Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2016/2224(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0295/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0295/2017

Debates :

PV 23/10/2017 - 19
CRE 23/10/2017 - 19

Balsojumi :

PV 24/10/2017 - 5.17
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0402

Pieņemtie teksti
PDF 465kWORD 69k
Otrdiena, 2017. gada 24. oktobris - Strasbūra Galīgā redakcija
Likumīgi pasākumi, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, kas darbojas sabiedrības interesēs
P8_TA(2017)0402A8-0295/2017

Eiropas Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūcija par likumīgiem pasākumiem, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, kas, atklājot uzņēmumu un publisko iestāžu konfidenciālu informāciju, darbojas sabiedrības interesēs (2016/2224(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un jo īpaši tā 2. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 11. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, jo īpaši tās 10. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 8. jūnija Direktīvu (ES) 2016/943 par zinātības un darījumdarbības neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Direktīvu 2013/30/ES par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, un ar kuru groza Direktīvu 2004/35/EK,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regulu (ES) Nr. 596/2014 par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regula) un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/6/EK un Komisijas Direktīvas 2003/124/EK, 2003/125/EK un 2004/72/EK

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK,

–  ņemot vērā 2015. gada 25. novembra rezolūciju par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem(1),

–  ņemot vērā 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem (TAXE 2)(2),

–  ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas(3),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūciju Nr. 1729 (2010) par trauksmes cēlēju aizsardzību,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūciju Nr. 2060 (2015) par trauksmes cēlēju aizsardzības uzlabošanu,

–  ņemot vērā 2015. gada 16. decembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamības, koordinācijas un konverģences veicināšanu Savienībā(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. jūnija paziņojumu „Korupcijas apkarošana Eiropas Savienībā” (COM(2011)0308),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 5. jūlija paziņojumu par papildu pasākumiem, lai veicinātu pārredzamību un cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un pret nodokļu apiešanu (COM(2016)0451),

–  ņemot vērā G20 Korupcijas apkarošanas rīcības plānu un jo īpaši tā ceļvedi par tiesību aktiem trauksmes cēlēju aizsardzībai,

–  ņemot vērā ESAO 2016. gada marta ziņojumu „Saistības efektīvai trauksmes cēlēju aizsardzībai”,

–  ņemot vērā Eiropas Ombudes lēmumu slēgt pašiniciatīvas izmeklēšanu OI/1/2014/PMC attiecībā uz ētisku trauksmes celšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2014. gada 30. aprīļa ieteikumu CM/Rec(2014)7 par trauksmes cēlēju aizsardzību un tās 2015. gada janvāra pārskata ceļvedi par dalībvalstu regulējuma īstenošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2017. gada 27. jūnija Rezolūciju Nr. 2171 (2017), kurā dalībvalstu parlamentiem ir pieprasīts atzīt tiesības uz informēšanu,

–  ņemot vērā 4. principu, kas minēts ESAO ieteikumos par ētiskas rīcības sekmēšanu valsts pārvaldē,

–  ņemot vērā Konvenciju par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanu starptautiskās uzņēmējdarbības darījumos,

–  ņemot vērā 2017. gada 14. februāra rezolūciju par trauksmes cēlēju nozīmi ES finanšu interešu aizsardzībā(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetārās komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Kultūras un izglītības komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A8-0295/2017),

A.  tā kā Eiropas Savienība sev noteica mērķi ievērot demokrātiju un tiesiskumu un tā kā tā saviem iedzīvotājiem nodrošina vārda brīvību; tā kā trauksmes celšana ir būtisks vārda brīvības un tiesību uz informāciju aspekts un tā kā abas šīs tiesības ir nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kuras ievērošanu un piemērošanu nodrošina Eiropas Savienība; tā kā Eiropas Savienība sekmē darba ņēmēju aizsardzību un darba apstākļu uzlabošanu;

B.  tā kā Eiropas Savienība sekmē starptautiskās sadarbības nostiprināšanu, cīnoties pret korupciju un pilnībā ievērojot starptautisko tiesību principus, cilvēktiesības un tiesiskas valsts principu, kā arī katras valsts suverenitāti;

C.  tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 67. panta 2. punktu Eiropas Savienība atbild par Eiropas kopējo politiku patvēruma jomā;

D.  tā kā pārredzamība un pilsoņu līdzdalība ir daļa no attīstības un izaicinājumiem, kas demokrātiskām valstīm jāpārvar 21. gadsimtā;

E.  tā kā kopš ekonomiskās un finanšu krīzes, kas ir saistīta ar parādu krīzi, starptautiskā līmenī ir noteikta virkne pasākumu, ar kuriem apkaro nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; tā kā ir jānodrošina finanšu pakalpojumu sfēras lielāka pārredzamība, lai novērstu nelikumīgu rīcību, un tā kā dažas dalībvalstis jau ir guvušas pieredzi, pārvaldot centrālos reģistrus, kuros trauksmes cēlēji var iesniegt ziņas par faktiskiem vai iespējamiem finanšu uzraudzības noteikumu pārkāpumiem; tā kā ANO 2003 gadā pieņēma Pretkorupcijas konvenciju(6); tā kā Parlaments, reaģējot uz minētajām publiskotajām ziņām, ir izveidojis divas īpašās komitejas un vienu izmeklēšanas komiteju; tā kā tas vairākās rezolūcijās jau ir aicinājis aizsargāt trauksmes cēlējus(7); tā kā ļoti noderīgas izrādījās iniciatīvas pilnveidot starptautisko informācijas apmaiņu nodokļu jautājumos, par kurām jau ir panākta vienošanās, un tā kā, pateicoties dažādām ar nodokļiem saistītām informācijas izpaušanām, atklātībā ir nonācis liels apjoms informācijas par nelikumīgu rīcību, par kuru mēs citādi uzzinājuši nebūtu;

F.  tā kā trauksmes cēlējiem ir liela nozīme no ziņošanas par tādas nelikumīgas un neatbilstošas rīcības viedokļa, kas kaitē sabiedrības interesēm un mūsu sabiedrību darbību, un informācijas sniegšanas nolūkā viņi savam darba devējam, publiskajām iestādēm vai nepastarpināti sabiedrībai dara zināmu informāciju par šādu rīcību, kas kaitē sabiedrības interesēm;

G.  tā kā, to darot, viņi palīdz dalībvalstīm un prominentajām iestādēm, un Savienības orgāniem novērst un jo īpaši apkarot jebkādus integritātes principa pārkāpšanas mēģinājumus un jebkuru varas ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir uzskatāmi par sabiedrības veselības un drošības, finanšu integritātes, ekonomikas normu, cilvēktiesību, vides tiesību un tiesiskas valsts principa apdraudējumiem un pārkāpumiem vai kas palielina bezdarbu, ierobežo vai kropļo godīgu konkurenci un grauj iedzīvotāju uzticību iestādēm un demokrātiskam procesam dalībvalstu un Eiropas līmenī;

H.  tā kā korupcija ir uzskatāma par nopietnu problēmu, ar ko Eiropas Savienība saskaras patlaban, jo tās dēļ valsts pārvaldes var nespēt aizsargāt iedzīvotājus, darba ņēmējus, tiesiskas valsts principu un ekonomiku, kā arī var pasliktināties publisko iestāžu darbība un sabiedriskie pakalpojumi, mazināties ekonomiskā izaugsme un konkurētspēja dažādās jomās, izraisot uzticības zudumu publisko un privāto iestāžu un nozaru pārredzamībai un demokrātiskajai leģitimitātei; tā kā korupcija saskaņā ar aplēsēm Eiropas Savienības ekonomikai katru gadu rada zaudējumus 120 miljardu eiro apmērā, kas ir 1 % no Eiropas Savienības IKP;

I.  tā kā, starptautiskajā līmenī apkarojot korupciju, līdz šim galvenā vērība ir bijusi pievērsta publiskā sektorā izdarītām nelikumībām, nesen atklātībā nonākusī informācija ir izgaismojusi finanšu iestāžu, finanšu konsultantu un citu privāto uzņēmumu funkciju korupcijas procesos;

J.  tā kā vairāki trauksmes cēlēju gadījumi, kuriem tika pievērsta plašsaziņas līdzekļu uzmanība, ir apliecinājuši, ka trauksmes cēlēju rīcība ļauj sabiedrībai un politiskajām iestādēm uzzināt sabiedriski nozīmīgu informāciju, piemēram, par gan privātā, gan publiskā sektorā īstenotu nelikumīgu un neatbilstošu rīcību vai citām nopietnām nebūšanām; tā kā attiecībā uz dažām no šīm darbībām ir veikti korekcijas pasākumi;

K.  tā kā konfidencialitātes garantēšana sekmē efektīvāku tādu kanālu veidošanu, pa kuriem ziņo par krāpšanu, korupciju vai citiem pārkāpumiem, un tā kā, ņemot vērā minētās informācijas jutīgumu, konfidencialitātes nepareiza pārvaldība var novest pie informācijas nelikumīgas noplūdes un pie Savienības un dalībvalstu publisko interešu pārkāpšanas;

L.  tā kā, uzņēmumu trastu un līdzīgu juridisku veidojumu faktisko īpašnieku sabiedriskas nozīmes reģistru ieviešana un citu pasākumu veikšana, ar kuriem nodrošina ieguldījumu instrumentsabiedrību pārredzamību, var tikt panākts pretējs efekts — netikt novērstas nelikumīgas darbības, par kurām trauksmes cēlēji parasti ziņo;

M.  tā kā trauksmes cēlēju identitātes un sniegtās informācijas konfidencialitātes garantēšana sekmē efektīvāku tādu kanālu veidošanu, pa kuriem ziņo par krāpšanu, korupciju, nelikumīgām darbībām, kļūmēm vai citiem nopietniem pārkāpumiem, un tā kā, ņemot vērā minētās informācijas jutīgumu, konfidencialitātes nepareiza pārvaldība var novest pie informācijas nevēlamas noplūdes un pie publisko interešu pārkāpšanas Eiropas Savienībā; tā kā publiskajā sektorā trauksmes cēlēju aizsardzība var atvieglot ar valsts vai Savienības interesēm saistītu publisko līdzekļu piesavināšanās, krāpšanas un cita veida pārrobežu korupcijas atklāšanu;

N.  tā kā ir jāpauž nožēla par to, ka ziņošana, izmantojot izveidotos oficiālos kanālus, pa kuriem var sūdzēties par daudznacionālo uzņēmumu amatkļūmēm, reti kad rezultējas ar konkrētiem sodiem par nelikumīgajām darbībām;

O.  tā kā trauksmes cēlēju rīcība ir bijusi lietderīga vairākās jomās — gan privātā, gan publiskā sektorā —, piemēram, sabiedrības veselības, nodokļu sistēmas, vides, patērētāju aizsardzības, korupcijas un diskriminācijas apkarošanas un sociālo tiesību ievērošanas jomā;

P.  tā kā gadījumi ir jāapraksta, ņemot vērā veikto funkciju raksturu, faktu nopietnību un konstatētos riskus;

Q.  tā kā būtiski ir nepārsniegt robežu, kas šķir denuncēšanu no trauksmes celšanas; tā kā runa nav par to, ka ir jāzina viss par visiem, taču ir rūpīgi jānošķir rīcība, kas izpaužas kā nepalīdzēšana demokrātijas apdraudējuma gadījumā;

R.  tā kā daudzos gadījumos pret trauksmes cēlējiem tiek vērsti represīvi pasākumi, iebiedēšana un spiediena mēģinājumi, lai viņus kavētu vai atturētu no ziņošanas vai sodītu par ziņošanu; tā kā šāds spiediens pret trauksmes cēlējiem, kas ir cēluši dienas gaismā faktus, aizstāvot sabiedrības intereses, biežāk tiek izdarīts darba vietā, jo viņi savās darba tiesiskajās attiecībās var nonākt atkarības situācijā no darba devējiem;

S.  tā kā bieži vien tiek paustas nopietnas bažas par to, ka trauksmes cēlēji, kas rīkojas sabiedrības interesēs, savā darba vietā var saskarties ar naidīgumu, vajāšanu, iebiedēšanu un atstumšanu, ka var tikt apdraudēti viņu turpmākie darba meklējumi, var tikt zaudēta iztikas līdzekļu pelnīšanas iespēja un papildus tam bieži vien var tikt nopietni apdraudēti viņu ģimenes locekļi un kolēģi; tā kā bailes no represijām var uz trauksmes cēlējiem iedarboties atturoši un tādējādi apdraudēt sabiedrības intereses;

T.  tā kā trauksmes cēlēju aizsardzība būtu jāgarantē ar likumu un būtu jānostiprina visā Eiropas Savienībā — gan privātajā, gan publiskajā sektorā —, ja trauksmes cēlēji rīkojas, pamatojoties uz saprātīgiem iemesliem; tā kā šādiem aizsardzības mehānismiem vajadzētu būt līdzsvarotiem un tā kā ar tiem ir jāgarantē to personu pamattiesību un citu tiesību pilnīga ievērošana, par kurām ziņas ir sniegtas; tā kā šāi aizsardzības mehānismi būtu jāpiemēro attiecībā uz pētniecības žurnālistiem, kuri joprojām ir neaizsargāti, ņemot vērā jutīgās informācijas atklāšanas kontekstu, un jāaizsargā trauksmes cēlēji viņu avotu konfidencialitātes dēļ;

U.  tā kā vairākās dalībvalstīs nav pienācīgi nodrošināta trauksmes cēlēju aizsardzība, savukārt daudzas citas ir ieviesušas modernas trauksmes cēlēju aizsardzības programmas, taču tā kā bieži tās ir nekonsekventas un tādēļ piedāvā nepietiekamu aizsardzības līmeni; tā kā minētā apstākļa dēļ trauksmes cēlēju aizsardzība Eiropā ir sadrumstalota, apgrūtinot viņu mēģinājumus uzzināt savas tiesības un ziņošanas kārtību, kā arī izraisot juridisku nenoteiktību, jo īpaši pārrobežu situācijās;

V.  tā kā Eiropas Ombudam ir noteikta precīza kompetence izskatīt Savienības iedzīvotāju sūdzības par administrācijas kļūmēm Savienības iestādēs, taču tam pašam nav nekādu pilnvaru attiecībā uz trauksmes cēlēju aizsardzību,

W.  tā kā ētiskā trauksmes celšana ļoti bieži neaprobežojas tikai ar ekonomiska un finansiāla rakstura jautājumiem; tā kā pienācīgas aizsardzības trūkums varētu atturēt iespējamos trauksmes cēlējus no ziņošanas par amatkļūmēm, lai izvairītos no jebkādām represijām un/vai atriebības riska; tā kā ESAO ziņoja par to, ka 2015. gadā 86 % uzņēmumu bija ieviests mehānisms, kā ziņot par aizdomīgiem uzņēmumu pieļautiem nopietniem amatkļūmju gadījumiem, taču vairāk kā vienai trešdaļai šo uzņēmumu nebija rakstiskas politikas par trauksmes cēlēju aizsardzību pret represijām, vai arī to darbinieki nezināja, ka šāda politika tiek īstenota; tā kā vajāti ir vairāki trauksmes cēlēji, kas uzrādīja ekonomiska un finansiāla rakstura nelikumības, amatkļūmes vai nelegālas darbības; tā kā personas, kas vispārējo interešu interešu vārdā ziņo vai dara zināmu informāciju, bieži vien cieš no represijām, un tā kā no tām cieš arī ģimenes locekļi un kolēģi, kā rezultātā viņi, piemēram, var zaudēt savas karjeras izredzes; tā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesai ir izsenis iedibināta tiesu prakse par trauksmes cēlējiem, taču tā kā trauksmes cēlēju aizsardzība būtu jāgarantē ar likumu; tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir nodrošināta vārda brīvība un tiesības uz labu pārvaldību;

X.  tā kā trauksmes cēlēju aizsardzība Eiropas Savienībā nebūtu jāattiecina tikai uz Eiropas lietām, bet būtu jāpiemēro arī starptautiskām lietām,

Y.  tā kā darba vietās ir jāveicina darba vide, kurā cilvēki nejūtas apdraudēti, ja viņi pauž bažas par tādām iespējamām nebūšanām kā bezdarbība, nepareiza rīcība, slikta pārvaldība, krāpšana vai nelikumīga rīcība; tā kā ārkārtīgi svarīgi ir sekmēt optimālu kultūru, kurā cilvēki, nebaidoties no represijām, kas varētu ietekmēt viņu pašreizējo un turpmāko profesionālo situāciju, izteiktos par problēmām;

Z.  tā kā daudzās jurisdikcijās un jo īpaši privātajā sektorā darbiniekiem liek apņemties ievērot konfidencialitāti attiecībā uz zināmu informāciju, kā rezultātā trauksmes cēlējus var sodīt ar disciplinārām sankcijām par to, ka viņi ir to izpauduši ārpus savām darba tiesiskajām attiecībām;

AA.  tā kā saskaņā ar ESAO pētījumu vairāk nekā vienā trešdaļā organizāciju, kurās ir ieviesti ziņošanas mehānismi, nav rakstiskas politikas par trauksmes cēlēju aizsardzību pret jebkādām represijām vai tāda nav zināma;

AB.  tā kā Eiropas Savienības tiesībās jau ir paredzēti konkrēti noteikumi, kas trauksmes cēlējus aizsargā pret noteiktām represiju formām dažādās jomās, Komisijas vēl nav ierosinājusi pienācīgus normatīvus pasākumus, ar kuriem efektīvi un vienādā veidā aizsargā trauksmes cēlējus un viņu tiesības Eiropas Savienībā;

AC.  tā kā kopš 2014. gada 1. janvāra visās Savienības iestādēs ir pieprasīts ieviest iekšējus noteikumus par tādu trauksmes cēlēju aizsardzību, kas ir Savienības amatpersonas, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a, 22.b un 22.c pantu;

AD.  tā kā Eiropas Parlaments vairākkārt ir aicinājis ar horizontāliem pasākumiem nodrošināt trauksmes cēlēju aizsardzību Savienībā;

AE.  tā kā 2013. gada 23. oktobra rezolūcijā par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas, 2015. gada 25. novembra rezolūcijā par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem, 2015. gada 16. decembra rezolūcijā ar ieteikumiem Komisijai par uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamības, koordinācijas un konverģences veicināšanu Savienībā un 2017. gada 14. februāra rezolūcijā par trauksmes cēlēju nozīmi ES finanšu interešu aizsardzībā Parlaments aicināja Komisiju iesniegt tiesību akta priekšlikumu par tādas efektīvas un visaptverošas Eiropas trauksmes cēlēju aizsardzības programmas izveidi, ar kuru aizsargā personas, kas ziņo par iespējamu krāpšanu vai nelikumīgām darbībām, kas skar publiskās intereses vai Eiropas Savienības finanšu intereses;

AF.  tā kā visām trešo valstu personām, kuras Eiropas Savienība vai kāda no tās dalībvalstīm ir atzinusi par trauksmes cēlējiem, ir jāvar izmantot visus piemērojamos aizsardzības pasākumus, ja, pildot savus pienākumus vai kā citādi, tās ir uzzinājušas informāciju, kas viņām ir izpausta par nelikumīgām mahinācijām vai spiegošanu, kuru īsteno vai nu kāda trešā valsts, vai vietējā, vai starptautiskā komersabiedrība un kas nodara kaitējumu noteiktai Savienības valstij, nācijai vai iedzīvotājiem un, viņiem nezinot, apdraud valdības integritāti, nacionālo drošību vai kolektīvo vai individuālo brīvību;

AG.  tā kā kopš 2014. gada 1. jūlija gandrīz visas Eiropas iestādes un aģentūras ir savos iekšējos reglamentos pārņēmušas pasākumus, ar kuriem aizsargā trauksmes cēlējus, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.b un 22.c panta prasībām;

AH.  tā kā pastāv tādu starptautisku organizāciju kā Eiropas Padome un ESAO tagad jau pamatīgi nostiprinājušies principi, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas iedibinātā judikatūra,

AI.  tā kā trauksmes cēlēju aizsardzības nozīmību ir atzinušas visas svarīgākās starptautiskās organizācijas, kas darbojas korupcijas apkarošanas jomā, un tā kā normas, kas reglamentē informēšanu par novirzēm ir noteiktas Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijā, Eiropas Padomes ieteikumā CM/Rec(2014)7 un 2009. gada ESAO Kukuļošanas apkarošanas ieteikumā;

AJ.  tā kā ir steidzami jāpieņem globāls, horizontāls regulējums, kurš, paredzot tiesības un pienākumus, efektīvi aizsargātu trauksmes cēlējus Savienības dalībvalstīs un Savienības iestādēs, struktūrās un orgānos;

Trauksmes cēlēju nozīme un nepieciešamība viņus aizsargāt

1.  aicina Komisiju pēc tam, kad tā būs veikusi piemēroto to juridisko pamatu novērtējumu, pamatojoties uz kuriem Eiropas Savienība rīkojas turpmāk, pirms gada beigām iesniegt horizontālā tiesību akta priekšlikumu par tāda visaptveroša normatīva regulējuma izveidi, ar kuru Eiropas Savienības trauksmes cēlējiem tiks nodrošināts vispārējs aizsardzības augsts līmenis gan publiskajā, gan privātajā sektorā, kā arī gan dalībvalstu, gan Eiropas iestādēs, tostarp attiecīgajās dalībvalstu un Eiropas struktūrās, birojos un aģentūrās, ņemot vērā nacionālo kontekstu un neierobežojot dalībvalstu iespējas veikt papildu pasākumus; uzsver, ka pašlaik ir konstatētas vairākas juridiskā pamata iespējas, kas ļauj Eiropas Savienībai rīkoties attiecīgajā jomā; prasa Komisijai apsvērt visas šīs iespējas, lai ierosinātu plašu, konsekventu un efektīvu mehānismu; atgādina Komisijai par EST izstrādātu doktrīnu, kas izriet no ilgstošas judikatūras par Savienības automātisko kompetenču koncepciju, saskaņā ar kuru var izmantot vairākus juridiskos pamatus;

2.  uzsver absurdo un uztraucošo faktu, ka iedzīvotājus un žurnālistus, kas atklāj informāciju sabiedrības interesēs, tostarp informāciju par iespējamām amatkļūmēm, nebūšanām, krāpšanu vai nelikumīgām darbībām, jo īpaši, ja runa ir par negatīvu rīcību, kas pārkāpj Eiropas Savienības pamatprincipus, piemēram, nodokļu apiešanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nevis juridiski aizsargā, bet gan vajā;

3.  iesaka, lai starptautiskajos nolīgumos, kuros ir reglamentēti finanšu pakalpojumi, aplikšana ar nodokļiem un konkurence, tiktu iekļautas normas par trauksmes cēlēju aizsardzību;

4.  uzsver nepieciešamību nodrošināt juridisko noteiktību attiecībā uz trauksmes cēlēju aizsardzības noteikumiem, jo pastāvīgais skaidrības trūkums un sadrumstalotā pieeja kavē iespējamo trauksmes cēlēju nākšanu klajā ar informāciju; tādēļ norāda, ka attiecīgajos Savienības tiesību aktos ir jānosaka skaidra procedūra attiecībā uz pienācīgu atklātās informācijas apstrādi un efektīvu trauksmes cēlēju aizsardzību;

5.  atgādina, ka, izstrādājot jebkuru normatīvo regulējumu, būtu jāņem vērā noteikumi, tiesības un pienākumi, kas ietekmē nodarbinātību un to reglamentē; papildus tam uzsver, kas tas būtu jādara, apspriežoties ar sociālajiem partneriem un saskaņā ar koplīgumiem;

6.  prasa, lai, izstrādājot šo tiesību aktu, tiktu nodrošināts, ka uzņēmumi, kas vēršas pret trauksmes cēlējiem veidā, kuru var pilnībā pierādīt, nesaņem Eiropas līdzekļus un neslēdz līgumus ar publiskās pārvaldes iestādēm;

7.  mudina dalībvalstis izstrādāt etalonus un rādītājus par politikas nostādnēm, kas ir saistītas ar trauksmes cēlējiem gan publiskajā, gan privātajā sektorā;

8.  aicina dalībvalstis ņemt vērā ANO Pretkorupcijas konvencijas 33. pantu, uzsverot trauksmes cēlēju noderību korupcijas novēršanā un cīņā ar to;

9.  pauž nožēlu, ka tikai dažas dalībvalstis ir izveidojušas pietiekami modernas trauksmes cēlēju aizsardzības sistēmas; prasa, lai dalībvalstis, kuras vēl nav izveidojušas šādas sistēmas vai nav savās tiesībās ieviesušas ar tām saistītus principus, to darīt pēc iespējas ātrāk;

10.  uzsver vajadzību pēc tā, lai uzņēmējdarbības apguves mācību programmās un saistītajos mācību priekšmetos lielāka uzmanība tiktu pievērsta uzņēmējdarbības ētikai;

11.  mudina dalībvalstis un Savienības iestādes sekmēt tās ievērojamās nozīmes atzīšanas kultūru, kāda trauksmes cēlējiem ir sabiedrībā, tostarp, īstenojot informēšanas kampaņas; jo īpaši prasa, lai Komisija liktu priekšā visaptverošu plānu par šo jautājumu; uzskata par nepieciešamu sabiedriskajā sektorā un darba vietās sekmēt ētikas kultūru, lai sadarbībā ar arodbiedrībām izceltu darbinieku izpratnes veidošanas nozīmi par spēkā esošajiem trauksmes celšanas regulējumiem;

12.  cieši mudina Komisiju uzraudzīt dalībvalstu normas par trauksmes cēlējiem, lai atvieglinātu apmaiņu ar paraugpraksi, tādējādi palīdzot dalībvalstu līmenī nodrošināt trauksmes cēlēju efektīvāku aizsardzību;

13.  aicina Komisiju izstrādāt visaptverošu plānu par to, kā novērst aktīvu aizplūdi uz valstīm, kuras nav Savienības dalībvalstis un kurās var nodrošināt korumpēto personu anonimitāti;

14.  par trauksmes cēlēju uzskata jebkuru personu, kura ziņo vai atklāj informāciju, aizstāvot sabiedrības, tostarp Eiropas publiskās intereses, par nelikumīgu, neatbilstīgu vai sabiedrības intereses apdraudošu vai tām kaitējošu darbību un darbību, kas grauj vai pakļauj briesmām sabiedrības intereses, — parasti ziņošana vai atklāšana notiek darba tiesisko attiecību ietvaros publiskajā vai privātajā sektorā, pamatojoties uz līgumattiecībām vai savu darbību arodbiedrībās vai apvienībās, bet ir arī citi konteksti; uzsver, ka šāda definīcija attiecas arī uz fiziskām personām, kuras nepiedalās tradicionālajās darba ņēmējs/darba devējs attiecībās, piemēram, konsultatiem, līgumdarbiniekiem, praktikantiem, brīvprātīgā darba darītājiem, darbiekiem studentiem, pagaidu darbiniekiem, agrākajiem darbiniekiem, kuriem ir pierādījumi par minētajām darbībām, kas liek domāt, ka sniegtā informācija ir patiesa;

15.  uzskata, ka personām, kas nav saistītas ar tradicionālām attiecībām darba devējus/darba ņēmējs, piemēram, konsultantiem, līgumdarbiniekiem, stažieriem, brīvprātīgā darba veicējiem, studentiem, pagaidu darbiniekiem, agrākajiem darbiniekiem un iedzīvotājiem, arī ir jāvar izmantot informēšanas kanālus un baudīt pienācīgu aizsardzību, kad viņas dara zināmu informāciju par kādu nelikumīgu vai neatļautu darbību vai par darbību, kas kaitē sabiedrības interesēm;

16.  norāda, ka ir vajadzīgs precīzs risinājums attiecībā uz trauksmes cēlējiem, kas strādā Savienības reģistrētos uzņēmumos, bet kuru mītne atrodas ārpus Savienības;

17.  uzskata, ka sabiedrības interešu pārkāpums cita starpā ietver korupciju, noziedzīgus nodarījumus, juridisko saistību pārkāpumus, tiesnešu pārkāpumus, varas ļaunprātīgu izmantošanu, interešu konfliktus, publisko līdzekļu neatbilstīgu izmantošanu, pilnvaru neizpildi un pārkāpšanu, nelikumīgas finanšu plūsmas, apdraudējumu videi, veselībai, sabiedriskajai drošībai, dalībvalstu un pasaules mēroga drošumam, privātās dzīves un personas datu aizsardzībai, nodokļu apiešanu, patērētāju tiesību pārkāpumus, darbinieku tiesību un citu sociālo tiesību, kā arī cilvēktiesību un pamattiesību pārkāpumus, tiesiskas valsts principa pārkāpumus un darbības, ar kurām minētos pārkāpumus piesedz;

18.  uzskata, ka vispārējām sabiedrības interesēm ir jābūt augstākām par atklātās informācijas privāto vai ekonomisko vērtību, un ka ir jāvar sniegt informāciju par sabiedrības interešu nopietnu apdraudējumu arī tad, kad šī informācijas privātā un ekonomiskā vērtība ir juridiski aizsargāta; tomēr uzskata, ka ir jāpiemēro īpašas procedūras attiecībā uz informāciju, kas ir saistīta ar profesionālās ētikas ievērošanu, un klasificētu informāciju, kas attiecas uz nacionālo drošību un aizsardzību; uzskata, ka šādos gadījumos ir jāizstrādā kompetentajai iestādei adresēts ziņojums;

19.  uzsver nepieciešamību pastāvīgi nodrošināt trauksmes cēlēju efektīvu aizsardzību, pat ja viņu izpaustā informācija nesatur liecības par nelikumīgām mahinācijām, jo izpaušanas mērķis ir novērst iespējamo kaitējumu sabiedrības vispārējām interesēm;

20.  uzsver to, ka dalībvalstīm ir jāievēro Eiropas Padomes ieteikums par trauksmes cēlēju aizsardzību.

21.  uzsver, ka trauksmes cēlēju nozīme smagu sabiedrības interešu pārkāpumu atklāšanā vairāku gadu laikā daudzkārt ir apstiprinājusies un ka trauksmes cēlēji dod ieguldījumu demokrātijā, politikas un ekonomikas pārredzamībā un sabiedrības informēšanā un ka viņi ir jāatzīst par vajadzīgiem nelikumīgo darbību novēršanā; uzsver, ka trauksmes cēlēji ir pierādījuši to, ka viņi ir izšķiroši svarīgs pētnieciskās žurnālistiskas un neatkarīgās preses avots; uzsver, ka no preses brīvības nodrošināšanas viedokļa avotu konfidencialitāte garantēšana ir fundamentāls faktors; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai efektīvi aizsargātas tiktu žurnālistu tiesības neatklāt sava informācijas avota identitāti; uzskata, ka žurnālisti arī ir neaizsargāti un ka tāpēc viņiem ir jānodrošina juridiskā aizsardzība;

22.  konstatē, ka pēdējos gados dažas dalībvalstis ir veikušas pasākumus, ar kuriem stiprina trauksmes cēlēju tiesības; tomēr ar nožēlu konstatē, ka vairākās dalībvalstīs pret trauksmes cēlējiem arvien tiek ierosināti civilprocesi un kriminālprocesi, it sevišķi tajās dalībvalstīs, kurās nav līdzekļu aizstāvēt, atbalstīt un aizsargāt viņus vai arī kurās tie ir nepietiekami vai neefektīvi; konstatē, ka atšķirības starp dalībvalstīm izraisa juridisku nenoteiktību, izdevīgākās tiesību sistēmas meklējumus un netaisnīgas attieksmes risku;

23.  uzskata, ka trauksmes cēlēju pienācīgas aizsardzības trūkums negatīvi ietekmē Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzību;

24.  uzskata, ka, īstenojot visaptverošu tiesisko regulējumu trauksmes cēlēju aizsardzībai, tiek sekmēta brīvas izteikšanās gaisotne un ka trauksmes cēlēšana būtu jāpopularizē kā laba pilsoniskuma izpausme; līdz ar to cieši piekodina dalībvalstīm un Savienības iestādēm popularizēt trauksmes cēlēju pozitīvo lomu un pauž nopietnas bažas par to, ka trauksmes cēlēji bieži vien ir neaizsargāti un bezpalīdzīgi, ko var novērst, jo īpaši rīkojot informēšanas un aizsardzības kampaņas, īstenojot saziņu un izglītojot; jo īpaši iesaka Komisijai nākt klajā visaptverošu plānu šajā jautājumā; šajā sakarībā aicina izveidot tīmekļa vietni, kurā būtu sniegta noderīga informācija par trauksmes cēlēju aizsardzību, kā arī būtu paredzēta iespēja iesniegt sūdzības; uzsver, ka šai tīmekļa vietnei vajadzētu būt viegli pieejamai sabiedrībai un būtu jānodrošina to personu datu anonimitāte, kuras to izmanto;

25.  prasa rīkoties, lai uzlabotu trauksmes cēlēju tēlu sabiedrības, jo īpaši politiķu, darba devēju un plašsaziņas līdzekļu, acīs, izceļot viņu pozitīvo darbību kā agrīnās brīdināšanas mehānismam un novēršanas faktoram, ar kuru konstatē un nepieļauj ļaunprātību un korupciju, un kā pārskatatbildības mehānismam, kas padara iespējamu valsts pārvaldes un uzņēmumu rīcības kontroli no sabiedrības puses;

26.  mudina dalībvalstis aktīvi sekmēt atklātības kultūru gan publiskā, gan privātā darba vietā, pateicoties kam, organizācijas vai uzņēmumi varēs darboties saskaņā ar augstiem ētikas standartiem un darbinieki saņemsies drosmi informēt par novirzēm un tādēļ varēs veikt pasākumus, ar kuriem novērš jebkādus draudus vai kaitējumu vai likvidē to sekas;

27.  mudina dalībvalstis regulāri izvērtēt to pasākumu efektivitāti, kurus tās īsteno, ņemot vērā sabiedrisko domu par attieksmi pret trauksmes cēlējiem un ziņošanu par novirzēm, tādu dažādu nozaru augstāko vadītāju apsekojumu rezultātus, kas atbild par ziņojumu saņemšanu un izskatīšanu, un rezultātus, kas iegūti, veicot neatkarīgus zinātniskus pētījumus par noviržu atklāšanu darba vietās;

28.  mudina minētās dalībvalstis, kas vēl nav pieņēmušas tiesību aktus par trauksmes celšanu, tos tuvākajā laikā pieņemt un aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot dalībvalstu šīs jomas paraugprakses apmaiņas platformu, kurā varētu savstarpēji apmainīties gan dalībvalstis savstarpēji, gan dalībvalstis ar trešām valstīm;

29.  uzsver, cik svarīgi ir veikt pētījumus un apmainīties ar paraugpraksi, lai sekmētu trauksmes cēlēju labāku aizsardzību Eiropas līmenī;

30.  stingri mudina Eiropas Revīzijas palātu un Eiropas Ombudes biroju, līdz 2017. gada beigām publicēt: 1) īpašus ziņojumus, kuros būtu ietverti statistikas dati un to trauksmes celšanas gadījumu darba vietā precīza uzskaite, kas ir konstatēti Eiropas iestādēs, uzņēmumos, apvienībās, organizācijās un citās struktūrās, kas ir reģistrētas Savienībā; 2) attiecīgo iestāžu tādas uzraudzības rezultātus, kas ir veikta, reaģējot uz atklātajiem gadījumiem, saskaņā ar Komisijas spēkā esošajām pamatnostādnēm un noteikumiem; 3) tās katras izmeklēšanas rezultātus, kas ir atklāta, reaģējot uz trauksmes cēlēju sniegto informāciju; 4) pasākumus, kas ir paredzēti katrā gadījumā nolūkā aizsargāt trauksmes cēlējus;

Ziņošanas mehānisms

31.  konstatē, ka, nepastāvot precīzi identificētiem aizsardzības un drošas ziņošanas līdzekļiem un, iespējams, neveicot turpmākās darbības, tiek traucētas trauksmes cēlēju darbības, viņi var tikt atturēti no trauksmes celšanas un virkne trauksmes cēlēji var vienkārši klusēt; pauž bažas par represijām un spiedienu, kam tiek pakļauti trauksmes cēlēji, kad viņi vēršas pie nepareizās personas vai nepareizajā struktūrvienībā savas organizācijas ietvaros;

32.  uzskata, ka ir jāizveido konsekventa, uzticama un droša sistēma, kas ļauj ziņot organizācijas ietvaros, kompetentajām iestādēm un ārpus organizācijas; uzskata, ka šāda sistēma veicinātu tās ietvaros izstrādāta ziņojuma uzticamības un lietderību novērtējumu;

33.  aicina Komisiju noskaidrot sistēmu, kas ļautu celt trauksmi organizācijas ietvaros un ārpus tās; uzsver, ka, lai to izdarītu, ir jāizveido precīzas, godīgas un taisnīgas procedūras, ar kurām nodrošina gan trauksmes cēlēja, gan iespējamā likumpārkāpēja pamattiesību un citu tiesību pilnīgu ievērošanu; uzskata, ka darba devēji ir jāmudina ieviest iekšējās ziņošanas procedūras un ka katrā organizācijā ir jābūt vienai par šādu ziņojumu saņemšanu atbildīgai neatkarīgai un objektīvai personai vai struktūrvienībai, kas katrā organizācijā atbild par ziņojumu saņemšanu; uzskata, ka darbinieku pārstāvji būtu jāiesaista šādas atbildīgās personas iecelšanā vai struktūrvienības izraudzīšanā; uzsver, ka brīdinājuma saņēmējam par katru saņemto ziņojumu ir jāveic pienācīgas turpmākās darbības un trauksmes cēlēji ir saprātīgā termiņā pastāvīgi par tām jāinformē;

34.  uzskata, ka katrai organizācijai ir jāizveido precīzi ziņošanas kanāli, pa kuriem trauksmes cēlēji var celt trauksmi savas organizācijas iekšienē; uzsver, ka katram darbiniekam ir jābūt informētam par attiecīgo ziņošanas procedūru, ar kuru ir jānodrošina konfidencialitāte un trauksmes ziņojuma izskatīšana saprātīgā laikā; uzsver, ka trauksmes cēlējiem ir jāvar vērsties pie attiecīgajām publiskajām iestādēm, nevalstiskajām organizācijām vai plašsaziņas līdzekļiem, jo īpaši gadījumos, kad organizācija nav devusi labvēlīgu atbildi, vai gadījumos, kad ziņošana organizācijas iekšienē vai kompetentajai iestādei acīmredzami mazina brīdinājuma ziņojuma efektivitāte, ja trauksmes cēlējs ir apdraudēts vai viņam informācija ir jāsniedz steidzami;

35.  atgādina par sabiedrības tiesībām uz informāciju par jebkuru uzvedību, kas var kaitēt sabiedrības interesēm, un šajā sakarībā uzsver, ka trauksmes cēlējam vienmēr būtu jāvar publicēt informāciju par kādu nelegālu vai neatļautu darbību vai par darbību, kas kaitē sabiedrības interesēm;

36.  atgādina, ka 2017. gada 14. februāra rezolūcijā par trauksmes cēlēju nozīmi ES finanšu interešu aizsardzībā arī Savienības iestādēm ir adresēts aicinājums, sadarbībā ar visām attiecīgajām dalībvalstu iestādēm, ieviest informācijas avotu konfidencialitāti un veikt visu nepieciešamo, lai to aizsargātu, un tāpēc prasa radīt kontrolētu tīmekļa vietni, kur varētu iesniegt sūdzības tikai konfidenciāli;

37.  uzskata, ka ziņošana ārpus organizācijas, tostarp nepastarpināti sabiedrībai, izlaižot pirmo — iekšējās ziņošanas posmu, nevar būt iemesls brīdinājuma atzīšanai par nederīgu, pieteikumam par tiesvedības ierosināšanu vai aizsardzības atteikšanai; uzskata, ka šāda aizsardzība ir jānodrošina neatkarīgi no izvēlētā ziņošanas kanāla un pamatojoties uz atklāto informāciju un to, ka trauksmes cēlējam bija pamatoti iemesli uzskatīt, ka tā ir patiesa;

Ziņošanas gadījumā sniegtā aizsardzība

38.  pauž bažas par riskiem, ar kuriem trauksmes cēlēji saskaras savā darba vietā, un jo īpaši par iespējamību, ka viņus var tieši vai netieši represēt darba devējs vai darba devēja vārdā strādājošās vai rīkojošās personas; uzsver, ka šādi represīvi pasākumi visbiežāk izpaužas kā karjeras izaugsmes apturēšana uz laiku, palēnināšanās vai izbeigšana vai pat atlaišana no darba līdztekus personas psiholoģiskajai aizskaršanai; uzsver, ka šādi represīvi pasākumi ir uzskatāmi par trauksmes cēlēju darbības šķēršļiem; uzskata, ka ir jāievieš aizsardzības pasākumi pret šādiem represīviem pasākumiem; uzskata, ka par represīviem pasākumiem ir jāpiemēro sods un efektīvas sankcijas; uzsver, ka pēc tam, kad kāda persona ir pieķerta trauksmes celšanā, ir jāveic šīs personas aizsardzības pasākumi, lai izbeigtu pret šo personu vērstos represīvos pasākumus un trauksmes cēlējam pilnībā atlīdzināt par nodarīto netaisnību un kaitējumu; uzskata, ka šīs normas ir jāiekļauj Komisijas horizontālas direktīvas priekšlikumā par trauksmes cēlēju aizsardzību;

39.  uzskata, ka trauksmes cēlējiem vajadzētu būt iespējai iesniegt pieteikumu par pagaidu noregulējumu, ar kuru novērš represijas, piemēram, atlaišanu no darba, un tam ir jābūt spēkā, kamēr nav beigusies administratīvā, tiesu vai cita procedūra;

40.  uzsver, ka nekādas darba tiesiskās attiecības nedrīkstētu ierobežot katras personas tiesības uz vārda brīvību un nevienu personu nedrīkstētu diskriminēt gadījumos, kad šīs tiesības tiek īstenotas;

41.  atgādina, ka jebkurā turpmākā normatīvā regulējumā būtu jāņem vērā noteikumi, tiesības un pienākumi, kas ietekmē un reglamentē nodarbinātību; papildus tam uzsver, ka tas ir jādara, iesaistot sociālos partnerus un ievērojot koplīguma normas;

42.  uzsver, ka trauksmes cēlējiem un viņu ģimenes locekļiem un ikvienam, kas trauksmes cēlējiem palīdz un kura dzīvība vai drošība ir apdraudēta, ir jābūt tiesībām uz pienācīgu un efektīvu viņu fizisko, morālo un sociālo neaizskaramību un viņu iztikas līdzekļu neaizskaramību, ko panāk, nosakot iespējami augstāko konfidencialitātes līmeni;

43.  uzsver, ka šie aizsardzības pasākumi ir jāveic arī tad, kad trauksmes cēlēji dara zināmas mahinācijas, kurās ir iesaistītas dalībvalstis;

44.  konstatē, ka pētnieciskie žurnālisti un neatkarīgie preses izdevumi bieži vien vieni paši cenšas pretdarboties daudzējādajam spiedienam, kuram viņi var būt pakļauti, un ka līdz ar to viņi ir jāaizsargā pret jebkuriem iebiedēšanas mēģinājumiem;

45.  iesaka, lai, kamēr nav beigusies civiltiesiskā tiesvedība, pietiekumu par pagaidu noregulējumu varētu iesniegt personas, kas ir represētas par to, ka ir darījušas zināmu vai ir izpaudušas informāciju sabiedrības interesēs, jo īpaši darba zaudējuma gadījumā;

46.  pauž bažas par vajāšanas un „mutes aizbāšanas” praksi, kuras ietvaros ierosina vai draud ierosināt tiesvedības procesus pret trauksmes cēlēju un kuras mērķis ir nevis viņu sodīt, bet gan likt īstenot pašcenzūru vai novest līdz finansiālam, morālam un psiholoģiskam sabrukumam; uzskata, ka par šādu tiesvedības procesu izmantošanu ir jāpiemēro kriminālsods un sankcijas;

47.  norāda uz varbūtību, ka pret trauksmes cēlējiem var ierosināt juridisku procesu un civilprocesu; uzsver, ka procesa gadījumā viņi bieži vien ir vājākā puse; tādēļ uzskata, ka gadījumā, kad pret trauksmes cēlēju vērš iespējamās represīvās darbības, darba devējam ir jāpierāda, ka šīs darbības nav saistītas ar to, ka trauksmes cēlējs ziņoja; uzskata, ka trauksmes cēlēja aizsardzība ir jānodrošina, pamatojoties uz izpausto informāciju, nevis uz trauksmes cēlēja nodomu; tomēr uzsver, ka trauksmes cēlējam ir jādara zināma informācija, kuru viņi uzskata par patiesu; uzskata, ka konfidencialitāte būtu jānodrošina visā tiesvedības procesa laikā un ka trauksmes cēlēja identitāti zināmu nedara, ja nav saņemta trauksmes cēlēja atļauja; uzsver, ka par identitātes konfidencialitātes pārkāpumu, nesaņemot trauksmes cēlēja atļauju, pienākas kriminālsods un sankcijas;

48.  uzskata, ka pret trauksmes cēlējiem nedrīkstētu ierosināt krimināllietas, civillietas vai viņiem noteikt administratīvās vai disciplinārās sankcijas par to, ka viņi ir atklājuši faktus;

49.   uzskata, ka trauksmes cēlēju iespēja ziņot anonīmi varētu kalpot par pamudinājumu trauksmes cēlējiem apmainīties ar informāciju, kas citos apstākļos tiktu noklusēta; šajā sakarībā uzsver, ka būtu jāievieš precīzi reglamentēti anonīmas ziņošanas līdzekļi, ar kuru palīdzību ziņo tādai neatkarīgai dalībvalsts vai Eiropas iestādei, kas atbild par ziņojumu saņemšanu, pārbauda to ticamību, pēc tam pārliecinās par reakciju un trauksmes cēlējiem sniedz orientāciju arī digitālā vidē, izklāstot tieši tos gadījumus, kuros ir spēkā anonīmas ziņošanas noteikumi; uzsver, ka bez trauksmes cēlēja piekrišanas nedrīkst izpaust trauksmes cēlēja identitāti un jebkādu informāciju, saskaņā ar kuru trauksmes cēlēju var identificēt; uzskata, ka par jebkuru anonimitātes pārkāpumu pienākas sods;

50.  uzsver, ka personai nav jāzaudē aizsardzība tikai tāpēc, ka viņa ir nepareizi novērtējusi faktus vai šķietamais sabiedrības interešu apdraudējums nav realizējies, ja ziņošanas brīdī attiecīgajai personai ir bijuši pamatoti iemesli ticēt sniegtās informācijas patiesumam; atgādina, ka, ja tiek sniegta apmelojoša informācija, vainīgās personas ir jāsauc pie atbildības un viņām netiek nodrošināta trauksmes cēlēju aizsardzība; uzsver, ka ikvienai personai, kura ir tieši vai netieši cietusi no netaisnības, jo par viņu ir sniegta vai atklāta neprecīza vai nepatiesa informācija, būtu jānodrošina tiesības prasīt efektīvus aizsardzības līdzekļus pret ļaunprātīgu vai nelietīgu ziņošanu;

51.  atgādina par to, cik svarīgi ir izstrādāt līdzekļus, ar kuriem aizliedz jebkādas represijas — gan pasīvu atlaišanu no darba, gan pasīvus pasākumus; uzstājīgi aicina dalībvalstis atturēties no tādas trauksmes cēlēju rīcības kriminālizācijas, kas izpaužas kā informācijas atklāšana par nelikumīgām vai neatļautām darbībām vai par darbībām, kas kaitē sabiedrības interesēm vai tās apdraud;

52.  atgādina, ka jebkurā gadījumā pašreizējās Savienības tiesības ir pienācīgi jāpiemēro gan Savienības iestādēm, gan dalībvalstīm un ka tās ir jāinterpretē pēc iespējas par labu tādu trauksmes cēlēju aizsardzībai, kas iestājas par sabiedrības interesēm; uzsver, ka trauksmes cēlēju aizsardzība jau ir atzīta kā svarīgs mehānisms, ar ko nodrošina Savienības tiesību efektīvu piemērošanu; tādēļ aicina dalībvalstis atturēties no tādu trauksmes cēlēju rīcības kriminalizācijas, kas atklāj informāciju sabiedrības interesēs;

Atbalsts trauksmes cēlējiem

53.  uzsver, ka publiskajām iestādēm, arodbiedrībām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir liela nozīme, atbalstot trauksmes cēlējus un palīdzot viņiem veidot attiecības organizācijas iekšienē;

54.  uzver, ka papildus profesionālajiem riskiem trauksmes cēlēji un viņiem palīdzošās personas saskaras ar psiholoģiskiem, sociāliem un finanšu riskiem; uzskata, ka attiecīgos gadījumos būtu jāparedz psiholoģiskais atbalsts, jāsniedz specializēta juridiskā palīdzība trauksmes cēlējiem, kuri to prasa un kuriem nav pietiekamu resursu, jāsniedz finansiālā un sociāla palīdzība personām, kuras pauž pienācīgi pamatotu vajadzību pēc tās, — arī kā aizsardzības pasākums, ja pret trauksmes cēlēju saskaņā ar dalībvalstu tiesībām un praksi tiek ierosināta civila vai cita veida juridiska tiesvedība; piebilst, ka kompensācija pienākas neatkarīgi no trauksmes cēlējiem tā kaitējuma veida, kas nodarīts, represējot par ziņošanu;

55.  šajā sakarībā atsaucas uz to, ka Eiropas Ombude ir Parlamentam norādījusi, ka viņa labprāt apsvērtu šo iespēju izveidot šādu struktūru Eiropas Ombuda biroja ietvaros, un uzstājīgi mudina Komisiju noskaidrot iespējas Eiropas Ombuda institūcijai uzticēt šādu funkciju veikšanu, ņemot vērā, ka Ombudam jau ir piešķirta kompetence izmeklēt sūdzības par ļaunprātīgu rīcību Savienības iestādēs;

56.  aicina dalībvalstis un Eiropas iestādes sadarbībā ar visām attiecīgajām iestādēm ieviest un veikt nepieciešamos pasākumus, ar kuriem aizsargā informācijas avotu konfidencialitāti, lai novērstu jebkādu diskrimināciju vai apdraudējumu, un izveidot pārredzamus informācijas atklāšanas kanālus, radīt dalībvalstu un Eiropas neatkarīgas iestādes, kuru uzdevums būtu aizsargāt trauksmes cēlējus, un paredzēt šīm iestādēm īpaša atbalsta līdzekļus; papildus tam aicina izveidot centralizētas Eiropas iestādes, kuras efektīvi aizsargātu trauksmes cēlējus un personas, kuras viņiem palīdz informācijas atklāšanā, pamatojoties uz jau pastāvošu modeli, ko īsteno tādu iestāžu sistēmas ietvaros, kuru uzdevums ir aizsargāt datus;

57.  aicina Komisiju gādāt par šo pasākumu efektivitāti un tādēļ izstrādāt rīkus, galveno vērību pievēršot aizsardzībai pret nepamatotu juridisko vajāšanu, ekonomiskajām sankcijām un diskrimināciju;

58.  aicina dalībvalstis izveidot neatkarīgas struktūras, kurām būtu pietiekami daudz budžeta līdzekļu, pienācīga kompetence un atbilstoši speciālisti un kuras atbildētu par ziņojumu saņemšanu, pārbaudot to ticamību, uzraudzītu reakciju un konsultētu trauksmes cēlējus, jo īpaši gadījumos, kad viņu organizācijas nav sniegušas labvēlīgu atbildi, un palīdzētu viņiem atrast pienācīgu finanšu palīdzību, jo īpaši pārrobežu situācijās vai gadījumos, kad nepastarpināti ir iesaistītas dalībvalstis vai pašas Eiropas Savienības iestādes; iesaka, lai Eiropas Savienības iestādes publicētu gada ziņojumu par saņemtajiem brīdinājumiem un to izskatīšanu, vienlaikus ievērojot konfidencialitātes prasības par iespējamām izmeklēšanas stadijā esošām lietām;

59.  uzsver, ka būtu jānodrošina piekļuve informācijai un jāsniedz bezmaksas, konfidenciāli padomi personām, kuras plāno atklāt informāciju sabiedrības interesēs vai darīt zināmas nelikumīgas vai neatļautas darbības, kas kaitē sabiedrības interesēm vai apdraud tās; konstatē, ka struktūras, kas spēj sniegt šādu informāciju un padomus, būtu jāidentificē un viņu adreses būtu jādara zināmas sabiedrībai;

60.  uzstāj uz to, ka papildus tam, ka tiek veikti visi trauksmes cēlējiem paredzētie aizsardzības pasākumi, konkrēti šiem trauksmes cēlējiem ir jānodrošina viņu uzņemšana, viņu izmitināšana un viņu drošība dalībvalstī, kurai nav izdošanas līguma ar valsti, kas ir veikusi attiecīgās mahinācijas; gadījumā, ja šādus izdošanas nolīgumus Eiropas Savienība ir noslēgusi ar apsūdzēto trešo valsti, un, piemērojot LES 67. panta 2. punktu par Eiropas politiku patvēruma jomā, aicina Komisiju rīkoties, nepārkāpjot kompetenci, un veikt visus drošības pasākumus, kas ir jāveic attiecībā uz trauksmes cēlējiem, kas jo īpaši ir cietuši no smagām represijām valstīs, kuru nelikumīgo vai krāpniecisko praksi viņi ir darījuši zināmu;

61.  aicina Komisiju ierosināt Eiropas Savienības līmenī ieviest līdzīgu struktūru, kurai būtu pietiekami daudz budžeta līdzekļu, pienācīga kompetence un atbilstoši speciālisti un kura atbildētu par dalībvalstu rīcības koordināciju, jo īpaši pārrobežu lietās; uzskata, ka šādai Eiropas struktūrai būtu arī jāvar saņemt ziņojumus, pārbaudīt to ticamību, izdot saistošas rekomendācijas un konsultēt trauksmes cēlējus, ja dalībvalsts vai to struktūru sniegtā atbilde ir acīmredzami nepiemērota; iesaka, lai dalībvalstu struktūras publicētu gada ziņojumu par saņemtajiem brīdinājumiem un to izskatīšanu, vienlaikus ievērojot konfidencialitātes prasības par iespējamām izmeklēšanas stadijā esošām lietām; uzskata, ka šī uzdevuma veikšanai varētu paplašināt Eiropas Ombuda pilnvaras;

62.  uzskata, ka gadījumos, kad brīdinājums ir atzīts kā nopietns, uz tā pamata būtu jāveic pienācīga izmeklēšana un pēc tam būtu jāīsteno pienācīgi pasākumi; uzsver, ka minētās izmeklēšanas laikā trauksmes cēlējiem būtu jāvar precizēt savu sūdzību un sniegt papildu informāciju vai pierādījumus;

63.  mudina dalībvalstis izstrādāt datus, etalonus un rādītājus par politikas nostādnēm, kas ir saistītas ar trauksmes cēlējiem gan publiskajā, gan privātajā sektorā;

64.  aicina Eiropas iestādes ņemt vērā Ombuda 2014. gada 24. jūlija pašiniciatīvas ziņojumu, kurš ir izstrādāts saskaņā ar jauno Civildienesta noteikumu 22.c pantu un kurā visas Savienības struktūras tiek aicinātas ieviest brīdināšanas mehānismus ētikas jomā un pieņemt tiesisko regulējumu trauksmes celšanas jomā, nepastarpināti pamatojoties uz iekšējiem Eiropas Ombuda biroja noteikumiem; atkārtoti pauž apņemšanos šādi rīkoties;

65.  uzskata, ka trauksmes cēlējiem arī vajadzētu būt tiesībām iepazīties ar tādas izmeklēšanas rezultātiem, kas ir ierosināta, pamatojoties uz viņu sniegto informāciju, un par tiem izteikt savu viedokli;

66.  aicina Savienības iestādes un citas Savienības struktūras kalpot par modeli, nekavējoties piemērojot Eiropas Ombuda institūcijas pamatnostādnes; aicina Komisiju savās un Savienības aģentūru interesēs pilnībā īstenot savas pamatnostādnes par trauksmes cēlēju aizsardzību saskaņā ar tās 2012. gada civildienesta noteikumiem; aicina Komisiju trauksmes cēlēju aizsardzības nolūkā efektīvi sadarboties un koordinēt darbu ar citām iestādēm, tostarp Eiropas Prokuratūru;

67.  norāda uz vajadzību uzlabot ziņošanas par korporatīvajām nelikumīgajām darbībām sistēmu, lai uzlabotu tās efektivitāti un papildinātu pašreizējo to nacionālā kontaktpunktu darbību, kas ir izveidoti saskaņā ar ESAO pamatnostādnēm attiecībā uz starptautiskajiem uzņēmumiem;

68.  uzsver, ka izmeklēšanu par jautājumiem, kuru pamatā ir trauksmes cēlēju sniegtā informācija, būtu jāveic neatkarīgi un pēc iespējas īsākā periodā, aizsargājot arī to personu tiesības, kuras varētu skart informācijas nodošana atklātībai; piezīmē, ka gan trauksmes cēlējam, gan ikvienai personai, uz kuru attiecas informācijas nodošana atklātībai, būtu jāvar sniegt papildu argumentus un pierādījumus visas izmeklēšanas laikā, un viņi būtu jāinformē par to, kādas darbības tiek veiktas, reaģējot uz izpausto informāciju;

69.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija beidzot izveidoja kanālu, pa kuru trauksmes cēlēji var ziņot vai darīt zināmu informāciju par karteļu vienošanām un citiem nolīgumiem, kas ir panākti konkurences jomā, taču uzsver nepieciešamību panākt procedūru vienkāršošanu un uzstāj, ka šādu kanālu skaits nedrīkst būt pārmērīgi liels;

o
o   o

70.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0408.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0310.
(3) OV C 208, 10.6.2016., 89. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0457.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0022.
(6) https://www.unodc.org/documents/treaties/UNCAC/Publications/Convention/08-50027_F.pdf
(7) Skat. piemēram 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem un 2015. gada 16. decembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamības, koordinācijas un konverģences veicināšanu Savienībā.

Juridisks paziņojums