Indekss 
Pieņemtie teksti
Otrdiena, 2017. gada 4. jūlijs - StrasbūraGalīgā redakcija
Eiropas Komisijas locekļa iecelšana
 Pamatnolīgums starp ES un Kosovu par vispārīgiem principiem Kosovas dalībai Savienības programmās ***
 Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana — Spānijas pieteikums EGF/2017/001 ES/Castilla y León ieguves rūpniecība
 Eiropas standarti 21. gadsimtam
 Virzība uz Eiropas satvaru attiecībā uz segtajām obligācijām
 Zvejas tūrisma loma zivsaimniecības nozares dažādošanā
 Noilguma termiņi attiecībā uz satiksmes negadījumiem
 Kopīgu civilprocesa standartu minimums
 Makrofinansiālā palīdzība Moldovas Republikai ***I
 Ienākuma nodokļa informācijas atklāšana, ko veic konkrēti uzņēmumi un filiāles ***I
 Pagaidu autonomo tirdzniecības pasākumu ieviešana attiecībā uz Ukrainu ***I
 Projekts 2017. finanšu gada vispārējā budžeta grozījumam Nr. 2, ar kuru budžetā iekļauj 2016. finanšu gada pārpalikumu
 Ilgāks produktu derīguma laiks: priekšrocības patērētājiem un uzņēmumiem
 Cilvēktiesību pārkāpumu novēršana saistībā ar kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, tostarp genocīdu
 Privātie drošības uzņēmumi
 Darba apstākļi un nestabila nodarbinātība

Eiropas Komisijas locekļa iecelšana
PDF 304kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlija lēmums, ar ko apstiprina Mariya Gabriel iecelšanu par Komisijas locekli (C8-0166/2017 - 2017/0805(NLE))
P8_TA(2017)0275

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 246. panta otro daļu,

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

–  ņemot vērā Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām 6. punktu(1);

–  ņemot vērā Kristalina Georgieva atkāpšanos no Komisijas locekļa amata,

–  ņemot vērā Padomes 2017. gada 29. maija vēstuli, kurā Padome apspriedās ar Parlamentu par lēmumu, kas jāpieņem, vienojoties ar Komisijas priekšsēdētāju, par Mariya Gabriel iecelšanu par Komisijas locekli (C8-0166/2017),

–  ņemot vērā 2017. gada 20. jūnijā notikušo Mariya Gabriel uzklausīšanu, ko vadīja Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja un Kultūras un izglītības komiteja kopā ar Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju, Juridisko komiteju un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju, un pēc šīs uzklausīšanas sagatavoto novērtējuma paziņojumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 118. pantu un VI pielikumu,

1.  apstiprina Mariya Gabriel iecelšanu par Komisijas locekli uz atlikušo Komisijas pilnvaru laiku līdz 2019. gada 31. oktobrim;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 304, 20.11.2010., 47. lpp.


Pamatnolīgums starp ES un Kosovu par vispārīgiem principiem Kosovas dalībai Savienības programmās ***
PDF 307kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlija normatīvā rezolūcija par Padomes lēmuma projektu par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Pamatnolīgumu starp Eiropas Savienību un Kosovu(1) par vispārējiem principiem Kosovas dalībai Savienības programmās (13391/2016 – C8-0491/2016 – 2013/0115(NLE))
P8_TA(2017)0276A8-0207/2017

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (13391/2016),

–  ņemot vērā projektu Pamatnolīgumam starp Eiropas Savienību un Kosovu(2) par vispārīgiem principiem Kosovas dalībai Savienības programmās (13393/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 212. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu un 218. panta 7. punktu (C8-0491/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu (A8-0207/2017),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Kosovas valdībai un parlamentam.

(1)*Šis nosaukums neskar nostājas par statusu un atbilst ANO DP Rezolūcijai 1244(1999) un Starptautiskās Tiesas atzinumam par Kosovas neatkarības deklarāciju.
(2)*Šis nosaukums neskar nostājas par statusu un atbilst ANO DP Rezolūcijai 1244(1999) un Starptautiskās Tiesas atzinumam par Kosovas neatkarības deklarāciju.


Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana — Spānijas pieteikums EGF/2017/001 ES/Castilla y León ieguves rūpniecība
PDF 428kWORD 52k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlija rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (Spānijas pieteikums EGF/2017/001 ES/Castilla y León mining) (COM(2017)0266 – C8-0174/2017 – 2017/2079(BUD))
P8_TA(2017)0277A8-0248/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0266 – C8-0174/2017),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1309/2013 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014–2020) un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1927/2006(1) (EGF regula),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2), un jo īpaši tās 12. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3) un jo īpaši tā 13. punktu,

–  ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīguma 13. punktā paredzēto trialoga procedūru,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0248/2017),

A.  tā kā Savienība ir izveidojusi likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darba ņēmējiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējušas lielas strukturālas pārmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos vai kuri atlaisti saistībā ar globālo finanšu un ekonomikas krīzi, un lai palīdzētu viņiem no jauna iekļauties darba tirgū;

B.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju finansiālajai palīdzībai, ko Savienība sniedz atlaistiem darbiniekiem, ir jābūt dinamiskai un tā jāsniedz pēc iespējas drīz un efektīvi, un lēmumi par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF) izmantošanu ir jāpieņem, pienācīgi ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu;

C.  tā kā EGF regulas pieņemšana atspoguļo Parlamenta un Padomes panākto vienošanos no jauna iekļaut ar krīzi saistīto fonda izmantošanas kritēriju, noteikt Savienības finansiālo ieguldījumu 60 % apmērā no ierosināto pasākumu kopējām paredzamajām izmaksām, palielināt EGF pieteikumu izskatīšanas efektivitāti Komisijā un samazināt vērtēšanas un apstiprināšanas laiku Parlamentā un Padomē, paplašināt atbalsttiesīgo darbību un saņēmēju loku, ietverot arī pašnodarbinātas personas un jauniešus, un finansēt stimulus savu uzņēmumu izveidei;

D.  tā kā Spānija ir iesniegusi pieteikumu EGF/2017/001 ES/Castilla y León, lai saņemtu finansiālu ieguldījumu no EGF saistībā ar darbinieku atlaišanu saimnieciskās darbības nozarē, kas klasificēta NACE 2. redakcijas 5. nodaļā (“Ogļu un brūnogļu (lignīta) ieguve”), NUTS 2. līmeņa reģionā Kastīlijā un Leonā (ES41), un tā kā paredzams, ka pasākumos piedalīsies 339 atlaistie darbinieki, kā arī līdz 125 jauniešiem, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET) un ir jaunāki par 30 gadiem; tā kā atlaišana notika uzņēmumos Hullera Vasco Leonesa SA, Centro de Investigación y Desarrollo SA, Hijos de Baldomero García SA, Minas del Bierzo Alto SL un Unión Minera del Norte SA;

E.  tā kā pieteikums ir iesniegts saskaņā ar EGF regulas 4. panta 2. punktā noteiktajiem intervences kritērijiem, ar kuriem pieļauj atkāpi no 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā izklāstītajiem atbilstības kritērijiem, kas nosaka, ka deviņu mēnešu atskaites periodā vismaz 500 darba ņēmēji atlaisti uzņēmumos, kuri darbojas vienā un tajā pašā saimnieciskās darbības nozarē, kas definēta NACE 2. redakcijas nodaļas līmenī, un kuri atrodas vienā reģionā vai divos kaimiņu reģionos, kas definēti NUTS 2. līmenī,

1.  piekrīt Komisijai, ka EGF regulas 4. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi ir ievēroti un ka līdz ar to Spānija saskaņā ar minēto regulu ir tiesīga saņemt finansiālu ieguldījumu EUR 1 002 264 apmērā, kas ir 60 % no kopējām izmaksām, proti, EUR 1 670 440;

2.  norāda, ka Spānijas iestādes pieteikumu finansiālā ieguldījuma saņemšanai no EGF iesniedza 2017. gada 20. janvārī un ka Komisija pieteikuma novērtēšanu pabeidza 2017. gada 2. jūnijā un tajā pašā dienā par to paziņoja Parlamentam;

3.  atgādina, ka pēdējo 10 gadu laikā ogļu ieguve Savienībā un ogļu cena pasaulē ir strauji samazinājusies un tā rezultātā palielinājies ogļu importa apjoms no trešām valstīm, daudzas Savienības ogļraktuves ir kļuvušas nerentablas un tās nācies slēgt; norāda, ka minētās tendences bijušas vēl izteiktākas Spānijā un tas izraisījis reorganizāciju un pārorientēšanu ogļu ieguves nozarē; uzsver, ka nodarbinātību Kastīlijas un Leonas reģionā ir smagi ietekmējusi krīze ieguves rūpniecības nozarē, un norāda, ka Kastīlijā un Leonā vien laikā no 2010. gada līdz 2016. gadam nācās slēgt desmit ogļu ieguves uzņēmumus;

4.  norāda, ka Spānija pieprasa piemērot atkāpi no 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta, pamatojoties uz to, ka atlaišanas skarto teritoriju veido vairākas mazas un izolētas pilsētas attālā, reti apdzīvotā Kantabrijas kalnu ielejā, kuras lielākoties ir ļoti atkarīgas no ogļu ieguves un kuras negatīvi ietekmē savienojumu ierobežotība, un tādēļ to var uzskatīt par nelielu darba tirgu saskaņā ar 4. panta 2. punktu;

5.  jo īpaši uzsver ļoti zemo iedzīvotāju blīvumu, problēmas, kas saistītas ar kalnu reljefu, un sarežģīto situāciju nodarbinātības jomā Leonas un Palensijas provinču ziemeļos; pauž bažas par iedzīvotāju skaita straujo samazināšanos, kas proporcionāli vislielākā bijusi vecuma grupā līdz 25 gadiem;

6.  norāda, ka finansiālais ieguldījums paredzēts 339 atlaistajiem darbiniekiem, no kuriem 97 % ir vīrieši;

7.  atzinīgi vērtē Spānijas lēmumu sniegt EGF līdzfinansētus individualizētos pakalpojumus līdz 125 NEET vecumā līdz 30 gadiem; pieņem, ka šie pakalpojumi ietvers arī atbalstu tiem, kas ir ieinteresēti izveidot savu uzņēmumu;

8.  norāda, ka pasākumi tiks orientēti atbilstoši pētījumam, kas jāveic par darbvietu izveidi un produktīvām darbībām Kastīlijas un Leonas reģionā, lai labāk izstrādātu pakalpojumu kopumā minētās iniciatīvas;

9.  norāda, ka Spānija plāno īstenot sešu veidu pasākumus atlaistajiem darbiniekiem un NEET, uz kuriem attiecas šis pieteikums: i) iepazīstināšanas un informatīvas sesijas, ii) profesionālā orientācija un konsultācijas, iii) intensīva palīdzība darba meklēšanā, iv) apmācības par starpnozaru prasmēm un kompetencēm un profesionālā apmācība, v) uzņēmējdarbības veicināšana un vi) atbalsts jaunuzņēmumiem, kā arī stimulu programma;

10.  norāda, ka stimuli veidos 19,53 % no visa individualizēto pakalpojumu kopuma, kas ir ievērojami mazāk nekā EGF regulā paredzētais maksimālais apjoms — 35 %; un ka šīs darbības ir atkarīgas no paredzēto atbalsta saņēmēju aktīvas līdzdalības darba meklēšanas vai apmācības pasākumos;

11.  norāda, ka piedāvātie apmācību kursi ietvers darbseminārus par darba meklēšanas metodēm, apmācību personīgo un sociālo prasmju jomā, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) jomā un svešvalodu apguvē, savukārt profesionālā apmācība būs vērsta vai nu uz to ar ieguves rūpniecību saistīto prasmju pilnveidošanu, kuras varētu noderēt citās ekonomikas nozarēs, vai prasmju pilnveidošanu darbam tādās nozarēs kā tūrisms un viesmīlības nozare lauku apvidos, ieguves baseinu vides atjaunošana, mežu atjaunošana un ainavu arhitektūra;

12.  atzinīgi vērtē reģionālajā līmenī notikušo apspriešanos ar ieinteresētajām personām, tostarp arodbiedrībām, uzņēmējdarbības apvienībām, ekonomiskās attīstības, inovācijas, finansēšanas un uzņēmējdarbības internacionalizācijas reģionālo aģentūru un publisko fondu, kas darbojas pie reģionālā publiskā nodarbinātības dienesta, kura tika veikta, lai sagatavotu saskaņoto individualizēto pakalpojumu kopumu, un to, ka attiecībā uz piekļuvi EGF finansētajiem pasākumiem un to īstenošanā tiks piemērota dzimumu līdztiesības politika, kā arī nediskriminācijas princips;

13.  atgādina, ka saskaņā ar EGF regulas 7. pantu saskaņotajam individualizēto pakalpojumu kopumam vajadzētu būt tādam, kurā ir ņemtas vērā turpmākās darba tirgus perspektīvas un nepieciešamās prasmes, un tam jābūt saderīgam ar pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku, kurā tiek efektīvi izmantoti resursi;

14.  atzinīgi vērtē to, ka starp pieejamajiem stimuliem ir iekļauta ar apgādājamo aprūpi saistīto izdevumu daļēja segšana, ņemot vērā tās iespējamo pozitīvo ietekmi uz dzimumu līdztiesību; aicina Komisiju sniegt sīku informāciju par šīs iespējas izmantošanu;

15.  atgādina par nepieciešamību ātri pārveidot Savienības ekonomiku un stimulēt attiecīgu nodarbinātību, ņemot vērā Parīzes COP21 nolīgumu;

16.  norāda, ka ir svarīgi uzsākt informācijas kampaņu, lai ieinteresētu NEET, kuri varētu būt tiesīgi piedalīties šajos pakalpojumos, pēc iespējas nodrošinot dzimumu līdzsvaru;

17.  aicina Komisiju turpmākajos priekšlikumos sniegt sīkākas ziņas par nozarēm, kurās ir izaugsmes iespējas un kurās tādēļ, iespējams, pieņems jaunus darbiniekus, kā arī vākt pamatotus datus par EGF finansējuma ietekmi, cita starpā uz darbvietu kvalitāti, un par reintegrācijas līmeni, kas sasniegts ar EGF intervencēm;

18.  norāda — Spānijas iestādes ir apstiprinājušas, ka atbalsttiesīgās darbības netiek finansētas no citiem Savienības finanšu instrumentiem, ka tiks novērsta jebkāda dubulta finansēšana un ka atbalsttiesīgās darbības papildinās no struktūrfondiem finansētās darbības;

19.  atkārtoti uzsver, ka EGF palīdzība nedrīkst aizstāt darbības, kas uzņēmumiem jāveic saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vai koplīgumiem, nedz arī aizstāt uzņēmumu vai nozaru pārstrukturēšanas pasākumus;

20.  atzinīgi vērtē to, ka intervences plāns ietvers uzraudzības iniciatīvu, kurā būtu jādod iespēja iesaistīties sociālajiem dalībniekiem, lai nodrošinātu, ka priekšlikums tiek īstenots saskaņā ar ieteikumiem, kas tiks sniegti pētījumā par profesionālās apmācības vajadzībām un darbības iespējām, kurš jāveic kā daļa no iniciatīvā iekļautajiem pasākumiem, kā arī lai nodrošinātu piešķirtā budžeta pareizu pārvaldību;

21.  atgādina savu aicinājumu Komisijai nodrošināt publisku piekļuvi visiem dokumentiem par EGF pieteikumiem;

22.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

23.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

24.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, kā arī tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (Spānijas pieteikums EGF/2017/001 ES/Castilla y León mining)

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam (ES) 2017/1372.)

(1) OV L 347, 20.12.2013., 855. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.


Eiropas standarti 21. gadsimtam
PDF 551kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlija rezolūcija par Eiropas standartiem 21. gadsimtam (2016/2274(INI))
P8_TA(2017)0278A8-0213/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1025/2012 par Eiropas standartizāciju, ar ko groza Padomes Direktīvas 89/686/EEK un 93/15/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/9/EK, 94/25/EK, 95/16/EK, 97/23/EK, 98/34/EK, 2004/22/EK, 2007/23/EK, 2009/23/EK un 2009/105/EK, un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 87/95/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1673/2006/EK,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 6. jūlija Direktīvu (ES) Nr. 2016/1148 par pasākumiem nolūkā panākt vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas sistēmu drošību visā Savienībā (Kiberdrošības direktīva),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 1. jūnija ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Regulas (ES) Nr. 1025/2012 īstenošanu 2013.–2015. gadā (COM(2016)0212),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2016. gada 1. jūnija darba dokumentu „Regulas (ES) Nr. 1025/2012 īstenošanas 2013.–2015. gadā analīze un faktu lapas” (SWD(2016)0126),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 1. jūnija paziņojumu “Eiropas standarti XXI gadsimtam” (COM(2016)0358),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2016. gada 1. jūnija darba dokumentu „Eiropas pakalpojumu standartu izmantošana ar mērķi palīdzēt Eiropas patērētājiem un uzņēmumiem” (SWD(2016)0186),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 1. jūnija paziņojumu „Eiropas standartizācijas Savienības gada darba programma (SGDP) 2017. gadam” (COM(2016)0357),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2016. gada 1. jūnija darba dokumentu „Darbību, kas paredzētas 2016. gada Eiropas standartizācijas Savienības gada darba programmā, īstenošana, tostarp to īstenošanas aktu un pilnvaru īstenošana, kas nosūtīti Eiropas standartizācijas organizācijām” (SWD(2016)0185),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 19. aprīļa paziņojumu „IKT standartizācijas prioritātes digitālajam vienotajam tirgum” (COM(2016)0176),

–  ņemot vērā kopīgo standartizācijas iniciatīvu saistībā ar vienotā tirgus stratēģiju, kā minēts Komisijas 2015. gada 28. oktobra paziņojumā „Vienotā tirgus pilnīgošana — plašākas iespējas cilvēkiem un uzņēmējdarbībai” (COM(2015)0550),

–  ņemot vērā 2010. gada 21. oktobra rezolūciju par Eiropas standartizācijas nākotni(1),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu „Eiropas standarti XXI gadsimtam”,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu “Eiropas standartizācija 2016. gadā”,

–  ņemot vērā Komisijas atklātā pirmkoda programmatūras stratēģiju 2014.–2017. gadam(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A8-0213/2017),

A.  tā kā Eiropas standartizācijas sistēma ir viens no galvenajiem elementiem vienotā tirgus izveidē; tā kā Komisijas centieni noteikt vienotu redzējumu attiecībā uz Eiropas standartizāciju ir tiešs J.-C. Juncker vadītās Komisijas desmit prioritāšu rezultāts, jo īpaši to prioritāšu, kas saistītas ar savienoto digitālo vienoto tirgu un vienotā tirgus stratēģiju;

B.  tā kā atklātai, iekļaujošai, pārredzamai un galvenokārt tirgus virzītai Eiropas standartizācijas sistēmai, kas balstīta uz uzticēšanos un pienācīgu saistību izpildi, ir svarīga nozīme, lai Eiropas rūpniecības, ekonomikas, sociālajā un vides politikā un tiesību aktos pozitīvi reaģētu uz aizvien lielākām vajadzībām pēc standartiem, kas palīdz veicināt ražojumu drošumu, inovāciju, savietojamību, ilgtspēju un pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti un uzlabot dzīves kvalitāti iedzīvotājiem, patērētājiem un darba ņēmējiem;

C.  tā kā efektīvai Eiropas standartizācijas sistēmai būtu jābalstās uz ciešu partnerību un sadarbību starp uzņēmumiem, publiskām iestādēm, standartizācijas iestādēm un citām ieinteresētajām personām, piemēram, Regulas (ES) Nr. 1025/2012 III pielikumā atzītajām organizācijām;

D.  tā kā Eiropas standarti ir jāizstrādā atklātā, iekļaujošā un pārredzamā sistēmā, kas balstās uz konsensu starp visām ieinteresētajām personām, un standartu mērķis ir noteikt stratēģiskās, tehniskās un kvalitātes prasības, kurām var atbilst pašreizējie vai turpmākie ražojumi, ražošanas procesi, pakalpojumi vai metodes;

E.  tā kā Komisija paziņojumā par IKT standartizācijas prioritātēm digitālajam vienotajam tirgum atzīst atvērtu standartu vērtību, bet nesniedz atvērta standarta definīciju; tā kā atvērtiem standartiem ir bijusi svarīga loma interneta un interneta pakalpojumu izveidē un attīstībā, kuri savukārt ir veicinājuši inovāciju, kā arī sociālās un ekonomiskās attīstības perspektīvas;

F.  tā kā atvērtā pirmkoda programmatūras un aparatūras licencēšanas risinājumu izmantošanai vajadzētu un tā varētu palīdzēt Eiropas uzņēmumiem un pārvaldes iestādēm nodrošināt labāku piekļuvi digitālajām precēm un pakalpojumiem;

G.  tā kā mūsdienīga un elastīga Eiropas standartizācijas sistēma ir noderīgs elements vērienīgai un atjaunotai Eiropas rūpniecības politikai un vienotā tirgus darbībai; tā kā standarti var palielināt ES globālo konkurētspēju, izaugsmi, godīgu konkurenci un inovāciju, atbalsta kvalitāti, uzņēmumu un jo īpaši MVU darbību un patērētāju, darba ņēmēju un vides aizsardzību;

H.  tā kā Eiropā vienlaikus pastāv divas dažādas standartu izstrādes sistēmas, proti, viena, kas strādā pēc valstu delegāciju principa un ko īsteno Eiropas Standartizācijas komiteja (CEN) un Eiropas Elektrotehniskās standartizācijas komiteja (CENELEC), un otra, kas pamatojas ir ieinteresēto personu dalības maksām, ko ir attīstījis Eiropas telesakaru standartu institūts (ETSI); tā kā ir nepieciešams izvērtēt standartu izstrādes sistēmas, kas attiecas uz Regulu (ES) Nr. 1025/2012, ar mērķi apzināt pašreizējās problēmas un paraugpraksi;

I.  tā kā ar Regulu (ES) Nr. 1025/2012 ir ieviesti standartizācijas procesa uzlabojumi, pirmo reizi, izmantojot Eiropas standartizācijas sistēmas juridisko pamatu, integrējot sabiedrības ieinteresētās personas un MVU;

J.  tā kā IKT standarti, kuri vairumā gadījumu tiek izstrādāti globālā mērogā, sniedz iespēju attīstīt sadarbspējīgus risinājumus attiecībā uz papildinošiem ražojumiem un atsevišķu ražojumu dažādām daļām, kas ir īpaši svarīgi lietu interneta (IoT) attīstībai; tā kā standartu sadrumstalotība un īpašumtiesību vai pusslēgti risinājumi kavē izaugsmi un lietu interneta ieviešanu un tādēļ ir jāattīsta stratēģiska pieeja IKT standartizācijai, lai veiksmīgi reaģētu uz nākamās desmitgades vajadzībām, tādējādi dodot iespēju ES saglabāt vadošo lomu starptautiskajā standartizācijas sistēmā;

K.  tā kā dokumentu un datu publiskošana ir viens no valdības pienākumiem un palīdz sasniegt pārredzamības mērķus, tostarp valdības rīcības pārskatatbildību, reproducējamību, ilgtspēju un uzticamību; tā kā dokumentu vai datu publiskošanas gadījumā tam jānotiek atbilstoši atvērtiem un standartizētiem formātiem, lai izvairītos no bloķēšanas situācijām, kad programmatūra vai pārdevējs var vairs nebūt komerciāli pieejams, un lai neatkarīgas struktūras spētu ieviest minētos formātus atšķirīgos izstrādes un uzņēmējdarbības modeļos, tostarp atklātajā pirmkodā, tā, lai nodrošinātu valsts un administratīvo procesu turpināmību;

L.  tā kā transporta nozare ir bijusi Eiropas vienotās transporta telpas izveidei nepieciešamo standartu izstrādes un ieviešanas priekšplānā,

Vispārīgi apsvērumi

1.  atzinīgi vērtē Komisijas visaptverošo standartizācijas paketi, kuras mērķis ir kopā ar paziņojumu par IKT standartiem un kopīgo standartizācijas iniciatīvu izveidot saskaņotu un vienkāršu Eiropas standartizācijas politiku, lai saglabātu tās daudzos veiksmīgos elementus, novērstu nepilnības un pareizi līdzsvarotu Eiropas, valstu un starptautisko dimensiju; uzsver, ka ikvienā turpmākā Eiropas standartizācijas sistēmas (ESS) pārskatīšanā vajadzētu saglabāt esošās sistēmas labās īpašības, kas ir stabils pamats uzlabojumiem, atturoties no jebkādām radikālām pārmaiņām, kuras mazinātu sistēmas galvenās vērtības;

2.  atzīst ESS specifiku un nozīmi visām ieinteresētajām personām, tostarp nozarei, MVU, patērētājiem un darba ņēmējiem, un aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas sistēma turpina pastāvēt un tai arī turpmāk ir pietiekami resursi, lai sasniegtu Regulas (ES) Nr. 1025/2012 mērķus, tādējādi uzlabojot savietojamību, juridisko noteiktību un atbilstīgu drošības pasākumu piemērošanu attiecībā uz uzņēmumiem un patērētājiem un informācijas tehnoloģiju brīvu apriti; aicina Komisiju, pārskatot daudzgadu finanšu shēmu (DFS), garantēt ilgtspējīgu budžeta finansējumu Eiropas standartizācijas sistēmai;

3.  atzinīgi vērtē Standartu piemērotības tirgum apaļo galdu (SMARRT), kas izveidots saskaņā ar kopīgo standartizācijas iniciatīvu un kas ļauj rīkot dialogu starp Komisiju un nozarēm, nodrošinot ieinteresētajām personām pilnīgu pārredzamību par Standartu komitejas darba kārtības punktiem;

4.  norāda, ka standarti ir brīvprātīgs, tirgus virzīts instruments, kas nodrošina tehniskas prasības un norādījumus, kuru izmantošana uzlabo preču un pakalpojumu atbilstību ES tiesību aktiem, un atbalsta politikas jomas, ja tās tiek attīstītas atbildīgā, pārredzamā un iekļaujošā veidā; tomēr uzsver, ka standartus nevar uzskatīt par ES tiesību aktiem, jo tiesību aktus un politikas attiecībā uz patērētāju, veselības, drošības, vides un datu aizsardzības līmeni un sociālās iekļaušanas līmeni ir noteicis likumdevējs;

5.  atzīst atvērtu un standartizētu formātu nozīmi valdību, pārvaldes iestāžu un Eiropas iestāžu pārredzamības pienākuma izpildē; aicina dalībvalstis mēģināt piemērot kopīgus standartus digitālās pārvaldes jomā, īpašu uzmanību pievēršot tiesu iestādēm un pašvaldībām; uzsver, ka atklāti standarti ir būtiski atklātu pārvaldības datu un viedo pilsētu politikas turpmākai attīstībai un ka tādēļ dokumenti un dati ir jāpublicē atvērtā, standartizētā un viegli ieviešamā formātā, kas atvieglo datu atkārtotu izmantošanu; uzsver publiskā iepirkuma nozīmi un atvērtu standartu risinājumus, lai izvairītos no atkarības no viena pārdevēja;

6.  pauž stingru pārliecību, ka it īpaši transporta nozarē atvērti dati joprojām ir būtisks elements, lai gūtu maksimālu labumu no digitālā vienotā tirgus, piemēram, veicinātu un attīstītu multimodālu transportu; tāpēc uzsver, ka ir nepieciešama lielāka juridiskā noteiktība, galvenokārt īpašumtiesību un atbildības ziņā; attiecīgi aicina Komisiju bez turpmākas kavēšanās publicēt ceļvedi par standartu izstrādi ar mērķi saskaņot publiski finansēta transporta datus un programmēšanas saskarnes, lai stimulētu apjomīgu datu apstrādes inovācijas un jaunu transporta pakalpojumu nodrošināšanu;

7.  uzsver, ka pašreizējā testēšanas iestāžu akreditācijas sistēma ne vienmēr garantē to, ka ražojumi un pakalpojumi tirgū, kuriem tiek brīvprātīgi piemēroti Eiropas standarti, atbilst šiem standartiem; pauž nožēlu par to, ka kopīgajā standartizācijas iniciatīvā un Savienības gada darba programmā Eiropas standartizācijai (SGDP) netiek pievērsta uzmanība testēšanas iestāžu un standartu akreditācijai, un aicina Komisiju, ierosinot jaunas iniciatīvas, šo aspektu ņemt vērā;

8.  uzskata, ka atklātiem standartiem ir jābalstās uz standartizācijas procesa atklātību un standartu izstrādi un pieejamību īstenošanai un izmantošanai saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1025/2012 un PTO principiem; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu atbilstoši ceļvedim par standartam būtiskiem patentiem (SEP) precizēt jautājumus, kas saistīti ar FRAND un SEP licencēšanu; mudina Komisiju kopā ar Eiropas standartizācijas organizācijām (ESO) un atvērtā pirmkoda kopienām izpētīt piemērotus sadarbības veidus;

9.  uzsver, ka Eiropas standartizācijas sistēmai ir jāsekmē Eiropas inovācija, jāuzlabo Savienības konkurētspēja, jānostiprina Eiropas vieta starptautiskajā tirdzniecībā un jāvairo ES iedzīvotāju labklājība; tādēļ uzskata, ka Eiropai ir svarīgi saglabāt vadošo lomu starptautiskās standartizācijas sistēmā, un uzsver, ka ir būtiski popularizēt Eiropas standartus pasaules līmenī, kad notiek sarunas par tirdzniecības nolīgumiem ar trešām valstīm; uzsver, ka Eiropas standartizācijas sistēma var gūt labumu arī no ESO partnerības nolīgumiem ar trešo valstu standartizācijas organizācijām, un norāda, ka Regulas (ES) Nr. 1025/2012 13. un 14. pants jau paredz iesaistīt daudzas organizācijas, kas izstrādā standartus publiskajam iepirkumam IKT jomā; iesaka ESO apsvērt iespēju ciešāk sadarboties ar trešo valstu standartizācijas iestādēm (VSI), tostarp kompanjonu standartizācijas struktūrām (Companion Standardisation Bodies), ja pastāv ciešas saskaņošanas iespēja; mudina Komisiju, dalībvalstis un ESO turpināt tiekties uz pasaules mēroga standartu pieņemšanu un, iesaistoties standartizācijas darbā, vienlaikus pievērst uzmanību arī reģionālajam kontekstam un standarta nozīmīgumam;

10.  uzsver, ka starptautiska sadarbība standartu jomā palīdz nodrošināt pārredzamību, efektivitāti un saskaņotību un rada konkurencei labvēlīgu vidi rūpniecības nozarē: labs piemērs tam ir ANO Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO EEK) Transportlīdzekļu noteikumu saskaņošanas pasaules forums (WP.29), kas tika izveidots IKT nozarei;

11.  uzsver, ka starptautisko organizāciju pieņemtie standarti parasti ir izstrādāti ārpus Regulas (ES) Nr. 1025/2012 darbības jomas, un iesaka ESO tos apstiprināt tikai pēc iekšēja apstiprināšanas procesa, nodrošinot atbilstošu ieinteresēto personu, piemēram, III pielikuma organizāciju, pārstāvību, it īpaši attiecībā uz saskaņotiem standartiem, kas atbalsta Eiropas tiesību aktu īstenošanu;

12.  uzskata, ka ESO vienmēr būtu jāizstrādā iekļaujoši, ilgtspējīgi, droši un augstas kvalitātes standarti, kas paredz visu ieinteresēto personu taisnīgu piekļuvi un taisnīgu attieksmi pret tām, kā arī iespējami mazāku ietekmi uz vidi un atbilstošu personas datu un privātās dzīves aizsardzību;

13.  uzskata, ka Komisijas un dalībvalstu sadarbība ar ES rūpniecības nozari būtiski atvieglo starptautisku standartu ar Eiropas zīmogu pieņemšanu 5G tehnoloģiju definēšanā un izvēršanā;

14.  pauž nožēlu par atšķirībām starp valstu standartiem, piemēram, kravu pārvadājumu un loģistikas nozarē, kas joprojām rada šķēršļus iekšējam tirgum, un tāpēc aicina Komisiju un ESO izstrādāt atbilstīgus standartus, lai tad, ja tas tiek uzskatīts par nepieciešamu, saskaņotu nosacījumus valsts līmenī ar mērķi novērst jebkādus iespējamos šķēršļus iekšējā tirgū; šajā sakarā uzsver vajadzību censties panākt starpmodālu standartu saskaņošanu;

15.  turklāt norāda, ka papildus tirgus sadrumstalotības novēršanai standartizācija var ievērojami palīdzēt samazināt administratīvo slogu un transporta izmaksas visiem uzņēmumiem (piemēram, ar e-dokumentu palīdzību) un jo īpaši MVU un var veicināt ES tiesību aktu pareizu izpildi (piemēram, ar digitālo tahogrāfu vai elektronisku ceļu nodevu iekasēšanas sistēmu palīdzību);

16.  norāda, ka Regula (ES) Nr. 1025/2012 ir uzlabojusi ESS iekļautības dimensiju, dodot iespēju MVU, patērētājiem, darba ņēmējiem un vides organizācijām aktīvi piedalīties standartizācijas procesā, un mudina turpināt iesākto virzību tā, lai visi ir pienācīgi pārstāvēti un var piedalīties Eiropas standartizācijas sistēmā un tādējādi pilnībā izmantot ieguvumus no standartizācijas; aicina Komisiju, ESO un VSI apzināt labākos veidus, kā sasniegt šo mērķi un, veicinot aizvien plašāku iesaistīšanu, risināt problēmas, tostarp informētības trūkumu;

17.  atzinīgi vērtē Eiropas telesakaru standartu institūta (ETSI) centienus nodrošināt Eiropas MVU vieglu piekļuvi, kā arī tā ilgtermiņa stratēģiju (2016–2021) tieši attiecībā uz nozaru sadarbību;

18.  atzīst, ka ir uzlabojies standartu izstrādes ātrums, un atgādina, cik svarīgi ir rast pareizo līdzsvaru starp vajadzību nodrošināt savlaicīgu izstrādi un vajadzību pēc augstas standartu kvalitātes;

19.  uzskata, ka pārredzamību un standartizācijas sistēmu pārskatatbildību var vēl vairāk palielināt ne tikai ar standartizācijas kopienu jau pastāvošajām paraugpraksēm, bet arī paaugstinot sabiedrības izpratni par ierosinātajiem standartiem, pienācīgi un savlaicīgi iesaistot visas attiecīgās ieinteresētās personas un uzlabojot standartizācijas pieprasījumu kvalitāti;

20.  aicina Komisiju papildus pievērst uzmanību un sniegt atbalstu kandidātvalstu centieniem saskaņot savus standartus ar Eiropas standartiem, lai līdz minimumam samazinātu pašreizējās nepilnības;

IKT standarti

21.  atzinīgi vērtē paziņojumu par IKT standartizācijas prioritātēm, kurā izklāstīta stratēģiska pieeja IKT tehnoloģiju standartizācijai, bet aicina Komisiju skaidri paredzēt saskaņošanu starp paziņojumu un IKT caurviju plānu, dokumentu paketi “Standarti XXI gadsimtam” un gada darba programmu;

22.  norāda, ka nesenā tehnoloģiju konverģence un sabiedrības, uzņēmumu un sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju digitalizācija nojauc ierasto iedalījumu starp vispārējo un IKT standartizāciju; uzskata, ka IKT standartizācijai vajadzētu būt daļai no Eiropas digitālās stratēģijas, lai panāktu apjomradītus ietaupījumus, budžeta ietaupījumus un uzlabotu Eiropas uzņēmumu konkurētspēju un inovāciju, kā arī lai palielinātu preču un pakalpojumu starpnozaru un pārrobežu sadarbspēju, ātrāk atvērtā un konkurētspējīgā veidā definējot brīvprātīgus standartus, kas MVU ir viegli īstenojami;

23.  uzsver nepieciešamību pēc ciešākas savstarpējas sadarbības IKT standartizācijas kopienā, it īpaši starp ESO, un aicina ESO sagatavot kopīgu gada darba programmu, norādot transversālas kopīgu interešu jomas;

24.  uzsver, ka brīvprātīgi, iekļaujoši un uz vienprātību vērsti standartizācijas procesi ir izrādījušies efektīvi tiktāl, ciktāl tie veicina inovācijas, savstarpēju savienojamību un tehnoloģiju izmantošanu, un atgādina, ka svarīgi ir arī nodrošināt pienācīgas investīcijas jaunākajās tehnoloģijās, zināšanas par tām un to izstrādi, kā arī atbalstīt MVU;

25.  mudina Komisiju prasīt ESO veicināt augstas kvalitātes, sadarbspējīgus un atvērtus standartus, lai novērstu sadrumstalotību, un mudināt tos pieņemt plašā mērogā, kā arī atzīt pastāvošo ekosistēmu un dažādos uzņēmējdarbības modeļus, kuri atbalsta digitālo tehnoloģiju izstrādi, jo tas sekmēs IKT vērtības ķēžu sociālo, ekonomisko un vides ilgtspēju un apstiprinās apņemšanos sabiedrības interesēs nodrošināt privātumu un datu aizsardzību;

26.  uzsver, ka IKT standartizācijas politika ir obligāti jāpielāgo tirgus un politikas attīstībai, jo tas ļaus sasniegt nozīmīgus Eiropas politikas mērķus, kuru sasniegšanai vajadzīga savietojamība, piemēram, pieejamību, drošību, e-uzņēmējdarbību, e-pārvaldi, e-veselību un mērķus transporta jomā; iesaka, lai Komisija un ESO par prioritāti nosaka standartus tādās jomās kā 5G, mākoņdatošana, lietu internets, dati un kiberdrošība, kā arī vertikālās jomās, piemēram, “savienota un automatizēta braukšana un intelektiskās transporta sistēmas”, “viedās pilsētas”, “viedā enerģētika”, “moderna ražošana” un “viedas dzīves vides”;

27.  uzsver nepieciešamību izveidot atvērtu un sadarbspējīgu uz pieciem IKT prioritārajiem standartiem balstītu IKT ekosistēmu, stimulējot konkurenci vērtības radīšanā, tādējādi nodrošinot inovācijai labvēlīgu vidi; uzskata, ka:

   5G standartiem būtu jārada iespēja reālai paaudžu maiņai kapacitātes, uzticamības un latentuma ziņā, padarot to spējīgu nodrošināt atbilstību gaidāmajam satiksmes pieaugumam un dažādajām prasībām pakalpojumiem, kuriem tā kalpos par pamatu;
   kiberdrošības standartiem būtu jāiedzīvina integrētās drošības un integrētās privātuma aizsardzības princips, jāatbalsta tīklu noturība un riska pārvaldība un atbilstoši jāreaģē uz kiberapdraudējuma ātro pieaugumu, kas attiecas uz visu IKT attīstību;
   mākoņdatošanas standartiem būtu jāsaplūst vienā, lai nodrošinātu sadarbspēju visos mākoņdatošanas aspektos, tādējādi ļaujot panākt pārnesamību;
   datu standartiem būtu jāatbalsta nozaru starpdisciplīnu datu plūsmas, tādējādi panākot labāku datu un metadatu sadarbspēju, tostarp semantifikāciju, un tiem būtu jāveicina lielo datu arhitektūras etalonmodeļa attīstība;
   ar lietu interneta standartu palīdzību būtu jānovērš pašreizējā sadrumstalotība, nekaitējot inovācijai nozarē, kas tik ātri attīstās;

28.  atzīst, ka 5G sakaru tīklu efektivitāte ir ļoti lielā mērā atkarīga no vienotu standartu noteikšanas, lai nodrošinātu sadarbspēju un drošību, taču atgādina, ka uzticama 5G tīkla pamats ir ļoti lielas jaudas tīkla izveide;

29.  norāda — lai gūtu panākumus, datu virzīta ekonomika ir jāpakļauj plašākai IKT ekosistēmai, tostarp augsti izglītotiem ekspertiem, kā arī no augsti kvalificētiem darbiniekiem, lai likvidētu digitālo plaisu un digitālo atstumtību;

30.  mudina Komisiju apkopot statistiku, lai varētu labāk novērtēt digitalizācijas un IKT ietekmi uz transportu un tūrismu;

31.  apzinās, ka arvien pieaug to platformu, grupu, tikšanos un kanālu skaits, kas ir saistīti ar IKT standartiem; aicina Komisiju racionalizēt to platformu un koordinācijas mehānismu skaitu, kas nodarbojas ar standartizāciju, un iesaistīt standartizācijas organizācijas jaunās iniciatīvās, lai izvairītos no centienu dublēšanas attiecībā uz ieinteresētajām personām; uzsver nepieciešamību labāk koordinēt IKT standartus un standartizācijas prioritātes starp dažādām organizācijām un mudina Komisiju nekavējoties informēt ieinteresētās personas par panākto pašreizējās iniciatīvās saistībā ar IKT standartiem;

32.  uzsver, ka digitalizācija notiek strauji un tā ir būtisks ekonomikas virzītājspēks; uzsver, ka liela nozīme ir vertikālo nozaru efektīvai digitalizācijai, lai sniegtu labumu MVU un it īpaši patērētājiem Eiropas, valsts, reģionālā un vietējā līmenī, un ka ir pienācīgi jāpārstāv to intereses starptautiskā IKT standartizācijā;

33.  atbalsta Komisijas nodomu izpētīt iniciatīvas, piemēram, uzticamu lietu interneta marķēšanas un sertifikācijas sistēmu, kas var palīdzēt veicināt uzticību lietu interneta ierīces privātuma līmeņiem un galierīču drošībai (end-to-end), izstrādājot izmērāmas un salīdzināmas vērtējuma skalas iespējamiem lietu interneta ierīces vai pakalpojuma izmantošanas riskiem; uzskata, ka tās būtu jāizstrādā, ja ir tāda vajadzība un ja lietu interneta ierīces var ietekmēt attiecīgo infrastruktūru, pamatojoties uz prasībām, kas izklāstītas Kiberdrošības direktīvā, kura būtu jāizmanto par pamatu drošības prasību noteikšanā; norāda, ka šādu marķējumu ir jāspēj pielāgot nākotnes tehnoloģiju izmaiņām un attiecīgā gadījumā jāņem vērā pasaules mēroga standarti;

34.  aicina Komisiju uzņemties vadošo lomu starpnozaru un starpvalodu standartu popularizēšanā un privātumu ievērojošu, uzticamu un drošu pakalpojumu atbalstīšanā;

35.  šajā sakarā atbalsta tādu konkrētu un izmērāmu obligāto prasību izstrādi, kurās tiktu ņemta vērā lietu interneta ierīču un pakalpojumu ilgtermiņa noturība un uzticamība, kā arī nozares datordrošības un ilgtspējas standarti; šādā sarakstā būtu jāiekļauj, piemēram, saistības pēc iespējas īsākā laikā pēc iegādes darīt pieejamus atjauninājumus, ražotāja vai pakalpojumu sniedzēja saistības attiecībā uz termiņu, kurā tas nodrošinās atjauninājumu pēc neaizsargātības atklāšanas un paziņošanas; šajā nolūkā Komisijai būtu jāizvērtē nozares pašregulācijas iespēja, ņemot vērā ātrumu, ar kādu IKT nozarē attīstās standarti un tehnoloģijas, kā arī attīstības un uzņēmējdarbības modeļu daudzveidība, tostarp atvērtais pirmkods, jaunuzņēmumi un MVU;

36.  ņem vērā kiberdrošības problēmas un apdraudējumu specifiku transporta nozarē; mudina Komisiju pievērsties šai specifikai, kad tā 2017. gada beigās pieņems ieteikumus par kiberdrošības standartiem kā pirmo soli ceļā uz visaptverošu stratēģiju par kiberdrošību transporta nozarē;

37.  norāda, ka IKT standartizācija labvēlīgi ietekmēs ar transportu un tūrismu saistīto pakalpojumu un multimodālu transporta risinājumu attīstību; aicina Komisiju kopā ar ESO pievērst lielāku uzmanību šai attīstībai, īstenojot prioritārās rīcības plānu IKT standartizācijai, un jo īpaši izpētīt standartizācijas potenciālo lomu, atbalstot tehnoloģiju izmaiņas un jaunus uzņēmējdarbības modeļus, kas parādās tūrisma nozarē; aicina Komisiju strauji rīkoties, lai veicinātu integrētus un viedus biļešu pārdošanas un informācijas pakalpojumus un jaunas mobilitātes koncepcijas, piemēram, koncepciju “mobilitāte kā pakalpojums”;

38.  norāda, ka, arvien plašāk lietojot internetu, tiešsaistes banku pakalpojumus, sociālo tīklošanu un e-veselības iniciatīvas, cilvēkiem rodas arvien lielākas bažas par drošību un privātumu, un ka IKT standartos ir jāņem vērā iedzīvotāju aizsardzības principi attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti;

39.  aicina Komisiju IKT standartizācijas prioritātēs iekļaut ražošanas digitālo integrāciju un mudina ražošanas iekārtu digitālās integrācijas nolūkos izstrādāt atvērtus sakaru protokolu un datu formātu standartus, lai nodrošinātu iekārtu un ierīču pilnīgu sadarbspēju;

40.  atzīst dažas no bažām, jo īpaši attiecībā uz IKT un standartam būtiskiem patentiem (SEPs), un atzīst, ka stingra, godīga un saprātīga intelektuālā īpašuma tiesību politika mudinās veikt investīcijas un inovāciju un atvieglos digitālā vienotā tirgus un jaunu tehnoloģiju ieviešanu, jo īpaši attiecībā uz 5G un lietu interneta ierīču ieviešanu, jo tās lielā mērā balstās uz standartizāciju; uzsver, ka ir ļoti svarīgi saglabāt līdzsvarotu standartizācijas sistēmu un efektīvu licencēšanas praksi tiem SEP, kas balstās uz FRAND (taisnīgas, samērīgas un nediskriminējošas prakses) metodiku, un kliedēt gan SEP licenciāru, gan licenciātu pamatotās bažas, vienlaikus nodrošinot, ka standartizācijas process piedāvā vienlīdzīgus apstākļus, kuros visu lielumu uzņēmumi, tostarp MVU, var sadarboties savstarpēji izdevīgā veidā; mudina Komisiju censties nodrošināt, ka digitālo komponentu sadarbspēju var panākt, izmantojot dažādu veidu licencēšanas risinājumus un uzņēmējdarbības modeļus;

41.  mudina Komisiju nekavējoties precizēt pamatelementus taisnīgai, efektīvai un izpildāmai licencēšanas metodikai, kura balstītos uz FRAND principiem, ņemot vērā gan standartu, tostarp SEP, īpašumtiesību turētāju, gan ieviesēju intereses, paredzot taisnīgu peļņu no investīcijām un ilgtspējīgā atklātā standartizācijas procesā izstrādātu tehnoloģiju plašu pieejamību; aicina Komisiju ņemt vērā ES Tiesas spriedumu lietā C-170/13 (Huawei/ZTE), kurā panākts līdzsvars starp SEP turētājiem un standartu īstenotājiem, lai novērstu patentu pārkāpumus un nodrošinātu efektīvu strīdu izšķiršanu; turklāt aicina Komisiju uzlabot definīciju, kas attiecas uz informāciju par patentu darbības jomu un risināt jautājumus, kas saistīti ar informācijas asimetriju starp MVU un lieliem uzņēmumiem, palielināt standartam būtisku patentu deklarāciju pārredzamību un uzlabot informācijas kvalitāti par SEP saistību ar ražojumiem; uzskata, ka kompensācijas SEP izstrādātājiem pamatā jābūt taisnīgiem, samērīgiem un nediskriminējošiem noteikumiem, kā arī pārredzamām, saprātīgām, paredzamām un ilgtspējīgām autoratlīdzības likmēm, izņemot gadījumus, kad izstrādātāji nolemj standartu darīt pieejamu bez finansiālas kompensācijas; tomēr atzīst, ka dažādi uzņēmējdarbības modeļi, piemēram, licencēšana bez autoratlīdzības un atvērtā pirmkoda programmatūras ieviešana, eksistē un attiecīgi tiesību aktos un diskusijās arī turpmāk vajadzētu atzīt visu modeļu izmantošanu, pamatā paredzot visu tirgus sektoru un intelektuālā īpašuma tiesību turētāju tiesības;

42.  norāda — lai nodrošinātu dinamisku ekosistēmu, kas rada pievienoto vērtību un darbvietas, licencēšanas satvara uzraudzībā un turpmākā pilnveidošanā ir jāizmanto uz pierādījumiem balstīta pieeja;

43.  aicina Komisiju divas reizes gadā publicēt ziņojumu, kurā būtu minēti šādi reāli gadījumi: (a) SEP nelicencēta izmantošana (tātad pārkāpums), kas ilgst 18 mēnešus vai vairāk, un b) standartu apgrūtināta pieejamība FRAND saistību sistemātiskas nepildīšanas dēļ;

44.  aicina Komisiju izbeigt debates par “apzinātu vajadzību” pēc zinātnes mākoņa un ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm veikt nekavējošus pasākumus saistībā ar Eiropas atvērto zinātnes mākoni, kuram kopīgu politiku un IKT standartu sistēmā vajadzētu saskaņoti integrēt esošos tīklus, datus un augstas veiktspējas skaitļošanas sistēmas un e-infrastruktūras pakalpojumus visās zinātnes jomās;

Eiropas standarti XXI gadsimtam

45.  atzinīgi vērtē Komisijas standartizācijas paketi “Eiropas standarti XXI gadsimtam” un uzskata, ka standartizācijas sistēma būtu jāpadara pārredzamāka, atvērtāka un iekļaujošāka, lai pilnībā integrētu iedzīvotāju, patērētāju un MVU problēmu risināšanu;

46.  pauž nožēlu, ka ar to nav notikušas apspriedes pirms dokumentu paketes pieņemšanas, un mudina Eiropas iestādes saskaņot dažādās iniciatīvas vienotā stratēģiskā un visaptverošā darba programmā, izvairoties no darbību un politiku dublēšanās; uzsver, ka attiecīgajai Eiropas Parlamenta komitejai var būt svarīga nozīme sabiedriskajā saskaņotā standarta rūpīgajā pārbaudē, ko pasūtīja Komisija;

47.  aicina vairāk pastiprināt, saskaņot un uzlabot Savienības gada darba programmas (SGDP) precizitāti;

48.  uzsver, ka nākamajā SGDP jo īpaši jāpievēršas darbībām, ar kurām uzlabo IKT un ar IKT nesaistītu standartu režīmu savstarpēju pielāgošanu, jāuzlabo dažādu valsts standartizācijas iestāžu (VSI) noteikumi un jāstiprina ESO iekļaujošais raksturs, pievēršot lielāku uzmanību to ieinteresēto personu lomai, kas uzskaitītas 5. pantā;

49.  uzsver iestāžu dialoga nozīmi attiecībā uz SGDP sagatavošanu un mudina pirms SGDP pieņemšanas censties ikgadējā standartizācijas forumā iesaistīt visas attiecīgās ieinteresētās personas, lai apspriestu jaunas jomas, pašreizējās problēmas un nepieciešamos standartizācijas procesa uzlabojumus;

50.  mudina dalībvalstis investēt savās standartizācijas stratēģijās, kas valsts līmenī arī palīdzēs publiskajam sektoram, standartizācijas iestādēm, sabiedrības ieinteresētajām personām, MVU un akadēmiskajām aprindām un mudinās tos izstrādāt un ieviest individuālus standartizācijas rīcības plānus;

51.  atzinīgi vērtē kopīgo standartizācijas iniciatīvu (KSI) un ierosina, ka arī Parlamentam ir jābūt aicinātam piedalīties un dot ieguldījumu KSI, uzsverot, ka šādu publiskā un privātā sektora partnerību noteikumi jāievēro visām ieinteresētajām personām, tostarp ES iestādēm; aicina Komisiju uzņemties vadošo lomu, īstenojot KSI iekļautās galvenās darbības un ieteikumus, un līdz 2017. gada beigām ziņot Parlamentam par panākto progresu;

52.  atzinīgi vērtē saistībā ar KSI uzņemtās saistības izstrādāt pētījumu par ekonomisko un sociālo ietekmi, tostarp informāciju par politiku, riskiem un rezultātiem attiecībā uz dzīves kvalitāti, sociālajiem un ar darbiniekiem saistītiem jautājumiem, standartiem un to izmantošanu; aicina Komisiju pētījumu balstīt uz kvantitatīviem un kvalitatīviem datiem un analizēt gan standartizācijas procesa uzņēmējdarbības modeli, gan dažādus finansēšanas modeļus, tostarp iespējas un problēmas, lai nodrošinātu vieglu piekļuvi saskaņotajiem standartiem;

53.  uzsver, ka standartizācija tiek aizvien vairāk atzīta par būtiska ieguldījuma sniedzēju pētniecībā un izstrādē, tai ir liela nozīme plaisas mazināšanā starp pētniecību un tirgu, tā veicina pētniecības rezultātu izplatīšanu un izmantošanu un rada pamatu turpmākai inovācijai;

54.  aicina Komisiju pieņemt politikas nostādnes, ar kurām likvidē pārmērīgus šķēršļus inovatīvās nozarēs, lai stimulētu investīcijas pētniecībā un izstrādē un ES standartizācijā; atzīmē, ka vertikālajām nozarēm būtu jāizstrādā pašām savi standartizācijas ceļveži, kas balstītos uz nozares vadītiem procesiem, kuri, stingras apņemšanās panākt vienotus standartus virzīti, varētu kļūt par pasaules standartiem; uzskata, ka šajā procesā īpaša loma būtu jāuzņemas ES standartizācijas iestādēm;

55.  mudina puses, kas piedalās kopīgajā standartizācijas iniciatīvā, nodrošināt pētniecības un inovācijas labāku saskaņotību ar standartu noteikšanas prioritātēm;

56.  uzskata, ka brīva pieeja zināšanām un atvērtās licences ir labākie instrumenti inovācijas un tehnoloģijas attīstības stimulēšanai; mudina ES līdzekļus saņemošās pētniecības institūcijas izmantot atvērtus patentus un licences, lai nodrošinātu svarīgāku lomu standartu noteikšanā;

57.  atbalsta darbības, kuru mērķis ir uzlabot sinerģiju starp standartizācijas un pētniecības kopienām un veicināt standartus agrīnā pētniecības projektu posmā; mudina valstu standartizācijas iestādes veicināt standartizāciju zinātnieku un inovācijas kopienās, tostarp attiecīgajās valsts organizācijās un finansēšanas aģentūrās, un iesaka saskaņā ar „Apvārsnis 2020” izstrādāt īpašu nodaļu par standartizāciju;

58.  mudina Komisiju, lai tā savukārt mudina ESO nodrošināt, ka tirgum atbilstošu pakalpojumu standarti atspoguļo ekonomikas pieaugošo servitizāciju un tiek izstrādāti, lai nodrošinātu pakalpojumu drošumu un kvalitāti un par prioritāti noteiktu patērētājiem visvairāk kaitējošās jomas, vienlaikus neskarot spēkā esošās valstu reglamentējošās prasības, jo īpaši noteikumus par darba tiesībām, koplīgumiem un darba koplīguma slēgšanas sarunām; turklāt atzīst, ka standarti pakalpojumu jomā bieži vien atbilst dalībvalstu specifikai un to izstrāde ir saistīta ar vajadzību pēc tiem attiecīgajā tirgū un ar patērētāju un sabiedrības interesēm; uzsver, ka Eiropas pakalpojumu standartu izstrādei būtu jāveicina pakalpojumu iekšējā tirgus darbība, vienlaikus palielinot pārredzamību, kvalitāti un konkurētspēju un veicinot konkurenci, inovāciju un patērētāju aizsardzību;

59.  norāda, ka standartizācijas gaitā Eiropā ir jāpievēršas standartiem, kas uzlabo cilvēku ar invaliditāti un vecu cilvēku brīvu piekļuvi transportam un transporta pakalpojumiem;

60.  uzskata, ka mūsdienu strauji mainīgā pasaule ar pieaugošu tehnisko sarežģītību noved pie tā, ka tiek izstrādāti aizvien vairāk standarti un platformas tādu specifikāciju apstrādei, kuras neatbilst standartizācijas iestāžu noteiktajām, kas atzītas Regulā (ES) Nr. 1025/2012, un ka tagad ir lielāks pieprasījums pēc MVU un mikrouzņēmumu iesaistīšanās; uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt pasākumus, kas uzlabo MVU piekļuvi standartu izstrādes un lietošanas līdzekļiem;

61.  uzsver, ka ir svarīgi Eiropas līmenī savstarpēji savienot platformas un datubāzes, nodrošinot tīklu un sistēmu labāku sadarbspēju;

62.  uzskata, ka IKT standartizācija ir saistīta ne tikai ar prasību noteikšanu attiecībā uz ražojumiem, bet arī ar inovatīvu tehnoloģiju attīstību;

63.  uzsver, ka vienoti (tehniskie) noteikumi palīdz samazināt izstrādes, ražošanas un sertificēšanas izmaksas un novērš uzdevumu dublēšanos;

64.  uzsver, ka sabiedrības novecošana Eiropā pieprasa standartu izstrādē sistemātiski ņemt vērā gados vecāku cilvēku un personu ar invaliditāti, kā arī citu neaizsargātu sabiedrības locekļu vajadzības, jo standarti ir piemērots līdzeklis, lai palīdzētu Eiropā izveidot aktīvu un veselīgu sabiedrību un palielinātu ražojumu un pakalpojumu pieejamību cilvēkiem;

65.  norāda, ka inovācija transporta un tūrisma nozarē sniedz milzīgas iespējas un pozitīvi ietekmē gan sabiedrību, gan ES uzņēmumus, jo īpaši MVU un jaunuzņēmumus, un uzstāj uz nepieciešamību izstrādāt jaunus standartus, iespēju robežās izmantojot daudznozaru pieeju, un atbalstīt standartizāciju, lai nodrošinātu ES iniciatīvu pienācīgu īstenošanu digitalizācijas jomā, piemēram, attiecībā uz kooperatīvajām intelektiskajām transporta sistēmām (C-ITS) un transporta lietotņu izstrādi ES satelītnavigācijas sistēmās (Galileo un EGNOS);

Eiropas Standartizācijas organizācijas

66.  atzinīgi vērtē ESO lomu, tomēr mudina izstrādāt jaunas iniciatīvas, kas uzlabotu to atvērtību, pieejamību un pārredzamību, un iesaka organizāciju darbu virzīt Eiropas interesēs;

67.  atzīst, ka dalībvalstu delegāciju princips ir būtisks Eiropas sistēmai, taču brīdina, ka pastāv atšķirības attiecībā uz resursiem, tehniskām zināšanām un ieinteresēto personu iesaistīšanos valsts līmenī, un iesaka valstu delegāciju darbu papildināt;

68.  atzīst, cik svarīga ir standartu savlaicīga izstrāde, kā arī — saskaņoto standartu gadījumā —, ka Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tiek citētas norādes; apzinās, ka Oficiālajā Vēstnesī atsauces standarti tiek citēti retāk, un aicina Komisiju veikt izpēti un novērst šādu izmaiņu cēloņus, kā arī novērst nevajadzīgu slogu; šajā sakarā iesaka standartizācijas procesā vairāk iesaistīt Komisijas ekspertus un jaunās pieejas konsultantus un aicina Komisiju sadarbībā ar ESO izstrādāt standartizācijas novērtēšanas vadlīnijas, lai palīdzētu dažādiem Komisijas departamentiem, ESO un jaunās pieejas konsultantiem saskaņotā veidā novērtēt standartus;

69.  atkārtoti norāda, ka pārredzami un pieejami pārsūdzības mehānismi vairo uzticību ESO un standartu noteikšanas procedūrām;

70.  mudina izmantot jaunās IKT, lai uzlabotu standartizācijas procesu pieejamību un pārredzamību, piemēram, MVU paredzēto CEN-CENELEC e-mācību instrumentu; uzskata, ka digitālu instrumentu izmantošana var veicināt ieinteresēto personu līdzdalību standartu izstrādē un sniegt informāciju par paredzēto, notiekošo un pabeigto standartizācijas darbu;

Stratēģiski ierosinājumi

71.  aicina Komisiju ikgadējā standartizācijas forumā uzlabot sinerģiju un koordināciju starp Eiropas iestādēm, ESO, valstu standartizācijas iestādēm un visu attiecīgo ieinteresēto personu organizācijām, vienlaikus atzīstot arī standartu starptautisko kontekstu; atzīst, ka lielākā daļa standartu tiek izstrādāti brīvprātīgi, reaģējot uz tirgus un patērētāju vajadzībām, un atbalsta šo tendenci;

72.  aicina stingri piemērot Regulu (ES) Nr. 1025/2012 attiecībā uz III pielikumā minēto organizāciju atzīšanu un publicēt ziņojumus, kas paredzēti minētās regulas 24. pantā;

73.  mudina Komisiju pilnībā saskaņot nosacījumus attiecībā uz III pielikumā minētajām organizācijām un novērst de facto šķēršļus, kas kavē to efektīvu iesaistīšanos standartu izstrādāšanā;

74.  iesaka ESO ietvaros pārskatīt III pielikumā minēto organizāciju dalības statusu, tiesības un pienākumus, piemēram, tiesības pārsūdzēt, padomdevēja pilnvaras, tiesības sniegt atzinumu pirms standarta pieņemšanas un piekļuvi tehniskajām komitejām un darba grupām, lai novērtētu, ka tas viss atbilst Regulas (ES) Nr. 1025/2012 prasībām;

75.  aicina ESO nodrošināt, ka ISO-CEN (Vīne) un IEC-CENELEC (Frankfurte) nolīgumi nekavē vai neapdraud III pielikumā minēto organizāciju vai valstu standartizācijas iestāžu dalību standartizācijas procesos;

76.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un atvieglot finansēšanu un paātrināt nepieciešamās infrastruktūras izvēršanu, tostarp izmantojot modernizēšanu, pārveidošanu un uzlabošanu, lai tirgū ieviestu jaunas tehnoloģijas, ko atbalsta Eiropas standarti (piemēram, alternatīvo degvielu infrastruktūru), ievērojot drošuma, veselības un vides prasības; uzsver, ka infrastruktūra ir ilgtermiņa investīcija un ka tāpēc tās standartizācijai būtu jānodrošina maksimāla savietojamība un jāparedz iespēja turpmākai tehnoloģiju attīstībai un ieviešanai;

77.  aicina Komisiju sadarboties ar ESO un valstu standartizācijas iestādēm, lai attiecībā uz piekļuvi standartiem veicinātu viegli lietojama piekļuves punkta izveidi, kas var sniegt palīdzību un informāciju standartu lietotājiem par pieejamajiem standartiem un to vispārīgām specifikācijām, palīdzēt viņiem atrast standartus, kuri visvairāk atbilst to vajadzībām, kā arī norādījumus par standartu īstenošanu; turklāt iesaka ar informācijas un izglītošanas kampaņām valsts un ES līmenī popularizēt standartu nozīmi un mudina dalībvalstis savās izglītības sistēmās iekļaut attiecīgus profesionālās izglītības kursus par standartiem;

78.  prasa Komisijai izstrādāt tehnoloģijas uzraudzības pasākumus, lai apzinātu turpmākās norises IKT jomā, kurās varētu lietderīgi izmantot standartizāciju, un veicināt tās informācijas plūsmu un pārredzamību, kas vajadzīga iekļūšanai tirgū un šo tehnoloģiju darbībai, un šajā sakarā prasa popularizēt internetā viegli pieejamus un lietotājiem draudzīgus novērtēšanas mehānismus;

79.  iesaka, ka valstu standartizācijas iestādēm ir jānoskaidro, vai ir iespējams nodrošināt piekļuvi standartiem tādā apjomā, ka šo standartu lietotājs var izvērtēt standarta atbilstību; stingri iesaka valstu standartizācijas iestādēm un ESO, nosakot maksu par standartiem, ņemt vērā MVU un ieinteresēto personu, kuras tos izmanto nekomerciāliem mērķiem, vajadzības;

80.  aicina Komisiju sagatavot Eiropas reģistru, kurā būtu iekļauti spēkā esošie Eiropas standarti visās oficiālajās ES valodās un kurš ietvertu arī informāciju par patlaban ESO notiekošo standartizācijas darbu, esošajiem standartizācijas mandātiem, panākto virzību un lēmumiem saistībā ar oficiāliem iebildumiem;

81.  aicina Komisiju uzraudzīt starptautisko IKT standartizācijas attīstību un vajadzības gadījumā atbalstīt Eiropas ieinteresēto personu piedalīšanos un koordināciju vadošajās pozīcijās attiecīgajās standartizācijas iestādēs un stratēģiski nozīmīgos standartizācijas projektos, lai popularizētu Eiropas reglamentējošo modeli un intereses; mudina izmantot daudzpusēju ieinteresēto personu platformu IKT standartizācijas jautājumos, lai apvienotu ESO un starptautiskās IKT standartizācijas iestādes;

82.  mudina ES Eiropas rūpniecības digitalizācijas vajadzībām pieņemt rūpniecībai paredzēto arhitektūras etalonmodeli 4.0;

83.  aicina dalībvalstis izmantot Eiropas IKT standartus publiskā iepirkuma procedūrās, lai uzlabotu valsts pakalpojumu kvalitāti un veicinātu inovatīvu tehnoloģiju izmantošanu; tomēr uzsver, ka standartu izmantošanas rezultātā nevajadzētu rasties papildu šķēršļiem, īpaši tas attiecas uz mazajiem uzņēmumiem, kuri cenšas piedalīties publiskā iepirkuma procedūrās;

84.  aicina ES iestādes, valstu valdības un ESO izstrādāt politikas veidotāju apmācības vadlīnijas, kas viņiem palīdzētu novērst neatbilstības, ko rada atšķirīgu darba metožu izmantošana dažādos departamentos un iestādēs, un veidot standartizācijas kultūru un izpratni par to, kā standarti darbojas un kad tos var izmantot;

o
o   o

85.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 70 E, 8.3.2012., 56. lpp.
(2) https://ec.europa.eu/info/european-commissions-open-source-strategy_en


Virzība uz Eiropas satvaru attiecībā uz segtajām obligācijām
PDF 506kWORD 57k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlija rezolūcija par virzību uz Eiropas satvaru attiecībā uz segtajām obligācijām (2017/2005(INI))
P8_TA(2017)0279A8-0235/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā EBI 2016. gada 20. decembra ziņojumu par segtajām obligācijām: ieteikumi saskaņošanas jautājumos par ES segto obligāciju sistēmu (EBA-Op-2016-23),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 30. septembra apspriešanas dokumentu par segtajām obligācijām Eiropas Savienībā un Komisijas dokumentu “Kopsavilkums par sabiedriskajām apspriedēm par “segtajām obligācijām”” (bez datuma),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 20. oktobra ziņojumu par Regulas (ES) Nr. 575/2013 503. pantu: kapitāla prasības slēgtajām obligācijām (COM(2015)0509),

–  ņemot vērā EBI 2014. gada 1. jūlija atzinumu par preferenciālu kapitāla režīmu segtajām obligācijām (EBA/Op/2014/04),

–  ņemot vērā EBI 2014. gada 1. jūlija ziņojumu par ES segto obligāciju regulējumu un kapitāla režīmu: atsaucoties uz Komisijas 2013. gada decembra aicinājumu sniegt ieteikumu saistībā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 503. pantu un ESRK 2012. gada decembra Ieteikumu E par kredītiestāžu finansēšanu (ESRB/12/2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 23. jūlija Direktīvu 2014/91/ES, ar ko groza Direktīvu 2009/65/EK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) attiecībā uz depozitārija funkcijām, atlīdzības politikas nostādnēm un sankcijām, jo īpaši tās 52. panta 4. punktu (turpmāk — “PVKIU direktīva”)(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulu (ES) Nr. 575/2013 par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012, jo īpaši tās 129. pantu (turpmāk — “CRR”)(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvu 2014/59/ES, ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012, un jo īpaši tās 44. panta 2. punktu(3),

–  ņemot vērā 1. panta 2. punktu Komisijas 2015. gada 6. augusta Deleģētajā Regulā (ES) 2015/2205, ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 attiecībā uz regulatīvajiem tehniskajiem standartiem par tīrvērtes pienākumu(4),

–  ņemot vērā 1. panta 2. punktu Komisijas 2016. gada 10. jūnija Deleģētajā Regulā (ES) 2016/1178, ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 attiecībā uz regulatīvajiem tehniskajiem standartiem par tīrvērtes pienākumu(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 10. oktobra Deleģēto regulu (ES) 2015/61, ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 575/2013 attiecībā uz likviditātes seguma prasību kredītiestādēm (turpmāk — “LCR deleģētais akts”)(6),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0235/2017),

A.  tā kā segtās obligācijas (CB) ir instrumenti ar ilglaicīgu stabili zemu saistību neizpildes līmeni un uzticamiem maksājumiem, ar to palīdzību tiek finansēti aptuveni 20 % Eiropas hipotēku un tās Eiropā 2015. gadā veidoja vairāk nekā EUR 2 000 miljardu saistības; tā kā aptuveni 90 % no visām segtajām obligācijām pasaulē tiek emitētas deviņās Eiropas valstīs;

B.  tā kā CB ir bijusi būtiska loma kredītiestāžu finansēšanā, jo īpaši finanšu krīzes laikā; tā kā krīzes laikā CB saglabāja augstu drošības un likviditātes līmeni, par ko jāpateicas kvalitatīvam valsts regulējumam; tā kā 2008.–2014. gada epizode, kad palielinājās CB cenu starpības dažādās dalībvalstīs, nesniedz pārliecinošus pierādījumus par tirgus sadrumstalotību, jo šīs starpības lielā mērā korelēja ar valdības obligāciju starpībām un, iespējams, tikai atspoguļoja pamatā esošos riskus seguma pūlos; tā kā atbilstošs riska jutīgums segto obligāciju cenām dažādās dalībvalstīs liecina par pareizi funkcionējošiem un labi integrētiem tirgiem;

C.  tā kā pastāv ievērojamas pārrobežu investīcijas Eiropas CB tirgos; tā kā CB ir pietiekami diversificēta investoru bāze, kurā ievērojama daļa ir bankām — aptuveni 35 % tirgus daļa 2009.–2015. gadā; tā kā aktīvu pārvaldītāju, apdrošināšanas uzņēmumu un pensiju fondu tirgus daļa samazinājās par gandrīz 20 procentpunktiem un būtībā to aizstāja lielākas centrālo banku investīcijas segtajās obligācijās;

D.  tā kā CB ir pievilcīgi parāda instrumenti, jo tām — līdz nodrošinājuma līmenim seguma pūlā — nepiemēro Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvas (BRRD) 44. pantā minēto iekšējās rekapitalizācijas instrumentu; tā kā CB, kuras atbilst CRR 129. panta prasībām, piemēro preferenciālu riska svērumu;

E.  tā kā viens no faktoriem, kas nosaka banku pieprasījumu pēc CB, ir preferenciāls regulējuma režīms, kurš šīm obligācijām ir noteikts LCR deleģētajā aktā, kas ļauj bankām CB iekļaut likviditātes rezervē pat tad, ja CB neatbilst LCR kritērijiem saskaņā ar Bāzeles noteikumiem;

F.  tā ka CB programmām ar zināmiem nosacījumiem nepiemēro prasības par sākotnējo drošības rezervi darījuma partnera kredītriska segumam atvasināto instrumentu darījumos;

G.  tā kā valstis pēc saviem ieskatiem var nolemt uz CB neattiecināt ES prasības, kas noteiktas lieliem riska darījumiem;

H.  tā kā nenodrošināto banku kreditoru pozīcijas negatīvi ietekmēja aktīvu apgrūtinājumi saistībā ar virsnodrošināšanas (OC) prasībām, bet ne princips, ka parādu finansē ar nošķirtiem seguma pūliem; tā kā šādas operācijas, ja tās ir saistītas ar aizdevuma un vērtības attiecību krietni zem 100 %, parasti uzlabo nenodrošinātu banku kreditoru pozīcijas tādā apmērā, ka šīs rezerves nav nepieciešamas, lai segtu prasījumus pret seguma pūlu;

I.  tā kā CB ir ievērojama loma daudzu banku bilanču aktīvu pusē; tā kā finanšu stabilitātes nolūkā ir svarīgi, lai šie aktīvi saglabātu maksimālu drošumu un likviditāti; tā kā šo mērķi nedrīkstētu apdraudēt CB inovācijas, kas ļauj emitentiem pēc saviem ieskatiem pārnest risku uz investoriem;

J.  tā kā CB emisijas ar nosacījuma termiņa pagarināšanu (pagarināma termiņa un nosacījuma caurplūdes (CPT) struktūras) palielinājās par 8 % 12 mēnešu laikā, 2016. gada aprīlī sasniedzot 45 % lielu tirgus daļu; tā kā šādas iespējas mazina likviditātes risku nesaskaņotos seguma pūlos, samazina virsnodrošināšanas prasības un palīdz izvairīties no ārkārtas pārdošanas; tā kā termiņa pagarināšana emitenta risku tomēr novirza uz investoriem; tā kā preferenciāls regulējuma režīms būtu jāpiešķir tikai īpaši drošiem parāda instrumentiem;

K.  tā kā Eiropas Savienības tiesību aktos trūkst precīzas CB definīcijas,

L.  tā kā CB tirgus lēnāk attīstās dalībvalstīs, kurās šādu obligāciju emisija nav tradicionāla prakse vai kuru izaugsmi apgrūtina ar valsts parādu saistītais risks vai sarežģīti makroekonomiskie apstākļi;

M.  tā kā ir plaši atzīts, ka valstīs ir izveidotas ārkārtīgi dažādas segto obligāciju sistēmas, kas jo īpaši atšķiras tehnisko aspektu ziņā, piemēram, attiecībā uz publiskās uzraudzības līmeni;

N.  tā kā visai ES vienota segto obligāciju sistēma ir jāveido, tiecoties sasniegt visaugstākos standartus;

O.  tā kā vairākās valstīs jau ir izveidotas ļoti veiksmīgas CB sistēmas, kuru pamatā ir gan vēsturiski, gan juridiski faktori un kuras daļēji iedibinātas valsts tiesību aktos; tā kā šo valstu sistēmām ir kopīgas pamatiezīmes, jo īpaši tādas kā iespēja divējādi īstenot regresa tiesības, zema riska aktīvu seguma pūlu nošķiršana un īpaša publiskā uzraudzība; tā kā šos principus varētu būt lietderīgi attiecināt arī uz citiem parāda instrumentu veidiem;

P.  tā kā saskaņošanu nevajadzētu veikt ar vienveidīgu pieeju (“viens risinājums visiem”), jo tādējādi varētu nopietni mazināties produktu daudzveidība un tas varētu nelabvēlīgi ietekmēt tirgu valstīs, kur tas darbojas sekmīgi; tā kā saskaņošanā būtu jāievēro subsidiaritātes princips;

Q.  tā kā tirgus dalībnieki ir īstenojuši iniciatīvas, lai veicinātu CB tirgus attīstību, piemēram, 2013. gadā ir izveidots apzīmējums “Nodrošināta obligācija” (Covered Bond Label — CBL) un saskaņota pārredzamības veidne (Harmonized Transparency Template — HTT);

R.  tā kā uzraudzības pārbaudes rezultātā Eiropas Banku iestāde (EBI) ir noteikusi segto obligāciju emitēšanas un uzraudzības labākās prakses piemērus un izvērtējusi dažādu valsts sistēmu atbilstību šādai praksei;

S.  tā kā Komisijas rīkotās sabiedriskās apspriešanas procesā lielākā daļa ieinteresēto personu norādīja, ka iebilst pret pilnīgu saskaņošanu, bet investori uzsvēra, ka augstu vērtē produktu daudzveidību; tā kā ieinteresētās personas ir paudušas piesardzīgu atbalstu ES tiesību aktiem ar nosacījumu, ka tie balstās uz principiem, tiek veidoti uz esošo sistēmu bāzes un jo īpaši ņem vērā valstu regulējuma specifiku;

Vispārīgas piezīmes un nostājas

1.  uzsver, ka ES tirgos iekšzemes un pārrobežu investīcijas segtajās obligācijās saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu ir darbojušās labi; uzsver, ka stabilu un drošu produktu daudzveidība būtu jāsaglabā;

2.  norāda, ka valsts modeļu obligāta saskaņošana vai arī to aizstāšana ar Eiropas līmeņa modeli varētu izraisīt neparedzētas negatīvas sekas tirgos, kuru pašreizējo panākumu pamatā ir tas, ka CB tiesību akti ir iekļauti valstu tiesību aktos; uzstāj, ka integrētākā Eiropas Savienības sistēmā būtu jāparedz vienīgi uz principiem balstīta pieeja, kurā nosaka mērķus, bet veidus un līdzekļus precizē, transponējot valstu tiesību aktos; uzsver, ka šī sistēma būtu jāveido, pamatojoties uz augstas kvalitātes standartiem un labāko tirgus praksi un uz labi funkcionējoša valstu regulējuma bāzes, netraucējot to darbībai; uzsver, ka potenciālajai jaunajai Eiropas segto obligāciju sistēmai, pielāgojot to labākajai praksei, būtu jākļūst par atskaites punktu jaunizveidotu tirgu attīstībai un jāuzlabo segto obligāciju kvalitāte;

3.  prasa izstrādāt ES direktīvu, kurā skaidri nošķirtu pašlaik pastāvošās divu veidu segtās obligācijas, proti:

   a) CB (turpmāk — “premiālās segtās obligācijas” (PCB)), kuru standarti nav zemāki par tiem, kas pašlaik noteikti CRR 129. pantā, un
   b) CB (turpmāk — “ordinārās segtās obligācijas” (OCB)), kas neatbilst PCB izvirzītajām prasībām, bet atbilst standartiem, kas nav zemāki par tiem, kas pašlaik noteikti PVKIU direktīvas 52. panta 4. punktā;

uzsver, ka PCB arī turpmāk vajadzētu būt regulatīvai priekšrocībai salīdzinājumā ar OCB un ka OCB vajadzētu būt regulatīvai priekšrocībai salīdzinājumā ar cita veida nodrošinātiem parādiem; atzīst visu PVKIU atbilstīgo parāda instrumentu potenciālu kapitāla tirgu savienības mērķu sasniegšanā;

4.  aicina dalībvalstis aizsargāt “segto obligāciju” marķējumu (gan PCB, gan OCB), ar valsts tiesību aktiem nodrošinot, ka segtajām obligācijām ir augsta likviditāte un ka tās ir gandrīz bezriska parāda instrumenti; stingri iesaka, ka parāda instrumenti, kas ir segti ar aktīviem, kuri ir ievērojami riskantāki nekā valsts parādi un hipotēkas (piemēram, ne valsts atbalstītas investīcijas infrastruktūrā vai kredīti maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU)), nebūtu jāmarķē kā “segtās obligācijas”, bet, iespējams, kā “Eiropas nodrošinātās parādzīmes” (ESN); atbalsta principu, ka PCB un OCB seguma pūli būtu pilnībā jānodrošina ar ilglaicīga rakstura aktīviem, kurus var novērtēt un paņemt atpakaļ;

5.  aicina Komisiju iekļaut direktīvā tiesiskā regulējuma principus par Eiropas nodrošinātām parādzīmēm (ESN), piemēram, divējādas regresa iespējas, īpašu valsts uzraudzību, bankrota nenozīmīgumu un pārredzamības prasības; aicina dalībvalstis integrēt šos principus savos tiesību aktos un maksātnespējas procedūrās; uzsver, ka stabils ESN tiesiskais regulējums potenciāli varētu padarīt ESN pārredzamākas, likvīdākas un izmaksefektīvākas nekā vērtspapīrus, kuros izmanto līgumiskās attiecības; norāda, ka tas varētu palīdzēt ESN finansēt riskantākas darbības, piemēram, MVU kredītus, patēriņa kredītus vai infrastruktūras investīcijas bez valdības garantijas; norāda, ka ESN būtu atbrīvotas no BRRD direktīvas 44. pantā minētā iekšējās rekapitalizācijas instrumenta darbības jomas;

6.  mudina iekļaut direktīvā minimālos uzraudzības standartus, kas atspoguļo konstatēto labāko praksi attiecībā uz segtajām obligācijām; mudina visā Eiropas Savienībā veicināt uzraudzības konverģenci;

7.  prasa direktīvā palielināt pārredzamību attiecībā uz informāciju par seguma pūla aktīviem un tiesisko regulējumu, kas izstrādāts, lai nodrošinātu divējādas regresa iespējas un šo aktīvu nodalīšanu emitenta maksātnespējas vai noregulējuma gadījumā; turklāt šajā ziņā uzstāj, ka direktīvai jābūt balstītai uz principiem un vērstai tikai uz informatīvām prasībām;

PCB, OCB, ESN un to tiesiskā regulējuma definēšana

8.  aicina Komisiju priekšlikumu par Eiropas segto obligāciju satvaru (direktīvu) un PCB, OCB un ESN definēšanu iesniegt vienlaicīgi, lai pārejas posmos nepieļautu traucējumus tirgus darbībā; aicina Komisiju iekļaut šajā definīcijā visus šādus kopīgos principus, kas jāievēro visā šī emitētā instrumenta dzīves ciklā neatkarīgi no iespējamā preferenciālā režīma:

   a) PCB, OCB un ESN būtu pilnībā jānodrošina ar aktīvu seguma pūlu;
   b) valsts tiesību aktiem būtu jānodrošina divējādas regresa iespējas, t. i., investoram ir:
   i) tiesības uz prasījumu pret parāda instrumenta emitentu pilnā maksājuma saistību apmērā;
   ii) tiesības uz līdzvērtīgu prioritāru prasījumu attiecībā uz aktīvu seguma pūlu (ieskaitot aizvietošanas aktīvus un atvasinātos instrumentus) emitenta saistību neizpildes gadījumā;

ja ar minētajiem prasījumiem nepietiek, lai panāktu, ka emitents pilnā apmērā izpilda savas maksājumu saistības, atlikušie investora prasījumi ir vismaz līdzvērtīgi emitenta augstākas prioritātes nenodrošināto kreditoru prasījumiem;

   c) visu aktīvu seguma pūla faktiskā nošķiršana tiek nodrošināta ar juridiski saistošiem nosacījumiem, kas ir viegli izpildāmi emitenta maksātnespējas vai noregulējuma gadījumā; tas pats attiecas uz visiem aizvietošanas aktīviem un atvasinātajiem instrumentiem, ar ko ierobežo seguma pūla riskus;
   d) PCB, OCB un ESN ir bankrota situācijā nenozīmīgas, proti, ir nodrošināts, ka emitenta maksātnespējas vai noregulējuma gadījumā nesāk automātiski strauji pieaugt emitenta maksājumu saistības;
   e) tiek piemērota virsnodrošināšana (OC), kas atspoguļo PCB, OCB un ESN specifiskos riskus un ko piemēro valsts tiesību aktos noteiktajā pakāpē. Visu seguma pūlu aktīvu vērtībai vienmēr ir jāpārsniedz neizpildīto maksājumu saistību vērtība. Seguma pūlu aktīvu novērtēšanas metodes un aprēķināšanas biežums būtu skaidri jānosaka valsts tiesību aktos, un tiem būtu pienācīgi jāņem vērā visi attiecīgie lejupējie riski;
   f) Eiropas vai valsts tiesību akti definē maksimālos aizdevuma pret vērtību (LTV) parametrus seguma pūla aktīviem. Seguma pūla aktīvu izņemšanai LTV robežvērtību pārkāpšanas gadījumā nevajadzētu būt obligātai, bet tā vietā ir jānodrošina, ka šāda izņemšana notiek tikai tad, ja tos aizstāj ar attiecināmiem aktīviem vismaz ar tādu pašu tirgus vērtību;
   g) daļa no seguma pūlu aktīviem vai likviditātes līgumiem ir pietiekami likvīdi, lai segtās obligācijas vai ESN programmas maksājumu saistības varētu izpildīt turpmākos sešus mēnešus, ja vien tās nav saskaņota finansējuma obligācijas vai obligācijas ar pagarināmu termiņu un nosacījuma caurplūdi (CPT);
   h) atvasinātie instrumenti ir atļauti tikai riska ierobežošanas mērķiem, un atvasināto instrumentu līgumus, ko emitents slēdz ar atvasināto instrumentu darījuma partneri un kas reģistrēti seguma pūlā, nevar izbeigt emitenta maksātnespējas gadījumā;
   i) valsts tiesību aktos ir noteikta stabila īpašā valsts uzraudzības sistēma, kurā norādīta kompetentā iestāde, seguma pūla uzraugs un īpašais administrators, kā arī skaidri definēti kompetentās iestādes pienākumi un uzraudzības pilnvaras, lai nodrošinātu, ka:
   i) emitentiem ir kvalificēti darbinieki un atbilstošas darba procedūras seguma pūlu pārvaldībai, tostarp spriedzes situācijas, maksātnespējas vai noregulējuma gadījumā;
   ii) seguma pūlu iezīmes atbilst prasībām, kas ir piemērojamas gan pirms parāda instrumenta emisijas, gan līdz tā termiņa beigām;
   iii) PCB, OCB un ESN atbilstība attiecīgajām prasībām (tostarp attiecībā uz seguma aktīvu un seguma atbilstību) ir pakļauta pastāvīgai, regulārai un neatkarīgai uzraudzībai;
   iv) emitenti regulāri veic seguma prasību aprēķināšanas stresa testus, ņemot vērā galvenos riska faktorus, kas ietekmē parāda instrumentu, piemēram, ar kredītu, procentu likmi, valūtu un likviditāti saistītos riskus;

ir skaidri definēti kompetentās iestādes un īpašā administratora pienākumi un pilnvaras emitenta maksātnespējas vai noregulējuma gadījumā;

   j) emitentam vismaz reizi divos gados ir jāatklāj kopsavilkuma dati par seguma pūliem tādā detalizācijas pakāpē, kas ļauj investoriem veikt visaptverošu riska analīzi. Būtu jāsniedz informācija par seguma aktīviem raksturīgo kredītrisku, tirgus risku un likviditātes risku, par darījuma partneriem, kuri iesaistīti seguma pūlos, par tiesiskās, līgumiskās un brīvprātīgās virsnodrošināšanas līmeni, un šai informācijai būtu jāietver arī sadaļa par atvasinātajiem instrumentiem, kas piesaistīti seguma pūla aktīviem un saistībām;
   k) termiņu var pagarināt tikai emitenta maksātnespējas vai noregulējuma gadījumā un ar kompetentās uzraudzības iestādes apstiprinājumu vai saskaņā ar objektīviem finanšu kritērijiem, kas paredzēti valsts tiesību aktos un ko apstiprinājusi kompetentā Eiropas iestāde; precīzi nosacījumi pagarinājuma noteikšanai un iespējamās kupona, termiņa un citu iezīmju izmaiņas būtu skaidri jānorāda katras obligācijas noteikumos;

9.  aicina Komisiju direktīvas PCB definīcijā iekļaut šādus papildu principus:

   a) parāda instrumenti ir pilnībā nodrošināti ar aktīviem, kas definēti CRR 129. panta 1. punktā, un atbilst CRR 129. panta 3. un 7. punktā noteiktajām papildu prasībām; attiecībā uz mājokļa aizdevumiem, kas nodrošināti ar garantijām saskaņā ar CRR 129. panta 1. punkta e) apakšpunktu, nedrīkst būt nekādu juridisku šķēršļu CB programmas administratoram uzlikt augstākas prioritātes hipotekāros apķīlājumus aizdevumiem, ja segtās obligācijas emitentam ir saistību neizpildes vai noregulējuma situācija un garantija jebkāda iemesla dēļ nav ievērota. kuģu atbilstība izmantošanai par seguma pūla aktīviem (CRR 129. panta 1. punkta g) apakšpunkts) tiek pārskatīta;
   b) maksimālie LTV parametri hipotēkām, kas iekļautas seguma pūlā, ir noteikti Eiropas tiesību aktos tā, lai tie nepārsniegtu LTV koeficientus, kuri pašlaik noteikti CRR 129. pantā, bet ir pakļauti regulārai pārskatīšanai un pielāgošanai saskaņā ar stresa testiem, kas balstās uz neatkarīgiem novērtējumiem par tirgus cenām, kuras varētu dominēt attiecīgajos nekustamo īpašumu tirgos stresa apstākļos; būtu jāveicina aizdevuma un ķīlas vērtības attiecības, nevis aizdevuma un tirgus vērtības attiecības izmantošana;

10.  uzsver, ka Savienības tiesību aktos noteiktajam segto obligāciju riska svērumam ir jāatspoguļo pamatā esošo risku novērtējums tirgus kontekstā; norāda, ka tas pats neattiecas uz visu citu veidu parāda instrumentiem, kuriem ir tiesības uz preferenciālu regulējuma režīmu saistībā ar konkrētām īpašībām;

11.  aicina Komisiju piešķirt Eiropas uzraudzības iestādēm (EUI) pilnvaras izvērtēt atbilstību PCB, OCB un ESN noteiktajiem kritērijiem, lai PVKIU direktīvas 52. panta 4. punktā minētos sarakstus papildinātu vai pat aizstātu ar vienu autoritatīvu sarakstu, kurā uzskaitīti atbilstīgi PCB, OCB un ESN režīmi Eiropas līmenī;

12.  aicina EBI izdot ieteikumus par PCB, OCB un ESN režīmiem attiecībā uz aktīvu atbilstības kritērijiem (tostarp aktīvu aizvietošanu), LTV koeficientiem un minimālajiem efektīvajiem virsnodrošināšanas līmeņiem dažādu veidu aktīviem, un par iespējamiem CRR grozījumiem; aicina EBI sniegt nepieciešamās vadlīnijas par to, kā izveidot šādu īpašu publiskās uzraudzības un administratīvo sistēmu;

13.  iesaka atcelt šķēršļus, kas neļauj ienākt tirgū emitentiem, kuri veido segto obligāciju tirgus ārpus EEZ, un tādēļ nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret segtajām obligācijām, kas nākušas no emitentiem trešās valstīs, ar nosacījumu, ka to juridiskā, institucionālā un uzraudzības vide iztur rūpīgu Eiropas kompetentās iestādes veiktu līdzvērtības pārbaudi; iesaka veicināt Eiropas tiesību aktu galvenos principus, lai izveidotu potenciālu etalonu segto obligāciju tirgiem visā pasaulē;

14.  aicina Komisiju ierosināt pārskatīt Eiropas finanšu pakalpojumu tiesību aktus, kas nosaka PCB, OCB un ESN regulējuma režīmu;

15.  aicina Komisiju, novērtējot spēkā esošos ES finanšu pakalpojumu tiesību aktus, ņemt vērā PCB, OCB un ESN potenciālu attiecībā uz kapitāla tirgu savienības mērķu sasniegšanu;

16.  aicina Komisiju noteikt iespējamos valstu līmeņa šķēršļus segto obligāciju sistēmas attīstībai un publicēt vadlīnijas par to, kā šādus šķēršļus likvidēt, neskarot banku stabilu un piesardzīgu darījumdarbību;

17.  aicina Komisiju un EBI no jauna izvērtēt (iespējams, kā daļu no ietekmes novērtējuma) atbilstību jūras ķīlām attiecībā uz kuģiem kā seguma pūla aktīviem, kā noteikts CRR 129. panta 1. punkta g) apakšpunktā; pauž bažas par to, ka preferenciāls režīms attiecībā uz kuģiem kropļo konkurenci ar citiem transportlīdzekļiem; aicina Komisiju un EBI izpētīt, vai kuģa segtās obligācijas ir vienādos apstākļos ar citām CRR atbilstīgām segtajām obligācijām attiecībā uz to likviditāti un riska novērtējumiem, ko veic neatkarīgas reitingaģentūras, un vai šādu obligāciju preferenciāls režīms, pamatojoties uz LCR atbilstību un zemākiem riska svērumiem, CRR regulā tāpēc ir pamatots;

18.  aicina dalībvalstis valsts tiesību aktos paredzēt iespēju izveidot atsevišķus seguma pūlus, kas katrs sastāv no viendabīgas aktīvu klases (piemēram, mājokļa kredītiem); aicina dalībvalstis paredzēt iespēju visus seguma aktīvus, kas norādīti CRR 129. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā, izmantot kā aizvietošanas aktīvus, kuri palīdz izpildīt seguma prasību, un skaidri norādīt ierobežojumus attiecībā uz kredītkvalitāti, riska darījumu lielumu un aizvietošanas aktīvu seguma iemaksu augstākajām robežām;

Atbalsts tirgus pārredzamībai un brīvprātīgai konverģencei

19.  atzinīgi vērtē uzlabojumus, kas veikti CB reitingu metodikā, un CB reitingu tirgu paplašināšanu;

20.  vērš uzmanību uz to, ka vienlīdzīgi konkurences apstākļi ir nozīmīgs elements, lai panāktu godīgu konkurenci finanšu tirgos; uzsver, ka ES tiesību aktos dažādiem nodrošinātu parāda instrumentu veidiem nedrīkst paredzēt atšķirīgas prasības, ja vien nav pamatots iemesls uzskatīt, ka tie atšķiras drošuma vai likviditātes ziņā;

21.  atzinīgi vērtē tirgus iniciatīvas, ar kurām izstrādā saskaņotus standartus un sistēmas informācijas atklāšanai (piemēram, HTT), lai atvieglotu dažādu segto obligāciju salīdzināšanu un analīzi visā ES;

22.  atbalsta EBI ieteikumu izstrādi attiecībā uz tirgus standartiem un labākās prakses vadlīnijām; mudina veikt brīvprātīgu konverģenci šajā virzienā;

23.  mudina regulāri veikt seguma pūlu stresa testus un publicēt stresa testu rezultātus;

o
o   o

24.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Banku iestādei.

(1) OV L 257, 28.8.2014., 186. lpp.
(2) OV L 176, 27.6.2013., 1. lpp.
(3) OV L 173, 12.6.2014., 190. lpp.
(4) OV L 314, 1.12.2015., 13. lpp.
(5) OV L 195, 20.7.2016., 3. lpp.
(6) OV L 11, 17.1.2015., 1. lpp.


Zvejas tūrisma loma zivsaimniecības nozares dažādošanā
PDF 534kWORD 66k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlija rezolūcija par zvejas tūrisma lomu zivsaimniecības nozares dažādošanā (2016/2035(INI))
P8_TA(2017)0280A8-0221/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Regulu (ES) Nr. 508/2014 par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un ar ko atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2328/2003, (EK) Nr. 861/2006, (EK) Nr. 1198/2006 un (EK) Nr. 791/2007 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1255/2011(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvu 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā(3) („ES Ūdens pamatdirektīva”),

–  ņemot vērā savu 2012. gada 22. novembra rezolūciju par mazapjoma un nerūpniecisko zveju un kopējās zivsaimniecības politikas reformu(4),

–  ņemot vērā savu 2013. gada 2. jūlija rezolūciju par jūras nozaru izaugsmi — ilgtspējīgas izaugsmes veicināšanu ES jūrniecības, jūras transporta un tūrisma nozarē(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 13. maija paziņojumu „Inovācija jūras nozaru ekonomikā: apzināt mūsu jūru un okeānu potenciālu nodarbinātības un izaugsmes jomā” (COM(2014)0254),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 30. jūnija paziņojumu „Eiropa, tūristu apmeklētākā vieta pasaulē — jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes” (COM(2010)0352),

–  ņemot vērā ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju laikposmam līdz 2020. gadam un jo īpaši stratēģijas 4. uzdevumu (panākt, lai zveja kļūtu ilgtspējīga un lai uzlabotos jūru vides stāvoklis) un ņemot vērā, ka šajā stratēģijā ES ir apņēmusies cita starpā arī izskaust nelabvēlīgu ietekmi uz zivju krājumiem, sugām, dzīvotnēm un ekosistēmām, tādēļ „arī paredzot finansiālus stimulus, ko nodrošinās nākamie zivsaimniecības un jūrlietu politikas finanšu instrumenti aizsargājamām jūras teritorijām (ieskaitot Natura 2000 teritorijas un teritorijas, kas noteiktas ar starptautiskiem vai reģionāliem nolīgumiem). Tā ietvaros varētu veicināt jūras ekosistēmu atjaunošanu, zvejas darbību pielāgošanu un nozares aktīvāku iesaistīšanos tādās alternatīvās darbībās kā ekotūrisms, jūras bioloģiskās daudzveidības monitoringu un pārvaldību un cīņu pret jūras piesārņošanu”,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 ― Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 13. septembra paziņojumu „Jūras nozaru izaugsme un izaugsmes noturību veicinošās iespējas” (COM(2012)0494),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 20. februāra paziņojumu „Eiropas stratēģija lielākai izaugsmei un darbvietām piekrastes un jūras tūrisma nozarē” (COM(2014)0086),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu un Transporta un tūrisma komitejas atzinumu (A8-0221/2017),

A.  tā kā situācija tradicionālās zvejas nozarē ir turpinājusi pasliktināties;

B.  tā kā darbības dažādošana daudziem zvejniekiem, kuri nodarbojas ar mazapjoma zveju, ir kļuvusi par nepieciešamību, lai gūtu papildu ienākuma avotus, jo viņiem bieži vien neizdodas nodrošināt sev pienācīgu iztiku;

C.  tā kā, apsverot iespējas dažādot darbību zivsaimniecības nozarē, ir jāņem vērā, ka zivsaimniecības nozare lielākoties ir gandrīz pilnībā atkarīga no tradicionālajiem zvejas veidiem;

D.  tā kā lielākā daļa piekrastes un salu reģionu piedzīvo smagu ekonomikas lejupslīdi, kā rezultātā sarūk iedzīvotāju skaits, jo cilvēki dodas prom, meklējot citu dzīves vietu, kur ir vairāk iespēju dabūt darbu un iegūt izglītību;

E.  tā kā pat tie daži piekrastes zvejas reģioni, kas atrodas tūrisma galamērķu tuvumā, tomēr nespēj panākt pienācīgu ekonomikas izaugsmi, lai gan zvejniecība un tūrisms ir saderīgas nozares;

F.  tā kā zvejas tūrisms var palīdzēt radīt darbvietas, veicināt sociālo integrāciju, uzlabot dzīves kvalitāti un atjaunot dzīvotspēju kopienās, kuras ir atkarīgas no zvejas, jo īpaši apgabalos, kur ir maz iespēju strādāt kādu citu darbu; tā kā katrā reģionā šis potenciāls ir ļoti atšķirīgs un iespējas to īstenot ir atkarīgas no konkrētā zivsaimniecības veida un zvejas flotes vienību lieluma;

G.  tā kā zvejas tūrisms var palīdzēt samazināt ietekmi uz zivju krājumiem un uz vidi, kā arī vairot zināšanas un izpratni par nepieciešamību aizsargāt vidi un saglabāt kultūru; tā kā tieši zvejošanas tūres un zvejnieku piedāvātie tūrisma pakalpojumi krastā daudzos Eiropas reģionos varētu būt unikāls veids, kā papildināt šo saimniecisko pamatdarbību un ar dažādošanu izvērst to plašāk;

H.  tā kā ar zvejas tūrismu var celt zvejnieku darba prestižu un panākt, ka viņu sarežģītā nodarbošanās tiek augstāk novērtēta un labāk saprasta; tā kā plašākai sabiedrībai vēl arvien ir maz zināms par zvejošanas tūrēm un citiem zvejas tūrisma veidiem (zvejnieku piedāvātie tūrisma pakalpojumi krastā, atpūtas zveja u. c.) un ir jāpanāk, lai patērētāji labāk saprastu, cik svarīgi ir patērēt vietējos zivju produktus, kas nāk no īsas piegādes ķēdes;

I.  tā kā ar zvejas tūrisma palīdzību var piesaistīt tūristus, nodrošinot tiem plašu un vispusīgu piedāvājuma klāstu, kas ietver gan vietējos produktus, gan videi saudzīgas darījumdarbības veidus;

J.  tā kā tradicionālā jūras velšu virtuve un tradicionālās konservēšanas un pārstrādes uzņēmumi varētu būt viena no galvenajām priekšrocībām, lai attīstītu ar zivsaimniecības nozari saistītu tūrismu;

K.  tā kā makšķerēšana sniedz dažādus sadzīves labumus un pozitīvi ietekmē cilvēka veselību un labsajūtu;

L.  tā kā sociālekonomiskajiem ieguvumiem, ko nodrošina zvejas tūrisms, ir ļoti sezonāls raksturs, jo tie galvenokārt ir pieejami vasaras mēnešos; tā kā labumu no lielākas klientu lojalitātes (par ko tik bieži tiek runāts) var gūt visu gadu;

M.  tā kā 2018. gads būs Eiropas Kultūras mantojuma gads, kura mērķis ir vairot sabiedrības izpratni par Eiropas vēsturi un iedvest cilvēkiem pārliecību, ka viņus vieno vērtības, ko iemieso viņu kultūras mantojums; tā kā tradicionālā zveja ir ne vien Eiropas bagātā kultūras mantojuma, bet arī vietējo kopienu identitātes elements, pateicoties kuram ir veidojušies ne tikai priekšstati par gaumi, ēdieni, tradīcijas, vēsture un ainavas; tā kā tūristu uzņemšana lieliski vairo šā aspekta nozīmību;

N.  tā kā Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF) atbalsta ieguldījumus, kas palīdz zvejniekiem dažādot savus ienākumus, izvēršot papildu saimnieciskās darbības veidus, un cita starpā arī ieguldījumus, pateicoties kuriem var iegādāties papildu drošības aprīkojumu izvietošanai uz klāja, piedāvāt zvejošanas tūres, tūrisma pakalpojumus krastā, ēdināšanu, ar atpūtas un sporta zveju saistītus pakalpojumus un īstenot ar zveju saistītus izglītojošus pasākumus;

O.  tā kā nav vienotas jēdziena „zvejas tūrisms” definīcijas un nav arī attiecīga juridiskā pamata; tā kā šāds tūrisms, piemēram, Itālijā tiek uzskatīts par darbu, turpretim Francijā ir iekļauts papildu nodarbošanās kategorijā; tā kā atkarībā no juridiskā statusa, kas tam piešķirts, ievērojami var atšķirties nodokļu režīms, licencēšanas kārtība, kvalifikācijas prasības, drošības aprīkojums u. c.;

P.  tā kā ES Ūdens pamatdirektīvā un Jūras stratēģijas pamatdirektīvā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, lai piekrastes un jūras ūdeņi būtu labā stāvoklī; tā kā Dzīvotņu direktīvā dalībvalstīm ir noteikts pienākums izraudzīties un saglabāt konkrētas jūras un piekrastes dzīvotnes, izveidojot un apsaimniekojot Natura 2000 teritoriju tīklu;

Q.  tā kā lielākajā daļā aizsargājamo jūras teritoriju un Natura 2000 tīkla jūras un piekrastes teritoriju tūrisma nozarei ir īpaša nozīme; tā kā ir daudz pozitīvu piemēru tam, kā aizsargājamo jūras teritoriju pārvaldības struktūras un zvejnieki, kuri nodarbojas ar mazapjoma zveju, ir spējuši vienoties par kopīgu apsaimniekošanu un izveidot partnerattiecības zvejas tūrisma popularizēšanas nolūkā, un tradicionālo zveju tūrisma un kultūras vajadzībām var reklamēt arī ar citiem līdzekļiem;

R.  tā kā ir maz datu par zvejas tūrismu Eiropā un citviet, turklāt tie nav konsekventi un salīdzināmi;

S.  tā kā jūras nozaru izaugsmes stratēģijā, kas tapusi 2012. gadā, ES piekrastes un jūras tūrismu ir izraudzījusies par vienu no galvenajām nozarēm, kuras ir svarīgas ilgtspējīgas ekonomikas veidošanai uz solidaritātes pamatiem;

T.  tā kā 2010. gada paziņojumā „Eiropa, tūristu apmeklētākā vieta pasaulē — jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes” Komisija pauda vajadzību izstrādāt ilgtspējīga piekrastes un jūras tūrisma stratēģiju;

U.  tā kā 2012. gadā Komisija rīkoja sabiedrisko apspriešanu par piekrastes un jūras tūrismam Eiropā aktuālām problēmām un iespēju potenciālu un pēc tam, izvērtējot rezultātus, 2014. gada 20. februārī publicēja paziņojumu „Eiropas stratēģija lielākai izaugsmei un darbvietām piekrastes un jūras tūrisma nozarē”;

V.  tā kā zvejas tūrisms ir maksas pakalpojums, ko nodrošina zvejnieki, kuri vēlas dažādot savu saimniecisko darbību, popularizēt un celt savas profesijas un sava sociālā un kultūras mantojuma prestižu, kā arī panākt ūdens ekosistēmu ilgtspējīgāku izmantošanu, un šos mērķus viņi cenšas sasniegt, dažkārt uzņemot zvejas laivās arī tūristus; tā kā nav skaidras, ar standartiem noteiktas jēdziena „zvejas tūrisms” definīcijas, lai gan nav šaubu, ka tūrisms ir šādas zvejas elements un ka tas ir atpūtas veids;

W.  tā kā „zvejošanas tūres” (itāļu valodā pescaturismo; turpmāk — zvejas tūrisms) ir ar tūrismu un/vai atpūtu saistīta zvejošana, ko par maksu nodrošina zvejnieki, kuri uzņem tūristus uz sava kuģa klāja, lai iepazīstinātu viņus ar zvejnieka ikdienu;

X.  tā kā tūrisma pakalpojumi, kurus zvejnieki sniedz krastā (itāļu valodā ittiturismo; turpmāk — uz zvejnieku tradicionālo dzīvesveidu krastā orientēts tūrisms), ietver arī kulināro tūrismu un saimniecisko darbību viesmīlības nozarē, ar ko zvejnieki nodarbojas par maksu; tā kā abi iepriekšminētie tūrisma veidi viens no otra atšķiras galvenokārt ar to, ka uz zvejnieku tradicionālo dzīvesveidu krastā orientēta tūrisma pakalpojumus nevar sniegt uz zvejas laivu klāja;

Y.  tā kā atpūtas zveja ir darbība, ko veic tikai atpūtas un/vai sporta sacensību nolūkā, izmantojot dzīvos ūdens resursus, un šādi gūto lomu nekādā gadījumā nedrīkst pārdot; tā kā ar atpūtas zveju nenodarbojas, lai gūtu peļņu, taču šis zvejas veids tomēr iekļaujas to tūrisma nozares darbību kategorijā, kuras rosina ēnu ekonomikas veidošanos, un šādas darbības būtu jāveic profesionālu zvejnieku vadībā, kas piedāvā attiecīgus pakalpojumus, objektus un infrastruktūru tiem, kuri nodarbojas ar atpūtas zveju; tā kā nekontrolēta un intensīva atpūtas zveja dažās teritorijās tomēr pilnīgi noteikti nelabvēlīgi ietekmētu zivju krājumus;

Z.  tā kā nav ticamu sociālekonomisko un vides statistikas datu par atpūtas zvejas ietekmi uz zivju krājumiem, sevišķi vietās, kur atpūtas zveja ir intensīva, un tā kā nav skaidru noteikumu, kas piemērojami lomam, un loms arī netiek rūpīgi pārbaudīts, un vēl mazāk ir skaidrības par atpūtas zvejas sektorā nozvejotā loma nelikumīgu tirdzniecību ar neoficiālu kanālu starpniecību, kurus parasti saista ar restorāniem;

Zvejas tūrisms ES valstīs

AA.  tā kā pētījums, ko 2015. gadā veica vides aktīvistu grupa „Il Mare Delle Alpi (GAC)”(6), cenšoties izzināt iedzīvotāju ieražas un viedokļus grupas darbības teritorijā, liecināja, ka viena trešdaļa respondentu ēd zivis vairākas reizes nedēļā, bet tikai četru veidu zivis — divas ir saldūdens zivis un abas pārējās ir jūras zivis (treknās zivis, lasis, menca un forele); tā kā zvejas tūrisms vairo izpratni par zivju sugām un ēdienu gatavošanas tradīcijām, par ko plašākam patērētāju lokam bieži vien nav ne mazākas nojausmas; tā kā zvejas dažādošanas gadījumā ietekme neapšaubāmi ir jūtama;

AB.  tā kā Itālijā ir stabili palielinājies pieteikumu skaits licences saņemšanai, kas ļauj darboties zvejas tūrisma jomā; tā kā nesen Itālijā veiktais apsekojums liecina, ka visvairāk licenču ir izsniegts Ligūrijas (290), Emīlijas-Romanjas (229), Sardīnijas (218), Kalabrijas (203), Kampānijas (200) un Sicīlijas (136) reģionā; tā kā no 2002. līdz 2012. gadam pavisam kopā ir reģistrētas 1600 licences; tā kā 2003. gadā visvairāk licenču bija izsniegts Kampānijas (63), Ligūrijas (62), Sicīlijas (60) un Sardīnijas (59) reģionā, no kuriem daudz neatpalika Pūlijas (46), Kalabrijas (39) un Toskānas (37) reģions(7);

AC.  tā kā viena trešdaļa flotes, kurai ar licenci atļauts nodarboties ar zvejas tūrismu, uz kuģa klāja nedrīkst uzņemt vairāk nekā 4 pasažierus, 29 % flotes drīkst pārvadāt 5–8 pasažierus un pārējie 37 % flotes drīkst pārvadāt 9–12 pasažierus(8);

AD.  tā kā vislielākais tūristu pieplūdums ir tieši jūlija un augusta mēnesī, un tas nozīmē, ka zvejas tūrismam ir ārkārtīgi sezonāls raksturs un ka ir svarīgi censties to dažādot;

AE.  tā kā izglītības ziņā tendence ir līdzīga tai, kas vērojama attiecībā uz vecuma grupām, jo arī izglītības līmenis zvejas tūrisma operatoriem ir augstāks nekā tiem, kuru vienīgā profesionālā nodarbošanās ir zvejošana; tā kā vairāk nekā 30 % kapteiņu ir ieguvuši attiecīgu diplomu vai profesionālo kvalifikāciju un viņiem ir vismaz elementāras angļu (64 %), franču (34 %), spāņu (16 %) vai vācu (7 %) valodas zināšanas(9);

AF.  tā kā Itālijā veiktais zvejas tūrisma operatoru apsekojums liecina, ka ar zvejošanas tūrēm var sekmīgāk īstenot centienus saglabāt zivju krājumus un jūras ekosistēmas, jo īpaši tāpēc, ka samazinās nozveja, turklāt — no sabiedrības viedokļa raugoties, — zvejas tūrisms var veicināt zvejnieku un viņu ģimeņu fizisko labklājību un garīgo labsajūtu, jo samazinās stundu skaits, kas jānostrādā jūrā(10);

AG.  tā kā ir konstatēts, ka aizvien vairāk sieviešu iesaistās ne vien zvejnieku palīgdarbos, bet arī pašas sāk darboties zvejas tūrisma jomā;

AH.  tā kā zvejas tūrisma galamērķu veidošanas nolūkā par vienu no mērķgrupām var uzskatīt arī jauniešus;

AI.  tā kā tradicionālā zveja pašlaik ir vismazāk pazīstamais pamatdarbības veids, ko ir vismazāk iespēju apgūt akadēmiskās izglītības pamatstudiju un vidējā līmeņa studiju programmās un kas šādās programmās ir visretāk izmantotais studiju priekšmets;

AJ.  tā kā ir daudz dažādu iespēju sākt īstenot ar tradicionālo zveju saistītus izglītojošus pasākumus pēc „lauksaimnieku skolai” līdzīgu modeļu parauga;

AK.  tā kā iespējas izvērst zvejas tūrismu ārkārtīgi lielā mērā ir atkarīgas no tā, kā veidojas partnerattiecības zivsaimniecības nozares vietējās rīcības grupās, kuru sastāvā zivsaimniecības nozarē nodarbinātie un citas ieinteresētās personas gan no publiskā, gan privātā sektora kopīgi izstrādā un īsteno augšupēju stratēģiju, kas ir piemērota attiecīgās teritorijas vajadzībām ekonomikas, sabiedrības un vides jomā un spēj šīs vajadzības apmierināt; tā kā ES nav gandrīz nevienas zivsaimniecības nozares vietējās rīcības grupas, kura tūrismu nebūtu atzinusi par galveno attīstības faktoru, lai gan tām ir ļoti atšķirīgs darbības konteksts un tās īsteno katra savu stratēģiju;

AL.  tā kā Komisija ir izveidojusi Eiropas Zivsaimniecības reģionu tīkla (FARNET) atbalsta vienību, lai palīdzētu īstenot Eiropas Zivsaimniecības fonda (EZF) 4. prioritāro virzienu; tā kā FARNET ir zvejas apgabalu tīkla sadarbības platforma un palīdz zivsaimniecības nozares vietējām rīcības grupām īstenot savu stratēģiju, iniciatīvas un projektus;

AM.  tā kā vietējās ieinteresētās personas zivsaimniecības nozares vietējās rīcības grupās ir sapratušas, kā zvejas vietas piedāvājums tūristiem var pārtapt par plašāku pakalpojumu komplektu un tādējādi nezaudēt savu pievilcību pat tādā tūrisma segmentā, kur ir ļoti sīva konkurence; tā kā šādi tūrisms var kļūt par nozīmīgu papildu ienākuma avotu zvejnieku kopienām un tā galu galā veicināt piekrastes un salu reģionu attīstību kopumā;

AN.  tā kā veiksmes stāsti apliecina, ka zivsaimniecības nozares vietējās rīcības grupas Grieķijā, Itālijā un Spānijā sniedz nenovērtējamu atbalstu to zvejnieku kopienām, kuri nodarbojas ar mazapjoma zveju; tā kā FARNET tīklā ir izcelti labākās prakses piemēri no Francijas, Beļģijas, Spānijas, Horvātijas un Itālijas(11);

AO.  tā kā Somijā ir pieņemts modelis, pēc kura zveju tūrisma ietekme tiek vērtēta, par pamatu ņemot uzturēšanās ilgumu, uzturēšanās vietu un apmeklētāju skaitu; tā kā novērtējuma secinājumi liecina, ka ir problemātiski definēt jēdzienu „zvejošanas tūrists” un izvēlēties metodi apmeklējumu skaita noteikšanai(12);

AP.  tā kā dažādos piekrastes ciematos tiek rīkoti svētki dalībvalstīs, kurām ir svarīgi apgūt jaunus līdzekļus, ar ko palielināt tūristu pieplūdumu, piemēram, līdz ar svētku rīkošanu piedāvāt pamatdarbības nozarē arī citus kvalitatīvus pakalpojumus — izplatīt informāciju par to, kas ir mazapjoma zveja un kāda ir zvejnieku ikdiena, un nodrošināt iespējas baudīt kultūras tradīcijas, cita starpā vietējo ēdienu virtuvi un vīnus, un augstvērtīgus pārstrādes un konservu rūpniecības produktus, kas atspoguļo ES raksturīgo daudzveidību;

AQ.  tā kā Spānijā ir izveidota aģentūra „Turismo marinero – Costa del Sol” un arī citas īpašas aģentūras, kuru uzdevums ir veicināt darbību tradicionālās zivju rūpniecības nozarē un palīdzēt vietējiem iedzīvotājiem sākt nodarboties ar zvejas tūrisma pakalpojumu piedāvāšanu un tos popularizēt; tā kā minētā aģentūra rīko ēdienu gatavošanas kursus uz vietējo zvejnieku zvejas kuģu klāja, organizē zivju sugu vērošanas braucienus jūrā un piedāvā iespējas nodarboties ar atpūtas zveju; tā kā vēl viena izvēles iespēja ir brauciens gida pavadībā uz brīvdabas muzeju „Bioparc”, kas radīts īpaši bērniem un kur viņi var uzzināt ko jaunu par jūras bioloģiju, tradicionālo zveju (tradicionālajiem zvejas rīkiem un paņēmieniem) un vietējo kultūru; atzīmē, ka piekrastes un lauku kopienām, jo īpaši perifērijas reģionos, būtu izdevīga šādu iniciatīvu pārņemšana un šajā jomā gūtās pieredzes apmaiņa starp dalībvalstīm(13);

AR.  tā kā Komisija, Parlaments un dalībvalstis tādēļ nedrīkst nešķirojot aizliegt pilnīgi visus mazapjoma zvejas paņēmienus, kurus izmanto zvejnieku ģimenes, jo vispirms ir pienācīgi jāveic ietekmes novērtējums, lai nepieļautu, ka tradicionālos zvejas rīkus vairs nevar izmantot oriģināliem ilgtspējīgas mazapjoma zvejas tūrisma veidiem, kas vēl ir tapšanas posmā;

AS.  tā kā Horvātijā zvejnieku svētki, kas vasaras mēnešos tiek rīkoti piekrastes un salu tūrisma centros, palīdz popularizēt zvejošanas tradīcijas, kultūras un vēstures mantojumu, vietējo ēdienu virtuvi un tradicionālo dzīvesveidu,

1.  uzskata, ka ir svarīgi pārveidot zvejas kuģu konstrukciju un pielāgot tos darbībai tūrisma nozarē, jo zvejas laivas ir jāatjauno, lai garantētu tūristu drošību, un ka, piedāvājot patīkamam piedzīvojumam vajadzīgās ērtības, ir jāraugās, lai nekas neapgrūtinātu zvejošanu, bet attiecīgo kuģu zvejas jauda tomēr nepalielinātos; taču norāda, ka šādas pārbūves dēļ nedrīkst ierobežot rūpniecisko zveju, jo īpaši tad, ja pārbūve notiek pirms vai pēc tūrisma sezonas;

2.  īpašu uzmanību pievērš zvejas tūrisma piedāvātajām iespējām, kas vēl nemaz nav izmantotas, bet varētu būt ļoti izdevīgas kopienām, kuras dzīvo piekrastes teritorijās, jo ļautu tām dažādot savus ienākumu avotus; ņemot to vērā, uzskata, ka zvejas tūrisms jūrā un zvejnieku piedāvātie tūrisma pakalpojumi krastā var papildināt rūpniecisko zveju un nodrošināt zvejnieku kopienām papildu ienākumus;

3.  uzskata, ka Komisijas iniciatīva būtu īstenojama ar šādu stratēģisku mērķi — popularizēt zvejošanas tūres, zvejnieku piedāvātos tūrisma pakalpojumus krastā un ar sporta zveju saistītu tūrismu un panākt šo nodarbošanās veidu pilnīgu uzplaukumu visā Eiropas Savienībā ar kopīga tīkla un šim nolūkam izveidotas pamatsistēmas palīdzību;

4.  aicina Komisiju ar Eiropas Ceļojumu komisijas un portāla visiteurope.com palīdzību popularizēt ilgtspējīga atpūtas zvejas tūrisma galamērķus Eiropā un ar mērķtiecīgu informācijas kampaņu iepazīstināt zvejas uzņēmumus ar šo jauno un ilgtspējīgo darījumdarbības modeļu potenciālu un to piedāvātajām izaugsmes iespējām;

5.  aicina Komisiju veicināt zvejas tūrisma veidošanos un attīstību, tiecoties piemērot diferencētu darījumdarbības stratēģiju, kas būtu atbilstīga šī sektora potenciālam un spētu efektīvāk apmierināt sektora vajadzības, un tā censties radīt jaunu tūrisma veidu, kurā līdz ar citiem aspektiem galvenā uzmanība tiek veltīta tam, kā panākt kvalitāti, elastību, inovāciju un saglabāt zvejas apgabalu vēstures un kultūras mantojumu, kā arī aizsargāt tajos vidi un veselību; tāpat arī aicina Komisiju rosināt un atbalstīt ar tūrismu saistītus ieguldījumus zivsaimniecībā, lai veidotos daudzveidīgs iespējamo tūrisma pakalpojumu klāsts, ko var panākt, popularizējot ēdienu virtuvi, kuru pagatavošanai tiek izmantoti ar nerūpniecisku zveju iegūti zivju produkti, popularizējot makšķerēšanas tūrismu, zemūdens un niršanas tūrismu u. tml. un tā ilgtspējīgi gūstot labumu no zvejniecības mantojuma un konkrētā zvejas apgabala atpazīstamības;

6.  lai veicinātu zvejas tūrisma veidošanos un attīstību, aicina Komisiju rosināt un aktīvi atbalstīt ieguldījumus, ar kuriem darbību zivsaimniecībā cenšas dažādot tādos aspektos kā kultūra un māksla, kas ir tradicionālā mantojuma elementi (rokdarbi, mūzika, dejas u. c.), un atbalstīt ieguldījumus, kuru mērķis ir popularizēt zvejošanas tradīcijas, vēsturi un zvejniecības mantojumu kopumā (zvejas rīki, paņēmieni, vēsturiski dokumenti u. c.), atverot muzejus un rīkojot izstādes, kas cieši saistītas ar piekrastes zveju;

7.  aicina Komisiju apsvērt iespēju atļaut loma ieguvei paredzētus zvejas kuģus izmantot arī citiem mērķiem, lai ar šiem kuģiem, neatsakoties no zvejas, varētu veikt arī cita veida darbību saistībā ar atpūtas un tūrisma nozari, piemēram, jūrniecības informācijas dienu vai ar pārstrādi, mācībām vai degustāciju saistītu (un tamlīdzīgu) pasākumu rīkošanai, par paraugu ņemot lauksaimnieku skolu vai agrotūrisma sistēmu, kas darbojas lauksaimniecības nozarē;

8.  tādēļ uzskata, ka ir jāveido Eiropas zvejas tūrisma tīkls un Eiropas tīkls ar sporta/atpūtas zveju saistītiem tūrisma pakalpojumiem, iedvesmojoties no tik ļoti veiksmīgā FARNET piemēra, kurš būtiski atslogo zivsaimniecības nozares vietējo rīcības grupu darbu;

9.  uzskata, ka ir steidzami nepieciešams rūpīgi noteikt atbalsta politikas ievirzi un pienācīgi izvērtēt tās īstenošanas rezultātus, un arī sistematizēt, standartizēt un pilnveidot statistikas datu vākšanu par to, cik lielā mērā šādi dažādošanas pasākumi ir ienesīgi Eiropas zvejas apgabaliem; uzsver arī vēl kādu būtisku elementu — ir vajadzīga uzraudzība pār to, kādu ietekmi faktiski rada atpūtas zveja kā saimnieciskās darbības veids, kā tā ietekmē zivju krājumus un kā ar neoficiālu tirdzniecības kanālu starpniecību tā varētu konkurēt ar profesionālo zivsaimniecības nozari; mudina Komisiju panākt zivju rūpniecības pārstāvju līdzdalību šādu uzraudzības pasākumu izstrādes procesā;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis veidot un atbalstīt partnerattiecības ar zvejas tūrisma sektoru, ko aizsargājamo jūras teritoriju pārvaldības struktūras veicina aizsargājamās jūras teritorijās un Natura 2000 tīkla teritorijās, lai līdz ar dabas resursu aizsardzību arī popularizētu un veidotu tādu uzvedības kultūru, kura nodrošina atbildīgu atpūtu pie dabas;

11.  uzskata, ka ir būtiski Savienības līmenī saskaņot jēdziena „zvejas tūrisms” definīciju, uzsvaru jo īpaši liekot uz zvejošanas tūrēm, zvejnieku piedāvātiem tūrisma pakalpojumiem krastā, ar akvakultūru saistītu tūrismu un ar sporta un/vai atpūtas zveju saistītu tūrismu; šis jēdziens būtu jādefinē, rēķinoties ar to, cik daudz dažādos veidos šos pasākumus varētu īstenot, obligāti apspriežoties ar visām ieinteresētajām personām un nodrošinot, ka zvejas tūrisms tiek uzskatīts par nodarbošanos, ko zvejnieki veic papildus savam pamatdarbam, proti, zvejošanai, nepārejot uz citu nozari, kas nav zivsaimniecība;

12.  uzmanību jo īpaši vērš uz to, ka ir svarīgi nošķirt dažādus zvejas tūrisma veidus, kas cita starpā ir zvejošanas (zivju loma un uz zvejnieku tradicionālo dzīvesveidu krastā orientēts) tūrisms, atpūtas un izklaides pasākumi uz ūdens jūrā un piekrastē, atpūtas zveja (tostarp makšķerēšanas tūrisms), zveja iekšzemes ūdeņos, no atpūtas un izklaides pasākumiem, kuri saistīti ar vēstures un kultūras mantojuma objektiem un vērsti uz sinerģijas veidošanu ar augstas kvalitātes primārās ražošanas produktu tirgvedības iniciatīvām, un vienlaikus nodrošina, ka tiek saudzēts dabas mantojums, aizsargāti dzīvnieki un saglabāta bioloģiskā daudzveidība;

13.  aicina Komisiju ņemt vērā to, cik ļoti dažādi ir tūrismā iesaistītie ES zvejniecības nozares operatori, un attiecīgi pieņemt kopīgus noteikumus par kuģošanas drošību, par veselības un higiēnas prasībām, kas jāievēro uz kuģiem, kurus izmanto zvejas tūrismam, un par iespējamiem nodokļu atvieglojumiem, ar nosacījumu, ka visi minētie elementi ir pietiekami elastīgi, lai līdzsvarotu būtiskākās atšķirības starp atsevišķām zvejnieku saimniecībām un zvejas kuģiem, un ļauj saglabāt reģionu īpašo specifiku;

14.  iesaka pielāgojumus, kas obligāti jāveic, lai motorizētus kuģus pārbūvētu zvejas tūrisma vajadzībām, cita starpā īstenot arī pēc dekarbonizācijas un energoefektivitātes principa;

15.  uzskata, ka ir vēlams nodrošināt šādiem tūristiem pienācīgas transporta un izmitināšanas iespējas un arī sabiedrisko vietu uzturēšanu un uzkopšanu, kad vien tas nepieciešams, jo ir jāpanāk, lai darbība tūrisma jomā būtu sekmīga ilgtermiņā;

16.  aicina dalībvalstis pildīt savas saistības saskaņā ar ES Ūdens pamatdirektīvu un Jūras stratēģijas pamatdirektīvu, lai panāktu labu piekrastes un jūras ūdeņu stāvokli, tādēļ jo īpaši nodrošinot resursu efektīvāku izmantošanu un veicot iedarbīgus pasākumus, ar ko nepieļauj piesārņojuma un atkritumu rašanos un tos likvidē;

17.  aicina dalībvalstis mazināt administratīvo slogu, vienkāršojot licencēšanas un citas birokrātiskās procedūras;

18.  uzsver, ka zvejas tūrisma nozarē ir jādarbojas, garantējot bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, Natura 2000 tīkla teritoriju un aizsargājamo jūras teritoriju saglabāšanu, un ka tāpēc ir plašāk jāveido dialogs un sinerģija ar citām attiecīgajām dalībvalstīm;

19.  uzskata, ka būtu jārīko apmācības kursi zvejniekiem un zivju audzētājiem, kā arī viņu ģimenes locekļiem un visiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri šajā procesā piedalās, un ka tas ir jādara, lai viņi iegūtu tūristu uzņemšanai un garantētai drošībai vajadzīgās valodu prasmes un zināšanas un lai plašākai sabiedrībai varētu sniegt informāciju par jūras bioloģiju, vietējām zivju sugām, vidi un kultūras tradīcijām; aicina Komisiju un Padomi atzīt, cik nozīmīga ir sieviešu darbošanās zvejas tūrisma nozarē un cik tā ir svarīga ilgtspējīgai attīstībai no zvejas atkarīgās teritorijās, un tā garantēt sieviešu līdztiesīgu līdzdalību;

20.  aicina gan dalībvalstis, gan reģionālās un vietējās pašpārvaldes vērienīgi izplatīt informāciju par Komisijas izveidoto Eiropas darbvietu mobilitātes portālu EURES, kur darba meklētāji un darba devēji var uzzināt, kādi ir darba piedāvājumi un kādas prasmes un izglītība ir vajadzīga darbam „ūdeņu nozarē”, un popularizēt ikvienam pieejamus kvalifikācijas celšanas vai pārkvalificēšanās tiešsaistes kursus tūrisma vadības un novatoriska zvejas tūrisma jomā;

21.  aicina Komisiju Eiropas mazo uzņēmumu portālā izveidot īpašu sadaļu, kas palīdzētu uzņēmējiem un/vai zvejniekiem atrast finansējumu savai darbībai zvejas tūrisma jomā;

22.  uzskata, ka zvejas apgabalos priekšroka jādod arodprasmju iegūšanai tādās jomās kā digitālā tirgvedība, komunikācijas pārvaldība un uzturēšana sociālajos plašsaziņas līdzekļos, sociālo un kultūras aspektu pārvaldība un valodu prasmes, jo zvejas tūrisma piedāvājums ir ne vien jāveido, bet arī jāreklamē;

23.  uzskata, ka ir svarīgi panākt, lai katram tūrisma piedāvājumam būtu savs īpašs veidols, kas katrā atsevišķā gadījumā būtu nosakāms pēc stratēģijas, kuras pamatā ir tieši konkrētajai vietai raksturīgās iezīmes un ar tām saistītā specializēšanās, un pēc resursiem, kas ir pieejami; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis popularizēt ilgtspējīgus tūrisma un ekotūrisma veidus, šajā nolūkā neaizmirstot arī par novatoriskām tirgvedības stratēģijām, kas būtu īstenojamas, galvenokārt pievēršoties tradīciju un ilgtspējas raksturlielumiem, un kas būtu pastāvīgi jāuzrauga, lai līdzsvarotu piedāvājumu un pieprasījumu;

24.  prasa izstrādāt kompleksus piedāvājumus, kuri ļautu klientiem gūt vispusīgu pieredzi un būtu veidoti, strukturēti un sinerģiski apvienojot visu, ko attiecīgā teritorija par piedāvāt, un pieprasa veidot partnerattiecības, lai klientus varētu piesaistīt ar tūrisma dinamiku, kura jau darbojas tradicionālās zvejas apgabaliem blakusesošajās teritorijās (piemēram, kā konferenču un/vai karjeras tūrisms);

25.  aicina Komisiju atbalstīt un veicināt zvejnieku saimniecību un zvejniecībā nodarbināto līdzdalību arī tādos projektos, kas saistīti ar kultūras un tradīciju tūrismu, piemēram, no jauna atklājot jūrā braukšanas prasmes un tradicionālās zvejas vietas un arodus;

26.  atzīmē, ka tūrisma operatoriem un zvejniekiem ir svarīgi sadarboties, lai maksimāli izmantotu zvejas tūrisma piedāvātās iespējas;

27.  uzsver, ka tūrisms, kas saistīts ar dzīvās dabas vērošanu savvaļā, ir svarīgs, jo īpaši vaļu vērošana, taču pret savvaļas augu un dzīvnieku dabiskajām dzīvotnēm un bioloģiskajām vajadzībām ir jāizturas ar cieņu; šāds tūrisms varētu būt izdevīgs no izglītības, vides un zinātnes viedokļa un nodrošināt arī citus sociālekonomiskus ieguvumus, un tas varētu palīdzēt labāk iepazīt un augstāk novērtēt šīs unikālās sugas un viņu trauslo dzīvesvidi;

28.  aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašvaldības nodrošināt ilgtspējīgu un novatorisku infrastruktūru, kas ietvertu arī interneta savienojumus un informācijas tehnoloģijas, tā palīdzot veicināt zvejas tūrisma attīstību un jau izveidotās jūru, upju un ezeru infrastruktūras atjaunošanu;

29.  aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašvaldības intensīvāk īstenot reklāmas un komunikācijas kampaņas, piemēram, saistībā ar tādām iniciatīvām kā „Eiropas labākie galamērķi” un „Eiropas Kultūras mantojuma gads” (2018) un arī ar citām līdzīgām iniciatīvam, kuru mērķis ir pilnveidot zināšanas un vairot izpratni par tradicionālo zvejošanas kultūru un akvakultūru; mudina ieinteresētās personas ķerties pie iespējām piesaistīt gan tūristus, gan viesus, kuri var ceļot arī pirms vai pēc tūrisma sezonas;

30.  uzskata, ka atbildīgos un ilgtspējīgos darījumdarbības modeļos, ar ko dažādo zivsaimniecības nozari, ir jāparedz cieņas pilna attieksme pret vietējām zvejnieku kopienām un jāpalīdz tām saglabāt savu identitāti; jo īpaši uzsver, ka ar tūrismu saistītajai atpūtas zvejai būtu jāatbilst mazo vietējo nerūpnieciskās zvejas uzņēmumu interesēm;

31.  uzskata, ka zvejas (zivju loma un uz zvejnieku tradicionālo dzīvesveidu krastā orientētu) tūrismu ir svarīgi attīstīt kā aktīvās atpūtas veidu, kam ir nozīmīgas blakus priekšrocības, piemēram, jūrniecības kultūras un zvejas tradīciju popularizēšana un izglītošana par tādiem jautājumiem kā izpratne par vidi un sugu saglabāšana;

32.  norāda, ka ir jāmeklē iespējas, kā palielināt iespējamo pieprasījumu pēc attiecīgi pielāgotas konstrukcijas kuģiem, paplašinot piedāvājumu, lai piesaistītu, piemēram, izglītības nozares pārstāvjus, kas guvuši ar lauksaimniecības nozares iekļaušanu mācību procesā saistītu pieredzi, īstenojot izglītojošus projektus lauku saimniecībās;

33.  uzsver, ka produktu klāsta dažādošanai ir nepieciešami atbilstoši reklāmas pasākumi un ka ir vajadzīga stratēģija, kas nodrošina zvejnieku mērķgrupas atpazīstamību, cita starpā arī pārrobežu līmenī īstenojamas reklāmas piedāvājumu iniciatīvas;

34.  tāpēc uzskata, ka vietējām zvejnieku kopienām galamērķos, kuri atrodas tajā pašā reģionā, būtu jāapsver iespēja sadarboties, lai sāktu īstenot kopīgas tirgvedības kampaņas, kā bija ierosināts 2015. gada 29. oktobra Parlamenta rezolūcijā par jauniem izaicinājumiem un koncepcijām tūrisma veicināšanai Eiropā(14), un lai uz starptautiskās sadarbības pamata popularizētu kopīgas tirgvedības platformas, kas jo īpaši pievēršas reklāmai un pārdošanai tiešsaistē;

35.  uzskata, ka minētajā tirgvedības stratēģijā vajadzētu veidot sinerģiju starp tirgvedības iniciatīvām, ar ko popularizē kvalitatīvus svaigus vai pārstrādātus produktus, gastronomiju un tūrismu, un pēc teritoriālā principa iedalīt šīs iniciatīvas grupās, kuras ir saskanīgas kultūras, ar ražošanu saistīta vai vides aspekta ziņā un/vai ir balstītas uz sinerģiju;

36.  uzskata, ka ir jāsaglabā tradicionālā prakse un paņēmieni (tādi kā almadraba un xeito), jo piekrastes reģionos tie ir cieši saistīti ar identitāti un dzīvesveidu, un ka tie būtu jāatzīst par kultūras mantojuma elementu;

37.  norāda, ka ir svarīgi ieguldīt zivsaimniecības dažādošanā, lai popularizētu tradīcijas, vēsturi un zvejniecības mantojumu kopumā (tostarp tradicionālos zvejas rīkus un paņēmienus);

38.  norāda, ka ir svarīgi ieguldīt zivsaimniecības dažādošanā, lai popularizētu vietējo zivju produktu pārstrādi;

39.  aicina dalībvalstis pieņemt stratēģijas, ar ko varētu pārvarēt sezonalitātes problēmu, kura ietekmē darbību tūrisma jomā, un viena no iespējām ir rīkot kulinārijas festivālus un pasākumus, gadatirgus/tirdziņus ostās un ciematos(15), veidot tematiskos parkus un muzejus (iedvesmojoties no Spānijas un Četaras piemēra), kur pasākumi varētu notikt jebkurā gada laikā neatkarīgi no laikapstākļiem un apstākļiem jūrā;

40.  ir pārliecināts, ka gan alternatīvu, gan tieši uz tūrismu vērstu produktu līdzsvarots piedāvājums un šo produktu pienācīga popularizēšana un tirgvedība var palīdzēt pārvarēt ar sezonalitāti saistītās problēmas;

41.  uzskata, ka dalībvalstīm, reģioniem un ieinteresētajām personām ir svarīgi apmainīties ar labāko praksi, jo trūkst sinerģijas starp uzņēmumiem dažādos ES jūras baseinos, un šādas sinerģijas trūkums ir sadrumstalotības un ierobežotu ekonomisko priekšrocību iemesls; atzīmē, ka pētniecības institūti, muzeji, tūrisma uzņēmumi, Natura 2000 tīkla teritoriju un aizsargājamo jūras teritoriju pārvaldības struktūras, tradicionālās konservēšanas un pārstrādes rūpniecības uzņēmumi un citas ieinteresētās personas būtu jāmudina uz sadarbību, lai tie kopīgi izstrādātu ilgtspējīgus un novatoriskus produktus, kas nodrošinātu ne vien ekonomiskā kapitāla pieaugumu, bet arī atbilstu viesu vēlmēm; uzsver, ka attiecīgās darbības būtu jāiekļauj saskaņotā vispārējā sistēmā, kas veidota, lai popularizētu ilgtspējīgu un atbildīgu tūrismu attiecīgajos baseinos; uzskata, ka šajā sakarībā nozīmīga ir zivsaimniecības nozares vietējo rīcības grupu darbība un ka tāpēc tās būtu jānodrošina ar pienācīgu finansējumu;

42.  aicina dalībvalstis un Komisiju stiprināt vietējo, reģionālo un valsts iestāžu savstarpējo saikni ar saikni ar ES, lai popularizētu tādus pārvaldības modeļus, kas ļauj īstenot transversālu politiku, tiecoties uz augstākiem mērķiem dažādās darbības jomās, tostarp ilgtspējīgas un iekļaujošās izaugsmes jomā;

43.  aicina Komisiju FARNET un zivsaimniecības nozares vietējo rīcības grupu struktūrā sekmēt visaptverošu Eiropas līmeņa dialogu starp ostu pārstāvjiem, tūrisma nozares ieinteresētajām personām un vides ekspertiem;

44.  aicina valsts iestādes un aģentūras ciešāk sadarboties ar tūrisma aģentūrām un lielu prioritāti piešķirt jūras nozaru ekonomikas dažādošanai, atsaucoties tieši uz jūras tūrismu un nozarēm, kuras to papildina; atzīmē, ka dažādošanas nolūkā attiecīgos gadījumos tūrisma pakalpojumu komplektā un tirgvedības kampaņā būtu jāiekļauj arī makšķerēšana jūrā, un tas jo īpaši attiecas uz salām un piekrastes teritorijām; uzsver, ka par prioritāti būtu jāuzskata zvejas kuģu — gan to, kurus izmanto komerciālai, mazapjoma un tradicionālai zvejai, gan jūras tūrisma kuģu — licencēšana divējādai izmantošanai un ka būtu jāpiešķir dotācijas, lai palīdzētu tos pārbūvēt;

45.  aicina Komisiju, dalībvalstis, vietējās un reģionālās pašvaldības, attiecīgās nozares pārstāvjus un citas ieinteresētās personas uz mērķtiecīgu rīcību saskaņā ar ES politikas nostādnēm, kuras ietekmē zivsaimniecības un akvakultūras nozari; norāda, ka ir jāpieņem labākās prakses rokasgrāmata ar svarīgāko piemēru izklāstu, lai rosinātu arī citus uzņēmumus attiecīgi rīkoties; norāda, ka ir jāiesaista arī vietējās zinātnieku aprindas, lai nepieļautu vides problēmas;

46.  uzsver videi draudzīgu darījumdarbības modeļu nozīmi un tāpēc iesaka vietējām rīcības grupām (piemēram, zivsaimniecības nozares vietējām rīcības grupām un lauku vietējām rīcības grupām) vienmēr strādāt ciešā sadarbībā ar vides ekspertiem;

47.  prasa piešķirt mērķfinansējumu, kas ir vajadzīgs, lai izveidotu Eiropas mēroga tīklu apmaiņai ar labāko praksi un zvejas darbību kartēšanai, kurš ietvertu informāciju par nozīmīgiem objektiem un katras zvejnieku kopienas īpašībām;

48.  cer, ka tiks izmantoti īpaši atbalsta mehānismi (saistībā ar EJZF un/vai citiem instrumentiem), ko ārkārtas gadījumā (piemēram, ja ir notikusi dabas katastrofa) var izmantot teritorijās, kur zvejniecība un zvejas tūrisms ir vienīgais ienākumu avots;

49.  uzskata, ka ir jārosina piešķirt finansējumu tāda veida pasākumiem, kas noteikti saskaņā ar EJZF, Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF), Eiropas Sociālo fondu (ESF) un Kohēzijas fondu, pētniecības pamatprogrammu un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), šajā nolūkā cieši sadarbojoties ar konsultantiem no Eiropas Investīciju bankas (EIB), un ka ir jānodrošina iespējas vieglāk saņemt aizdevumus ar atvieglotiem nosacījumiem, jo tā var novērst grūtības, ar kurām saskaras tieši sievietes, cenšoties atrast finanšu līdzekļus projektiem, kas atbilst vajadzīgajiem kritērijiem, lai tos iekļautu valsts programmās;

50.  uzsver, ka 2007.–2013. gada plānošanas periodā zivsaimniecības nozares vietējām rīcības grupām bija pieejami EUR 486 miljoni EZF līdzekļu un ka minētajā periodā tika atbalstīti aptuveni 12 000 vietējo projektu;

51.  mudina dalībvalstis un zivsaimniecības nozares vietējās rīcības grupas maksimāli lietderīgi izmantot pieejamos līdzekļus un, ja vien iespējams, izmantot arī finansējumu no vairākiem avotiem (kopā ar ERAF, Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) vai ESF);

52.  aicina dalībvalstis izveidot reģionāla līmeņa kontaktpunktus, lai sniegtu vajadzīgo informāciju un atbalstu;

53.  iesaka zivsaimniecības nozares vietējām rīcības grupām cieši sadarboties ar tūrisma nozares ekspertiem, lai izvēlētos projektus un atbilstošu finansējumu, izmantojot EJZF programmas 4. virzienu, kas paredzēts darbības dažādošanai zivsaimniecības apgabalos;

54.  norāda, ka iniciatīvām, kuras zvejnieku kopienās rosina īstenot sievietes, EJZF piešķir īpašu finansiālo atbalstu;

55.  aicina dalībvalstis EZJF finansējuma saņemšanai atbilstošu darbību atlases kritērijus noteikt tā, lai panāktu, ka finansētajās darbībās ir pienācīgi integrēta un tiek veicināta dzimumu līdztiesība (piemēram, atsaucoties uz darbībām, kuras īpaši paredzētas sievietēm vai kuras īsteno sievietes);

56.  aicina Komisiju veikt pētījumu par šādu darbību sociālekonomisko ietekmi un ietekmi uz vidi;

57.  aicina Komisiju izvērtēt atpūtas zvejas sociālekonomisko ietekmi uz iekšzemes tūrismu, sevišķi lauku rajonos, un ierosināt pasākumus, ko varētu īstenot reģioni, kuros šādas zvejas iespējas vēl arvien netiek pilnībā izmantotas;

58.  aicina dalībvalstis un Komisiju uzlabot datu vākšanas un pārvaldības procesu attiecībā uz zvejas tūrismu;

59.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, dalībvalstu valdībām un konsultatīvajām padomēm.

(1) OV L 354, 28.12.2013., 22. lpp.
(2) OV L 149, 20.5.2014., 1. lpp.
(3) OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.
(4) OV C 419, 16.12.2015., 167. lpp.
(5) OV C 75, 26.2.2016., 24. lpp.
(6)Indagine sulle abitudini e opinioni dei cittadini nel comprensorio del GAC „il mare delle Alpi” – Analisi della pescaturismo in Italia come strumento di sviluppo sostenibile” (2015).
(7) Cenasca Cisl et al. L’integrazione della pesca con altre attività produttive – La pescaturismo come modello sociale e culturale (2005).
(8)Indagine sulle abitudini e opinioni dei cittadini nel comprensorio del GAC „il mare delle Alpi” – Analisi della pescaturismo in Italia come strumento di sviluppo sostenibile” (2015).
(9) Cenasca Cisl et al. L’integrazione della pesca con altre attività produttive – La pescaturismo come modello sociale e culturale (2005).
(10)Indagine sulle abitudini e opinioni dei cittadini nel comprensorio del GAC „il mare delle Alpi” – Analisi della pescaturismo in Italia come strumento di sviluppo sostenibile” (2015).
(11) Socio-economic analysis on fisheries-related tourism in EUSAIR, Nemo project 1M-MED14-11, WP2, Action 2.3.
(12) European Parliament. Perspectives for the development of tourism activities related to fishing, IP/B/PECH/IC/2013-103 (2014).
(13) European Parliament. Perspectives for the development of tourism activities related to fishing, IP/B/PECH/IC/2013-103 (2014).
(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0391.
(15) Piemēram, Siļķu flotes svētki un Ostas svētki Nīderlandē.


Noilguma termiņi attiecībā uz satiksmes negadījumiem
PDF 480kWORD 61k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlija normatīvā rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par noilguma termiņiem attiecībā uz satiksmes negadījumiem (2015/2087(INL))
P8_TA(2017)0281A8-0206/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. panta 4. punktu un 81. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (Hartas) 47. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Konvencijas par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību (ECTK) 6. pantu un ar to saistīto judikatūru,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (ES Tiesas) judikatūru par valsts procesuālās autonomijas un efektīvas tiesiskās aizsardzības principiem(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II)(2) (Roma II regulu),

–  ņemot vērā 1971. gada 4. maija Hāgas konvenciju par ceļu satiksmes negadījumiem piemērojamiem tiesību aktiem (1971. gada Hāgas konvenciju par ceļu satiksmes negadījumiem),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīvu 2009/103/EK par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību(3) (Mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas direktīvu),

–  ņemot vērā Eiropas Konvenciju par termiņu aprēķināšanu(4),

–  ņemot vērā Parlamentārās izpētes pakalpojumu dienesta (EPRS) Eiropas pievienotās vērtības nodaļas veikto Eiropas pievienotās vērtības novērtējuma pētījumu “Noilguma termiņi attiecībā uz ceļu satiksmes negadījumiem”, kas pievienoti Eiropas Parlamenta normatīvajam patstāvīgajam ziņojumam(5),

–  ņemot vērā ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu „Pārrobežu satiksmes negadījumi ES — bezvadītāja automobiļu iespējamā ietekme”(6),

–  ņemot vērā Komisijas pētījumu “Kompensācijas pārrobežu ceļu satiksmes negadījumos cietušajam personām ES — valstu prakses salīdzinājums, problēmu analīze un iespējamo risinājumu novērtējums pārrobežu cietušo stāvokļa uzlabošanai”(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 20. aprīļa paziņojumu „Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas nodrošināšana Eiropas pilsoņiem – Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns”(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 1. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par noilguma termiņiem pārrobežu strīdos attiecībā uz miesas bojājumiem un nāves gadījumiem(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2003. gada 22. oktobra rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvas 72/166/EEK, 84/5/EEK, 88/357/EEK un 90/232/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/26/EK par transportlīdzekļu lietošanas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu(10),

–  ņemot vērā Reglamenta 46. un 52. pantu;

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0206/2017),

A.  tā kā Savienības dalībvalstīs ievērojami atšķiras noilguma noteikumi saistībā ar prasībām par kaitējuma atlīdzību, tāpēc nav pat divu dalībvalstu, kuras noilguma noteikumus piemēro vienādi; tā kā papildus tam attiecīgais noilgums ir jānosaka, pamatojoties uz dažādiem faktoriem, tostarp to, vai tas ir saistīts ar kriminālprocesu un vai prasībai ir delikta vai līgumisks raksturs;

B.  tā kā valstu noilguma sistēmas tādējādi ir ļoti sarežģītas un bieži vien ir grūti saprast, kāds ir piemērojamais vispārējais noilgums, kad un kādos apstākļos sāk piemērot noilgumus un kā tie tiek apturēti, pārtraukti vai pagarināti;

C.  tā kā ārvalstu noilguma noteikumu nezināšanas dēļ var tikt zaudētas tiesības pieteikt citādi pamatotu prasību vai arī cietušajiem var rasties citādi šķēršļi attiecībā uz piekļūšanu tiesu iestādēm, proti, papildu izmaksas un kavēšanās;

D.  tā kā pašlaik ir pieejami tikai ierobežoti statistikas dati par tādu prasības pieteikumu noraidīšanu, kas attiecas uz pārrobežu ceļu satiksmes negadījumos radītā kaitējuma atlīdzību noilguma perioda beigšanās dēļ;

E.  tā kā attiecībā uz pārrobežu ceļu satiksmes negadījumiem vienīgā joma, kurā prasību iesniegšana jau ir saskaņota Savienības līmenī, ir saistīta ar Mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas direktīvas 18. pantu, kas saskaņā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanas civiltiesisko atbildību cietušajiem ļauj pieprasīt kompensāciju savā mītnes valstī, iesniedzot prasību tieši attiecīgajai apdrošināšanas sabiedrībai vai attiecīgajai kompensācijas iestādei(11);

F.  tā kā noilguma termiņi ir svarīga un neatņemama daļa dalībvalstu civiltiesiskās atbildības sistēmās, ko piemēro satiksmes negadījumu situācijās, kurās īss noilguma termiņš var līdzsvarot pārāk stingrus atbildības noteikumus vai dāsnu zaudējumu atlīdzību;

G.  tā kā prasījumu noilguma noteikumu pieņemšana ir ļoti svarīga, lai nodrošinātu juridisko noteiktību un strīdu galīgumu; tā kā atbildētāja tiesības uz juridisko noteiktību un strīdu galīgumu tomēr būtu jālīdzsvaro ar prasītāja pamattiesībām uz piekļuvi tiesu iestādēm un efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, un nevajadzīgi īsi noilguma periodi varētu kavēt efektīvu tiesu iestāžu pieejamību Savienībā;

H.  tā kā sakarā ar pastāvošajām atšķirībām attiecībā uz noilguma noteikumiem un dažādu veidu problēmām, kas ir tieši saistītas ar atšķirīgajiem valstu noteikumiem, kas reglamentē starpvalstu gadījumus saistībā ar miesas bojājumiem un kaitējumu īpašumam, noteikts saskaņošanas līmenis ir vienīgais veids, kā nodrošināt pienācīgu noteiktības, paredzamības un vienkāršošanas līmeni attiecībā uz to, kā piemērojami dalībvalstu noteikumi par noilgumu saistībā ar pārrobežu ceļu satiksmes negadījumiem;

I.  tā kā ar šādu likumdošanas iniciatīvu būtu jāpanāk taisnīguma līdzsvars starp tiesvedības pusēm attiecībā uz jautājumiem par noilguma noteikumiem un jāatvieglo termiņu aprēķināšana un to tecējuma apturēšana; tā kā tādēļ ir paredzēta mērķtiecīga pieeja, ņemot vērā arvien pieaugošo pārrobežu satiksmes apjomu Savienībā, taču neveicot visa dalībvalstu tiesiskā regulējuma pārskatīšanu,

1.  atzīst, ka satiksmes negadījumos cietušo situācija pēdējo gadu desmitu laikā ir ievērojami uzlabojusies, tostarp starptautisko privāttiesību jurisdikcijas līmenī, un personas, kuras cietušas valstī, kurā tās nedzīvo, var vērsties savas dzīvesvietas valsts tiesu iestādēs, lai izvirzītu jebkādu tiešu prasību pret transportlīdzekļa atbildības apdrošinātāju vai kompensācijas iestādēm;

2.  tomēr norāda, ka atkarībā no prasības iesniegšanas valsts Savienībā turpina pastāvēt divi paralēli režīmi, kas reglamentē satiksmes negadījumos piemērojamos tiesību aktus, proti, tiek piemērota vai nu 1971. gada Hāgas konvencija par ceļu satiksmes negadījumiem vai arī Roma II regula, kas, apvienojumā ar tiesas izvēles iespējām, ko nodrošina Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1215/2012(12), rada juridisko nenoteiktību un sarežģītību, kā arī potenciālas iespējas izvēlēties labvēlīgāko tiesu;

3.  atgādina, ka pārrobežu tiesvedībā izmeklēšana un pārrunas bieži vien ir daudz ilgākas nekā prasību gadījumā pašu valstī; šajā saistībā uzsver, ka šādas problēmas varētu būt vēl izteiktākas, ja būs iesaistītas jaunās tehnoloģijas, piemēram, bezvadītāja automobiļi;

4.  šajā sakarībā atgādina, ka noilguma noteikumu joma būtu jāsaprot kā tāda, kas ietilpst pasākumos saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 67. panta 4. punkta un 81. panta nozīmē;

5.  norāda, ka vienoti minimālie noteikumi attiecībā uz noilgumu pārrobežu strīdos ir ļoti svarīgi, lai gan nodrošinātu, ka pārrobežu ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām ir pieejami efektīvas tiesiskās aizsardzības līdzekļi, gan garantētu juridisko noteiktību;

6.  uzsver, ka nesamērīgi īsi noilguma termiņi valstu tiesību sistēmās ir uzskatāmi par šķērsli tiesu iestāžu pieejamībai dalībvalstīs, un tādējādi var tikt pārkāptas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas nostiprinātas Hartas 47. pantā un ECKT 6. pantā;

7.  uzsver, ka būtiskās atšķirības starp dalībvalstu tiesību normām attiecībā uz noilguma periodiem pārrobežu ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām rada turpmākus šķēršļus, iesniedzot prasību par zaudējumu atlīdzību attiecībā uz miesas bojājumiem un kaitējumu īpašumam, kas radušies citās dalībvalstīs, kas nav viņu pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts;

8.  aicina Komisiju nodrošināt, lai e-tiesiskuma portālā būtu pieejama un pastāvīgi tiktu atjaunināta vispārīga informācija par dalībvalstu noilguma noteikumiem saistībā ar prasībām par kompensāciju pārrobežu satiksmes negadījumos nodarīta kaitējuma gadījumā;

9.  turklāt aicina Komisiju veikt pētījumu par dalībvalstīs piešķirto aizsardzību nepilngadīgajiem un personām ar invaliditāti attiecībā uz noilguma termiņu tecējumu, un par nepieciešamību noteikt minimālo noteikumu kopumu Savienības līmenī, lai nodrošinātu to, ka minētās personas nezaudē savas tiesības pieprasīt kompensāciju, ja tās iesaistītas pārrobežu ceļu satiksmes negadījumā, un ka tām Savienībā ir garantēta efektīva tiesu iestāžu pieejamība;

10.  prasa Komisijai iesniegt uz LESD 81. panta 2. punktu balstītu tiesību akta priekšlikumu par noilguma termiņiem attiecībā uz miesas bojājumiem un kaitējumu īpašumam pārrobežu ceļu satiksmes negadījumos, ievērojot šā dokumenta pielikumā sniegtos ieteikumus;

11.  uzskata, ka prasītajam priekšlikumam nebūs finansiālas ietekmes;

12.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un pielikumā sniegtos ieteikumus nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

REZOLŪCIJAS PIELIKUMS:

IETEIKUMI EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVAI PAR VIENOTIEM NOILGUMA TERMIŅIEM ATTIECĪBĀ UZ PĀRROBEZU CEĻU SATIKSMES NEGADĪJUMIEM

A.  PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA PRINCIPI UN MĒRĶI

1.  Eiropas Savienībā tiesību īstenošana tiesās joprojām lielā mērā ir atkarīga no dalībvalstu procesuālajiem noteikumiem un prakses. Dalībvalstu tiesas ir arī Savienības tiesas. Tāpēc šīm tiesām lietu izskatīšanas laikā ir jānodrošina taisnīgums, tiesiskums un efektivitāte, kā arī Savienības tiesību aktu efektīva piemērošana, garantējot Eiropas pilsoņu tiesību aizsardzību visā Eiropas Savienībā.

2.  Savienība sev ir noteikusi mērķi uzturēt un pilnveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Saskaņā ar prezidentvalsts secinājumiem Eiropadomes 1999. gada 15. un 16. oktobra Tamperes sanāksmē un jo īpaši to 38. punktu, būtu jāsagatavo jauni procesuālo tiesību akti pārrobežu gadījumos, jo īpaši attiecībā uz tiem elementiem, kuri ir svarīgi sekmīgai tiesu iestāžu sadarbībai un labākai tiesu iestāžu pieejamībai, piemēram, pagaidu pasākumi, pierādījumu iegūšana, naudas maksājumu rīkojumi un termiņi.

3.  Par nepieciešamiem uzskatāmi vienoti minimālie noteikumi attiecībā uz noilgumu, kas piemērojami starpvalstu gadījumos saistībā ar miesas bojājumiem un kaitējumu īpašumam ceļu satiksmes negadījumos, lai tādējādi samazinātu šķēršļus prasītājiem, īstenojot to tiesības citā dalībvalstī, kas nav viņu dzīvesvietas valsts.

4.  Vienoti minimālie noteikumi attiecībā uz noilgumu radītu lielāku noteiktību un paredzamību un mazinātu risku, ka pārrobežu ceļu satiksmes negadījumos cietušie saņem nepietiekamu kompensāciju.

5.  Ierosinātās direktīvas mērķis ir izveidot īpašu noilguma režīmu pārrobežu gadījumos, kas nodrošinātu efektīvu piekļuvi tiesu iestādēm un atvieglotu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, novēršot šķēršļus, kas kavē iedzīvotāju brīvu pārvietošanos dalībvalstu teritorijā.

6.  Ar ierosināto direktīvu nav paredzēts aizstāt valstu civiltiesiskās atbildības sistēmas kopumā, bet, ievērojot valstu īpatnības, tās mērķis ir gan noteikt vienotus minimālos noteikumus attiecībā uz noilguma termiņiem prasībām, uz kurām attiecas Direktīva 2009/103/EK un kam ir pārrobežu raksturs.

7.  Šis priekšlikums atbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, jo dalībvalstis nevar rīkoties pašas, lai paredzētu minimālo noteikumu kopumu attiecībā uz noilgumu, un priekšlikums nepārsniedz to, kas ir absolūti nepieciešams, lai nodrošinātu tiesu iestāžu efektīvu pieejamību un juridisko noteiktību Savienībā.

B.  PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA TEKSTS

Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par vienotiem noilguma termiņiem attiecībā uz pārrobežu ceļu satiksmes negadījumiem

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 67. panta 4. punktu un 81. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta pieprasījumu Eiropas Komisijai,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)  Savienība ir izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Savienībai ir jāpieņem pasākumi, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, jo īpaši tad, kad tas nepieciešams iekšējā tirgus pienācīgai darbībai.

(2)  Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. panta 2. punktu šie pasākumi ietver pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt, inter alia, tiesu iestāžu efektīvu pieejamību un šķēršļu likvidēšanu civillietu pienācīgai izskatīšanai, vajadzības gadījumā sekmējot dalībvalstīs piemērojamo civilprocesuālo normu saderību.

(3)  Komisijas 2010. gada 20. aprīļa paziņojumā „Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas nodrošināšana Eiropas pilsoņiem – Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns”(13) norādīts, ka iedzīvotājiem, kuri devušies uz citu dalībvalsti un nelaimīgi iekļuvuši satiksmes negadījumā, ir nepieciešama juridiskā noteiktība par apdrošināšanas prasību noilgumu periodiem. Šajā sakarībā tika paziņots, ka 2011. gadā pieņems jaunu Regulu par pārrobežu ceļu satiksmes negadījumu noilgumu periodiem.

(4)  Noilguma noteikumi būtiski ietekmē ne tikai cietušo personu tiesības uz tiesu iestāžu pieejamību, bet arī to materiālās tiesības, jo tiesības nevar pastāvēt bez to pienācīgas un atbilstošas aizsardzības. Šīs direktīvas mērķis ir veicināt vienotu noilguma termiņu piemērošanu saistībā ar pārrobežu ceļu satiksmes negadījumiem, lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi tiesu iestādēm Savienībā. Vispārēji atzītās tiesības uz tiesas pieejamību ir vēlreiz apstiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (Hartas) 47. pantā.

(5)  Prasība pēc juridiskās noteiktības un nepieciešamība nodrošināt taisnīgumu individuālos gadījumos ir būtiski elementi jebkurā tieslietu jomā. Tādēļ, lai garantētu minētā principa piemērošanu, ir nepieciešami vienoti noilguma termiņi, kas palielinās juridisko noteiktību un strīdu galīgumu, kā arī veicinās izpildes sistēmas efektivitāti.

(6)  Šīs direktīvas noteikumi būtu jāpiemēro prasībām, kuras ietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/103/EK(14) darbības jomā un kurām ir pārrobežu raksturs.

(7)  Dalībvalstīm nebūtu jāliedz attiecīgos gadījumos piemērot šīs direktīvas nosacījumus arī attiecīgās iekšzemes ceļu satiksmes negadījumu lietās.

(8)  Visas dalībvalstis ir 1950. gada 4. novembra Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECKT) līgumslēdzējas puses. Šajā direktīvā minētie jautājumi būtu jārisina atbilstīgi minētajai konvencijai, jo īpaši ņemot vērā tiesības uz taisnīgu tiesu un efektīvu tiesību aizsardzību.

(9)  Princips lex loci damni ir vispārīgs noteikums, ko paredz Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007(15) attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem gadījumos, kad nodarīti miesas bojājumi vai kaitējums īpašumam, un šie piemērojamie tiesību akti līdz ar to būtu jānosaka, pamatojoties uz to, kur radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī vai valstīs varētu rasties netiešas sekas. Ievērojot minētās regulas 15. panta h) punktu, ārpuslīgumiskām saistībām piemērojamajos tiesību aktos konkrēti reglamentē to, kā saistības var izbeigt, un noilguma un ierobežojuma noteikumus, tostarp noteikumus par noilguma vai ierobežojuma termiņa sākuma brīdi, pārtraukšanu vai apturēšanu.

(10)  Ceļu satiksmes negadījumu jomā personām, kuras cietušas valstī, kurā tās nedzīvo, var būt ļoti sarežģīti salīdzinoši īsā laikā no ārvalstu jurisdikcijas iegūt pamatinformāciju par negadījumu, piemēram, ziņas par atbildētāju un iespējamo atbildību attiecīgajā lietā. Var paiet arī ievērojams laiks, iekams tiek noskaidrots atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvis vai apdrošināšanas sabiedrība, kurai ar lietu ir jānodarbojas, tiek savākti pierādījumi par negadījumu un nepieciešamie dokumenti tiek iztulkoti.

(11)  Pārrobežu ceļu satiksmes negadījumos nereti gadās, ka prasītājs uzsākt pārrunas ar atbildētāju tikai tad, kad noilguma termiņš jau gandrīz beidzies. Tas visbiežāk gadās tad, kad kopējais laika ierobežojums ir sevišķi īss, vai kad nav skaidrības par to, kā laika tecējumu var apturēt vai pārtraukt. Informācijas iegūšanai par negadījumu, kas noticis valstī, kas nav prasītāja dzīvesvietas valsts, var būt vajadzīgs ievērojams laiks. Tādēļ direktīvā noteiktais vispārējais laika ierobežojuma tecējums būtu jāaptur, līdzko prasība iesniegta apdrošinātājam vai kompensācijas iestādei, lai prasītājam dotu iespēju risināt sarunas par prasības izskatīšanu.

(12)  Šajā direktīvā būtu jānosaka minimālie noteikumi. Dalībvalstīm vajadzētu spēt nodrošināt augstāku aizsardzības līmeni. Šāds augstāks aizsardzības līmenis nedrīkstētu būt šķērslis tiesu iestāžu efektīvai pieejamībai, kuras veicināšanai paredzēti šādi minimālie noteikumi. Saskaņā ar ES Tiesas interpretāciju tam nebūtu jāapdraud Hartā paredzētais aizsardzības līmenis un Savienības tiesību aktu prioritāte, vienotība un efektivitāte.

(13)  Šai direktīvai nebūtu jāskar Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007 un Regula (ES) Nr. 1215/2012(16).

(14)  Šīs direktīvas mērķis ir veicināt pamattiesību ievērošanu, un tajā ir ņemti vērā jo īpaši Hartā atzītie principi un vērtības, un vienlaikus ar to cenšas sasniegt Savienības mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

(15)  Tā kā dalībvalstis šīs direktīvas mērķi, proti, izveidot vienotus minimālos standartus noilguma periodiem saistībā ar pārrobežu satiksmes negadījumiem, nevar pietiekami labi sasniegt, bet darbības mēroga vai iedarbības dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredzēti vienīgi tie pasākumi, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(16)  Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību [Apvienotā Karaliste un Īrija ir paziņojušas, ka vēlas piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā]/[neskarot minēta protokola 4. pantu, Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un šī direktīva tām nav saistoša un nav jāpiemēro].

(17)  Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva nav tādēļ saistoša un nav jāpiemēro,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I NODAĻA

PRIEKŠMETS, DARBĪBAS JOMA UN DEFINĪCIJAS

1. pants

Priekšmets

Šīs direktīvas pieņemšanas mērķis ir noteikt minimālos standartus attiecībā uz tās kompensācijas par miesas bojājumiem un īpašumam nodarītu kaitējumu prasības noilguma termiņa vispārējo ilgumu, sākuma brīdi, apturēšanu un aprēķināšanu, kas ir paredzēta Direktīvā 2009/103/EK attiecībā uz pārrobežu ceļu satiksmes negadījumiem.

2. pants

Darbības joma

Šo direktīvu piemēro kompensācijas prasībām par jebkuru zaudējumu vai miesas bojājumu, kas radies apdrošināta transportlīdzekļa izraisītā negadījumā, pret:

a.  apdrošināšanas sabiedrību, kas apdrošina personas civiltiesisko atbildību saskaņā ar Direktīvas 2009/103/EK 18. pantu, vai

b.  kompensācijas iestādi, kas ir reglamentēta Direktīvas 2009/103/EK 24. un 25. pantā.

3. pants

Pārrobežu ceļu satiksmes negadījums

1.  Šīs direktīvas piemērošanas nolūkā pārrobežu ceļu satiksmes negadījums nozīmē jebkuru ceļu negadījumu, ko ir izraisījusi tādu autotransporta līdzekļu izmantošana, kas ir apdrošināti un parasti atrodas dalībvalstī, un kas ir noticis dalībvalstī, kura nav cietušās personas parastā dzīvesvieta, vai trešās valstīs, kuru vietējās apdrošināšanas sabiedrības ir pievienojušās zaļās kartes sistēmai, kā tas ir noteikts Direktīvas 2009/103/EK 6. pantā.

2.  Šajā direktīvā jēdziens „dalībvalsts” nozīmē dalībvalsts, kas nav [Apvienotā Karaliste, Īrija un] Dānija.

II NODAĻA

NOILGUMA TERMIŅU MINIMĀLIE STANDARTI

4. pants

Noilguma termiņš

1.  Dalībvalstis nodrošina, lai noilguma termiņš būtu vismaz četri gadi un attiektos uz kompensācijas pieprasīšanu, ja fiziskām personām ir nodarīti miesas bojājumi un īpašumam — kaitējums, ko izraisījis pārrobežu ceļu satiksmes negadījums, kas ir reglamentēts 2. pantā. Noilguma termiņš sākas ar dienu, kurā prasītājs uzzina vai kad viņam ir pietiekams pamats uzzināt par miesas bojājumu, zaudējuma vai kaitējuma apmēru, tā cēloni un vainīgās personas identitāti un noskaidrot to apdrošināšanas sabiedrību, kas apdrošina vainīgās personas civiltiesisko atbildību, vai atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvi vai kompensācijas iestādi, kas izmaksā atlīdzību personai un pret kuru var vērsties ar prasību.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad attiecīgajā prasību reglamentējošā tiesību aktā ir paredzēts noilguma termiņš, kas ir ilgāks par četriem gadiem, piemēro šo noilguma termiņu.

3.  Dalībvalstis nodrošina to, ka Komisijai tiek sniegta aktuāla informācija par dalībvalstu noteikumiem par to zaudējumu kompensācijas noilgumu, kurus ir radījuši satiksmes negadījumi.

5. pants

Noilguma spēkā esamības apturēšana

1.  Dalībvalstis nodrošina, lai šīs direktīvas 4. pantā noteiktais noilgums netiktu piemērots laikposmā, kas sākas, prasītājam iesniedzot prasījumu:

a)  ceļu satiksmes negadījumu izraisījušās personas apdrošināšanas sabiedrībai vai tās atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvjiem, kas ir reglamentēti Direktīvas 2009/103/EK 21. un 22. pantā, vai

b)  kompensācijas iestādei, kas ir reglamentēta Direktīvas 2009/103/EK 24. un 25. pantā,

un ilgst līdz brīdim, kad atbildētājs prasījumu noraida.

2.  Ja pēc tam, kad pagaidu ierobežojums beidzas, atlikušais noilguma termiņš ir mazāks par sešiem mēnešiem, dalībvalstis nodrošina, lai prasītājam tiktu noteikts papildu sešu mēnešu minimālais periods, kura laikā viņam ir jāvēršas tiesā.

6. pants

Termiņu automātisks pagarinājums

Dalībvalstis nodrošina, lai gadījumā, ja minētais termiņš beidzas sestdienā, svētdienā vai vienā no to oficiālajām svētku dienām, to pagarina līdz pirmās nākamās darba dienas beigām.

7. pants

Termiņu aprēķins

Dalībvalstis nodrošina, lai ikviens periods, kas ir noteikts šajā direktīvā, tiktu aprēķināts šādi:

a)  aprēķins sākas nākamajā dienā pēc attiecīgā notikuma;

b)  ja termiņš ir noteikts kā viens gads vai zināms gadu skaits, tas beidzas attiecīgā nākamā gada tajā pašā mēnesī un dienā, kurā minētais noteikums notika. Ja attiecīgajā nākamā gada mēnesī tādas dienas nav, termiņš beidzas šā mēneša pēdējā dienā;

c)  termiņu tecējumu tiesas svētku dienas neaptur.

8. pants

Kompensācijas prasības ārpustiesas nokārtošana

Dalībvalstis nodrošina, lai gadījumos, kad cietušās personas var izmantot Direktīvas 2009/103/EK 22. pantā minēto procedūru, kurā apmierina prasījumus, kas radušies sakarā ar negadījumu, ko izraisījis apdrošināts transportlīdzeklis, viņām netiek liegta iespēja minētās kompensācijas prasības ārpustiesas nokārtošanas procedūras laikā līdz jebkura šajā direktīvā noteiktā noilguma termiņa beigām ar attiecīgo prasību vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā vai sķīrējtiesā.

III NODAĻA

CITI NOTEIKUMI

9. pants

Vispārēja informācija par noilguma noteikumiem

Komisija, izmantojot visus piemērotos līdzekļus un visas Savienības valodas, dara publiski pieejamu un viegli piekļūstamu vispārēju informāciju par kompensācijas prasības noilgumu reglamentējošajiem noteikumiem attiecībā uz zaudējumiem, kas radušies satiksmes negadījuma rezultātā un par kuriem dalībvalstis informē saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 3. punktu.

10. pants

Saistība ar dalībvalstu tiesībām

Šī direktīva neliedz dalībvalstīm paplašināt šajā direktīvā noteiktās tiesības nolūkā nodrošināt augstāku aizsardzības līmeni.

11. pants

Saistība ar citiem Savienības tiesību aktu noteikumiem

Šī direktīva neskar Regulas (EK) Nr. 864/2007 un Regulas (ES) Nr. 1215/2012 piemērošanu.

IV NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

12. pants

Transponēšana

1.  Dalībvalstis pieņem normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu atbilstību šai direktīvai līdz [viens gads pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās datuma]. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

2.  Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāmas šādas atsauces.

3.  Dalībvalstis Komisijai nosūta to tiesību aktu noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

13. pants

Novērtēšana

Ne vēlāk kā 2025. gada 31. decembrī un pēc tam reizi piecos gados Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu, pamatojoties uz kvalitatīvu un kvantitatīvu informāciju. Šajā sakarībā Komisijai būtu jo īpaši jānovērtē šīs direktīvas ietekme uz iespējām vērsties tiesā, juridisko noteiktību un personu brīvu pārvietošanos. Nepieciešamības gadījumā ziņojumu papildina ar tiesību aktu priekšlikumiem, lai pielāgotu un stiprinātu šo direktīvu.

14. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā 20. dienā  pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

15. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm saskaņā ar Līgumiem.

Briselē [datums]

Eiropas Parlamenta vārdā Padomes vārdā

Priekšsēdētājs Priekšsēdētājs

(1) Citstarp skatīt: 2003. gada 18. septembra spriedums lietā Peter Pflücke / Bundesanstalt für Arbeit, C-125/01, ECLI:EU:C:2003:477, 1991. gada 25. jūlija spriedums lietā Theresa Emmott / Minister for Social Welfare and Attorney General, C-208/90, ECLI:EU:C:1991:333 un 2006. gada 13. jūlija spriedums lietā Vincenzo Manfredi un citi / Lloyd Adriatico Assicurazioni SpA un citi, apvienotās lietas C-295/04 līdz C-298/04, ECLI:EU:C:2006:461.
(2) OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.
(3) OV L 263, 7.10.2009., 11. lpp.
(4) CETS 076.
(5) PE 581.386, 2016. gada jūlijs.
(6) PE 571.362, 2016. gada jūnijs.
(7) Pieejams tiešsaistē: http://ec.europa.eu/civiljustice/news/docs/study_compensation_road_victims_en.pdf (2008. gada 30. novembris).
(8) OV C 121, 19.4.2011., 41. lpp.
(9) OV C 250 E, 25.10.2007., 99. lpp.
(10) Pieņemtie teksti, P5_TA(2003)0446.
(11) Skatīt arī: 2007. gada 13. decembra spriedums lietā FBTO Schadeverzekeringen NV / Jack Odenbreit, C-463/06, ECLI:EU:C:2007:792.
(12) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.).
(13) COM(2010)0171.
(14) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/103/EK (2009. gada 16. septembris) par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (OV L 263, 7.10.2009., 11. lpp.).
(15) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) (OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.).
(16) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.).


Kopīgu civilprocesa standartu minimums
PDF 632kWORD 79k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlija rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par kopīgu civilprocesa standartu minimumu Eiropas Savienībā (2015/2084(INL))
P8_TA(2017)0282A8-0210/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 225. pantu,

–  ņemot vērā LESD 67. panta 4. punktu un 81. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 19. panta 1. punktu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 47. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Konvencijas par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību (ECHR) 6. pantu un ar to saistīto judikatūru,

–  ņemot vērā darba dokumentu “Kopīgu obligāto civilprocesa standartu noteikšana Eiropas Savienībā” — juridiskais pamats(1),

–  tā kā saskaņā ar EP Parlamentārās izpētes pakalpojumu dienesta (EPRS) Eiropas pievienotās vērtības nodaļas veikto Eiropas pievienotās vērtības novērtējuma pētījumu “Common minimum standards of civil procedure” (“Kopīgu civilprocesa standartu minimums”)(2),

–  ņemot vērā EPRS Deputātiem paredzēto izpētes pakalpojumu dienesta padziļināto analīzi “Europeanisation of civil procedure: towards common minimum standards?” (“Civilprocesa eiropeizācija — virzība uz kopīgu standartu minimumu”)(3),

–  ņemot vērā ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāta veikto padziļināto analīzi “Harmonised rules and minimum standards in the European law of civil procedure” (“Saskaņoti Eiropas tiesību aktu noteikumi un standartu minimums civilprocesa jomā”)(4),

–  ņemot vērā Eiropas Tiesību institūta (ELI)/ Starptautiskā Privāttiesību unifikācijas institūta (UNIDROIT) projektu “From Transnational Principles to European Rules of Civil Procedure” (“No transnacionāliem principiem līdz Eiropas civilprocesa noteikumiem”),

–  ņemot vērā Amerikas Tiesību institūta (ALI)/ UNIDROIT publikāciju “Principles of Transnational Civil Procedure” (“Transnacionāla civilprocesa noteikumi”)(5),

–  ņemot vērā dokumentu “Study on the approximation of the laws and rules of the Member States concerning certain aspects of the procedure for civil litigation” (“Pētījums par dalībvalstu likumu un noteikumu tuvināšanu attiecībā uz dažiem tiesvedības civillietās procesuālajiem aspektiem”), tā dēvēto Storme ziņojumu(6),

–  ņemot vērā Vienotās patentu tiesas (VPT) reglamenta sākotnējo noteikumu kopumu,

–  ņemot vērā Savienības tiesību aktu kopumu tādā jomā kā tiesu iestāžu sadarbība civillietās,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (ES Tiesa) judikatūru par valsts procesuālās autonomijas un efektīvas tiesiskās aizsardzības principiem(7),

–  ņemot vērā 2016. gada ES rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā,

–  ņemot vērā 2016. gada CEPEJ pētījumu Nr. 23 “European judicial systems: “efficiency and quality of justice” (“Eiropas tiesu sistēmas: tiesas spriešanas efektivitāte un kvalitāte”,

–  ņemot vērā 2016. gada Eiropas Tiesiskās apmācības tīkla dokumentu “Judicial Training Principles” (“Tiesiskās apmācības principi”)(8),

–  ņemot vērā 2014. gada 2. aprīļa rezolūciju par Stokholmas programmas termiņa vidusposma pārskatīšanu(9),

–  ņemot vērā Reglamenta 46. un 52. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0210/2017),

ES Tiesas judikatūra par valsts procesuālo autonomiju un efektīvu tiesisko aizsardzību

A.  tā kā gadījumos, kad attiecībā uz strīdiem, kas saistīti ar Savienības tiesību aktiem, nav Savienības noteikumu par strīda procesuālajiem aspektiem, saskaņā ar ES Tiesas iedibināto judikatūru par procesuālās autonomijas principu dalībvalstis ir atbildīgas par tiesu izraudzīšanos, kurām ir jurisdikcija, un par kārtības noteikšanu attiecībā uz procedūrām, kas jāievēro, veicot pasākumus, kas ierosināti, lai nodrošinātu Savienības piešķirto tiesību aizsardzību;

B.  tā kā saskaņā ar minēto judikatūru valsts procesuālo noteikumu piemērošana ir atkarīga no diviem šādiem svarīgiem nosacījumiem: valsts procesuālie noteikumi, kad tos piemēro strīdiem, kas saistīti ar Savienības tiesību aktiem, nevar būt nelabvēlīgāki kā tad, ja tos piemēro līdzīgos vietējos procesos (līdzvērtīguma princips), un tos nevar pielāgot tādā veidā, ka Savienības tiesības un saistības īstenot kļūst praktiski neiespējami vai pārāk sarežģīti (efektivitātes princips);

C.  tā kā gadījumos, kad nav Savienības noteikumu, ar kuriem varētu saskaņot procesuālos noteikumus, dalībvalstu tiesības nodrošināt Savienības piešķirto tiesību īstenošanu nav attiecināmas uz jaunu tiesiskās aizsardzības līdzekļu ieviešanu valsts tiesiskajās sistēmās nolūkā nodrošināt Savienības tiesību piemērojamību(10);

D.  tā kā ES Tiesas iedibinātā judikatūra sekmē ES Tiesas sadarbību ar dalībvalstu tiesām, vienlaikus uzlabojot pilsoņu un minēto tiesu izpratni par Savienības tiesību aktiem;

Harta

E.  tā kā Hartas 47. pantā un ECHR 6. pantā noteiktās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ir vienas no tiesiskuma un demokrātijas ievērošanas garantijām un ir cieši saistītas ar civilprocesu kopumā;

F.  tā kā Savienībā, neraugoties uz to, ka Hartas 47. pants ir saistošs un ECHR 6. pantā ir noteikts Savienības tiesību vispārējais princips, tiesību uz taisnīgu tiesu aizsardzības līmenis civilajā tiesvedībā un jo īpaši līdzsvars starp prasītāja tiesībām uz tiesas pieejamību un atbildētāja tiesībām aizstāvēties nav saskaņots;

G.  tā kā tomēr tiesības uz taisnīgu tiesu kā pamattiesības ir papildinātas ar vairākiem Savienības procesuāliem sekundāriem tiesību aktiem, tostarp Maza apmēra prasību regulu(11), Juridiskās palīdzības direktīvu(12), Ieteikumu par kolektīvo tiesiskās aizsardzības sistēmu(13), Direktīvu par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību(14) un Konkurences tiesību pārkāpumu direktīvu(15);

Savienības tiesību aktu kopums attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietu jomā

H.  tā kā Savienības pilsoņi, jo īpaši tie, kas pārvietojas pāri robežām, pašreiz var, visticamāk, nonākt saskarē ar citas dalībvalsts civilprocesa sistēmām;

I.  tā kā Savienības līmeņa civilprocesuālo standartu minimums varētu veicināt valsts tiesvedības modernizāciju, uzņēmumiem vienlīdzīgus konkurences apstākļus un pastiprināt ekonomisko izaugsmi, padarot tiesu sistēmas efektīvākas un iedarbīgākas, vienlaikus atvieglojot pilsoņiem tiesas pieejamību Savienībā un palīdzot atbalstīt Savienības pamatbrīvības;

J.  tā kā Savienības likumdevējam arvien vairāk jāpievēršas civilprocesa jautājumiem ne vien horizontāli, kā tas ir saistībā ar fakultatīvajiem instrumentiem(16), bet arī nozarēm specifiskā veidā dažādās politikas jomās, piemēram, intelektuālā īpašuma(17), patērētāju aizsardzības(18) vai (pavisam nesen) konkurences tiesību jomā(19);

K.  tā kā pakāpeniska procesuālo noteikumu saskaņošana Savienības līmenī ir vairākkārt kritizēta un šādu nozarēm specifisku Savienības civilprocesa tiesību izveides dēļ ir grūtības saskaņot gan civilprocesa sistēmas dalībvalstu līmenī, gan arī dažādos Savienības instrumentus;

L.  tā kā ierosinātās direktīvas mērķis ir ieviest civillietu iztiesāšanas sistēmu, sistematizējot pašreizējos Savienības civilprocesa noteikumus un paplašinot to piemērošanas jomu uz visiem jautājumiem, kas ietilpst Savienības tiesību aktu darbības jomā;

M.  tā kā ierosinātā direktīva ir paredzēta, lai ar tās palīdzību civiltiesību sistēmām piemērotu koordinētāku, saskaņotāku un sistemātiskāku pieeju, kuru neierobežo atsevišķas valsts robežas, intereses un resursi;

Priekšlikuma juridiskais pamats

N.  tā kā saskaņā ar LES 4. panta 1. punktu un 5. panta 1. punktu (piešķiršanas princips) Savienība var pieņemt tiesību aktus konkrētā jomā tikai tad, ja šī joma nepārprotami ietilpst tās kompetencē, un ja tā ievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

O.  tā kā saskaņā ar pašreizējo Līguma regulējumu galvenais juridiskais pamats pārrobežu civilprocesa saskaņošanai ir paredzēts LESD V sadaļā par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu;

P.  tā kā Lisabonas līgumā ir saglabāta prasība noteikt Savienības kompetences pārrobežu elementu, t. i., Savienības darbība civiltiesību jomā ir iespējama tikai tad, ja konkrētajā lietā pastāv saistoši faktori (piemēram, dzīvesvieta, īstenošanas vieta utt.), kuri attiecas uz vismaz divām dažādām dalībvalstīm;

Q.  tā kā LESD 114. pantā paredzētais vispārējais noteikums par likumā paredzēto to normu un normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu dalībvalstīs, kuru mērķis par iekšējā tirgus tuvināšanu ir ticis un joprojām tiek izmantots kā juridiskais pamats dažādām civiltiesību jomas direktīvām, ar kurām saskaņo konkrētus civilprocesa aspektus, piemēram, direktīvai par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (IPRED) un jaunākajai direktīvai par zaudējumu atlīdzināšanu konkurences tiesību pārkāpumu gadījumā;

R.  tā kā LESD 67. panta 4. punktā ir noteikts, ka Savienībai būtu jāveicina tiesu iestāžu pieejamība, jo īpaši piemērojot tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu savstarpējas atzīšanas principu civillietās, kā norādīts LESD 81. pantā;

Savstarpēja uzticēšanās Eiropas tiesiskajā telpā

S.  tā kā tiesu iestāžu nolēmumu brīva aprite ir saistīta ar nepieciešamību panākt pietiekamu savstarpējas uzticēšanās līmeni starp dažādu dalībvalstu tiesu iestādēm, jo īpaši attiecībā uz procesuālo tiesību aizsardzības līmeni;

T.  tā kā jēdziens “savstarpēja uzticēšanās” šajā kontekstā ir dalībvalstu uzticēšanās cita citas tiesiskajām un juridiskajām sistēmām, tādējādi aizliedzot pārskatīt citas dalībvalsts un tās tiesu iestāžu noteiktos pasākumus;

U.  tā kā savstarpējas uzticēšanās princips palīdz nodrošināt juridisko noteiktību, Savienības pilsoņiem un uzņēmumiem nodrošinot pietiekamu stabilitāti un paredzamību;

V.  tā kā spriedumu savstarpējas atzīšanas principa īstenošana un ievērošana kopā ar tiesību aktu tuvināšanu sekmē iestāžu sadarbību un individuālo tiesību aizsardzību tiesā;

W.  tā kā kopīgu Savienības standartu minimuma sistēma, ko veido principi un noteikumi, nodrošinātu pirmo soli virzībā uz valstu civilprocesa noteikumu konverģenci, panākot līdzsvaru starp tiesvedības pušu pamattiesībām un tādējādi atbalstot pilnīgu savstarpējo uzticēšanos starp dalībvalstu tiesu sistēmām;

X.  tā kā nolūkā panākt savstarpējo uzticēšanos ir vēlams un nepieciešams, lai būtu noteiktas un tiktu ievērotas procesuālās garantijas, kas nodrošinātu civilās tiesvedības efektivitāti un iedarbīgumu, un būtu un tiktu ievērota vienlīdzīga attieksme pret tiesvedības pusēm;

Y.  tā kā, īstenojot šādu kopīgo standartu minimuma sistēmu, tiktu arī noteikts, kādam jābūt civilās tiesvedības kvalitātes minimuma līmenim Savienībā, tādējādi veicinot ne vien savstarpēju uzticēšanos starp tiesu iestādēm, bet arī iekšējā tirgus netraucētu darbību, jo ir aplēsts, ka procesuālās atšķirības dalībvalstīs var radīt arī tirdzniecības traucējumus un var atturēt uzņēmumus un patērētājus no viņu tiesību īstenošanas iekšējā tirgū;

Citi apsvērumi

Z.  tā kā Savienībā ir jātuvina procesuālie režīmi; tā kā ierosinātā direktīva ir paredzēta kā pirmais pasākums, lai sasniegtu vēl lielāku civiltiesību sistēmu saskaņotību un konverģenci dalībvalstīs un ilgtermiņā izveidotu Savienības Civilprocesa kodeksu;

AA.  tā kā ierosinātā direktīva neskar ne dalībvalstu tiesu iestāžu organizāciju, ne galvenos aspektus, kādā notiek civilā tiesvedība, taču sekmē efektīvākus valsts procesuālos noteikumus;

AB.  tā kā tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi pieņemt un pareizi īstenot tiesību aktus, ar kuriem paredzēts pieņemt kopīgu civilprocesa standartu minimumu Savienībā,

ES Tiesas judikatūra par valsts procesuālo autonomiju un efektīvu tiesisko aizsardzību

1.  norāda, ka ES Tiesai ir izšķirīga loma Savienības civilprocesa pamatu izveidē, jo tā veido izpratni par to, ko Savienības tiesību sistēmai nozīmē civilprocess;

2.  tomēr uzsver — lai gan ES Tiesa savā judikatūrā ir apstiprinājusi dažus civilprocesuālos standartus, kuri mūsdienās ir atzīti par Savienības procesuālās sistēmas daļu, tās devums galvenokārt būtu jāuztver kā standartu interpretēšana, bet ne standartu noteikšana;

3.  tāpēc uzsver, ka ES Tiesas bagātīgā pieredze, pārskatot korektīvos un procesuālos noteikumus, kā arī ES Tiesas noteiktie kompromisi un konkurējošās vērtības ir ļoti instruējoši un būtu jāņem vērā, lai ieviestu horizontālu visaptverošu instrumentu, kuram piemistu tiesību akta īpašības un kurā būtu ietverti civilprocesa kopīgie standarti;

Harta

4.  uzsver, ka attiecībā uz taisnīgu tiesu un tiesas pieejamību, būtu jāsaglabā un turpmāk jāpaplašina sadarbības tīkli un datubāzes, tādējādi veicinot tiesu iestāžu sadarbību un informācijas apmaiņu;

5.  tādēļ ļoti atzinīgi vērtē sasniegumus e-tiesiskuma jomā un jo īpaši — Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla un Eiropas e-tiesiskuma portāla izveidi, kuram jākļūst par vienotu kontaktpunktu tieslietu jomā Savienībā;

Savienības tiesību aktu kopums attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietu jomā

6.  aicina Komisiju arī novērtēt, vai būtu jāierosina papildu pasākumi, lai konsolidētu un stiprinātu horizontālu pieeju Savienības tiesību aktos privātpersonām garantēto tiesību īstenošanai, un vai ierosinātais kopīgo civilprocesa standartu minimums ir uzskatāms par tādu, kas veicina un nodrošina šādu horizontālu paradigmu;

7.  atkārtoti norāda, ka ir ārkārtīgi svarīgi sistemātiski vākt statistikas datus par pašreizējo Savienības instrumentu piemērošanu un piemērošanas rezultātiem tiesu iestāžu sadarbības jomā civillietās;

8.  šajā kontekstā aicina Komisiju novērtēt, vai dalībvalstu īstenoti papildu pasākumi varētu veicināt atsevišķu Savienības procedūru efektīvu piemērošanu, un apgalvo, ka minētajā nolūkā būtu jāiedibina stingra un sistemātiska uzraudzība, ko veic Komisija;

Priekšlikuma juridiskais pamats

9.  konstatē — lai pieņemtu vairākus Savienības tiesību aktus ar procesuālu ietekmi, ir izmantots LESD 114. pants (iekšējā tirgus saskaņošana); LESD 114. pants par likumā paredzēto to normu un normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu dalībvalstīs, kuru mērķis par iekšējā tirgus tuvināšanu ir ticis un joprojām tiek izmantots kā juridiskais pamats dažādām civiltiesību jomas direktīvām, ar kurām saskaņo konkrētus civilprocesa aspektus, piemēram, direktīvai par intelektuālā īpašuma tiesību (IĪT) piemērošanu;

10.  tomēr norāda, ka LESD 81. pants paredz pieņemt pasākumus tiesu iestāžu sadarbības jomā attiecībā uz civillietām, kurās ir pārrobežu elementi, tostarp pasākumus, kas paredzēti dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanai, jo īpaši gadījumos, kad tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību; tādēļ uzskata, ka LESD 81. pants ir piemērots ierosinātā tiesību akta juridiskais pamats;

11.  apgalvo, ka jēdzienu “pārrobežu elementi” saistībā ar LESD 81. panta 1. punkta tekstu par pasākumu pieņemšanu sadarbības nodrošināšanai civillietās varētu interpretēt plašāk un tādējādi tas netiktu uzskatīts par sinonīmu jēdzienam “pārrobežu tiesvedība”;

12.  uzsver, ka jēdziena “lietas, kurās ir pārrobežu elementi” pašreizējā interpretācija ir diezgan šaura un ir radījusi divus noteikumu kopumus un divas tiesvedības pušu kategorijas, tāpēc var rasties jaunas problēmas un lieki sarežģījumi; uzsver, ka tāpēc vajadzētu pieņemt plašāku interpretāciju;

13.  šajā sakarībā uzsver, ka šeit ierosinātais kopīgo minimuma civilprocesa standartu kopums ļautu panākt vēl lielāku efektivitāti, ja dalībvalstis paplašinātu šo standartu piemērošanas jomu, attiecinot tos ne tikai uz lietām, kas ietilpst Savienības tiesību aktu darbības jomā, bet arī uz pārrobežu un tīri iekšējām lietām kopumā;

Savstarpēja uzticēšanās Eiropas tiesiskajā telpā

14.  norāda, ka civillietu jomā Savienības galvenās darbības Eiropas tiesiskuma telpā ir saistītas ar tādu instrumentu ieviešanu, kuri attiecas uz jurisdikciju, atbildētāja informēšanu, ka pret viņu tiesā celta prasība, un spriedumu pārrobežu īstenošanu;

15.  atkārtoti norāda un uzsver, ka spriedumu brīva aprite ir palielinājusi savstarpējo uzticēšanos starp dalībvalstu tiesu iestādēm, tādējādi palielinot juridisko noteiktību un nodrošinot Savienības pilsoņiem un uzņēmumiem pietiekamu stabilitāti un paredzamību;

16.  šajā sakarībā akcentē, ka savstarpēja uzticēšanās ir sarežģīts jēdziens un ka minētās uzticēšanās veidošana ir atkarīga no daudziem faktoriem, piemēram, tiesiskās apmācības, tiesu iestāžu pārrobežu sadarbības un pieredzes un labākās prakses apmaiņas starp tiesnešiem;

17.  norāda, ka savstarpējo uzticēšanos var veicināt arī ar neleģislatīvām metodēm, piemēram, tiesnešu sadarbību Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklā vai piedalīšanos mācībās;

18.  tāpēc atzinīgi vērtē deviņus tiesiskās apmācības principus, kurus Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla ģenerālā asambleja pieņēma 2016. gadā un kuri nodrošina kopēju pamatu un sistēmu Eiropas tiesu iestādēm, kā arī tiesiskās apmācības iestādēm;

19.  tomēr apgalvo, ka, raugoties no stingri juridiska viedokļa, savstarpējas uzticēšanās priekšnosacījums pašos pamatos ir tas, ka dalībvalstu tiesu iestādēm ir jāizprot citai citas procesuālā kārtība gan teorētiskā, gan praktiskā juridiskā līmenī, tādējādi nodrošinot taisnīgu civilo tiesvedību;

20.  tādēļ norāda, ka Savienības civilprocesa standartu minimuma sistemātiska pilnveidošana vispārējas horizontālas direktīvas veidā ļautu vairot dalībvalstu tiesu iestāžu savstarpēju uzticēšanos un visā Savienībā civillietās nodrošinātu kopēju procesuālo pamattiesību līdzsvaru, veidojot padziļinātu vispārējo izpratni par taisnīgumu, noteiktību un paredzamību Savienībā;

Kopīgo civilprocesa standartu minimums

21.  uzsver, ka efektīvām civilprocesa sistēmām ir svarīga nozīme tiesiskuma un Savienības pamatvērtību atbalstīšanā; tās ir arī ilgtspējīgu ieguldījumu un uzņēmējdarbībai un patērētājiem draudzīgas vides izveidošanas priekšnoteikums;

22.  uzskata, ka tiesas pieejamību var kavēt tas, ka pilsoņiem, patērētājiem un uzņēmumiem nav skaidrības par noilguma noteikumiem strīdos, kuros ir pārrobežu elementi; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis novērtēt, vai ir iespējams un vai ir vēlams saskaņot minētos noilguma periodus civilprocesā;

23.  uzskata, ka acīmredzami ir nepieciešams tiesību akts, kas nodrošinātu civilprocesam piemērojamu procesuālo standartu kopumu, un aicina Komisiju turpināt īstenot rīcības plānu Stokholmas programmas īstenošanai, kas pieņemta Eiropadomē par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu;

24.  tāpēc saskaņā ar LESD 225. pantu aicina Komisiju, pamatojoties uz LESD 81. panta 2. punktu, līdz 2018. gada 30. jūnijam iesniegt priekšlikumu leģislatīvajam aktam par kopīgu civilprocesa standartu minimumu, ņemot vērā šim rezolūcijas priekšlikumam pievienotajā pielikumā izklāstītos ieteikumus;

25.  apstiprina, ka ieteikumos, kas pievienoti šai rezolūcijai, ir ievērotas pamattiesības, kā arī subsidiaritātes un proporcionalitātes principi;

26.  uzskata, ka pieprasītais priekšlikums nerada nekādas finansiālas sekas, jo civilprocesa standartu minimuma ieviešana ļaus panākt apjomradītus ietaupījumus, samazinot izmaksas tiesvedības pusēm un to pārstāvjiem, kam nevajadzēs sīkāk iepazīt citas valsts civilprocesa sistēmu;

o
o   o

27.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos sīki izstrādātos ieteikumus nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

PIELIKUMS REZOLŪCIJAI:

IETEIKUMI EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVAI PAR KOPĪGU CIVILPROCESA STANDARTU MINIMUMU EIROPAS SAVIENĪBĀ

A.   PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA PRINCIPI UN MĒRĶI

1.  Savienībā tiesību īstenošana tiesās joprojām lielā mērā ir atkarīga no dalībvalstu procesuālajiem noteikumiem un prakses. Dalībvalstu tiesas ir arī Savienības tiesas. Tāpēc visās lietās, ko tajās izskata, ir jānodrošina godīgums, taisnīgums un efektivitāte, kā arī Savienības tiesību aktu efektīva piemērošana.

2.  Spriedumu savstarpējas atzīšanas principa civillietās īstenošana ir vairojusi dalībvalstu uzticēšanos cita citas civiltiesību sistēmām, savukārt dalībvalstu tiesību aktu un noteikumu tuvināšanas pasākumi var veicināt iestāžu sadarbību un individuālo tiesību aizsardzību tiesā. Savstarpējās uzticēšanās pakāpe ir ļoti atkarīga no vairākiem parametriem, kas ietver arī mehānismus, kuri nodrošina prasītāja vai atbildētāja tiesības un vienlaikus garantē tiesu iestāžu un tiesas pieejamību.

3.  Lai gan dalībvalstis ir Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECHR) puses, pieredze liecina, ka tas pats par sevi ne vienmēr nodrošina pietiekamu uzticēšanās pakāpi citu dalībvalstu civiltiesību sistēmām. Dalībvalstu civilprocesa noteikumi bieži vien ievērojami atšķiras noteiktu procesuālo pamatprincipu un garantiju ziņā, un tādējādi tiek apdraudēta tiesu iestāžu savstarpējā uzticēšanās un paļāvība citai uz citu.

4.  Tāpēc, lai aizsargātu Savienības pilsoņu pamattiesības un pamatbrīvības, palīdzētu modernizēt nacionālos procesuālos noteikumus, nodrošinātu uzņēmumiem vienlīdzīgus konkurences apstākļus un ar efektīvu un iedarbīgu tiesisko sistēmu palīdzību pastiprinātu izaugsmi, ir jāpieņem direktīva ar mērķi turpināt Hartā un ECHR noteikto standartu minimumu izstrādāšanu. Šāda priekšlikuma atbilstošais juridiskais pamats ir LESD 81. panta 2. punkts, kurā paredzēti pasākumi, lai nodrošinātu tiesu iestāžu sadarbību civiltiesību jomā. Direktīva jāpieņem, izmantojot parasto likumdošanas procedūru.

5.  Kopīgo civilprocesa standartu minimums ir nepieciešams, lai veidotu stabilu pamatu dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanai un uzlabošanai, ņemot vērā elastību, ko dalībvalstis var izmantot jaunu civilprocesa likumu sagatavošanā, un ietverot vispārējo vienprātību par prakses principiem civillietu izspriešanā.

6.  Kopīgo standartu minimumam būtu jāpalielina uzticēšanās visu dalībvalstu civiltiesību sistēmām, kam savukārt būtu jānodrošina efektīvāka, ātrāka un elastīgāka tiesiskā sadarbība savstarpējas uzticēšanās gaisotnē. Ar šāda kopīgo noteikumu minimuma palīdzību būtu arī jālikvidē pilsoņu brīvas pārvietošanās šķēršļi visu dalībvalstu teritorijā, tādējādi nodrošinot, ka, jo īpaši pilsoņiem, kas ceļo uz ārvalstīm, vairs nevajadzētu vilcināties izmantot citu dalībvalstu civiltiesību sistēmas.

7.  Ierosinātās direktīvas mērķis nav nacionālo civilprocesa sistēmu pilnīga aizstāšana. Tās mērķis ir izveidot kopīgu civilprocesa darbības un norises standartu minimumu, kas dalībvalstīs būtu jāpiemēro civilajā tiesvedībā lietās, uz kurām attiecas Savienības tiesību aktu darbības joma, un vienlaikus tiek ņemtas vērā valsts īpatnības un pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, tādējādi nodrošinot tiesas efektīvu pieejamību. Tās mērķis ir arī nodrošināt dalībvalstu civilprocesa sistēmu tuvināšanas pakāpenisku padziļināšanu.

8.  Priekšlikums neskar dalībvalstu noteikumus par tiesu darba organizāciju un to noteikumus par tiesnešu iecelšanu.

9.  Šis priekšlikums atbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, jo dalībvalstis nevar rīkoties pašas, lai noteiktu civilprocesa standartu minimuma kopumu, un priekšlikums nepārsniedz to, kas ir absolūti nepieciešams, lai nodrošinātu tiesas efektīvu pieejamību un savstarpējo uzticēšanos Savienībā.

B.   PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA TEKSTS

Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par kopīgu civilprocesa standartu minimumu Eiropas Savienībā

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 81. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta pieprasījumu Eiropas Komisijai,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)  Savienība ir izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Savienībai ir jāpieņem pasākumi, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, jo īpaši tad, kad tas nepieciešams iekšējā tirgus pienācīgai darbībai.

(2)  Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. panta 2. punktu minētie pasākumi būtu jāīsteno ar mērķi nodrošināt, inter alia, tiesas spriedumu savstarpēju atzīšanu un izpildi dalībvalstu starpā, dokumentu pārrobežu izsniegšanu, sadarbību pierādījumu iegūšanā, tiesu iestāžu efektīvu pieejamību un tiesvedības civillietās netraucētu norisi bez šķēršļiem, vajadzības gadījumā sekmējot dalībvalstīs piemērojamo civilprocesuālo normu saderību.

(3)  Saskaņā ar prezidentvalsts secinājumiem, kas pieņemti Eiropadomes sanāksmē 1999. gada 15. un 16. oktobrī Tamperē, un jo īpaši saskaņā ar šo secinājumu 33. punktu plašāka tiesas iestāžu spriedumu un nolēmumu savstarpēja atzīšana un nepieciešamā tiesību aktu tuvināšana atvieglotu kompetento iestāžu sadarbību un individuālo tiesību aizsardzību tiesu iestādēs. Tāpēc savstarpējas atzīšanas principam būtu jākļūst par stūrakmeni Savienības tiesu iestāžu sadarbībā civillietās.

(4)  Saskaņā ar Komisijas rīcības plānu Stokholmas programmas īstenošanai, kas pieņemta Eiropadomē par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, Eiropas tiesiskā telpa un vienotā tirgus pienācīga darbība ir balstīta uz tādu stūrakmeni kā savstarpējas atzīšanas princips, kas savukārt pamatojas uz ideju par to, ka dalībvalstis uzticas cita citas tiesu sistēmai. Šis princips var efektīvi funkcionēt tikai tad, ja starp tiesnešiem, juristiem, uzņēmumiem un pilsoņiem ir savstarpēja uzticēšanās. Minētās uzticēšanās pakāpe ir atkarīga no vairākiem parametriem, tostarp no tā, vai ir izveidoti mehānismi tiesvedības pušu procesuālo tiesību aizsardzībai civilajā tiesvedībā. Tāpēc, lai garantētu minētā principa piemērošanu, ir nepieciešams kopīgo standartu minimums, kas veicina tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesu sistēmu efektivitāti un sekmē izpildes sistēmas efektivitāti.

(5)  Nosakot tiesvedības pušu procesuālo tiesību aizsardzības noteikumu minimumu un nodrošinot pilsoņiem atvieglotu tiesas pieejamību, ar šo direktīvu būtu jāstiprina dalībvalstu uzticēšanās citu dalībvalstu civiltiesību sistēmām, un tādējādi ar tās palīdzību varētu veicināt pamattiesību kultūru Savienībā, kā arī efektīvāku iekšējo tirgu, un, attīstot visā Savienības teritorijā padziļinātu vispārējo izpratni par taisnīgumu, noteiktību un paredzamību, vienlaikus tiktu atbalstītas Savienības pamatbrīvības.

(6)  Šīs direktīvas nosacījumi būtu jāpiemēro civiltiesiskiem strīdiem, kuros ir pārrobežu elementi, tostarp tādiem strīdiem, kas saistīti ar Savienības tiesību aktos garantēto tiesību un brīvību pārkāpumiem. Šajā ieteikumā izmantotais jēdziens “Savienības tiesību aktos garantēto tiesību pārkāpums” ietver visas situācijas, kurās Savienības līmenī paredzēto noteikumu pārkāpums ir izraisījis vai var izraisīt kaitējumu fiziskām un juridiskām personām. Dalībvalstīm nebūtu jāliedz piemērot šīs direktīvas nosacījumus arī tīri iekšējās civillietās.

(7)  Visas dalībvalstis ir 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas līgumslēdzējas puses. Šajā direktīvā minētie jautājumi būtu jārisina atbilstīgi minētajai konvencijai, jo īpaši ņemot vērā tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesību efektīvu aizsardzību.

(8)  Ar šo direktīvu tiek mēģināts veicināt kopīgo civilprocesa standartu minimuma piemērošanu, lai nodrošinātu tiesas efektīvu pieejamību Savienībā. Vispārēji atzītās tiesības uz tiesas pieejamību ir vēlreiz apstiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 47. pantā.

(9)  Tiesvedība civillietās būtu vēl vairāk jāpilnveido, izmantojot tehnoloģiju attīstības tendences tieslietu jomā un tiesām un tribunāliem pieejamus jaunus instrumentus, kas var palīdzēt mazināt ģeogrāfiskā attāluma ietekmi un tā sekas, proti, lielās izmaksas un tiesvedības ilgumu. Lai vēl vairāk samazinātu tiesāšanās izmaksas un tiesvedības ilgumu, puses, tiesas un tribunāli arī turpmāk būtu jāmudina izmantot modernu saziņas tehnoloģiju.

(10)  Lai personas varētu uzklausīt, neprasot tām ierasties tiesā vai tribunālā, dalībvalstīm būtu jānodrošina lietas izskatīšana mutvārdu procesā, un pierādījumu iegūšana, uzklausot lieciniekus, ekspertus vai puses, būtu jāveic, izmantojot jebkādus piemērotus distances saziņas līdzekļus, ja vien lietas īpašo apstākļu dēļ šādu tehnoloģiju izmantošana nav nepiemērota taisnīgai lietas izskatīšanai. Šis noteikums neskar Padomes Regulas (EK) Nr. 1206/2001 noteikumus(20).

(11)  Dalībvalstu tiesām būtu jāspēj paļauties uz ekspertu atzinumiem tehniskos, juridiskos vai citos ar pierādījumiem saistītos jautājumos. Ja vien nav nepieciešami piespiedu līdzekļi un ievērojot pakalpojumu sniegšanas brīvību un ES Tiesas judikatūru, tiesnešiem vienā dalībvalstī būtu jāspēj iecelt eksperti, kas veiktu izpēti citā dalībvalstī, bez jebkādas iepriekšējas atļaujas veikt šādu izpēti. Lai veicinātu tiesu ekspertīzi un ņemot vērā ierobežojumus, kas kādas dalībvalsts jurisdikcijā ir saistīti ar pietiekami kvalificētu ekspertu iecelšanu, piemēram, ja lieta ir ļoti sarežģīta tehniskajā ziņā vai ja pastāv tieša vai netieša saikne ar ekspertu un tiesvedības pusēm, būtu jāizveido Eiropas katalogs, kurā tiktu iekļauti visu valstu ekspertu saraksti, un šis katalogs kā daļa no Eiropas e-tiesiskuma portāla būtu pastāvīgi jāatjaunina.

(12)  Ar pagaidu un aizsardzības pasākumiem būtu jāpanāk atbilstošs līdzsvars starp pieteikuma iesniedzēja interesēm pagaidu aizsardzības noteikšanas ziņā un atbildētāja interesēm šādas aizsardzības ļaunprātīgas izmantošanas nepieļaušanas ziņā. Ja pagaidu pasākumus pieprasa pirms sprieduma pasludināšanas, tiesai, kurā pieteikums ir iesniegts, vajadzētu būt pārliecinātai, pamatojoties uz pieteikuma iesniedzēja iesniegtajiem pierādījumiem, ka pieteikuma iesniedzēja prasījums pēc būtības pret atbildētāju varētu tikt apmierināts. Turklāt visos gadījumos būtu jāprasa, lai pieteikuma iesniedzējs spētu tiesu pārliecināt, ka viņa prasījumam steidzami ir nepieciešams nodrošinājums un ka bez pagaidu pasākumiem spēkā esošā vai turpmākā sprieduma izpilde varētu tikt kavēta vai ievērojami apgrūtināta.

(13)  Šīs direktīvas noteikumiem nebūtu jāskar Savienības instrumentos un jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/48/EK minētie īpašie noteikumi par tiesību īstenošanu intelektuālā īpašuma jomā(21). Direktīvai nebūtu jāskar arī Eiropas kontu apķīlāšanas rīkojuma regulā ietvertie īpašie noteikumi par pārrobežu parāda piedziņu.(22)

(14)  Tiesām būtu jāpiešķir svarīga loma visu tiesvedībā civillietās iesaistīto pušu tiesību un interešu efektīvā un iedarbīgā aizsardzībā.

(15)  Mērķī, kurš ir daļa no Eiropas Savienības politikas attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi un kurš noteikts, lai nodrošinātu taisnīgu tiesu, labāku tiesas pieejamību un savstarpēju uzticēšanos, būtu jāietver tiesas un ārpustiesas strīdu izšķiršanas metožu pieejamība. Lai mudinātu tiesvedības puses izmantot mediāciju, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka attiecīgie valstu noteikumi par noilgumu un noilguma termiņiem neliedz pusēm iespēju sākt tiesvedību vai šķīrējtiesas procesu, ja mediācijas mēģinājums nav bijis sekmīgs.

(16)  Ņemot vērā dalībvalstu atšķirīgos civilprocesa noteikumus, jo īpaši tos, kas attiecas uz dokumentu izsniegšanu, ir jādefinē standartu minimums, kas būtu jāpiemēro civilajā tiesvedībā lietās, uz kurām attiecas Savienības tiesību aktu darbības joma. Par prioritāti būtu jānosaka tādas dokumentu izsniegšanas metodes, ar kurām var nodrošināt ātru un drošu izsniegto dokumentu saņemšanu, ko apliecina dokumentu saņemšanas apstiprinājums. Tāpēc plaši būtu jāizmanto modernās saziņas tehnoloģijas. Pusēm nepieciešamo dokumentu izsniegšanā elektroniskajam pakalpojumam vajadzētu būt vienlīdzīgam ar pasta pakalpojumu. Ar pieejamiem elektroniskiem līdzekļiem būtu jānodrošina, ka izsniegto dokumentu un cita veida saņemtās rakstiskās saziņas saturs ir patiess un atbilst nosūtīto dokumentu un cita veida rakstiskās saziņas saturam un ka izmantotā dokumentu saņemšanas apstiprinājuma metode nodrošina apstiprinājumu par to, ka adresāts tos ir saņēmis, un par saņemšanas datumu.

(17)  Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiesvedības pusēm civillietās ir tiesības pieaicināt advokātu pēc savas izvēles. Pārrobežu strīdu gadījumos pusēm vajadzētu būt tiesībām uz pirmstiesas advokāta konsultāciju piederības valstī, kā arī tiesībām pieaicināt advokātu uzņemošajā valstī, kur notiek lietas izskatīšana. Tiesvedības pušu un to advokātu saziņas konfidencialitātei ir svarīga nozīme, lai nodrošinātu tiesību uz taisnīgu tiesu efektīvu īstenošanu. Tādēļ dalībvalstīm būtu jārespektē tikšanos un citu saziņas formu konfidencialitāte starp advokātu un pusēm saistībā ar tiesību par advokāta pieaicināšanu īstenošanu, kā paredzēts šajā direktīvā. Tiesvedības pusēm būtu jāvar atteikties no tiesībām, kas piešķirtas saskaņā ar šo direktīvu, ar noteikumu, ka tām ir sniegta informācija par iespējamām sekām, ko rada atteikšanās no šīm tiesībām.

(18)  Nevajadzētu būt tā, ka tiesas nodevas samaksas dēļ prasītājam būtu jāierodas atbilstīgās tiesas vai tribunāla dalībvalstī vai minētajā nolūkā jāalgo advokāts. Lai prasītājam nodrošinātu efektīvu tiesvedības pieejamību, dalībvalstīm būtu jāpiedāvā, kā minimums, vismaz viena no šajā direktīvā paredzētajām attālināto maksājumu metodēm. Informācija par tiesas nodevām un apmaksas veidiem, kā arī par iestādēm vai organizācijām, kuras ir kompetentas sniegt praktisku palīdzību dalībvalstīs, būtu jāpadara pārredzamāka un viegli pieejama internetā, ievietojot šo informāciju attiecīgās valsts tīmekļa vietnēs.

(19)  Dalībvalstīm būtu jānodrošina Hartas 47. panta trešajā daļā paredzēto pamattiesību saņemt juridisku palīdzību ievērošana. Visām personām — neatkarīgi no tā, vai viņas ir prasītāji vai atbildētāji, — kas iesaistītas civiltiesiskos strīdos, uz kuriem attiecas šī direktīva, vajadzētu spēt aizstāvēt savas tiesības tiesā pat tad, ja viņu personiskais finansiālais stāvoklis neļauj tām segt tiesvedības izdevumus. Juridiskajā palīdzībā būtu jāiekļauj pirmstiesas konsultācija, lai panāktu izlīgumu pirms tiesvedības ierosināšanas, juridiskā palīdzība vēršoties tiesā, kā arī pārstāvība tiesā un palīdzība saistībā ar tiesvedības izdevumu segšanu. Šis noteikums neskar Padomes Direktīvu 2003/8/EK(23).

(20)  Eiropas juridiskās kultūras izveide, kas pilnībā ievēro subsidiaritāti, proporcionalitāti un tiesu iestāžu neatkarību, ir svarīga Eiropas tiesiskās telpas efektīvai darbībai. Tiesiskā apmācība ir svarīgs šā procesa elements, jo tas vairo savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstīm, praktizējošiem juristiem un pilsoņiem. Šajā sakarā dalībvalstīm būtu jāsadarbojas un jānodrošina atbalsts profesionālajai apmācībai un paraugprakses apmaiņai juristu starpā.

(21)  Šī direktīva nosaka noteikumu minimumu. Dalībvalstis var paplašināt šajā direktīvā noteiktās tiesības, lai nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni. Šāds augstāks aizsardzības līmenis nedrīkstētu radīt šķērsli savstarpējas uzticēšanās nodrošināšanai un tiesas efektīvai pieejamībai, kuras veicināšanai paredzēts šis noteikumu minimums. Saskaņā ar ES Tiesas interpretāciju tam nebūtu jāapdraud Hartā paredzētais aizsardzības līmenis un Savienības tiesību aktu prevalēšana, vienotība un efektivitāte.

(22)  Tā kā dalībvalstis šīs direktīvas mērķi, proti, izveidot kopīgo civilprocesa standartu minimumu, nevar pietiekami labi sasniegt, bet darbības mēroga vai iedarbības dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kuri ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(23)  Saskaņā ar [3. pantu]/[1. un 2. pantu] Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību [minētās dalībvalstis ir paziņojušas par savu vēlmi piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā] / [un neskarot minētā protokola 4. pantu, šīs dalībvalstis nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un tām šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro].

(24)  Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I NODAĻA.

PRIEKŠMETS, DARBĪBAS JOMA UN DEFINĪCIJAS

1. pants

Priekšmets

Šīs direktīvas priekšmets ir tuvināt civilprocesa sistēmas, lai nodrošinātu Hartas 47. pantā un ECHR 6. pantā atzīto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību uz taisnīgu tiesu pilnīgu ievērošanu, nosakot standartu minimumu attiecībā uz civilās tiesvedības ierosināšanu, norisi un pabeigšanu dalībvalstu tiesās.

2. pants

Darbības joma

1.  Neskarot civilprocesa standartus, kuri ir paredzēti vai kurus var paredzēt Savienības vai dalībvalstu tiesību aktos, ciktāl šie standarti var būt labvēlīgāki tiesvedības pusēm, šo direktīvu piemēro civillietām un komerclietām tādu strīdu gadījumā, kuros ir pārrobežu elementi, neatkarīgi no tiesas veida, bet neattiecina uz tiesībām un pienākumiem, ko puses saskaņā ar attiecīgo piemērojamo tiesību aktu nevar izmantot. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām vai uz valsts atbildību par darbību un bezdarbību, īstenojot valsts varu (acta jure imperii).

2.  Šajā direktīvā jēdziens “dalībvalsts” nozīmē visas dalībvalstis, izņemot [Apvienoto Karalisti, Īriju un] Dāniju.

3. pants

Strīdi, kuros ir pārrobežu elementi

1.  Šajā direktīvā strīds, kurā ir pārrobežu elementi, ir tāds strīds, kurā:

a)  vismaz vienas puses domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā atrodas tiesa, kas uzsākusi tiesvedību, vai

b)  abu pušu domicili atrodas vienā un tajā pašā dalībvalstī, kurā atrodas tiesa, kas uzsākusi tiesvedību, ar noteikumu, ka līguma izpildes vieta, kaitējuma vieta vai sprieduma izpildes vieta atrodas citā dalībvalstī, vai

c)  abu pušu domicili atrodas vienā un tajā pašā dalībvalstī, kurā atrodas tiesa, kas uzsākusi tiesvedību, ar noteikumu, ka uz strīdu attiecas Savienības tiesību aktu darbības joma.

2.  Šā panta 1. punkta nolūkos domicilu nosaka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 62. un 63. pantu(24).

II NODAĻA

CIVILPROCESA STANDARTU MINIMUMS

Pirmā iedaļa

Taisnīgs un efektīvs iznākums

4. pants

Vispārīgas saistības nodrošināt efektīvu tiesisko aizsardzību

Dalībvalstis paredz pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu Savienības tiesību aktos civiltiesību jomā paredzēto tiesību īstenošanu. Minētie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir taisnīgi un atbilstīgi un nav nevajadzīgi sarežģīti vai dārgi, un tie nav īstenojami nepiemērotos termiņos vai ar nepamatotu kavēšanos, un tos veic, ievērojot valstu īpatnības un pamattiesības.

Minētie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir arī efektīvi un proporcionāli, un tos piemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas tiesas efektīvai pieejamībai un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi.

5. pants

Lietu izskatīšana mutvārdu procesā

1.  Dalībvalstis nodrošina tiesvedības taisnīgu norisi. Ja pusēm nav iespējams tiesvedībā piedalīties personīgi vai ja puses ar tiesas atļauju ir vienojušās izmantot paātrinātas saziņas līdzekļus, dalībvalstis nodrošina, ka lietu izskatīšanu mutvārdu procesā rīko, izmantojot jebkuru piemērotu distances saziņas tehnoloģiju, piemēram, videokonferenci vai telefonkonferenci, kas ir pieejama tiesai.

2.  Ja uzklausāmās personas domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā ir tiesa, kas uzsākusi tiesvedību, minētās personas piedalīšanos tiesas sēdē ar videokonferences, telefonkonferences vai citas piemērotas distances saziņas tehnoloģijas palīdzību, organizē, izmantojot procedūras, kas paredzētas Padomes Regulā (EK) Nr. 1206/2001. Attiecībā uz videokonferencēm būtu jāņem vērā 2015. gada 15. un 16. jūnijā(25) pieņemtie Padomes Ieteikumi par pārrobežu videokonferencēm un darbs, kas veikts saistībā ar Eiropas e-tiesiskuma portālu.

6. pants

Pagaidu un aizsardzības pasākumi

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka ir ieviesti faktiskā vai tiesiskā stāvokļa saglabāšanas pagaidu pasākumi, kas paredzēti, lai pirms tādas tiesvedības sākšanas, kurā lietu izskata pēc būtības, un jebkurā šādas tiesvedības stadijā nodrošinātu vēlāka sprieduma, ar kuru lieta izspriesta pēc būtības, pilnīgu efektivitāti.

Pirmajā daļā minētajos pasākumos ietver arī pasākumus, kas paredzēti, lai novērstu iespējamus pārkāpumus vai nekavējoties pārtrauktu iespējamu pārkāpumu, kā arī lai saglabātu aktīvus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka prasījuma turpmākā izpilde netiktu kavēta vai ievērojami apgrūtināta.

2.  Veicot šādus pasākumus, tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību, un šie pasākumi ir proporcionāli iespējamā tiesību pārkāpuma raksturojumam un smagumam, attiecīgos gadījumos nodrošinot garantijas saistībā ar izmaksām un tādu atbildētājam nodarītu kaitējumu, ko radījuši nepamatoti prasījumi. Tiesām ir pilnvaras prasīt pieteikuma iesniedzējam sniegt jebkādu pamatoti pieejamu pierādījumu, lai tiesas varētu pietiekami pārliecināties par to, ka pieprasītais pagaidu pasākums ir nepieciešams un proporcionāls.

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka pienācīgi pamatotos gadījumos pagaidu pasākumus var īstenot bez atbildētāja uzklausīšanas, ja kavēšanās radītu pieteikuma iesniedzējam neatgriezenisku kaitējumu vai ja pastāv acīmredzams pierādījumu iznīcināšanas risks. Šādā gadījumā abas puses par pasākumiem informē nekavējoties un, vēlākais, tūlīt pēc pasākumu veikšanas.

Pēc atbildētāja pieprasījuma veic atkārtotu lietas izskatīšanu, ietverot tiesības tikt uzklausītam, lai pieņemamā laika posmā pēc informēšanas par pasākumu veikšanu izlemtu, vai minētie pasākumi ir jāgroza, jāatceļ vai jāapstiprina.

Ja pirmajā daļā minētos pasākumus atceļ vai ja tiek konstatēts, ka pārkāpums nav noticis vai pārkāpuma draudi nav bijuši, tiesa pēc atbildētāja lūguma var uzdot pieteikuma iesniedzējam nodrošināt atbildētājam atbilstošu kompensāciju par jebkādu kaitējumu, kas radies minēto pasākumu dēļ.

4.  Šis pants neskar Direktīvu 2004/48/EK un Regulu (ES) Nr. 655/2014.

Otrā iedaļa

Tiesvedības efektivitāte

7. pants

Procesuālā efektivitāte

1.  Dalībvalstu tiesas ievēro tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, tādējādi nodrošinot tiesas efektīvu pieejamību un abu pušu uzklausīšanas principu, jo īpaši — pieņemot lēmumus par vajadzību pēc lietas izskatīšanas mutvārdu procesā un par pierādījumu iegūšanas līdzekļiem, kā arī par pierādījumu apjomu.

2.  Dalībvalstu tiesas rīkojas iespējami drīz, neraugoties uz to, ka dažādās procesuālajās stadijās konkrētām darbībām ir termiņa skaitījumi.

8. pants

Pamatoti lēmumi

Dalībvalstis nodrošina, ka tiesas pieņem pietiekami pamatotus lēmumus pieņemamā laika posmā, lai tiesvedības puses varētu efektīvi izmantot tiesības lūgt pārskatīt vai pārsūdzēt šo lēmumu.

9. pants

Vispārīgie tiesvedības virzības principi

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka tiesas aktīvi virza izskatīšanā esošās lietas, lai nodrošinātu strīdu taisnīgu un efektīvu risināšanu pieņemamā ātrumā un par pieņemamām izmaksām, neierobežojot tiesvedības pušu brīvību noteikt viņu strīda priekšmetu un sniegt apliecinošus pierādījumus.

2.  Ciktāl praktiski iespējams, tiesa virza lietu, sazinoties ar tiesvedības pusēm. Konkrētāk, lietu aktīva virzība var ietvert:

a)  tiesvedības pušu aicināšanu sadarboties citai ar citu tiesvedības laikā;

b)  problēmjautājumu noteikšanu agrīnā stadijā;

c)  ātru izlemšanu, kuri konkrēti jautājumi ir jāizmeklē pilnībā un kurus jautājumus var izskatīt kopā;

d)  lēmuma pieņemšanu par kārtību, kādā jautājumi tiks atrisināti;

e)  palīdzību tiesvedības pusēm atrisināt ar izlīguma palīdzību lietu kopumā vai tās daļu;

f)  termiņu noteikšanu, lai kontrolētu lietas izskatīšanas progresu;

g)  pēc iespējas vispusīgāku lietas apstākļu pārbaudi, cik vien tas tiesai vienlaikus iespējams;

h)  lietas izskatīšana bez tām personām, kuru personīga klātbūtne lietas izspriešanai nav nepieciešama;

i)  tehnisko līdzekļu pieejamības nodrošināšanu.

10. pants

Pierādījumu iegūšana

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka ir pieejami efektīvi pierādījumu sniegšanas, vākšanas un saglabāšanas līdzekļi attiecībā uz tiesībām aizstāvēties un nepieciešamību aizsargāt informācijas konfidencialitāti.

2.  Šajā pierādījumu iegūšanas kontekstā dalībvalstis nodrošina modernas saziņas tehnoloģijas izmantošanu. Tiesa, kura sākusi tiesvedību, izmanto vienkāršākos un lētākos pierādījumu iegūšanas paņēmienus.

11. pants

Tiesas eksperti

1.  Neskarot pušu iespējas iesniegt ekspertu apliecinātus pierādījumus, dalībvalstis nodrošina, ka tiesa var jebkurā laikā iecelt tiesas ekspertus, lai viņi veiktu konkrētu lietas aspektu ekspertīzi. Tiesa nodrošina šādus ekspertus ar visu informāciju, kas vajadzīga eksperta atzinuma sniegšanai.

2.  Pārrobežu strīdu gadījumos, ja vien nav nepieciešami piespiedu līdzekļi vai ja vien izmeklēšana netiek veikta dalībvalsts pilnvaru īstenošanas vietās vai vietās, kurās konkrētām personām piekļuve vai attiecībā uz kurām jebkāda darbība saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tiek veikta izmeklēšana, ir aizliegta vai ierobežota, dalībvalstis nodrošina, ka tiesa var iecelt tiesas ekspertu, uzdodot viņam veikt izmeklēšanu ārpus tiesas jurisdikcijas bez jebkāda iepriekšēja atļaujas pieteikuma iesniegšanas citas dalībvalsts attiecīgajai iestādei.

3.  Šā panta 1. un 2.punkta nolūkos Komisija izveido Eiropas ekspertu katalogu, kurā iekļauj pašreizējos dalībvalstu ekspertu sarakstus un kuru dara pieejamu Eiropas e-tiesiskuma portālā.

4.  Tiesas eksperti garantē neatkarību un objektivitāti saskaņā ar 22. panta noteikumiem, kas piemērojami tiesnešiem.

5.  Eksperta atzinumu, ko tiesas eksperti sniedz tiesai, dara pieejamu tiesvedības pusēm, kurām ir iespēja to komentēt.

Trešā iedaļa

Tiesu iestāžu un tiesas pieejamība

12. pants

Strīdu atrisināšana

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka jebkurā tiesvedības stadijā, ņemot vērā visus lietas apstākļus, ja tiesa uzskata, ka strīdu ir iespējams atrisināt ar izlīgumu, tā var ierosināt tiesvedības pusēm izmantot mediāciju, lai atrisinātu strīdu vai apsvērtu izlīgumu.

2.  Šā panta 1. punkts neskar to tiesvedības pušu tiesības, kuras izvēlas mediāciju, uzsākt tiesvedību vai ierosināt lietas izskatīšanu šķīrējtiesā saistībā ar minēto strīdu pirms noilguma termiņu beigām, kas iestājušies mediācijas procesa laikā.

13. pants

Tiesvedības izdevumi

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka tiesas nodevas, ko dalībvalstis nosaka par civiltiesiskiem strīdiem, ir samērīgas ar prasījuma vērtību un nepadara tiesvedību neiespējamu vai pārāk sarežģītu.

2.  Tiesas nodevas, ko dalībvalstis nosaka par civiltiesiskiem strīdiem, ir tādas, kas neattur pilsoņus no pieteikuma iesniegšanas tiesā un nekādā veidā nekavē tiesas pieejamību.

3.  Tiesvedības puses var ar bankas pārskaitījumu vai ar kredītkarti vai debetkarti samaksāt tiesas nodevas, izmantojot distances norēķinu metodes, kas pusēm ļauj veikt maksājumu arī no dalībvalsts, kas nav tā dalībvalsts, kurā atrodas tiesa.

4.  Dalībvalstis nodrošina, ka informācija par tiesas nodevām un apmaksas metodēm, kā arī par iestādēm vai organizācijām, kuras ir kompetentas sniegt praktisku palīdzību dalībvalstīs, būtu jāpadara pārredzamāka un viegli pieejama internetā. Tāpēc dalībvalstīm būtu jāsniedz minētā informācija Komisijai, kurai savukārt, izmantojot jebkādus piemērotus līdzekļus, jo īpaši Eiropas e-tiesiskuma portālu, būtu jānodrošina, lai informācija būtu publiski pieejama un plaši izplatīta.

14. pants

Princips „maksā zaudētājs”

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka zaudējusī puse sedz tiesvedības izmaksas, tostarp, bet ne tikai, izmaksas, kas saistītas ar to, ka otru pusi pārstāv advokāts vai cits juridiskās profesijas pārstāvis, vai izmaksas par dokumentu izsniegšanu vai tulkošanu, kuras ir samērīgas prasījuma vērtībai un ir radušās pamatoti.

2.  Ja kādai pusei tiesas spriedums ir tikai daļēji labvēlīgs vai ja ir ārkārtas apstākļi, tiesas var nolemt, ka izmaksas sadala taisnīgi vai ka puses pašas sedz katra savus izdevumus.

3.  Tiesvedības puse sedz visas tās izmaksas, kas ir lieki radītas tiesai vai otrai pusei, vai nu lūdzot izskatīt nebūtiskus jautājumus, vai nepamatoti uzturot strīdu.

4.  Tiesa, nosakot izmaksu apmēru, var to pielāgot, ņemot vērā nepamatotu nevēlēšanos sadarboties vai negodprātīgu attieksmi centienos panākt izlīgumu, kā noteikts 20. pantā.

15. pants

Juridiskā palīdzība

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka tiesas efektīvas pieejamības nolūkā tiesas var piešķirt tiesvedības pusei juridisku palīdzību.

2.  Juridiskā palīdzība var daļēji vai pilnībā ietvert šādas izmaksas:

a)  tiesas nodevas, kas var būt pilnībā vai daļēji atlīdzināmas vai ar mainītu samaksas grafiku;

b)  ar juridiskās palīdzības sniegšanu un pārstāvību saistītās izmaksas attiecībā uz:

i)  pirmstiesas konsultācijām nolūkā panākt izlīgumu pirms tiesvedības sākšanas saskaņā ar 12. panta 1. punktu,

ii)  tiesvedības sākšanu un turpināšanu tiesā,

iii)  visām izmaksām, kas saistītas ar tiesvedību, tostarp par pieteikumu juridiskās palīdzības saņemšanai,

iv)  nolēmumu izpildi;

c)  citas nepieciešamas izmaksas, kas saistītas ar tiesvedību un jāsedz tiesvedības pusei, tostarp izmaksas par lieciniekiem, ekspertiem, tulkiem un tulkotājiem, kā arī izmaksas, kas minētajai pusei un tās pārstāvim bija nepieciešamas, lai segtu ceļa, nakšņošanas un uzturēšanās izdevumus;

d)  tās izmaksas, kas piespriestas pusei, kuras labā pieņemts spriedums, ja pieteikuma iesniedzējs zaudē tiesvedību saskaņā ar 14. pantu.

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka ikvienai fiziskai personai, kam ir Eiropas Savienības pilsonība, vai trešās valsts valstspiederīgajam, kas likumīgi uzturas Eiropas Savienības dalībvalstī, ir tiesības iesniegt pieteikumu par juridiskās palīdzības saņemšanu, ja:

a)  tiesvedības puses ekonomiskās situācijas dēļ ne pilnībā, ne daļēji nespēj segt šā panta 2. punktā noteiktās izmaksas, kā arī

b)  ir pamatotas izredzes, ka prasījums, attiecībā uz kuru ir iesniegts pieteikums par juridiskās palīdzības saņemšanu, tiks apmierināts, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja procesuālo stāvokli, kā arī

c)  prasītājam, kas iesniedz pieteikumu juridiskās palīdzības saņemšanai, ir tiesības celt prasību saskaņā ar atbilstošajiem valsts tiesību aktu noteikumiem.

4.  Juridiskām personām ir tiesības iesniegt pieteikumu par juridisko palīdzību, kuru nodrošina kā atbrīvojumu no pienākuma avansā segt tiesvedības un/vai advokāta palīdzības izmaksas. Pieņemot lēmumu par šādas palīdzības piešķiršanu, tiesas var ņemt vērā arī:

a)  attiecīgās juridiskās personas veidu un to, vai tā gūst vai negūst peļņu;

b)  partneru vai akcionāru finansiālās spējas;

c)  minēto partneru vai akcionāru spēju iegūt nepieciešamās summas, lai sāktu tiesvedību.

5.  Dalībvalstis nodrošina, ka Savienības pilsoņi un juridiskās personas ir informētas par 1.–4. punktā noteiktās juridiskās palīdzības saņemšanas procedūru, lai juridiskā palīdzība būtu efektīva un pieejama.

6.  Šo pantu piemēro, neskarot Direktīvu 2003/8/EK.

16. pants

Finansējums

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad tiesvedību finansē privāta trešā persona, šai privātpersonai ir aizliegts:

a)  censties ietekmēt prasītāja procesuālos lēmumus, tostarp lēmumus par izlīgumu;

b)  finansēt tiesvedību pret atbildētāju, kas ir līdzekļu devēja konkurents, vai pret atbildētāju, no kura līdzekļu devējs ir atkarīgs;

c)  iekasēt pārmērīgus procentus par nodrošinātajiem līdzekļiem.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad tiesvedību finansē privāta trešā persona, ir aizliegts līdzekļu devēja atlīdzību vai procentus, kurus tas iekasē, noteikt, pamatojoties uz panākto izlīguma summu vai piešķirto kompensāciju, ja vien šādu finansēšanas kārtību nenosaka valsts iestāde, lai aizsargātu pušu intereses.

Ceturtā iedaļa

Tiesvedības taisnīgums

17. pants

Dokumentu izsniegšana

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka vienmēr tiek izmantotas metodes, ar kurām var garantēt izsniegto dokumentu saņemšanu.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka dokumentus par tiesvedības uzsākšanu vai līdzvērtīgus dokumentus un tiesas pavēstes var izsniegt saskaņā ar valsts tiesību aktiem, izmantojot kādu no šādām metodēm:

a)  dokumentu piegāde personīgi;

b)  dokumentu piegāde pa pastu;

c)  dokumentu piegāde, izmantojot elektroniskos līdzekļus, piemēram, faksu vai e-pastu.

Piegādi apliecina ar saņēmēja parakstītu paziņojumu par saņemšanu, kurā norādīts saņemšanas datums.

Lai nodrošinātu šā punkta pirmās daļas c) punktā minēto dokumentu piegādi, izmantojot elektroniskos līdzekļus, izmanto atbilstošus augstus tehniskos standartus, ar kuriem garantē izsniedzamo dokumentu identitāti un drošu pārsūtīšanu.

Šos dokumentus var arī izsniegt personīgi, ko apliecina dokuments, kuru parakstījusi par izsniegšanu atbildīgā persona un kurā norādīts, ka saņēmējs dokumentus ir saņēmis vai atteicies tos saņemt bez juridiska pamatojuma, kā arī norādīts dokumenta izsniegšanas datums;

3.  Ja dokumentu izsniegšana saskaņā ar 2. punktu nav iespējama un ja atbildētāja adrese ir droši zināma, dokumentus var izsniegt, izmantojot kādu no šādām metodēm:

a)  personīga piegāde uz atbildētāja privāto adresi personām, kas mitinās vienā dzīvesvietā ar atbildētāju vai tur strādā;

b)  ja atbildētājs ir pašnodarbināta persona vai juridiska persona, personīga piegāde uz atbildētāja uzņēmuma adresi atbildētāja nodarbinātajām personām;

c)  ieliekot dokumentus atbildētāja pastkastītē;

d)  piegādājot dokumentus pasta nodaļai vai kompetentām valsts iestādēm un ieliekot atbildētāja pastkastītē rakstisku paziņojumu par šo piegādi ar noteikumu, ka paziņojumā skaidri norādīta šo dokumentu kā tiesas dokumentu būtība vai paziņojuma izsniegšanas juridiskais spēks, kā arī tas, ka ir sākts termiņa skaitījums;

e)  piegāde ar pasta starpniecību bez 4. punktā minētā pierādījuma, ja atbildētāja adrese ir izcelsmes dalībvalstī;

f)  piegādājot elektroniski ar automātisku piegādes apstiprinājumu, ja atbildētājs ir iepriekš skaidri apliecinājis savu piekrišanu šādas piegādes metodes izmantošanai.

Dokumentu izsniegšanu, kas veikta saskaņā ar šā punkta pirmās daļas a)–d) punktu, apliecina:

a)  ar piegādi veikušās kompetentās personas parakstītu dokumentu, kurā norādīta visa turpmāk minētā informācija:

i)  paziņojumu vai saziņas dokumentus piegādājušās personas pilns vārds,

ii)  izmantotā piegādes metode,

iii)  piegādes datums,

iv)  ja izsniegtie dokumenti piegādāti citai personai, kas nav atbildētājs, šīs personas vārds un attiecības ar atbildētāju, un

v)  cita informācija, kas obligāti jānorāda saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

b)  apstiprinājums par saņemšanu, ko parakstījusi persona, kam izsniegti dokumenti, šā punkta pirmās daļas a) un b) punkta izpratnē.

4.  Dokumentus izsniegt saskaņā ar šā panta 2. un 3. punktu var arī atbildētāja juridiskajam vai pilnvarotajam pārstāvim.

5.  Ja dokumenti par tiesvedības uzsākšanu vai līdzvērtīgi dokumenti, vai pavēstes jāizsniedz ārpus dalībvalstīm, tos var izsniegt, izmantojot kādu no metodēm, kas minēta:

a)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1393/2007(26), ja to piemēro, ievērojot regulā garantētās saņēmēja tiesības, vai

b)  1965. gada 15. novembra Hāgas konvencijā par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu apriti ārvalstīs vai jebkādā citā piemērojamā konvencijā vai nolīgumā.

6.  Šī direktīva neietekmē Regulas (EK) Nr. 1393/2007 piemērošanu un neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 805/2004(27) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1896/2006(28).

18. pants

Tiesības uz advokāta palīdzību tiesvedībā civillietās

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka tiesvedības pusēm ir tiesības uz advokāta palīdzību pēc savas izvēles tādā veidā, lai puses varētu praktiski un efektīvi īstenot savas tiesības.

Dalībvalstis nodrošina, ka pārrobežu strīdu gadījumos tiesvedības pusēm ir tiesības uz pirmstiesas advokāta konsultāciju piederības valstī, kā arī tiesības uz advokāta palīdzību uzņemošajā valstī, kur notiek lietas izskatīšana.

2.  Dalībvalstis ievēro tiesvedības pušu un viņu advokātu saziņas konfidencialitāti. Šāda saziņa ietver tikšanās, saraksti, telefonsarunas un citas saziņas formas, kas atļautas valsts tiesību aktos.

3.  Neskarot valsts tiesību aktus, kuros noteikta advokāta obligāta līdzdalība vai palīdzība, tiesvedības puses civillietās var atteikties no šā panta 1. punktā minētajām tiesībām, ja

a)  tiesvedības pusēm vienkāršā un saprotamā valodā ir sniegta mutiska un rakstiska skaidra un pietiekama informācija par iespējamām atteikšanās sekām un

b)  atteikšanās tiek pausta brīvprātīgi un nepārprotami.

Dalībvalstis nodrošina, ka tiesvedības puses atteikšanos var vēlāk jebkurā civillietas tiesvedības brīdī atsaukt un ka tās ir informētas par minēto iespēju.

4.  Šis noteikums neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 861/2007(29), Regulas (EK) Nr. 1896/2006 un Regulas (ES) Nr. 655/2014 īpašos noteikumus par juridisko pārstāvību.

19. pants

Piekļuve informācijai

Dalībvalstis cenšas nodrošināt pilsoņiem pārredzamu un viegli pieejamu informāciju par dažādu procedūru sākšanu, noilgumu vai noilguma termiņiem, kompetentajām tiesām, kas izskata dažādus strīdus, un nepieciešamās veidlapas, kas jāaizpilda minētajā nolūkā. Šis pants neparedz, ka dalībvalstīm ir pienākums sniegt juridisku palīdzību vai juridisku konsultāciju konkrētas lietas juridiska novērtējuma veidā.

20. pants

Mutiskā tulkošana un svarīgu dokumentu tulkošana

Dalībvalstis apņemas nodrošināt, ka ikviena strīdā iesaistītā puse pilnībā izprot tiesvedību. Šis mērķis ietver mutiskās tulkošanas pieejamību civiltiesvedības laikā un visu svarīgo dokumentu tulkošanas pieejamību, lai garantētu tiesvedības taisnīgumu saskaņā ar šīs direktīvas 15. panta noteikumiem.

21. pants

Tiesvedības pušu un to pārstāvju pienākumi

Dalībvalstis nodrošina, ka tiesvedības puses un to pārstāvji rīkojas labticīgi un cieņpilni attiecībā pret tiesu un citām pusēm un tiesā ne ar vai bez nodoma nesagroza lietas apstākļus vai faktus.

22. pants

Lietu atklāta izskatīšana

Dalībvalstis nodrošina, ka tiesvedība ir atklāta, ja vien tiesa kādas puses vai citu iesaistīto personu interesēs vai vispārējās tiesiskuma vai sabiedriskās kārtības interesēs nav tiesas sēdi vai tās daļu pasludinājusi par slēgtu.

23. pants

Tiesu neatkarība un objektivitāte

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka tiesas un to tiesneši savā darbībā ir neatkarīgi. Tiesas sastāvs ir tāds, kas nodrošina pietiekamas garantijas, lai izslēgtu leģitīmas šaubas par objektivitāti.

2.  Savu pienākumu izpildē tiesneši neseko nekādiem norādījumiem, nepakļaujas nekādai ietekmei vai spiedienam un nevienā lietā nevadās pēc personīgiem aizspriedumiem vai pieņēmumiem.

24. pants

Apmācība

1.  Neskarot tiesu neatkarību un atšķirības tiesu sistēmu organizācijā Savienībā, dalībvalstis nodrošina, ka tiesu iestādes, juridiskās mācību iestādes un juridisko profesiju pārstāvji uzlabo juridiskās apmācības shēmas, lai nodrošinātu Savienības tiesību aktu un procedūru integrāciju valsts apmācības pasākumos.

2.  Apmācību shēmas ir vērstas uz juridisko profesiju pārstāvju ikdienas darbam līdzvērtīgu praksi, notiek neilgu laika periodu, tajās izmanto aktīvus un modernus mācīšanās paņēmienus un tās aptver sākotnējas un turpmākas apmācības iespējas. Apmācības shēmas ir jo īpaši vērstas uz:

a)  pietiekamu zināšanu apguvi par Savienības tiesiskās sadarbības instrumentiem un īpašu iemaņu apguvi, lai regulāri sekotu līdzi Savienības judikatūrai, pārbaudītu tiesību aktu transponēšanu valsts tiesību aktos un izmantotu Eiropas Savienības Tiesas prejudiciāla nolēmuma tiesvedību;

b)  zināšanu un pieredzes izplatīšanu par Savienības tiesībām un procedūrām un citām tiesību sistēmām;

c)  jauno tiesnešu pieredzes īstermiņa apmaiņas veicināšanu;

d)  kādas svešvalodas un tās juridiskās terminoloģijas apguvi.

III NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

25. pants

Transponēšana

1.  Dalībvalstīs normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības stājas spēkā līdz ... [viens gads pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas]. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

2.  Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāmas šādas atsauces.

3.  Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

26. pants

Pārskatīšana

Ne vēlāk kā 2025. gada 31. decembrī un pēc tam reizi piecos gados Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu, pamatojoties uz kvalitatīvu un kvantitatīvu informāciju. Šajā saistībā Komisija jo īpaši novērtē direktīvas ietekmi uz tiesas pieejamību, pamattiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu un efektīvu tiesībaizsardzību, sadarbību civillietās un vienotā tirgus darbību, MVU, Eiropas Savienības ekonomikas konkurētspēju un patērētāju uzticēšanos. Nepieciešamības gadījumā ziņojumu papildina ar tiesību aktu priekšlikumiem, lai pielāgotu un stiprinātu šo direktīvu.

27. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

28. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm saskaņā ar Līgumiem.

...,

Eiropas Parlamenta vārdā Padomes vārdā

Priekšsēdētājs Priekšsēdētājs

(1) PE 572.853, 2015. gada decembris.
(2) PE 581.385, 2016. gada jūnijs.
(3) PE 559.499, 2015. gada jūnijs.
(4) PE 556.971, 2016. gada jūnijs.
(5) Izdevums Uniform Law Review, 2004(4).
(6) M. Storme, “Study on the approximation of the laws and rules of the Member States concerning certain aspects of the procedure for civil litigation” (“Pētījums par dalībvalstu likumu un noteikumu tuvināšanu attiecībā uz dažiem civilās tiesvedības procesuālajiem aspektiem”) (galīgais ziņojums, Dordrecht, 1994. gads).
(7) Sk. arī: 1976. gada 16. decembra spriedumu Comet BV/Produktschap voor Siergewassen, 45/76, ECLI:EU:C:1976:191 un 1986. gada 15. maija spriedumu Marguerite Johnston/Chief Constable of the Royal Ulster Constabulary, 222/84, ECLI:EU:C:1986:206.
(8) Pieejams tiešsaistē: http://www.ejtn.eu/PageFiles/15756/Judicial%20Training%20Principles_EN.pdf
(9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0276.
(10) Skatīt arī: 2007. gada 13. marta spriedums lietā Unibet (London) Ltd and Unibet (International) Ltd / Justitiekanslern, C-432/05, EU:C:2007:163.
(11) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 861/2007 (2007. gada 11. jūlijs), ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām (OV L 199, 31.7.2007., 1. lpp.).
(12) Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīva 2003/8/EK par to, kā uzlabot tiesu pieejamību pārrobežu strīdos, nosakot kopīgus obligātus noteikumus attiecībā uz juridisko palīdzību šādos strīdos (OV L 26, 31.1.2003., 41. lpp.).
(13) Komisijas 2013. gada 11. jūnija Ieteikums par kopējiem principiem attiecībā uz dalībvalstu aizlieguma un atlīdzināšanas kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismiem saistībā ar Savienības tiesību aktos paredzēto tiesību pārkāpumiem (OV L 201, 26.7.2013., 60. lpp.).
(14) Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/22/EK (2009. gada 23. aprīlis) par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību (OV L 110, 1.5.2009., 30. lpp.).
(15) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/104/ES (2014. gada 26. novembris) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (OV L 349, 5.12.2014., 1. lpp.).
(16) Sk., piemēram, Maza apmēra prasību regulu (sk. iepriekš G. apsvērumā iekļauto otro zemsvītras piezīmi) un Eiropas kontu apķīlāšanas rīkojuma regulu (Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Regula (ES) Nr. 655/2014, ar ko izveido Eiropas kontu apķīlāšanas rīkojuma procedūru, lai atvieglotu pārrobežu parādu piedziņu civillietās un komerclietās, OV L 189, 27.6.2014., 59. lpp.).
(17) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/48/EK (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV L 157, 30.4.2004., 45. lpp.).
(18) Sk. iepriekš G apsvērumā iekļauto ceturto zemsvītras piezīmi.
(19) Sk. iepriekš G apsvērumā iekļauto piekto zemsvītras piezīmi.
(20) Padomes Regula (ES) Nr. 1206/2001 (2001. gada 28. maijs) par sadarbību starp dalībvalstu tiesu iestādēm pierādījumu iegūšanā civillietās un krimināllietās (OV L 174, 27.6.2001., 1. lpp.).
(21) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/48/EK (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV L 157, 30.4.2004., 45. lpp.).
(22) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 655/2014 (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido Eiropas kontu apķīlāšanas rīkojuma procedūru, lai atvieglotu pārrobežu parādu piedziņu civillietās un komerclietās (OV L 189, 27.6.2014., 59. lpp.).
(23) Padomes Direktīva 2003/8/EK (2003. gada 27. janvāris) par to, kā uzlabot tiesu pieejamību pārrobežu strīdos, nosakot kopīgus obligātus noteikumus attiecībā uz juridisko palīdzību šādos strīdos (OV L 26, 31.1.2003., 41. lpp.).
(24) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.).
(25) Padomes ieteikumi – “Veicināt pārrobežu videokonferenču izmantošanu tiesiskuma jomā dalībvalstīs un ES līmenī un dalīties ar labāko praksi šajā jautājumā” (OV C 250, 31.7.2015., 1. lpp.).
(26) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1393/2007 (2007. gada 13. novembris) par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (dokumentu izsniegšana), un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000 (OV L 324, 10.12.2007., 79. lpp.).
(27) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 805/2004 (2004. gada 21. aprīlis), ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem (OV L 143, 30.4.2004., 15. lpp.).
(28) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1896/2006 (2006. gada 12. decembris), ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru (OV L 399, 30.12.2006., 1. lpp.).
(29) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 861/2007 (2007. gada 11. jūlijs), ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām (OV L 199, 31.7.2007., 1. lpp.).


Makrofinansiālā palīdzība Moldovas Republikai ***I
PDF 396kWORD 41k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par makrofinansiālo palīdzību Moldovas Republikai (COM(2017)0014 – C8-0016/2017 – 2017/0007(COD))
P8_TA(2017)0283A8-0185/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2017)0014),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 212. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0016/2017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes kopīgo paziņojumu, kas pieņemts vienlaikus ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. augusta Lēmumu Nr. 778/2013/ES, ar ko piešķir turpmāku makrofinansiālo palīdzību Gruzijai(1),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 15. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Budžeta komitejas atzinumus (A8-0185/2017),

1.  pieņem turpmāk izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā;

2.  apstiprina Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 4. jūlijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2017/... par makrofinansiālo palīdzību Moldovas Republikai

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam (ES) 2017/1565.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas KOPĪGAIS PAZIŅOJUMS

Ņemot vērā iniciatīvas, kas saistītas ar izmaiņām Moldovas Republikas vēlēšanu sistēmā, Eiropas Parlaments, Padome un Komisija uzsver, ka makrofinansiālās palīdzības piešķiršanas priekšnoteikums ir tas, ka saņēmējvalstī tiek respektēti efektīvi demokrātiskie mehānismi, tostarp daudzpartiju parlamentārā sistēma, un tiesiskums, kā arī tiek garantēta cilvēktiesību ievērošana. Komisija un Eiropas Ārējās darbības dienests uzrauga šā priekšnoteikuma ievērošanu visā makrofinansiālās palīdzības sniegšanas laikā un tādēļ pievērsīs vislielāko uzmanību tam, vai Moldovas Republikas iestādes ņem vērā attiecīgo starptautisko partneru (īpaši Venēcijas komisijas un EDSO/ODIHR) ieteikumus.

(1) OV L 218, 14.8.2013., 15. lpp.


Ienākuma nodokļa informācijas atklāšana, ko veic konkrēti uzņēmumi un filiāles ***I
PDF 636kWORD 71k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlijā pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz ienākuma nodokļa informācijas atklāšanu, ko veic konkrēti uzņēmumi un filiāles (COM(2016)0198 – C8-0146/2016 – 2016/0107(COD))(1)
P8_TA(2017)0284A8-0227/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums
Grozījums Nr. 1
Direktīvas priekšlikums
—1. apsvērums (jauns)
(-1)   Vienlīdzīga attieksme nodokļu jomā pret visiem un jo īpaši pret visiem uzņēmumiem ir vienotā tirgus pastāvēšanas obligāts priekšnoteikums. Koordinēta un saskaņota pieeja, īstenojot dalībvalstu nodokļu sistēmas, ir vitāli svarīga, lai nodrošinātu pienācīgu vienotā tirgus darbību, un tā sekmētu nodokļu apiešanas un peļņas novirzīšanas novēršanu.
Grozījums Nr. 2
Direktīvas priekšlikums
-1.aapsvērums (jauns)
(-1a)   Nodokļu apiešana un nodokļu nemaksāšana kopā ar peļņas novirzīšanas shēmām valdībām un tautām ir atņēmusi resursus, kas cita starpā ir nepieciešami, lai nodrošinātu universālu un bezmaksas piekļuvi valsts nodrošinātai izglītībai un veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem, kā arī valstīm liedz iespēju nodrošināt izmaksu ziņā pieejamu mājokli un sabiedrisko transportu un veidot infrastruktūru, kas ir svarīga, lai panāktu sociālu attīstību un ekonomisko izaugsmi. Jāsecina, ka šādas shēmas ir bijušas netaisnības, nevienlīdzības un ekonomisko, sociālo un teritoriālo atšķirību faktors.
Grozījums Nr. 3
Direktīvas priekšlikums
-1.bapsvērums (jauns)
(-1b)   Taisnīgai un efektīvai uzņēmuma ienākuma nodokļu sistēmai būtu jāapmierina steidzamā vajadzība pēc progresīvas un taisnīgas globālās nodokļu politikas, jāsekmē resursu pārdale un jāapkaro nevienlīdzība.
Grozījums Nr. 4
Direktīvas priekšlikums
1. apsvērums
(1)  Pēdējos gados ir ievērojami saasinājusies problēma, ko rada uzņēmumu ienākuma nodokļa apiešana, raisot lielas bažas Savienībā un pasaulē. Eiropadome 2014. gada 18. decembra secinājumos atzina, ka steidzami ir jāpastiprina centieni cīņā pret nodokļu apiešanu gan pasaules, gan Savienības līmenī. Komisijas paziņojumos “Komisijas darba programma 2016. gadam — Nav īstais brīdis, lai rīkotos kā ierasts”16 un “Komisijas 2015. gada darba programma — Jauns sākums”17 par prioritāti tika noteikta nepieciešamība pāriet uz sistēmu, saskaņā ar kuru valsts, kurā peļņa tiek radīta, ir arī nodokļu uzlikšanas valsts. Komisija arī noteica par prioritāti nepieciešamību reaģēt uz sabiedrības aicinājumu pēc taisnīguma un nodokļu pārredzamības.
(1)  Pārredzamība ir būtiska, lai nodrošinātu raitu vienotā tirgus darbību. Pēdējos gados ir ievērojami saasinājusies problēma, ko rada uzņēmumu ienākuma nodokļa apiešana, raisot lielas bažas Savienībā un pasaulē. Eiropadome 2014. gada 18. decembra secinājumos atzina, ka steidzami ir jāpastiprina centieni cīņā pret nodokļu apiešanu gan pasaules, gan Savienības līmenī. Komisijas paziņojumos “Komisijas darba programma 2016. gadam — Nav īstais brīdis, lai rīkotos kā ierasts”16 un “Komisijas 2015. gada darba programma — Jauns sākums”17 par prioritāti tika noteikta nepieciešamība pāriet uz sistēmu, saskaņā ar kuru valsts, kurā peļņa tiek radīta, ir arī nodokļu uzlikšanas valsts. Komisija arī noteica par prioritāti nepieciešamību reaģēt uz Eiropas iedzīvotāju prasību pēc pārredzamības un vajadzību rīkoties kā paraugam, kuram sekotu citas valstis. Ir būtiski, lai, nodrošinot pārredzamību, tiktu ņemta vērā konkurentu savstarpējība.
__________________
__________________
16 COM(2015)0610, 2015. gada 27. oktobris.
16 COM(2015)0610, 2015. gada 27. oktobris.
17 COM(2014)0910, otrdiena, 2014. gada 16. decembrī.
17 COM(2014)0910, 2014. gada 16. decembris.
Grozījums Nr. 5
Direktīvas priekšlikums
2. apsvērums
(2)  Eiropas Parlaments 2015. gada 16. decembra rezolūcijā par uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamības, koordinācijas un konverģences veicināšanu Savienībā18 atzina, ka lielāka pārredzamība uzņēmumu ienākuma nodokļa jomā var uzlabot nodokļu iekasēšanu, padarīt nodokļu iestāžu darbu efektīvāku un palielināt sabiedrības uzticēšanos un paļāvību uz nodokļu sistēmām un valdībām.
(2)  Eiropas Parlaments 2015. gada 16. decembra rezolūcijā par uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamības, koordinācijas un konverģences veicināšanu Savienībā18 atzina, ka lielāka pārredzamība, sadarbība un konverģence Savienības uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas jomā var uzlabot nodokļu iekasēšanu, padarīt nodokļu iestāžu darbu efektīvāku, atbalstīt politikas veidotājus spēkā esošās nodokļu sistēmas novērtēšanā nolūkā turpmāk izstrādāt tiesību aktus, palielināt sabiedrības uzticēšanos un paļāvību uz nodokļu sistēmām un valdībām un uzlabot lēmumu par ieguldījumiem pieņemšanu, pamatojoties uz uzņēmumu precīzāku riska profilu.
__________________
__________________
18 2015/2010(INL).
18 2015/2010(INL).
Grozījums Nr. 6
Direktīvas priekšlikums
2.a apsvērums (jauns)
(2a)  Publisku pārskatu sniegšana par katru valsti atsevišķi ir efektīvs un piemērots līdzeklis, kā uzlabot pārredzamību attiecībā uz starptautisko uzņēmumu darbību un dot sabiedrībai iespēju novērtēt minētās darbības ietekmi uz reālo ekonomiku. Tā papildus tam uzlabos akcionāru spēju pienācīgi novērtēt riskus, kurus ir uzņēmušies uzņēmumi, veicinās tādu ieguldījumu stratēģiju izstrādi, kuru pamatā ir precīza informācija, un uzlabos lēmumu pieņēmēju spēju novērtēt dalībvalstu tiesību aktu efektivitāti un ietekmi.
Grozījums Nr. 7
Direktīvas priekšlikums
2.b apsvērums (jauns)
(2b)  Pārskatu sniegšana par katru valsti atsevišķi labvēlīgi ietekmēs arī darbinieku tiesības uz informēšanu un uzklausīšanu, kas ir paredzētas Direktīvā 2002/14/EK, un, uzlabojot zināšanas par uzņēmumu darbību, tā labvēlīgi ietekmēs uzņēmumos sāktā dialoga kvalitāti.
Grozījums Nr. 8
Direktīvas priekšlikums
4. apsvērums
(4)  Aicinot nodrošināt pasaulē taisnīgu un modernu starptautisko nodokļu sistēmu, G20 valstis 2015. gada novembrī apstiprināja ESAO rīcības plānu, lai cīnītos pret nodokļu bāzes samazināšanu un peļņas novirzīšanu (BEPS), kura mērķis ir sniegt valdībām skaidrus starptautiskus risinājumus, lai novērstu trūkumus un neatbilstības spēkā esošajos noteikumos, kas ļauj novirzīt uzņēmumu peļņu uz beznodokļu vai zemu nodokļu vietām, kur netiek radīta reāla vērtība. Jo īpaši ar BEPS 13. darbību tiek ieviesta pārskatu sniegšana valstu nodokļu iestādēm par katru valsti atsevišķi, ko, ievērojot konfidencialitāti, veic konkrēti starptautiski uzņēmumi. Komisija 2016. gada 27. janvārī pieņēma pasākumu kopumu nodokļu apiešanas novēršanai. Viens no minētā kopuma mērķiem ir transponēt Savienības tiesību aktos BEPS 13. darbību, grozot Padomes Direktīvu 2011/16/ES20 .
(4)  Aicinot nodrošināt pasaulē taisnīgu un modernu starptautisko nodokļu sistēmu, G20 valstis 2015. gada novembrī apstiprināja ESAO rīcības plānu, lai cīnītos pret nodokļu bāzes samazināšanu un peļņas novirzīšanu (BEPS), kura mērķis ir sniegt valdībām skaidrus starptautiskus risinājumus, lai novērstu trūkumus un neatbilstības spēkā esošajos noteikumos, kas ļauj novirzīt uzņēmumu peļņu uz beznodokļu vai zemu nodokļu vietām, kur netiek radīta reāla vērtība. Jo īpaši ar BEPS 13. darbību tiek ieviesta pārskatu sniegšana valstu nodokļu iestādēm par katru valsti atsevišķi, ko, ievērojot konfidencialitāti, veic konkrēti starptautiski uzņēmumi. Komisija 2016. gada 27. janvārī pieņēma pasākumu kopumu nodokļu apiešanas novēršanai. Viens no minētā kopuma mērķiem ir transponēt Savienības tiesību aktos BEPS 13. darbību, grozot Padomes Direktīvu 2011/16/ES20. Tomēr nodokļu iekasēšana tur, kur vērtība ir radīta, liek piemērot visaptverošāku pieeju pārskatu sniegšanai par katru valsti atsevišķi, kuras pamatā ir publisku pārskatu sniegšana.
__________________
__________________
20 Padomes 2011. gada 15. februāra Direktīva 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK (OV L 64, 11.3.2011., 1. lpp.).
20 Padomes 2011. gada 15. februāra Direktīva 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK (OV L 64, 11.3.2011., 1. lpp.).
Grozījums Nr. 9
Direktīvas priekšlikums
4.a apsvērums (jauns)
(4a)  Starptautisko grāmatvedības standartu padomei (IASB) būtu jāaktualizē attiecīgie starptautiskie finanšu pārskatu standarti (SFPS) un starptautiskie grāmatvedības standarti (SGS), lai atvieglinātu publisko pārskatu par katru valsti atsevišķi ieviešanu.
Grozījums Nr. 10
Direktīvas priekšlikums
4.b apsvērums (jauns)
(4b)  Savienībā jau ir ieviesta publisku pārskatu sniegšana par katru valsti attiecībā uz banku nozari —, kad stājās spēkā Direktīva 2013/36/ES — un attiecībā uz ieguves un mežizstrādes nozari — Direktīva 2013/34/ES.
Grozījums Nr. 11
Direktīvas priekšlikums
4.c apsvērums (jauns)
(4c)  Savienība, ieviešot līdz šim nepieredzēto publisku pārskatu sniegšanu par katru valsti atsevišķi, ir apliecinājusi, ka tā ir kļuvusi par nodokļu apiešanas pasaulē lielāko apkarotāju.
Grozījums Nr. 12
Direktīvas priekšlikums
4.d apsvērums (jauns)
(4d)  Tā kā nodokļu nemaksāšanu, nodokļu apiešanu un nodokļu agresīvu plānošanu var sekmīgi apkarot tikai tad, ja starptautiskā līmenī tiek īstenota kopēja rīcība, Savienībai, kaut arī tā apkarošanā ziņā joprojām ir vadošā pasaulē, ir jākoordinē savi pasākumi ar starptautiskajiem dalībniekiem, piemēram, ESAO ietvaros. Rīkojoties vienpusēji, pat ja ļoti ambiciozos nolūkos, nav reālu iespēju gūt panākumus, un papildus tam tiek apdraudēta Eiropas uzņēmumu konkurētspēja un nodarīts kaitējums Savienības ieguldījumu klimatam.
Grozījums Nr. 13
Direktīvas priekšlikums
4.e apsvērums (jauns)
(4e)  Lielāka pārredzamība, atklājot finanšu informāciju, ir izdevīga visām pusēm, jo nodokļu administrācijas būs efektīvākas, pilsoniskā sabiedrība tiks iesaistīta vairāk, darbinieki tiks informēti labāk un investori mazāk baidīsies riskēt. Papildus tam uzņēmumi gūs labumu, jo uzlabosies attiecības ar ieinteresētajām personām, kā rezultātā pieaugs stabilitāte un būs vieglāk iegūstams finansējums, jo riska profils būs precīzāks un uzlabosies reputācija.
Grozījums Nr. 14
Direktīvas priekšlikums
5. apsvērums
(5)  Pastiprināta publiska kontrole pār tādu starptautisko uzņēmumu ienākuma nodokļiem, kas darbojas Savienībā, ir būtisks elements, lai vēl vairāk pastiprinātu uzņēmumu atbildību, lai veicinātu labklājību, maksājot nodokļus, veicinātu taisnīgāku nodokļu konkurenci Savienībā, izmantojot sabiedrības debates, kuras pamatojas uz plašāku informāciju, un atjaunotu sabiedrības uzticēšanos valstu nodokļu sistēmu taisnīgumam. Šādu publisku kontroli var panākt, izmantojot pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju, neatkarīgi no tā, kur starptautiskas grupas galvenais mātesuzņēmums veic darījumdarbību.
(5)  Papildus lielākai pārredzamībai, ko nodrošina pārskatu sniegšana nodokļu iestādēm par katru valsti atsevišķi, pastiprināta publiska kontrole pār tādu starptautisko uzņēmumu ienākuma nodokļiem, kas darbojas Savienībā, ir būtisks elements, lai sekmētu uzņēmumu pārskatatbildību un vēl vairāk veicinātu sociālo atbildību, dotu ieguldījumu labklājībā, maksājot nodokļus, censtos panākt nodokļu taisnīgāku konkurenci Savienībā, izmantojot sabiedrības debates, kuras pamatojas uz plašāku informāciju, un atjaunotu sabiedrības uzticēšanos valstu nodokļu sistēmu taisnīgumam. Šādu publisku kontroli var panākt, izmantojot pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju, neatkarīgi no tā, kur starptautiskas grupas galvenais mātesuzņēmums veic darījumdarbību. Publiskā kontrole tomēr ir jāīsteno, nekaitējot Savienības ieguldījumu klimatam vai Savienības uzņēmumu konkurētspējai, īpaši to MVU konkurētspējai, kas ir definēti šajā direktīvā, un to uzņēmumu ar vidēji lielu kapitālu konkurētspējai, kas ir definēti Regulā (ES) 2015/10171a, — gan MVU, gan uzņēmumi ar vidēji lielu kapitālu būtu jāatbrīvo no pienākuma sniegt pārskatu, kas noteikts šajā direktīvā.
__________________
1a Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. jūnija Regula (ES) Nr. 2015/1017 par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013 — Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (OV L 169, 1.7.2015., 1. lpp.).
Grozījums Nr. 15
Direktīvas priekšlikums
5.a apsvērums (jauns)
(5a)   Komisija ir definējusi korporatīvo sociālu atbildību (KSA) kā uzņēmumu atbildību par savu ietekmi uz sabiedrību. KSA ir jāpārvalda pašiem uzņēmumiem. Publiskās iestādes var sniegt atbalstu, īstenojot atjautīgu brīvprātīgo pasākumu kompleksu un nepieciešamības gadījumā piemērojot arī papildu regulējumu. Uzņēmumi var kļūt sociāli atbildīgi vai nu, ievērojot tiesību normas, vai nu, savā darījumu stratēģijā un darbībā ņemot vērā sociālus, vides, ētiskus, patērētāju vai cilvēktiesību apsvērumus, vai arī darot abus vienlaikus.
Grozījums Nr. 16
Direktīvas priekšlikums
6. apsvērums
(6)  Sabiedrībai vajadzētu spēt sekot līdzi visām grupas darbībām, ja grupai ir konkrētas darījumdarbības vietas Savienībā. Attiecībā uz grupām, kuras veic darbības Savienībā, tikai izmantojot meitasuzņēmumus vai filiāles, meitasuzņēmumiem un filiālēm būtu jāpublicē un jādara pieejams galvenā mātesuzņēmuma pārskats. Taču, lai nodrošinātu proporcionalitāti un efektivitāti, pienākumam publicēt un darīt pieejamu pārskatu vajadzētu attiekties tikai uz vidēji lieliem vai lieliem meitasuzņēmumiem, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā, vai salīdzināma lieluma filiālēm, kas atvērtas dalībvalstī. Tāpēc Direktīvas 2013/34/ES darbības joma atbilstoši būtu jāattiecina arī uz filiālēm, kuras kādā dalībvalstī atvēris uzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības.
(6)  Sabiedrībai vajadzētu spēt sekot līdzi visām grupas darbībām, ja grupai ir konkrētas darījumdarbības vietas Savienībā vai ārpus tās. Grupām, kuru darījumdarbības vieta atrodas Savienībā, būtu jāatbalsta Savienības īstenotie labas nodokļu pārvaldības principi. Starptautiskie uzņēmumi darbojas pasaules mērogā, un to korporatīvā uzvedība būtiski ietekmē jaunattīstības valstis. Ja šo valstu iedzīvotāji varētu iepazīties ar informāciju par uzņēmumiem katrā valstī atsevišķi, viņi un nodokļu administrācijas viņu valstīs varētu uzņēmumus uzraudzīt, novērtēt un saukt tos pie atbildības. Publiskojot minēto informāciju par katru nodokļu jurisdikciju, kurā darbojas starptautiskie uzņēmumi, Savienība uzlabotu savas attīstības politikas saskanību un ierobežotu iespējamās nodokļu apiešanas shēmas valstīs, kurās iekšējo resursu mobilizācija ir noteikta kā galvenā Savienības attīstības politikas sastāvdaļa.
Grozījums Nr. 17
Direktīvas priekšlikums
8. apsvērums
(8)  Ar pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju būtu jānodrošina informācija par visām darbībām, kuras veic uzņēmums vai visi saistītie uzņēmumi grupā, kuru kontrolē galvenais mātesuzņēmums. Informācijai būtu jābūt balstītai uz BEPS 13. darbības pārskata specifikācijām, un tajā būtu jāietver vienīgi tie dati, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu efektīvu publisku kontroli un lai nodrošinātu to, ka informācijas atklāšana nerada nesamērīgus riskus vai negatīvu ietekmi. Ziņojumā būtu arī jāiekļauj īss apraksts par darbību veidu. Šādu aprakstu varētu veikt, pamatojoties uz kategorijām, kas paredzētas ESAO “Transfertcenu noteikšanas pamatnostādņu par dokumentāciju” V nodaļas III pielikuma 2. tabulā. Pārskatā būtu jāiekļauj vispārīgi skaidrojumi, ja ir vērojamas būtiskas atšķirības grupas līmenī starp uzkrāto nodokļu summām un samaksāto nodokļu summām, ņemot vērā atbilstošās summas par iepriekšējiem finanšu gadiem.
(8)  Ar pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju būtu jānodrošina informācija par visām darbībām, kuras veic uzņēmums vai visi saistītie uzņēmumi grupā, kuru kontrolē galvenais mātesuzņēmums. Informācijā būtu jāatspoguļo BEPS 13. darbības pārskata specifikācijas, un tajā būtu jāietver vienīgi tie dati, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu efektīvu publisku kontroli un lai nodrošinātu to, ka informācijas atklāšana nerada nesamērīgus riskus vai negatīvu ietekmi, kas kaitētu attiecīgo uzņēmumu konkurētspējai vai radītu nepareizu priekšstatu par tiem. Ziņojumā būtu arī jāiekļauj īss apraksts par darbību veidu. Šādu aprakstu varētu veikt, pamatojoties uz kategorijām, kas paredzētas ESAO “Transfertcenu noteikšanas pamatnostādņu par dokumentāciju” V nodaļas III pielikuma 2. tabulā. Pārskatā būtu jāiekļauj vispārīgi skaidrojumi, tostarp gadījumos, kad ir vērojamas būtiskas atšķirības grupas līmenī starp uzkrāto nodokļu summām un samaksāto nodokļu summām, ņemot vērā atbilstošās summas par iepriekšējiem finanšu gadiem.
Grozījums Nr. 18
Direktīvas priekšlikums
9. apsvērums
(9)  Lai nodrošinātu tādu detalizācijas pakāpi, kas ļauj pilsoņiem labāk novērtēt starptautisku uzņēmumu ieguldījumu labklājības veicināšanā katrā dalībvalstī, informācija būtu jāsniedz dalībvalstu dalījumā. Turklāt informācija par starptautisku uzņēmumu darbībām būtu jāatspoguļo ļoti detalizēti arī par konkrētām nodokļu jurisdikcijām, kas rada īpašas problēmas. Par visām citām trešo valstu darbībām informācija būtu jāsniedz apkopotā veidā.
(9)  Lai nodrošinātu tādu detalizācijas pakāpi, kas ļauj pilsoņiem labāk novērtēt starptautisku uzņēmumu ieguldījumu labklājības veicināšanā katrā jurisdikcijā, kurā tie darbojas gan Savienībā, gan ārpus tās, nekaitējot minēto uzņēmuma konkurētspējai, informācija būtu jāsniedz dalībvalstu griezumā. Pārskati par ienākuma nodokļa informāciju var tikt pareizi izprasti un izmantoti tikai tad, ja informāciju sniedz neapkopotā veidā — par katru nodokļu jurisdikciju atsevišķi.
Grozījums Nr. 82
Direktīvas priekšlikums
9.a apsvērums (jauns)
(9a)  Ja atklājamo informāciju uzņēmumi varētu uzskatīt par komerciāli sensitīvu, tiem būtu jāvar pieprasīt atļauju informāciju pilnībā neatklāt, tās dalībvalsts kompetentai iestādei, kurā tie veic uzņēmējdarbību. Gadījumos, kad dalībvalstu kompetentā iestāde nav nodokļu iestāde, kompetento nodokļu iestādi iesaista lēmuma pieņemšanā.
Grozījums Nr. 19
Direktīvas priekšlikums
11. apsvērums
(11)  Lai nodrošinātu, ka noteikumu neievērošanas gadījumi tiek atklāti sabiedrībai, obligātajam(-iem) revidentam(-iem) vai revīzijas uzņēmumam(-iem) būtu jāpārbauda, vai pārskats par ienākuma nodokļa informāciju ir iesniegts un noformēts saskaņā ar šīs direktīvas prasībām un darīts pieejams attiecīgā uzņēmuma tīmekļa vietnē vai saistītā uzņēmuma tīmekļa vietnē.
(11)  Lai nodrošinātu, ka noteikumu neievērošanas gadījumi tiek atklāti sabiedrībai, obligātajam(-iem) revidentam(-iem) vai revīzijas uzņēmumam(-iem) būtu jāpārbauda, vai pārskats par ienākuma nodokļa informāciju ir iesniegts un noformēts saskaņā ar šīs direktīvas prasībām un darīts pieejams attiecīgā uzņēmuma tīmekļa vietnē vai saistītā uzņēmuma tīmekļa vietnē un vai publiskotā informācija saskan ar attiecīgā uzņēmuma revīzijā pārbaudīto finanšu informāciju par šajā direktīvā noteikto laikposmu.
Grozījums Nr. 20
Direktīvas priekšlikums
11.a apsvērums (jauns)
(11a)  Gadījumi, kad uzņēmumi un filiāles pārkāpj pārskata par ienākuma nodokļa informāciju sniegšanas prasības, par ko dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvu 2013/34/ES tiek noteikts sods, ir jāreģistrē publiskā reģistrā, ko pārvalda Komisija. Daži no soda veidiem cita starpā varētu būt administratīvie naudassodi vai aizliegums piedalīties publiskā iepirkuma konkursos un saņemt Savienības struktūrfondu finansējumu.
Grozījums Nr. 21
Direktīvas priekšlikums
13. apsvērums
(13)  Lai noteiktu konkrētas nodokļu jurisdikcijas, par kurām būtu jāparāda ļoti detalizēta informācija, pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu būtu jādeleģē Komisijai attiecībā uz tāda kopīga Savienības saraksta sagatavošanu, kurā iekļautas šīs nodokļu jurisdikcijas. Šis saraksts jāsagatavo, balstoties uz konkrētiem kritērijiem, kas noteikti, pamatojoties uz 1. pielikumu Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei par ārējo stratēģiju faktiskai nodokļu uzlikšanai (COM (2016) 24 final). Īpaši svarīgi ir tas, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, atbilstīgi apspriestos, tostarp ekspertu līmenī, un ka minētajām apspriedēm jānotiek saskaņā ar principiem, kas noteikti Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu, ko apstiprinājis Eiropas Parlaments, Padome un Komisija un kas vēl oficiāli jāparaksta. Jo īpaši lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas piedalīties deleģēto aktu sagatavošanā, Eiropas Parlaments un Padome saņem visus dokumentus vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un to ekspertiem sistemātiski ir iespēja piedalīties to Komisijas ekspertu grupu sanāksmēs, kas nodarbojas ar deleģēto aktu sagatavošanu.
svītrots
Grozījums Nr. 22
Direktīvas priekšlikums
13.a apsvērums (jauns)
(13a)   Lai nodrošinātu Direktīvas 2013/34/ES 48.b panta 1., 3., 4. un 6. punkta un 48.c panta 5. punkta piemērošanas vienādus nosacījumus, arī īstenošanas tiesības būtu jāpiešķir Komisijai. Šīs pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/20111a.
________________
1a Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regula (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).
Grozījums Nr. 23
Direktīvas priekšlikums
14. apsvērums
(14)  Tā kā šīs direktīvas mērķi nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tā ietekmes dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.
(14)  Tā kā šīs direktīvas mērķi nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tā ietekmes dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Tāpēc Savienības darbība ir pamatota, lai ņemtu vērā pārrobežu dimensiju, ja ir vērojama agresīva nodokļu plānošana un vienošanās par transfertcenu noteikšanu. Šī iniciatīva, nekaitējot Savienības konkurētspējai, ir atbilde uz ieinteresēto personu paustajām bažām par vajadzību novērst vienotā tirgus darbības traucējumus. Tai nevajadzētu radīt pārmērīgu administratīvo slogu uzņēmumiem, papildu nodokļu konfliktus vai dubultas aplikšanas ar nodokļiem risku. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai, — vismaz, lai panāktu lielāku pārredzamību.
Grozījums Nr. 24
Direktīvas priekšlikums
15. apsvērums
(15)  Šajā direktīvā respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.
(15)  Kopumā saskaņā ar šo direktīvu sniegtās informācijas apmērs ir samērīgs ar izvirzītajiem mērķiem, proti, uzlabot publisko pārredzamību un publisko kontroli. Tādēļ ir pamats uzskatīt, ka šajā direktīvā ir respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.
Grozījums Nr. 25
Direktīvas priekšlikums
16. apsvērums
(16)  Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs šādu dokumentu nosūtīšanu uzskata par pamatotu.
(16)  Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros ir paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos, piemēram, izstrādājot salīdzinošu tabulu. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs šādu dokumentu nosūtīšanu uzskata par pamatotu, lai sasniegtu šīs direktīvas mērķi un novērstu nepilnības un nekonsekvenci, kas var tikt pieļautas, dalībvalstīm īstenojot savus tiesību aktus.
__________________
__________________
24 OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.
24 OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.
Grozījums Nr. 26
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.b pants – 1. punkts – 1. daļa
Dalībvalstis pieprasa, lai galvenie mātesuzņēmumi, kuru darbību reglamentē to valstu tiesību akti un kuru konsolidētais neto apgrozījums pārsniedz EUR 750 000 000, kā arī uzņēmumi, kuru darbību reglamentē to valstu tiesību akti un kuri nav saistīti uzņēmumi, un kuru neto apgrozījums pārsniedz EUR 750 000 000, katru gadu sagatavotu un publicētu pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju.
Dalībvalstis pieprasa, lai galvenie mātesuzņēmumi, kuru darbību reglamentē to valstu tiesību akti un kuru konsolidētais neto apgrozījums pārsniedz EUR 750 000 000, kā arī uzņēmumi, kuru darbību reglamentē to valstu tiesību akti un kuri nav saistīti uzņēmumi, un kuru neto apgrozījums pārsniedz EUR 750 000 000, katru gadu sagatavotu un bez maksas darītu publiski pieejamu pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju.
Grozījums Nr. 27
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.b pants – 1. punkts – 2. daļa
Pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju dara publiski pieejamu uzņēmuma tīmekļa vietnē tā publicēšanas dienā.
Pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju publisko, izmantojot vienotu paraugu, kas bez maksas ir pieejams atvērto datu formātā, un dara publiski pieejamu uzņēmuma tīmekļa vietnē tā publicēšanas dienā vismaz vienā no Savienības oficiālajām valodām. Tajā pašā dienā uzņēmums minēto pārskatu iesniedz arī publiskā reģistrā, ko pārvalda Komisija.
Dalībvalstis nepiemēro noteikumus, kas ir paredzēti šajā punktā, ja šādi uzņēmumi uzņēmējdarbību veic tikai vienas dalībvalsts teritorijā un nevienā citā nodokļu jurisdikcijā.
Grozījums Nr. 28
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.b pants – 3. punkts – 1. daļa
Dalībvalstis pieprasa, lai vidējie un lielie meitasuzņēmumi, kas minēti 3. panta 3. un 4. punktā un kurus reglamentē to valstu tiesību akti un kontrolē galvenais mātesuzņēmums, kura konsolidētais neto apgrozījums pārsniedz EUR 750 000 000 un kuru nereglamentē dalībvalsts tiesību akti, katru gadu publicētu minētā galvenā mātesuzņēmuma pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju.
Dalībvalstis pieprasa, lai meitasuzņēmumi, kurus reglamentē to valstu tiesību akti un kontrolē galvenais mātesuzņēmums, kura konsolidētais neto apgrozījums par vienu finanšu gadu saskaņā ar tā bilanci pārsniedz EUR 750 000 000 un kuru nereglamentē dalībvalsts tiesību akti, katru gadu publicētu minētā galvenā mātesuzņēmuma pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju.
Grozījums Nr. 29
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.b pants – 3. punkts – 2. daļa
Pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju dara publiski pieejamu tā publicēšanas dienā meitasuzņēmuma tīmekļa vietnē vai saistītā uzņēmuma tīmekļa vietnē.
Pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju publisko, izmantojot vienotu paraugu, kas bez maksas ir pieejams atvērto datu formātā, un dara publiski pieejamu meitasuzņēmuma tīmekļa vietnē vai saistītā uzņēmuma tīmekļa vietnē tā publicēšanas dienā vismaz vienā no Savienības oficiālajām valodām. Tajā pašā dienā uzņēmums minēto pārskatu iesniedz arī publiskā reģistrā, ko pārvalda Komisija.
Grozījums Nr. 30
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.b pants – 4. punkts – 1. daļa
Dalībvalstis pieprasa, lai filiāles, kuras to teritorijā atvēris uzņēmums, kuru nereglamentē dalībvalsts tiesību akti, katru gadu publicētu šā panta 5. punkta a) apakšpunktā minētā galvenā mātesuzņēmuma pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju.
Dalībvalstis pieprasa, lai filiāles, kuras to teritorijā atvēris uzņēmums, kuru nereglamentē dalībvalsts tiesību akti, katru gadu publicētu un darītu pieejamu bez maksas šā panta 5. punkta a) apakšpunktā minētā galvenā mātesuzņēmuma pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju.
Grozījums Nr. 31
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.b pants – 4. punkts – 2. daļa
Pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju dara publiski pieejamu tā publicēšanas dienā filiāles tīmekļa vietnē vai saistītā uzņēmuma tīmekļa vietnē.
Pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju publisko, izmantojot vienotu paraugu, kas bez maksas ir pieejams atvērto datu formātā, un dara publiski pieejamu filiāles tīmekļa vietnē vai saistītā uzņēmuma tīmekļa vietnē tā publicēšanas dienā vismaz vienā no Savienības oficiālajām valodām. Tajā pašā dienā uzņēmums minēto pārskatu iesniedz arī publiskā reģistrā, ko pārvalda Komisija.
Grozījums Nr. 32
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.b pants – 5. punkts – a apakšpunkts
(a)  uzņēmums, kurš atvēris filiāli, ir tādas grupas saistīts uzņēmums, kuru kontrolē galvenais mātesuzņēmums, kuru nereglamentē dalībvalsts tiesību akti un kura konsolidētais neto apgrozījums pārsniedz EUR 750 000 000, vai uzņēmums, kas nav saistīts un kura neto apgrozījums pārsniedz EUR 750 000 000;
(a)  uzņēmums, kurš atvēris filiāli, ir tādas grupas saistīts uzņēmums, kuru kontrolē galvenais mātesuzņēmums, kuru nereglamentē dalībvalsts tiesību akti un kura konsolidētais neto apgrozījums saskaņā ar šā mātesuzņēmuma bilanci pārsniedz EUR 750 000 000, vai uzņēmums, kas nav saistīts un kura neto apgrozījums pārsniedz EUR 750 000 000;
Grozījums Nr. 33
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.b pants – 5. punkts – b apakšpunkts
(b)  galvenajam mātesuzņēmumam, kas minēts a) apakšpunktā, nav vidēja vai liela meitasuzņēmuma, kā tas minēts 3. punktā.
(b)  galvenajam mātesuzņēmumam, kas minēts a) apakšpunktā, nav 3. punktā minētā vidējā vai lielā meitasuzņēmuma, kuram jau ir jāpilda pārskata sniegšanas pienākumi.
Grozījums Nr. 34
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.b pants – 7.a punkts (jauns)
7.a  Dalībvalstīm, kuras nav pieņēmušas euro par savu valūtu, nacionālās valūtas apjomu, kas būtu līdzvērtīgs 1., 3. un 5. punktā noteiktajam apjomam, nosaka, piemērojot Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēto maiņas kursu, kurš kļūst oficiāls šīs nodaļas spēkā stāšanās dienā.
Grozījums Nr. 35
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.c pants – 2. punkts – ievaddaļa
2.  Šā panta 1. punktā minētajā informācijā iekļauj šādas ziņas:
2.  Šā panta 1. punktā minēto informāciju sniedz, izmantojot vienotu paraugu, un tajā iekļauj šādas ziņas par katru nodokļu jurisdikciju atsevišķi:
Grozījums Nr. 36
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.c pants – 2. punkts – a apakšpunkts
(a)  īss darbību veida apraksts;
(a)  galvenā uzņēmuma nosaukums un attiecīgos gadījumos visu tā meitasuzņēmumu saraksts, īss to darbību veida apraksts un to attiecīgā ģeogrāfiskās atrašanās vieta;
Grozījums Nr. 37
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.c pants – 2. punkts – b apakšpunkts
(b)  darbinieku skaits;
(b)  darbinieku skaits, kas ir izteikts pilnas slodzes ekvivalentos;
Grozījums Nr. 38
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.c pants – 2. punkts – ba apakšpunkts (jauns)
(ba)  pamatlīdzekļi, kas nav nauda vai tās ekvivalenti;
Grozījums Nr. 39
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.c pants – 2. punkts – c apakšpunkts
(c)  neto apgrozījuma summa, ietverot apgrozījumu ar saistītajām personām;
(c)  neto apgrozījuma summa, ietverot atšķirību starp apgrozījumu ar saistītajām personām un apgrozījumu ar nesaistītajām personām;
Grozījums Nr. 40
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.c pants – 2. punkts – ga apakšpunkts (jauns)
(ga)  pamatkapitāls;
Grozījums Nr. 65
<DocAmend>Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.c pants – 2. punkts – gb apakšpunkts (jauns)
(gb)   izsmeļošas ziņas par saņemtām publiskām subsīdijām un visiem ziedojumiem, kas ir veikti politiķiem, politiskām organizācijām vai politiskiem nodibinājumiem;
Grozījums Nr. 41
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.c pants – 2. punkts – gc apakšpunkts (jauns)
(gc)  tas, vai uzņēmumiem, meitasuzņēumumiem vai filiālēm ir piešķirtas nodokļu privilēģijas saskaņā ar „patentlodziņa” režīmu vai līdzvērtīgiem režīmiem.
Grozījums Nr. 42
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.c pants – 3. punkts – 1. daļa
Pārskatā norāda 2. punktā minēto informāciju par katru dalībvalsti atsevišķi. Ja dalībvalstī ietilpst vairākas nodokļu jurisdikcijas, informāciju apvieno dalībvalsts līmenī.
Pārskatā norāda 2. punktā minēto informāciju par katru dalībvalsti atsevišķi. Ja dalībvalstī ietilpst vairākas nodokļu jurisdikcijas, informāciju sniedz par katru nodokļu jurisdikciju atsevišķi.
Grozījums Nr. 43
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.c pants – 3. punkts – 2. daļa
Pārskatā norāda informāciju, kas minēta šā panta 2. punktā, arī atsevišķi par katru nodokļu jurisdikciju, kura iepriekšējā finanšu gada beigās ir minēta konkrēto nodokļu jurisdikciju kopīgajā Savienības sarakstā, kas sagatavots saskaņā ar 48.g pantu, izņemot gadījumus, kad, ievērojot turpmāk 48.e pantā minēto atbildību, pārskatā skaidri apstiprināts, ka grupas saistītie uzņēmumi, kurus reglamentē šādas nodokļu jurisdikcijas tiesību akti, tieši neveic darījumus ar tās pašas grupas saistītajiem uzņēmumiem, kurus reglamentē kādas dalībvalsts tiesību akti.
Pārskatā norāda informāciju, kas minēta šā panta 2. punktā, arī atsevišķi par katru nodokļu jurisdikciju ārpus Savienības.
Grozījums Nr. 44
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.c pants – 3. punkts – 3. daļa
Pārskatā apkopotā veidā norāda 2. punktā minēto informāciju par citām nodokļu jurisdikcijām.
svītrots
Grozījums Nr. 83
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.c pants – 3. punkts – 3.a daļa (jauna)
Lai aizsargātu komerciāli sensitīvu informāciju un nodrošinātu godīgu konkurenci, dalībvalstis drīkst vienu vai vairākas šajā pantā uzskaitītās konkrētās ziņas par darbību vienā vai vairākās konkrētās nodokļu jurisdikcijās uz laiku pārskatā neiekļaut, ja tās pēc sava rakstura ir tādas, ka to atklāšana nopietni kaitētu to uzņēmumu komerciālajam stāvoklim, kuri ir minēti 48.b panta 1. punktā un 48.b panta 3. punktā un uz kuriem minētās ziņas attiecas. Neiekļaušana neizslēdz godīgu un taisnīgu priekšstatu par attiecīgā uzņēmuma nodokļu stāvokli. Uz neiekļaušanu norāda pārskatā, pievienojot pienācīgi pamatotu neiekļaušanas izskaidrojumu par katru nodokļu jurisdikciju un nosaucot attiecīgo nodokļu jurisdikciju vai attiecīgās nodokļu jurisdikcijas.
Grozījums Nr. 69rev
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.c pants – 3. punkts – 3.b daļa (jauna)
Dalībvalstis šādu neiekļaušanu reglamentē tā, ka neiekļaušanas nolūkā ir jāsaņem attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes atļauja. Uzņēmums katru gadu ar lūgumu izsniegt jaunu atļauju vēršas pie kompetentās iestādes, kura pieņems lēmumu, pamatojoties uz jaunu situācijas novērtējumu. Gadījumā, ja neiekļautā informācija vairs neatbilst 3.a daļā noteiktajām prasībām, to nekavējoties dara publiski pieejamu. Sākot ar dienu, kad neiekļaušanas periods vairs nav spēkā, uzņēmums ar atpakaļejošu datumu pilnībā atklāj arī informāciju, kas ir jāizsaka kā aritmētiskais vidējais lielums un kas ir jādara zināma saskaņā ar šo pantu par iepriekšējiem gadiem, kuru laikā minētā informācija nav sniegta.

Grozījums Nr. 47
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.c pants – 3. punkts – 3.c daļa (jauna)
Dalībvalstis informē Komisiju par šādas pagaidu atkāpes atļaušanu un konfidenciālā veidā tai nosūta neiekļauto informāciju, pievienojot izsmeļošu skaidrojumu par piešķirto atkāpi. Katru gadu Komisija savā tīmekļa vietnē publicē paziņojumus, kurus tā ir saņēmusi no dalībvalstīm, un paskaidrojumus, kas tiek sniegti saskaņā ar 3.a daļu.
Grozījums Nr. 48
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.c pants – 3. punkts – 3.d daļa (jauna)
Komisija pārbauda, vai 3.a daļā paredzētās prasības tiek ievērotas pienācīgi, un uzrauga to, kā šīs dalībvalstu atļautās pagaidu atkāpes tiek izmantotas.
Grozījums Nr. 70rev
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.c pants – 3. punkts – 3.e daļa (jauna)
Ja Komisija secina, ka pēc tam, kad ir veikts tās informācijas novērtējums, kas ir saņemta saskaņā ar 3.c daļu, 3.a daļā noteiktā prasība izpildīta nav, attiecīgais uzņēmums nekavējoties šo informāciju dara publiski pieejamu. Sākot ar dienu, kad neiekļaušanas periods vairs nav spēkā, uzņēmums ar atpakaļejošu datumu pilnībā atklāj arī informāciju, kas ir jāizsaka kā aritmētiskais vidējais lielums un kas ir jādara zināma saskaņā ar šo pantu par iepriekšējiem gadiem, kuru laikā minētā informācija nav sniegta.
Grozījums Nr. 50
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.c pants – 3. punkts – 3.f daļa (jauna)
Komisija, pieņemot deleģēto aktu, pieņem pamatnostādnes, ar kuru palīdzību dalībvalstis definē gadījumus, kuros informācijas publicēšana tiek uzskatīta par tādu, kas ievērojami kaitē to uzņēmumu komerciālajam stāvoklim, uz kuriem tā attiecas.
Grozījums Nr. 51
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.c pants – 5. punkts
5.  Pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju publicē un dara pieejamu tīmekļa vietnē vismaz vienā no Savienības oficiālajām valodām.
5.  Pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju publisko, izmantojot vienotu paraugu, kas bez maksas ir pieejams atvērto datu formātā, un dara publiski pieejamu meitasuzņēmuma tīmekļa vietnē vai saistītā uzņēmuma tīmekļa vietnē tā publicēšanas dienā vismaz vienā no Savienības oficiālajām valodām. Tajā pašā dienā uzņēmums minēto pārskatu iesniedz arī publiskā reģistrā, ko pārvalda Komisija.
Grozījums Nr. 52
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.e pants – 1. punkts
1.  Dalībvalstis nodrošina, ka 48.b panta 1. punktā minētā galvenā mātesuzņēmuma administratīvo, vadības un uzraudzības struktūru locekļiem, kas darbojas atbilstīgi pilnvarām, kuras tiem piešķirtas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ir kolektīva atbildība nodrošināt, lai pārskats par ienākuma nodokļa informāciju tiktu sagatavots, publicēts un darīts pieejams saskaņā ar 48.b, 48.c un 48.d pantu.
1.  Lai stiprinātu pārskatatbildību iepretim trešām personām un garantētu pienācīgu pārvaldību, dalībvalstis nodrošina, ka 48.b panta 1. punktā minētā galvenā mātesuzņēmuma administratīvo, vadības un uzraudzības struktūru locekļiem, kas darbojas atbilstīgi pilnvarām, kuras tiem piešķirtas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ir kolektīva atbildība nodrošināt, lai pārskats par ienākuma nodokļa informāciju tiktu sagatavots, publicēts un darīts pieejams saskaņā ar 48.b, 48.c un 48.d pantu.
Grozījums Nr. 53
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.g pants
48.g pants
svītrots
Konkrētu nodokļu jurisdikciju kopīgs Savienības saraksts
Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 49. pantu, lai izveidotu konkrētu nodokļu jurisdikciju kopīgu Savienības sarakstu. Minētais saraksts pamatojas uz novērtējumu par nodokļu jurisdikcijām, kas neatbilst šādiem kritērijiem:
(1)  pārredzamība un informācijas apmaiņa, tostarp informācijas apmaiņa pēc pieprasījuma un automātiska informācijas apmaiņa par finanšu konta informāciju;
(2)  taisnīgāka konkurence nodokļu jomā;
(3)  G20 valstu un ESAO noteiktie standarti;
(4)  citi attiecīgie standarti, tostarp Finanšu darījumu darba grupas noteiktie starptautiskie standarti.
Komisija regulāri pārskata un vajadzības gadījumā groza sarakstu, lai ņemtu vērā jaunus apstākļus.
Grozījums Nr. 54
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2. punkts
Direktīva 2013/34/ES
48.i pants – 1. punkts
Komisija ziņo par atbilstību 48.a līdz 48.f pantā paredzētajiem pārskatu sniegšanas pienākumiem un to ietekmi. Ziņojumā iekļauj izvērtējumu par to, vai ar pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju tiek nodrošināti atbilstīgi un samērīgi rezultāti, ņemot vērā vajadzību nodrošināt pietiekama līmeņa pārredzamību un konkurētspējīgu vidi uzņēmumiem.
Komisija ziņo par atbilstību 48.a līdz 48.f pantā paredzētajiem pārskatu sniegšanas pienākumiem un to ietekmi. Ziņojumā iekļauj izvērtējumu par to, vai ar pārskatu par ienākuma nodokļa informāciju tiek nodrošināti atbilstīgi un samērīgi rezultāti, un izvērtējumu par izmaksām un ieguvumiem, kas rodas, samazinot konsolidētā neto apgrozījuma robežlielumu, zem kura uzņēmumiem un filiālēm ir jāsniedz ienākuma nodokļa informācija. Papildus tam ziņojumā izvērtē jebkādu nepieciešamību veikt turpmākus papildinošus pasākumus, ņemot vērā vajadzību nodrošināt pietiekama līmeņa pārredzamību un saglabāt un garantēt konkurētspējīgu vidi uzņēmumiem un privātiem ieguldījumiem.
Grozījums Nr. 55
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2.a punkts (jauns)
Direktīva 2013/34/ES
48.iapants (jauns)
(2a)  direktīvā iekļauj šādu pantu:
“48.ia pants
Ne vēlāk kā 4 gadus pēc šīs direktīvas pieņemšanas un ņemot vērā situāciju ESAO, Komisija pārskata šīs nodaļas noteikumus, izvērtē tos un sniedz ziņojumu par tiem, jo īpaši attiecībā uz:
—  uzņēmumiem un filiālēm, kuriem ir jāsniedz ienākuma nodokļa informācija, jo īpaši par to, vai būtu lietderīgi paplašināt šīs nodaļas tvērumu, lai tajā iekļautu lielos uzņēmumus, kas ir definēti šīs direktīvas 3. panta 4. punktā, un lielās grupas, kas ir definētas šīs direktīvas 3. panta 7. punktā;
—  pārskata par ienākuma nodokļa informāciju saturu, kā ir noteikts 48.c pantā;
—  pagaidu atkāpi, kas ir paredzēta 48.c panta 3. punkta 3.a–3.f daļā.
Komisija ziņojumu iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei, attiecīgā gadījumā pievienojot tiesību akta priekšlikumu.”
Grozījums Nr. 56
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 2.b punkts (jauns)
Direktīva 2013/34/ES
48.ibpants (jauns)
(2b)  direktīvā iekļauj šādu pantu:
“48.ib pants
Vienotais pārskata paraugs
Komisija, pieņemot īstenošanas aktus, nosaka vienotu paraugu, kurš ir minēts 48.b panta 1., 3., 4. un 6. punktā un 48.c panta 5. punktā. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 50. panta 2. punktā minēto izskatīšanas procedūru.”
Grozījums Nr. 57
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 3. punkts – b apakšpunkts
Direktīva 2013/34/ES
49. pants – 3.a punkts
(3a)  Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, ko katra dalībvalsts izraudzījusies saskaņā ar principiem, kas noteikti [datums] Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.”;
(3a)  Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, ko katra dalībvalsts izraudzījusies saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu*, īpaši ņemot vērā Līgumu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas noteikumus.
________________
*OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.
Grozījums Nr. 58
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. daļa – 3.a punkts (jauns)
Direktīva 2013/34/ES
51. pants – 1. punkts
(3a)  51. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:
Dalībvalstis nosaka sankcijas, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri ir pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu minēto sankciju piemērošanu. Noteiktajām sankcijām jābūt iedarbīgām, samērīgām un preventīvām.
“Dalībvalstis pieņem noteikumus par sankcijām, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri ir pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šo noteikumu īstenošanu. Noteiktās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un preventīvas.
Dalībvalstis vismaz paredz administratīvus pasākumus un sodus, kurus piemēro tos dalībvalstu noteikumus pārkāpušajiem uzņēmumiem, kas ir pieņemti saskaņā ar šo direktīvu.
Dalībvalstis informē Komisiju par šiem noteikumiem vēlākais līdz .. [lūdzu iekļaut datumu - viens gads pēc stāšanās spēkā] un dara nekavējoties zināmus visus turpmākos grozījumus, kas ir izdarīti šajos noteikumos.
Līdz .. [trīs gadi pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] Komisija sastāda to pasākumu un sodu sarakstu, kurus katra dalībvalsts ir noteikusi saskaņā ar šo direktīvu.”

(1) Jautājums tika nodots atpakaļ atbildīgajām komitejām starpiestāžu sarunām saskaņā ar 59. panta 4. punkta ceturto daļu (A8-0227/2017).


Pagaidu autonomo tirdzniecības pasākumu ieviešana attiecībā uz Ukrainu ***I
PDF 400kWORD 51k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par pagaidu autonomo tirdzniecības pasākumu ieviešanu attiecībā uz Ukrainu, papildinot tirdzniecības koncesijas, kas pieejamas saskaņā ar Asociācijas nolīgumu (COM(2016)0631 – C8-0392/2016 – 2016/0308(COD))
P8_TA(2017)0285A8-0193/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0631),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 207. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0392/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 29. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A8-0193/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju(1);

2.  pieņem zināšanai šai rezolūcijai pielikumā pievienoto Komisijas paziņojumu, kas kopā ar galīgo leģislatīvo aktu tiks publicētas Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša L sērijas izdevumā;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā šo priekšlikumu aizstāj ar citu tekstu, būtiski groza vai ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 4. jūlijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/... par pagaidu autonomo tirdzniecības pasākumu ieviešanu attiecībā uz Ukrainu, papildinot tirdzniecības koncesijas, kas pieejamas saskaņā ar Asociācijas nolīgumu

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2017/1566.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Komisijas paziņojums par 3. pantu Regulā par pagaidu autonomo tirdzniecības pasākumu (ATP) ieviešanu attiecībā uz Ukrainu

Komisija norāda — ja preferenču režīmu nebūs iespējams apturēt, pirms pilnībā izmantotas ikgadējās nulles tarifa likmes kvotas lauksaimniecības produktiem, tā centīsies ierosināt šo koncesiju samazināšanu vai apturēšanu turpmāko gadu laikā.

(1) Ar šo nostāju aizstāj 2017. gada 1. jūnijā pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti P8_TA(2017)0236).


Projekts 2017. finanšu gada vispārējā budžeta grozījumam Nr. 2, ar kuru budžetā iekļauj 2016. finanšu gada pārpalikumu
PDF 400kWORD 51k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlija rezolūcija par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2017. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 2/2017 projektu — 2016. finanšu gada pārpalikuma ieskaitīšana (09437/2017 – C8-0190/2017 – 2017/2061(BUD))
P8_TA(2017)0286A8-0229/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(1) un jo īpaši tās 41. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2017. finanšu gada vispārējo budžetu, ko galīgajā variantā pieņēma 2016. gada 1. decembrī(2),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(4),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 26. maija Lēmumu 2014/335/ES, Euratom par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu(5),

–  ņemot vērā budžeta grozījuma Nr. 2/2017 projektu, ko Komisija pieņēma 2017. gada 12. aprīlī (COM(2017)0188),

–  ņemot vērā nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 2/2017 projektu, ko Padome pieņēma 2017. gada 8. jūnijā un nosūtīja Eiropas Parlamentam 2017. gada 9. jūnijā (09437/2017 – C8-0190/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 88. un 91. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0229/2017),

A.  tā kā budžeta grozījuma Nr. 2/2017 projekta mērķis ir iekļaut 2017. gada budžetā 2016. finanšu gada budžeta pārpalikumu, proti, EUR 6 405 miljonus;

B.  tā kā minēto pārpalikumu galvenokārt veido ieņēmumi, kas par EUR 1 688 miljoniem pārsniedza plānoto, neizlietoti izdevumi EUR 4 889 miljonu apmērā un valūtas maiņas atšķirības EUR - 173 miljonu apmērā;

C.  tā kā attiecībā uz ieņēmumiem divi galvenie elementi ir procenti par novēlotiem maksājumiem un soda naudas (EUR 3 052 miljoni), kā arī negatīvi izpildes rezultāti attiecībā uz pašu resursiem (EUR 1 511 miljoni);

D.  tā kā attiecībā uz izdevumiem III iedaļā (Komisija) neizmantotie līdzekļi 2016. gadā tika pārnesti EUR 4 825 miljonu apmērā un 2015. gadā — EUR 28 miljonu apmērā, bet pārējām iestādēm — EUR 35 miljonu apmērā,

1.  pieņem zināšanai Komisijas iesniegto budžeta grozījuma Nr. 2/2017 projektu, kas attiecas tikai uz 2016. gada budžeta pārpalikuma EUR 6 405 miljonu apmērā iekļaušanu budžetā saskaņā ar Finanšu regulas 18. pantu, un Padomes nostāju attiecībā uz to;

2.  ar ievērojamām bažām norāda uz būtiskajiem neizmantotajiem līdzekļiem EUR 4 889 miljonu apmērā 2016. gadā, neraugoties uz to, ka budžeta grozījuma Nr. 4/2016 projektā maksājumu apropriāciju līmenis jau bija samazināts par EUR 7 284,3 miljoniem; norāda, ka ļoti zemais maksājumu apropriāciju īstenošanas līmenis kohēzijas jomā (1.b izdevumu kategorija) daļēji ir saistīts ar dalībvalstu neprecīzajām prognozēm un kavēšanos saistībā ar vadošo un sertifikācijas iestāžu izraudzīšanos valstu līmenī;

3.  vērš uzmanību uz negatīvo ietekmi, ko izraisījusi Lielbritānijas sterliņu mārciņas vērtības krišanās attiecībā pret euro un kas ir galvenais ieņēmumu samazināšanās iemesls EUR 1511 miljonu apmērā attiecībā uz pašu resursiem; norāda, ka minētais samazinājums varēja radīt smagas problēmas Savienības budžeta finansēšanai; norāda, ka šā ieņēmumu samazināšanās iemesls ir Apvienotās Karalistes vienpusējais lēmums izstāties no Savienības, bet korekcijas ir jāuzņemas visai Savienībai; prasa, lai šīs izmaksas tiktu ņemtas vērā sarunās par jautājuma atrisināšanu saistībā ar finansiālajiem pienākumiem starp Apvienoto Karalisti un Savienību;

4.  jo īpaši norāda uz salīdzinoši augsto soda naudu līmeni 2016. gadā par kopējo summu EUR 4 159 miljonu apmērā, no kuriem EUR 2 861 miljons tiek iekļauts 2016. gada budžeta pārpalikumā;

5.  uzstāj, ka būtu nevis jāpielāgo NKI iemaksa, bet gan jādod iespēja Savienības budžetā atkārtoti izmantot jebkādu pārpalikumu, ko rada neizlietotas apropriācijas vai naudas sodi, kas uzņēmumiem piemēroti par Savienības konkurences tiesību pārkāpumu, tādējādi apmierinot Savienības vajadzību pēc finansējuma;

6.  konstatē, ka budžeta grozījuma Nr. 2/2017 projekta pieņemšana samazinās dalībvalstu 2017. gada uz NKI balstīto iemaksu daļu Savienības budžetā par EUR 6 405 miljoniem; atkārtoti mudina dalībvalstis izmantot šo atgūto līdzekļu sniegtās iespējas, lai pildītu savas ar bēgļu krīzi saistītās saistības un pielīdzinātu savas iemaksas Savienības ieguldījumam Savienības trasta fondos un jaunajā Eiropas Fondā ilgtspējīgai attīstībai(6);

7.  aicina Savienības iestādes ātri izskatīt esošos un gaidāmos budžeta grozījumu projektus Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai un Eiropas Fondam ilgtspējīgai attīstībai, lai Parlaments un Padome tos ātri izskatītu, ievērojot saistības, kas radušās 2017. gada budžeta samierināšanas procedūras rezultātā;

8.  saistībā ar šo budžeta grozījuma projektu pauž nožēlu, ka daudzgadu finanšu shēmas (DFS) vidusposma pārskatīšana Padomē tika bloķēta vairākus mēnešus; pauž gandarījumu par to, ka Lielbritānijas valdība izpildīja solījumu un drīz pēc Apvienotās Karalistes vispārējām vēlēšanām atcēla savu balsojuma bloķējumu attiecībā uz DFS pārskatīšanu; cer, ka finanšu līdzekļu atgriešanās dalībvalstīs atvieglos turpmākās sarunas par jautājuma atrisināšanu saistībā ar finansiālajiem pienākumiem starp Apvienoto Karalisti un Savienību;

9.  apstiprina Padomes nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 2/2017 projektu;

10.  uzdod priekšsēdētājam paziņot, ka budžeta grozījums Nr. 2/2017 ir pieņemts galīgajā variantā, kā arī nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

11.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī pārējām attiecīgajām iestādēm un struktūrām un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(2) OV L 51, 28.2.2017., 1. lpp.
(3) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(4) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(5) OV L 168, 7.6.2014., 105. lpp.
(6) Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Fondu ilgtspējīgai attīstībai (EFIA) un ar ko izveido EFIA garantiju un EFIA garantiju fondu (COM(2016)0586).


Ilgāks produktu derīguma laiks: priekšrocības patērētājiem un uzņēmumiem
PDF 439kWORD 58k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlija rezolūcija par ilgāku produktu derīguma laiku: priekšrocības patērētājiem un uzņēmumiem (2016/2272(INI))
P8_TA(2017)0287A8-0214/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 114. pantu,

–  ņemot vērā LESD 191., 192. un 193. pantu un atsaucoties uz mērķi apdomīgi un racionāli izmantot dabas resursus,

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. jūlija paziņojumu par ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plānu (COM(2008)0397),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīvu 2009/125/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem(1),

–  ņemot vērā Komisijas ekodizaina darba plānu 2016.–2019. gadam (COM(2016)0773), jo īpaši mērķi noteikt precīzākas prasības attiecībā uz konkrētiem ražojumiem un horizontālākas prasības tādās jomās kā ražojumu ilgtspējība, labošanas iespējas, uzlabojumu iespējas, demontāžas koncepcija un atkārtotas izmantošanas un pārstrādes vienkāršība,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvu 2010/30/ES par enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Lēmumu Nr. 1386/2013/ES par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam „Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem”(3) (Septītā vides rīcības programma),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 17. oktobra atzinumu par tematu „Ilgtspējīgākam patēriņam — rūpniecības preču izmantošanas laiks un patērētāju informēšana uzticamības atjaunošanas nolūkā”(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 26. janvāra paziņojumu „Stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīva „Resursu ziņā efektīva Eiropa”” (COM(2011)0021),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. septembra paziņojumu „Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” (COM(2011)0571),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 9. aprīļa paziņojumu „Ekoloģisko produktu vienotā tirgus izveide. Kvalitatīvāka informācija par produktu un organizāciju ekoloģiskajiem raksturlielumiem” (COM(2013)0196),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. jūlija paziņojumu „Ceļā uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai” (COM(2014)0398),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 2. decembra paziņojumu „Noslēgt aprites loku — ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku” (COM(2015)0614) un aprites ekonomikas paketi, ar ko jo īpaši paredz pārskatīt direktīvas par atkritumiem (Direktīva 2008/98/EK, Atkritumu pamatdirektīva), direktīva par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (Direktīva 94/62/EK), direktīva par atkritumu poligoniem (Direktīva 1999/31/EK), direktīva par nolietotiem transportlīdzekļiem (Direktīva 2000/53/EK), direktīva par baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem (Direktīva 2006/66/EK) un direktīva par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (Direktīva 2012/19/ES),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 22. novembra paziņojumu „Turpmākie pasākumi ilgtspējīgai Eiropas nākotnei. Eiropas rīcība ilgtspējības jomā” (COM(2016)0739),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 9. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dažiem preču tiešsaistes un cita veida distances pārdošanas līgumu aspektiem (COM(2015)0635),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīvu 2011/83/ES par patērētāju tiesībām(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem(6),

–  ņemot vērā Eiropas Patērētāju organizācijas (BEUC) 2015. gada 18. augusta ziņojumu „Ilglietojamas preces: ilgtspējīgāki produkti. Ko patērētāji gaida no ES resursefektivitātes un aprites ekonomikas programmas”,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 29. marta pētījumu „Derīguma termiņa marķējuma ietekme uz patērētājiem”,

–  ņemot vērā pēc Parlamenta Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas pasūtījuma 2016. gada jūlijā veikto pētījumu „Ilgāks produktu derīguma laiks: priekšrocības patērētājiem un uzņēmumiem”,

–  ņemot vērā Eiropas Patēriņa centra 2016. gada 18. aprīļa pētījuma pārskatu „Ieprogrammētais nolietojums jeb patēriņa sabiedrības blakusprodukti”,

–  ņemot vērā Austrijas standartu ONR 192102 „Izcilības marķējums ilgtspējīgām, viegli remontējamas uzbūves elektriskajām un elektroniskajām ierīcēm”,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0214/2017),

A.  tā kā Komisijas ekodizaina darba plānā 2016.–2019. gadam ir aplūkota aprites ekonomika un vajadzība risināt ilgtspējības un pārstrādājamības jautājumus;

B.  tā kā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) ir pieņēmusi atzinumu par produktu lietošanas ilgumu, kas liecina par ekonomikas dalībnieku un pilsoniskās sabiedrības ieinteresētību šajā jomā;

C.  tā kā ir jāpanāk līdzsvars starp produktu derīguma laika pagarināšanu, no vienas puses, un inovāciju, pētniecību un attīstību, no otras puses;

D.  tā kā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas pasūtītais pētījums liecina, ka ilgāka produktu derīguma termiņa veicināšanai ir vajadzīgi visaptveroši politikas pasākumi;

E.  tā kā cits citam līdzās pastāv atšķirīgi ekonomikas un uzņēmējdarbības modeļi, tostarp uz lietošanu balstīts ekonomikas modelis, kas var palīdzēt mazināt negatīvo ietekmi uz vidi;

F.  tā kā ir jāveicina, lai produktiem būtu garāks lietošanas termiņš, ko jo īpaši panāktu, pievēršoties ieprogrammētā nolietojuma jautājumam;

G.  tā kā Eiropā ir jāatbalsta remontēšanas nozare, kurā galvenokārt darbojas mikrouzņēmumi un mazie un vidējie uzņēmumi;

H.  tā kā lielāka to pasākumu saskaņošana, ar ko paredz produktu otrreizēju izmantošanu, sekmētu vietējo ekonomiku un iekšējo tirgu, jo tiktu radītas jaunas darbvietas un stimulēts pieprasījums pēc lietotām precēm;

I.  tā kā gan no ekonomikas, gan no vides aizsardzības viedokļa ir jātaupa izejvielas un jāierobežo atkritumu rašanās, kas nozīmē, ka būtu jāpiemēro ražotāja paplašinātas atbildības koncepcija;

J.  tā kā Eirobarometra 2014. gada jūnija apsekojumā konstatēts, ka 77 % ES patērētāju labāk gribētu remontēt sabojājušās preces, nevis iegādāties jaunas; tā kā aizvien vēl ir jāuzlabo patērētājiem sniegtā informācija par produktu ilglietojamību un remontējamību;

K.  tā kā uzticami un ilglietojami produkti ir rentabli patērētājiem un novērš resursu pārmērīgu izmantošanu un atkritumu radīšanu; tā kā līdz ar to ir svarīgi, lai patēriņa produktu derīguma laiku paildzinātu ar produktu atbilstīgu uzbūvi, nodrošinot produktu ilgtspējību un iespēju tos remontēt, uzlabot, izjaukt un pārstrādāt;

L.  tā kā patērētāju uzticība ražojumu kvalitātei samazinās un tas kaitē Eiropas uzņēmumiem; tā kā pašlaik visā ES juridiski ir spēkā ir 24 mēnešu garantijas laiks un dažas dalībvalstis ir ieviesušas patērētāju papildu aizsardzības noteikumus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Direktīvu 1999/44/EK par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām;

M.  tā kā patērētājiem ir tiesības izvēlēties atbilstīgi savām atšķirīgajām vajadzībām, gaidām un preferencēm, un tas būtu jārespektē;

N.  tā kā, lai arī EESK 2016. gada marta pētījumā ir secināts, ka produktu derīguma laika norādīšana pozitīvi ietekmē patērētāju uzvedību, tomēr patērētāji netiek pienācīgi informēti par produktu derīguma laiku;

O.  tā kā produktu derīguma laiku un nolietošanās veidu nosaka dažādi dabiski un mākslīgi faktori, piemēram, sastāvs, funkcionalitāte, remontēšanas izmaksas un patēriņa ieradumi;

P.  tā kā ir jāveicina remontējamība un rezerves daļu pieejamība;

Q.  tā kā saistībā ar resursu aizsardzības veicināšanu būtiska nozīme ir ne tikai ražojuma lietošanas ilgumam, bet arī tā kvalitātei visu lietošanas laiku;

R.  tā kā valstis īsteno arvien vairāk iniciatīvu preču un programmatūras priekšlaicīga nolietojuma problēmas risināšanai; tā kā šajā ziņā ir jāizstrādā kopīga stratēģija vienotajam tirgum;

S.  tā kā digitālo mediju lietošanas ilgums nosaka arī elektronisko ierīču kalpošanas ilgumu; tā kā, ņemot vērā, ka programmatūra noveco aizvien straujāk, elektroniskām ierīcēm ir jābūt pielāgojamām, lai tās tirgū saglabātu konkurētspēju;

T.  tā kā produkti ar iebūvētiem defektiem, kas izraisa to sabojāšanos un neizmantojamību pēc noteikta lietošanas reižu skaita, var vienīgi mazināt patērētāju uzticību un šādus produktus nedrīkstētu laist tirgū;

U.  tā kā saskaņā ar Eirobarometra aptaujas datiem 90 % Eiropas iedzīvotāju uzskata, ka produktiem ir jābūt marķētiem ar skaidrām norādēm par to derīguma un lietošanas ilgumu;

V.  tā kā labumu no ilgāka produktu lietošanas laika var gūt visi ekonomikas dalībnieki, tostarp MVU;

W.  tā kā Septītā vides rīcības programma prasa īstenot konkrētus pasākumus, ar ko uzlabot produktu ilgtspēju, labošanas iespējas un otrreizējo izmantojamību, kā arī pagarināt produktu derīguma laiku;

X.  tā kā šajā ziņā liela loma ir ražotāja paplašinātas atbildības koncepcijai;

Y.  tā kā nolūkā pāriet uz aprites ekonomikas modeli ir jāiesaista politisko lēmumu pieņēmēji, pilsoņi un uzņēmumi, turklāt tas ir saistīts ar pārmaiņām ne tikai produktu un pakalpojumu konstruēšanā un pārdošanā, bet arī patērētāju domāšanā un gaidās un uzņēmumu darbībā, radot jaunus tirgus, kas atbilst izmaiņām patēriņa modeļos, lielākā mērā uzsverot produktu izmantojumu, atkārtotu un arī kopīgu izmantojumu, kas palīdzētu pagarināt produktu derīguma laiku un radīt konkurētspējīgus, ilgstoši izmantojamus un ilgtspējīgus produktus;

Z.  tā kā daudzām lampām nav iespējams nomainīt spuldzes, kas var radīt problēmas, ja spuldze izdeg, ja tirgū parādās jaunas, daudz efektīvākas spuldzes vai arī, piemēram, patērētājs vēlas citas krāsas gaismu nekā to, ko rada spuldze, bet šādā gadījumā būtu jānomaina visa lampa;

AA.  tā kā ideālā gadījumā LED spuldzēm vajadzētu būt nomaināmiem, nevis nenomaināmiem elementiem;

AB.  tā kā, aprites ekonomikai attīstoties, ir jāveic turpmāki pasākumi, lai mudinātu produktus remontēt, pielāgot, uzlabot, padarīt ilgtspējīgākus un otrreiz izmantojamus ar mērķi pagarināt produktu un/vai to sastāvdaļu derīguma un kalpošanas laiku;

AC.  tā kā aizvien lielāka produktu daudzveidība, aizvien īsāki inovācijas cikli un pastāvīgi mainīgā mode palielina jaunu produktu iegādes biežumu, kas saīsina produktu derīguma laiku;

AD.  tā kā lielas iespējas sniedz produktu remontēšana, lietotu produktu izmantošana un produktu maiņa, t. i., paņēmieni, kā pagarināt produktu derīguma laiku;

AE.  tā kā būtu jāpanāk līdzsvars starp produktu derīguma laika pagarināšanu un vides saglabāšanu, turpinot stimulēt inovāciju un turpmāku attīstību,

Izturīgu, ilgtspējīgu un kvalitatīvu ražojumu izstrāde

1.  aicina Komisiju mudināt, lai iespēju robežās katrai produktu kategorijai jau izstrādes stadijā noteiktu minimālos izturīguma kritērijus, kas inter alia ietvertu ilglaicīgumu, remontējamību un uzlabojamību un balstītos uz standartiem, ko izstrādājušas visas trīs Eiropas standartizācijas organizācijas (ESO) (CEN, CENELEC un ETSI);

2.  uzsver, ka ir jāpanāk līdzsvars starp produktu derīguma laika pagarināšanu, atkritumu pārveidošanu par resursiem (otrreizējās pārstrādes izejvielām), rūpniecisko simbiozi, inovāciju, patērētāju pieprasījumu, vides aizsardzību un izaugsmes politiku, un uzskata, ka aizvien resursefektīvāku produktu izstrādei nav jāmudina saīsināt produktu derīguma laiku vai priekšlaicīgi pārtraukt to ekspluatāciju;

3.  norāda, ka tādi aspekti kā ražojumu lietošanas ilgums, garāka garantija, rezerves daļu pieejamība, remontēšanas iespējas un daļu aizstājamība ir jāiekļauj ražotāja komerciālajā piedāvājumā, kam jāatbilst atšķirīgām patērētāju vajadzībām, gaidām un preferencēm, un ka šie aspekti ir svarīgi konkurencei brīvā tirgū;

4.  atzīmē tādu komercstratēģiju lomu ilgtspējīgu produktu konstruēšanā kā produktu līzings, kad iznomātie produkti paliek līzinga firmu īpašumā, un līdz ar to šīs firmas ir ieinteresētas produktus pārdot atkārtoti un ieguldīt ilgtspējīgāku produktu konstruēšanā, kā rezultātā samazinās jaunu produktu ražošana, kā arī atkritumos izmesto produktu īpatsvars;

5.  atgādina par Parlamenta nostāju attiecībā uz aprites ekonomikas paketes pārskatīšanu, ar ko groza Atkritumu direktīvu, un šajā nostājā tiek nostiprināta paplašinātas ražotāja atbildības principa piemērošana un līdz ar to stimulēta ilgtspējīgāku produktu izstrāde;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt tādu ražotāju centienus, kuri izstrādā modulāru dizainu, lai ražojumu daļas varētu viegli demontēt un nomainīt;

7.  uzskata, ka produktu ilglaicīgumam un remontējamībai ir jāiet roku rokā ar ilgtspējības mērķi, ko panāktu, piemēram, ar videi draudzīgu materiālu izmantošanu;

8.  ar bažām norāda uz modemu, rūteru un TV dekoderu/televizora pierīču radītajiem elektroniskajiem atkritumiem, kad patērētāji pāriet pie jauna telekomunikācijas pakalpojumu sniedzēja; atgādina patērētājiem un telekomunikācijas pakalpojumu sniedzējiem, ka saskaņā ar Regulu (ES) 2015/2120 patērētājiem jau ir tiesības izmantot savu izvēlēto galiekārtu, kad tie pāriet pie jauna telekomunikācijas pakalpojumu sniedzēja;

Remontējamības un ilglaicīguma veicināšana

9.  aicina Komisiju veicināt produktu remontējamību:

   mudinot un atvieglojot tādu pasākumu īstenošanu, kas remontēšanu padara pievilcīgu patērētājiem;
   izmantojot tādus ražošanas paņēmienus un materiālus, kas padara preces remontējams vai tās daļu nomaiņu vieglāku un lētāku; patērētājiem nebūtu jānonāk sliktu preču remontēšanas un uzturēšanas apburtajā lokā;
   mudinot atkārtoti konstatētas neatbilstības vai par mēnesi ilgākas remontēšanas gadījumā pagarināt garantijas laiku par periodu, kas atbilst remonta veikšanai nepieciešamajam laikam;
   mudinot produkta funkcionēšanai būtiskas daļas ražot kā nomaināmas un remontējamas, tostarp produkta galveno raksturlielumu aprakstā norādot, ka produkts ir remontējams, un atturot (izņemot ar drošību pamatotu iemeslu dēļ) produktos kā nenomaināmas iebūvēt tādas pamata sastāvdaļas kā baterijas un LED;
   mudinot ražotājus pārdošanas brīdī sniegt apkopes un remontēšanas norādījumus, jo īpaši produktiem, kuriem apkope un remonts ir būtiska to derīguma laika pagarināšanai;
   nodrošinot iespēju izmantot līdzvērtīgas kvalitātes aizstājējdaļas, kas kalpotu tāpat kā oriģināldaļas, lai visus produktus varētu remontēt saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem;
   iespēju robežās standartizējot rezerves daļas un remontēšanas instrumentus, lai uzlabotu remonta pakalpojumu rezultātus;
   mudinot ražotājus pēc pieprasījuma sniegt remonta darbnīcām apkopes un remontēšanas norādījumus dažādās valodās;
   mudinot ražotājus izstrādāt tādu bateriju tehnoloģiju, ar ko nodrošina bateriju un akumulatoru lietošanas ilguma labāku atbilstību sagaidāmajam produkta derīguma laikam vai arī nodrošina bateriju vieglāku un lētāku nomaiņu par cenu, kas ir samērīga ar produkta cenu;

10.  uzskata, ka ir lietderīgi nodrošināt tādu rezerves daļu pieejamību, kas ir būtiskas pienācīgai un drošai preču funkcionēšanai:

   uzlabojot rezerves daļu pieejamību papildus produkta sastāvdaļām;
   mudinot uzņēmējus nodrošināt savām ražotajām vai importētajām precēm atbilstīgu tehnisko apkopi un piegādāt rezerves daļas, kas ir būtiskas preču pienācīgai un drošai funkcionēšanai par cenu, kas ir samērojama ar produkta veidu un derīguma laiku;
   skaidri norādot, vai ir pieejamas, uz kādiem nosacījumiem un cik ilgi preču rezerves daļas, un attiecīgā gadījumā šim nolūkam izveidojot digitālu platformu;

11.  mudina dalībvalstis izskatīt iespēju ieviest atbilstīgus stimulus, ar ko veicinātu ilglaicīgu, kvalitatīvu un remontējamu produktu ražošanu, lai stimulētu remontēšanu un lietotu preču pārdošanu un lai attīstītu apmācību remontēšanas jomā;

12.  uzsver, cik būtiski ir saglabāt iespēju doties uz neatkarīgu remontdarbīcu, piemēram, atturot no tehniskiem, drošības vai programmatūras risinājumiem, ar ko remontēšanu liedz citām remontdarbīcām, ja tās nav pilnvarotās firmas vai struktūras;

13.  prasa īstenot centienus, ar ko mudinātu rezerves daļu atkārtotu izmantošanu lietotu preču tirgū;

14.  atzīst iespēju izmantot 3D printēšanu, lai speciālistiem un patērētājiem sagādātu rezerves daļas; mudina šajā ziņā aizsargāt produktu drošumu, nepieļaut to viltošanu un nodrošināt autortiesību aizsardzību;

15.  atgādina, ka standartizētu un modulāru komponentu pieejamībai, demontāžas plānošanai, ilgi kalpojošu produktu izstrādei un efektīviem ražošanas procesiem ir nozīmīga loma veiksmīgas aprites ekonomikas īstenošanā;

Lietojumorientēta ekonomikas modeļa izmantošana un MVU un nodarbinātības atbalstīšana ES

16.  uzsver, ka pāreja uz tādiem uzņēmējdarbības modeļiem kā “produkti kā pakalpojumi” var uzlabot ražošanas un patēriņa modeļu ilgtspējību, ja vien šādas pakalpojumproduktu sistēmas nenoved pie produktu derīguma laika saīsināšanas, un norāda, ka ar šādiem uzņēmējdarbības modeļiem nebūtu jārada iespējas izvairīties no nodokļu maksāšanas;

17.  uzsver, ka jaunu uzņēmējdarbības modeļu izstrāde, tādu kā ar interneta starpniecību nodrošināti pakalpojumi, jauni tirdzniecības veidi, veikali, kuros pārdod tikai lietotas preces, un plašāka informālo remonta struktūru pieejamība (preču remonta kafejnīcas, darbsemināri, kuros cilvēki paši var salabot savus produktus), var pagarināt produktu derīguma laiku un vienlaikus palielināt patērētāju izpratni par produktu derīguma laiku, kā arī paaugstināt patērētāju paļāvību uz produktiem ar garāku derīguma laiku;

18.  aicina dalībvalstis:

   apspriesties ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai mudinātu izstrādāt visiem izdevīgu lietojumorientētu pārdošanas modeli;
   pastiprināt vienkāršošanas centienus, lai sekmētu funkcionālas ekonomikas attīstību un veicinātu preču nomu, maiņu un aizņemšanos;
   mudināt vietējās un reģionālās iestādes aktīvi veicināt tādu ekonomikas modeļu attīstību kā sadarbīgā ekonomika un aprites ekonomika, ar ko mudina efektīvāk izmantot resursus, uzlabot preču ilglaicīgumu un nostiprināt remontēšanu, otrreizēju izmantošanu un pārstrādi;

19.  mudina dalībvalstis nodrošināt, ka publiskajos iepirkumos tiek ņemts Direktīvā 2014/24/ES paredzētais nosacījums par aprites cikla izmaksām un valsts iestāžu iepirktais aprīkojums biežāk tiek izmantots atkārtoti;

20.  mudina dalībvalstis un Komisiju publiskajā politikā atbalstīt sadarbīgo ekonomiku, ņemot vērā priekšrocības, ko, piemēram, transporta un izmitināšanas nozarē sniedz rezerves resursu un jaudas izmantošana;

21.  aicina Komisiju, veicinot aprites ekonomiku, uzsvērt ražojumu ilglaicības nozīmīgumu;

22.  aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā piemērot ES tiesību aktos (Atkritumu pamatdirektīvā 2008/98/EK) noteikto atkritumu hierarhiju un jo īpaši pēc iespējas lielākā mērā saglabāt elektrisko un elektronisko ierīču lietojamību un vērtību, nevis uzskatīt tās par atkritumiem, piemēram, nodrošinot lietotu preču centru darbiniekiem piekļuvi elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu (EEIA) savākšanas punktiem, lai šādas preces un to daļas varētu izmantot lietderīgi;

23.  uzskata, ka šajā rezolūcijā ietvertie pasākumi jo īpaši būtu jāpiemēro MVU un mikrouzņēmumiem, kā noteikts Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK, piemērojot metodes, kas ir piemērotas un proporcionālas MVU vai mikrouzņēmumu lielumam un spējām, lai saglabātu šo uzņēmumu attīstību un mudinātu jaunu speciālistu nodarbinātību un apmācību ES;

24.  aicina Komisiju apsvērt, kā varētu sekmēt un atvieglināt LED spuldžu nomaināmību, un papildus tam apsvērt ekodizaina pasākumus, mazāk stingru pieeju, kas, piemēram, ietvertu marķēšanu, stimulu shēmas, publisko iepirkumu vai pagarinātu garantijas termiņu, ja spuldzes nav nomaināmas;

25.  mudina dalībvalstis veikt efektīvu tirgus uzraudzību, lai gan Eiropas, gan importētie produkti atbilstu produktu politikas un ekodizaina prasībām;

26.  aicina Komisiju un dalībvalstis iesaistīt vietējās un reģionālās iestādes un ievērot to kompetences;

Pilnīgākas informācijas sniegšana patērētājiem

27.  aicina Komisiju uzlabot informāciju par produktu ilglaicību, veicot šādus pasākumus:

   apsvērt iespēju ieviest brīvprātīgu Eiropas marķējumu, kas jo īpaši ietvertu šādus aspektus: ilglaicība, ekodizaina raksturlielumi, uzlabojamība atbilstīgi tehnikas attīstībai un remontējamība;
   brīvprātīgi eksperimenti sadarbībā ar uzņēmumiem un citām ieinteresētajām personām ES līmenī, lai izstrādātu visās dalībvalstīs izmantojamu produkta paredzamā ekspluatācijas laika apzīmējumu, pamatojoties uz standartizētiem kritērijiem;
   izstrādāt lietošanas ilguma skaitītāju svarīgākajām patēriņa precēm, jo īpaši lielajai sadzīves elektrotehnikai;
   novērtēt, kādu ietekmi radītu ekspluatācijas laika saskaņošana ar juridiski noteikto garantijas termiņu;
   izmantot digitālās lietotnes vai sociālos medijus;
   standartizēt rokasgrāmatās norādīto informāciju par produkta ilglaicību, uzlabojamību un remontējamību, lai tā būtu skaidra, pieejama un viegli saprotama;
   informāciju pamatot ar standarta kritērijiem, ja minēts produkta paredzamais ekspluatācijas laiks;

28.  mudina dalībvalstis un Komisiju:

   palīdzēt vietējām un reģionālajām iestādēm, uzņēmumiem un biedrībām rīkot patērētāju izpratnes veidošanas kampaņas par produktu derīguma laika pagarināšanu, jo īpaši sniedzot konsultācijas saistībā ar apkopi, remontēšanu, atkārtotu izmantošanu utt.;
   vajadzības gadījumā uzlabot patērētāju izpratni par produktu priekšlaicīgu sabojāšanos un neremontējamību, izstrādājot patērētāju informēšanas platformas;

29.  aicina Komisiju mudināt uz regulāru un strukturētu apmaiņu ar informāciju un paraugpraksi visā Savienībā, starp Komisiju un dalībvalstīm, ietverot reģionālās un pašvaldību iestādes;

Ar ieprogrammēto nolietojumu saistītie pasākumi

30.  aicina Komisiju, apspriežoties ar patērētāju aizsardzības organizācijām, ražotājiem un citām ieinteresētajām personām, ierosināt ES līmeņa definīciju “ieprogrammēts nolietojums”, ko attiecinātu uz patēriņa precēm un programmatūru; turklāt aicina Komisiju sadarbībā ar tirgus uzraudzības iestādēm izskatīt iespēju izveidot neatkarīgu sistēmu, kuras ietvaros testētu produktus un spētu konstatēt ieprogrammēto nolietojumu; šajā saistībā prasa nodrošināt labāku juridisko aizsardzību trauksmes cēlējiem un piemērot ražotājiem atbilstīgus preventīvus pasākumus;

31.  norāda uz dažu dalībvalstu celmlauža lomu šajā jomā, piemēram, Benelux valstis ir pieņēmušas iniciatīvu, ar ko apkaro ieprogrammēto nolietojumu un pagarina mājsaimniecības (elektrisko) ierīču ekspluatācijas laiku; uzsver, cik būtiski ir apmainīties ar paraugpraksi šajā ziņā;

32.  atzīmē, ka produktu uzlabojamība var palēnināt produktu nolietojumu un samazināt ietekmi uz vidi un lietotāju izmaksas;

Tiesību uz atbilstības juridisko garantiju nostiprināšana

33.  uzskata, ka ir būtiski, lai patērētāji tiktu labāk informēti par to, kā darbojas obligātā garantija; prasa atsauci uz garantiju pilnībā norādīt attiecīgā produkta pirkuma čekā;

34.  aicina Komisiju īstenot iniciatīvas un pasākumus, ar ko palielinātu patērētāju izticēšanos:

   nostiprinot patērētāju tiesību aizsardzību, jo īpaši saistībā ar produktiem, kuru sagaidāmais ekspluatācijas laiks pamatoti tiek uzskatīts par ilglaicīgu, un ņemot vērā dažās dalībvalstīs jau ieviestos stingros patērētāju aizsardzības pasākumus;
   ņemot vērā gan ekodizaina tiesību aktu, gan līgumtiesību ietekmi uz energopatēriņa produktiem, lai izstrādātu holistisku pieeju produktu regulējumam;
   nodrošinot, ka patērētājiem pirkuma līgumā tiek sniegta īpaša informācija par viņu tiesībām uz juridisko garantiju, un popularizējot izpratnes veidošanas programmas par šīm tiesībām;
   vienkāršojot kārtību, kādā patērētājs pierāda iegādes faktu, piesaistot garantiju precei, nevis pircējam un uzstājīgi mudinot visur ieviest e-rēķinus un digitālas garantijas sistēmas;

35.  prasa ieviest ES līmeņa sūdzību mehānismu gadījumiem, kad netiek ievērotas tiesības uz garantiju, lai attiecīgajām iestādēm būtu vieglāk uzraudzīt Eiropas standartu piemērošanu;

36.  norāda, ka ilgtspējīgāku produkta konstrukciju varētu stimulēt, nostiprinot ražotāja paplašinātās atbildības principu un nosakot obligāti izpildāmās prasības;

Patērētāju aizsardzība pret programmatūras novecošanos

37.  prasa nodrošināt lielāku uzlabojamības, drošības atjauninājumu un ilglaicīguma pārredzamību, kas visi ir nepieciešami raksturlielumi, lai pienācīgi funkcionētu gan programmatūra, gan aparatūra; aicina Komisiju izpētīt, vai ir jāuzlabo uzņēmumu savstarpējā sadarbība;

38.  mudina piegādātājus un ražotājus uzlabot pārredzamību, produktu pirkuma līgumos norādot minimālo periodu, kādā ir pieejami operētājsistēmu drošības atjauninājumi; ierosina ieviest definīciju, kurā noteiktu, kas ir saprātīgs lietošanas termiņš; turklāt uzsver, ka iebūvētu operētājsistēmu gadījumā ir jānosaka pienākums preces piegādātājam nodrošināt attiecīgo drošības atjauninājumu piegādi; aicina dalībvalstis sniegt skaidru informāciju par programmatūras atjauninājumu un uzlabojumu savietojamību ar patērētājiem piegādātajām iegultajām operētājsistēmām;

39.  prasa, lai būtiskie programmatūras atjauninājumi būtu atgriezeniski, papildus tiktu sniegta informācija par to ietekmi uz ierīces darbību un lai jaunā būtiskā programmatūra būtu savietojama ar iepriekšējās paaudzes programmatūru;

40.  prasa ar standartizācijas paņēmieniem uzlabot rezerves daļu, tostarp procesoru, nomaināmību, lai produktus varētu atjaunināt;

o
o   o

41.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 285, 31.10.2009., 10. lpp.
(2) OV L 153, 18.6.2010., 1. lpp.
(3) OV L 354, 28.12.2013., 171. lpp.
(4) OV C 67, 6.3.2014., 23. lpp.
(5) OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.
(6) OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.


Cilvēktiesību pārkāpumu novēršana saistībā ar kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, tostarp genocīdu
PDF 450kWORD 63k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlija rezolūcija par cilvēktiesību pārkāpumu novēršanu saistībā ar kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, tostarp genocīdu (2016/2239(INI))
P8_TA(2017)0288A8-0222/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO 1948. gada 9. decembra Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu VII nodaļu „Darbība attiecībā uz miera apdraudēšanu, miera pārkāpumiem un agresijas aktiem“,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1984. gada 10. decembra Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem rīcības un sodīšanas veidiem,

–  ņemot vērā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantu, Starptautiskā pakta par civilajām un politiskajām tiesībām 18. pantu, Deklarāciju par to, lai izskaustu jebkura veida neiecietību un diskrimināciju reliģijas vai ticības dēļ, un ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2000. gada 31. oktobrī pieņemto Rezolūciju Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību,

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) 1998. gada 17. jūlija Romas statūtus, kuri stājās spēkā 2002. gada 1. jūlijā,

–  ņemot vērā Romas statūtu Kampalas grozījumus, kuri tika pieņemti 2010. gada jūnijā pārskatīšanas konferencē Kampalā, Ugandā,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas nežēlīgo noziegumu analīzei paredzēto sistēmu, ko sagatavoja ANO īpašo padomnieku attiecībā uz genocīda novēršanu un pienākumu aizsargāt birojs,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2015. gada 15. marta ziņojumu par cilvēktiesību situāciju Irākā, ņemot vērā tā dēvētās Irākas un Levantes Islāma valsts un citu ar to saistītu grupējumu pastrādāto vardarbību,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2016. gada decembra Rezolūciju Nr. A/71/L.48, ar ko izveido starptautisku, objektīvu un neatkarīgu mehānismu, lai sniegtu palīdzību izmeklēšanā un vainīgo saukšanā pie atbildības par vissmagākajiem noziegumiem, kuri līdz 2011. gada martam tika izdarīti Sīrijas Arābu Republikā (IIIM), pārkāpjot starptautiskās tiesības,

–  ņemot vērā ziņojumu par Alepo notikumu īpašo izmeklēšanu, ko 2017. gada 1. martā publicēja Neatkarīgā starptautiskā izmeklēšanas komisija Sīrijas Arābu Republikas jautājumā,

–  ņemot vērā Padomes 2001. gada 11. jūnija Kopējo nostāju 2001/443/KĀDP par Starptautisko Krimināltiesu(1),

–  ņemot vērā 2002. gada 13. jūnija Padomes Lēmumu 2002/494/TI par Eiropas sakaru punktu tīklu izveidošanu attiecībā uz personām, kas atbildīgas par genocīdu, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem(2),

–  ņemot vērā Padomes 2003. gada 8. maija Lēmumu 2003/335/TI par genocīda, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības par tiem(3),

–  ņemot vērā Padomes 2003. gada 16. jūnija Kopējo nostāju 2003/444/KĀDP par Starptautisko Krimināltiesu(4),

–  ņemot vērā ES Pamatnostādnes starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanai,

–  ņemot vērā Nolīgumu starp Starptautisko Krimināltiesu (ICC) un Eiropas Savienību par sadarbību un palīdzības sniegšanu(5),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 21. marta Lēmumu 2011/168/KĀDP par Starptautisko Krimināltiesu(6),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos darba dokumentu par papildināmības principa ievērošanas veicināšanu (SWD(2013)0026),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 12. maija secinājumus par ES visaptverošo pieeju,

–  ņemot vērā 2014. gada 30. oktobrī pieņemto „ES Genocīda apkarošanas tīkla stratēģiju, lai apkarotu nesodāmību par genocīdu, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs“,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 16. novembra secinājumus par ES atbalstu pārejas posma tiesiskumam,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 23. maija secinājumus par Sīrijai un Irākai, kā arī ISIS/Daesh draudu novēršanai paredzēto ES reģionālo stratēģiju,

–  ņemot vērā 2016. gada 9. decembra Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) paziņojumu saistībā ar Starptautisko Genocīda upuru atceres un cieņas apliecināšanas dienu un šā nozieguma novēršanu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju (2015–2019),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 17. novembra rezolūciju par ES atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai — problēmu risināšana un grūtību pārvarēšana(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 17. jūlija rezolūciju par agresijas noziegumu(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par bērnu masveida pārvietošanu Nigērijā Boko Haram uzbrukumu rezultātā(9) un Eiropas Parlamenta 2014. gada 17. jūlija rezolūciju par Nigēriju — nesenajiem Boko Haram uzbrukumiem(10),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 16. decembra rezolūciju par gatavošanos pasaules humānās palīdzības samitam — risināmie jautājumi un iespējas sniegt humāno palīdzību(11),

–  ņemot vērā tā 2016. gada 24. novembra rezolūciju par situāciju Sīrijā(12), 2016. gada 27. oktobra rezolūciju par stāvokli Ziemeļirākā/Mosulā(13), 2016. gada 4. februāra rezolūciju par tā dēvētās ISIS/Daesh veiktu reliģisko minoritāšu sistemātisku masveida slepkavošanu(14) un tā 2015. gada 11. jūnija rezolūciju par Sīriju — stāvokli Palmīrā un Mazen Darwish lietu(15),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A8-0222/2017),

A.  tā kā genocīda noziegumi, noziegumi pret cilvēci un kara noziegumi, kas tiek dēvēti arī par nežēlīgajiem noziegumiem, ir visnopietnākie noziegumi pret cilvēci un rada bažas visā starptautiskajā sabiedrībā; tā kā šie noziegumi ir satricinājuši cilvēci;

B.  tā kā starptautiskajai sabiedrībai ir pienākums novērst nežēlīgo noziegumu īstenošanu; tā kā šādu noziegumu gadījumos nedrīkst pieļaut nesodāmību un ir jānodrošina, ka vainīgie tiek efektīvi, taisnīgi un ātri saukti pie atbildības valstu vai starptautiskajā līmenī un saskaņā ar papildināmības principu;

C.  tā kā atbildība par izdarīto, taisnīgums, tiesiskums un cīņa pret nesodāmību ir būtiski elementi, kas nostiprina mieru un konfliktu risināšanas, samierināšanās un atjaunošanas centienus;

D.  tā kā patiesa izlīguma pamatā var būt tikai patiesība un taisnīgums;

E.  tā kā šādos noziegumos cietušajiem ir tiesības uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un kompensāciju un tā kā starptautiskajai sabiedrībai ir jāsniedz pilnīgs atbalsts bēgļiem, kuri ir nežēlīgo noziegumu upuri; tā kā šajā kontekstā ir svarīgi ņemt vērā dzimumu perspektīvu, ievērojot sieviešu un meiteņu īpašās vajadzības bēgļu nometnēs, repatriācijas un pārmitināšanas laikā, kā arī attiecībā uz rehabilitāciju un pēckonflikta atjaunošanu;

F.  tā kā Starptautiskajai Krimināltiesai ir būtiska loma cīņā pret nesodāmību un miera atjaunošanā, un tiesiskuma nodrošināšanā upuriem;

G.  tā kā atlīdzības sistēma to noziegumu upuriem, kas ir tiesas kompetencē, padara Starptautisko Krimināltiesu par unikālu starptautiska līmeņa tiesu iestādi;

H.  tā kā Starptautiskās Krimināltiesas pilnīgai efektivitātei ir būtiska vispārīga pievienošanās Romas statūtiem; tā kā 124 valstis, tostarp visas ES dalībvalstis, ir ratificējušas Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus;

I.  tā kā Romas statūtu Kampalas grozījumus par agresijas noziegumiem, kuri tiek uzskatīti par vissmagāko un bīstamāko nelikumīga spēka izmantošanas formu, ir ratificējušas 34 valstis, tādējādi sasniedzot 30 valstu piekrišanas robežu, kura ir nepieciešama, lai sāktu īstenot grozījumus un pavērtu iespēju dalībvalstu asamblejai pēc 2017. gada 1. janvāra pieņemt lēmumu par Starptautiskās Krimināltiesas līgumā noteiktās jurisdikcijas saistībā ar agresijas noziegumiem īstenošanas sākšanu;

J.  tā kā 2016. gada novembrī Krievija nolēma atsaukt savu parakstu Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtiem; tā kā 2016. gada oktobrī Dienvidāfrika, Gambija un Burundi arī paziņoja par izstāšanos no Romas statūtiem; tā kā Āfrikas Savienība (ĀS) 2017. gada 31. janvārī pieņēma nesaistošu rezolūciju, kurā iekļauta stratēģija, lai izstātos no Starptautiskās Krimināltiesas, un aicinājums ĀS dalībvalstīm apsvērt tās ieteikumu īstenošanu; tā kā attiecīgi 2017. gada februārī un martā Gambija un Dienvidāfrika paziņoja par lēmumu atsaukt savu izstāšanos no Romas statūtiem;

K.  tā kā sadarbība starp Romas statūtu dalībvalstīm un reģionālajām organizācijām ir ārkārtīgi svarīga, jo īpaši situācijās, kurās Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcija tiek apstrīdēta;

L.  tā kā Starptautiskā Krimināltiesa pašlaik veic desmit izmeklēšanas deviņās valstīs (Gruzijā, Mali, Kotdivuārā, Lībijā, Kenijā, Sudānā (Dārfūrā), Ugandā, Kongo Demokrātiskajā Republikā) un divas izmeklēšanas Centrālāfrikas Republikā;

M.  tā kā saskaņā ar Statūtos iestrādāto papildināmības principu, Starptautiskā Krimināltiesa rīkojas tikai tādos gadījumos, kad valsts tiesas nespēj vai nevēlas veikt patiesu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par nežēlīgajiem noziegumiem, lai šo statūtu dalībvalstis saglabātu galveno atbildību, saucot pie atbildības vissmagāko starptautiska mēroga noziegumu iespējamos izdarītājus;

N.  tā kā Padomes 2001. gada 11. jūnija Kopējā nostājā 2003/444/KĀDP par Starptautisko Krimināltiesu dalībvalstis paziņoja, ka noziegumi, kuri ir Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā, attiecas uz visām dalībvalstīm, kuras ir nolēmušas sadarboties šo noziegumu novēršanā un minēto noziegumu izdarītāju nesodāmības novēršanā;

O.  tā kā ES un tās dalībvalstis ir bijušas uzticamas Starptautiskās Krimināltiesas sabiedrotās kopš tās izveides, piedāvājot nepārtrauktu politisko, diplomātisko, finansiālo un loģistikas atbalstu, tostarp veicinot universālumu un Romas statūtu sistēmas integritātes aizstāvību;

P.  tā kā ES un tās dalībvalstis ir devušas solījumu Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejai (SSKK) stingri atbalstīt tāda efektīva mehānisma izveidi, kas stiprinātu atbilstību starptautiskajām humanitārajām tiesībām; tā kā Parlaments ir pieprasījis PV/AP ziņot tam par mērķiem un stratēģiju, kas izstrādāta, lai īstenotu šo solījumu;

Q.  tā kā daudzi nežēlīgie noziegumi tika pastrādāti karos, kuri no 1991. gada līdz 1995. gadam notika valstu teritorijās, kuras iepriekš veidoja Dienvidslāviju;

R.  tā kā tiesvedības procesi par nežēlīgajiem noziegumiem, kuri no 1991. gada līdz 1995. gadam tika pastrādāti karos bijušās Dienvidslāvijas teritorijā, norit ļoti lēni;

S.  tā kā Sīrija 1955. gadā pievienojās Konvencijai par genocīda nepieļaujamību un 2004. gadā — Konvencijai pret spīdzināšanu;

T.  tā kā Eiropas Parlaments savā 2016. gada 27. oktobra rezolūcijā atgādināja, ka ISIS/Daesh cilvēktiesību pārkāpumos ietilpst genocīds;

U.  tā kā vairākos ANO ziņojumos, tostarp Neatkarīgās starptautiskās izmeklēšanas komisijas Sīrijas Arābu Republikas jautājumā, ANO ģenerālsekretāra īpašā padomnieka genocīda novēršanas jautājumos, ANO ģenerālsekretāra īpašā padomnieka jautājumā par pienākumu aizsargāt, īpašā referenta minoritāšu jautājumos un Augstā cilvēktiesību komisāra biroja, kā arī NVO avotu ziņojumos ir norādīts, ka darbības, ko veikušas visas puses, var tik uzskatītas par nežēlīgajiem noziegumiem un ka 2016. decembra cīņās par Alepo tika pastrādāti kara noziegumi;

V.  tā kā Starptautiskā krimināltiesa ir paziņojusi, ka ir pienācīgs pamats uzskatīt, ka Nigērijā Boko Haram grupējums ir pastrādājis Romas statūtu 7. pantā definētos noziegumus pret cilvēci, tostarp slepkavības un vajāšanu;

W.  tā kā kopš 2015. gada aprīļa Burundi ir izpildīti simtiem nāvessodu, kuru rezultātā ANO neatkarīgās izmeklēšanas par Burundi ziņojumā tika secināts, ka vairākas personas Burundi ir jāsauc pie atbildības par iespējamiem noziegumiem pret cilvēci;

X.  tā kā pilsoniskās sabiedrības organizācijas, starptautiski juristi un nevalstiskās organizācijas ir brīdinājušas, ka 2016. gada beigu notikumi Burundi varētu novest līdz genocīdam;

Y.  tā kā starptautiskie noteikumi par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci ir saistoši arī nevalstiskajiem dalībniekiem vai personām, kuras rīkojas nevalstisko organizāciju vārdā vai saskaņā ar tām; tā kā tas ir vēl vairāk jāapstiprina šodien, kad nevalstiskie dalībnieki aizvien vairāk piedalās kara situācijās un sekmē un pastrādā šādus smagus noziegumus;

Z.  tā kā saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem arī valstis var tikt sauktas pie atbildības par to saistību pārkāpumiem, kuras noteiktas Starptautiskās Tiesas jurisdikcijā esošajos starptautiskajos līgumos un konvencijās, tostarp 1984. gada Konvencijā pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un 1948. gada Konvencijā par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to;

AA.  tā kā Starptautiskā Tiesa drīkst noteikt valsts atbildību;

AB.  tā kā pretinieku iebiedēšanas un pazemošanas nolūkā visas konflikta puses kā karadarbības taktiku izmanto izvarošanu un seksuālo vardarbību; tā kā turklāt konflikta laikā krasi palielinās ar dzimumu saistīta vardarbība un seksuālā vardarbība;

AC.  tā kā var uzskatīt, ka vardarbība pret sievietēm gan konflikta laikā, gan pēc konflikta turpina diskrimināciju, ar ko sievietes saskaras laikā, kad nepastāv konflikts; tā kā konflikts saasina pastāvošās dzimumu diskriminācijas tendences, kā arī vēsturiski nevienlīdzīgās varas attiecības starp dzimumiem un palielina seksuālās, fiziskās un psiholoģiskās vardarbības risku sievietēm un meitenēm,

1.  atgādina ES apņemšanos starptautiskajā arēnā rīkoties tās izveidi iedvesmojušo principu vārdā, tādu kā demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana un atbalstīt ANO Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošanu; šajā sakarībā apstiprina, ka ES būtu ļoti svarīgi pievērst uzmanību smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kuri pēc nopietnības līdzinās noziegumiem pret cilvēci un genocīdam, un smagiem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, kas sasniedz kara noziegumu līmeni, kā arī saukt pie atbildības vainīgos;

2.  aicina ES un tās dalībvalstis izmantot visu savu politisko svaru, lai novērstu jebkuru rīcību, ko varētu uzskatīt par kādu no nežēlīgajiem noziegumiem, efektīvi un saskaņoti reaģēt uz gadījumiem, kad šādi noziegumi notiek un mobilizēt visus nepieciešamos resursus, lai sauktu pie atbildības visus vainīgos, kā arī palīdzēt upuriem un atbalstīt stabilizācijas un samierināšanās procesus;

Par nepieciešamību pievērst uzmanību nežēlīgo noziegumu novēršanai

3.  mudina līgumslēdzējas puses, kas parakstījušas ANO 1948. gada Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu, četras 1949. gada Ženēvas konvencijas, 1984. gada Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un citus būtiskus starptautiskos nolīgumus, tostarp ES dalībvalstis, veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu nežēlīgos noziegumus savā teritorijā, jurisdikcijā vai savu valstspiederīgo pastrādātos nežēlīgos noziegumus saskaņā ar iepriekš uzņemtajām saistībām; aicina visas valstis, kuras vēl nav ratificējušas iepriekš minētās konvencijas, to izdarīt;

4.  uzsver steidzamo nepieciešamību starptautiskajai sabiedrībai palielināt centienus, lai uzlabotu jebkura konflikta vai potenciāla konflikta, kas varētu novest pie rīcības, kuru varētu uzskatīt par kādu no nežēlīgiem noziegumiem, uzraudzību un reaģēšanu uz tiem;

5.  aicina starptautisko kopienu izveidot tādus instrumentus, kuri var līdz minimumam samazināt neatbilstību starp brīdinājumu un reakciju, piemēram, ES agrīnās brīdināšanas sistēmu, lai novērstu vardarbīgu konfliktu rašanos, atkārtošanos un eskalāciju;

6.  aicina ES pastiprināt centienus sagatavot saskaņotu un efektīvu pieeju, lai identificētu krīzes vai konfliktu situācijas, kuru rezultātā varētu tikt pastrādāti nežēlīgie noziegumi, un laikus reaģētu uz tām; īpaši uzsver, cik svarīga un nepieciešama ir informācijas apmaiņa un preventīvo pasākumu saskaņošana starp ES iestādēm, tostarp ES delegācijām, kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misijām un operācijām un dalībvalstīm kopā ar to diplomātiskajām pārstāvniecībām; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas jauno iniciatīvu sagatavot balto grāmatu, ar kuru varētu panākt efektīvāku ES ārējo darbību; uzsver, cik svarīgas ir pēckonflikta civilās misijas un operācijas saskaņā ar KDAP, lai sekmētu un atbalstītu izlīgumu trešās valstīs, īpaši tad, kad tajās ir notikuši noziegumi pret cilvēci;

7.  uzskata, ka ES vajadzētu integrēt tās visaptverošajā pieejā ārējiem konfliktiem un krīzēm nepieciešamos instrumentus, lai agrīni identificētu un novērstu jebkuru nežēlīgo noziegumu; šajā sakarībā pievērš uzmanību nežēlīgo noziegumu analīzes sistēmai, ko sagatavoja ANO īpašā padomnieka attiecībā uz genocīda novēršanu un pienākumu aizsargāt birojs; uzskata, ka ES un tās dalībvalstīm vajadzētu vienmēr pieņemt stingru nostāju gadījumos, kad šķiet, ka noziegumi ir neizbēgami, un izmantot visus pieejamos miermīlīgos instrumentus, piemēram, divpusējās attiecības, daudzpusējos forumus un publisko diplomātiju;

8.  mudina PV/AP: turpināt sadarbību ar ES delegāciju un dalībvalstu vēstniecību, kā arī civilo un militāro misiju darbiniekiem un izstrādāt viņiem apmācību par starptautiskajām cilvēktiesībām, humanitārajām un krimināltiesībām, pievēršoties arī viņu spējām atklāt situācijas, kas var būt saistītas ar kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci, genocīdu un smagiem starptautisko humanitāro tiesību (IHL) pārkāpumiem, cita starpā rīkojot regulāras apmaiņas ar vietējo pilsonisko sabiedrību; nodrošināt, lai ES īpašie pārstāvji vajadzības gadījumā atbalstītu „pienākumu aizsargāt“ (R2P), un piešķirt plašākas pilnvaras ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, tajās iekļaujot ar R2P saistītus aspektus; turpināt atbalstīt ES kontaktpunktu principam „pienākums aizsargāt“ (R2P) Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) struktūrā, izmantojot esošās struktūras un resursus, piešķirot tam uzdevumu veicināt izpratni par R2P ietekmi un laikus nodrošināt informācijas plūsmu starp visiem attiecīgajiem dalībniekiem problemātiskās situācijās, vienlaikus sekmējot nacionālo R2P kontaktpunktu izveidi dalībvalstīs; un turpmāk nodrošināt profesionālāku un spēcīgāku preventīvo diplomātiju un starpniecību;

9.  uzsver konflikta apdraudēto valstu un reģionu nepieciešamību pēc kvalificētiem un uzticamiem drošības spēkiem; aicina ES un dalībvalstis turpināt īstenot centienus, lai izstrādātu spēju veidošanas programmas drošības sektoram, kā arī platformas, lai sekmētu tādu vietējo drošības un militāro spēku kultūru, kurai raksturīga cilvēktiesību un konstitūcijas ievērošana, integritāte un kalpošana sabiedrībai;

10.  uzsver, ka vardarbības un konfliktu pamatcēloņu novēršana, miermīlīgu un demokrātisku apstākļu sekmēšana, cilvēktiesību, tostarp sieviešu, jauniešu un nepilngadīgo, minoritāšu un LGBTI kopienas tiesību, ievērošanas nodrošināšana, kā arī starpreliģiju un starpkultūru dialoga veicināšana ir būtiska, lai novērstu genocīdu un noziegumus pret cilvēci;

11.  aicina starptautiskā, reģionālā un nacionālā līmenī sagatavot izglītības un kultūras programmas, kas veicina izpratni par šādu nežēlīgu noziegumu pret cilvēci iemesliem un cēloņiem un uzlabot informētību par vajadzību un nepieciešamību sargāt mieru un veicināt cilvēktiesības un iecietību starp reliģiskajām kopienām, kā arī izmeklēt visus šādus noziegumus un saukt pie atbildības to veicējus; šajā sakarībā atzinīgi vērtē pirmo ikgadējo ES Dienu pret nesodāmību par genocīda, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu pastrādāšanu;

Par genocīda, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības par tiem

12.  atkārto savu pilnīgo atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai, Romas statūtiem, Prokurora birojam, viņa proprio motu pilnvarām un panākumiem sakarā ar jaunu izmeklēšanu ierosināšanu, kas ir būtisks līdzeklis, lai apkarotu nesodāmību par nežēlīgiem noziegumiem;

13.  atzinīgi vērtē 2016. gada 6. jūlijā Briselē notikušo ES un Starptautiskās Krimināltiesas pārstāvju sanāksmi otrajai ES un Starptautiskās Krimināltiesas apaļā galda sanāksmes sagatavošanai, lai attiecīgie Starptautiskās Krimināltiesas un Eiropas iestāžu darbinieki varētu noteikt kopēju interešu jomas, apmainīties ar informāciju par attiecīgajiem pasākumiem un nodrošināt labāku ES un Starptautiskās Krimināltiesas sadarbību;

14.  atkārtoti apstiprina, ka Starptautiskās Krimināltiesas neatkarības saglabāšana ir izšķiroša ne tikai tās pilnīgas efektivitātes nodrošināšanai, bet arī lai veicinātu Romas statūtu universālumu;

15.  brīdina, ka tiesiskuma īstenošanu nevar balstīt uz svārstīšanos starp tiesiskumu un jebkādiem politiskajiem apsvērumiem, jo šāds līdzsvars nevis stiprinātu, bet gan vājinātu centienus panākt izlīgumu;

16.  no jauna apstiprina, ka Starptautiskās Krimināltiesas atbilstībai Romas statūtiem ir milzīga nozīme; aicina valstis, kuras vēl to nav izdarījušas, ratificēt Romas statūtus, Krimināltiesas Nolīgumu par privilēģijām un imunitāti un Romas statūtu Kampalas grozījumus, lai atbalstītu pārskatatbildību un izlīgumu, kas ir būtiski elementi turpmāko nežēlīgo noziegumu novēršanai; tāpat apstiprina Romas statūtu integritātes izšķirošo nozīmi;

17.  ar milzīgu nožēlu norāda uz nesenajiem paziņojumiem par izstāšanos no Romas statūtiem, kas rada sarežģījumus, īpaši cietušo piekļuvē tiesu iestādēm, un kuri ir stingri jānosoda; atzinīgi vērtē to, ka Gambija un Dienvidāfrika jau ir atsaukušas savu izstāšanos paziņojumu; aicina attiecīgo valsti, kura vēl to nav izdarījusi, pārskatīt savu lēmumu; turklāt aicina ES pielikt visas iespējamās pūles, lai nodrošinātu, ka turpmāk nenotiek neviena izstāšanās, tostarp sadarbojoties ar Āfrikas Savienību; atzinīgi vērtē to, ka Starptautiskās Krimināltiesas dalībvalstu asambleja piekrita izskatīt ierosinātos Romas statūtu grozījumus, lai novērstu Āfrikas Savienības bažas, kuras tika paustas īpašā samita laikā;

18.  aicina četras parakstītājvalstis, kuras ir informējušas ANO ģenerālsekretāru, ka tās vairs neplāno kļūt par Romas statūtu dalībvalstīm, pārskatīt savus lēmumus; turklāt atzīmē, ka trīs no pastāvīgajām ANO Drošības padomes loceklēm nav Romas statūtu dalībvalstis;

19.  turklāt aicina visas Starptautiskās Krimināltiesas dalībvalstis stiprināt savus centienus, lai veicinātu vispārīgu pievienošanos Starptautiskajai Krimināltiesai un Krimināltiesas Nolīgumam par privilēģijām un imunitāti; uzskata, ka Komisijai un EĀDD kopā ar dalībvalstīm būtu jāturpina mudināt trešās valstis ratificēt un īstenot Romas statūtus un Krimināltiesas Nolīgumu par privilēģijām un imunitāti un jāveic novērtējums par ES sasniegumiem šajā sakarībā;

20.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pietiekamas finanšu iemaksas tiesas pareizai darbībai, vai nu dalībvalstu iemaksu veidā, vai ar ES finansējuma mehānismiem, piemēram, ar Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR) vai Eiropas Attīstības fondu (EAF), pievēršot īpašu uzmanību finansējumam pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, kuri strādā pie jautājumiem, kas ir saistīti ar Starptautisko Krimināltiesu;

21.  atzinīgi vērtē pilsoniskās sabiedrības organizāciju (PSO) nenovērtējamo palīdzību Starptautiskajai Krimināltiesai; pauž bažas saistībā ar ziņojumiem par draudiem un iebiedēšanu, kas vērsta pret dažām PSO, kuras sadarbojas ar tiesu; aicina veikt visu nepieciešamo, lai nodrošinātu drošu vidi PSO darbam un sadarbībai ar tiesu un novērst jebkurus draudus un iebiedēšanu, kas vērsta pret organizācijām šajā sakarībā;

22.  pieņem zināšanai progresu, kas veikts, īstenojot 2011. gada 12. jūlija rīcības plānu, lai veiktu turpmākos pasākumus saistībā ar Padomes 2011. gada 21. marta lēmumu par Starptautisko Krimināltiesu; aicina novērtēt rīcības plāna īstenošanu, lai identificētu iespējamās jomas, kurās varētu uzlabot ES rīcības efektivitāti, tostarp saistībā ar tiesas integritātes un neatkarības sekmēšanu;

23.  mudina visas valstis, kuras ir ratificējušas Romas statūtus, pilnībā sadarboties ar Starptautisko Krimināltiesu tās centienos veikt izmeklēšanu un saukt pie atbildības tos, kuri ir vainīgi nopietnu starptautisku noziegumu izdarīšanā, ievērot Starptautiskās Krimināltiesas pilnvaras un pilnībā īstenot tās lēmumus;

24.  stingri mudina ES un tās dalībvalstis izmantot ikvienu politisko un diplomātisko iespēju, lai censtos panākt efektīvu sadarbību ar Starptautisko Krimināltiesu, īpaši saistībā ar liecinieku aizsardzības programmām un neizpildītu apcietināšanas orderu izpildi, īpaši ņemot vērā 13 bēguļojošos aizdomās turamos; aicina Komisiju, EĀDD un Padomi vienoties par konkrētu pasākumu pieņemšanu, lai reaģētu uz sadarbības trūkumu ar Starptautisko Krimināltiesu, papildus politiskajiem paziņojumiem;

25.  aicina ES un tās dalībvalstis izmantot visus līdzekļus attiecībā uz trešām valstīm, tostarp izskatīt sankcijas, īpaši attiecībā uz valstīm, kuru situāciju izmeklē Starptautiskā Krimināltiesa, un valstīm, par kurām notiek Starptautiskās Krimināltiesas sākotnējā izmeklēšana, lai atbalstītu viņu politisko gribu pilnībā sadarboties un spējas uzsākt nacionālu tiesvedību par nežēlīgajiem noziegumiem; tāpat aicina ES un tās dalībvalstis piedāvāt šīm valstīm pilnīgu atbalstu, lai palīdzētu izpildīt Starptautiskās Krimināltiesas prasības; aicina dalībvalstis pilnībā izpildīt Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP;

26.  uzskata, ka nežēlīgajos noziegumos cietušajiem ir jānodrošina piekļuve efektīviem un izpildāmiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un kompensācijām; uzsver īpašo cietušo un liecinieku lomu tiesas procesā un nepieciešamību veikt īpašus pasākumus viņu drošībai un efektīvai dalībai saskaņā ar Romas statūtiem; aicina ES un tās dalībvalstis cietušo tiesībām ierādīt būtisku vietu visās darbībās, kuru mērķis ir cīņa pret nesodāmību, un brīvprātīgi piedalīties Starptautiskās Krimināltiesas cietušajiem paredzētajā ieguldījumu fondā;

27.  aicina EĀDD nodrošināt, lai pārskatatbildība par nežēlīgajiem noziegumiem un atbalsts Starptautiskajai Krimināltiesai tiek integrēts visās ES ārpolitikas prioritātēs, tostarp ar paplašināšanās procesu, sistemātiski ņemot vērā cīņu pret nesodāmību; šajā kontekstā uzsver parlamenta deputātu svarīgo lomu, sekmējot Starptautisko Krimināltiesu un cīņu pret nesodāmību, tostarp ar parlamentāro sadarbību;

28.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai koordinēšana un sadarbība ar Starptautisko Krimināltiesu tiktu iekļauta attiecīgo reģionālo ES īpašo pārstāvju (ESĪP) pilnvarās; atkārto aicinājumu PV/AP iecelt ESĪP starptautisko humanitāro tiesību un starptautiskā taisnīguma jomā ar pilnvarām veicināt, iekļaut un pārstāvēt ES saistības nesodāmības apkarošanā un attiecībā uz Starptautisko Krimināltiesu visos ES ārpolitikas virzienos;

29.  uzsver būtisko Eiropas Parlamenta lomu, uzraugot ES rīcību šajā jautājumā; atzinīgi vērtē sadaļas par nesodāmības apkarošanu un Starptautiskās Krimināltiesas iekļaušanu ES ikgadējā ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un turklāt ierosina Eiropas Parlamentam rīkoties aktīvāk, sekmējot un integrējot nesodāmības apkarošanu un Starptautisko Krimināltiesu visos ES politikas virzienos un iestāžu darbā, jo īpaši to komiteju darbā, kuras ir atbildīgas par Savienības ārpolitiku, kā arī delegāciju attiecībām ar trešām valstīm darbā;

30.  uzsver, ka Starptautiskās Krimināltiesas papildināmības princips ir saistīts ar dalībvalstu galveno atbildību par kriminālvajāšanu attiecībā uz nežēlīgiem noziegumiem un saukšanu pie atbildības par tiem; pauž bažas, ka ne visās ES dalībvalstīs ir tiesību akti, kuros šie noziegumi noteikti saskaņā ar valsts tiesībām, pamatojoties uz kurām šo valstu tiesas var īstenot jurisdikciju; aicina ES un tās dalībvalstis pilnībā izmantot „Papildināmības principa ievērošanas veicināšanas“ līdzekļu kopumu;

31.  mudina dalībvalstis grozīt Līguma par Eiropas Savienības darbību 83. pantu, lai iekļautu „nežēlīgos noziegumus“ to noziegumu sarakstā, kuri ir ES kompetencē;

32.  noteikti mudina ES sagatavot un nodrošināt resursus, lai izstrādātu rīcības plānu cīņai pret nesodāmību Eiropā par starptautisko tiesību noziegumiem, paredzot skaidrus kritērijus ES iestādēm un dalībvalstīm, kas cenšas padziļināt izmeklēšanu un kriminālvajāšanu attiecībā uz genocīdu, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem;

33.  atgādina, ka valstis, tostarp ES dalībvalstis, var atsevišķi uzsākt tiesvedību pret valstīm Starptautiskajā Tiesā par tādu valsts saistību pārkāpšanu, kuras izriet no starptautiskajiem līgumiem un konvencijām, tostarp 1984. gada Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un 1948. gada Konvencijas par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to;

34.  atgādina par Parlamenta stingro nosodījumu zvērībām, kuras B. Assad režīms ir pastrādājis Sīrijā, kas var tikt uzskatītas par nopietniem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, un pauž nožēlu par nesodāmības klimatu, kas attiecībā uz šādu noziegumu izdarītājiem valda Sīrijā;

35.  pauž nožēlu par plaši izplatīto starptautisko humanitāro tiesību neievērošanu un satraucošo civiliedzīvotāju upuru un uzbrukumu civilajām infrastruktūrām skaitu visas pasaules bruņotajos konfliktos; mudina starptautisko sabiedrību sarīkot starptautisku konferenci, lai sagatavotu jaunu starptautisku mehānismu datu izsekošanai un apkopošanai un publiskai paziņošanai par bruņotos konfliktos veiktiem pārkāpumiem; atkārto aicinājumu PV/AP katru gadu sniegt publisku sarakstu, kurā būtu minēti likumpārkāpēji, kas, iespējams, veikuši uzbrukumus skolām un slimnīcām, lai varētu definēt atbilstošu ES rīcību šādu uzbrukumu apturēšanai;

36.  aicina dalībvalstis ratificēt svarīgākos starptautisko humanitāro tiesību instrumentus (IHL) un citus būtiskus juridiskus instrumentus; atzīst ES pamatnostādņu par starptautisko humanitāro tiesību (IHL) ievērošanas veicināšanu nozīmi un atkārtoti aicina PV/AP un EĀDD uzlabot to īstenošanu, īpaši saistībā ar kara noziegumiem Tuvajos Austrumos; aicina ES atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir vairot zināšanas par IHL un labu praksi to piemērošanā, un aicina ES izmantot visus tās rīcībā esošos divpusējos instrumentus, lai efektīvi, tostarp ar politiskā dialoga starpniecību, veicinātu to, ka tās partneri ievēro IHL,

37.  uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāatsakās ar ieročiem, aprīkojumu vai finansiālu vai politisku atbalstu nodrošināt tādas valdības vai nevalstiskos dalībniekus, kas pārkāpj starptautiskās humanitārās tiesības, tostarp ar izvarošanu vai citādu seksuālo vardarbību pret sievietēm un bērniem;

38.  turklāt aicina ES un tās dalībvalstis atbalstīt reformu procesu un nacionālo spēju veidošanas centienus, kuru mērķis ir stiprināt tiesu iestāžu, tiesībaizsardzības sektora, brīvības atņemšanas iestāžu un kompensācijas programmu neatkarību trešās valstīs, kuras tieši ietekmē iespējama šādu noziegumu pasūtīšana, saskaņā ar saistībām, kuras ir paredzētas ES Rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019); šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES politikas satvaru par atbalstu pārejas tiesiskumam (2015) un cer sagaidīt tā efektīvu īstenošanu;

Par nevalstisku dalībnieku nesodāmības apkarošanu

39.  atzīmē, ka starptautiskajās krimināltiesībās un īpaši starptautisko krimināltiesu un tribunālu pilnvarās un judikatūrā ir skaidri definēta nevalstiskām grupām piederošu personu atbildība par starptautiskajiem noziegumiem; uzsver, ka šī atbildība ir saistīta ne tikai ar šādām personām, bet arī ar netiešajiem starptautisko noziegumu veicējiem; mudina visas ES dalībvalstis saukt pie atbildības valstiskos dalībniekus, nevalstiskos dalībniekus un indivīdus, kuri ir atbildīgi par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu;

40.  uzsver, ka attiecīgās starptautiskās struktūras ir daudz ziņojušas par vardarbīgajiem ISIS/Daesh vai citu nevalstisko dalībnieku vardarbīgiem noziegumiem pret sievietēm un meitenēm, uzsver, ka starptautiskā tiesiskā kopiena ir saskārusies ar grūtībām šo noziegumu atzīšanā starptautiskajā krimināltiesiskajā sistēmā;

41.  šajā sakarībā no jauna apstiprina stingro nosodījumu attiecībā uz nevalstisko dalībnieku, piemēram, Boko Haram Nigērijā un ISIS/Daesh Sīrijā un Irākā, briesmīgajiem noziegumiem un cilvēktiesību pārkāpumiem; ir satriekts par milzīgo noziegumu klāstu, tostarp slepkavībām, spīdzināšanu, izvarošanu, paverdzināšanu un seksuālo verdzību, bērnu karavīru vervēšanu, piespiedu pāriešanu citā reliģijā un sistemātiskajām reliģisko minoritāšu, tostarp kristiešu, jazīdu un citu minoritāšu, slepkavībām; atgādina, ka seksuālā vardarbība saskaņā ar Starptautisko Krimināltiesu var sasniegt kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci līmeni; uzskata, ka vainīgo saukšanai pie atbildības vajadzētu būt starptautiskās sabiedrības prioritātei;

42.  mudina ES un tās dalībvalstis apkarot nesodāmību un sniegt aktīvu atbalstu starptautiskiem centieniem saukt pie atbildības tāda nevalstiskās grupas kā Boko Haram, ISIS/Daesh un jebkurus citus dalībniekus, kuri veic noziegumus pret cilvēci; aicina izstrādāt skaidru pieeju ISIS/Daesh kaujinieku un viņu līdzdalībnieku saukšanai pie atbildības, tostarp izmantojot ES tīklu genocīda, noziegumu pret cilvēci un kara noziegumu izmeklēšanai un kriminālvajāšanai;

43.  uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm būtu jāatbalsta tādu nevalstisko grupu kā ISIS/Daesh kriminālvajāšana, panākot vienprātīgu lēmumu ANO Drošības padomē, lai Starptautiskajai Krimināltiesai piešķirtu jurisdikciju šajā jautājumā, jo Sīrija un Irāka nav Romas statūtu dalībvalstis; uzsver, ka ES vajadzētu starptautiskā līmenī izpētīt un atbalstīt visas iespējas to noziegumu izmeklēšanai un kriminālvajāšanai, kurus ir veikušas visas Sīrijas konflikta puses, tostarp ISIS/Daesh, piemēram, izveidojot Starptautisku Kara noziegumu tribunālu Irākai un Sīrijai;

44.  pauž nožēlu par Krievijas un Ķīnas, kuras ir ANO Drošības padomes pastāvīgas locekles, veto pret iniciatīvu nodot jautājumu par stāvokli Sīrijā izskatīšanai Starptautiskās Krimināltiesas prokuroram saskaņā ar ANO Statūtu VII sadaļu un pret to, lai pieņemtu pasākumu nolūkā sodīt Sīriju par ķīmisko ieroču izmantošanu; aicina ES atbalstīt strauju rīcību, lai reformētu ANO Drošības padomes darbību, īpaši attiecībā uz veto tiesību izmantošanu un sevišķi saistībā ar Francijas priekšlikumu atturēties no veto tiesību izmantošanas, ja ir pieejami pierādījumi par genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci;

45.  mudina pastāvīgā starptautiskās sabiedrības aizgādībā un ar ANO Drošības padomes atļauju paust aicinājumu piemērot ANO Statūtu VII nodaļā definētos principus, lai ievērotu principu „pienākums aizsargāt” (R2P);

46.  atzinīgi vērtē Cilvēktiesību padomes izveidoto Izmeklēšanas komisiju Sīrijas jautājumā un ANO Ģenerālās asamblejas starptautisko, objektīvo un neatkarīgo mehānismu (IIIM), lai palīdzētu veikt Sīrijā veikto nopietno noziegumu izmeklēšanu; uzsver, ka Irākā ir nepieciešams izveidot līdzīgu neatkarīgu mehānismu, un aicina visas ES dalībvalstis, visas Sīrijas konflikta puses, pilsonisko sabiedrību un ANO sistēmu kopumā pilnībā sadarboties ar IIIM un sniegt tam jebkuru informāciju un dokumentāciju, kas varētu būt to rīcībā, lai palīdzētu tam īstenot savas pilnvaras; pauž pateicību ES dalībvalstīm, kuras ir finansiāli atbalstījušas IIIM, un aicina tās, kuras vēl to nav izdarījušas, to darīt;

47.  aicina ES pienācīgi finansēt organizācijas, kuras strādā pie kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci atvērtā avota izmeklēšanām un digitālas pierādījumu apkopošanas, lai nodrošinātu pārskatatbildību un sauktu vainīgos pie atbildības;

48.  atzinīgi vērtē ES centienus atbalstīt darbu, ko veic Starptautiskā tiesiskuma un atbildības komisija un citas NVO, kuras dokumentē nežēlīgos noziegumus; aicina ES sniegt tiešu atbalstu Irākas un Sīrijas pilsoniskajai sabiedrībai, apkopojot, saglabājot un aizsargājot pierādījumus par ISIS/Daesh veiktajiem noziegumiem Irākā un Sīrijā, kurus veikušas visas šo konfliktu puses; aicina visas konflikta puses apkopot un saglabāt digitālus vai citādus pierādījumus par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu, ko veikušas visas konflikta puses, jo tas ir būtisks solis nesodāmības apkarošanai un nozīmīga prioritāte; atbalsta Lielbritānijas, Beļģijas un Irākas iniciatīvu ANO līmenī („Koalīcija Daesh saukšanai pie atbildības“), kuras mērķis ir apkopot pierādījumus par ISIS/Daesh veiktajiem noziegumiem Sīrijā un Irākā, lai atvieglotu tās starptautisko kriminālvajāšanu, un aicina ES dalībvalstis pievienoties šai koalīcijai vai atbalstīt to; tāpat atbalsta Kultūras mantojuma iniciatīvas pasākumus un tās faktu vākšanas darbības Sīrijā un Irākā saistībā ar arheoloģiskā un kultūras mantojuma iznīcināšanu;

49.  mudina ES un tās dalībvalstis īstenot visas nepieciešamās darbības, lai efektīvi pārtrauktu tādu resursu plūsmu uz ISIS/Daesh, kurā ietilpst ieroči, transportlīdzekļi, skaidra nauda un daudzi citi aktīvu veidi;

50.  mudina ES piemērot sankcijas tām valstīm un iestādēm, kuras tieši vai netieši sekmē resursu plūsmu uz ISIS/Daesh un tādējādi veicina šī grupējuma teroristiski kriminālo darbību attīstību;

51.  uzsver, ka ES dalībvalstīm vajadzētu izmeklēt visus apgalvojumus un saukt pie atbildības savus valstspiederīgos vai to jurisdikcijā esošas personas, kuras ir veikušas, mēģinājušas veikt vai nežēlīgos noziegumus Irākā un Sīrijā, vai ir bijuši to līdzdalībnieki, vai arī paziņot par viņiem Starptautiskajai Krimināltiesai saskaņā ar Romas statūtiem; uzskata, ka ISIS/Daesh locekļu saukšana pie atbildības dalībvalstīs var būt tikai papildu risinājums starptautiskajā tiesiskumā;

52.  uzsver ES un Starptautiskās Krimināltiesas Sadarbības un palīdzības nolīguma nozīmi; aicina dalībvalstis piemērot universālās jurisdikcijas principu, nepieļaujot nesodāmību, un uzsver šā principa nozīmību starptautiskās kriminātiesiskās sistēmas efektivitātes un labas darbības nodrošināšanai; aicina arī visas dalībvalstis saukt pie atbildības par kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci izdarīšanu šo valstu jurisdikcijās arī tad, kad šie noziegumi tika veikti trešās valstīs vai tos veica trešo valstu valstspiederīgie;

53.  mudina visas starptautiskās sabiedrības valstis, tostarp ES dalībvalstis, aktīvi strādāt, lai novērstu un apkarotu radikalizāciju un uzlabotu to juridiskās un jurisdikcijas sistēmas nolūkā nepieļaut, ka šo valstu valstspiederīgie un pilsoņi pievienojas ISIS/Daesh;

Par kara noziegumos izdarītu cilvēktiesību pārkāpumu novēršanas dzimumdimensiju

54.  uzsver izšķirošo nepieciešamību izskaust seksuālu un ar dzimumu saistītu vardarbību, nepieļaujot, ka to plaši un sistemātiski izmanto kā kara līdzekli pret sievietēm un meitenēm; mudina visas valstis izstrādāt valsts rīcības programmas (NAPAs) atbilstoši ANO Drošības padomes Rezolūcijai Nr. 1325, kā arī stratēģijas, kuru mērķis ir apkarot vardarbību pret sievietēm, un aicina panākt visaptverošas saistības, lai īstenotu šo rezolūciju; aicina vispārēji apņemties par sieviešu un meiteņu drošību gādāt jau pašā ārkārtas situācijas vai krīzes sākumā un pēckonflikta apstākļos ar visiem pieejamajiem līdzekļiem, piemēram, nodrošinot piekļuvi pilnīgam seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumu klāstam, tostarp kara apstākļos izvarotu sieviešu piekļuvi likumīgam un drošam abortam; turklāt uzsver, ka sievietes bieži turpina izjust fiziskās, psiholoģiskās un sociālekonomiskās vardarbības ietekmi pat pēc konflikta beigām;

55.  uzskata, ka sieviešu lomai konfliktu novēršanā, cilvēktiesību veicināšanā un demokrātiskās reformās vajadzētu būt lielākai, un uzsver, ka sistemātiska sieviešu dalība ir svarīga kā būtisks jebkura miera procesa un pēckonflikta atjaunošanas elements; mudina ES un tās dalībvalstis sekmēt sieviešu iekļaušanu miera un nacionālā izlīguma procesos;

56.  pieprasa, lai Komisija, dalībvalstis un kompetentās starptautiskās iestādes veic piemērotus pasākumus, piemēram, panāk militārās disciplīnas pasākumu izpildi un pavēlniecības atbildības principa ievērošanu un apmāca karaspēku un miera uzturēšanas un humānās palīdzības personālu attiecībā uz jebkādas seksuālās vardarbības aizliegumu;

o
o   o

57.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam un ANO dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 155, 12.6.2001., 19. lpp.
(2) OV L 167, 26.6.2002., 1. lpp.
(3) OV L 118, 14.5.2003., 12. lpp.
(4) OV L 150, 18.6.2003., 67. lpp.
(5) OV L 115, 28.4.2006., 49. lpp.
(6) OV L 76, 22.3.2011., 56. lpp.
(7) OV C 153E, 31.5.2013., 115. lpp.
(8) OV C 224, 21.6.2016., 31. lpp..
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0344.
(10) OV C 224, 21.6.2016., 10. lpp.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0459.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0449.
(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0422.
(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0051.
(15) OV C 407, 4.11.2016., 61. lpp.


Privātie drošības uzņēmumi
PDF 430kWORD 59k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlija rezolūcija par privātajiem apsardzes uzņēmumiem (2016/2238(INI))
P8_TA(2017)0289A8-0191/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Montrē dokumentu par valstīm piemērojamām starptautiskām juridiskām saistībām un labu praksi saistībā ar privāto militāro un apsardzes uzņēmumu darbību bruņota konflikta laikā,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes rezolūcijas Nr. 15/26, Nr. 22/33, Nr. 28/7 un Nr. 30/6,

–  ņemot vērā 2005. gada jūlijā izveidoto ANO darba grupu par algotņu izmantošanu kā līdzekli cilvēktiesību pārkāpšanai un tautu pašnoteikšanās tiesību īstenošanas kavēšanai,

–  ņemot vērā ziņojumus, ko sniegusi atklātā starpvaldību darba grupa, lai apsvērtu iespēju izstrādāt starptautisku regulējumu par privāto militāro un apsardzes uzņēmumu darbības reglamentēšanu, uzraudzību un pārraudzību,

–  ņemot vērā ANO pamatnostādnes par privāto apsardzes uzņēmumu nodrošināto bruņotas apsardzes pakalpojumu izmantošanu, kuru jomu nesen paplašināja, aptverot arī neapbruņotus apsardzes dienestus,

–  ņemot vērā ANO Rīcības kodeksu tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonām,

–  ņemot vērā projektu iespējamai konvencijai par privātajiem militārajiem un apsardzes uzņēmumiem (PMAU), kas jāizskata un jāievieš Cilvēktiesību padomei,

–  ņemot vērā Starptautisko rīcības kodeksu privātiem apsardzes pakalpojumu sniedzējiem (ICoC), kuru izveidoja Starptautiskā rīcības kodeksa asociācija, kas ir nozares pašregulējošs mehānisms, kura standarti ir neobligāti,

–  ņemot vērā Starptautiskās stabilitātes operāciju asociācijas rīcības kodeksu, kas ir nozares pašregulējošs mehānisms,

–  ņemot vērā Eiropas Apsardzes dienestu konfederācijas un UNI Europa ētikas un rīcības kodeksu privātajam apsardzes sektoram,

–  ņemot vērā standartu ISO 18788 „Privāto drošības operāciju vadības sistēma”, ar kuru nosaka parametrus privāto apsardzes uzņēmumu pārvaldībai,

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 13. jūnija ieteikumu par sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kas atbildīgas par privāto drošības sektoru,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/81/EK, ar kuru koordinē procedūras attiecībā uz to, kā līgumslēdzējas iestādes vai subjekti, kas darbojas drošības un aizsardzības jomā, piešķir noteiktu būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības, un ar kuru groza Direktīvas 2004/17/EK un 2004/18/EK(2),

–  ņemot vērā ES koncepciju par apgādes atbalstu ES vadītām militārajām operācijām un ES koncepciju par līgumslēdzēju atbalstu ES vadītām militārajām operācijām,

–  ņemot vērā PRIV-WAR ieteikumus ES regulatīvajai darbībai privāto militāro un apsardzes uzņēmumu un to sniegto pakalpojumu jomā,

–  ņemot vērā 2013. gada 8. oktobra rezolūciju par korupciju publiskajā un privātajā sektorā — ietekme uz cilvēktiesībām trešās valstīs(3) un 2013. gada 6. februāra rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību — sabiedrības interešu veicināšana un ceļš uz ilgtspējīgu un iekļaujošu atlabšanu(4),

–  ņemot vērā daudzos dažādos riskus, izaicinājumus un apdraudējumus Eiropas Savienībā un ārpus tās,

–  ņemot vērā Starptautiskās jūrniecības organizācijas (SJO) Pagaidu norādes 2012. maijā attiecībā uz bruņotiem apsardzes darbiniekiem uz kuģiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0191/2017),

A.  tā kā drošība un aizsardzība ir sabiedriskie labumi, ko pārvalda publiskās iestādes, balstoties uz efektivitātes, iedarbīguma, pārskatatbildības un tiesiskuma kritērijiem, kas atkarīgi ne vien no pienācīgas finanšu resursu nodrošināšanas, bet arī no zināšanām; tā kā atsevišķās jomās publiskajām iestādēm trūkst vajadzīgās spējas un kapacitātes;

B.   tā kā drošība un aizsardzība visupirms būtu jānodrošina publiskajām iestādēm;

C.  tā kā Eirobarometra aptauju rezultāti rāda, ka ES iedzīvotāji vēlas, lai ES aktīvāk darbotos drošības un aizsardzības jomā;

D.  tā kā 2013. gadā Eiropā aptuveni 40 000 privātajos apsardzes uzņēmumos (PAU) tika nodarbināti vairāk nekā 1,5 miljoni privāto apsardzes līgumdarbinieku; tā kā šie skaitļi turpina pieaugt; tā kā šo uzņēmumu apgrozījums minētajā gadā sasniedza apmēram EUR 35 miljardus; tā kā 2016. gadā globāli privāto apsardzes uzņēmumu nozare tika vērtēta līdz pat USD 200 miljardiem, tajā strādājot apmēram 100 000 PAU un nodarbinot 3,5 miljonus personāla;

E.  tā kā dažās pēdējās desmitgadēs PAU (šajā rezolūcijā šis termins ietver arī privātos militāros uzņēmumus) pakalpojumus aizvien biežāk izmanto valstu valdības, kā arī militārie spēki un civilās aģentūras gan iekšzemes pakalpojumu sniegšanas nolūkā, gan arī lai atbalstītu ārvalstīs dislocētos spēkus;

F.  tā kā PAU sniegto pakalpojumu klāsts ir ārkārtīgi plašs — sākot no loģistikas pakalpojumiem līdz faktiskam kaujas atbalstam, militārās tehnoloģijas nodrošināšanai un dalībai pēckonflikta atjaunošanā; tā kā PAU arī sniedz dalībvalstīs vitāli svarīgus pakalpojumus, piemēram, cietumu ekspluatāciju un apsardzes patruļas infrastruktūras objektos; tā kā PAU pakalpojumi ir izmantoti gan civilajās, gan arī militārajās kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misijās, lai apsargātu ES delegācijas, nometņu izbūvei, apmācībai, gaisa tilta nodrošināšanai un lai atbalstītu humānās palīdzības pasākumus;

G.  tā kā ES kontekstā dalībvalstu prakse PAU pakalpojumu izmantošanā, to nolīgšanas procedūras un regulatoru sistēmu kvalitāte ir ļoti atšķirīga un daudzas tos izmanto savu kontingentu atbalstam daudzpusējās operācijās;

H.  tā kā ārpakalpojumu izmantošana saistībā ar militārām darbībām, kas agrāk bija bruņoto spēku darbības neatņemama daļa, cita starpā notiek tādēļ, lai sniegtu pakalpojumus rentablākā veidā, kā arī lai kompensētu spēju trūkumu sarūkošajos bruņotajos spēkos, pieaugot daudzpusējo misiju skaitam ārvalstīs un samazinoties budžetam sakarā ar lēmumu pieņēmēju nevēlēšanos piešķirt pienācīgus līdzekļus; tā kā tam vajadzētu notikt izņēmuma kārtā; tā kā ir nepieciešams pievērsties nepilnību risināšanai; tā kā PAU var arī nodrošināt spējas, kuru pilnībā trūkst valstu bruņotajos spēkos, bieži vien īsā laikā un papildinājuma veidā; tā kā PAU pakalpojumus varētu izmantot arī politiskā izdevīguma nolūkā, lai izvairītos no ierobežojumiem karaspēka izmantošanā, jo īpaši lai pārvarētu sabiedrības atbalsta trūkumu attiecībā uz bruņoto spēku iesaistīšanos; tā kā PAU kā ārpolitikas instrumentu nepieciešams pakļaut efektīvai parlamentārajai kontrolei;

I.  tā kā PAU tika apsūdzēti, ka tie bijuši iesaistīti vairākos cilvēktiesību pārkāpumos un incidentos, kuru rezultātā gājuši bojā cilvēki; tā kā šādi incidenti notiek dažādos laikos un dažādās valstīs un dažos gadījumos kļūst par smagiem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, tostarp kara noziegumiem; tā kā par dažiem no šiem gadījumiem ir ierosinātas lietas; tā kā tas kopā ar to pārredzamības trūkumu ir ietekmējis starptautiskās sabiedrības centienus attiecīgajās valstīs un atklājis būtiskas nepilnības atbildības struktūrās cita starpā sakarā ar to, ka dažādās valstīs radīts ļoti daudz filiāļu un apakšuzņēmēju pakāpju, jo īpaši vietējie, kuras dažos gadījumos noved pie tā, ka nav iespējams garantēt civiliedzīvotāju elementāro drošību uzņēmējās valstīs;

J.  tā kā ES un tās dalībvalstīm būtu jācenšas turpmāk novērst šādas situācijas un jāatturas no ārpakalpojumu izmantošanas militārām operācijām, kurās paredzēts lietot spēku un ieročus, piedalīties karadarbībā un citādi iesaistīties cīņā vai operācijās karadarbības zonās, pārsniedzot likumīgu pašaizsardzību; tā kā operācijām un darbībām, ko nodod ārpakalpojumos PAU, konflikta zonās vajadzētu būt limitētām līdz tam, ka tajās tikai nodrošina loģistikas atbalstu un iekārtu aizsardzību bez faktiskas PAU klātbūtnes teritorijās, kur notiek cīņas; tā kā nekādā gadījumā PAU izmantošana nedrīkst aizstāt valsts bruņoto spēku personālu; tā kā, īstenojot aizsardzības politiku, visaugstākā prioritāte būtu jāpiešķir tam, lai nodrošinātu, ka dalībvalstu bruņotajiem spēkiem pietiek resursu, instrumentu, apmācības, zināšanu un līdzekļu, ar kuriem veikt savus uzdevumus pilnā apmērā;

K.  tā kā, lai valstis varētu izmantot PAU piedāvātās priekšrocības un lai nodrošinātu, ka tos ir iespējams saukt pie atbildības, būtu starptautiskā līmenī jāizveido saistošs tiesiskais regulējums un uzraudzības mehānisms ar mērķi regulēt šo uzņēmumu sniegto pakalpojumu izmantošanu un nodrošināt pietiekamu kontroli pār to darbībām; tā kā PAU pārstāv nozari, kas pēc būtības ir lielā mērā starptautiska un saistīta ar valdību un starpvaldību aprindām un tāpēc tās reglamentēšanai ir vajadzīga globāla pieeja; tā kā pašreizējā regulējuma situācija šajā nozarē aptver virkni nesaskaņotu noteikumu dēļ, kas būtiski atšķiras starp dalībvalstīm; tā kā nevienmērīgās valstu tiesību normas un dažu PAU pieņemta pašregulācija ir vājš atturošais elements pārkāpumu novēršanā, ņemot vērā sodu trūkumu, un tas var būtiski ietekmēt to, kā PAU darbojas daudzpusējās intervencēs un konfliktu skartajos reģionos;

L.  tā kā trūkst vienotas PAU, PMC un to pakalpojumu definīcijas; tā kā saskaņā ar definīciju, kas ietverta konvencijas projektā, kuru sagatavojusi ANO darba grupa par algotņu izmantošanu, PAU var definēt kā korporatīvu struktūru, kas par atlīdzību nodrošina militārus un/vai apsardzes pakalpojumus, kurus sniedz fiziskas un/vai juridiskas personas; tā kā militāros pakalpojumus šajā kontekstā var definēt kā specializētus pakalpojumus, kas saistīti ar militārām darbībām, tostarp stratēģisko plānošanu, izlūkošanu, izmeklēšanu, sauszemes, jūras vai gaisa rekognoscēšanu, jebkāda veida, pilota vai bezpilota, lidojumu operācijām, satelītnovērošanu un izlūkošanu, jebkāda veida zināšanu pārnesi militārām vajadzībām, materiālo un tehnisko atbalstu bruņotajiem spēkiem un citas saistītas darbības; tā kā apsardzes pakalpojumus var definēt kā ēku, iekārtu, īpašuma un cilvēku bruņotu apsargāšanu vai aizsardzību, jebkāda veida zināšanu pārnesi drošības un kārtības nodrošināšanas vajadzībām, informācijas drošības pasākumu izstrādi un īstenošanu un citas saistītas darbības;

M.  tā kā Montrē dokuments ir pirmais būtiskais dokuments, kurā noteikts, kā starptautiskos tiesību aktus piemēro privātiem apsardzes uzņēmumiem; tā kā Starptautiskais rīcības kodekss privātiem apsardzes pakalpojumu sniedzējiem (ICoC) nosaka nozares standartus un aizvien vairāk sevi pierāda kā līdzeklis kopējo pamatstandartu nodrošināšanai visā globālajā nozarē; tā kā Starptautiskā rīcības kodeksa asociācijas Starptautiskā rīcības kodeksa privātiem apsardzes pakalpojumu sniedzējiem (ICoCA) mērķis ir popularizēt, vadīt un pārraudzīt ICoC īstenošanu un veicināt atbildīgu apsardzes pakalpojumu sniegšanu un cilvēktiesību ievērošanu, kā arī valsts un starptautisko tiesību ievērošanu; tā kā dalība ICoCA ir brīvprātīga un saistīta ar maksājumiem un augstās dalības maksas neļauj visiem privātajiem apsardzes uzņēmumiem kļūt par tās biedriem;

N.  tā kā darbs pie PAU reglamentēšanas pašlaik notiek daudzos starptautiskos forumos, tostarp Montrē dokumenta forumā, kur ES tika ievēlēta priekšsēdētāja draugu grupā, atklātajā starpvaldību darba grupā, kas izveidota, lai apsvērtu iespēju izstrādāt starptautisku regulējumu par privāto militāro un apsardzes uzņēmumu darbības reglamentēšanu, uzraudzību un pārraudzību, un Starptautiskā rīcības kodeksa asociācijā;

O.  tā ES un 23 dalībvalstis ir pievienojušās Montrē dokumentam un tā kā ES ir Starptautiskā rīcības kodeksa asociācijas darba grupas locekle; tā kā Eiropas Savienība Cilvēktiesību padomē veicina starptautiska regulējuma iespējamo izstrādi; tā kā ES ir izšķiroši svarīga loma, veicinot valsts un reģionālo kontroli pār dažādu militāro un apsardzes pakalpojumu sniegšanu un eksportu;

P.  tā kā Eiropas Savienībai nav pašai savas regulatīvās sistēmas, neraugoties uz lielo skaitu PAU, kam ir Eiropas izcelsme un/vai kas piedalās KDAP misijās un operācijās vai ES delegācijās; tā kā spēkā esošie reglamentējošie noteikumi ir gandrīz pilnībā balstīti uz Amerikas Savienoto Valstu modeli, kas izveidots Irākas kara laikā un kas kalpoja militāro uzņēmumu interesēm, kuri piedalījās militārās misijās; tā kā šīs atsauces norādes neatbilst ne Eiropas PAU formātam, ne to uzdevumiem;

Q.  tā kā ir būtiski svarīgi, lai par prioritāti tiktu noteikta skaidru noteikumu izstrāde mijiedarbībai, sadarbībai un savstarpējai palīdzībai starp tiesībaizsardzības iestādēm un privātajiem apsardzes uzņēmumiem;

R.  tā kā PAU varētu uzņemties lielāku lomu cīņā pret pirātismu, jūras satiksmes drošības uzlabošanā, misijās, kurās iesaistīti suņi, kiberaizsardzībā, drošības līdzekļu pētniecībā un izstrādē, jauktajās uzraudzības misijās un apmācībā sadarbībā ar valsts iestādēm un to uzraudzībā; tā kā bruņotu PAU izmantošana ir radījusi īpašus izaicinājumus jūrniecības nozarei un tā rezultātā notikuši daudzi incidenti, kas izraidījusi cilvēku bojāeju un diplomātiskus konfliktus,

Privāto apsardzes uzņēmumu pakalpojumu izmantošana militāro spēku atbalstam ārvalstīs

1.  norāda, ka PAU ir svarīga papildinoša loma valsts militāro un civilo aģentūru atbalstīšanā, novēršot spēju trūkumu, ko radījis pieaugošais pieprasījums pēc bruņotajiem spēkiem ārvalstīs, kā arī atsevišķos gadījumos — ja to ļauj apstākļi — nodrošinot papildspēkus; uzsver, ka izņēmuma gadījumā PAU pakalpojumi novērsīs pastāvošās spēju nepilnības, kas tomēr vispirms būtu jācenšas dalībvalstīm aizpildīt ar valsts bruņotajiem spēkiem vai policiju; uzsver, ka PAU tiek izmantoti kā instruments šo valstu ārpolitikas īstenošanai;

2.  uzsver, ka ir jānodrošina, lai tad, kad PAU darbojas uzņēmējvalstīs, jo īpaši tādās, kas ievērojami atšķiras kultūras un reliģijas ziņā, tie ņemtu vērā vietējās tradīcijas un ieražas, lai neapdraudētu savu misiju efektivitāti un neatsvešinātos no vietējiem iedzīvotājiem;

3.  norāda, ka salīdzinājumā ar valsts karaspēku PAU, jo īpaši tie, kuri atrodas uzņēmējvalstīs, var sniegt zināšanas par vietējiem apstākļiem un bieži vien nodrošināt izmaksu ietaupījumu, lai gan ir jānodrošina, ka netiek kaitēts kvalitātei; tomēr uzsver, ka tādu pakalpojumu izmantošana, ko sniedz vietējie apsardzes un militārie uzņēmumi nestabilās valstīs un pret krīzēm neaizsargātos reģionos, var atstāt negatīvas sekas uz ES ārpolitikas mērķiem, ja šāda pakalpojumu izmantošana nostiprina noteiktus bruņotus vietējos spēkus, kas varētu kļūt par konflikta pusi; norāda, ka ir svarīgi, lai būtu skaidrs juridisks nošķīrums starp privātu apsardzes uzņēmumu operācijām un privāto dalībnieku darbībām, kuri tieši iesaistīti militārās darbībās;

4.  uzsver, ka nekādas darbības nedrīkstētu nodot ārpakalpojumos tādiem PAU, kas nozīmētu spēka lietošanu un/vai aktīvu piedalīšanos karadarbībā, izņemot pašaizsardzību, un nekādos apstākļos nedrīkstētu atļaut PAU piedalīties nopratināšanās vai vadīt tās; uzsver, ka ES drošības un aizsardzības jomā galvenā uzmanība būtu jāveltī tam, lai stiprinātu valsts bruņotos spēkus, attiecībā uz kuriem PAU var būt tikai papildinājums bez jebkādām pilnvarām pieņemt stratēģiskus lēmumus; uzsver, ka jebkādai privātu apsardzes uzņēmumu līdzdalībai militārās operācijās ir jābūt pamatotai, ar precīzi definētiem mērķiem, kurus var pārbaudīt, izmantojot konkrētus rādītājus, detalizēti izklāstītu budžetu un konkrētu sākuma un beigu datumu un jādarbojas saskaņā ar stingru ētikas kodeksu; norāda, ka bruņoto spēku un drošības spēku darbam ārzemēs ir fundamentāla vērtība miera uzturēšanā un konfliktu novēršanā, kā arī sociālajā atjaunošanā un tai sekojošajā nacionālās samierināšanas procesā;

5.  uzsver, ka rentabilitātes princips PAU pakalpojumu izmantošanā galvenokārt dod labumu īstermiņā, jo īpaši tad, ja netiek ņemti vērā dažādi sociāli ekonomiskie mainīgie lielumi, un tāpēc tam nevajadzētu kļūt par galveno kritēriju, skatot drošības jautājumus; atgādina, ka atbildības un uzraudzības mehānismi ir izšķiroši svarīgi, lai nodrošinātu PAU leģitimitātes un potenciālo ieguvumu sasniegšanu visā pilnībā;

6.  uzsver, ka ir svarīga parlamentārā uzraudzība pār to, kā dalībvalstis valstiski izmanto PAU pakalpojumus;

ES izmantoti PAU pakalpojumi

7.  norāda, ka ES izmanto PAU pakalpojumus ārvalstīs, lai aizsargātu savas delegācijas un darbiniekus un atbalstītu civilās un militārās KDAP misijas; norāda, ka to izmantošana tādējādi tiešā veidā ietekmē ES reputāciju un to, kā to uztver trešās puses, kas to padara par nozīmīgu ES vietējās klātbūtnes aspektu un ietekmē to, cik lielā mērā notiek uzticēšanās ES; prasa Komisijai un Padomei sniegt pārskatu par to, kur, kad un kādu iemeslu dēļ ES misiju atbalstam ir izmantoti PAU pakalpojumi; uzskata, ka nebūtu neloģiski, ja uzaicinājumos iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā attiecībā uz savu delegāciju drošību Eiropas Savienība dotu priekšroku PAU, kuri patiešām atrodas Eiropā, atbilst Eiropas Savienības noteikumiem un ir pakļauti Eiropas Savienības nodokļu jomai;

8.  tomēr uzsver, ka PAU pakalpojumu izmantošana noteiktiem nolūkiem, it īpaši potenciālu konfliktu vidē, var radīt negatīvus blakusefektus Eiropas Savienībai, jo īpaši attiecībā uz savu leģitimitāti, šo uzņēmumu nejauši asociējot ar bruņotiem spēkiem konflikta zonā, kam var būt negatīvas sekas bruņotu incidentu gadījumā, vai, iespējams, apdraudot atbruņošanās, demobilizācijas un reintegrācijas (ADR) un drošības sektora reformas (DSR) centienus, netīši stiprinot vietējos dalībniekus; īpaši norāda uz risku, ko rada apakšuzņēmuma līgumu nekontrolēta slēgšana, piemēram, vietējiem PAU;

9.  norāda uz dažādajām un nopietnajām juridiskajām un politiskajām problēmām, kas saistītas ar šā brīža aktuālo praksi par apakšlīgumu slēgšanu militāro un apsardzes pakalpojumu jomā, jo īpaši saistībā ar pakalpojumiem, kurus sniedz vietējās apakšlīgumu slēdzējpuses trešās valstīs; uzskata, ka dalībvalstīm, EĀDD un Komisijai būtu jāvienojas par to, lai, sekojot NATO piemēram, slēgtu uzņēmuma līgumus tikai ar PAU, kas atrodas ES dalībvalstīs;

10.  tāpēc iesaka Komisijai ierosināt kopējas PAU līgumslēgšanas pamatnostādnes militāro un apsardzes pakalpojumu sniedzēju pieņemšanai un to pakalpojumu izmantošanai un pārvaldībai, kurās skaidri noteiktas prasības attiecībā uz PAU kvalificēšanos līgumu slēgšanai ar ES, lai mainītu pašreizējo dažādo pieeju sistēmu; Mudina Komisiju un EĀDD izmantot vienas un tās pašas pamatnostādnes militāro un apsardzes pakalpojumu līgumslēdzēju nolīgšanai, izmantošanai un pārvaldībai visās ārējās darbībās, misijās un operācijās ES delegācijām visās valstīs un reģionos, un attiecībā uz visiem pakalpojumiem pārskatītā Eiropas Savienības Kopējā militāro preču sarakstā; uzskata, ka šīm pamatnostādnēm gan jābūt balstītām uz labāko starptautisko praksi saistībā ar PAU rīcību un pārvaldību, jo īpaši Montrē dokumentu un ICoC, gan arī jāņem vērā vajadzība sarežģītos pēckrīzes apstākļos īpaši rūpīgi izraudzīties vietējos PAU; mudina Komisiju un EĀDD izmantot tikai atbilstoši ICoC sertificētu pakalpojumu sniedzēju pakalpojumus, kā to jau dara ANO, kas pieprasa ICoC; norāda uz ASV iestāžu pieeju, kurā ietverti sīki izstrādāti standarti un prasības katram līgumam atsevišķi, un aicina ES sekot šim piemēram; uzsver, ka līgumos ar PAU būtu jāiekļauj, inter alia, noteikumi par to rīcībā esošajām atļaujām un pilnvarām, ziņas par personālu un īpašumu, apmācība, ieroču likumīga iegūšana un izmantošana, kā arī iekšējie noteikumi;

11.  aicina, lai ES finansētos objektos un ES delegācijās klāt būtu ES drošības uzraugs no ES apsardzes uzņēmuma — šā drošības uzrauga uzdevums būtu nodrošināt sniegto apsardzes pakalpojumu kvalitāti, pārbaudīt un apmācīt uz vietas nolīgto apsardzes personālu, izveidot un uzturēt labas attiecības ar vietējiem drošības spēkiem, sniegt riska novērtējumus un būt attiecībā uz delegāciju galvenajai kontaktpersonai ar drošību saistītos jautājumos;

12.  prasa Komisijai izveidot atklātu to līgumslēdzēju sarakstu, kuri atbilst ES standartiem tādos jautājumos, kā, piemēram, bez kriminālas pagātnes sodāmības reģistrā, finansiālās un saimnieciskās spējas, iegūtās licences un atļaujas un darbinieku pārbaude; norāda, ka attiecībā uz PAU standarti visā ES ievērojami atšķiras, un uzskata, ka dalībvalstīm būtu jātiecas panākt vienādus standartus; uzskata, ka šis saraksts būtu jāatjaunina ne retāk kā reizi divos gados;

13.  uzsver, ka gadījumā, ja ES izmanto PAU pakalpojumus trešās valstīs, ar kurām tā ir noslēgusi nolīgumu par bruņoto spēku statusu (SOFA), šajos nolīgumos vienmēr ir jāieraksta nodarbinātie PAU un konkrēti jāprecizē, ka uzņēmumi tiks saukti pie atbildības saskaņā ar ES tiesību aktiem;

14.  uzsver, ka ES koncepcija par līgumslēdzēju atbalstu būtu jāstiprina un jāpadara saistoša visām dalībvalstīm un ES iestādēm; uzskata, ka tajā jo īpaši vajadzētu noteikt stingrākus standartus attiecībā uz iekļaušanu līgumos, piemēram, pamatojoties uz ASV standartiem, un ka tajā būtu arī jānosaka prasība, ka konflikta reģionos nedrīkst nodarbināt vietējos PAU, ne arī slēgt ar tiem apakšlīgumus; uzsver, ka būtu jādod iespēja starptautiskiem PAU pieņemt darbā vietējos darbiniekus, bet tikai individuāli un tiešā viedā, lai nodrošinātu efektīvu pārbaudi un novērst to, ka konfliktu skartajos reģionos tiek radītas vietējas apsardzes nozares;

Regulējums attiecībā uz PAU

15.  iesaka Komisijai sagatavot Zaļo grāmatu ar mērķi visas ieinteresētās personas, kas pārstāv publisko un privāto apsardzes nozari, iesaistīt plašās apspriedēs un diskusijās par procesiem, lai efektīvāk noteiktu tiešās sadarbības iespējas un izveidotu iesaistes un labas prakses pamatnoteikumu kopumu; iesaka izveidot nozarei specifiskus ES kvalitātes standartus; tādēļ iesaka precizēt PAU definīciju, pirms tiek noteikts efektīvs to darbības regulējums, jo šādas definīcijas trūkums var radīt tiesību aktu nepilnības;

16.  uzskata, ka, veicot pirmo soli šajā virzienā, ES būtu precīzi jādefinē attiecīgie militārie un apsardzes pakalpojumi; šajā sakarībā mudina Padomi nekavējoties pievienot Eiropas Savienības Kopējo militāro preču sarakstam militāros un apsardzes pakalpojumus, ko sniedz PAU;

17.  mudina Komisiju izstrādāt efektīvu Eiropas regulatīvo modeli, kas:

   palīdzēs ar direktīvas palīdzību harmonizēt dalībvalstu juridiskās atšķirības,
   pārskatīs un tādējādi no jauna definēs mūsdienu prasībām atbilstošas publiskā un privātā sektora sadarbības stratēģijas,
   lokalizēs uzņēmumus, kuru pakalpojumus var izmantot vienā vai vairākos veidos,
   kontekstualizēs privāto militāro un apsardzes uzņēmumu precīzu veidu un lomu,
   noteiks augstus standartus attiecībā uz privātiem apsardzes pakalpojumu sniedzējiem visā Eiropas Savienībā vai tādiem, kas darbojas ārvalstīs, tostarp personāla drošības pārbaudes („skrīninga”) pienācīgu līmeni un pienācīgu atalgojumu,
   nodrošinās, ka par PAU pārkāpumiem un nelegālām darbībām tiek ziņots, un nodrošinās, lai būtu iespējams tiem likt atbildēt par to darbības laikā ārvalstīs notikušiem pārkāpumiem, tostarp cilvēktiesību pārkāpumiem,
   integrēs konkrētu jūrniecības aspektu, ņemot vērā Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) vadošo lomu;

18.  norāda, ka topošais globālais regulējums, kā Montrē dokuments, ICoC un citas ANO regulatīvās iniciatīvas, ir skaidrs panākums salīdzinājumā ar jēgpilna regulējuma trūkumu tikai pirms desmit gadiem;

19.  uzteic arī daudzu ES dalībvalstu centienus saskaņā ar Montrē dokumentā izklāstīto labo praksi ieviest efektīvu valsts regulējumu attiecībā uz PAU;

20.  tomēr norāda, ka PAU darbības rezultātu novērtēšanu kavē tas, ka ES iestādes un dalībvalstu valdības konsekventi neziņo par šo uzņēmumu pakalpojumu izmantošanu; mudina dalībvalstis un ES iestādes šo informāciju sniegt konsekventāk un pārredzamā veidā, lai to attiecīgās budžeta iestādes un neatkarīgi revidenti varētu pienācīgi novērtēt PAU pakalpojumu izmantošanu; ieteic, ka parlamenti un NVO būtu aktīvi jāiesaista nepieciešamajos novērtēšanas procesos, kas ir būtiski svarīgi šīs nozares regulējumam un uzraudzībai;

21.  iesaka, lai Komisija un Padome izveido tiesisko regulējumu, kurā būs noteikta prasība valsts tiesību aktiem kontrolēt militāros un apsardzes pakalpojumus, un ES gada pārskata ziņojumā par ieroču eksportu ziņot par dalībvalstu piešķirtajām militāro un apsardzes pakalpojumu eksporta licencēm, lai palielinātu publisko pārredzamību un pārskatatbildību;

22.  uzsver, ka PAU starptautiskais raksturs un jo īpaši to darbība krīzes skartajos pasaules reģionos var dažkārt radīt nesaskaņas starp jurisdikcijas sistēmām, jo īpaši, ja vietējā juridiskā sistēma ir vāja, un ka tas varētu apgrūtināt uzņēmumu un to darbinieku saukšanu pie atbildības par savu rīcību; norāda, ka valsts regulējumu attiecībā uz PAU bieži vien nepiemēro eksteritoriāli; uzsver to, ka PAU vienmēr jābūt pakļautiem likumiem un uz tiem jāattiecas efektīvai uzraudzībai gan no uzņēmējas valsts, gan līgumu slēdzošās valsts puses; norāda, ka bieži vien pastāv juridiskais vakuums strīdu vai incidentu gadījumā, kuros iesaistīti PAU un Eiropas Savienības pārstāvji, un tas var gadīties augsta riska teritorijās; tādēļ iesaka izveidot vienotus un skaidrus noteikumus Eiropas iestādēm, kas ES iestāžu darbinieku aizsardzībai izmanto PAU pakalpojumus, to darot, skaidri precizēt kompetences, lai novērstu aizsardzības trūkumus un nesodāmību, un ņemt vērā tiesisko regulējumu uzņēmējā valstī; turklāt mudina EĀDD, Komisiju un dalībvalstis slēgt līgumus tikai ar tādiem PAU, kuri atrodas ES, un tam pievienojot saistības izpildīt pakalpojumus tiešā veidā bez vietējiem apakšuzņēmējiem trešās valstīs, kuras nereti ir nestabilas;

23.  tāpēc mudina ES un tās dalībvalstis izmantot savu statusu Montrē dokumenta forumā, lai pieprasītu regulāri pārbaudīt, kā dalībnieki īsteno Montrē dokumentā ietvertos ieteikumus attiecībā uz labu praksi; mudina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, pēc iespējas ātrāk pievienoties Montrē dokumentam; mudina dalībvalstis iesaistīties paraugprakses apmaiņā;

24.  mudina ES un tās dalībvalstis virzīties uz starptautisku juridiski saistošu instrumentu, kas ir plašāks nekā Montrē dokuments, reglamentējot PDU darbību un izveidojot vienlīdzīgus konkurences apstākļus, lai nodrošinātu, ka uzņēmējvalstīm ir tiesības reglamentēt PAU un līgumslēdzējas valstis var izmantot savas pilnvaras, lai aizsargātu cilvēktiesības un novērstu korupciju; uzsver, ka šādā regulējumā ir jāparedz atturošas sankcijas par pārkāpumiem, pārkāpēju atbildība un tiesiskās aizsardzības līdzekļu efektīva pieejamība cietušām personām, kā arī licencēšanas un uzraudzības sistēma, saskaņā ar kuru visiem PAU jābūt pakļautiem neatkarīgām revīzijām un to darbiniekiem jāpiedalās obligātajā apmācībā par cilvēktiesībām;

25.  mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci un Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstis, EĀDD un Komisiju stingri atbalstīt šādas starptautiskas konvencijas izveidošanu, kuras mērķis ir izveidot starptautisku tiesisko regulējumu, lai reglamentētu attiecīgos pakalpojumus, ko sniedz PAU;

26.  atzinīgi vērtē Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) centienus, sniedzot pamatnostādnes par to, kā izmantot privātas bruņotas apsardzes vienības; aicina Komisiju un ES dalībvalstis turpināt sadarboties ar SJO virzībā uz šo pamatnostādņu globālu piemērošanu;

27.  uzsver, ka viens no efektīvākajiem veidiem, kā ietekmēt PAU, ir izmantojot publiskā iepirkuma lēmumus; tāpēc uzsver, cik svarīgi ir par nosacījumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai PAU izvirzīt labākās prakses, piemēram, pārredzamības, pieņemšanu un šo uzņēmumu dalību ICoC, kā dažas dalībvalstis jau ir izdarījušas; tomēr norāda, ka ICoC atbilstības mehānisms ir jāpastiprina un ir jānodrošina tā pilnīga neatkarība, lai to padarītu par ticamu atbilstības stimulu; norāda, ka Zviedrija un Apvienotā Karaliste ir vienīgās dalībvalstis, kas parakstījušas ICoC, un uzskata, ka ES būtu jākoncentrē uzmanība, lai nodrošinātu, ka citas dalībvalstis to paraksta kā pirmo soli;

28.  norāda, ka PAU vajadzētu būt apdrošinātai civiltiesiskajai atbildībai, jo tas padarītu apsardzes pakalpojumu tirgu stabilāku un uzticamāku, iesaistot arī mazākus un vidēja lieluma PAU;

29.  uzsver, ka, piešķirot PAU līgumus, būtu jāņem vērā un jāvērtē, ņemot par pamatu PAU pieredzi un darbības ilgumu naidīgos apstākļos, nevis līdzīga līguma apgrozījumu;

30.  vērš uzmanību uz to, ka PAU līdztekus apsardzes pakalpojumu piedāvāšanai veic arī izlūkošanas darbības, attiecībā uz kurām sakarā ar to potenciālajām sekām ir nepieciešama efektīva regulēšana un kontrole;

31.  norāda, ka ES un tās dalībvalstīm ir ievērojama ietekme globālajā drošības nozarē, jo daudzu lielāko dalībnieku galvenie biroji atrodas Eiropas Savienībā; tāpēc īpaši uzsver Kopējā militāro preču saraksta gaidāmo pārskatīšanu kā iespēju tajā ietvert dažus PAU sniegtos pakalpojumus, lai tādējādi uz tiem attiektos eksporta noteikumi un to darbībai ārvalstīs tiktu piemēroti pamata standarti;

o
o   o

32.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomei, Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.
(2) OV L 216, 20.8.2009., 76. lpp.
(3) OV C 181, 19.5.2016., 2. lpp.
(4) OV C 24, 22.1.2016., 33. lpp.


Darba apstākļi un nestabila nodarbinātība
PDF 548kWORD 67k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 4. jūlija rezolūcija par darba apstākļiem un nestabilu nodarbinātību (2016/2221(INI))
P8_TA(2017)0290A8-0224/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 151. un 153. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās IV sadaļu (Solidaritāte),

–  ņemot vērā Padomes 1994. gada 22. jūnija Direktīvu 94/33/EK par jauniešu darba aizsardzību(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/104/EK par pagaidu darba aģentūrām(3) (Pagaidu darba aģentūru direktīva),

–  ņemot vērā to, ka tiek mērķtiecīgi pārskatīta Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīva 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā(4) (Darba ņēmēju norīkošanas direktīva) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīva 2014/67/ES par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā(5) (Izpildes direktīva),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulu (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I)(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 19. oktobra rezolūciju par sievietēm nestabilās darba attiecībās(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūciju par konkurētspējīga ES darba tirgus izveidi 21. gadsimtā: prasmju un kvalifikāciju saskaņošana ar pieprasījumu un darba iespējām, lai atgūtos no krīzes(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 25. februāra rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — nodarbinātības un sociālie aspekti 2016. gada izaugsmes pētījumā(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 14. septembra rezolūciju par sociālo dempingu Eiropas Savienībā(10),

–  ņemot vērā 2016. gada 15. septembra rezolūciju par Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, piemērošanu(11),

–  ņemot vērā 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru(12),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par tematu “Darba tiesisko attiecību mainīgais raksturs un tā ietekme uz iztikas minimuma saglabāšanu”(13),

–  ņemot vērā Eiropas platformu sadarbības stiprināšanai nolūkā novērst nedeklarētu darbu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada pētījumu, ko izstrādāja pēc Parlamenta Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas pieprasījuma, “Precarious Employment in Europe: Patterns, trends and policy strategies” (Nestabila nodarbinātība Eiropā — izpausmju veidi, tendences un politiskās stratēģijas)(14),

–  ņemot vērā Eiropas stažēšanās un prakses kvalitātes hartu, ko sāka īstenot 2011. gada 14. decembrī,

–  ņemot vērā 2016. gada rudenī publicēto Komisijas ceturkšņa pārskatu “Nodarbinātība un sociālā attīstība Eiropā (ESDE)”,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Strategic Engagement for Gender Equality 2016-2020” (Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2020. gadam),

–  ņemot vērā Eurofound 2010. gada ziņojumu „Flexible forms of work: “very atypical” contractual arrangements” (Elastīgi darba veidi: “ļoti netipiski” līgumu noteikumi),

–  ņemot vērā Eurofound 2014. gada ziņojumu “Impact of the crisis on industrial relations and working conditions in Europe” (Krīzes ietekme uz kolektīvajām darba attiecībām un darba apstākļiem Eiropā)(15),

–  ņemot vērā Eurofound 2015. gada ziņojumu „New forms of employment” (Jauni nodarbinātības veidi)(16),

–  ņemot vērā Eurofound 2016. gada ziņojumu „Exploring the fraudulent contracting of work in the European Union” (Pārskats par līgumdarba un pašnodarbinātības krāpnieciskām formām Eiropas Savienībā)(17),

–  ņemot vērā Eurofound Eiropas darba apstākļu apsekojumu un Eiropas darba apstākļu sestā apsekojuma pārskata ziņojumu(18),

–  ņemot vērā Eurofound Eiropas darba attiecību vārdnīcu(19),

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) noteiktos darba pamatstandartus un tās konvencijas un ieteikumus par darba apstākļiem,

–  ņemot vērā SDO 2006. gada Ieteikumu R198 par darba attiecībām (Employment Relationship Recommendation)(20) un tajā paredzēto attiecībā uz darba attiecību noteikšanu,

–  ņemot vērā SDO 2011. gada ziņojumu par politiku un noteikumiem nestabilas nodarbinātības apkarošanai(21),

–  ņemot vērā SDO 2016. gada ziņojumu par nestandarta nodarbinātību pasaulē(22),

–  ņemot vērā SDO 2016. gada ziņojumu par Eiropas sociālo tiesību pīlāra veidošanu Eiropas konverģences nolūkā(23),

–  ņemot vērā ANO 2010. gada Vispārējo ieteikumu Nr. 28 par pušu galvenajiem pienākumiem saskaņā ar ANO Konvencijas par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu 2. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2011. gada Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Dzimumu līdztiesības stratēģiju 2014.–2017. gadam,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0224/2017),

A.  tā kā ir parādījušies nestandarta un netipiski nodarbinātības veidi; tā kā pēdējos 15 gados ES ir palielinājies to darba ņēmēju skaits, ar kuriem noslēgti terminēti līgumi un nepilna darba laika līgumi; tā kā ir vajadzīga efektīva politika dažādo nodarbinātības veidu pārvaldībai un pienācīgai darba ņēmēju aizsardzībai;

B.  tā kā pēdējo 10 gadu laikā standarta nodarbinātības līmenis ir samazinājies no 62 % līdz 59 %(24); tā kā, ja šāda tendence turpinās, var izveidoties situācija, kad standarta līgumi attieksies tikai uz darba ņēmēju mazākumu;

C.  tā kā pastāvīgi pilna darba laika līgumi joprojām veido lielāko daļu no darba līgumiem ES un dažās nozarēs netipiski nodarbinātības veidi ir atrodami līdztekus standarta nodarbinātībai; tā kā nestandarta nodarbinātība var arī negatīvi ietekmēt darba un privātās dzīves līdzsvaru, ņemot vērā neregulāru darba laiku, atalgojumu un pensiju iemaksas;

D.  tā kā jauni nodarbinātības veidi, jo īpaši digitalizācijas un jauno tehnoloģiju kontekstā, nojauc robežu starp atkarīgu nodarbinātību un pašnodarbinātību(25), kā rezultātā nodarbinātības kvalitāte pasliktinās;

E.  tā kā daži jauni nodarbinātības veidi vairākos aspektos atšķiras no tradicionālās standarta nodarbinātības; tā kā daži no tiem pārveido attiecības starp darba devēju un darba ņēmēju, citi maina darba modeli un darba organizāciju, bet vēl citi veic gan vienu, gan otru; tā kā tas var izraisīt fiktīvas pašnodarbinātības pieaugumu, darba apstākļu un sociālā nodrošinājuma aizsardzības pasliktināšanos, bet var arī radīt priekšrocības; tā kā tādēļ ārkārtīgi svarīgi ir īstenot spēkā esošos tiesībus aktus;

F.  tā kā nodarbinātības līmeņa kāpums Savienībā kopš ekonomikas krīzes laikiem ir vērtējams atzinīgi, bet to daļēji var izskaidrot ar netipisku līgumu skaita pieaugumu, kas dažos gadījumos rada lielāku nestabilitātes risku nekā standarta nodarbinātība; tā kā lielāka uzmanība būtu jāpievērš kvalitatīvu darbvietu radīšanai;

G.  tā kā kopš krīzes sākuma nepilna laika nodarbinātība nevienā brīdī nav samazinājusies un pilna laika nodarbinātība joprojām ir zemākā līmenī nekā 2008. gada pirmskrīzes rādītājs; tā kā, neraugoties uz nodarbinātības pieaugumu pēdējos gados, tās rādītājs joprojām ir zemāks par 2020. gada 75 % mērķrādītāju un liecina par ievērojamām atšķirībām dalībvalstīs;

H.  tā kā ir svarīgi no jauna parādījušos nodarbinātības veidus nošķirt no nestabilas nodarbinātības;

I.  tā kā sociālās politikas pārvaldība ir gan Eiropas Savienības, gan dalībvalstu ziņā; tā kā ES var tikai papildināt dalībvalstu rīcību šajā jomā un sniegt tām atbalstu;

J.  tā kā ES var tikai pieņemt prasību minimumu darba apstākļu jomā, taču nesaskaņo dalībvalstu tiesību aktus un noteikumus;

K.  tā kā ir jau izveidota Eiropas platforma cīņai pret nedeklarētu darbu, ar ko veicina ciešāku pārrobežu sadarbību un kopējus pasākumus, kurus veic kompetentās dalībvalstu iestādes un citas ieinteresētās personas, lai efektīvi un lietderīgi apkarotu nedeklarētu darbu;

L.  tā kā nestabila nodarbinātība rada tirgus sadrumstalotību un saasina atalgojuma nevienlīdzību;

M.  tā kā nestabilas nodarbinātības definīcija pagaidām vēl nav izstrādāta; tā kā šāda definīcija būtu jāizstrādā ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem; tā kā līguma veids pats par sevi nenorāda uz nestabilas nodarbinātības risku, bet šis risks, gluži pretēji, ir atkarīgs no visdažādākajiem faktoriem;

N.  tā kā standarta nodarbinātība var nozīmēt pilna laika un brīvprātīgu nepilna laika regulāru nodarbinātību, slēdzot līgumus uz nenoteiktu laiku; tā kā katrai dalībvalstij ir savi tiesību akti un pieņemtā prakse to darba apstākļu noteikšanā, kas piemērojami dažādu veidu nodarbinātības un prakses līgumiem; tā kā nav vispārpieņemtas standarta nodarbinātības definīcijas;

O.  tā kā nodarbinātības attiecības kopumā ietekmē jaunākās problēmas darba ņēmēju pārstāvības jomā, kas radušās vai nu vāju sociālo partneru organizāciju dēļ atsevišķās nozarēs, vai dažādās Eiropas valstīs īstenoto reformu dēļ, kuras ierobežo sociālo partneru lomu;

P.  tā kā nestabila nodarbinātība nesamērīgi smagi skar konkrētas nozares, piemēram, lauksaimniecību, celtniecību un mākslas nozari; tā kā pēdējos gados nestabila nodarbinātība ir izplatījusies arī citās nozarēs, piemēram, aviācijā un viesnīcu nozarē(26);

Q.  tā kā saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem darba ņēmēji ar vidēja līmeņa kvalifikāciju, kas strādā roku darbu, un ar zema līmeņa kvalifikāciju pelna mazāk, viņiem ir mazākas perspektīvas darba tirgū un zemāka nodarbinātības kvalitāte; tā kā viņi ziņo par biežāku saskari ar vides un ar stāju saistītiem riskiem un zemāku garīgās veselības un fiziskās labklājības līmeni(27);

R.  tā kā sievietes veido 46 % no ES ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem un ir īpaši neaizsargātas pret nodarbinātības nestabilitāti diskriminācijas dēļ, tostarp saistībā ar atalgojumu, un tā kā sievietes ES pelna par aptuveni 16 % mazāk nekā vīrieši; tā kā sievietes biežāk strādā nepilna laika darbu vai darbu saskaņā ar terminētiem vai zema atalgojuma līgumiem, tādēļ viņas vairāk skar nestabilas nodarbinātības risks; tā kā šādi darba apstākļi rada zaudējumus visa mūža garumā ienākumu un darba aizsardzības ziņā saistībā ar atalgojumu, pensiju vai sociālā nodrošinājuma pabalstiem; tā kā vīrieši biežāk nekā sievietes strādā pastāvīgu pilna laika darbu; tā kā sievietes biežāk ir spiestas pret viņu gribu strādāt nepilna laika darbu un viņas biežāk skar fiktīvas pašnodarbinātības un nedeklarēta darba risks(28);

S.  tā kā vīriešu nodarbinātības līmenis ES ir augstāks nekā sieviešu nodarbinātības līmenis; tā kā galvenie iemesli, kādēļ sievietes pamet darba tirgu, ir vajadzība rūpēties par bērniem vai veciem cilvēkiem, viņu pašu slimība vai darbnespēja, vai arī citi personīgi vai ģimenes pienākumi; tā kā sievietes bieži vien saskaras ar diskrimināciju un šķēršļiem, ņemot vērā to, ka viņas ir mātes vai var kļūt par mātēm; tā kā vientuļas sievietes ar apgādājamiem bērniem saskaras ar īpaši augstu nestabilas nodarbinātības risku;

T.  tā kā vīriešu un sieviešu līdztiesība ir pamattiesības, kas paredz garantēt vienlīdzīgas iespējas un vienlīdzīgu attieksmi visās dzīves jomās, un tā kā politikas virzieni, kuru mērķis ir nodrošināt šādu līdztiesību, palīdz veicināt gudru un ilgtspējīgu izaugsmi;

U.  tā kā bieži netiek atzītas to darba ņēmēju tiesības uz vecāku atvaļinājumu, kuru darba attiecības ir nestabilas vai kuri ir bezdarbnieki;

V.  tā kā gados jauniem darba ņēmējiem pastāv lielāka iespēja nonākt nestabilas nodarbinātības līgumattiecībās; tā kā darba ņēmējiem, kas jaunāki par 25 gadiem, ir divreiz lielāka iespēja nonākt situācijā ar daudzējādā ziņā nelabvēlīgiem darba apstākļiem nekā darba ņēmējiem, kas ir 50 gadus veci vai vecāki(29);

I.Virzība uz pienācīgas kvalitātes nodarbinātību — darba apstākļi un nestabila nodarbinātība

1.  aicina dalībvalstis, nosakot darba attiecību pastāvēšanu, ievērot šādus SDO rādītājus:

   darbs tiek veikts saskaņā ar citas puses norādījumiem un citas puses uzraudzībā;
   tas paredz darba ņēmēja integrēšanu uzņēmuma struktūrā;
   tas tiek veikts vienīgi vai galvenokārt citas personas labā;
   tas jāveic darba ņēmējam pašam;
   to veic noteiktās darba stundās vai darba vietā, ko ir norādījusi puse vai par ko ir panākta vienošanās ar pusi, kura ir pieprasījusi veikt šo darbu;
   tas tiek veikts noteiktu laiku, un tam ir zināma turpināmība;
   tas paredz darba ņēmēja pieejamību vai to, ka puse, kura ir pieprasījusi veikt darbu, nodrošina attiecīgos instrumentus, materiālus un iekārtas;
   darba ņēmējam maksā periodisku atlīdzību, kas ir viņa vienīgais vai galvenais ienākumu avots, un var pastāvēt arī maksājumi natūrā, piemēram, pārtika, mājoklis vai transports;
   darba ņēmējam ir nodrošinātas tādas tiesības kā iknedēļas atpūtas periodi un ikgadējais atvaļinājums;

2.  atzīmē, ka Eurofound netipisku nodarbinātību ir definējis kā tādas darba attiecības, kuras neatbilst standarta vai tipiskam pilnas slodzes pastāvīgam darbam uz nenoteiktu laiku un kurās ilgu laiku ir viens darba devējs(30); uzsver, ka jēdzienus “netipisks” un “nestabils” nevar lietot kā sinonīmus;

3.  uzskata, ka nestabila nodarbinātība ir nodarbinātība, kas neatbilst ES, starptautiskajiem un valstu standartiem un tiesību aktiem un/vai nenodrošina pietiekamus līdzekļus cilvēka cienīgai dzīvei vai pienācīgu sociālo aizsardzību;

4.  norāda, ka daži netipiskas nodarbinātības veidi var ietvert lielāku nestabilitātes un nedrošības risku, piemēram, piespiedu daļlaika un fiksēta termiņa līgumdarbs, nulles stundu līgumi un neapmaksāta prakse vai stažēšanās;

5.  pauž nelokāmu pārliecību, ka elastīgs darba tirgus nenozīmē darba ņēmēju tiesību ierobežošanu, tādējādi nodrošinot lielāku ražīgumu un konkurētspēju, bet gan sekmīgu darba ņēmēju aizsardzības līdzsvarošanu ar indivīdu un darba devēju iespēju vienoties par tādiem nodarbinātības veidiem, kas atbilst abu pušu vajadzībām;

6.  norāda, ka nestabilas nodarbinātības risks ir atkarīgs ne tikai no līguma veida, bet arī no šādiem faktoriem:

   zema darbvietas drošība vai tās neesamība, kā tas ir saistībā ar nepastāvīgu darbu, piemēram, piespiedu un bieži vien margināliem daļlaika līgumiem un dažu dalībvalstu gadījumā neskaidru darba laiku un pienākumiem, kuri mainās atkarībā no pieprasītā darba veida;
   zema līmeņa aizsardzība pret atlaišanu no darba un nepietiekama sociālā aizsardzība atlaišanas gadījumā;
   nepietiekams atalgojums, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi;
   nav sociālās aizsardzības tiesību vai pabalstu vai tie ir ierobežoti;
   netiek nodrošināta vai ir ierobežota aizsardzība pret jebkāda veida diskrimināciju;
   profesionālās izaugsmes iespējas darba tirgū vai karjeras izaugsmes un apmācības iespējas ir ierobežotas vai tādu nav vispār;
   zems kolektīvo tiesību līmenis un ierobežotas kolektīvās pārstāvības iespējas;
   darba vidē netiek ievērots veselības un drošības standartu minimums(31);

7.  atgādina par SDO noteikto pienācīgas kvalitātes darba definīciju, kurā paredzēts, ka pienācīgas kvalitātes darbs ir tāds darbs, kas ir produktīvs un nodrošina taisnīgus ienākumus drošā darbavietā un sociālo aizsardzību, labākas personīgās izaugsmes izredzes un sociālo integrāciju, tiesības brīvi paust savas bažas, apvienoties un piedalīties to lēmumu pieņemšanā, kuri skar darba ņēmēju dzīvi, un tāds darbs, kas nodrošina vienādas iespējas abiem dzimumiem un vienādu attieksmi gan pret vīriešiem, gan sievietēm(32); mudina SDO šajā definīcijā iekļaut iztikas minimumu; mudina Komisiju un dalībvalstis apstiprināt šo definīciju, pārskatot vai izstrādājot tiesību aktus nodarbinātības jomā;

8.  atgādina faktorus, ar ko var sekmīgi nodrošināt labu praksi nestabilas nodarbinātības novēršanai: stingrs juridiskais pamats; sociālo partneru un uzņēmumu padomju iesaiste darba organizācijā; sadarbība ar attiecīgajām ieinteresētajām personām; elastīguma un drošības līdzsvarošana; nozarei raksturīgie aspekti; zems administratīvais slogs darba devējiem; darba inspekciju prasību īstenošana; informētības veicināšanas kampaņas;

9.  atzīmē, ka SDO Programma pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai ir īpaši paredzēta tam, lai garantētu jaunu darbvietu izveidi, tiesības darbavietā, sociālo aizsardzību un sociālo dialogu, kā arī dzimumu līdztiesību; uzsver, ka pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai būtu jo īpaši jānodrošina:

   iztikas minimums, vienlaikus garantējot tiesības uz biedrošanās brīvību;
   koplīgumi saskaņā ar dalībvalstu praksi;
   darba ņēmēju līdzdalība uzņēmuma jautājumu risināšanā atbilstīgi dalībvalstu praksei;
   kolektīvo sarunu un prasību ievērošana;
   vienlīdzīga attieksme pret darba ņēmējiem tajā pašā darba vietā;
   veselība un drošība darbā;
   sociālā nodrošinājuma aizsardzība darba ņēmējiem un viņu apgādājamiem;
   noteikumi par darba un atpūtas laiku;
   aizsardzība pret atlaišanu no darba;
   piekļuve apmācībai un mūžizglītībai;
   atbalsts visu darba ņēmēju darba un ģimenes dzīves līdzsvara nodrošināšanai; uzsver, ka minēto tiesību nodrošināšanas nolūkā ir arī ļoti svarīgi uzlabot darba un sociālo tiesību aktu īstenošanu;

10.  atzīmē, ka daudzi faktori, piemēram, digitalizācija un automatizācija, sekmē darba veidu izmaiņas, tostarp jaunu nodarbinātības veidu pieaugumu; šajā sakarībā norāda, ka attiecībā uz jauniem darba tiesisko attiecību veidiem var būt nepieciešams jauns, elastīgs un samērīgs regulējums, ar ko nodrošinātu visu nodarbinātības veidu aptveršanu;

11.  saistībā ar digitālajām darbvietām atgādina, ka digitālo platformu darba ņēmējiem un citiem starpniekiem būtu jāgarantē pienācīgs sociālās un veselības aprūpes segums un aizsardzība;

12.  uzsver, ka digitalizāciju nevajadzētu uztvert tikai kā norisi, kas samazina darbvietu skaitu, bet gluži pretēji — ņemt vērā tās sniegtās iespējas attīstīt un uzlabot individuālās prasmes;

13.  uzsver, ka 2020. gadā prognozē 756 000 brīvu darbvietu IKT nozarē, un tas apliecina vajadzību uzlabot Eiropas darba ņēmēju digitālās prasmes;

14.  uzsver, ka ekonomikas krīze ir veicinājusi migrācijas plūsmas ES iekšienē, kas savukārt ir atklājušas šķēršļus personu brīvas pārvietošanās starp dalībvalstīm jomā un diskrimināciju valstspiederības dēļ, izraisot ES iedzīvotāju nedrošu nodarbinātību;

15.  uzsver, ka nestabiliem nodarbinātības apstākļiem, tostarp nedeklarētam darbam un fiktīvai pašnodarbinātībai, ir ilgtermiņa ietekme uz garīgo veselību un fizisko labklājību un ka tie pakļauj darba ņēmējus lielākam nabadzības, sociālās atstumtības un nepilnīgas pamattiesību ievērošanas riskam;

16.  uzsver, ka darba ņēmēji ar ļoti īsa termiņa līgumiem ir visvairāk pakļauti nelabvēlīgiem apstākļiem attiecībā uz darba fiziskajiem aspektiem; uzsver, ka nestabila nodarbinātība un darba laika kontroles trūkums bieži vien izriet no arodriska, kas saistīts ar stresu;

17.  uzsver, ka dažās ekonomikas nozarēs elastīgas vai netipiskas darba attiecības tiek izmantotas pārmērīgi daudz, un to jau var uzskatīt par ļaunprātīgu izmantošanu;

18.  aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt politikas nostādnes, ar ko palielina darba ņēmēju, praktikantu un stažieru tiesības, nostiprinot sociālo dialogu un veicinot kolektīvo sarunu paplašināšanu, lai visi darba ņēmēji neatkarīgi no statusa varētu brīvi un bez bailēm no tiešām vai netiešām darba devēja sankcijām izmantot un īstenot savas tiesības apvienoties un risināt sarunas par darba koplīgumu slēgšanu;

19.  uzsver, ka ļoti svarīga ir sociālo partneru loma, aizsargājot darba ņēmēju tiesības, nosakot pienācīgus darba apstākļus, algu un ienākumus saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem un praksi un sniedzot konsultācijas un ieteikumus darba devējiem un darba ņēmējiem;

20.  aicina dalībvalstis ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem sekmēt karjeras iespējas, lai atvieglotu darba ņēmēju pielāgošanos dažādās situācijās, kurās viņi var nonākt sava darba mūža laikā, jo īpaši nodrošinot profesionālo mūžizglītību, pietiekamus bezdarbnieka pabalstus, sociālo tiesību pārnesamību un aktīvu un efektīvu darba tirgus politiku;

21.  aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt un garantēt darba attiecībās iesaistīto darba veicēju efektīvu aizsardzību un vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm, izstrādājot visaptverošas politiskās nostādnes, kuru mērķis ir samazināt nestabilu nodarbinātību un nodrošināt karjeras iespējas un pienācīgu sociālā nodrošinājuma segumu;

22.  uzsver, ka svarīga loma ir dalībvalstu darba inspekcijām un ka tām vajadzētu koncentrēties uz mērķi veikt uzraudzību, nodrošināt atbilstību darba apstākļu standartiem un uzlabot darba apstākļus, drošību un veselības aizsardzību darbā, kā arī apkarot nelikumīgu un nedeklarētu darbu, un ka tās nekādā gadījumā nedrīkst ļaunprātīgi izmantot, padarot par migrācijas kontroles mehānismiem; norāda uz vismazāk aizsargāto darba ņēmēju diskriminācijas risku un stingri nosoda uzņēmumu piekopto praksi nodarbināt migrantus, pilnībā nenodrošinot viņu tiesības un priekšrocības un neinformējot viņus par šo jautājumu; šā iemesla dēļ aicina dalībvalstis nodrošināt darba inspekcijām pietiekamus resursus, lai tās varētu veikt efektīvu uzraudzību;

II.Priekšlikumi

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis novērst nestabilu nodarbinātību, tostarp nedeklarētu darbu un fiktīvu pašnodarbinātību, lai nodrošinātu, ka visi darba līgumu veidi paredz pienācīgas kvalitātes darba apstākļus un atbilstošu sociālā nodrošinājuma segumu saskaņā ar SDO Programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai, LESD 9. pantu, ES Pamattiesību hartu un Eiropas Sociālo hartu;

24.  aicina Komisiju un dalībvalstis apkarot visu veidu praksi, kas varētu izraisīt nestabilas nodarbinātības pieaugumu, tādējādi sekmējot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi samazināt nabadzību;

25.  aicina dalībvalstis uzlabot darbavietu kvalitāti nestandarta nodarbinātībā, nosakot vismaz obligāto standartu kopumu attiecībā uz sociālo aizsardzību, minimālā atalgojuma apmēru un piekļuvi apmācībai un profesionālās attīstības iespējām; uzsver, ka tas būtu jāpanāk, vienlaikus nodrošinot iekļūšanu darba tirgū;

26.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka to sociālā nodrošinājuma sistēmas atbilst paredzētajam mērķim attiecībā uz jauniem nodarbinātības veidiem;

27.  aicina Komisiju novērtēt jaunos digitalizācijas radītos nodarbinātības veidus; aicina jo īpaši izvērtēt darba tirgus starpnieku un tiešsaistes platformu juridisko statusu un atbildību; aicina Komisiju pārskatīt Padomes 1991. gada 14. oktobra Direktīvu 91/533/EEK par darba devēja pienākumu informēt darbiniekus par darba līguma vai darba attiecību nosacījumiem(33) (Rakstiskā paziņojuma direktīva), lai ņemtu vērā jaunos nodarbinātības veidus;

28.  uzsver sadarbīgās ekonomikas potenciālu, jo īpaši jaunu darbvietu radīšanā; aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt iespējamās jaunās nodarbinātības normas, ko rada sadarbīgā ekonomika; stingri uzsver, ka ir jānodrošina labāka aizsardzība šajā nozarē strādājošajiem, uzlabojot viņu statusa pārredzamību, viņiem sniegto informāciju un pasākumus diskriminācijas novēršanai;

29.  aicina Komisiju turpināt Darba ņēmēju norīkošanas direktīvas mērķtiecīgo pārskatīšanu un pārskatīt Pagaidu darba ņēmēju direktīvu, lai visiem darba ņēmējiem nodrošinātu pamata sociālās tiesības, tostarp tiesības uz vienlīdzīgu samaksu par vienlīdzīgu darbu vienā un tajā pašā darbavietā;

30.  uzsver, ka ir jāsekmē publiski un privāti ieguldījumi jo īpaši tajās ekonomikas nozarēs, kas sola vislielāko iespējamo sviras efektu, lai veicinātu augšupēju sociālo konverģenci un kohēziju Savienībā un pienācīgas kvalitātes darbvietu radīšanu; šajā sakarībā uzsver, ka ir jāsniedz atbalsts MVU un jaunizveidotiem uzņēmumiem;

31.  uzsver vajadzību novērst nedeklarētu darbu, jo tas samazina nodokļu un sociālā nodrošinājuma ieņēmumus un rada nestabilus un sliktus darba apstākļus un negodīgu konkurenci darba ņēmēju vidū; atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota Eiropas platforma sadarbības stiprināšanai nedeklarēta darba novēršanā;

32.  norāda, ka, ņemot vērā to darba ņēmēju, jo īpaši jauniešu, skaitu, kuri tagad atstāj savu izcelsmes valsti un darba meklējumos dodas uz citām dalībvalstīm, ir steidzami jāizstrādā atbilstīgi pasākumi, lai garantētu, ka ir nodrošināta visu darba ņēmēju sociālo un darba tiesību aizsardzība; šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt uzlabot ES darbaspēka mobilitāti, vienlaikus ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu, saglabājot algas un sociālos standartus, kā arī nodrošinot sociālo tiesību pilnīgu pārnesamību; aicina visas dalībvalstis izstrādāt sociālo un nodarbinātības politiku, ar ko nodrošina vienlīdzīgas tiesības un vienlīdzīgu samaksu vienā un tajā pašā darbavietā;

33.  ar bažām atzīmē, ka samazinās kolektīvo sarunu izmantošana un darba koplīgumu slēgšana; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt stratēģiskas politikas īstenošanu, ar ko darba koplīgumus attiecinātu uz visiem darba ņēmējiem, vienlaikus saglabājot un stiprinot arodbiedrību un darba devēju organizāciju lomu;

34.  atzīst sociālo partneru būtisko lomu attiecībā uz Savienības direktīvām par daļlaika darbu, fiksēta termiņa līgumiem un pagaidu aģentūru darbu un mudina Komisiju sadarbībā ar sociālajiem partneriem attiecīgā gadījumā nodrošināt regulējumu jauniem nodarbinātības veidiem; aicina Eurofound izpētīt, kā sociālie partneri izstrādā stratēģijas, kuru mērķis ir nodrošināt darbavietu kvalitāti un novērst nestabilu nodarbinātību;

35.  aicina Komisiju un dalībvalstis, ievērojot to attiecīgās pilnvaras, nodrošināt, lai atsevišķiem pašnodarbinātiem darba ņēmējiem, kurus likumīgi uzskata par viena dalībnieka sabiedrībām, ir tiesības iesaistīties kolektīvās sarunās un brīvi biedroties;

36.  atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem(34) (Darba laika direktīva) ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz maksimālā darba laika ierobežojumu, uz ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposmiem un uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu; uzsver, ka ir jānodrošina, lai šīs tiesības attiektos uz visiem darba ņēmējiem, tostarp tiem, kuri veic darbu pēc pieprasījuma, marginālu daļlaika darbu un caur tiešsaistes platformām piesaistītus ārpakalpojumus (crowd work); atgādina, ka Darba laika direktīva ir darba drošības un veselības aizsardzības pasākums; aicina īstenot Tiesas lēmumus, kuri apstiprina to, ka dežūras laiks darba vietā uzskatāms par darba laiku un pēc tā beigām ir jāpiešķir kompensējošas atpūtas laiks;

37.  atgādina, ka marginālu daļlaika nodarbinātību raksturo zems darbvietas drošības līmenis, mazākas karjeras izaugsmes iespējas, mazāki darba devēja ieguldījumi apmācībā un augstāks zemas darba samaksas īpatsvars; aicina dalībvalstis un Komisiju veicināt tādu pasākumu īstenošanu, ar kuriem atbalsta garāka darba laika ieviešanu tiem, kuri vēlas strādāt vairāk;

38.  atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu ikvienam ir tiesības uz pieeju arodizglītībai un mūžizglītībai; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka arodizglītība un tālākizglītība ir pieejama arī netipiskās darba attiecībās iesaistītajiem darba ņēmējiem; atgādina, ka kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumiem ir īpaši svarīga nozīme ātri mainīgas digitālās ekonomikas apstākļos; atgādina, ka prasmju nepietiekamība un neatbilstība veicina augstu bezdarba līmeni; atzinīgi vērtē nesenās ierosmes prasmju nepietiekamības novēršanai;

39.  aicina ieviest Prasmju garantiju kā jaunas tiesības ikvienam visa mūža garumā iegūt 21. gadsimtā vajadzīgās pamatprasmes, tostarp prasmi lasīt, rakstīt un rēķināt, digitālās prasmes un plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi, kritisko domāšanu, sociālās prasmes un citas prasmes, kas vajadzīgas zaļajā un aprites ekonomikā, ņemot vērā jaunās nozares un svarīgākās izaugsmes jomas un nodrošinot pilnīgu to cilvēku iesaistīšanu, kuri atrodas nelabvēlīgā stāvoklī, ieskaitot personas ar invaliditāti, patvēruma meklētājus, ilgtermiņa bezdarbniekus un citas nepietiekami pārstāvētas grupas; uzsver, ka izglītības sistēmām vajadzētu būt iekļaujošām, vienlīdzīgi nodrošinot kvalitatīvu izglītību visiem, sniedzot cilvēkiem iespēju būt aktīviem Eiropas iedzīvotājiem, sagatavojot viņus spējai mācīties un pielāgoties visa mūža garumā un reaģējot uz sabiedrības un darba tirgus vajadzībām;

40.  uzsver, ka dalībvalstu politika būtu jāformulē un jāīsteno saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi un apspriežoties un cieši sadarbojoties ar darba devēju un darba ņēmēju organizācijām;

41.  atgādina, ka nestabila nodarbinātība ne tikai kaitē attiecīgajam indivīdam, bet arī rada ievērojamas izmaksas sabiedrībai, jo tiek zaudēti nodokļu ieņēmumi un ilgtermiņā ir vajadzīgi apjomīgāki publiskie izdevumi, kā arī atbalsts tiem, kurus skar ienākumu zaudēšanas un sliktu darba apstākļu ilgtermiņa sekas; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt beztermiņa līgumu izmantošanu un labākās prakses apmaiņu starp dalībvalstīm, lai novērstu nestabilu nodarbinātību;

42.  atgādina, ka ēnu ekonomikā nodarbinātajiem ir augsts darba nestabilitātes līmenis; aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt politikas nostādnes, kas pielāgotas minētajai grupai un kas aizsargā šos darba ņēmējus, risinot viņu problēmas neatkarīgi no viņu uzturēšanās tiesību statusa;

43.  aicina Komisiju un dalībvalstis apkarot nedeklarētu darbu, fiktīvu pašnodarbinātību un visu veidu nelegālas nodarbinātības praksi, kas apdraud darba ņēmēju tiesības un sociālā nodrošinājuma sistēmas; atkārtoti pauž viedokli, ka būtu jāapsver iespēja visās turpmākajās nodarbinātības politikas nostādnēs aizliegt nulles stundu līgumus;

44.  uzsver, ka ar nestabilu nodarbinātību galvenokārt saskaras vismazāk aizsargātie darba ņēmēji, kurus apdraud diskriminācijas, nabadzības un atstumtības risks; īpaši atgādina, ka personas ar invaliditāti, atšķirīgu etnisko izcelsmi, ticību vai pārliecību un sievietes biežāk nonāk nestabilas nodarbinātības apstākļos; nosoda visu veidu nodarbinātības nestabilitāti neatkarīgi no līgumattiecību veida;

45.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt mazāk aizsargāto darba ņēmēju efektīvu aizsardzību; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt efektīvus pasākumus, lai apkarotu sieviešu diskrimināciju darba tirgū, īpaši uzmanību pievēršot darba un ģimenes dzīves saskaņošanai un algu atšķirību novēršanai; aicina Komisiju izvērtēt, vai Direktīva 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, atbilst jaunajiem nodarbinātības veidiem;

46.  aicina Komisiju un dalībvalstis visus tiesību aktus, kas vērsti uz nestabilas nodarbinātības aspektu risināšanu, novērtēt saistībā ar to ietekmi uz dzimumu līdztiesību; uzskata, ka ir jāīsteno leģislatīvi un neleģislatīvi pasākumi, kas vērsti uz nestabilās darba attiecībās iesaistīto sieviešu vajadzību risināšanu, jo pretējā gadījumā šo sabiedrības grupu, kura jau tā ir pārmērīgi pārstāvēta nestabilā nodarbinātībā, šī problēma nesamērīgi plaši skars arī turpmāk;

47.  uzskata, ka darba tirgū arvien pieaugošais pieprasījums pēc elastīguma nekādos apstākļos nedrīkst novest pie tā, ka arī turpmāk netipiskos nodarbinātības veidos un nestabilas nodarbinātības apstākļos strādā pārsvarā sievietes;

48.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzraudzīt un novērst personas aizskaršanu darba vietā, kas cita starpā izpaužas kā strādājošo grūtnieču aizskaršana vai nelabvēlīgas situācijas rašanās pēc atgriešanās no grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma; mudina dalībvalstis ievērot un īstenot tiesību aktus par maternitātes tiesībām, lai sievietes nesaņemtu mazāku pensiju tāpēc, ka darba dzīves laikā kļuvušas par mātēm; uzsver, ka grūtniecības un dzemdību atvaļinājums ir jāpapildina ar efektīviem pasākumiem grūtnieču un jauno māmiņu, kas baro bērnu ar krūti, vai vientuļo māšu tiesību aizsardzībai, kā norādīts SDO un Pasaules Veselības organizācijas ieteikumos;

49.  atkārtoti pauž prasību nodrošināt, lai cilvēkiem visu veidu darba attiecībās un pašnodarbinātām personām būtu iespēja uzkrāt tiesības, kas garantē ienākumu drošību tādos apstākļos kā bezdarbs, slimība, vecums, profesionālās karjeras pārtraukumi bērnu audzināšanas vai citu aprūpes situāciju dēļ, vai mācību dēļ;

50.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pienācīgas kvalitātes darba apstākļus attiecībā uz visām iespējām jauniešiem iegūt pirmo darba pieredzi, piemēram, stažēšanos, praksi vai Jauniešu garantijā paredzētajām iespējām; mudina dalībvalstis pieņemt un īstenot kvalitātes sistēmas nodarbinātībai praktikanta, stažiera un mācekļa statusā, nodrošinot darba ņēmēju tiesības un izglītības ievirzi visās iespējās jauniešiem iegūt darba pieredzi;

51.  aicina jo īpaši Komisiju un arī dalībvalstis īstenot pasākumus, lai novērstu jauniešu nodarbinātības nestabilitāti; norāda, ka ir svarīgi, lai Komisija šajā sakarībā īstenotu Garantiju jauniešiem;

52.  iesaka dalībvalstīm nodrošināt, lai visiem jebkuras vecuma grupas jauniešiem būtu piekļuve augstas kvalitātes valsts izglītībai bez maksas, jo īpaši augstākajos izglītības un apmācības līmeņos, jo ir pierādīts, ka kvalifikācijas līmeņa celšana palīdz samazināt sieviešu un vīriešu nelīdztiesību darba tirgū;

53.  uzsver, ka Komisija un dalībvalstis, lietojot SDO jēdzienu “darba ņēmējs”, nevis šaurākas nozīmes jēdzienu “darbinieks”, varētu sekmēt labāku izpratni par darba pamatprincipiem un tiesībām un labāku to piemērošanu;

54.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt darījumdarbību un kooperatīvu kustību darba ņēmēju vidū daudzpakalpojumu uzņēmumos un jaunajā sadarbīgās ekonomikas un digitālo platformu nozarē, tādējādi mazinot riskus, ko jauni darījumdarbības modeļi rada attiecībā uz darba ņēmēju tiesībām un darba apstākļiem;

55.  norāda, ka īstermiņa līgumi lauksaimniecības nozarē ir saistīti ar lauksaimniecības darba sezonalitāti; aicina ievērot šo būtisko dabisko ierobežojumu, nodrošinot lauksaimniekiem iespēju piesaistīt darbiniekus atbilstoši sezonai un nenosakot lauksaimniekiem papildu administratīvus ierobežojumus saistībā ar darbinieku pieņemšanu darbā un pārvaldību;

56.  aicina Komisiju sekmēt un uzlabot informētību par sezonas strādnieku tiesību aizsardzību un aicina dalībvalstis reglamentēt sezonas strādnieku sociālo un juridisko statusu, veselības aizsardzību un drošību, kā arī higiēnas apstākļus darbā, un paredzēt viņiem sociālā nodrošinājuma segumu, vienlaikus nodrošinot atbilstību 23. pantam Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvā 2014/36/ES par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem nodarbinātības kā sezonas darbiniekiem nolūkā(35), tostarp nosacījumiem par vienādu samaksu un vienādu sociālo aizsardzību; uzsver, ka visiem sezonas strādniekiem ir jāsniedz visaptveroša informācija par viņu nodarbinātības un sociālā nodrošinājuma tiesībām, tostarp tiesībām uz pensiju, ņemot vērā arī sezonas nodarbinātības pārrobežu aspektu;

o
o   o

57.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 216, 20.8.1994., 12. lpp.
(2) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.
(3) OV L 327, 5.12.2008., 9. lpp.
(4) OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.
(5) OV L 159, 28.5.2014., 11. lpp.
(6) OV L 177, 4.7.2008., 6. lpp.
(7) OV C 70E, 8.3.2012., 1. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0321.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0059.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0346.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0360.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0010.
(13) OV C 303, 19.8.2016., 54. lpp.
(14) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2016/587285/IPOL_STU(2016)587285_EN.pdf
(15) http://www.eurofound.europa.eu/sites/default/files/ef_publication/field_ef_document/ef1398en.pdf
(16) https://www.eurofound.europa.eu/sites/default/files/ef_publication/field_ef_document/ef1461en.pdf
(17) http://www.eurofound.europa.eu/sites/default/files/ef_publication/field_ef_document/ef1639en.pdf
(18) http://www.eurofound.europa.eu/sites/default/files/ef_publication/field_ef_document/ef1634en.pdf
(19) https://www.eurofound.europa.eu/observatories/eurwork/industrial-relations-dictionary
(20) http://www.ilo.org/dyn/normlex/en/f?p=NORMLEXPUB:12100:0::NO::P12100_INSTRUMENT_ID:312535
(21) http://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/---ed_dialogue/---actrav/documents/meetingdocument/wcms_164286.pdf
(22) http://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/---dgreports/---dcomm/---publ/documents/publication/wcms_534496.pdf
(23) http://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/---dgreports/---dcomm/---publ/documents/publication/wcms_490959.pdf
(24) Pilna laika pastāvīgi darba līgumi attiecas uz 59 % no kopējās nodarbinātības ES; pašnodarbinātie ar darbiniekiem — 4 %, ārštata darbs — 11 %, pagaidu darba aģentūru līgumi — 1 %, darbs uz noteiktu laiku — 7 %, stažēšanās vai prakse — 2 %, margināls nepilna darba laika darbs (mazāk par 20 stundām nedēļā) — 9 % un pastāvīgs nepilna darba laika darbs — 7 %.
(25) Sk. SDO 2016. gada ziņojumu par Eiropas sociālo tiesību pīlāra veidošanu Eiropas konverģences nolūkā.
(26) Sk. 2016. gada pētījumu “Precarious Employment in Europe: Patterns, trends and policy strategies” (Nestabila nodarbinātība Eiropā — izpausmju veidi, tendences un politiskās stratēģijas).
(27) Sk. Eurofound 2014. gada ziņojumu „Occupational profiles in working conditions: Identification of groups with multiple disadvantages” (Nodarbinātības profili un darba apstākļi: grupas ar vairākiem nelabvēlīgiem faktoriem)
(28) Sk. 2016. gada pētījumu “Precarious Employment in Europe: Patterns, trends and policy strategies” (Nestabila nodarbinātība Eiropā — izpausmju veidi, tendences un politiskās stratēģijas).
(29) Sk. Eurofound 2014. gada ziņojumu „Occupational profiles in working conditions: Identification of groups with multiple disadvantages” (Nodarbinātības profili un darba apstākļi: grupas ar vairākiem nelabvēlīgiem faktoriem)
(30) Sk. https://www.eurofound.europa.eu/observatories/eurwork/industrial-relations-dictionary/atypical-work
(31) Sk. Parlamenta 2010. gada 19. oktobra rezolūciju par sievietēm nestabilās darba attiecībās.
(32) SDO 2016. gada 14. novembra ziņojums par nestandarta nodarbinātību pasaulē.
(33) OV L 288, 18.10.1991., 32. lpp.
(34) OV L 299, 18.11.2003., 9. lpp.
(35) OV L 94, 28.3.2014., 375. lpp.

Juridisks paziņojums