Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2017/2127(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0339/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0339/2017

Debates :

PV 30/11/2017 - 4
PV 30/11/2017 - 6
CRE 30/11/2017 - 4
CRE 30/11/2017 - 6

Balsojumi :

PV 30/11/2017 - 8.23
CRE 30/11/2017 - 8.23
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0474

Pieņemtie teksti
PDF 592kWORD 72k
Ceturtdiena, 2017. gada 30. novembris - Brisele Galīgā redakcija
Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošana
P8_TA(2017)0474A8-0339/2017

Eiropas Parlamenta 2017. gada 30. novembra rezolūcija par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanu (2017/2127(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 2., 9., 10., 19., 168. pantu un 216. panta 2. punktu un Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 21. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3., 15., 21., 23., 25. un 26. pantu,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un tās stāšanos spēkā Eiropas Savienībā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām(1),

–  ņemot vērā Padomes, dalībvalstu un Komisijas Rīcības kodeksu, kurā izklāstīta iekšējā kārtība, lai Eiropas Savienība īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un Eiropas Savienības pārstāvību saistībā ar to,

–  ņemot vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas 2015. gada 2. oktobra noslēguma secinājumus par Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (Eiropas līgumu sērija, Nr. 5, 1950) un tās protokolus,

–  ņemot vērā Eiropas Sociālo hartu (ELS, Nr. 35, 1961, pārskatīta 1996. gadā; ELS, Nr. 163),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikumu dalībvalstīm Rec(2002)5 par sieviešu aizsardzību pret vardarbību un Ieteikumu CM/Rec(2007)17 par dzimumu līdztiesības standartiem un mehānismiem,

–  ņemot vērā ANO 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās 1999. gada 6. oktobra fakultatīvo protokolu,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK(3),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 2. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz produktu un pakalpojumu pieejamības prasībām (COM(2015)0615),

–  ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu pārstāvju, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas kopīgo paziņojumu par jauno Eiropas Konsensu par attīstību “Mūsu pasaule, mūsu cieņa, mūsu nākotne” un tajā pausto apņemšanos attīstības sadarbībā ņemt vērā personu ar invaliditāti īpašās vajadzības,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2017. gada 2. februāra darba dokumentu “Progresa ziņojums par Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā (2010–2020) īstenošanu” (SWD(2017)0029),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 15. novembra paziņojumu “Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020): atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem” (COM(2010)0636),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. decembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2015. gadā(5),

–  ņemot vērā 2016. gada 15. septembra rezolūciju par Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (Nodarbinātības vienlīdzības direktīva), piemērošanu(6),

–  ņemot vērā 2016. gada 7. jūlija rezolūciju par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumiem(7),

–  ņemot vērā 2015. gada 20. maija rezolūciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas Personu ar invaliditāti tiesību komitejas jautājumu sarakstu saistībā ar Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu(8),

–  ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020)(9),

–  ņemot vērā 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta brīfingu “Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020)”,

–  ņemot vērā ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu “Discrimination Generated by the Intersection of Gender and Disability” (“Intersekcionālā diskriminācija uz dzimuma un invaliditātes pamata”),

–  ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam,

–  ņemot vērā Eiropas Ombuda 2016. gada ziņojumu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2016. un 2017. gada pamattiesību ziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras tematiskos ziņojumus,

–  ņemot vērā Eurostat 2014. gada statistikas datus par darba tirgus, izglītības un apmācības piekļūstamību, nabadzību un ienākumu nevienlīdzību,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus “Ilgtspējīga Eiropas nākotne: ES reakcija uz Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam”, kas publicēti 2017. gada 20. jūnijā,

–  ņemot vērā brīvprātīgo Eiropas kvalitātes sistēmu sociālo pakalpojumu jomā (SPC/2010/10/8),

–  ņemot vērā Jauno pilsētattīstības programmu (A/RES/71/256),

–  ņemot vērā Sendai ietvarprogrammu katastrofu riska mazināšanai,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Dzimumu līdztiesības rīcības plānu (2016–2020),

–  ņemot vērā Rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju (2015–2019),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas nostāju grozījumu veidā un Lūgumrakstu komitejas atzinumu (A8-0339/2017),

A.  tā kā personām ar invaliditāti kā pilntiesīgiem pilsoņiem(11) visās dzīves jomās ir vienlīdzīgas tiesības uz nedalītu cieņu, līdzvērtīgu attieksmi, neatkarīgu dzīvi, autonomiju un pilnīgu līdzdalību sabiedrībā;

B.  tā kā ir aplēsts, ka Eiropas Savienībā ir 80 miljoni personu ar invaliditāti, no kurām 46 miljoni ir sievietes;

C.  tā kā LESD ir prasīts, lai Savienība, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, apkaro diskrimināciju uz invaliditātes pamata (10. pants), un Savienībai ir piešķirtas pilnvaras pieņemt tiesību aktus, lai cīnītos pret šādu diskrimināciju (19. pants);

D.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 26. pantā ir skaidri aizliegta diskriminācija uz invaliditātes pamata un paredzēta personu ar invaliditāti līdztiesīga piedalīšanās sabiedrības dzīvē;

E.  tā kā UNCRPD ir pirmais starptautiskais cilvēktiesību līgums, ko ratificējusi Eiropas Savienība un ko parakstījušas arī visas 28 dalībvalstis un ratificējušas 27 dalībvalstis; tā kā ES ir lielākā attīstības palīdzības sniedzēja pasaulē un viena no visietekmīgākajām ieinteresētajām pusēm starptautiskajā līmenī;

F.  tā kā ES ir apņēmusies Eiropas Savienībā un attīstības sadarbībā ar partnervalstīm īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM);

G.  tā kā UNCRPD ir teikts, ka personas ar invaliditāti ir personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt viņu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem; tā kā šajā ziņā UNCRPD 9. pants ir īpaši svarīgs;

H.  tā kā Eiropas Savienības Tiesas judikatūra apstiprina, ka UNCRPD ir saistoša Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm, kad tās īsteno ES tiesību aktus, piemēram, sekundāro tiesību aktu gadījumā(12); tā kā nolūkā īstenot UNCRPD pēc iespējas pilnīgāk ir obligāti ir jāpanāk pastāvošo ES tiesību aktu un politikas instrumentu izpilde;

I.  tā kā personas ar invaliditāti ir daudzveidīga grupa un tā kā sievietes, bērni, gados vecāki cilvēki un personas ar kompleksām aprūpes vajadzībām, pārejošu vai neredzamu invaliditāti saskaras ar papildu šķēršļiem un multiplo diskrimināciju;

J.  tā kā personām ar invaliditāti rodas papildu izdevumi, ir zemāki ienākumi un augstāks bezdarba līmenis; tā kā ar invaliditāti saistītie pabalsti būtu jāuzskata par valsts atbalstu, kura mērķis ir palīdzēt cilvēkiem likvidēt šķēršļus, lai viņi pilnībā piedalītos sabiedriskajā dzīvē, arī nodarbinātības ceļā;

K.  tā kā bērniem ar invaliditāti ir tiesības dzīvot savā ģimenē vai ģimenes vidē atbilstoši viņu interesēm; tā kā ģimenes locekļiem bieži vien ir jāierobežo vai jāpārtrauc profesionālā darbība, lai varētu rūpēties par ģimenes locekļiem ar invaliditāti;

L.  tā kā UNCRPD principi ir daudz plašāki nekā diskriminācijas novēršana un tās mērķis ir panākt, ka visas personas ar invaliditāti un viņu ģimenes pilnībā izmanto savas cilvēktiesības iekļaujošā sabiedrībā;

M.  tā kā joprojām tiek pieņemti un pārskatīti tiesību akti, kuros nav nekādu atsauču uz UNCRPD un piekļūstamību [pieejamību]; tā kā piekļūstamība ir līdzdalības priekšnosacījums; tā kā ES kā UNCRPD pusei ir pienākums, ievērojot invaliditātes jēdziena daudzpusību, nodrošināt, lai personas ar invaliditāti un to pārstāvošās organizācijas būtu cieši iesaistītas un aktīvi piedalītos tiesību aktu un politikas izstrādē un īstenošanā;

N.  tā kā stereotipi, maldi un aizspriedumi ir daļa no diskriminācijas — arī multiplās diskriminācijas —, stigmatizācijas un nevienlīdzības pamatcēloņiem;

O.  tā kā personām ar invaliditāti bieži vien trūkst atbalsta, aizsardzības, komunikācijas un informācijas par veselības aprūpes pakalpojumiem un tiesībām, aizsardzības pret vardarbību, bērnu aprūpes, kā arī nav vai gandrīz nav piekļuvies šādiem pakalpojumiem un informācijai; tā kā veselības aprūpes sistēmas darbiniekiem vajadzētu būt pienācīgi apmācītiem par personu ar invaliditāti īpašajām vajadzībām;

P.  tā kā ievērojamai daļai no tiem četriem miljoniem cilvēku, kurus ik gadu skar bezpajumtniecība, ir invaliditāte un šie cilvēki kā mērķgrupa ir lielā mērā atstāti bez ievērības UNCRPD un ES stratēģijā invaliditātes jomā;

Q.  tā kā par spīti daudzajām starptautiskajām konvencijām, ES un dalībvalstu tiesību aktiem un stratēģijām personas ar invaliditāti joprojām pilnībā nepiedalās sabiedrības dzīvē un nevar pilnībā izmantot savas tiesības; tā kā saskaņā ar UNCRPD 29. pantu personu ar invaliditāti līdzdalību iespējams sasniegt vien tad, ja tās ir iesaistītas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, kur tās bieži vien nav pietiekami pārstāvētas;

R.  tā kā Komisijas progresa ziņojums parāda, ka ir vērojama nepārprotama kavēšanās ar saistību, kuras izriet no UNCRPD, īstenošanu gan ES, gan dalībvalstu līmenī; tā kā stratēģijas ietvaros vēl ir neatrisināti problēmjautājumi un nepilnības un nolūkā ES politiku, tiesību aktus un programmas saskaņot ar UNCRPD ir nepieciešams ilgtermiņa redzējums;

S.  tā kā neatkarīgas dzīves modelis, kas uzsvērts UNCRPD, nodrošina maksimālo iespējamo piekļūstamības līmeni; tā kā piekļuve citiem pakalpojumiem, piemēram, piekļūstamam transportam, kultūras un atpūtas pasākumiem, arī ir kvalitatīvas dzīves daļa un var veicināt personu ar invaliditāti integrāciju;

T.  tā kā izšķirīgi svarīga ir iekļaujoša un aktīva piekļuve darba tirgum, jo tas ir viens no galvenajiem līdzekļiem, ar ko sekmēt personu ar invaliditāti neatkarību; tā kā piekļuve darba tirgum pašlaik ir 58,5 % līmenī salīdzinājumā ar 80,5 % personu bez invaliditātes vidū, turklāt dažas grupas saskaras ar papildu diskrimināciju atkarībā no invaliditātes veida, un tā kā sociālā ekonomika personām ar invaliditāti piedāvā daudzas nodarbinātības iespējas;

U.  tā kā līdztiesības veicināšanas struktūru efektivitāti un neatkarību valstu līmenī varētu nostiprināt, pieņemot stingrākas Eiropas līmeņa vadlīnijas un atvēlot pietiekamus resursus, kā arī rīkojot mācības par invaliditātes jautājumiem;

V.  tā kā viena no četrām prioritātēm, ko Komisija izvirzīja pēc Parīzes deklarācijas par pilsoniskuma un kopējo vērtību — brīvības, iecietības un nediskriminācijas — veicināšanu ar izglītības palīdzību, ir “veicināt izglītības ieguvi nelabvēlīgā situācijā esošiem bērniem un jauniešiem, nodrošinot, ka izglītības un apmācības sistēmas apmierina viņu vajadzības”;

W.  tā kā kopējās izmaksas, kas rodas, personas ar invaliditāti izslēdzot no darba tirgus, ir lielākas nekā izmaksas, kas rastos, šīs personas iekļaujot darba tirgū; tā kā tas jo īpaši attiecas uz personām ar vairākām atbalsta vajadzībām, kuru ģimenes locekļi var būt spiesti kļūt par šo personu aprūpētājiem;

X.  tā kā nodarbināto personu ar invaliditāti skaits var būt zemāks, nekā parāda šie dati, ņemot vērā to, ka daudzas no tām ir ieskaitītas kategorijā “nav nodarbināms” vai strādā starptautiskās konkurences neietekmētā sektorā vai aizsargātā vidē, tām nav darba ņēmēja statusa un ka tādēļ tās netiek uzskaitītas oficiālajos datos un statistikā;

Y.  tā kā ir jāatbalsta un jāmudina darba devēji, lai tie nodrošinātu personu ar invaliditāti iespēcināšanu no izglītības līdz nodarbinātībai; tā kā šajā nolūkā darba devēju izpratnes veicināšana ir viens no veidiem, kā cīnīties ar diskrimināciju personu ar invaliditāti pieņemšanā darbā;

Z.  tā kā pasākumi darbavietā ir izšķirīgi svarīgi pozitīvas garīgās veselības veicināšanā un garīgu saslimšanu un psihosociālas invaliditātes profilaksē;

AA.  tā kā ES ir lielākā attīstības palīdzības sniedzēja un tai ir vadoša loma cilvēku ar invaliditāti iekļaušanas programmās;

AB.  tā kā diskriminācija nodarbinātībā nav izolēti aplūkojams jautājums; tā kā diskriminācija izglītībā, arodapmācībā, mājokļu jomā un transporta piekļūstamības trūkums arī ir diskriminācija nodarbinātībā;

AC.  tā kā ES 75 % personu ar smagu invaliditāti nav iespējas pilnībā iesaistīties darba tirgū; tā kā jo īpaši personas ar autisma spektra traucējumiem, nedzirdīgie vai vājdzirdīgie, kā arī neredzīgie un nedzirdīgi neredzīgie var saskarties ar nepietiekamas nodarbinātības, kā arī bezdarba problēmu;

AD.  tā kā IAM un sociālo tiesību pīlārs varētu būt UNCRPD īstenošanas mehānismi;

AE.  tā kā tiesībspējas un rīcībspējas trūkums ir ievērojams šķērslis balsstiesību izmantošanai, tostarp Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

AF.  tā kā 34 % sieviešu, kam ir kāda veselības problēma vai invaliditāte, savas dzīves laikā ir cietušas no partnera fiziskās vai seksuālās vardarbības;

AG.  tā kā LESD 168. panta 7. punktā paredzēts, ka dalībvalstis ir atbildīgas par savas veselības politikas noteikšanu un veselības pakalpojumu sniegšanu, un tas apliecina, cik ļoti svarīgi ir apspriesties un sadarboties ar dalībvalstīm, lai Eiropas stratēģija invaliditātes jomā darbotos sekmīgi;

AH.  tā kā UNCRPD 25. pantā ir nostiprinātas personu ar invaliditāti tiesības saņemt visaugstākajiem standartiem atbilstošu veselības aprūpi bez jebkādas diskriminācijas;

AI.  tā kā personas ar invaliditāti ir īpaši neaizsargātas pret veselības aprūpes pakalpojumu trūkumiem, pakļautas riskam piekopt veselību apdraudošu uzvedību un tām ir raksturīgi augstāki priekšlaicīgas nāves rādītāji,

Galvenās rīcības jomas

Piekļūstamība

1.  atzīst, cik svarīga ir holistiska piekļūstamības definīcija un piemērošana un cik tā ir vērtīga kā pamats, kas personām ar invaliditāti ļaut izmantot vienlīdzīgas iespējas un uz kā iespējama īstena sociālā iekļaušana un līdzdalība sabiedrībā, kā atzīts UNCRPD un atbilstoši UNCRPD vispārējam komentāram Nr. 2, ņemot vērā personu ar invaliditāti vajadzību daudzveidību un veicinot to, ka universālais dizains pakāpeniski kļūst aizvien svarīgāks kā ES princips;

2.  atgādina Komisijai, ka tai ir pienākums maģistralizēt invaliditātes aspektu un attīstīt un sekmēt piekļūstamību visās politikas jomās gan publiskajā, gan privātajā sektorā, un iesaka Komisijas hierarhijā izveidot piekļūstamības jomā kompetentas struktūrvienības, kas pārliecinātos, ka šis pienākums tiek pildīts;

3.  aicina Komisiju noteikt obligātas prasības attiecībā uz publisko telpu un jo īpaši būvētās vides piekļūstamību;

4.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot un pastāvīgi uzraudzīt visus ar piekļūstamību saistītos tiesību aktus, tostarp Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu, telekomunikāciju paketi un Tīmekļa piekļūstamības direktīvu, kā arī attiecīgās regulas transporta un pasažieru tiesību jomā; šajā sakarā aicina ES koordinēt un uzraudzīt īstenošanu, kā arī veicināt UNCRPD ratificēšanu gan iekšējā, gan ārējā līmenī;

5.  cer, ka ES likumdevēji nekavējoties pieņems Eiropas Piekļūstamības aktu; pilnīgas UNCRPD īstenošanas nolūkā iesaka galīgajā tekstā uzlabot produktu un pakalpojumu piekļūstamību personām ar invaliditāti un personām ar funkcionēšanas ierobežojumiem; uzsver, ka ir vajadzīgi vispusīgi Eiropas noteikumi par publisko telpu un būvētās vides piekļūstamību, kā arī par piekļuvi visu veidu transportam;

6.  pauž bažas par to, ka dažu tiesību aktu, piemēram, Tīmekļa piekļūstamības direktīvas(13) vai Dzelzceļa piekļūstamības regulas (TSI-PRM)(14), uzraudzība notiek nozares pārstāvju un dalībvalstu pašnovērtējuma ceļā un ka to neveic neatkarīga struktūra; tāpēc iesaka Komisijai uzlabot atbilstības novērtēšanu un apsvērt izstrādāt uzraudzības tiesību aktus, ar ko nodrošināt, ka tiek ievērotas personu ar invaliditāti tiesības, tostarp, piemēram, Regulas (EK) Nr. 261/2004 īstenošanā(15);

7.  atgādina, ka visu ar piekļūstamību saistīto pienākumu izpildei ir vajadzīgs pietiekams finansējums ES, valstu un vietējā līmenī; aicina ES nodrošināt, ka visas finansēšanas programmas ir piekļūstamas, atbilst universālā dizaina pieejai un ietver atsevišķu piekļūstamības budžetu; aicina dalībvalstis stimulēt publiskos ieguldījumus, lai nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti var piekļūt gan fiziskajai, gan digitālajai vide;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt piekļūstamību, atbalstot IKT izstrādi un visas iniciatīvas, tostarp jaunuzņēmumus, kas darbojas personu ar invaliditāti drošības jomā;

9.  atbalsta neatkarīgas dzīves paraugprakses izpēti un izmantošanu Eiropas Savienībā;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu neatliekamās palīdzības dienesta numura 112 pilnīgu piekļūstamību visām personām ar visu veidu invaliditāti un visos katastrofu riska mazināšanas politikas un programmu aspektos nodrošinātu piekļūstamību visām personām ar invaliditāti un šo personu iekļaušanu;

11.  ir nobažījies par to, ka valstu līmenī netiek pietiekami izpildīti publiskā iepirkuma ex ante nosacījumi, kas prasa pirms publiska līguma parakstīšanas iepirkumā nodrošināt piekļūstamības prasību ievērošanu; šajā nolūkā līdzīgi kā zaļā publiskā iepirkuma gadījumā iesaka izveidot portālu, kurā būtu apkopotas visas piekļūstamības vadlīnijas;

12.  stingri iesaka nodrošināt pasažieru tiesību sūdzību veidlapas pilnīgu piekļūstamību un piemērotību personām ar invaliditāti un piešķirt valstu izpildiestādēm vairāk un vienlīdz stingrus izpildes pienākumus;

13.  jo īpaši uzsver, ka piekļūstamība ir viens no UNCRPD pamatprincipiem un priekšnosacījums citu konvencijā noteikto tiesību izpildei; uzsver, ka nemainīgi daudzos lūgumrakstos, kurus iesnieguši Eiropas iedzīvotāji, paustas sūdzības par piekļūstamības trūkumu vai esošiem arhitektoniskajiem šķēršļiem; uzsver, ka tiesības uz piekļūstamību, kas noteiktas UNCRPD 9. pantā, ir jāīsteno vispusīgā veidā, lai nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti var piekļūt apkārtējai videi, transportam, sabiedriskajiem objektiem un pakalpojumiem, kā arī informācijas un komunikāciju tehnoloģijām; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka piekļūstamība ir centrāla prioritāte un tiek labāk integrēta visās invaliditātes rīcībpolitikas jomās;

14.  norāda, ka digitālā vienotā tirgus stratēģija būtu jāīsteno tā, lai nodrošinātu visu tā aspektu pilnīgu piekļūstamību personām ar invaliditāti;

Līdzdalība

15.  atzinīgi vērtē ES invaliditātes kartes projektu; aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm visas valstis iesaistīt turpmākā ilgtermiņa iniciatīvā, kurai vajadzētu aptvert tādu pašu darbības jomu kā Eiropas stāvvietas kartei un ietvert piekļuvi pakalpojumiem, kas nodrošina iespējas iesaistīties kultūras dzīvē un tūrismā;

16.  ir nobažījies par to, ka aizvien tiek izmantots invaliditātes medicīniskais modelis, kurā uzmanība pievērsta personu ar invaliditāti medicīniskajām diagnozēm, nevis vides šķēršļiem, ar kurām tās saskaras; mudina Komisiju sākt šīs pieejas pārskatīšanu, jo īpaši datu vākšanas jomā; aicina dalībvalstis izskatīt, kā varētu strādāt pie kopējas invaliditātes definīcijas izveides;

17.  atzinīgi vērtē Marrākešas līguma sakarā panākto progresu; atzīmē, ka Eiropas Savienības Tiesa 2017. gada 14. februāra atzinumā norādīja, ka ES ir ekskluzīvas pilnvaras Marrākešas līguma noslēgšanai, jo Marrākešas līguma saistības ietilpst jomā, ko lielā mērā jau regulē ES kopīgie noteikumi; iesaka ES un dalībvalstīm izstrādāt rīcības plānu, lai nodrošinātu tā pilnīgu īstenošanu; aicina ES neratificēt klauzulu par ekonomisko slogu;

18.  uzskata, ka Eiropas strukturālo un investīciju fondu darbībai, īpaši nākamajā plānošanas periodā, ir jāatbilst UNCRPD un būtu jāturpina kā prioritāti sekmēt deinstitucionalizāciju un ka tiem turklāt vajadzētu finansēt atbalsta pakalpojumus, kas personām ar invaliditāti ļauj realizēt savas tiesības patstāvīgi dzīvot sabiedrībā; uzskata, ka Komisijai būtu cieši jāuzrauga, kā dalībvalstis pilda ex ante nosacījumus attiecībā uz pāreju no institucionālas uz sabiedrībā balstītu aprūpi, kurai jābūt konkrētai un kurai pastāvīgi un pārredzami jāveic kvalitātes novērtējums; uzskata, ka ES finansētu projektu priekšlikumos, arī Eiropas Stratēģisko investīciju fonda un Eiropas Investīciju bankas aizdevumu ietvaros, būtu jāievēro piekļūstamības noteikumi atbilstoši universālā dizaina pieejai; uzskata, ka šo mērķu sasniegšanā nevar paļauties uz finanšu instrumentiem vien;

19.  uzsver, ka ir jānodrošina brīva piekļuve komunikācijai, kas būtu pielāgota invaliditātes veidam, un uzsver, ka tas ir būtiski svarīgi attiecībā uz personu ar invaliditāti pilsonisko līdzdalību;

20.  ir nobažījies par līdzdalības šķēršļiem, ar kuriem Eiropā sastopas aizgādnībā esošās un institūcijās dzīvojošās personas, un aicina Komisiju nodrošināt, ka personas, kurām atņemta tiesībspēja un rīcībspēja, var izmantot visas Eiropas Savienības līgumos un tiesību aktos paredzētās tiesības; aicina dalībvalstis veicināt līdzdalību, paātrinot deinstitucionalizācijas procesu un aizstājot lēmuma aizvietotu pieņemšanu ar lēmuma atbalstītu pieņemšanu;

21.  aicina Komisiju regulārajos ziņojumos par Padomes direktīvu 93/109/EK(16) un 94/80/EK(17) īstenošanu ietvert novērtējumu par to, vai šīs direktīvas tiek interpretētas saskaņā ar UNCRPD 29. pantu;

22.  uzsver, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti cieš no dubultās diskriminācijas, respektīvi, diskriminācijas vienlaikus viņu dzimuma un invaliditātes dēļ, un bieži var būt pakļautas multiplai diskriminācijai vienlaikus viņu dzimuma un invaliditātes, kā arī seksuālās orientācijas, vecuma, reliģijas vai etniskās izcelsmes dēļ;

23.  atkārto, ka sievietes ar invaliditāti bieži ir nelabvēlīgākā situācijā nekā vīrieši ar invaliditāti un ir vairāk pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam;

24.  uzskata, ka Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam būtu jāsniedz norādījumi Eiropas un dalībvalstu līmenī par sieviešu un meiteņu ar invaliditāti īpašo situāciju un ka tam vajadzētu uzņemties aktīvu lomu interešu pārstāvības darbā nolūkā panākt vienlīdzīgas tiesības un cīnīties pret diskrimināciju;

25.  atgādina, ka personu ar invaliditāti nabadzības un sociālās atstumtības apkarošana ir cieši saistīta ar jautājumu par labāku apstākļu nodrošināšanu ģimenes locekļiem, kuri bieži ir šo personu aprūpētāji, bet par to nesaņem nekādu atalgojumu un netiek uzskatīti par nodarbinātām personām; tāpēc mudina dalībvalstis iesniegt valsts līmeņa atbalsta stratēģijas, kas paredzētas neoficiālajiem aprūpētājiem, ņemot vērā, ka tās bieži ir sievietes, kuru radiniekiem ir invaliditāte;

26.  uzsver, ka palielinās gados vecāku cilvēku skaits un ka saskaņā ar PVO datiem invaliditāte ir vairāk izplatīta sieviešu vidū, arī tāpēc, ka paredzamais mūža ilgums sievietēm ir lielāks nekā vīriešiem; uzsver, ka tāpēc sieviešu ar invaliditāti skaits proporcionāli pieaugs;

27.  uzsver mikrofinanšu instrumentu nozīmīgumu darbvietu radīšanā un izaugsmē; aicina dalībvalstis nodrošināt šo instrumentu vieglāku pieejamību sievietēm ar invaliditāti;

28.  uzsver, ka, lai panāktu, ka personas ar invaliditāti spēj dzīvot patstāvīgi, ir jāatbalsta pētniecība un inovācija, kuras mērķis ir izstrādāt produktus, kas palīdzētu personām ar invaliditāti veikt ikdienas darbības;

Līdztiesība

29.  uzsver, ka līdztiesība un nediskriminēšana ir invaliditātes stratēģijas centrā;

30.  aicina Komisiju pievērsties invaliditātei Stratēģiskajā iesaistē dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam;

31.  pauž dziļu nožēlu par to, ka Eiropas Padomē jau ilgstoši ir nobloķēta virzība ceļā uz antidiskriminācijas direktīvas pieņemšanu, un aicina dalībvalstis veicināt horizontālās antidiskriminācijas direktīvas(18) pieņemšanu, virzoties uz pragmatisku risinājumu, kam būtu jāietver aizsardzība pret diskrimināciju visām personu ar invaliditāti dzīves jomās, tostarp saprātīgu pielāgojumu liegšana jāatzīst par diskriminācijas, multiplās diskriminācijas un intersekcionālās diskriminācijas veidu;

32.  pauž satraukumu par pastāvošajiem datiem par diskrimināciju un ļaunprātīgu izturēšanos pret personām ar invaliditāti; joprojām ir nobažījies par nepietiekamu ziņošanu nepiekļūstamu sūdzību un ziņošanas mehānismu dēļ, kā arī uzticēšanās un tiesību izpratnes trūkuma dēļ; uzstāj, ka būtu jāvāc pēc dzimuma dalīti dati, un šajā sakarā iesaka izstrādāt jaunu datu vākšanas metodi, īpaši attiecībā uz gadījumiem, kad liegta iekāpšana un ir atteikta vai nav bijusi pieejama palīdzība;

33.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka visām nacionālajām līdztiesības struktūrām ir pilnvaras invaliditātes jomā un pietiekami resursi un neatkarība, lai tās spētu sniegt no diskriminācijas cietušajiem vajadzīgo palīdzību, un garantēt, ka, paplašinot šo struktūru pilnvaras, paralēli tiek palielināti to rīcībā esošie cilvēkresursi;

34.  aicina ES un dalībvalstis finansēt mācības un izstrādāt labas prakses modeļus personām ar invaliditāti, to organizācijām, arodbiedrībām, darba devēju federācijām, dzimumu līdztiesības struktūrām un ierēdņiem un šo personu un struktūru nodrošinātas mācības un izstrādātus labas prakses modeļus attiecībā uz diskriminācijas, tostarp multiplās un krusteniskās diskriminācijas, aizlieguma principu un saprātīgiem pielāgojumiem;

35.  aicina ES, kad tā izstrādās pētniecības pamatprogrammu, kas sekos programmai “Apvārsnis 2020”, izstrādāt pētniecības programmas, kurās ņemti vērā līdztiesības principi;

Nodarbinātība

36.  uzsver, ka piekļuve darba tirgum ir holistisks jautājums, kas prasa īstenot atbalsta pasākumus, kuru rezultātā tiktu panākta gan personai, gan darba devējam izdevīga situācija, kas nodrošinātu sociālo iekļaušanu, un tajā būtu jāietver piekļūstamas darbā pieņemšanas procedūras, piekļūstams transports uz darbavietu un no tās, karjeras izaugsmes iespējas, pastāvīga apmācība, kā arī saprātīgi pielāgojumi un piekļūstamas darbavietas; aicina Komisiju atjaunināt paraugprakses apkopojumu par atbalstītu nodarbinātību personām ar invaliditāti ES un EBTA/EEZ;

37.  mudina pieņemt pozitīvās diskriminācijas pasākumus, tostarp pieņemt personu ar invaliditāti nodarbinātības minimuma procentuālo īpatsvaru publiskajā un privātajā sektorā;

38.  pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar Vienlīdzīgas nodarbinātības direktīvu(19) saprātīgu pielāgojumu liegšana nav diskriminācija — to kritizējusi arī ANO Personu ar invaliditāti tiesību komiteja; atgādina, ka ar Direktīvas par vienlīdzīgu attieksmi pret nodarbinātību pirmo pantu ir aizliegta jebkāda diskriminācija uz invaliditātes pamata;

39.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka pabalstu slazdi nav šķērslis dalībai darba tirgū, un prasa invaliditātes pabalstus nošķirt no ienākumu atbalsta, ņemot vērā papildu aprūpes un citas personu ar invaliditāti iespējamās vajadzības, dodot viņiem iespēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un izmantot piekļuvi darba tirgum; šajā sakarā aicina dalībvalstis nodrošināt, ka invaliditātes pabalsti netiek atcelti nodarbinātības dēļ;

40.  aicina Komisiju sniegt atbalstu sociālajiem uzņēmumiem saskaņā ar principiem, kas izklāstīti Bratislavas deklarācijā un Madrides deklarācijā par sociālo ekonomiku, kā būtisku nodarbinātības iespēju avotu personām ar invaliditāti;

41.  aicina dalībvalstis atbilstoši UNCRPD apsvērt iespēju likvidēt visus juridiskos šķēršļus nodarbināmībai, tai skaitā, piemēram, pasākumiem, kas ir pretrunā UNCRPD 12. pantam un kas rada šķēršļus personām ar invaliditāti parakstīt darba līgumu, atvērt bankas kontu un piekļūt savai naudai, tādējādi viņus finansiāli atstumjot, vai valsts noteikumus, kas atzīst noteiktas personu ar invaliditāti kategorijas par “nespējīgām strādāt”;

42.  uzsver, cik svarīga novecojošā sabiedrībā ir efektīva reintegrācija un rehabilitācija, kā arī aktivizēšanas un saglabāšanas pasākumi, kas ļauj cilvēkiem atgriezties vai palikt darbā pēc saslimšanas vai fiziskas, garīgas vai emocionālas invaliditātes;

43.  atgādina, ka palīdzības izmaksu sloga uzlikšana personām ar invaliditāti un viņu partneriem ne tikai samazina viņu pašreizējos ienākumus, bet arī viņu nodarbinātības izredzes un ienākumus vecumdienās;

44.  apzinās, ka darba un privātās dzīves līdzsvara pasākumi, tostarp brīvprātīgs elastīgs un iekļaujošs darba režīms, piemēram, vieddarbs, teledarbs un elastīgs darba laiks, var būt noderīgs personām ar invaliditāti un pozitīvi ietekmēt garīgo veselību, visiem garantējot drošību un stabilitāti, taču pauž bažas par to, ka digitālā darba vide var radīt jaunus šķēršļus, ja šādi pasākumi nav piekļūstami un netiek nodrošināti saprātīgi pielāgojumi;

45.  aicina Komisiju iekļaut labas un sliktas prakses piemērus turpmākajos ziņojumos, lai darba devējiem dotu iespēju efektīvi īstenot tiesību aktus invaliditātes jomā;

46.  pauž bažas par to, ka dažās dalībvalstīs personas ar invaliditāti, kas strādā aizsargātās darbnīcās, saskaņā ar tiesību aktiem oficiāli netiek atzītas par darba ņēmējiem, saņem par minimālo algu zemākus ienākumus un nav tiesīgas uz tādām pašām sociālajām priekšrocībām, kādas ir parastiem darba ņēmējiem;

47.  pauž īpašu satraukumu par jauniešiem ar invaliditāti un tām personām ar invaliditāti, kas ir bez darba ilgāku laiku; aicina dalībvalstis strādāt pie tā, lai prioritārā kārtā iekļautu jauniešus ar invaliditāti darba tirgū, piemēram, izveidojot īpašus profesionālās orientācijas punktus, lai konsultētu studentus un jauniešus bez darba turpmākās karjeras jautājumos, vai izmantojot shēmu “Garantija jauniešiem”;

48.  aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt sekmēt ekonomisko ieinteresētību par daudzveidību un popularizēt daudzveidības hartas, kuras izceļ personu ar invaliditāti pievienoto vērtību darbavietā;

49.  aicina ES nodrošināt, ka personu ar invaliditāti un viņu ģimeņu tiesības tiek iekļautas ierosinātajā darba un privātās dzīves līdzsvara paketē;

Izglītība un apmācība

50.  pauž bažas par to, ka daudziem bērniem ar invaliditāti nav pieejama iekļaujoša izglītība dažādās ES dalībvalstīs, kā iemesls ir, piemēram, segregācijas politika, kā arī arhitektoniski šķēršļi, kas ir diskriminācijas veids pret bērniem un jauniešiem ar invaliditāti;

51.  uzsver, ka izglītība un arodmācības ir īpaši būtiskas personu ar invaliditāti nodarbināmībai un ka darba devējiem vajadzētu iesaistīties šajā procesā, lai integrētu personu ar invaliditāti vajadzības arī, taču ne tikai, ņemot vērā jauno tehnoloģiju sniegtos iespējamos ieguvumus tādās jomās kā darba meklēšana, personīgā attīstība un lielāka neatkarība;

52.  aicina Komisiju un dalībvalstis novērst juridiskos, fiziskos un organizatoriskos šķēršļus visām personām ar invaliditāti, lai nodrošinātu iekļaujošas izglītības un mūžizglītības sistēmas;

53.  aicina ES iestādes un dalībvalstis nodrošināt praktikantiem saprātīgus pielāgojumus un prasa, lai stažēšanās pieteikuma procedūras būtu piekļūstamas un lai personām ar invaliditāti tiktu piedāvātas īpašas prakses vietas, tostarp tiktu nodrošināta uz stimuliem balstīta prakse darba devējiem;

54.  aicina ES iestādes un dalībvalstis nodrošināt, lai „Erasmus +” un citas jauniešiem paredzētās programmas, piemēram, ”Garantija jauniešiem” un ”Eiropas Solidaritātes korpuss”, būtu pilnībā pieejamas personām ar invaliditāti, izmantojot individualizētu saprātīgu pielāgojumu, un lai informācija par personu ar invaliditāti piekļuves tiesībām būtu viņiem pieejama nolūkā veicināt viņu līdzdalību; šajā sakarībā iesaka maksimāli izmantot esošos instrumentus, ko nodrošina, piemēram, ”MappED!” iekļaujošas mobilitātes platforma;

55.  pauž nožēlu par to, ka jaunajā prasmju programmā nav ietverts īpašs mērķis attiecībā uz personām ar invaliditāti; uzsver, ka pašreizējais personu ar invaliditāti nepietiekamais nodarbinātības līmenis un diskriminācija darba tirgū nozīmē arī vērtīgu prasmju izšķērdēšanu; tādēļ aicina Komisiju ņemt vērā personu ar invaliditāti vajadzības visās turpmākajās ar prasmēm saistītajās iniciatīvās;

56.  prasa dalībvalstīm izstrādāt efektīvus pasākumus, lai risinātu studentu ar invaliditāti segregācijas un atstumšanas problēmas skolās un mācību vidē, un šajā sakarībā attīstīt valsts pārejas programmas, lai nodrošinātu kvalitatīvu iekļaujošu gan formālu, gan neformālu izglītību un arodmācības, tostarp personām ar invaliditāti, kam ir nepieciešams augsta līmeņa atbalsts, pamatojoties uz UNCRPD komitejas ieteikumiem;

57.  uzsver, cik svarīga ir izglītības darbinieku apmācība un pārkvalifikācija, jo īpaši nolūkā atbalstīt personas ar sarežģītām vajadzībām;

58.  iesaka labāk izmantot Eiropas Speciālās un iekļaujošās izglītības aģentūru, lai maksimāli palielinātu tās pašreizējās pilnvaras;

59.  uzsver, ka ir būtiski sagatavot pasniedzējus un instruktorus darbam ar bērniem ar invaliditāti un sniegt viņiem pienācīgu atbalstu; mudina dalībvalstis izveidot pasniedzējiem un instruktoriem paredzētas iekļaujošas izglītības, apmācības un profesionālās kvalifikācijas celšanas iespējas, izmantojot dažādu ieinteresēto pušu devumu, īpaši no organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti un speciālistus ar invaliditāti;

60.  ņemot vērā, ka ļoti daudz jauniešu ar invaliditāti un/vai ĪIV priekšlaicīgi pamet izglītību, aicina dziļāk izpētīt iespējas, ko sniedz mūžizglītība un pievilcīgu alternatīvu piedāvāšana; uzskata, ka personām ar invaliditāti paredzētu mūžizglītības programmu sekmēšana ir ļoti būtiska Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā daļa;

61.  mudina pasniedzējus, darbiniekus, pārvaldes iestādes, studentus un skolēnus ar invaliditāti apmainīties ar paraugpraksi iekļaujošas izglītības un mūžizglītības jomā;

62.  pauž bažas par to, ka, neraugoties uz uzlabojumiem, personām ar invaliditāti joprojām draud liels bezdarba risks un ka viņu vidū mazāk nekā 30 % ir pabeigta terciārā izglītība vai līdzvērtīga izglītība, bet personu bez invaliditātes vidū šis rādītājs ir ap 40 %; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju pievērst īpašu uzmanību sarežģījumiem, ar kuriem jaunieši ar invaliditāti un/vai ĪIV saskaras pārejas periodā no vidusskolas un augstskolas izglītību un/vai no profesionālās apmācības uz nodarbinātību;

63.  mudina ES publiskās iestādes un uzņēmumus īstenot daudzveidības politiku un valstu daudzveidības hartas;

64.  uzsver, ka jaunieši ar invaliditāti fiziskās aktivitātēs piedalās mazāk nekā viņu vienaudži bez invaliditātes un ka skolām ir svarīga loma veselīga dzīvesveida īstenošanā; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi veicināt to, lai jaunieši ar invaliditāti vairāk piedalītos fiziskās aktivitātēs; aicina dalībvalstis nekavējoties novērst visus esošos šķēršļus, kas apgrūtina cilvēku ar invaliditāti vai cilvēku ar īpašām vajadzībām dalību sporta pasākumos;

65.  atgādina, ka ir jāsamazina digitālā plaisa un jānodrošina cilvēkiem ar invaliditāti iespēja pilnībā izmantot digitālo savienību; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi uzlabot personu ar invaliditāti digitālās prasmes un kompetences, jo īpaši, izmantojot ar “Erasmus+” programmu finansētus projektus, un aicina dalībvalstis nodrošināt neaizsargātu iedzīvotāju, tostarp personu ar invaliditāti, aizsardzību tiešsaistē, izmantojot efektīvus pasākumus pret naida runu, kiberiebiedēšanu un visiem tiešsaistes diskriminācijas veidiem un nodrošinot gan neformālajā, gan formālajā izglītībā vairāk izglītošanās iespēju attiecībā uz digitālajām un plašsaziņas līdzekļu lietošanas prasmēm; turklāt aicina dalībvalstis nodrošināt atbilstīgu tehnoloģisko mācību līdzekļu bezmaksas pieejamību bērniem ar invaliditāti, lai viņi varētu pilnībā iesaistīties izglītības un apmācības pasākumos;

Sociālā aizsardzība

66.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ES 2030. gada stratēģijā invaliditātes jomā tiek iekļauti konkrēti pasākumi, lai veicinātu iekļaujošas sociālās aizsardzības sistēmas visā ES, kas cilvēkiem ar invaliditāti garantētu piekļuvi pabalstiem un pakalpojumiem visā dzīves laikā; aicina dalībvalstis noteikt sociālās aizsardzības minimumu personām ar invaliditāti, kurš tām garantētu pienācīgu dzīves līmeni;

67.  aicina abas likumdevējas iestādes apsvērt iespēju personas ar invaliditāti noteikt par īpašu mērķgrupu Sociālās nodrošināšanas koordinēšanas regulā(20);

68.  mudina dalībvalstis, veicot invaliditātes novērtējumu un noteikšanu, piemērot savstarpējas atzīšanas principu, un šā procesa pamatā vajadzētu būt UNCRPD cilvēktiesībās balstītam invaliditātes modelim, kas netiek apdraudēts, ņemot vērā vides un sociālos šķēršļus, ar ko persona saskaras, un iesaistot visas attiecīgās ieinteresētās personas, lai nodrošinātu, ka personu ar invaliditāti dzīves līmeni neapdraud, piemēram, ekonomikas korekciju programmas;

69.  aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas sociālo tiesību pīlārā tiek integrēta invaliditāte visos aspektos;

70.  iesaka izmantot Eiropas Sociālo fondu (ESF), Eiropas Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmu (EaSI) un turpmākos ES sociālos fondus ne tikai nodarbinātības aktivizēšanas pasākumiem, bet arī sociālajai iekļautībai; uzsver rehabilitācijas kā sociālās integrācijas līdzekļa nozīmību, lai nodrošinātu, ka cilvēki ar invaliditāti turpina aktīvi līdzdarboties kopienas dzīvē;

71.  iesaka dalībvalstīm veikt īpašus pasākumus, piemēram, sniegt finanšu atbalstu un nodrošināt periodisku aprūpi, lai veicinātu tādas iekļaujošas sociālās aizsardzības sistēmas visā ES, kuras garantē pienācīgu dzīves standartu, pabalstu un pakalpojumu pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti visā dzīves ciklā;

72.  aicina dalībvalstis garantēt, ka deinstitucionalizācija nekad nenoved pie personu ar invaliditāti bezpajumtniecības, jo pienācīga un/vai pieejama mājokļa trūkums neļauj nodrošināt aprūpi kopienā;

Veselība

73.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot 2011. gada Direktīvu par pacientu tiesībām pārrobežu veselības aprūpē(21); iesaka Komisijai iekļaut spēcīgu invaliditātes komponentu direktīvas transponēšanā, lai garantētu piekļuvi cenu ziņā pieņemamai un kvalitatīvai pārrobežu veselības aprūpei personām ar invaliditāti; šajā sakarībā aicina Komisiju veikt direktīvas ietekmes novērtējumu nolūkā to pārskatīt, lai tā atbilstu UNCRPD, un sagatavot ES mēroga norādījumus par invaliditātes jautājuma iekļaušanu valstu kontaktpunktu darbā līdz ar kopīgiem snieguma kritērijiem, tostarp konkrētiem ar invaliditāti saistītiem ieteikumiem; mudina dalībvalstis nodrošināt atbilstošu izglītību un apmācību veselības aprūpes darbiniekiem par pacientu ar invaliditāti īpašajām vajadzībām;

74.  pauž bažas par pārkāpumiem, tostarp cilvēktiesību pārkāpumiem, garīgās veselības un aprūpes pakalpojumu sniegšanā, kas daudzos gadījumos ir būtiski ietekmējuši sniegto pakalpojumu kvalitāti, un norāda, ka šiem pakalpojumiem jābūt uz atveseļošanos orientētiem un pietiekami finansētiem un ka tie jāsniedz saskaņā ar cilvēktiesībās balstītu modeli;

75.  aicina dalībvalstis nodrošināt tādus garīgās veselības pakalpojumus, kas respektē tiesībspēju un kas paredz, ka uz informāciju balstītu piekrišanu par ārstēšanu un hospitalizāciju dod attiecīgā persona ar invaliditāti, nevis aizstājējs, kurš tās vietā pieņem lēmumu, arī ņemot vērā lēmumu pieņemšanas atbalsta pasākumus;

76.  aicina Komisiju nodrošināt, ka e-veselības, veselības aizsardzības un aprūpes pakalpojumi ir pilnībā pieejami un droši lietošanai visām personām ar invaliditāti, tostarp personām, kam ir intelektuālās attīstības traucējumi un sarežģītas vajadzības, un viņu ģimenes locekļiem;

77.  uzsver, ka steidzami jārisina jautājums saistībā ar to, ka personām ar invaliditāti trūkst vispārējas piekļuves daudznozaru speciālistu aprūpei, un ka vietās, kur tāda ir pieejama, pacientiem nākas ilgi gaidīt, kas būtiski apgrūtina vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpes profilaksei un ārstēšanai, un tas bieži vien noved pie šāda pacienta stāvokļa pasliktināšanās un rada veselības aprūpes sistēmām slogu, ko ir iespējams novērst;

78.  norāda, ka veselības aprūpes sistēmām būtu jānodrošina seksuālās vardarbības un/vai ļaunprātīgas izmantošanas konstatēšana, ziņošana par to un novēršana;

79.  mudina dalībvalstis palielināt pieaugušajiem ar invaliditāti paredzēto daudzdisciplīnu novērtēšanas un atkārtotas novērtēšanas pakalpojumu skaitu ar mērķi izstrādāt īpaši pielāgotus plānus, kurus var īstenot, izmantojot teritoriālos resursus (piemēram, ģimenes/dienas aprūpes/stacionāros pakalpojumus), kas atbilst noteiktajām biopsiholoģiskajām prasībām;

80.  mudina Komisiju un dalībvalstis pilnībā izmantot Eiropas references tīklu sistēmu, lai pilnveidotu un paplašinātu piekļuvi daudzdisciplīnu un specializētajai veselības aprūpei cilvēkiem ar invaliditāti kopumā un jo īpaši tiem, kuri cieš no retiem invaliditātes veidiem;

81.  uzsver, ka Komisija savā rīcības plānā attiecībā uz ES veselības aprūpes darbaspēku un ES darba programmā attiecībā uz rezultatīvām, pieejamām un noturīgām veselības aprūpes sistēmām nav pievērsusi pietiekamu uzmanību dažādiem invaliditātes veidiem, jo nevienā no šiem abiem tekstiem tie nav konkrēti apskatīti;

82.  uzsver panākumus, ko guvusi otrā kopīgā rīcība demences jomā, cerot, ka nākamajam trīsgadu laikposmam papildu līdzekļus piešķirs farmācijas uzņēmumi, kas piedalās “Novatorisku zāļu ierosmē”;

83.  aicina Komisiju iesniegt stratēģiju saistībā ar to, kā palīdzēt cilvēkiem ar smagu invaliditāti pēc to radinieku nāves, kuri bija atbildīgi par ikdienas aprūpi (sk. nesen pieņemto Itālijas likumu dopo di noi);

84.  mudina Komisiju rūpīgi analizēt atšķirības starp ANO noslēguma apsvērumiem un Komisijas sagatavoto progresa ziņojumu, jo īpaši attiecībā uz Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā paredzēto veselības aprūpes prioritāti;

85.  aicina dalībvalstīs kā sabiedrisku pakalpojumu konsekventi veicināt vietējo dzemdniecības aprūpi, lai samazinātu to gadījumu skaitu, kad invaliditāti ir izraisījušas dzemdību komplikācijas, un nodrošināt drošas dzemdības gan mātēm, gan zīdaiņiem saskaņā ar PVO Drošu dzemdību kontrolsarakstu;

86.  pauž gandarījumu par panākumiem, kas gūti Eiropas telemedicīnas nozarē, jo tā var būtiski mainīt personu ar invaliditāti iespējas piekļūt pakalpojumiem; turklāt uzskata, ka 4G tehnoloģijas izvēršana, 5G tehnoloģijas ieviešana un lietu interneta izplatība ļaus uzlabot veselības aprūpes nodrošināšanu personām ar invaliditāti; aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas veselības tehnoloģiju nozare netiek apgrūtināta ar pārmērīgu regulējumu un tai ir atbilstīga piekļuve finansējumam;

Ārējā darbība

87.  prasa, lai ES ārējā darbība pilnībā atbilstu UNCRPD;

88.  aicina ES nodrošināt, ka attīstības sadarbība un humanitārā rīcība ir pilnībā piekļūstama un iekļaujoša attiecībā uz personām ar invaliditāti;

89.  aicina ES ziņošanā par oficiālo attīstības palīdzību iekļaut invaliditātes tiesību rādītāju;

90.  aicina ES garantēt, ka tai ir būtiska loma, nodrošinot, lai personas ar invaliditāti netiktu atstātas novārtā attīstības sadarbības un humānās palīdzības ziņā, kā tas tika noteikts Eiropas Konsensā attīstības jomā, un novērst arī daudzējādās diskriminācijas veidus, ar ko saskaras neaizsargātas personas un atstumtas grupas;

91.  aicina Komisiju ārējā darbībā uzņemties vadošo lomu invaliditāti iekļaujošā ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanā neatkarīgi no jaunas Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā, pieņemot skaidru, pārredzamu un visaptverošu ceļvedi, lai sasniegtu šos mērķus;

92.  pauž nožēlu par to, ka ES ilgtspējīgas attīstības mērķu (ES IAM) nodarbinātības rādītājs nav sadalīts pēc invaliditātes veidiem; aicina ES sadarbībā ar partnervalstīm veicināt datu sadalījumu pēc invaliditātes veida;

93.  aicina ES un partnerus visos politikas un projektu izstrādes posmos iekļaut personas ar invaliditāti un organizācijas, kas tās pārstāv, tostarp uz vietas partnervalstīs, aktīvi līdzdarbojoties personu ar invaliditāti organizācijām;

94.  atgādina, ka sievietes ar invaliditāti bieži saskaras ar aizvien lielākām problēmām un apdraudējumiem valstīs, kas iesaistītas konfliktos, un konfliktu zonās; tāpēc uzsver vajadzību aizsargāt sievietes ar invaliditāti ES ārējā politikā;

ES iestāžu pienākumi

95.  mudina ES iestādes savu ārējo un iekšējo tīmekļa vietņu funkcijas, saturu, dokumentus, videoierakstus un tīmekļa pakalpojumus, tostarp sabiedrisko apspriešanu, darīt piekļūstamus, un publiski ziņot par atbilstību tīmekļa pieejamības pamatnostādnēm, ieteikumiem un saistībām un par to ievērošanu;

96.  pauž nožēlu par to, ka dalībvalstīs vēl nav ieviests projekts INSIGN, kas ļauj neatkarīgi sazināties nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem cilvēkiem, kad viņi mijiedarbojas ar Savienības iestādēm, nodrošinot viņus ar zīmju valodas tulkiem un titrēšanas pakalpojumiem, lai gan Komisija finansēja pakalpojumu platformas prototipa izstrādi, kas tika veiksmīgi izmēģināts 2014. gadā Eiropas Parlamentā

97.  prasa ES iestādēm pēc pieprasījuma padarīt pieejamas visas savas publiskās sanāksmes, tostarp nodrošinot tulkošanu zīmju valodā, runas pārveidi tekstā, dokumentus Braila rakstā, kā arī izmantojot citas pastiprinošas un alternatīvas saziņas metodes un nodrošinot to ēku fizisku pieejamību; atzīst grūtības nodrošināt subtitrus visās sanāksmju tiešraidēs un videomateriālos; tomēr aicina iestādes turpināt pārraudzīt tehnoloģiju attīstību šajā jomā, lai uzlabotu pieejamību nākotnē;

98.  iesaka Eiropas Savienības iestādēm saskaņā ar ES daudzvalodības politiku piešķirt prioritāti tulkošanai uz valstu zīmju valodu (-ām) un to tās (tām), nevis starptautiskajai zīmju valodai;

99.  mudina dalībvalstis nodrošināt, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanas tajās ir piekļūstamas un dod iespēju piedalīties personām, kas dzīvo aprūpes iestādēs un/vai aizbildnībā;

100.  atzīst to, ka gan ES, gan dalībvalstu līmenī vēlēšanas nav pieejamas personām ar invaliditāti, jo īpaši personām ar garīgu invaliditāti vai intelektuāliem traucējumiem, šīs personas iekļaujošā veidā; mudina Eiropas Parlamentu nodrošināt, ka viņu saziņas materiāli par Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir pilnībā pieejami;

101.  aicina Eiropas skolas, bērnudārzus un pēcskolas iestādes visiem ES darbinieku bērniem, tostarp bērniem ar sarežģītām vai augsta līmeņa atbalsta vajadzībām, sniegt kvalitatīvu un iekļaujošu un UNCRPD atbilstīgu izglītību;

102.  aicina ES veicināt saprātīga pielāgojuma un citu veidu nodarbinātības atbalsta sniegšanu ES iestādēs, piemēram, viedo darbu darba ņēmējiem, tostarp reģistrētiem deputātiem palīgiem ar invaliditāti;

103.  aicina Komisiju pārskatīt kopīgās veselības apdrošināšanas shēmas kopīgos noteikumus, īstenošanas noteikumus, darbības jomu, pārstāvību invaliditātes aspektā, piekļūstamību un praksi, lai panāktu tās atbilstību UNCRPD;

104.  mudina ES iestādes, aģentūras un struktūras izveidot kontaktpunktus un uzsver, ka visos ģenerāldirektorātos un ES iestādēs ir jāievieš horizontāls starpiestāžu koordinācijas mehānisms; prasa paredzēt vajadzīgos pasākumus, lai to panāktu UNCRPD īstenošanas stratēģijas ietvaros;

105.  mudina iestādes pieņemt visaptverošu darbā pieņemšanas, paturēšanas un paaugstināšanas politiku, tostarp veicinošus pagaidu pasākumus, ar ko strauji un noturīgi palielinātu ierēdņu vai darbinieku un praktikantu ar invaliditāti , tostarp ar psihosociālu un intelektuālās attīstības invaliditāti, skaitu, kā to paredz Direktīvas 2000/78/EK 5. pants;

106.  atgādina par Eiropas Parlamenta invaliditātes jautājumu sadarbības grupas darbu, ko tā veic, palīdzēdama atbilstoši ANO konvencijai īstenot Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā un darbodamās kā platforma, kura apvieno Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu deputātus un organizāciju un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus gan valsts, gan vietējā līmenī; norāda, ka sadarbības grupa ir unikāls forums, ar ko rosināt diskusijas un debates, lai stratēģiju būtu iespējams īstenot;

107.  aicina Eiropas Savienības iestādes iekšējo noteikumu, politikas un prakses, tostarp Civildienesta noteikumu un noteikumu par saprātīgiem pielāgojumiem un piekļūstamību, sagatavošanā, īstenošanā un uzraudzībā pilnībā apspriesties ar darbiniekiem un deputātiem ar invaliditāti un viņus lietderīgi iesaistīt šajos procesos;

Atšķirības starp progresa ziņojumu un noslēguma secinājumiem

108.  pauž nožēlu par to, ka ES iestāžu tīmekļa vietnes neatbilst AAA līmeņa piekļūstamības standartiem; aicina iestādes pēc iespējas drīzāk nodrošināt atbilsmi;

109.  pauž nožēlu par to, ka ES un tās dalībvalstu tiesību akti transporta jomā joprojām nav pilnībā īstenoti valstu līmenī; šajā sakarībā iesaka izveidot valsts izpildstruktūras ikvienā dalībvalstī;

110.  norāda uz dzelzceļa piekļūstamības ziņā panākto progresu; prasa tāda paša līmeņa piekļūstamības noteikumus pieņemt arī attiecībā uz citiem transporta veidiem, tostarp gaisa satiksmi, lai atrisinātu konfliktus starp drošumu un piekļūstamību;

111.  norāda, ka Komisijas progresa ziņojumā netiek skatīta Horizontālā direktīva par vienlīdzīgu attieksmi;

112.  pauž nožēlu par to, ka ir panākts pavisam neliels progress attiecībā uz to, ka Eiropas Savienība ratificē UNCRPD fakultatīvo protokolu;

113.  norāda, ka Komisija līdz šim nav transversāli un visaptveroši pārskatījusi savus tiesību aktus, lai nodrošinātu pilnīgu saskaņotību ar UNCRPD noteikumiem;

114.  atzinīgi vērtē atjaunināto instrumentu sarakstu, tostarp nesen pieņemtos instrumentus, taču pauž nožēlu par to, ka deklarācija par kompetenci nav pārskatīta un ka instrumentu saraksts neietver instrumentus bez īpašas atsauces uz personām ar invaliditāti, kuri tomēr attiecas uz personām ar invaliditāti;

115.  pauž nožēlu, ka Komisija nav guvusi panākumus, integrējot sieviešu un meiteņu ar invaliditāti tiesības visos savos dzimumu līdztiesības politikas virzienos un programmās, kā arī integrējot dzimumu līdztiesības perspektīvu savās invaliditātes stratēģijās;

116.  atzinīgi vērtē to, ka ES ir parakstījusi Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvenciju), un aicina Padomi ātri to ratificēt;

117.  pauž nožēlu par to, ka pašreizējā Eiropas politika par bērna tiesībām nepietiekami ietver visaptverošu uz tiesībām balstītu stratēģiju attiecībā uz zēniem un meitenēm ar invaliditāti vai garantijas, lai aizsargātu bērnu tiesības, un ka invaliditātes stratēģijās netiek pietiekami risināti un integrēti zēnu un meiteņu ar invaliditāti tiesību jautājumi; aicina Komisiju saskaņā ar UNCRPD un atbilstoši ANO Konvencijai par bērna tiesībām (UNCRC) pievērst īpašu uzmanību bērniem ar invaliditāti; jo īpaši uzsver nepieciešamību pēc pozitīva piemēra attiecībā uz sievietēm un meitenēm ar invaliditāti;

118.  norāda, ka ES nav rīkojusi visaptverošu kampaņu, lai uzlabotu informētību par UNCRPD un cīnītos pret aizspriedumiem pret personām ar invaliditāti;

Ceļā uz vispusīgu un efektīvu stratēģiju invaliditātes jomā laikposmam līdz 2030. gadam

Horizontāli jautājumi

119.  aicina Komisiju nodrošināt, ka nākotnes stratēģija invaliditātes jomā ir vērsta uz pilnīgu UNCRPD īstenošanu visos ES politikas virzienos un uz piekļūstamības, dalības, nediskriminēšanas un līdztiesības integrēšanu, aptverot visus UNCRPD pantus, un paredzēt šai stratēģijai pietiekamu budžetu, izpildes grafiku un uzraudzības mehānismu, kā arī tai vajadzētu būt tādam pašam juridiskajam spēkam kā pašreizējai stratēģijai; apzinās, ka stratēģija var būt sekmīga tikai tad, ja tiek iesaistītas visas ieinteresētās personas, tostarp pilsoniskā sabiedrība;

120.  uzsver, ka 2020.–2030. gada stratēģijas pamatā vajadzētu būt starpnozaru visaptverošai visu ES tiesību aktu un politikas virzienu pārskatīšanai, lai nodrošinātu pilnīgu saskaņotību ar UNCRPD noteikumiem, un ka šajā stratēģijā būtu jāiekļauj pārskatītā deklarācija par kompetenci;

121.  aicina Komisiju veicināt pasākumus saistībā ar efektīvu reintegrāciju un rehabilitāciju, lai samazinātu vai novērstu sekas, ko attiecībā uz personas ienākumu gūšanas spēju rada saslimšana vai fiziska, garīga vai emocionāla invaliditāte;

122.  iesaka Komisijai nodrošināt, ka jebkāda nākotnes stratēģija un attiecīgais apspriešanās process ir pārredzami, saprotami un pilnībā piekļūstami, kā arī tajos vajadzētu ietvert skaidrus rādītājus un kritērijus;

123.  norāda, ka ES IAM rādītāju kopumā nav iekļautas personas ar invaliditāti attiecībā uz 4. mērķi (izglītība), 5. mērķi (dzimumu līdztiesība) un 8. mērķi (pienācīgs darbs un ekonomikas izaugsme); prasa turpmākajā stratēģijā izmantot IAM vispārējos rādītājus, lai uzraudzītu, kā ES īsteno galvenās darbības un politikas virzienus nodarbinātības jomā;

124.  uzsver — ir svarīgi nodrošināt, ka turpmākā stratēģijas invaliditātes jomā ir saskanīga ar citām ES iniciatīvām un stratēģijām, lai veicinātu personu ar invaliditāti, jo īpaši sieviešu, nodarbinātību un iekļaušanu;

125.  iesaka stratēģijā laikposmam pēc 2020. gada iekļaut publisko iepirkumu un standartizāciju kā horizontālus jautājumus, lai palielinātu nodarbinātības iespējas personām ar invaliditāti, kā arī veicināt datu apkopošanu un labas prakses apmaiņu starp dalībvalstīm;

126.  mudina Komisiju nodrošināt, lai ES finansētie projekti būtu saskaņā ar UNCRPD cilvēktiesību pieeju, nefinansējot projektus, kas radītu nepiekļūstamību, izslēgtu personas ar invaliditāti vai neatbilstu piekļūstamības standartiem;

127.  aicina Komisiju ierosināt izstrādāt pieejamu novērtēšanas rīku, ar ko veikt pastāvīgu uzraudzību, tostarp īpašus rādītājus un reāli īstenojamus mērķus;

128.  aicina ES un dalībvalstis pēc tam, kad ES ir ratificējusi Stambulas konvenciju, pieņemt īpašus pasākumus, lai novērstu vardarbību pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti; mudina Komisiju izstrādāt visaptverošu Eiropas stratēģiju, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm, īpašu uzsvaru liekot uz sievietēm un meitenēm ar invaliditāti;

129.  atzīst, ka sievietes ar invaliditāti, jo īpaši ar intelektuāliem traucējumiem, biežāk cieš no dzimumvardarbības, seksuālas uzmākšanās vai cita veida ļaunprātīgas izmantošanas; turklāt atzīst, ka, ņemot vērā viņu atkarības situāciju, viņas nevar noteikt ļaunprātīgu izmantošanu vai par to ziņot; uzsver, ka ir jāturpina pielāgot Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanu, kas ļauj veikt preventīvus pasākumus, kuru mērķis ir novērst visu veidu vardarbību un nodrošināt augstas kvalitātes, pieejamu un pielāgotu atbalstu no vardarbības cietušajiem;

130.  prasa ES iekļaut Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā visos ES tiesību aktos un ES pusgada procesā; prasa šajā sakarībā Eiropas Savienībai un personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām iesaistīties patiesā strukturētā dialogā, lai izstrādātu stratēģiju laikposmam pēc 2020. gada;

131.  iesaka turpmākajā stratēģijā iekļaut atbalsta pakalpojumu būtisko nozīmi, lai personas ar invaliditāti varētu baudīt cilvēktiesības;

132.  iesaka turpmākajā stratēģijā iekļaut jautājumus, kas saistīti ar darbinieku apmācību un kas ir īpaši būtiski, ja ir jāsniedz atbalsts saskaņā ar UNCRPD principiem;

Papildu rīcības jomas

133.  mudina visās nākotnes stratēģijas jomās integrēt līdztiesības, dzimuma, tostarp, piemēram, LGBTQI personu, kas saskaras ar multiplo diskrimināciju, nediskriminēšanas aspektus; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt kampaņas un mācību kursus, lai vairotu izpratni par UNCRPD un nepieciešamību respektēt dažādību nolūkā apkarot diskrimināciju, stigmatizāciju un aizspriedumus pret personām ar invaliditāti, personām ar psihosociālu invaliditāti, mācīšanās grūtībām vai autismu;

134.  uzsver, ka ir jādara vairāk, lai pārvarētu stereotipus par un aizspriedumus pret invaliditāti plašsaziņas līdzekļos, lai mainītu prevalējošās atstumtību veicinošās sociālās normas; aicina Komisiju un dalībvalstis ieguldīt sabiedrības izpratnes vairošanas iniciatīvās ar mērķi nodrošināt, ka cilvēki ar invaliditāti tiek uztverti kā vienlīdzīgi pilsoņi, lai apkarotu stereotipus par invaliditāti;

135.  norāda uz dzimuma un invaliditātes aspektu krustenisko saikni, īpaši attiecībā uz informētu piekrišanu par kontracepcijas lietošanu, piespiedu sterilizāciju un iespējām īstenot reproduktīvās tiesības; aicina dalībvalstis apsvērt nepieciešamību izvērtēt savus tiesību aktus šajā jomā;

136.  mudina ES iekļaut bērnu ar invaliditāti tiesības visās turpmākajās stratēģijās;

137.  atzīst, ka tiesībspēja un rīcībspēja ir viens no cilvēktiesību, tostarp balsstiesību, izmantošanas priekšnosacījumiem un ka jebkādām jaunām stratēģijām jāvirzās uz to, lai nevienam netiktu liegta tiesībspēja un rīcībspēja invaliditātes dēļ jebkurā dzīves jomā; uzsver, ka šajā sakarībā ES būtu jāpieņem atbilstīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka visas personas ar invaliditāti var īstenot visas savas tiesības, kas nostiprinātas Eiropas Savienības līgumos un tiesību aktos, piemēram, piekļūt tiesu iestādēm, precēm un pakalpojumiem, tostarp bankām, nodarbinātībai un veselības aprūpei, kā arī balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās, un patērētāju tiesības saskaņā ar Konvenciju, un ES jāveicina pasākumi, kas nav saistīti ar piespiedu līdzekļu izmantošanu, un atbalsts lēmumu pieņemšanā saskaņā ar UNCRPD;

138.  stingri mudina Komisiju iekļaut visus iespējamos pasākumus jaunajā stratēģijā, lai nodrošinātu brīvību un drošību visām personām ar visu veidu invaliditāti saskaņā ar UNCRPD un komitejas ieteikumiem;

139.  stingri mudina Komisiju saglabāt partnerības principu turpmākajos noteikumos par finansējumu un nodrošināt tā pilnīgu ievērošanu;

140.  aicina Komisiju veicināt personu ar invaliditāti un tās pārstāvošo organizāciju strukturētu iesaisti visos lēmumu pieņemšanas procesos gan valstu, gan ES līmenī, un finansēt personu ar invaliditāti organizāciju spēju veidošanu, lai dotu šīm personām iespēju strukturēti piedalīties visos lēmumos, kas tās skar; aicina dalībvalstis turpināt īstenot apmācību UNCRPD jomā, lai nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti zina savas tiesības un spēj nepieļaut diskrimināciju;

141.  atgādina, ka UNCRPD komiteja ir paudusi nopietnas bažas par personu ar invaliditāti nestabilo situāciju pašreizējās migrācijas krīzes laikā ES; stingri mudina Komisiju integrēt invaliditātes aspektu ES migrācijas un bēgļu politikas nostādnēs un nodrošināt, ka, novirzot jebkādu ES finansējumu šīs humanitārās krīzes pārvarēšanai, tiek ņemtas vērā personu ar invaliditāti vajadzības;

142.  uzstājīgi mudina dalībvalstis sadalīt datus pēc invaliditātes veida un ciešā sadarbībā ar Eurostat vākt salīdzināmus datus par invaliditāti dažādās jomās, ietverot personas, kas dzīvo aprūpes iestādēs, un tajā pašā laikā sasaistot invaliditātes stratēģiju ar IAM īstenošanas procesu un Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam;

143.  uzsver, ka ir vajadzīgi izmērāmi un salīdzināmi kvantitatīvi un kvalitatīvi rādītāji attiecībā uz piekļūstamību, vienlīdzību, nodarbinātību, sociālo aizsardzību, veselību, mācību rezultātiem un studentu skaitu saistībā ar iekļaujošu izglītību, lai novērtētu UNCRPD īstenošanu ES un dalībvalstīs, un stingri mudina vākt datus, lai palīdzētu piemērotu šos rādītājus;

144.  mudina ES sadarbībā ar personām ar invaliditāti un viņus pārstāvošām organizācijām izstrādāt uz cilvēktiesībām balstītu rādītāju sistēmu, kā arī līdzvērtīgu vispusīgu datu vākšanas sistēmu, kurā dati būtu sadalīti pēc dzimuma, vecuma, lauku vai pilsētu iedzīvotājiem un invaliditātes veida;

145.  atzīst, ka personas ar intelektuālu invaliditāti ir īpaši neaizsargātas pret diskrimināciju un ļaunprātīgu izmantošanu un bieži tiek ievietotas aprūpes iestādēs bez piekļuves izglītībai un pašnoteikšanās iespējām;

146.  stingri mudina Komisiju un dalībvalstis veikt papildu pasākumus, lai sasniegtu visneaizsargātākās personas, piemēram, bezpajumtniekus un personas ar invaliditāti;

147.  uzsver, ka ir nepieciešams pastāvīgi uzraudzīt UNCRPD īstenošanu atbilstoši tās 33. pantam un apspriežoties ar invaliditātes jomas organizācijām;

148.  aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas Savienības augsta līmeņa grupas rasisma, ksenofobijas un citu neiecietības veidu apkarošanas jautājumos darbs, lai uzlabotu datu reģistrēšanu un vākšanu par naida noziegumiem, pilnībā ietvertu naida noziegumus pret personām ar invaliditāti;

149.  mudina visas dalībvalstis piešķirt pietiekamus finanšu un cilvēkresursus saskaņā ar UNCRPD 33. panta 2. punktu izveidotajām uzraudzības sistēmām, lai tās veiktu savus uzdevumus neatkarīgi;

150.  mudina Komisiju nodrošināt pietiekamus resursus ES uzraudzības sistēmai, lai tā varētu pildīt savas funkcijas neatkarīgi un pienācīgi;

151.  atgādina, ka Lūgumrakstu komiteja (PETI) katru gadu saņem ievērojamu skaitu lūgumrakstu, kuros minētas grūtības, ar ko ES ikdienā saskaras personas ar invaliditāti un kas saistītas ar astoņām galvenajām darbības jomām, kuras identificētas Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā, vai citām piekļūstamības problēmām, piemēram, attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpei un sociālajai aizsardzībai, izglītībai un apmācībai, darba tirgum, būvētajai videi un transportam, precēm un pakalpojumiem, informācijai un komunikācijai, kā arī dalībai politikas, sabiedrības un kultūras norisēs;

152.  aicina dalībvalstis ratificēt UNCRPD un parakstīt fakultatīvo protokolu;

153.  uzsver, ka sakarā ar ES regulējumu, kas saistīts ar UNCRPD, Lūgumrakstu komiteja lūgumrakstu procesā pilda aizsardzības funkciju (līdzās Eiropas ombudam, kas iecelts, lai aizsargātu iedzīvotājus administratīvo kļūmju gadījumos), sniegdama lūgumraksta iesniedzējiem iespēju iesniegt sūdzību par tiesību pārkāpumiem no Eiropas, valsts un vietējo iestāžu puses; uzsver, ka komitejas saņemtie lūgumraksti apliecina nepieciešamību pieņemt efektīvu, horizontālu, nediskriminējošu un cilvēktiesībās balstītu pieeju invaliditātes jomas politikas virzieniem; uzsver, ka Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra veic svarīgu darbu, stiprinādama personu ar invaliditāti pamattiesības ES un atbalstīdama UNCRPD īstenošanu ES līmenī;

154.  uzsver, ka lielākā daļa Eiropas iedzīvotāju iesniegto lūgumrakstu attiecas uz grūtībām, kas saistītas ar pieteikuma procedūrām, invaliditātes atzīšanu un novēlotiem invaliditātes pensijas maksājumiem no attiecīgo iestāžu puses; uzsver, ka šiem jautājumiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanā un tās sociālās aizsardzības rīcības jomā saskaņā ar UNCRPD 28. pantu par pienācīgu dzīves līmeni un sociālo aizsardzību;

o
o   o

155.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp.
(2) UNCRPD/C/EU/CO/1.
(3) OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.
(4) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0485.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0360.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0318.
(8) OV C 353, 27.9.2016., 41. lpp.
(9) OV C 131 E, 8.5.2013., 9. lpp.
(10) OV C 212 E, 5.8.2010., 23. lpp.
(11) Šajā rezolūcijā jēdziens “pilntiesīgs pilsonis” būtu jāsaprot UNCRPD izpratnē — visām personām ar invaliditāti jāvar pilnībā izmantot visas cilvēktiesības.
(12) Tiesas 2013. gada 11. aprīļa spriedums, HK Danmark, apvienotās lietas C-335/11 un C-337/11, ECLI:EU:C:2013:222, 29. un 30. punkts; Tiesas 2014. gada 18. marta spriedums, Z, C-363/12, ECLI:EU:C:2014:159, 73. punkts; Tiesas 2014. gada 22. maija spriedums, Glatzel, C-356/12, , ECLI:EU:C:2014:350, 68. punkts.
(13) Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 26. oktobra Direktīva (ES) 2016/2102 par publiskā sektora struktūru tīmekļvietņu un mobilo lietotņu piekļūstamību (OV L 327, 2.12.2016., 1. lpp.).
(14) Komisijas 2014. gada 18. novembra Regula (ES) Nr. 1300/2014 par savstarpējas izmantojamības tehniskajām specifikācijām attiecībā uz Savienības dzelzceļa sistēmas pieejamību personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām (OV L 356, 12.12.2014., 110. lpp.).
(15) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regula (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91 (OV L 46, 17.2.2004., 1. lpp.).
(16) Padomes 1993. gada 6. decembra Direktīva 93/109/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību balsstiesību un tiesību kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanai Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav (OV L 329, 30.12.1993., 34. lpp.).
(17) Padomes 1994. gada 19. decembra Direktīva 94/80/EK, ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās izmanto Savienības pilsoņi, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav (OV L 368, 31.12.1994., 38. lpp.).
(18) Priekšlikums Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas, COM(2008)0426.
(19) Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.).
(20) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 200, 7.6.2004., 1. lpp.).
(21) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīva 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē (OV L 88, 4.4.2011., 45. lpp.).

Juridisks paziņojums