Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2017. gada 5. oktobris - StrasbūraGalīgā redakcija
Cilvēku ar albīnismu stāvoklis Malāvijā un citās Āfrikas valstīs
 Krimas tatāru līderu Akhtem Chiygoz un Ilmi Umerov un žurnālista Mykola Semena lietas
 Stāvoklis Maldīvijā
 Ciešāka sadarbība: Eiropas Prokuratūra ***
 Brīvības atņemšanas iestāžu sistēmas un apstākļi šajās iestādēs

Cilvēku ar albīnismu stāvoklis Malāvijā un citās Āfrikas valstīs
PDF 336kWORD 53k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. oktobra rezolūcija par personu ar albīnismu stāvokli Āfrikā, it īpaši Malāvijā (2017/2868(RSP))
P8_TA(2017)0381RC-B8-0543/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par albīnismu Āfrikā, jo īpaši 2016. gada 7. jūlija rezolūciju par personu ar albīnismu stāvokli Āfrikā, it īpaši Malāvijā(1), un 2008. gada 4. septembra rezolūciju par albīnu slepkavībām Tanzānijā(2),

–  ņemot vērā ANO neatkarīgā eksperta jautājumos par personu ar albīnismu cilvēktiesību stāvokli 2017. gada 24. marta un 2016. gada 18. janvāra ziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) 2017. gada 13. jūnija paziņojumu par starptautisko dienu izglītošanai par albīnismu,

–  ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) 2017. gada 19. septembra paziņojumu presei “Vērienīgs solis cīņā pret nesodāmību par cilvēktiesību pārkāpumiem, kas saistīti ar pūšļošanu” un 2017. gada 28. jūlija paziņojumu presei “Tanzānija: “Ziņoti uzbrukumi personām ar albīnismu samazinās, bet laukos joprojām izplatīti pamatcēloņi” — ANO eksperts”,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada 18. decembra Rezolūciju Nr. 69/170 par starptautisko dienu izglītošanai par albīnismu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 23. decembra Rezolūciju Nr. 70/229 par personām ar albīnismu,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas (ACHPR) 2013. gada 5. novembra Rezolūciju Nr. 263 par uzbrukumu un diskriminācijas, kas vērsta pret personām ar albīnismu, novēršanu,

–  ņemot vērā Reģionālo rīcības plānu, kā Āfrikā izbeigt uzbrukumus personām ar albīnismu, 2017.–2021. gadam un ACHPR 2017. gada 22. maija rezolūciju Nr. 373 par šo jautājumu,

–  ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā ANO 1992. gada 18. decembra Deklarāciju par to personu tiesībām, kuras pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Kotonū Partnerattiecību nolīgumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā albīnisms ir pārmantots ģenētisks stāvoklis, kas pasaulē ir aptuveni vienam no 20 000 cilvēku un kas ir ievērojami vairāk izplatīts Subsahāras valstīs, no kurām visaugstākais personu ar albīnismu (PAA) īpatsvars ir Tanzānijā, Malāvijā un Burundi;

B.  tā kā lielākajā daļā Āfrikas personas ar albīnismu visvairāk apdraud maldi un māņticība par šo stāvokli; tā kā albīnisma nepatiesa sasaistīšana ar maģiskām spējām ir smagākais drauds personām ar albīnismu; tā kā šādi mīti izraisa vardarbību un viņu ķermeņa daļu tirdzniecību laimes, veselības un bagātības piesaistīšanai; tā kā sievietes ar albīnismu cieš no izvarošanas, jo pastāv maldi, ka dzimumakts ar viņām var izārstēt no HIV/AIDS;

C.  tā kā saskaņā ar cilvēktiesību grupu informāciju pēdējā desmitgadē Āfrikā ziņots par vairāk nekā 600 uzbrukumiem personām ar albīnismu, taču patiesais skaits, ticamākais, ir vēl lielāks; tā kā pēdējos gados uzbrukumu skaits ir ievērojami pieaudzis, īpaši Malāvijā, Tanzānijā un Mozambikā;

D.  tā kā 2016. gadā 25 Āfrikas valstīs notika 172 PAA slepkavības un 276 citādi uzbrukumi PAA; tā kā līdztekus Malāvijai par uzbrukumiem PAA šogad ziņots arī Burundi, Mozambikā, Zambijā un Tanzānijā, turklāt ir ziņots, ka vairums cietušo ir bērni;

E.  tā kā kopš 2017. gada sākuma jaunu slepkavību un uzbrukumu uzliesmojumu pret PAA uzkurinājuši sistēmiskie trūkumi Malāvijas krimināltiesību sistēmā, kas šos neaizsargātos cilvēkus atstāj noziedzīgu grupējumu varā; tā kā kopš 2017. gada janvāra vismaz divas PAA ir nogalinātas, bet vēl septiņas ir ziņojušas par tādiem noziegumiem kā slepkavības vai nolaupīšanas mēģinājumi;

F.  tā kā, neraugoties uz to, ka 2016. gadā Malāvijā tika ieviesti stingrāki tiesību akti, tostarp Kriminālkodeksa un Anatomijas likuma reformas, slepkavību un uzbrukumu uzliesmojums pret šiem neaizsargātajiem cilvēkiem nav apslāpēts, kas galvenokārt skaidrojams ar vāju tiesībaizsardzību un vājām tiesu iestāžu spējām, pamatcēloņiem un sociālo un kulturālo vidi, turklāt vainīgie reti tiek identificēti, saukti pie atbildības vai notiesāti;

G.  tā kā PAA saskaras ar ekstrēmiem cilvēktiesību pārkāpumiem — no aizskaršanas, vajāšanas, sociālās diskriminācijas un atstumtības līdz nolaupīšanai, izvarošanai un noslepkavošanai;

H.  tā kā sievietes un bērni ar albīnismu ir īpaši neaizsargāti pret sociālo atstumtību; tā kā šā stāvokļa dēļ tiek pamesti mazi bērni; tā kā bērnu izglītība cieš no iebiedēšanas, stigmatizācijas un bailēm no uzbrukumiem;

I.  tā kā Tanzānijas valdība ir sākusi nopietni un sekmīgi vērsties pret pūšļošanu šajā valstī, tostarp ir apturētas tradicionālo dziednieku licences un apcietināti daudzi pūšļotāji; tā kā Tanzānijas prezidents 2008. gadā iecēla pirmo parlamenta deputātu ar albīnismu un 2015. gada decembrī — pirmo ministra vietnieku ar albīnismu;

J.  tā kā Mozambika, Nigērija un Kenija ir pieņēmušas rīcības plānu, kā reaģēt uz uzbrukumiem, pievēršoties tādiem aspektiem kā izglītošanas par albīnismu veicināšana un izpratnes veicināšana par šo jautājumu ģimenēs un kopienās, aizsardzības un sociālās palīdzības garantēšana PAA, tiesiskās palīdzības, procedūru raitas norises un uzbrukumu novēršanas nodrošināšana, tiesas nolēmumu izplatīšana un publicēšana nolūkā atturēt no uzbrukumiem un dziļāka izpēte ar mērķi uzlabot plānā noteiktos pasākumus un pamatot uz pierādījumiem balstītu politikas veidošanu;

K.  tā kā 2017. gada jūnijā ACHPR pieņēma Reģionālo rīcības plānu, kā izbeigt uzbrukumus personām ar albīnismu, 2017.–2021. gadam, kuru apstiprinājusi ANO un dažādas reģionālās un starptautiskās ieinteresētās puses; tā kā šā rīcības plāna mērķis ir sekmēt kopīgus centienus un darbības, kuru nolūks ir apkarot vardarbību pret PAA un aizsargāt šo personu un viņu ģimeņu tiesības;

L.  tā kā, neraugoties uz to, ka šī problēma kļūst starptautiski arvien zināmāka un skartajās valstīs tiek pieņemti jauni tiesību akti, daudzās Āfrikas valstīs vēl arvien ļoti maz personu tiek pakļautas kriminālvajāšanai un notiesātas par šādiem nodarījumiem un noziegumi un spīdzināšana vēl arvien notiek pilnīgi nesodīti;

M.  tā kā nogalināšana, sakropļošana, diskriminācija, vajāšana un stigmatizācija ir likusi simtiem PAA patverties pagaidu patvēruma vietās; tā kā šī situācija ir radījusi PAA vēl lielākas problēmas un nedrošību, ierobežojot viņu piekļuvi pamatpakalpojumiem, piemēram, veselības aprūpei un izglītībai, nodarbinātības iespējas un līdzdalību sabiedrībā; tā kā grūtības, ar kurām saskaras PAA, ierobežo pienācīgu medicīnisko aprūpi, tostarp ādas vēža profilaksi, taču tās varētu pārvarēt, reģionā nodrošinot medicīnas iestādes un vajadzīgās zināšanas;

N.  tā kā mūžilgas bailes un diskriminācija izraisa ilgstošu un pat neatgriezenisku psihosociālo kaitējumu;

O.  tā kā 2015. gada martā ANO par pirmo neatkarīgo ekspertu jautājumos par personu ar albīnismu cilvēktiesību stāvokli iecēla Ikponwosa Ero un 13. jūniju oficiāli pasludināja par Starptautisko dienu izglītošanai par albīnismu;

P.  tā kā ES ir veikusi sabiedrības informēšanu kampaņas, lai panāktu plašāku izpratni par šo jautājumu, un ir atbalstījusi pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšanos un vietējo pašvaldību spēju veidošanas centienus cīņā pret PAA nogalināšanu;

Q.  tā kā vardarbības, diskriminācijas un marginalizācijas dēļ PAA nesamērīgi skar nabadzība,

1.  pauž dziļas bažas par pastāvīgo un plaši izplatīto diskrimināciju un vajāšanu, ar ko Āfrikā saskaras PAA, jo īpaši pēc nesenā vardarbības pieauguma Malāvijā; asi nosoda visas slepkavības, nolaupīšanas, sakropļošanas un citu necilvēcīgu un pazemojošu attieksmi, ko pieredz PAA, un pauž līdzjūtību un solidaritāti upuru ģimenēm; nosoda arī jebkāda veida tirdzniecību ar PAA ķermeņa daļām;

2.  joprojām ir ļoti nobažījies par to, ka stingrāku tiesību aktu ieviešana Malāvijā nav novērsusi neseno uzbrukumu uzliesmojumu pret PAA; atzinīgi vērtē Kriminālkodeksa un Anatomijas likuma reformas; taču aicina Malāvijas iestādes pilnīgi izmeklēt neseno pret PAA vērsto noziegumu uzliesmojumu un saukt pie atbildības tos, kas vainojami ar albīnismu saistītos noziegumos;

3.  atgādina, ka valsts galvenais uzdevums ir sargāt savus pilsoņus, arī neaizsargātus cilvēkus, un aicina Malāvijas valdību nodrošināt efektīvu PAA aizsardzību, lai sargātu viņu tiesības uz dzīvību un personisko drošību atbilstoši Malāvijas starptautiskajām cilvēktiesību saistībām un pienākumiem;

4.  mudina Malāvijas iestādes proaktīvi vērsties pret jebkādām noziedzīgām organizācijām, kas nodarbojas ar pūšļošanu un cilvēku tirdzniecību, nodrošināt pienācīgu apmācību un resursus policijai, pilnīgi izmeklēt noziegumus, kas saistīti ar albīnismu, izbeigt nesodāmību un steidzami lūgt starptautisko palīdzību nolūkā neitrāli un efektīvi izmeklēt visus ziņotos uzbrukumus PAA, lai sauktu pie atbildības vainīgos;

5.  aicina skartās Āfrikas valstis vajadzības gadījumā paplašināt tiesību aktu darbības jomu, lai noteiktu kriminālatbildību par ķermeņa daļu glabāšanu un tirdzniecību;

6.  aicina Malāvijas valdību risināt PAA medicīniskās, psiholoģiskās un sociālās vajadzības, kā daļu no iekļaušanas politikas garantējot tām vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei un izglītībai; atgādina, ka piekļuve veselības aprūpei un izglītībai PAA joprojām ir ļoti problemātiska un šīs problēmas ir jārisina; aicina vairāk ieguldīt cietušajiem, īpaši sievietēm un bērniem, paredzētu adekvātu sociālo, aprūpes un konsultāciju struktūru izveidē un labāk reaģēt uz viņu medicīniskajām un psiholoģiskajām vajadzībām; uzstāj, ka būtu jāievieš politika, kas atvieglotu viņu reintegrāciju savās kopienās;

7.  uzsver, ka kopumā trūkst izpratnes un veselības informācijas par albīnismu un tas vēl vairāk pasliktina PAA veselības stāvokli; uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka PAA ir piekļuve veselības aprūpei, jo īpaši lauku un attālos apvidos; uzskata, ka veselības aprūpes personāls būtu jāapmāca, kā ar izpratni izturēties pret albīnismu; aicina uzlabot skolotāju un skolu administrāciju apmācību par albīnismu un aicina Malāvijas iestādes atvieglot PAA piekļuvi izglītībai un iespējas to izmantot;

8.  atzinīgi vērtē Tanzānijas valdības centienus cīnīties pret PAA diskrimināciju un lēmumu aizliegt pūšļotāju darbību, cenšoties izbeigt PAA nogalināšanu, taču atzīst, ka vainīgie pārāk maz tiek saukti pie atbildības; atzinīgi vērtē arī Mozambikas, Kenijas un Nigērijas centienus;

9.  uzskata, ka būtu jāveltī vairāk pūliņu, lai ar sabiedrības informēšanas kampaņām novērstu pret PAA vērstas diskriminācijas un vardarbības pamatcēloņus; uzsver, ka nolūkā veicināt PAA tiesības, informēt un izglītot sabiedrību un kliedēt mītus un aizspriedumus par albīnismu izšķiroša loma ir vietējām pašvaldībām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

10.  pauž bažas par īpašajām problēmām, ar ko saskaras sievietes un bērni ar albīnismu un kas tos vēl vairāk pakļauj nabadzības, nedrošības un izolācijas riskam; uzstāj, ka visiem cietušajiem vajadzētu būt piekļuvei piemērotai medicīniskajai un psiholoģiskajai aprūpei un ka būtu jāievieš pienācīgi politikas pasākumi, kas atvieglotu viņu reintegrāciju savās kopienās;

11.  aicina skarto valstu iestādes sadarbībā ar starptautiskajiem un reģionālajiem partneriem apņemties kliedēt kaitīgus māņticīgus priekšstatus, kuri izraisa vēršanos pret cilvēkiem ar albīnismu, un veikt visus pasākumus, kas nepieciešami, lai novērstu un apkarotu nelikumīgo PAA ķermeņa daļu tirdzniecību, atkārtoti izskatīt iespējamas kapu izlaupīšanas lietas, izsekot un identificēt šādu ķermeņa daļu pieprasījuma avotus un saukt “PAA medniekus” pie atbildības;

12.  atgādina, ka vardarbībai pret PAA bieži vien ir pārrobežu raksturs, un uzstāj, ka ir jāpastiprina reģionālā sadarbība šajā jautājumā; tāpēc atzinīgi vērtē visas iniciatīvas, kas reģionālā un starptautiskā līmenī pieņemtas, lai apkarotu vardarbību pret PAA, jo īpaši nesen Āfrikas Savienības un ANO pieņemto Reģionālu rīcības plānu albīnisma jautājumos 2017.–2021. gadam, kas pozitīvi un skaidri apliecina Āfrikas līderu apņēmību; aicina to nekavējoties pienācīgi īstenot;

13.  aicina ES un tās dalībvalstis turpināt sadarboties ar skartajām valstīm un nodrošināt nepieciešamo finansiālo un tehnisko palīdzību, lai efektīvi atbalstītu to centienus izstrādāt politiku, kas skatītu PAA īpašās vajadzības un tiesības, pamatojoties uz nediskriminēšanu un sociālo iekļaušanu;

14.  aicina ES arī turpmāk cieši uzraudzīt PAA cilvēktiesību situāciju Āfrikā, jo īpaši ES delegācijām sagatavojot regulārus ziņojumus un īstenojot paveiktā darba kontroli, kā arī turpināt veicināt būtiskus uzlabojumus šo personu aizsardzībā un sociālajā integrācijā;

15.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei Savienības ārlietās un drošības politikas jautājumos, Malāvijas un Tanzānijas valdībām un parlamentiem, Āfrikas Savienībai un Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0314.
(2) OV C 295 E, 4.12.2009., 94. lpp.


Krimas tatāru līderu Akhtem Chiygoz un Ilmi Umerov un žurnālista Mykola Semena lietas
PDF 331kWORD 53k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. oktobra rezolūcija par Krimas tatāru līderu Akhtem Chiygoz un Ilmi Umerov un žurnālista Mykola Semena lietām (2017/2869(RSP))
P8_TA(2017)0382RC-B8-0545/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ES un Ukrainas asociācijas nolīgumu un padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonu,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ukrainu un Krimu, par Eiropas kaimiņattiecību politiku un par Austrumu partnerību un jo īpaši 2016. gada 21. janvāra rezolūciju par asociācijas nolīgumiem un padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonām ar Gruziju, Moldovu un Ukrainu(1), 2016. gada 4. februāra rezolūciju par stāvokli cilvēktiesību jomā Krimā, it īpaši Krimas tatāru stāvokli(2), 2016. gada 12. maija rezolūciju par Krimas tatāru stāvokli(3) un 2017. gada 16. marta rezolūciju par Krievijā ieslodzītajiem Ukrainas pilsoņiem un stāvokli Krimā(4),

–  ņemot vērā ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos 2017. gada 25. septembra ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli īslaicīgi okupētajā Krimas Autonomajā Republikā un Sevastopoles pilsētā (Ukraina),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada 27. marta rezolūciju Nr. 68/262 „Ukrainas teritoriālā integritāte” un ANO Ģenerālās asamblejas 2016. gada 19. decembra rezolūciju Nr. 71/205 „Cilvēktiesību stāvoklis Krimas Autonomajā Republikā un Sevastopoles pilsētā (Ukraina)”,

–  ņemot vērā Padomes lēmumus par sankciju turpināšanu pret Krievijas Federāciju saistībā ar Krimas pussalas nelikumīgo aneksiju,

–  ņemot vērā starptautiskās humanitārās tiesības un jo īpaši to noteikumus par okupētajām teritorijām un izturēšanos pret civiliedzīvotājiem un viņu aizsardzību,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā daudzos ticamos ziņojumus, tostarp visaktuālākajā, ko ir sagatavojis ANO Augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos, sniegti pierādījumi par to, ka Krimā pastiprinās cilvēktiesību pārkāpumi, kas skar Krimas tatāru kopienas pārstāvjus, žurnālistus, plašsaziņas līdzekļu darbiniekus, emuāru autorus un iedzīvotājus, kuri vēršas pret Krievijas okupāciju vai vienkārši cenšas dokumentēt de facto varas iestāžu šausmu darbus;

B.  tā kā ANO Cilvēktiesību biroja 2017. gada 25. septembra ziņojumā par cilvēktiesību stāvokli īslaicīgi okupētajā Krimas Autonomajā Republikā un Sevastopoles pilsētā (Ukraina) ir noteikts, ka „ir dokumentēti smagi cilvēktiesību pārkāpumi, piemēram, patvaļīgas apcietināšanas un aizturēšanas, vardarbīgas pazušanas, slikta izturēšanās un spīdzināšanas, ka arī vismaz viens nāvessoda izpildes gadījums bez tiesas sprieduma”;

C.  tā kā Ilmi Umerov, Krimas tatāru līderis un Medžlisa priekšsēdētāja vietnieks, tika notiesāts uz diviem gadiem cietumsoda saskaņā ar Krievijas kriminālkodeksa 280. panta 1. punktu par „publisku musināšanu uz rīcību, kuras mērķis ir pārkāpt Krievijas teritoriālo integritāti” par to, ka viņš izteicis neapmierinātību pret Krimas pussalas nelikumīgo aneksiju;

D.  tā kā Akhtem Chiygoz, Medžlisa priekšsēdētāja vietnieks, tika notiesāts uz astoņiem gadiem cietumsoda par „masu nekārtību organizēšanu” 2014. gada 26. februārī;

E.  tā kā žurnālists Mykola Semena tika nosacīti notiesāts uz divarpus gadiem cietumsoda, atliekot soda izpildi, un viņam ir noteikts aizliegums trīs gadus veikt žurnālista darbu, pamatojoties uz Krievijas kriminālkodeksa 280. panta 1. punktu par „publisku musināšanu uz rīcību, kuras mērķis ir pārkāpt Krievijas teritoriālo integritāti”;

F.  tā kā nesenie tiesu spriedumi pierāda, ka tiesu sistēma tiek izmantota kā politisks līdzeklis, lai ierobežotu tās personas, kas iebilst pret Krievijas īstenoto Krimas pussalas aneksiju;

G.  tā kā ir saņemta informācija par vairākiem nolaupīšanas, vardarbīgas pazušanas, kā arī spīdzināšanas un nežēlīgas un pazemojošas izturēšanās aizturēšanas vietās gadījumiem; tā kā ir tikusi izmantota spīdzināšana, lai panāktu nepatiesus vainas pierādījumus; tā kā šie apgalvojumi līdz šim nav tikuši pienācīgi izmeklēti;

H.  tā kā Krimā ir veikta plaša mēroga valsts un privātā īpašuma atsavināšana bez atlīdzības vai neņemot vērā starptautisko humanitāro tiesību normas, ar kurām aizsargā pret īpašuma konfiscēšanu vai iznīcināšanu;

I.  tā kā ir ievērojami samazinājušās pilsoniskās sabiedrības iespējas darboties Krimā, jo ir slēgti plašsaziņas līdzekļu kanāli, nesamērīgi ietekmējot Krimas tatāru kopienu, viņu tiesības uz informāciju un viņu tiesības saglabāt savu kultūru un identitāti;

J.  tā kā Krievijas Federācijas veiktā Krimas aneksija ir nelikumīga un pārkāpj starptautiskās tiesības un Eiropas nolīgumus, ko parakstījusi gan Krievijas Federācija, gan Ukraina, jo īpaši ANO Statūtus, Helsinku Nobeiguma aktu, 1994. gada Budapeštas memorandu un 1997. gada Draudzības, sadarbības un partnerības līgumu starp Ukrainu un Krievijas Federāciju;

K.  tā kā visā aneksijas laikā Krievijas Federācija ir atbildīga par Krimas iedzīvotāju un pilsoņu aizsardzību, izmantojot de facto iestādes, kas atrodas šajā reģionā,

1.  nosoda Ilmi Umerov, Krimas tatāru līdera un Medžlisa priekšsēdētāja vietnieka, Akhtem Chiygoz, Medžlisa priekšsēdētāja vietnieka, un žurnālista Mykola Semena notiesāšanu; prasa atcelt minētos spriedumus un nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot I. Umerov un A. Chiygoz, kā arī nekavējoties un bez nosacījumiem atteikties no visām apsūdzībām pret M. Semena;

2.  stingri nosoda bargos sodus, kas piespriesti Krimas tatāru kopienas līderiem un citiem, kas iestājas pret Krievijas īstenoto aneksiju, piemēram, Uzair Abdullaev, Teymur Abdullaev, Zevri Abseutov, Rustem Abiltarov, Muslim Aliyev, Refat Alimov, Ali Asanov, Volodymyr Balukh, Enver Bekirov, Oleksiy Bessarabov, Hlib Shabliy, Oleksiy Chirniy, Mustafa Degermenji, Emil Dzhemadenov, Arsen Dzheparov, Volodymyr Dudka, Pavlo Gryb, Rustem Ismailov, Mykola Karpyuk, Stanislav Klykh, Andriy Kolomiyets, Oleksandr Kolchenko, Oleksandr Kostenko, Emir-Usein Kuku, Sergey Litvinov, Enver Mamutov, Remzi Memethov, Yevhen Panov, Yuri Primov, Volodymyr Prisich, Ferat Sayfullayev, Eider Saledinov, Oleg Sentsov, Vadym Siruk, Oleksiy Stogniy, Redvan Suleymanov, Roman Sushchenko, Mykola Shiptur, Dmytro Shtyblikov, Viktor Shchur, Rustem Vaitov, Valentyn Vygovsky, Andriy Zakhtey un Ruslan Zeytullaev pēc farsam līdzīgajiem tiesas procesiem un apšaubāmu apsūdzību rezultātā; prasa atcelt tiesas spriedumus attiecībā uz viņiem un nekavējoties atbrīvot ieslodzītos;

3.  nosoda diskriminējošo politiku, ko tā dēvētās iestādes īsteno jo īpaši pret pamatiedzīvotājiem — Krimas tatāru kopienu, nosoda viņu īpašumtiesību pārkāpšanu un šīs kopienas un visu personu, kuri iebilst pret Krievijas īstenoto aneksiju, arvien pieaugošo iebiedēšanu politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā dzīvē;

4.  uzskata, ka Krimas tatāru tiesības tiek rupji pārkāptas, aizliedzot Medžlisa darbību un 2016. gada 26. aprīlī deklarējot to par ekstrēmistu organizāciju, kā arī aizliedzot viņu līderiem no jauna ieceļot pussalā; atkārto savu kategorisko aicinājumu nekavējoties atcelt saistītos nolēmumus un neitralizēt to sekas, kā arī panākt atbilstību Starptautiskās Tiesas 2017. gada 19. aprīlī pieņemtajam lēmumam par pagaidu pasākumiem tiesvedībā Ukrainas prasībā pret Krievijas Federāciju, kurā secināts, ka Krievijas Federācijai ir „jāatturas saglabāt vai noteikt ierobežojumus attiecībā uz Krimas tatāru kopienas iespēju saglabāt savas pārstāvības iestādes, tostarp Medžlisu”;

5.  atgādina, ka realitātes rezultātā, kas izpaužas represijās un tiesību aktu par ekstrēmismu, terorismu un separātismu piemērošanā, ir notikuši nopietna cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanās Krimas pussalā un vārda un biedrošanās brīvības plaši pārkāpumi un ka Krievijas pilsonības uzspiešana ir kļuvusi sistemātiska, un ka Krimas pussalā nav garantētas pamatbrīvības; prasa atcelt diskriminējošus tiesību aktus un uzsver, ka ir steidzami nepieciešams saukt pie atbildības par cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem šajā pussalā;

6.  kategoriski nosoda valdošo praksi apcietinātās personas pārvest uz attāliem Krievijas reģioniem, jo tas būtiski ierobežo viņu saziņu ar ģimenēm un draugiem, un cilvēktiesību organizācijām, kas uzraudzītu šo ieslodzīto labklājību; uzsver, ka šāda prakse ir pretrunā spēkā esošajiem Krievijas tiesību aktiem, jo īpaši Sodu izpildes kodeksa 73. pantam, saskaņā ar kuru spriedumi būtu jāizpilda reģionā, kurā notiesātās personas dzīvo vai kurā taisīts tiesas spriedums;

7.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un ES delegāciju Krievijā cieši sekot notiekošajām tiesas prāvām un pievērst uzmanību attieksmei pret ieslodzītajiem; pauž īpašas bažas par ziņojumiem, ka psihiatrisku ārstēšanu piemēro kā sodu; sagaida, ka ES delegācija, EĀDD un dalībvalstu vēstniecības cieši sekos šādām tiesas prāvām un lūgs nodrošināt piekļuvi šādiem ieslodzītajiem pirms tiesas procesa, tā laikā un pēc tā;

8.  aicina Eiropas Cilvēktiesību tiesu visaugstāko iespējamo prioritāti piešķirt visu no Krimas saņemto pārsūdzības pieteikumu izskatīšanai, jo Krievijas iekšzemes tiesu sistēma nevar un neparedz tiesiskās aizsardzības līdzekļus šādos gadījumos;

9.  nosoda represijas pret neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem, kas pārstāv mazākumtautību kopienas, un mudina Krievijas iestādes atturēties no juridisku un administratīvu šķēršļu noteikšanas, kas kavē šo plašsaziņas līdzekļu darbību;

10.  aicina nodrošināt starptautisko cilvēktiesību novērotājiem, tostarp ANO, EDSO un Eiropas Padomes specializētajām struktūrām, netraucētu piekļuvi Krimas pussalā, lai pārbaudītu, kāda ir situācija pussalā, kā arī aicina izveidot neatkarīgus uzraudzības mehānismus; atbalsta Ukrainas virzītās iniciatīvas šo jautājumu risināšanai Cilvēktiesību padomē un Ģenerālajā asamblejā; aicina EĀDD un Eiropas Savienības īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos pievērst pastāvīgu uzmanību cilvēktiesību stāvoklim Krimas pussalā un turpināt informēt Parlamentu;

11.  aicina Komisiju atbalstīt projektus un apmaiņas programmas, kuru mērķis ir uzlabot cilvēku savstarpējos kontaktus, kā arī tos, kas veicina miera veidošanu, konfliktu risināšanu, samierināšanās un starpkultūru dialogu, tostarp Krimā; mudina izvairīties no birokrātiskiem šķēršļiem un rosina elastīgāku pieeju, kas ļaus starptautiskajiem novērotājiem, tostarp parlamentāriešiem, vieglāk piekļūt pussalai ar Kijevas piekrišanu un nepieļaujot šādas rīcības interpretāciju kā aneksijas atzīšanu;

12.  uzsver, ka ierobežojoši pasākumi būtu jāpiemēro visām personām, kas ir atbildīgas par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp Krimas un Krievijas amatpersonām, kuras ir tieši atbildīgas par Akhtem Chiygoz, Mykola Semena un Ilmi Umerov kriminālvajāšanu un notiesāšanu, un šādiem pasākumiem būtu jāietver arī aktīvu iesaldēšana ES bankās un ceļošanas aizliegumi; atkārtoti pauž atbalstu ES lēmumam aizliegt importu no Krimas un noteiktu preču un tehnoloģiju, investīciju un pakalpojumu eksportu uz Krimu, kā arī tirdzniecību ar to;

13.  pauž nožēlu par Krimas bērnu bēdīgo stāvokli, kuri uzaug bez saviem tēviem, jo viņiem nelikumīgi ir atņemta brīvība kā de facto politiskajiem ieslodzītajiem, tostarp pārvietojot viņus uz Krievijas Federācijas attālām teritorijām; uzskata, ka tas ir klajš starptautisko cilvēktiesību, bērnu tiesību un starptautisko saistību, piemēram, ANO Konvencijas par bērna tiesībām, pārkāpums no Krievijas Federācijas puses; aicina Krievijas iestādes un Krimas de facto iestādes atļaut minētajām personām regulārus kontaktus ar viņu ģimenes locekļiem, īpaši nepilngadīgajiem;

14.  atgādina Krievijas iestādēm, ka to de facto okupācijas varas statusā, īstenojot efektīvu kontroli pār Krimu, tās ir pilnībā atbildīgas par Krimas iedzīvotāju aizsardzību no patvaļīgiem tiesu iestāžu vai administratīviem pasākumiem, un ka šis pats statuss uzliek tām pienākumu ievērot starptautiskās humanitārās tiesības, lai nodrošinātu cilvēktiesību aizsardzību pussalā;

15.  atbalsta Ukrainas suverenitāti, neatkarību, vienotību un teritoriālo integritāti tās starptautiski atzītajās robežās un atkārtoti pauž nosodījumu par Krievijas Federācijas veikto Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles pilsētas nelikumīgo aneksiju; atbalsta ES un tās dalībvalstu politiku neatzīt Krimas pussalas nelikumīgo aneksiju un šajā sakarībā noteikt ierobežojošus pasākumus; pauž nopietnas bažas par notiekošo plaša mēroga Krimas pussalas militarizāciju, ko īsteno Krievija un kas apdraud reģionālo un Eiropas mēroga drošību;

16.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstīm, Ukrainas prezidentam, Ukrainas un Krievijas Federācijas valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomes Parlamentārajām asamblejām un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, Krimas Tatāru tautas medžlisam un Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0018.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0043.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0218.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0087.


Stāvoklis Maldīvijā
PDF 409kWORD 52k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. oktobra rezolūcija par stāvokli Maldīvijā (2017/2870(RSP))
P8_TA(2017)0383RC-B8-0549/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Maldīviju, jo sevišķi 2004. gada 16. septembra rezolūciju(1) un 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju(2) un 2015. gada 17. decembra rezolūciju(3),

–  ņemot vērā 1966. gadā pieņemto Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kuram ir pievienojusies ir arī Maldīvija,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par nāvessodu,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un jo īpaši tās 2., 7. un 19. pantu,

–  ņemot vērā 1989. gada ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra António Guterres 2017. gada 27. jūlija paziņojumu,

–  ņemot vērā misijas ziņojumu par EP un Maldīvijas parlamentārās sadarbības 5. sanāksmi, kas notika 2016. gada 8. un 9. februārī,

–  ņemot vērā paziņojumu, ko 2017. gada 25. jūlijā ES delegācija Maldīvijā izdarīja kopā ar ES dalībvalstu vēstniecībām un Maldīvijā akreditētām Amerikas Savienoto Valstu, Kanādas, Norvēģijas un Šveices vēstniecībām par situāciju Maldīvijā,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos jautājumos (PV/AP) runaspersonas 2016. gada 14. marta paziņojumu par bijušā Maldīvijas prezidenta Mohamed Nasheed notiesāšanu,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta 2017. gada 3. augusta paziņojumu nāvessoda bez tiesas sprieduma izpildes jautājumos Agnès Callamard par tematu „„Tūlītēji” gaidāmu nāvessodu bez tiesas sprieduma izpildes atjaunošanu Maldīvijā”,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā ES ir ilgstošas attiecības ar Maldīviju un tā kā simtiem tūkstošu Eiropas tūristu ceļo uz Maldīviju katru gadu;

B.  tā kā cilvēktiesību situācija Maldīvijā kopš šīs valsts pirmajām demokrātiskajām vēlēšanām 2008. gadā un kopš no amata tika gāzts demokrātiski ievēlētais prezidents Mohamed Nasheed ir dramatiski pasliktinājusies;

C.  tā kā politiskās un pilsoniskās brīvības ir zaudējušas savu nozīmību, opozīcijas līderi tiek patvaļīgi arestēti, ir veikti uzbrukumi pret plašsaziņas līdzekļiem un pieaugošais reliģiskais konservatīsms tiek vainots reliģisko brīvību un tolerances nozīmes zudumā, kamēr Maldīvijas prezidents, bijušais Progresīvās partijas līderis Abdulla Yameen un viņa valdība cenšas aizvien ciešāk sagrābt varu savās rokās;

D.  tā kā 2017. gada 22. augustā drošības spēki ar varu slēdza Parlamentu (Medžlisu), kas opozīciju pārstāvošo deputātu skatījumā bija vērtējams kā mēģinājums bloķēt ierosinājumu no amata atcelt Parlamenta runaspersonu;

E.  tā kā opozīcijas partijas locekļi, neatkarīgie žurnālisti un cilvēktiesību aizstāvji ziņo par pieaugošiem draudiem un uzbrukumiem, kurus īsteno varas iestādes, policija un ekstrēmistu grupas;

F.  tā kā 2015. gada martā Maldīvijas pirmais demokrātiski ievēlētais prezidents Mohamed Nasheed tika notiesāts uz 13 gadiem ieslodzījuma, pamatojoties uz apsūdzību terorismā; tā kā tiesvedība ir ierosināta pret 85 Parlamenta deputātiem, 12 opozīcijas deputātiem un vismaz trim tika konfiscētas pases, un vismaz viens joprojām tiek turēts ieslodzījumā bez nekāda pamata; tā kā vispārīgās vēlēšanas ir plānotas 2018. gadā;

G.  tā kā ir radušās bažas par to, ka Maldīvijas tiesa ir ļoti politizēta, ka tā gadu gaitā ir ļaunprātīgi izmantojusi savas pilnvaras un ir rīkojusies par labu pašreizējai valdošajai partijai un pret opozīcijas politiķiem; tā kā tiesības uz taisnīgu tiesu joprojām garantētas nav un attiecīgie principi ir uzskatāmi par tiesiskas valsts pamatelementiem;

H.  tā kā Maldīvijas Parlaments 2016. gada 9. augustā pieņēma „Likumu par reputācijas un labā vārda aizsardzību un vārda brīvību”, kurā ir noteikta virkne vārda brīvības ierobežojumu un valdībai ir paredzētas tiesības atcelt vai apturēt raidorganizāciju, publikāciju izdevumu, tīmekļa vietņu un citu plašsaziņas avotu licences;

I.  tā kā 2016. gada augustā Maldīvijas prezidents ratificēja virkni grozījumu, kas ir izdarīti Likumā par pulcēšanās brīvību, kurā bija paredzētas ierobežotas speciālās zonas, kur rīkot tiesiskus protestus;

J.  tā kā Parlamentu savienības komiteja parlamentāriešu cilvēktiesību jautājumos Maldīvija ir atzinusi par vienu no bīstamākajām valstīm pasaulē, kurā notiek uzbrukumi pret Parlamenta opozīcijas deputātiem un opozīcijas politiķi regulāri tiek iebiedēti, apcietināti un ieslodzīti; tā kā vārda brīvība, plašsaziņas līdzekļu brīvība, biedrošanās brīvība un demokrātiskais plurālisms valstī ir arvien vairāk apdraudēti, turklāt simtiem valdības pretinieku tiek arestēti un apsūdzēti; tā kā pieaug to pierādījumu skaits, kas liecina par to, ka pret prezidenta Yameen politiskajiem oponentiem vērstās kriminālapsūdzības varētu būt politiski motivētas;

K.  tā kā prezidents Yameen vairākkārt ir deklarējis savu nodomu atjaunot valsts sankcionētu nāvessodu praksi, izbeidzot 60 gadus ilgo moratoriju; tā kā Āzijas un Klusā reģiona divdesmit valstis ir atcēlušas nāvessodu un septiņas citas tos ir atcēlušas praksē;

L.  tā kā vismaz 20 fiziskām personām patlaban ir pasludināts spriedums par nāvessodu un tā kā vismaz piecas no tām apcietināšanas brīdī ir jaunākas par 18. gadiem; tā kā Maldīvijas tiesībās pretēji starptautiskām tiesībām nepilngadīgajām personām ir tiesības uz tāda nāvessoda atlikšanu, ka tiek izpildīts, kad persona sasniedz 18 gadu vecumu; tā kā ANO īpašā referente nāvessodu bez tiesas sprieduma jautājumos ir mudinājusi Maldīvijas valdību minēto nāvessodu izpildi neatsākt;

M.  tā kā vismaz trijos gadījumos, proti, Hussein Humaam Ahmed, Ahmed Murrath un Mohamen Nabeel gadījumos Maldīvijas Augstākā tiesa ir apstiprinājusi uz nāvi notiesājošus spriedumus, kas tik pieņemti tiesas procesos, kuros netika ievēroti starptautiski atzīti standarti; tā kā minētajām trim personām kuru katru brīdi var izpildīt nāvessodu;

N.  tā kā Starptautiskā Juristu komisija nesen nosodīja 56 Maldīvijas juristu — trešās daļas valsts praktizējošo juristu — atstādināšanu uz laiku, un tā kā viņi visi atbalstīja prasību veikt juridiskas reformas, ar kurām bija paredzēts garantēt tiesas neatkarību;

O.  tā kā pastāv arī bažas par radikālo islāmistu agresivitātes palielināšanos un par to radikāli noskaņoto jauno vīriešu un sieviešu skaitu, kuri atbilstoši apgalvojumiem ir pievienojušies ISIS/Da’esh;

P.  tā kā 2017. gada 23. aprīlī tika nogalināts blogeris un aktīvs valdības kritizētājs Yameen Rasheed; tā kā kopš 2014. gada augusta ir izsludināta žurnālista Ahmen Rilwan meklēšana un pastāv aizdomas, ka viņš varētu būt miris; tā kā blogeris Ismail Rasheed tika sadurts un ievainots 2012. gadā,

1.  pauž dziļu nožēlu par politiskās un cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos Maldīvijā un pieaugošo prezidenta Abdulla Yameen un viņa valdības autoritāro valdīšanu, kas ir radījusi baiļu klimatu un apdraud šajā valstī pēdējos gados cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskas valsts jomā gūtos panākumus, jo īpaši, ņemot vērā vēlēšanas, kuras ir paredzēts rīkot 2018. gadā;

2.  nosoda 2016. gada tāda Neslavas celšanas un vārda brīvības akta pieņemšanu, kurā ir mēģināts apslāpēt vārda brīvību, un 2016. gada Likuma par pulcēšanas brīvību grozījumus, kuros ir noteikti pulcēšanas tiesību ierobežojumi; aicina Maldīvijas valdību visus valsts likumus saskaņot ar starptautiskajām cilvēktiesībām un atcelt vai grozīt iepriekšminētos aktus;

3.  pauž nožēlu par to, ka policija Maldīvijā represē oponentus, un aicina valdību atcelt visas pret agrāko prezidentu Mohamed Nashee izvirzītās apsūdzības un nekavējoties atbrīvot bez nosacījumiem visas politisku iemeslu dēļ apcietinātās personas, tostarp Jumhoory partijas līderi Qasim Ibrahim; atgādina valdībai par tās starptautiskajām saistībām ievērot pamatbrīvības un tiesības, kas ir noteiktas Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, pie kurām pieder arī tiesību uz taisnīgu tiesu minimums;

4.  aicina Maldīvijas Augstāko tiesu nekavējoties atcelt to 56 juristu 2017. gada septembrī noteikto atstādināšanu uz laiku, kuri joprojām nedrīkst strādāt savā profesijā; atkārto savu aicinājumu valdībai nodrošināt pilnīgu tiesas neatkarību un objektivitāti un visiem iedzīvotājiem garantēt tiesības uz taisnīgu un pārredzamu tiesu, kas būtu brīva no politiskas ietekmes;

5.  atkārtoti apliecina ES stingro nostāju pret nāvessodu visos gadījumos un bez izņēmuma; prasa pilnībā atcelt nāvessodu; stingri nosoda paziņojumu par nāvessoda atjaunošanu Maldīvijā un mudina Maldīvijas valdību un Parlamentu ievērot nāvessoda moratoriju, kas ir bijis spēkā vairāk kā 60 gadus;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis publiski mudināt prezidentu Yameen un Maldīvijas valdību pārskatīt visas vēl neizpildītās nāvessoda lietas, lai nodrošinātu to, ka starptautiski atzītas un konstitucionāli aizsargātas tiesības uz taisnīgu tiesu tiek ievērotas; aicina valdību nekavējoties atsaukt visas pret nepilngadīgām personām izvirzītās apsūdzības, par kurām pienākas nāvessods, un aizliegt nepilngadīgo pārkāpēju sodīšanu ar nāvi;

7.  uzskata, ka tas ir vienīgais veids, kā novērst demokrātijas, cilvēktiesību un brīvības situācijas Maldīvijā pasliktināšanos, ir īstenot patiesa tāda dialogu procesu, kurā piedalītos visas politiskās partijas un citi pilsoniskie līderi;

8.  aicina Maldīvijas valdību ievērot un pilnībā atbalstīt tiesības protestēt, vārda brīvību, biedrošanās un pulcēšanās brīvību un sirdsapziņas brīvību un reliģijas un pārliecības brīvību neatkarīgi no vairākuma reliģijas;

9.  aicina Maldīvijas valdību izbeigt to „modrības“ komiteju locekļu nesodāmību, kuri ir izmantojuši vardarbību pret iedzīvotājiem, kas atbalsta reliģisku iecietību, pret miermīlīgiem protestētājiem, kritiskiem plašsaziņas līdzekļiem un pilsonisko sabiedrību;

10.  nosoda Maldīvijas Medžlisa vardarbīgo slēgšanu tā biedriem un pret ievēlētajiem Parlamenta ievēlētajiem locekļiem vērsto vajāšanu, iebiedēšanu un apcietināšanu;

11.  nosoda žurnālistu, blogeru un cilvēktiesību aizstāvju Maldīvijā nepārtraukto iebiedēšanu un viņiem izteiktos draudus, reportieru arestus un uzbrukumus jaunajām organizācijām un to piespiedu slēgšanu;

12.  aicina valdību garantēt objektīvu un neatkarīgu izmeklēšanu par Yameen Rasheed nāvi un Ahmed Rilwan nolaupīšanu, lai identificētu visas vainīgās personas un sauktu tās pie atbildības;

13.  aicina Maldīvijas varas iestādes nodrošināt, lai Maldīvijas Cilvēktiesību komisijas, Nacionālās Integritātes komisijas un vēlēšanu komisijas varētu darboties neatkarīgi un brīvi no valdības iejaukšanās; aicina Maldīvijas valdību pilnībā sadarboties ar ANO cilvēktiesību mehānismiem, tostarp ar īpašām procedūrām un Augstā cilvēktiesību komisāra biroju;

14.  aicina ES pilnībā izmantot visus tās rīcībā esošos instrumentus, lai sekmētu cilvēktiesību un demokrātisko principu ievērošanu Maldīvijā, tostarp apsverot iespēju noteikt pagaidu individuālas, konkrētas sankcijas, kas būtu vērstas pret personām, kas neievēro cilvēktiesības;

15.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, EDSO/DICB, Eiropas Padomei un Maldīvijas valdībai.

(1) OV C 140 E, 9.6.2005., 165. lpp.
(2) OV C 346, 21.9.2016., 60. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0464.


Ciešāka sadarbība: Eiropas Prokuratūra ***
PDF 302kWORD 46k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. oktobra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes regulai, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību, lai izveidotu Eiropas Prokuratūru (EPPO) (09941/2017 – C8-0229/2017 – 2013/0255(APP))
P8_TA(2017)0384A8-0290/2017

(Īpašā likumdošanas procedūra - piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes regulas projektu (09941/2017)

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padomes iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību darbību 86. pantu (C8-0229/2017),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punktu un 4 pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A8-0290/2017),

1.  sniedz piekrišanu Padomes regulas projektam;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.


Brīvības atņemšanas iestāžu sistēmas un apstākļi šajās iestādēs
PDF 509kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. oktobra rezolūcija par brīvības atņemšanas iestāžu sistēmu un apstākļiem šajās iestādēs (2015/2062(INI))
P8_TA(2017)0385A8-0251/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2., 6. un 7. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 4., 19., 47., 48. un 49. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK) (3. un 8. pants), ECTK protokolus un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Eiropas 1987. gada Konvenciju spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai, kā arī ziņojumus, ko sagatavojusi Eiropas Komiteja spīdzināšanas novēršanai (CPT),

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (3. un 5. pants), Starptautisko paktu par civilajām un politiskajām tiesībām (7. pants) un Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību,

–  ņemot vērā 1989. gada 20. novembrī Ņujorkā pieņemto ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā turpmāk minētos ANO Bērna tiesību komitejas Vispārējos komentārus: Nr. 10 (2007) par bērnu tiesībām nepilngadīgo tiesvedības sistēmā, Nr. 13 (2011) par bērnu aizsardzību pret jebkādu vardarbību un Nr. 17 (2013) par bērnu tiesībām uz atpūtu un brīvo laiku, tiesībām piedalīties spēlēs un izklaides pasākumos, kultūras dzīvē un nodarboties ar mākslu (31. pants),

–  ņemot vērā ANO obligātos ieslodzīto režīma standarta minimālos noteikumus un ANO Ģenerālās asamblejas pieņemtās deklarācijas un principus; ņemot vērā ANO Standartnoteikumus attiecībā uz tiesas spriešanu nepilngadīgajiem (Pekinas noteikumi), ko pieņēmusi Ģenerālā asambleja; ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas pamatnostādnes par bērniem draudzīgu tiesu sistēmu; ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumus, proti, Ieteikumu CM/Rec(2006)2 par Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumiem, Ieteikumu CM/Rec(2006)13 par pagaidu aizturēšanu, nosacījumiem šā līdzekļa izmantošanai un aizsardzības mehānismiem, ar kuriem novērš iespēju izmantot šo līdzekli ļaunprātīgi, Ieteikumu CM/Rec(2008)11 attiecībā uz Eiropas noteikumiem par nepilngadīgiem likumpārkāpējiem un viņiem piemērojamām sankcijām un pasākumiem, Ieteikumu CM/Rec(2010)1 par Eiropas Padomes probācijas noteikumiem, kā arī Ieteikumu CM/Rec (2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrības sankcijām un pasākumiem; arī ņemot vērā ieteikumus, ko pieņēma Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja,

–  ņemot vērā 1996. gada 18. janvāra rezolūciju par sliktajiem apstākļiem Eiropas Savienības cietumos(1), 1998. gada 17. decembra rezolūciju par apstākļiem Eiropas Savienības cietumos: aprīkojums un alternatīvie sodi(2), 2009. gada 25. novembra rezolūciju par daudzgadu programmu 2010.–2014. gadam saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu (Stokholmas programma)(3) un 2011. gada 15. decembra rezolūciju par apcietinājuma apstākļiem ES(4),

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmumu 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm(5),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumu 2008/909/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā(6) (”ieslodzīto pārvietošana”),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumu 2008/947/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai(7) (”probācija un alternatīvās sankcijas”),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 23. oktobra Pamatlēmumu 2009/829/TI, ar ko attiecībās starp Eiropas Savienības dalībvalstīm savstarpējas atzīšanas principu piemēro lēmumiem par uzraudzības pasākumiem kā alternatīvu pirmstiesas apcietinājumam(8) (”Eiropas uzraudzības rīkojums”)

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 11. maija Direktīvu (ES) 2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā(9),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojumu “Noziedzīga aizturēšana un alternatīvas: pamattiesību aspekti ES pārrobežu pārvietošanā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 14. jūnija zaļo grāmatu „Savstarpējās uzticēšanās stiprināšana Eiropas tiesiskuma telpā — Zaļā grāmata par ES tiesību aktu krimināltiesību jomā piemērošanu saistībā ar brīvības atņemšanu” (COM(2011)0327),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumu apvienotajās lietās C-404/15 un C-659/15 PPU, Pál Aranyosi un Robert Căldăraru,

–  ņemot vērā 2015. gada 25. novembra rezolūciju par Eiropas iedzīvotāju radikalizēšanās un teroristu kustību veiktās viņu vervēšanas nepieļaušanu(10) un ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja rokasgrāmatu par vardarbīgu ieslodzīto ekstrēmistu pārvaldību un vardarbīgās radikalizācijas novēršanu cietumos(11),

–  ņemot vērā 2011. gada 14. februāra rakstisko deklarāciju Nr. 0006/2011 par apcietināto personu pamattiesību pārkāpumiem Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes konvencijas, ieteikumus un rezolūcijas par cietumu jautājumiem,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2016. gada 28. septembra balto grāmatu par cietumu pārpildītību,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumu dalībvalstīm CM/Rec (2012)12 par apcietinātajiem ārvalstniekiem, ko Ministru komiteja pieņēma 2012. gada 10. oktobrī,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumu dalībvalstīm CM/Rec (2012)5 par Eiropas ētikas kodeksu ieslodzījuma vietu darbiniekiem, ko Ministru komiteja pieņēma 2012. gada 12. aprīlī,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes rokasgrāmatu ieslodzījuma vietu un probācijas dienestiem par radikalizāciju un vardarbīgu ekstrēmismu,

–  ņemot vērā Eiropas Sodu novērošanas centra (EPO) pētījumus “No valstu prakses uz Eiropas pamatnostādnēm: interesantas iniciatīvas cietumu pārvaldībā” (2013) un “Valstu ieslodzījuma apstākļu un Eiropas standartu uzraudzības struktūras” (2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A8-0251/2017),

A.  tā kā 2014. gadā Eiropas Savienībā cietumos tika turēti vairāk nekā pusmiljons cilvēku, tostarp ar galīgu tiesas spriedumu krimināllietā notiesātas personas, kā arī personas, kas ir apsūdzētas noziedzīgā nodarījumā un atrodas pirmstiesas ieslodzījumā;

B.  tā kā apcietinājuma apstākļi un cietumu pārvaldība ir dalībvalstu atbildība, taču Eiropas Savienībai ir arī vajadzīga ietekme, aizsargājot ieslodzīto personu pamattiesības un veidojot Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpu; tā kā ES ir jāveicina labu prakšu apmaiņa starp dalībvalstīm, saskaroties ar kopējām problēmām, kas visā Eiropā rada patiesus draudus drošības jomā;

C.  tā kā situācija cietumos un dažkārt pazemojoši un necilvēcīgi ieslodzījuma apstākļi dažās dalībvalstīs rada pamatu ļoti spēcīgām bažām, kā to atspoguļo, piemēram, Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojumi;

D.  tā kā cietumu pārpildītība ir bieži izplatīta problēma Savienībā, kā tas ir atzīts vairāk nekā trešajā daļā dalībvalstu un apliecināts ziņojumos, piemēram, Eiropas Padomes ikgadējās sodu statistikas (SPACE) jaunākajā izdevumā, kas publicēts 2017. gada 14. martā; un tā kā Eiropas Cilvēktiesību Tiesa cietumu pārpildītību ir atzinusi par ECTK 3. panta pārkāpumu;

E.  tā kā cietumu pārpildītība kavē notiesāto personu izdošanu vai pārvietošanu, jo pastāv bažas par sliktiem ieslodzījuma apstākļiem saņemšanas valstī; tā kā situācija dažās dalībvalstīs nemitīgi pasliktinās tiktāl, ka dažos to cietumos tā kļūst neizturama;

F.  tā kā cietumu pārpildītība nopietni pasliktina brīvības atņemšanas apstākļu kvalitāti, var veicināt radikalizāciju, negatīvi ietekmē ieslodzīto personu veselību un labjutību, ir šķērslis ieslodzīto personu sociālajai rehabilitācijai un sekmē nedrošas, problemātiskas un neveselīgas darba vides rašanos ieslodzījuma vietu personālam;

G.  tā kā 2005. gada 6. oktobra spriedumā lietā Hirst pret Apvienoto Karalisti Eiropas Cilvēktiesību tiesa apstiprināja, ka vispārējs un automātisks balsošanas tiesību aizliegums apcietinātajām personām nav savienojams ar demokrātiju; tā kā 2011. gadā 58,7 % no balsstiesīgajām ieslodzītajām personām Polijā piedalījās parlamenta vēlēšanās;

H.  tā kā nepastāv saikne starp soda smagumu un noziedzības līmeņa samazināšanos;

I.  tā kā aizturēšana ir īpaši nepiemērota situācija noteiktām neaizsargātām personām, piemēram, nepilngadīgajiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, grūtniecēm un personām, kas cieš no nopietniem garīgiem vai psihiskiem traucējumiem vai invaliditātes; tā kā šādām personām ir vajadzīga atbilstīgi pielāgota pieeja;

J.  tā kā ANO Konvencijas par bērna tiesībām 37. pants paredz, ka ”brīvības atņemšanu bērniem piemēro tikai kā galējas nepieciešamības līdzekli un uz īsāko iespējamo laikposmu” un ka bērnus ”nošķir no pieaugušajiem, ja vien nevar uzskatīt, ka bērna interesēs labāk ir tā nedarīt”;

K.  tā kā saskaņā ar Eurostat datiem 2014. gadā vairāk nekā 20 % no ieslodzītajiem bija personas, kam piemērota pirmstiesas aizturēšana;

L.  tā kā pirmstiesas apcietinājums būtu jāizmanto tikai kā galējs līdzeklis; tā kā bērnus nekad nedrīkst turēt telpās, kurā viņi ir neaizsargāti pret negatīvu ietekmi; tā kā vienmēr būtu jāņem vērā konkrētās vajadzības attiecīgajā bērna attīstības posmā;

M.  tā kā ieslodzījums, tostarp pirmstiesas aizturēšana, būtu jāizmanto tikai juridiski pamatotos gadījumos un būtu jādod priekšroka ieslodzījumam alternatīvām sankcijām, piemēram, mājas arestam vai citiem pasākumiem attiecībā uz ieslodzītajiem, kas nerada nopietnu apdraudējumu sabiedrībai, tādējādi nodrošinot viņu uzturēšanos atvērtā vai pazīstamā vidē un labāku piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem, aprūpei un rehabilitācijai;

N.  tā kā nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem neatkarīgi no izdarītā noziedzīgā nodarījuma vienmēr vajadzēt būt tiesībām uz brīvības atņemšanai alternatīviem pasākumiem;

O.  tā kā saskaņā ar Eiropas Padomes datiem 2015. gadā vidēji 10,8 % Eiropas cietumos atrodošos ieslodzīto bija ārvalstnieki (2014. gadā viņu skaits sasniedza 13,7 %) un tā kā viņi parasti atrodas pirmstiesas ieslodzījumā, jo pastāv viņu potenciāli lielāka bēgšanas iespējamība;

P.  tā kā brīvības atņemšanas iestāžu darbinieki sabiedrības vārdā veic būtisku uzdevumu un viņu nodarbinātības apstākļiem vajadzētu būt atbilstīgiem kvalifikācijai un sarežģītajam darbam; tā kā, ņemot vērā viņu sarežģīto un delikāto darbības jomu, tādi pasākumi kā brīvības atņemšanas iestādes personāla sākotnēja un pastāvīga apmācība, īpašā finansējuma palielināšana, paraugprakses apmaiņa, pienācīgi un droši darba apstākļi un darbinieku skaita palielināšana ir īpaši būtisks veids, kā nodrošināt labus ieslodzījuma apstākļus cietumos; tā kā pastāvīga apmācība ļautu atbalstīt brīvības atņemšanas iestāžu darbiniekus, novēršot jaunas un topošas problēmas, piemēram, radikalizāciju cietumā;

Q.  tā kā motivēti, pārliecināti un cienījami brīvības atņemšanas iestāžu darbinieki rada humānus ieslodzījuma apstākļus cietumos un tādējādi sekmē sekmīgu ieslodzījuma koncepcijas īstenošanu, kas izstrādāta, lai uzlabotu brīvības atņemšanas iestāžu pārvaldību, ieslodzīto sekmīgu integrāciju sabiedrībā un radikalizācijas un nodarījumu atkārtošanas risku samazināšanu;

R.  tā kā ieslodzīto paškaitēšanu un vardarbīgu uzvedību bieži vien izraisa cietumu pārpildītība un sliktie apstākļi ieslodzījuma vietās; tā kā papildus faktors ir tas, ka personāls nav pienācīgi apmācīts vai kvalificēts; tā kā spriedzes līmenis daudzos cietumos rada personālam īpaši grūtus darba apstākļus, kas vairākos gadījumos dalībvalstīs ir novedis pie streika;

S.  tā kā efektīvai brīvības atņemšanas iestāžu pārvaldībai, lai pildītu drošības un rehabilitācijas uzdevumus, ir jābūt pienācīgi finansētai un nodrošinātai ar personālu;

T.  tā kā spīdzināšanas vai citas nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas aizliegums ir vispārēja norma gan attiecībā uz pieaugušajiem, gan bērniem, un jebkādi pamattiesību pārkāpumi, ko nerada ierobežojumi, kuri ir absolūti nepieciešami brīvības atņemšanai, ir kaitējums cilvēka cieņai;

U.  tā kā pašnāvību skaits ES cietumos ir īpaši satraucošs;

V.  tā kā radikalizācija daudzos cietumos ES ir parādība, kas izraisa nopietnas bažas, kam jāpievērš īpaša uzmanība un kas jānovērš, izmantojot atbilstošus līdzekļus un pilnībā ievērojot cilvēktiesības un starptautiskās saistības; tā kā šīs parādības pamatā esošie faktori var ietvert necilvēcīgus ieslodzījuma apstākļus un pārpildītību, kas var veicināt vervētāju uz vardarbīgu ekstrēmismu ietekmi;

W.  tā kā Savienība Eiropas Drošības programmā ir piešķīrusi finansējumu radikālisma novēršanai cietumos; tā kā, ņemot vērā drošības kontekstu Eiropā, visām dalībvalstīm ir steidzami jāveic pasākumi radikalizācijas novēršanai ieslodzījuma vietās; tā kā labas prakses apmaiņai Eiropas līmenī ir izšķiroša nozīme;

X.  tā kā dažas no pašreizējām cietumu sistēmām, telpām un ievērojams daudzums ēku, ko vairākās Eiropas valstīs patlaban izmanto kā cietumus, ir celtas 19. gadsimtā; tā kā nožēlojamo un cilvēktiesībām neatbilstīgo apstākļu dēļ dažas no šīm celtnēm vairs nav piemērotas izmantošanai 21. gadsimtā;

Y.  tā kā pētījumos secināts, ka pārstāvības demokrātijas un lietišķa dialoga izveide cietumos ir labvēlīgi ietekmējusi ieslodzītos, darbiniekus un plašāku sabiedrību, palīdzot uzlabot darbinieku un ieslodzīto attiecības,

1.  pauž bažas par aizturēšanas apstākļiem dažās dalībvalstīs un par vairāku cietumu stāvokli Eiropā; mudina dalībvalstis ievērot noteikumus par aizturēšanu, kuri izriet no starptautisko tiesību instrumentiem un Eiropas Padomes standartiem; atgādina, ka brīvības atņemšana nav pamats cieņas atņemšanai; aicina dalībvalstis pieņemt neatkarīgu penitenciārās uzraudzības mehānismu, kāds paredzēts Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvajā protokolā (OPCAT);

2.  aicina dalībvalstis stiprināt savas tiesu sistēmas un ieguldīt līdzekļus tiesnešu apmācībā;

3.  atkārtoti apliecina, ka apstākļi ieslodzījuma vietās ir būtisks elements, lai īstenotu tiesu lēmumu savstarpējas atzīšanas principu Eiropas Savienības brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, kā Tiesa ir apstiprinājusi Aranyosi un Căldăraru lietās; atgādina, ka ir būtiski svarīgs tiesu lēmumu savstarpējas atzīšanas princips, kas paredzēts Līgumā par Eiropas Savienību;

4.  pauž nožēlu, ka ieslodzījuma vietu pārpildītība ir plaši izplatīta parādība Eiropas cietumos; pauž bažas par jauniem pārpildītības rekordiem dažās dalībvalstīs; uzsver, ka Eiropas Padomes jaunākajā ikgadējā kriminālās statistikas 2017. gada 14. marta izdevumā minēts, ka trešajā daļā Eiropas brīvības atņemšanas iestāžu ieslodzīto skaits joprojām ir lielāks nekā pieejamo vietu skaits; prasa dalībvalstīm pildīt Eiropas Padomes 2016. gada 28. septembra baltās grāmatas ieteikumu par cietumu pārpildītību un Eiropas Padomes Ministru komitejas 1999. gada 30. septembra ieteikumu R(99) 22 par cietumu pārpildītību un ieslodzīto skaita palielināšanos;

5.  norāda, ka dalībvalstis cietumu kapacitāti un attiecīgi arī pārpildītības līmeni aprēķina atbilstoši telpas parametriem, kas starp valstīm ievērojami atšķiras, tā padarot salīdzinājumus Savienības līmenī sarežģītu vai pat neiespējamu;

6.  turklāt pauž nožēlu par to, ka daudzos gadījumos cietumu pārpildītība būtiski ietekmē personāla un ieslodzīto drošību, skarot ieslodzīto uzturēšanās apstākļus un veselību, pieejamās aktivitātes, medicīnisko un psiholoģisko atbalstu, rehabilitāciju un uzraudzību; prasa dalībvalstīm izveidot sistēmas un datubāzes, lai reāllaikā uzraudzītu ieslodzīto apcietinājuma apstākļus, un nodrošināt ieslodzīto efektīvu sadalījumu ieslodzījuma vietā;

7.  uzskata, ka uzņemšanas spēju palielināšana nav vienīgais risinājums cietumu pārpildītībai, tomēr aicina dalībvalstis piešķirt pietiekamus līdzekļus cietumu renovācijai un modernizācijai, lai piešķirtu prioritāti nelielu struktūru izveidei, kurās var uzņemt ierobežotu ieslodzīto skaitu, nodrošināt cilvēka cienīgus apcietinājuma apstākļus, radīt kolektīvas telpas, ievērojot aktivitātes iespēju un socializācijas mērķus, veicināt rehabilitāciju un reintegrāciju sabiedrībā, nodrošināt papildu izglītības iespējas un drošāku vidi gan ieslodzītajiem, gan personālam;

8.  uzskata, ka diferencēti apcietinājuma noteikumi atkarībā no apcietinātajiem un viņu bīstamības ir piemērots risinājums, lai novērstu atkārtotus pārkāpumus un veicinātu reintegrāciju sabiedrībā; atkārtoti norāda, ka reintegrācijas pasākumiem jābūt internalizētiem un jāsākas apcietinājuma laikā; mudina dalībvalstis, lemjot par ieslodzīto izvietošanu, ņemt vērā izdarītā nozieguma veidu, lai novērstu saskarsmi starp ieslodzītajiem, kuriem ir īss soda termiņš un kuri notiesāti par viegliem noziedzīgiem nodarījumiem, un ieslodzītajiem, kuriem ir ilgs soda termiņš;

9.  mudina dalībvalstis nodrošināt visiem ieslodzītajiem līdzsvarotu aktivitāšu programmu un iespēju dienā uzturēties ārpus kameras tik daudz stundu, cik nepieciešams pienācīgai cilvēku un sociālajai mijiedarbībai, kā arī mazināt neapmierinātību un vardarbību; uzsver, ka, izmitinot ieslodzītos un jo īpaši nodrošinot guļvietu, ir jāievēro cilvēka cieņa, privātums un jāpilda veselības un higiēnas prasības, pienācīgi ņemot vērā klimata apstākļus un jo īpaši grīdas platību, gaisa daudzumu, apgaismojumu, nepieciešamību nepieļaut augstu trokšņa līmeni, apsildi un ventilāciju; aicina dalībvalstis pieņemt vienotu definīciju terminam „minimālā platība”, kas jānodrošina katram ieslodzītajam; atgādina, ka Komisija nesen ir pieminējusi iespēju dalībvalstīm izmantot finansējumu no ES struktūrfondiem;

10.  aicina dalībvalstis apsvērt brīvprātīgo darbinieku piesaistīšanu profesionālo darbinieku atbalstam sankciju izpildes ietvaros, lai radītu labvēlīgu saikni personu reintegrācijai sabiedrībā; uzskata, ka brīvprātīgo veiktajiem uzdevumiem jābūt nepārprotami atšķirīgiem no profesionālo darbinieku veiktajiem uzdevumiem un atbilstošiem viņu kompetencei;

11.  ierosina dalībvalstīm ieviest brīvības atņemšanas vietu vispārēju uzraudzību, kas dažās dalībvalstīs jau tiek veikta, lai varētu izmantot neatkarīgas struktūras ieslodzījuma apstākļu novērtēšanai;

12.  pauž bažas par aizvien pieaugošo cietumu sistēmu privatizāciju ES un atgādina, ka sodu izciešanas sistēmu privatizācija bieži vien liek uzdot daudzus jautājumus par tās ietekmi uz ieslodzījuma apstākļiem un pamattiesību ievērošanu; pauž nožēlu par to, ka ir veikts ļoti maz salīdzinošo pētījumu, lai novērtētu pārvaldības izmaksas un kvalitāti publiskajos un privātajos cietumos; uzsver, ka vadības, uzraudzības un tiesu sekretariāta pamatuzdevumiem ir jāpaliek valsts pārziņā;

13.  uzsver, ka pirmstiesas apcietināšanai arī turpmāk jābūt ārkārtas pasākumam, ko izmanto tikai gadījumos, kad tas ir obligāti nepieciešams, uz visīsāko iespējamo laikposmu saskaņā ar piemērojamo valsts kriminālprocesa kodeksu; pauž nožēlu par to, ka daudzās dalībvalstīs pieredze liecina par sistemātisku pirmstiesas aizturēšanas izmantošanu, kas cita starpā apvienojumā ar sliktiem aizturēšanas apstākļiem nozīmē apcietināto personu pamattiesību pārkāpumu; uzskata, ka, lai atrisinātu pirmstiesas aizturēšanas pārmērīgas izmantošanas problēmu, ir vajadzīgi inovatīvi risinājumi, tostarp kriminālkodeksa procedūru pamatīga modernizācija un tiesu sistēmas stiprināšana;

14.  atgādina, ka Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumos, ko pieņēma Eiropas Padomes Ministru komiteja, uzsvērts, ka būtu jānodrošina ieslodzītajiem iespēja piedalīties vēlēšanās, referendumos un citos sabiedrības dzīves aspektos, ja vien viņu tiesības to darīt nav ierobežotas valsts tiesību aktos; atgādina, ka piedalīšanās vēlēšanās nodrošina ieslodzītajiem iespēju atkal kļūt par aktīviem sabiedrības locekļiem, tādējādi atvieglojot reintegrācijas procesu; mudina dalībvalstis praktiski atvieglot ieslodzītajiem vēlēšanu tiesību izmantošanu, piemēram, vēlēšanu dienās ierīkojot vēlēšanu iecirkņus cietumos;

15.  prasa ieviest brīvības atņemšanas sistēmu ilgtermiņa pārvaldību un samazināt ieslodzīto skaitu, biežāk piemērojot ar brīvības atņemšanu nesaistītus sodīšanas pasākumus, piemēram, sabiedriskā darba piemērošanu vai elektronisko uzraudzību, un pēc iespējas retāk izmantojot pirmstiesas aizturēšanu;

16.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka apcietinājuma represīvais aspekts tiek papildināts ar praktisku prasmju apguvi un ieslodzīto rehabilitāciju, lai varētu labāk pārvaldīt sodu, īstenot sekmīgu sociālo reintegrāciju un ierobežot nodarījumu atkārtošanu; norāda, ka salīdzinājumā ar alternatīviem pasākumiem ieslodzījums izraisa vairāk atkārtotu pārkāpumu ar īsu soda termiņu;

17.  mudina dalībvalstis ieviest soda pielāgošanas pasākumus, jo īpaši attiecībā uz īsākā termiņa sodiem, tostarp atbrīvošanu dienas laikā, kas ļauj izciest sodu atvaļinājuma laikā, lai novērstu darba zaudēšanu, sabiedriskā darba piemērošanu vai pastiprinātu mājas aresta un elektroniskās uzraudzības piemērošanu; uzsver arī, ka ir jāpastiprina soda individualizācija, lai nodrošinātu labāku izpildi;

18.  uzskata — lai šie pasākumi būtu efektīvi, jaunu ar brīvības atņemšanu nesaistītu pasākumu ieviešana būtu jāpapildina ar citiem pasākumiem, piemēram, sodīšanas, izglītības un sociālajām reformām, kuru mērķis būtu reintegrācijas un saskarsmes ar sabiedrību un ekonomisko pasauli ārpusē veicināšana; šajā sakarībā uzskata, ka brīvības atņemšanas iestāžu administrācijām būtu jāizveido cieša saikne ar vietējām kopienām, sagatavojot paskaidrojošus dokumentus un statistikas pierādījumus nolūkā pārliecināt sabiedrisko domu, ka ir vajadzīgi ar brīvības atņemšanu nesaistīti pasākumi, lai ierobežotu nodarījumu atkārtošanu un ilgtermiņā nodrošinātu mūsu sabiedrības drošību; šajā sakarībā vērš uzmanību uz Skandināvijas valstīs īstenoto labo praksi;

19.  aicina Komisiju veikt salīdzinošu pētījumu, lai analizētu dalībvalstu alternatīvos pasākumus un atbalstītu valstu paraugprakses izplatīšanu;

20.  aicina visas dalībvalstis ieviest pastiprinātus pasākumus apcietināto uzraudzībai pēc viņu atbrīvošanas no cietuma, ja viņi ir bijuši notiesāti par smagiem noziegumiem; ierosina ieviest uzraudzības pasākumus pēc atbrīvošanas, izsaucot ierasties tiesneša vadītā sēdē, kurā piedalās probācijas un reintegrācijas darbinieki, lai novērtētu reintegrāciju sabiedrībā un atkārtota pārkāpuma risku;

21.  uzsver, ka pamatlēmums par ”probāciju un alternatīvām sankcijām” paredz savstarpējas atzīšanas mehānismus, kas attiecas uz pasākumiem, kurus izmanto dalībvalstis, piemēram, ceļošanas ierobežojumus, piespiedu darba piemērošanu, komunikācijas ierobežojumus un izraidīšanas pasākumus, un ka pamatlēmums par ”Eiropas uzraudzības rīkojumu” tāpat paredz pirmstiesas apcietinājumu;

22.  aicina dalībvalstis īstenot konkrētos ieteikumus par neaizsargātu ieslodzīto personu ieslodzījuma apstākļiem; pauž nožēlu par to, ka personas, kas cieš no garīgām saslimšanām, dažkārt paliek ieslodzījumā vienkārši tāpēc, ka trūkst piemērotu pakalpojumu citur, un atgādina, ka saskaņā ar ECT neatbilstoša izturēšanās pret personām ar garīgām saslimšanām var būt ECTK 2. panta (tiesības uz dzīvību) un 3. panta pārkāpums pašnāvnieciski noskaņotu aizturēto gadījumā;

23.  pauž nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs netiek pilnībā ņemts vērā vecāka gadagājuma ieslodzīto un ieslodzīto ar invaliditāti neaizsargātais stāvoklis; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka vecāka gadagājuma ieslodzītie, kas zaudējuši darbspējas, tiek atbrīvoti un ka ieslodzītajiem ar invaliditāti tiek nodrošināta vajadzīgā infrastruktūra;

24.  prasa dalībvalstīm nepieļaut nekādu ieslodzīto diskrimināciju, kuras pamatā ir seksuālā orientācija vai dzimumorientācija, un garantēt apcietinātajiem tiesības uz savu seksualitāti;

25.  uzsver, ka ieslodzītajām sievietēm ir īpašas vajadzības un ka viņām jābūt pieejamiem atbilstīgiem medicīniskajiem pakalpojumiem un medicīniskajām pārbaudēm, kā arī pienācīgiem sanitārajiem pasākumiem; prasa dalībvalstīm ievērot spēkā esošos ieteikumus par izturēšanos pret apcietinātajām sievietēm, novēršot jebkādu ar dzimumu saistītu diskrimināciju;

26.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi pievērst īpašu uzmanību sieviešu vajadzībām ieslodzījuma vietās gan grūtniecības laikā, gan arī pēc dzemdībām, nodrošinot atbilstošas telpas barošanai ar krūti un kvalitatīvu un specializētu aprūpi; uzskata, ka ir lietderīgi apsvērt alternatīvus modeļus, kas jāņem vērā, lai nodrošinātu bērnu labjutību cietumos; uzskata, ka automātiska mātes nošķiršana no bērna rada ievērojamus emocionālu traucējumus bērnam un ka tas var būt papildu sods gan mātei, gan bērnam;

27.  pauž bažas par cietumā izdarīto pašnāvību lielo skaitu; aicina katru dalībvalsti valsts līmenī izveidot rīcības plānu ieslodzīto pašnāvību novēršanai;

28.  mudina dalībvalstis nodrošināt, ka ieslodzītajiem ir regulāra saskarsme ar viņu ģimenēm un draugiem, ļaujot viņiem izciest sodu iestādē, kas atrodas tuvu viņu dzīvesvietai, un atvieglojot apmeklējumus, telefona zvanus un elektronisku saziņas līdzekļu izmantošanu, ja to ir atļāvis tiesnesis un tas notiek cietuma administrācijas uzraudzībā, lai saglabātu ģimenes saites; vēlreiz atgādina, ka ģimenes jēdziens būtu jāinterpretē plaši, iekļaujot arī neoficiālas attiecības; uzskata, ka ir būtiski nodrošināt piemērotus apstākļus šādu saišu uzturēšanai;

29.  nosoda vairākās dalībvalstīs izmantoto ieslodzīto izkliedēšanas sistēmu, jo tas ir papildu sods ieslodzīto ģimenēm; mudina īstenot pasākumus, kas ļautu ieslodzītajiem, kuri atrodas ieslodzījuma vietās tālu no dzīvesvietas, atrasties tai tuvāk, ja vien tiesu iestāde juridiski pamatotu iemeslu dēļ nelemj citādi; atgādina, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir spriedusi, ka personas turēšana apcietinājuma vietā, kas ir tik tālu no šīs personas ģimenes dzīvesvietas, ka ģimenes apmeklējumus ir sarežģīti vai pat neiespējami noorganizēt, var būt ECTK 8. panta (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību) pārkāpums;

30.  atkārtoti apliecina — ir svarīgi nodrošināt, ka pret bērniem apcietinājumā izturas tā, lai tiktu ievērotas viņu primārās intereses, tostarp viņi vienmēr, arī veicot pārvietošanu uz cietumiem, tiktu turēti atsevišķi no pieaugušajiem un viņiem būtu tiesības saglabāt kontaktu ar savu ģimeni, ja vien tiesa nav lēmusi citādi; pauž nožēlu, ka dažās dalībvalstīs nepilngadīgie likumpārkāpēji tiek turēti ieslodzījumā vienās telpās kopā ar pieaugušajiem, tādējādi radot pret viņiem vērstas ļaunprātīgas izmantošanas un vardarbības risku un liedzot viņiem iespēju saņemt īpašu aprūpi, kāda ir vajadzīga šai neaizsargātajai grupai; atgādina, ka Direktīvā (ES) 2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem ir norādīts, ka priekšroka ir dodama alternatīvu pasākumu izmantošanai; aicina dalībvalstis izveidot pusaudžu labošanas centrus;

31.  vēlreiz atgādina, ka bērniem ieslodzījuma vietā būtu jāsaņem aprūpe, aizsardzība un visa nepieciešamā individuālā palīdzība — sociālā palīdzība, izglītība, profesionālā apmācība, psiholoģiskā, medicīniskā un fiziskā palīdzība, kāda viņiem būtu vajadzīga, ņemot vērā vecumu, dzimumu un personību; mudina dalībvalstis dot priekšroku slēgtiem izglītības centriem ar bērnu psihiatriskās aprūpes pakalpojumiem visgrūtāk audzināmajiem nepilngadīgajiem, nevis ieslodzīšanai; aicina dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst ieslodzījuma iestādēs esošo bērnu aprūpei un aizsardzībai;

32.  prasa dalībvalstīm nodrošināt piemērotas izglītības iespējas ieslodzītajiem nepilngadīgajiem; norāda, ka ieslodzījuma vietās esošajiem bērniem jābūt pieejamām programmām, kas jau iepriekš sagatavo bērnus, lai viņi varētu atgriezties savās kopienās, pilnībā ņemot vērā viņu emocionālās un fiziskās vajadzības, ģimenes attiecības, mājokli, mācību un nodarbinātības iespējas un sociāli ekonomisko stāvokli;

33.  mudina Komisiju izveidot īpašas darba grupas, kuru sastāvā ir dalībvalstu tieslietu ministriju un valstu iestāžu pārstāvji, kā arī pārstāvji no NVO, kas darbojas šajā jomā, lai veicinātu paraugprakses apmaiņu;

34.  uzsver, ka ieslodzījuma vietās esošajiem bērniem būtu jāsaglabā regulāra un jēgpilna saskarsme ar vecākiem, ģimeni un draugiem, izmantojot apmeklējumus un saraksti, ja vien bērna un tiesiskuma interesēs nav vajadzīgi ierobežojumi; atgādina, ka šo tiesību ierobežojumus nekad nevajadzētu izmantot kā sodu;

35.  aicina Komisiju veicināt tādu politikas virzienu izstrādi, kuru mērķis ir novērst diskrimināciju, kas varētu skart apcietinātu vecāku bērnus, lai stiprinātu sociālo integrāciju un veidotu iekļaujošu un līdztiesīgu sabiedrību;

36.  atzīst bērnu tiesības saglabāt tiešu saskarsmi ar ieslodzījumā turēto vecāku un vienlaikus vēlreiz atgādina, ka ieslodzītajiem ir vecāku tiesības; šajā sakarībā uzskata, ka ieslodzījuma vietās vajadzētu būt bērniem piemērotām telpām, kur bērnus pieskata atbilstīgi apmācīti cietuma darbinieki, tostarp sociālie darbinieki un NVO brīvprātīgie, kas cietuma apmeklējuma laikā var palīdzēt bērniem un ģimenēm;

37.  aicina Komisiju izvērtēt iespēju izveidot šādu saprašanās memorandu ES līmenī, lai nodrošinātu apcietinātiem vecākiem tiesības īstenot vecāku varu un lai vecāki varētu būt klāt bērniem svarīgos notikumos viņu izglītošanās laikā, tādējādi aizsargājot nepilngadīgo tiesības;

38.  uzsver, ka ieslodzītajiem, kas tiek turēti apcietinājumā citā dalībvalstī, kura nav viņu dzīvesvietas dalībvalsts, ir sarežģītāk saglabāt saskarsmi ar ģimenēm;

39.  aicina dalībvalstis ievērot šos spēkā esošos ieteikumus par izturēšanos pret ārvalstu ieslodzītajiem, pamatojoties uz viņu tiesībām netikt diskriminētiem, un jo īpaši veicināt kultūras vidutāju darbību;

40.  aicina dalībvalstis izmantot vieninieku kameras tikai kā galējo līdzekli un tad, ja ieslodzītais apdraud citus ieslodzītos vai sevi, un izveidot visus iespējamos mehānismus, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu; aicina dalībvalstis pārtraukt nepilngadīgo izvietošanu vieninieku kamerās;

41.  aicina dalībvalstis efektīvāk apkarot nelegālu vielu un narkotiku kontrabandu cietumos;

42.  atgādina par principu, kas paredz vispārējās tiesības uz veselību, un aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgu piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem un atbilstīgām medicīnas iekārtām ieslodzījuma vietās, kā arī nodrošināt, ka ieslodzītajiem ir pieejama veselības aprūpe, garantējot katrā cietumā pietiekamu skaitu kvalificētu ārstu; pauž bažas par grūtībām, ar kurām saskaras ieslodzītie vairākās dalībvalstīs, lai piekļūtu ārsta pakalpojumiem vai saņemtu psiholoģisku atbalstu;

43.  mudina dalībvalstis nodrošināt nepieciešamo īpašo aprūpi ieslodzītajiem, kuriem ir smagas vai hroniskas veselības problēmas;

44.  aicina dalībvalstis, kas vēl nepiemēro šādu praksi, apsvērt iespēju pielāgot soda ilgumu smagi slimiem ieslodzītajiem humānu apsvērumu dēļ, ja ir saņemta tiesu iestāžu atļauja un ņemot vērā aizturēto personu bīstamības pakāpi un ekspertu komitejas atzinumu;

45.  aicina dalībvalstis cīnīties pret pieaugošo radikalizācijas parādību cietumos, vienlaikus aizsargājot reliģijas brīvību un nepieļaujot diskrimināciju, kas saistīta ar konkrēto praktizēto ticību; uzsver, ka ikvienā īpašā programmā, kas paredzēta konkrētai ieslodzīto grupai, piemēram, radikalizētām personām, jāievēro tie paši cilvēktiesību kritēriji un starptautiskās saistības, kas attiecas uz jebkuriem citiem ieslodzītajiem; iesaka cietumu pārvaldes iestādēm informēt kompetentās iestādes par personu radikalizāciju;

46.  uzsver, ka necilvēcīgi ieslodzījuma apstākļi, ļaunprātīga izturēšanās un pārpildītība var būt faktori, kas palielina radikalizācijas risku;

47.  uzskata, ka radikalizāciju var efektīvi novērst, cita starpā uzlabojot šīs parādības agrīno pazīmju atklāšanu (piemēram, apmācot cietumu personālu un uzlabojot izlūkošanu ieslodzījuma vietās), uzlabojot mehānismus ekstrēmistiskas uzvedības novēršanai, izstrādājot izglītības pasākumus un atbalstot starpreliģiju dialogu un saziņu; uzskata, ka labāka mentorēšana, plašāka psiholoģiskā aprūpe un kontakti ar deradikalizētām personām ir nozīmīgi faktori cīņā pret radikalizāciju; atgādina, ka jaunieši ir īpaši neaizsargāti pret teroristu organizāciju īstenoto propagandu; mudina dalībvalstis izveidot radikalizācijas novēršanas programmas;

48.  uzskata, ka dalībvalstu uzraudzības pasākumos būtu jāiekļauj norāde tiesu iestādēm un/vai valsts iestādēm, kuras ir atbildīgas par terorisma apkarošanu, uz visbīstamākajiem radikalizētajiem ieslodzītajiem;

49.  mudina dalībvalstis apmainīties ar labu praksi, lai novērstu un apkarotu radikalizāciju cietumos un nepilngadīgo aizturēšanas centros; atgādina, ka Eiropas Drošības programmā ES ir paredzējusi finansējumu cietumu personāla apmācības atbalstam, lai cietumos izskaustu radikālismu; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot Radikalizācijas izpratnes tīkla (RAN) Izcilības centru un jo īpaši apmainīties ar pieredzi šā centra ieslodzījuma vietu un probācijas dienestu darba grupā;

50.  norāda, ka atšķirīgi ieslodzījuma noteikumi attiecībā uz ieslodzītajiem, kuri tiek uzskatīti par radikalizētiem vai kurus ir savervējušas teroristu organizācijas, ir iespējams pasākums, lai ierobežotu radikalizāciju cietumos; tomēr brīdina, ka ikviens no šādiem pasākumiem būtu jāīsteno, tikai izvērtējot konkrēto gadījumu, un jāpamato ar tiesas nolēmumu, un uz to būtu jāattiecina kompetentu tiesu iestāžu veikta pārskatīšana;

51.  uzsver, ka ieslodzījuma vietu darbinieki sabiedrības vārdā veic ārkārtīgi sarežģītu darbu un tāpēc būtu jānodrošina viņiem atbilstīgs atalgojums un pienācīgi darba apstākļi, tostarp bezmaksas psihologa konsultācijas un īpaši palīdzības tālruņi, kas izveidoti, lai sniegtu atbalstu darbiniekiem, kuri saskaras ar problēmām, kas varētu ietekmēt viņu darbu;

52.  atgādina, ka ieslodzījuma vietu personāla sociālā atzīšana un sistemātiska apmācība ir būtiska, lai garantētu drošus un atbilstīgus ieslodzījuma apstākļus cietumos; mudina dalībvalstis dalīties ar informāciju, apmainīties ar labu praksi un to īstenot un pieņemt rīcības un ētikas kodeksu savam ieslodzījuma vietu personālam; šajā sakarībā aicina sasaukt ieslodzījuma vietu administrācijas pilnsapulci, kurā būtu jāiekļauj ieslodzījuma vietu darbinieku pārstāvji;

53.  atgādina, ka būtiska nozīme ir sociālajam dialogam ar cietumu personālu, kā arī nepieciešamību iesaistīt personālu ar informācijas un apspriešanās starpniecību, jo īpaši izstrādājot jaunas aizturēšanas koncepcijas, kas paredzētas ieslodzījuma vietu sistēmu un apstākļu uzlabošanai, tostarp tādas, kuru mērķis ir atklāt radikalizācijas riskus;

54.  aicina dalībvalstis nodrošināt pastāvīgu dialogu starp ieslodzītajiem un cietuma darbiniekiem, jo labas darbinieku un ieslodzīto attiecības ir nozīmīgs dinamiskās drošības elements, kas mazina starpgadījumu iespējamību vai dialoga procesā atjauno pienācīgu kārtību;

55.  aicina dalībvalstis mudināt cietumu pārvaldniekus visās iestādēs izveidot cietumu padomes;

56.  aicina Komisiju sākt Eiropas Foruma par apstākļiem cietumos darbību, lai mudinātu visu dalībvalstu ekspertus un praktizējošos speciālistus apmainīties ar paraugpraksi;

57.  aicina Komisiju un ES iestādes atbilstoši to kompetencei veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu ieslodzīto pamattiesību ievērošanu un aizsardzību, jo īpaši attiecībā uz neaizsargātām personām, bērniem, personām ar garīgām slimībām, personām ar invaliditāti un sievietēm, tostarp pieņemt Eiropas kopējos aizturēšanas standartus un noteikumus visās dalībvalstīs;

58.  aicina Komisiju, ievērojot subsidiaritātes principu, uzraudzīt un vākt informāciju un statistiku par apstākļiem ieslodzījuma vietās visās dalībvalstīs un visiem ieslodzīto pamattiesību pārkāpumiem; aicina dalībvalstis sniegt deputātiem tiesības netraucēti piekļūt cietumiem un aizturēšanas iestādēm;

59.  aicina dalībvalstis izstrādāt Eiropas hartu par cietumiem saskaņā ar Eiropas Padomes 2004. gada 27. aprīļa ieteikumu 1656/2004;

60.  aicina dalībvalstis veicināt politiku attiecībā uz ieslodzīto reintegrāciju sabiedrības dzīvē, jo īpaši politiku, kuras mērķis ir likvidēt strukturālos šķēršļus, kas kavē bijušo ieslodzīto reintegrāciju sabiedrībā, un ieviest politiku attiecībā uz sodu uzraudzību un pielāgošanu; atgādina, ka atkārtoti pārkāpumi notiek retāk, ja apcietinātie pakāpeniski pāriet no dzīves ieslodzījumā uz dzīvi brīvībā;

61.  uzskata, ka krimināltiesību sistēmu atjaunojošā un aizsardzības loma automātiski nozīmē arī to, ka vairāk tiek ievērota cilvēka cieņa, jo mērķis ir nodrošināt sabiedrības aizsardzību un attiecīgās personas rehabilitāciju, atvieglojot sodītās personas pāraudzināšanas mērķu īstenošanu, lai reintegrētu ieslodzītos sabiedrībā un mazinātu nodarījumu atkārtošanu; pauž nožēlu, ka lielākajā daļā dalībvalstu vairāk izmanto disciplinārus pasākumus, savukārt mediācija un atjaunojošas darbības gandrīz nav sastopamas; mudina dalībvalstis dot priekšroku tādai politikai un tiesību aktiem, kuru pamatā ir uz atjaunošanu un mediāciju balstīts tiesiskums un kuri izmanto sociālus, ekonomiskus un kultūras, nevis tikai soda instrumentus;

62.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt ieslodzītajiem izglītības un profesionālās kvalifikācijas pieejamību; mudina dalībvalstis atbilstīgi starptautiskajiem standartiem visiem ieslodzītajiem piedāvāt jēgpilnas nodarbes, piemēram, profesionālās izglītības un nodarbinātības iespējas, lai atjaunotu ieslodzīto sociālās prasmes un pēc soda izciešanas nodrošinātu līdzekļus dzīvei bez noziedzības; mudina dalībvalstis nodrošināt ieslodzītajiem darba, mācību un kvalifikācijas iegūšanas vai mācību kursu apmeklēšanas iespējas aizturēšanas laikā, lai viņi labāk pārvaldītu savu laiku un sagatavotos reintegrācijai sabiedrībā; uzskata, ka ir būtiski svarīgi, lai nepilngadīgajām personām būtu piekļuve izglītībai un profesionālajai apmācībai;

63.  mudina dalībvalstis izstrādāt instrumentus, lai atbalstītu ieslodzīto atgriešanos darba dzīvē un atklātu nodarbinātības iespējas saistībā ar vietējām vajadzībām, uzraudzīt un plānot apmācību un darbu pēc iespējas personalizētā veidā un pastāvīgi īstenot dialogu ar darba devēju pārstāvjiem; mudina dalībvalstis izveidot stipendiju sistēmu, kas mudinātu darba devējus un privātus uzņēmumus nodrošināt ieslodzītajiem profesionālo apmācību, lai pēc ieslodzījuma beigām pieņemtu viņus darbā; aicina dalībvalstis radīt stimulus darba devējiem, kuri vēlas pieņemt darbā ieslodzītos, vai mudināt bijušos ieslodzītos izveidot savus uzņēmumus, tostarp paredzot finanšu un nodokļu atvieglojumus; arī mudina dalībvalstis izveidot kontaktpunktus atbrīvotajiem ieslodzītajiem, kuros tiktu piedāvāta informācija un atbalsts attiecībā uz darba meklēšanu, kā arī obligāta un stingri uzraudzīta tālmācība;

64.  atgādina, ka Eiropas Sociālais fonds ir Savienības finanšu instruments, kas ir paredzēts, lai paplašinātu nodarbinātības iespējas miljoniem Eiropas iedzīvotāju, jo īpaši tiem, kuriem ir grūti atrast darbu, tostarp ieslodzītajiem un bijušajiem likumpārkāpējiem; atzinīgi vērtē, ka ir izveidoti projekti, kas palīdz ieslodzītajiem pēc soda izciešanas atkal iekļauties sabiedrībā un darba tirgū;

65.  uzsver, ka darbu, ko veic ieslodzītie, nekādā gadījumā nevajadzētu uzskatīt par soda veidu, un ka ir jāapkaro potenciāla ļaunprātīga izmantošana; uzsver, ka ieslodzītajiem piedāvātajām nodarbinātības iespējām vajadzētu atbilst mūsdienu nodarbinātības standartiem un metodēm un ka šis darbs būtu jāorganizē atbilstīgi mūsdienu vadības sistēmām un ražošanas procesiem; prasa dalībvalstīm nodrošināt labāku atalgojumu par darbu ieslodzījuma vietās, nekā tas pašlaik; aicina Komisiju veikt salīdzinošu pētījumu par ieslodzīto atalgojumu dalībvalstīs, lai noteiktu godīgu un ilgtspējīgu atalgojuma līmeni, kas ikvienam ieslodzītajam nodrošinātu darba iespējas;

66.  mudina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi saistībā ar izglītības, rehabilitācijas un reintegrācijas programmām, jo īpaši nolūkā uzlabot ieslodzīto reintegrāciju sabiedrībā pēc soda izciešanas un palīdzēt novērst nodarījumu atkārtošanu un turpmāku radikalizāciju;

67.  aicina ES iestādes cik vien iespējams tehniskā un finansiālā ziņā atbalstīt cietumu sistēmu un apstākļu uzlabošanu, jo īpaši dalībvalstīs, kurām ir smagas finansiālas problēmas;

68.  aicina Komisiju pēc šīs rezolūcijas pieņemšanas reizi piecos gados publicēt detalizētus ziņojumus par stāvokli Eiropas cietumos, tostarp padziļinātu analīzi par ieslodzītajiem sniegtās izglītības un apmācības kvalitāti, kā arī vērtējumu par apcietinājumam alternatīvu pasākumu rezultātiem (iekļaujot atkārtošanās rādītājus);

69.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei, Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai, Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāram un Eiropas Komitejai spīdzināšanas novēršanai.

(1) OV C 32, 5.2.1996., 102. lpp.
(2) OV C 98, 9.4.1999., 299. lpp.
(3) OV C 285 E, 21.10.2010., 12. lpp.
(4) OV C 168 E, 14.6.2013., 82. lpp.
(5) OV L 190, 18.7.2002., 1. lpp.
(6) OV L 327, 5.12.2008., 27. lpp.
(7) OV L 337, 16.12.2008., 102. lpp.
(8) OV L 294, 11.11.2009., 20. lpp.
(9) OV L 132, 21.5.2016., 1. lpp.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0410.
(11) www.unodc.org/documents/brussels/News/2016.10_Handbook_on_VEPs.pdf

Juridisks paziņojums