Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2017. gada 6. jūlijs - StrasbūraGalīgā redakcija
2016. gada ziņojums par Turciju
 Īpašas komitejas terorisma jautājumos izveide, tās kompetence, skaitliskais sastāvs un pilnvaru termiņš.
 Nobela prēmijas laureāta Liu Xiaobo un Lee Ming-che lietas
 Eritreja, jo īpaši Abune Antonios un Dawit Isaac lietas
 Burundi
 Eiropas Fonds ilgtspējīgai attīstībai (EFIA) un ar ko izveido EFIA garantiju un EFIA garantiju fondu ***I
 Atļauti noteiktu darbu un citu aizsargātu tiesību objektu lietojumi tādu personu interesēs, kas ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai ar citu iespiedtekstu lasīšanas invaliditāti ***I
 Pārrobežu apmaiņa ar noteiktu darbu un citu aizsargātu tiesību objektu eksemplāriem piekļūstamā formā tādu personu interesēs, kas ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai ar citu iespiedtekstu lasīšanas invaliditāti ***I
 Nodokļu dubultās uzlikšanas strīdu izšķiršanas mehānismi Eiropas Savienībā *
 ES rīcība ilgtspējības jomā
 Kohēzijas un attīstības veicināšana ES tālākajos reģionos

2016. gada ziņojums par Turciju
PDF 517kWORD 63k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 6. jūlija rezolūcija par Komisijas 2016. gada ziņojumu par Turciju (2016/2308(INI))
P8_TA(2017)0306A8-0234/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, īpaši 2016. gada 24. novembra rezolūciju par ES un Turcijas attiecībām(1) un 2016. gada 27. oktobra rezolūciju par žurnālistu situāciju Turcijā(2),

–  ņemot vērā 2014. gada 13. novembra rezolūciju par Turcijas darbībām, kas rada saspīlējumu Kipras Republikas ekskluzīvajā ekonomikas zonā(3) un 2015. gada 15. aprīļa rezolūciju par pret armēņiem vērstā genocīda 100. gadskārtu(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 9. novembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „2016. gada paziņojums par ES paplašināšanās politiku” (COM(2016)0715) un 2016. gada ziņojumu par Turciju (SWD(2016)0366),

–  ņemot vērā prezidentvalsts 2016. gada 13. decembra secinājumus un iepriekšējos attiecīgos Padomes un Eiropadomes secinājumus,

–  ņemot vērā 2005. gada 3. oktobra sarunu programmu Turcijai un jo īpaši tā sarunas reglamentējošo principu 5. punktu,

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. februāra Lēmumu 2008/157/EK par principiem, prioritātēm un nosacījumiem, kas ietverti Eiropas partnerībā ar Turcijas Republiku(5) („pievienošanās partnerība”), un iepriekšējos Padomes 2001., 2003. un 2006. gada lēmumus par pievienošanās partnerību,

–  ņemot vērā 2015. gada 29. novembra kopīgo paziņojumu pēc ES un Turcijas augstākā līmeņa sanāksmes un ES un Turcijas rīcības plānu,

–  ņemot vērā Eiropas Kopienas un tās dalībvalstu 2005. gada 21. septembra deklarāciju, kurā noteikts, ka atzīšana no visu dalībvalstu puses ir nepieciešams pievienošanās procesa komponents, un to, ka Turcijai ir pilnībā un efektīvi jāīsteno Ankaras nolīguma papildu protokols attiecbā uz visām dalībvalstīm, bez izņēmuma un diskriminācijas atceļot visus šķēršļus brīvai preču apritei,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECTK) 46. pantu, kurā noteikts, ka līgumslēdzējas puses apņemas ievērot un pildīt galīgos Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumus ikvienā lietā, kurā tās ir puses,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Venēcijas komisijas atzinumus, īpaši 2017. gada 10. un 11. marta atzinumu par tiem grozījumiem konstitūcijā, par kuriem ir jārīko nacionāls referendums, atzinumu par pasākumiem, kuri paredzēti nesenajos ārkārtas dekrēta tiesību aktos par plašsaziņas līdzekļu brīvību un par krimināllietu miertiesnešu pienākumiem, kompetencēm un darbību, 2016. gada 9. un 10. decembra atzinumu par ārkārtas dekrēta tiesību aktiem Nr. 667–676, kuri tika pieņemti pēc 2016. gada 15. jūlija neveiksmīgā valsts apvērsuma, un 2016. gada 14. un 15. oktobrī pieņemto atzinumu par konstitūcijas 83. panta otrā punkta darbības apturēšanu (parlamentārā neaizskaramība),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2016. gada 26. jūlija paziņojumu par pasākumiem, kas veikti, īstenojot ārkārtas stāvokli Turcijā,

–  ņemot vērā ES un Turcijas 2016. gada 18. marta paziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas 2017. gada 2. marta paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Pirmais gada ziņojums par Bēgļu atbalsta mehānismu Turcijā“ (COM(2017)0130) un Komisijas 2017. gada 2. marta ziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei „Piektais ziņojums par ES un Turcijas paziņojuma īstenošanā gūto progresu“ (COM(2017)0204),

–  ņemot vērā to, ka Turcija ir apņēmusies izpildīt Kopenhāgenas kritērijus, īstenot atbilstošas un efektīvas reformas, uzturēt labas kaimiņattiecības un pakāpeniski tuvināties ES, un tā kā šos centienus būtu vajadzējis uzskatīt par Turcijas iespēju nostiprināt savas institūcijas un turpināt demokratizācijas un modernizācijas procesu,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 21. decembra ieteikumu Padomes lēmumam, ar kuru sniedz atļauju sarunu sākšanai ar Turciju par nolīgumu attiecībā uz divpusējo preferenciālo tirdzniecības attiecību paplašināšanu un muitas savienības modernizēšanu,

–  ņemot vērā to, ka tiesiskuma ievērošana, tostarp īpaši saistībā ar varas dalīšanu, demokrātiju, vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvību, cilvēktiesībām, minoritāšu tiesībām un reliģijas brīvību, pulcēšanās un miermīlīgas protestēšanas brīvību, ir būtiskas sarunu procesa sastāvdaļas saskaņā ar Kopenhāgenas kritērijiem uzņemšanai Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā to, ka 2017. gada 26. aprīlī publicētajā Pasaules preses brīvības indeksā Turcija ir ierindota 155. vietā, kas ir zemākais novērtējums, kāds tai līdz šim ticis piešķirts, kā arī tā ir atzīta par vienu no valstīm, kurā žurnālisti ir visvairāk cietuši no draudiem, fiziskiem uzbrukumiem, ietekmēšanas tiesu iestādēs, tostarp piespriežot ieslodzīšanu un cietumsodus,

–  ņemot vērā to, ka 2016. gada novembrī Parlaments aicināja Komisiju un dalībvalstis īslaicīgi iesaldēt notiekošās pievienošanās sarunas ar Turciju un apņēmās pārskatīt savu nostāju pēc tam, kad Turcijā tiks atcelti nesamērīgie ārkārtas stāvokļa pasākumi, pārskatīšanu balstot uz to, vai visā valstī ir atjaunots tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana,

–  ņemot vērā Sīrijas krīzi, centienus panākt pamieru un miermīlīgu risinājumu un Turcijas pienākumu uzlabot stabilitāti un sekmēt labas kaimiņattiecības, īstenojot intensīvus pūliņus, kuru mērķis ir atrisināt divpusējās problēmas, strīdus un konfliktus ar kaimiņvalstīm attiecībā uz zemes un jūras robežām un gaisa telpu, ievērojot starptautiskos nolīgumus, tostarp ANO Jūras tiesību konvenciju un ANO Statūtus,

–  ņemot vērā Krievijas iesaisti Sīrijas konfliktā, tostarp sniedzot atbalstu ķīmisko ieroču izmantošanai Sīrijas teritorijā, kas vēl vairāk destabilizē situāciju šajā valstī un palielina to bēgļu skaitu, kuri meklē aizsardzību Turcijā un ES,

–  ņemot vērā Turcijas drošības situāciju, kura ir pasliktinājusies gan iekšēji, gan ārēji, un valstī notikušos terora aktus,

–  ņemot vērā to, ka Turcija ir uzņēmusi visvairāk bēgļu pasaulē, proti, saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR) datiem — gandrīz 3 miljonus reģistrētu bēgļu no Sīrijas, Irākas un Afganistānas,

–  ņemot vērā ekonomikas un finanšu stāvokli Turcijā, kas daļēji ir saistīts ar nesenajiem uzbrukumiem un politisko nestabilitāti, bet arī ar dziļākām ekonomikas problēmām,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) 2017. gada februārī publicēto ziņojumu „Par cilvēktiesību situāciju Turcijas dienvidaustrumos”,

–  ņemot vērā to, ka Turcija ir izrādījusi apbrīnojamu viesmīlību tik lielam skaitam šajā valstī dzīvojošo bēgļu,

–  ņemot vērā Starptautiskās referendumu novērošanas misijas 2017. gada 17. aprīlī sniegto paziņojumu par sākotnējiem novērojumiem un secinājumiem,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (PACE) 2017. gada 25. aprīlī pieņemto 2156. rezolūciju „Demokrātisko iestāžu darbība Turcijā”, kuras rezultātā no jauna tika atvērta novērošanas procedūra,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0234/2017),

A.   ņemot vērā, ka miljoni turku un turku izcelsmes cilvēku jau vairākas desmitgades dzīvo ES dalībvalstīs un dod ieguldījumu to labklājībā,

Ievads

1.  uzsver, ka 2016. gads bija grūts gads Turcijas iedzīvotājiem, jo turpinājās Sīrijas karš, ieradās liels skaits bēgļu, valsts dienvidaustrumos uzliesmoja pilsoņu karš, notika vairāki šausminoši terora akti un vardarbīgs valsts apvērsuma mēģinājums, kurā tika nogalināti 248 cilvēki; atkārto stingro nosodījumu attiecībā uz 2016. gada 15. jūlija valsts apvērsuma mēģinājumu un pauž solidaritāti ar Turcijas iedzīvotājiem; atzīst Turcijas valdības tiesības un pienākumu īstenot darbības, lai sauktu vainīgos pie atbildības, vienlaikus garantējot tiesiskumu un tiesības uz taisnīgu tiesu;

2.  tomēr uzsver, ka ārkārtas stāvokļa laikā veiktās darbības ir radījušas liela mēroga, nesamērīgas un ilgtermiņa negatīvas sekas lielam skaitam iedzīvotāju, kā arī attiecībā uz pamatbrīvību aizsardzību valstī; nosoda ierēdņu un policistu masveida atlaišanu no darba, masveida plašsaziņas līdzekļu likvidēšanu, žurnālistu, akadēmisko aprindu pārstāvju, tiesnešu, cilvēktiesību aizstāvju, ievēlētu un neievēlētu amatpersonu, drošības dienesta darbinieku un parasto iedzīvotāju arestus un viņu īpašumu, līdzekļu un pasu konfiskāciju, daudzu skolu un universitāšu slēgšanu un ceļošanas aizlieguma noteikšanu vairākiem desmitiem tūkstošu Turcijas pilsoņu, pamatojoties uz ārkārtas dekrētu tiesību aktiem un nepieņemot individualizētus lēmumus, nedz arī dodot iespēju savlaicīgai tiesas izskatīšanai; pauž bažas par Turcijas privātuzņēmumu konfiskāciju un dažos gadījumos nacionalizāciju; aicina nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus ieslodzītos, kas tiek turēti apcietinājumā bez pierādījumiem par viņu personisko iesaistīšanos noziegumu izdarīšanā; šajā sakarībā pauž nožēlu par to, ka ir nopietni apdraudētas parlamenta likumdošanas prerogatīvas;

3.  uzsver, ka labas ES un Turcijas attiecības ir stratēģiski svarīgas un sadarbība tādu problēmu risināšanā, kuras jāpārvar abām pusēm, sniedz augstu pievienoto vērtību; atzīst, ka kopš 2004. gada, kad tika uzsāktas pievienošanās sarunas, gan Turcija, gan ES ir piedzīvojusi iekšējas pārveides procesu; pauž nožēlu, ka pievienošanās instrumenti nav pilnībā izmantoti un ka ir noticis regress tiesiskuma un cilvēktiesību jomā, kas atrodas Kopenhāgenas kritēriju uzmanības centrā, un ka gadu gaitā ir kļuvis vājāks abu pušu sabiedrības atbalsts Turcijas pilnīgai integrācijai ES; joprojām ir apņēmies turpināt sadarbību un uzturēt atklātu dialogu ar Turcijas valdību, lai risinātu kopīgas problēmas un kopīgas prioritātes, piemēram, jautājumu par reģiona stabilitāti, stāvokli Sīrijā, migrāciju un drošību;

4.  ņem vērā rezultātus, kas tika iegūti 2017. gada 16. aprīļa referendumā, kas norisinājās ārkārtas stāvoklī un apstākļos, kuri nepieļāva taisnīgu kampaņu rīkošanu un uz informāciju balstītu izvēli, jo kampaņas abas puses neatradās vienādos sacensības apstākļos, kas attiecas uz iespējām, un tā ka tika pārkāptas konstitucionālās reformas oponentu tiesības; pauž nopietnas bažas par apgalvojumiem par pārkāpumiem un izplatīto vēlēšanu rezultātu viltošanu, ko konstatēja Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas/Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (EDSO/DICB) vēlēšanu novērošanas misijas secinājumos, kas izdoti 2017. gada 17. aprīlī, un kas rada nopietnas šaubas par rezultātu derīgumu un likumību; atbalsta aicinājumu veikt neatkarīgu izmeklēšanu par visiem OECD/ODIHR novērošanas misijas sniegtajā paziņojumā uzskaitītajiem pārkāpumiem; norāda uz PACE lēmumu no jauna atvērt novērošanas procesu attiecībā uz Turciju;

5.  norāda, ka Turcijai jāievēro saistības kā Eiropas Padomes loceklei; aicina Turciju arī turpmāk ievērot saistības Eiropas Padomes ietvaros un ieviest konstitucionālas un tiesiskas izmaiņas un reformas sadarbībā Venēcijas komisiju un saskaņā ar tās noteiktajiem kritērijiem;

6.  stingri nosoda Turcijas prezidenta un dažādu citu politiķu atkārtoti pausto atbalstu tam, lai no jauna tiktu ieviests nāvessods; atgādina, ka viennozīmīga atteikšanās no nāvessoda ir viena no pamatprasībām dalībai ES, un uzsver, ka nāvessoda atjaunošana būtu Turcijas starptautisko saistību pārkāpums, tā rezultātā tiktu apšaubīta Turcijas dalība Eiropas Padomē un nekavējoties tiktu izbeigtas ES pievienošanās sarunas un pārtraukts pirmspievienošanās atbalsts; uzsver, ka tad, ja Turcijā tiek rīkots referendums par nāvessoda atjaunošanu, dalībvalstīm ir tiesības atteikties ļaut atvieglot šo balsošanu to attiecīgajās valstīs;

7.  atgādina par savu nostāju no 2016. gada novembra iesaldēt Turcijas pievienošanās procesu;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņā ar sarunu programmu nekavējoties oficiāli apturēt pievienošanās sarunas ar Turciju, ja konstitucionālo reformu kopums tiek īstenots nemainīgā veidā; uzsver, ņemot vērā Venēcijas komisijas piezīmes par konstitucionālo reformu, ka ierosinātie konstitūcijas grozījumi neievēro varas dalīšanas pamatprincipus, nenodrošina pietiekamus pārbaužu un līdzsvara pamatprincipus, kā arī neatbilst Kopenhāgenas kritērijiem; aicina Komisiju, dalībvalstis un Turciju rīkot atklātas un godīgas diskusijas par savstarpējo interešu jomām, kam būtu iespējama pastiprināta sadarbība; uzsver, ka jebkurām politiskajām norisēm ES un Turcijas starpā būtu jābalstās uz nosacījumu noteikumiem, lai tiktu ievērota demokrātija, tiesiskums un pamattiesības;

Cilvēktiesības un pamatbrīvības

9.  ar nožēlu pieņem zināšanai, ka pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas veiktie nesamērīgie pasākumi, izmantojot apcietināšanas, atlaišanas, arestus un īpašumu konfiskācijas, bija vērsti ne vien pret tūkstošiem cilvēku, kuri ir iespējamie Gülen kustības locekļi/atbalstītāji, bet arī pret citādi domājošiem kopumā un īpaši opozīcijas politiskajām partijām; joprojām gaida pārliecinošus pierādījumus attiecībā uz vainīgajiem apvērsuma mēģinājumā; stingri nosoda to, ka apcietināti pie Tautas demokrātiskās partijas (HDP) piederoši 11 parlamenta deputāti, viņu vidū šīs partijas līdzpriekšsēdētāji Figen Yuksekdag un Selahattin Demirtas, viens parlamenta deputāts no Republikāņu tautas partijas (CHP) un 85 kurdu pašvaldību mēri; mudina Turcijas valdību nekavējoties atcelt ārkārtas stāvokli; brīdina par pretterorisma pasākumu ļaunprātīgu izmantošanu nolūkā leģitimizēt cilvēktiesību apspiešanu; aicina Eiropas Cilvēktiesību tiesu (ECT) nekavējoties pieļaut pirmās parauga lietas un pēc iespējas ātrāk pabeigt pirmo tiesvedības procesu, jo, šķiet, nepastāv efektīvi valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļi;

10.  aicina Turcijas iestādes veikt rūpīgu izmeklēšanu attiecībā uz apgalvojumiem par ļaunprātīgu izturēšanos pret ieslodzītajiem, par ko ziņojušas vairākas cilvēktiesību organizācijas, un prasa saukt pie pilnas atbildības un sodīt tos, kas vainojami cilvēktiesību pārkāpumos; pauž nopietnas bažas par ieslodzījuma apstākļiem; prasa nekavējoties publicēt Eiropas Padomes Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai jaunākos ziņojumus un mudina Turcijas iestādes atļaut valsts un starptautiskajiem novērotājiem uzraudzīt aizturēšanas centrus;

11.  aicina Turcijas valdību visām personām, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi, piedāvāt pienācīgus un efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus un izskatīšanu tiesā saskaņā ar tiesiskuma principu; uzsver, ka nevainības prezumpcija ir pamatprincips jebkurā konstitucionālā valstī; norāda, ka Turcijas pašreizējā ārkārtas stāvokļa ietvaros arestētajiem pilsoņiem netiek nodrošinātas tiesības uz juridisko palīdzību pirmo piecu aizturēšanas dienu laikā, un pauž nožēlu par nopietnajiem ierobežojumiem aizturēto personu piekļuvei advokātiem; uzsver, ka kopš 2016. gada jūlija vairāk nekā 100 000 juridisko sūdzību tika iesniegts Turcijas Konstitucionālajā tiesā, kura pasludināja sevi par nekompetentu jautājumos, uz kuriem attiecas ārkārtas dekrēts; aicina Turciju steidzami pārskatīšanas kārtā pārveidot Izmeklēšanas komisiju par ārkārtas stāvokļa praksi, lai šī komisija kļūtu par stingru, neatkarīgu un pilntiesīgu komisiju, kas spēj individuāli pievērsties visiem gadījumiem, efektīvi izskatīt milzīgo turpmāko pieteikumu skaitu un nodrošināt, ka netiek nepamatoti aizkavēta to izskatīšana tiesā;

12.  stingri nosoda nopietnu atkāpšanos no vārda brīvības principa un tās pārkāpumus un nopietnos plašsaziņas līdzekļu brīvības pārkāpumus, tostarp nesamērīgos plašsaziņas līdzekļu vietņu un sociālo plašsaziņas līdzekļu aizliegumus; ar bažām norāda uz aptuveni 170 plašsaziņas līdzekļu slēgšanu, kuru vidū ir gandrīz visi plašsaziņas līdzekļi kurdu valodā, kā arī uz vairāk nekā 150 žurnālistu apcietināšanu; uzsver, ka Turcijas lēmums bloķēt piekļuvi Vikipēdijai uzskatāms par uzbrukumu informācijas brīvībai; norāda uz Turcijas pastāvīgo novērtējuma kritumu preses brīvības indeksā, ko sagatavoja organizācija „Reportieri bez robežām”, šobrīd ierindojot Turciju 155. vietā no 180 valstīm; atgādina, ka brīva un plurālistiska prese, tostarp brīvs un atvērts internets, ir būtiska jebkuras demokrātijas sastāvdaļa, un mudina Turcijas valdību nekavējoties atbrīvot visus nelikumīgi apcietinātos žurnālistus; aicina Turcijas valdību ļaut bijušajam EP deputātam un Apvienotās parlamentārās komitejas priekšsēdētājam Joost Lagendijk atgriezties pie viņa ģimenes Turcijā;

13.  pauž nopietnas bažas par aizvien sliktāko situāciju Turcijas dienvidaustrumos, īpaši teritorijās, kurās tika noteiktas komandantstundas, lietots pārmērīgs spēks un piemērota kolektīvā sodīšana pret viesiem iedzīvotājiem, un kur, kā tiek ziņots, aptuveni 2000 cilvēki tika nogalināti drošības operāciju kontekstā un tiek lēsts, ka no 2015. gada jūlija līdz 2016. gada decembrim tika pārvietots pusmiljons cilvēku; pieņem zināšanai, ka vietējie prokurori sistemātiski ir atteikušies uzsākt izmeklēšanu par slepkavību ziņojumiem un par to, ka neatkarīgiem novērotājiem tika liegta piekļuve teritorijai; atgādina par Turcijas valdības atbildību par visu tās iedzīvotāju aizsardzību, neatkarīgi no viņu kultūras vai reliģiskās izcelsmes un ticības; nosoda plašo ekspropriācijas praksi, tostarp pašvaldībām un arī baznīcām piederošu īpašumu atsavināšanu, kas ir reliģisko minoritāšu tiesību pārkāpums; pauž pārliecību, ka tikai politiski taisnīga kurdu jautājuma atrisināšana var panākt ilgtspējīgu stabilitāti un labklājību šajā teritorijā un visā Turcijā, un tāpēc aicina abas puses atgriezties pie sarunu galda; norāda, ka vairāki likumi, tostarp 2016. gadā pieņemtais Likums Nr. 6722 par drošības spēku, kas piedalās cīņā pret teroristiskām organizācijām, tiesisko aizsardzību, ir radījuši „sistemātiskas nesodāmības” atmosfēru attiecībā uz drošības spēkiem;

14.  pauž nosodījumu par Turcijas parlamenta lēmumu antikonstitucionālā kārtā atcelt 154 parlamenta deputātu, tostarp 55 no 59 HDP parlamenta deputātiem, imunitāti, paverot ceļu opozīcijas politiķu arestēšanai un nopietni kaitējot parlamenta kā demokrātiskas institūcijas tēlam; uzsver, ka Turcijas Lielajai nacionālajai asamblejai vajadzētu būt centrālajai institūcijai Turcijas demokrātiskajā sistēmā un vienlīdzīgi pārstāvēt visus pilsoņus; pauž nožēlu par augsto vēlēšanu slieksni;

15.  pauž bažas, ka pret tiesnešiem un prokuroriem joprojām tiek izdarīts spēcīgs politiskais spiediens un ka tik liels skaits kā 4000, kas ir gandrīz ceturtā daļa visu tiesnešu un prokuroru, ir atlaisti no darba vai arestēti un dažos gadījumos viņu īpašumi konfiscēti; aicina Turciju atjaunot un īstenot visas juridiskās garantijas, lai nodrošinātu tiesu varas pilnīgas neatkarības ievērošanu, tostarp ar grozījumiem Tiesnešu un prokuroru augstās padomes (HSYK) likumā, lai samazinātu izpildvaras ietekmi uz šo padomi; pauž īpašas bažas, ka krimināllietu miertiesnešu institūcija, kuru 2014. gada jūnijā izveidoja toreizējā valdība, šķiet, ir pārvērsta par iebiedēšanas instrumentu opozīcijas apspiešanai un plašai sabiedrībai pieejamās informācijas kontrolēšanai;

16.  pauž nopietnas bažas par to, ka netiek ievērota reliģijas brīvība, par diskrimināciju, kas vērsta pret reliģiskām minoritātēm, tostarp kristiešiem un alevītiem, un vardarbību reliģisku iemeslu dēļ, tostarp mutiskiem un fiziskiem uzbrukumiem, stigmatizāciju un sociālo spiedienu skolās, un problēmām attiecībā uz legālu kulta vietas izveidošanu; aicina Turcijas iestādes veicināt pozitīvas un efektīvas reformas tādā jomā kā domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība, ļaujot reliģiskām kopienām iegūt juridiskas personas statusu, ļaujot labdarības fondiem izvēlēt savus pārvaldes orgānus, novēršot visus ierobežojumus garīdznieku mācībām, iecelšanai un pēctecībai, izpildot attiecīgos Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus un Venēcijas komisijas ieteikumus, kā arī izskaužot jebkādu diskrimināciju vai šķēršļus, kas pamatoti uz reliģiju; aicina Turciju ņemt vērā ekumēniskā patriarha īpašo būtību un nozīmi, kā arī atzīt tā juridiskas personas statusu; atkārtoti norāda, ka ir jāatļauj Halki semināra atkalatvēršana un jānovērš visi šķēršļi tā pienācīgai darbībai; pauž bažas par to, ka nesen tika konfiscētas baznīcas Dijarbakiras reģionā; mudina valdību tās atdot atpakaļ to likumīgajiem īpašniekiem; mudina Turcijas iestādes nopietni izskaust visas antisemītisma izpausmes sabiedrībā;

17.  aicina Turciju aizsargāt visneaizsargātāko iedzīvotāju grupu un minoritāšu tiesības; pauž nožēlu, ka LGBTI gājieni Ankarā un Stambulā tika aizliegti trešo gadu pēc kārtas un saskārās ar apspiešanu un vardarbību no policijas puses; pauž nopietnas bažas par dzimuma vardarbību, diskrimināciju, pret minoritātēm vērstiem naidīgiem izteikumiem, naida noziegumiem, kā arī LGBTI cilvēktiesību pārkāpumiem; aicina Turciju veikt attiecīgus pasākumus, lai novērstu pret minoritātēm vērstus naidīgus izteikumus vai naida noziegumus un sodītu par tiem; aicina Turciju saskaņot valsts tiesību aktus ar Eiropas Padomes Stambulas konvenciju, kuru tā ratificēja 2014. gadā; atzinīgi vērtē valdības nacionālo stratēģiju un rīcības plānu romiem un aicina Turcijas valdību sākt stratēģijas īstenošanu un izveidot uzraudzības un novērtēšanas mehānismu; mudina iestādes novērst būtiskos šķēršļus romu sociālajai integrācijai; aicina Turciju nodrošināt pilnīgu vienlīdzību visiem pilsoņiem un risināt problēmas, ar kurām saskaras minoritāšu pārstāvji, jo īpaši attiecībā uz izglītību un īpašumtiesībām; norāda, ka atbilstīgi Kopenhāgenas kritērijiem būtu jāparedz arī minoritāšu tiesības saņemt izglītību dzimtajā valodā valsts skolās; atgādina, cik svarīgi ir īstenot Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūciju par Imbrosu un Tenedosu, un aicina Turciju palīdzēt repatriēties minoritāšu ģimenēm, kuras vēlas atgriezties uz šīm salām; atzinīgi vērtē grieķu minoritātes skolas atvēršanu Imbrosas salā, kas ir pozitīvs solis;

18.  aicina Turcijas valdību ievērot un pilnībā pildīt juridiskās saistības, kuras tā ir uzņēmusies attiecībā uz kultūras mantojuma aizsardzību, un jo īpaši godprātīgi veikt to grieķu, armēņu, asīriešu un citu kultūru atstātā mantojuma integrētu uzskaiti, kas tika iznīcināts vai izpostīts pagājušajā gadsimtā; aicina Turciju ratificēt 2005. gada UNESCO Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu; aicina Turciju sadarboties ar attiecīgajām starptautiskajām organizācijām, jo īpaši Eiropas Padomi, lai novērstu un izskaustu nelikumīgu kontrabandu un kultūras mantojuma tīšu iznīcināšanu;

19.  atzinīgi vērtē atsevišķu to dalībvalstu darbību, kuras ir paātrinājušas patvēruma procedūras Turcijas pilsoņiem kuri tiek vajāti saskaņā ar ārkārtas dekrētiem;

ES un Turcijas attiecības

20.  aicina padziļināt ES un Turcijas attiecības svarīgākajās kopīgu interešu jomās, piemēram, terorisma apkarošanā, migrācijā, enerģētikā, ekonomikā un tirdzniecībā, un atgādina, ka būtu jāsaglabā un jāveicina dialogs un sadarbība; uzskata, ka ES un Turcijas sadarbība šajās jomās ir ieguldījums gan Turcijas, gan ES stabilitātē un labklājībā, ja vien šīs sadarbības pamatā ir visu pušu saistību ievērošana pamattiesību un pamatbrīvību jomā; uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības locekļu sadarbībai ir būtiska nozīme, un mudina padarīt intensīvākus šos kontaktus;

21.  aicina Turciju vēl vairāk saskaņot tās ārpolitiku ar ES ārpolitiku; aicina ciešāk sadarboties, kā arī ES un Turcijas starpā koordinēt izaicinājumus ārpolitikas jomā; uzskata, ka, skatot katru attiecīgu gadījumu atsevišķi, Turcijas ārlietu ministrs būtu jāaicina apmeklēt Ārlietu padomes sanāksmes; iesaka Padomei steidzami uzaicināt Turcijas valdību uz samitu, lai apspriestu ES un Turcijas attiecības;

22.  uzskata, ka tirdzniecības attiecību stiprināšana varētu radīt konkrētus ieguvumus Turcijas un ES dalībvalstu iedzīvotājiem, un tādēļ, ņemot vērā pašreizējās muitas savienības nepilnības, atbalsta Komisijas priekšlikumu uzsākt sarunas par muitas savienības modernizēšanu; atgādina, ka ES ir Turcijas galvenā tirdzniecības partnere un ka divas trešdaļas no ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem (ĀTI) Turcijā nodrošina ES dalībvalstis; uzsver, ka Turcijai ir liela ekonomiskā nozīme kā ES izaugsmes tirgum; uzskata, ka sociālo partneru iesaistīšanās sarunā ir izšķiroša; aicina Komisiju modernizētajā muitas savienībā starp Turciju un ES iekļaut klauzulu par cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, paredzot, ka cilvēktiesības un pamatbrīvības ir būtiski nosacījumi; uzsver, ka muitas savienība var pilnīgi sasniegt savu potenciālu tikai tad, kad Turcija pilnīgi īstenos Papildu protokolu attiecībā uz visām dalībvalstīm; ņem vērā Komisijas secinājumu, ka turpmāku tirdzniecības ar ES integrāciju stimulētu tas, ja Turcijas izskaustu kavēkļus muitas savienības darbībai;

23.  atzīmē, ka Turcijas iedzīvotājiem, jo īpaši uzņēmējiem un turku izcelsmes cilvēku ES, ir būtiski svarīga vīzu režīma liberalizācija, un tā uzlabos cilvēku savstarpējos kontaktus; mudina Turcijas valdību izpildīt pēdējos atlikušos kritērijus, kas noteikti vīzu režīma liberalizācijas ceļvedī; uzsver, ka tās pretterorisma tiesību aktu pārskatīšana ir būtisks nosacījums, lai nodrošinātu pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu, un ka vīzu režīma liberalizāciju būs iespējama tikai tad, kad visi kritēriji būs izpildīti;

24.  uzsver, ka cīņa pret korupciju ir nozīmīga, un atgādina par Komisijas secinājumiem, ka korupcija turpina dominēt daudzās jomās un aizvien ir nopietna problēma; pauž bažas par to, ka izmeklēšana, kriminālvajāšana un notiesājošu spriedumu pieņemšana augsta līmeņa korupcijas lietās joprojām ir vājā līmenī;

25.  aicina Komisiju, 2017. gadā veicot Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta (IPA) līdzekļu vidusposma pārskatu, ņemt vērā pēdējos notikumus Turcijā un pārtraukt pirmspievienošanās līdzekļu izmantošanu, ja tiek apturētas pievienošanās sarunas; aicina Komisiju šāda scenārija gadījumā izmantot šos līdzekļus, lai atbalstītu Turcijas pilsonisko sabiedrību un bēgļus Turcijā tiešā veidā un vairāk ieguldītu cilvēku apmaiņas programmās, piemēram, Erasmus+, kas paredzēta studentiem, akadēmiskajām aprindām un žurnālistiem;

26.  pauž visdziļāko nosodījumu visiem Turcijā izdarītajiem terora aktiem un stingri atbalsta Turcijas iedzīvotājus mūsu kopīgajā cīņā pret terorismu; norāda uz ES dalībvalstu un Turcijas divpusējām attiecībām pretterorisma sadarbības jomā attiecībā uz „ārvalstu kaujiniekiem”; uzsver, ka efektīvai terorisma apkarošanai izšķirīgi svarīga ir ciešāka sadarbība starp Eiropolu un Turcijas tiesībaizsardzības iestādēm; atkārto, ka tā nosoda Kurdistānas strādnieku partijas (KSP), kura kopš 2002. gada ir iekļauta ES teroristisko organizāciju sarakstā, atgriešanos pie vardarbības, un mudina to nolikt ieročus un savas gribas paušanai izmantot miermīlīgus līdzekļus; uzsver, ka kurdu jautājuma miermīlīgs risinājums ir arī nepieciešams Turcijas demokrātiskai nākotnei un to sasniegs tikai tad, ja iesaistīsies visas puses un demokrātiskie spēki; aicina atsākt sarunas ar mērķi sasniegt visaptverošu un ilgtspējīgu risinājumu kurdu jautājumam; aicina dalībvalstis īstenot tiesību aktus, ar kuriem tiek aizliegta to organizāciju zīmju un simbolu izmantošana, kuras ir iekļautas teroristisko organizāciju ES sarakstā;

27.  pauž nožēlu par Turcijas valdības lēmumu neļaut Vācijas Budestāga deputātiem apmeklēt Vācijas bruņotos spēkus Indžirlikā, kas nozīmē, ka tagad tie tiks pārcelti uz valsti, kura nav NATO dalībniece, kas ir liels solis atpakaļ efektīvai sadarbībai starp NATO sabiedrotajiem cīņā pret terorismu;

28.  atzinīgi vērtē Turcijas valdības un vietējo NVO iesaistīšanos un iedzīvotāju viesmīlību, kas parādīta, izmitinot aptuveni 3 miljonus bēgļu; norāda uz ES un Turcijas paziņojumu par migrāciju un mudina dalībvalstis sākt brīvprātīgās pārmitināšanas programmas īstenošanu attiecībā uz visneaizsargātākajiem Turcijā mītošajiem bēgļiem; aicina Komisiju nodrošināt ilgtermiņa ieguldījumus gan bēgļiem, gan arī viņu uzņēmēju kopienām Turcijā, kā arī atbilstošu līdzekļu izlietojumu; mudina Turcijas valdību piešķirt darba atļaujas un piekļuvi veselības aprūpei visiem Sīrijas bēgļiem un nodrošināt piekļuvi izglītībai sīriešu bērniem; aicina Ankaru un ES turpināt koordinētu patrulēšanu Egejas jūrā, pastiprināt centienus apkarot migrantu kontrabandu un pilnībā un efektīvi īstenot ES un Turcijas atpakaļuzņemšanas nolīgumu un divpusējos atpakaļuzņemšanas nolīgumus, kas parakstīti ar Bulgāriju un Grieķiju;

29.  pauž stingru nosodījumu par prezidenta R. Erdogana izteikumiem, kuros daži ES vadītāji tika apvainoti „nacistu prakses piekopšanā” un to pilsoņi nodēvēti par „nacistiem”; norāda, ka šādu nepamatotu paziņojumu turpināšana degradē Turcijas kā politiskā partnera uzticamību un ka tās iekšējo konfliktu „eksportēšana” rada draudus mierīgai līdzāspastāvēšanai šo dalībvalstu sabiedrībā, kur ir ievērojama Turcijas izcelsmes kopiena; uzsver, ka Turcijas valdībai ir jāatturas no sistemātiskiem centieniem mobilizēt pašai saviem mērķiem dalībvalstīs dzīvojošo turku diasporu; ar bažām norāda uz ziņojumiem par iespējamu spiedienu, kas tiek izdarīts uz turku diasporas pārstāvjiem dalībvalstīs, un pauž nosodījumu Turcijas iestādēm par ārvalstīs dzīvojošu dubultpilsoņu novērošanu; pauž bažas par neskaitāmu pasu atsaukšanu, padarot personas par bezvalstniekiem, pārkāpjot ANO 1954. gada Konvenciju par bezvalstnieku statusu un 1961. gada Konvenciju par bezvalstnieku skaita samazināšanu, un par saņemtajām ziņām, ka Turcijas konsulāti atteic pakalpojumus daudziem tās pilsoņiem;

30.  atgādina par to, cik svarīgas ir labas kaimiņattiecības; šajā saistībā aicina Turciju vairāk censties atrisināt vēl neatrisinātos divpusējos jautājumus, tostarp nenokārtotās tiesiskās saistības un neatrisinātos strīdus ar tuvākajām kaimiņvalstīm par zemes un jūras robežām un gaisa telpu saskaņā ar ANO Statūtiem un starptautiskajām tiesībām; aicina Turcijas valdību parakstīt un ratificēt Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS); mudina Turcijas valdību izbeigt atkārtotos pārkāpumus attiecībā uz Grieķijas gaisa telpu un teritoriālajiem ūdeņiem un ievērot visu tās kaimiņvalstu teritoriālo integritāti un suverenitāti; pauž nožēlu par to, ka vēl joprojām nav atsaukti casus belli draudi, ko Turcijas Lielā nacionālā asambleja pasludināja attiecībā uz Grieķiju;

31.  aicina Turciju un Armēniju strādāt pie to savstarpējo attiecību normalizēšanas; uzsver, ka Turcijas un Armēnijas robežas atvēršana var palīdzēt uzlabot attiecības, jo īpaši atsaucoties uz pārrobežu sadarbību un ekonomisko integrāciju;

32.  aicina Turcijas valdību apturēt tās plānus būvēt Akuju kodolspēkstaciju; norāda, ka objektam paredzēts atrasties reģionā, kur bieži notiek spēcīgas zemestrīces, un tāpēc tas būtiski apdraudētu ne tikai Turciju, bet arī visu Vidusjūras reģionu; šajā saistībā pieprasa Turcijas valdībai pievienoties Espo konvencijai, kas pusēm uzliek saistības citai citu informēt un apspriesties par plānotiem lieliem projektiem, kam, ļoti iespējams, varētu būt ievērojama nelabvēlīga pārrobežu ietekme uz vidi; tāpēc lūdz Turcijas valdību iesaistīt kaimiņvalstu, piemēram, Grieķijas un Kipras, valdības turpmākā Akuju projekta attīstībā vai vismaz apspriesties ar tām;

33.  uzsver, ka Kipras problēmas atrisināšana pozitīvi ietekmētu visu reģionu, pirmkārt un galvenokārt nodrošinot ieguvumus Kipras grieķiem un Kipras turkiem; atzinīgi vērtē 2014. gada 11. februāra kopīgo deklarāciju kā pamatu noregulējumam un uzteic Kipras grieķu un Kipras turku kopienu līderus par to, ka panākts ievērojams progress atkalapvienošanās sarunās; atzinīgi vērtē abu vadītāju vienošanos par virkni uzticības veidošanas pasākumu un mudina īstenot visus pasākumus, par kuriem panākta vienošanās; atzinīgi vērtē apmainīšanos ar vēlamajām kartēm, kurai līdz šim nebija precedentu, un pirmo Kipras konferenci, kas tika rīkota Ženēvā kopā ar garantu varām un piedaloties ES, un atbalsta tās turpināšanu ar mērķi sasniegt savstarpēji pieņemamu vienošanos par nodaļu, kas veltīta drošībai un garantijām; atbalsta godīgu, visaptverošu un dzīvotspējīgu noregulējumu, kura pamatā ir divu kopienu, divu zonu federācijas izveide ar vienotu starptautiskas juridiskas personas statusu, vienotu suverenitāti un vienotu pilsonību, kurai raksturīga politiska līdzvērtība abās kopienās, saskaņā ar ANO Drošības padomes rezolūcijām, starptautiskajām tiesībām, ES acquis, un ievērojot principus, uz kuriem ir veidota Savienība; atzinīgi vērtē pušu ciešāku iesaistīšanos Kipras problēmas noregulēšanā; cer, ka Turcija aktīvi atbalstīs ātru un veiksmīgu sarunu noslēgumu, un atkārto, ka Turcijas apņēmībai un ieguldījumam visaptveroša noregulējuma panākšanā joprojām ir izšķiroša nozīme; aicina visas iesaistītās puses aktīvi atbalstīt sarunu procesu, sekmēt pozitīvu iznākumu un izmantot pašlaik pavērušās iespējas; mudina Komisiju izmantot visus tās resursus, lai pilnībā atbalstītu sekmīgu atkalapvienošanas procesa pabeigšanu;

34.  atkārtoti aicina Turciju sākt izvest tās bruņotos spēkus no Kipras, nodot nodalīto Famagustas sektoru ANO saskaņā ar ANO Drošības padomes (ANO DP) Rezolūciju 550 (1984. gads un atturēties no darbības, kas izmaina demogrāfisko līdzsvaru salā, izmantojot savu politiku saistībā ar nelikumīgu apmetņu veidošanu; norāda, ka ir nepieciešams iepriekš labi sagatavot ES acquis īstenošanu turpmāk topošajā Kipras turku federālajā zemē (pavalstī), pirms stāsies spēkā izlīguma nolīgums; šajā saistībā atzīst, ka ir svarīgi nepārtraukt darbu, ko veic divu kopienu ad hoc komiteja jautājumos par sagatavošanos ES; uzteic Pazudušo personu komitejas — CMP, kura meklē gan pazudušos Kipras turkus, gan Kipras grieķus — svarīgo darbu un atzinīgi vērtē to, ka tika piešķirta labāka piekļuve attiecīgajiem objektiem, tostarp militārām zonām; aicina Turciju palīdzēt CMP, nodrošinot militāro arhīvu informāciju; aicina īpaši ņemt vērā CMP veikto darbu un šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka ir iecelts Eiropas Parlamenta pastāvīgais referents jautājumos par bez vēsts pazudušām personām;

35.  atzīst Kipras Republikas likumīgās tiesības slēgt divpusējus nolīgumus par tās ekskluzīvo ekonomikas zonu; atkārtoti aicina Turciju ievērot visu dalībvalstu suverēnās tiesības, tostarp tiesības, kas attiecas uz dabas resursu izpēti un izmantošanu saskaņā ar ES acquis un starptautiskajiem tiesību aktiem; mudina Turciju iesaistīties strīdu mierīgā izšķiršanā un atturēties paust jebkādus draudus vai īstenot rīcību, kas arētu negatīvi ietekmēt labas kaimiņattiecības;

36.  pauž ciešu pārliecību, ka vienīgi ar ticamu politisku risinājumu varēs nodrošināt stabilitāti Sīrijā un izšķiroši sakaut ISIL/Da’esh un citus ANO sarakstā iekļautus teroristu grupējumus Sīrijā; atkārtoti apstiprina, ka primāri svarīgs ir ANO virzīts Ženēvas process; atzīst Astanas sanāksmēs īstenotos centienus atkārtoti noteikt pilnīgu karadarbības pārtraukšanu un izveidot trīspusēju mehānismu, lai novērotu un nodrošinātu pilnīgu pamiera ievērošanu; mudina visus garantiju devējus, tostarp Turciju, pildīt savas saistības nodrošināt pamiera pilnīgu ievērošanu un panākt progresu attiecībā uz pilnīgi netraucētas humānās palīdzības piekļuves nodrošināšanas visā valstī, aplenkumu izbeigšanu un visu patvaļīgi aizturēto personu, jo īpaši sieviešu un bērnu, atbrīvošanu saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2268; atkārtoti aicina Turciju pilnīgi ievērot visu tās kaimiņvalstu suverenitāti un teritoriālo integritāti;

37.  aicina iztulkot šo rezolūciju turku valodā;

o
o   o

38.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un dalībvalstīm.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0450.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0423.
(3) OV C 285, 5.8.2016., 11. lpp.
(4) OV C 328, 6.9.2016., 2. lpp.
(5) OV L 51, 26.2.2008., 4. lpp.


Īpašas komitejas terorisma jautājumos izveide, tās kompetence, skaitliskais sastāvs un pilnvaru termiņš.
PDF 331kWORD 54k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 6. jūlija lēmums par īpašas komitejas izveidi terorisma jautājumos, tās kompetenci, skaitlisko sastāvu un pilnvaru termiņu (2017/2758(RSO))
P8_TA(2017)0307B8-0477/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Priekšsēdētāju konferences lēmuma priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 197. pantu,

A.  tā kā Eiropas Savienībai ir skaidri noteikta kompetence nodrošināt augstu drošības līmeni, kā noteikts LESD 67. pantā, un valsts iestāžu kompetencē ir cīņa pret terorismu, kā noteikts LESD 73. pantā; turklāt ir plašāki pienākumi attiecībā uz pārrobežu sadarbību, kā teikts LESD V sadaļā par policijas un tiesu iestāžu sadarbību saistībā ar Eiropas Savienības iekšējo drošību;

B.  tā kā ar šīs īpašās komitejas izveidi būtu gala rezultātā jāatrisina praktiskās un likumdošanas nepilnības cīņā pret terorismu visā Eiropas Savienībā un ar starptautiskajiem partneriem un iesaistītajām personām, īpaši koncentrējoties uz sadarbību un informācijas apmaiņu;

C.  tā kā trūkumu un nepilnību risināšana dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu sadarbībā un informācijas apmaiņa starp tām, kā arī Eiropas informācijas apmaiņas datubāzu sadarbspēja ir ārkārtīgi svarīgi aspekti, lai nodrošinātu labu Šengenas zonas darbību un aizsargātu ES ārējās robežas, un tam būtu jāveido īpašās komitejas mandāta pamats;

D.  tā kā pamattiesību ievērošana ir būtisks elements veiksmīgā terorisma novēršanas politikā,

1.  nolemj izveidot īpašu komiteju terorisma jautājumos, kurai ir uzticēti šādi stingri noteikti pienākumi:

   a) izskatīt, analizēt un objektīvi novērtēt faktus, ko sniegušas dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādes, kompetentās ES aģentūras un atzīti eksperti, kā arī terorisma apdraudējuma apmēru Eiropā, un ierosināt atbilstošus pasākumus, lai ļautu Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm palīdzēt novērst, izmeklēt un veikt kriminālvajāšanu par noziegumiem, kas saistīti ar terorismu;
   b) konstatēt un objektīvi, piemērojot pieeju par pamatošanos uz pierādījumiem, analizēt iespējamās kļūdas un nepareizu darbību, kā dēļ varēja notikt nesenie teroristu uzbrukumi dažādās dalībvalstīs, jo īpaši vācot, apkopojot un analizējot visu dalībvalstu izlūkdienestiem vai tiesībaizsardzības un tiesu iestādēm pieejamo informāciju par pārkāpējiem, pirms tie izdara teroristisku nodarījumu;
   c) pārbaudīt un izvērtēt, kā tiek īstenoti spēkā esošie pasākumi un instrumenti ārējo robežu pārvaldības jomā, tostarp izvērtējot ārējo robežpārbaužu nepareizu darbību, kā rezultātā personas varēja iebraukt Eiropā ar viltotiem dokumentiem, un izvērtēt iemeslus, kāpēc dažas dalībvalstis nav pilnībā izpildījušas savus pienākumus, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1987/2006(1) (Šengenas Informācijas sistēmas regula); vākt un analizēt informāciju par iespējamiem trūkumiem dalībvalstu un Komisijas rīcībā, nodrošinot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/399(2) (Šengenas Robežu kodekss) saistīto noteikumu pilnīgu īstenošanu, un ierosināt atbilstošus pasākumus konstatēto nepilnību novēršanai;
   d) konstatēt trūkumus saistībā ar tiesu, tiesībaizsardzības un izlūkošanas informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm; izmeklēt jo īpaši iespējamas plaši izplatītas nepilnības datu vākšanā, analizēšanā un informācijas paziņošanā, kas varētu palīdzēt novērst uzbrukumus, jo īpaši:
   analizējot un novērtējot tādu ES datubāzu darbību kā Šengenas Informācijas sistēma (SIS), Vīzu informācijas sistēma (VIS), kopējais Eiropas Informācijas apmaiņas modelis (EIXM), un iespējamās nepilnības, dalībvalstīm īstenojot spēkā esošos tiesību instrumentus, piemēram, Padomes Lēmumu 2008/615/TI(3) vai Padomes Pamatlēmumu 2006/960/TI(4); analizējot jo īpaši cēloņus, kāpēc dažas dalībvalstis nepapildināja šīs datubāzes ar informāciju, īpaši attiecībā uz to pienākumiem, kas noteikti Šengenas Informācijas sistēmas regulā un Padomes Lēmumā 2007/533/TI(5);
   analizējot varbūtību, ka dalībvalstis nav izpildījušas Padomes Lēmuma 2005/671/TI(6) 2. panta 3. punktā noteikto pienākumu, kas paredz, ka Eiropolam un Eurojust nosūta vismaz minētā panta 4. un 5. punktā noteikto informāciju, kuru attiecīgā iestāde savākusi;
   vācot un analizējot informāciju par to, kā dalībvalstu iestādes ievēro Pamatlēmuma 2006/960/TI 3. un 7. pantā noteikto pienākumu, proti, nodrošināt, ka kompetentās tiesībaizsardzības iestādes sniedz citu dalībvalstu kompetentajām tiesībaizsardzības iestādēm attiecīgo informāciju un izlūkdatus gadījumos, kad ir faktiski iemesli uzskatīt, ka informācija un izlūkdati varētu palīdzēt atklāt, novērst vai izmeklēt Pamatlēmuma 2002/584/TI(7)2. panta 2. punktā minētos nodarījumus;
   pārbaudot, vai Eiropols ir pilnībā izpildījis paziņošanas pienākumu, kurš noteikts 17. pantā Padomes Lēmumā 2009/371/TI(8), kas atcelts ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/794(9);
   pārbaudot, vai dalībvalstu valsts vienības ir pilnībā izpildījušas pienākumu, kas noteikts 8. panta 4. punkta a) apakšpunktā Lēmumā 2009/371/TI, kas atcelts ar Regulu (ES) 2016/794, pēc savas iniciatīvas sniedzot Eiropolam informāciju un izlūkdatus, kas vajadzīgi tā pienākumu veikšanai;
   izmeklējot iespējamos trūkumus informācijas apmaiņā starp ES aģentūrām, kā arī tiesiskos līdzekļus un šo aģentūru vajadzību pēc piekļuves Šengenas informācijas sistēmai un citām attiecīgām ES informācijas sistēmām;
   novērtējot pašreizējo neoficiālo sadarbību starp dalībvalstu izlūkošanas dienestiem un izvērtējot efektivitāti informācijas apmaiņas un praktiskās sadarbības ziņā;
   izskatot Eiropas Savienības attiecības ar trešām valstīm un starptautiskām struktūrām cīņā pret terorismu, tostarp pastāvošo starptautisko sadarbību un instrumentus cīņā pret terorismu, arī paraugprakses apmaiņu, un pašreizējā informācijas apmaiņas līmeņa efektivitāti;
   e) izvērtēt, kā ES terorisma apkarošanas tiesību akti un to īstenošana ietekmē pamattiesības;
   f) izvērtēt, cik pieejami un efektīvi ir visi resursi, kas piešķirti kompetentajām iestādēm, kuras ir iesaistītas cīņā pret terorismu (policija, armija, tiesas, budžets, izlūkošana, novērošana, informācija, IT utt.) dalībvalstīs un ES līmenī; analizēt iespējamos trūkumus policijas sadarbībā un šķēršļus praktiskai pārrobežu tiesībaizsardzības sadarbībai izmeklēšanas jomā saistībā ar cīņu pret terorismu, konstatējot tehniskus, strukturālus un juridiskus ierobežojumus attiecībā uz izmeklēšanas spējām;
   g) izmeklēt trūkumus tiesu sistēmās un tiesu iestāžu sadarbībā ES līmenī, kā arī sadarbībā pārrobežu izmeklēšanās, jo īpaši izmantojot Eurojust, Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu, kopējās izmeklēšanas grupas, kā arī Eiropas apcietināšanas orderi un Eiropas izmeklēšanas rīkojumu; konstatēt tehniskus, strukturālus un juridiskus ierobežojumus attiecībā uz izmeklēšanas un kriminālvajāšanas spējām;
   h) izskatīt pašreizējo paraugprakses apmaiņu un sadarbību starp valstu iestādēm un attiecīgajām ES struktūrām saistībā ar viegli pieejamu mērķu, tostarp tranzīta zonu, aizsardzību, piemēram, lidostu un dzelzceļa staciju, kā arī kritiskās infrastruktūras aizsardzību, kā paredzēts Padomes Direktīvā 2008/114/EK(10),
   i) izpētīt pašreizējos mehānismus, kuri ir pieejami terorismā cietušajiem, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2012/29/ES(11), identificējot pastāvošo paraugpraksi, ar kuru būtu jāapmainās;
   j) vākt informāciju un analizēt radikalizācijas procesu un to radikalizācijas novēršanas programmu efektivitāti, kas ir izstrādātas ierobežotā skaitā dalībvalstu; konstatēt paraugpraksi, ar kuru būtu jāapmainās, un pārliecināties, vai dalībvalstis ir veikušas attiecīgus pasākumus šajā sakarā;
   k) izvērtēt to, cik efektīva ir dalībvalstu sadarbība, kā arī sadarbība starp kompetentajām iestādēm, atbildīgajiem subjektiem un tiesībaizsardzības iestādēm cīņā pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK(12), un apmainīties ar viedokļiem ar attiecīgajiem dalībniekiem banku nozarē un krāpšanas gadījumu izmeklēšanas un tiesībaizsardzības iestādēm, lai konstatētu jaunus terorisma finansēšanas veidus, tostarp tās saiknes ar organizēto noziedzību;
   l) sniegt jebkādus ieteikumus, ko tā uzskata par vajadzīgiem visos iepriekš minētajos jautājumos, un šiem nolūkiem izveidot vajadzīgos kontaktus, doties vizītēs un organizēt uzklausīšanas ar Eiropas Savienības iestādēm un attiecīgajām aģentūrām, kā arī starptautiskām un valsts iestādēm, dalībvalstu un trešo valstu parlamentiem un valdībām, un ierēdņiem, kuri ir iesaistīti ikdienas cīņā pret terorismu, piemēram, tiesībaizsardzības iestādēs, policijas iestādēs, izlūkdienestos, tiesnešiem un maģistrātiem, kā arī zinātnieku aprindu, uzņēmumu un pilsoniskās sabiedrības, tostarp cietušo organizāciju, pārstāvjiem;

2.  uzsver, ka kompetentajām pastāvīgajām komitejas jāveic turpmāki pasākumi saistībā ar visiem īpašās komitejas ieteikumiem;

3.  nolemj, ka Parlamenta to pastāvīgo komiteju pilnvaras, personāls un pieejamie resursi, kuras ir atbildīgas par jautājumiem saistībā ar tādu Savienības tiesību aktu pieņemšanu, uzraudzību un īstenošanu, kas attiecas uz īpašās komitejas atbildības jomu, nemainīsies;

4.  nolemj, ka tad, ja īpašās komitejas darbs ietvers klasificēta rakstura pierādījumu uzklausīšanu, liecības, kurās tiek izpausti personas dati vai noslēpumi, vai ietver viedokļu apmaiņu vai uzklausīšanas ar iestādēm un struktūrām par slepenu, konfidenciālu, klasificētu vai sensitīvu informāciju valsts drošības vai sabiedriskās drošības nolūkos, sanāksmēm būtu jānotiek aiz slēgtām durvīm; nolemj, ka lieciniekiem un ekspertiem būs tiesības sniegt paziņojumu vai liecību aiz slēgtām durvīm;

5.  nolemj, ka slepenus vai konfidenciālus dokumentus, ko īpašā komiteja ir saņēmusi, izskatīs saskaņā ar Reglamenta 210.a pantā izklāstīto procedūru, lai nodrošinātu, ka tikai komitejas priekšsēdētājam, referentam, ēnu referentiem, koordinatoriem un izraudzītiem ierēdņiem ir personīga piekļuve tiem, un ka šādu informāciju izmantos tikai nolūkā sagatavot īpašās komitejas starpposma un galīgos ziņojumu; nolemj, ka sanāksmes notiks telpās, kuras ir aprīkotas tā, lai neatļautas personas nevarētu noklausīties to norisi;

6.  nolemj, ka visiem deputātiem un ierēdņiem pirms piekļūšanas klasificētai informācijai vai tādu pierādījumu uzklausīšanas, kas rada risku kaitēt valsts drošībai vai sabiedriskajai drošībai, jāsaņem drošības pielaide saskaņā ar spēkā esošajiem iekšējiem noteikumiem un procedūrām;

7.  nolemj, ka īpašās komitejas iegūto informāciju izmantos vienīgi tās pienākumu izpildei un neizpaudīs trešām personām; nolemj, ka šādu informāciju nedrīkstēs publiskot, ja tajā ir slepena vai konfidenciāla rakstura materiāli vai personu vārdi;

8.  nolemj, ka īpašajā komitejā būs 30 locekļi;

9.  nolemj, ka īpašās komitejas pilnvaru laiks būs 12 mēneši, izņemot gadījumus, ja Parlaments minēto laikposmu pagarinās pirms tā beigām, un ka tās pilnvaru laiks sāksies no konstitutīvās sanāksmes datuma; nolemj, ka īpašā komiteja iesniegs Parlamentam vidusposma ziņojumu un galīgo ziņojumu, kuros būs faktoloģiski konstatējumi un ieteikumi par veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām.

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1987/2006 (2006. gada 20. decembris) par otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmas (SIS II) izveidi, darbību un izmantošanu (OV L 381, 28.12.2006., 4. lpp.).
(2) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV L 77, 23.3.2016., 1. lpp.).
(3) Padomes Lēmums 2008/615/TI (2008. gada 23. jūnijs) par pārrobežu sadarbības pastiprināšanu, jo īpaši apkarojot terorismu un pārrobežu noziedzību (OV L 210, 6.8.2008., 1. lpp.).
(4) Padomes Pamatlēmums 2006/960/TI (2006. gada 18. decembris) par Eiropas Savienības dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu informācijas un izlūkdatu apmaiņas vienkāršošanu (OV L 386, 29.12.2006., 89. lpp.).
(5) Padomes Lēmums 2007/533/TI (2007. gada 12. jūnijs) par otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmas (SIS II) izveidi, darbību un izmantošanu (OV L 205, 7.8.2007., 63. lpp.)
(6) Padomes Lēmums 2005/671/TI (2005. gada 20. septembris) par informācijas apmaiņu un sadarbību attiecībā uz teroristu nodarījumiem (OV L 253, 29.9.2005., 22. lpp.).
(7) Padomes Pamatlēmums 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm — atsevišķu dalībvalstu paziņojumi par Pamatlēmuma pieņemšanu (OV L 190, 18.7.2002., 1. lpp.).
(8) Padomes Lēmums 2009/371/TI (2009. gada 6. aprīlis), ar ko izveido Eiropas Policijas biroju (Eiropolu) (OV L 121, 15.5.2009., 37. lpp.).
(9) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/794 (2016. gada 11. maijs) par Eiropas Savienības Aģentūru tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropolu) un ar kuru aizstāj un atceļ Padomes Lēmumus 2009/371/TI, 2009/934/TI, 2009/935/TI, 2009/936/TI un 2009/968/TI, (OV L 135, 24.5.2016., 53. lpp.).
(10) Padomes Direktīva 2008/114/EK (2008. gada 8. decembris) par to, lai apzinātu un noteiktu Eiropas Kritiskās infrastruktūras un novērtētu vajadzību uzlabot to aizsardzību (OV L 345, 23.12.2008., 75. lpp.).
(11) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/29/ES (2012. gada 25. oktobris), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.).
(12) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/60/EK (2005. gada 26. oktobris) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (OV L 309, 25.11.2005., 15. lpp.).


Nobela prēmijas laureāta Liu Xiaobo un Lee Ming-che lietas
PDF 325kWORD 51k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 6. jūlija rezolūcija par Nobela prēmijas laureāta Liu Xiaobo lietu un Lee Ming-che lietu (2017/2754(RSP))
P8_TA(2017)0308RC-B8-0459/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Ķīnā, jo īpaši 2010. gada 21. janvāra rezolūciju par cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā, jo īpaši Liu Xiaobao lietu(1), 2013. gada 14. marta rezolūciju par ES un Ķīnas attiecībām(2) un 2015. gada 12. marta rezolūciju par 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(3),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini 2017. gada 30. jūnija paziņojumu par Liu Xiaobo situāciju,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas dialoga par cilvēktiesībām 35. kārtu, kas norisinājās 2017. gada 22. un 23. jūnijā Briselē, un Cilvēktiesību apakškomitejas (DROI) priekšsēdētāja paziņojumu saistībā ar šo dialogu,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas samitu, kas notika 2017. gada 1. un 2. jūnijā Briselē,

–  ņemot vērā ES paziņojumu ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) 34. sesijā 2017. gada 14. martā,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) paziņojumu 2016. gada 9. decembrī — Starptautiskajā cilvēktiesību dienā,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas stratēģisko partnerību, kas tika uzsākta 2003. gadā, un Eiropas Komisijas un EĀDD 2016. gada 22. jūnija kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei "ES jaunās stratēģijas par attiecībām ar Ķīnu elementi",

–  ņemot vērā "Hartu 08" — vairāk nekā 350 Ķīnas politisko aktīvistu, akadēmiķu un cilvēktiesību aizstāvju sastādītu manifestu, kurā prasīta sociālās sistēmas, tiesu iestāžu un valdības reforma un kas tika publiskots 2008. gada 10. decembrī, dienā, kad Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai apritēja 60 gadi,

–  ņemot vērā1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā ievērojamais Ķīnas rakstnieks un cilvēktiesību aktīvists Liu Xiaobo pēdējo 30 gadu laikā oficiāli ticis ieslodzīts cietumos četras reizes; tā kā 2009. gadā Liu Xiaobo tika piespriests 11 gadus ilgs cietumsods par "kūdīšanu uz valsts varas gāšanu", jo viņš palīdzēta rakstīt manifestu, kas pazīstams ar nosaukumu "Harta 08"; tā kā Liu Xiaobo tiesvedībā tika izmantotas procedūras, kas liedza viņam būtu oficiāli pārstāvētam vai pārstāvēt sevi tiesvedībā un neļāva vairāk nekā divpadsmit valstu, tostarp vairāku dalībvalstu, diplomātiem, tesvedības laikā iekļūt tiesā;

B.  tā kā Liu Xiaobo sievai Liu Xia nekad nav bijusi izvirzīta apsūdzība, taču kopš viņas vīram 2010. gadā tika piešķirta Nobela Miera prēmija, viņa atrodas mājas arestā un kopš tā laika viņai liegta gandrīz jebkāda saskarsme ar cilvēkiem, izņemot pašus tuvākos ģimenes locekļus un draugus;

C.  tā kā 2010. gada 8. oktobrī Nobela komiteja piešķīra Nobela Miera prēmiju Liu Xiaobo par viņa ilgo un nevardarbīgo cīņu par galveno cilvēktiesību ievērošanu Ķīnā;

D.  tā kā nesen Liu Xiaobo tika pārvietotas no cietuma Ķīnas ziemeļaustrumu Liaoninas provincē uz slimnīcu provinces galvaspilsētā Šeņjanā, kur tiek ārstēta viņa smagā slimība, jo viņam konstatēts aknu vēzis vēlīnā stadijā;

E.  tā kā Ķīnas varas iestādes noraidīja Liu Xiaobo un viņa sievas lūgumus atļaut doties ārstēties ārpus Ķīnas vai pārvest viņu uz Pekinu;

F.  tā kā 2017. gada 29. jūnijā 154 Nobela prēmijas laureāti nāca klajā ar kopīgu vēstuli Ķīnas Tautas Republikas prezidentam, mudinot Ķīnas valdību atļaut Liu Xiaobo un viņa sievai Liu Xia doties uz ārvalstīm ārstēšanās nolūkā;

G.  tā kā pazīstamais taivāniešu demokrātijas aktīvists, kurš pazīstams ar iestāšanos par cilvēktiesībām sociālajos medijos, Lee Ming-che pazuda 2017. gada 19. martā pēc tam, kad bija šķērsojis robežu starp Makao un Džuhai Ķīnas Guanduanas provincē; tā kā preses konferencē Ķīnas Taivānas lietu birojs apstiprināja, ka attiecīgas iestādes ir aizturējušas Lee un veic izmeklēšanu saistībā ar aizdomām par viņa iesaistīšanos darbībās, kas apdraud valsts drošību;

H.  tā kā Ķīnas iestādes nav nākušas klajā ne ar vienu ticamu pierādījumu par smagajām apsūdzībām apsūdzībām, kas izvirzītas pret Lee Ming-Che; tā kā Lee Ming-Che aizturēts laikā, kad pasliktinās attiecības starp abām Taivānas šauruma pusēm; tā kā Lee Ming-Che aktīvi informēja draugus Ķīnā par demokrātisko politisko kultūru Taivānā, izmantojot interneta platformas, par kurām ir aizdomas, ka Ķīnas valdība tās uzraudzīja;

I.  tā kā pēdējos gados Ķīna ir pavirzījusies uz priekšu ekonomisko un sociālo tiesību ievērošanā, tādējādi demonstrējot, ka cilvēku tiesības uz iztiku ir tās prioritāte, taču kopš 2013. gada situācija cilvēktiesību jomā Ķīnā turpina pasliktināties: valdība aizvien naidīgāk vēršas pret miermīlīgu opozīciju, tiesiskumu, vārda brīvību un ticības brīvību, kā to pierāda nesenais gadījums, kad 2017. gada 18. maijā bīskaps Peter Shao Zhumin tika ar varu atstādināts no savas diocēzes Veņdžu;

J.  tā kā Ķīnas valdība ir pieņēmusi jaunus likumus, īpaši Valsts drošības likumu, Pretterorisma likumu, Kiberdrošības likumu un likumu par ārvalstu NVO pārvaldību, kas tie izmantoti, lai vērstos pret tiem, kas iesaistās sabiedriskā aktīvismā, un miermīlīgu valdības kritiku interpretētu kā draudus valsts drošībai, kā arī pastiprinātu cenzūru, indivīdu un sociālo grupu uzraudzību un kontrolu un aizturētu cilvēkus, kas iestājas par cilvēktiesībām un tiesiskumu;

K.  tā kā pagājušajā mēnesī Grieķijas valdība atteicās atbalstīt ES paziņojumu, kas bija jāiesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomē Ženēvā 2017. gada 15. jūnijā, paužot kritiku par vēršanos pret aktīvistiem un disidentiem Ķīnā; tā kā tā bija pirmā reize, kad ES neuzstājās ar savu paziņojumu augstākajā ANO struktūrvienībā;

L.  tā kā cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma veicināšanai un respektēšanai būtu jāpaliek ES un Ķīnas ilgtermiņa partnerības centrālajam aspektam saskaņā ar ES apņemšanos ievērot šīs vērtības ārējās attiecībās un Ķīnas pausto interesi pievienoties šīm svarīgajām vērtībām savā attīstībā un starptautiskajā sadarbībā,

1.  aicina Ķīnas valdību nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot 2010. gada Nobela Miera prēmijas laureāta Liu Xiaobo no apcietinājuma un viņa sievu Liu Xia no mājas aresta un ļaut Liu Xiaobo saņemt medicīnisko palīdzību, kur viņš vēlas;

2.  mudina Ķīnas varas iestādes atļaut neierobežotu piekļuvi Lui Xiaobo viņa ģimenes locekļiem, draugiem un juridiskajiem konsultantiem;

3.  aicina Ķīnas varas iestādes nekavējoties atbrīvot Lee Ming-che, jo nav ticamu pierādījumu saistībā ar viņa lietu, atklāt informāciju par precīzu viņa atrašanās vietu un tikmēr nodrošināt, ka Lee Ming-che ir aizsargāts pret spīdzināšanu un cita veida sliktu izturēšanos, ka viņam ir atļauts tikties ar ģimenes locekļiem un viņa izvēlētu advokātu un ka viņam ir pieejama pienācīga medicīniskā aprūpe;

4.  joprojām pauž dziļas bažas par to, ka Ķīnas valdība turpina apklusināt pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, tostarp cilvēktiesību aizstāvjus, aktīvistus un juristus;

5.  atgādina, ka ir svarīgi, lai ES norādītu uz cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā ikvienā politiskā un cilvēktiesību dialogā ar Ķīnas iestādēm, tādējādi ievērojot ES apņemšanos paust striktu, skaidru un vienotu nostāju attiecībā uz šo valsti, tostarp darīt to regulārajos un vairāk uz rezultātiem vērstajos cilvēktiesību dialogos; turklāt atgādina, ka, ņemot vērā Ķīnas pašreizējo reformu procesu un aizvien lielāko aktivitāti globālajā mērogā, tā ir izdarījusi izvēli iekļauties starptautiskajā cilvēktiesību sistēmā, parakstot vairākus starptautiskos cilvēktiesību līgumus; tādēļ aicina risināt dialogu ar Ķīnu tā, lai tiktu ņemtas vērā šīs saistības;

6.  mudina Ķīnu ratificēt Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām;

7.  pauž nožēlu, ka 2017. gada jūnijā ANO Cilvēktiesību padomē Ženēvā ES nenāca klajā ar paziņojumu par situāciju cilvēktiesību jomā Ķīnā; aicina visas ES dalībvalstis piekopt stingru, uz vērtībām balstītu pieeju Ķīnai un sagaida, ka tās vienpusēji neiesaistīsies iniciatīvās vai darbībās, kas var mazināt ES rīcības saskaņotību, efektivitāti un konsekvenci;

8.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ ES Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un Ķīnas Tautas Republikas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 305 E, 11.11.2010., 9. lpp.
(2) OV C 36, 29.1.2016., 126. lpp.
(3) OV C 316, 30.8.2016., 141. lpp.


Eritreja, jo īpaši Abune Antonios un Dawit Isaac lietas
PDF 352kWORD 57k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 6. jūlija rezolūcija par Eritreju, jo īpaši Abune Antonios un Dawit Isaak lietām (2017/2755(RSP))
P8_TA(2017)0309RC-B8-0464/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eritreju un jo īpaši 2011. gada 15. septembra rezolūciju par Eritreju: Dawit Isaak lieta(1) un 2016. gada 10. marta rezolūciju par stāvokli Eritrejā(2),

–  ņemot vērā ANO īpašās referentes par cilvēktiesību stāvokli Eritrejā 2017. gada 23. jūnija ziņojumu,

–  ņemot vērā ANO īpašās referentes par cilvēktiesību stāvokli Eritrejā 2017. gada 14. jūnija paziņojumu Cilvēktiesību padomes 35. sesijā,

–  ņemot vērā ANO Izmeklēšanas komisijas Eritrejas cilvēktiesību jautājumos 2016. gada 8. jūnija ziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 751 (1992), Nr. 1882 (2009), Nr. 1907 (2009), Nr. 2023 (2011), Nr. 2244 (2015) un Nr. 2317 (2016), kurās tika noteikts ieroču embargo pagarinājums līdz 2017. gada 15. novembrim,

–  ņemot vērā 2017. gada 4. maija kopīgo Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par jaunu impulsu Āfrikas un ES partnerībai,

–  ņemot vērā 2005. gadā pārskatīto ĀKK un ES partnerattiecību nolīgumu (“Kotonū nolīgums”), kuru Eritreja ir parakstījusi,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 1. marta Lēmumu 2010/127/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Eritreju(3), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmumu 2010/414/KĀDP(4) un ar Padomes 2012. gada 15. oktobra Lēmumu 2012/632/KĀDP(5),

–  ņemot vērā lietu Nr. 428/12 (2012), kas Dawit Isaak un citu politieslodzīto vārdā iesniegta Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijai,

–  ņemot vērā nobeiguma deklarāciju, kuru pieņēma 2017. gada 22. maijā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas 60. sesijā,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta 2015. gada ziņojumu par Eritrejas un Eiropas Savienības partnerību,

–  ņemot vērā 11. Eiropas Attīstības fonda ietvaros izstrādāto 2016. gada 3. februāra valsts indikatīvo programmu Eritrejai,

–  ņemot vērā Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem,

–  ņemot vērā 1997. gadā pieņemto Eritrejas konstitūciju, kas garantē pilsoniskās brīvības, tostarp reliģijas brīvību,

–  ņemot vērā 1981. gada Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Eritreja ir valsts, kurā rādītāji cilvēktiesību jomā ir vieni no sliktākajiem, jo katru dienu tiek pārkāptas cilvēktiesības un līdzšinējo gadu laikā nav panākti nekādi uzlabojumi; tā kā Eritrejas valdība ir sākusi plašu kampaņu ar mērķi saglabāt kontroli pār iedzīvotājiem un ierobežot pamatbrīvības, aizbildinoties ar to, ka ir jāaizsargā valsts integritāte;

B.  tā kā ANO Izmeklēšanas komisija Eritrejas cilvēktiesību jautājumos ir konstatējusi, ka pārkāpumus, kas ietver sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma, spīdzināšanu (tostarp seksuālu spīdzināšanu un seksuālu verdzību), valsts dienestu kā verdzības veidu, piespiedu darbu un politikas “šaut, lai nogalinātu” īstenošanu robežas tuvumā, var uzskatīt par noziegumiem pret cilvēci;

C.  tā kā 2001. gada septembrī Eritrejas iestādes apcietināja dučiem pilsoņu, kas bija atbalstījuši atklātu vēstuli, kurā pieprasītas demokrātiskas reformas; tā kā apcietinātajiem netika izvirzītas apsūdzības par noziegumiem un viņi netika tiesāti un tā kā lielākā daļa no viņiem joprojām atrodas apcietinājumā; tā kā, neraugoties uz cilvēktiesību aizstāvju grupu un starptautisko novērotāju daudzajiem atbrīvošanas lūgumiem, ir ziņots, ka vairāki no šiem aizturētajiem cilvēkiem cietumā ir miruši; tā kā tomēr 2016. gada 20. jūnijā Eritrejas ārlietu ministrs Osman Saleh nodēvēja apcietinātās personas par politieslodzītajiem, norādot, ka “viņi visi ir dzīvi” un ka viņi tiks tiesāti, “kad valdība to nolems”;

D.  tā kā Dawit Isaak, kuram ir Eritrejas un Zviedrijas dubultā pilsonība, 2001. gada 23. septembrī tika apcietināts pēc tam, kad Eritrejas valdība aizliedza privāto plašsaziņas līdzekļu darbību; tā kā pēdējās ziņas no viņa saņemtas 2005. gadā; tā kā Dawit Isaak ieslodzīšana ir kļuvusi par starptautisku simbolu cīņai par preses brīvību Eritrejā, ko nesen atzinusi neatkarīga starptautiska plašsaziņas līdzekļu darbinieku žūrija, piešķirot viņam 2017. gada UNESCO/Guillermo Cano Pasaules preses brīvības balvu, tādējādi atzīstot viņa drosmi, izturību un apņemšanos aizstāvēt vārda brīvību;

E.  tā kā Dawit Isaak ģimene kopš viņa pazušanas izjūt nepanesamas ciešanas un neskaidrību, nezinot gandrīz neko par to, kā viņam klājas, kur viņš atrodas vai kas viņu sagaida;

F.  tā kā 2001. gada septembra represijās 11 politiķi — visi bijušie valdošās Tautas frontes par demokrātiju un tiesiskumu (PFDJ) Centrālās padomes locekļi, tostarp bijušais ārlietu ministrs Petros Solomon ,— tika apcietināti pēc tam, kad viņu publicēja valdībai un prezidentam Isaias Afwerki adresētu atklātu vēstuli, kurā pauda prasību īstenot reformu un sākt demokrātisku dialogu; tā kā nākamajā nedēļā tika apcietināti 10 žurnālisti, tostarp D. Isaak;

G.  tā kā milzīgs skaits eritrejiešu ir apcietināti, minot dažādus nepamatotus iemeslus, piemēram, neatkarīga viedokļa paušanu, vai vispār bez pamatojuma un līdz ar to uz nenoteiktu laiku; tā kā aizturētie, tostarp bērni, tiek turēti ārkārtīgi smagos apstākļos, dažos gadījumos viņi tiek spīdzināti un tiek liegta medicīniskā palīdzība; tā kā starptautiskajām organizācijām nav ļauts piekļūt ieslodzījumu vietām, izņemot vienu virszemes cietumu Asmarā;

H.  tā kā ir atļautas tikai četras reliģiskās ticības: Eritrejas Ortodoksālā baznīca, Katoļu baznīca, Luterāņu baznīca un islāms; tā kā visas pārējās reliģiskās ticības ir aizliegtas un šie ticīgie un viņu ģimenes locekļi tiek arestēti un ieslodzīti; tā kā ir novērots, ka kopš 2016. gada saasinās vajāšana un vardarbība pret tiem, kas piekopj reliģisko ticību; tā kā organizācija “Christian Solidarity Worldwide” (CSW) ir aprēķinājusi, ka 2017. gada maijā vien Eritrejā ir tikuši apcietināti 160 kristieši;

I.  tā kā valsts lielākās reliģiskās kopienas — Eritrejas Ortodoksālās baznīcas — patriarhs Abune Antonios kopš 2007. gada atrodas apcietinājumā par to, ka viņš atteicās izslēgt no baznīcas 3000 draudzes locekļu, kas iebilda valdībai; tā kā kopš tā laika viņu tur nezināmā vietā, kur viņam tiek liegta medicīniskā palīdzība;

J.  tā kā Eritrejā nav neatkarīgu tiesu iestāžu un nav nacionālas asamblejas; tā kā demokrātisko iestāžu trūkuma dēļ valstī netiek īstenota laba pārvaldība un tiesiskums, kas savukārt ir radījis apstākļus, kuri veicina nesodāmības sajūtu par noziegumiem pret cilvēci;

K.  tā kā pastāv tikai viena likumīga politiskā partija — Tautas fronte par demokrātiju un tiesiskumu (PFDJ); tā kā citas politiskās partijas ir aizliegtas; tā kā saskaņā ar organizācijas “Freedom House” sniegto informāciju PFDJ un bruņotie spēki ir praktiski vienīgās politiski nozīmīgās iestādes Eritrejā un abas šīs struktūras ir stingri pakļautas prezidentam;

L.  tā kā Eritrejā nav preses brīvības, jo neatkarīgi plašsaziņas līdzekļi tajā ir aizliegti, un tā kā organizācijas “Reportieri bez robežām” sastādītajā pasaules preses brīvības sarakstā Eritreja no 170–180 izvērtētajām valstīm astoņus gadus pēc kārtas ierindojās pēdējā vietā;

M.  tā kā 1997. gadā plānotās prezidenta un parlamenta vēlēšanas nav notikušas un tajā pašā gadā ratificētā konstitūcija nekad nav tikusi īstenota; tā kā valstī valsts vēlēšanas nav notikušas jau 24 gadus un faktiski nav ne neatkarīgu tiesu iestāžu, ne funkcionējošas nacionālas asamblejas, ne pilsoniskās sabiedrības;

N.  tā kā Eritreja 2016.gada tautas attīstības indeksā ieņēma 179. vietu pasaulē no 188 valstīm saskaņā ar ANO Attīstības programmas (UNDP) tautas attīstības 2016. gada pārskatu;

O.  tā kā 2016. gadā eritrejiešu bēgļi bija ceturtā lielākā grupa pasaulē, kas riskēja un devās bīstamajā ceļojumā uz Eiropu (pēc sīriešiem, irākiešiem un afgāņiem), un, lai veiktu bīstamo pārbraucienu pāri Vidusjūrai, saskārās ar nežēlīgo cilvēku kontrabandistu radītajiem smagajiem pārbaudījumiem; tā kā tādēļ situācija Eritrejā tieši ietekmē Eiropu, jo, ja šajā valstī tiktu ievērotas un atbalstītas cilvēktiesības un cilvēki varētu dzīvot bez bailēm, eritrejieši varētu atgriezties dzimtenē;

P.  tā kā saskaņā ar ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) datiem bēgļu gaitās ir devušies vairāk nekā 400 000 eritrejiešu jeb 9 % no kopējā iedzīvotāju skaita; tā kā UNHCR lēš, ka katru mēnesi valsti pamet aptuveni 5000 eritrejiešu, ko lielā mērā izskaidro joprojām notiekošie nopietnie cilvēktiesību pārkāpumi; tā kā 2015. gadā 69 % patvēruma meklētāju no Eritrejas tika piešķirts bēgļa statuss Eiropas Savienībā, bet vēl 27 % pieteikuma iesniedzēju tika piešķirta alternatīvā aizsardzība, tādējādi apliecinot vajāšanas nopietnību Eritrejā;

Q.  tā kā Eritreja atbalsta Hartūmas procesu (ES un Āfrikas Savienības 2014. gada 28. novembrī uzsāktā iniciatīva ar mērķi risināt jautājumu par migrāciju un cilvēku tirdzniecību), kas paredz īstenot konkrētus projektus, tostarp tiesu iestāžu spēju veidošanu un izpratnes veicināšanu;

R.  tā kā daudzi jaunieši ir pametuši valsti, lai izvairītos no valdības represijām un iesaukšanas obligātajā militārajā dienestā, jo iesaukšana bieži vien notiek jau agrīnā vecumā un lielākā daļa eritrejiešu dienestā atrodas uz nenoteiktu laiku; tā kā vairākums no tiem, kas pilda militāro dienestu, atrodas verdzībai līdzīgos apstākļos, kad tiek kontrolēts jebkāds darbs, darba pieteikumi un iespēja dibināt ģimeni; tā kā pašreiz aptuveni 400 000 cilvēku atrodas valsts dienestā piespiedu kārtā uz nenoteiktu laiku un daudzi no viņiem strādā piespiedu darbu par niecīgu samaksu vai bez samaksas; tā kā dienestā iesauktās sievietes ir spiestas strādāt par mājkalpotājām un ir pakļautas seksuālai vardarbībai;

S.  tā kā visās Eritrejas sabiedrības jomās izpaužas sieviešu diskriminācija un vardarbība pret sievietēm; tā kā sievietes ir pakļautas milzīgam seksuālās vardarbības riskam ne tikai militārajā dienestā un militārās apmācības nometnēs, bet arī kopumā sabiedrībā; tā kā Eritrejā aptuveni 89 % meiteņu ir veikta sieviešu dzimumorgānu kropļošana (FGM); tā kā tomēr 2007. gada martā valdība izdeva deklarāciju, ar ko FGM tika atzīta par noziegumu, tās piekopšana aizliegta un tika piešķirti līdzekļi minētajā gadā īstenojamām izglītības programmām, kuru nolūks būtu pārliecināt atteikties no šīs prakses;

T.  tā kā režīms savu totalitārismam raksturīgo tvērienu vērš pret diasporas kopienu, nosakot emigrantiem 2 % ienākuma nodokli, un vēršas pret Eritrejā palikušajiem viņu ģimenes locekļiem;

U.  tā kā kopš 2011. gada Eritrejas režīma pārstāvji noliedz, ka valstī ir bada risks; tā kā šogad visu Austrumāfriku ir skāris jo īpaši liels sausums un bažas par situāciju Eritrejā pieaug; tā kā saskaņā ar UNICEF sniegto informāciju 1,5 miljoni eritrejiešu 2017. gada janvārī nebija nodrošināti ar pārtiku un viņu vidū bija 15 000 bērnu, kas nesaņēma pietiekamu uzturu;

V.  tā kā ES ir būtiska līdzekļu devēja Eritrejai attīstības atbalsta jomā; tā kā, neraugoties uz Parlamenta nopietnajām bažām un iebildumiem, 2016. gada janvārī ES un Eritreja 11. EAF ietvaros parakstīja jaunu valsts indikatīvo programmu (NIP), saskaņā ar kuru Eritrejai tika piešķirti EUR 200 miljoni; tā kā darbības būtu jākoncentrē uz atjaunojamiem energoresursiem, pārvaldību un valsts finanšu pārvaldību, it īpaši enerģētikas nozarē,

1.  kategoriski nosoda sistemātiskos, plaši izplatītos un rupjos cilvēktiesību pārkāpumus Eritrejā; aicina Eritrejas valdību izbeigt opozicionāru, žurnālistu, reliģisko līderu un nevainīgu civiliedzīvotāju aizturēšanu; prasa Eritrejā nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visas personas, kas apcietinātas pārliecības dēļ, jo īpaši Dawit Isaak un citus kopš 2001. gada septembra apcietinātos žurnālistus, kā arī Abune Antonios; prasa Eritrejas valdībai sniegt detalizētu informāciju par visu to personu likteni un atrašanās vietu, kas atrodas nebrīvē;

2.  atgādina par Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas 2017. gada maija lēmumu un prasa Eritrejai nekavējoties apstiprināt, ka Dawit Isaak jūtas labi, atbrīvot viņu, ļaut tikties ar ģimeni un juridiskajiem pārstāvjiem, kā arī piešķirt nepieciešamo kompensāciju par cietumā pavadītajiem gadiem; turklāt prasa Eritrejai atcelt neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem noteikto aizliegumu, par ko arī lēma Āfrikas komisija;

3.  atzīmē, ka gadījumā, ja netiks ievēroti Āfrikas komisijas nolēmumi, tas nozīmē, ka Eritreja turpina ignorēt starptautiskās normas un pamattiesības, tostarp tiesības uz taisnīgu tiesu, spīdzināšanas aizliegumu, vārda brīvību, tiesības uz ģimeni, un ka ikvienai valstij ir jāievēro Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību harta;

4.  aicina Eritrejas valdību atbrīvot Abune Antonios, ļaut viņam atgriezties savā patriarha amatā un pārtraukt iejaukšanos miermīlīgā reliģijas piekopšanā valstī; atgādina, ka reliģijas brīvība ir viena no pamattiesībām, un stingri nosoda jebkādu vardarbību vai diskrimināciju reliģiskās piederības dēļ;

5.  prasa, lai apsūdzētajām personām nodrošinātu taisnīgus tiesas procesus un izskaust spīdzināšanu un cita veida pazemojošu rīcību, piemēram, pārtikas, ūdens un medicīniskās aprūpes ierobežošanu; atgādina Eritrejas valdībai par tās pienākumu ar pienācīgu rūpību izmeklēt ārpustiesas eksekūcijas;

6.  atgādina Eritrejas valdībai, ka daudzas tās darbības ir noziegumi pret cilvēci un lai arī Eritreja nav parakstījusi Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus, daudzi Romas statūti atspoguļo starptautiskās paražu tiesības, kas ir saistošas Eritrejai; uzsver savu atbalstu ANO Izmeklēšanas komisijas ieteikumam un rūpīgai smago cilvēktiesību pārkāpumu un noziegumu izmeklēšanai, kuru izdarīšanā apsūdzētas Eritrejas iestādes, jo šāda izmeklēšana ļaus saukt pie atbildības visus vainīgos;

7.  pauž pilnīgu atbalstu darbam, ko veic ANO īpašais referents par cilvēktiesību stāvokli Eritrejā; aicina ES sadarbībā ar ANO un Āfrikas Savienību rūpīgi pārraudzīt vispārējo situāciju Eritrejā un ziņot par visiem gadījumiem, kad tiek pārkāptas cilvēktiesības un pamatbrīvības;

8.  prasa Eritrejai pilnībā ievērot un nekavējoties īstenot ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem, kā arī pilnībā ievērot saistības, kas noteiktas divos dokumentos, kuri aizliedz spīdzināšanu, — Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartā; ar bažām norāda uz to, ka publiskā un privātā sektora dalībnieku, tostarp uzņēmumu, darbība tiek ierobežota valdības kontroles dēļ; atzīst, ka pilnīgs valsts finanšu pārvaldības trūkums, tostarp valsts budžeta neesība, liedz īstenot budžeta kontroli;

9.  aicina Eritrejas valdību ļaut izveidot citas politiskās partijas, kas būtu sākotnējs instruments demokrātijas veicināšanai valstī, un prasa atļaut cilvēktiesību organizācijām netraucēti darboties valstī;

10.  atgādina, ka ES partnerattiecības ar Eritreju reglamentē Kotonū nolīgums un ka visām pusēm ir pienākums ievērot un īstenot šā nolīguma noteikumus, jo īpaši attiecībā uz cilvēktiesībām, demokrātiju un tiesiskumu; tāpēc aicina ES nodrošināt, ka tās atbalsts tiek sniegts ar nosacījumu, ka Eritrejas valdība ievēro starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā un ka pirms ikviena turpmāka ES atbalsta piešķiršanas Eritrejai ir jāatbrīvo politieslodzītie; turklāt aicina ES izmantot visus pieejamos instrumentus un mehānismus, lai nodrošinātu, ka Eritrejas valdība ievēro tās saistības aizsargāt un garantēt pamatbrīvības, tostarp apsverot iespēju sākt apspriedes saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu; prasa detalizēti un visaptveroši izvērtēt Eritrejai piešķirtos līdzekļus, kurus nodrošina ES un tās dalībvalstis;

11.  nosoda to, ka ES ir atsākusi Eritrejai sniegt vērienīgu palīdzību, un jo īpaši to, ka ir parakstīta Eritrejai paredzēta VIP EUR 200 miljonus vērtībā; aicina Komisiju pārskatīt savu ar Parlamentu panākto pārbaudes vienošanos, rūpīgi izskatīt Parlamenta paustās bažas un ieteikumus un nodrošināt to paziņošanu EAF komitejai; uzskata, ka EAF komitejai bija jāņem vērā Parlamenta līdzšinējie ieteikumi nepieņemt NIP un turpināt papildu diskusijas;

12.  aicina Komisiju nodrošināt, ka piešķirtais finansējums nenonāk Eritrejas valdības rīcībā, bet pārredzamā veidā tiek piešķirts vienīgi Eritrejas iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai — attīstībai, demokrātijai, cilvēktiesībām, labai pārvaldībai, drošībai un vārda, preses un pulcēšanās brīvībai; mudina ES nodrošināt, ka palīdzība, par ko nesen panākta vienošanās, tiek piešķirta tikai tad, ja ir izpildīti attiecīgi nosacījumi, un nodrošināt arī to, ka NIP palīdz Eritrejai veikt būtiskas izmaiņas tās enerģētikas politikā, lai garantētu enerģijas pieejamību visiem, jo īpaši lauku apgabalos, kuri joprojām ir bez elektrības; turklāt uzskata, ka NIP pārvaldības sadaļā būtu stingri jāpievēršas to ieteikumu īstenošanai, kas iekļauti ANO vadībā sagatavotajā vispārējā periodiskajā pārskatā par cilvēktiesībām;

13.  prasa, lai Komisija iegūtu garantijas no Eritrejas valdības, ka tā īstenos demokrātiskas reformas un nodrošinās cilvēktiesību ievērošanu, tostarp īstenojot ieteikumus, kuri sniegti vispārējā periodiskā pārskata (VRP) darba grupas 18. sesijā un pieņemti 2014. gada 7. februārī;

14.  aicina Padomi atkārtoti izvērtēt attiecības starp ES un Eritreju, kā arī tās attīstības atbalsta palīdzību valstij, reaģējot uz slikto cilvēktiesību situāciju valstī, un publicēt pārbaudītus rezultātus par atbalsta programmām iepriekšējos gados; aicina ES un dalībvalstis izmantot visus pieejamos pasākumus, jo īpaši ar Kotonū nolīguma starpniecību, lai nodrošinātu, ka Eritrejas iestādes ievēro savas starptautiskās saistības;

15.  stingri uzsver, ka Eritrejai ir jāļauj starptautiskajām un reģionālajām cilvēktiesību struktūrām, tostarp īpašajiem referentiem, netraucēti iekļūt valstī, lai uzraudzītu jebkādu panākto attīstību; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos aktīvi atbalstīt ANO īpašā referenta cilvēktiesību jautājumos Eritrejā mandāta atjaunošanu; mudina Eritrejas valdību steidzami veikt reformas, tādas kā vienpartijas valsts pārvaldības režīma mīkstināšana un Nacionālās asamblejas un vēlēšanu atjaunošana;

16.  mudina ES dalībvalstis saskaņā ar ANO DP rezolūciju Nr. 2023 (2011) veikt atbilstīgus pasākumus pret diasporas nodokļa piemērošanu Eritrejas valstspiederīgajiem, kas dzīvo to teritorijā; atgādina Eritrejas valdībai, ka tiesības pamest savu valsti ir nostiprinātas starptautisko cilvēktiesību aktos; aicina valdību neierobežot brīvu pārvietošanos un izbeigt diasporas nodokļa iekasēšanu no ārvalstīs dzīvojošiem eritrejiešiem; mudina valdību izbeigt “kopējās vainas” politiku, kas vērsta pret to personu ģimenes locekļiem, kuras izvairās no valsts dienesta, cenšas bēgt no Eritrejas vai nespēj samaksāt 2 % ienākuma nodokli, ko Eritrejas valdība noteikusi Eritrejas ekspatriantiem;

17.  aicina Eritrejas valdību ievērot likumā noteikto valsts dienesta termiņu, atteikties no savu pilsoņu izmantošanas piespiedu darbā, aizliegt ārvalstu uzņēmumiem iesaucamos izmantot par niecīgu samaksu, pieļaut iespēju paust iebildumus pret dienestu armijā pārliecības dēļ un nodrošināt iesaucamo aizsardzību;

18.  atgādina, ka SDO konvencijās Eritrejai ir noteiktas saistības, jo īpaši attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības un arodbiedrību tiesībām apvienoties, miermīlīgi iet demonstrācijās, piedalīties publisko lietu risināšanā un iestāties par labākām darba ņēmēju tiesībām; aicina Eritrejas valdību atcelt politiku, saskaņā ar kuru ir aizliegtas NVO, kam banku kontos ir mazāk par USD 2 miljoniem; pauž bažas par endēmisko saikni starp uzņēmējdarbību, politiķiem un korupciju Eritrejā; nosoda ārvalstu uzņēmumus, kas izmanto piespiedu darbu, un prasa visiem tiem, kas darbojas Eritrejā, nodrošināt labāku pārskatatbildību, uzticamības pārbaudi un ziņošanas sistēmas;

19.  atzīmē ES centienus sadarboties ar Eritreju migrācijas jomā; uzsver, ka ES dalībvalstīs eritrejiešiem piešķirtais patvēruma un alternatīvās aizsardzības statusa rādītājs ir ļoti augsts, un attiecīgi mudina dalībvalstis saskaņā ar Ženēvas konvenciju neatgriezt atpakaļ eritrejiešus, kas Eiropā meklē patvērumu; prasa, lai ES dalībvalstis ievērotu neizraidīšanas koncepciju, un atgādina tām, ka patvēruma meklētājus, kurus nosūta atpakaļ uz dzimteni, var patvaļīgi aizturēt un spīdzināt, jo viņi mēģinājuši bēgt;

20.  mudina Eritreju cilvēktiesību jomā sadarboties ar starptautisko sabiedrību; prasa, lai ANO Cilvēktiesību padome sadarbotos ar Eritreju nolūkā palielināt tiesu sistēmas veiktspēju, rīkojot seminārus un apmācību tiesnešiem un juristiem, kas būtu konstruktīvs solis pretim nākotnei; konstatē, ka Cilvēktiesību padomes augstā komisāra biroja delegācija 2017. gada jūlijā apmeklēs Eritreju, un aicina šo delegāciju ziņot par redzēto un censties valstī piekļūt visām struktūrām, jo īpaši cietumiem, kuras var apsekot un ziņot par rezultātiem;

21.  atkārtoti pauž dziļas bažas par pašreizējo smago situāciju Āfrikas ragā, tostarp Eritrejā, un ar to saistīto smago pārtikas un humanitāro krīzi; aicina ES kopā ar citiem saviem starptautiskajiem partneriem pastiprināt atbalstu skartajiem iedzīvotājiem un nodrošināt, ka tiek sniegts nepieciešamais finansējums un palīdzība;

22.  nosoda Eritrejas valdības piekopto politiku vienpusēji un bez pamata atcelt pilsonību un prasa, lai pret visiem Eritrejas iedzīvotājiem no tiesiskā viedokļa izturētos taisnīgi un vienādi; uzsver, ka Eritrejā taisnīguma trūkuma, demokrātiskas pārvaldības un tiesiskuma atjaunošanas jautājumi ir jānosaka par prioritāti, likvidējot autoritāro iekārtu, kas pamatojas uz bailēm no patvaļīgas turēšanas apcietinājumā bez saziņas iespējām, spīdzināšanas un citiem cilvēktiesību pārkāpumiem, no kuriem dažus var uzskatīt par noziegumiem pret cilvēci;

23.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai, Āfrikas Savienības padomei, Austrumāfrikas valstu kopienai, ANO ģenerālsekretāram, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī Eritrejas iestādēm.

(1) OV C 51 E, 22.2.2013., 146. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0090.
(3) OV L 51, 2.3.2010., 19. lpp.
(4) OV L 195, 27.7.2010., 74. lpp.
(5) OV L 282, 16.10.2012., 46. lpp.


Burundi
PDF 343kWORD 55k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 6. jūlija rezolūcija par stāvokli Burundi (2017/2756(RSP))
P8_TA(2017)0310RC-B8-0465/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā pārskatīto Kotonū nolīgumu, jo īpaši tā 96. pantu,

–  ņemot vērā Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2015. gada 12. novembra rezolūciju Nr. 2248 (2015) un 2016. gada 29. jūlija rezolūciju Nr. 2303 (2016) par stāvokli Burundi,

–  ņemot vērā Starptautiskās izmeklēšanas komisijas ziņojumu, ko tā 2017. gada 15. jūnijā iesniedza ANO Cilvēktiesību padomei,

–  ņemot vērā 2017. gada 23. februārī publicēto pirmo ANO ģenerālsekretāra ziņojumu par Burundi,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2017. gada 9. marta paziņojumu presei par stāvokli Burundi,

–  ņemot vērā 2016. gada 20. septembrī publicēto ANO neatkarīgās izmeklēšanas par Burundi (EINUB) ziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2016. gada 30. septembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Burundi,

–  ņemot vērā 2000. gada 28. augusta Arušas Miera un samierināšanās nolīgumu attiecībā uz Burundi,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības 2015. gada 13. jūnija augstākā līmeņa sanāksmes deklarāciju par Burundi,

–  ņemot vērā Lēmumu par Miera un drošības padomes pasākumiem un mieru un drošību Āfrikā (Assembly/AU/Dec.598(XXVI)), kas pieņemts Āfrikas Savienības valstu un valdību vadītāju asamblejas 26. kārtējā sesijā, kura 2016. gada 30. un 31. janvārī notika Adisabebā (Etiopijā),

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības asamblejas lēmumus un deklarācijas (Assembly/AU/Dec.605-620 (XXVII)), ko pieņēma Āfrikas Savienības valstu un valdību vadītāju asamblejas 27. kārtējā sesijā, kura 2016. gada 17. un 18. jūlijā notika Kigali (Ruandā),

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas 2016. gada 4. novembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Burundi Republikā,

–  ņemot vērā Austrumāfrikas valstu kopienas 2015. gada 31. maija augstākā līmeņa sanāksmes deklarāciju par Burundi,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta rezolūcijas par Burundi, jo īpaši 2015. gada 9. jūlija(1), 2015. gada 17. decembra(2) un 2017. gada 19. janvāra(3) rezolūciju,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 14. marta Lēmumu (ES) 2016/394 par to, lai beigtu apspriežu procedūru ar Burundi Republiku saskaņā ar Partnerattiecību nolīguma starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, 96. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 1. oktobra Regulu (ES) 2015/1755, kā arī Padomes Lēmumus (KĀDP) 2015/1763 un (KĀDP) 2016/1745 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Burundi,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 16. marta, 18. maija, 22. jūnija un 16. novembra, kā arī 2016. gada 15. februāra secinājumus par Burundi,

–  ņemot vērā Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces (AP/PV) 2015. gada 28. maija, 2015. gada 19. decembra un 2016. gada 21. oktobra paziņojumus,

–  ņemot vērā AP/PV runaspersonas 2017. gada 6. janvāra paziņojumu par Ligue Iteka aizliegšanu Burundi,

–  ņemot vērā Burundi konstitūciju, jo īpaši tās 96. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā pēc tam, kad prezidents Pierre Nkurunziza 2015. gada aprīlī paziņoja, ka kandidēs uz trešo prezidenta pilnvaru termiņu, neraugoties uz to, ka Burundi konstitūcijā ir paredzēts divu pilnvaru termiņu ierobežojums, un neraugoties uz Arušas nolīgumu, Burundi sākās smaga politiskā krīze un pilsoņu nemieri; tā kā spēcīgos protestus sakarā ar viņa atkārtoto ievēlēšanu valdība vardarbīgi apspieda, kā rezultātā situācija cilvēktiesību jomā šajā valstī būtiski pasliktinājās;

B.  tā kā saskaņā ar starptautisko novērotāju sniegto informāciju kopš 2015. gada jūlija valdība ir nežēlīgi apspiedusi protestus pret prezidenta atkārtoto ievēlēšanu; tā kā saskaņā ar ANO datiem kopš vardarbības sākuma ir gājuši bojā 500 cilvēki; tā kā saskaņā ar cilvēktiesību aizstāvības organizāciju sniegto informāciju vairāk nekā 1200 cilvēku ir nonāvēti, 400–900 cilvēku ir kļuvuši par piespiedu pazušanas upuriem, simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku ir tikuši spīdzināti un vairāk nekā 10 000 joprojām ir patvaļīgi aizturēti;

C.  tā kā prezidents Pierre Nkurunziza neizslēdz iespēju grozīt konstitūciju, lai kandidētu uz ceturto pilnvaru termiņu, sākot no 2020. gada, un tā kā ir uzsākta iekšēja procedūra, kuras mērķis ir atcelt pilnvaru termiņu ierobežojumus; tā kā tas ir pretrunā iepriekšējiem prezidenta Pierre Nkurunziza paziņojumiem un apdraudētu kopīgos centienus rast ilgtspējīgu ilgtermiņa risinājumu šai krīzei;

D.  tā kā ANO neatkarīgās izmeklēšanas par Burundi (EINUB) ziņojumā ir atsauce uz daudziem pierādījumiem par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem un nodarījumiem valstī, ko vairumā gadījumu pastrādājuši valsts drošības spēki un varas iestādes; tā kā kopš 2017. gada aprīļa ir palielinājies kūdīšanas uz vardarbību un naidu gadījumu skaits, jo īpaši saistībā ar valdošās partijas CNDD-FDD jaunatnes paramilitārā grupējuma Imbonerakure pulcēšanos; tā kā opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības dalībnieki, jo īpaši cilvēktiesību aizstāvji, žurnālisti un advokāti, ir bijuši galvenais minēto pārkāpumu mērķis; tā kā Cilvēktiesību padomes izveidotās izmeklēšanas komisijas galīgais ziņojums tiks pabeigts 2017. gada septembrī;

E.  tā kā ziņojumi par pastrādāto vardarbību attiecas uz slepkavībām, nolaupīšanām, piespiedu pazušanu, spīdzināšanu, izvarošanu un patvaļīgu apcietināšanu un aizturēšanu; tā kā korupcija un valsts iestāžu nespēja rīkoties ļauj turpināties nesodāmības situācijai, neļaujot saukt pie atbildības daudzus, kas ir atbildīgi par nāvējošas vardarbības gadījumiem, tostarp drošības spēku un izlūkošanas dienestu darbiniekus;

F.  tā kā 2016. gada oktobrī Burundi varas iestādes aizliedza darboties piecām cilvēktiesību aizstāvības organizācijām un tā kā 2017. gada janvārī tika aizliegta arī Ligue Iteka, kas ir vecākā no šīm organizācijām valstī; tā kā valsts parlaments 2016. gada decembrī pieņēma likumu, kurā paredzēta stingra kontrole pār starptautiskām NVO;

G.  tā kā ir pastiprināti ierobežojumi attiecībā uz neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem un laikrakstiem; tā kā neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem joprojām piemēro cenzūru, to darbību aptur, bloķē un/vai pārtrauc pavisam; tā kā žurnālisti ir bijuši cilvēku pazušanas, draudu, fizisku uzbrukumu un tiesiskas vajāšanas upuri; tā kā visu neatkarīgo radiostaciju apraide ir pārtraukta; tā kā organizācija „Reportieri bez robežām” 2017. gada pasaules preses brīvības indeksā ierindoja Burundi 160. vietā no 180 valstīm;

H.  tā kā ANO ierēdņi ziņo par to, ka ir vērojama valsts ierēdņu tendence sekmēt nesaskaņas, izraisot bažas par vardarbības pastiprināšanos un iespējamu krīzes eskalāciju, pamatojoties uz etnisko piederību; tā kā ir saņemtas ziņas par masveida vardarbību un iebiedēšanu, ko veic CNDD-FDD (Valsts Demokrātijas aizsardzības padome — Demokrātijas aizsardzības spēki) jaunatnes paramilitārais grupējums Imbonerakure;

I.  tā kā pēc tam, kad Starptautiskā Krimināltiesa pieņēma lēmumu sākt iepriekšēju izmeklēšanu par vardarbību un cilvēktiesību pārkāpumiem šajā valstī, Burundi 2016. gada oktobrī sāka procedūru, lai izstātos no Romas statūtiem, tādējādi paužot nodomu izstāties no Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas;

J.  tā kā Burundi valdība 2016. gada augustā nepiekrita ANO policijas spēku izvietošanai šajā valstī, lai nodrošinātu situācijas pārraudzību; tā kā Burundi valdība nolēma pārtraukt sadarbību ar ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroju un attiecās sadarboties ar ar ANO Cilvēktiesību padomes izveidoto izmeklēšanas komisiju;

K.  tā kā Burundi parlaments 2015. gada 21. decembrī noraidīja ierosinājumu par Āfrikas Savienības miera uzturēšanas spēkiem, apgalvojot, ka jebkāda šādu spēku militāra iejaukšanās būtu pielīdzināma okupācijas spēku invāzijai;

L.  tā kā Eiropas Savienība 2015. gada 8. decembrī sāka apspriežu procedūru ar Burundi valdību saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu, klātesot ĀKK valstu grupas, Āfrikas Savienības, Austrumāfrikas valstu kopienas un Apvienoto Nāciju Organizācijas pārstāvjiem; tā kā Eiropas Savienība 2016. gada martā beidza apspriešanos, jo secināja, ka Burundi valdības ierosinātās saistības attiecībā uz cilvēktiesībām, demokrātijas principiem un tiesiskumu ir nepietiekamas;

M.  tā kā minētās procedūras beigās ES paredzēja virkni konkrētu pasākumu, kas Burundi valdībai jāveic, lai varētu atsākt pilnīgu sadarbību;

N.  tā kā Savienība ir apturējusi tiešā finanšu atbalsta sniegšanu Burundi administrācijai, tostarp budžetārā atbalsta sniegšanu; tā kā Savienība ir apņēmusies saglabāt iedzīvotājiem piešķirto finanšu atbalstu un atbalstu, ko sniedz humanitārās palīdzības sakarībā, tostarp finansēt projektus, ar kuriem ir paredzēts sniegt pamatpakalpojumus;

O.  tā kā Eiropas Savienība ir noteikusi sankcijas, kuras piemēro noteiktām personām, struktūrām un orgāniem, kas grauj demokrātiju un kavē politiskā risinājuma meklēšanu Burundi; tā kā Āfrikas Savienība arī ir paredzējusi patlaban noteikt sankcijas;

P.  tā kā Burundi iekšējo dialogu, kas ar Āfrikas Savienības un Eiropas Savienības atbalstu tiek īstenots Austrumāfrikas valstu kopienas vadībā, ANO Drošības padome uzskata par vienīgo pareizo risinājumu, lai panāktu situācijas Burundi ilgstošu politisku noregulējumu; tā kā šis dialogs ir atvērts visiem, tostarp opozīcijas partijām, pilsoniskajai sabiedrībai un diasporas locekļiem;

Q.  tā kā Burundi politiskais strupceļš un ekonomiskās situācijas pasliktināšanās rada smagas sekas iedzīvotājiem; tā kā ANO Bēgļu aģentūra lēš, ka Burundi ir pametuši vairāk kā 420 000 cilvēku, kas patvēruma meklējumos ir devušies uz kaimiņvalstīm; tā kā saskaņā ar ANO ģenerālsekretāra vietnieka datiem, patlaban iekšzemē pārvietoto personu skaits sasniedz 209 000. tā kā 3 miljoniem cilvēku ir nepieciešama humanitārā palīdzība un 2,6 miljoni personu cieš no samilzušas nenodrošinātības ar pārtiku; tā kā 700 000 personu ir atkarīgas no pārtikas steidzamas palīdzības, neskatoties uz to, ka valdība ir atcēlusi atsevišķus ierobežojumus; tā kā šī situācija nopietni apdraud reģionālo stabilitāti,

1.  pauž dziļu satraukumu par Burundi valdošo politisko un drošības situāciju; kategoriski nosoda vardarbības aktus, slepkavības un citus cilvēktiesību pārkāpumus, kas Burundi ir izdarīti kopš 2015. gada; aicina rīkoties efektīvi un samērīgi, lai novērstu jaunas vardarbības epizodes;

2.  ir satraucies par vispārējo nesodāmību, jo īpaši, ņemot vērā vardarbības aktus un cilvēktiesību pārkāpumus, un šo aktu izdarītājus; Burundi iestādēm atgādina par pienākumu, kas tām izriet no starptautiskajiem un reģionālajiem cilvēktiesību aktiem, nodrošināt, aizsargāt un popularizēt pamattiesības, tostarp iedzīvotāju pilsoniskās un politiskās tiesības; šajā sakarībā prasa veikt padziļinātu un neatkarīgu izmeklēšanu par Burundi pēdējos gados pastrādātajām slepkavībām un ļaunprātību un aicina gādāt par to, lai vainīgās personas tiktu sauktas pie atbildības par šiem aktiem;

3.  pauž dziļu nožēlu par to, ka Burundi valdība sāka Burundi izstāšanās no to Romas statūtu regulējuma procedūru, ar kuriem izveido Starptautisko Krimināltiesu; prasa, lai Burundi valdība izstāšanās procedūru atceltu un nodrošinātu šīs valsts turpmāku nedalītu dalību Starptautiskajā Krimināltiesā;

4.  uzstājīgi aicina Burundi valdību pilnībā ievērot ANO Drošības padomes rezolūciju 2303 (2016) un ļaut izvietot ANO policijas vienību, lai tā garantētu šīs valsts drošības situācijas kontroli;

5.  atzinīgi vērtē ANO Izmeklēšanas komisiju par cilvēktiesībām Burundi, kas izveidota 2016. gada novembrī, lai izmeklētu cilvēktiesību pārkāpumus, kas Burundi ir veikti kopš 2015. gada aprīļa; aicina Burundi iestādes pilnībā sadarboties ar šīs izmeklēšanas komisijas locekļiem;

6.  atzinīgi izsakās par to, ka nesen ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutierrez kungs iecēla jauno sūtni Burundi — Michel Kafando kungu, lai atvieglinātu patlaban notiekošā politiskā procesa izpratni;

7.  atkārtoti pauž savu uzticību izpaušanās brīvībai un vēlreiz apstiprina to būtisko nozīmi, kāda demokrātiskā sabiedrībā ir pilsoniskajai sabiedrībai, advokātiem, cilvēktiesību aizsardzības organizācijām un plašsaziņas līdzekļiem ņemot to vērā, aicina Burundi iestādes atcelt aizliegumus un ierobežojumus, kas ir noteikti šīm struktūrām, atsaukt jauno tiesību aktu par ārvalstu NVO un gādāt par to, lai žurnālisti un cilvēktiesību aizstāvji varētu šajā valstī darboties brīvi un neapdraudēti;

8.  ir satraucies par paaugstināto varbūtību, ka šā brīža situācija var starp dažādajiem etnosiem radīt vēl dziļākas plaisas; nosoda krīzes skaidrošanu ar etniskiem faktoriem, izmantojot uz etniskas ideoloģijas apsvērumiem balstītu propagandu; uzstājīgi mudina visas Burundi pārstāvētās puses atturēties no jebkādas rīcības vai jebkādiem izteikumiem, kas var uzkurināt vardarbību, padziļināt krīzi vai ilgtermiņā negatīvi ietekmēt reģionālo stabilitāti, un pilnībā ievērot Arušas nolīgumu;

9.  nosoda pret bēgļiem un opozicionāriem vērstus naida kurināšanas un musināšanas uz vardarbību aktus no jauno kaujinieku grupējuma Imbonerakure vadītāju puses, jo īpaši publiskos aicinājumus izvarot opozicionāres sievietes, un prasa šo kaujinieku nekavējošu atbruņošanu; pauž ārkārtīgi lielu satraukumu par to, ka tika pieņemts jaunais likums par nacionālo brīvprātīgo spēku izveidi, ar kuru varētu attaisnot šādu kaujinieku darbības pamatotību;

10.  uzstājīgi aicina visas iesaistītās puses radīt pienācīgus nosacījumus, ar kuriem var atjaunot uzticību un veicināt nacionālo vienotību, īstenojot atvērtu, pārredzamu un neizslēdzošu dialogu starp valdību, opozīcijas partijām un pilsonisko sabiedrību, ievērojot Burundi konstitūciju, Arušas nolīgumu un šīs valsts starptautiskās saistības;

11.  norāda, ka Burundi valdošā situācija rada ļoti negatīvas sekas visā reģionā; šajā sakarībā uzteic to sarunu pūliņus, kuras īsteno Austrumāfrikas valstu kopienas (CEA) vadībā un ar Āfrikas Savienības atbalstu, un prasa, lai Burundi iestādes iesaistītos un sadarbotos, lai panāktu tūlītēju, reālistisku un ilgstošu šā konflikta risinājumu, taču apliecina savu lielo satraukumu par šā dialoga lēno virzību;

12.  aicina Eiropas Savienību atbalstīt reģionālo dalībnieku centienus šo krīzi atrisināt; prasa īstenot CEA ieceltā koordinatora, agrākā Tanzānijas prezidenta Benjamin Mkapa kunga ceļvedi;

13.  atzinīgi vērtē Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes lēmumu atļaut Burundi izvietot Āfrikas profilakses un aizsardzības misiju, lai sekmētu politiska risinājuma rašanu; rosina Burundi valdību pilnībā ievērot uzņemtās saistības un sekmēt novērotāju un cilvēktiesību jomas ekspertu ātru izvietošanu, piemēram, nekavējoties izdodot vīzas un ļoti ātri izpildot citas nepieciešamās formalitātes;

14.  uzskata, ka lielāka starptautisko novērotāju klātbūtne Burundi varētu dot ievērojamu ieguldījumu situācijas cilvēktiesību un drošības jomā uzlabošanā; prasa, lai tiktu izvietoti papildu 200 Āfrikas Savienības militārie un cilvēktiesību jomas novērotāji, kas palīdzētu jau uz Burundi nosūtītiem 30 novērotājiem;

15.  uzskata par nepieciešamu sadarbībā ar Āfrikas Savienību noskaidrot to līdzekļu izsekojamību, kas ir paredzēti Āfrikas Savienības misijas Somālijā (AMISOM) ietvaros izvietotiem Burundi kareivjiem;

16.  uzskata, ka, lai normalizētu attiecības ar ES, tostarp ar tās dalībvalstīm, Burundi iestādēm ir jāīsteno visas normas, kuras satur saistību kopums, kas ir paredzēts konsultācijās, ko īsteno saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu;

17.  pieņem zināšanai Eiropas Savienības lēmumu, ko tā pieņēma pēc konsultācijām ar Burundi iestādēm saskaņā Kotonū nolīguma 96. pantu un kas paredz apturēt tiešo Burundi administrācijai sniegto finanšu palīdzību, un atzinīgi izsakās par to, ka Eiropas Savienība ir pieņēmusi to personu pārvietošanās ierobežojumus un iesaldējusi to personu aktīvus, kas ir vainīgas saspīlējuma eskalācijā un cilvēktiesību pārkāpumos; uzsver, ka Savienība pilnā apmērā saglabā Burundi tautai sniegto finanšu atbalstu, tostarp bēgļiem sniegto atbalstu, attiecībā uz galvenajām nozarēm: veselības nozari, pārtiku un izglītību, un humanitāro palīdzību, ko sniedz tiešā ceļā; atbalsta mērķtiecīgās sankcijas, kuras Eiropas Savienība atjaunoja, un ES Padomes lēmumu apturēt Burundi sniegto budžetāro palīdzību pēc konsultācijām, kas tika īstenotas saskaņā ar minēto 96. pantu;

18.  ir ļoti nobažījies par burundiešu bēgļu pieplūdumu kaimiņvalstīs un par Burundi iekšzemē pārvietoto personu satraucošo humanitāro situāciju un vēlreiz apstiprina savu atbalstu šajā reģionā un bēgļus uzņemošajās kaimiņvalstīs darbojošamies humanitārām organizācijām; uzstājīgi aicina Eiropas Savienību un citus līdzekļu devējus palielināt savu finanšu palīdzības un humanitārās palīdzības apjomu pārvietotajiem burundiešiem un burundiešiem bēgļiem; atgādina dalībvalstīm par to apņemšanos ievērot Ženēvas konvenciju;

19.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Burundi valdībai un parlamentam, ĀKK un ES Ministru padomei, Eiropas Komisijai un Eiropas Savienības Ministru padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Savienības dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Āfrikas Savienības dalībvalstīm un iestādēm un ANO ģenerālsekretāram.

(1) Šajā dienā pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0275.
(2) Šajā dienā pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0474.
(3) Šajā dienā pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0004.


Eiropas Fonds ilgtspējīgai attīstībai (EFIA) un ar ko izveido EFIA garantiju un EFIA garantiju fondu ***I
PDF 387kWORD 45k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2017. gada 6. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Fondu ilgtspējīgai attīstībai (EFIA) un ar ko izveido EFIA garantiju un EFIA garantiju fondu (COM(2016)0586 – C8-0377/2016 – 2016/0281(COD))
P8_TA(2017)0311A8-0170/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2016)0586),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 209. panta 1. punktu un 212. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0377/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 28. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas un Budžeta komitejas kopīgās apspriedes saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas un Budžeta komitejas ziņojumu un Budžeta kontroles komitejas atzinumu (A8-0170/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā šo priekšlikumu aizstāj ar citu tekstu, būtiski groza vai ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 6. jūlijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/..., ar ko izveido Eiropas Fondu ilgtspējīgai attīstībai (EFIA), EFIA garantiju un EFIA garantiju fondu

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2017/1601.)


Atļauti noteiktu darbu un citu aizsargātu tiesību objektu lietojumi tādu personu interesēs, kas ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai ar citu iespiedtekstu lasīšanas invaliditāti ***I
PDF 391kWORD 41k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2017. gada 6. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par noteiktiem atļautiem ar autortiesībām un blakustiesībām aizsargātu darbu un citu tiesību objektu lietojumiem tādu personu interesēs, kas ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai ar citu iespiedtekstu lasīšanas invaliditāti, un ar kuru groza Direktīvu 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā(COM(2016)0596 – C8-0381/2016 – 2016/0278(COD))
P8_TA(2017)0312A8-0097/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0596),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0381/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2017. gada 25. janvāra atzinumu(1),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 19. maija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Kultūras un izglītības komitejas, kā arī Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0097/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā šo priekšlikumu aizstāj ar citu tekstu, būtiski groza vai ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 6. jūlijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2017/... par dažiem atļautiem konkrētu ar autortiesībām aizsargātu darbu un blakustiesību objektu izmantošanas veidiem tādu personu interesēs, kas ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai ar drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ, un ar kuru groza Direktīvu 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai (ES) 2017/1564.)

(1) OV C 125, 21.4.2017., 27. lpp.


Pārrobežu apmaiņa ar noteiktu darbu un citu aizsargātu tiesību objektu eksemplāriem piekļūstamā formā tādu personu interesēs, kas ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai ar citu iespiedtekstu lasīšanas invaliditāti ***I
PDF 397kWORD 45k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2017. gada 6. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par to, kā tādu personu interesēs, kas ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai ar citu iespiedtekstu lasīšanas invaliditāti, notiek Savienības un trešu valstu pārrobežu apmaiņa ar noteiktu, autortiesību un blakustiesību aizsargātu darbu un citu tiesību objektu eksemplāriem piekļūstamā formā (COM(2016)0595 – C8-0380/2016 – 2016/0279(COD))
P8_TA(2017)0313A8-0102/2017

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0595),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 207. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0380/2016),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 114. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2017. gada 5. jūlija atzinumu(1),

–  ņemot vērā provizorisko vienošanos, kuru atbildīgā komiteja apstiprinājusi saskaņā ar Reglamenta 69.f panta 4. punktu, un Padomes pārstāvja 2017. gada 19. maija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. un 39. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Kultūras un izglītības komitejas, kā arī Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0102/2017),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2017. gada 6. jūlijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/... par to, kā tādu personu interesēs, kas ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai ar drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ, notiek Savienības un trešo valstu pārrobežu apmaiņa ar konkrētu ar autortiesībām aizsargātu darbu un blakustiesību objektu kopijām pieejamā formātā

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2017/1563.)

(1) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.


Nodokļu dubultās uzlikšanas strīdu izšķiršanas mehānismi Eiropas Savienībā *
PDF 637kWORD 67k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 6. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai par nodokļu dubultās uzlikšanas strīdu izšķiršanas mehānismiem Eiropas Savienībā (COM(2016)0686 – C8-0035/2017 – 2016/0338(CNS))
P8_TA(2017)0314A8-0225/2017

(Īpašā likumdošanas procedūra — apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2016)0686),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 115. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0035/2017),

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Zviedrijas Riksdāgs un kurā norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā 2015. gada 25. novembra(1) un 2016. gada 6. jūlija(2) rezolūcijas par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 78.c pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0225/2017),

1.  apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.  aicina Komisiju attiecīgi grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu;

3.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

4.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

5.  aicina Padomi apsvērt iespēju pēc šīs direktīvas pieņemšanas pakāpeniski atcelt 1990. gada 23. jūlija Konvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu sakarā ar asociēto uzņēmumu peļņas korekciju(3) un tādējādi ar šīs direktīvas palīdzību stiprināt saskaņotu Savienības pieeju strīdu izšķiršanai;

6.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums
Grozījums Nr. 1
Direktīvas priekšlikums
1. apsvērums
(1)  Situācijās, kad dažādas dalībvalstis divreiz uzliek nodokli vienam un tam pašam ienākumam vai kapitālam, var rasties nopietni nodokļu šķēršļi uzņēmumiem, kuri darbojas pārrobežu mērogā. Tie rada pārmērīgu nodokļu slogu uzņēmumiem un var radīt ekonomikas izkropļojumus un neefektivitāti, kā arī negatīvi ietekmē pārrobežu ieguldījumus un izaugsmi.
(1)  Pamatojoties uz taisnīgas un efektīvas nodokļu uzlikšanas principu, visiem uzņēmumiem ir jāmaksā taisnīga nodokļu daļa vietā, kurā gūta peļņa un ienākumi, taču ir jāizvairās no nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu dubultās neuzlikšanas. Situācijās, kad dažādas dalībvalstis divreiz uzliek nodokli vienam un tam pašam ienākumam vai kapitālam, var rasties nopietni nodokļu šķēršļi, galvenokārt mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuri darbojas pārrobežu mērogā, un līdz ar to tiek apgrūtināta iekšējā tirgus pareiza darbība. Tie rada pārmērīgu nodokļu slogu uzņēmumiem, juridisko nenoteiktību un liekas izmaksas un var radīt ekonomikas izkropļojumus un neefektivitāti. Turklāt tie negatīvi ietekmē pārrobežu ieguldījumus un izaugsmi.
Grozījums Nr. 2
Direktīvas priekšlikums
1.a apsvērums (jauns)
(1a)  Eiropas Parlaments 2015. gada 25. novembrī pieņēma rezolūciju par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem, kurā tas apstrīdēja 1990. gada 23. jūlija Konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu sakarā ar asociēto uzņēmumu peļņas korekciju1a (“Savienības Arbitrāžas konvencija”) lietderīgumu un pauda uzskatu, ka šis instruments būtu jāpārstrādā un jāpadara efektīvāks vai arī jāaizstāj ar tādu Savienības strīdu izšķiršanas mehānismu, kurā izmanto efektīvākas vienošanās procedūras. Eiropas Parlaments 2016. gada 6. jūlijā pieņēma rezolūciju par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem, kurā tas uzsvēra, ka skaidra laika grafika noteikšana strīdu izšķiršanas procedūrām ir svarīgs aspekts sistēmu efektivitātes sekmēšanai.
___________
1a OV L 225, 20.8.1990., 10. lpp.
Grozījums Nr. 3
Direktīvas priekšlikums
1.b apsvērums (jauns)
(1b)   Eiropas Parlaments 2015. gada 16. decembrī pieņēma rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par uzņēmumu ienākuma nodokļa politikas pārredzamības, koordinācijas un konverģences veicināšanu Savienībā, kurā aicināja Komisiju ierosināt tiesību aktu, lai uzlabotu pārrobežu nodokļu strīdu izšķiršanu Savienībā, pievēršoties ne tikai nodokļu dubultās uzlikšanas, bet arī dubultās neuzlikšanas gadījumiem. Parlaments aicināja arī paredzēt skaidrākus noteikumus, stingrākus termiņus un pārredzamību.
Grozījums Nr. 4
Direktīvas priekšlikums
1.c apsvērums (jauns)
(1c)   Centieni izskaust nodokļu dubulto uzlikšanu bieži noveda pie dubultās neuzlikšanas, un ar nodokļu bāzes samazināšanu un peļņas novirzīšanu uzņēmumiem izdevās gūt peļņu tajās dalībvalstīs, kurās uzņēmumu ienākuma nodokļi ir tuvu nullei. Šī pašreizējā prakse kropļo konkurenci, kaitē vietējiem uzņēmumiem un apgrūtina nodokļu iekasēšanu, kas savukārt kaitē izaugsmei un nodarbinātībai.
Grozījums Nr. 5
Direktīvas priekšlikums
2. apsvērums
(2)  Šā iemesla dēļ ir svarīgi, lai Savienībā pieejamie mehānismi nodrošinātu nodokļu dubultās uzlikšanas strīdu izšķiršanu un nodokļu dubultās uzlikšanas efektīvu novēršanu.
(2)  Pašreizējās strīdu izšķiršanas procedūras ir pārāk ilgas, dārgas un tajās bieži vien netiek panākta vienošanās, un atsevišķos gadījumos vispār nekas netiek panākts. Daži uzņēmumi tagad pieņem dubultu nodokļu uzlikšanu, nevis tērē naudu un laiku apgrūtinošās procedūrās, lai novērstu nodokļu dubulto uzlikšanu. Šā iemesla dēļ ir svarīgi, lai Savienībā pieejamie mehānismi nodrošinātu efektīvu, ātru un izpildāmu nodokļu dubultās uzlikšanas strīdu izšķiršanu un nodokļu dubultās uzlikšanas efektīvu un savlaicīgu novēršanu, regulāri un efektīvi sazinoties ar nodokļu maksātāju.
Grozījums Nr. 6
Direktīvas priekšlikums
3. apsvērums
(3)  Pašreizējie mehānismi, kas paredzēti divpusējās nodokļu konvencijās, visos gadījumos savlaicīgi un pilnībā nenovērš nodokļu dubulto uzlikšanu. Spēkā esošās Konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu sakarā ar asociēto uzņēmumu peļņas korekciju (90/436/EEK)7 (“Savienības Arbitrāžas konvencija”) darbības joma ir ierobežota, jo tā ir piemērojama tikai transfertcenu noteikšanas strīdiem un peļņas attiecināšanai uz pastāvīgajām darījumdarbības vietām. Uzraudzība, ko veic, īstenojot Savienības Arbitrāžas konvenciju, ir atklājusi dažus būtiskus trūkumus, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi procedūrai un procedūras garumu un efektīvu pabeigšanu.
(3)  Pašreizējie mehānismi, kas paredzēti divpusējos līgumos par nodokļu dubulto uzlikšanu, visos gadījumos savlaicīgi un pilnībā nenovērš nodokļu dubulto uzlikšanu. Šajos līgumos paredzētie mehānismi bieži vien ir pārāk ilgi, dārgi, grūti sasniedzami un ne vienmēr noved pie vienošanās. Savienības Arbitrāžas konvencijas darbības joma ir ierobežota, jo tā ir piemērojama tikai transfertcenu noteikšanas strīdiem un peļņas attiecināšanai uz pastāvīgajām darījumdarbības vietām. Uzraudzība, ko veic, īstenojot Savienības Arbitrāžas konvenciju, ir atklājusi dažus būtiskus trūkumus, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi procedūrai, tiesiskās aizsardzības līdzekļu trūkumu, procedūras garumu un to, ka trūkst tās galīga, saistoša un efektīva noslēguma. Šie trūkumi rada šķēršļus ieguldījumiem un būtu jānovērš.
_________________
7 OV L 225, 20.8.1990., 10. lpp.
Grozījums Nr. 7
Direktīvas priekšlikums
3.a apsvērums (jauns)
(3a)   Lai veidotu godīgu, skaidru un stabilu nodokļu vidi un samazinātu nodokļu strīdus iekšējā tirgū, uzņēmumu ienākuma nodokļu jomā ir vajadzīga vismaz minimāla saskaņošana. Kopējās konsolidētās uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes ieviešana, ko ierosina Komisija1a, ir visefektīvākais veids, kā novērst uzņēmumu ienākuma nodokļa dubultās uzlikšanas risku.
______________
1a Priekšlikums Padomes direktīvai par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB) (COM(2016)0683).
Grozījums Nr. 8
Direktīvas priekšlikums
4. apsvērums
(4)  Lai veidotu taisnīgāku nodokļu vidi, jāpastiprina pārredzamības noteikumi un jānostiprina pasākumi, kas vērsti pret nodokļu apiešanu. Vienlaikus, veidojot taisnīgu nodokļu uzlikšanas sistēmu, ir jānodrošina, lai par vienu un to pašu ienākumu nodokļu maksātājiem netiktu divreiz uzlikti nodokļi un lai strīdu izšķiršanas mehānismi ir visaptveroši, efektīvi un ilgtspējīgi. Nodokļu dubultās uzlikšanas strīdu izšķiršanas mehānismu uzlabojumi ir vajadzīgi arī tāpēc, lai reaģētu uz risku, ka pieaug dubultās vai vairākkārtējās nodokļu uzlikšanas strīdu skaits, kas skar potenciāli lielas summas, jo nodokļu administrācijas ir ieviesušas regulārāku un mērķtiecīgāku revīziju praksi.
(4)  Lai uzņēmumiem, kas darbojas Savienībā, veidotu taisnīgāku nodokļu vidi, valstu, Savienības un starptautiskā līmenī ir jāpastiprina pārredzamības noteikumi un jānostiprina pasākumi, kas vērsti pret nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Centieniem izvairīties no nodokļu dubultās neuzlikšanas joprojām ir jābūt Savienības prioritātei. Vienlaikus, veidojot taisnīgu nodokļu uzlikšanas sistēmu, ir jānodrošina, lai par vienu un to pašu ienākumu nodokļu maksātājiem netiktu divreiz uzlikti nodokļi un lai strīdu izšķiršanas mehānismi ir visaptveroši, efektīvi un ilgtspējīgi. Nodokļu dubultās uzlikšanas strīdu izšķiršanas mehānismu uzlabojumi ir izšķirīgi arī tāpēc, lai reaģētu uz risku, ka pieaug dubultās vai vairākkārtējās nodokļu uzlikšanas strīdu skaits, kas skar potenciāli lielas summas, jo nodokļu administrācijas ir ieviesušas regulārāku un mērķtiecīgāku revīziju praksi.
Grozījums Nr. 9
Direktīvas priekšlikums
5. apsvērums
(5)  Tāpēc, lai panāktu taisnīgu un efektīvu uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmu Savienībā, ir būtiski svarīgi izveidot efektīvu un iedarbīgu nodokļu strīdu izšķiršanas sistēmu, kas nodrošina juridisko noteiktību un rada darījumdarbībai labvēlīgu vidi ieguldījumiem. Ar nodokļu dubultās uzlikšanas strīdu izšķiršanas mehānismiem arī būtu jārada saskaņota un pārredzama sistēma, kas paredzēta, lai atrisinātu nodokļu dubultās uzlikšanas jautājumus un tādējādi nodrošinātu ieguvumus visiem nodokļu maksātājiem.
(5)  Tāpēc, lai panāktu taisnīgu un efektīvu uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmu Savienībā, ir būtiski svarīgi izveidot efektīvu un iedarbīgu nodokļu strīdu izšķiršanas sistēmu, kas nodrošina juridisko noteiktību un veicina ieguldījumus. Dalībvalstīm būtu šajā nolūkā jāpiešķir kompetentajām iestādēm pietiekami cilvēkresursi, tehniskie un finanšu resursi.
Grozījums Nr. 10
Direktīvas priekšlikums
5.a apsvērums (jauns)
(5a)  Savienībai ir potenciāls kļūt par paraugu un pasaules mēroga līderi nodokļu pārredzamībā un saskaņošanā. Ar nodokļu dubultās uzlikšanas strīdu izšķiršanas mehānismiem arī būtu jārada saskaņota un pārredzama sistēma, kas paredzēta, lai atrisinātu nodokļu dubultās uzlikšanas jautājumus un tādējādi nodrošinātu ieguvumus visiem nodokļu maksātājiem. Ja vien attiecīgie nodokļu maksātāji nepierāda, ka nedrīkstētu publicēt konfidenciālu tirdzniecības, ražošanas vai profesionālu informāciju, kas iekļauta lēmumā, visi galīgie lēmumi būtu pilnībā jāpublicē, un Komisijai tie būtu jādara pieejami, izmantojot kopēju datu formātu, arī centralizēti pārvaldītā tīmekļa vietnē. Galīgo lēmumu publicēšana ir sabiedrības interesēs, jo tā uzlabo izpratni par to, kā noteikumi būtu jāinterpretē un jāpiemēro. Šīs direktīvas potenciāls pilnā mērā tiks īstenots vienīgi tad, ja līdzīgus noteikumus īstenos arī trešās valstīs. Tādēļ Komisijai būtu jāsekmē arī saistošu strīdu izšķiršanas procedūru ieviešana starptautiskā līmenī.
Grozījums Nr. 11
Direktīvas priekšlikums
5.b apsvērums (jauns)
(5b)   Efektīvai un iedarbīgai sistēmai būtu jāparedz iespēja dalībvalstīm ierosināt strīdu alternatīvas izšķiršanas mehānismus, kuros labāk ņem vērā mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) īpašās iezīmes un kuri izraisa mazākas izmaksas, nav tik birokrātiski, ir efektīvāki un sekmē ātrāku nodokļu dubultās uzlikšanas izskaušanu.
Grozījums Nr. 12
Direktīvas priekšlikums
6. apsvērums
(6)  Nodokļu dubultās uzlikšanas novēršana būtu jāpanāk, izmantojot procedūru, saskaņā ar kuru lieta vispirms tiek nodota attiecīgo dalībvalstu nodokļu iestādēm, lai izšķirtu strīdu, izmantojot savstarpējas vienošanās procedūru. Ja konkrētā laika posmā šāda vienošanās netiek panākta, lieta būtu jāiesniedz padomdevējai komisijai vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijai, kurā ir gan attiecīgo nodokļu iestāžu pārstāvji, gan neatkarīgas autoritatīvas personas. Nodokļu iestādēm būtu jāpieņem galīgs saistošs lēmums, ņemot vērā padomdevējas komisijas vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas atzinumu.
(6)  Nodokļu dubultās uzlikšanas novēršana būtu jāpanāk, izmantojot procedūru, kas ir vienkārši izmantojama. Saskaņā ar šo procedūru lieta vispirms tiek nodota attiecīgo dalībvalstu nodokļu iestādēm, lai izšķirtu strīdu, izmantojot savstarpējas vienošanās procedūru. Ja konkrētā laika posmā šāda vienošanās netiek panākta, lieta būtu jāiesniedz padomdevējai komisijai vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijai, kurā ir gan attiecīgo nodokļu iestāžu pārstāvji, gan neatkarīgas autoritatīvas personas, kuru vārdi ir iekļauti publiski pieejamā neatkarīgu autoritatīvu personu sarakstā. Nodokļu iestādēm būtu jāpieņem galīgs saistošs lēmums, ņemot vērā padomdevējas komisijas vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas atzinumu.
Grozījums Nr. 13
Direktīvas priekšlikums
7.a apsvērums (jauns)
(7a)   Šajā direktīvā paredzētā nodokļu dubultās uzlikšanas strīdu izšķiršanas procedūra cita starpā ietver strīdu izšķiršanu ar nodokļu maksātāju. Tas ietver savstarpējas vienošanās procedūras, kas paredzētas divpusējās konvencijās par nodokļu dubulto uzlikšanu vai Savienības Arbitrāžas konvencijā. Šajā direktīvā paredzētajai strīdu izšķiršanas procedūrai būtu jādod priekšroka salīdzinājumā ar pārējām iespējām, jo tā nodrošina saskaņotu Savienības mēroga pieeju strīdu izšķiršanai, tostarp skaidrus un izpildāmus noteikumus, pienākumu izskaust nodokļu dubulto uzlikšanu un fiksētu termiņu.
Grozījums Nr. 14
Direktīvas priekšlikums
7.b apsvērums (jauns)
(7b)   Patlaban nav skaidra šīs direktīvas saikne ar spēkā esošajiem arbitrāžas noteikumiem, kas paredzēti divpusējos nodokļu nolīgumos, un pašreizējo Savienības Arbitrāžas konvenciju. Tādēļ Komisijai šī saikne būtu jāprecizē, lai nodokļu maksātāji attiecīgā gadījumā varētu izvēlēties vispiemērotāko procedūru konkrētajā situācijā.
Grozījums Nr. 15
Direktīvas priekšlikums
7.c apsvērums (jauns)
(7c)   Daudzi dubultās aplikšanas gadījumi ir saistīti ar trešām valstīm. Tāpēc Komisijai būtu jācenšas radīt globālu satvaru, vēlams ESAO kontekstā. Kamēr šāds ESAO satvars nav radīts, Komisijai būtu jācenšas pašreizējās brīvprātīgās procedūras vietā izveidot obligātu un saistošu vienošanās procedūru, ko piemērotu visiem potenciālas nodokļu dubultās aplikšanas pārrobežu gadījumiem.
Grozījums Nr. 16
Direktīvas priekšlikums
10.a apsvērums (jauns)
(10a)   Šīs direktīvas darbības joma būtu jāpaplašina pēc iespējas drīz. Direktīva paredz tikai sistēmu strīdu izšķiršanai saistībā ar uzņēmumu peļņas dubultu aplikšanu ar nodokļiem. Strīdi par ienākumu (piemēram, pensiju un algu) dubultu aplikšanu ar nodokļiem direktīvas jomā nav iekļauti, lai gan ietekme uz fiziskām personām var būt ievērojama. Dalībvalstīm atšķirīgi interpretējot nodokļu nolīgumu, var rasties dubulta ekonomiska aplikšana ar nodokli, piemēram, ja viena dalībvalsts ienākumu avotu uzskata par algu, bet otra dalībvalsts to pašu ienākumu avotu uzskata par peļņu. Tāpēc šīs direktīvas darbības jomā būtu jāietver arī dalībvalstu atšķirības ienākumu aplikšanas ar nodokļiem interpretācijā.
Grozījums Nr. 17
Direktīvas priekšlikums
11. apsvērums
(11)  Komisijai būtu jāpārskata šīs direktīvas piemērošana pēc pieciem gadiem, un dalībvalstīm būtu jāsniedz Komisijai atbilstoša informācija, lai atbalstītu šo pārskatīšanu,
(11)  Komisijai pēc pieciem gadiem būtu jāpārskata šīs direktīvas piemērošana, tostarp jānosaka, vai šīs direktīvas piemērošana būtu jāturpina vai arī jāveic tajā grozījumi. Dalībvalstīm būtu jāsniedz Komisijai atbilstoša informācija, lai sekmētu šo pārskatīšanu. Pārskatīšanas beigās Komisijai būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums, kurā iekļauts novērtējums par nepieciešamību paplašināt šīs direktīvas darbības jomu, iekļaujot tajā visas nodokļu dubultās uzlikšanas un dubultās neuzlikšanas pārrobežu situācijas, un attiecīgā gadījumā tiesību akta priekšlikums grozījumu izdarīšanai.
Grozījums Nr. 18
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 4. daļa
Šī direktīva neaizliedz piemērot valstu tiesību aktus vai starptautisko nolīgumu noteikumus, ja tas ir vajadzīgs, lai novērstu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu krāpšanu vai ļaunprātīgu rīcību.
Šī direktīva neaizliedz piemērot valstu tiesību aktus vai starptautisko nolīgumu noteikumus, ja tas ir vajadzīgs, lai novērstu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu, krāpšanu nodokļu jomā vai ļaunprātīgu rīcību.
Grozījums Nr. 19
Direktīvas priekšlikums
3. pants – 1. punkts
1.  Ikvienam nodokļu maksātājam, kam dubulti uzlikti nodokļi, ir tiesības iesniegt sūdzību, pieprasot novērst nodokļu dubulto uzlikšanu, katrai attiecīgo dalībvalstu kompetentajai iestādei trīs gadu laikā pēc tam, kad saņemts pirmais paziņojums par darbību, kuras rezultātā veikta nodokļu dubultā uzlikšana, neatkarīgi no tā, vai tas izmanto tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas ir pieejami saskaņā ar jebkuras attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem. Nodokļu maksātājs savā sūdzībā katrai attiecīgajai kompetentajai iestādei norāda, kuras citas dalībvalstis ir iesaistītas.
1.  Ikvienam nodokļu maksātājam, kam dubulti uzlikti nodokļi, ir tiesības iesniegt sūdzību, pieprasot novērst nodokļu dubulto uzlikšanu, katrai attiecīgo dalībvalstu kompetentajai iestādei trīs gadu laikā pēc tam, kad saņemts pirmais paziņojums par darbību, kuras rezultātā veikta nodokļu dubultā uzlikšana, neatkarīgi no tā, vai tas izmanto tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas ir pieejami saskaņā ar jebkuras attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem. Nodokļu maksātājs vienlaikus iesniedz sūdzību abām attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm un savā sūdzībā katrai attiecīgajai kompetentajai iestādei norāda, kuras citas dalībvalstis ir iesaistītas. Komisija izveido centrālu kontaktpunktu, kas ir viegli pieejams sabiedrībai un visās Savienības oficiālajās valodās sniedz atjauninātu kontaktinformāciju par visām kompetentajām iestādēm un pilnīgu pārskatu par piemērojamiem Savienības tiesību aktiem un nodokļu līgumiem.
Grozījums Nr. 20
Direktīvas priekšlikums
3. pants – 2. punkts
2.  Viena mēneša laikā pēc sūdzības saņemšanas kompetentās iestādes apstiprina, ka saņēmušas sūdzību. Tās informē arī pārējo attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes par sūdzības saņemšanu.
2.  Viena mēneša laikā pēc sūdzības saņemšanas katra kompetentā iestāde rakstiski apstiprina, ka saņēmusi sūdzību, un informē arī pārējo attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes divu nedēļu laikā pēc sūdzības saņemšanas.
Grozījums Nr. 21
Direktīvas priekšlikums
3. pants – 3. punkts – a apakšpunkts
a)  nosaukums, adrese, nodokļa maksātāja identifikācijas numurs un cita informācija, kura vajadzīga, lai identificētu nodokļu maksātāju(-s), kas iesniedza sūdzību kompetentajā iestādēm, un jebkuru citu tieši skartu nodokļu maksātāju;
a)  nosaukums, adrese, nodokļa maksātāja identifikācijas numurs un cita informācija, kura vajadzīga, lai identificētu nodokļu maksātāju(-s), kas iesniedza sūdzību kompetentajām iestādēm, un jebkuru citu tieši skartu nodokļu maksātāju, par ko sūdzības iesniedzējam ir pēc iespējas precīzāka informācija;
Grozījums Nr. 22
Direktīvas priekšlikums
3. pants – 3. punkts – d apakšpunkts
d)   piemērojamie valsts noteikumi un nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas konvencijas;
svītrots
Grozījums Nr. 23
Direktīvas priekšlikums
3. pants – 3. punkts – e apakšpunkts – iii punkts
iii)  nodokļu maksātāja apņemšanās iespējami pilnīgi un ātri atbildēt uz visiem kompetentās iestādes izteiktiem atbilstīgiem pieprasījumiem un sniegt visu dokumentāciju pēc kompetento iestāžu pieprasījuma,
iii)  nodokļu maksātāja apņemšanās iespējami pilnīgi un ātri atbildēt uz visiem kompetentās iestādes izteiktiem atbilstīgiem pieprasījumiem un sniegt visu dokumentāciju pēc kompetento iestāžu pieprasījuma, pienācīgi ņemot vērā kompetento iestāžu grūtības piekļūt prasītajiem dokumentiem un iespējamu kavēšanos ārēju iemeslu dēļ;
Grozījums Nr. 24
Direktīvas priekšlikums
3. pants – 3. punkts – f apakšpunkts
f)  jebkāda specifiska papildu informācija, ko pieprasījušas kompetentās iestādes.
f)  jebkāda specifiska ar nodokļu strīdu saistīta papildu informācija, ko pieprasījušas kompetentās iestādes.
Grozījums Nr. 25
Direktīvas priekšlikums
3. pants – 5. punkts
5.  Attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes pieņem lēmumu par nodokļu maksātāja sūdzības akceptēšanu un pieņemamību sešu mēnešu laikā pēc tās saņemšanas. Kompetentās iestādes informē nodokļu maksātājus un pārējo dalībvalstu kompetentās iestādes par savu lēmumu.
5.  Attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes pieņem lēmumu par nodokļu maksātāja sūdzības akceptēšanu un pieņemamību triju mēnešu laikā pēc sūdzības saņemšanas un par savu lēmumu divu nedēļu laikā rakstiski informē attiecīgo nodokļu maksātāju un pārējo dalībvalstu kompetentās iestādes.
Grozījums Nr. 26
Direktīvas priekšlikums
4. pants – 1. punkts – 1. daļa
Ja attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes nolemj akceptēt sūdzību saskaņā ar 3. panta 5. punktu, tās, izmantojot savstarpējas vienošanās procedūru, cenšas novērst nodokļu dubulto uzlikšanu divu gadu laikā pēc pēdējā paziņojuma par lēmumu, ar kuru akceptē sūdzību, ko pieņēmusi viena no dalībvalstīm.
Ja attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes nolemj akceptēt sūdzību saskaņā ar 3. panta 5. punktu, tās, izmantojot savstarpējas vienošanās procedūru, cenšas novērst nodokļu dubulto uzlikšanu viena gada laikā pēc pēdējā paziņojuma par lēmumu, ar kuru akceptē sūdzību, ko pieņēmusi viena no dalībvalstīm.
Grozījums Nr. 27
Direktīvas priekšlikums
4. pants – 1. punkts – 2. daļa
Pēc attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes pieprasījuma pirmajā daļā minēto divu gadu periodu var pagarināt par sešiem mēnešiem, ja pieprasītāja kompetentā iestāde rakstiski sniedz pamatojumu. Minētais pagarinājums ir atkarīgs no tā, vai tam piekrīt nodokļu maksātāji un pārējās kompetentās iestādes.
Pēc attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes pieprasījuma pirmajā daļā minēto viena gada periodu var pagarināt par trim mēnešiem, ja pieprasītāja kompetentā iestāde rakstiski sniedz pamatojumu. Minētais pagarinājums ir atkarīgs no tā, vai tam piekrīt nodokļu maksātāji un pārējās kompetentās iestādes.
Grozījums Nr. 28
Direktīvas priekšlikums
4. pants – 3. punkts
3.  Pēc tam, kad dalībvalstu kompetentās iestādes ir vienojušās novērst nodokļu dubulto uzlikšanu 1. punktā noteiktajā termiņā, katra attiecīgo dalībvalstu kompetentā iestāde nosūta šo vienošanos nodokļu maksātājam kā lēmumu, kurš ir saistošs iestādei un kura izpildi nodokļu maksātājs var pieprasīt ar nosacījumu, ka nodokļu maksātājs atsakās no tiesībām izmantot jebkādu savas valsts tiesiskās aizsardzības līdzekli. Minēto lēmumu īsteno, neņemot vērā jebkādus termiņus, kas noteikti attiecīgo dalībvalstu tiesību aktos.
3.  Pēc tam, kad dalībvalstu kompetentās iestādes ir vienojušās novērst nodokļu dubulto uzlikšanu 1. punktā noteiktajā termiņā, katra attiecīgo dalībvalstu kompetentā iestāde piecu dienu laikā nosūta šo vienošanos nodokļu maksātājam kā lēmumu, kurš ir saistošs iestādei un kura izpildi nodokļu maksātājs var pieprasīt ar nosacījumu, ka nodokļu maksātājs atsakās no tiesībām izmantot jebkādu savas valsts tiesiskās aizsardzības līdzekli. Minēto lēmumu nekavējoties īsteno, neņemot vērā jebkādus termiņus, kas noteikti attiecīgo dalībvalstu tiesību aktos.
Grozījums Nr. 29
Direktīvas priekšlikums
4. pants – 4. punkts
4.  Ja 1. punktā noteiktajā termiņā attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes nav vienojušās novērst nodokļu dubulto uzlikšanu, katra attiecīgo dalībvalstu kompetentā iestāde informē nodokļu maksātājus, norādot iemeslus, kāpēc nav bijis iespējams panākt vienošanos.
4.  Ja 1. punktā noteiktajā termiņā attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes nav vienojušās novērst nodokļu dubulto uzlikšanu, katra attiecīgo dalībvalstu kompetentā iestāde divu nedēļu laikā informē nodokļu maksātājus, norādot iemeslus, kāpēc nav bijis iespējams panākt vienošanos, un informē nodokļu maksātāju par iespējām iesniegt apelāciju, norādot apelācijas iestāžu attiecīgo kontaktinformāciju.
Grozījums Nr. 30
Direktīvas priekšlikums
5. pants – 1. punkts
1.  Attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes var nolemt noraidīt sūdzību, ja sūdzība nav pieņemama vai nav veikta nodokļu dubultā uzlikšana, vai nav ievērots triju gadu periods, kas noteikts 3. panta 1. punktā.
1.  Attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes var nolemt noraidīt sūdzību, ja sūdzība nav pieņemama vai nav veikta nodokļu dubultā uzlikšana, vai nav ievērots triju gadu periods, kas noteikts 3. panta 1. punktā. Kompetentās iestādes informē nodokļu maksātāju par iemesliem, kuru dēļ sūdzība noraidīta.
Grozījums Nr. 31
Direktīvas priekšlikums
5. pants – 2. punkts
2.  Ja attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes nav pieņēmušas lēmumu par sūdzību sešu mēnešu laikā pēc nodokļu maksātāja sūdzības saņemšanas, uzskata, ka sūdzība ir noraidīta.
2.  Ja attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes nav pieņēmušas lēmumu par sūdzību triju mēnešu laikā pēc nodokļu maksātāja sūdzības saņemšanas, uzskata, ka sūdzība ir noraidīta, un nodokļu maksātājam šo lēmumu paziņo viena mēneša laikā pēc minētā triju mēnešu perioda.
Grozījums Nr. 32
Direktīvas priekšlikums
5. pants – 3. punkts
3.  Ja sūdzība ir noraidīta, nodokļu maksātājam ir tiesības pārsūdzēt attiecīgo dalībvalstu kompetento iestāžu lēmumu saskaņā ar valsts noteikumiem.
3.  Ja sūdzība ir noraidīta, nodokļu maksātājam ir tiesības pārsūdzēt attiecīgo dalībvalstu kompetento iestāžu lēmumu saskaņā ar valsts noteikumiem. Nodokļu maksātājs ir tiesīgs iesniegt apelāciju jebkurai kompetentajai iestādei. Kompetentā iestāde, kurai iesniegta apelācija, par to informē otru kompetento iestādi, un abas kompetentās iestādes saskaņo savu darbību apelācijas izskatīšanas laikā. Attiecībā uz MVU gadījumā, ja apelācija ir bijusi sekmīga, finanšu slogu uzņemas kompetentā iestāde, kura sākotnēji noraidīja sūdzību.
Grozījums Nr. 33
Direktīvas priekšlikums
6. pants – 2. punkts – 1. daļa
Padomdevēja komisija pieņem lēmumu par sūdzības pieņemamību un akceptēšanu sešu mēnešu laikā no dienas, kad paziņots attiecīgo dalībvalstu kompetento iestāžu pēdējais lēmums noraidīt sūdzību saskaņā ar 5. panta 1. punktu. Visos gadījumos ar jebkuru lēmumu, kas paziņots sešu mēnešu periodā, uzskata, ka sūdzība ir noraidīta.
Padomdevēja komisija pieņem lēmumu par sūdzības pieņemamību un akceptēšanu triju mēnešu laikā no dienas, kad paziņots attiecīgo dalībvalstu kompetento iestāžu pēdējais lēmums noraidīt sūdzību saskaņā ar 5. panta 1. punktu. Visos gadījumos ar jebkuru lēmumu, kas paziņots triju mēnešu laikā, uzskata, ka sūdzība ir noraidīta.
Grozījums Nr. 34
Direktīvas priekšlikums
6. pants – 2. punkts – 2. daļa
Ja padomdevēja komisija apstiprina nodokļu dubultās uzlikšanas esību un sūdzības pieņemamību, pēc vienas kompetentās iestādes pieprasījuma sāk 4. pantā paredzēto savstarpējas vienošanās procedūru. Attiecīgā kompetentā iestāde par minēto pieprasījumu paziņo padomdevējai komisijai, pārējām attiecīgajām kompetentajām iestādēm un nodokļu maksātājiem. Divu gadu periods, kas paredzēts 4. panta 1. punktā, sākas no dienas, kad padomdevēja komisija pieņēma lēmumu par sūdzības akceptēšanu un pieņemamību.
Ja padomdevēja komisija apstiprina nodokļu dubultās uzlikšanas esību un sūdzības pieņemamību, pēc vienas kompetentās iestādes pieprasījuma sāk 4. pantā paredzēto savstarpējas vienošanās procedūru. Attiecīgā kompetentā iestāde par minēto pieprasījumu paziņo padomdevējai komisijai, pārējām attiecīgajām kompetentajām iestādēm un nodokļu maksātājiem. Viena gada periods, kas paredzēts 4. panta 1. punktā, sākas no dienas, kad padomdevēja komisija pieņēma lēmumu par sūdzības akceptēšanu un pieņemamību.
Grozījums Nr. 35
Direktīvas priekšlikums
6. pants – 3. punkts – 1. daļa
Padomdevēju komisiju izveido attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes, ja tās nav panākušas vienošanos novērst nodokļu dubulto uzlikšanu saskaņā ar savstarpējas vienošanās procedūru 4. panta 1. punktā paredzētajā termiņā.
Ja attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes nav panākušas vienošanos novērst nodokļu dubulto uzlikšanu saskaņā ar savstarpējas vienošanās procedūru 4. panta 1. punktā paredzētajā termiņā, Padomdevēja komisija saskaņā ar 13. panta 1. punktu sniedz atzinumu par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu.
Grozījums Nr. 36
Direktīvas priekšlikums
6. pants – 4. punkts – 1. daļa
Padomdevēju komisiju izveido ne vēlāk kā piecdesmit kalendārās dienas pēc sešu mēnešu termiņa beigām, kas paredzēts 3. panta 5. punktā, ja padomdevēju komisiju izveido saskaņā ar 1. punktu.
Padomdevēju komisiju izveido ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc triju mēnešu termiņa beigām, kas paredzēts 3. panta 5. punktā, ja padomdevēju komisiju izveido saskaņā ar 1. punktu.
Grozījums Nr. 37
Direktīvas priekšlikums
6. pants – 4. punkts – 2. daļa
Padomdevēju komisiju izveido ne vēlāk kā piecdesmit kalendārās dienas pēc termiņa beigām, kas paredzēts 4. panta 1. punktā, ja padomdevēju komisiju izveido saskaņā ar 2. punktu.
Padomdevēju komisiju izveido ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc termiņa beigām, kas paredzēts 4. panta 1. punktā, ja padomdevēju komisiju izveido saskaņā ar 2. punktu.
Grozījums Nr. 38
Direktīvas priekšlikums
7. pants – 1. punkts – 2. daļa
Ja dalībvalsts kompetentā iestāde nav iecēlusi vismaz vienu neatkarīgu autoritatīvu personu un tās aizstājēju, nodokļa maksātājs var pieprasīt kompetentajai tiesai minētajā dalībvalstī, lai tā ieceļ neatkarīgu personu un tās aizstājēju no 8. panta 4. punktā minētā saraksta.
Ja dalībvalsts kompetentā iestāde nav iecēlusi vismaz vienu neatkarīgu autoritatīvu personu un tās aizstājēju, nodokļa maksātājs var pieprasīt kompetentajai tiesai minētajā dalībvalstī, lai tā triju mēnešu laikā ieceļ neatkarīgu personu un tās aizstājēju no 8. panta 4. punktā minētā saraksta.
Grozījums Nr. 39
Direktīvas priekšlikums
7. pants – 1. punkts – 3. daļa
Ja visu attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes to nav izdarījušas, nodokļu maksātājs var pieprasīt katras dalībvalsts kompetentajām tiesām, lai tās ieceļ abas neatkarīgās autoritatīvās personas saskaņā ar otro un trešo daļu. Šādi ieceltās neatkarīgās autoritatīvās personas ieceļ priekšsēdētāju, izlozējot no saraksta, kurā iekļautas neatkarīgās personas, kas kvalificējas priekšsēdētāja amatam saskaņā ar 8. panta 4. punktu.
Ja visu attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes to nav izdarījušas, nodokļu maksātājs var pieprasīt katras dalībvalsts kompetentajām tiesām, lai tās ieceļ abas neatkarīgās autoritatīvās personas saskaņā ar otro un trešo daļu. Komisija savā tīmekļa vietnē viegli pieejamā veidā visās oficiālajās Savienības valodās sniedz centralizētu detalizētu informāciju par visu dalībvalstu kompetentajām tiesām. Šādi ieceltās neatkarīgās autoritatīvās personas ieceļ priekšsēdētāju, izlozējot no saraksta, kurā iekļautas neatkarīgās personas, kas kvalificējas priekšsēdētāja amatam saskaņā ar 8. panta 4. punkta pirmo un otro daļu.
Grozījums Nr. 40
Direktīvas priekšlikums
7. pants – 2. punkts
2.  Neatkarīgo personu un to aizstājēju iecelšanu saskaņā ar 1. punktu uztic dalībvalsts kompetentajai tiesai tikai pēc tam, kad ir beidzies 6. panta 4. punktā minētais piecdesmit dienu periods, un divu nedēļu laikā pēc minētā perioda beigām.
2.  Neatkarīgo personu un to aizstājēju iecelšanu saskaņā ar 1. punktu uztic dalībvalsts kompetentajai tiesai tikai pēc tam, kad ir beidzies 6. panta 4. punktā minētais viena mēneša periods, un divu nedēļu laikā pēc minētā perioda beigām.
Grozījums Nr. 41
Direktīvas priekšlikums
7. pants – 3. punkts
3.  Kompetentā tiesa pieņem lēmumu saskaņā ar 1. punktu un paziņo to pieprasījuma iesniedzējam. Procedūra, ko kompetentā tiesa piemēro, lai ieceltu neatkarīgās personas, ja dalībvalstis tās nav iecēlušas, ir tāda pati kā procedūra, kuru piemēro saskaņā ar valsts noteikumiem saistībā ar civillietu un komerclietu arbitrāžu, kad tiesas ieceļ šķīrējtiesnešus, ja puses nespēj vienoties šajā jautājumā. Kompetentā tiesa arī informē kompetentās iestādes, kuras sākotnēji neizveidoja padomdevēju komisiju. Šī dalībvalsts ir tiesīga pārsūdzēt tiesas lēmumu ar noteikumu, ka ir tiesības to darīt saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Noraidījuma gadījumā pieprasījuma iesniedzējam ir tiesības pārsūdzēt tiesas lēmumu saskaņā ar valsts procesuālajiem noteikumiem.
3.  Kompetentā tiesa viena mēneša laikā pieņem lēmumu saskaņā ar 1. punktu un paziņo to pieprasījuma iesniedzējam. Procedūra, ko kompetentā tiesa piemēro, lai ieceltu neatkarīgās personas, ja dalībvalstis tās nav iecēlušas, ir tāda pati kā procedūra, kuru piemēro saskaņā ar valsts noteikumiem saistībā ar civillietu un komerclietu arbitrāžu, kad tiesas ieceļ šķīrējtiesnešus, ja puses nespēj vienoties šajā jautājumā. Kompetentā tiesa arī informē kompetentās iestādes, kuras sākotnēji neizveidoja padomdevēju komisiju. Šī dalībvalsts ir tiesīga pārsūdzēt tiesas lēmumu ar noteikumu, ka ir tiesības to darīt saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Noraidījuma gadījumā pieprasījuma iesniedzējam ir tiesības pārsūdzēt tiesas lēmumu saskaņā ar valsts procesuālajiem noteikumiem.
Grozījums Nr. 42
Direktīvas priekšlikums
8. pants – 1. punkts – 1. daļa – c apakšpunkts
c)  viena vai divas neatkarīgas autoritatīvas personas, kuras ieceļ katra kompetentā iestāde no 4. punktā minētā personu saraksta.
c)  viena vai divas neatkarīgas autoritatīvas personas, kuras ieceļ katra kompetentā iestāde no 4. punktā minētā personu saraksta, izņemot personas, kuras izraudzījušās šo personu pārstāvības dalībvalstis.
Grozījums Nr. 43
Direktīvas priekšlikums
8. pants – 1. punkts – 3.a daļa (jauna)
Dalībvalstis var pieņemt lēmumu iecelt pirmās daļas b) apakšpunktā minētos pārstāvjus uz nenoteiktu laiku.
Grozījums Nr. 44
Direktīvas priekšlikums
8. pants – 3. punkts – b apakšpunkts
b)  ja minētajai personai pie viena vai katra nodokļu maksātāja ir vai ir bijusi liela līdzdalība, vai minētā persona ir vai ir bijusi darbinieks vai padomnieks pie tā;
b)  ja minētajai personai vai kādam šīs personas ģimenes loceklim pie viena vai katra nodokļu maksātāja ir vai ir bijusi liela līdzdalība, vai minētā persona ir vai ir bijusi darbinieks vai padomnieks pie tā;
Grozījums Nr. 45
Direktīvas priekšlikums
8. pants – 4. punkts – 2. daļa
Neatkarīgajām autoritatīvajām personām ir jābūt kādas dalībvalsts valstspiederīgajiem un ar dzīvesvietu Savienībā. Viņām jābūt kompetentām un neatkarīgām.
Neatkarīgajām autoritatīvajām personām ir jābūt kādas dalībvalsts valstspiederīgajiem un ar dzīvesvietu Savienībā, vēlams ierēdņiem un amatpersonām, kas strādā nodokļu tiesību jomā vai kas ir administratīvās tiesas locekļi. Viņām jābūt kompetentām, neatkarīgām, objektīvām un augstākā mērā godīgām.
Grozījums Nr. 46
Direktīvas priekšlikums
8. pants – 4. punkts – 3. daļa
Dalībvalstis paziņo Komisijai to neatkarīgo autoritatīvo personu vārdus, kuras tās izvirzījušas. Dalībvalstis var precizēt paziņojumā, kuru no piecām to izvirzītajām personām var iecelt par priekšsēdētāju. Tās turklāt sniedz Komisijai pilnīgu un atjauninātu informāciju par šo personu darba un akadēmisko pieredzi, kompetenci, zināšanām un interešu konfliktiem. Dalībvalstis nekavējoties informē Komisiju par visām izmaiņām neatkarīgo personu sarakstā.
Dalībvalstis paziņo Komisijai to neatkarīgo autoritatīvo personu vārdus, kuras tās izvirzījušas. Dalībvalstis paziņojumā precizē, kuru no piecām to izvirzītajām personām var iecelt par priekšsēdētāju. Tās turklāt sniedz Komisijai pilnīgu un atjauninātu informāciju par šo personu darba un akadēmisko pieredzi, kompetenci, zināšanām un interešu konfliktiem. Šo informāciju atjaunina, ja mainās ieraksti neatkarīgo personu curriculum vitae. Dalībvalstis nekavējoties informē Komisiju par visām izmaiņām neatkarīgo personu sarakstā.
Grozījums Nr. 47
Direktīvas priekšlikums
8. pants – 4. punkts – 3.a daļa (jauna)
Komisija tiek pilnvarota pārbaudīt trešajā daļā minēto informāciju par dalībvalstu izraudzītajām neatkarīgajām autoritatīvajām personām. Šādas pārbaudes veic triju mēnešu laikā pēc minētās informācijas saņemšanas no dalībvalsts. Ja Komisijai ir šaubas par izraudzīto personu neatkarību, tā var pieprasīt dalībvalstij sniegt papildu informāciju un, ja šaubas saglabājas, tā var prasīt dalībvalstij attiecīgo personu no saraksta svītrot un izraudzīties citu personu.
Grozījums Nr. 48
Direktīvas priekšlikums
8. pants – 4. punkts – 3.b daļa (jauna)
Neatkarīgo autoritatīvo personu saraksts ir publiski pieejams.
Grozījums Nr. 49
Direktīvas priekšlikums
9. pants – 1. punkts
1.  Attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes var vienoties padomdevējas komisijas vietā izveidot strīdu alternatīvās izšķiršanas komisiju, lai sniegtu atzinumu par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu saskaņā ar 13. pantu.
1.  Attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes var vienoties padomdevējas komisijas vietā izveidot strīdu alternatīvās izšķiršanas komisiju, lai sniegtu atzinumu par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu saskaņā ar 13. pantu. Tomēr strīdu alternatīvās izšķiršanas komisiju izmanto vienīgi ārkārtas gadījumos.
Grozījums Nr. 50
Direktīvas priekšlikums
9. pants – 2. punkts
2.  Strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas sastāvs un forma var atšķirties no padomdevējas komisijas, un strīda atrisināšanai tā var piemērot samierināšanu, starpniecību, ekspertu atzinumus, izskatīšanu vai jebkurus citus strīdu izšķiršanas procesus vai metodes.
2.  Strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas sastāvs un forma var atšķirties no padomdevējas komisijas, un strīda atrisināšanai tā var piemērot samierināšanu, starpniecību, ekspertu atzinumus, izskatīšanu vai jebkurus citus efektīvus un atzītus strīdu izšķiršanas procesus vai metodes.
Grozījums Nr. 51
Direktīvas priekšlikums
9. pants – 4. punkts
4.  Strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijai piemēro 11. līdz 15. pantu, izņemot 13. panta 3. punktā izklāstītos noteikumus par vairākumu. Attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes var vienoties par atšķirīgiem noteikumiem par vairākumu strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas darbības noteikumos.
4.  Strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijai piemēro 11. līdz 15. pantu, izņemot 13. panta 3. punktā izklāstītos noteikumus par vairākumu. Attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes var vienoties par atšķirīgiem noteikumiem par vairākumu strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas darbības noteikumos, ja vien ir nodrošināta strīdu izšķiršanai izraudzīto personu neatkarība un interešu konfliktu neesamība.
Grozījums Nr. 52
Direktīvas priekšlikums
10. pants – 1. punkts – ievaddaļa
Dalībvalstis paredz, ka piecdesmit kalendāro dienu laikā, kā noteikts 6. panta 4. punktā, katra attiecīgo dalībvalstu kompetentā iestāde paziņo nodokļu maksātājiem:
Dalībvalstis paredz, ka viena mēneša laikā, kā noteikts 6. panta 4. punktā, katra attiecīgo dalībvalstu kompetentā iestāde paziņo nodokļu maksātājiem:
Grozījums Nr. 53
Direktīvas priekšlikums
10. pants – 1. punkts – 2. daļa
Dienu, kas minēta pirmās daļas b) apakšpunktā, nosaka ne vēlāk kā 6 mēnešus pēc padomdevējas komisijas vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas izveides.
Dienu, kas minēta pirmās daļas b) apakšpunktā, nosaka ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc padomdevējas komisijas vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas izveides.
Grozījums Nr. 54
Direktīvas priekšlikums
10. pants – 3. punkts
3.  Ja nodokļu maksātājiem darbības noteikumi nav paziņoti vai nav paziņoti pilnībā, dalībvalstis paredz, ka neatkarīgās personas un priekšsēdētājs pabeidz darbības noteikumu izstrādi saskaņā ar II pielikumu un nosūta tos nodokļu maksātājam divu nedēļu laikā no dienas, kad beidzas 6. panta 4. punktā noteiktais piecdesmit kalendāro dienu termiņš. Ja neatkarīgās personas un priekšsēdētājs nevienojas par darbības noteikumiem vai nepaziņo tos nodokļu maksātājiem, nodokļu maksātāji var vērsties savas dzīvesvietas vai darījumdarbības vietas valsts kompetentajā tiesā, lai nodrošinātu visas juridiskās sekas un īstenotu darbības noteikumus.
3.  Ja nodokļu maksātājiem darbības noteikumi nav paziņoti vai nav paziņoti pilnībā, dalībvalstis paredz, ka neatkarīgās personas un priekšsēdētājs pabeidz darbības noteikumu izstrādi saskaņā ar II pielikumu un nosūta tos nodokļu maksātājam divu nedēļu laikā no dienas, kad beidzas 6. panta 4. punktā noteiktais viena mēneša termiņš. Ja neatkarīgās personas un priekšsēdētājs nevienojas par darbības noteikumiem vai nepaziņo tos nodokļu maksātājiem, nodokļu maksātāji var vērsties savas dzīvesvietas vai darījumdarbības vietas valsts kompetentajā tiesā, lai nodrošinātu visas juridiskās sekas un īstenotu darbības noteikumus.
Grozījums Nr. 55
Direktīvas priekšlikums
12. pants – 1. punkts – ievaddaļa
1.  Direktīvas 6. pantā minētās procedūras vajadzībām attiecīgais(-ie) nodokļu maksātājs(-i) var sniegt padomdevējai komisijai vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijai jebkādu informāciju, pierādījumus vai dokumentus, kas var būt būtiski lēmumam. Nodokļu maksātājs(-i) un attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes sniedz jebkādu informāciju, pierādījumus vai dokumentus pēc padomdevējas komisijas vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas pieprasījuma. Tomēr jebkuras šādas dalībvalsts kompetentās iestādes var atteikties sniegt informāciju padomdevējai komisijai jebkurā no šādiem gadījumiem:
1.  Direktīvas 6. pantā minētās procedūras vajadzībām attiecīgais(-ie) nodokļu maksātājs(-i) sniedz padomdevējai komisijai vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijai jebkādu informāciju, pierādījumus vai dokumentus, kas var būt būtiski lēmumam. Nodokļu maksātājs(-i) un attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes sniedz jebkādu informāciju, pierādījumus vai dokumentus pēc padomdevējas komisijas vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas pieprasījuma. Tomēr jebkuras šādas dalībvalsts kompetentās iestādes var atteikties sniegt informāciju padomdevējai komisijai jebkurā no šādiem gadījumiem:
Grozījums Nr. 56
Direktīvas priekšlikums
13. pants – 1. punkts
1.  Padomdevēja komisija vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija sniedz savu atzinumu attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc dienas, kad tā tika izveidota.
1.  Padomdevēja komisija vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija sniedz savu atzinumu attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc dienas, kad tā tika izveidota.
Grozījums Nr. 57
Direktīvas priekšlikums
13. pants – 2. punkts
2.  Sagatavojot atzinumu, padomdevēja komisija vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija ņem vērā piemērojamos valsts noteikumus un konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu. Ja nav konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu vai nav vienošanās starp attiecīgajām dalībvalstīm, padomdevēja komisija vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija, sagatavojot atzinumu, var atsaukties uz starptautisko praksi nodokļu lietās, piemēram, jaunāko ESAO nodokļu paraugkonvenciju.
2.  Sagatavojot atzinumu, padomdevēja komisija vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija ņem vērā piemērojamos valsts noteikumus un līgumus par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu. Ja attiecīgo dalībvalstu starpā nav noslēgts līgums vai nolīgums nodokļu dubultās uzlikšanas jomā, padomdevēja komisija vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija, sagatavojot atzinumu, var atsaukties uz starptautisko praksi nodokļu lietās, piemēram, jaunāko ESAO nodokļu paraugkonvenciju un jaunāko ANO nodokļu dubultās uzlikšanas paraugkonvenciju.
Grozījums Nr. 58
Direktīvas priekšlikums
14. pants – 1. punkts
1.  Sešu mēnešu laikā pēc padomdevējas komisijas vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas atzinuma paziņošanas kompetentās iestādes vienojas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu.
1.  Triju mēnešu laikā pēc padomdevējas komisijas vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas atzinuma paziņošanas kompetentās iestādes vienojas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu.
Grozījums Nr. 59
Direktīvas priekšlikums
14. pants – 3. punkts
3.  Dalībvalstis paredz, ka galīgo lēmumu, ar ko novērš nodokļu dubulto uzlikšanu, katra kompetentā iestāde nosūta nodokļu maksātājiem trīsdesmit kalendāro dienu laikā pēc tā pieņemšanas. Ja lēmums nav paziņots trīsdesmit kalendāro dienu laikā, nodokļu maksātāji var iesniegt pārsūdzību savā dzīvesvietas vai darījumdarbības vietas dalībvalstī saskaņā ar valsts noteikumiem.
3.  Dalībvalstis paredz, ka galīgo lēmumu, ar ko novērš nodokļu dubulto uzlikšanu, katra kompetentā iestāde nosūta nodokļu maksātājiem trīsdesmit kalendāro dienu laikā pēc tā pieņemšanas. Ja nodokļu maksātājam ir paziņots par šo lēmumu trīsdesmit dienu laikā, minētais nodokļu maksātājs var iesniegt pārsūdzību savā dzīvesvietas vai darījumdarbības vietas dalībvalstī saskaņā ar valsts noteikumiem.
Grozījums Nr. 60
Direktīvas priekšlikums
15. pants – 2. punkts
2.  Strīda iesniegšana izskatīšanai savstarpējas vienošanās procedūrā vai strīdu izšķiršanas procedūrā neliedz dalībvalstij sākt vai turpināt tiesvedību vai administratīvos procesus un kriminālprocesus attiecībā uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem.
2.  Strīda iesniegšana izskatīšanai savstarpējas vienošanās procedūrā vai strīdu izšķiršanas procedūrā liedz dalībvalstij sākt vai turpināt tiesvedību vai administratīvos procesus un kriminālprocesus attiecībā uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem.
Grozījums Nr. 61
Direktīvas priekšlikums
15. pants – 3. punkts – a apakšpunkts
a)  direktīvas 3. panta 5. punktā minētie seši mēneši;
a)  direktīvas 3. panta 5. punktā minētie trīs mēneši;
Grozījums Nr. 62
Direktīvas priekšlikums
15. pants – 3. punkts – b apakšpunkts
b)  direktīvas 4. panta 1. punktā minētie divi gadi.
b)  direktīvas 4. panta 1. punktā minētais viens gads.
Grozījums Nr. 63
Direktīvas priekšlikums
15. pants – 6. punkts
6.  Atkāpjoties no 6. panta, attiecīgās dalībvalstis var liegt piekļuvi strīdu izšķiršanas procedūrai krāpšanas, apzinātas saistību nepildīšanas vai klajas nolaidības gadījumos.
6.  Atkāpjoties no 6. panta, attiecīgās dalībvalstis var liegt piekļuvi strīdu izšķiršanas procedūrai krāpšanas, kas konstatēta kriminālprocesa vai administratīvā procesa juridiski apstiprinātā spriedumā, apzinātas saistību nepildīšanas vai klajas nolaidības gadījumos saistībā ar vienu un to pašu lietu.
Grozījums Nr. 64
Direktīvas priekšlikums
16. pants – 2. punkts
2.  Kompetentās iestādes publicē 14. pantā minēto galīgo lēmumu, ja tam piekrīt katrs attiecīgais nodokļu maksātājs.
2.  Kompetentās iestādes publicē 14. pantā minētā galīgā lēmuma pilnu tekstu. Tomēr, ja kāds no nodokļu maksātājiem iebilst, ka atsevišķi specifiski punkti lēmumā ir konfidenciāla tirdzniecības, ražošanas vai profesionāla informācija, kompetentās iestādes šos apsvērumus ņem vērā un lēmumā iekļauto informāciju publisko pēc iespējas pilnīgāk, svītrojot konfidenciālās daļas. Aizsargājot nodokļu maksātāju konstitucionālās tiesības, jo īpaši attiecībā uz informāciju, kuras publiskošana skaidri un nepārprotami atklātu rūpnieciski un komerciāli slepenu informāciju konkurentiem, kompetentās iestādes, publicējot galīgo lēmumu, cenšas nodrošināt maksimālo iespējamo pārredzamību.
Grozījums Nr. 65
Direktīvas priekšlikums
16. pants – 3. punkts – 1. daļa
Ja attiecīgais nodokļu maksātājs nepiekrīt tam, ka galīgais lēmums tiek publicēts pilnībā, kompetentās iestādes publicē galīgā lēmuma kopsavilkumu ar lietas un priekšmeta aprakstu, datumu, attiecīgajiem taksācijas periodiem, juridisko pamatu, nozari, īsu aprakstu par galīgo iznākumu.
svītrots
Grozījums Nr. 67
Direktīvas priekšlikums
16. pants – 4. punkts
4.  Izmantojot īstenošanas aktus, Komisija izveido standarta veidlapas 2. un 3. punktā minētās informācijas paziņošanai. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 18. panta 2. punktā minēto procedūru.
4.  Izmantojot īstenošanas aktus, Komisija izveido standarta veidlapas 2. punktā minētās informācijas paziņošanai. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 18. panta 2. punktā minēto procedūru.
Grozījums Nr. 68
Direktīvas priekšlikums
16. pants – 5. punkts
5.  Kompetentās iestādes nekavējoties paziņo Komisijai informāciju, kas jāpublicē saskaņā ar 3. punktu.
5.  Kompetentās iestādes nekavējoties paziņo Komisijai informāciju, kas jāpublicē saskaņā ar 3. punktu. Komisija, izmantojot vienotu datu formātu, dara šo informāciju pieejamu centralizēti pārvaldītā tīmekļa vietnē.
Grozījums Nr. 69
Direktīvas priekšlikums
17. pants – 1. punkts
1.  Komisija tiešsaistē dara pieejamu un atjaunina neatkarīgo autoritatīvo personu sarakstu, kas minēts 8. panta 4. punktā, norādot, kuras no šīm personām var iecelt par priekšsēdētāju. Minētajā sarakstā ir tikai minēto personu vārdi.
1.  Komisija, izmantojot atvērtu datu formātu, tiešsaistē dara pieejamu un atjaunina neatkarīgo autoritatīvo personu sarakstu, kas minēts 8. panta 4. punktā, norādot, kuras no šīm personām var iecelt par priekšsēdētāju. Minētajā sarakstā ir tikai minēto personu vārdi, piederība organizācijām un curriculum vitae un informācija par viņu kvalifikāciju un praktisko pieredzi, kā arī deklarācijas par interešu konfliktiem.
Grozījums Nr. 70
Direktīvas priekšlikums
21.a pants (jauns)
21.a pants
Pārskatīšana
Līdz ... [trīs gadi pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] Komisija, pamatojoties uz sabiedrisku apspriešanu un ņemot vērā diskusijas ar kompetentajām iestādēm, veic direktīvas piemērošanas un darbības jomas pārskatīšanu. Komisija analizē arī to, vai strīdu izšķiršanas procedūru efektivitāti un lietderību varētu vēl vairāk palielināt pastāvīga padomdevēja komiteja (“Pastāvīgā komiteja”).
Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, kurā attiecīgā gadījumā iekļauj tiesību akta priekšlikumu nepieciešamo grozījumu izdarīšanai.
Grozījums Nr. 71
Direktīvas priekšlikums
I pielikums – 5. virsraksts – 2.a rinda (jauna)
Gewerbesteuer
Grozījums Nr. 72
Direktīvas priekšlikums
I pielikums – 12. virsraksts – 2.a rinda (jaunsa)
Imposta regionale sulle attività produttive

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0408.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0310.
(3) OV L 225, 20.8.1990., 10. lpp.


ES rīcība ilgtspējības jomā
PDF 432kWORD 86k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 6. jūlija rezolūcija par ES rīcību ilgtspējības jomā (2017/2009(INI))
P8_TA(2017)0315A8-0239/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO rezolūciju “Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”, kas tika pieņemta ANO ilgtspējīgas attīstības augstākā līmeņa sanāksmē Ņujorkā 2015. gada 25. septembrī(1),

–  ņemot vērā nolīgumu, kuru pieņēma 21. pušu konferencē (COP21) Parīzē 2015. gada 12. decembrī (Parīzes nolīgums),

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 3. un 5. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 7. pantu, kurā atkārtoti ir apstiprināts, ka ES „nodrošina politikas un darbību saskaņotību, ņemot vērā visus tās mērķus”, kā arī LESD 11. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 22. novembra paziņojumu „Turpmākie pasākumi ilgtspējīgai Eiropas nākotnei. Eiropas rīcība ilgtspējības jomā” (COM(2016)0739),

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, ko ES ratificēja 2011. gada janvārī,

–  ņemot vērā vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam "Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem”(2),

–   ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras (EVA) ziņojumu Nr. 30/2016 — Ziņojums par vides rādītājiem 2016. gadā,

–  ņemot vērā 2016. gada 12. maija rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem un pašreizējo stāvokli saistībā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam(3),

–   ņemot vērā Komisijas Eiropas Politiskās stratēģijas centra 2016. gada 20. jūlija stratēģisko dokumentu “Ilgtspējība tagad! Eiropas redzējums par ilgtspējību”(4),

–  ņemot vērā ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju līdz 2020. gadam(5), tās starpposma pārskatīšanu(6) un Eiropas Parlamenta 2016. gada 2. februāra rezolūciju par starpposma pārskatīšanu(7),

–   ņemot vērā ANO Vides programmas (UNEP) Starptautiskās ekspertu grupas resursu jomā ziņojumus — "Politikas saskaņotība ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai" (2015. gads), "Globālā materiālu plūsma un resursu produktivitāte" (2016. gads) un "Resursefektivitāte — potenciāls un ietekme uz ekonomiku" (2017. gads),

–   ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2016. gada 10. novembra kopīgo paziņojumu “Starptautiskā okeānu pārvaldība – okeānu nākotnes veidošanas darbakārtība" (JOIN(2016)0049),

–   ņemot vērā 2016. gada 20. oktobrī Kito pieņemto Jaunās pilsētattīstības programmas nolīgumu (Habitat III),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A8-0239/2017),

A.  tā kā ES un tās dalībvalstis ir pieņēmušas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam (turpmāk tekstā — "Programma 2030"), tostarp ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM);

B.  tā kā ANO 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) ir ne tikai labākas sabiedrības un pasaules attīstības plāns, kas ir realizējams ar praktiskiem un rezultātu ziņā izmērāmiem pasākumiem, lai sasniegtu labākus un vienlīdzīgākus rezultātus vairākās jomās, tostarp veselības aizsardzībā, iedzīvotāju labjutības un izglītības veicināšanā, vispārējas labklājības palielināšanā, cīņā pret klimata pārmaiņām un vides saglabāšanā nākamām paaudzēm, un tāpēc šie mērķi vienmēr ir horizontāli jāintegrē visās Savienības darbības jomās;

C.  tā kā nākotnē ekonomikas izaugsme būs iespējama vienīgi ar nosacījumu, ka tiks ievērotas planētas iespēju robežas, lai nodrošinātu dzīvību un cieņpilnu dzīvi ikvienam;

D.  tā kā Programmai 2030 ir pārveidošanas potenciāls un tajā izklāstīta vispārēji, vērienīgi, visaptveroši, nedalāmi un savstarpēji saistīti mērķi nolūkā izskaust nabadzību, apkarot diskrimināciju un veicināt labklājību, atbildību par vidi, sociālo iekļaušanu un cilvēktiesību ievērošanu, kā arī miera un drošības stiprināšanu; tā kā šie mērķi prasa tūlītēju rīcību, lai tos pilnībā un efektīvi īstenotu;

E.  tā kā Komisija vēl nav izstrādājusi visaptverošu stratēģiju, lai īstenotu Programmu 2030, kas ietvertu iekšējās un ārējās politikas jomas ar sīki izstrādātu grafiku līdz 2030. gadam, kā to pieprasījis Eiropas Parlaments 2016. gada 12. maija rezolūcijā par turpmākajiem pasākumiem un pašreizējo stāvokli saistībā ar programmu, un nav pilnībā veikusi vispārēju koordināciju attiecībā uz dalībvalstu līmenī veicamajām darbībām; tā kā efektīva īstenošanas stratēģija un uzraudzības un pārskatīšanas mehānisms ir būtiski, lai sasniegtu IAM;

F.  tā kā ar 17 IAM un to 169 pakārtotie mērķi skar visus Savienības politikas aspektus;

G.  tā kā daudzi IAM ir tieši saistīti ar ES pilnvarām, līdztekus valsts, reģionāla un vietēja līmeņa iestāžu pilnvarām, un tāpēc to īstenošanai ir nepieciešama patiesas daudzlīmeņu pārvaldības pieeja, aktīvi un plaši iesaistot pilsonisko sabiedrību;

H.  tā kā klimata pārmaiņas nav atsevišķa vides problēma, bet gan saskaņā ar ANO datiem(8), ir viena no lielākajām mūslaiku problēmām un nopietni apdraud ilgtspējīgu attīstību, un to plašā un bezprecedenta ietekme ir nesamērīgi liels slogs nabadzīgākajiem un neaizsargātākajiem, kā arī palielina nevienlīdzību starp valstīm un vienas valsts ietvaros; tā kā tūlītējai rīcībai cīņā pret klimata pārmaiņām ir būtiska nozīme, lai veiksmīgi īstenotu IAM;

I.  tā kā stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi klimata pārmaiņu un enerģijas ilgtspējības jomā paredz samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas par 20 %, nodrošināt 20 % no ES enerģijas pieprasījuma ar atjaunojamiem energoresursiem, un par 20 % palielināt energoefektivitāti; tā kā ES ir apņēmusies līdz 2030. gadam panākt vismaz 40 % SEG emisiju iekšzemes samazinājumu salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni, kas jāpielāgo saskaņā ar Parīzes nolīgumā paredzēto centienu pielāgošanas mehānismu; tā kā Parlaments ir prasījis noteikt saistošu Savienības 2030. gada energoefektivitātes mērķi — 40 %, un saistošu atjaunojamo energoresusru mērķi — vismaz 30 %, un uzsver, ka šie mērķi būtu jāīsteno, katrai valstij nosakot savus nacionālos mērķus;

J.  tā kā gan ES, gan tās dalībvalstis ir parakstījušas Parīzes nolīgumu, apņemoties sadarbībā ar citām valstīm ierobežot globālo sasilšanu krietni zem 2 °C un arī censties panākt vēl būtiskāku samazinājumu — līdz 1,5°C, tādējādi cenšoties mazināt sliktākos klimata pārmaiņu radītos riskus, kas apdraud ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanu;

K.  tā kā jūru un okeānu veselība ir izšķiroši svarīga, lai nodrošinātu bagātīgu bioloģisko daudzveidību un garantētu pārtikas nodrošinājumu, kā arī ilgtspējīgas iztikas iespējas;

L.  tā kā saskaņā ar 7. vides rīcības programmu Komisijai ir pienākums novērtēt Savienības pārtikas un nepārtikas preču patēriņa ietekmi uz vidi globālā kontekstā;

M.  tā kā, novērtējot pašreizējās un turpmākās IAM programmas efektivitāti Eiropā, būtu ne tikai jārunā par pašreizējiem panākumiem, bet arī jāgūst ieskats nākotnes centienos un shēmās, kā arī šajā novērtējumā būtu padziļināti jāizvērtē ES politikas virzienu neatbilstība IAM, tostarp tajās jomās, kurās ES nenodrošina IAM pakārtoto mērķu īstenošanu, kā arī jākonstatē spēkā esošo politikas virzienu īstenošanas nepilnības un iespējamās pretrunas starp politikas jomām;

N.  tā kā saskaņā ar EVA prognozēm, ir maz ticams, ka 11 no 30 Vides rīcības programmas prioritārajiem mērķiem tiks sasniegti paredzētajā laikā — līdz 2020. gadam.

O.  tā kā IAM finansēšana rada milzīgu izaicinājumu, kura risināšanai ir vajadzīga spēcīga un globāla partnerība un ir jāizmanto visi finansējuma veidi (no iekšējiem, starptautiskiem, publiskiem, privātiem un inovatīviem avotiem), kā arī nefinanšu līdzekļi; tā kā ar privāto finansējumu var papildināt, bet ne aizstāt publisko finansējumu;

P.  tā kā efektīva iekšzemes resursu mobilizācija ir būtisks faktors, lai nodrošinātu Programmas 2030 mērķu sasniegšanu; tā kā uzņēmumu izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešana jo īpaši ietekmē jaunattīstības valstis;

Q.  tā kā ilgtspējīgas attīstības veicināšanai ir vajadzīga noturība, kura būtu jāveicina, izmantojot daudzpusēju pieeju ES ārējai darbībai un atbalstot principu par attīstības politikas saskaņotību; tā kā dalībvalstu un ES politika rada gan apzinātu, gan neapzinātu ietekmi uz jaunattīstības valstīm un IAM ir vienreizēja iespēja panākt saskaņotību un taisnīgāku politiku attiecībā uz jaunattīstības valstīm;

R.  tā kā starptautiskā tirdzniecība var būt spēcīgs virzītājspēks attīstībai un ekonomikas izaugsmei un liela daļa no ES importa nāk no jaunattīstības valstīm; tā kā Programmā 2030 tirdzniecība atzīta par vienu no līdzekļiem IAM sasniegšanai;

S.  tā kā migrācijas problēmas risināšana un pasaules iedzīvotāju, kuru skaits aizvien pieaug, vajadzību apmierināšana ir būtiska, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību; tā kā programmā 2030 ir uzsvērts, ka migrācija, iespējams, var veicināt attīstību; tā kā saskaņā ar LESD 208. pantu ir noteikts, ka nabadzības izskaušana ir ES attīstības politikas primārais mērķis,

1.  ņem vērā Komisijas paziņojumu par Eiropas rīcību ilgtspējības jomā, kas izkārto kontekstā pašreizējās Eiropas līmeņa politikas iniciatīvas un instrumentus, un ir reakcija uz Programmas 2030 uzdevumiem; tomēr uzsver, ka nepieciešams visaptverošs novērtējums, tostarp par politikas virzienu nepilnībām un tendencēm, nesaskaņotībām un īstenošanas problēmām, kā arī par potenciāliem līdzieguvumiem un sinerģijām, attiecībā uz visiem spēkā esošajiem ES politikas virzieniem un tiesību aktiem visās nozarēs; uzsver — lai veiktu šo novērtējumu, ir nepieciešama koordinēta rīcība gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī; tāpēc aicina Komisiju, Padomi, visas to struktūras, kā arī ES aģentūras un struktūras nekavējoties sākt darbu pie šī novērtējuma;

2.  uzsver, ka Programmas 2030 mērķis ir nodrošināt lielāku labklājību ikvienam un ka trīs vienlīdz nozīmīgie ilgtspējīgas attīstības pīlāri – sociālā, vides un ekonomiskā attīstība, ir izšķiroši svarīgi IAM sasniegšanā; uzsver, ka ilgtspējīga attīstība ir Savienības pamatmērķis, kā noteikts LES 3. panta 3. punktā, un tai ir jābūt jebkuru debašu par Eiropas nākotni centrā;

3.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos iekļaut IAM visās ES politikas jomās un iniciatīvās, pamatojoties uz universāluma un iekļaušanas principiem; aicina Komisiju nekavējoties izstrādāt visaptverošu, saskaņotu un vērienīgu īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa pamatstratēģiju 17 IAM un to 169 pakārtoto mērķu īstenošanai Eiropas Savienībā, ņemot vērā dažādu IAM savstarpējās saiknes un paritāti un piemērojot daudzlīmeņu pārvaldības un starpnozaru pieeju; turklāt uzsver, ka ir jānodrošina visu Programmas 2030 aspektu integrācija Eiropas pusgadā, kā arī jānodrošina Parlamenta pilnīga iesaiste šajā procesā; aicina pirmo priekšsēdētāja vietnieku, kam ir transversāla atbildība attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību, uzņemties šā procesa vadību; uzsver, ka ES un tās dalībvalstis ir uzņēmušās saistības gan praksē, gan pēc būtības pilnībā īstenot IAM un to pakārtotos mērķus.

4.  atgādina, cik svarīgs ir programmas 2030 pamatā esošais princips „nevienu neatstāt novārtā”; aicina Komisiju un dalībvalstis apņēmīgi rīkoties, lai risinātu nevienlīdzību starp valstīm un vienas valsts robežās, jo tie pastiprina ietekmi uz citām globālām problēmām un kavē progresu ilgtspējīgas attīstības jomā; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pētniecību un datu apkopošanu to politikas virzienos, lai nodrošinātu, ka tiek nodrošināta visneaizsargātāko un visizstumtāko iekļaušana un šīs personu grupas tiek atzītas par prioritāti;

5.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos integrēt IAM labāka regulējuma programmā un uzsver, ka labāka regulējuma instrumentu stratēģiska izmantošana varētu būt noderīga ES politikas saskaņotības novērtējumam attiecībā uz Programmu 2030; aicina Komisiju ieviest visu jauno politikas virzienu un tiesību aktu pārbaudi attiecībā uz IAM un nodrošināt pilnīgu politikas saskaņotību IAM īstenošanā, vienlaikus veicinot sinerģijas, nodrošinot līdzieguvumus un izvairoties no kompromisiem gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī; uzsver, ka ilgtspējīga attīstība, kā integrēta daļa, ir jāiekļauj visaptverošā ietekmes novērtējumu satvarā, un attiecībā uz to nebūtu jāveic nodalīti ietekmes novērtējumi, kā tas patlaban notiek saskaņā ar Komisijas labāka regulējuma instrumentu krājumu; prasa pilnveidot tos ietekmes novērtējumu instrumentus, ar kuriem mēra un kvantitatīvi nosaka vidēja un ilgtermiņa ietekmi uz vidi; turklāt aicina Komisiju nodrošināt, ka saskaņā ar Normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT) veiktajos izvērtējumos un atbilstības pārbaudēs tiek novērtēts tas, vai attiecīgie politikas virzieni vai tiesību akti palīdz vērienīgā IAM īstenošanā, vai gluži pretēji — faktiski tai traucē; prasa skaidri noteikt un nodalīt pārvaldības līmeņus, kuros būtu jāīsteno attiecīgie pakārtotie mērķi, bet uzsver arī, ka jāievēro subsidiaritātes princips; prasa ieviest skaidrus un saskaņotus attīstības virzienus valsts un, vajadzības gadījumā, subnacionālā vai vietējā līmenī, tajās dalībvalstīs, kas to vēl nav izdarījušas; uzsver, ka Komisijai būtu jāsniedz šā procesa vadlīnijas, lai tādējādi nodrošinātu saskaņotu formātu;

6.  uzsver, ka 7. VRP pati par sevi ir būtisks instruments IAM īstenošanai, kaut arī dažās nozarēs veiktie pasākumi joprojām nav pietiekami, lai nodrošinātu IAM sasniegšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai pilnībā īstenotu 7. VRP, iekļaut 7. VRP novērtējumā pārskatu par to, cik lielā mērā tās mērķi atbilst IAM, un, ņemot vērā minētos secinājumus, nākt klajā ar ieteikumu nākamās programmas izstrādei; aicina Komisiju savlaicīgi ierosināt Savienības vides rīcības programmu laikposmam pēc 2020. gada, kā paredzēts LESD 192. panta 3. punktā, jo šāda programma palīdzēs sasniegt IAM Eiropā;

7.  visnotaļ mudina Komisiju stingri ievērot pārvaldības darba kārtību, kas noteikta Rio deklarācijā un Programmā 2030, kā arī 2002. gadā pieņemtajā Johannesburgas Īstenošanas plānā (JĪP) un "Rio+20" noslēguma dokumentā, kas tika pieņemts ANO 2012. gada Ilgtspējīgas attīstības konferencē;

8.  uzskata, ka Komisijai būtu jāmudina dalībvalstis veicināt ilgtspējīgas attīstības padomju dibināšanu vai pilnveidošanu valsts, kā arī vietējā līmenī; un arī būtu jāveicina pilsoniskās sabiedrības un citu ieinteresēto personu līdzdalība un efektīva iesaiste attiecīgos starptautiskos forumos, šādi veicinot pārredzamību un plašu sabiedrības līdzdalību, kā arī partnerības ilgtspējīgas attīstības īstenošanai;

9.  atzīst – lai īstenotu IAM, būs vajadzīga ES, dalībvalstu, vietējo un reģionālo iestāžu, pilsoniskās sabiedrības, iedzīvotāju, uzņēmumu, kā arī trešo partnerorganizāciju ieinteresēto personu daudzpusēja iesaistīšanās; aicina Komisiju nodrošināt, ka tās paziņojumā minētā daudzpusējā ieinteresēto personu platforma kļūst par labākās prakses piemēru Programmas 2030 plānošanas, īstenošanas, monitoringa un pārskatīšanas atbalstam; uzsver, ka šai platformai būtu jāmobilizē īpašās zināšanas izšķiroši svarīgākajās nozarēs, jāveicina inovācija un jāatbalsta efektīva saziņa ar ieinteresētajām personām, mudinot uz augšupēju pieeju ilgtspējīgas attīstības veicināšanā; turklāt uzsver, ka šīs platformas darbības jomai vajadzētu būt daudz plašākai — tai nevajadzētu būt tikai savstarpējas mācīšanās platformai, un tai būtu jānodrošina ieinteresēto peronu patiesa iesaiste IAM īstenošanas plānošanā un uzraudzībā; aicina Komisiju veicināt sinerģijas ar citām atbilstīgām platformām, piemēram, ar REFIT platformu, aprites ekonomikas platformu, Konkurētspējas un izaugsmes jautājumu augsta līmeņa darba grupu un Augsta līmeņa ekspertu grupu finanšu stabilitātes jautājumos, kā arī ziņot Parlamentam un Padomei par to kā tiek īstenoti ieteikumi attiecībā uz šo platformu;

10.  aicina Komisiju pastiprināt centienus IAM īstenošanas pārvaldības atbalstam, lai nodrošinātu:

   i) daudznozaru pieeju — izveidojot valstu koordinēšanas struktūru, kas būtu atbildīga par Programmas 2030 sasniegumu novērtēšanu, un kuru, ar savām īpašajām zināšanām, atbalstītu NVO;
   ii) daudzlīmeņu pieeju — izveidojot efektīvu institucionālo satvaru ilgtspējīgai attīstībai visos līmeņos;
   iii) daudzu dalībnieku iesaisti — atbalstot sabiedrības izpratnes un līdzdalības veicināšanu un mudinot uz to, nodrošinot informācijas plašu pieejamību;
   iv) ka uzmanība jo īpaši tiek pievērsta zinātnes un politikas saskarnei;
   v) ka tiek noteikti skaidri termiņi, kuri pamatoti gan ar īstermiņa, gan ilgtermiņa vajadzībām;

tāpēc prasa, lai Komisija nodrošinātu, ka daudzpusējā ieinteresēto personu platforma ne tikai vāktu, bet arī izplatītu pieredzē gūtās zināšanas par IAM, kā arī, lai nodrošinātu, ka platformai ir ietekme uz politikas plānošanu; lai to panāktu, prasa Komisijai, ar Parlamenta un Padomes atbalstu, izveidot daudzpusēju ieinteresēto personu platformu, kurā būtu iesaistīti dalībnieki no daudzām un dažādām nozarēm — uzņēmējdarbības un rūpniecības, patērētāju organizācijām, arodbiedrībām, sociālās jomas NVO, vides un klimata jomas NVO, attīstības sadarbības jomas NVO un vietējām pārvaldes struktūrām, pilsētu pašvaldībām — tiem visiem jābūt pārstāvētiem forumā, kurā nedrīkst būt mazāk kā 30 ieinteresētās personas; sanāksmēm jābūt pieejamām tik daudziem dalībniekiem, cik vien iespējams un jāparedz iespēja nodrošināt lielāku pieejamību, ja interese laika gaitā pieaug; platformai savās ceturkšņa sanāksmēs ir jāidentificē problēmas, kas traucē IAM īstenošanā; Parlamentam ir jāapsver iespēja izveidot darba grupu IAM jomā, lai tādējādi nodrošinātu horizontālu darbu pie šī jautājuma Parlamenta iekšienē; šajā grupā vajadzēt būt deputātiem no tik daudzām komitejām, cik vien iespējams; Komisijai un Parlamentam būtu aktīvi jāiesaistās daudzpusējās ieinteresēto personu platformas sanāksmēs; Komisijai reizi gadā būtu jāsniedz platformai atjaunināta informācija par tās turpmākajiem plāniem IAM īstenošanas atbalstam, kā arī pirms ANO IAM augsta līmeņa sanāksmes jūnijā/jūlijā — visos līmeņos visās dalībvalstīs pieejams dokuments par labāko praksi IAM īstenošanā; Reģionu komitejai vajadzētu darboties kā vidutājam starp vietēja un valsts līmeņa dalībniekiem;

11.  atzinīgi vērtē to, ka aizvien vairāk institucionālā un privātā kapitāla tiek piešķirts IAM īstenošanai un aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt ilgtspējīgas attīstības kritērijus ES institucionālajiem izdevumiem, konstatēt iespējamos regulatīvos šķēršļus un stimulus investīcijām IAM īstenošanā un izpētīt konverģences un sadarbības iespējas starp publiskām un privātām investīcijām;

12.  atzinīgi vērtē Vides mērķu īstenošanas pārskata potenciālo ieguldījumu IAM īstenošanā, jo, pateicoties tam, tiks uzlabota acquis īstenošana dalībvalstīs; tomēr piekodina, ka šo pārskatu nebūtu jāuzskata par citu instrumentu, piemēram, pienākuma neizpildes procedūras, aizstājēju;

13.  mudina Komisiju izstrādāt efektīvus uzraudzības, izsekojamības un pārskatīšanas mehānismus attiecībā uz IAM un Programmas 2030 īstenošanu un aicina Komisiju, sadarbībā ar Eurostat, izstrādāt īpašu progresa rādītāju kopumu, ko piemērot IAM īstenošanai ES iekšienē; prasa Komisijai sagatavot ikgadējus ziņojumus par ES panākumiem IAM īstenošanā; uzsver, ka Komisijai ir jāatbalsta dalībvalstis, lai nodrošinātu ziņošanas kārtības saskaņotību; prasa, lai Parlaments kļūtu šā procesa partneris, jo īpaši otrajā darba virzienā laikposmā pēc 2020. gada un prasa īstenot ikgadējo dialogu un ziņošanas kārtību starp Parlamentu, Padomi un Komisiju, tā rezultātā sagatavojot ziņojumu; mudina nodrošināt, lai rezultāti būtu pārredzami, kā arī plašam iedzīvotāju lokam viegli saprotami un uztverami; uzsver, cik svarīga ir pārredzamība un demokrātiskā pārskatabildība, uzraugot Programmas 2030 īstenošanu un tāpēc vērš uzmanību uz to, cik nozīmīga loma šajā procesā ir likumdevējiem; uzskata, ka saistoša iestāžu nolīguma noslēgšana saskaņā ar LESD 295. pantu nodrošinātu pienācīgu sadarbības kārtību šajā jomā;

14.  atgādina, ka dalībvalstīm ir pienākums sniegt ziņojumus ANO par saviem panākumiem ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā; uzsver, ka šie dalībvalstu ziņojumi būtu jāizstrādā sadarbībā ar kompetentajām vietējām un reģionālajām pašvaldībām; uzsver, ka dalībvalstīs ar federālu vai decentralizētu pārvaldības līmeni ir sīki jāizklāsta konkrētie uzdevumi un pienākumi šajos deleģētās pārvaldības līmeņos saistībā ar ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu;

15.  aicina Komisiju veicināt ilgtspējīgas globālas vērtības ķēdes, ieviešot pienācīgas pārbaudes sistēmas uzņēmumiem, īpašu uzmanību pievēršot visai to piegādes ķēdei kopumā, kas mudinātu uzņēmumus vairāk ieguldīt atbildīgā veidā, kā arī stimulēt ilgtspējīgas attīstības sadaļu efektīvāku īstenošanu brīvās tirdzniecības nolīgumos, tostarp tādās jomās kā korupcijas novēršana, pārredzamība, cīņa pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un atbildīga uzņēmējdarbība;

16.  uzskata, ka ikvienā turpmākajā Eiropas redzējumā IAM ir jābūt galvenajam principam un ka šādā veidā dalībvalstīm būtu jāvirzās uz ilgtspējīgiem ekonomikas modeļiem, un tādēļ ES lomai ilgtspējīgas attīstības sasniegšanā vajadzētu būtu pārdomu procesa pamatā, kuru uzsāka Komisija 2017. gada 1. marta Baltajā grāmatā par Eiropas nākotni (COM(2017)2025), ja ir nepieciešama spēcīgāka ilgtspējas dimensija saistībā ar ekonomikas izaugsmi; uzskata, ka sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus un īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam ir īpaši svarīgi Eiropas Savienībai un ka IAM sasniegšanai vajadzētu būt Eiropas mantojumam nākamajām paaudzēm; atzīst, ka 2030. gada programma atbilst Savienības vērtībām un principiem un ka IAM sasniegšana līdz ar to pašsaprotami ir turpinājums Eiropas Savienības plāniem izveidot labāku, veselīgāku un ilgtspējīgāku nākotni Eiropai;

17.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot spējas attiecībā uz integrētā novērtējuma veikšanu, tehnoloģiskajām un institucionālajām inovācijām un finanšu mobilizāciju, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus;

18.  atzīst, ka lielākā daļā Eiropas valstu — gan ES, gan ārpus tās — ir parakstījušas nolīgumu par ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu; uzskata, ka saistībā ar debatēm par Eiropas nākotni būtu jāapsver iespēja izveidot Eiropas mēroga regulējumu attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu starp ES un EEZ dalībvalstīm, valstīm, kas parakstījušas asociācijas nolīgumu ar ES, ES kandidātvalstīm un — pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās — ar šo valsti;

19.  uzsver Augsta līmeņa politiskā foruma nozīmi IAM īstenošanas pārraudzībā un pārskatīšanā un aicina Komisiju un Padomi ievērot ES vadošo lomu Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam izstrādē un īstenošanā, vienojoties par kopīgām ES nostājām un vienotu ES ziņošanu, pamatojoties uz dalībvalstu un ES iestāžu saskaņotu ziņošanu pirms Augsta līmeņa politiskā foruma Ģenerālās asamblejas paspārnē; aicina Komisiju izvērtēt pašreizējos pasākumus gaidāmā Augsta līmeņa politiskā foruma gaitā un konkrētos IAM, kas tiks pārskatīti;

20.  uzskata, ka ES vajadzētu būt globālai līderei pārejā uz mazoglekļa ekonomiku un uz ilgtspējīgu ražošanas – patēriņa sistēmu; aicina Komisiju savus zinātnes, tehnoloģiju un inovācijas (ZTI) politikas virzienus vērst uz IAM īstenošanu un aicina Komisiju sagatavot paziņojumu par ZTI ilgtspējīgai attīstībai (‘STI4SD’), jo īpaši saistībā ar IAM, kā to ierosinājusi Komisijas Ekspertu grupa Rio+20 izpildes pārraudzībai, lai izstrādātu un atbalstītu politikas koordināciju un kohēziju ilgtermiņā;

21.  uzsver, ka zinātne, tehnoloģijas un inovācija ir īpaši svarīgi instrumenti IAM īstenošanai; uzsver, ka pamatprogrammā "Apvārsnis 2020" un turpmākās pamatprogrammas pētniecībai ir labāk jāintegrē ilgtspējīgas attīstības koncepcija un sabiedrības problēmu risināšana;

22.  atgādina — kā noteikts Parlamenta 2016. gada 12. maija rezolūcijā, Parlamentam vajadzētu būt skaidri noteiktām pilnvarām Programmas 2030 īstenošanā;

23.  atzinīgi vērtē nesenās iniciatīvas resursefektivitātes veicināšanai, tostarp atkritumu rašanās novēršanas, atkārtotas izmantošanas un pārstrādes jomā, kā arī attiecībā uz vienīgi nepārstrādājamu materiālu izmantošanu enerģijas atgūšanai un pārstrādājamu vai tādu atkritumu, no kuriem var atgūt materiālus, apglabāšanas poligonos izbeigšanu, atbilstīgi aprites ekonomikas rīcības plānam un priekšlikumam par jauniem, vērienīgiem ES mērķiem atkritumu apsaimniekošanas jomā, kas, citstarp, palīdzēs sasniegt 12. IAM un samazinās jūras piesārņojumu ar atkritumiem; atzīst, ka, lai izmaksu ziņā lietderīgi nodrošinātu IAM un klimata mērķu sasniegšanu, būs jāpalielina resursefektivitāte un tādējādi tiks panākts, ka līdz 2050. gadam kopējās SEG emisijas samazināsies par 19 %, un G7 valstu SEG emisijas samazināsies līdz pat 25 %; norāda, ka 12 no 17 IAM īstenošana ir atkarīga no dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas; uzsver, cik svarīgs ir ilgtspējīgs patēriņš un ražošana, palielinot efektivitāti un samazinot piesārņojumu, pieprasījumu pēc resursiem un atkritumu rašanos; uzsver cik svarīgi ir nošķirt izaugsmi, resursu izmantošanu un ietekmi uz vidi; aicina Komisiju regulāri izstrādāt ziņojumu par situāciju aprites ekonomikā, kuros detalizēti norādīta aprites ekonomikas situācija un tendences, tādējādi dodot iespēju pielāgot politikas virzienus, pamatojoties uz objektīvu, uzticamu un salīdzināmu informāciju; turklāt aicina Komisiju nodrošināt, ka aprites ekonomikas rezultātā būtiski samazinās pirmreizējo materiālu izmantošana, samazinās materiālu zaudēšana atkritumos, tiek pagarināts produktu izmantojamības laiks un tiek izmantoti ražošanas blakusprodukti un pārpalikušie materiāli, kas agrāk tika uzskatīti par atkritumiem; aicina Komisiju nākt klajā ar vērienīgu un visaptverošu stratēģiju par plastmasu, vienlaikus ievērojot arī 2020. gada mērķi attiecībā uz ķīmisko vielu videi drošu pārvaldību, ņemot vērā 7. vides rīcības programmā noteikto mērķi nodrošināt netoksiskus materiālu aprites ciklus; uzskata, ka Savienības līmenī koordinēta rīcība pret pārtikas izšķērdēšanu ir izšķiroši svarīga 2. IAM īstenošanai; uzsver, ka ES ir apņēmusies līdz 2030. gadam panākt, ka pārtikas atkritumu rašanās ir samazināta par 50 %;

24.  uzsver, ka Lēmumā Nr. 1386/2013/ES ir norādīts, ka globālās ekonomikas pašreizējās ražošanas un patēriņa sistēmas rada ļoti daudz atkritumu, kas, līdz ar augošo pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem, praktiski noved pie resursu izsīkuma, tādējādi palielinot būtisku izejvielu, minerālu un enerģijas cenas un radot vēl vairāk piesārņojuma un atkritumu, kā arī palielinot siltumnīcefekta gāzu emisijas pasaulē un paātrinot augsnes degradēšanas un mežu iznīcināšanas procesus; tāpēc ES un tās dalībvalstīm ir jācenšas nodrošināt, ka tiek veikts produktu un pakalpojumu aprites cikla izvērtējums, lai tādējādi konstatētu to patieso ietekmi uz ilgtspējību;

25.  atgādina, ka ekonomikas izaugsmes nošķiršana no resursu patēriņa ir izšķiroši svarīga, lai ierobežotu ietekmi uz vidi un uzlabotu Eiropas konkurētspēju, kā arī samazinātu atkarību no resursiem;

26.  uzsver — lai ES varētu sasniegt Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam mērķus, ir svarīgi tos visaptveroši ietvert Eiropas pusgadā, tostarp pievēršoties zaļajām darbvietām, resursu efektivitātei, ilgtspējīgiem ieguldījumiem un inovācijai; norāda, ka resursu ziņā efektīvai ekonomikai ir liels potenciāls darbvietu radīšanā un ekonomikas izaugsmē, jo līdz 2050. gadam tā pasaules ekonomikā radīs USD 2 triljonu papildu vērtību un papildinās G7 valstu IKP par USD 600 miljardiem;

27.  aicina Komisiju vērst visu ieinteresēto personu, tostarp ieguldītāju, arodbiedrību un iedzīvotāju, uzmanību uz ieguvumiem, ko nestu neilgtspējīgas ražošanas pārveide par darbībām, kas ļauj īstenot ilgtspējīgas attīstības mērķus, un darbaspēka pastāvīgas pārkvalifikācijas ieguvumiem saistībā ar videi nekaitīgu, tīru un kvalitatīvu nodarbinātību;

28.  uzsver, cik svarīgi ir ES līmenī sasniegt 2. IAM par ilgtspējīgu lauksaimniecību, kā arī sasniegt tos IAM, kas attiecas uz piesārņojuma un ūdens pārmērīgas izmantošanas novēršanu (6.3 & 6.4), uz augsnes kvalitātes uzlabošanu (2.4 & 15.3), kā arī uz bioloģiskās daudzveidības bojāejas novēršanu (15.);

29.  aicina Komisiju un dalībvalstis risināt problēmas, kuru dēļ tik ļoti tiek kavēta labas ūdens kvalitātes nodrošināšana saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu, un aicina nodrošināt 6. IAM sasniegšanu; norāda uz EVA veikto novērtējumu, kurā konstatēts, ka pusei Eiropas upju un ezeru ekoloģiskais stāvoklis ir klasificējams kā neapmierinošs un ka ūdens ekosistēmu stāvoklis joprojām būtiski pasliktinās, kā arī samazinās to bioloģiskā daudzveidība; aicina Komisiju atbalstīt inovatīvu pieeju ilgtspējīgai ūdens resursu apsaimniekošanai, tostarp nodrošinot, ka pilnībā tiek izmantots notekūdeņu potenciāls, un piemērojot aprites ekonomikas principus ūdens resursu apsaimniekošanai, īstenojot tādus pasākumus, kas veicina notekūdeņu nekaitīgu atkārtotu izmantošanu lauksaimniecībā, kā arī rūpniecībā un pašvaldību saimnieciskajā darbībā; uzsver, ka aptuveni 70 miljoni Eiropas iedzīvotāju vasaras mēnešos cieš no ūdens trūkuma; turklāt atgādina, ka aptuveni 2 % no ES iedzīvotāju kopskaita nav brīvi pieejams dzeramais ūdens, un šī problēma nesamērīgi skar mazaizsargātas, atstumtas iedzīvotāju grupas; kā arī atgādina, ka Eiropā patēriņam nedroša ūdens, kā arī sanitārijas un higiēnas trūkuma dēļ ikdienu mirst 10 cilvēki;

30.  atzinīgi vērtē Komisijas kopīgo paziņojumu par okeānu nākotni, kurā ierosināti 50 pasākumi, lai nodrošinātu veselīgus, drošus, tīrus un ilgtspējīgi apsaimniekotus okeānus Eiropas daļā un visā pasaulē, tādējādi cenšoties nodrošināt 14. IAM īstenošanu, kas ir steidzams mērķis, ņemot vērā nepieciešamību strauji atveseļot Eiropas jūras un pasaules okeānus;

31.  uzsver bioloģiskās daudzveidības izšķirošo nozīmību vides un sociālekonomiskā ziņā un norāda, ka saskaņā ar jaunāko planētas iespēju robežu ziņojumu pašreizējie bioloģiskās daudzveidības bojāejas rādītāji ir pārsnieguši planētas iespēju robežas, bet biosfēras integritāte ir uzskatāma par galveno planētas iespēju rādītāju un, ja tā tiek būtiski skarta, Zemes kopējās sistēmas stāvoklis tiek pilnībā mainīts; ar bažām atzīmē, ka ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas laikam līdz 2020. gadam un Konvencijas par bioloģisko daudzveidību mērķi netiks sasniegti, ja netiks īstenoti būtiski papildu centieni; atgādina, ka aptuveni 60 % dzīvnieku sugu un 77 % aizsargājamo dzīvotņu stāvoklis nebūt nav apmierinošs(9); aicina Komisiju un dalībvalstis pielikt vairāk pūļu, lai sasniegtu šos mērķus, citstarp, pilnībā īstenojot Dabas direktīvas un atzīstot Eiropas ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības pievienoto vērtību, kā arī piešķirot pietiekamu finansējumu, tostarp turpmākajos budžetos, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, jo īpaši Natura 2000 tīklam un programmai LIFE; atkārtoti uzstāj, ka nepieciešama vienota izsekojamības metodika, kurā ņemti vērā visi tiešie un netiešie izdevumi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un šo izmaksu lietderība, un vienlaikus uzsver, ka jānodrošina, lai vispārējie ES izdevumi neietekmē bioloģisko daudzveidību negatīvi un lai atbalsta Eiropas mērķu bioloģiskās daudzveidības jomā sasniegšanu;

32.  uzsver, ka Dabas direktīvu pilnīga īstenošana un izpildes nodrošināšana, kā arī atbilstošs finansējums ir būtiski svarīgi, lai panāktu, ka bioloģiskās daudzveidības stratēģija kopumā ir veiksmīga un ka tiek sasniegts tās pamatmērķis; atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu nepārskatīt Dabas direktīvas;

33.  mudina Komisiju un dalībvalstis ātri pabeigt un sekmēt ekoloģisko tīklu “Natura 2000”, vienlaikus pastiprinot centienus nodrošināt, lai pietiekami daudz īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tiktu par tādām izraudzītas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu un lai līdztekus šāda statusa piešķiršanai tiktu veikti efektīvi pasākumi bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai Eiropā;

34.  norāda, ka pētījumi liecina par to, ka ilgtnespējīga lauksaimniecība ir viens no galvenajiem augsnes organiskā oglekļa un augsnes bioloģiskās daudzveidības zaudēšanas iemesliem; aicina ES veicināt metodes, ar kurām nodrošina augsnes kvalitāti, piemēram, augseku, ietverot arī pākšaugus, un lopkopību, tādējādi ļaujot ES sasniegt IAM Nr. 2.4 un Nr. 15.3;

35.  uzskata, ka ES ir jādara daudz vairāk, lai sasniegtu IAM Nr. 15; mudina jo īpaši Komisiju piešķirt prioritāti jautājumam par vides attīrīšanu, ierosinot saskaņotus standartus attiecībā uz augsnes izmantošanu un degradāciju un iespējami drīz nākot klajā ar rīcības plānu cīņai pret atmežošanu un mežu degradāciju, kas ir ticis vairākkārt izziņots, un grafiku tā īstenošanai;

36.  atzīst, ka izmaiņas saistībā ar augsnes bioloģisko daudzveidību un augsnes organisko oglekli galvenokārt izraisa zemes apsaimniekošanas prakse un izmaiņas zemes izmantojumā, kā arī klimata pārmaiņas, kurām ir būtiski negatīva ietekme uz visu ekosistēmu un sabiedrību; tādēļ aicina Komisiju nākamajā 8. VRP īpašu uzmanību pievērst ar augsni saistītiem jautājumiem;

37.  uzsver, ka sojas pupu miltu ES imports dzīvnieku ēdināšanai veicina mežu izciršanu Dienvidamerikā, tādējādi apdraudot IAM sasniegšanu atmežošanas, klimata pārmaiņu un bioloģiskās daudzveidības jomā;

38.  aicina Komisiju pastiprināt centienus pasaules mērogā, lai aizsargātu svarīgo Arktikas ekoloģiju un vidi; stingri mudina Komisiju nepieļaut nekādu politiku, kas stimulētu Arktikas izmantošanu fosilā kurināmā ieguvei;

39.  atzinīgi vērtē uzmanības pievēršanu bioloģiskajai daudzveidībai, dabas resursiem un ekosistēmām, kā arī konstatētajai saiknei starp šiem elementiem un cilvēka veselību un labklājību; uzsver, ka ir jāizstrādā „vienas veselības” pieeja, kas aptver cilvēka, dzīvnieku un vides veselību, un atgādina, ka ieguldījumi pētniecībā un inovācijā ar mērķi izstrādāt jaunas veselības aprūpes tehnoloģijas ir svarīgs priekšnoteikums IAM sasniegšanai; mudina Komisiju ļoti ātri veikt analīzi, lai reaģētu uz ESAO publikāciju “EU Health at a Glance”, kurā norādīts, ka daudzās ES dalībvalstīs nav pieaudzis paredzamais dzīves ilgums; norāda, ka vienlīdzīga piekļuve augstas kvalitātes veselības aprūpei ir ārkārtīgi svarīga ilgtspējīgas veselības aprūpes sistēmas nodrošināšanai, jo tā var mazināt nevienlīdzību; uzsver, ka ir jāpaveic vairāk, lai novērstu daudzveidīgos pieejamības šķēršļus individuālā, pakalpojumu sniedzēju un veselības aprūpes sistēmu līmenī un turpinātu veikt ieguldījumus inovācijā un medicīnas pētījumos, kā arī Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) darbībā ar mērķi izstrādāt tādus veselības aprūpes risinājumus, kas ir pieejami, ilgtspējīgi un vērsti uz to, lai pasaules mērogā apkarotu HIV/AIDS, tuberkulozi, meningītu, C hepatītu un citas novārtā atstātas infekcijas slimības, kuras bieži ir saistītas ar nabadzību; norāda, ka ieguldīšana pasaules mēroga medicīnas pētniecībā un izstrādē ir ārkārtīgi svarīga, lai risinātu aktuālās veselības problēmas, piemēram, cīnītos ar epidēmijām un rezistenci pret antibiotikām;

40.  uzsver, ka okeānu ekonomika vai “zilā ekonomika” piedāvā nozīmīgas iespējas jūras resursu ilgtspējīgai izmantošanai un saglabāšanai un ka piemērots atbalsts spēju veidošanā, lai izstrādātu un ieviestu plānošanas instrumentus un pārvaldības sistēmas, var dot iespēju jaunattīstības valstīm izmantot šīs iespējas; uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jāuzņemas nozīmīga loma šajā jautājumā;

41.  atzīst saikni, kas pastāv starp zivsaimniecības resursu iegūšanu, to aizsardzību un tirdzniecību; turklāt atzīst, ka alternatīvās izmaksas, kas rastos, ja netiks pārtrauktas kaitīgās zvejas dotācijas, ir ļoti augstas, jo bez rīcības šajā jomā zvejas resursi tiks izsmelti, kā rezultātā radīsies pārtikas nepietiekamība un tiks iznīcināti tie nodarbinātības avoti, ko bija plānots saglabāt;

42.  atgādina, ka gan ES, gan tās dalībvalstis ir parakstījušas Parīzes nolīgumu un līdz ar to apņēmušās sasniegt tā mērķus, un, lai to izdarītu, ir nepieciešama globāla rīcība; uzsver nepieciešamību integrēt ilgtermiņa dekarbonizācijas mērķi, lai ierobežotu globālo sasilšanu krietni zem 2 °C un arī lai censtos panākt vēl būtiskāku samazinājumu — līdz 1,5°C;

43.  atgādina, ka Komisijas priekšlikumā par 2030. gada klimata un enerģētikas politikas satvaru ir izvirzīti trīs galvenie mērķi 2030. gadam: samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 40 %, vismaz 27 % no kopējā ES enerģijas pieprasījuma apmierināt ar atjaunojamo energoresursu izmantošanu un panākt energoefektivitātes uzlabojumu vismaz 30 % apmērā; atgādina par Parlamenta pieņemtajām nostājām šo mērķu sakarā; uzsver, ka šie mērķi ir jāpārskata un jāsagatavo ES stratēģija nulles emisiju panākšanai līdz gadsimta vidum, paredzot izmaksu ziņā efektīvu rīcības programmu un ņemot vērā ES reģionu un valstu īpatnības, nolūkā sasniegt Parīzes nolīguma mērķus panākt, lai neto emisiju līmenis būtu nulle;

44.  aicina ES un dalībvalstis attīstības politikas nostādnēs efektīvi iekļaut klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumus; uzsver, ka ir jāveicina energoefektivitātes un tīro tehnoloģiju nodošana un jāsniedz atbalsts ieguldījumiem mazapjoma, ārpustīkla un decentralizētos atjaunojamās enerģijas projektos; aicina ES pastiprināt atbalstu ilgtspējīgai lauksaimniecībai, lai risinātu klimata pārmaiņu jautājumus, izmantojot mērķtiecīgu atbalstu mazajiem lauksaimniekiem, kultūraugu dažādošanai, agromežsaimniecībai un agroekoloģiskai praksei;

45.  norāda, ka vides degradācija un klimata pārmaiņas rada būtisku risku miera un taisnīguma nodrošināšanai un uzturēšanai; atzīst, ka ir jāpievērš lielāka uzmanība tam, cik liela nozīme klimata pārmaiņām un vides degradācijai ir pasaules mēroga migrācijas, nabadzības un bada veicināšanā; aicina ES un dalībvalstis klimata pārmaiņas saglabāt kā stratēģisku prioritāti diplomātiskajās sarunās pasaules līmenī, tostarp augsta līmeņa divpusējās valstu un reģionu sarunās ar G7 un G20 valstīm, ANO un ar tādām partnervalstīm kā Ķīna, lai turpinātu pozitīvu un aktīvu dialogu, ar ko sekmē globālo pāreju uz tīru enerģiju un novērš bīstamas klimata pārmaiņas;

46.  atzinīgi vērtē darbu, ko paveicis ASV izvietotais Klimata un drošības centrs, nosakot klimata pārmaiņu un starptautiskās drošības saskares punktus; šis centrs atsaucas uz klimata pārmaiņām kā “draudu veicinātāju”, kam nākotnē būs vajadzīgi plašāki humānās palīdzības un militārie pasākumi un kas izraisīs stipras vētras, apdraudot pilsētas un militārās bāzes;

47.  uzsver, ka enerģētiskā nabadzība, ko bieži definē kā situāciju, kad indivīdi vai mājsaimniecības nespēj pienācīgi apsildīt savu mājokli vai mājoklī par pieņemamu cenu izmantot citus vajadzīgos enerģētikas pakalpojumus, ir problēma daudzās dalībvalstīs; uzsver, ka enerģētisko nabadzību izraisa enerģijas cenu pieaugums, recesijas ietekme uz valstu un reģionu ekonomiku un mājokļi ar zemiem energoefektivitātes rādītājiem; atgādina, ka saskaņā ar ES statistiku attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC) tiek lēsts, ka 54 miljoni Eiropas iedzīvotāju (10,8 % no kopējā ES iedzīvotāju skaita) 2012. gadā nevarēja pietiekami apsildīt savus mājokļus, un līdzīgs skaits iedzīvotāju veica novēlotus maksājumus par komunālajiem pakalpojumiem vai dzīvoja sliktos sadzīves apstākļos; aicina dalībvalstis atzīt un risināt šo problēmu, jo enerģijas pamatpakalpojumu nodrošināšana ir ārkārtīgi svarīga, lai panāktu to, ka kopienu iedzīvotāji necieš no kaitīgas ietekmes uz veselību, nenonāk vēl lielākā nabadzībā un var saglabāt labu dzīves kvalitāti, un lai nodrošinātu, ka finansējums to mājsaimniecību atbalstam, kurām tas ir nepieciešams, nekļūtu pārmērīgi liels; uzsver, ka moderniem enerģētikas pakalpojumiem ir ļoti svarīga nozīme iedzīvotāju labklājībā un valsts ekonomiskajā attīstībā; tomēr norāda, ka pasaulē 1,2 miljardiem cilvēku nav pieejama elektrība un vairāk nekā 2,7 miljardiem cilvēku nav pieejamas tīras ēdiena gatavošanas iekārtas; turklāt atgādina, ka vairāk nekā 95 % no šiem cilvēkiem dzīvo Subsahāras Āfrikā vai Āzijas jaunattīstības valstīs un aptuveni 80 % dzīvo lauku apvidos; uzsver, ka enerģija ir centrālais faktors gandrīz visās būtiskākajās problēmās un iespējās, ar ko saskaras mūsdienu pasaule; uzsver, ka attiecībā uz nodarbinātību, drošību, klimata pārmaiņām, pārtikas ražošanu vai ienākumu palielināšanu enerģijas pieejamība visiem ir ļoti svarīga un ilgtspējīga enerģētika ir iespēja, kas pārveido dzīvi, ekonomiku un planētu;

48.  iesaka klimata jomas pasākumus pilnībā integrēt visā ES budžetā (klimata pasākumu integrācija), nodrošinot to, ka siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas pasākumi tiek integrēti visos lēmumos par ieguldījumiem Eiropā;

49.  aicina Komisiju reizi piecos gados, sākot no perioda sešus mēnešus pēc 2018. gadā plānotā veicinošā dialoga saskaņā ar UNFCCC, sagatavot ziņojumu par ES klimata jomas tiesību aktiem, tostarp par Kopīgo centienu regulu un ETS direktīvu, lai pārliecinātos, ka šie tiesību akti ir efektīvi, nodrošinot paredzamo ieguldījumu ES centienos samazināt SEG, un lai noteiktu, vai pašreizējie samazināšanas rezultāti būs pietiekami IAM un Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanai; turklāt prasa Komisijai vēlākais līdz 2020. gadam pārskatīt un paplašināt klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam un ES valstu paredzēto devumu, lai tos pienācīgi saskaņotu ar Parīzes nolīguma ilgtermiņa mērķiem un IAM; aicina Komisiju stimulēt SEG absorbcijas potenciālu, mudinot izstrādāt politikas virzienus, ar ko atbalsta apmežošanu, īstenojot pienācīgu mežu apsaimniekošanas praksi un ņemot vērā faktu, ka ES saskaņā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam apņēmās pasaules mērogā līdz 2020. gadam veicināt ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas īstenošanu, apturēt atmežošanu, atveseļot noplicinātās mežu zemes un palielināt apmežošanu un mežu atjaunošanu;

50.  uzsver, ka centieni mazināt globālo sasilšanu nav šķērslis ekonomikas izaugsmei un nodarbinātībai un ka, gluži pretēji, ekonomikas dekarbonizācija būtu jāuzskata par vienu no galvenajiem jaunas un ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības veicinātājiem; tomēr atzīst, ka virzībā uz jebkādu jaunu ekonomikas un sociālo modeli kopienas, kas veidotas saistībā ar tradicionālo rūpniecību, nenovēršami saskarsies ar grūtībām; uzsver, ka ir svarīgi sniegt atbalstu šajā pārejas procesā un aicina Komisiju un dalībvalstis novirzīt finansējumu no tādiem avotiem kā ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ETS), lai finansētu modernizāciju un taisnīgu pāreju šādu kopienu atbalstam un veicinātu labāko tehnoloģiju un ražošanas prakses ieviešanu nolūkā nodrošināt labākos vides aizsardzības standartus un drošu, stabilu un ilgtspējīgu nodarbinātību;

51.  norāda, ka nepārtraukta bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, mežu izciršanas un klimata pārmaiņu negatīvā ietekme var izraisīt konkurences pieaugumu attiecībā uz tādiem resursiem kā pārtika un enerģija, nabadzības palielināšanos, pasaules politisko nestabilitāti, iedzīvotāju pārvietošanos un jaunas globālās migrācijas tendences; uzstāj, lai Komisija, Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) un dalībvalstis minētos faktorus ņemtu vērā visos ārējo attiecību un starptautiskās diplomātijas aspektos, vienlaikus nodrošinot būtisku oficiālās attīstības palīdzības (OAP) finansējuma palielināšanu; aicina Komisiju, EĀDD un dalībvalstis visās darbībās un mijiedarbībā ar trešām valstīm īstenot centienus samazināt emisijas, veicinot atjaunojamo energoresursu avotu izmantošanu, resursu efektivitāti, bioloģisko daudzveidību un mežu aizsardzību, kā arī sekmējot klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām;

52.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ES ārpolitika ir saderīga ar IAM, un apzināt jomas, kurās vajadzīga turpmāka rīcība vai īstenošana, lai nodrošinātu, ka ar ES ārpolitiku atbalsta IAM efektīvu īstenošanu un tā nav pretrunā ar IAM un to īstenošanu citos reģionos, jo īpaši jaunattīstības valstīs; aicina Komisiju šajā nolūkā sākt uzticamu procesu, kurā izmanto prognožu / agrīnas brīdināšanas metodi attiecībā uz jaunām iniciatīvām un priekšlikumiem, tostarp spēkā esošo tiesību aktu pārskatīšanu, un nākt klajā ar priekšlikumu par visaptverošu ārējo ilgtspējīgas attīstības stratēģiju; vērš uzmanību uz tādiem pieejamiem instrumentiem un forumiem kā Eiropas Fonds ilgtspējīgai attīstībai (EFIA), ANO/EEK reģionālais forums par ilgtspējīgu attīstību (RFSD), Augsta līmeņa politiskais forums un ANO centrālā platforma; aicina Augsta līmeņa politiskajā forumā veikt paveiktā brīvprātīgu pārskatīšanu saskaņā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, kurā dalībvalstis mudinātas veikt regulāru un iekļaujošu paveiktā pārskatīšanu; uzsver, ka šajā sakarībā ir svarīgi veikt regulārus un pienācīgus ex-ante ietekmes novērtējumus; atgādina par Līgumā paredzēto pienākumu ņemt vērā attīstības sadarbības mērķus visās politikas jomās, kas var ietekmēt jaunattīstības valstis;

53.  uzsver OAP kā galvenā instrumenta nozīmi, lai īstenotu Ilgtspējīgas attīstības programmu laikposmam līdz 2030. gadam, izskaužot nabadzību visos tās veidos un apkarojot nevienlīdzību, un vienlaikus atgādina, ka ar attīstības palīdzību vien nepietiek, lai novērstu nabadzību jaunattīstības valstīs; uzsver, ka ir jāveicina instrumenti, ar ko sekmē lielāku pārskatatbildību, piemēram, atbalsts no budžeta līdzekļiem; aicina ES un tās dalībvalstis nekavējoties atkārtoti apliecināt savu apņemšanos attiecībā uz mērķi paredzēt 0,7 % no nacionālā kopienākuma un iesniegt priekšlikumus par detalizētu grafiku OAP pakāpeniskai palielināšanai, lai sasniegtu šo mērķi; atgādina par ES apņemšanos piešķirt vismaz 20 % no tās OAP cilvēces attīstības un sociālās iekļaušanas mērķiem, un aicina atjaunot apņemšanos šajā sakarībā; aicina Komisiju īstenot ESAO Attīstības veicināšanas komitejas (DAC) ieteikumu panākt, ka gada vidējais dotāciju līmenis sasniedz 86 % no kopējām OAP saistībām; aicina pasargāt OAP no darbības novirzīšanas un ievērot starptautiski pieņemtos attīstības efektivitātes principus, saglabājot OAP pamatmērķi izskaust nabadzību un īpašu uzmanību pievēršot vismazāk attīstītajām valstīm (VAV) un nestabilām situācijām; atgādina par nepieciešamību plašākā attīstības programmā iet tālāk par līdzekļu devēja/saņēmēja attiecībām;

54.  uzsver, ka fiskālā taisnīguma un pārredzamības nodrošināšana, cīņa pret nodokļu apiešanu, nelikumīgu finanšu plūsmu un nodokļu oāžu izskaušana, kā arī publisko finanšu pārvaldības uzlabošana, ilgtspējīga ekonomikas izaugsme un aizvien lielāka iekšzemes resursu mobilizēšana ir būtiska Attīstības programmas laikposmam līdz 2030. gadam finansēšanai; aicina ES izveidot finansēšanas programmu (DEVETAX 2030), lai mērķtiecīgi atbalstītu nodokļu struktūru izveidi jaunietekmes ekonomikas valstīs un palīdzētu jaunattīstības valstīm izveidot jaunas reģionālās nodokļu iestādes; atkārtoti aicina paredzēt starptautisku finanšu darījumu nodokli, lai risinātu ar nabadzību saistītās globālās problēmas, veikt izpēti par visu valstu un ES nodokļu politikas ietekmi uz jaunattīstības valstīm un ievērot politikas saskaņotības attīstībai principu, pieņemot tiesību aktus šajā jomā;

55.  aicina Komisiju un dalībvalstis attiecīgi pielāgot savu pieeju attiecībā uz migrāciju, lai izstrādātu migrācijas politiku saskaņā ar IAM 10 un attīstītu uz faktiem balstītu izpratni par migrantiem un patvēruma meklētājiem, cīnoties pret ksenofobiju un diskrimināciju, kas vērsta pret migrantiem, kā arī nolūkā veikt ieguldījumus cilvēku attīstības galvenajos virzītājspēkos; atkārtoti pauž bažas, ka jaunās politikas un finanšu instrumentus nelikumīgas un piespiedu migrācijas cēloņu novēršanai var īstenot, kaitējot attīstības mērķiem, un prasa piešķirt Eiropas Parlamentam stingrākas kontroles lomu šajā sakarībā, lai nodrošinātu, ka jaunie finansēšanas instrumenti ir saderīgi ar ES juridisko pamatu, kā arī ES principiem un saistībām, īpaši attīstības programmu līdz 2030. gadam; atgādina, ka attīstības sadarbības galvenais mērķis ir nabadzības izskaušana un ilgtermiņa ekonomiskā un sociālā attīstība;

56.  atzinīgi vērtē to, ka īpaša uzmanība tiek pievērsta ieguldījumiem jauniešos kā galvenajos IAM īstenotājos; uzsver, ka jaunattīstības valstu demogrāfiskās tendences ir jāpārvalda, īstenojot atbilstīgu valsts politiku un ieguldījumus jauniešu izglītībā un veselībā, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpē un izglītībā; uzsver, ka beidzot ir iespēja veicināt dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm, kas ir politikas saskaņotības attīstībai būtisks elements, un mudina ES integrēt šos centienus visās ārējās darbības jomās; atzīst, ka šie galvenie cilvēces attīstības un cilvēkkapitāla virzītājspēki ir jāizvirza par prioritāti, lai garantētu ilgtspējīgu attīstību;

57.  prasa ES un tās dalībvalstīm nodrošināt nepieciešamos resursus un politisko uzmanību, lai garantētu, ka dzimumu līdztiesības un sieviešu un meiteņu iespēju veicināšanas princips ir ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanas pamatā;

58.  mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai valstu budžeti nebūtu pretrunā IAM; uzskata, ka ES ir būtiski jāpaplašina videi draudzīgi ieguldījumi, inovācija un izaugsme, lai savlaicīgi un sekmīgi īstenotu Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, un atzīst, ka ir vajadzīgi jauni finansēšanas instrumenti un atšķirīga pieeja salīdzinājumā ar pašreizējo ieguldījumu politiku, piemēram, videi kaitīgu subsīdiju un augsta emisiju līmeņa projektu pakāpeniska pārtraukšana; aicina īstenot stratēģiju, kurai atbilstīgi daudznacionālie uzņēmumi un uzņēmumi savos darījumdarbības modeļos un institucionālie ieguldītāji savās ieguldījumu stratēģijās integrētu vides aizsardzības, sociālos un pārvaldības faktorus nolūkā pārvirzīt līdzekļus ilgtspējības finansējumam un nodalīt tos no fosilā kurināmā;

59.  aicina DFS pēc 2020. gada pārorientēt ES budžetu uz Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanu, nodrošinot to, ka tiek piešķirts pietiekams finansējums efektīvai IAM sasniegšanai; aicina pastiprināti integrēt ilgtspējīgu attīstību visos finansēšanas mehānismos un budžeta pozīcijās, atkārtoti norādot, ka ilgtermiņa politikas saskaņotībai ir liela nozīme izmaksu samazināšanā; uzsver kohēzijas politikas kā galvenās ES ieguldījumu politikas nozīmi un atgādina, ka nolūkā panākt vispārēju pāreju uz ilgtspējīgu un iekļaujošu ekonomikas izaugsmi visiem ES struktūrfondiem un ieguldījumu fondiem, tostarp Eiropas Stratēģiskajam investīciju fondam, ir horizontāli jāpiemēro ilgtspējības kritēriji un uz rezultātiem balstīti mērķi;

60.  aicina Eiropas Investīciju banku (EIB) nodrošināt, ka tā ievēro Eiropas vērtības, piemērojot stingrus ilgtspējības kritērijus attiecībā uz aizdevumiem, un ka jo īpaši aizdevumi enerģētikas un transporta nozarē ir vērsti uz zemu oglekļa dioksīda emisiju un ilgtspējīgiem projektiem;

61.  aicina EIB 40 % no tās aizdevumu portfeļa veltīt zemu oglekļa dioksīda emisiju un pret klimata pārmaiņām noturīgai izaugsmei līdz 2030. gadam;

62.  aicina EIB paredzēt vairāk līdzekļu Eiropas vietējā enerģijas atbalsta (ELENA) iniciatīvai, piešķirot dotācijas tehniskajam atbalstam, lai īstenotu energoefektivitātes, atjaunojamo energoresursu un pilsētu transporta projektus un programmas;

63.  atzīst, ka noturīga un ilgtspējīga infrastruktūra ir galvenais faktors, lai nodrošinātu ilgtspējīgu nākotni ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, un tā rada vairākus papildu ieguvumus, piemēram, noturību un labāku aizsardzību pret ugunsgrēkiem un plūdiem; uzskata, ka pāreju uz ilgtspējīgu sabiedrību var panākt, ievērojot principu „energoefektivitāte pirmajā vietā” un turpinot uzlabot iekārtu, energosistēmu un ēku efektivitāti, vienlaikus izveidojot uzglabāšanas sistēmas; atzīst, ka lielākais energoefektivitātes potenciāls ir ēkās un aicina ES apņemties līdz 2050. gadam panākt pilnībā ilgtspējīgu, dekarbonizētu un energoefektīvu ēku fondu, kuram ir gandrīz nulles enerģijas patēriņš un kura atlikušās enerģijas vajadzības nodrošina visdažādākie atjaunojamie energoresursi; aicina ātrāk palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru ES enerģijas avotu struktūrā; brīdina par neilgtspējīgus infrastruktūras piesaisti konkrētiem enerģijas avotiem un aicina Komisiju ierosināt pasākumus organizētai pārejai uz ilgtspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni un infrastruktūras attīstības pilnīgai pārorientācijai, lai mazinātu sistēmiskos ekonomiskos riskus, kas saistīti ar oglekļietilpīgiem finanšu aktīviem;

64.  aicina Komisiju un dalībvalstis par prioritāti izvirzīt ilgtspējīgu mobilitāti, uzlabojot vietējās sabiedriskā transporta sistēmas atbilstīgi katras valsts īpašajām iezīmēm un iedzīvotāju faktiskajām vajadzībām; uzskata, ka ES finanšu atbalstam transporta nozares un infrastruktūras attīstībai vajadzētu būt vērstam uz mērķiem, kas sniegt reālu pievienoto vērtību dalībvalstīs;

65.  uzsver, ka korupcija būtiski ietekmē vidi un ka aizsargājamo savvaļas augu un dzīvnieku sugu, minerālu un dārgakmeņu, kā arī tādu meža produktu kā koksne nelikumīga tirdzniecība arī ir cieši saistīta ar korupciju; turklāt uzsver, ka savvaļas augu un dzīvnieku nelikumīga tirdzniecība var turpināt kaitēt apdraudētajām sugām, savukārt nelikumīga mežizstrāde var izraisīt bioloģiskās daudzveidības izzušanu un palielināt oglekļa dioksīda emisijas, kas veicina klimata pārmaiņas; uzsver, ka organizēto noziedzīgo grupējumu peļņa ir laba un ar nelielu risku, jo meža noziegumos vainīgie reti tiek saukti pie atbildības un sankcijas bieži neatbilst noziedzīgā nodarījuma smagumam; atgādina, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencija, kurā visaptveroša uzmanība pievērsta korupcijas novēršanai, efektīvai tiesībaizsardzībai, starptautiskajai sadarbībai un līdzekļu atgūšanai, var būt efektīvs instruments korupcijas apkarošanai vides jomā; aicina dalībvalstis iekļaut pretkorupcijas stratēģijas, piemēram, attiecībā uz pārredzamību un pārskatatbildību, vides tiesību aktos un politikā un stiprināt demokrātiju un labu pārvaldību; uzsver, ka korupcijas apkarošana vides jomā palīdzēs radīt vienlīdzīgu piekļuvi tādiem svarīgākajiem resursiem kā ūdens un tīra vide un ir svarīga, lai aizsargātu mūsu vidi un nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību;

66.  atzīst kultūras un līdzdalības kultūras dzīvē nozīmi IAM programmas īstenošanā, kā arī kultūras nozīmi ārējās attiecībās un attīstības politikā, prasa piešķirt pienācīgu atbalstu kultūras iestādēm un organizācijām IAM programmas īstenošanas darbā, kā arī veidot vēl ciešākas saiknes starp pētniecību, zinātni, inovāciju un humanitārajām jomām;

67.  atgādina, ka līdzdalība kultūras dzīvē, uzlabo fizisko un garīgo veselību un labsajūtu, labvēlīgi ietekmē skolu un profesionālo darbību, palīdz cilvēkiem, kuriem visvairāk draud sociālā atstumtība, iekļūt darba tirgū un tādējādi ievērojami sekmē daudzu ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu;

68.  pauž dziļas bažas par atšķirībām dalībvalstu izglītības sistēmu īstenošanā, ko apliecina pēdējie PISA ziņojumi; uzsver, ka visiem pieejamas un pietiekami finansētas valsts izglītības un apmācības sistēmas ir svarīgas, lai nodrošinātu vienlīdzību un sociālo integrāciju un sasniegtu 4. IAM, un atgādina par kvalitatīvas izglītības nozīmi, nodrošinot iespējas neaizsargātām iedzīvotāju grupām, minoritātēm, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kā arī sievietēm un meitenēm; pauž nožēlu par to, ka joprojām pastāv augsts jauniešu bezdarba līmenis; norāda, ka izglītība ir ārkārtīgi svarīgs faktors pašpietiekamu sabiedrību attīstībā; prasa ES veidot saikni starp kvalitatīvu izglītību, tehnisko apmācību un arodmācībām un sadarbību ar rūpniecību, jo tas ir jauniešu nodarbināmības un kvalificētu darbvietu pieejamības būtisks priekšnoteikums;

69.  aicina ES un tās dalībvalstis aizsargāt reģionālās, minoritāšu un mazāk lietotās valodas un valodu daudzveidību un nodrošināt, lai netiktu pieļauta diskriminācija, integrējot IAM Eiropas politikas satvarā un pašreizējās un turpmākajās Komisijas prioritātēs;

70.  uzskata, ka kultūras daudzveidība un dabas mantojuma aizsardzība būtu jāveicina visā Eiropas politikas satvarā, tostarp, ar izglītību;

71.  aicina dalībvalstis par prioritāti uzskatīt rūpniecības objektu pārveidi vides un ekonomiskajā ziņā, kuri daudzviet Eiropā var izraisīt augstu vides elementu piesārņojuma līmeni un nopietnu veselības apdraudējumu vietējiem iedzīvotājiem;

72.  norāda, ka ES pilsētvides attīstības programmas īstenošanā svarīga loma būs pasaules “Jauno pilsētu attīstības programmai”, un atzinīgi vērtē tādas politikas attīstību, kas dotu iespēju pilsētām un reģioniem veikt sinerģiskus ekoloģiski draudzīgus ieguldījumus; atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā “Eiropas zaļā lapa” un Globālā pilsētas mēru klimata un enerģētikas pakts un turklāt uzsver pilsētu un reģionu neaizstājamo nozīmi ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanā, jo ilgtspējai ir nepieciešama sadarbības un ilgtermiņa pieeja visos pārvaldības līmeņos un visās nozarēs;

73.  atgādina, ka 2030. gada programma atzīst, ka mēs vairs nevaram skatīt pārtiku, iztikas līdzekļus un dabas resursu pārvaldību atsevišķi; uzsver, ka uzmanības koncentrēšana uz lauku attīstību un ieguldījumiem lauksaimniecībā — kultūraugos, lauksaimniecības dzīvniekos, mežsaimniecībā, zivsaimniecībā un akvakultūrā — ir iedarbīgs līdzeklis, lai izskaustu nabadzību un badu un panāktu ilgtspējīgu attīstību; norāda, ka lauksaimniecībai ir svarīga nozīme cīņā pret klimata pārmaiņām; uzsver, ka ilgtspējīgas attīstības mērķi var sasniegt vienīgi ziemeļu–dienvidu, dienvidu–dienvidu un trīspusējas sadarbības ceļā un kā globālas partnerības starp vairākiem dalībniekiem visdažādākajās jomās;

74.  atzinīgi vērtē nodomu iekļaut tirdzniecības un ieguldījumu politiku, kurā būtu integrēta ilgtspējīga attīstība, un prasa ES politikas veidošanā ES teritorijā un ārpus tās robežām labāk risināt preču un dabas resursu piegādes ietekmes jautājumu Eiropas Savienībā un ārpus tās; prasa pārskatīt ieguldījumu politiku un plaši izmantot inovatīvus finansēšanas instrumentus, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus; aicina Komisiju nodrošināt, lai turpmāko tirdzniecības nolīgumu ilgtspējīgas attīstības pārbaudes būtu pārredzamas;

75.  aicina Komisiju, iesaistot attiecīgas ieinteresētās personas, izstrādāt un nodrošināt konkrētu īpaši pielāgotu atbalstu nelabvēlīgos apstākļos esošām mājsaimniecībām un grupām ar zemiem ienākumiem, piemēram, romiem, lai nodrošinātu veselīgu dzīvi un piekļuvi pamatpakalpojumiem un drošiem un tīriem dabas resursiem, piemēram, ūdenim, gaisam, cenas ziņā pieejamiem un mūsdienīgiem enerģijas resursiem, un veselīgam uzturam, kas arī palīdzētu sasniegt IAM Nr. 1., 10 un 15 par nabadzības izskaušanu, nevienlīdzības samazināšanu un miermīlīgas un iekļaujošas sabiedrības veicināšanu;

76.  atzīmē — kā minēts Programmā 2030 — ka personu ar invaliditāti gadījumā ir ļoti augsts nabadzības risks, un viņiem nav pienācīgas iespējas nodrošināt savu pamattiesību ievērošanu, piemēram, tiesības uz izglītību, veselības aprūpi un nodarbinātību;

77.  uzskata, ka ES iniciatīvās, kuru mērķis ir radīt ilgtspējīgu nākotni, nevar neņemt vērā plašākas debates par dzīvniekiem kā jutīgām būtnēm un viņu labturību, šo jautājumu bieži vien neņemot vērā dominējošajās ražošanas un patēriņa sistēmās; uzsver, ka ES ir jāpārvar pašreizējā politiskie un tiesību aktu trūkumi attiecībā uz dzīvnieku labturību, kā to prasa aizvien vairāk Eiropas iedzīvotāju;

78.  aicina Komisiju pastiprināt centienus un finansējuma piešķiršanu informēšanas un mērķtiecīgas izglītošanas kampaņām un sekmēt pilsoņu iesaistīšanos un rīcību ilgtspējīgas attīstības jomā;

79.  aicina Komisiju un dalībvalstis līdz 2020. gada beigām pārtraukt sniegt stimulus biodegvielām, kuru pamatā ir palmu eļļa un soja un kas noved pie mežu izciršanas un kaitējuma kūdrājiem; turklāt aicina ieviest vienotu sertifikācijas shēmu ES tirgū ievestai palmu eļļai, apliecinot sociāli atbildīgu produkta izcelsmi;

80.  stingri mudina Komisiju turpināt aktīvāk veikt efektīvus pasākumus, lai mazinātu sliktu gaisa kvalitāti, kas ir par iemeslu vairāk nekā 430 000 priekšlaicīgas nāves gadījumu ES ik gadu; mudina Komisiju nodrošināt jauno un spēkā esošo tiesību aktu izpildi, lai paātrinātu juridiskas darbības pret dalībvalstīm, kas neievēro tiesību aktus gaisa piesārņojuma jomā, un ierosināt jaunus, efektīvus tiesību aktus, tostarp uz nozarēm attiecīgus tiesību aktus, lai risinātu sliktās gaisa kvalitātes problēmu un novērstu daudzos piesārņojuma avotus, vienlaikus novēršot arī metāna emisijas; uzsver to, ka Savienībai vēl ir jāpaveic daudz, lai sasniegtu ES noteiktos gaisa kvalitātes līmeņus, kas ir daudz mazāk stingri par tiem, kurus ieteikusi Pasaules Veselības organizācija (PVO);

81.  atzīmē, ka Komisija ir pievērsusies sliktas gaisa kvalitātes problēmai, uzsākot vairākas pārkāpuma procedūras, jo īpaši pret tiem, kas atkārtoti pārsniedz Direktīvā 2008/50/EK noteiktās NO2 robežvērtības;

82.  norāda, ka trokšņa piesārņojuma samazināšana ir viens no kvalitātes parametriem, kas līdz 2020. gadam netiks sasniegts; uzsver, ka ES trokšņa iedarbība noved vismaz 10 000 priekšlaicīgas nāves gadījumu gadā saistībā ar koronāro sirds slimību un infarktu un ka 2012. gadā apmēram ceturtā daļa ES iedzīvotāju bija pakļauti par robežvērtību skaļākam trokšņa līmenim; aicina dalībvalstis par prioritāti izvirzīt trokšņa līmeņa uzraudzību un nodrošināt to, ka tiek ievērotas ārējās un iekšējās vides robežvērtības; turklāt prasa ieviest pasākumus, lai novērstu trokšņa piesārņojumu;

83.  uzsver, ka Komisijas dati liecina, ka vairāk nekā 50 % no ES graudaugu tiek izmantoti dzīvnieku barošanai; norāda, ka ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ir brīdinājusi, ka turpmāka graudaugu izmantošana dzīvnieku barībā varētu apdraudēt nodrošinātību ar pārtiku, samazinot graudu apjomu, kas pieejams lietošanai pārtikā;

84.  uzsver lopkopības nozares ieguldījumu ES ekonomikā un ilgtspējīgā lauksaimniecībā, jo īpaši tad, ja tā ir integrēta augkopības ražošanas sistēmās; vērš uzmanību uz aktīvas barības vielu cikla pārvaldības potenciālu lopkopības nozarē, lai mazinātu oglekļa dioksīda, amonjaka un nitrātu emisiju ietekmi uz vidi; turklāt vērš uzmanību uz integrētas lauksaimniecības potenciālu sekmēt labāk funkcionējošas lauksaimniecības ekosistēmas un klimatam labvēlīgu lauksaimniecības nozari;

85.  norāda, ka jaunattīstības valstīs sievietes lauksaimniecības nozarē varētu par 20–30 % palielināt saimniecību ražīgumu, ja viņām būtu tāda pati piekļuve resursiem kā vīriešiem; uzsver, ka šis ražīguma palielinājums varētu par 12–17 % samazināt pasaules badacietēju skaitu;

86.  īpaši uzsver sieviešu kā ģimenes locekļu galveno lomu ģimenes saimniecībās, kas ir galvenās sociālekonomiskās sistēmas šūnas lauku apvidos, — sievietes rūpējas par pārtikas ražošanu, tradicionālo zināšanu un prasmju saglabāšanu, kultūras identitāti un vides aizsardzību, turklāt jāņem vērā, ka sievietes lauku apvidos skar arī atalgojuma un pensijas atšķirības;

87.  atgādina, ka saskaņā ar 7. vides rīcības programmu Komisijai ir pienākums novērtēt Savienības patēriņa ietekmi uz vidi globālā kontekstā; uzsver, cik pozitīva ietekme uz cilvēka veselību un siltumnīcefekta gāzu samazināšanu var būt ilgtspējīgiem dzīvesveidiem; atgādina Komisijai, ka 12.8 IAM noteikts, ka sabiedrībai ir jābūt pieejamai informācijai un jāveicina tās izpratne par ilgtspējīgu attīstību un dzīvesveidiem; tāpēc mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt programmas, lai palielinātu sabiedrības informētību par dažādu patēriņa veidu ietekmi uz cilvēku veselību, vidi, nodrošinājumu ar pārtiku un klimata pārmaiņām; aicina Komisiju nekavējoties publicēt paziņojumu par ilgtspējīgu Eiropas pārtikas sistēmu;

88.  norāda, ka IAM Nr. 12.8 liek valdībām nodrošināt, lai cilvēkiem visā pasaulē būtu attiecīgā informāciju un izpratne par ilgtspējīgu attīstību un dzīvesveidu saskaņā ar dabu; mudina Komisiju un dalībvalstis attiecīgi izstrādāt programmas, lai palielinātu sabiedrības informētību par patēriņa līmeņu ietekmi uz cilvēku veselību, vidi, nodrošinājumu ar pārtiku un klimata pārmaiņām;

89.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt vispārējas ES politikas pamatnostādnes, lai risinātu tādas pasaules mēroga problēmas kā HIV/AIDS, tuberkuloze, C hepatīts un mikroorganismu rezistence, ņemot vērā atšķirīgo situāciju un konkrēto problemātiku, kas raksturīga ES dalībvalstīm un to kaimiņvalstīm, kur ir vislielākā saslimstība ar HIV un multirezistento tuberkulozi; aicina Komisiju un Padomi uz stingru politisku rīcību dialogā ar valstīm, kurās ir ievērojams slimību slogs, tostarp Āfrikas, Austrumeiropas un Vidusāzijas reģiona kaimiņvalstīm, lai panāktu, ka tiek izstrādāti plāni ilgtspējīgai pārejai uz pašas valsts nodrošinātu finansējumu un ka līdz ar to aizvien vērienīgāku HIV un tuberkulozes programmu efektīva īstenošana turpināsies arī pēc tam, kad starptautisko līdzekļu devēju atbalsts būs beidzies, un aicina abas minētās iestādes arī turpmāk cieši sadarboties ar attiecīgajām valstīm, nodrošinot, ka tās pašas uzņemas atbildību par pasākumiem, kas jāveic pret HIV un tuberkulozi;

90.  atzīst, ka “PREP” zāļu pieejamība ir efektīva HIV/AIDS profilaksē; turklāt aicina Komisiju un Eiropas Slimību profilakses un kontroles centru (ECDC) atzīt, ka HIV/AIDS ārstēšana ir arī profilaktiska;

91.  atzīst, ka seksuālajai un reproduktīvajai veselībai un tiesībām (SRHR) ir nozīmīgs pārmaiņu veicināšanas potenciāls daudzdimensiju nabadzības izskaušanai un ka SRHR būtu vienmēr atzīst kā priekšnoteikums gan veselīgai dzīvei, gan dzimumu līdztiesībai; šajā ziņā uzsver, ka satvarā ir jāpievērš lielāka uzmanība SRHR, ko diemžēl joprojām uzskata par nišas jautājumu, neraugoties uz to ārkārtīgi būtisko nozīmi dzimumu līdztiesības, iespēju nodrošināšanas jauniešiem, cilvēku attīstības un galu galā nabadzības izskaušanas jomā; uzsver, ka ir panākts tikai neliels progress salīdzinājumā ar iepriekšējām ES pieejām un ka SRHR joprojām nav atzītas par ilgtspējīgas attīstības galvenajiem virzītājspēkiem; norāda, ka ES nostāja šajā jautājumā ir nekonsekventa, kā to apliecina šis tiesību aktu kopums: Komisija savā paziņojumā par programmu 2030. gadam atzīst ES rīcību šajā jomā tikai saistībā ar “veselības” aspektu un paziņojumā par konsensu tikai saistībā ar “dzimumu līdztiesības” aspektu; aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt pieprasīt, lai ASV pārdomātu savu nostāju attiecībā uz tā dēvēto finansējuma bloķēšanas politiku pret abortus atbalstošām organizācijām (Global Gag Rule);

92.  uzsver vajadzību turpināt veicināt pētījumus veselības jomā, lai izstrādātu jaunus un uzlabotus pieejamus, izmaksu ziņā pieņemamus un piemērotus medicīniskos risinājumus HIV/AIDS, tuberkulozei un citām ar nabadzību saistītām un novārtā atstātām slimībām, jaunām epidēmijām un mikroorganismu rezistencei;

93.  norāda, ka ES lauksaimniecības nozare jau dod ievērojamu ieguldījumu ilgtspējības nodrošināšanā; tomēr atzīmē, ka būtu jānodrošina, lai kopējā lauksaimniecības politika (KLP) varētu labāk reaģēt un pašreizējiem un turpmākiem izaicinājumiem; aicina Komisiju izpētīt, kā KLP un ilgtspējīgas lauksaimniecības sistēmas varētu vislabāk palīdzēt IAM sasniegšanā, lai nodrošinātu stabilu nodrošinājumu ar nekaitīgu un uzturvielām bagātu pārtiku, kā arī aizsargātu un bagātinātu dabas resursus, vienlaikus cīnoties pret klimata pārmaiņām; prasa Komisijai saistībā ar gaidāmo paziņojumu par KLP pēc 2020. gada, nākt klajā ar priekšlikumiem, lai vēl vairāk nostiprinātu zaļināšanas pasākumu efektivitāti un nodrošinātu IAM Nr. 2, 3, 6, 12, 13, 14 un 15 sasniegšanu; aicina Komisiju arī popularizēt vietēji un ekoloģiski audzētu pārtiku, kura audzēta ar mazām oglekļa dioksīda emisijām un samazinātu ietekmi uz augsni un ūdeni; uzsver, cik svarīgas ir agroekosistēmas un ilgtspējīga mežu apsaimniekošana, kā arī stimulu nodrošināšana pamestu lauksaimniecības platību ilgtspējīgai atjaunošanai; uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka visi ES politikas virzieni efektīvi sasniedz noteiktos mērķus, nodrošinot starp politikas jomām stingru atbilsmi un lielāku saskaņotību; uzsver, ka tas ir jo īpaši svarīgi attiecībā uz dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un KLP instrumentiem, kas paredzēti šā jautājuma risināšanai;

94.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt šo agroekoloģisko pāreju, vienlaikus līdz minimumam samazinot pesticīdu izmantošanu, kas ir kaitīgi veselībai un videi, un izstrādāt pasākumus, lai aizsargātu un atbalstītu bioloģisko un biodinamisko lauksaimniecību KLP ietvaros;

95.  aicina Komisiju un dalībvalstis reformēt ES noteikumus par pesticīdu apstiprināšanu cik drīz vien iespējams un noteikt saistošus mērķus, lai samazinātu to izmantošanu;

96.  norāda, ka Eiropas lauksaimniecības nozare lauku apvidos rada darbvietas lauksaimniecībā un citās nozarēs miljoniem cilvēku, garantējot pārtikas nodrošinājumu un piesaistot cilvēkus lauku apvidiem kā vietai, kas piemērota dzīvošanai, ekonomiskajām darbībām un atpūtai; turklāt norāda, ka ainavas ar augstu bioloģiskās daudzveidības un dabas vērtību piesaista cilvēkus laukiem, sniedzot pievienoto vērtību lauku apvidiem; norāda uz lauku attīstības politikas lielo vērtību, veidojot dzīvotspējīgas, stabilas un aktīvas lauku kopienas un ekonomiku; norāda, ka labāka lauksaimnieku piekļuve resursiem ir būtiska, lai sasniegtu šo mērķi;

97.  prasa attīstīt lauksaimniecību, galveno uzmanību pievēršot ģimenes saimniecībām, lai tām palīdzētu labāk izmantot tādus Eiropas fondus kā Eiropas Stratēģiskais investīciju fonds (ESIF), un īpašu uzmanību pievēršot mazajām un vidējām saimniecībām, daloties informācijā, nododot zināšanas un izmantojot priekšrocības, ko sniedz vietējās un reģionālās vērtību un ražošanas ķēdes un reģionālā nodarbinātība, lielāku uzsvaru liekot uz saikni ar piepilsētas teritoriju un tiešo pārdošanu, kas ir veiksmīgs modelis daudzās ES daļās; uzskata, ka lauksaimnieku spēja saņemt taisnīgu atlīdzību par darbu ir Eiropas lauksaimniecības ilgtspējas nosacījums un garantija lauksaimnieku labklājībai;

98.  atgādina, ka ir svarīgi garantēt pienācīgus sabiedriskos pakalpojumus, jo īpaši bērnu un vecāka gadagājuma iedzīvotāju aprūpi, ņemot vērā to, ka šādi pakalpojumi ir īpaši svarīgi sievietēm, jo viņām tradicionāli ir bijusi galvenā loma ģimenes jaunāko un vecāko locekļu aprūpē;

99.  norāda uz tradicionālo zināšanu un pārtikas produktu nozīmi, jo īpaši tālākajos, kalnu un mazāk attīstītos ES reģionos, kā arī uz tādu ES kvalitātes shēmu kā aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (AĢIN) ekonomisko ieguldījumu vietējās teritorijās; atgādina par Parlamenta vienbalsīgo atbalstu šādu aizsardzības shēmu paplašināšanai, attiecinot tās uz plašāku reģionos ražoto produktu klāstu; šajā sakarībā uzsver arī Eiropas kvalitātes shēmu (ACVN, AĢIN, GTĪ) nozīmi iztikas līdzekļu nodrošināšanā un saglabāšanā minētajos reģionos; atzīst, ka šīs shēmas ir plašāk zināmas tikai dažās dalībvalstīs, un prasa uzlabot izpratni par to priekšrocībām visā Eiropas Savienībā;

100.  uzsver, ka Vidusjūras mežu un tradicionālās ganību zemes (dehesa) agromežsaimniecības sistēmas, kas ilgtspējīgi un bez problēmām apvieno ekstensīvas lopkopības, zemkopības un mežsaimniecības darbības, ieguldījumu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un nodrošināšanā, lai to atzītu un atbalstītu saskaņā ar KLP;

101.  uzsver bioenerģijas nozīmi auku saimniecībām un bioekonomikai, kā arī iekārtām, kas paredzētas atjaunojamās enerģijas ražošanai, glabāšanai un izplatīšanai, kā arī tās izmantošanai lauku saimniecībās, jo minētās iekārtas, ar papildu noieta iespējām palīdz nodrošināt ienākumu drošību un gan rada, gan saglabā augstas kvalitātes darbvietas lauku apvidos; uzsver, ka bioenerģijas attīstība ir jāvirza ilgtspējīgi un ka šāda attīstība nedrīkst radīt šķēršļus pārtikas un dzīvnieku barības ražošanai; uzsver, ka tā vietā enerģijas vajadzības būtu jāapmierina, veicinot tādu atkritumu un blakusproduktu izmantošanu, kas nav noderīgi nevienā citā procesā;

102.  norāda, ka pākšaugu audzēšana var augsekas sistēmā nodrošināt pozitīvu rezultātu lauksaimniekiem, dzīvniekiem, bioloģiskajai daudzveidībai un klimata vajadzībām; aicina Komisiju izstrādāt tā dēvēto olbaltumvielu plānu, kas paredz augsekas sistēmā iekļaut pākšaugus;

103.  uzskata, ka ir vajadzīgs pastāvīgs progress precīzās lauksaimniecības, digitalizācijas, enerģijas racionālas izmantošanas, augu un dzīvnieku audzēšanas un integrētās augu aizsardzības integrēšanas jomās, jo efektivitātes paaugstināšana, balstoties uz IAM un bioloģiskās daudzveidības principiem, palīdzēs samazināt gan pieprasījumu pēc zemes lauksaimniecībā, gan lauksaimniecības ietekmi uz vidi; uzskata, ka, padarot bioloģisko daudzveidību lauksaimniekiem izmantojamu, varētu palīdzēt uzlabot ienākumus, augsnes veselību un veiktspēju, kā arī palīdzēt kaitēkļu apkarošanā un apputeksnēšanas uzlabošanā; tāpēc uzsver uzlabota tiesiskā regulējuma nozīmi, lai nodrošinātu savlaicīgas, efektīvas un lietderīgas lēmumu pieņemšanas procedūras; uzsver, ka ar šādiem “viediem” risinājumiem būtu jāstimulē un jāatbalsta iniciatīvas, kas pielāgotas mazo lauku saimniecību vajadzībām bez apjomradītiem ietaupījumiem, lai tās varētu gūt labumu no jaunajām tehnoloģijām;

104.  uzskata, ka ir būtiski saglabāt un attīstīt tradicionālo un vietējo šķirņu rādītājus, ņemot vērā to spēju pielāgoties savas izcelsmes vides apstākļiem, un ka ir būtiski ievērot lauksaimnieku tiesības autonomi selekcionēt augus, uzglabāt dažādu sugu un šķirņu sēklas un mainīties ar tām, lai nodrošinātu Eiropas lauksaimniecības ģenētisko daudzveidību; noraida mēģinājumus jebkādā veidā patentēt dzīvību, augus un dzīvniekus, ģenētisko materiālu vai būtiskus bioloģiskus procesus, jo īpaši tad, ja runa ir par vietējām sugām, to daudzveidību un īpatnībām;

105.  aicina Komisiju nākt klajā ar rīcības plānu un izveidot ekspertu grupu, lai izstrādātu ilgtspējīgāku augu aizsardzības sistēmu; uzsver, ka ir vajadzīga tāda augu aizsardzības sistēma, kas uzlabo mijiedarbību starp augu audzēšanas centieniem, dabiskām aizsardzības sistēmām un pesticīdu izmantošanu;

106.  uzskata, ka lauku apvidos ir jāveicina platjoslas pieslēgumu ierīkošana un jāuzlabo transport pakalpojumi, lai varētu sekmēt ne vien vides ilgtspējības mērķu sasniegšanu, bet arī dot ieguldījumu lauku apvidu izaugsmē, kas būtu pilnībā ilgtspējīgi vides, ekonomikas un sociālajā ziņā.

107.  uzsver, ka ir nepieciešams padarīt kultūru par neatņemamu Komisijas rīcības daļu attiecībā uz ilgtspējību, skaidri uzsverot, ka tai ir svarīga loma ekonomikas attīstībā, darbvietu radīšanā, demokrātijas, sociālā taisnīguma un solidaritātes veicināšanā, kohēzijas stiprināšanā un sociālās atstumtības, nabadzības un paaudžu un demogrāfisko atšķirību novēršanā; aicina Komisiju koordinēti integrēt kultūras mērķus, definīcijas, instrumentus un novērtēšanas kritērijus savā stratēģijā attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem;

108.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) A/RES/70/1.
(2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Lēmums Nr. 1386/2013/ES. (OV L 354, 28.12.2013., 171. lpp.).
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0224.
(4) https://ec.europa.eu/epsc/sites/epsc/files/strategic_note_issue_18.pdf
(5) Komisijas 2011. gada 3. maija paziņojums „Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls — ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam”, (COM(2011)0244).
(6) Komisijas 2015. gada 2. oktobra ziņojums "Starpposma pārskats par ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju līdz 2020. gadam, (COM(2015)0478).
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0034.
(8) https://unstats.un.org/sdgs/report/2016/goal-13/
(9) EVA Ziņojums Nr. 20/2016, Ziņojums par vides stāvokļa rādītājiem 2016. gadā, atbalstot 7. vides rīcības programmas īstenošanas uzraudzību, https://www.eea.europa.eu/publications/environmental-indicator-report-2016


Kohēzijas un attīstības veicināšana ES tālākajos reģionos
PDF 450kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 6. jūlija rezolūcija par kohēzijas un attīstības veicināšanu ES tālākajos reģionos: LESD 349. panta īstenošana (2016/2250(INI))
P8_TA(2017)0316A8-0226/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 52. pantu, kura 1. punktā ir noteikts, ka Līgumi attiecas uz dalībvalstīm, un kura 2. punktā ir norādīts, ka Līgumu teritoriālā piemērošanas joma ir precizēta Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 355. pantā,

–  ņemot vērā LESD 355. panta pirmās daļas 1. punktu atbilstoši grozījumiem, kas veikti ar Eiropas Padomes 2010. gada 29. oktobra Lēmumu, ar ko groza statusu, kas Senbertelemī salai piešķirts attiecībā uz Eiropas Savienību (2010/718/ES), un ar 2012. gada 11. jūlija Lēmumu, ar ko groza statusu, kas Majotai piešķirts attiecībā uz Eiropas Savienību (2012/419/ES), kurā noteikts, ka Līgumu noteikumus tālākajiem reģioniem piemēro saskaņā ar LESD 349. pantu,

–  ņemot vērā LESD 349. pantu, ar ko atzīst tālāko reģionu īpašo statusu, paredz „īpašus pasākumus, lai izstrādātu nosacījumus Līgumu piemērošanai minētajiem reģioniem, tostarp kopēju politiku”, un nosaka, ka minētie pasākumi cita starpā jo īpaši skar „muitas un tirdzniecības politiku, fiskālo politiku, brīvās tirdzniecības zonas, lauksaimniecības un zivsaimniecības politiku, nosacījumus izejvielu un plaša patēriņa preču piegādei, valsts atbalstu un nosacījumus, lai piekļūtu struktūrfondiem un Savienības horizontālajām programmām”,

–  ņemot vērā LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunktu, kurā noteikts, ka atbalsts, kas veicina ekonomikas attīstību tālākajos reģionos, var būt saderīgs ar iekšējo tirgu,

–  ņemot vērā LESD XVIII sadaļu, kurā ir paredzēts ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķis un noteikti strukturālie finanšu instrumenti šā mērķa sasniegšanai,

–  ņemot vērā LESD 7. pantu, kurā norādīts, ka Savienība nodrošina savu dažādo politiku un darbību savstarpēju konsekvenci, ņemot vērā savus mērķus un ievērojot kompetences piešķiršanas principu,

–  ņemot vērā visus Eiropas Komisijas paziņojumus par tālākajiem reģioniem,

–  ņemot vērā visas Parlamenta rezolūcijas par tālākajiem reģioniem un jo īpaši tā 2012. gada 18. aprīļa rezolūciju par kohēzijas politikas nozīmi Eiropas Savienības attālākajos reģionos stratēģijas „Eiropa 2020” kontekstā(1) un tā 2014. gada 26. februāra rezolūciju par attālāko reģionu potenciāla kāpināšanu, veidojot sinerģiju starp ES struktūrfondiem un citām Eiropas Ssavienības programmām(2),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 15. decembra spriedumu(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 15. decembra ziņojumu par īpašu pasākumu shēmas īstenošanu lauksaimniecībā par labu Savienības tālākajiem reģioniem (POSEI) (COM(2016)0797).

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „ES valsts atbalsta modernizācija (VAM)” (COM(2012)0209),

–  ņemot vērā memorandu, ko 1999. gada 5. martā Kajennā parakstīja tālāko reģionu pārstāvji un ko papildina 2010. gada maijā parakstītais Spānijas, Francijas, Portugāles un tālāko reģionu kopīgais memorands, kurā paredzēts, ka Eiropas Savienībai ir jāveicina tālāko reģionu ilgtspējīga attīstība, izmantojot šo reģionu daudzās dabiskās un kultūras priekšrocības, vienlaikus atbalstot iespēju vienlīdzības, partnerības, proporcionalitātes un ES politikas konsekvences principus,

–  ņemot vērā ES tālāko reģionu priekšsēdētāju 2016. gada 22. un 23. septembra XXI konferences galīgo deklarāciju un tālāko reģionu kopīgo memorandu, kas parakstīts 2017. gada 30. un 31. martā Briselē notikušajā ES tālāko reģionu ceturtajā forumā,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 17. jūnija Regulu (ES) Nr. 651/2014, ar ko noteiktas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot Līguma 107. un 108. pantu(4),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu, kā arī 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. pielikumu Priekšsēdētāju konferences 2002. gada 12. decembra lēmumā par procedūru patstāvīgo ziņojumu sagatavošanas atļaujas piešķiršanai,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A8-0226/2017),

A.  tā kā LESD 349. pantā ir atzīts tālāko reģionu īpašais ekonomiskais un sociālais stāvoklis, ko strukturāli vēl vairāk apgrūtina dažādi faktori (attālums, salu izolētība, neliela platība, reljefs un sarežģīti klimata apstākļi, tautsaimniecības atkarība no dažiem ražojumiem u. c.), kuri, nemainoties un cits citu papildinot, nopietni kavē šo reģionu attīstību;

B.  tā kā Tiesas virspalāta 2015. gada 15. decembra principiālā spriedumā ir padziļināti interpretējusi LESD 349. pantu;

C.  tā kā minētajā spriedumā Tiesa apstiprina, ka aktus, kuru mērķis ir ieviest īpašus pasākumus tālākajiem reģioniem, var pieņemt uz 349. panta juridiskā pamata, tā kā šāds juridiskais pamats pieļauj gan primāro, gan sekundāro tiesību aktu izņēmumus un ar 349. panta formulējumu aptverto jomu saraksts nav izsmeļošs, jo „LESD autori nebija iecerējuši noteikt izsmeļošu sarakstu ar pasākumu veidiem, ko var noteikt uz šī panta pamata”;

D.  tā kā attiecībā uz tālākajiem reģioniem ES līgumus īsteno, kopā piemērojot LES 52. pantu un LESD 349. un 355. pantu, un tā kā LESD 355. panta pirmās daļas 1. punktā ir noteikts, ka Līgumu noteikumus tālākajiem reģioniem piemēro saskaņā ar LESD 349. pantu, un šāda atsauce uz Līgumiem nozīmē arī atsauci uz sekundārajiem tiesību aktiem;

E.  tā kā LESD 349. pants ir jālasa kopā ar pārējiem Līguma pantiem un jo īpaši ar 7. pantu, kurā norādīts, ka „Savienība nodrošina savu dažādo politiku un darbību savstarpēju konsekvenci, ņemot vērā savus mērķus”;

F.  tā kā vienlīdzības princips un nediskriminēšanas princips atsevišķās situācijās pamato atšķirīgu attieksmi, lai nodrošinātu vienlīdzību ES tiesību aktu piemērošanā;

G.  tā kā LESD 349. panta mērķis ir ne vien nodrošināt tālākajiem reģioniem iespēju attīstīties un integrēties gan Eiropas, gan attiecīgās ģeogrāfiskās teritorijas mērogā, bet arī sniegt tiem iespēju gūt labumu no politikas un attiecīgā gadījumā no to faktiskajai situācijai un vajadzībām pielāgotiem īpašiem pasākumiem;

H.  tā kā tālākajiem reģioniem ir privileģēta nozīme ģeostratēģijas jomā un pētījumos, kas saistīti ar klimata pārmaiņām un bioloģisko daudzveidību;

I.  tā kā saskaņā ar Komisijas aplēsēm ES zilā ekonomika rada aptuveni 5,4 miljonus darbvietu un bruto pievienoto vērtību aptuveni 500 miljardu EUR apmērā gadā,

1.  atgādina, ka LES 7. pantā Komisijai ir noteikta „Līgumu sargātājas” funkcija; uzsver, ka tālākie reģioni ir pilnībā integrēti Eiropas Savienībā un iekļauti tās tiesību sistēmā, to īpašā situācija ir atzīta Līgumos, jo īpaši LESD 349. pantā, kurā ir noteikts pielāgošanas princips un tiesības saistībā ar dažādām ES politikas jomām;

2.  uzsver, ka, neskatoties uz ievērojamām neērtībām, ko rada to ģeogrāfiskā attālinātība, tālākajiem reģioniem ir arī vairākas nozīmīgas priekšrocības, piemēram, ar tūrismu saistīto darbību attīstības potenciāls, jūras nozaru izaugsme, ievērojamu atjaunojamo energoresursu izmantošana, aprites ekonomikas attīstība, kā arī to bagātīgā kultūras mantojuma un plašās bioloģiskās daudzveidības novērtēšana;

3.  uzskata, ka LESD 349. pants ir izmantots ierobežoti un ka to varētu interpretēt novatoriskāk un pozitīvāk, jo īpaši lai veidotu īpašam nolūkam paredzētas (ad hoc) programmas un izstrādātu jaunas, konkrētas politikas nostādnes, kuru pamatā būtu tālāko reģionu priekšrocības, nolūkā sniegt tiem līdzekļus šādu programmu izmantošanai, jo īpaši tādās jomās kā atjaunojamie energoresursi, jūras nozaru izaugsme, pētniecība un attīstība, ilgtspējīgs tūrisms, bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, pielāgošanās klimata pārmaiņām; šajā saistībā atgādina par ES lomu nolūkā ļaut tālākajiem reģioniem pārvarēt grūtības un izmantot savas priekšrocības, taču vienlaikus uzsver, ka ir svarīgi, lai attiecīgās dalībvalstis uzņemtos vairāk pienākumu saistībā ar ES instrumentu izmantošanu, kas var tām palīdzēt nodrošināt tālāko reģionu ilgtspējīgu attīstību;

Pašreizējā situācija attiecībā uz LESD 349. panta piemērošanu

4.  pauž bažas par to, ka Līgumu panti attiecībā uz tālākajiem reģioniem līdz šim nav īstenoti pilnībā, tā ierobežojot minēto reģionu spēju maksimāli izmantot savu dalību Eiropas Savienībā un palielināt savu konkurētspēju to ģeogrāfiskajā apgabalā;

5.  uzskata, ka LESD 349. panta plašāka īstenošana veicinātu tālāko reģionu labāku integrāciju ES, kā arī to attīstību un individuālās iespējas, pilnībā ņemot vērā gan to īpašās iezīmes un strukturālos ierobežojumus, gan priekšrocības;

6.  atgādina, ka, strādājot pie LESD 349. panta (bijušā EKL 299. panta 2. punkta) teksta redakcijas, likumdevēju politiskā griba bija izstrādāt vispārēju stratēģiju, kuras pamatā ir ar dažādām politikas jomām un instrumentiem saistīti pasākumi;

7.  atgādina, ka attālu un salu reģionu īpašo attīstības problēmu pārvarēšanas programma (POSEI) ir programma, kurā pilnībā ir ņemtas vērā tālāko reģionu īpašās iezīmes, izmantojot atsevišķu regulējumu, kura pamatā ir gan LESD 349. pants, gan 42. panta pirmā daļa un 43. panta 2. punkts, kurā atzīti divi cieši saistīti principi par tālāko reģionu piederību Eiropas Savienībai un visu ES kopējās politikas nostādņu pielāgošanu tālāko reģionu faktiskajai situācijai, un ka tāpēc ir būtiski svarīgi šādu programmu ievērot un būtu jāapsver jaunas POSEI programmas attiecībā uz citām ES politikas jomām;

8.  uzskata, ka POSEI panākumi liek saglabāt īpašus noteikumus tālākajiem reģioniem, nevis tos izkliedēt horizontālās ES programmās;

9.  norāda, ka Komisija ir pieņēmusi vairākus paziņojumus par tālākajiem reģioniem; pauž nožēlu, ka dažādās tālākajiem reģioniem izstrādātās ES stratēģijas līdz šim ir vien daļēji īstenotas un devušas konkrētus rezultātus;

10.  aicina Komisiju ierosināt rīcības plānu, ko attiecīgā gadījumā papildina likumdošanas iniciatīvas, kas ļauj īstenot konsekventu un efektīvu stratēģiju attiecībā uz tālākajiem reģioniem, pilnībā izmantojot LESD 349. panta sniegtās iespējas, jo īpaši nolūkā radīt konkrētas programmas un politikas jomas, jo īpaši inovāciju un ilgtermiņa ieguldījumu aspektā, kas pielāgotas to ilgtspējīgas attīstības vajadzībām; uzsver vajadzību strādāt ciešā sadarbībā ar tālāko reģionu reģionālajām iestādēm un ieinteresētajām personām; tāpēc aicina ES iestādes saskaņoti ar tālāko reģionu reģionālajām iestādēm atvērt jaunu nodaļu ES un tālāko reģionu attiecībās;

11.  atzinīgi vērtē Komisijas veikto darbu pie atjaunotas stratēģijas tālākajiem reģioniem, kas tiks pieņemta ne vēlāk kā 2017. gada beigās; aicina Komisiju stratēģijā iekļaut detalizētu pieeju tālākajiem reģioniem, kā arī stratēģiskos satvarus, kas vērsti uz ieguldījumu vajadzībām un ko papildina konkrēti, sasniedzami un novērtējami mērķi; mudina Franciju, Spāniju un Portugāli vēl vairāk atbalstīt savus tālākos reģionus;

12.  atgādina, ka saskaņā ar LESD 349. pantu tālākajiem reģioniem, pamatojoties uz vienkāršotām procedūrām, var būt pieejams laikā neierobežots darbības atbalsts, kas netiek pakāpeniski samazināts, lai kompensētu papildu izmaksas, ar kurām tie saskaras; tā kā šādi izņēmumi attiecas gan uz ES finanšu instrumentiem, gan uz valsts atbalstu;

13.  uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka instrumenti, noteikumi un izņēmumi, kas ieviesti, lai aizsargātu tālāko reģionu strukturālu attīstību veicinošu stabilitāti, būtu ilgtspējīgi, ņemot vērā veiktos novērtējumus;

14.  aicina Komisiju precīzi izvērtēt, kā ir īstenota pieeja tālākajiem reģioniem, un izanalizēt katra tālākā reģiona ekonomisko un sociālo stāvokli, lai nodrošinātu ES reģionālās attīstības politikas mērķu labāku sasniegšanu, jo īpaši attiecībā uz nokavētā atgūšanu un ilgtspējīgu attīstību, tā ļaujot tālākajiem reģioniem tuvināties vidējam ES attīstības līmenim;

15.  aicina Komisiju pastiprināt koordināciju starp tās dažādajiem ģenerāldirektorātiem ar tālākajiem reģioniem saistītās lietās, lai tālāko reģionu jautājumi tiktu attiecīgi skatīti ES politikā un stratēģijās; šajā saistībā uzsver Ģenerālsekretariāta noteicošo lomu, lai nodrošinātu LESD 349. panta labu piemērošanu, ņemot vērā, ka nolūkā pielāgot ES politiku tālāko reģionu īpašajai situācijai ir jāpieņem lēmumi augstākajā politiskajā līmenī;

Lauksaimniecības politika

16.  atzinīgi vērtē Komisijas neseno ziņojumu(COM(2016)0797), kurā secināts, ka POSEI programmu (2006.–2014.) darbības rezultāti kopumā ir pozitīvi, uzskata, ka minētā programma šķiet būtiska ražošanas saglabāšanai tālākajos reģionos un atbilst jaunajiem kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) mērķiem, un iesaka saglabāt pašreizējo pamatregulu, vienlaikus neaizmirstot, ka varētu būt nepieciešami budžeta pielāgojumi pēc brīvās tirdzniecības nolīgumu, kas ietekmētu vai varētu būtiski ietekmēt ražošanu tālākajos reģionos, stāšanās spēkā;

17.  uzskata, ka POSEI kopš tās izveides ir bijusi ļoti veiksmīga;

18.  piekrīt Komisijas ziņojuma secinājumam, kurā prasīts nostiprināt POSEI pamatfunkcijas, lai nepieļautu nekādu risku, ka lauksaimnieciskā ražošana tiek pārtraukta, un nelabvēlīgās sekas, ko tas tālākajos reģionos atstātu uz nodarbinātību, vidi un teritoriālo dimensiju;

19.  uzskata, ka ir nepieciešams sniegt labāku atbalstu ražošanas dažādošanai tālākajos reģionos un ieviest pasākumus tirgus krīžu atrisināšanai, ar kurām saskaras atsevišķas nozares, jo īpaši tomātu un lopkopības nozare, un nolūkā atvieglot mazapjoma ražošanu, piemēram, piena produktu jomā;

20.  atgādina, ka lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas (TKO) secīgu reformu procesos nav pietiekami ņemtas vērā tālāko reģionu īpašās iezīmes un aicina tās turpmāk ņemt vērā vairāk;

21.  konstatē, ka kvotu un garantētu cenu izzušana, ko lielā mērā veicinājusi cukura TKO 2005. gada reforma, vājina tālāko reģionu niedru cukura ražotāju pozīcijas tirgū; uzsver nepieciešamību stabilizēt visus īpašos noteikumus, kas ieviesti saistībā ar LESD 349. pantu, lai šajā nozarē būtu iespējama ilgtspējīga konkurence; prasa iedibināt mehānismu, kas nodrošinātu atbalstu cukurniedru audzētājiem gadījumā, ja pasaules tirgū kristos cukura cenas;

22.  aicina Komisiju ņemt vērā piena ražošanas būtisko nozīmi Azoru salās, saglabāt atbalstu ražotājiem un paredzēt papildu pasākumus tirgus krīzes gadījumā;

23.  atgādina, ka banānu ražošanai ir būtiska nozīme atsevišķu tālāko reģionu sociālekonomiskajā struktūrā; tāpēc aicina saglabāt un attiecīgā gadījumā palielināt atbalstu ražotājiem;

24.  aicina Komisiju savos tirgus krīžu pārvaldības un konstatēšanas instrumentos dažādām lauksaimniecības nozarēm, piemēram, banānu, cukura, ruma, zvejas vai piena nozarēm, ar piena tirgus novērošanas centru ieviest skaidru tirgus krīzes definīciju tālākajos reģionos un pielāgot savus rādītājus faktiskajai situācijai attiecīgajos reģionos;

25.  pauž nožēlu par to, ka bioloģiskajai sertifikācijai piemērojamā režīma atšķirības starp trešām valstīm un ES dalībvalsti rada konkurences izkropļojumu tirgū, kaitējot gan ES ražotājiem, kuri darbojas tālākajos reģionos, gan ES patērētājiem, kuri tiek maldināti par faktiskajiem šādu produktu ražošanas apstākļiem; tāpēc aicina notiekošajās sarunās par turpmākajiem ES standartiem bioloģisko produktu ražošanas un marķēšanas jomā aizstāt atbilstības nodrošināšanu pašlaik spēkā esošajam līdzvērtības režīmam, lai nodrošinātu vienlīdzīgu konkurenci starp tālākajiem reģioniem un trešām valstīm;

26.  uzskata, ka uz LESD 349. panta pamata ir jāpieņem tiesiskais regulējums ražojumiem ar bioloģisko marķējumu un tiesiskais regulējums sanitārajā un fitosanitārajā jomā, tajā ņemot vērā tālāko reģionu lauksaimniecības iezīmes un tropiskos apstākļos;

27.  aicina Komisiju mudināt tālāko reģionu lauksaimniekus sekmēt to augstas kvalitātes produktu noietu, atbalstot tālāko reģionu logotipa izmantošanu, kā arī citus kvalitātes sertifikācijas veidus;

28.  vērš uzmanību uz to, ka produktu diferencēšana un specializācija var vēl vairāk stimulēt un veicināt pārtikas vietēju ražošanu, apstrādi un tirdzniecību un tādējādi samazināt pašreizējās atšķirības starp tālākajiem reģioniem un citiem ES reģioniem;

29.  politikas konsekvences vārdā uzsver, ka centienus tālākajos reģionos modernizēt nozares un vairot to konkurētspēju nedrīkst apdraudēt Eiropas Savienības un trešo valstu parakstītie brīvās tirdzniecības nolīgumi;

Eiropas Savienības tirdzniecības politika

30.  atgādina, ka saskaņā ar LESD 207. panta 3. punktu ir jānodrošina ar trešām valstīm „apspriesto nolīgumu saderība ar Savienības iekšējo politiku un noteikumiem”;

31.  konstatē, ka tirdzniecības nolīgumu skaita pieaugums ar trešām valstīm, starp kurām ir pasaulē lielākie banānu un cukura ražotāji, maina tirgus sadalījumu, rada spiedienu uz cenām un apdraud kopienas ražotāju konkurētspēju minēto produktu jomā;

32.  tāpēc uzskata, ka ES tirdzniecības politikai nevajadzētu apdraudēt tālāko reģionu nozares, jo tām ir būtiska loma ekonomiskajā, sociālajā un vides līmenī;

33.  mudina ES veiktajās tirdzniecības sarunās jau tagad ņemt vērā tālāko reģionu īpašās iezīmes un paaugstināta riska ražojumus, jo īpaši banānus, cukuru, rumu, tomātus vai zivsaimniecības produktus;

34.  aicina Komisiju un dalībvalstis būt uzmanīgām un modrām, aizstāvot tālāko reģionu intereses sarunās par Apvienotās Karalistes aiziešanu no ES;

35.  mudina Komisiju ievērot tās 2012. gada 20. jūnija paziņojumā pausto apņemšanos par to, ka „ietekmes novērtējumu pievienošana tirdzniecības nolīgumiem, piemēram, ekonomiskās partnerības nolīgumiem, tagad ir labi iedibināta prakse, un tajos attiecīgos gadījumos vajadzētu iekļaut TR aspektus”, un tajos ietvert ietekmi uz tālāko reģionu vides, sociālajiem, ekonomikas un teritoriālajiem apstākļiem; prasa šādos ietekmes novērtējumos konstatēt arī tirdzniecības nolīgumu kopējo ietekmi uz tālākajiem reģioniem;

36.  pauž nožēlu par to, ka līdz šim nav veikts neviens pētījums par brīvās tirdzniecības nolīgumu ietekmi uz tālāko reģionu lauksaimniecības nozarēm; pauž nožēlu arī par to, ka pretēji POSEI reglamentējošajiem noteikumiem tālākie reģioni nav ņemti vērā Eiropas Komisijas 2016. gada 15. decembra ziņojumā par tirdzniecības nolīgumu kopējo ietekmi;

37.  prasa ES tirdzniecības politikā ņemt vērā tālāko reģionu nelabvēlīgo konkurences situāciju; prasa vajadzības gadījumā saglabāt ar tarifiem saistītus un nesaistītus šķēršļus, ja tie ir nepieciešami tālāko reģionu ražošanas aizsardzībai, un faktiski iedarbināt drošības klauzulas un stabilizācijas mehānismus, ja tiek būtiski skarta tālāko reģionu ražošana vai pastāv šāds risks;

38.  uzsver līdzvērtības principa ierobežojumus, jo īpaši attiecībā uz bioloģiskās lauksaimniecības izcelsmes produktiem, kas ļauj Eiropas Savienībā nonākt trešo valstu produktiem, neievērojot visas ES prasības; aicina nekavējoties piemērot atbilstības principu un pastiprināt kontroles pasākumus;

39.  mudina veicināt tālāko reģionu lomu ES ārējā politikā ar kaimiņvalstīm, lai stiprinātu ārējo politiku nabadzības apkarošanas, vides ilgtspējas, demokrātijas nostiprināšanas, kultūras apmaiņas un dzimumu līdztiesības jomās;

Ilgtspējīga jūrlietu, zivsaimniecības un jūras nozaru izaugsmes politika

40.  atgādina, ka saskaņā ar LESD 349. pantu Komisija var paredzēt īpašus pasākumus tālākajiem reģioniem, tostarp attiecībā uz politiku zivsaimniecības jomā;

41.  prasa Komisijai apsvērt uz LESD 349. panta pamata izveidot atbalsta sistēmu ilgtspējīgai zivsaimniecībai tālākajos reģionos, ņemot vērā to, kas POSEI programmas ietvaros tiek darīts lauksaimniecības nozarē;

42.  mudina Komisiju un Padomi īstenot visus Eiropas Parlamenta 2017. gada 27. aprīļa rezolūcijā minētos ieteikumus par zvejas flotu pārvaldību tālākajos reģionos(5);

43.  aicina ES kopīgi ar tālākajiem reģioniem kļūt par pasaules līmeņa jūras lielvaru;

44.  uzsver, ka gan okeānu bagātība, gan esošie un gaidāmie tehnoloģiskie sasniegumi var pavērt nebijušas iespējas tālāko reģionu izaugsmei; uzskata, ka ilgtspējīga jūras nozaru izaugsme sniedz iespēju mazināt strukturālās nevienlīdzības starp tālākajiem reģioniem un kontinentālo Eiropu un ka tā var veicināt tālāko reģionu kļūšanu par ES nākotnes politikas epicentru;

45.  atgādina, ka to atrašanās vietas dēļ tālākajiem reģioniem ir nozīmīgas iespējas tādās jomās kā jūras pārvaldība, piekrastes ūdeņu pārvaldība, nelikumīgas zvejas apkarošana un transporta drošības uzlabošana;

46.  mudina ES un attiecīgās dalībvalstis vairāk ieguldīt jūras un okeānu jomā, jo īpaši attiecībā uz tālākajiem reģioniem, lai nodrošinātu ilgtspējīgu un veiksmīgu to ekskluzīvās ekonomikas zonu ekonomisko attīstību;

47.  atzinīgi vērtē Komisijas uzsākto pētījumu par ilgtspējīgas jūras nozaru izaugsmes potenciālu tālākajos reģionos un cer uz patiesas ES programmas tālākajiem reģioniem uzsākšanu, tiecoties arī reaģēt uz izaicinājumiem pārtikas nodrošinājuma jomā, jūras un jūrlietu pētniecībā un bioekonomikā; tomēr uzsver, ka atsevišķas darbības, piemēram, naftas un gāzes ieguve no jūras apakškārtas un zemūdens izrakteņu iegulu ģeoloģiska izpēte, var spēcīgi ietekmēt sensitīvas jūras teritorijas un kaitēt sugām un neaizsargātām ekosistēmām;

48.  atgādina par aizsargājamu jūras teritoriju nozīmīgumu tālākajos reģionos;

Kohēzijas politika

49.  atgādina, ka saskaņā ar LESD 349. pantu tālākajiem reģioniem struktūrfondi ir pieejami ar īpašiem nosacījumiem un ka tāpēc visi tālākie reģioni ir jāuzskata par vismazāk attīstītajiem reģioniem; atzinīgi vērtē un atbalsta tālākajiem reģioniem labvēlīgus pasākumus, ko Komisija noteica četru paziņojumu virknē saistībā ar tālākajiem reģioniem (2004., 2007., 2008. un 2012.); uzsver ES sniegtā finanšu atbalsta nozīmi visiem tālākajiem reģioniem, kas laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam sasniedza 13 miljardus EUR;

50.  atkārtoti apstiprina, ka kohēzijai ir jāpaliek vienam no galvenajiem ES rīcības instrumentiem pēc 2020. gada, jo īpaši attiecībā uz tālākajiem reģioniem, kuros joprojām ir izteiktas reģionālās atšķirības;

51.  aicina dalībvalstis, ievērojot subsidiaritātes principu un to attiecīgos pienākumus, pilnībā īstenot priekšnosacījumus, jo īpaši attiecībā uz investīcijām savās kompetences jomās, lai nodrošinātu labākus ES fondu un politikas rezultātus tālākajos reģionos;

52.  uzskata, ka nākamajā plānošanas posmā attiecībā uz atsevišķu prioritāro virzienu definīciju struktūrfondu izmantošanas nolūkos tālāko reģionu gadījumā varētu apsvērt lielāku elastību tematiskajā koncentrācijā, ciktāl tas skar ilgtspējīgu attīstību; pieprasa saglabāt tālākajiem reģioniem paredzētas budžeta apropriācijas, kompensāciju par papildu izmaksām un visus pasākumus, kas šiem reģioniem pienācīgi pamatoti ir paredzēti izņēmuma kārtā, lai kompensētu to strukturālos trūkumus;

53.  prasa nākamās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) ietvaros stingri piemērot struktūrfondu pamatregulā noteiktos kritērijus finanšu līdzekļu apjoma noteikšanai;

54.  atgādina, ka divējādai tālāko reģionu integrācijai ir kopīgs mērķis; aicina padziļināt un padarīt izmantojamus visus mehānismus, kas paredzēti pārrobežu sadarbībai starp tālākajiem reģioniem, aizjūras zemēm un teritorijām un to ģeogrāfiskajā baseinā esošajām trešām valstīm, jo īpaši saglabājot un uzlabojot EAF un ERAF regulu finanšu un juridisko instrumentu sinerģiju;

55.  uzsver, ka ir svarīgi pielāgot ES teritoriālās sadarbības stratēģijas, lai mazinātu attālinātības radīto nelabvēlīgo ietekmi uz reģioniem un veicinātu sadarbību;

56.  iesaka Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) īstenošanā pievērst lielāku uzmanību tālākajiem reģioniem, kas ir vismazāk attīstīti un visizolētākie;

57.  ņemot vērā jauniešu bezdarba līmeni tālākajos reģionos, atgādina, ka ir jāpastiprina ES rīcība, lai atbalstītu jauniešu apmācību tālākajos reģionos, jo īpaši saistībā ar Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas īstenošanu;

58.  atgādina, ka apmācībai un nodarbinātībai nozīmīgākais fonds ir Eiropas Sociālais fonds (ESF); aicina Komisiju, ņemot vērā bezdarba strukturālo raksturu un kritisko līmeni tālākajos reģionos un pamatojoties uz LESD 349. pantu, kurā atzītas tālāko reģionu tiesības uz īpašu piekļuvi struktūrfondiem, izveidot papildu piešķīrumu ESF ietvaros, lai atbalstītu nodarbinātību, mobilitāti un apmācību tālākajos reģionos;

59.  uzsver, ka ir svarīgi izmantot pētniecības un inovācijas stratēģijas lietpratīgai specializācijai (RIS3) tālākajos reģionos, jo tie ir viens no galvenajiem elementiem kohēzijas politikas īstenošanai;

60.  atgādina par vietēju attīstības instrumentu, piemēram, sabiedrības virzītu vietējo attīstību un integrētu teritoriālo ieguldījumu nozīmīgumu kā augšupējām pieejām, kas ļauj reaģēt uz vietējiem strukturāliem izaicinājumiem, vienlaikus veicinot vietējo kopienu līdzdalību; tāpēc aicina Komisiju un attiecīgās dalībvalstis izskatīt līdzekļus sabiedrības virzītas vietējās attīstības izmantošanas pastiprināšanai, jo tā ir elastīga un novatoriska atbilde uz tālāko reģionu pausto pielāgošanas vajadzību;

61.  uzsver vajadzību ņemt vērā tālāko reģionu dažādās demogrāfiskās grupas kā noteicošu faktoru to politikas veidošanā, jo īpaši izglītības, apmācību un nodarbinātības jomās;

Konkurences politika un valsts atbalsts

62.  atgādina, ka saskaņā ar LESD 349. pantu Komisija var paredzēt īpašus pasākumus tālākajiem reģioniem, jo īpaši tādās jomās kā muitas un tirdzniecības politika, fiskālā politika, brīvās tirdzniecības zonas, nosacījumi izejvielu un plaša patēriņa preču piegādei un valsts atbalsts;

63.  turklāt atgādina, ka LESD 107. panta 3. punktā noteikts, ka atbalsts, kas veicina ekonomikas attīstību tālākajos reģionos, var būt saderīgs ar iekšējo tirgu, ņemot vērā šādu reģionu strukturālo, ekonomisko un sociālo situāciju;

64.  aicina Komisiju vairāk atsaukties uz LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunktu un 349. pantu pamatnostādnēs par reģionālo atbalstu un Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas režīmu, lai veicinātu tālāko reģionu ekonomisko un sociālo attīstību un tiektos tos vairāk ņemt vērā;

65.  uzsver, ka, ņemot vērā tālāko reģionu attālinātību un ierobežoto tirgu, uz LESD 349. panta un LESD 42. panta pamata iegūto konkurences tiesību izņēmumu pastiprināšana neietekmē ne tirdzniecību starp dalībvalstīm, ne iekšējā tirgus stabilitāti;

66.  pauž nožēlu par to, ka sākotnējie priekšlikumi nolūkā vienkāršot Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu un reģionālo atbalstu jau sākotnēji un iepriekš nebija vērsti uz noteikumu pielāgošanu tālākajiem reģioniem, lai veiksmīgi nodrošinātu to ekonomisko un sociālo attīstību;

67.  aicina Komisiju pastiprināt savu rīcību cīņā pret lielajiem monopoliem tālākajos reģionos, kas veicina dzīves izmaksu pieaugumu vietējiem iedzīvotājiem, jo īpaši importa nozarēs, kas konkurē ar vietējās ekonomikas, enerģētikas, transporta un telesakaru attīstību;

68.  prasa Komisijai paildzināt īpašos nodokļu režīmus tālākajiem reģioniem pēc 2020. gada, pamatojoties uz padziļinātu to situācijas novērtējumu, vienlaikus gādājot par virzību uz taisnīgiem un veiksmīgiem nodokļu režīmiem un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas apkarošanu ES un trešās valstīs;

69.  brīdina par tādu tirdzniecības praksi kā tirgus izmantošana preču izpārdošanai, kas var graut līdzsvaru salu vietējo ekonomiku mikrotirgos;

Pētniecība, vide, izglītība, kultūra, transports, enerģētika un telesakari

70.  atgādina, ka saskaņā ar LESD 349. pantu Komisija var paredzēt īpašus pasākumus tālākajiem reģioniem, tostarp arī nosacījumus, ar kādiem tiem ir pieejami struktūrfondi un ES horizontālās programmas;

71.  uzskata, ka ES horizontālajās programmās tālākajiem reģioniem būtu jāparedz īpaši piekļuves nosacījumi, lai nodrošinātu veiksmīgu līdzdalību un lai visas šo reģionu priekšrocības varētu tikt pienācīgi novērtētas, jo īpaši programmas „Apvārsnis 2020”, vides un klimata pasākumu programmas, Uzņēmumu un MVU konkurētspējas programmas, programmas „Radošā Eiropa” u. c. kontekstā;

72.  prasa Komisijai faktiski integrēt tālākos reģionus Eiropas transporta, enerģētikas un telesakaru tīklos;

73.  atgādina, ka ilgtspējīgai tālāko reģionu enerģētiskai autonomijai ir jākļūst par prioritāti; uzsver, ka tālākajiem reģioniem ir daudzas priekšrocības attiecībā uz atjaunojamo energoresursu, energoefektivitātes un aprites ekonomikas attīstību;

74.  norāda uz ievērojamo potenciālu, ko rada pētniecības un inovācijas stimulēšana stabilas un ilgtspējīgas attīstības nolūkā; aicina optimizēt tālāko reģionu piekļuvi ESI fondiem un programmai „Apvārsnis 2020”, lai labāk savienotu to universitātes, pētniecības centrus un attiecīgos novatoriskos uzņēmumus un ļautu šiem reģioniem kļūt par interesi raisošām teritorijām, kā arī sekmēt labāku apmaiņu starp iedzīvotājiem un iestādēm ne tikai tālāko reģionu ietvaros, bet arī ar Eiropas kontinentālo daļu, aizjūras zemēm un teritorijām un trešām valstīm;

75.  atgādina par mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) būtisko nozīmi tālākajos reģionos ekonomiskās un sociālās attīstības jomā; tāpēc aicina Komisiju labāk ņemt vērā tālāko reģionu situāciju Uzņēmumu un MVU konkurētspējas programmās vai Eiropas Savienības Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmā;

76.  uzskata, ka būtu vēl vairāk jāatbalsta apmaiņa un sadarbība starp tālākajiem reģioniem un to tuvumā esošajām trešām valstīm pētniecības un inovācijas, kā arī kultūras un izglītības jomā, lai sekmētu reģionālo integrāciju;

77.  atzinīgi vērtē to, ka jaunā programma „Erasmus+” atbalsta studentu un jauno uzņēmēju no tālākajiem reģioniem mobilitāti, sniedzot maksimālo atbalsta summu; prasa tādus pašus noteikumus iekļaut arī programmā „Radošā Eiropa”; tomēr vēlas, lai programmā „Erasmus” vairāk būtu ņemtas vērā tālāko reģionu kopējās iezīmes, jo īpaši veicinot apmaiņu tālāko reģionu ietvaros; pauž nožēlu, ka, neskatoties uz „Erasmus+” regulas 37. apsvērumu, kurā noteikts, ka programmas īstenošanā ir jāņem vērā ierobežojumi, ko rada tālāko reģionu un aizjūras zemju un teritoriju attālinātība, „Erasmus” mobilitātes pabalstu summas bieži ir nepietiekamas salīdzinājumā ar reālajām izmaksām, ko rada tālāko reģionu studentu pārcelšanās uz lielpilsētām;

78.  aicina Komisiju paplašināt jauniešiem paredzēto jauno mobilitātes instrumentu „Move2Learn, Learn2Move”, to piemērojot arī tālākajos reģionos dzīvojošajiem ES pilsoņiem, kā arī pielāgot viņiem sniegtās pārcelšanās izmaksu kompensācijas summas reālajām izmaksām, ko rada pārcelšanās no tālākajiem reģioniem uz Eiropas kontinentālo daļu; atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu neierobežot šo instrumentu tikai līdz dzelzceļa transportam, kas faktiski marginalizētu tālāko reģionu jauniešus;

79.  norāda, ka programma Natura 2000 nav piemērojama Francijas tālākajiem reģioniem, lai arī tajos ir ārkārtēji plaša bioloģiskā daudzveidība, ko īpaši ietekmē klimata pārmaiņas; tāpēc aicina īstenot konkrētus aizsardzības pasākumus, kā arī nodrošināt sagatavošanās darbības BEST ilgtspēju, radot ilgtspējīgu mehānismu, lai finansētu bioloģiskās daudzveidības projektus, ekosistēmisku pakalpojumu pienācīgu novērtēšanu un pielāgošanos klimata pārmaiņām ES aizjūras teritorijās;

80.  ierosina veikt ietekmes novērtējumu par iespējām piemērot programmu Natura 2000 Francijas tālākajiem reģioniem, lai noteiktu piemērotākos rīkus bioloģiskās daudzveidības un vides aizsardzībai šajos reģionos;

81.  atgādina, ka ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas vidusposma novērtējumā, ko Komisija publicēja 2015. gada oktobrī un ES Revīzijas palāta minēja īpašajā ziņojumā Nr. 1/2017, secināts, ka, neskatoties uz ievērojamo progresu, kas kopš 2011. gada veikts ar 1. mērķi saistīto pasākumu īstenošanā, galvenie izaicinājumi joprojām ir tīkla Natura 2000 jūras aspekta īstenošana, kā arī vietu efektīvas pārvaldības un tīkla Natura 2000 atbalstam nepieciešamā finansējuma garantija, kas abi ir nozīmīgi faktori tālākajiem reģioniem;

82.  atgādina, ka ES Revīzijas palāta īpašajā ziņojumā Nr. 1/2017 uzskatīja, ka ir nepieciešams būtisks dalībvalstu progress un Komisijas papildu centieni, lai vairāk sekmētu ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas vērienīgo mērķu sasniegšanu līdz 2020. gadam;

83.  atgādina, ka ES Revīzijas palāta 2017. gada janvāra īpašajā ziņojumā uzskatīja, ka ir nepieciešami papildu centieni, lai ieviestu Natura 2000 tīklu ar mērķi pilnībā izmantot tā potenciālu;

84.  atkārtoti apstiprina, ka interneta piekļuves uzlabošanai noteikti ir jābūt nozīmīgai teritoriālajā kohēzijā, iespēju vienlīdzības veicināšanā, darbvietu radīšanā un dzīves apstākļu uzlabošanā tālāko reģionu iedzīvotājiem;

85.  aicina Komisiju ņemt vērā tālāko reģionu īpašās iezīmes, risinot jautājumus saistībā ar digitālā tīkla pārklājumu;

86.  aicina izveidot īpašu POSEI veida programmu transporta jomā, lai sekmētu tālāko reģionu teritoriālo, sociālo un ekonomisko kohēziju un samazinātu izolētību un atsevišķu tālāko reģionu divkāršo izolētību; uzver, ka šādā programmā būtu jāparedz atbalsts pasažieru un preču pārvadājumiem starp tālākajiem reģioniem un kontinentālo daļu, tālāko reģionu teritorijās un starp tuvumā esošiem tālākajiem reģioniem, piemēram, Azoru salām, Madeiru un Kanāriju salām; uzsver, ka ar šādu programmu būtu arī jāveicina tirdzniecība starp minētajiem reģioniem;

87.  uzsver, ka tālākie reģioni ir privileģēti tūrisma reģioni un ir būtiski nepieciešams ieguldīt kvalitatīvā transporta tīklā par pieejamu cenu, jo īpaši saistībā ar iekšējo tirgu;

88.  prasa Eiropas Savienībai izlēmīgi iesaistīties piekļuves tālākajiem reģioniem internacionalizācijā, ieviešot infrastruktūru un gaisa ceļus nolūkā savienot šādus reģionus ar Eiropas kontinentālo daļu, kaimiņvalstīm un pārējo pasauli;

89.  prasa tālākajos reģionos ieviest reālu ES rūpniecības stratēģiju, kas radītu nepārvietojamas darbvietas un kuras pamatā būtu uzņēmumu spēja konsolidēt to vietēju nostiprināšanos;

90.  uzskata, ka tālākie reģioni var būt privileģētas telpas pilotprojektu ieviešanai, kuru pasākumi transversālā veidā ir jāpiemēro dažādās dalībvalstīs;

o
o   o

91.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm un to reģioniem, kā arī Reģionu komitejai.

(1) OV C 258 E, 7.9.2013., 1. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0133.
(3) Tiesas 2015. gada 15. decembra spriedums lietās C-132/14 līdz C-136/14 Parlaments un Komisija/Padome, ECLI:EU:C:2015:813.
(4) OV L 187, 26.6.2014., 1. lpp.
(5) Šajā dienā pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0195.

Juridisks paziņojums