Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2016/2270(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0292/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0292/2017

Debates :

PV 23/10/2017 - 20
CRE 23/10/2017 - 20

Balsojumi :

PV 24/10/2017 - 5.18
CRE 24/10/2017 - 5.18
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0403

Pieņemtie teksti
PDF 557kWORD 67k
Otrdiena, 2017. gada 24. oktobris - Strasbūra Galīgā redakcija
Politikas nostādnes attiecībā uz ienākumu minimumu — instruments nabadzības novēršanai
P8_TA(2017)0403A8-0292/2017

Eiropas Parlamenta 2017. gada 24. oktobra rezolūcija par politikas nostādnēm attiecībā uz ienākumu minimumu — instrumentu nabadzības novēršanai (2016/2270(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. panta 3. punktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 4., 9., 14., 19., 151. un 153. pantu,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju — ko atkārtoti apstiprināja 1993. gada Pasaules cilvēktiesību konference — un it īpaši tās 3., 23. un 25. pantu,

–  ņemot vērā ES Pamattiesību hartu un it īpaši tās noteikumus par sociālajām tiesībām, it īpaši 34., 35. un 36. pantu, kuri skaidri nosaka tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļa jomā, tiesības uz cilvēka veselības augsta līmeņa aizsardzību un tiesības uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu pieejamību,

–  ņemot vērā Eiropas Sociālo hartu un it īpaši tās 1., 4., 6., 12., 14., 17., 19., 30. un 31. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvencijas Nr. 29 un Nr. 105 par piespiedu darba atcelšanu, Konvenciju Nr. 102 par sociālo drošību un SDO Ieteikumu Nr. 202 par sociālās aizsardzības minimumu,

–  ņemot vērā Starptautiskajā Darba konferencē 2009. gada 19. jūnijā pasaules mērogā vienprātīgi pieņemto SDO programmu pienācīga darba nodrošināšanai un Pasaules nodarbinātības paktu,

–  ņemot vērā EPSCO padomes 2013. gada jūnija secinājumus „Virzība uz sociālo investēšanu izaugsmes un darbvietu nodrošināšanai”,

–  ņemot vērā Padomes 1992. gada 24. jūnija Ieteikumu 92/441/EEK par kopējiem kritērijiem attiecībā uz pietiekamiem līdzekļiem un sociālo palīdzību sociālās aizsardzības sistēmās(1) (ieteikums par minimālajiem ienākumiem),

–  ņemot vērā Padomes 1992. gada 27. jūlija Ieteikumu 92/442/EEK par sociālās aizsardzības mērķu un politiku konverģenci(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra Ieteikumu 2013/112/ES „Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra paziņojumu „Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā” (COM(2013)0083) un tā pavaddokumentu SWD(2013)0038,

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra Ieteikumu 2008/867/EK par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „„Eiropa 2020” — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 2. marta priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (COM(2015)0098),

–  ņemot vērā 2009. gada 6. maija rezolūciju par atjaunināto sociālo programmu(5),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par minimālā ienākuma nozīmi nabadzības apkarošanā un integrējošas sabiedrības attīstības veicināšanā Eiropā(6),

–  ņemot vērā 2012. gada 20. novembra rezolūciju par Sociālo ieguldījumu paktu – atbildes reakciju uz krīzi(7),

–  ņemot vērā 2015. gada 24. novembra rezolūciju par nevienlīdzības samazināšanu, īpašu uzmanību pievēršot bērnu nabadzības problēmai(8),

–  ņemot vērā 2016. gada 14. aprīļa rezolūciju par nabadzības novēršanas mērķa sasniegšanu, ņemot vērā aizvien lielākos mājsaimniecību izdevumus(9),

–  ņemot vērā 2016. gada 26. maija rezolūciju par nabadzību — dzimuma perspektīva(10),

–  ņemot vērā 2016. gada 15. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(11),

–  ņemot vērā 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru(12),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 15. jūnija atzinumu „Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai”,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 10. decembra atzinumu „Minimālais ienākums un nabadzības rādītāji Eiropā”,

–  ņemot vērā Eiropas minimālo ienākumu tīkla (EMIN) 2015. gadā publicēto pētījumu „Towards adequate and accessible minimum income schemes in Europe” („Virzība uz atbilstošiem un pieejamiem minimālo ienākumu režīmiem Eiropā”),

–  ņemot vērā Eurofound 2015. gada ziņojumu „Access to social benefits: reducing non-take-up” („Sociālo pabalstu pieejamība: tiesību uz pabalstu neizmantošanas mazināšana”),

–  ņemot vērā Eurofound 2017. gada ziņojumu „Income inequalities and employment patterns in Europe before and after the Great Recession” („Ienākumu nevienlīdzība un nodarbinātības modeļi Eiropā pirms un pēc lielās recesijas”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta politikas departamenta A pētījumu „Minimum Income Policies in EU Member States” („Minimālo ienākumu politika ES dalībvalstīs”), kas galīgajā versijā tika publicēts 2017. gada aprīlī,

–  ņemot vērā Eiropas sociālās politikas tīkla (ESPN) 2016. gada Komisijai sagatavoto ziņojumu „Minimum Income Schemes in Europe – A study of national policies 2015” („Minimālo ienākumu režīmi Eiropā: pētījums par valstu politiku 2015. gadā”),

–  ņemot vērā 2016. gada 15. jūnija jautājumu, uz kuru jāatbild mutiski, O-000087/2016 – B8-0710/2016, ko iesniegusi Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja,

–  ņemot vērā 2016. gada 2. februāra jautājumu, uz kuru jāatbild rakstiski, P-001004/2016,

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 7. jūlija ieteikumu Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 71. sesiju(13),

–  ņemot vērā 1950. gada 9. maija Šūmaņa deklarāciju, kurā prasīts izlīdzināt un uzlabot strādājošo dzīves apstākļus,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A8-0292/2017),

A.  tā kā nabadzība un sociālā atstumtība — kuru cēloņi un ilgums nav atkarīgs no to personu gribas, kuras tās skar, — ir cilvēka cieņas aizskārums un cilvēka pamattiesību pārkāpums; tā kā ES un tās dalībvalstis 2010. gadā apņēmās līdz 2020. gadam par 20 miljoniem samazināt nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto personu skaitu; tā kā nabadzība un sociālā atstumtība nav tikai individuālas atbildības jautājums un tā kā šīs problēmas ir jārisina kolektīvi;

B.  tā kā Eiropa ir viens no bagātākajiem reģioniem pasaulē, lai gan nesenie dati par ienākumos balstītu nabadzību uzskatāmi parādīja, ka Eiropā palielinās nabadzība un smaga materiāla nenodrošinātība, kā arī nevienlīdzība starp dalībvalstīm;

C.  tā kā plaukstoša ekonomika ar zemu bezdarba līmeni joprojām ir visefektīvākais nabadzības apkarošanas instruments;

D.  tā kā ienākumos balstīta nabadzība ir tikai daļa no vispārējā nabadzības jēdziena un tāpēc nabadzība attiecas ne tikai uz materiāliem, bet arī sociāliem resursiem, it īpaši izglītību, veselību un pakalpojumu pieejamību;

E.  tā kā jēdziens „relatīvā nabadzība” nekādi neraksturo reālo trūkumu, bet gan tikai apraksta vienas personas ienākumus salīdzinājumā ar citu personu ienākumiem;

F.  tā kā saskaņā ar Eurostat izstrādāto metodiku nabadzības riska slieksnis ir 60 % no valsts medianālajiem ekvivalentajiem rīcībā esošajiem ienākumiem (uz vienu mājsaimniecību, pēc sociālajiem pārvedumiem); tā kā, ņemot vērā pastāvošās atšķirības starp dalībvalstīm un valstu atšķirīgo sociālo politiku, šis īpatsvars būtu jāskata kopā ar citiem rādītājiem, tādiem kā atsauces budžeti; tā kā ienākumi ir netiešs dzīves līmeņa rādītājs un atsauces budžets atspoguļo patēriņa modeļu un dzīves dārdzības dažādību dalībvalstīs;

G.  tā kā nevajadzētu jaukt jēdzienus „ienākumu atšķirības” un „nabadzība”;

H.  tā kā saskaņā ar Komisijas datiem(14) Eiropas Savienībā 119 miljoni cilvēku jeb aptuveni 25 % no kopējā iedzīvotāju skaita pēc sociālo pabalstu saņemšanas ir pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam; tā kā dažās dalībvalstīs līdzās šim faktu papildina ilgstoši augsts bezdarba līmenis un tā kā šī situācija īpaši skar jauniešus, kuru vidū attiecīgie rādītāji ir vēl satraucošāki; tā kā, lai gan attiecīgie skaitļi nedaudz samazinās, nabadzības riskam pakļauto cilvēku skaits joprojām ir augstāks nekā 2008. gadā; tā kā ES un dalībvalstis ir tālu no nabadzības un sociālās atstumtības jomā izvirzīto stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanas, jo to līmenis joprojām ir augstāks par mērķi;

I.  tā kā pieejamie dati vedina uz domām, ka atsevišķas cilvēku grupas, piemēram, bērni, sievietes, bezdarbnieki, viena vecāka mājsaimniecības un personas ar invaliditāti, ir īpaši neaizsargātas pret nabadzību, nenodrošinātību un sociālo atstumtību;

J.  tā kā nabadzība īpaši smagi skar ģimenes;

K.  tā kā ģimenes dzīves un darba saskaņošana ir ļoti svarīga, īpaši vientuļiem vecākiem, lai viņi varētu izvairīties no nabadzības;

L.  tā kā būtu jāņem vērā nepieciešamība visās attiecīgajās politikas jomās iekļaut nabadzības un sociālā atstumtības novēršanu un apkarošanu, šajā nolūkā nodrošinot vispārēju piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem, pienācīgām darbvietām un tādiem ienākumiem, kas cilvēkiem ļauj dzīvot ar cieņu;

M.  tā kā saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju dažās dalībvalstīs augsts bezdarba, nabadzības un nevienlīdzības līmenis joprojām ir būtiska problēma; tā kā plaša ienākumu nevienlīdzība ne tikai kaitē sociālajai kohēzijai, bet arī kavē ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, kā norādīja komisāre Marianna Teisena; tā kā saskaņā ar Eurofond sniegto informāciju nesenā krīze kopumā smagāk ir skārusi personas ar zemākiem ienākumiem, tādējādi palielinot ienākumu nevienlīdzību Eiropas valstīs(15);

N.  tā kā bezpajumtniecība ir nabadzības un nenodrošinātības galējā izpausme un pēdējos gados tā ir palielinājies faktiski visās dalībvalstīs, bet it īpaši tajās valstīs, kuras vissmagāk skārusi ekonomikas un finanšu krīze; tā kā saskaņā ar Eiropas Nacionālo organizāciju federācijas darbam ar bezpajumtniekiem (FEANTSA) sniegto informāciju katru gadu Eiropas Savienībā bezpajumtniecību piedzīvo aptuveni 4 miljoni cilvēku, vairāk nekā 10,5 miljoni mājsaimniecību cieš no smagas nenodrošinātības ar mājokli un 22,3 miljoni mājsaimniecību saskaras ar pārmērīgi lielām mājokļa izmaksām, jo tās ir norādījušas, ka mājoklim tērē vairāk nekā 40 % no rīcībā esošajiem ienākumiem;

O.  tā kā, ņemot vērā pašreizējo situāciju, ir nepieciešami pasākumi valsts minimālo ienākumu režīmu izveidei, lai visām personām ar nepietiekamiem ienākumiem, kuras atbilst konkrētiem atbilstības kritērijiem, tiktu nodrošināti cilvēka cienīgi dzīves apstākļi, vienlaikus uzlabojot arī sociālo iekļaušanu un iekļaušanu darba tirgū un garantējot vienlīdzīgas iespējas izmantot pamattiesības; tā kā izglītība, pārdalošie sociālie pārvedumi un pabalsti, taisnīga nodokļu politika un saprātīga nodarbinātības politika ir svarīgi faktori, lai mazinātu ienākumu nevienlīdzību, bezdarba līmeni un nabadzību; tā kā pienācīgs darbs pasargātu cilvēkus no nabadzības riska un to varētu uzskatīt par svarīgu un nepieciešamu līdzekli sociālās integrācijas nodrošināšanai;

P.  tā ka saskaņā ar Eurofound sagatavoto kopsavilkumu daudzi ES iedzīvotāji nesaņem pabalstus, kas viņiem pienākas, tostarp strādājošo pabalstus, piemēram, tāpēc, ka pabalstu sistēmas vai pieteikšanās procedūras ir sarežģītas, vai tāpēc, ka viņi nav informēti par tiesībām saņemt šādus pabalstus;

Q.  tā kā minimālo ienākumu jēdzienu nedrīkst jaukt ar minimālās darba samaksas jēdzienu, ko nosaka ar koplīgumu vai tiesību aktu valsts līmenī;

R.  tā kā darba samaksas noteikšana ir dalībvalstu kompetence;

S.  tā kā atbilstoša minimālo ienākumu režīma ieviešana un stiprināšana visās dalībvalstīs un atbilstošu budžeta līdzekļu, cilvēkresursu un materiālo resursu paredzēšana kopā ar aktīvu nodarbinātības politiku darbspējīgiem cilvēkiem ir svarīgs un efektīvs līdzeklis, kā apkarot nabadzību, palīdzēt nodrošināt ekonomisko un sociālo kohēziju, aizsargāt individuālās pamattiesības, nodrošināt līdzsvaru starp ekonomikas un sociālajiem mērķiem un atbalstīt sociālo integrāciju un piekļuvi darba tirgum;

T.  tā kā sociālās drošības sistēmu nodrošināšana un pārvaldība ir dalībvalstu kompetence, ko Savienība koordinē, bet nesaskaņo;

U.  tā kā saskaņā ar Eiropas Sociālo lietu observatorija sniegto informāciju 26 dalībvalstīs jau pastāv daži ienākumu atbalsta veidi(16);

V.  tā kā minimālo ienākumu politika dalībvalstīs būtiski atšķiras, jo tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi netiek uzskatītas par vispārējām un subjektīvām tiesībām visās ES dalībvalstīs; tā kā pastāv augsts tiesību uz pabalstu neizmantošanas līmenis, kā arī trūkst koordinācijas starp ienākumu atbalstu, aktīvu darba tirgus politiku un sociālajiem pakalpojumiem; tā kā tikai nedaudzos gadījumos minimālo ienākumu režīms spēj palīdzēt cilvēkiem izkļūt no nabadzības;

W.  tā kā dažām no neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, piemēram, bezpajumtniekiem, ir grūti piekļūt minimālo ienākumu režīmam;

X.  tā kā atbilstošu minimālo ienākumu garantēšana cilvēkiem, kuriem trūkst nepieciešamo līdzekļu, lai sasniegtu pienācīgu dzīves līmeni, kā arī piedalīšanās (re)integrācijas darba tirgū pasākumos, nodarbinātības pieejamības aizsargāšana un motivēšana meklēt darbu ir pasākumi, kas iekļauti Eiropas sociālo tiesību pīlārā(17); tā kā augsta līmeņa konferencē, kas notika Briselē 2017. gada 23. janvārī, pēc publiskas apspriešanās par šo jautājumu Komisijas priekšsēdētājs Ž. K Junkers atkārtoti uzsvēra, ka šādi pasākumi būtu jāpieņem visām dalībvalstīm;

Y.  tā kā saskaņā ar Eurostat datiem 20 līdz 64 gadus vecu ES iedzīvotāju nodarbinātības līmenis 2015. gadā bija 70,1 %, kas ir tālu no stratēģijā „Eiropa 2020” noteiktā mērķa — 75 %;

Z.  tā kā Komisijas 2015. gada 2. marta priekšlikumā par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm atkārtoti uzsvērta ienākumu atbalstas nozīme nabadzības apkarošanā (8. pamatnostādne);

AA.  tā kā labi izstrādātas, atbilstošas un plaši pieejamas ienākumu atbalsta sistēmas nekavē atgriešanos darba tirgū un neattur no tās, turklāt palīdz palielināt iekšējo pieprasījumu;

AB.  tā kā Komisijas 2008. gada 3. oktobra Ieteikumā par aktīvu integrāciju ir pareizi atzīts, ka papildus tam, ka aktīva integrācijas politika atvieglo kvalitatīvas nodarbinātības pieejamību darbspējīgiem cilvēkiem, tai arī būtu „jānodrošina pietiekami resursi tādu personu pienācīgai dzīvei, kuras pašas to nespēj, un atbalsts šo personu dalībai sabiedrības dzīvē”;

AC.  tā kā Padome 2015. gada 5. oktobrī pieņēma secinājumus par pensiju atbilstību, kurā norādīja, ka ir svarīgi, lai valsts pensiju sistēmās un citās sociālās aizsardzības sistēmās būtu ietverti atbilstoši aizsardzības pasākumi personām, kuru nodarbinātības iespējas neļauj vai nav ļāvušas uzkrāt pienācīgas pensijas tiesības, un ka šādiem aizsardzības pasākumiem it īpaši būtu jāietver minimālās pensijas vai citu minimālo ienākumu nodrošināšana veciem cilvēkiem;

AD.  tā kā Padomes Ieteikumā 92/441/EEK dalībvalstis ir aicinātas atzīt visu cilvēku pamattiesības uz sociālo palīdzību un pietiekamiem līdzekļiem, lai viņi varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi; tā kā Padomes 1992. gada 27. jūlija Ieteikumā 92/442/EEK dalībvalstis tiek mudinātas uz minētajiem principiem balstīt savas sociālās aizsardzības sistēmas;

AE.  tā kā Padome savos 1999. gada 17. decembra secinājumos kā vienu no sociālās aizsardzības modernizācijas un uzlabošanas nolūkā veicamiem pasākumiem apstiprināja sociālās iekļaušanas veicināšanu;

AF.  tā kā Ieteikumā par aktīvu integrāciju pienācīgs ienākumu atbalsts ir noteikts par vienu no trim vienlīdz svarīgiem aktīvas integrācijas stratēģijas virzieniem un ir uzsvērts, ka tas ir jāpapildina ar kvalitatīvu pakalpojumu pieejamību un iekļaujošiem darba tirgiem; tā kā sociālās iekļaušanas veicināšanai ir nepieciešami arī koordinēti pasākumi, kas paredzēti gan indivīdam, gan viņa apgādājamajiem, un ka šie pasākumi ir jāpapildina ar darbību stabila darba veicināšanai;

AG.  tā kā daudzās valstīs vieni no galvenajiem šķēršļiem efektīvu saikņu veidošanai starp dažādajiem aktīvas integrācijas virzieniem ir kapacitātes, prasmju un resursu trūkums publiskajos nodarbinātības dienestos un sociālās palīdzības iestādēs, dienestu darbības koordinācijas un to sadarbības trūkums un tendence par prioritārām noteikt dažādas grupas, kurām ir nepieciešams atbalsts, bet kuras varētu būt vieglāk no jauna iekļaut darba tirgū(18);

AH.  tā kā Komisijas 2013. gada Sociālo ieguldījumu paketē atkārtoti tika uzsvērta aktīvas integrācijas pieejas nozīme un saistībā ar to — atbilstoša minimālo ienākumu atbalsta nozīme; tā kā tika norādīts — lai nodrošinātu to, ka minimālo ienākumu līmenis ir pietiekami augsts, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi, varētu uzlabot pastāvošo minimālo ienākumu režīmu atbilstību; tā kā tika minēts, ka Komisija Eiropas pusgada ietvaros uzraudzīs ienākumu atbalsta atbilstību un šajā nolūkā izmantos atsauces budžetus, tiklīdz tie būs izstrādāti kopā ar dalībvalstīm;

AI.  tā kā SDO Ieteikumā Nr. 202 par sociālās aizsardzības minimumu ir norādīts, ka valstīm būtu pēc iespējas ātrāk jāizveido un jāuztur savs sociālās aizsardzības minimums, kas ietvertu sociālās drošības pamatgarantijas, kā arī norādīts, ka šīm garantijām būtu jānodrošina vismaz tas, ka ikvienam trūcīgam cilvēkam tā dzīves ciklā ir pieejami svarīgākie veselības aizsardzības pakalpojumi un ienākumu pamatdrošība, kas kopā nodrošina preču un pakalpojumu efektīvu pieejamību;

AJ.  tā kā Padome ir atzinusi nepieciešamību pēc aktīvas integrācijas kopā ar atbilstošu ienākumu atbalstu un to, ka nabadzības problēmas risināšanā liela nozīme ir integrētai dzīves cikla pieejai(19);

AK.  tā kā ilgstošajiem bezdarbniekiem, kuru skaits 2015. gada beigās bija 10,9 miljoni jeb 48,1 % no kopējā ES bezdarbnieku skaita, ir daudz grūtāk atgriezties darba tirgū;

AL.  tā kā daudzos gadījumos bērnu audzināšanas un tai veltīto periodu dēļ ievērojami samazinās ienākumi un rodas ilgstoši finansiālie zaudējumi, proti, ģimeņu ar bērniem ienākumi ir zemāki nekā bezbērnu ģimeņu ienākumi („family pay gap”);

AM.  tā kā mātes un tēvi, kas audzina bērnus, strādā īstu darbu, kas par tādu ir jāatzīst;

AN.  tā kā 2015. gada beigās Eiropas Savienībā 5,1 % no ekonomiski neaktīvām personām bija cilvēki, kas gribētu strādāt, bet ir pārtraukuši darba meklēšanu, un tā kā šie cilvēki netiek sistemātiski iekļauti bezdarbu raksturojošos skaitļos;

AO.  tā kā bezdarbs izraisa strādājošo personu dzīves apstākļu un viņu psihiskā un emocionālā stāvokļa ātru un pastāvīgu pasliktināšanos, kas apdraud viņu izredzes atjaunināt prasmes un līdz ar to iespēju (no jauna) iesaistīties darba tirgū;

AP.  tā kā atsevišķas publiskās nodarbinātības programmas var būt efektīvs instruments, kas līdzās minimālo ienākumu režīmiem var darboties kā līdzeklis atsevišķu kategoriju, tādu kā jaunieši bezdarbnieki, ilgstošie bezdarbnieki un citas neaizsargātas grupas, sociālai un profesionālai iekļaušanai; tā kā šādas programmas varētu būt efektīvas tādos kontekstos un depresīvās ģeogrāfiskajās zonās, kuros ir nepieciešama pārkvalificēšanās; tā kā cilvēkiem, kas strādā kādā publiskās nodarbinātības programmā, būs arī vieglāk atrast jaunu darbu; tā kā par darbu šādās programmās būtu jāparedz pienācīga darba samaksa un tām būtu jāietver personalizēts maršruts un jāpalīdz atrast pienācīgs darbs;

AQ.  tā kā gan Padomes secinājumos par 2017. gada izaugsmes pētījumu, gan Vienotajā nodarbinātības ziņojumā(20), ko EPSCO padome pieņēma 2017. gada 3. martā, dalībvalstis tiek aicinātas nodrošināt, ka sociālās aizsardzības sistēmas sniedz pietiekamu ienākumu atbalstu un ka, veicot reformas, arī turpmāk īpaša uzmanība cita starpā tiks veltīta pietiekama ienākumu atbalsta nodrošināšanai un augstas kvalitātes aktivizējošu un iespējas dodošu pakalpojumu sniegšanai;

AR.  tā kā profesionālā apmācība, it īpaši izmantojot ar darbu saistītus apmācības projektus, nodrošina profesionālās darbības veikšanai un profesionālā tīkla veidošanai nepieciešamās prasmes, tādējādi palīdzot panākt ilgtspējīgu iekļaušanos darba tirgū un mazinot nabadzības risku;

AS.  tā kā minimālo ienākumu režīmi — lai gan nodrošina lielus ienākumus no investīcijām — veido ļoti mazu īpatsvaru no valdības sociālajiem izdevumiem un tā kā investīciju neveikšanai ir milzīga tūlītēja ietekme uz attiecīgajiem indivīdiem un tā rada ilgtermiņa izmaksas sabiedrībai;

AT.  tā kā minimālo ienākumu režīmi labvēlīgi ietekmē visu sabiedrību kopumā, jo tie ir nepieciešami vienlīdzīgākas sabiedrības veidošanai, un vienlīdzīgāka sabiedrība sasniedz labākus daudzus sociālos un ekonomiskos rādītājus;

AU.  tā kā minimālo ienākumu režīmi ir efektīvs ekonomisko stimulu kopums, jo nauda tiek izmantota neatliekamu vajadzību apmierināšanai un tūlīt no jauna nonāk reālajā ekonomikā;

AV.  tā kā tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni ir atzītas ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. pantā un attiecas uz apmēru, kādā pabalstu līmenis nodrošina cilvēkiem līdzekļus, kas ir pietiekami, lai nodrošinātu viņu veselībai un labklājībai atbilstošu dzīves līmeni; tā kā segums raksturo apmēru, kādā atbilstības kritēriji, kas attiecas uz kādu minimālo ienākumu režīmu, aptver visas personas, kurām ir nepieciešams atbalsts; tā kā tiesību uz pabalstu izmantošana raksturo apmēru, kādā personas, kas ir tiesīgas saņemt minimālo ienākumu pabalstu, faktiski to saņem;

AW.  tā kā nereti atbilstošu maksājumu trūkums apvienojumā ar ierobežotu segumu un tiesību uz pabalstu zemu izmantošanas līmeni, ko cita starpā izraisa slikta pārvaldība, neatbilstoša piekļuve informācijai, pārmērīga birokrātija un stigmatizācija, nozīmē to, ka attiecīgie maksājumi ir ļoti tālu no tā, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi neaizsargātākajām sabiedrības grupām(21);

AX.  tā kā vairākās dalībvalstīs ir liels budžeta deficīts un palielināts parādu līmenis, kā dēļ tās ir samazinājušas savus sociālos izdevumus, kas savukārt ir ietekmējis to sabiedrības veselības, izglītības, sociālās drošības un aizsardzības un mājokļu sistēmu un it īpaši piekļuvi saistītajiem pakalpojumiem un to atbilstību, pieejamību un kvalitāti, tādējādi šajās dalībvalstīs atstājot negatīvu ietekmi īpaši uz trūcīgākajiem sabiedrības locekļiem;

AY.  tā kā minimālo ienākumu režīmi var darboties kā automātiski makroekonomiskie stabilizatori, reaģējot uz ekonomiskiem satricinājumiem;

AZ.  tā kā minimālo ienākumu režīmu efektivitāte nabadzības mazināšanas, iekļaušanas, īpaši jauniešu iekļaušanas, darba tirgū veicināšanas un automātiskas stabilizēšanas ziņā starp dalībvalstīm būtiski atšķiras;

BA.  tā kā minimālo ienākumu politika darbojas kā automātisks stabilizators; tā kā recesija mazāk skāra valstis, kurās ir stabilas sistēmas mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu atbalstīšanai;

BB.  tā kā nodokļu apiešana un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīm atņem lielas ieņēmumu summas, kas citādi palīdzētu nodrošināt pietiekamu finansējumu stabilai sociālajai un sabiedrības labklājības politikai, kā arī samazina valdības ieņēmumus laikā, kad šādus ieņēmumus varētu izmantot, lai finansētu ekonomikas izaugsmei nepieciešamo apstākļu uzlabošanu, ienākumu paaugstināšanu un sociālo politiku; tā kā šī parādība ir nopietna ES problēma;

BC.  tā kā vairāki pētījumi ir parādījuši, kā nabadzība negatīvi ietekmē ekonomikas izaugsmi(22);

BD.  tā kā dažas dalībvalstis pašlaik sāk izmēģinājuma projektus, lai pārbaudītu, kā darbojas pamatienākumu politika, piemēram, Somija, kur nejauši atlasītu 2000 bezdarbnieku grupa saņems nosacījumiem nepakļautu summu EUR 560 mēnesī, kam būtu jārada pietiekams stimuls pieņemt pagaidu darba vai nepilna laika darba piedāvājumus;

BE.  tā kā vairākās dalībvalstīs tiek apspriesti pamatienākumu režīmi,

Minimālo ienākumu režīmi

1.  aicina visas dalībvalstis ieviest atbilstošu minimālo ienākumu režīmu, kas tiktu papildināts ar darbspējīgām personām paredzētiem atgriešanās darba tirgū atbalsta pasākumiem un izglītības un saņēmēja personīgajam un ģimenes stāvoklim pielāgotām apmācības programmām, lai atbalstītu mājsaimniecības ar neatbilstošiem ienākumiem un dotu tām iespēju sasniegt pienācīgu dzīves līmeni; uzsver, ka minimālajiem ienākumiem vajadzētu būt pēdējam sociālās aizsardzības tīklam un ka papildus garantētai kvalitatīvu pakalpojumu pieejamībai un aktīvai nodarbinātības politikai tiem būtu jāietver atbilstošs finansiālais atbalsts, jo tas ir efektīvs veids, kā cīnīties pret nabadzību un nodrošināt pienācīgu eksistenci tiem, kam trūkst pietiekamu līdzekļu; šajā sakarā uzsver, ka tiesības uz sociālo palīdzību ir pamattiesības un ka atbilstošs minimālo ienākumu režīms palīdz cilvēkiem dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, atbalsta viņu pilnīgu līdzdalību sabiedrības dzīvē un nodrošina viņu neatkarību visā dzīves ciklā;

2.  uzskata, ka iekļaujošas sabiedrības, kurā nav nabadzības, izveides veicināšanai jābalstās uz saražotās bagātības pārdali, tādu darbvietu statusa nostiprināšanu, kurās tiek ievērotas darba tiesības, šo nostiprināšanu balstot uz darba koplīgumu slēgšanu un darba algu paaugstināšanu, un uz vispārēju bezmaksas un kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanu veselības aizsardzības, sociālās drošības un izglītības jomā, tādējādi pārraujot atstumtības ciklus un veicinot attīstību;

3.  uzsver, ka minimālo ienākumu režīma finansēšanā liela nozīme ir atbilstošam publiskajam finansējumam; aicina Komisiju īpaši uzraudzīt, kā tiek izmantoti 20 % no ESF kopējā piešķīruma, kas atvēlēti cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, un gaidāmajā Kopīgo noteikumu regulas attiecībā uz struktūrfondiem (Regulas (ES) Nr. 1303/2013) pārskatīšanā un it īpaši saistībā ar ES Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmu (EaSI) izpētīt iespējas piešķirt finansējumu tam, lai katrai dalībvalstij palīdzētu izveidot minimālo ienākumu režīmu, ja tāda vēl nav, vai uzlabot esošā režīma darbību un efektivitāti;

4.  atzīst, ka situācijā, kad nav minimālo ienākumu režīma vai tas nav kvalitatīvs, dalībvalstīm ir grūti pāriet uz augsta līmeņa režīmu; tādēļ prasa dalībvalstīm strādāt pie tā, lai pakāpeniski ieviestu atbilstošu minimālo ienākumu režīmu, šajā nolūkā risinot minētā režīma atbilstības, tvēruma un tiesību uz pabalstu izmantošanas jautājumus;

5.  uzsver, ka minimālo ienākumu režīmu izveide var mazināt nevienlīdzību un krīzes sociālās sekas un ka tai var būt arī pretcikliska ietekme, jo tā nodrošina resursus, kas nepieciešami, lai uzlabotu pieprasījumu iekšējā tirgū;

6.  uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai visām trūcīgajām personām, tostarp atstumtākajām personām, tādām kā bezpajumtnieki, būtu pieejams minimālo ienākumu režīms, kas nodrošina to pamatvajadzību apmierināšanai pietiekamus līdzekļus; uzskata, ka atbilstoši minimālie ienākumi ir ienākumi, kas trūcīgām personām ir nepieciešami, lai tās varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, un ka tie būtu jāskata kopā ar tiesībām piekļūt vispārējiem sabiedriskajiem un sociālajiem pakalpojumiem; uzskata, ka minimālo ienākumu režīmiem ir jānodrošina, ka atkarība no sociālajiem pabalstiem neieilgst, un jāatvieglo iekļaušanās sabiedrībā; atgādina, ka Ieteikumā par aktīvu integrāciju ir atzīts, ka trīs sociālās iekļaušanas virzienu (pienācīgs ienākumu atbalsts, iekļaujoši darba tirgi un kvalitatīvu pakalpojumu pieejamība) īstenošanai ir nepieciešama integrēta stratēģija;

7.  uzsver, ka ārēju faktoru, tādu kā recesijas, izraisītu sociālā satricinājuma viļņu absorbēšanā liela nozīme ir labklājības sistēmu automātiskas stabilizācijas dimensijai; tādēļ, ņemot vērā SDO Ieteikumu Nr. 202 par sociālās aizsardzības minimumu, aicina dalībvalstis nodrošināt un palielināt investīcijas sociālās aizsardzības sistēmās, lai garantētu rezultātus nabadzības un nevienlīdzības apkarošanā un novēršanā, vienlaikus nodrošinot šo sistēmu ilgtspēju;

8.  saistībā ar debatēm par minimālajiem ienākumiem norāda uz ģimeņu ar bērniem un viena vecāka ģimeņu īpašo stāvokli un uz to, cik lielā mērā šīs ģimenes skar attiecīgais jautājums;

9.  uzsver, ka būtu jānodrošina iespēja cilvēkiem pilnībā piedalīties sabiedrības dzīvē un ekonomikā un ka šīs tiesības būtu pilnībā jāatzīst un jāpadara redzamas Savienības politikas veidošanas procesā, nodrošinot kvalitatīvas vispārējas sociālās aizsardzības sistēmas, kurās ir ietverti efektīvi un atbilstoši minimālo ienākumu režīmi;

10.  uzskata, ka sociālā aizsardzība, tostarp pensijas un tādi pakalpojumi kā veselības aprūpe, bērnu aprūpe un ilgtermiņa aprūpe, joprojām ir ļoti svarīgi, lai nodrošinātu līdzsvarotu un iekļaujošu izaugsmi, jo tā veicina arī ilgāku darba dzīvi, darbvietu radīšanu un nevienlīdzības mazināšanu; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt tādu politiku izstrādi, kuras nodrošina sociālo aizsardzības sistēmu pietiekamību, atbilstību, efektivitāti un kvalitāti visā personas dzīves ciklā, tādējādi garantējot cilvēka cienīgu dzīvi, apkarojot nevienlīdzību un veicinot iekļaušanu, ar mērķi izskaust nabadzību, it īpaši no darba tirgus izslēgto personu un neaizsargātāko grupu vidū;

11.  uzsver, ka atbilstoši minimālie ienākumi visā dzīves ciklā ir ļoti svarīgi, lai cilvēkiem ar nepietiekamu ienākumu līmeni palīdzētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi;

12.  uzsver, ka atbilstošu minimālo ienākumu režīmi kā aktīvas integrācijas instruments veicina sociālo līdzdalību un iekļaušanu;

13.  atgādina, ka viens no galvenajiem stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem ir samazināt nabadzības un sociālās atstumtības skarto cilvēku skaitu par vismaz 20 miljoniem un ka joprojām ir nepieciešami lielāki centieni, lai šo mērķi sasniegtu; uzskata, ka minimālo ienākumu režīmi var būt noderīgs veids, kā šo mērķi sasniegt;

14.  uzsver, ka labākais veids, kā cīnīties pret nabadzību un sociālo atstumtību, ir pienācīgas darbvietas; šajā sakarā atgādina, ka ir svarīgi veicināt izaugsmi, investīcijas un darbvietu radīšanu;

15.  pauž nožēlu, ka dažas dalībvalstis, šķiet, nav ņēmušas vērā Padomes Ieteikumu 92/441/EEK, kas atzīst personas pamattiesības uz tādiem līdzekļiem un sociālo palīdzību, kas ir pietiekami, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi;

16.  norāda — lai gan lielākajā daļā dalībvalstu pastāv minimālo ienākumu režīms, vairāki no šiem režīmiem nenodrošina atbilstošu ienākumu atbalstu visiem cilvēkiem, kuriem tas ir nepieciešams(23); aicina visas dalībvalstis paredzēt garantētu minimālo ienākumu režīma ieviešanu un nepieciešamības gadījumā uzlabošanu, lai palīdzētu novērst nabadzību un veicināt sociālo iekļaušanu;

17.  uzsver, ka valsts minimālo ienākumu režīma ieviešanai nevajadzētu pazemināt reģionālo minimālo ienākumu režīmu nodrošināto aizsardzības līmeni;

18.  uzsver, ka Eiropas pusgads ir svarīgs instruments, lai mudinātu dalībvalstis, kurām vēl nav minimālo ienākumu režīma, ieviest pienācīga ienākumu atbalsta sistēmas;

19.  atzīmē, ka dažās dalībvalstīs, lai varētu saņemt minimālo ienākumu pabalstus, ir jāpiedalās aktīvos darba tirgus pasākumos; šajā sakarā uzsver, ka ES ir svarīga loma kā starpniekam, kas dalībvalstīm dod iespēju apmainīties ar labāko praksi;

20.  atkārtoti apstiprina savu 2010. gada 20. oktobra rezolūcijā pausto nostāju attiecībā uz minimālo ienākumu lomu nabadzības apkarošanā un iekļaujošas sabiedrības izveides veicināšanā Eiropā;

21.  pieņem zināšanai Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par pamatdirektīvu par atbilstošiem minimālajiem ienākumiem Eiropas Savienībā, ar kuru būtu jānosaka kopēji noteikumi un rādītāji, jāparedz tās īstenošanas uzraudzības metodes un jāuzlabo dialogs starp ieinteresētajām personām, dalībvalstīm un ES institūcijām; šajā sakarā aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt veidu, kā visās dalībvalstīs nodrošināt atbilstošus minimālos ienākumus un šādas nodrošināšanas instrumentus;

22.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ka Eiropas pusgadā pašlaik lielāka uzmanība tiek veltīta darbības rezultātiem nodarbinātības un sociālajā jomā, taču uzskata, ka šī mērķa sasniegšanai ir nepieciešami lielāki centieni, šajā nolūkā it īpaši veicinot sociālās investīcijas; aicina Komisiju regulāri uzraudzīt un izvērtēt dalībvalstu sasniegto progresu attiecībā uz to, kā tiek pildīti konkrētām valstīm adresētie ieteikumi (KVAI) pieejamu, tarifu ziņā pieņemamu un kvalitatīvu pakalpojumu nodrošināšanas, kā arī atbilstoša un efektīva minimālo ienākumu režīma ieviešanas jomā;

23.  uzsver, ka Eiropas pusgadam ir liela nozīme pašreizējo minimālo ienākumu režīmu atbilstības un to ietekmes uz nabadzības mazināšanu uzraudzībā, it īpaši izmantojot KVAI, un uzsver arī Vienotā nodarbinātības ziņojuma un ikgadējā izaugsmes pētījuma nozīmi;

24.  uzsver, ka minimālo ienākumu režīmiem būtu jānodrošina ienākumi, kas ir virs nabadzības sliekšņa, jānovērš smaga materiālā nenodrošinātība un mājsaimniecībām jādod iespēja izkļūt no šādā veida situācijām, un ka tie būtu jāpapildina ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu tādās jomās kā veselības aizsardzība, izglītība un bērnu aprūpe;

25.  uzskata, ka minimālo ienākumu režīmi būtu jāiekļauj stratēģiskā pieejā sociālajai iekļaušanai un integrācijai, paredzot gan vispārējus politikas virzienus, gan konkrētu mērķu sasniegšanai paredzētus pasākumus mājokļa, veselības aprūpes, izglītības un apmācības, sociālo un citu vispārējas nozīmes pakalpojumu ziņā, kas cilvēkiem palīdzētu pārvarēt nabadzību, sniedzot individualizētu atbalstu, kā arī palīdzot iekļūt darba tirgū darbspējīgām personām; uzskata, ka minimālo ienākumu režīmu patiesajam mērķim vajadzētu būt nevis vienkārši sniegt palīdzību, bet pirmām kārtām pavadīt to saņēmējus pārejā no sociālās atstumtības uz iekļaušanos aktīvā dzīvē, tādējādi nepieļaujot ilgtermiņa atkarību;

26.  aicina dalībvalstis uzlabot koordināciju un integrētu plānošanu starp administrācijām un dienestiem, kas nodarbojas ar dažādajiem aktīvas integrācijas aspektiem, un šajā nolūkā izveidot vienotu kontaktpunktu klientiem un palielināt dienestu kapacitāti un tiem pieejamos resursus, lai uzlabotu piekļuvi šiem dienestiem un to darba kvalitāti;

27.  uzskata, ka ir izšķiroši svarīgi garantēt atbilstošus ienākumus arī cilvēkiem, kas atrodas nelabvēlīgā situācijā un kas (vairs) nevar atgriezties darba tirgū, kā tas ir atzīts ieteikumā par aktīvu integrāciju;

28.  prasa panākt būtisku un pārbaudītu progresu minimālo ienākumu režīmu atbilstības jomā, lai mazinātu nabadzību un sociālo atstumtību, it īpaši neaizsargātāko iedzīvotāju vidū, un palīdzētu garantēt šo iedzīvotāju tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi;

29.  ar bažām atzīmē, ka daudzās dalībvalstīs ilgtermiņa aprūpes izmaksas pārsniedz pat vidējos ienākumus no pensijas; uzsver, ka ir svarīgi ņemt vērā dažādu vecuma grupu īpašās vajadzības un dzīvošanas izmaksas;

30.  uzsver — lai atbilstošs minimālo ienākumu režīms sniegtu labumu, ir svarīgi noteikt piemērotus atbilstības kritērijus, kas būtu pielāgoti dalībvalstu sociāli ekonomiskajai situācijai; uzskata, ka vienam no šādiem kritērijiem vajadzētu būt nosacījumam, ka minimālos ienākumus nevar saņemt bezdarbnieka pabalsta saņēmējs, vai tas, ka ar šo ienākumu saņemšanu vien nepietiek, lai izvairītos no nabadzības un sociālās atstumtības, un šo kritēriju noteikšanā būtu jāņem vērā arī bērnu un citu apgādājamo skaits; tomēr uzsver, ka šiem kritērijiem nevajadzētu radīt administratīvus šķēršļus minimālo ienākumu režīma pieejamībai personām, kas jau atrodas īpaši mazaizsargātā situācijā (piemēram, nevajadzētu prasīt bezpajumtniekiem uzrādīt pastāvīgas dzīvesvietas adresi);

31.  atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi minimālo ienākumu režīmiem, nepieļaujot diskrimināciju etniskās piederības, dzimuma, izglītības līmeņa, valstspiederības, seksuālās orientācijas, reliģijas, invaliditātes, vecuma, politiskās pārliecības vai sociāli ekonomiskā stāvokļa dēļ;

32.  pauž bažas par tiesību uz pabalstu neizmantošanas ļoti augsto līmeni to cilvēku vidū, kuriem ir tiesības to saņemt; uzskata, ka šī neizmantošana ir viens no svarīgākajiem šķēršļiem minēto personu sociālajai iekļaušanai; prasa Komisijai un Sociālās aizsardzības komitejai turpināt pētīt tiesību uz pabalstu neizmantošanas problēmu un sagatavot ieteikumus un pamatnostādnes šīs problēmas risināšanai; aicina dalībvalstis apkarot minēto neizmantošanu, tostarp palielinot sabiedrības informētību par minimālo ienākumu režīmu pastāvēšanu, sniedzot atbilstošus norādījumus par piekļūšanu šiem režīmiem un uzlabojot to administratīvo organizāciju;

33.  uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāveic konkrēti pasākumi, lai, balstoties uz attiecīgiem rādītājiem, tostarp atsauces budžetiem, noteiktu minimālo ienākumu slieksni nolūkā aizsargāt ekonomisko un sociālo kohēziju un mazināt nabadzības risku visās dalībvalstīs; uzskata, ka ar šo informāciju būtu jāiepazīstina reizi gadā Starptautiskajā nabadzības izskaušanas dienā (17. oktobrī);

34.  atzīmē, ka daudzas dalībvalstis jau izmanto minimālo ienākumu aizsardzības radītājus (MIAR); prasa visām dalībvalstīm izmantot MIAR datus, jo tas arī ļaus labāk salīdzināt attiecīgos valstu režīmus;

35.  uzskata, ka minimālie ienākumi būtu jāuzskata par pagaidu līdzekli un vienmēr būtu jāpapildina ar aktīvu politiku attiecībā uz iekļaušanu darba tirgū;

36.  uzskata, ka minimālo ienākumu režīmi ir pārejas posma instrumenti nabadzības, sociālās atstumtības un nevienlīdzības mazināšanai un izskaušanai un ka tie būtu jāuzskata par sociālu investīciju; norāda uz minimālo ienākumu režīmu pretciklisko ietekmi;

37.  uzsver — lai pārrautu nabadzības, it īpaši bērnu nabadzības, apburto loku, minimālo ienākumu līmeņa noteikšanā pienācīgi būtu jāņem vērā apgādājamo, it īpaši bērnu vai cilvēku ar augstu atkarības pakāpi, skaits; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt to, ka ātri tiek īstenots 2013. gada ieteikums „Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”; turklāt uzskata, ka Komisijai, izmantojot minētajā ieteikumā iekļautos rādītājus, būtu jāsagatavo gada ziņojums par bērnu nabadzības apkarošanā un ieteikuma īstenošanā sasniegto progresu;

38.  norāda, ka atsauces budžeti var palīdzēt noteikt minimālo ienākumu līmeni, kas nepieciešams, lai apmierinātu cilvēku pamatvajadzības, tostarp ar naudu nesaistītus aspektus, tādus kā izglītības un mūžizglītības pieejamība, pienācīgs mājoklis, kvalitatīvi veselības aprūpes pakalpojumi, sociālie pasākumi un dalība pilsoniskajā dzīvē, vienlaikus ņemot vērā mājsaimniecības sastāvu un tās locekļu vecumu, kā arī ikvienas dalībvalsts ekonomisko un sociālo kontekstu; atgādina, ka Komisija savā paziņojumā par Sociālo ieguldījumu paketi mudina dalībvalstis noteikt atsauces budžetus, lai palīdzētu izstrādāt efektīvu un pienācīgu ienākumu atbalstu, kuru piešķirot, tiktu ņemtas vērā vietējā, reģionālā un valsts līmenī identificētās sociālās vajadzības, lai uzlabotu teritoriālo kohēziju; turklāt prasa šos references budžetus izmantot kā instrumentu, lai izvērtētu dalībvalstu nodrošināto minimālo ienākumu režīmu atbilstību;

39.  uzskata, ka dalībvalstīm atbilstoša minimālo ienākumu režīma noteikšanā būtu jāņem vērā nabadzības riska slieksnis, ko Eurostat noteicis 60 % apmērā no valsts medianālajiem ekvivalentajiem rīcībā esošajiem ienākumiem (pēc sociālajiem pārvedumiem), kopā ar citiem rādītājiem, tādiem kā atsauces budžeti; uzskata, ka atsauces budžetus varētu izmantot, lai labāk risinātu nabadzības problēmu un pārbaudītu minimālo ienākumu līmeņa un iepriekš minētā sliekšņa noturību, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu;

40.  uzskata, ka atjauninātu datu par ienākumiem un dzīves apstākļiem trūkums ir šķērslis atsauces budžeta un minimālo ienākumu ieviešanai un salīdzināšanai, kurā tiktu ņemtas vērā katras valsts īpatnības;

41.  aicina Komisiju un dalībvalstis apmainīties ar labāko praksi minimālo ienākumu režīma jomā;

42.  aicina Komisiju un Sociālās aizsardzības komiteju dokumentēt un izplatīt veiksmīgu stratēģiju piemērus un veicināt salīdzinošu izvērtēšanu un citas labākās prakses apmaiņas metodes minimālo ienākumu režīma jomā; iesaka šo centienu īstenošanā koncentrēties uz svarīgākajiem jautājumiem, tādiem kā regulāras līmeņa paaugstināšanas nodrošināšana, seguma un tiesību uz minimālajiem ienākumiem izmantošanas uzlabošana, atturošo faktoru problēmas risināšana un saiknes uzlabošana starp dažādajiem aktīvas integrācijas virzieniem;

43.  uzskata — ņemot vērā saistībā ar minimālo ienākumu režīmiem radušos daudzos jautājumus, piemēram, par šo režīmu pieejamību, segumu, finansēšanu, atbilstības nosacījumiem un ilgumu, koncepciju attiecībā uz valstu minimālo ienākumu režīmu jomā varētu būt noderīga, lai veicinātu vienlīdzīgus apstākļus starp dalībvalstīm; šajā sakarā aicina Komisiju veikt ietekmes izvērtējumu attiecībā uz minimālo ienākumu režīmiem Eiropas Savienībā, pieprasīt regulāru uzraudzību un ziņošanu un apsvērt turpmākus pasākumus, ņemot vērā ikvienas dalībvalsts ekonomiskos un sociālos apstākļus un visvairāk skarto grupu vajadzības, kā arī izvērtējot to, vai šie režīmi ļauj mājsaimniecībām apmierināt personiskās pamatvajadzības un mazināt nabadzību;

44.  pauž bažas par pēdējos gados daudzās dalībvalstīs veikto bezdarbnieka pabalstu apmēra un/vai to maksāšanas ilguma samazināšanu un atbilstības kritēriju padarīšanu par stingrākiem, kā rezultātā lielākam skaitam cilvēku nākas paļauties uz minimālo ienākumu režīmiem un šiem režīmiem tiek radīts papildu spiediens(24);

45.  uzsver, ka ikvienā dalībvalstī un Eiropas Savienībā kopumā palielinās nevienlīdzība;

46.  pauž bažas par to, ka daudzās dalībvalstīs pēdējos gados, šķiet, ir samazinājies pabalstu līmenis un minimālo ienākumu režīma segums; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāpaplašina minimālo ienākumu režīma segums, lai tas aptvertu vairāk cilvēku, kuriem ir nepieciešams atbalsts, — saskaņā ar šādiem ESPN ieteikumiem(25):

   a) aicina dalībvalstis, kurās ir ļoti sarežģītas un sadrumstalotas sistēmas, tās vienkāršot un izstrādāt visaptverošākas sistēmas;
   b) aicina dalībvalstis, kurās pašreiz ir zems seguma līmenis, pārskatīt savus nosacījumus, lai nodrošinātu, ka tiek aptverti visi trūcīgie cilvēki;
   c) aicina dalībvalstis, no kuru minimālo ienākumu režīma pašlaik ir izslēgtas būtiskas grupas, kas saskaras ar nabadzību, grozīt savu režīmu, lai nodrošinātu šo grupu labāku segumu;
   d) aicina dalībvalstis, kuru minimālo ienākumu režīmā ir augsts administratīvās diskrēcijas līmenis, izvirzīt mērķi to mazināt, un nodrošināt, ka tiek noteikti skaidri un konsekventi kritēriji attiecībā uz tādu lēmumu pieņemšanu, kuri ir saistīti ar efektīvu pārsūdzības procesu;

47.  uzsver, ka ir svarīgi palielināt strādājošo, bezdarbnieku un pie neaizsargātām sociālajām grupām piederošo cilvēku līdzdalību mūžizglītībā, kā arī uzsver nepieciešamību uzlabot profesionālās kvalifikācijas līmeni un jaunu prasmju apgūšanu, kas ir svarīgs instruments, lai paātrinātu iekļaušanos darba tirgū, palielinātu ražīgumu un palīdzētu cilvēkiem atrast darbu;

48.  norāda uz demogrāfisko norišu nozīmi nabadzības apkarošanā Eiropā;

49.  uzsver, ka steidzami ir jāveic praktiski pasākumi, lai izskaustu nabadzību un sociālo atstumtību, veicinātu efektīvu sociālās drošības tīklu izveidi un mazinātu nevienlīdzību tā, lai palīdzētu nodrošināt ekonomisko un teritoriālo kohēziju; uzsver, ka šie pasākumi ir jāveic atbilstošā — gan valsts, gan Eiropas — līmenī saskaņā ar kompetenču sadalījumu attiecīgajās politikas jomās;

50.  atbalsta Komisijas uz sociāliem ieguldījumiem balstīto pieeju, saskaņā ar kuru labi izstrādāta sociālā politika veicina ekonomikas izaugsmi, vienlaikus aizsargājot cilvēkus no nabadzības, un darbojas kā ekonomikas stabilizators(26);

51.  atzinīgi vērtē pārdomas un pētījumus par to, kā dalībvalstīs panākt ienākumu un bagātības taisnīgāku sadali;

52.  uzsver, ka daži no svarīgākajiem faktoriem, kas dalībvalstīm traucē izstrādāt uz sociāliem ieguldījumiem balstītu pieeju, ir ekonomiskās krīzes ietekme(27);

53.  prasa turpmāk, izstrādājot makroekonomikas politiku, pienācīgi ņemt vērā nepieciešamību mazināt sociālo nevienlīdzību un visām sociālajām grupām garantēt piekļuvi pienācīgi finansētiem publiskiem sociālajiem pakalpojumiem, tādējādi risinot nabadzības un sociālās atstumtības problēmu;

54.  prasa rīkoties, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību, dodot cilvēkiem iespēju maksimāli izmantot savu talantu un spējas; prasa arī sociālo atbalstu koncentrēt uz cilvēkiem, kas ir gan nabadzīgi, gan nespēj pašu spēkiem gūt pietiekamus ienākumus;

55.  norāda, ka pieredze, kas gūta, veicot nesenās uz atbrīvojumiem no nodokļiem balstītās reformas, liecina, ka minimālo ienākumu politiku vēlams finansēt, izmantojot atbalstu no budžeta, nevis ar nodokļu stimulu palīdzību;

56.  uzsver, ka izglītība, sociālie pārvedumi un progresīva, taisnīga un pārdaloša nodokļu sistēma līdzās praktiskiem pasākumiem konkurētspējas stiprināšanai un nodokļu apiešanas un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas apkarošanai var veicināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

57.  uzsver nepieciešamību pielāgot spēkā esošos minimālo ienākumu režīmus, lai labāk risinātu jauniešu bezdarba problēmu;

Publiskās nodarbinātības programmas

58.  pieņem zināšanai atsevišķas publiskās nodarbinātības programmas, kas tiem, kuri vēlas un spēj strādāt, sniedz iespēju strādāt pārejas posma darbu publiskajā sektorā, bezpeļņas privātās vienībās vai sociālās ekonomikas uzņēmumos; tomēr uzsver, ka ir svarīgi, lai šādas programmas veicinātu tādu darbvietu izveidi, kurās, balstoties uz darba koplīgumu slēgšanu un nodarbinātības jomas tiesību aktiem, tiek nodrošināta tiesību ievērošana;

59.  uzskata, ka publiskās nodarbinātības programmām būtu jāpalīdz uzlabot strādājošo nodarbināmība un jāatvieglo viņiem piekļuve parastajam darba tirgum; atgādina, ka šajās programmās būtu jāiekļauj individualizēts maršruts un ka tām būtu jānodrošina pienācīga darba samaksa un jāpalīdz atrast pienācīgu darbu;

60.  uzskata, ka kvalitatīvu darbvietu radīšanai vajadzētu būt ES prioritātei, ko tā ir svarīgs solis nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas virzienā;

61.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt visu ieinteresēto personu, it īpaši sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizāciju, pilnīgu līdzdalību minimālo ienākumu politikas un programmu izstrādē, īstenošanā un uzraudzībā;

o
o   o

62.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 245, 26.8.1992., 46. lpp.
(2) OV L 245, 26.8.1992., 49. lpp.
(3) OV L 59, 2.3.2013., 5. lpp.
(4) OV L 307, 18.11.2008., 11. lpp.
(5) OV C 212E, 5.8.2010., 11. lpp.
(6) OV C 70E, 8.3.2012., 8. lpp.
(7) OV C 419, 16.12.2015., 5. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0401.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0136.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0235.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0355.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0010.
(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0317.
(14) „2017. gada Eiropas pusgads: novērtējums par progresu strukturālo reformu īstenošanā,makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanā un koriģēšanā, un saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1176/2011 veikto padziļināto pārskatu rezultāti” (COM(2017)0090).
(15) https://www.eurofound.europa.eu/publications/report/2017/income-inequalities-and-employment-patterns-in-europe-before-and-after-the-great-recession
(16)Towards a European minimum income” („Virzība uz Eiropas minimālajiem ienākumiem”), 2013. gada novembris, http://www.eesc.europa.eu/resources/docs/revenu-minimum_-etude-ose_-vfinale_en--2.pdf.
(17) Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Apspriešanās sākšana par Eiropas sociālo tiesību pīlāru” (COM(2016)0127), 1. pielikums.
(18) Eiropas sociālās politikas tīkls (ESPN) „Minimum Income Schemes in Europe – A study of national policies 2015” („Minimālo ienākumu režīmi Eiropā: pētījums par valstu politiku 2015. gadā”), 2016. gada janvāris.
(19) Padomes secinājumi „Nabadzības un sociālās atstumtības apkarošana: integrēta pieeja”, 2016. gada 16. jūnijs.
(20) Padomes dokuments 6885/17 „Gada izaugsmes pētījums par 2017. gadu un vienotais nodarbinātības ziņojums: politiskas norādes nodarbinātības un sociālās politikas jomā – Padomes secinājumi (2017. gada 3. marts)” un Padomes dokuments 6887/17 „Komisijas un Padomes Vienotais nodarbinātības ziņojums, kas pievienots Komisijas paziņojumam par 2017. gada izaugsmes pētījumu (2017. gada 3. marts)”.
(21) ESPN, „Minimum Income Schemes in Europe – A study of national policies 2015”. („Minimālo ienākumu režīmi Eiropā: pētījums par valstu politiku 2015. gadā”).
(22) Skatīt: Pasaules Banka, „Poverty Reduction and Growth: The Virtuous and Vicious Circle” („Nabadzības mazināšana un izaugsme: nevainīgais un apburtais loks”), 2006. gads; ESAO, „Trends in Income Inequality and its Impact on Economic Growth” („Ienākumu nevienlīdzības tendences un tās ietekme uz ekonomikas izaugsmi”), 2014. gads.
(23) ESPN, „Minimum Income Schemes in Europe: A study of national policies 2015” („Minimālo ienākumu režīmi Eiropā: pētījums par valstu politiku 2015. gadā”).
(24) ESPN, „Social Investment in Europe: A study of national policies 2015” („Sociālās investīcijas Eiropā: pētījums par valstu politiku 2015. gadā”).
(25) ESPN, „Minimum Income Schemes in Europe – A study of national policies 2015” („Minimālo ienākumu režīmi Eiropā: pētījums par valstu politiku 2015. gadā”).
(26) Eiropas Komisija: 2013. gada 20. februāra paziņojums „Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā” (COM(2013)0083), un ESPN, „Social Investment in Europe: A study of national policies 2015” („Sociālās investīcijas Eiropā: pētījums par valstu politiku 2015. gadā”).
(27) ESPN, „Social Investment in Europe: A study of national policies 2015”.„Sociālie ieguldījumi Eiropā”.

Juridisks paziņojums