, ģimeni un draugiem, izmantojot apmeklējumus un saraksti, ja vien bērna un tiesiskuma interesēs nav vajadzīgi ierobežojumi; atgādina, ka šo tiesību ierobežojumus nekad nevajadzētu izmantot kā sodu;

35.  aicina Komisiju veicināt tādu politikas virzienu izstrādi, kuru mērķis ir novērst diskrimināciju, kas varētu skart apcietinātu vecāku bērnus, lai stiprinātu sociālo integrāciju un veidotu iekļaujošu un līdztiesīgu sabiedrību;

36.  atzīst bērnu tiesības saglabāt tiešu saskarsmi ar ieslodzījumā turēto vecāku un vienlaikus vēlreiz atgādina, ka ieslodzītajiem ir vecāku tiesības; šajā sakarībā uzskata, ka ieslodzījuma vietās vajadzētu būt bērniem piemērotām telpām, kur bērnus pieskata atbilstīgi apmācīti cietuma darbinieki, tostarp sociālie darbinieki un NVO brīvprātīgie, kas cietuma apmeklējuma laikā var palīdzēt bērniem un ģimenēm;

37.  aicina Komisiju izvērtēt iespēju izveidot šādu saprašanās memorandu ES līmenī, lai nodrošinātu apcietinātiem vecākiem tiesības īstenot vecāku varu un lai vecāki varētu būt klāt bērniem svarīgos notikumos viņu izglītošanās laikā, tādējādi aizsargājot nepilngadīgo tiesības;

38.  uzsver, ka ieslodzītajiem, kas tiek turēti apcietinājumā citā dalībvalstī, kura nav viņu dzīvesvietas dalībvalsts, ir sarežģītāk saglabāt saskarsmi ar ģimenēm;

39.  aicina dalībvalstis ievērot šos spēkā esošos ieteikumus par izturēšanos pret ārvalstu ieslodzītajiem, pamatojoties uz viņu tiesībām netikt diskriminētiem, un jo īpaši veicināt kultūras vidutāju darbību;

40.  aicina dalībvalstis izmantot vieninieku kameras tikai kā galējo līdzekli un tad, ja ieslodzītais apdraud citus ieslodzītos vai sevi, un izveidot visus iespējamos mehānismus, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu; aicina dalībvalstis pārtraukt nepilngadīgo izvietošanu vieninieku kamerās;

41.  aicina dalībvalstis efektīvāk apkarot nelegālu vielu un narkotiku kontrabandu cietumos;

42.  atgādina par principu, kas paredz vispārējās tiesības uz veselību, un aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgu piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem un atbilstīgām medicīnas iekārtām ieslodzījuma vietās, kā arī nodrošināt, ka ieslodzītajiem ir pieejama veselības aprūpe, garantējot katrā cietumā pietiekamu skaitu kvalificētu ārstu; pauž bažas par grūtībām, ar kurām saskaras ieslodzītie vairākās dalībvalstīs, lai piekļūtu ārsta pakalpojumiem vai saņemtu psiholoģisku atbalstu;

43.  mudina dalībvalstis nodrošināt nepieciešamo īpašo aprūpi ieslodzītajiem, kuriem ir smagas vai hroniskas veselības problēmas;

44.  aicina dalībvalstis, kas vēl nepiemēro šādu praksi, apsvērt iespēju pielāgot soda ilgumu smagi slimiem ieslodzītajiem humānu apsvērumu dēļ, ja ir saņemta tiesu iestāžu atļauja un ņemot vērā aizturēto personu bīstamības pakāpi un ekspertu komitejas atzinumu;

45.  aicina dalībvalstis cīnīties pret pieaugošo radikalizācijas parādību cietumos, vienlaikus aizsargājot reliģijas brīvību un nepieļaujot diskrimināciju, kas saistīta ar konkrēto praktizēto ticību; uzsver, ka ikvienā īpašā programmā, kas paredzēta konkrētai ieslodzīto grupai, piemēram, radikalizētām personām, jāievēro tie paši cilvēktiesību kritēriji un starptautiskās saistības, kas attiecas uz jebkuriem citiem ieslodzītajiem; iesaka cietumu pārvaldes iestādēm informēt kompetentās iestādes par personu radikalizāciju;

46.  uzsver, ka necilvēcīgi ieslodzījuma apstākļi, ļaunprātīga izturēšanās un pārpildītība var būt faktori, kas palielina radikalizācijas risku;

47.  uzskata, ka radikalizāciju var efektīvi novērst, cita starpā uzlabojot šīs parādības agrīno pazīmju atklāšanu (piemēram, apmācot cietumu personālu un uzlabojot izlūkošanu ieslodzījuma vietās), uzlabojot mehānismus ekstrēmistiskas uzvedības novēršanai, izstrādājot izglītības pasākumus un atbalstot starpreliģiju dialogu un saziņu; uzskata, ka labāka mentorēšana, plašāka psiholoģiskā aprūpe un kontakti ar deradikalizētām personām ir nozīmīgi faktori cīņā pret radikalizāciju; atgādina, ka jaunieši ir īpaši neaizsargāti pret teroristu organizāciju īstenoto propagandu; mudina dalībvalstis izveidot radikalizācijas novēršanas programmas;

48.  uzskata, ka dalībvalstu uzraudzības pasākumos būtu jāiekļauj norāde tiesu iestādēm un/vai valsts iestādēm, kuras ir atbildīgas par terorisma apkarošanu, uz visbīstamākajiem radikalizētajiem ieslodzītajiem;

49.  mudina dalībvalstis apmainīties ar labu praksi, lai novērstu un apkarotu radikalizāciju cietumos un nepilngadīgo aizturēšanas centros; atgādina, ka Eiropas Drošības programmā ES ir paredzējusi finansējumu cietumu personāla apmācības atbalstam, lai cietumos izskaustu radikālismu; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot Radikalizācijas izpratnes tīkla (RAN) Izcilības centru un jo īpaši apmainīties ar pieredzi šā centra ieslodzījuma vietu un probācijas dienestu darba grupā;

50.  norāda, ka atšķirīgi ieslodzījuma noteikumi attiecībā uz ieslodzītajiem, kuri tiek uzskatīti par radikalizētiem vai kurus ir savervējušas teroristu organizācijas, ir iespējams pasākums, lai ierobežotu radikalizāciju cietumos; tomēr brīdina, ka ikviens no šādiem pasākumiem būtu jāīsteno, tikai izvērtējot konkrēto gadījumu, un jāpamato ar tiesas nolēmumu, un uz to būtu jāattiecina kompetentu tiesu iestāžu veikta pārskatīšana;

51.  uzsver, ka ieslodzījuma vietu darbinieki sabiedrības vārdā veic ārkārtīgi sarežģītu darbu un tāpēc būtu jānodrošina viņiem atbilstīgs atalgojums un pienācīgi darba apstākļi, tostarp bezmaksas psihologa konsultācijas un īpaši palīdzības tālruņi, kas izveidoti, lai sniegtu atbalstu darbiniekiem, kuri saskaras ar problēmām, kas varētu ietekmēt viņu darbu;

52.  atgādina, ka ieslodzījuma vietu personāla sociālā atzīšana un sistemātiska apmācība ir būtiska, lai garantētu drošus un atbilstīgus ieslodzījuma apstākļus cietumos; mudina dalībvalstis dalīties ar informāciju, apmainīties ar labu praksi un to īstenot un pieņemt rīcības un ētikas kodeksu savam ieslodzījuma vietu personālam; šajā sakarībā aicina sasaukt ieslodzījuma vietu administrācijas pilnsapulci, kurā būtu jāiekļauj ieslodzījuma vietu darbinieku pārstāvji;

53.  atgādina, ka būtiska nozīme ir sociālajam dialogam ar cietumu personālu, kā arī nepieciešamību iesaistīt personālu ar informācijas un apspriešanās starpniecību, jo īpaši izstrādājot jaunas aizturēšanas koncepcijas, kas paredzētas ieslodzījuma vietu sistēmu un apstākļu uzlabošanai, tostarp tādas, kuru mērķis ir atklāt radikalizācijas riskus;

54.  aicina dalībvalstis nodrošināt pastāvīgu dialogu starp ieslodzītajiem un cietuma darbiniekiem, jo labas darbinieku un ieslodzīto attiecības ir nozīmīgs dinamiskās drošības elements, kas mazina starpgadījumu iespējamību vai dialoga procesā atjauno pienācīgu kārtību;

55.  aicina dalībvalstis mudināt cietumu pārvaldniekus visās iestādēs izveidot cietumu padomes;

56.  aicina Komisiju sākt Eiropas Foruma par apstākļiem cietumos darbību, lai mudinātu visu dalībvalstu ekspertus un praktizējošos speciālistus apmainīties ar paraugpraksi;

57.  aicina Komisiju un ES iestādes atbilstoši to kompetencei veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu ieslodzīto pamattiesību ievērošanu un aizsardzību, jo īpaši attiecībā uz neaizsargātām personām, bērniem, personām ar garīgām slimībām, personām ar invaliditāti un sievietēm, tostarp pieņemt Eiropas kopējos aizturēšanas standartus un noteikumus visās dalībvalstīs;

58.  aicina Komisiju, ievērojot subsidiaritātes principu, uzraudzīt un vākt informāciju un statistiku par apstākļiem ieslodzījuma vietās visās dalībvalstīs un visiem ieslodzīto pamattiesību pārkāpumiem; aicina dalībvalstis sniegt deputātiem tiesības netraucēti piekļūt cietumiem un aizturēšanas iestādēm;

59.  aicina dalībvalstis izstrādāt Eiropas hartu par cietumiem saskaņā ar Eiropas Padomes 2004. gada 27. aprīļa ieteikumu 1656/2004;

60.  aicina dalībvalstis veicināt politiku attiecībā uz ieslodzīto reintegrāciju sabiedrības dzīvē, jo īpaši politiku, kuras mērķis ir likvidēt strukturālos šķēršļus, kas kavē bijušo ieslodzīto reintegrāciju sabiedrībā, un ieviest politiku attiecībā uz sodu uzraudzību un pielāgošanu; atgādina, ka atkārtoti pārkāpumi notiek retāk, ja apcietinātie pakāpeniski pāriet no dzīves ieslodzījumā uz dzīvi brīvībā;

61.  uzskata, ka krimināltiesību sistēmu atjaunojošā un aizsardzības loma automātiski nozīmē arī to, ka vairāk tiek ievērota cilvēka cieņa, jo mērķis ir nodrošināt sabiedrības aizsardzību un attiecīgās personas rehabilitāciju, atvieglojot sodītās personas pāraudzināšanas mērķu īstenošanu, lai reintegrētu ieslodzītos sabiedrībā un mazinātu nodarījumu atkārtošanu; pauž nožēlu, ka lielākajā daļā dalībvalstu vairāk izmanto disciplinārus pasākumus, savukārt mediācija un atjaunojošas darbības gandrīz nav sastopamas; mudina dalībvalstis dot priekšroku tādai politikai un tiesību aktiem, kuru pamatā ir uz atjaunošanu un mediāciju balstīts tiesiskums un kuri izmanto sociālus, ekonomiskus un kultūras, nevis tikai soda instrumentus;

62.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt ieslodzītajiem izglītības un profesionālās kvalifikācijas pieejamību; mudina dalībvalstis atbilstīgi starptautiskajiem standartiem visiem ieslodzītajiem piedāvāt jēgpilnas nodarbes, piemēram, profesionālās izglītības un nodarbinātības iespējas, lai atjaunotu ieslodzīto sociālās prasmes un pēc soda izciešanas nodrošinātu līdzekļus dzīvei bez noziedzības; mudina dalībvalstis nodrošināt ieslodzītajiem darba, mācību un kvalifikācijas iegūšanas vai mācību kursu apmeklēšanas iespējas aizturēšanas laikā, lai viņi labāk pārvaldītu savu laiku un sagatavotos reintegrācijai sabiedrībā; uzskata, ka ir būtiski svarīgi, lai nepilngadīgajām personām būtu piekļuve izglītībai un profesionālajai apmācībai;

63.  mudina dalībvalstis izstrādāt instrumentus, lai atbalstītu ieslodzīto atgriešanos darba dzīvē un atklātu nodarbinātības iespējas saistībā ar vietējām vajadzībām, uzraudzīt un plānot apmācību un darbu pēc iespējas personalizētā veidā un pastāvīgi īstenot dialogu ar darba devēju pārstāvjiem; mudina dalībvalstis izveidot stipendiju sistēmu, kas mudinātu darba devējus un privātus uzņēmumus nodrošināt ieslodzītajiem profesionālo apmācību, lai pēc ieslodzījuma beigām pieņemtu viņus darbā; aicina dalībvalstis radīt stimulus darba devējiem, kuri vēlas pieņemt darbā ieslodzītos, vai mudināt bijušos ieslodzītos izveidot savus uzņēmumus, tostarp paredzot finanšu un nodokļu atvieglojumus; arī mudina dalībvalstis izveidot kontaktpunktus atbrīvotajiem ieslodzītajiem, kuros tiktu piedāvāta informācija un atbalsts attiecībā uz darba meklēšanu, kā arī obligāta un stingri uzraudzīta tālmācība;

64.  atgādina, ka Eiropas Sociālais fonds ir Savienības finanšu instruments, kas ir paredzēts, lai paplašinātu nodarbinātības iespējas miljoniem Eiropas iedzīvotāju, jo īpaši tiem, kuriem ir grūti atrast darbu, tostarp ieslodzītajiem un bijušajiem likumpārkāpējiem; atzinīgi vērtē, ka ir izveidoti projekti, kas palīdz ieslodzītajiem pēc soda izciešanas atkal iekļauties sabiedrībā un darba tirgū;

65.  uzsver, ka darbu, ko veic ieslodzītie, nekādā gadījumā nevajadzētu uzskatīt par soda veidu, un ka ir jāapkaro potenciāla ļaunprātīga izmantošana; uzsver, ka ieslodzītajiem piedāvātajām nodarbinātības iespējām vajadzētu atbilst mūsdienu nodarbinātības standartiem un metodēm un ka šis darbs būtu jāorganizē atbilstīgi mūsdienu vadības sistēmām un ražošanas procesiem; prasa dalībvalstīm nodrošināt labāku atalgojumu par darbu ieslodzījuma vietās, nekā tas pašlaik; aicina Komisiju veikt salīdzinošu pētījumu par ieslodzīto atalgojumu dalībvalstīs, lai noteiktu godīgu un ilgtspējīgu atalgojuma līmeni, kas ikvienam ieslodzītajam nodrošinātu darba iespējas;

66.  mudina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi saistībā ar izglītības, rehabilitācijas un reintegrācijas programmām, jo īpaši nolūkā uzlabot ieslodzīto reintegrāciju sabiedrībā pēc soda izciešanas un palīdzēt novērst nodarījumu atkārtošanu un turpmāku radikalizāciju;

67.  aicina ES iestādes cik vien iespējams tehniskā un finansiālā ziņā atbalstīt cietumu sistēmu un apstākļu uzlabošanu, jo īpaši dalībvalstīs, kurām ir smagas finansiālas problēmas;

68.  aicina Komisiju pēc šīs rezolūcijas pieņemšanas reizi piecos gados publicēt detalizētus ziņojumus par stāvokli Eiropas cietumos, tostarp padziļinātu analīzi par ieslodzītajiem sniegtās izglītības un apmācības kvalitāti, kā arī vērtējumu par apcietinājumam alternatīvu pasākumu rezultātiem (iekļaujot atkārtošanās rādītājus);

69.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei, Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai, Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāram un Eiropas Komitejai spīdzināšanas novēršanai.

(1) OV C 32, 5.2.1996., 102. lpp.
(2) OV C 98, 9.4.1999., 299. lpp.
(3) OV C 285 E, 21.10.2010., 12. lpp.
(4) OV C 168 E, 14.6.2013., 82. lpp.
(5) OV L 190, 18.7.2002., 1. lpp.
(6) OV L 327, 5.12.2008., 27. lpp.
(7) OV L 337, 16.12.2008., 102. lpp.
(8) OV L 294, 11.11.2009., 20. lpp.
(9) OV L 132, 21.5.2016., 1. lpp.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0410.
(11) www.unodc.org/documents/brussels/News/2016.10_Handbook_on_VEPs.pdf

Juridisks paziņojums